Audzināšana

6. Fiziskā kultūra

“Mīļais, es tev novēlu visās lietās labklājību un veselību, tavai dvēselei jau klājas labi.”

Fizioloģijas pētīšana

“Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts.”

Tā kā prāts un dvēsele izteicas caur ķermeni, arī intelektuālās un garīgās spējas lielā mērā ir atkarīgas no fiziskā spēka un aktivitātes. Viss, kas veicina fizisko veselību, veicina un arī stipra prāta un līdzsvarota rakstura attīstību. Bez veselības neviens nevar noteikti izprast vai pilnīgi izpildīt savus pienākumus pats pret sevi, citiem cilvēkiem vai pret savu Radītāju. Tāpēc veselību vajadzētu sargāt tikpat rūpīgi kā raksturu. Fizioloģijas un higiēnas zināšanām vajadzētu būt. visa audzināšanas darba pamatos.

Lai gan fizioloģijas fakti tagad tik vispārīgi ir saprotami, tomēr pastāv uztraucoša vienaldzība attiecībā pret veselības pamatlikumiem. Pat no tiem, kuriem ir šo pamatlikumu atziņa, ir tikai nedaudzi, kas tos pārvērš darbos. Tieksmēm un dziņām padodas tik akli, it kā dzīvi pārvaldītu drīzāk nejaušība, nekā noteikti un nemainīgi likumi.

Jaunatne dzīves svaigumā un spēkā maz aptver savas pāri plūstošās enerģijas vērtību. Manta, kas dārgāka par zeltu, kas progresam svarīgāka kā izglītība, stāvoklis vai bagātība, cik viegli ar to apietas, cik ātri izšķiež! Cik daudzi cilvēki, kas upurējuši veselību cīņā par bagātību vai varu, gandrīz aizsnieguši savu kāroto mērķi, vienīgi lai pakristu bezspēkā tad, kad citi, kam ir lielāka fiziska izturība, satver ilgi kāroto atalgojumu! Neveselīgu apstākļu dēļ, kas ceļas, neievērojot veselības likumus, cik daudzi ir nokļuvuši pie ļauniem paradumiem, pie atsacīšanās no katras cerības šinī un nākamā pasaulē.

Fizioloģijas mācībā skolniekus vajadzētu vadīt pie tā, lai viņi saskata fiziskā spēka vērtīgumu, un kā to var uzturēt un attīstīt, lai visaugstākā mērā uzņemtos savu daļu dzīves lielajā cīņā.

Bērniem vajadzētu agri iemācīt vieglā un īsā veidā fizioloģijas pamatus. Šo darbu vajadzētu iesākt mātei ģimenē un rūpīgi turpināt skolā. Kad skolnieki kļūst vecāki, vajadzētu turpināt pamācības šinī virzienā tikmēr, kamēr viņi spēj rūpēties par namu, kurā viņi dzīvo. Viņiem vajadzētu izprast, cik svarīgi ir aizsargāties pret slimību, uzturot katra orgāna veselību, un vajadzētu arī mācēt, ko darīt pie visparastākajām slimībām un nelaimes gadījumiem. Katrā skolā vajadzētu mācīt fizioloģiju, kā higiēnu un cik vien iespējams gādāt par mācību līdzekļiem, kas ilustrē ķermeņa uzbūvi, nozīmi un kopšanu.

Ir lietas, kuras parasti neietilpina fizioloģijas mācībā, bet kuras vajadzētu ņemt vērā — lietas, kurām ir daudz lielāka nozīme skolniekiem, nekā daudzām tehniskām lietām, kuras parasti māca zem šī nosaukuma. Kā visas audzināšanas pamatprincipu šinī nozarē jaunatnei vajadzētu mācīt, ka dabas likumi ir Dieva likumi — tikpat dievišķīgi patiesi, kā desmit baušļu noteikumi. Likumus, kas pārvalda mūsu fizisko organismu, Dievs ir uzrakstījis uz katra ķermeņa nerva, muskuļa un dzīslas. Katra bezrūpīga vai apzināta šo likumu pārkāpšana ir grēks pret mūsu Radītāju.

Cik nepieciešami tad ir iegūt pamatīgas zināšanas par šiem likumiem. Daudz vairāk uzmanības, nekā parasti, vajadzētu piegriezt higiēnas pamatlikumiem, kas attiecas uz diētu, ķermeņa kustībām, bērnu un slimnieku kopšanu, un daudzām citām līdzīgām lietām. Vajadzētu sevišķi izcelt gara ietekmi uz miesu, tāpat kā miesas iespaidu uz garu. Smadzeņu elektriskais spēks, vadīts caur intelekta aktivitāti, dzīvina visu sistēmu, un tāpēc ir nenovērtējams palīgs pretoties slimībām. To vajadzētu noskaidrot. Vajadzētu aizrādīt arī uz gribas spēku un pašsavaldīšanās svarīgumu arī veselības uzturēšanā un atgūšanā; dusmu, neapmierinātības, patmīlības vai nešķīstības nospiedošo un pat postošo ietekmi; un uz otru pusi brīnišķīgo dzīvinātāju spēku, kas ceļas no laba garastāvokļa, nesavtīguma un pateicības.

Bībelē ir kāda fizioloģiska patiesība, kuru mums vajadzētu aplūkot: “Priecīga sirds dziedina vainas.”

Dievs saka: “Lai tava sirds patur manus baušļus, jo tie tev pieliks daudz dienu, un dzīvības gadus un mieru.” “Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un visai viņu miesai zāles, kas dziedina.” Svētie Raksti paskaidro, ka “laipnīga valoda” ir ne vien “dvēselei salda”, bet “kauliem zāles, kas dziedina.” (Sal pam. 17:22; 3:1,2; 4:22; 16:24)

Jaunatnei jāsaprot dziļā patiesība uz kā balstās Bībeles izteiciens, ka pie Dieva ir “dzīvības avots.” (Ps. 36:10) Viņš ir ne vien visa pirmcēlonis, bet viņš ir arī dzīvība visam, kas dzīvo. Tā ir viņa dzīvība, kuru mēs uzņemam saules staros, ar tīro gaisu, ar barību, kas veido mūsu miesu un uztur mūsu spēkus, Caur Viņa dzīvību mēs eksistējam stundu stundā, mirkli mirklī. Visas Viņa dāvanas, ja vien tās nav grēka maitātas, tiecas uz dzīvību, veselību un prieku.

“Viņš visu ir jauki darījis savā laikā,” (Sal. māc. 3:11), un patiesu skaistumu nodrošinās nevis Dieva darbu samaitājot, bet gan pieskaņojoties tā likumiem, kas radījis visas lietas, un kas priecājas par viņu skaistumu un pilnīgumu.

Kad mācās ķermeņa uzbūvi, vajadzētu vērst uzmanību uz brīnišķo līdzekļu piemērošanos mērķiem, uz dažādo orgānu harmonisko sadarbību un savstarpējo sakarību. Kad tādā kārtā ir pamodināta skolnieka interese un viņš ir izpratis fiziskās kultūras svarīgumu, skolotājs var daudz darīt, lai tiktu nodrošināta vajadzīgā attīstība un tas piesavinātos pareizus ieradumus.

Starp pirmajām lietām, pēc kurām jācenšas, būtu pareizs ķermeņa stāvoklis sēžot un stāvot. Dievs cilvēku radījis taisnu un Viņš vēlas, lai tam ir ne tikai fiziskais, bet arī intelektuālais un morāliskais labums, grācija un pašsavaldīšanās, drosme un pašapziņa, kuru veicina lielā mērā taisna stāja. Lai skolotājs šai lietā audzina ar priekšzīmi un pamācību. Parādiet, kas ir pareiza stāja, un pastāviet uz to, lai to ieturētu.

Pēc pareizas stājas nākošā svarīgā lieta ir elpošana un balss izkopšana. Tas, kas taisni stāv un sēd, visdrīzāk elpos pareizi nekā citi. Skolotājam vajadzētu ieskaidrot saviem skolniekiem dziļas elpošanas svarīgumu. Rādiet, ka elpošanas orgānu veselīga darbība veicina asins cirkulāciju, stiprina visu ķermeni, rada ēstgribu, veicina sagremošanu un dod veselīgu, saldu miegu, tādā kārtā ne vien atspirdzinādama miesu, bet arī atsvaidzina un nomierina prātu. Un kad ir noskaidrots dziļas elpošanas svarīgums, tad vajadzētu pastāvēt uz tās pielietošanu. Vajadzētu izdarīt attiecīgus vingrinājumus, un tad raudzīties, lai dziļa elpošana kļūtu par pastāvīgu ieradumu.

Balss izkopšana ieņem svarīgu vietu fiziskā kultūrā, jo tā paplašina un stiprina plaušas, un tādā kārtā atvaira slimības. Lai varētu lasīt un runāt, raugieties uz to, lai tiktu pilnīgi nodarbināti vēdera muskuļi, un lai elpošanas orgāni nav ierobežoti. Galvenajam spiedienam vajadzētu būt uz vēdera un ne uz kakla muskuļiem. Tādā kārtā var aizkavēt rīkles un plaušu lieku nogurdināšanu un nopietnas slimības. Vajadzētu piegriezt nopietnu vērību, lai izruna būtu skaidra, toņi pareizi veidoti un daiļskanīgi un runāšana nebūtu pārāk steidzīga. Tas veicinās ne vien veselību, bet lielā mērā pavairos skolnieka darba prieku un sekmes.

Mācot šīs lietas, rodas zelta izdevība rādīt ciesas sašņorēšanās ģeķību un ļaunumu, kā vispār kuru katru citu ieradumu, kas traucē dzīvības funkcijas. Gandrīz nebeidzama rinda slimību ceļas no neveselīga apģērba; un taisni šinī lietā vajadzētu sniegt rūpīgas pamācības. Rādiet skolniekiem briesmas, kas ceļas, kad apģērba svars gulstas uz gurniem, vai arī ja saspiež kādu miesas orgānu. Drēbes vajadzētu pagatavot tā, ka iespējama dziļa elpošana un ka bez grūtībām rokas var pacelt pāri galvai. Plaušu saspiešana aizkavē nevien viņu attīstību, bet traucē arī gremošanu un asinsriņķošanu, tādā kārtā vājinot visu miesu. Visi šādi ieradumi mazina miesas un gara spējas, un tā traucēdami audzēkņa attīstīšanos, bieži aizkavē viņa sekmes.

Pasniedzot veselības kopšanu, nopietnais skolotājs izlietos katru izdevību rādīt, cik nepieciešama ir pilnīga tīrība ne tikai personīgos ieradumos, bet arī cilvēka apkārtnē. Vajadzētu uzsvērt, cik liela vērtība ir ikdienas peldei veselības veicināšanā un garīgas darbības ierosināšanā. Vajadzētu piegriezt vērību saulei un ventilācijai, guļamtelpas un virtuves higiēnai. Māciet audzēkņiem, ka veselīga guļamtelpa, pilnīgi tīra virtuve un garšīgi sagatavots un veselīgiem ēdieniem klāts galds darīs vairāk, lai nodrošinātu ģimenes laimi un katra saprātīga apmeklētāja cieņu, ne kā liels daudzums dārgu mēbeļu viesistabā. “Jo dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka, nekā apģērbs” (Lūk. 12:23), ir mācība, kas tagad ir vajadzīga ne mazāk kā tad, kad to deviņpadsmit gadu simteņus atpakaļ deva dieviškīgais Mācītājs.

Fizioloģijas skolniekam vajadzētu mācīt, ka viņa studiju mērķis ir ne tikai iemācīties faktus un pamatlikumus. Tas vien nesīs maz labuma. Viņš, varbūt, izpratīs ventilācijas svarīgumu, viņa istaba būs varbūt apgādāta ar tīru gaisu, bet ja viņš ar to pareizi nepildīs savas plaušas, viņam būs jācieš no nepilnīgas elpošanas sekām. Tā var arī izprast tīrības nepieciešamību, un var sagādāt visas nepieciešamās ērtības, bet visam tam nebūs nekāda nozīme, ja tās neizlietos. Mācot šos pamatlikumus, galvenais uzdevums ir noskaidrot skolniekam šo lietu svarīgumu tā, ka viņš apzinīgi izvedīs to dzīvē.

Ar visskaistāko un visiespaidīgāko ainojumu Dieva Vārds rāda, cik lielu svaru Dievs liek uz mūsu miesu, un kā Viņš skatās uz atbildību, kas gulstas uz mums, to uzturēt vislabākajā stāvoklī. “Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem.” “Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 6:19; 3:17)

Gādājiet, lai uz jūsu audzēkņiem atstāj iespaidu doma, ka miesa ir templis, kurā Dievs vēlas dzīvot, un ka to kā augstu un cēlu domu mājokli jātur tīru. Kad viņi fizioloģijas mācībā būs redzējuši, ka tie “ir ļoti brīnišķi” (Ps. 139:14), darīti, tie tiks pildīti ar godbijību. Tie nemaitās Dieva roku darbu, bet centīsies darīt pie sevis visu, kas būs iespējams pašiem, lai piepildītu Radītāja krāšņo un vareno nodomu. Tā viņi nonāks pie uzskata, ka paklausība veselības likumiem nav vis upuris vai sevis aizliegšana, bet — kā tas patiesībā ir — nenovērtējama priekštiesība un svētība.

Sātība un pareizs dzīves veids

“Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs.”

Katram audzēknim vajadzētu saprast vienkāršas dzīves un cēlas domāšanas attiecības. Mums pašiem ir brīvība izvēlēties ļaut pārvaldīt savu dzīvi vai nu garam, vai miesai. Katram jauneklim vai jaunavai personīgi jāizvēlas, kas lai veido viņa dzīvi. Nevajadzētu taupīt nekādas pūles, lai palīdzētu jaunatnei saprast tos spēkus, ar kuriem tai ir jārēķinās, un tos iespaidus, kas veido raksturu un likteni.

Nesātība ir ienaidnieks, pret kuru visiem jāstāv apbruņotiem. Šī briesmīgā ļaunuma ātrai pieaugšanai vajadzētu pamodināt uz cīņu katru, kas mīl savu tautu. Atturības mācības pasniegšana skolās ir solis pareizā virzienā; pamācību šinī lietā vajadzētu sniegt katrā skolā un katrā ģimenē. Bērniem un jaunatnei jānoskaidro alkohola, tabakas un citu indīgu vielu lietošanas sekas, ka tas kaitē miesai, apmiglo prātu un kairina dvēseli uz juteklību. Vajadzētu skaidri aprādīt, ka tas, kas tādas lietas lieto, ilgi nespēj uzturēt savus fiziskos, garīgos un tikumiskos spēkus vislabākā stāvoklī.

Bet lai sasniegtu nesātības sakni, mums jāiet dziļāk par alkohola un tabakas lietošanu. Laiskums, dzīve bez mērķa jeb ļauna sabiedrība var būt šo netikumu iemesls. Šīs lietas atrod bieži uz galda ģimenēs, kuras uzskata sevi par ļoti sātīgām. Viss, kas traucē sagremošanu, neparasti uzbudina garu, vai kaut kādā veidā vājina organismu un izjauc garīgu un miesīgu spēku līdzsvaru, vājina arī gara valdību pār miesu un tā tad ved nesātībā. Daža laba apsološa jaunekļa sabrukums ir cēlies no nedabīgās ēstgribas, kas cēlusies no neveselīga dzīves veida.

Ķīniešu tēja, pupiņu kafija, kairinātāji garšvielas, saldumi, smagi cepumi stipri maitā gremošanu. Arī gaļas barība ir kaitīga. Tās uzbudinātāja ietekme ir pietiekoša liecība, ka viņas lietošana nav ieteicama. Un plaši izplatītās dzīvnieku slimības rada divkāršas aizdomas pret gaļas barību. Gaļai ir īpatnība kairināt nervus, modināt kaislības, ar to stiprinot zemākās tieksmes.

Kas pieraduši pie bagātīgas kairinošas barības, pēc kāda laika atrod, ka kuņģis ar vienkāršu barību nav mierā. Viņš kāro arvien pēc izsmalcinātāka un kairinošāka. Jo vairāk bojā nervus un vājina miesu, jo nespēcīgāks būs gribas spēks pretoties nedabīgai kārei. Kuņģa maigā gļotāda tiek pārkairināta un iekaist, līdz beidzot pat viskairinošākā barība nevar apmierināt. Rodas slāpes, kuras var dzesināt tikai ar stipriem dzērieniem.

Vajadzētu sevišķi sargāties no šī ļaunuma iesākšanās. Pamācot jaunatni, vajadzētu gaiši paskaidrot, kādas sekas ir katram mazam novirzienam no pareizā ceļa. Skolēniem vajadzētu mācīt vienkāršas, veselīgas barības vērtību, kas atturēs tos no kāres pēc nedabīgi kairinošām baudvielām. Agrā jaunībā jāiemāca pašsavaldīšanās. Jaunatnei jāieaudzē pārliecība, ka tiem jābūt kungiem un ne vergiem. Dievs tos iecēlis par valdniekiem valstī, kas atrodas viņos pašos un tiem šis no debesīm nolemtais valdīšanas pienākums jāizpilda. Kad tādu pamācību sniegs uzticīgā garā, tad sekas sniegsies tālāk, nekā līdz jaunatnei vien. Viņu ietekme glābs tūkstošus vīrus un sievas, kas atrodas tuvu bojāejai.

Dzīves veida attieksmei uz garīgu attīstību jāpievērš daudz lielāka vērība, nekā tas noticis līdz šim. Garīgs apjukums un laiskums ir bieži diētas kļūdu sekas.

Bieži apgalvo, ka ēstgriba esot drošs vadonis barības izvēlē. Tas būtu taisnība, ja pastāvīgi būtu ievēroti veselības likumi. Bet no paaudzes uz paaudzi piekopto nepareizo ierašu dēļ ēstgriba ir kļuvusi tik samaitāta, ka tā pastāvīgi kāro pēc kaitīgiem apmierinājumiem. Tāpēc uz ēstgribu tagad vairs nevar palaisties kā uz vadītāju.

Mācoties veselības kopšanu, audzēkņiem vajadzētu mācīt arī dažādu produktu barības vērtību. Vajadzētu noskaidrot koncentrētas un kairinošas barības sekas, kurai trūkst zināmas sastāvdaļas. Ķīnas tēja, pupiņu kafija, smalka maize, etiķa ietaisījumi, rupjas sakņu šķirnes, konfektes, garšvielas, pastētes nesniedz miesai pareizas barības vielas. Dažs labs skolnieks nonācis spēka sabrukumā, lietodams šādu barību. Dažs labs panīcis bērns, kam trūkst miesas un gara spēki, ir nepietiekamas barības upuris. Labība, augļi, rieksti un dārzāji pareizos savienojumos satur visas barības vielas, un pareizi sagatavoti, tie sastāda diētu, kas visvairāk veicina garīgos un fiziskos spēkus.

Jāievēro ne vien barības īpašības, bet ari jāpārbauda, vai tā piemērota zināmai personai. Personai, kura galvenokārt nodarbojas ar garīgu darbu, bieži jāatsakās no tādas barības, kuru bez kādas ļaunas ietekmes var bagātīgi ēst tas, kas strādā fizisku darbu. Jāliek vērā arī barības vielu pareizs sakopojums. Personas, kas strādā garīgu darbu jeb kam jāsēž, nevar ēst daudz un dažādu ēdienu vienā maltītē.

Jāsargās arī no pārēšanās, kaut ari tā būtu visveselīgākā barība. Daba nevar izlietot vairāk kā vajadzīgs ķermeņa dažādo orgānu uzbūvei; pārpalikums apgrūtina organismu. Par dažu skolnieku domāja, ka viņš sabrucis no pārpūlēšanās, kamēr īstais iemesls bija pārēšanās. Ja veselības likumiem pievērš vajadzīgo uzmanību, tad draudēs mazāk briesmu pārpūlēt garīgos spēkus. Daudz gadījumos, kur garīgie spēki vairs neklausa, īstā vaina ir kuņģa pārliecīga apgrūtināšana, kas piekausē ķermeni un vājina garu.

Daudzos gadījumos divreiz ēšana dienā ir labāka kā trīsreiz. Agras vakariņas traucē iepriekšējā ēdienreizē baudītās barības sagremošanu. Ēdot vakariņas vēlu, barība līdz gulēt iešanai vēl nav sagremota un tādā kārtā kuņģis nedabū vajadzīgo mieru. Miegs ir traucēts, smadzenes un nervi piekausēti, ēstgriba brokastīm samazināta, organisms nav atsvaidzināts un nav sagatavots priekšā stāvošās dienas pienākumiem.

Nevajadzētu piemirst, cik svarīgi ir ieturēt noteiktu, kārtīgu laiku ēšanā un gulēšanā. Tā kā ķermeņa uzbūve norisinās atdusas brīžos, tad sevišķi jaunībā ir vajadzīgs kārtīgs un pietiekams miegs.

Cik vien iespējams, jāsargās no steidzīgas ēšanas. Jo īsāks ir ēšanas laiks, jo mazāk vajadzētu ēst. Ir labāk vienu ēdiena reizi izlaist, nekā ēst bez pietiekamas sakošļāšanas.

Ēšanas laikam vajadzētu būt sarunas un jautrības brīdim. Nevajadzētu pielaist to, kas mūs nospiež jeb sakaitina. Jāpiekopj uzticība, laipnība un pateicība pret visa laba devēju, tad sarunas būs patīkamas un domas atspirdzinošas, kas pacildina un nevis nogurdina.

__________

Sātības un kārtības ievērošanai visās lietās ir brīnišķa vara; ar to tiks daudz lielākā mērā veicināts tas piemīlīgums un rakstura cēlums, kam tik liela nozīme dzīves ceļa nolīdzināšanā, nekā apstākļiem un mūsu apdāvinātībai. Tajā pašā laikā tā palīdz iegūt vajadzīgo pašsavaldīšanos, kura ir viena no visvērtīgākajām īpašībām, lai sekmīgi veiktu grūtos pienākumus, kas dzīvē gaida katru cilvēku.

Gudrības ceļi ir jauni ceļi un visas viņas tekas ir miers.” (Sal. pam. 3:17) Lai katrs jaunietis, kura priekšā atveras izdevības, kuru gala mērķis ir augstāks nekā kronētiem valdniekiem, pārdomā mācību, kas izteikta gudrā vīra vārdos: “Labi tev zeme,... kam lielkungi īstā laikā ēd, stiprināties un ne plītēt.” (Sal. māc. 10:17)

Atpūta

“Katram darbam ir nolikts laiks.”

Atpūta un izprieca nav viens un tas pats, Atpūta, ja viņa ir vārda īstā nozīmē, stiprina un paceļ. Aicinādama mūs prom no mūsu parastajām rūpēm un nodarbošanos, tā sagādā miesai un garam atspirdzinājumu, un tādā veidā dara mūs spējīgus atgriezties nopietnā dzīves darbā ar jaunu spēku. Uz otru pusi izpriecu meklē baudas dēļ, un bieži noved līdz pārspīlējumam; tā patērē spēkus, kas ir vajadzīgi derīgam darbam, un tādējādi izrādās par traucējumu dzīves īstām sekmēm.

Jādarbojas ir visam ķermenim un ja fiziskos spēkus neuztur veselus ar kustībām un vingrinājumiem, tad arī garīgās spējas ilgi neizturēs savu augstāko spraigumu. Fiziskā bezdarbība, kas liekas gandrīz neizskaužama no skolas telpām — kopā ar citiem neveselīgiem apstākļiem — padara to par nepatīkamu vietu bērniem, sevišķi, tādiem, kam ir vājš organisms. Bieži ventilācija ir nepietiekama. Slikti veidoti sēdekļi pamudina ieņemt nedabīgu stāvokli, kas traucē plaušu un sirds darbību. Šeit maziem bērniem ir jāpavada no trīs līdz piecām stundām dienā, elpojot gaisu, kas netīrumu piesātināts un, varbūt, slimības dīgļu inficēts. Nav brīnums, ka tā skolas telpā bieži tiek likts pamats slimībai, kas turpinās visu mūžu. Smadzenes, vissvarīgākais no mūsu miesas orgāniem, no kurām ir atkarīga visa ķermeņa nervu izturība, bieži cieš vislielākās pārestības. Kad tām uzspiež vecumam nepiemērotu pārmērīgu darbību un pie tam neveselīgos apstākļos, tad tās kļūst vājinātas, un ļaunas sekas bieži ir ilgstošas.

Bērnus nevajadzētu pārāk ilgi ieslēgt telpās, tāpat nevajadzētu no tiem prasīt, lai tie stingri piespiežas mācīties, kamēr nav likts labs pamats fiziskai attīstībai. Pirmajos bērna dzīves astoņos vai desmit gados lauks vai dārzs ir vislabākā skolas telpa, māte vislabākais skolotājs, daba vislabākā mācību grāmata. Pat tad, kad bērns ir diezgan vecs lai ietu skolā, viņa veselību vajadzētu uzskatīt par svarīgāku nekā grāmatu zināšanas. Viņam vajadzētu sagādāt vislabvēlīgākos apstākļus fiziskai un intelektuālai attīstībai.

Bērnam draud ne vien briesmas gaisa un kustību trūkuma dēļ. Gan augstākās, gan arī zemākās skolās šīs, veselībai tik nepieciešamās lietas vēl arvien atstāj pārāk bieži novārtā. Dažs labs students sēd dienu no dienas šaurā istabiņā, saliecies pār savām grāmatām, tā ieliektām krūtīm, ka viņš nemaz nevar ievilkt pilnu dziļu elpu, viņa asinis rit kūtri, viņa kājas ir aukstas galva karsta. Ķermenis netiek pietiekami daudz barots, muskuļi panīkst, un viss organisms tiek vājināts un saslimst. Bieži šādi studenti kļūst par invalīdiem uz visu mūžu. Viņi būtu varējuši iznākt no skolas gan ar pavairotiem fiziskiem gan arī garīgiem spēkiem, ja viņi savas studijas būtu turpinājuši pareizos apstākļos, kārtīgi kustoties saulē un svaigā gaisā.

Studentam, kura laiks un līdzekļi ir ierobežoti un kas cīnās, lai iegūtu izglītību, vajadzētu saprast, ka tas laiks, ko viņi pavada fiziskā darbā, nav pazaudēts. Kas pastāvīgi mācīdamies, sēd pie savām grāmatām, pēc kāda laika atradīs, ka viņa prāts ir zaudējis spraigumu. Pievēršot vajadzīgo uzmanību fiziskai attīstībai, tiks tālāk uz priekšu dažādos priekšmetos nekā visu laiku pavadot pie mācībām. Pievēršoties tikai vienam priekšmetam, prāts bieži zaudē līdzsvaru. Bet katru spēju var droši vingrināt, ja intelektuālās un garīgās spējas vienlīdzīgi novērtē un maina mācību priekšmetus.

Fiziska bezdarbība mazina ne tikai intelektuālo, bet arī morālisko spēku. Smadzeņu nervi, kas saistīti ar visu organismu, ir tas līdzeklis, caur kuru debesis sadarbojas ar cilvēku un ietekmē iekšējo dzīvi. Viss, kas traucē elektriskās strāvas riņķošanu nervu sistēmā, vājinot dzīves spēkus un pamazinot intelekta mērenību, notrulina morālisko dabu.

Pārmērīgas studijas atkal, pavairodamas asins pieplūdumu smadzenēs, rada slimīgu kairinājumu, kas tiecas pamazināt pašsavaldīšanās spējas un pārāk bieži izlauž ceļu impulsiem un untumiem. Tā atver durvis nešķīstībai. Fizisko spēku nepareiza lietošana vai to pilnīga nelietošana nes lielā mērā atbildību par samaitāšanas vilni, kas pārplūdina pasauli. “Lepnība un maizes pilnība un dzīve bez bēdām” ir cilvēces progresa tādi paši nāvīgi ienaidnieki šinī paaudzē, kā tad, kad tie noveda Sodomu bojāejā.

Skolotājiem vajadzētu izprast šīs lietas un šinī ziņā pamācīt savus skolniekus. Māciet skolniekiem, ka pareiza dzīve ir atkarīga no pareizas domāšanas, un ka fiziska nodarbība ir nepieciešama domu šķīstumam.

Viņu skolniekiem piemērotas atpūtas jautājums ir viens no tiem, kas bieži skolotājiem rada grūtības. Vingrošana daudzās skolās aizpilda derīgu vietu, bet bez rūpīgas uzraudzības to bieži pārspīlē. Vingrotavās daudzi jaunieši ar saviem spēka demonstrējumiem sev sagādājuši nelaimi visam mūžam.

Vingrošana vingrotavā, lai cik labi to arī izvestu, nevar atvietot atpūtu svaigā gaisā, un priekš tā vajag mūsu skolām gādāt labākas izdevības, Skolniekiem ir vajadzīgas spēcīgas kustības. Nav daudz ļaunuma, no kuriem vajadzētu vairāk baidīties, kā no kūtrības un mērķu trūkuma. Tomēr lielākās daļas atlētisko sportu uzņemtais virziens sagādā nopietnas bažas tiem, kam jaunatnes labklājība ir sirdslieta. Skolotāji ir norūpējušies, vērojot šo sporta nodarbību ietekmi uz skolnieku sekmēm kā skolā, tā arī vēlākajā dzīvē. Sporta veidi, kas prasa tik daudz no viņu laika, novērš prātu no mācībām. Tie nepalīdz arī sagatavot jaunatni praktiskam, nopietnam dzīves darbam. To ietekme neved pie izsmalcinājuma, augstsirdības vai īstas vīrišķības.

Dažas no visiemīļotākajām izpriecām, kā kājbumba un bokss, ir kļuvuši par brutalitātes skolām. Tie attīsta tās pašas rakstura īpašības, kā senās Romas spēlēs.

Kāre valdīt, lepnums par tīri dzīvniecisko spēku, pārgalvīga dzīvības nevērtēšana, atstāj uz jaunatni demoralizējošu ietekmi, kas ir tiešām atbaidoši.

Citi sporta veidi, lai gan ne tik rupji, nez vai būs mazāk apšaubāmi tās pārmērības dēļ, kādas viņās pielaiž. Tie veicina mīlestību pēc izpriecām un stipriem pārdzīvojumiem, veicina nepatiku pret derīgu darbu, tieksmi izvairīties no praktiskiem pienākumiem un atbildībām. Tie tiecas iznīcināt patiku dzīves vienkāršai reālitātei un viņas mierīgiem priekiem. Tādā kārtā tiek atvērtas durvis vieglprātībai un bez likumībai ar viņas briesmīgām sekām.

Izpriecu izbraukumi, kā tos parasti izved, arī ir traucējums īstai prāta un rakstura pieaugšanai. Izveidojas vaļīgā sabiedrība, tieksme uz pārmērībām un dzīšanās pēc baudām, kā arī notiek pārāk bieži palaidnības, kas visu dzīvi ietekmē uz ļaunu. Šādu izpriecu vietā vecāki un skolotāji var daudz ko darīt, lai sagādātu veselīgu un dzīvinātāju izklaidēšanos.

Šinīs, kā visās citās lietās, kas saistās ar mūsu labklājību, Svētie Raksti ir nosprauduši ceļu. Agrākos laikos tautā, kas atradās Dieva vadībā, dzīve bija vienkārša. Tie dzīvoja visai tuvu dabai. Bērni piedalījās vecāku darbos un mācījās pazīt dabas mantnīcas jaukumus un noslēpumus. Lauku un mežu klusumā viņi apcerēja tās lielās patiesības, kuras kā svēta manta pārgāja no paaudzes uz paaudzi. Šāda audzināšana deva stiprus cilvēkus.

Mūsu dienās dzīve ir kļuvusi mākslīga, un cilvēki ir deģenerējušies. Kaut gan mēs nevaram pilnīgi atgriezties pie agrāko laiku vienkāršām ierašām, mēs varam smelties no tām mācības, kas padarīs mūsu atpūtas brīžus par to, ko šis vārds nozīmē — par patiesiem miesas, prāta un dvēseles atspirdzināšanas brīžiem.

Ar atpūtas jautājumu saistās arī jautājums par mājas un skolas apkārtni. Šīs lietas vajadzētu ņemt vērā mājas vai skolas vietu izvēloties. Kam garīgā un ķermeņa labklājība ir svarīgāka kā nauda vai sabiedrības prasības un ierašas, vajadzētu meklēt saviem bērniem labumus, ko māca daba un atpūta viņā. Tas būtu liels palīgs audzināšanas darbā, ja katra skola būtu tā novietota, ka viņa varētu sniegt skolniekam zemi kopšanai un pieeju laukiem un mežiem.

Atpūtas ziņā skolnieks labākas sekmes varēs sasniegt skolotājam personīgi līdzdarbojoties. Nebūs daudz tik vērtīgu dāvanu, ko īstais skolotājs var sniegt saviem audzēkņiem, kā viņa paša sabiedrība. Tā ir patiesība zīmējoties uz pieaugušiem, un cik daudz vairāk uz jaunatni un bērniem, ka vienīgi nākdami draudzīgā satiksmē ar viņiem mēs viņus varam saprast; un lai varētu sniegt tiem vislielāko palīdzību, mums tie ir jāsaprot. Bet lai stiprinātu draudzības saites skolotāju un skolnieku starpā, nebūs daudz līdzekļu, kuriem būs tik liela nozīme, kā patīkama savstarpēja satiksme ārpus skolas telpas. Dažās skolās skolotāji ir vienmēr kopā ar saviem audzēkņiem viņu vaļas brīžos. Viņš piedalās viņu interesēs, pavada viņus viņu ekskursijās, un, šķiet, dara sevi tiem līdzīgu. Cik labi būtu mūsu skolām, ja šādu ieradumu ievestu vispārīgi. No skolotāja tas būtu liels upuris, bet viņš saņemtu bagātīgu atalgojumu.

Neviena atpūta, kas derīga tikai pašam, nebūs par tik lielu svētību bērniem un jaunatnei, kā tāda, kas dara tos derīgus citiem. Pēc dabas jūsmīgi un uzņēmīgi, jaunie ir ātri gatavi sekot ierosinājumam. Plānojot par augu kultūru, lai skolotāji cenšas pamodināt interesi uz skolas apkārtnes un telpu izdaiļošanu. Divkārtīgs labums celsies no tā. To, ko skolnieki cenšas izdaiļot, viņi negribēs samaitāt un izpostīt. Radīsies izsmalcināta gaume, kārtības mīlestība un rūpība; un izveidojies biedriskuma un sadarbības gars izrādīsies skolniekiem par svētību, kas tos pavadīs visu mūžu.

Tā arī var piešķirt jaunu interesi darbam dārzā vai arī ekskursijām pa laukiem un mežiem, kad skolniekus paskubina atcerēties tos, kas šķirti no šīm patīkamam vietām, lai arī tiem būtu līdzdalība krāšņās dabas jaukumos.

Uzmanīgais skolotājs atradīs daudz izdevību ierosināt skolniekus uz izpalīdzību. Sevišķi mazi bērni skatās uz skolotāju ar gandrīz neierobežotu uzticību un cieņu. Viss, ko viņš varētu likt priekšā, vai nu palīdzēt mājā, vai uzticīgi izpildīt savus dienas uzdevumus, kalpot slimiem vai trūcīgiem — tas gandrīz vienmēr nesīs augļus, un tā atkal tiks nodrošināts divkārtējs labums. Laipnais priekšlikums iedarbosies atpakaļ viņa ierosinātājā. Pateicība un līdzdalība no vecāku puses darīs skolotāja nastu vieglāku un viņa ceļu gaišāku.

Ja ņemsim laiku atpūtai un fiziskai kultūrai, tad tas, dažreiz, bez šaubām, pārtrauks skolas darba noteikto ritumu, bet šis pārtraukums patiesībā nebūs traucējums. Stiprinot prātu un miesu, izkopjot nesavtīgu garu un saistot audzēkņus, un skolotājus ar kopējām interešu un draudzīgās satiksmes saitēm, laika un pūļu patēriņš atmaksāsies simtkārtīgi. Būs atrasta svētīga izpausme tai liekai enerģijai, kura tik bieži ir briesmu avots jaunatnei.

Kā aizsargam pret ļaunumu, prāta nodarbināšanai ar labo ir lielāka vērtība, nekā neskaitāmiem likumu un noteikumu žogiem.

Audzināšana darbam

"Turiet par lielu godu... strādāt savām rokam.”

Pie radīšanas darbs bija nolemts par svētību; tas nozīmēja attīstību, spēku un laimi. Grēka lāsta izsauktās pārmaiņas zemes virsū pārveidoja arī darba apstākļus. Tomēr, lai gan tagad darbu pavada pūles, nogurums un ciešanas, tas tomēr vēl arvien ir laimes un attīstības avots, Darbs ir arī aizsargs pret kārdināšanām. Darba disciplīna ierobežo baudkāri un veicina čaklumu, šķīstumu un noteiktību. Tādā kārtā darbs ir daļa no lielā plāna mūsu pacelšanai no kritušā stāvokļa.

Jaunatni vajadzētu audzināt, lai tā redz darba īsto cieņu. Rādiet tiem, ka Dievs pastāvīgi darbojas. Visas lietas dabā izpilda tiem uzlikto uzdevumu. Visa radība darbojas, un arī mums jādarbojas, lai izpildītu savu uzdevumu.

Savā darbā mums jābūt Dieva līdzstrādniekiem. Dievs mums dod zemi un tās bagātības, un mums tās jāizlieto savām vajadzībām. Dievs liek kokiem augt, bet mums tie jāapstrādā un jāceļ ēkas. Viņš zemē apslēpis zeltu un sudrabu, dzelzi un ogles, bet vienīgi ar pūlēm mēs tās varam iegūt. Rādiet, ka lai gan Dievs visas lietas radījis un tās pastāvīgi pārvalda, Viņš arī mums piešķirs varu, kas zināmā mērā līdzinās Viņa varai. Mums ir piešķirtas ievērojamas spējas pārvaldīt dabas spēkus. Kā Dievs no haosa radīja skaistu pasauli, tā arī mēs varam ar savu rīcību saglabāt kārtību un skaistumu. Lai gan tagad ļaunums visu samaitājis, tad tomēr mēs pie pabeigtiem darbiem jūtam prieku, līdzīgu tam, kādu Dievs izjuta, noskatoties uz skaisto, tikko radīto pasauli un redzot, ka viss bija “ļoti labs”

Parasti lietderīga nodarbošanās sniedz jaunatnei vislabākās izdevības ķermeņa vingrināšanai. Rotaļas mazam bērnam dod prieku un iespējas attīstībai. Viņa rotaļām vajadzētu būt tādām, kas veicina ne vien miesas augšanu, bet arī prāta un garīgās dzīves attīstību. Kad bērns pieaug spēkā un saprašanā, tad vislabākā atpūta viņam būs derīgs darbs kādā nozarē. Tas, kas vingrina rokas derīgumam un māca jaunos nest savu daļu no dzīves nastas, vislabāk veicinās gara un rakstura attīstību.

Jaunatnei jāiepotē atziņa, ka dzīve nozīmē nopietnu darbu, atbildību un apzinīgumu. Tiem vajadzīga audzināšana, kas tos darītu praktiskus — par vīriem un sievām, kas var stāties pretī neparedzētām grūtībām, Viņiem vajadzētu iemācīt ka sistemātisks, kārtīgs darbs vajadzīgs ne vien kā aizsargs dzīves varbūtībās, bet arī kā palīgs daudzpusīgai attīstībai.

Ar visu to, kas jau sacīts un rakstīts par darba cieņu, tomēr valda izjūta, ka darbs pazemina. Jaunekļi ļoti cenšas tapt par skolotājiem, kantoristiem, tirgotājiem, ārstiem un advokātiem, vai arī ieņemt kādu citu vietu, kas neprasa fizisku darbu. Jaunavas izvairās no mājas darbiem un cenšas pēc izglītības citās nozarēs. Tiem vajadzētu mācīties, ka nevienu vīrieti un sievieti nepazemina godīgs darbs. Kas pazemo, tas ir laiskums un nepatstāvība. Laiskums baro pašpieticību, un tā sekas ir tukša un nevērtīga dzīve — lauks, kas dod iespējas augt katram ļaunumam. “Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva; bet kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu tās gals ir ugunī.” (Ebr. 6:7,8)

Daudzu mācību priekšmeti, kas prasa audzēkņa laiku, nenes tam nedz labumu, nedz laimi. Bet katram jaunietim ir no svara pamatīgi iepazīties ar ikdienas pienākumiem. Pie gadījuma jaunava var iztikt bez franču valodas un algebras zināšanām, vai pat bez klavieru spēlēšanas; bet tai ir nepieciešami, ka tā mācās cept labu maizi, pagatavot labi piestāvošas drēbes un veikli izpildīt daudzos mājturības pienākumus.

Visas ģimenes veselībai un laimei nekas nav tik svarīgi, kā izveicība un ķēkšas prasme un saprātīgums. Ar slikti sagatavotu, neveselīgu barību tā var mazināt, jā, pat izpostīt pieaugušo darba spējas, kā ari bērnu attīstīšanos. Turpretī pagatavojot organisma prasībām piemērotus, izskatīgus un garšīgus ēdienus, tā var darīt tikpat daudz laba, kā pretējā gadījumā slikta. Bieži vien dzīves laime ir atkarīga no uzticības sīkos ikdienas pienākumos.

Gan vīrieši, gan sievietes piedalās ģimenes nodibināšanā, tādēļ tāpat kā zēniem, tā arī meitenēm vajadzētu iepazīties ar mājturības pienākumiem. Gultas uzklāšana un istabas sakārtošana, trauku mazgāšana, ēdiena pagatavošana, savu drēbju mazgāšana un izlabošana ir darbs, kas nepadara zēnu mazāk vīrišķīgu; tas padarīs viņu tikai laimīgāku un noderīgāku. Ja meitenes savukārt var iemācīties iejūgt zirgu un braukt to, rīkoties ar zāģi un nereti tikpat izveicīgi kā ar grābekli un kapli, tās būs vairāk spējīgas pārvarēt dzīves grūtības.

Bērniem un jaunatnei vajadzētu mācīties no Bībeles, ka Dievs ir pagodinājis vienkāršā strādnieka darbu. Lai tie lasa par “pravieša bērniem” (1. Ķēn. 6:1-7), skolas audzēkņiem, kas paši cēla sev māju un priekš kuriem darīja brīnumu, lai paglābtu no pazušanas aizņemtu cirvi. Lai tie lasa par namdari Jēzu un telšu taisītāju Pāvilu, kas ar amatnieka darbu apvienoja visaugstāko dievišķīgo un cilvēcīgo kalpošanu. Lai viņi lasa par jaunekli, kura piecas maizes Pestītājs izlietoja lielajam brīnumam, ka Viņš ar tām paēdināja lielo ļaužu pulkus, par šuvēju Tabitu, kuru uzmodināja no nāves, lai viņa varētu turpināt gatavot nabagiem drēbes, par gudro sievu, kas aprakstīta Sakāmos vārdos, kas “gādā par vilnu un liniem, un strādā priecīgām rokām”, kas “dod barību savai saimei un kalponēm piespriesto tiesu”, kas “dēsta vīna dārzu... un neliek pagurt savām rokām”, kas “sērdieņus mīlīgi apkampj un pasniedz nabagiem roku”, kas “skatās pēc visām sava nama gaitām” “un neēd savu maizi ar slinkumu”. Par tādu Dievs saka: “Tā ir teicama! Teiciet viņu par viņas roku augļiem, un viņas pašas darbi lai viņu ļaudīs teic!” (Sal. pam. 31:15-31)

Katram bērnam ģimenei vajadzētu būt par pirmo praktisko skolu. Cik tālu tas iespējams, katrai skolai vajadzētu sniegt izdevības iegūt arī praktisku audzināšanu. Tāda izglītība lielā mērā aizpildītu vingrotavas vietu, pie kam viņai vel būtu tā priekšrocība, ka tā dod vērtīgu prasmi.

Audzināšana darbam pelna daudz lielāku vērību kā līdz šim. Vajadzētu dibināt skolas, kas bez augstas intelektuālas un tikumiskas audzināšanas sniegtu arī vislabākās izdevības attīstīties fiziski un iemācīties kādu amatu. Vajadzētu mācīt zemkopību, amatus — kas sniegtu tik daudz derīgas nodarbības, cik vien iespējams — sniegtu arī zināšanas mājturībā, veselīgā ēdienu vārīšanā, šūšanā un apģērbu pagatavošanā, slimo kopšanā un tamlīdzīgas lietas. Vajadzētu gādāt par dārziem, darbnīcām un ambulancēm, un darbam katrā nozarē vajadzētu noritēt sagatavotu skolotāju vadībā.

Katram darbam jābūt ar noteiktu mērķi, un tas jādara pamatīgi. Lai gan katram cilvēkam ir vajadzīgas zināšanas dažādos amatos, ir tomēr nepieciešams, ka tas vismaz vienu prastu pamatīgi. Katram jaunietim, kas atstāj skolu, vajadzētu prast kādu darbu vai amatu, ar ko tas vajadzības gadījumā var nopelnīt sev uzturu.

Pret aroda izglītību skolās visbiežāk celtais iebildums ir tas, ka aroda iemācīšana ir saistīta ar lieliem izdevumiem. Bet sasniedzamais mērķis ir šo pūļu vērts. Neviens mums uzticētais darbs nav tik svarīgs, kā jaunatnes audzināšana, un izdevumi, kurus prasa šī darba pareiza izvešana, nav veltīgi.

Pat no finansiālo panākumu viedokļa izdevumi, kurus prasa apmācīšana arodā, izrādīsies par vispatiesāko taupību. Veseli pulki mūsu zēnu tādā veidā liktu atturēti no ielas stūriem un dzertuvēm. Izdevumi, kas celtos ierīkojot dārzus, darbnīcas un peldētavas, atmaksātos ar ietaupījumiem uz slimnīcām un labošanas iestādēm; un pati jaunatne, kas būtu pieradināta čaklam darbam un apmācīta derīga un ražīga darba nozarēs, kas gan var aprēķināt tās vērtību sabiedrībai un tautai?

Svaigā gaisā izvestās nodarbības, sniegdamas kustības visam ķermenim, ir vislabākā atpūta no mācīšanās. Neviens fizisks darbs nav tik vērtīgs kā zemkopība. Vajadzētu pielikt lielākās pūles, lai radītu un izsauktu interesi pret lauku darbiem. Skolotājam vajadzētu vērst uzmanību uz to, ko Bībele saka par lauksaimniecību; tas bija Dieva plāns, lai cilvēks strādātu zemi, ka pirmajam cilvēkam, visas pasaules valdniekam deva dārzu kopšanai un ka daudzi no pasaules lielākiem vīriem, tās īstie dižciltīgie, ir bijuši zemkopji. Rādiet izdevības, kādas sniedz šāda dzīve. Gudrais vīrs saka: “Zemei par labu ķēniņš, kam rūp zemes kopšana.” (Sal. māc. 5:8) Un par to, kas kopj zemi, Bībele paskaidro: “Un viņa Dievs viņam rādījis, kā piederas, un viņu pamācījis.” (Jes. 28:26) Un atkal, “kas vīģes koku kopj, ēdīs viņa augļus.” (Sal. pam. 27:18) Tas, kas pelna savu uzturu kopjot zemi, izbēg daudzām kārdināšanām un priecājas par neskaitāmām priekštiesībām un svētībām, kas liegtas tiem, kam ir jāstrādā lielās pilsētās. Šinīs milzu uzņēmumu un veikalnieciskās konkurences dienās nebūs daudz tādu, kas varētu priecāties par tādu neatkarību un tik taisnīgu atalgojumu par savu darbu, kā to var zemkopis.

Mācot skolniekiem zemkopību, vajadzētu sniegt ne tikai teoriju, bet arī praksi. Tai pašā laikā, kad viņi mācās to, ko zinātne māca par augšanas īpašībām un tās sagatavošanu, dažādo labības šķirņu vērtību un par vislabākajām ražošanas metodēm, liekat viņiem praktiski izlietot savas zināšanas. Lai skolotājs piedalās skolnieka darbos un rāda, kādus panākumus var iegūt, lietpratīgi un saprātīgi pūloties.

Tā var pamodināt īstu interesi, cenšanos darīt darbu vislabākā veidā. Šāda cenšanās kopā ar kustību stiprinātāju spēku, sauli un svaigo gaisu radīs mīlestību uz lauku darbiem, kas dažam labam jaunietim liks izvēlēties šo nodarbošanos. Tādā kārtā var ierosināt iespaidus, kas sniegsies tālu un novērsīs tos izceļošanas plūdus, kas tik lielā mērā tiecas uz lielām pilsētām. Šādā kārtā šīs skolas lielā mērā palīdzēs arī atrast nodarbošanos bezdarbnieku masām. Tūkstoši bez palīga badā mirstošie, kas ikdienas papildina noziedznieku rindas, varēs iegūt uzturu laimīgā, neatkarīgā dzīvē, ja viņus mācīs krietni un čakli apstrādāt zemi.

Fiziskā aroda audzināšanas labumi vajadzīgi ari daudzu brīvo profesiju darbiniekiem. Cilvēkam var būt lieliska saprašana, viņš, varbūt, ātri uztver idejas, viņa zināšanas un prasme var viņam nodrošināt pieeju viņa izvēlētam aicinājumam, tomēr viņš var atrasties tālu no gatavības šim pienākumam. Izglītība, kas smelta pa lielākai daļai no grāmatām, ved pie paviršas domāšanas. Praktisks darbs prasa uzmanīgu novērošanu un neatkarīgu domāšanu. Pareizi izvests darbs tiecas attīstīt to praktisko gudrību, ko mēs saucam par veselo prātu. Tas attīsta spējas izplānot un tos izvest, stiprina drosmi un izturību un prasa takta un veiklības pielietošanu.

Ārsts, kas savas profesionālās zināšanas ir ieguvis praktiskos piedzīvojumos slimnieka istabā, ātri aptvers vajadzības brīdī sniegt īsto palīdzību; tam būs visas vajadzīgās īpašības, kuras tik pilnīgi var sniegt praktiska vingrināšanās.

Sludinātājs, misionārs, skolotājs atradīs, ka viņa iespaids pie ļaudīm lielā mērā pavairosies, kad būs redzams, ka viņam ir zināšana, prasme un veiklība, ko prasa ikdienas praktiskās dzīves pienākumi. Bieži pat misionāra panākumi, varbūt pat dzīvība, atkarājas no viņa praktisko lietu pazīšanas. Prasme sagatavot barību, palīdzēt nelaimes gadījumos un grūtībās, kopt slimniekus, celt māju, ja vajadzīgs celt baznīcu — bieži viss tas nosaka starpību starp panākumiem un neveiksmi viņa dzīves darbā.

Iegūstot izglītību, daudzi audzēkņi iegūtu ļoti vērtīgu audzināšanu, jo viņi varētu paši nopelnīt sev uzturu. Lai jaunekļi un jaunavas nostājas paši uz savām kājām un nevis taisa parādus, vai ir atkarīgi no savu vecāku pašaizliedzības. Tā viņi mācīsies naudas, laika, spēka un izdevību vērtību, un būs mazāk padoti kārdināšanai palaisties slinkumā vai nodoties izšķērdībai. Tādā kārtā iegūtā taupība, čaklums, pašaizliedzība, praktiska darba veiksme izrādīsies par ļoti svarīgu daļu apbruņojumā dzīves cīņai. Mācība pašiem sev palīdzēties, ko audzēkņi būs iemācījušies, ļoti lielā mērā aizsargās mācību iestādes no parādu nastas, zem kuras daudzas skolas ir cīnījušās, un kas ir mazinājušas viņu derīgumu.

Iemācat jaunatnei pārliecību, ka audzināšanas uzdevums nav iemācīt, kā izbēgt no dzīves nepatīkamiem uzdevumiem un smagām nastām, bet ka viņas uzdevums ir padarīt vieglāku darbu, iemācot labākus paņēmienus un augstākus mērķus. Mācat tiem, ka dzīves īstais uzdevums nav nodrošināt sev vislielāko peļņu, bet gan pagodināt savu Radītāju padarot savu daļu pasaules darbā un sniedzot palīdzīgu roku tiem, kas vājāk vai mazāk zina.

Viens no lielajiem iemesliem, kāpēc tā no augšienes noraugās uz fizisko darbu, ir tas nolaidīgais un mehāniskais veids, kādā to bieži izpilda. To dara vajadzības spiesti un ne no brīvas izvēles. Darītājs tajā neieliek sirdi un tā viņš nesaglābj pašcieņu nedz iegūst cieņu no citiem. Audzināšanai fiziskam darbam šo maldību vajadzētu izlabot. Tai vajadzētu attīstīt paradumu strādāt pamatīgi un noteikti. Audzēkņiem vajadzētu mācīties taktu un plānveidību; viņiem vajadzētu mācīties ietaupīt laiku un netērēt spēku velti. Viņiem vajadzētu iemācīt nevien vislabākās metodes, bet arī iedvest cenšanos iet uz priekšu. Lai viņu mērķis ir padarīt savu darbu tik pilnīgi, cik cilvēka smadzenes un rokas to var izdarīt.

Tāda apmācība darīs jaunatni par darba kungiem un nevis darba vergiem. Tā atvieglinās smagā darba darītāja likteni un padarīs cēlāku pat viszemāko nodarbošanos. Tas, kas darbu uzskata par vergošanu un stājas pie tā ar pašapmierinātu nemākulību, nepielikdams pūles to uzlabot, patiešām to atradīs par nastu. Bet tie, kas saskata zinātni viszemākā darbā, saredzēs tanī cēlumu un skaistumu un izpildīs ar prieku to uzticīgi un sekmīgi.

Tā audzināts jaunietis, kāds arī nebūtu viņa dzīves aicinājums, tik ilgi, kamēr viņš paliks godīgs, aizpildīs savu vietu lietderīgi un pa godam.

7. Rakstura veidošana

“Tad lūko, ka tu taisi pēc viņu priekšzīmes, kas tev kalnā ir rādīta.”

Audzināšana un raksturs

“Un tavā laikā būs ticība, pestīšanas bagātība, gudrība un atzīšana.”

Īsta audzināšana neatmet zinātniskas atziņas vai literatūras sasniegumus. Bet spēku tā uzskata vērtīgāku par zināšanām, labsirdību vērtīgāku par spēku, raksturu vērtīgāku par prāta sasniegumiem.

Pasaulei nav tik daudz vajadzīgi vīri ar attīstītu prātu, kā vīri ar krietnu raksturu. Tai vajadzīgi vīri, kuru spējas pārvalda stingri pamatlikumi. “Gudrības iesākums ir: manto gudrību.” “Gudra mēle dara mācību mīlīgu. (Sal. pam. 4:7; 15:2) Īsta audzināšana sniedz šo gudrību. Tā māca, kā vislabāk izmantot ne tikai vienu, bet gan visus mūsu spēkus un sasniegumus. Tā aptver visu mūsu pienākumu loku pret mums pašiem, pret pasauli un pret Dievu.

Rakstura veidošana ir vissvarīgākais darbs, kas jebkad cilvēcīgām būtnēm ir uzticēts; šīs lietas rūpīga pētīšana nekad nav bijusi tik svarīga kā tagad.

Nekad neviena agrākā paaudze nav bijusi aicināta sastapties ar tik daudz svarīgiem notikumiem, nekad agrāk jaunekļiem un jaunavām nav bijis jāstājas pretī tik lielām briesmām kā tagad.

Un kāds virziens tiek dots audzināšanai šādā laikā? Kādu dzinuli visbiežāk skar? — Pašlabumu. Daudz, ko sniedz kā audzināšanu, ir īstas audzināšanas pretstats. Īsta audzināšana nostājas pretī savtīgai godkārībai, varas kārei, cilvēces tiesību un vajadzību neievērošanai, kas ir mūsu pasaules lāsts. Dieva dzīves plānā ir vieta katrai cilvēcīgai būtnei. Katrs var attīstīt savas spējas visaugstākā mērā; kas uzticīgi to dara, kaut viņa dāvanas būtu lielas vai mazas, pelna godu. Dieva plānā nav vietas patmīlīgai sacensībai. “Tie, sevis pašus ar sevi mērodami, un paši sev pielīdzinādami,” (2. Kor. 10:12), nedara prātīgi. Viss, ko mēs darām, ir jādara “pēc tā spēka, ko Dievs pasniedz.” (1. Pēt. 4:11) Tas ir jādara “no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka par atmaksu Kungs jums dos debess mantojumu, jo jūs kalpojat savam Kungam — Kristum.” (Kol. 3:23,24) Dārga ir kalpošana, ko dara, un audzināšana, ko iegūst, izvedot šos pamatlikumus. Mūsdienu audzināšanā ir daudz kas citādi. Jau no agras bērnības bērnu paskubina uz izvirzīšanos un sacensību. Tas veicina egoismu — visa ļaunuma sakni.

Tādā kārtā rada cīņu par pirmo vietu un pamudina uz “iekalšanu”, kas daudzos gadījumos kaitē veselībai un mazina derīgumu. Daudzos citos gadījumos tieksme izvirzīties, noved pie negodīguma, un tā, ka tā veicina godkārību un neapmierinātību, tā sarūgtina dzīvi, un palīdz piepildīt pasauli ar tiem nemierīgiem, dumpīgiem gariem, kas pastāvīgi apdraud sabiedrību. Briesmas neslēpjas vienīgi metodēs. Tās atrodas arī mācību priekšmetos.

Kādi ir tie darbi, pie kuriem liek kavēties jaunatnes prātiem viņas visuzņēmīgākos dzīvības gados? No kādiem avotiem jaunatni māca dzert literatūras un valodas studijās? — No pagānisma avotiem, no avotiem, kurus baro senā pagānisma samaitātība. Viņiem pavēl mācīties autorus, par kuriem bez šaubām ir zināms, ka tiem nav nekādas cieņas pret morāles pamatlikumiem.

Un par cik daudziem moderniem autoriem varētu sacīt to pašu! Cik daudziem valodas vijīgums un skaistums ir tikai maska priekš pamatlikumiem, kas savā īstajā kroplumā atbaidītu lasītāju!

Bez tiem ir arī vesels bars romānu rakstnieku, kas ieaijā patīkamos sapņos vaļības pilīs. Šos rakstniekus varbūt nevar apsūdzēt par nemorāliskiem, bet viņu darbi nav mazāk ļaunuma piesātināti. Tas nolaupa tūkstošiem un atkal tūkstošiem laiku, enerģiju un pašsavaldīšanos, kas vajadzīgi dzīves nopietniem uzdevumiem.

Arī zinātnes mācīšanās, kā to parasti izved, saistīta ar tikpat lielām briesmām. Attīstības mācību un tai līdzīgas maldības pauž visās skolās, sākot ar bērnu dārzu līdz augstskolai. Tādā veidā zinātnes studijas, kurām vajadzētu sniegt dievatziņu, tiek sajauktas ar cilvēku spekulācijām un teorijām, un tas ved uz neticību.

Pat Bībeles studijas, kā tās bieži izved skolās, nolaupa pasaulei Dieva Vārda nenovērtējamās bagātības. “Augstākā kritika” ar saviem sadalījumiem, uzstādījumiem un pārveidojumiem iznīcina ticību Bībelei kā dievišķīgai atklāsmei; tā nolaupa Dieva vārdam spēku pārvaldīt, pacilāt un apgarot cilvēka dzīvi.

Jaunatnei izejot pasaulē, jāsastopas ar daudz vilinājumiem uz grēku, — ar kāri uz naudas ieraušanu, uz izpriecām un baudām, uz greznumu, izšķērdību, izlēcieniem, krāpšanām, viltībām, laupīšanām un postu — un ar kādām mācībām tur tikai nav jāsastopas!

Spiritisms apgalvo, ka cilvēki ir bezgrēcīgi pusdievi, ka “katrs prāts tiesās pats sevi”, ka “īsta atzīšana paceļ cilvēku pāri visiem likumiem”, ka “visi izdarīti grēki ir nevainīgi”, jo “viss, kas notiek ir pareizs”, un, ka “Dievs nenosoda”. Par vissamaitātākajiem cilvēkiem apgalvo, ka tie esot debesīs un ieņemot augstas vietas. Tādā kārtā spiritisms apgalvo visiem cilvēkiem: nav nozīmes ko tu dari, dzīvo kā tev patīk, debesis ir tava dzimtene. Daudzus tā noved pie ieskatiem, ka iekārošana ir visaugstākais likums, ka vaļība ir brīvība un ka cilvēks ir atbildīgs vienīgi pats sev.

Ja tādas mācības dod pašā dzīves sākumā, kad tieksmes ir visspēcīgākās, un kad atturība un šķīstums ir visvairāk vajadzīgi, kur tad lai rod aizsardzību tikumībai? Kas aizkavēs pasauli, ka tā nekļūtu par otru Sodomu?

Tai pašā laikā anarhija lūko noslaucīt visus, ne tikai dievišķīgos, bet arī cilvēcīgos likumus. Bagātības un varas centralizācija, milzīgās kombinācijas padarīt dažus bagātus uz daudzu rēķina, nabadzīgo šķiru apvienošanās, lai aizstāvētu savas intereses un prasības, nemiera, dumpju un asins izliešanas gars, pasaulplašā tās mācības izvešana, kas noveda pie franču revolūcijas, tas viss tiecas ievilkt visu pasauli cīņā, kas līdzīga tai, kurā savā laikā atradās Francija.

Ar tādiem iespaidiem šodien jāsastopas jaunatnei. Lai varētu pastāvēt šādos apstākļos, viņiem tagad jāliek rakstura pamati.

Katrā paaudzē un katrā zemē rakstura veidošanas īstais pamats un paraugs ir bijis tas pats dievišķīgais likums: “Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas sirds, un savu tuvāku kā sevi pašu.” Lielais mūsu Pestītāja raksturā un dzīvē parādītais pamatlikums ir vienīgais drošais pamats un vadonis.

“Un tavā laikā būs ticība, pestīšanas bagātība, gudrība un atzīšana” (Lūk. 10:27; Jes. 33:6) — tās gudrības un atzīšanas, kuru vienīgi var sniegt Dieva vārds.

Tas ir tikpat patiesi tagad kā toreiz, kad šos vārdus sacīja Izraēlim par paklausību Dieva baušļiem: “Šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana laužu acīs.” (5. Moz. 4:6)

Šeit ir vienīgais aizsargs personīgam godīgumam, ģimenes šķīstumam, sabiedrības labklājībai un tautas drošībai. Dzīves apjukuma, briesmu un pretrunīgo prasību vidū vienīgi drošais likums ir darīt, ko Dievs saka: “Kunga bauslība ir pilnīga”, un “kas tā turas, tas nešaubīsies nemūžam.” (Ps. 19:8; 15:5)

Mācīšanas metodes

“Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.”

Gadu simteņiem ilgi audzināšanā galveno vērību piegrieza atmiņai. Šo spēju vislielākā mērā piepūlēja, kamēr citi garīgie spēki netika attiecīgi attīstīti. Skolēni pavadīja laiku, cītīgi piebāžot prātu ar zināšanām, kas tiem vēlāk ļoti maz noderēja. Ja prātu apgrūtina ar lietām, kuras tas nevar sagremot un uzņemt, tad to novājina; tas top nespējīgs sekmīgam darbam un apmierinās, balstoties uz citu spriedumu un uztveri.

Redzēdami šīs metodes kaitīgumu, daži ir pārgājuši uz otru galējību. Pēc viņu ieskatiem cilvēkam jāattīsta vienīgi tas, kas atrodas viņā pašā. Tāda audzināšana pavedina skolēnu uz iedomību, un atgriež no patiesas atzīšanas un spēka avota.

Audzināšana, kas balstās uz atmiņas vingrināšanu, un kurai ir tieksme mazināt patstāvīgu domāšanu, dod tādu morālisku iznākumu, kas vēl pārāk maz novērtēts. Ja audzēknis atsakās no spējām patstāvīgi spriest, tad viņš top nespējīgs atšķirt patiesību no maldiem un viegli krīt par upuri viltībai. Tas viegli ļaujas vadīties no tradīcijām un ierašām.

Tā ir pārāk bieži neievērota patiesība, ka maldība reti kad parādās, kas tā īstenībā ir. To pieņem tikai tad, kad tā sajaucas ar patiesību vai pieskaņojas tai. Ēšana no ļauna un laba atzīšanas koka bija par iemeslu mūsu pirmo vecāku postam. Un laba un ļauna sajaukuma pieņemšana ir mūslaiku cilvēku posts. Prāts, kas paļaujas uz citu spriedumu, agrāk vai vēlāk noteikti tiks novests uz neceļiem.

Spējas izšķirt pareizo un nepareizo mēs varam iegūt vienīgi paļaujoties uz Dievu. Katram pašam priekš sevis ir personīgi jāmācās no Viņa caur Viņa vārdu. Mūsu spriešanas spējas tika dotas, lai mēs tās lietotu, un Dievs grib, lai mēs tās vingrinām. “Tad nāciet un tiesāsimies,” (Jes. 1:18) Viņš uzaicina mūs. Paļāvībā uz Viņu mēs varam pieņemt gudrību un, atmetot ļaunu, pieņemt labu.

Katrai īstai mācīšanai no svara ir personīgais elements. Mācot ļaudis, Kristus rīkojās ar katru individuāli, Personīgā satiksmē un sabiedrībā Viņš audzināja savus divpadsmit mācekļus. Tas bija privātā sarunā, bieži tikai vienam klausītājam, kad Viņš sniedza savas visvērtīgākās pamācības. Godātajam rabīnam nakts sarunā uz Eļļas kalna, nicinātai sievietei pie Ziharas akas Viņš atklāja savas vislielākās bagātības, jo šajos klausītājos Viņš redzēja uzņēmīgas sirdis, skaidru prātu un uzņēmīgu garu. Pat ļaužu pulku, kas tik bieži sekoja Viņam pa pēdām, Kristus neuzskatīja par nedalītu ļaužu pūli. Viņš runāja tieši uz katra saprašanu un skāra katra sirdi. Viņš novēroja savu klausītāju sejas, ievēroja iemirdzamies viņu acis, otro, piekrītošo skatu, kas liecināja, ka patiesība bija aizsniegusi dvēseli, un Viņa paša sirds stīgas ietrīcējās no līdzjūtības un prieka atskaņas.

Kristus atklāja iespējamības katrā cilvēcīgā būtnē. Viņu neatgrūda nepievilcīga āriene vai nelabvēlīga apkārtne. Viņš aicināja Mateju no muitas būdas un Pēteri un viņa biedrus no zvejas laivām, lai tie mācītos no Viņa.

Tā pati personīgā interese, tā pati uzmanība pret individuālo attīstību ir vajadzīga šodien audzināšanas darbā. Daži pēc izskata neapsološi jauni ļaudis ir bagātīgi apdāvināti neizlietotām spējām. Viņu spējas paliek apslēptas tāpēc, ka viņu audzinātājiem trūkst novērošanas spējas. Dažā labā zēnā vai meitenē, kas ārēji tik nepievilcīgi kā rupji aptēsts akmens, var atrast vērtīgu materiālu, kas spēj izturēt karstumu, vētras un spiediena pārbaudījumu. Īsts audzinātājs paturēs acīs, kas no viņa skolniekiem var iznākt, atzīs, kāda vērtība ir materiālam, pie kura tas strādā. Viņam būs personīga interese pie katra skolēna, un tas centīsies attīstīt visas viņu spējas. Katra cenšanās rīkoties pēc pareiziem pamatlikumiem, cik nepilnīga tā arī nebūtu, atradīs pamudinājumu un stiprinājumu.

Katram jaunietim vajadzētu mācīt uzcītības nepieciešamību un spēku. No tās ir atkarīgs daudz vairāk, nekā no ģenialitātes vai apdāvinātības. Bez izturīga čakluma visspožākās dāvanas dos maz labuma, kamēr personas ar gluži parastām spējām, bet ar neatlaidīgām pūlēm, ir izdarījušas brīnumus. Un ģēnijs, par kura sasniegumiem mēs brīnāmies, gandrīz nav šķirams no nenogurstošām, mērķtiecīgām pūlēm.

Jaunatnei jāmācās spraust par mērķi attīstīt visas savas spējas, gan stiprākās, gan arī vājākās. Daudziem ir tieksme norobežot savas studijas uz zināmām nozarēm, kas tiem sevišķi patīk. No šīs kļūdas vajadzētu sargāties. Dabīgas spējas norada dzīves virzienu, un ja tās ir vērtīgas, tad tās vajadzētu rūpīgi izkopt. Tai pašā laikā arī jāpatur prātā, ka līdzsvarots raksturs un sekmīgs darbs kaut kurā nozarē lielā mērā ir atkarīgs no vienmērīgas attīstības, kas panākama ar pamatīgu, vispusīgu izglītību.

Skolotājam vajadzētu pastāvīgi censties pēc vienkāršības un iespaidīguma. Viņam vajadzētu daudz mācīt ar piemēriem, un pat, kad viņam ir darīšanas ar vecākiem skolniekiem, viņam vajadzētu uzmanīties, lai katrs paskaidrojums būtu vienkāršs un saprotams. Daudzi pat no vecākiem skolēniem saprašanā ir tikai bērni.

Audzināšanas darbā svarīgu lomu spēlē sajūsma. Šajā lietā derīgu mājienu atrodam kāda slavena skatuves mākslinieka piezīmē. Kenterberijas arhibīskaps tam jautāja, kāpēc aktieri teātra izrādē, runājot par izdomātām lietām, atstāj uz klausītājiem tik spēcīgu iespaidu, kamēr evaņģēlija sludinātāji, runājot par patiesām lietām, bieži atstāj tik mazu iespaidu? “Visā cieņā pret jūsu amatu atļaujat man sacīt,” atbildēja aktieris, “ka iemesls ir ļoti vienkāršs. Tas atrodams iejūsmināšanā. Mēs uz skatuves par izdomātām lietām runājām tā, it kā tās būtu patiesas, bet jūs uz kanceles runājat par īstām lietām, it kā tās būtu izdomātas.”

Skolotājam viņa darbā ir darīšanas ar īstenām lietām, un viņam vajadzētu runāt par tām ar visu spēku un sajūsmu, kādu var iedvest atziņa par viņu īstenību un svarīgumu.

Katram skolotājam vajadzētu raudzīties uz to, lai viņa darbam būtu noteikti panākumi. Pirms tas sāk kādu priekšmetu mācīt, viņam prātā jātur kāds noteikts plāns, un tam noteikti jāzina, ko viņš grib panākt. Kādu priekšmetu izskaidrojot viņam nevajadzētu likties mierā, līdz skolēns saprot attiecīgo pamatlikumu, uztver tā patiesību, un ir spējīgs saprotami izskaidrot to, ko viņš mācījies.

Tik tālu, kamēr no acīm nav izlaists lielais audzināšanas mērķis, vajadzētu paskubināt jaunatni censties uz priekšu tiktāl, cik tālu sniedzas tās spējas. Bet pirms viņi ķeras pie augstākām studiju nozarēm, viņiem vajadzētu pārzināt zemākās. To pārāk bieži atstāj novārtā. Pat ģimnāziju un augstskolu audzēkņiem bieži trūkst zināšanas visparastākajos mācību priekšmetos. Daudzi audzēkņi ziedo savu laiku augstākai matemātikai, tajā pašā laikā nespēdami vest vienkāršus rēķinus. Daudzi studē retoriku, gribēdami piesavināties daiļrunības mākslu tad, kad viņi nav spējīgi kaut ko saprotami un izteiksmīgi izlasīt. Daudzi, kas ir pabeiguši retorikas kursu, nespēj pieklājīgi uzrakstīt pat vienkāršu vēstuli.

Pamatīgām zināšanām mācības priekšmetos vajadzētu būt par nosacījumu uzņemšanai augstākā kursā, bet arī par pastāvīgu turpināšanas un progresa pārbaudījumu.

Katrā izglītības nozarē ir priekšmeti, kas ir svarīgāki par tiem, kurus iegūstam tīri mehāniski iekaļot. Ņemiet, piemēram, valodu.

Spējas tekoši un pareizi rakstīt un runāt savā dzimtajā valodā ir daudz svarīgākas nekā svešu dzīvu vai mirušu valodu iemācīšanās; bet tikai uz gramatikas likumu zināšanu vien dibināta valodas prasme nevar svarīgumā līdzināties valodas studijām no augstākā viedokļa. Ar šīm studijām lielā mērā saistās dzīves labklājība vai posts.

Galvenās prasības valodai ir tās, lai tā būtu šķīsta, laipna un patiesa, — “iekšējā skaistuma ārējā izteiksme.” Dievs saka: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet.” (Fil. 4:8) Un ja šādas ir domas, tad tāda arī būs izteiksme.

Vislabākā skola tādai valodas mācībai ir ģimene. Bet tā ka darbs ģimenē paliek bieži novārtā, tad skolotāju pienākums palīdzēt skolēniem piesavināties runāšanā pareizos ieradumus.

Audzinātājs var daudz ko darīt, lai mazinātu ļauno paradumu — sabiedrības, vispārības un ģimenes lāstu — paradumu izsacīt dzēlīgas piezīmes, aprunāt un zemi kritizēt. Šo ļaunumu izravēšanai nevajadzētu taupīt nekādas pūles, ieaudziniet skolēniem, ka tādi ieradumi parāda izglītības, smalkjūtības un īstas labsirdības trūkumu. Tie padara cilvēku nederīgu īstai izglītībai, cienīgai sabiedrībai šinī pasaulē, kā arī sabiedrībai debesīs.

Mēs ar šausmām domājam par cilvēkēdājiem, kas, mielojas pie savu “upuru vēl siltās, raustošās miesas, bet vai šādas rīcības sekas ir briesmīgākas par tām ciešanām un postu, kas nāk no motīvu nepareizas attēlošanas, nomelnošanas un rakstura kritizēšanas.

Liekat jaunatnei un bērniem mācīties, ko Dievs saka par šīm lietām:

“Nāve un dzīvība stāv mēles galā.” (Sal. pam. 18:21) Svētos Rakstos apmelotāji ir ierindoti kopā ar “Dieva nicinātājiem, ļaunumu izgudrotājiem,” pieskaitīti tiem, kas ir pilni «bezprāta un nepastāvības, cietsirdības un nežēlības, kas “iestiguši skaudībā, slepkavībā, ķildās un ļaundarībās.” Par tiem Dieva spriedums skan, “ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi.” (Rom. 1:29-32) Ko Dievs pieskaita Ciānas pilsoņiem ir tie, kas “patiesību runā no sirds dziļumiem, kas ar savu mēli citus neaprunā... un neceļ kauna valodu pret savu tuvāku.” (Ps. 15:3)

Dieva vārds nosoda arī tādu nenozīmīgu frāžu un nodrāztu izteicienu lietošanu, kas saskaras ar nesvētumu. Tas nosoda lišķīgus glaimus, izvairīšanos no patiesības, pārspīlējumus un nepareizu informāciju veikala lietās, ko parasti lieto sabiedrībā un veikalnieciskā satiksmē, “Bet lai jūsu vārds ir jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mat. 5:37)

“It kā kad par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām, tāpat ir, kas savu tuvāku pievīlis saka: vai to par smieklu vien nedarīju?” (Sal. pam. 26:18,19)

Cieši saistīts ar aprunāšanu ir apslēptais mājiens, viltīgais norādījums, ar ko sirdī netīrie mēģina norādīt uz ļaunumu, kuru viņi nedrīkst atklāti izsacīt. Jaunatni vajadzētu mācīt sargāties no katras tuvināšanās šādiem ieradumiem tā, kā tie būtu vairījušies no spitālības.

Nav nevienas kļūdas valodā, kurai varbūt jauni un veci tik viegli pāriet pāri kā pārsteidzīgai, nepacietīgai runāšanai. Viņi domā, ka tā jau ir pietiekama attaisnošanās, ja pasaka: “Es biju neuzmanīgs; es patiesībā nedomāju, ko es sacīju.” Bet Dieva vārds to neņem viegli. Svētie Raksti saka: “Kad tu vīru redzi, kam pārsteidzīga mēle, tad no muļķa vairāk cerības, kā no tāda.” (Sal. pam. 29:20)

“Kas prātu nemāk valdīt, ir izlauzta pilsēta bez mūriem.” (Sal. pam. 25:28)

Vienā acumirklī ar pārsteidzīgu, nesavaldīgu un neapdomīgu mēli var padarīt ļaunumu, ko nevar iznīcināt visa mūža nožēla. Ak cik daudz sirdis ir salauztas, draugi ir atsvešināti, dzīves izpostītas ar to skarbiem, pārsteidzīgiem vārdiem, kas būtu varējuši atnest palīdzību un dziedināšanu!

“Dažs aplam runājot kā ar zobenu iedur; bet gudro mēle ir zāles, kas dziedina.” (Sal. pam. 12:18)

Sevis audzināšana ir viena no tām rakstura īpašībām, kas piešķir dzīvei neapzinātu piemīlīgumu katrā bērnā. No visām rakstura pilnībām šī ir viena no visskaistākajām un katram īstam dzīves uzdevumam tā ir viena no visnepieciešamākajām īpašībām.

Bērniem ir vajadzīga atzinība, līdzjūtība un pamudinājums. Bet vajadzētu uzmanīties, lai neveicinātu uzslavas kāri. Nav gudri piegriezt viņiem sevišķu vērību, vai arī viņu klātbūtnē atkārtot viņu gudros izteicienus. Vecāki vai skolotājs, kas patur acīs patieso rakstura ideālu, un sasnieguma iespējas, nevar lutināt vai pamudināt uz iedomību. Tie negribēs pamudināt jaunatnē vēlēšanos vai cenšanos parādīt savas spējas vai sasniegumus. Kas paceļ skatu pāri par sevi, būs pazemīgs. Tomēr viņam piemitīs cienība, kuru nevarēs apkaunot un mazināt ārējs greznums vai cilvēka lielums.

Rakstura daiļumu neattīsta patvaļīgi likumi vai priekšraksti. Tas aug, kavējoties šķīstā, cēlā un patiesā atmosfērā. Un visur, kur būs sirdsskaidrība un rakstura cēlums, tas atklāsies rīcības un runas šķīstumā.

“Kam šķīsta sirds un mute mīlīga, tam Ķēniņš ir par draugu.” (Sal. pam. 22:11)

Kā tas ir ar valodu, tā tas ir ari ar katru citu mācību priekšmetu, to var vadīt tā, ka tas veicina rakstura stiprināšanu un izveidošanu.

Nevienā mācību priekšmetā tas nav tik lielā mērā patiesība, kā vēsturē. To vajadzētu aplūkot no dievišķīgā viedokļa.

Kā to parasti māca, vēsture nav gandrīz nekas vairāk kā ziņojums par ķēniņu pacelšanos un krišanu, par galma intrigām, armiju uzvarām un zaudējumiem — stāsts par godkāri un mantkāri, pievilšanu, nežēlību un asinsizliešanu. Ja to tā māca, tad iznākums var būt tikai noārdošs. Sirdi mokošo noziegumu, mežonību, nelietību un nežēlību uzskatījums iedēsta tādu sēklu, kas dažā labā dzīvē var atnest ļaunuma ražu.

Daudz labāk ir mācīties pazīt Dieva vārda gaismā tos cēloņus, kas pārvalda valstu uzplaukumu un krišanu. Lai jaunatne studē šos ziņojumus un redz, ka tautu īstais uzplaukums ir saistīts ar dievišķīgu pamatlikumu pieņemšanu. Lai tā pētī lielo reformāciju kustību vēsturi un redz, cik bieži šie pamatlikumi, kaut gan tos nicināja un ienīda un viņu aizstāvjus veda cietumā un uz ešafota, ir tomēr uzvarējuši caur šiem pašiem upuriem.

Šādas studijas dos plašu, aptvērēju dzīves uzskatu. Tās palīdzēs jaunatnei izprast kaut daļu no viņas saistībām un atkarības, cik brīnišķi mēs esam savienoti kopā lielajā sabiedrībā un tautu brālībā, un cik lielā mērā viena locekļa apspiešana vai pazemošana atnes zaudējumus visiem.

Rēķināšanas mācībā darbu vajadzētu darīt praktiski. Katram jaunietim un katram bērnam vajadzētu atrisināt nevien izdomātus uzdevumus, bet vest arī noteiktu rēķinu par saviem paša ienākumiem un izdevumiem, Naudu izdodot, viņiem vajadzētu mācīties to pareizi izlietot. Zēniem un meitenēm, vienalga, vai tos apgādā viņu vecāki, vai ari tie paši sevi uztur, vajadzētu izvēlēties un nopirkt pašiem savu apģērbu, grāmatas un citas nepieciešamās lietas. Vezdami pārskatu par saviem izdevumiem, viņi iemācīsies naudas vērtību un izlietošanu tā, kā viņi nekādā citā veidā nebūtu to iemācījušies. Šāda audzināšana tiem palīdzēs atšķirt īstu taupību no sīkstulības, uz vienu, un izšķērdības, uz otru pusi. Pareizi ievadīta tā veicinās labdarības ieradumus. Tā palīdzēs jaunatnei iemācīties dot ne no acumirklīga iespaida, kad viņas jūtas ir aizkustinātas, bet gan kārtēji un sistemātiski.

Šādā veidā katrs mācību priekšmets var kļūt par palīglīdzekli vislielākās problēmas atrisināšanai vīru un sievu audzināšanā, — dzīves atbildību vislabākajai izpildīšanai.

Uzvešanās

“Mīlestība neizturas netikli.”

Pieklājības nozīme tiek par maz vērtēta. Daudziem, kam ir laba sirds, trūkst laipnas izturēšanās. Daudziem, kas izsauc cieņu ar savu sirsnību un taisnīgumu, diemžēl trūkst priecīgs prāts. Šis trūkums samaitā viņu pašu laimi un padara mazvērtīgākus viņu pakalpojumus citiem. Nepieklājīgais zaudē dažu labu no dzīves visjaukākajiem un vislabākajiem piedzīvojumiem bieži neapdomības dēļ. Vecākiem un skolotājiem vajadzētu sevišķi izkopt laipnību un pieklājību. Visiem var būt priecīga seja, laipna balss un pieklājīga izturēšanās, un visām šīm īpašībām ir liels spēks. Bērnus pievelk priecīga, saulaina izturēšanās. Parādiet tiem laipnību un sirsnību, un viņi atklās to pašu garu pret jums un cits pret citu.

Īstu pieklājību neiemācās izpildot tikai etiķetes noteikumus. Pieklājīgu izturēšanos vajadzētu vienmēr ievērot; visur, kur tas nav pret pamatlikumiem, vajadzētu pieskaņoties pieņemtām ierašām; bet patiesa pieklājība neprasa, lai pamatlikumus upurētu sabiedrības ierašām, Patiesa pieklājība neatzīst šķiras. Tā māca pašcieņu, māca ievērot cilvēcīgo cieņu, un godāt katru kā lielās cilvēces brālības locekli.

Draud briesmas piešķirt pārāk lielu vērību manierēm un ārējām formām, un veltī par daudz laika audzināšanai šinī nozīmē. Nopietno pūļu dzīve, ko prasa katra jauna cilvēka grūtais, bieži nepatīkamais darbs, ko prasa pat dzīves parastie pienākumi un daudz vairāk vēl pasaules smagās nezināšanas un posta nastas vieglināšana — tas viss atstāj maz vietas pieņemtām parašām.

Daudzi, kas liek lielu svaru uz pieklājības noteikumiem, parāda mazu cieņu lietām, cik lieliskas tās ari nebūtu, kas neietilpst viņu mākslotā pieklājības kodeksā. Tā ir nepareiza audzināšana. Tā audzina kritizētāju lepnumu un šaursirdīgu norobežošanos.

Īstas pieklājības būtība ir citu ievērošana. Īsta, paliekoša audzināšana ir tāda, kas paplašina līdzjūtības loku un paskubina uz vispārīgu laipnību. Nederīga ir tā sauktā kultūra, kas nedara jaunatni godbijīgu pret tās vecākiem, neliek novērtēt viņu izcilās īpašības, panesot viņu trūkumus, un neliek palīdzēt tiem viņu vajadzībās, kas nedara jaunatni atsaucīgu un maigu, augstsirdīgu un izpalīdzīgu pret jauniem, veciem un nelaimīgiem un pieklājīgu pret visiem.

Īstu domu un uzvešanās smalkumu var labāk mācīties dievišķīgā Mācītāja skolā, nekā ievērojot jebkādus pieklājības likumus. Kad Viņa mīlestība iemājo sirdī, tā piešķir raksturam to jaukos pamatvilcienus, kas veido to Viņa līdzībā. Šī audzināšana piešķir debesīs dzimušu cēlumu un īstas pieklājības izjūtu. Tā izdaiļo domāšanas veidu un piešķir tādu izturēšanās cēlumu, ko nevar panākt modernās sabiedrības paviršais slīpējums.

Bībele māca pieklājību un sniedz daudzus nesavtīga gara, maigas labvēlības un piemīlības piemērus, kas raksturo īstu pieklājību. Tas viss ir tikai Kristus rakstura atspoguļojums. Viss patiesais pasaules maigums un pieklājība pat pie tiem, kas Viņa vārdu neatzīst, nāk no Viņa. Un Viņš vēlas, lai šīs rakstura īpašības pilnīgi atspoguļojas Viņa bērnos. Tas ir Viņa nodoms, lai mūsos cilvēki skatītu Viņa skaistumu.

Visvērtīgākais apcerējums par pieklājību, kas jebkad ir uzrakstīts, ir mūsu Pestītāja dotā jaukā pamācība, ko apustulis Pāvils izsacīja caur Svēto Garu, — vārdi, kurus vajadzētu neizdzēšami ierakstīt katra, veca vai jauna, cilvēka atmiņā:

“Kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34)

“Mīlestība ir lēnprātīga,
mīlestība ir laipna, tā neskauž,
mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga,
Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu,
tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu,
Tā nepriecājas par netaisnību,
bet priecājas par patiesību.
Tā apklāj visu,
tā tic visu,
tā cer visu,
Tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas.” (1. Kor. 13:4-8)

Godbijība ir otrs dārgs tikums, kuru vajadzētu centīgi izkopt. Patiesu godbijību Dieva priekšā iedveš Viņa bezgalīgā lieluma izjūta un izpratne par Viņa klātesamību. Vajadzētu dziļi iespiest katra bērna sirdī šo Neredzamā izjūtu. Bērnam vajadzētu mācīt uzskatīt par svētu lūgšanas stundu un vietu, un atklātos dievkalpojumus tāpēc, ka tur ir Dievs. Kad godbijība tiek izteikta ar ķermeņa stāvokli un izturēšanos, tad ari tā izsauktā izjūta tiks padziļināta.

Būtu labi jauniem un veciem pētīt, labi pārdomāt un bieži atkārtot tos Svēto Rakstu vārdus, kas rāda, kā vajadzētu uzskatīt vietu, kas atzīmēta ar Dieva sevišķu klātbūtni.

“Novelc savas kurpes no kājām,” Kungs pavēlēja Mozum pie degošā krūma, “jo tā vieta, kur tu stāvi ir svēta vieta.” (2. Moz. 3:5)

Jēkabs pēc tam, kad viņš bija redzējis eņģeļu parādīšanu, izsaucās: “Tiešām Kungs ir šinī vietā, un es to neesmu zinājis... Šeit ir tiešām Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1. Moz. 28:16,17) “Bet tas Kungs ir savā svētā namā. Klusu Viņa priekšā, visa pasaule!” (Hab. 2:20)

“Jo tas Kungs ir lielais un stiprais Dievs. Un tas lielais Ķēniņš par visiem Dieviem... Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Kunga, sava Radītāja.”

“Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši, par saviem ļaudīm un savas ganības avīm, ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu; pateicaties Viņam, slavējiet Viņa vārdu.” (Ps. 95:3,6; 100:3,4)

Godbijību vajadzētu parādīt arī Dieva Vārdam. Nekad nevajadzētu šo vārdu izrunāt vieglprātīgi un neapdomīgi. Pat lūgšanā vajadzētu izsargāties no tā biežas un nevajadzīgas atkārtošanas. ,,Svēts un bijājams ir Viņa vārds.” (Ps. 111:9) Eņģeļi to izrunājot aizklāj savas sejas. Ar kādu bijību vajadzētu mums, kritušiem un grēcīgiem, izrunāt to ar savām lūpām! Mums vajadzētu cienīt Dieva vārdu. Pret Svēto Rakstu grāmatu mums vajadzētu izturēties ar cieņu, nekad nelietot to citām vajadzībām, vai apieties ar to nevērīgi. Nekad nevajadzētu citēt Svētos Rakstus jokiem, vai arī izlietot tos asprātībām. “Visi Dieva vārdi ir šķīsti.” “Kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts.” (Sal. pam. 30:5; Ps. 16:31)

Bet pār visu māciet bērniem, ka īsta godbijība visvairāk parādās paklausībā. Dievs nav pavēlējis neko, kas ir nevajadzīgs, un nav citā veidā iespējams parādīt cieņu, kas Viņam tik patīkama, kā paklausot tam, ko Viņš ir sacījis. Cienīt vajadzētu arī Dieva pārstāvjus, — sludinātājus, skolotājus un vecākus, kas aicināti runāt un darboties Viņa vietā. Viņiem parādītā cieņā tiek pagodināts Dievs.

Sevišķi Dievs piekodinājis cienīt vecus cilvēkus. Viņš saka: “Sirmi mati ir goda kronis, uz taisnības ceļa to atrod.” (Sal pam. 16:31) Tie runā par izcīnītām cīņām un iegūtām uzvarām, par panestām nastām un par atvairītām kārdināšanām. Tie stāsta par nogurušām kājām, kas tuvojas dusai, par vietām, kas drīz būs tukšas. Palīdziet bērniem pie tā piedomāt, un viņi līdzinās veciem cilvēkiem viņu taka ar savu pieklājību un cieņu, un iegūs žēlastību un daiļumu savās jaunajās dzīvēs, ja viņi ievēros pavēli: “Priekš sirmas galvas tev būs uzcelties un veca vaigu godāt.” (3. Moz. 19:32)

Tēviem, mātēm un skolotajiem vajag pilnīgāk novērtēt atbildību un godu, ko Dievs tiem uzlicis ar to, ka viņi dara sevi bērnam par Dieva pārstāvjiem. Ikdienas dzīvē parādītais raksturs bērnam paskaidros šos Dieva vārdus vai nu ar ļaunu vai labu: — “It kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs žēlo tos, kas Viņu bīstas.” “It kā tādu, ko māte iepriecina, tāpat es jūs iepriecināšu.” (Ps. 103:13; Jes. 66:13)

Laimīgs tas bērns, kurā šie vārdi pamodina mīlestību, pateicību un uzticību, kam tēva un mātes un skolotāja maigums, taisnīgums un pacietība paskaidro Dieva mīlestību, taisnību un pacietību, bērns, kas no savu šīs zemes aizstāvju paklausības un uzticības mācās godināt savu Dievu. Kas bērnam vai skolniekam ir sniedzis šādu dāvanu, ir apbalvojis viņu ar mantu, kas ir dārgāka nekā visu laikmetu bagātības, — ar bagātību, kas tik pastāvīga kā mūžība.

Apģērbs un audzināšana

“Pieklājīgās drēbēs”, “Glītumā staigā ķēniņa meitas.”

Neviena audzināšana nevar būt pilnīga, kas nemāca patiesos pamatlikumus par apģērbu. Bez šādas pamācības, audzināšanas darbs pārāk bieži kļūst aizkavēts un ačgārns. Greznošanās kāre un dzīšanās pēc modes, pieder pie skolotāja visniknākajiem pretiniekiem.

Mode ir pavēlniece, kas valda ar dzelzs roku. Daudzās ģimenēs vecāku un bērnu laiks un uzmanība ir pilnīgi aizņemti, lai izpildītu viņas prasības. Bagātie sacenšas savā starpā, lai pārspētu viens otru, sekodami viņas mūžam mainīgiem stiliem. Vidējās un nabadzīgākās šķiras cenšas aizsniegt mērķi, ko uzstādījuši tie, kas ir par viņiem šķietami pārāki. Kur līdzekļi vai spēki ir ierobežoti un tieksme pēc smalkuma ir liela, nasta kļūst gandrīz nepanesama.

Daudziem tas nav svarīgi, cik piemērots vai pat skaists kāds apģērba gabals būtu, bet tiklīdz mode mainās, to vajag pārtaisīt vai sviest projām. Saimes locekļi ir notiesāti uz nepārtrauktām pūlēm. Neatliek laika bērnu audzināšanai, nav laika Bībeles pētīšanai un lūgšanai, un nav laika iepazīstināt mazos ar Dievu no Viņa darbiem.

Neatliek laika un naudas labdarībai. Bieži pat ģimenes galds klāts trūcīgi. Ēdiens ir slikti izvēlēts un steidzīgi sagatavots, un dabas prasības tiek apmierinātas tikai pa daļai. Kā sekas rodas slikti ieradumi diētā, kas izsauc slimības, vai ari noved pie nesātības.

Patika lepni uzstāties izsauc izšķērdību, un daža labā jaunietī nokauj dziņu pēc cēlākas dzīves. Tur, kur vajadzētu censties pēc izglītības, viņi agri iestājas kādā vietā, lai nopelnītu naudu un apmierinātu savu ģērbšanās kāri. Un caur šo kaislību daža laba meitene ir novesta no ceļa.

Dažā tādā ģimenē ienākumiem uzstāda par daudz augstas prasības. Tēvs, nespēdams izpildīt mātes un bērnu prasības, ir kārdināts gūt netaisnu peļņu, un iznākums atkal ir negods un posts.

Modes vara netaupa pat svēto dienu un dievkalpojumu sapulces. Tās drīzāk sniedz vēl izdevību tās varas vēl lielākai parādīšanai. Dievnamu padara par tās parādes laukumu, un modi studē vairāk par svētrunu. Nabadzīgie, kas nevar tikt līdzi modes prasībām, neapmeklē dievnamu pavisam. Dusas dienu pavada bezdarbībā un jaunatne to pavada sabiedrībā, kas to pat samaitā.

Skolā meitenes caur nepiemērotām un neērtām drēbēm nespēj nedz kārtīgi mācīties, nedz rotaļāties Viņu domas ir nodarbinātas, un skolotājam ir grūts uzdevums pamodināt viņu interesi.

Lai pārvarētu modes burvību, skolotājs tik drīz neatradīs labāku līdzekli kā saskaņu ar dabu. Ļaujat skolniekam izbaudīt tos jaukumus, ko var rast pie ezera, upes vai jūras. Liekat tiem kāpt kalnos, apbrīnot saulrieta krāšņumu, izpētīt meža un lauka bagātības, ļaujat tiem priecāties pie augu un puķu audzēšanas, tad izzudīs kādas liekas lentas un cita kāda rotājuma svarīgums.

Vadiet jaunatni pie atziņas, ka drēbēs, tāpat kā uzturā, vienkāršība ir nepieciešama augstākam domu lidojumam. Rādiet tiem, cik daudz ir ko mācīties un darīt, cik dārgas ir jaunatnes dienas kā sagatavošanās dzīves darbam. Palīdziet viņiem ieraudzīt, kādas bagātības slēpjas Dieva vārdā, dabas grāmatā un lielu personību dzīves aprakstos.

Lieciet viņiem domāt par cietējiem, kam tie var sniegt palīdzību. Palīdziet viņiem izprast, ka katrs lats, ko izdod ārējai greznībai, tērētājam atņem iespēju pabarot izsalkušos, apģērbt kailos un iepriecināt bēdīgos. Viņi nedrīkst palaist garām dzīves krāšņās izdevības, likt panīkt savam prātam, bojāt savu veselību, postīt savu laimi, lai tikai paklausītu prasībām, kas nav pamatotas uz prātu, ērtībām un glītumu.

Tai pašā laikā jaunatni vajadzētu mācīt izprast dabas mācību. “Viņš visu ir jauki darījis savā laikā.” (Sal. māc. 3:11) Apģērbā, tāpat kā visās citās lietās ir mūsu priekštiesība godāt mūsu Radītāju. Viņš grib, lai mūsu apģērbs būtu ne tikai glīts un veselīgs, bet arī piemērots un patīkams.

Par cilvēka raksturu spriež pēc viņa drēbēm; izsmalcināta gaume, izglītots prāts parādīsies vienkārša un piemērota apģērba izvēlē. Šķīsta vienkāršība apģērbā, savienota ar pazemīgu izturēšanos darīs daudz, lai apņemtu jaunu sievieti ar svētas atturības atmosfēru, kas būs viņai par vairogu tūkstošās briesmās.

Mācat meitenēm, ka māksla ģērbties ieslēdz arī prasmi pagatavot pašas drēbes. To vajadzētu uzskatīt par godu, pēc kura būtu jācenšas katrai meitenei. Tā ir izdevība būt derīgai un neatkarīgai, ko viņa nedrīkst palaist garām.

__________

Ir pareizi mīlēt skaistumu un pēc tā ilgoties. Bet Dievs grib, lai mēs mīlam un cenšamies pēc augstākā — neiznīcīgā skaistuma. Cilvēka mākslas viskrāšņākajiem veidojumiem nav tāda skaistuma, kas varētu līdzināties rakstura skaistumam, kas ir dārgs Dieva acīs.

Mācat jaunatni un mazos bērnus izvēlēties sev to ķēnišķīgo apģērbu, kas ir austs debesu austuvēs, — to “spožo, tīro audeklu,” ko valkās vienīgi zemes svētie. Šis apģērbs — Kristus paša nevainojamais raksturs — tiek brīvi piedāvāts katrai cilvēcīgai būtnei. Visi, kas saņem to, saņems un valkās to jau šeit.

Māciet bērniem, ka tad, kad viņi atver savu prātu tīrām, mīlestības pilnām domām, ka tie mīlestībā dara derīgus darbus, viņi ietērpjas Viņa rakstura krāšņajā tērpā. Šis apģērbs darīs tos skaistus un iecienītus šeit, un pēc tam būs tas, kas viņus ielaidīs Ķēniņa pilī. Viņa apsolījums skan: “Viņi staigās ar mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi.” (Atkl. 3:4)

Svētā diena

“Tā ir zīme starp mani un jums,... lai top zināms, ka es esmu tas Kungs.”

Dusas dienas, kā audzināšanas līdzekļa nozīme, ir nenovērtējama. Ko arī Dievs no mums neprasītu, Viņš to bagātīgi atdod atpakaļ, Viņa godības pārvērstu. Desmitais, ko Viņš prasīja no Israēla, bija nolemts, lai uzglabātu cilvēku vidū Viņa krāšņajā skaistumā Dieva debesu tempļa paraugu — Viņa klātbūtnes zīmi zemes virsū. Tā daļa no mūsu laika, ko Viņš prasa, tiek mums atdota atpakaļ ar Viņa vārdu un zīmogu. Dievs saka: “Tā ir zīme starp mani un jums,... lai top zināms, ka es esmu tas Kungs”. “Jo sešās dienās tas Kungs ir darījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur iekšā, un septītā dienā dusējis; tādēļ tas Kungs to dusēšanas dienu ir svētījis un to iesvētījis.” (2. Moz. 31:13; 20:11) Sabats ir Radītāja un pestītāja spēka zīme. Tas norāda uz Dievu kā uz dzīvības un atziņas avotu. Tas atgādina cilvēka pirmatnējo godību un līdz ar to liecina par Dieva nodomu pārradīt mūs Viņa paša līdzībā.

Sabats un ģimene abi tika iestādīti Ēdenē, un pēc Dieva prāta tie ir neatraisāmi savienoti. Šinī dienā vairāk kā kurā katrā citā mums ir iespējams dzīvot Ēdenes dzīvi. Tas bija Dieva nodoms, lai ģimenes locekli savienotos darbā un studijās, pielūgšanā un atpūtā. Tēvs ir sava nama priesteris un tēvs un māte abi ir savu bērnu skolotāji un biedri. Bet grēka sekas, kas pārmainīja dzīves apstākļus, lielā mērā aizkavē šo satiksmi. Visu nedēļu tēvs tikko redz savu bērnu sejas. Viņam gandrīz pilnīgi ņemta izdevība ar tiem satikties, vai tos pamācīt. Bet Dieva mīlestība ir darba prasībām nospraudusi robežas. Pār sabatu Dievs tur savu žēlīgo roku. Savā dienā Viņš arī pataupījis ģimenei izdevību satikties ar Viņu, ar dabu un vienam ar otru.

Tā kā sabats ir radītāja spēka piemineklis, tad tas ir no visām dienām tā diena, kad mums vajadzētu iepazīties ar Dievu no Viņa darbiem. Bērnu prātos jau pašai domai par sabatu vajadzētu būt saistītai ar dabas jaukumiem. Laimīga ir tā ģimene, kas var sabatā iet uz lūgšanas vietu, kā Jēzus un Viņa mācekļi gāja uz sinagogu — cauri laukiem, gar ezera krastiem un cauri birzēm. Laimīgs tas tēvs un māte, kas var mācīt saviem bērniem Dieva rakstīto vārdu, ilustrējot to ar atvērtās dabas grāmatas ainavām, kas var sapulcēties zem zaļajiem kokiem svaigā tīrā gaisā, lai mācītos Dieva vārdu un dziedātu slavu Tēvam augstībā.

Šādā satiksmē vecāki var saistīt bērnu sirdis pie sevis un līdz ar to pie Dieva ar saitēm, kas nekad nevar tikt sarautas.

Sabata sniegtās izdevības ir nenovērtējamas intelektuālai audzināšanai. Mācāties sabatskolas apcerējumus nevis steidzīgi pārlasot apcerējuma rakstu vietas sabata rītā, bet gan rūpīgi pētot nākošo apcerējumu sabata pēcpusdienā; pēc tam atkārtojiet vai paskaidrojiet to ikdienas, visas nedēļas laikā. Tā apcerējums iespiedīsies atmiņā un būs manta, kas nekad pilnīgi nezudīs.

Klausoties svētrunu, lai vecāki un bērni ievēro vai atzīmē minētās rakstu vietas; un cik tas iespējams, galvenās domas lai atkārto viens otram mājās. Tas lielā mērā palīdzēs atsvabināties no miegainības, ar kādu bērni bieži klausās svētrunu, un ieaudzinās visiem paradumu būt uzmanīgiem un sakarīgi domāt.

Pārdomāšana par tā ierosinātiem tematiem atvērs pētītājam bagātības, par kurām viņš nekad nebija sapņojis. Viņš savā paša dzīvē pieredzēs tā piedzīvojuma īstenību, kas ir aprakstīts Svētos Rakstos:

“Kad Tavs vārds man notika, tad es to esmu uzņēmis, un Tavs vārds man bija par prieku un par sirds līksmību.” (Jer. 15:16) Es “pārdomāju Tavus likumus.” “Tas ir vairāk iekārojams nekā zelts un daudz tīra zelta... Ir Tavs kalps caur tām top skaidri pamācīts, tam ir daudz algas, kas tās tur.” (Ps. 119:48; 19:11,12)

Ticība un lūgšana

“Ticība ir paļaušanās uz lietām, kas iespējamas. Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsiet.”

Ticība ir uzticēšanās Dievam — ticēšana, ka Viņš mūs mīl un vislabāk zina, kas mums nāk par labu. Tāda ticība mūsu pašu ceļu vietā liek mums pieņemt Viņa ceļu. Mūsu nezināšanas vietā tā pieņem Viņa gudrību, mūsu vājības vietā Viņa spēku, mūsu grēcīguma vietā Viņa taisnību. Mūsu dzīvība, mēs paši jau Viņam piederam; ticība atzīst Viņa īpašuma tiesības un satver to svētības.

Patiesīgumu, godprātību, šķīstību ir apzīmējuši par dzīves panākumu noslēpumiem. Tā ir ticība, kas dara šos pamatlikumus par mūsu daļu.

Katra laba tieksme vai cenšanās ir Dieva dāvana. Ticība saņem no Dieva to dzīvību, kas vienīgi var izsaukt īstu pieaugšanu un krietnumu.

Vajadzētu labi noskaidrot, kā parādīt ticību. Katram Dieva apgalvojumam ir savi noteikumi. Ja mēs esam labprātīgi pildīt Viņa gribu, viss Viņa spēks pieder mums. Lai kādu dāvanu Viņš apsolītu, tā atrodama apsolījumā pašā: “Sēkla ir Dieva vārds.” Tikpat noteikti, kā ozols atrodams zīlē, tā Dieva dāvanas atrodamas Viņa apsolījumā. Ja mēs pieņemam apsolījumu, tad mums ir dāvana. Ticība, kas mūs dara spējīgus saņemt Dieva dāvanas, jau pati par sevi ir Dieva dāvana, kas zināmā mērā ir dota līdzi katrai cilvēcīgai būtnei. Tā aug, ja mēs to vingrinām, piesavinoties Dieva vārdu. Lai stiprinātu ticību, mums to bieži jāpieskaņo Dieva vārdam.

Bībeles pētīšanā audzēkņus vajadzētu vadīt pie tā, lai viņi saskata Dieva vārda spēku. Pie radīšanas “kad Viņš runā, tad notiek, kad Viņš pavēl, tad stāv.” (Ps. 33:9) “Viņš sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu, jo kad Viņš sauc, tad jau ir.” (Rom. 4:17)

Bieži tie, kas uzticējušies Dieva vārdam, lai gan paši par sevi pilnīgi bezspēcīgi, stāvējuši pretī visas pasaules varai, — Ēnohs, skaidrs savā sirdī, svēts savā dzīvē, cieši turēdams savu ticību taisnības triumfā pret samaitāto un zaimotāju audzi, Noa un viņa saime pret sava laika cilvēkiem ar vislielākajiem fiziskiem spēkiem un intelektuālām spējām, bet viszemāko tikumību, Izraēla bērni pie Sarkanās jūras, nespēcīgs, iebiedēts vergu pūlis pret visvarenākās pasaules nācijas vareno armiju. Dāvids, gana zēns, kam Dievs bija apsolījis troni, pret Saulu, iecelto valdnieku, kas visādi centās paturēt savu varu. Sadrahs un viņa biedri ugunī un Nebugadnēcars uz troņa. Dāniēls starp lauvām, pretī saviem ienaidniekiem ķēniņvalsts augstos amatos. Jēzus pret jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem, kas piespieda pat Romas pārvaldnieku izpildīt viņu gribu. Pāvils ķēdēs, vests uz noziedznieka nāvi pret Neronu, pasaules valsts tirānu.

Tādus piemērus atrodam ne vien Bībelē. Katrs cilvēces attīstības pārskats ir ar tiem bagāts. Valdieši un hugenoti, Viklifs un Huss, Hiēronims un Luters, Tindels un Nokss, Cincendorfs un Veslejs un neskaitāmi citi, kas liecinājuši par Dieva vārda spēku pretim cilvēcīgai varai un politikai, kas atbalstījusi ļaunumu. Šie ir pasaules īstie dižciltīgie. Tā ir pasaules ķēnišķīgā līnija. Šinī līnijā mūsdienu jaunatne ir aicināta ieņemt savu vietu.

Ticība ir vajadzīga tikpat daudz dzīves mazākās cik lielākās lietās. Visās mūsu ikdienas rūpēs un darbos Dieva uzturētājs spēks kļūst priekš mums par īstenību caur pastāvīgu uzticēšanos.

Skatīta no cilvēcīgās puses, dzīve mums visiem ir nezināma taka. Tā ir taka, pa kuru, kas attiecas uz mūsu dziļākiem piedzīvojumiem, mēs staigājam katrs par sevi. Mūsu iekšķīgā dzīvē neviena cilvēka būtne nevar ieiet. Kad mazs bērns iesāk šo ceļojumu, kurā agrāk vai vēlāk viņam jāizvēlas pašam savs virziens, pašam jānolemj dzīves iznākums mūžībai, cik nopietnām vajadzētu būt pūlēm viņa paļāvību pievērst drošajam Vadonim un Palīgam!

Kā vairogs pret kārdināšanām un kā paskubinājums uz šķīstību un patiesīgumu neviens cits iespaids nevar līdzināties Dieva klātbūtnes izjūtai; “Viss ir atklāts un atsegts Viņa acīm; Viņam mēs esam atbildīgi.” (Ebr. 4:13) “Viņa acis ir šķīstas, ka nevar ieredzēt ļaunumu, un grūtumu tu nevari uzlūkot.” (Hab. 1:13) Šīs domas bija Jāzepa vairogs Ēģiptes samaitātībā. Uz kārdināšanas vilinājumu viņa atbilde bija noteikta: “Kā tad lai es tādu lielu ļaunumu daru un pret Dievu grēkoju?” (1. Moz. 39:9) Ja piekops tādu ticību, tad tas būs aizsargs katrai dvēselei.

Tikai Dieva klātbūtnes izjūta var atņemt bailes, kas nedrošam bērnam dzīvi varētu padarīt par nastu. Lai savā atmiņā viņš iespiež apsolījumu: “Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” (Ps. 34:8) Lai viņš lasa bērnišķīgo stāstu par Elīsu kalnu pilsētā, kur starp to un apbruņoto ienaidnieku karaspēku visapkārt bija varens pulks eņģeļu. Lai viņš lasa, kā Pēterim cietumā un uz nāvi notiesātam parādījās Dieva eņģelis, kā garām apbruņotiem sargiem cauri smagajām durvīm un biezajiem dzelzs vārtiem ar viņu aizšaujamiem un stieņiem eņģelis izveda Dieva kalpu drošībā. Lai viņš lasa par notikumu uz jūras, kad vētras mētātiem kareivjiem un jūrniekiem, kas bija noguruši no ilgās piepūlēšanās, nomoda un neēšanas, cietumnieks Pāvils, ceļā uz izmeklēšanu un notiesāšanu, sacīja šos lielos drosmes un cerības vārdus: “Turiet drošu prātu, jo nevienam no jums dzīvība nezudīs... Jo šinī naktī man piestājās viens eņģelis no tā Dieva, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: Nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un, redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.” Ticēdams šim apsolījumam, Pāvils apgalvoja saviem biedriem: “Nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.” Tā tas arī notika. Tāpēc, ka tanī kuģī bija viens vīrs, caur kuru Dievs varēja darboties, tika izglābti visi pagāniskie kareivji un jūrnieki. “Tā visi izglābās krastā.” (Ap. d. 27:2-24,334,44)

Šīs lietas nav uzrakstītas, lai mēs varētu lasīt un brīnīties, bet lai šī pati ticība, kas darbojās Dieva kalpos senatnē, varētu darboties mūsos, Ne mazāk raksturīgā kārtā kā Viņš toreiz darbojās, Viņš darbosies tagad, ja vien būs ticīgas sirdis, kas ļausies izlietoties par Viņa spēka pārvadītājiem.

Māciet paļāvību uz Dievu tiem, kas neuzticas paši sev, un kuriem pašpaļāvības trūkums liek izvairīties no rūpēm un atbildības. Tā dažs labs, kas citādi būtu tikai nulle, vai nevarīga nasta pasaulē varēs līdz ar apustuli Pāvilu sacīt: “Es visu spēju iekš Tā, kas man dod spēku.” (Fil. 4:13)

Arī bērnam, kas ir viegli aizskarams, ticība slēpj dārgas mācības. Tieksme pretoties ļaunumam vai netaisnību atriebt bieži ceļas no stipri izteiktas taisnības izjūtas un no darbīga, enerģiska gara. Šādam bērnam jāmāca, ka Dievs ir mūžīgais taisnības sargs. Viņš ar maigumu rūpējas par būtnēm, kuras tas tik ļoti mīlējis, ka to izglābšanai nodevis savu Vismīļāko. Viņš atmaksās katram ļauna darītājam. “Jo kas jūs aizkar, tas aizkar Viņa acs raugu.” (Cak. 2:8) “Pavēli tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, tad Viņš gan darīs... Viņš liks aust tavai taisnībai kā gaismai un tavai tiesai kā dienas spožumam.” (Ps. 37:5,6)

“Un tas Kungs būs patvērums tam nabagam, patvērums bēdu laikā. Un uz Tevi cerēs, kas Tavu vārdu pazīst, jo Tu, ak Kungs, neatstāj, kas Tevi meklē.” (Ps. 9:10,11)

Līdzjūtību, kādu Dievs parāda mums, Viņš pavēl, lai mēs parādam citiem. Lai tie, kas ir strauji, pašapmierināti, atriebīgi, raugās uz Lēnprātīgo, un Pazemīgo, kas kā jērs vests uz kaušanu, un kā avs neatdarīja savu muti savu cirpēju priekšā. Lai tie raugās uz Viņu, kas par mūsu grēkiem ir cauri durts un mūsu nastām apkrauts, un viņi mācīsies paciest, izturēt un piedot.

Caur ticību uz Kristu var novērst katru rakstura trūkumu, nomazgāt katru traipu, labot katru kļūdu, attīstīt katru teicamu rakstura īpašību.

“Un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi.” (Kol. 2:10)

Lūgšana ar ticību ir cieši savienotas, un tās kopīgi jāaplūko. Ticības lūgšana ir dievišķīga zinātne, tā ir zinātne, kas ir jāprot katram, kas grib darīt sekmīgu savu dzīves darbu. Kristus saka: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” (Mark. 11:24)

Viņš mums paskaidro, ka mūsu lūgšanai jābūt saskaņā ar Dieva prātu; mums jālūdz par lietām, ko Viņš ir apsolījis, un visu, ko mēs saņemam, jāizlieto, lai darītu Viņa prātu. Ja šos noteikumus izpilda, tad apsolījums ir nodrošināts.

Mēs varam lūgt pēc grēku piedošanas, pēc Svētā Gara, pēc gudrības un spēka darīt Viņa darbu, un pēc ikvienas dāvanas, ko Viņš apsolījis; tad mums jātic, ka mēs saņemsim, un jāpateicas Dievam, ka mēs esam saņēmuši.

Mums nevajag raudzīties pēc svētības ārējā pierādījuma. Dāvana slēpjas apsolījumā, un mēs varam stāties pie mūsu darba pārliecināti, ka to, ko Dievs ir apsolījis, Viņš spēj arī izpildīt, un ka dāvana, kas mums jau ir, kļūs par īstenību tad, kad tas visvairāk būs vajadzīgs.

Tā dzīvot no Dieva vārda nozīmē nodot Viņam visu dzīvi. Būs pastāvīga vajadzības un atkarības izjūta, un sirds ilgosies Dieva. Lūgšana ir nepieciešamība, jo tā ir dvēseles dzīvība. Lūgšanai ģimenē, lūgšanai atklātā vietā ir sava nozīme, bet satiksme ar Dievu klusībā ir tā, kas uztur dvēseles dzīvību.

Kad Mozus bija uz kalna ar Dievu, tad viņš redzēja tās brīnišķīgās celtnes paraugu, kam bija jākļūst par Dieva godības mājokli. Kalnā ar Dievu, satiksmes klusajā vietā — mums ir jāpārdomā Viņa krāšņie ideāli cilvēcei. Tā spēsim veidot mūsu rakstura celtni, ka pie mums varēs piepildīties Viņa apsolījums: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un es būšu viņu Dievs, un tie būs mani ļaudis.” (2. Kor. 6:16)

Tās bija lūgšanas vientuļajās stundās, kad savas dzīves laikā Jēzus saņēma gudrību un spēku. Lai jaunatne seko Viņa piemēram, un atrod rītausmā un vakara krēslā klusu brīdi, satikties ar savu Tēvu debesīs. Dienas gaitā lai tā paceļ savas sirdis uz Dievu. Pie katra soļa uz mūsu ceļa Viņš saka: “Es tas Kungs tavs Dievs satveru tavu roku... nebīsties, es tev palīdzu.” (Jes. 41:13) Ja mūsu bērni varētu piesavināties šīs mācības savas dzīves rītā, kāds svaigums un spēks, kāds prieks un kāda laime strāvotu viņu dzīvē!

__________

Šīs ir mācības, ko var mācīt tikai tas, kas pats tas mācījies. Svēto Rakstu mācības neatstāj lielāku iespaidu uz jaunatni tāpēc, ka daudzi vecāki un skolotāji apliecina, ka viņi tic Dieva vārdam, kamēr viņu dzīve noliedz tā spēku. Laiku pa laikam panāk, ka jaunatne izjūt Dieva vārda spēku. Viņi redz, cik dārga ir Kristus mīlestība. Viņi redz Kristus rakstura skaistumu, redz Viņa kalpošanā nodotās svētītās dzīves iespējas. Bet uz otru pusi viņi redz to dzīves, kas teicās cienām Dieva likumus. Pie cik daudziem ir patiesi vārdi, kurus ir sacījis pravietis Ecēhiēls:

Tavi ļaudis “viens runā ar otru, ikviens ar savu brāli, un saka: nāciet, jel, dzirdēsim, kas tas tāds vārds, kas no tā Kunga nāk. Un tie nāks pie tevis, it kā ļaudis mēdz nākt, un sēž tavā priekšā kā mani ļaudis un klausa tavus vārdus, bet tos nedara; jo tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirds dzenas mantai pakaļ. Un redzi, tu esi tiem kā jauka dziesmiņa, kā skaista balss, kas labi skan, tādēļ tie klausa tavus vārdus, bet tos nedara,” (Ec. 33:30-32)

Viena lieta ir, izturēties pret Bībeli kā pret grāmatu ar labām, morāliskām pamācībām, viņu ievērot, cik tālu tā saskan ar laika garu un mūsu stāvokli pasaulē; otra lieta ir, uzskatīt to, kā tas patiesībā ir, — par Dieva vārdu, par vārdu, kas ir mūsu dzīvība, vārdu, kam jāveido mūsu darbi, mūsu vārdi un mūsu domas. Uzskatīt Dieva vārdu kā kaut ko mazāku, nozīmē to atmest. Tie, kas saucas par ticīgiem, un šādā veidā atmet Dieva vārdu, ir viens no galvenajiem jaunatnes neticības un skepticisma iemesliem.

__________

Nekad vēl agrāk neredzēta steiga pārņem pasauli. Briesmīgs spēks, kas sagrābj miesu, prātu un dvēseli, slēpjas izpriecās, naudas saraušanā, cīņā par varu un pašā cīņā par eksistenci. Dievs runā šīs ārprātīgās trauksmes vidū. Viņš pavēl mums nākt savrup, lai satiktos ar Viņu. “Nostājaties un atzīstat, ka es esmu Dievs.” (Ps. 46:11)

Daudzi pat savas lūgšanas brīžos nesaņem īstas svētības īstā satiksmē ar Dievu. Viņi ir pārāk lielā steigā. Ātriem soļiem viņi steidzas Kristus mīlošās klātbūtnes lokā, uzkavēdamies kādu mirkli svētajās robežās, bet viņi negaida padomu. Viņiem nav laika palikt pie dievišķīga skolotāja. Ar visām savām nastām viņi atgriežas pie sava darba.

Šie darbinieki nekad nevar sasniegt augstākos panākumus, kamēr viņi nebūs iemācījušies spēka noslēpumu. Tiem jāiedala sev laiks pārdomāt, lūgt un gaidīt, kamēr Dievs atjaunos fiziskos, intelektuālos un garīgos spēkus. Viņiem ir vajadzīgs Dieva Svētais Gars, kas viņus celtu uz augšu. To saņēmuši viņi būs pildīti ar jaunu dzīvību. Gurdenā miesa un nogurušās smadzenes būs atsvaidzinātas un nospiestā sirds atvieglināta.

Nevis vienu acumirkli kavēties Viņa klātbūtnē, bet gan nākt personīgā satiksmē ar Kristu, atrasties sadraudzībā ar Viņu — tā ir mūsu vajadzība. Tā būs laime bērniem mūsu mājās un audzēkņiem mūsu skolās, ja vecāki un skolotāji gūs savās pašu dzīvēs to dārgo piedzīvojumu, kas attēlots šādos Augstās dziesmas vārdos:

“It kā ābele starp meža kokiem,
tāds ir mans draugs starp tiem dēliem.
Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī,
un viņa auglis manai mutei salds.
Viņš mani ved vīna namā,
un mīlestība ir viņa karogs pār mani.” (Augstā dz.2:3,4)

Dzīves uzdevums

“Es dzenos pretim mērķim.”

Panākumi kurā katrā nozarē prasa noteiktu mērķi. Tam, kas grib gūt īstus panākumus dzīvē, pastāvīgi jātur acu priekšā viņa cenšanās cienīgais mērķis. Šāds mērķis ir uzstādīts mūsdienu jaunatnei. No debesīm dotais uzdevums nest pasaulei evaņģēliju šinī paaudzē ir cēlākais darbs, kādam cilvēki var tikt aicināti. Tas atver darba lauku katram, kura sirdi ir aizkustinājis Kristus.

Dieva nodoms bērniem, kas uzaug pie mūsu pavardiem, ir plašāks, dziļāks, augstāks, nekā mūsu aprobežotais skats var uztvert. Pagājušos laikos Dievs ir aicinājis tos, kurus Viņš ir redzējis uzticīgus, no viszemākā stāvokļa liecināt par Viņu pasaules augstākajās vietās. Dažs labs jauneklis šodien, kas uzaug kā Daniēls savā Jūdejas dzimtenē, pētīdams Dieva vārdu un Viņa darbus, un mācīdamies uzticīgas kalpošanas mācību, stāvēs vēl likumdevējās sapulcēs, tiesas zālēs vai ķēniņu galmos kā ķēniņu Ķēniņa liecinieks. Daudzus aicinās lielākam darbam. Visa pasaule atveras evaņģēlijam. Etiopija izstiepj savas rokas uz Dievu. No Japānas, Ķīnas un Indijas, no mūsu pašu kontinenta vēl aptumšotiem apgabaliem, no katras mūsu pasaules daļas nāk grēka sagrauztās sirds saucieni pēc atziņas par mīlestības Dievu. Miljoni un atkal miljoni nav nekad pat dzirdējuši par Dievu un Viņa mīlestību, kas atklāta Kristū. Viņiem ir tiesības saņemt šo atziņu. Viņiem ir līdzīgas tiesības uz Kristus žēlastību kā mums. Un pienākums atbildēt uz šiem saucieniem gulstas uz mums, kas esam saņēmuši šo atziņu, un uz mūsu bērniem, kam mēs varam šo atziņu sniegt tālāk. Katrai saimei un katrai skolai, visiem skolotājiem, vecākiem un bērniem, kam ir atspīdējusi evaņģēlija gaisma, šinī izšķirošajā brīdī nāk jautājums, ko uzstādīja ķēniņienei Esterei tajā Izraēla vēstures izšķirošajā brīdī: “Un kas zina, vai tu šā laika labad neesi iecelta par ķēniņieni?” (Est. 4:14)

Tie, kas domā par evaņģēlija pasteidzināšanas vai aizkavēšanas sekām, domā par tām, zīmējoties uz sevi un pasauli. Maz, kas domā, ka to uzskata Dievs. Maz ir to, kas domā par ciešanām, ko grēks ir sagādājis mūsu Radītājam. Visas debesis cieta Kristum līdzi Viņa nāves cīņā, bet šis ciešanas neiesākās un nebeidzās ar Viņa parādīšanos cilvēka veidā. Krusts parāda mūsu notrulinātiem prātiem tās ciešanas, kuras grēks no pat savas izcelšanās ir sagādājis Dieva sirdij. Dievam sāp katra atkāpšanās no patiesā, katrs nežēlīgs darbs un katra cilvēces neveiksme Viņa ideālu sasniegšanā. Kad par Izraēli nāca grūtības, kas bija neizbēgamās sekas par viņu atkāpšanos no Dieva — apspiešana no viņu ienaidniekiem, varas darbi un nāve, — tad ir sacīts, ka “Viņam palika žēl par Izraēla bēdām.” (Soģu 10:16) “Visās viņu bēdās Viņš par tiem bēdājās... un Viņš tos atpestīja un uzņēma, un tos nesa no veciem laikiem allažiņ.” (Jes. 63:9) Dieva “Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” Tā “kā visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes,” (Rom. 8:26,22) mūžīgā Tēva sirds līdzjūtībā cieš ar mums. Mūsu pasaule ir milzīga slimnīca, tāda posta aina, ka mēs nedrīkstam pat par to domāt. Ja mēs izprastu, kā tas patiesībā ir, tad nasta kļūtu pārāk šausmīga, Bet Dievs to visu jūt. Lai iznīcinātu grēku un tā sekas, Viņš nodeva savu mīļoto Dēlu, un Viņš ir devis iespēju, sadarbojoties ar Viņu, darīt šai posta ainai galu. “Un šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē, par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mat. 24:14)

“Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai,” (Mark. 14:15) skan Kristus pavēle Viņa sekotājiem. Visi gan nav aicināti būt par sludinātājiem vārda parastajā nozīmē, bet visi var būt Viņa līdzstrādnieki “prieka vēsts” pasludināšanā citiem cilvēkiem. Pavēle ir dota visiem, lieliem un maziem, mācītiem un nemācītiem, veciem un jauniem.

Šīs pavēles priekšā mēs varam izaudzināt dēlus un meitas dzīvei, kurai ir cienījams ārējais veids, dzīvei, kas ārēji apliecina Kristu; dzīvei, par kuru atskanēs tās spriedums, kas ir patiesība: “Es jūs nepazīstu!”

Tūkstoši to dara. Viņi iedomājas nodrošināt saviem bērniem evaņģēlija labumus, tai pašā laikā noliegdami evaņģēlija garu. Bet tā tas nevar būt. Tie, kas atmet priekštiesību būt par Kristus līdzstrādniekiem kalpošanā, atmet vienīgo audzināšanu, kas sniedz tiem sagatavošanos būt par Viņa godības līdzdalībniekiem. Viņi atmet audzināšanu, kas šinī dzīvē sniedz rakstura stiprumu un cēlumu. Dažs labs tēvs un māte, kas gribējuši aiztaupīt saviem bērniem Kristus krustu, pārāk vēlu ir atzinuši, ka viņi tā tos nodevuši Dieva un cilvēku ienaidniekam. Tie ir apzīmogojuši savu bojā eju ne vien nākamajai, bet arī šai dzīvei. Kārdināšanas viņus pārvarēja. Viņi uzauga par lāstu pasaulei, par sāpēm un kaunu tiem, kas deva viņiem dzīvību.

Pat, kad tie centušies sagatavoties Dieva darbam, nepareizas audzināšanas metodes daudzus ir novedušas uz blakus ceļiem. Dzīvi pārāk bieži uzskata kā sastāvošu no diviem atsevišķiem posmiem — mācīšanās laikmeta un darba laikmeta — no sagatavošanās un no sasniegumiem. Lai sagatavotos kalpošanas dzīvei, jaunatni sūta skolā, lai tā iegūtu zināšanas, mācoties no grāmatām. Šķirti no ikdienas dzīves pienākumiem viņi iegrimst studijās, un bieži izlaiž no acīm mērķi. Viņu pirmās nodošanās dedzība izdziest, un pārāk daudzi pieķeras kaut kādam personīgam, egoistiskam centienam. Pēc skolas beigšanas tūkstoši atrod, ka viņi zaudējuši sakaru ar dzīvi. Tie tik ilgi ir rīkojušies ar abstraktām un teorētiskām lietām, kad nu, kad visai būtnei jābūt pamodinātai, lai stātos pretī reālās dzīves asai sacensībai, viņi ir nesagatavojušies. Cēlā darba vietā, kuru viņi nodomājuši darīt, visa viņu enerģija nu ir vajadzīga vienkāršai cīņai par eksistenci. Pēc vairākkārtējas vilšanās, izmisuši pat par godīgas iztikas nopelnīšanu, daudzi iekļūst apšaubāmos un noziedzīgos pasākumos. Pasaulei tiek nolaupīta kalpošana, kuru tā būtu varējusi saņemt, un Dievam ir nolaupītas dvēseles, kuras Viņš ilgojas pacelt un pagodināt kā savus pārstāvjus.

Daudzi vecāki kļūdās, šķirdami bērnus, kad tie domā par viņu izglītošanu. Viņi nes gandrīz visus iespējamos upurus, lai nodrošinātu vislabākās izdevības bērnam, kas ir apdāvināts un spējīgs. Bet šīs izdevības iedomājas nevajadzīgas tiem, kas ir mazāk apsološi. Spriež, ka dzīves parasto pienākumu izpildīšanai pietiek mazāka izglītība.

Bet kas ir spējīgs izraudzīt no kādas ģimenes bērniem tos, uz kuriem gulsies vissvarīgākās atbildības? Cik bieži cilvēku spriedums šeit ir izrādījies maldīgs! Atceraties Samuēla piedzīvojumu, kad viņš tika sūtīts svaidīt vienu no Isajas dēliem par ķēniņu. Septiņi stalti jaunekļi pagāja tam garām. Kad viņš skatījās uz pirmo, kas bija patīkams vaigā un stalts augumā, un ar ķēnišķu izturēšanos, pravietis izsaucās: “Tiešām, šis ir tā Kunga priekšā Viņa svaidītais!” Bet Dievs sacīja: “Neuzlūko viņa ģīmi, nedz viņa lielo augumu, jo es viņu esmu atmetis. Jo tas nav tā kā cilvēki redz. Jo cilvēks redz, kas priekš acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi. Un par visiem septiņiem liecība skanēja: “Kungs nevienu no šiem nav izredzējis.” (1.Sam. 16:6,7,10) Un tikai tad, kad ataicināja Dāvidu no ganāmpulkiem, pravietim atļāva izpildīt viņa uzdevumu.

Vecākiem brāļiem, no kuriem Samuēls būtu izvēlējies, nebija to īpašību, ko Dievs uzskatīja par nepieciešamām savas tautas valdniekam. Lepnus sava labuma meklētājus, pašpaļāvīgus, viņus nobīdīja pie malas tā viena dēļ, ko viņi gandrīz neievēroja, kas bija uzglabājis savas jaunības vienkāršību un sirsnību. Tāpēc, ka viņš bija mazs savās acīs. Dievs viņu varēja sagatavot ķēniņa atbildībām. Tā arī šodien Dievs redz daža laba vecāku neievērotā bērnā daudz lielākas spējas par tām, ko parāda citi, par kuriem domā, ka tie ir ļoti apsološi.

Un zīmējoties uz dzīves iespējām, kas gan ir spējīgs izšķirt, kas ir liels un kas ir mazs? Cik dažs labs strādnieks dzīves neievērojamā stāvoklī attīstīdams spējas par svētību pasaulei, sasniedz panākumus, kurus var apskaust pat ķēniņi!

Tādēļ ļaujat katram bērnam saņemt audzināšanu augstākai kalpošanai. “No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā.” (Sal. māc. 11:6)

Mūsu spējas ir tās, kas nosaka sevišķo, mums dzīvē ierādīto vietu. Ne visi sasniedz to pašu attīstību, vai arī dara ar līdzīgām sekmēm to pašu darbu. Dievs nesagaida, ka īzaps sasniegtu ciedra lielumu, vai arī olīva slaikās palmas augstumu. Bet katram vajadzētu tiekties tieši tik augstu, cik cilvēcīgo spēju savienošanas ar dievišķīgām dara viņu spējīgu to sasniegt. Daudzi nekļūst par to, par ko viņi varētu kļūt, tādēļ ka tie neizveido savas dotības. Viņi nesatver dievišķīgo spēku, kā viņi to varētu. Daudzus novērš no tā virziena kurā viņi varētu sasniegt vislabākos panākumus. Meklēdami lielāku godu vai patīkamāku nodarbošanos, viņi iesāk kaut ko, kam viņi nav piemēroti. Dažs labs cilvēks, kura spējas ir piemērotas kādam citam uzdevumam, godkāres dēļ cenšas pēc mācītu vīru stāvokļa, un cits, kas varētu būt sekmīgs zemkopis, amatnieks vai slimnieku kopējs, slikti izpilda sludinātāja, jurista vai ārsta pienākumus. Ir atkal citi, kas būtu varējuši izpildīt atbildīgas vietas, bet kas enerģijas, čakluma vai izturības trūkuma dēļ apmierinās ar vieglāku vietu.

Mums jāseko vairāk Dieva nozīmētajam dzīves plānam. Darīt mūsu vislabāko tai darbā, kas atrodas vistuvāk, nodot Dievam savus ceļus un ņemt vērā Viņa aizgādības norādījumus, tie ir noteikumi kas nodrošina pareizo vadību nodarbošanās izvēlē.

Tas, kas nāca no debesīm, lai būtu mums par priekšzīmi, pavadīja gandrīz trīsdesmit savas dzīves gadus parastā mehāniskā darbā. Bet pa šo laiku Viņš pētīja Dieva vārdu un darbus, palīdzēja visiem un mācīja visus, kas bija Viņa ietekmes lokā. Kad iesākās Viņa atklātais darbs, Viņš staigāja apkārt dziedinādams slimos, iepriecinādams bēdīgos, un pasludinādams evaņģēliju nabagiem. Tas arī ir visu Viņa sekotāju darbs.

“Bet lielākajam jūsu vidū,” Viņš sacīja, “būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo, jo... es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.” (Lūk. 22:26,27)

Mīlestība uz Kristu un uzticība tam ir visas patiesās kalpošanas avots. Viņa mīlestības skartā sirdī dzimst vēlēšanās darboties Viņam. Šo vēlēšanos vajadzētu pamodināt un pareizi vadīt. Ja ģimenē, kaimiņos, skolā, ir nabagi, apbēdināti, neprašas vai nelaimīgie, to nevajadzētu uzskatīt par nelaimi, bet par dārgu izdevību kalpošanai.

Šajā darbā, tāpat kā katrā citā, prasmi iegūst darbu darot. Izpildot dzīves ikdienas pienākumus un kalpojot trūcīgiem un cietējiem, nodrošina šai ziņā panākumus, Bez tā bieži pat vislabāk domātās pūles ir veltīgas un pat kaitīgas. Ūdenī, un ne uz sauszemes, cilvēki. iemācās peldēt.

Kāds cits pienākums, ko bieži ņem pārāk viegli — kuru jānoskaidro jaunatnei, kas pamodināta Kristus prasībām — ir pienākumi, kādi ir draudzes locekļiem pret draudzi.

Ļoti ciešas un svētas ir Kristus un Viņa draudzes attiecības — Kristus ir līgavainis un draudze ir līgava. Viņš ir galva un draudze ir miesa. Savienība ar Kristu tātad ieslēdz savienību ar Viņa draudzi.

Draudze ir organizēta kalpošanai. Kalpošanas dzīvē Kristus savienība ar draudzi ir viens no pirmajiem soļiem. Uzticība Kristum prasa uzticīgu draudzes pienākumu izpildīšanu. Tā ir svarīga daļa katrā audzināšanā, un draudzi, kas ir Mācītāja dzīvības pilna, tas spiedīs tieši darboties priekš pasaules ārpusē.

Ir daudzas nozares, kurās jaunatne var rast izdevības sekmīgi palīdzēt. Lai tie organizējas pulciņos sekmīgai kalpošanai, un sadarbošanās izrādīsies par palīgu un paskubinājumu. Vecāki un skolotāji, interesēdamies un piedalīdamies jaunatnes darbā, varēs tiem sniegt palīdzību, pateicoties saviem lielākiem piedzīvojumiem, un var palīdzēt tiem darīt viņu pūles sekmīgākas labam.

Pazīšanās ir tā, kas izraisa simpātijas, un simpātijas ir sekmīgas kalpošanas avots. Lai pamodinātu jaunatnē un bērnos līdzjūtības un upura garu priekš miljoniem cietēju tālās pagānu zemēs. Iepazīstiniet tos ar šīm zemēm un viņu iedzīvotājiem. Šinī ziņā daudz ko varētu paveikt mūsu skolās. Tur, kur pārāk kavējas pie vēstures Aleksandru un Napoleonu varoņdarbiem, liekat skolniekiem labāk studēt tādu vīru biogrāfijas, kā apustulis Pāvils un Mārtiņš Luters, kā Mofāts, Livingtons un Kerijs, un liekat mācīties tagadējo ikdienas pieaugošo misijas panākumu vēsturi. Neapgrūtiniet viņu atmiņu ar vārdu teoriju krājumu, kam nav nekādas nozīmes viņu dzīvei, un pie kuriem viņi ārpus skolas telpas reti kad domās atgriezīsies, bet liekat tiem mācīties par visām zemēm, misijas centienu gaismā, un iepazīstiniet tos ar tautām un viņu vajadzībām.

Evaņģēlija nobeigšanas darbā ir apstrādājams plašs darba lauks; un vairāk kā jebkad agrāk, darbam ir jānāk talkā vienkāršajiem ļaudīm. Tāpat kā jaunatne, tā arī gados vecākie tiks aicināti no tīruma, no vīna kalna, no darbnīcas, un Mācītājs sūtīs viņus pasludināt savu vēsti. Daudziem no tiem ir bijušas mazas izdevības izglītoties, bet Kristus redz visos īpašības, kas tos dara spējīgus izpildīt Viņa uzdevumu. Ja tie ar visu savu sirdi ķeras pie darba un turpina mācīties, Kristus tos darīs spējīgus darboties Viņam.

Tas, kas pazīst pasaules posta un izmisuma dziļumus, zina, ar kādiem līdzekļiem atnest glābšanu. Viņš visur redz dvēseles tumsībā, grēka, bēdu un sāpju nomāktas. Viņš arī redz viņu iespējas. Viņš redz augstumus, kurus tie var sasniegt. Lai gan cilvēcīgās būtnes nelietīgi izlietojušas Dieva žēlastību, izšķiedušas savas spējas, un pazaudējušas Dievam līdzīgas cilvēcības cieņu, tomēr ar viņu atpestīšanu jāpagodina Radītājs.

Tiem, kas spēj just līdzi neprašām un maldīgiem, Kristus uzliek nastu darboties to labā, kam palīdzība vajadzīga zemes atstātajās un tumšajās vietās. Viņš būs klāt lai palīdzētu tiem, kuru sirdis ir pieejamas iežēlai, kaut arī viņu rokas būtu cietas un neveiklas. Viņš darbosies caur tiem, kas var saredzēt žēlastību postā, un ieguvumu zaudējumā. Kad iet garām pasaules Gaisma, tad saredz priekštiesību pārbaudījumos, kārtību sajukumā, sekmes šķietamā neveiksmē. Grūtības izrādīsies par apslēptām svētībām, bēdas par žēlastību. Vienkāršās tautas darbinieki, dalīdamies savu tuvāku bēdās, kā viņu Mācītājs dalījās visas cilvēces bēdās, ticībā redzēs Kristu darbojamies kopā ar tiem.

“Kunga lielā diena ir tuvu un ļoti steidzas.” (Cef. 1:14) Jābiedina visa pasaule.

Tūkstošiem un atkal tūkstošiem — jauniešiem un gados vecākiem, — jānodod sevi šim darbam, kad viņi sagatavojušies, cik labi spējuši. Daudzas sirdis jau atsaucas uz Lielā Mācītāja aicinājumu, un viņu skaits pavairosies. Lai katrs kristīgs audzinātājs sniedz šādiem darbiniekiem līdzjūtību un sadarbību. Lai viņš paskubina un palīdz jaunatnei, kas atrodas Viņa aizgādībā, iegūt sagatavošanos, lai varētu stāties rindās.

Nav darba nozares, kurā jaunatnei būtu iespējams saņemt lielākas svētības. Visi, kas iestājas kalpošanā, kļūst par Dieva palīdzētāju roku. Viņi ir eņģeļu līdzstrādnieki, jeb drīzāk tie ir cilvēciski ieroči, ar kuriem eņģeļi izved savus uzdevumus. Eņģeļi runā ar viņu balsīm un darbojas ar viņu rokām. Un cilvēciskie darbinieki, darbodamies līdz ar Debesu spēkiem, saņem viņu audzināšanas piedzīvojumu labumus. Kā audzināšanas līdzeklis, kāds “universitātes kurss” var līdzināties šim?

Ar tādu darbinieku armiju, kāda varētu būt mūsu jaunatne, ja tā būtu pareizi audzināta, cik drīz vēsts par krustā sisto, un drīzi atkal nākošo Pestītāju varētu tikt nesta visai pasaulei!

Cik drīz varētu nākt gals — gals ciešanām, bēdām un grēkam! Cik drīzi, kāda īpašuma vietā šeit, kas grēka un sāpju aptraipīts, mūsu bērni varētu saņemt savu mantojumu, kur “taisnie iemantos zemi un dzīvos iekš tās mūžam,” kur “neviens iedzīvotājs nesacīs es esmu vājš,” un kur “vairs netaps dzirdēta ne raudāšanas balss, ne kaukšanas balss.” (Ps. 37:29; Jes. 33:24; 65:19)

8. Palīgskolotājs

“Kā tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.”

Sagatavošanās

“Centies cienīgi parādīties Dieva priekšā.”

Bērna pirmā skolotāja ir māte. Bērna vislielākās uzņēmības un visstraujākās attīstības laikā viņa audzināšana, pa lielākai daļai, atrodas mātes rokās. Viņai ir pirmajai dota izdevība veidot raksturu uz labu vai uz ļaunu. Viņai vajadzētu saprast, cik liela vērtība ir viņas izdevībai, un tai jābūt spējīgākai par katru citu skolotāju, izlietot šo izdevību vislietderīgāk. Tomēr nav neviena cita, par kura sagatavošanu tik maz domā. Tā, kuras ietekme audzināšanā ir visstiprākā un tālu sniedzošākā, ir arī tā, kuras atbalstīšanai vismazāk sniedz sistemātiskas pūles.

Mātes, kurām ir uzticētas rūpes par mazo bērnu, pārāk bieži nepazīst viņu fiziskās vajadzības; tās maz ko zina par veselības likumiem vai attīstības noteikumiem. Ne labāk tās arī spēj rūpēties par viņa intelektuālo un garīgo pieaugšanu. Tās, varbūt, ir spējīgas vadīt veikalus, vai ari spīdēt sabiedrībā; tām, varbūt, ir ievērojami sasniegumi literatūrā un zinātnē, bet par bērna audzināšanu tām ir maz saprašanas. Pa lielākai daļai šī trūkuma dēļ, sevišķi kad nepiegriež vajadzīgo vērību fiziskai attīstībai dzīves pirmajos gados, tik liela daļa cilvēku mirst bērnībā, un no tiem, kas sasniedz pilngadību, ir tik daudzi, kuriem dzīve ir par nastu.

Bērna pirmās, “kā ari vēlākās audzināšanas atbildība gulstas tikpat labi uz tēviem kā mātēm, tāpēc abiem jābūt rūpīgi un labi sagatavotiem šim darbam. Pirms vīri un sievas uzņemas atbildību kļūt par tēviem un mātēm, tiem vajadzētu rūpīgi iepazīties ar fiziskās attīstības likumiem — ar fizioloģiju, higiēnu, ar iespaidiem, kas iedarbojas uz bērnu jau pirms viņa dzimšanas, ar iedzimtības likumiem, veselības kopšanu, apģērbu, vingrošanu un slimību ārstēšanu; viņiem vajadzētu pazīt garīgās attīstības un morāliskās audzināšanas likumus.

Šo audzināšanas darbu Mūžīgais uzskatīja par tik svarīgu, ka Viņš sūtīja vēstnešus no sava godības krēsla pie kādas nākošās mātes, lai atbildētu tai uz viņas jautājumu: “Kāds tikums tad būs tam zēnam, un kāds būs viņa darbs?” (Soģu 13:12) un lai pamācītu kādu tēvu par apsolītā dēla audzināšanu.

Audzināšana nekad nepanāks to, ko tā varētu panākt, kamēr pilnīgi neatzīs vecāku darba svarīgumu un kamēr vecāki nesaņems izglītību audzināšanas svētiem pienākumiem.

Vispārējais uzskats ir, ka skolotājam ir pamatīgi jāizglītojas un jāsagatavojas; bet ļoti maz ir to, kas atzīst, kas šai sagatavošanā ir visnepieciešamākais. Kas pareizi novērtē atbildību, kas saistās ar jaunatnes audzināšanu, atzīs, ka nepietiek vienīgi ar izglītošanos zinātnes un literatūras nozarēs. Skolotāja izglītībai jābūt daudz plašākai par izglītību, ko var iegūt mācoties no grāmatām. Viņam vajadzīgs ne vien stiprs, bet arī attīstīts prāts, tam jābūt arī plaša vēriena cilvēkam; tam jānododas savam darbam ne vien ar visu savu sirdi, bet tam jābūt arī atsaucīgam un augstsirdīgam.

Vienīgi Dievs, kas radīja prātu un noteica tā likumību, spēj visā pilnībā izprast prāta vajadzības un vadīt tā attīstību. Tikai Viņa dotie audzināšanas pamatlikumi, ir vienīgais drošais vadonis. Katram skolotājam nepieciešams pazīt šos pamatlikumus un pieņemt tos tā, ka tie kļūst par viņa paša dzīves virzītājspēku.

Piedzīvojumi praktiskā dzīvē ir nepieciešami. Kārtība, pamatīgums, noteiktība, pašsavaldīšanās, sirsnīgums, saulaina un taisna daba, pašuzupurēšanās, godīgums, pieklājība, ir nepieciešamas īpašības.

Tāpēc, ka jaunatne visapkārt redz mazvērtīgus raksturus un tik daudz izlikšanās, ir jo vairāk vajadzīgs, lai skolotāja vārdi, attieksme un uzvešanās attēlotu cēlo un patieso. Bērni ļoti ātri uztver liekuļotu izlikšanos, vai arī kādu citu vājību vai trūkumu. Skolotājs nevar iemantot savu skolēnu cienību citādi, kā parādot savā paša raksturā pamatlikumus, kurus viņš cenšas tiem iemācīt. Tikai tad, kad viņš to dara savā ikdienas satiksmē ar tiem, viņš var iegūt labu un paliekošu iespaidu.

Gandrīz visas citas īpašības, kas lielā mērā sekmē skolotāja panākumus, balstās uz viņa labo veselību. Jo labāka viņa veselība, jo labāks būs arī viņa darbs.

Tik nogurdinošas ir viņa atbildības, ka tam no savas puses jāpieliek sevišķas pūles, lai uzglabātu savu spēku un svaigumu. Bieži viņam pagurst sirds un viņš zaudē domu asumu, un viņam uzmācas gandrīz nepārspējama tieksme būt nospiestam, vienaldzīgam, vai ātri sakaitinātam. Viņa pienākums nevien pretoties tādam garastāvoklim, bet arī izvairīties no šī stāvokļa iemesliem. Viņam jāuztur sirds skaidra, maiga, uzticīga un līdzjūtīga. Lai viņš vienmēr varētu būt noteikts, mierīgs un priecīgs, viņam jāuztur smadzeņu un nervu vingrums.

Tā kā viņa darba kvalitāte ir daudz svarīgāka par kvantitāti, viņam jāsargās no pārstrādāšanās, no tā, lai viņš savos pienākumos neuzņemtos pārāk daudz. Viņam jāsargās pieņemt citas atbildības, kas to darītu nespējīgu viņa darbam un no nodošanās izpriecām un tādai sabiedriskai dzīvei, kas to drīzāk nogurdina, nekā atspirdzina.

Kustības svaigā gaisā, sevišķi strādājot derīgu darbu, ir viens no labākiem līdzekļiem miesas un gara atsvaidzināšanai. Un skolotāja piemērs iedvesīs skolēniem arī interesi un cieņu pret fizisku darbu.

Katrā nozarē skolotājam vajadzētu ļoti noteikti ievērot veselības pamatlikumus. Viņam tas jādara ne tikai tāpēc, ka tas atnes viņam pašam labumu, bet arī iespaida dēļ, kādu tas atstāj uz skolēniem. Viņam vajadzētu būt apvaldītam visās lietās. Ēšanā, apģērbā, darbā, atpūtā viņam vajadzētu būt par labu priekšzīmi.

Fiziskajai veselībai un rakstura krietnumam vēl vajadzētu pievienot augstās literārās spējas. Jo vairāk skolotājam ir īstu zināšanu, jo labāks būs viņa darbs. Skolas telpa nav paviršam darbam.

Skolotājs, kas apmierinās ar paviršām zināšanām, savā darbā, nepanāks nekā laba un krietna. Bet skolotāja krietnums nav atkarīgs tik daudz no viņa tiešā zināšanu daudzuma, cik no mērķa, pēc kura viņš tiecas. Īsts skolotājs neapmierināsies ar nodrāztām domām, ar kūtru prātu vai vāju atmiņu. Tas pastāvīgi centīsies pēc augstākiem sasniegumiem un labākām metodēm. Viņa dzīve ir pastāvīga pieaugšana. Tāda skolotāja darbā ir spirgtums, dzīvinātājs spēks, kas pamodina un apgaro viņa skolniekus.

Skolotājam jābūt piemērotam savam darbam. Viņam ir vajadzīga gudrība un takts, lai mācētu apieties ar dvēselēm. Lai cik lielas būtu viņa zināšanas zinātniskā laukā, cik spožas viņa īpašības citādā ziņā, tad tomēr, ja viņš neiegūs savu skolnieku cieņu un uzticību, viņa pūles būs veltīgas.

Ir vajadzīgi skolotāji, kas spēj ātri saskatīt un uzlabot katru izdevību darīt labu. Tādi, kas sajūsmu apvieno ar patiesu cieņu, kas var uzturēt kārtību, un kas “spēj mācīt”, kas var ierosināt uz domāšanu, pamodināt enerģiju un radīt drosmi un dzīvību.

Skolotāja apstākļi varbūt ir bijuši šauri, tā, ka viņš nav piesavinājies tik augstu izglītību, kāda būtu vēlama, bet ja tas mācījies pazīt cilvēka dabu, ja tam ir īsta mīlestība uz savu darbu, ja viņš izprot šī darba lielumu, un ja viņam ir apņemšanās izglītoties tālāk, ja viņš ir gatavs strādāt nopietni un neatlaidīgi, tad viņš sapratīs savu audzēkņu vajadzības, un ar savu līdzjūtīgo, progresīvo garu tos apgaros sekot viņam, kad viņš cenšas tos vest uz priekšu un uz augšu.

Bērni un jaunatne, kas nodoti skolotāja gādībā, ir ļoti dažādi savās gara dāvanās, ierašās un audzināšanā. Dažiem trūkst noteikta mērķa vai stipru pamatlikumu. Tos ir jāpamodina viņu atbildībām un iespējām. Ļoti maz tādu bērnu, kas mājās tikuši pareizi audzināti. Daži ir bijuši mājas lutekļi. Visa viņu audzināšana ir bijusi pavirša. Tā ka viņiem atļāvuši vaļu sekot savām tieksmēm, vairīties no atbildībām un grūtībām, viņiem trūkst noteiktības, pašaizliedzības un izturības. Disciplīnu tie tad uzskata par nevajadzīgu ierobežojumu. Citi atkal pārāk daudz rāti, un padarīti mazdūšīgi un bailīgi. Patvaļīgi ierobežojumi un bargums attīstījuši viņos stūrgalvību un spītību. Ja šos samaitātos raksturus pārveido, tad šo darbu pa lielākai daļai jādara skolotājam. Lai to sekmīgi veiktu, viņam ir vajadzīga līdzjūtība un izpratne, kas to darītu spējīgu izsekot tām kļūdām un maldībām, kas parādās viņa audzēkņos. Tāpat viņam ir vajadzīgs arī takts un izveicība, pacietība un noteiktība, kas to padara spējīgu sniegt katram nepieciešamo palīdzību: svārstību un omulību mīlētājam tādu pamudinājumu un palīdzību, kas to ierosina uz darbību, mazdūšīgam līdzjūtību un atzinību, kas tanī radīs uzticību, un tā iedvesīs centību.

Skolotāji nepiekopj bieži vien draudzību ar saviem skolniekiem. Viņi parāda pārāk maz līdzjūtības un maiguma, un par daudz stingrā tiesneša cieņas. Lai gan skolotājam jābūt stingram un noteiktam, viņš nedrīkst būt sīkumains vai kundzisks. Būt cietam un bargam, stāvēt tālu no saviem audzēkņiem, vai izturēties pret viņiem vienaldzīgi, nozīmē aizsprostot ceļus, pa kuriem skolotājs varētu ietekmēt tos uz labu.

Ne zem kādiem apstākļiem skolotājs nedrīkstētu parādīt partejiskumu. Lutināt patīkamo, apsološo skolnieku un būt kritiskam, nepacietīgam vai nevērīgam pret tiem, kam visvairāk ir vajadzīgs paskubinājums vai palīdzība, nozīmē parādīt pilnīgu skolotāja darba nesaprašanu. Tieši tad, kad ir darīšanas ar maldīgo un izaicinošo, raksturs tiek pārbaudīts, un tad atklājas, vai skolotājs tiešām piemērots savam uzdevumam.

__________

Liela ir to atbildība, kas uzņemas vadīt kāda cilvēka dvēseli. Īsti tēvi un mātes uzskata to kā pienākumu, no kura viņi nekad nevar tikt pilnīgi atsvabināti. Bērna dzīvē no viņa pirmās līdz pēdējai dienai izjūtams to saišu stiprums, kas viņu sien pie vecāku sirds; tēva vai mātes rīcība, vārdi, vai pat skats turpina veidot bērnu uz labu vai uz ļaunu. Arī skolotājam ir daļa šinī atbildībā, un viņam pastāvīgi jāsaprot šīs atbildības svētums. Viņš nedrīkst izlaist no acīm sava darba mērķi. Viņam nav jāizpilda tikai savi dienas uzdevumi, lai izpatiktu savam darba devējam, lai uzturētu skolas cieņu, bet viņam vērā jāņem arī savu skolnieku, kā atsevišķu īpatņu, visaugstākais labums, pienākumi, ko dzīve tiem uzliks, darbs un sagatavošanās, kas ir nepieciešama. Darbs, ko viņš dara dienu no dienas, ietekmēs viņa skolniekus, un caur tiem darīs uz citiem iespaidu, kas nebeigs izplatīties un pastiprināties līdz laika beigām. Ar sava darba augļiem viņam būs jāsastopas tanī lielā dienā, kad katru vārdu un darbu atkal vedīs Dieva priekšā.

Skolotājs, kas to saprot, neizjutīs, ka viņa darbs ir pabeigts kārtējām mācību stundām nobeidzoties un kad viņa skolnieki uz kādu laiku neatrodas vairs viņa tiešajā uzraudzībā. Viņš nesīs šos bērnus un jaunatni sirdī. Viņa pastāvīgās rūpes un cenšanās būs, kā nodrošināt viņiem viscēlākos un visaugstākos sasniegumus.

Tas, kas sasniedz sava darba izdevības un priekštiesības, neļaus nekam nostāties ceļā viņa nopietniem centieniem papildināt savu izglītību. Viņš netaupīs pūles, lai aizsniegtu vislielāko pilnības stāvokli. Viņš pats centīsies būt tāds, par kādiem vēlēsies izaudzināt savus skolniekus.

__________

Jo dziļāka būs skolotāja atbildības izjūta, un jo nopietnākas pūles tas veltīs sevis izveidošanai, jo skaidrāki tas uztvers un asāki nožēlos trūkumus, kas kavē viņa derīgumu. Kad viņš skatīsies uz sava darba lielumu, tā grūtībām un iespējām, viņa sirds bieži izsauksies; “Kas šim darbam ir derīgs?”

Dārgo skolotāj, kad tu izjūti spēka un vadības vajadzību — vajadzību, kuru nevar aizpildīt neviens cilvēcisks avots — es lūdzu, ņem vērā tā apsolījumus, kas ir brīnišķīgs Padomdevējs.

“Redzi,” Viņš saka, “es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt.” (Atkl. 3:8)

“Piesauc mani, tad es tev atbildēšu.” “Es tev došu saprašanu un tev mācīšu to ceļu, pa kuru jāiet; es došu padomu, mana acs būs pār tevi.” (Ps. 32:8)

“Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:20)

Kā uz visaugstāko sagatavošanos tavam darbam es norādu tev uz visu skolotāju Skolotāja vārdiem un metodēm. Es lūdzu tevi skatīties uz Viņu. Tur ir tavs patiesais ideāls. Skaties uz to, kavējies pie tā, līdz dievišķīgā Skolotāja gars piepildīs tavu sirdi un dzīvi.

“Spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā.” (2. Kor. 3:18) Šeit slēpjas tavas varas noslēpums par taviem skolniekiem.

Atspoguļo Viņu.

Sadarbība

“Mēs savā starpā esam locekļi.”

Rakstura izveidošanā nekam nav tik liela nozīme kā ģimenes ietekmei. Skolotāja darbam vajadzētu papildināt vecāku darbu, bet nevis ieņemt tā vietu. Visās lietās, kas attiecas uz bērna labklājību, vecāku un skolotāju pūlēm vajadzētu apvienoties.

Saskaņotai sadarbībai vajadzētu iesākties ģimenē tēva un mātes attieksmēs. Savu bērnu audzināšanā uz viņiem gulstas kopēja atbildība, un viņu pastāvīgā cenšanās lai ir darboties kopīgi. Viņiem vajadzētu sevi nodot Dievam un meklēt no Viņa palīdzību, lai atbalstītu viens otru. Lai viņi māca savus bērnus būt uzticīgiem Dievam, uzticīgiem pamatlikumiem, uzticīgiem pret sevi un pret visiem, ar kuriem tiem ir saistības. Šādi audzināti bērni, sūtīti skolā, neradīs nekādas nekārtības vai rūpes. Viņi būs par atbalstu saviem skolotājiem un par priekšzīmi un pamudinājumu citiem skolniekiem.

Vecāki, kas sniedz šādu audzināšanu, nebūs tie, ko mēs atradīsim starp skolotāja kritizētājiem. Viņi izjūt, ka gan viņu bērnu intereses, gan taisnīgums pret skolu prasa, lai viņi, cik vien iespējams, atbalsta un godā tos, kas dalās viņu atbildībās.

Daudzi vecāki kļūdas šinī ziņā, un ar savu pārsteidzīgo, nedibināto kritiku tie bieži gandrīz pilnīgi iznicina uzticīgā, pašaizliedzīgā skolotāja ietekmi.

Daudzi vecāki kļūdas šinī ziņā, un ar savu pārsteidzīgo, nedibināto kritiku tie bieži gandrīz pilnīgi iznīcina uzticīgā, pašaizliedzīgā skolotāja ietekmi

Daudzi vecāki, kuru bērni tikuši samaitāti tāpēc, ka tiem ir atļauta pārāk liela vaļa, atstāj skolotājam nepatīkamo uzdevumu, izlabot viņu nolaidību un tad ar savu pašu izturēšanos viņi padara skolotāja uzdevumu gandrīz neiespējamu. Viņu kritika un skolas vadības nopaļāšana paskubina bērnus uz nepaklausību, un nostiprina viņus sliktos ieradumos.

Ja kritika vai aizrādījums zīmējoties uz skolotāja darbu kļūst nepieciešams, tad to viņam vajadzētu sniegt personīgi. Ja tam nav panākumu, tad šo lietu vajadzētu nodot tiem, kas ir atbildīgi skolas vadībā. Neko nevajadzētu sacīt vai darīt, lai mazinātu bērna cieņu pret to, no kura atkarājās tik lielā mērā viņu labklājība.

Ja vecāki, kas tik labi pazīst savu bērnu raksturus un viņu fiziskās īpašības vai vājības, pasaka to skolotājam, tad tā būs viņam liela palīdzība. Ir jānožēlo, ka tik daudzi to neizprot. Lielākā daļa vecāku izrāda pārāk mazu interesi, lai iepazītos ar skolotāja īpašībām, vai ari piedalītos viņa darbā.

Tā kā vecāki tik reti iepazīstas ar skolotāju, tad ir jo svarīgāki, ka skolotājs cenšas iepazīties ar vecākiem. Viņam vajadzētu apmeklēt savus skolniekus mājās, un iepazīties ar iespaidiem un apstākļiem, kuros audzēkņi dzīvo.

Nākot personīgā satiksmē ar viņa mājas dzīvi, viņš varētu stiprināt tās saites, kas vieno to ar viņa audzēkņiem; un viņš var arī mācīties, kā vissekmīgāk rīkoties ar viņu dažādām tieksmēm un temperamentiem.

Interesēdamies par viņu audzināšanu mājās, skolotājs sniedz divkāršu labumu. Daudzi vecāki, iegrimuši darbā un rūpēs, izlaiž no acīm savas izdevības ietekmēt savu bērnu dzīvi uz labu. Skolotājs var darīt daudz, lai pamodinātu šos vecākus izmantot savas iespējas un priekštiesības. Viņš atradīs citus, kuriem viņu atbildības izjūta ir smaga nasta, un kas ir tik ļoti norūpējušies, lai viņu bērni kļūst par labiem un derīgiem cilvēkiem. Bieži skolotājs var palīdzēt šiem vecākiem nest viņu nastas, un apspriezdamies kopīgi, gan skolotājs, gan vecāki gūs pamudinājumu un stiprinājumu.

Jaunatnes mājas audzināšanā sadarbības princips ir nenovērtējams. No viņu pirmajiem dzīvības gadiem bērniem vajadzētu ieaudzināt izjūtu, ka viņi ir ģimenes locekļi. Pat mazos vajadzētu audzināt, lai viņi piedalās dienas darbos, un likt viņiem izjust, ka viņu palīdzība ir nepieciešama un tiek vērtēta. Lielākiem bērniem vajadzētu kļūt par savu vecāku palīgiem, iekļaujoties viņu plānos, un daloties viņu atbildībās un nastās. Tēviem un mātēm jāņem laiks pamācīt savus bērnus. Lai viņi rāda bērniem, ka viņi vērtē bērnu palīdzību, vēlas viņu uzticēšanos un priecājas par viņu līdzdalību. Un bērni nebūs neatsaucīgi. Tā ne tikai atvieglinās vecāku nastas un dos bērniem nenovērtējamu praktisku audzināšanu, bet tā stiprinās ari ģimenes saites un padziļinās rakstura pamatus.

Sadarbībai vajadzētu būt skolas telpas garam, viņas dzīves likumam. Skolotājs, kas panāk savu skolnieku līdzdarbību, nodrošina nenovērtējamu palīdzību kārtības uzturēšanā. Pakalpodams skolas telpā dažs labs zēns, kura kustīgums noved pie nerātnībām un nepaklausības, atrastu izeju savai liekajai enerģijai. Lai vecākie skolnieki palīdz jaunākiem, stiprie vājiem, un lai katru, cik vien iespējams, aicina darīt kaut ko tādu, ar ko viņš sevišķi izceļas. Tas pacels pašapziņu un vēlēšanos būt derīgam.

__________

Gan jaunatnei, gan arī vecākiem un skolotājiem būtu ļoti derīgi pētīt mācības par sadarbību, kas mācītas Svētajos Rakstos. No Rakstu daudzajiem piemēriem ievērojiet saiešanas telts celšanu — šo rakstura izveidošanas līdzību — kurā visa tauta apvienojās, “ikviens, kam bija labprātīga sirds, un ikviens, kam gars bija labprātīgs.” (2. Moz. 39:21) Lasiet, kā no gūsta pārnākušie atjaunoja Jeruzalemes mūrus. Nabadzības, grūtību un briesmu vidū lielo uzdevumu sekmīgi izveda tāpēc, ka “ļaudis jo priecīgi sāka strādāt.” (Neh. 4:6) Ņemiet vērā mācekļu līdzdalību Pestītāja brīnumā, kad Viņš paēdināja lielo ļaužu pulku. Barība pavairojās Kristus rokās, bet mācekļi saņēma klaipus un izdalīja gaidošam pūlim.

“Mēs esam savā starpā locekļi.” Tādēļ, ka “katrs ir dāvanu saņēmis, kalpojiet ar to cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” (Ef. 4:25; 1.Pēt. 4:10)

Labi varētu vārdus, kas uzrakstīti par seno laiku elku taisītājiem — tikai ar cienīgāku mērķi — piemērot mūsu dienu rakstura veidotājiem:

“Viens palīdzēja otram un sacīja uz savu brāli: esi stiprs!” (Jes. 41:6)

Disciplīna

“Norāji, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos.”

Viena no pirmajām mācībām, kas bērnam jāmācās, ir paklausība. Pirms viņš ir diezgan vecs, lai spriestu, viņu jāmāca paklausīt. Ar laipnām, neatlaidīgām pūlēm to ir jādara par paradumu. Tādā kārtā var novērst, pa lielākai daļai, radušos konfliktus starp gribu un autoritāti, kas tik lielā mērā rada atsvešināšanos no vecākiem un skolotājiem, sarūgtinājumu pret tiem, un pārāk bieži izsauc arī pretošanos autoritātei vispār, cilvēcīgai un dievišķīgai.

Disciplīnas mērķis ir audzināt bērnam pašsavaldīšanos. Viņam vajadzētu mācīt patstāvību un kontroli pār sevi. Tiklīdz viņam ataust saprašana, viņa prātu vajadzētu vadīt uz paklausību. Apiešanās ar bērnu lai ir tāda, kas rāda, ka paklausība ir taisnīga un saprātīga. Palīdzat viņam saskatīt, ka visas lietas ir pakļautas likumam, un ka nepaklausība galu galā noved pie nelaimes un ciešanām. Kad Dievs saka: “Tev nebūs!”, tad Viņš mīlestībā biedina mūs no nepaklausības sekām, lai mūs paglābtu no sāpēm un zaudējuma.

Palīdziet bērnam atzīt, ka vecāki un skolotāji ir Dieva pārstāvji, un, ka tik ilgi, kamēr viņi darbojas saskaņā ar Dievu, viņu likumi mājās un skolā ir arī Dieva likumi. Kā bērnam jāpaklausa vecākiem un skolotajiem, tā atkal tiem savukārt jāpaklausa Dievam.

Gan skolotāju gan arī vecāku pūlēm un domām vajadzētu būt virzītām uz to, kā vadīt bērna attīstību, netraucējot to ar pārmērīgu uzraudzību. Par daudz liela stingrība ir tikpat ļauna, kā pārāk maza. Cenšanās lauzt “bērna gribu” ir šausmīga kļūda. Ir dažādi raksturi. Ar piespiešanu var panākt ārēju padošanos, bet pie daudziem bērniem iznākums būs vēl noteiktāka iekšēja sasliešanās. Pat ja tēvs, māte vai skolotājs panāktu gribēto ar varu, iznākums bērnam varētu būt ne mazāk kaitīgs. Tādas cilvēcīgas būtnes audzināšanai, kas jau ir sasniegusi saprāta gadus, vajadzētu atšķirties no mēma kustoņa dresēšanas. Kustoni māca tikai padoties savam kungam. Kustonim kungs ir prāts, spriedums un griba. Šī metode, kuru dažreiz pielieto bērna audzināšanā, padara tos mazliet labākus par automātiem. Prāts, griba, sirdsapziņa padoti citam. Tas nav Dieva prāts, ka tādā veidā valdītu pār kādu saprātīgu būti. Tie, kas vājina vai iznīcina individualitāti, uzņemas atbildību, kas var novest tikai pie ļauna. Bērni, atrazdamies zem uzraudzības, var izlikties kā labi iedresēti kareivji; bet kad piespiešana beidzas, izrādās, ka raksturam trūkst vajadzīgā spēka un noteiktības. Ja jaunietis nepazīst citu ierobežojumu, kā tikai vecāku vai skolotāju prasības, tad viņš nav nekad iemācījies valdīt pār sevi. Kad to vairs nav, viņš nezina, kā izlietot savu brīvību un nododas pārmērībām, kas ved postā.

Tā kā gribas pakļaušana dažiem skolniekiem ir daudz grūtāka nekā citiem, skolotājam vajadzētu padarīt paklausību viņa pavēlēm tik vieglu, cik vien iespējams. Gribu vajadzētu vadīt un veidot, bet ne ignorēt un apspiest. Pasargājiet gribas spēku; dzīves cīņā tas būs vajadzīgs.

Katram bērnam vajadzētu izprast, kas ir īsts gribas spēks. Viņu vajadzētu vest pie atziņas, cik liela atbildība saistās ar šo dāvanu. Griba ir cilvēka dabā valdītājs spēks, — spēks izlemt vai izvēlēties. Katrai cilvēcīgai būtnei, kurai ir saprāts, ir iespējams izvēlēties labo. Katrā dzīves piedzīvojumā uz mums atskan Dieva vārds: “Izvēlaties sev šodien, kam jūs gribat kalpot.” (Joz. 24:15) Katrs var nostādīt savu gribu Dieva gribas pusē, var izvēlēties Viņam paklausīt; un tā saistījies ar dievišķīgiem spēkiem viņš var stāvēt tur, kur nekas nevar piespiest viņu darīt ļaunu. Katrā jaunietī, katrā bērnā likts spēks, ar Dieva palīdzību izveidot nevainojamu raksturu un dzīvot derīgu dzīvi.

Tēvs, māte un skolotājs, kas caur šādu pamācību audzina bērnu uz paškontroli, būs tas, kas atnesīs vislielāko labumu un gūs paliekošas sekmes. Paviršam novērotājam viņa darbs var izlikties nenozīmīgs. To varbūt novērtēs ne tik augsti kā tā darbu, kas tur bērna prātu un gribu absolūtā paklausībā. Bet vēlākie gadi rādīs labākās audzināšanas metodes panākumus.

Audzinādams savu skolnieku, gudrais audzinātājs centīsies iedvest uzticību un stiprināt goda jūtas. Bērniem un jaunatnei dara lielu labumu, ja viņiem uzticas. Daudziem, pat maziem bērniem ir stipra goda izjūta; viņi vēlas, lai pret viņiem izturas ar uzticību un cieņu, un uz to tiem arī ir tiesības. Viņiem nevajadzētu likt izjust, ka viņš nevar iet vai nākt, bez kā viņus uzmanītu. Aizdomas samaitā, izsaukdamas tieši tos ļaunumus, kurus grib aizkavēt. Skolotājs, kam ir kontakts ar audzēkņiem, neuzmanīs vis pastāvīgi, it kā sagaidīdams ļaunu, bet izpratīs nemierīga prāta darbību un radīs iespaidu, kas darbosies ļaunumam pretī. Liekat jaunatnei izjust, ka viņai uzticas, un nebūs daudzi, kas necentīsies izrādīties šīs uzticības cienīgi.

Šī paša pamatlikuma dēļ ir labāk lūgt, kā pavēlēt. Tam, pie kā griežas tādā kārtā, ir izdevība pierādīt, ka viņš ir uzticīgs pareizajiem pamatlikumiem. Viņa paklausība ir drīzāk labprātīgas izvēles, nekā pavēles iznākums.

Likumiem, kas pārvalda klases telpu, vajadzētu, cik vien iespējams, izteikt savas skolas noskaņojumu. Katru skolā izteiktu pamatlikumu vajadzētu audzēkņu priekšā izteikt tā, lai audzēknis varētu pārliecināties par prasības taisnīgumu. Tādā kārtā viņš izjutīs atbildību raudzīties uz to, ka noteikumus, kurus viņš pats ir palīdzējis veidot, ievēro. Noteikumiem vajadzētu būt noteiktiem un labi apsvērtiem, un kad tie reiz ir doti, tad no viņiem nevajadzētu atkāpties.

To, ko tas atrod par neiespējamu grozīt, prāts mācās atzīt un tam piemērojas. Bet nenoteiktas prasības modina vēlēšanos un cerības izvairīties, un sekas ir nemiers, pretī runāšana un nepaklausība. Ne vecāki, nedz skolotājs, kam viņu aizgādībā uzticēto labklājība ir sirdslieta, nevarēs samierināties ar stūrgalvīgo spītību, kas izaicina autoritāti, kas visādi izlokās, vai arī ķeras pie dažādām izrunām, lai izbēgtu paklausībai. Tā nav mīlestība, bet jūtelība, kas dzen jokus ar aplamībām, kas ar glaimiem vai kukuļiem mēģina nodrošināt padevību, un beidzot saņem kādu atvietojumu prasītā vietā.

“Ģeķiem grēku upuris nelīdz.” (Sal. pam. 14:9) Mums būtu jāsargās ņemt grēku viegli. Šausmīga ir viņa vara pār netaisnības darītāju. “Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.” (Sal. pam. 5:22) Vislielākā netaisnība, ko var nodarīt bērnam vai jaunatnei, ir atļaut viņam sapīties ļaunu ieradumu valgos.

Jaunatnei ir iedzimta brīvības mīlestība; viņa ilgojās pēc brīvības, un viņiem jāmācās saprast, ka šīs nenovērtējamās svētības var iegūt vienīgi paklausot Dieva likumam. Šis likums ir patiesās brīvības un svabadības aizsargs. Tas norāda un aizliedz tās lietas, kas pazemo un verdzina, un līdz ar to sniedz paklausīgajam aizsardzību pret ļaunā varu.

Dziesminieks saka: “Es staigāšu bez bēdām, jo es meklēju Tavas pavēles.” “Tavas liecības ir mans prieks un padoms.” (Ps. 119:45,24)

Cenšoties izlabot ļaunumus, mums vajadzētu izsargāties no tieksmes meklēt kļūdas vai nopaļāt. Pastāvīga nopaļāšana samulsina, bet nelabo. Daudzām un bieži jūtīgākām dvēselēm skarbas nejūtīgas kritikas atmosfēra ir liktenīga centībai. Puķes neuzplaukst, kad pūš stindzinošs vējš.

Bērns, ko rāj par kādu sevišķu kļūdu, nonāk pie uzskata, ka šī kļūda ir viņa īpatnība, kaut kas tāds, pret ko veltīgi cīnīties. Tā rodas mazdūšība un bezcerība, ko bieži apslēpj zem ārējas vienaldzības vai bravūras.

Rājiena īstais mērķis ir sasniegts vienīgi tad, ja pārkāpēju ved pie tā, ka viņš saredz savu kļūdu un kad viņā rodas griba to izlabot. Kad tas ir panākts, tad norādiet viņam uz piedošanas un spēka avotu. Cenšaties saudzēt viņa pašcieņu, un iedodiet viņam drosmi un cerību.

Šis darbs ir visskaistākais, visgrūtākais, kas cilvēcīgām būtnēm jebkad ticis uzdots. Tas prasa vislielāko smalkjūtību, vissmalkāko uztveri, cilvēka dabas pazīšanu, debesīs dzimušu ticību un pacietību, kas gatava strādāt, būt nomodā un gaidīt. Tas ir darbs, par kuru nekas nevar būt svarīgāks.

Tiem, kas vēlas valdīt pār citiem, vispirms jāvalda sevi pašus. Rīkoties uztraukumā ar bērnu vai jaunieti nozīmē tikai sacelt viņā pretestību. Kad tēvs, māte vai skolotājs kļūst nepacietīgs un viņam draud briesmas runāt neprātīgi, lai viņš labāk paliek klusu. Klusēšanai ir liels spēks.

Skolotājam ir jāsagatavojas sastapties ar spītīgām dabām un apcietinātām sirdīm. Bet kad viņam ir darīšanas ar tādiem, viņam nekad nevajag aizmirst, ka viņš pats reiz bijis bērns, kuram arī bija vajadzīga disciplīna. Pat tagad, ar visām savām vecuma, audzināšanas un piedzīvojumu priekštiesībām, viņš bieži maldās, un viņam ir vajadzīga žēlastība un pacietība. Audzinot jaunatni, viņam vajadzētu apdomāt, ka tam ir darīšanas ar tādiem, kam ir tieksmes uz ļaunu, līdzīgas viņam pašam. Tiem ir gandrīz viss vēl jāmācās, un dažiem ir daudz grūtāk mācīties kā citiem. Ar neapdāvināto skolnieku viņam vajadzētu būt pacietīgam, nepārmest viņa nezināšanas, bet izmantot katru izdevību, lai iedvestu viņam drosmi. Ar jūtīgiem, nervoziem skolniekiem viņam jāapejas maigi. Paša nepilnību izjūtai vajadzētu pamudināt viņu pastāvīgi parādīt simpātijas un pacietību pret tiem, kas arī cīnās ar grūtībām. Pestītāja pamatlikumam: — “Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darāt viņiem,” (Lūk. 6:31) vajadzētu ari būt par pamatlikumu visiem, kas uzņemas jaunatnes vai bērna audzināšanu. Tie ir Kunga ģimenes visjaunākie locekļi, dzīvības žēlastības līdzmantinieki. Kristus likumu vajadzētu svēti ievērot attiecībā pret visneapdāvinātāko, visaušīgāko, un pat pret maldīgo un spītīgo.

Šis pamatlikums spiedīs skolotāju, cik vien iespējams, atklātībā neizpaust skolnieka kļūdas un maldības. Viņš centīsies izvairīties no norāšanas vai sodīšanas citu klātbūtne. Viņš neizslēgs nevienu audzēkni, kamēr nebūs pielietojis visas pūles viņa labošanai. Bet kad kļūst redzams, ka audzēknis pats nekādu labumu nesaņem, kamēr viņa spītība un autoritātes nicināšana apdraud sagraut skolas kārtību un viņa iespaids pielīp citiem, tad viņa izslēgšana kļūst nepieciešama. Bet daudzas atklātas izslēgšanas kauns novestu pie galējas pārgalvības un posta. Ļoti daudzos gadījumos, kad aizsūtīšana ir nenovēršama, lietu nevajadzētu darīt atklātu. Pēc sazināšanās un apspriešanās ar vecākiem, lai skolotājs privāti nokārto skolnieka aizbraukšanu.

Šinī laikā, kur jaunatnei draud īpašas briesmas, kārdināšanas to apņem no visām pusēm, un lai gan ir tik viegli peldēt līdzi, ir vajadzīgas vislielākās pūles, lai cīnītos straumei pretī. Katrai skolai vajadzētu būt “glābšanas pilsētai” kārdinātai jaunatnei, vietai, kur pret viņas neprātībām izturas ar pacietību un gudrību. Skolotāji, kas saprot savas atbildības, izmetīs no savas sirds un dzīves visu, kas tos varētu aizkavēt sekmīgi audzināt spītīgos un nepaklausīgos. Mīlestība un maigums, pacietība un pašsavaldīšanās, būs vienmēr viņu runas likums. Iežēla un līdzjūtība būs apvienotas ar taisnīgumu. Kad būs nepieciešams norāt, viņu valoda nebūs pārspīlēta, bet pazemīga. Lēnprātīgi viņi pārkāpējam atklās viņa kļūdīšanos un palīdzēs viņam atveseļoties. Katrs patiess skolotājs izjutīs, ka, ja viņam vispār ir jāmaldās, tad ir labāk maldīties uz žēlastības, nekā uz stingrības pusi.

Daudzi jaunieši, ko uzskata par nelabojamiem, savās sirdīs nav tik cieti, kā viņi liekas. Daudzus, kuros vairs neredz nekādu cerību, var labot ar gudru disciplīnu, Bieži viņi ir taisni tie, kurus laipnība visdrīzāk atkausē. Skolotājam vajag iegūt kārdinātā uzticību, un attīstīdams un atzīdams labo raksturā, viņš daudzos gadījumos var izlabot ļauno, nepievēršot tam uzmanību.

Dievišķīgais Skolotājs panes maldošos cauri visām viņu ačgārnībām. Viņa mīlestība neatdziest, Viņa pūles tos mantot nebeidzas. Ar izstieptām rokām Viņš gaida, lai saņemtu atkal un atkal maldīgos, dumpīgos un pat atkritējus. Viņa sirdi aizkustina maza bērna nevainība, ar kuru slikti apietas. Cilvēcīgu ciešanu sauciens nekad neskan Viņa ausij par velti. Lai gan tie ir dārgi Viņa acīs, tomēr Viņa mīlestību un līdzjūtību pievelk skarbie, nelaipnie un spītīgie raksturi, jo Viņš raugās uz sekām izejot no iemesla. Tas, kas visvieglāk kārdināms, un visvairāk padots maldībai, par to Viņš sevišķi rūpējas.

Tēvam, mātei un katram skolotājam vajadzētu Kristus īpašības, kas uzņem uz sevi apbēdinātā cietēja un kārdinātāja nastu. Viņam vajadzētu būt tādam, kas “var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, tāpēc ka arī Viņš pats bija vājības apņemts.” (Ebr. 5:2) Jēzus apietas ar mums daudz labāk, nekā mēs to esam pelnījuši, un kā Viņš ir apgājies ar mums, tāpat mums jāapejas ar citiem. Vecāku vai skolotāja rīcības veids nav attaisnojams, ja viņš nelīdzinās veidam, kā līdzīgos apstākļos Pestītājs būtu rīkojies.

__________

Pēc audzināšanas mājā un skolā visiem ir jāsastopas ar dzīves skarbo skolu. Kā tai stāties saprātīgi pretī ir mācība, kuru vajadzētu noskaidrot katram bērnam un katram jaunietim. Tas ir patiesība, ka Dievs mūs mīl, ka Viņš darbojas mums par labu, un ja mēs būtu paklausījuši vienmēr Viņa likumam, mēs nekad nebūtu pazinuši ciešanas. Un arī tas ir ne mazāk patiesi, ka šinī pasaulē, kā grēka sekas, ciešanas, grūtumi, nastas ir ienākuši katrā dzīvē. Mēs varam bērniem un jaunatnei sniegt labumu visam mūžam, mācīdami drošsirdīgi stāties pretī šīm grūtībām un nastām. Kaut gan mums viņiem jāparāda līdzjūtība, tā tomēr nekad nedrīkst būt tāda, kas audzina sevis žēlošanu.

Viņiem ir drīzāk vajadzīgs tas, kas tos stiprina un ierosina un nevis vājina. Viņiem vajadzētu mācīt, ka šī pasaule nav vis parādes laukums, bet gan kaujas lauks. Visi ir aicināti panest grūtumus kā labi kareivji. Tiem jābūt stipriem un jāstāv kā vīriem. Mācat tiem, ka īstais rakstura pārbaudījums atrodams labprātībā uzņemties nastas, ieņemt grūtas vietas, darīt to darbu, kas ir jādara, lai gan tas neatnes šīs pasaules atzinību vai atalgojumu.

Pareizais veids tikt galā ar grūtībām ir nevis mēģināt tām izbēgt, bet tās pārvarēt. Tas attiecas uz visām disciplīnām, uz agrākajām tāpat kā uz visvēlākajām. Ja bērna pirmā audzināšana ir nokavēta, un kā sekas tam ir nostiprinājušies ļauni ieradumi, tas padara vēlāko audzināšanu daudz grūtāku un dara disciplīnu pārāk bieži par sāpīgu procesu. Zemākai dabai tas ir sāpīgi, jo tā parasti stājas pretī dabīgām vēlēšanām un tieksmēm, bet sāpes jāaizmirst augstākā prieka priekšā.

Mācat bērnam un jaunietim, ka katra uzvarēta kļūda, nepareizība, katra grūtība kļūst par pakāpienu uz labākām un augstākām lietām. Tieši ar šādiem piedzīvojumiem ir sasnieguši panākumus visi, kas dzīvojuši vērtīgu dzīvi.

Mums nav jāskatās uz “to, kas ir redzams, bet uz to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs,” (2. Kor. 4:18) Maiņa, ko mēs izdarām, noliegdami patmīlīgas vēlēšanās un tieksmes, ir nevērtīgā un pārejošā apmainīšana pret dārgo un paliekošo. Tas nav upuris, bet bezgalīgs ieguvums.

“Kaut kas labāks” ir audzināšanas devīze, visas patiesas dzīves likums. Par visu, ko Kristus no mums prasa, lai mēs atsakāmies, tai vietā Viņš piedāvā — kaut ko labāku. Bieži jaunatne lolo mērķus un centienus, dzenas pēc izpriecām, kas neliekas būt ļaunas, bet kas nav arī augstākais labums. Viņi novērš dzīvi no viņa cēlākiem mērķiem. Patvarīgi līdzekļi vai tiešā apsūdzība varbūt nesasniegs to un nevadīs šo jaunatni atsacīties no tā, ko viņi uzskata par dārgu. Vadiet tos uz kaut ko labāku nekā uz greznošanos, godkārību vai pašapmierinātību. Vedat tos sakarā ar īstāku skaistumu, ar augstākiem pamatlikumiem un cēlāku dzīvi. Vadiet to, lai tie uzskata To, kas ir “viscaur mīlīgs”. Kad skats reiz vērsts uz Viņu, tad dzīve atrod savu viduspunktu. Jaunatnes sajūsma, augstsirdīgā nodošanās, kaislīgā dedzība šeit atrod savu īsto mērķi. Pienākums kļūst par līksmi un upuris par prieku. Pagodināt Kristu, kļūt Viņam līdzīgam, darboties priekš Viņa ir dzīves augstākā godkāre un viņas labākais prieks.

“Jo Kristus mīlestība mūs spiež.” (2. Kor. 5:14)

9. Augstākais kurss

“Nemūžam nav dzirdēts, nedz samanīts, nedz acīm redzēts cits Dievs, kā vien Tu, kas tā dara tam, kas Viņu gaida.”

Mūžības skola

“Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs tiem uz pierēm.”

Debesis ir skola; viņas studiju lauks ir pasaules telpa; tās skolotājs Mūžīgais. Šīs skolas nodaļa bija dibināta Ēdenē, un kad pestīšanas plāns būs pabeigts, tad audzināšana tiks atjaunota Ēdenes skolā.

“Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Kor. 2:9) Vienīgi Viņa vārdā, var mantot par šīm lietām atziņu; bet pat tas sniedz tikai daļas atklāsmi.

Patmas pravietis apraksta šīs mūžības skolas vietu šādi: “Es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi un jūras vairs nav... Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu.” (Atkl. 21:1,2)

“Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir tas Jērs.” (Atkl. 21:23)

Starp Ēdenē nodibināto skolu sākumā un mūžības skolu atrodas visa šīs pasaules vēstures gaita — cilvēces pārkāpumu, ciešanu un dievišķīgā upura vēsture, un uzvara pār nāvi un grēku.

Ne visi šīs pirmās Ēdenes skolas apstākļi būs atrodami nākošās dzīves skolā. Laba un ļauna atzīšanas koks nesagādās izdevības kārdināšanai. Tur nebūs neviens kārdinātājs un nebūs iespējas darīt ļaunu. Katrs raksturs ir izturējis ļaunā pārbaudījumu un neviens vairs nav uzņēmīgs pret tā varu.

“Tam, kas uzvar, es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.” (Atkl. 2:7) Dzīvības koka dāvana Ēdenē bija saistīta ar noteikumiem, un beidzot to atņēma. Bet nākošās dzīves dāvanas ir pilnīgas un mūžīgas.

Pravietis redzēja “dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva Jēra goda krēsla.” “Un upei abās pusēs bija dzīvības koks.” (Atkl. 22:1,2) “Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs būs, jo kas bijis, ir pagājis.” (Atkl. 21:4)

“Tavi ļaudis būs visnotaļ taisni,
tie turēs to zemi par īpašumu mūžam,
tie būs manis dēstīts zars,
un manu roku darbs,
man par godu.” (Jes. 60:24)

Atkal pielaists Dieva klātbūtnē cilvēks, kā sākumā, kļūs pamācīts no Dieva. “Tādēļ ļaudis manu vārdu pazīs tai dienā, ka es tas esmu, kas saka, še es esmu.”

“Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš dzīvos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.” (Atkl. 21:3)

“Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā... Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs. Jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vadīs pie dzīvības ūdens avotiem.” (Atkl. 7:14-17)

“Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad mēs atzīstam tikai pa daļai, bet tad atzīsim pilnīgi, kā mēs paši esam atzīti.” (1. Kor. 13:12)

“Tie skatīs Viņa vaigu un Viņa vārds būs tiem uz pierēm.” (Atkl. 22:4)

Tad, kad plīvurs, kas aptumšo mūsu skatu, būs atņemts, un mūsu acis redzēs to skaistuma pasauli, no kuras mēs tagad uztveram tikai caur mikroskopu atsevišķus stariņus, vai kad mēs skatāmies uz debesu godību, kuru mēs varam izpētīt tikai caur teleskopu, kad grēka nāves dvesma būs atņemta, visa zeme parādīsies “Kunga, mūsu Dieva, skaistumā” — kāds plašs lauks atvērsies mūsu studijām! Tur zinātnieks varēs lasīt radīšanas pārskatu un neatradis neko, kas atgādinās ļaunuma likumību. Viņš varēs klausīties dabas skaņās, un nesadzirdēs nevienu žēlabu, vai sāpju un bēdu skaņu. Visās radītās lietas viņš varēs saredzēt vienu rokrakstu — Dieva vārdu skaidri rakstītu plašajā pasaules telpā, un nedz zemē, nedz jūrā, nedz debesīs nebūs vairs ne vēsts no ļaunuma. Tur dzīvos Ēdenes dzīvi, dzīvi dārzā un laukā. “Un tie uztaisīs namus un dzīvos iekš tiem, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvotu, un nedēstīs, lai cits to ēstu; jo manu ļaužu mūžs būs kā koku mūžs, un mani izredzētie baudīs savu roku darbu.” (Jes. 65:21,22)

Tur “nedarīs ļaunu, un nedarīs posta visā manā svētā kalnā, saka tas Kungs,” (Jes. 65:25) Tur cilvēks atgūs savu zaudēto kēnišķību un zemākie radījumi atkal atzīs viņa virsvaldību, plēsīgie paliks maigi un bailīgie droši.

Pētītājam tur atvērsies vēsture ar bezgalīgu plašumu un neizsakāmu bagātību. Šeit no Dieva vārda izdevīgās platformas audzēknim ir sagādāts skats uz plašo vēstures lauku, un viņš var iegūt zināmu atziņu par pamatlikumiem, kas pārvalda cilvēcīgo notikumu gaitu. Bet viņa skats vēl ir apmiglots, un viņa atziņa nepilnīga. Tikai tad, kad viņš stāvēs mūžības gaismā, viņš redzēs skaidri visas lietas.

Tad viņa priekšā atklāsies, kā noritēja cīņa priekš laikmetu sākumiem, un kas beigsies tikai tad, kad izbeigsies laiks.

Tiks atklāta visa vēsture par grēka izcelšanos, par liktenīgo viltību viņas blēdīgā darbībā un patiesības vēsture, kas neatkāpdamās no savas pašas taisnās gaitas, ir sastapusi un uzvarējusi maldību. Aizkars, kas atrodas starp redzamo un neredzamo pasauli tiks atvilkts, un brīnišķīgās lietas tiks parādītas vienīgi tad, kad Dieva aizgādība būs redzama mūžības gaismā, un mēs sapratīsim, ko mēs esam parādā Viņa eņģeļu gādībai un starpniecībai. Debesu būtnes ņēmušas savu līdzdalību cilvēku lietās, Tās ir gan parādījušās tērpā, kas spīdēja kā zibens, gan nākušas pie cilvēkiem ceļinieku drēbēs. Tās ir pieņēmušas cilvēku mājokļu viesmīlību; viņi ir bijuši par vadoņiem ceļiniekiem, kam uzbrukusi nakts. Viņi ir izpostījuši postītāja nodomus un novērsuši pretinieka sitienus.

Lai gan šīs pasaules valdnieki to nezina, tomēr viņu padomēs eņģeļi ir bijuši runas vīri. Cilvēku acis uz viņiem ir raudzījušās, ausis ir uzklausījušas viņu uzsaukumus. Sēžu zālēs un tiesās debesu sūtņi ir iestājušies par vajāto un apspiesto lietu. Viņi ir aizkavējuši nodomus un atvairījuši ļaunumus, kas būtu atnesuši netaisnību un ciešanas Dieva bērniem. Viss tas tiks atklāts audzēkņiem debesu skolā.

Katrs atpestītais sapratīs eņģeļu kalpošanu savā paša dzīvē.

Kas tā būs par varenu sarunu ar eņģeli, kas bija viņa sargs no tā pirmajiem brīžiem, kas sargāja viņa soļus un apklāja viņa galvu briesmu dienā, kas bija ar viņu nāves ēnas ielejā, un kas atzīmēja viņa dusas vietu, un kas bija pirmais apsveicot to viņa augšāmcelšanās rītā; un no šī eņģeļa viņš mācīsies dievišķīgās starpniecības vēsturi atsevišķu cilvēku dzīvē un debesu līdzdalību pie katra cilvēces pasākuma!

Tad noskaidrosies visas mūža piedzīvojuma neizprastās lietas. Kur mēs redzējām sajukumu un vilšanos, aizkavētus mērķus un samaitātus plānus, nāks redzams liels un visu pārvaldītājs, uzvarētājs mērķis — dievišķīgā saskaņa.

Tur visi, kas ir darbojušies nesavtīgā garā, redzēs savu pūļu augļus, būs redzams katra pareiza principa un katra cēla darba iznākums. Kaut ko no tā mēs jau redzam šeit. Bet cik maz no pasaules cēlākā darba panākumiem šinī dzīvē atklājas darītājam! Cik daudzi nesavtīgi un nenogurstoši pūlas priekš tiem, kas viņiem ir nesasniedzami un par kuriem viņi nekā nezina! Vecāki un skolotāji guļ savu pēdējo miegu un viņu mūža darbs liekas būt bijis veltīgs; viņi nezin, ka viņu uzticība ir atvērusi svētību avotus, kas nekad nevar beigt tecēt; vienīgi ticībā viņi redz bērnus, ko viņi ir audzinājuši, topam par svētību un apgarotājiem saviem tuvākiem, un ka šī ietekme pavairojas tūkstoškārtīgi. Dažs labs strādnieks raida pasaulē spēka, cerības un drosmes vēstis, vārdus, kas nes svētību sirdīm katrā zemē, bet par sekām viņš vientulībā un slepenībā pūlēdamies zina maz ko. Tā dāvanas tiek pasniegtas, nastas nestas, darbs padarīts. Cilvēki izsēj sēklu, no kuras citi pāri viņu kapiem ievāc svētīgu un bagātīgu ražu. Viņi dēsta kokus, lai citi var ēst augļus. Viņi ir apmierināti, šeit zinot, ka viņi ir iedarbinājuši spēkus uz labu. Visa šī darbība un sekas būs redzamas mūžībā.

Par katru dāvanu, ko Dievs ir devis, un kas ved cilvēkus pie nesavtīgām pūlēm, Debesīs ved pārskatu. Izsekot tam plašajā sazarojumā, redzēt tos, kas caur mūsu pūlēm tikuši pacelti un darīti cēlāki, saskatīt viņu vēsturē patieso principu iedarbību, tas viss būs viens no Debesu skolas mācību priekšmetiem un atalgojumiem.

Tur mēs pazīsim, tāpat kā mēs esam pazīti. Mīlestība un līdzjūtība, kuru Dievs ir ielicis dvēselē, tur atradīs savu visīstāko un visjaukāko izpausmi. Šķīstā satiksme ar svētajām būtnēm, saskanīgā sadraudzībā ar svētajiem eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem, svētā sadzīve, kas saista kopā visu saimi debesīs un virs zemes, tas viss pieder pie nākošās dzīves piedzīvojumiem.

Tur būs mūzika un dziesmas, tāda mūzika un tādas dziesmas, kuras, atskaitot Dieva atklāsmi, neviena mirstīga auss nav dzirdējusi, nedz arī prāts uztvēris.

Tur būs dziedātāji un instrumentu spēlētāji, “un dziedot un dejot sauks.” (Ps. 87:7)

“Tie paceļ savu balsi un dzied priecīgi par tā Kunga godību.” (Jes. 24:14)

“Jo tas Kungs iepriecinās Ciānu, viņš iepriecinās visas viņas tukšās vietas un darīs viņas tuksnesi kā Ēdeni un viņas lauku kā tā Kunga dārzu prieku un līksmību tur atradīs, pateikšanu un slavas dziesmu.” (Jes. 51:3)

Tur attīstīsies visi spēki, pavairosies katra spēja. Izvedīs vislielākos uzņēmumus, sasniegs visaugstākos mērķus, realizēs visaugstākos centienus. Un tomēr tur atkal pacelsies jauni augstumi ko aizsniegt, jauni brīnumi, kurus apbrīnot, jaunas patiesības, ko izprast, jauni mērķi, kas veicinās miesas, prāta un dvēseles spēkus.

Visas pasaules telpas bagātības būs pieejamas Dieva bērnu izpētīšanai. Ar neizsakāmu līksmi viņi iepazīsies ar nekritušo būtņu priekiem un gudrību. Mums būs daļa pie bagātībām, kas iegūtas laikmetu laikmetos, kas pavadīti Dieva rokas darbu aplūkošanā. Un mūžības gadi, ritot uz priekšu, turpinās atnest arvien krāšņākas atklāsmes. Vairāk par visu ko lūdzam vai saprotam” Ef. 3:20. būs mūžīgi mūžos Dieva dāvanu izdalīšana.

“Viņa kalpi tam kalpos.” (Atkl. 22:3) Dzīve zemes virsū ir iesākums dzīvei debesīs; audzināšana zemes virsū ir ievadījums debesu pamatlikumos. Mūža darbs šeit ir sagatavošanās dzīves darbam tur. Kas mēs tagad esam raksturā un svētā kalpošanā, ir droša priekšzīme tam, kas mēs būsim.

“Tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu.” (Mat. 20:28) Kristus darbs šeit zemes virsū ir Viņa darbs augstībā, un mūsu atalgojums par darbošanos kopā ar Viņu šinī pasaulē būs lielāks spēks un plašākas priekštiesības darboties kopā ar Viņu tai pasaulē, kas nāks.

“Jūs esat mani liecinieki, saka tas Kungs, ka es esmu Dievs.” (Jes. 43:12) Tie mēs būsim arī mūžībā.

Kāpēc pieļāva lielajai cīņai turpināties cauri gadu simteņiem? Kāpēc sātana eksistenci neizbeidza tūlīt pēc viņa sacelšanās? — Tas bija tāpēc, lai universs varētu pārliecināties par Dieva taisnīgumu Viņa rīcībā pret ļaunu, lai grēks varētu saņemt mūžīgu pazudināšanu. Pestīšanas plānā ir augstumi un dziļumi, kurus nekad nevar izsmelt pati mūžība, brīnumi, kuros ielūkoties kāro arī eņģeļi. No visām radītām būtnēm vienīgi atpestītie no saviem paša piedzīvojumiem ir mācījušies pazīt īsto cīņu ar grēku. Viņi ir darbojušies līdzi ar Kristu, un, stājušies Viņa ciešanu sadraudzībā, ko pat eņģeļi nevarēja darīt, vai viņiem nebūs kāda liecība par pestīšanas zinātni, kaut kas, kam būs arī kāda vērtība nekritušām būtnēm?

Pat tagad, “visām varām un spēkiem debesīs, Dieva daudzkārtējā gudrība”, ir darīta zināma “ar draudzes starpniecību”. Un Viņš “mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs... lai nākamajos laikmetos Kristu Jēzū mums paradītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību.” (Ef.3:10; 2:6,7)

“Viņa svētā vietā ikviens slavē Viņa godu” (Ps.29:9); un dziesma, kuru dziedās atpestītie, viņu piedzīvojumu dziesma izteiks Dieva godību; “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, ak Kungs Dievs, Visuvarenais, taisni un patiesi ir Tavi ceļi, Tu mūžīgais ķēniņ. Kas lai nebīstas un nepagodina Tavu vārdu, jo Tu vienīgais esi svēts,” Mūsu dzīvē šeit, lai gan tā ir pārejoša, grēka ierobežota, vislielākais prieks un visaugstākā audzināšana ir kalpošanā. Un nākotnes stāvoklī, cilvēcības robežu nesaistītā, vislielākais prieks un visaugstākā izglītība tiks atrasta kalpošanā, — un vienmēr, kad mēs liecināsim, mēs mācīsimies no jauna, “cik vareni liela ir šī noslēpuma godība”, kas ir “Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība”. (Kol. 1:27)

“Vēl nav atklājies, kas mēs būsim; mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (1. Jāņa 3:2)

Tad, sava darba panākumos Kristus skatīs savu atalgojumu. Tanī lielā pulkā, kuru neviens cilvēks nevar izskaitīt, kas nostādīti “nevainīgi un līksmi Viņa godības priekšā”, Viņš, kura asinis mūs atpestījušas un kura dzīve mūs mācījusi “tādēļ, ka Viņa dvēsele grūti strādājusi, redzēs prieku pa pilnam.” (Jes. 53:12)