Audzināšana

1. Pirmie pamatlikumi

„Mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā,
topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu.” (2 Kor. 3:18)

Patiesas audzināšanas avots un mērķis

“Kunga bijāšana ir gudrības noslēpums”;
“Meklē Viņa draudzību.”

Mūsu audzināšanas ideāli ir par šauriem un zemiem. Ir nepieciešams plašāks vēriens un augstāks mērķis. Patiesa izglītība nozīmē vairāk, nekā zināma mācību kursa izņemšanu. Tā nozīmē vairāk nekā sagatavošanos tagadnes dzīvei. Audzināšana aptver visu cilvēka personību un tā iespējamās eksistences periodu. Tā ir harmoniska fizisko, prāta un garīgo spēju attīstīšana. Tā sagatavo audzēkni kalpošanas priekam šinī pasaulē un augstākam kalpošanas priekam tajā pasaulē, kas vēl nāks.

Šādas audzināšanas avots ir parādīts tajos Svēto Rakstu vārdos, kas norāda uz Mūžīgo: Viņā “ir apslēpta visa gudrības un atzīšanas bagātība,” (Kol. 2:3) “Viņam ir padoms un prāts.” (Ijāb. 12:13)

Pasaulē ir bijuši lieli skolotāji, gara milži, izcili pētnieki, vīri, kuru izteicieni ir ierosinājuši domas un atvēruši skatu uz ārkārtīgi plašiem zināšanu laukiem; šos vīrus ir godinājuši kā vadoņus un cilvēces labdarus; bet vēl ir Viens, kas stāv augstāk par viņiem. Mēs varam izsekot pasaules audzinātāju rindai tik tālu, cik tālu sniedzas cilvēku ziņojumi; [14] bet Gaisma ir bijusi pirms viņiem. Kā mēness un citas mūsu saules sistēmas planētas spīd ar atstarotu saules gaismu, tā pasaules lielākie domātāji ir taisnības saules staru atstarotāji. Katrs domu stars, katrs prāta uzliesmojums nāk no pasaules Gaismas.

Mūsu dienās plaši pārrunā “augstākās izglītības” būtību un svarīgumu. Patiesa “augstākā izglītība” ir tā, ko sniedz Tas, kam pieder “godība un spēks” (Ijāb. 12:13) un no kura mutes nāk “atzīšana un saprašana. (Sal.pam. 2:6)

Dieva atziņa ir visas patiesās zināšanas un attīstības avots. Kurp mēs arī negrieztos, fizikas, prāta vai gara valstī; visā, ko mēs redzam, atskaitot grēka nāves dvesmu, atklājas šī atziņa. Kādai pētīšanas nozarei mēs arī nenodotos, ar sirsnīgu vēlēšanos nākt pie patiesības, mēs nākam sakarā ar neredzamo, visspēcīgo Garu, kas darbojas visā un caur visu. Cilvēka prāts tiek vadīts sakarā ar Dieva prātu, galīgais ar bezgalīgo. Šādas satiksmes ietekme uz miesu, garu un dvēseli ir nenovērtējama. Patiesa

Šinī satiksmē atrodama augstākā audzināšana. Tā ir paša Dieva izraudzītā attīstības metode. “Meklē Viņa draudzību”, (Ijāb. 22:21) skan Viņa vēsts cilvēcei. Šajos vārdos ietērptā metode bija metode, pēc kuras noritēja cilvēces pirmtēva audzināšana. Kad savas bezgrēcīgās cilvēcības cēlumā Ādams atradās svētajā paradīzē, tad Dievs viņu tādā veidā pamācīja.

Lai saprastu, kas domāts ar audzināšanas darbu, mums jāaplūko kā cilvēka daba, tā arī Dieva nodoms pie cilvēka radīšanas. Mums jāaplūko tā pārmaiņa cilvēka stāvoklī, [15] kas radās caur ļaunā atziņas ienākšanu, kā arī Dieva plāns izvest savu vareno nodomu cilvēces audzināšanā.

Mūžīgā rokas veidots, Ādams sava fiziskā, intelektuālā un garīgā dabā nesa sava Radītāja līdzību. “Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, (1.Moz. 1:27) un tas bija Viņa nodoms, ka, jo ilgāk cilvēks dzīvotu, jo pilnīgāk viņš arī parādītu šo līdzību — jo pilnīgāk atstarotu Radītāja godību. Visas viņa dotības bija attīstības spējīgas; dāvanu apjomam un spēkam bija pastāvīgi jāpavairojas. Ļoti plašas iespējas bija dotas darbībai; krāšņs bija lauks, kas bija atvērts viņu pētīšanai. Redzamās pasaules noslēpumi — “Visuzinātāja brīnuma darbi” (Ijāb. 37:16) ierosināja cilvēku uz pētīšanu. Viņam bija augstā priekštiesība vaigu. vaigā satikties un sirsnīgi sarunāties ar savu Radītāju. Ja viņš būtu palicis uzticīgs Dievam, tā būtu palikusi viņa neatņemamā daļa. Laikmetu laikmetos viņš būtu turpinājis iegūt jaunus atziņu dārgumus, atklājis jaunus laimes avotus, un būtu ieguvis skaidru un arvien skaidrāku Dieva gudrības, visspēcības un mīlestības izpratni. Arvien pilnīgāk viņš būtu tuvojies savas radīšanas mērķim un arvien pilnīgāk viņš būtu atstarojis sava Radītāja varenību. un godību.

Bet nepaklausības dēļ viss tas zuda. Grēks dievišķīgo līdzību sakropļoja un gandrīz izdzēsa. Cilvēka fiziskie spēki samazinājās, gara spējas sašaurinājās un viņa garīgais skats aizplīvurojās. Viņš tika padots nāvei. Tomēr cilvēci neatstāja bez cerības. Bezgalīgā mīlestība un žēlastība atrada pestīšanas plānu un piešķīra dzīvi, ka pārbaudes laiku cilvēkam. Atjaunot cilvēkā Radītāja līdzību, atvest viņu atpakaļ pie pilnības, [16] kurai viņš bija radīts, veicināt miesas, prāta un dvēseles attīstību tā, ka dievišķīgais radīšanas nodoms varētu piepildīties — tādam bija jābūt pestīšanas darbam. Tas ir audzināšanas mērķis — lielais dzīves mērķis.

Mīlestība — radīšanas un atpestīšanas pamats — 1 ir arī patiesas audzināšanas pamats. Skaidri tas ir izsacīts Dieva baušļos, kurus Dievs devis par dzīves vadoni. Pirmais un lielākais bauslis skan: “Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu.” (Lūk.10:27) Mīlēt to, kas ir mūžīgs un visuzinātājs, ar visu spēku, saprašanu un sirdi, nozīmēs ikvienas spējas augstāko attīstību. Tas nozīme, ka visa. būtne — miesā prātā un dvēselē — tiks atjaunota Dieva līdzībā. Pirmajam bauslim ir līdzīgs otrais, — “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Maqt. 22:39) Mīlestības bauslība uzaicina nodot miesu, saprašanu un dvēseli Dieva un mūsu līdzcilvēku kalpošanai, Šī kalpošana, kas padara mūs par svētību citiem, atnes ari mums pašiem lielākas svētības. Nesavtīgums ir vasas patiesas attīstības pamats, Nesavtīgā kalpošana mēs iegūstam ikvienas spējas augstāko kultūru. Tā mēs kļūstam arī par dievišķīgās dabas līdzdalībniekiem. Mēs esam sagatavoti debesīm, jo mēs uzņemam debesis savās sirdīs.

Kā redzējām, tad Dievs ir visas patiesās audzināšanas avots, tāpēc audzināšanas pirmais mērķis ir vadīt mūsu prātu uz to, ko Viņš pats par sevi mums atklājis. Ādams un Ieva ieguva atzīšanu tiešā satiksmē ar Dievu; viņi mācījās par to no Viņa darbiem. Visas radītas lietas savā pirmatnējā pilnības stāvoklī bija [17] Dieva domu izpausme. Ādamam un Ievai daba bija dievišķīgās gudrības pārpilna. Bet apgrēkošanās pārtrauca cilvēka mācīšanos no Dieva tiešā satiksmē ar Viņu, un liela mērā arī mācīšanos no Viņa darbiem. Grēka samaitātā un aptraipītā zeme tikai neskaidri atspoguļoja Radītāja godību. Ir gan patiesība, ka Viņa uzskatāmās mācības nav pilnīgi izdzēstas. Katrā Viņa radīto darbu lielā sējuma lapas pusē varam saburtot Viņa rokrakstu. Daba vēl arvien runā par savu Radītāju, tomēr šīs atklāsmes sniedz tikai fragmentāras daļas un ir nepilnīgas. Mūsu kritušajā stāvoklī mēs ar savām samaitātajām spējām un aprobežoto skatu neesam spējīgi tās pareizi iztulkot. Mums ir nepieciešama pilnīgāka Dieva atklāsme, ko Viņš pats devis savā rakstītajā vārdā.

Svētie Raksti ir pilnīga patiesības mēraukla, un kā tādiem, viņiem audzināšanā vajadzētu ierādīt visaugstāko vietu. Lai iegūtu audzināšanu, kas šī vārda cienīga, mums jāiegūst atziņa par Dievu kā Radītāju un par Kristu kā Pestītāju, kā tie atklāti svētajā vārdā.

Katra cilvēcīga būtne radīta pēc Dieva līdzības, ir apveltīta ar Radītājam radniecīgu spēku — ar īpatnību un ar spējām domāt un darboties. Vīri, kuros šīs spējas ir attīstītas, ir vīri, kas nes atbildības, kas uzņemas vadonību un kas ietekmē raksturu. Patiesas audzināšanas uzdevums ir šīs spējas attīstīt; audzināt jaunatni par patstāvīgiem domātājiem un ne par citu cilvēku domu atspoguļotājiem. Cilvēku izteikumu un rakstu pētīšanas vietā vajadzētu vest audzēkņus pie patiesības avotiem un vadīt tos plašajos dabas un atklāsmes pētījumu laukos. Lai viņi pārdomā par lielajām pienākuma un mērķtiecīgā likteņa patiesībām, un viņu prāts paplašināsies un nostiprināsies. [16] Izglītotu gļēvuļu vietā audzināšanas iestādes tad varēs izlaist vīrus, kas spējīgi domāt un darboties; vīrus, kas ir apstākļu kungi un ne vergi; vīrus, kam ir plašs skats, kam ir domu skaidrība un kam drosme stāvēt par savu pārliecību.

Tāda audzināšana sniedz vairāk nekā prāta disciplīnu; tā sniedz arī vairāk nekā fizisko spēku vingrumu. Tā nostiprina raksturu tā, ka patiesība un godprātība netiek upurētas patmīlīgām vēlēšanām un pasaulīgai godkārei. Tā nocietina prātus pret ļaunumu. Tur, kur parasti kāda visu pārvarētāja kaislība kļūst par postītāju spēku, tur tagad katra, tieksme, katra vēlēšanās tiek pieskaņota lielajiem patiesības principiem. Kad pārdomā par Dieva rakstura pilnību, tad atjaunojas saprašana, un dvēsele atdzimst Dieva līdzībā.

Kāda izglītība varētu būt augstāka par šo? Kas varētu līdzināties viņai vērtīguma?

“Zeltu par viņu nevar dot,
Nedz sudraba maksu par viņu iesvērt.
To nevar uzsvērt ar Ovīra zeltu,
Nedz ar dārgiem onika un zavīra akmeņiem.
To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi,
To nevar izmīt pret zelta glītumiem.
Par pērlēm un kristālu nav ko runāt
Jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm.”
(Ijāb. 28:15-18)

Augstāk, nekā spēj sniegties visaugstākās domas, sniedzas Dieva ideāls priekš Viņa bērniem. Dievišķīgums — Dieva līdzība — ir mērķis, kas jāsasniedz. Audzēkņa priekšā atveras nebeidzamas attīstības ceļš. Viņam ir mērķis, pēc kura censties, ideāls, kuru var sasniegt, un kas satur sevī visu labo un cēlo. Viņš iet uz priekšu katrā patiesā zinātnes nozarē tik ātri un tik tālu, cik tas iespējams. Bet viņa cenšanās būs pievērsta mērķim, [19] kas ir augstāks par patmīlīgām un laicīgām interesēm, cik debesis ir augstākas par zemi.

Tas, kas darbojas pēc dievišķīgā nodoma, sniegdams jaunatnei Dieva atziņu, un veidodams tās raksturu saskaņā ar dievību, tas dara augstu un cēlu darbu. Kad viņš pamodina vēlēšanos sasniegt Dieva ideālu, viņš sniedz audzināšanu, kas ir tik augsta kā debesis un tik plaša kā pasaules visums; audzināšanu, kas nevar tikt pabeigta šinī dzīvē, bet kas turpināsies nākošajā dzīvē; audzināšanu, kas nodrošinās sekmīgam audzēknim pāreju no Šīs zemes sagatavošanas skolas uz augstāko pakāpi — skolu augstībā.

Ēdenes skola

“Svētīgs tas cilvēks, Kas atradis gudrību.”

Audzināšanas sistēmai, kuru iedēstīja pasaules sākumā, vajadzēja būt cilvēkam par paraugu uz visiem laikiem. Viņas pamatlikumu attēlošanai iekārtoja paraugskolu Ēdenē — mūsu pirmo vecāku mītnē. Ēdenes dārzs bija skolas telpa, daba bija mācību grāmata, pats Radītājs bija skolotājs un cilvēces ģimenes vecāki bija skolnieki.

Radīti būt “pēc Dieva ģīmja un līdzības,” Ādams un Ieva bija saņēmuši mantojumu, kas bija cienīgs viņu augstajam stāvoklim. Skaisti un labi veidoti, pareiziem un daiļiem sejas vaibstiem, viņu āriene staroja no veselības, prieka un. cerības gaismas, un ārēja izskata viņi nesa sava Radītāja līdzību, taču šai līdzībai bija jāparādās ne vien viņu fiziskajā dabā. Katra gara un dvēseles spēja atspoguļoja Radītāja godību. Apbalvoti ar augstam intelektuālām un garīgām dāvanām, Ādams un Ieva bija radīti “mazāki par eņģeļiem”, (Ebr. 2:7) lai viņi varētu aptvert ne vien redzamā universa brīnumus, bet saprast ari morāliskās atbildības un pienākumus.

“Un Dievs Kungs stādīja dārzu Ēdenē pret rītiem un iecēla tur cilvēku, ko Viņš bija taisījis. Un Dievs Kungs izaudzināja no zemes visādus [21] kokus, kas jauki bija uzlūkot un labi ēst, un dzīvības koku dārza vidū.” (1. Moz. 2:8,9) Šeit, neskartās dabas skaisto ainavu vidū, mūsu pirmajiem vecākiem vajadzēja saņemt savu audzināšanu.

Rūpēdamies par saviem bērniem, mūsu debesu. Tēvs personīgi vadīja viņu audzināšanu. Viņus bieži apmeklēja Dieva sūtņi — svētie eņģeļi — un no tiem viņi saņēma padomus un pamācības. Bieži, pastaigājoties dienas dzestrumā, viņi dzirdēja Dieva balsi un vaigu vaiga satikās ar Mūžīgo. Viņa domas pret tiem bija miera domas un ne ļaunas domas.” (Jer. 29:11) Katrs Dieva nodoms bija viņu augstākais labums.

Ādamam un Ievai bija uzdots rūpēties par dārzu, “to kopt un sargāt.” (1. Moz 2:15) Lai gan viņi bija bagāti ar visu, ko vispasaules Valdnieks varēja dot, viņi tomēr nebija atstāti bezdarbībā. Derīga nodarbošanās tiem bija dota par svētību, lai stiprinātu miesu, paplašinātu un padziļinātu saprašanu un .attīstītu raksturu.

Dabas grāmata, kas atvēra savas dzīvās mācības viņu priekšā, sniedza tiem neizsmeļamus pamācību un prieka krājumus. Dieva Vārds bija rakstīts uz katras lapas mežā, uz zemes, jūras un debesīm. Ēdenes iemītnieki sarunājās ar dzīvo un nedzīvo radību — ar lapām, puķēm un kokiem, un katru dzīvu radījumu, sakot no levijatāna ūdeņos, līdz knislītim saules staros — pētīdami viņu dzīves noslēpumus. Dieva godība debesīs, neskaitāmas pasaules savos kārtējos riņķojumos, “padebešu lidināšanās”, (Ijāb. 37:16) gaismas un skaņu, dienas un nakts noslēpumi — tie visi bija pirmās zemes skolas audzēkņu pētīšanas priekšmeti.

[22] Mūžīgais visuma Veidotājs atklāja viņu saprašanai dabas likumus un norises, un lielos patiesības pamatlikumus, kas pārvalda gara pasauli. “Dieva godības atziņas gaismā” (2. Kor. 4:6) viņu intelektuālās un garīgās spējas attīstījās, un viņi sāka aptvert savas svētākās esamības augstākos priekus.

Nākot no Radītāja rokas, ne vien Ēdenes dārzs, bet arī visa zeme bija apbrīnojami skaista. Neviens grēka traips nedz nāves ēna nemaitāja jeb neaptraipīja krāšņo radību. “Dieva augstība apklāj debesis un zeme ir pilna Viņa slavas.” (Hab. 3:3) Kad rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja, un visi Dieva bērni priecīgi gavilēja.” (Ijāb. 38:7) Zeme bija piemērots tā simbols, “kas ir lēnprātīgs un liels žēlastībā un uzticībā”; (2. Moz. 34:6) piemērots pētīšanas priekšmets tiem, kas bija radīti Viņa līdzībā. Ēdenes dārzs attēloja to, par ko Dievs vēlējās, lai visa zeme taptu. Dieva nodoms bija, lai cilvēku ģimene, skaitā pieaugdama, nodibinātu citus mājokļus un skolas, līdzīgus tai, kuru Viņš bija devis. Tādā kārtā visa zeme ar laiku būtu pilna mājokļiem un skolām, kur pētītu Dieva vārdus un darbus, un kur skolnieki arvien pilnīgāki tiktu sagatavoti atstarot bezgalīgos laikmetos Viņa godības atzīšanas gaismu.

Labā un ļaunā atzīšana

“Tāpēc, ka tie, Dievu atzīdami, to kā Dievu nav godājuši... Viņu neprātīgā sirds ir aptumšota.”

Lai gan radīti bezgrēcīgi un svēti, mūsu pirmie vecāki nebija tādā stāvoklī, ka tie nebūtu spējīgi rīkoties nepareizi. Dievs būtu varējis tos radīt tā, kā tiem nebūtu bijis iespējams pārkāpt Viņa noteikumus; bet tādā gadījumā nebūtu bijusi iespējama rakstura attīstība; viņu kalpošana nebūtu bijusi brīvprātīga, bet piespiesta. Tādēļ Dievs tiem deva spējas izvēlēties — spējas paklausīt vai nepaklausīt. Un pirms tie varēja saņemt visā pilnībā tās svētības, kuras Dievs vēlējās piešķirt, bija jāpārbauda viņu mīlestība un uzticība.

Ēdenes dārzā atradās “laba un ļauna atzīšanas koks... Un Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: no visiem dārza augļiem tu vari ēst, kā tīk; bet no ļauna un laba atzīšanas koka tev nebūs ēst.” (1. Moz. 2:9-17) Dieva prāts bija, lai Ādams un Ieva nepazītu ļaunumu. Labā atziņa viņiem bija piešķirta bagātīgi, bet ļaunā atziņa — grēka un tā seku atziņa, grūtas pūles, mokošas rūpes, vilšanās un bēdas, sāpes un nāve — tās tika mīlestībā aiztaupītas.

Kamēr Dievs meklēja cilvēka labumu, sātans meklēja [24] viņa bojā eju. Kad Ieva, neievērodama Kunga aizradījumu attiecībā par aizliegto koku, iedrošinājās tam tuvoties, viņa sastapās ar savu ienaidnieku. Pamodinājis viņas interesi un ziņkāri, sātans ķērās pie Dieva vārda noliegšanas, cenzdamies iedvest neuzticību par Viņa gudrību un labvēlību. Uz sievietes apgalvojumu par atzīšanas koku “Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaizkariet to, ka jūs nemirstat,” kārdinātājs atbildēja: “Mirt nemirsiet vis; bet Dievs zina, kurā dienā jūs no tā ēdīsiet, tad jūsu acis taps atvērtas, un jūs būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1.Moz. 3:3-5)

Sātans vēlējās lietu nostādīt tā, it kā šī labā atziņa, sajaukta ar ļaunā atziņu, būtu liela svētība, un, ka aizliegdams tiem ņemt no koka augļiem, Dievs aiztur lielu labumu. Viņš centās iestāstīt, ka koka brīnišķīgās īpašības dēļ sniegt gudrību un spēku, Dievs aizliedzis viņiem to baudīt; un ka Viņš tādā veidā mēģina aizkavēt viņus no cēlākas attīstības sasniegšanas un lielākas laimes atrašanas. Viņš paskaidroja, ka pats esot ēdis no aizliegtā koka un iznākumā ieguvis spēju runāt un ka, ja arī viņi no tā ēdīšot, viņi pacelšoties augstākā esamības sfērā un ieiešot plašākā atziņu lokā.

Kad sātans apgalvoja, ka tas esot ieguvis lielus labumus, ēzdams no aizliegtā koka, viņš neatklāja to, ka pārkāpumu dēļ viņš kļuvis par izdzīto no debesīm. Šeit bija viltus tik labi noslēpts zem šķietamas patiesības apsega, ka Ieva, savaldzināta, glaimota un pievilta, neatšķīra krāpšanu. Viņa iekāroja, ko Dievs bija aizliedzis; tā neuzticējās Viņa gudrībai; viņa aizsvieda projām ticību — atzīšanas atslēgu.

[25] Kad Ieva redzēja, “ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda.” Bija patīkami to baudīt; un kad viņa ēda, viņai likās, ka tā jūt dzīvinātāju spēku, un tā iedomājās, ka nupat viņa pāriet augstākā esamības stāvoklī. Izdarījusi pārkāpumu, viņa kļuva par kārdinātāju savam vīram, “un viņš ēda”. (1. Moz. 3:6)

“Jūsu acis taps atvērtas,” sacīja ienaidnieks, “un jūs būsiet itin kā Dievs, zinādami labu un ļaunu” (1. Moz. 3:5) Viņu acis patiešām atvērās. Bet cik bēdīga bija šī atvēršanās! Ļaunā dziņa — grēka lāsts — bija viss, ko pārkāpēji ieguva. Pašā auglī nebija nekas indīgs, un grēks nebija vienīgi padošanās ēstgribai. Tā bija neuzticēšanās Dieva labumam, neticēšana Viņa vārdam, Viņa autoritātes atmešana, kas padarīja mūsu pirmos vecākus par pārkāpējiem un kas pasaulē ienesa ļaunā atziņu. Tas bija tas, kas atvēra durvis visāda veida viltībām un maldiem.

Cilvēks pazaudēja visu tāpēc, ka viņš no brīva prāta izvēlējās paklausīt labāk krāpniekam nekā tam, kas pats ir patiesība, un kam vienīgam ir saprašana. Sajaucot labu ar ļaunu, cilvēka saprašana tika samulsināta, un viņa prāta un garīgās spējas bija paralizētas. Viņš vairs nevarēja novērtēt to labo, ko Dievs tik bagātīgi bija piešķīris.

Ādams un Ieva bija izvēlējušies ļaunā atziņu; un ja viņiem kādreiz būtu jāatgūst zaudētais stāvoklis, viņiem tas būtu jāatgūst tajos nelabvēlīgajos apstākļos, kādus viņi paši sev bija sagādājuši. Tie vairs nevarēja ilgāk dzīvot Ēdenē, jo tā ar savu pilnību nevarēja sniegt tiem mācības, kas tiem tagad bija svarīgi mācīties. Ar neizsakāmām skumjām viņi atvadījās no savas skaistās [26] apkārtnes un izgāja dzīvot pasaulē, pār kuru bija nācis grēka lāsts.

Dievs Ādamam bija sacījis: “Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un ēdis no tā koka, par ko es tev pavēlēju sacīdams, tev nebūs no tā ēst, — nolādēta lai ir zeme tevis dēļ; ar mokām tev no tās būs uzturēties visu savu mūžu. Ar sava vaiga sviedriem tev būs maizi ēst, tiekams tu atkal topi par zemi, no kā tu esi ņemts, jo tu esi no pīšļiem, un tev būs atkal palikt par pīšļiem”. (1. Moz. 3:17,19)

Lai gan zeme bija apkrauta ar lāstu, daba tomēr vēl arvien bija cilvēka mācības grāmata. Tā nevarēja attēlot labo vien, jo ļaunums bija sastopams visur, maitādams zemi, jūru un gaisu ar savu netīro pieskārienu. Kur reiz bija ierakstīts tikai Dieva raksturs, labā atziņa, tagad bija ierakstīts arī sātana raksturs, ļaunā atziņa. No dabas, kas tagad atklāja labā un ļaunā atziņu, cilvēkam bija pastāvīgi jāsaņem biedinājums par grēka sekām.

Vīstošās puķēs un krītošās lapās Ādams un viņa biedre redzēja pirmās iznīcības zīmes. Spilgti viņu prātam atklājās nežēlīgā patiesība, ka katrai dzīvībai jāmirst. Pat gaiss, no kā ir atkarīga viņu dzīvība, saturēja nāves dīgļus.

Viņiem pastāvīgi bija jāatceras zaudētā ķēniņvalsts. Zemāko radījumu vidū Ādams bija stāvējis kā ķēniņš, un tikmēr, kamēr Ādams palika uzticīgs Dievam, visa daba atzina viņa valdību, bet kad viņš apgrēkojās, šī valdība bija zaudēta. Sacelšanās gars, kuram viņš pats bija atvēris durvis, pārņēma visu dzīvo radību. Tādā kārtā ne vien cilvēka dzīve, [27] bet arī dzīvnieku daba, meža koki, lauka zāle un pat gaiss, ko viņš elpoja, viss stāstīja bēdīgo mācību par ļaunā atzīšanu.

Bet cilvēks netika pamesls izvēlē — tā ļaunuma sekām. Spriedumā, kuru izsacīja par sātanu, bija ietverts arī norādījums uz atpestīšanu. Dievs sacīja: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī.” (1. Moz. 3:15) Šis spriedums, izsacīts mūsu pirmajiem vecākiem dzirdot, tiem bija apsolījums. Pirms viņi dzirdēja par ērkšķiem un dadžiem, par pūlēm un bēdām, kas tiem kļuva par viņu daļu, vai arī par pīšļiem, kuros tiem bija atgriezties, viņi dzirdēja vārdus, kas sniedza tiem cerību. Viss, ko viņi bija zaudējuši, paklausot sātanam, varēja tikt atgūts caur Kristu.

Šo pasludinājumu mums atkārto arī daba. Lai gan grēka maitāta, tā runā ne vien par radīšanu, bet arī par atpestīšanu. Lai gan ar skaidri redzamām iznīcības pazīmēm zeme liecina par lāstu, tā tomēr vēl arvien parādās bagāta un skaista, izpaužot dzīvības devēju spēku. Koki nomet savas lapas, lai uzplauktu jaunā skaistumā, un katrā radoša spēka izpausmē sadzirdams apgalvojums, ka mēs varam tikt no jauna radīti “patiesā taisnumā un svētumā.” (Efez. 4:24) Tā dabas līdzības un norises, kas tik spilgti izceļ mūsu prātam lielo zaudējumu, kļūst mums arī par cerības vēstnešiem.

Tik tālu, cik tālu sniedzas ļaunums, atskan arī mūsu Tēva balss, kas pavēl saviem bērniem skatīt ļaunuma sekās grēka dabu un kas pasludina atstāt ļaunu un aicina saņemt labo.

Audzināšanas un pestīšanas attiecības

“Dieva godības atziņas gaisma Kristus vaigā.”

Grēks cilvēku šķīra no Dieva. Bez pestīšanas plāna viņa daļa būtu mūžīga šķiršana no Dieva un nebeidzamas nakts tumsa. Pateicoties Pestītāja upurim, satiksme ar Dievu ir darīta atkal iespējama. Mēs nevaram nākt tieši Viņa tuvumā; mūsu grēku dēļ mēs nevaram raudzīties Viņa vaigā; bet mēs varam skatīt Viņu Jēzū un satikties ar Viņu Jēzū, mūsu Pestītājā. “Dieva godības atziņas gaisma ir atklāta “Jēzus Kristus vaigā.” Dievs ir Kristū, “salīdzinādams pasauli ar sevi pašu.” (2. Kor. 4:6; 5:19)

“Vārds tapa miesa un. mājoja mūsu vidū... pilns žēlastības un patiesības.” “Viņā bija dzīvība; un dzīvība bija cilvēku gaišums.” (Jāņa 1:14,4) Kristus dzīve un nāve — mūsu pestīšanas maksa — ir mums ne vien dzīvības apsolījums un ķīla, ne vien līdzeklis, atvērt mums gudrības krātuves, tā sniedz pat plašāku un augstāku Viņa rakstura atklāsmi, nekā to bija saņēmuši bezgrēcīgie Ēdenes iemītnieki.

Un kamēr Kristus atver debesis cilvēkam, Viņa sniegtā dzīvība atver sirdi debesīm. Grēks atšķir [29] mūs ne vien no Dieva, bet arī iznīcina cilvēka dvēselē gan vēlēšanos, gan arī spējas atzīt Dievu. Kristus uzdevums ir izpostīt visu šo ļaunā darbu. Viņam ir spēks stiprināt un atjaunot grēka paralizētās dvēseles spējas, aptumšoto prātu un ļaunumam pievērsto gribu. Viņš atver mums pasaules visuma bagātības un dāvā spēku tās aptvert un novērtēt.

Kristus ir “patiesais gaišums, kas nāca pasaulē kas apgaismo ikvienu cilvēku.” (Jāņa 1:9) Tā kā caur Kristu katra cilvēcīga būtne iegūst dzīvību, tā arī caur Viņu katra dvēsele saņem kādu dievišķīgās gaismas staru. Katrā sirdī iemīt ne tikai intelektuālas, bet arī garīgas spējas, nojauta par to, kas taisns, un ilgas pēc labā. Bet pret šiem pamatlikumiem cīnās kāds pretējs spēks. Katra cilvēka piedzīvojumos parādās laba un ļauna atzīšanas koka augļa baudīšanas sekas. Viņa dabā ir tieksme uz ļaunu — kāds spēks, kuram viņš pats no sevis nevar pretoties. Lai pretotos ļaunā varai, lai aizsniegtu ideālu, kuru viņš savas dvēseles dziļumos atzīst par vienīgi vērtīgo, viņš var atrast palīdzību tikai vienā spēkā. Šis spēks ir Kristus. Sadarboties ar šo spēku ir cilvēka vislielākā vajadzība. Vai visās audzināšanas pūlēs šai sadarbībai nevajadzētu būt par augstāko mērķi?

Īsts skolotājs nav apmierināts ar otrās šķiras darbu. Viņš nav apmierināts, ja nevar aizvadīt savus audzēkņus līdz tik augstai pakāpei, cik augstu vien tiem ir iespējams sasniegt. Viņš nevar apmierināties, ja tiem vienīgi ir tehniskas zināšanas, padarot tos par gudriem grāmatvežiem, veikliem amatniekiem, spējīgiem tirgotājiem. Viņa cenšanās ir iedvest tiem patiesības pamatlikumus — paklausību, godbijību, godprātību un skaidrību — tādus pamatlikumus, kas darīs tos par pozitīvu spēku [30] sabiedrības stabilizēšanai un pacelšanai. Bet par visu vairāk Viņš vēlas, lai tie iemācītos lielo dzīves mācību — nesavtīgo kalpošanu.

Šie pamatlikumi kļūst par dzīvu raksturu veidotāju spēku tad, kad dvēsele nāk satiksmē ar Kristu, kad tā pieņem Viņa spēku par sirds un dzīves stiprumu. Kad šāda savienība ir nodibināta, tad audzēknis ir atradis gudrības avotu. Viņam ir pieejams spēks, kā piepildīt sevī viscēlākos ideālus. Izdevības sasniegt visaugstāko izglītību dzīvei šinī pasaulē pieder viņam. Un ar šeit iegūtiem sasniegumiem viņš pāriet tai kursā, kas aptver mūžību.

Audzināšanas un atpestīšanas darbs augstākā nozīmē ir viens un tas pats, jo audzināšanā tāpat kā atpestīšanā “citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau. ir likts, proti, Jēzus Kristus,” “Jo Tēvam ir paticis, ka Viņā mājotu visa pilnība.” (1. Kor. 3:11; Kol. 1:19)

Pārveidotajos apstākļos patiesa audzināšana vēl arvien pieskaņota Radītāja plānam, t. i. Ēdenes skolas plānam. Ādams un Ieva saņēma pamācības tiešā satiksmē ar Dievu; mēs skatām “Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā.” Lielie audzināšanas pamatlikumi ir nemainīti. “Tie ir stipri mūžīgi mūžam”, (Ps. 111:8) jo tie ir Dieva rakstura pamatlikumi. Skolotāja galvenajām pūlēm un viņa pastāvīgajam mērķim vajadzētu būt palīdzēt audzēknim izprast šos pamatlikumus un palīdzēt tam nākt tādā attieksmē ar Kristu, kas padarītu to par dzīvi veidotāju spēku. Skolotājs, kas pieņem šo mērķi, patiesībā ir Kristus līdzstrādnieks un darbojas kopā ar Dievu.

2. Piemēri

“Viss, kas agrākos laikos ir rakstīts, tas viss ir mums par mācību.”

Dieviškīgā audzināšana senatnē

(33) Ģimene bija Ēdenes audzināšanas sistēmas vidus punkts. Ādams bija “Dieva dēls” (Lūk. 3:38, un no sava Tēva cilvēki, kā Visaugstākā bērni, saņēma pamācības. Tiem vārda visīstākā nozīmē piederēja ģimenes skola.

Dievišķīgā audzināšanas plānā, kas bija pieskaņots stāvoklim pēc grēkā krišanas, Kristus stāv kā Tēva pārstāvis — vidutājs starp Dievu un cilvēku; Viņš ir lielais cilvēces audzinātājs. Un Viņš bija pavēlējis, ka vīriem un sievām jābūt Viņa pārstāvjiem. Ģimene bija skola, un vecāki bija skolotāji.

Sentēvu dienās audzināšanai ģimenē bija galvenā nozīme. Šādām skolām Dievs sagādāja apstākļus, kas bija vislabvēlīgākie rakstura attīstībai. Ļaudis, kas atradās Viņa vadībā, vēl arvien sekoja dzīves plānam, kādu Viņš bija iestādījis sākumā. Tie, kas atšķīrās no Dieva, uzcēla sev pilsētas, un, sapulcēdamies tanīs, dzīvoja tai spožumā, greznībā un netikumos, kas padara mūslaiku pilsētas par pasaules lepnumu un viņas lāstu. Bet cilvēki, kas cieši turējās pie dievišķīgiem dzīves pamatlikumiem, dzīvoja laukos un pakalnos. Tie kopa zemi, ganīja sīkus un lielus lopus, un šajā brīvajā un neatlaidīgajā dzīvē, kas sniedza daudz izdevības darbam, mācībām un pārdomāšanai, viņi mācījās pazīt Dievu, un arī saviem bērniem mācīja pazīt Dieva darbus un Dieva ceļus. (34)

Tāds bija audzināšanas veids, ko Dievs vēlējas iestādīt Izraēlī. Bet kad Viņš izveda Izraēli no Ēģiptes, starp izraēliešiem maz bija tādu, kas bija savu bērnu audzināšanā sagatavoti būt par Viņa līdzstrādniekiem. Vecākiem pašiem vajadzēja pamācības un disciplīnas. Visu dzīves laiku atradušies verdzībā, viņi bija visās lietās neprašas, nemācīti un pazemoti. Viņiem bija maza dievatziņa un maza ticība. Viņi bija maldu mācību samulsināti un samaitāti no ilgās satiksmes ar pagāniem. Dievs vēlējās pacelt viņus uz augstāka morāliska līmeņa, un tādēļ Viņš mēģināja sniegt tiem atziņu par sevi.

Savā rīcībā ar ceļiniekiem tuksnesī, visos viņu klejojumos, kuros Viņš lika tiem ciest izsalkumu, slāpes un nogurumu, un tajās briesmās, kas tiem draudēja no pagāniem — ienaidniekiem, un Viņa aizgādības parādīšanā par viņu atsvabināšanu, Dievs meklēja nostiprināt viņu ticību, atklādams tiem spēku, kas pastāvīgi darbojās viņiem par labu. Un kad Viņš bija tiem mācījis uzticēties savai mīlestībai un spēkam, tad tas bija Viņa nodoms, uzstādīt tiem savas bauslības priekšrakstos rakstura mērogu, kuru Viņš savā žēlastībā gribēja, lai viņi sasniedz.

Dārgas bija tās mācības, kuras Izraēlim mācīja pa viņa uzturēšanās laiku pie Sinaja. Tas bija sevišķs mācību periods Kānānas iemantotājiem. Arī apkārtējā daba šeit bija piemērota Dieva nodoma izvešanai. Sinaja virsotne apēnoja ieleju, kurā ļaudis izpleta savas teltis. Uz tās dusēja padebeša stabs, kas tos bija vadījis viņu ceļojumā. Kā uguns stabs naktī, tas liecināja tiem par dievišķīgo aizsardzību, un kad tie aizvēra acis miegā, debesu maize klusi nokrita nometnē. Abās pusēs milzīgas šautnainas klintis savā svinīgi drūmā varenībā runāja par mūžīgu pastāvību un majestāti. (35) Cilvēkam vajadzēja izjust savu nevarību un vājumu Tā priekšā, kas “nosvēris kalnus ar svaru un pakalnus svaru kausā.” (Jes. 40:12) Šeit, parādīdams savu godību, Dievs gribēja ietekmēt Izraēli ar sava rakstura un prasību svētumu un parādīt pārkāpuma ārkārtīgi lielo grēcīgumu.

Bet tauta bija kūtra mācīties šo mācību. Ēģiptē dzīvodami ļaudis bija pieraduši pie taustāmiem dievības attēlojumiem, kas pie tam vēl bija loti zemi, un tiem bija loti grūti saprast Neredzamā esamību vai raksturu.

Iežēlodamies par viņu vājumu, Dievs tiem deva savas klātbūtnes simbolu. “Un tiem būs Man taisīt svētu vietu,” Dievs sacīja, “ka Es mājoju viņu vidū.” (2. Moz. 25:8)

Pie svētās vietas, kā Dieva mājokļa celšanas, Mozus tika pamācīts taisīt visas lietas pēc Debesu lietu parauga. Dievs aicināja viņu uz kalnu un parādīja viņam debesu lietas, un pēc šīs līdzības tika darināta telts ar visu, kas pie tās pieder.

Tā Viņš atklāja Izraēlim, kuru Viņš gribēja darīt par savu mājokli, savu godības pilno un vareno rakstura ideālu. Viņiem rādīja kalnā paraugu, kad deva no Sinaja bauslību; un Dievs gāja Mozum garām un izsauca: “Kungs, Kungs ir žēlīgs un sirds mīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels no žēlastības un uzticības.” (2. Moz. 34:6) Bet šo ideālu paši viņi nebija spējīgi sasniegt. Atklāsme pie Sinaja spēja viņiem parādīt tikai viņu pašu vajadzību un nespēcību. (36) Otrajai mācībai saiešanas teltī ar savu upuru kalpošanu vajadzēja tiem mācīt mācību par grēku piedošanu un par spēku, ko saņem caur Pestītāju paklausībā uz dzīvību.

Caur Kristu vajadzēja piepildīties tam, nodomam, kura simbols bija saiešanas telts — šī krāšņā celtne, kuras spožās zelta sienas atspoguļoja varavīksnes krāsās priekškarus ar ieaustiem ķerubiem, un kuru viscaur piepildīja pastāvīgi degošā vīraka smarža. Priesteri, tērpti nevainojami baltās drēbēs, un vissvētākās vietas dziļajā noslēpumā pāri žēlastības krēslam eņģeļu tēli, kas attēloti godbijībā un pie lūgšanā noliektām galvām, atradās Vissvētākā godība. Dievs vēlējās, lai Viņa ļaudis no visa tā lasa Viņa nodomu cilvēka dvēselei, Tas bija tas nodoms, kuru daudz vēlāk izsacīja apustulis Pāvils, runādams caur Svēto Garu: “Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 3:16,17)

Lielas priekštiesības un gods tika piešķirts svētnīcas uzcelšanā; liela bija arī atbildība. Tautai, kas tikko bija izbēgusi verdzībai, bija jāuzceļ tuksnesī vēl neredzēti krāšņa celtne, kuras uzcelšana prasīja visdārgāko materiālu un vislielāko māksliniecisko veiksmi. Tas bija apbrīnojams uzdevums. Bet Viņš, kas bija devis celtnes plānu, apsolīja cēlājiem savu palīdzību.

“Pēc tam Kungs runāja uz Mozu un sacīja: redzi, Es esmu saucis pie vārda Becaleeli, Ūrus, Kūra dēla, dēlu no Jūda cilts. Un Es to esmu pildījis ar Dieva garu, ar gudrību un prātu un samanību pie visāda darba, izdomāt gudrus darbus un strādāt iekš zelta un iekš sudraba un iekš vara, un iekš smalkas akmeņu griešanas, un iekš smalkas koku griešanas, darīt visādus darbus. (37) Un redzi, Es esmu viņam pielicis Aaliabu, Aķimazaka dēlu, no Dana cilts, un ikkatram, kam gudrs prāts, Es esmu devis gudrību sirdī, un tiem būs taisīt visu, ko Es tev esmu pavēlējis.” (2. Moz. 31:16)

Kas tā bija par varenu darba skolu tuksnesī, kur Kristus un Viņa eņģeļi bija par skolotājiem!

Visai tautai bija jādarbojas līdzi svētnīcas uzcelšanā un iekārtošanā. Tur bija darbs galvai un rokai. Bija vajadzīga liela materiālu bagātība, un visus uzaicināja ziedot, piedaloties pēc viņu pašu sirds labprātības.

Tā darbā un došanā viņus mācīja darboties kopā ar Dievu un vienam ar otru. Un tiem bija jāsadarbojas kopā arī pie garīgā nama — Dieva nama celšanas dvēselē.

Kopš izceļošanas no Ēģiptes viņiem sniedza mācības, kas bija derīgas viņu audzināšanai un disciplīnai. Pat agrāk nekā viņi atstāja Ēģipti, bija radīta pagaidu organizācija, un ļaudis tika sakārtoti pulkos zem nozīmētiem vadoņiem. Pie Sinaja organizācijas iekārtu papildināja. Kārtība, kas tik skaidri parādās visos Dieva darbos, parādījās arī ebreju saimnieciskā iekārtā. Dievs bija autoritātes un valdības centrs. Mozum kā Dieva pārstāvim vajadzēja izvest likumus Viņa vārdā. Tad nāca septiņdesmitu padome, tad priesteri un lielkungi, “un zem tiem virsnieki par tūkstošiem, virsnieki par simtiem, un virsnieki par piecdesmitiem, un virsnieki par desmitiem,” (4. Moz. 11:16,17; 5. Moz. 1:15) (38) un beidzot, uzraugi sevišķiem uzdevumiem. Nometni ierīkoja pēc sevišķas kārtības: saiešanas telts, Dieva mājoklis vidū un ap to priesteru un levitu teltis. Tālāk aiz tām nometās katra cilts zem sava karoga.

Ieveda vispārējus veselības noteikumus. Tos ieveda tautai, ne tikai kā nepieciešamus veselībai, bet arī kā noteikumus, kas darītu iespējamu viņu vidū Svētā klātbūtni. Dievišķīgā autoritātē Mozus pasludināja: “Kungs, tavs Dievs, staigā tavā nometnē tevi pestīdams... tāpēc tavai nometnei būs būt svētai.” (5. Moz. 23:14)

Izraēliešu audzināšanā bija ietverts viss viņu dzīves veids. Viss, kas attiecās uz viņu labklājību, bija dievišķīgās aizgādības temats, un bija ietilpināts dievišķīgajā likumā, Pat apgādādams viņiem barību, Dievs rūpējās par viņu augstāko labklājību. Manna, ar kuru Viņš tos baroja tuksnesī, bija tāda barība, kas veicināja miesas, prāta un morāliskos spēkus. Lai gan daudzi sacēlās pret viņu diētas ierobežojumiem un vēlējās atgriezties pie dienām, par kurām tie sacīja: “Kad sēdējām pie gaļas podiem un mums maizes bija papilnam ko ēst,” (2. Moz. 16:3) tomēr Dieva izvēles gudrība tika tādā veidā pierādīta, ka viņi nevarēja to noliegt. Neskatoties uz viņu tuksneša dzīves grūtībām, viņu ciltīs nebija neviena nespēcīga.

Visos viņu ceļojumos derības šķirstam ar Dieva baušļiem vajadzēja iet pa priekšu, un viņu apmešanās vietu norādīja padebeša nolaišanās. Tik ilgi, kamēr padebesis stāvēja pār saiešanas telti, viņi palika nometnē, — kad tas pacēlās, viņi turpināja savu ceļojumu. Tāpat kā apmešanos, tā arī došanos ceļā pasludināja ar svinīgu lūgšanu. “Un notikās, kad šķirsts cēlās, tad Mozus sacīja: celies, Kungs, lai tavi ienaidnieki top izkaisīti... Un kad tas dusēja, tad viņš sacīja: atgriezies, Kungs, pie Izraēla pulku tūkstošiem.” (4. Moz. 10:35,36)

Ceļojumā pa tuksnesi dziesmas iespieda viņu prātā daudzas vērtīgas pamācības. Viss Izraēla pulks, pēc viņu atsvabināšanas no faraona armijas, apvienojās uzvaras dziesmā. Tālu pāri tuksnesim un jūrai skanēja priecīgais atkārtojums, un kalni atbalsoja slavas vārdus: “Dziediet Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies.” (2. Moz. 15:21) Šo dziesmu bieži atkārtoja ceļojumā; tā iepriecināja ceļotāju sirdis un iededzināja viņos ticību. No Sinaja dotos Dieva baušļus līdz ar Dieva žēlastības apsolījumiem un ziņojumiem par Viņa brīnišķīgajiem darbiem viņu atpestīšanas dēļ, uz dievišķīgo norādījumu izteica dziesmās, un dziedāja instrumentālās mūzikas pavadījumā; tauta soļodama apvienoja savas balsis slavā.

Tādā kārtā viņu domas atraisījās no ceļa pārbaudījumiem un grūtībām, un tika apmierināts un klusināts nemierīgais un dumpīgais gars; atmiņā tika iedēstīti patiesības principi un stiprināta ticība. Saskaņotā darbība mācīja kārtību un vienprātību, un veda tautu ar Dievu un arī savstarpēji tuvākā satiksmē.

Par Dieva rīcību ar Izraēli četrdesmit gadu tuksneša ceļojuma laikā Mozus saka: “Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca, itin kā kāds savu dēlu pārmāca;” “ka viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, ka viņš zinātu, kas ir tavā sirdī, vai tu viņa baušļus turēsi, vai nē.” (5. Moz. 8:5,2) (40)

“Viņš tos atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas postažā, Viņš tos pasargāja kā savu acs raugu. Kā ērglis savu perēkli vedina un lidinājās pār saviem bērniem, izplata savus spārnus un tos uzņem un tos nes uz saviem spārniem; tā Kungs vien tos vadīja, un sveša dieva nebija ar viņu.” (5. Moz. 32:1012)

“Viņš pieminēja savu svēto vārdu un Ābrahāmu, savu kalpu. Tā Viņš izveda savus ļaudis ar prieku un savus izredzētos ar gavilēšanu, un tiem deva pagānu zemes; tie iemantoja tautu sviedrus, lai turētu Viņa likumus un sargātu Viņa bauslību.” (Ps. 105:42:45)

Dievs sagādāja Izraēlim visādas ērtības, un deva visas priekštiesības, kas varētu to darīt Viņa vārdam par godu un apkārtējām tautām par svētību Ja viņi staigātu paklausības ceļus, Viņš apsolīja, ka tos augsti cels par visām tautām, ko Viņš ir darījis, par teikšanu, par slavu, un par godu.” Viņš sacīja: “Tad visi ļaudis virs zemes redzēs, ka tu esi nosaukts pēc Kunga vārda un bīsies no tevis.” Tautas, kas dzirdēs visus šos noteikumus, sacīs; “Tiešām gudri un prātīgi ļaudis ir šī lielā tauta,” (5. Moz. 26:19; 28:10; 4:6)

Izraēlim dotajos likumos, par audzināšanu bija dotas noteiktas pamācības. Dievs Mozum Sinajā bija atklājies kā “žēlīgs un sirds mīlīgs Dievs, lēnprātīgs, un liels žēlastībā un uzticībā.” (2. Moz. 34:6) Šos pamatlikumus, kas ietilpst Viņa bauslībā, tēviem un mātēm Izraēlī vajadzēja mācīt saviem bērniem. (41) No Dieva pamācīts, Mozus tiem pavēlēja: “Šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, lai tev iet pie sirds. Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un no tiem runāt savā namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” (5. Moz. 6:6,7)

Šīs lietas nebija jāmāca kā kāda sausa teorija. Tiem, kas pasludināja patiesību, tās pamatlikumi pašiem bija arī jāizdzīvo. Vienīgi atstarojot Dieva raksturu savas paša dzīves taisnīgumā, cēlumā un nesavtīgumā, viņi varēja iespaidot citus.

Patiesa audzināšana nav pamācības uzspiešana nesagatavotam un neuzņēmīgam prātam. Ir jāpamodina gara spējas un jārada interese. Dieva audzināšanas metode par to bija gādājusi. Viņš, kas radījis prātu, un noteicis viņa likumību, arī ir gādājis par tā attīstību saskaņā ar šiem likumiem. Mājā un svētnīcā, caur dabas parādībām un mākslu, darbā un svētkos, svētajā celtnē un piemiņas akmeņos, neskaitāmos veidos, ceremonijās un simbolos Dievs deva Izraēlim mācības, kas darīja saprotamus Viņa pamatlikumus, un uzglabāja Viņa darba brīnišķīgo piemiņu. Tad, ja radās jautājumi, sniegtā pamācība iespiedās sirdī un prātā.

Izredzētās tautas audzināšanas iekārtā ir skaidri parādīts, ka dzīve, kuras viduspunkts ir Dievs, ir pilnīga dzīve. Viņš ir gādājis par katru cilvēkā likto vajadzību apmierināšanu; katru doto spēju Viņš mēģina attīstīt. Būdams visa skaistuma radītājs skaistuma mīlētājs, Dievs gādājis par to, lai apmierinātu arī savos bērnos mīlestību uz skaistumu. Viņš bija gādājis arī par viņu sabiedriskajām vajadzībām, par laipnu un izpalīdzīgu biedriskumu, kas tik liela mērā veicina līdzjūtību, un dara dzīvi gaišu un jauku. (42)

Izraēla svētki kā audzināšanas līdzeklis izpildīja svarīgu vietu. Ikdienas dzīvē ģimene bija kā skola un kā draudze. Vecāki bija pamācītāji kā laicīgā tā garīgā ziņā. Bet trīs reizes gadā bija nolikti laiki sabiedriskām sanāksmēm un dievkalpojumiem. Šīs sanāksmes vispirms notika Šīlo un vēlāk Jeruzalemē. Noteiktu ierašanos prasīja tikai no tēviem un dēliem; bet neviens negribēja palaist garām svētku izdevības, un, cik tālu tas bija iespējams, piedalījās visa saime, un līdz ar tiem, kā viņu viesmīlības līdzdalībnieki, bija arī svešinieki, leviti un trūcīgie.

Ceļojums uz Jeruzalemi vienkāršajā patriarhālajā veidā ziedoņa skaistumā, vasaras bagātībā, vai rudens brieduma krāšņumā bija prieks. Viņi nāca ar pateicības upuriem, sākot no sirmgalvja līdz mazajam bērnam, lai parādītos Dieva priekšā Viņa svētajā mājoklī. Ceļojot atkal no jauna atstāstīja ebreju bērniem pagātnes piedzīvojumus, kas bija tik mīļi kā veciem, tā jauniem. Dziedāja dziesmas, kas bija iepriecinājušas tuksneša ceļojumos. Dziedāja ari Dieva baušļus, un tas viss kopā ar dabas svētīgo iespaidu un laipno cilvēku sadarbību, iespieda tos uz visiem laikiem daža laba bērna un jaunekļa prātā.

Ceremonijas, kuras viņi pieredzēja Jeruzalemē sakarā ar Pasā svētkiem — nakts sapulce, vīri apjoztiem gurniem, apautām kājām un spieķiem rokā, steidzīga maltīte, jērs, neraudzētas maizes un rūgtas zāles, un svinīgā klusumā pazīstamā notikuma atstāstījums par slacītām asinīm, nāvētāju eņģeli un lielo gājienu no verdzības zemes — tas viss bija tāds, kas pamodināja iztēli un iespaidoja sirdi. (43)

Lieveņa jeb pļaujas svētki ar saviem augļu dārzu un lauku upuriem, nedēļu ilgā dzīvošana zaru būdiņās, vispārējās sanāksmēs, svētais piemiņas dievkalpojums un augstsirdīgā devība attiecībā pret Dieva darbiniekiem — svētnīcas levitiem, un pret Viņa bērniem — svešiniekiem un nabagiem, pacēla visu prātus pateicībā Tam, kas “pušķo gadu ar savu labumu, un kura pēdas pil no taukumiem.”

Šādā veidā dievbijīgajiem Izraēlī katru gadu pagāja vesels mēnesis. Tas bija laiks, brīvs no rūpēm un darba, un bija veltīts, vārda īstākā nozīmē, audzināšanai.

Saviem ļaudīm sadalot mantojumu, Dieva nolūks bija tiem mācīt, un vēlākām paaudzēm rādīt pareizos pamatlikumus par zemes īpašuma tiesībām. Kānānas zemi izdalīja visiem, izņemot vienīgi levitus, svētnīcas kalpotājus. Lai gan katrs cilvēks uz laiku varēja rīkoties ar savu īpašumu, viņš tomēr nevarēja izšķiest savu bērnu mantojumu. Kad viņš to izdarīja, viņam bija iespēja katrā laikā to atkal atpirkt. Parādus atlaida katru septīto gadu, un piecdesmitā, jeb gaviļu gadā, visi zemes īpašumi nāca atpakaļ viņu pirmajam īpašniekam. Tā katrai ģimenei bija nodrošināts viņas īpašums, un bija radīts nodrošinājums pret pārmērīgu bagātību un nabadzību.

Izdalīdams zemi tautai Dievs gādāja tiem, tāpat kā Ēdenes iemītniekiem, nodarbošanos, kas visvairāk sekmēja attīstību — rūpes par stādiem un dzīvniekiem. Kas vēl tālāk veicināja audzināšanu, bija atsvabināšana no lauku darbiem katru septīto gadu. Tad zemi atstāja neapstrādātu, un kas tad auga pats no sevis, to atstāja trūcīgajiem. (44) Tā radās izdevība plašākai pētīšanai, sabiedriskām sanāksmēm, dievkalpojumiem un labdarības darbam, ko visu tik bieži aizkavē dzīves rūpes un pienākumi.

Atdot Dievam desmito tiesu no visiem dārziem, tīrumiem, avju vai citiem ganāmpulkiem, no garīga vai fiziska darba, un nodot otru desmito trūcīgo atbalstīšanai un citiem labdarīgiem mērķiem, spieda uzturēt tautā svaigu patiesību, ka Dievs ir visa īpašnieks, un ka tiem ir izdevība būt par Viņa svētību izplatītājiem. Šī audzināšana bija vērsta uz to, lai iznīcinātu visu šauro patmīlību un veidotu rakstura plašumu un cēlumu.

Dieva atzīšanai, sadarbošanās ar Viņu mācībās un darbā, un līdzināšanās Viņam raksturā, vajadzēja būt Izraēla audzināšanas — tās audzināšanas avotam, līdzeklim un mērķim, kuru Dievs deva vecākiem, un kas tiem bija jāsniedz tālāk saviem bērniem.

Praviešu skolas

“Tie nosēžas pie Tavām kājām un ņem no Taviem vārdiem.”

Visur, kur Izraēlā izveda Dieva audzināšanas plānu, tā panākumi liecināja par viņa autoru. Bet ļoti daudzās ģimenēs no debesīm ieceltā audzināšana, tāpat kā tās attīstītie raksturi, bija retums. Dieva plānu izpildīja tikai pa daļai un nepilnīgi. Ar neticību un Dieva pavēļu neievērošanu izraēlieši sagādāja paši sev kārdināšanas, kurām tikai nedaudziem bija spēks pretoties. Ieņemot Kānānas zemi, “tie arī neizdeldēja tās tautas, kā Kungs tiem bija pavēlējis; bet tie sajaucās ar pagāniem un mācījās viņu darbus; un kalpoja viņu elkiem un tie viņiem palika par valgu.” Viņu sirdis nebija Dieva priekšā patiesas, “un tie nebija uzticīgi Viņa derībā. Bet Viņš bija sirds žēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt savu dusmību... Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, it kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ neatgriežas.” (Ps. 106:34-36; 78:27-39) Tēvi un mātes Izraēlī palika vienaldzīgi savos pienākumos pret Dievu, un vienaldzīgi savos pienākumos pret saviem bērniem. No neuzticības ģimenē un elka dievīgas ietekmes visapkārt daudzi ebreju jaunieši saņēma audzināšanu, kas loti tālu atšķīrās no tā, ko Dievs tiem bija paredzējis, Tie mācījās pagānu ceļus. (46)

Lai stātos pretī šim pieaugošajam ļaunumam, “Dievs gādāja par citiem līdzekļiem, kas palīdzētu vecākiem audzināšanas darbā. No vissenākajiem laikiem praviešus atzina par Dieva ieceltiem skolotājiem. Tiešākā vārda nozīmē pravietis bija tas, kas runāja tieši no Dieva iedvesmots, kas pasludināja ļaudīm no Dieva saņemto vēsti. Bet šo vārdu arī piešķīra tiem, kas, lai gan nesaņēma tiešu inspirāciju, tomēr bija no Dieva aicināts sniegt ļaudīm pamācības par Dieva darbiem un ceļiem. Šādu skolotāju šķiras sagatavošanai Samuēls uz Kunga pavēli dibināja praviešu skolas.

Šo skolu mērķis bija būt par aizsargu pret plaši izplatījušos pagrimšanu, gādāt par jaunatnes intelektuālo un garīgo labklājību, un veicināt tautas uzplaukšanu, ar to sagādājot vīrus, kas bija spējīgi darboties visā dievbijībā kā vadītāji un padomdevēji. Šinī nolūkā Samuēls atsevišķās vietās sapulcēja jaunekļus, kas bija dievbijīgi, saprātīgi un centīgi. Tos sauca par praviešu bērniem. Kad viņi pētīja Dieva vārdus un darbus, Dieva dzīvinātājs spēks atspirdzināja viņu prātu un dvēseles spēkus, un audzēkņi saņēma gudrību no augšienes. Skolotāji bija ne tikai dievišķīgās patiesības zinātāji, bet bija arī priecājušies satiksmē ar Dievu, un bija saņēmuši sevišķu Viņa gara dāvanu. Viņi baudīja tautas cieņu un uzticību gan savu zināšanu, gan arī dievbijības dēļ. Samuēla dienās bija divas tādas skolas — viena Rāmā, pravieša dzimtenē, un otra KirjotJearimā. Vēlākos laikos dibināja vēl citas. Šo skolu audzēkņi nopelnīja paši sev uzturu, strādādami vai nu zemi, vai arī kādu amatu. Izraēlā to neuzskatīja par kaut ko neparastu vai pazeminošu; drīzāk gan uzskatīja par grēku ļaut bērniem uzaugt tā, ka viņi neprata kādu derīgu darbu. (47) Katram jauneklim, neraugoties uz to, vai viņa vecāki bija bagāti vai nabagi, mācīja kādu praktisku nodarbošanos. Pat ja viņi bija jāaudzina svētajai, kalpošanai, praktiskās dzīves pazīšanu viņi uzskatīja par nepieciešamu, lai jauneklis kļūdu derīgāks, Arī daudzi skolotāji pārtika no savu roku darba.

Kā skolā tā arī mājās lielākā daļa mācību tika nodotas mutvārdos; bet jaunekļi mācījās arī lasīt ebreju rakstus. Arī Vecās Derības pergamentu ruļļi bija pieejami viņu pētīšanai. Galvenie mācību priekšmeti šinīs skolās bija Dieva likumi līdz ar Mozum dotajām pamācībām, svētā vēsture, svētā mūzika un poēzija. Svētās vēstures ziņojumos izsekoja Jehova pēdām. Apskatīja lielās patiesības, kas izteicās svētnīcas kalpošanas simbolos, un ticība satvēra visas šīs ticības sistēmas vidus punktu — Dieva Jēru, kam bija atņemt pasaules grēkus. Kopa lūgšanas garu. Skolniekiem mācīja, ka tiem ir ne vien pienākums lūgt, bet viņus mācīja arī kā lūgt, kā tuvoties savam Radītājam, kā vingrināties ticībā Viņam, kā saprast un paklausīt Viņa gara mācībām. Svētots prāts ņēma no Dieva mantu nama jaunas un vecas lietas, un Dieva gars izpaudās pravietojumos un svētās dziesmās.

Šīs skolas izrādījās par vienu no visspēcīgākiem līdzekļiem, tās taisnības veicināšanai, kas “paaugstina tautu.” (Sak. v. 14:34) Tas lielā mērā palīdzēja likt pamatus tam brīnišķīgajam uzplaukumam, ar ko izceļas Dāvida un Salamana valdīšana.

Pamatlikmi, kurus mācīja praviešu skolās, bija tie paši, kas veidoja Dāvida raksturu un virzīja viņa dzīvi. (48) Dieva Vārds bija viņa pamācītājs. “Caur Tavām pavēlēm,” viņš sacīja, “es topu prātīgs... Es griežu savu sirdi darīt Tavus likumus.” (Ps. 119:104112) Šī iemesla dēļ Kungs nosauca Dāvidu, kad Viņš to aicināja tronī, par vīru “pēc manas sirds.” (Ap.d.13:22)

Salamana dzīves sākumā arī var redzēt Dieva audzināšanas metodes panākumus. Salamans savā jaunībā izvēlējās to pašu ko Dāvids. Vairāk par visiem zemes labumiem viņš lūdza no Dieva gudru un labprātīgu sirdi. Un Dievs deva viņam ne vien to, ko viņš meklēja, bet arī to, ko viņš nebija meklējis — bagātību un godu. Viņa lielā gudrība, plašās zināšanas un viņa valdības spožums kļuva par pasaules brīnumu.

Dāvida un Salamana valdīšanas laikā Izraēlis sasniedza savas varenības augstumus, Piepildījās Ābrahāmam dotais un Mozum atkārtotais apsolījums: “Jo ja jūs turēsiet visus šos baušļus, ko es jums pavēlu turēt, mīļodami Kungu, savu Dievu, un staigādami visos Viņa ceļos un Viņam pieķerdamies, tad Kungs izdzīs visas šīs tautas jūsu priekšā, un jūs uzņemsiet lielākas un stiprākas tautas, nekā jūs esat. Visas vietas, kur jūsu kāja staigās, jums piederēs, no tuksneša un Lībanas, no Vratupes līdz vakara jūrai būs jūsu robeža. Neviens priekš jums nepastāvēs. (5. Moz. 11:22-25)

Bet uzplaukuma vidū uzglūnēja briesmas. Dāvida vēlāko gadu grēks, lai gan sirsnīgi nožēlots un bargi sodīts, paskubināja ļaudis uz pārgalvīgu Dieva baušļu pārkāpšanu; Arī Salamana dzīvi pēc tik daudz apsološa rīta aptumšoja atkāpšanās. (49) Politiskas varas un pašpaaugstināšanās kāre noveda, viņu pie savienības ar pagānu tautām. Tarzisas sudrabu un Ovira zeltu ieguva upurējot skaidrību un noziedzoties pie uzticētām svētām lietām. Sabiedrošanās ar elku kalpiem, precības ar sievām no pagānu tautām samaitāja viņa ticību. Šādā veidā noplēsa aizsargvaļņus, kurus Dievs bija uzcēlis savas tautas drošībai, un Salamans pats nodevās neīstu dievu pielūgšanai. Eļļas kalna virsotnē, taisni pretī Jehovas templim, bija uzcelti milzīgi tēli un altāri, lai kalpotu pagānu dievībām. Atmezdams savu padevību Dievam, Salamans pazaudēja pašsavaldīšanos. Notrulinājās viņa maigais jūtīgums. Pamazām izzuda viņa agrākās valdīšanas apzinīgais gars. Lepnums, godkāre, izšķērdība un baudkāre nesa nežēlības un pārmērības augļus. Tas, kas bija bijis taisns, līdzjūtīgs un dievbijīgs valdnieks, kļuva tagad par tirānu un apspiedēju. Tas, kas pie tempļa iesvētīšanas bija lūdzis par savu tautu, lai viņas sirds nedalīti piederētu Kungam, tagad kļuva par viņas pavedēju. Salamans apkaunoja sevi, apkaunoja Izraēli un apkaunoja Dievu.

Tauta, kuras lepnums viņš bija bijis, sekoja viņa vadībai. Lai gan viņš vēlāk nožēloja, tomēr viņa nožēlošana neaizkavēja iesētā ļaunuma augļu nešanu. Izraēlim no Dieva dotajai audzināšanai un iekārtai vajadzēja panākt to, lai tie visos savos dzīves ceļos atšķirtos no citām tautām. Bet šī īpatnība, kuru viņiem vajadzēja uzskatīt par sevišķu priekštiesību un svētību, tiem nepatika. Vienkāršību un atturību, kas tik raksturīga augstākajai attīstībai, viņi mēģināja apmainīt pret pagānu tautu greznību un vaļību. Viņu cenšanās bija pielīdzināties “visām tautām”. (1. Sam. 8:5) (50) Dieva audzināšanas plānu nobīdīja pie malas un noliedza Viņa autoritāti.

Ar Dieva ceļu atmešanu cilvēku ceļu dēļ, sākās Izraēla krišana. Tā tas turpinājās, kamēr jūdu tauta kļuva par laupījumu tām pašām tautām, kuru ieradumus viņi brīvprātīgi bija piesavinājušies.

Kā tauta Izraēla bērni nemācēja saņemt tās dāvanas, ko Dievs gribēja tiem dot. Viņi nenovērtēja Dieva nodomu, un nepiedalījās tā izpildīšanā. Bet, lai gan atsevišķi cilvēki un tautas var tādā veidā atšķirties no Dieva, Viņa prāts, attiecībā uz tiem, kas tam uzticas, paliek nemainīts. “Ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi.” (Sal. māc. 3:14)

Lai gan ir dažādas attīstības pakāpes un dažādas ir Viņa spēka atklāsmes, sastopot cilvēku vajadzības dažādos laikos, Dieva darbs vienmēr ir tas pats. Mācītājs ir tas pats. Dieva raksturs un Viņa plāns ir tas pats. Pie Viņa nav “pārmaiņas, ne pārgrozību ēnas.” (Jēk. 1:17)

Izraēla piedzīvojumi ir uzrakstīti mums par pamācību. “Un viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laiku robežām.” (1.Kor. 10:11) Mums, tāpat kā veco laiku Izraēlim, panākumi audzināšanā ir atkarīgi no uzticīgas Radītāja plāna izvešanas. Turēšanās pie Dieva Vārda pamatlikumiem atnesīs mums tikpat lielas svētības, kā tā būtu atnesusi ebreju tautai.

No lielo vīru dzīves

“Taisnā auglis ir dzīvības koks.”

Svētā vēsture sniedz daudz piemēru par īstās audzināšanas panākumiem. Tā rāda daudzus cēlus piemērus — vīrus, kuru raksturi izveidoti dievišķīgā vadībā; vīrus, kuru dzīves bija par svētību viņu apkārtnei un kas atradās pasaulē kā Dieva pārstāvji. To starpā ir Jāzeps un Dāniēls, Mozus, Elīsa un Pāvils, — lielākie valsts vīri, visgudrākais likumdevējs, viens no visuzticamākajiem reformatoriem un vislielākais skolotājs, kādu jebkad pasaule pazinusi, ja neskaita To, kas runāja tā, kā neviens cilvēks nav runājis.

Savas dzīves sākumā, pārejot no jaunības vīra gados, Jāzepu un Dāniēlu atrāva viņu dzimtām un aizveda par gūstekņiem uz pagānu zemēm. Sevišķi Jāzeps bija padots kārdināšanām, kas sekoja viņa likteņa pavērsieniem. Sava tēva mājā mīlēts un lutināts, Potifara namā vergs, tad uzticības vīrs un pārvaldnieks, studijās, novērojumos un satiksmē ar cilvēkiem audzināts veikalnieks, faraona cietumā, valsts gūsteknis, netaisni notiesāts, bez cerības uz attaisnošanu, bez izredzēm uz atsvabināšanu, lielas krīzes laikā aicināts vadīt tautu. Kas viņam deva spēku paturēt savu skaidrību?

Neviens nevar bez briesmām stāvēt šādā augstumā. Tāpat kā vētra, kas nenodara postu ielejas puķēm, bet izrauj ar visām saknēm kokus kalnu virsotnēs, (52) tā lielas kārdināšanas, kas paiet garām šīs zemes neievērojamiem, uzbrūk tiem, kas stāv pasaules augstās panākumu un goda vietās. Bet Jāzeps panesa kā pretestību, tā arī labklājības pārbaudījumu. Viņš parādīja to pašu uzticību gan faraona pilī, gan arī cietumnieka kamerā. Savā bērnībā Jāzeps bija mācījies mīlēt un bīties Dievu. Bieži sava tēva teltī zem Sīrijas zvaigznēm viņš bija dzirdējis stāstu par nakts atklāsmi Bētelē, par kāpnēm, kas sniedzās no debesīm līdz zemei, par eņģeļiem, kas pa tām nokāpa un uzkāpa un par to, kas atklājās Jēkabam no troņa augstībā. Viņš bija dzirdējis stāstu par cīņu pie Jabokas, kad, atteicies no iemīļotiem grēkiem, Jēkabs stāvēja kā uzvarētājs un saņēma Dieva lielkunga nosaukumu.

Jāzepa skaidrā un vienkāršā dzīve, kad viņi kā ganu zēni rūpējās par sava tēva avju pulkiem, bija veicinājusi fizisko un intelektuālo spēju attīstīšanos. Satikdamies ar Dievu dabā un mācīdamies tās lielās patiesības, kuras kā svēts mantojums gāja cauri paaudzēm, viņš ieguva stiprumu un noteiktību pamatlikumos. Savas dzīves visgrūtākajā laikā, kad viņš atradās briesmīgajā ceļojumā no savas bērnības mājām Kānanā uz verdzību, kas viņu sagaidīja Ēģiptē, un kad viņš pēdējo reizi raudzījās uz pakalniem, kas apslēpa viņa cilts teltis, Jāzeps atcerējās sava tēva Dievu. Viņš atcerējās bērnības mācības un savā dvēselē apņēmās palikt uzticīgs — apņēmās rīkoties tā, kā pienākas debesu valdnieka pavalstniekam.

Svešinieka un verga grūtajā dzīvē, netikumīgu skatu un skaņu vidū, vilināts no elku kalpības, kas bija saistīta ar visas bagātības, kultūras un ķēnišķīgas greznības pievilcību, (53) Jāzeps stāvēja nelokāms. Viņš bija mācījies paklausīt pienākumam. Uzticība katrā vietā, sākot ar viszemāko un beidzot ar visaugstāko, attīstīja katru spēju augstākai kalpošanai. Tai laikā, kad viņu aicināja faraona galmā; Ēģipte bija visvarenākā nācija. Viņai nebija līdzīgas civilizācijā, mākslā un izglītībā. Vislielāko grūtību un briesmu laikā Jāzeps pārvaldīja valsti; un to viņš darīja tā, ka mantoja valdnieka un tautas uzticību. Faraons viņu iecēla “par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai, ka tas saistītu viņa lielkungus pēc sava prāta un mācītu gudrību viņa vecākajiem.” (Ps. 105:21,22)

Inspirācija mums atklājusi Jāzepa dzīves noslēpumu. Dievišķīgā skaistuma un spēka pilnajos vārdos Jēkabs, svētīdams savus bērnus, sacīja par savu vismīļāko dēlu tā:

“Jāzeps ir jauns augļu koks, jauns augļu koks avota malā, tie zari stiepjas pāri mūriem. Strēlnieki viņu kaitinājuši, viņu apšaudījuši un ienīduši. Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, no tā rokām, kas varens iekš Jēkaba; no turienes, kur tas gans Izraēla klints. No tava tēva Dieva, un tas tev palīdzēs, — un no Visuvarenā, tas tevi svētīs ar debess svētījumiem no augšienes, ar dziļumu svētījumiem apakšā, ar svētījumiem no krūtīm un miesām. Tava tēva svētījumi ir stiprāki nekā manu vecaju svētījumi līdz mūžīgo kalnu galiem, tie nāks pār Jāzepa galvu, un pār to galvu, kas tas izredzētais savu brāļu starpā.” (1. Moz. 49:22-26) (54)

Uzticība Dievam, ticība Neredzamajam bija Jāzepa enkurs. Tur guļ viņa spēka noslēpums.

“Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, no Tā rokām, kas varens iekš Jēkaba.”

__________

Dāniēlam un viņa biedriem Bābelē, viņu jaunībā liktenis bija šķietami labvēlīgāks nekā Jāzepam viņa pirmajos dzīves gados Ēģiptē; bet viņiem bija jāiztur laikam gan ne mazāki rakstura pārbaudījumi, No viņu dzimtenes, Jūdejas un apkārtnes vienkāršības, šos ķēniņa cilts jaunekļus aizveda uz vislielāko pilsētu, uz visvarenākā valdnieka galmu; un tur viņus izraudzīja apmācīt speciālam ķēniņa dienestam. Stipras bija kārdināšanas, kam viņi bija padoti šajā samaitātajā un izšķērdīgajā galmā. To, ka Jehovas pielūdzēji bija Bābeles gūstekņi, ka Dieva nama trauki bija nolikti Bābeles dievu tempļos, ka pats Izraēla ķēniņš bija cietumnieks babiloniešu rokās, to viņu uzvarētāji lielīgi uzskatīja kā pierādījumu, ka viņu reliģijas un ierašas ir augstākas par ebreju reliģiju un dzīves veidu.

Šādos apstākļos, pat šajā pazemojumā, ko bija nesusi Izraēla atkāpšanās no Dieva baušļiem, Dievs deva pierādījumu par savu virsvaldību, par savu pavēļu svētumu un paklausības drošajām sekām. Un šo liecību Viņš deva, kā to vienīgi var dot caur tiem, kas vēl arvien stipri turējās savā uzticībā.

Dāniēlam un viņa biedriem jau pašā viņu dzīves gaitas sākumā nāca izšķirošais pārbaudījums. Rīkojums, ka pārtika viņiem bija jāņem no ķēniņa galda, bija ķēniņa labvēlības un gādības apliecinājums. Bet tā kā viena daļa bija upurēta elkiem, tad barība no ķēniņa galda bija veltīta elku kalpošanai, (55) un ja tie piedalītos ķēniņa pārpilnībā, tad šos jaunekļus uzskatītu par dalībniekiem neīsto dievu pagodināšanā. Un šādā pagodināšanā piedalīties viņiem aizliedza uzticība Jehovam. Viņi nedrīkstēja arī pielaist greznības un nesātības vājinātāju iespaidu uz fizisko, intelektuālo un garīgo attīstību.

Dāniēls un viņa biedri bija cītīgi mācīti Dieva Vārda pamatlikumos. Viņi bija mācījušies upurēt laicīgo garīgajam un mīlēt augstāko labumu. Un viņi saņēma atalgojumu. Viņu pareizais dzīves veids, “atbildības izjūta, ka viņi ir Dieva pārstāvji, izsauca miesas, prāta un dvēseles krāšņāko attīstību. Viņu mācību laika beigās, kad viņus pārbaudīja kopā ar citiem ķēniņa valsts goda amata kandidātiem, tad “visu starpā neatradās neviena tāda, kā Dāniēls, Ananija, Mizaels un Azarija.” (Dan. 1:19)

Bābeles galmā bija sapulcināti visu zemju pārstāvji — vīri, kas bija no dabas visbagātāk apveltīti un kam bija visaugstākā kultūra, kādu šī pasaule varēja sniegt; bet tomēr starp visiem neviens nebija līdzīgs ebreju gūstekņiem. Fiziskā spēkā, skaistumā, gara spējās un izglītībā neviens nevarēja ar viņiem sacensties. “Un visādā gudrībā un zināšanā, ko ķēniņš tiem jautāja, viņš tos atrada desmitkārt pārākus nekā visus zīlniekus un vārdotājus pa visu savu valsti.” (Dan. 1:20)

Būdams nesatricināms savā uzticībā Dievam, nepiekāpīgs pašdisciplīnā, Dāniēls ar savu cēlo godprātību un pieklājīgo izturēšanos, neskatoties uz savu jaunību, mantoja “žēlastību un labvēlību”, pie tā pagānu ierēdņa, kā gādībā viņš bija nodots. (56) Šīs pašas rakstura īpašības parādījās viņa dzīve. Ātri viņš pacēlās līdz valsts pirmā ministra stāvoklim. Viņš pārdzīvoja veselu rindu valdnieku, nācijas pagrimšanu un pretinieka valsts nodibināšanos. Tik liela bija viņa gudrība un valstsvīra spējas, tik pilnīga takta izjūta, viņa pieklājība un viņa īstā sirds laipnība, kas saistījās ar uzticību principiem, ka pat viņa ienaidnieki bija spiesti atzīties, ka “tie nekādu iemeslu, nedz vainu nevarēja atrast, jo viņš bija uzticīgs.” (Dan. 6:4)

Kad nu Daniels ar nesatricināmu uzticību pieķērās Dievam, pār viņu nāca pravieša gars. Kamēr cilvēki viņu pagodināja ar galma atbildībām un valsts noslēpumiem, arī Dievs viņu pagodināja, ieceldams viņu par savu sūtni un mācīdams viņam lasīt nākošo laikmetu noslēpumus. Pagānu valdnieki, satiekoties ar šo debesu pārstāvi, bija spiesti apliecināt Dāniēla Dievu. “Tas ir tiešām tiesa,” sacīja Nebukandnēcars, “ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār visiem ķēniņiem, un parāda noslēpumus.”

Dārijs savā uzsaukumā “visiem ļaudīm, visām tautām un mēlēm, kas visapkārt virs zemes” atzina, ka “Dāniēla Dievs ir dzīvais Dievs un pastāvīgs mūžīgi, un Viņa valstība nav nīcīga un Viņa valdībai nav gala. Viņš atpestī un izglābj, un dara brīnumus un zīmes debesīs un virs zemes. (Dan. 2:47; 6:25-27)

__________

Ar savu gudrību un taisnīgumu, ar savas ikdienišķās dzīves skaidrību un labdarību un ar savu uzupurēšanos tautai, kas tomēr kalpoja elkiem, (57) Jāzeps un Dāniēls pieradīja savu uzticību tiem pamatlikumiem, ko viņi bērnībā bija mācījušies. Viņi palika “uzticīgi Dievam, kā pārstāvji viņi bija. Šos vīrus, Ēģiptē kā Bābelē godināja visa nācija; un Bābeles pagānu tauta un visas nācijas, kuras ar to bija saistītas, redzēja viņos Dieva laipnību un labprātību, Kristus mīlestības piemēru.

Kāds dzīves uzdevums bija šiem cēlajiem ebrejiem! Kad viņi atvadījās no sava bērnības stūrīša, cik maz viņi sapņoja par savu augsto uzdevumu! Uzticīgi Un nelokāmi viņi pakļāvās dievišķīgai vadībai un tā Dievs caur viņiem varēja piepildīt savu nodomu

Tās pašas varenās patiesības, kuras tika atklātas caur šiem vīriem, Dievs vēlas atklāt arī caur jaunatni un bērniem mūsu dienās. Jāzepa un Dāniēla dzīves stāsts noder paraugam tam, ko Dievs darījis tiem, kas Viņam nododas, un ar visu sirdi cenšas izpildīt Viņa prātu.

Pasaules lielākā vajadzība ir vajadzība pēc vīriem, kas neļaujas pirkties nedz pārdoties, vīriem, kas savos dvēseles dziļumos ir uzticīgi un godīgi, vīriem, kas nebaidās grēku saukt tā īstajā vārdā, vīriem, kuru sirdsapziņa ir tik uzticīga pienākumam kā magnēta adata polam, vīriem, kas nostājas par taisnību, kaut arī debesis grūtu.

Bet šāds raksturs nav nejaušība; par to nav jāpateicas Aizgādības sevišķai labvēlībai vai apdāvinātībai. Cēls raksturs ir pašdisciplīnas rezultāts, sekas no zemākās dabas pakļaušanas augstākajai — sevis nodošana mīlestības kalpošanai Dievam un cilvēkiem.

Jaunatnei vajadzētu ieaudzināt patiesību, ka viņas dāvanas nepieder viņai pašai. Spēks, laiks un prāts ir tikai aizdotas mantas. (58) Tas pieder Dievam, un lai katra jaunieša apņemšanās būtu tās vislabāk likt lietā. Tas zars, no kā Dievs sagaida augļus, nama turētājs, kā mantai jāpavairojas, gaisma apgaismot pasauli.

Katram jaunietim, katram bērnam ir kāds darbs, ko darīt Dievam par godu un cilvēcei par svētību. __________

Pravieša Elīsa pirmie gadi pagāja lauku dzīves klusumā, mācoties no Dieva un dabas, un strādājot derīgu darbu. Gandrīz vispārējas atkāpšanās laikā viņa tēva nams bija viens no tiem, kas nebija, locījuši savus ceļus Baāla priekšā. Viņa mājā godāja Dievu un uzticību pienākumam uzskatīja par ikdienišķās dzīves likumu.

Kā bagāta zemkopja dēls Elīsa bija uzņēmies nodarbošanos, kas viņam bija vistuvākā. Lai gan viņam bija vadoņa spējas, viņš tika apmācīts dzīves parastajos pienākumos. Lai varētu gudrāk vadīt, viņam bija jāmācās paklausīt. Uzticībā mazajās lietās, viņš tika sagatavots svarīgākiem pienākumiem.

Lai gan lēnas un maigas dabas, tomēr Elīsa bija arī enerģisks un izturīgs. Kā svētumu viņš sargāja mīlestību un bijību uz Dievu un ikdienas neievērojamās gaitās viņš iemācījās neatkāpties no mērķa un rakstura cēluma, pieaugdams dievišķīgā žēlastībā un atzīšanā. Darbodamies kopā ar savu tēvu mājas pienākumos, viņš mācījās sadarboties ar Dievu.

Aicinājums par pravieti Elīsam nāca tad, kad viņš kopā ar sava tēva kalpiem ara laukā. Kad Elija Dieva vadīts meklēja sev pēcnācēju un uzmeta savu mēteli jaunekļa pleciem, Elīsa saprata aicinājumu un tam paklausīja. Viņš “cēlās un gāja Elijam pakaļ un tam kalpoja.” (1. Ķēn. 19:21) (59) Tie nebija lieli darbi, kurus sākumā prasīja no Elīsas; visparastākie pienākumi vēl arvien sastādīja viņa audzināšanu. Par viņu sacīts, ka viņš lējis ūdeni uz Elijas, sava mācītāja, rokām. Kā pravieša personīgs pavadonis viņš turpināja pierādīt savu uzticību mazajās lietās, bet tai pašā laikā viņš ar ikdienas pieaugošiem pienākumiem svētojās tam uzdevumam, kuram Dievs viņu bija nozīmējis.

Kad viņu aicināja pirmo reizi, tad pārbaudīja viņa apņemšanos. Kad viņš griezās, lai sekotu Elijam, pravietis viņam pavēlēja atgriezties mājās. Viņam tas bija jāpārdomā — jāizlemj pašam aicinājumu pieņemt vai atraidīt. Bet Elīsa saprata savas izdevības vērtīgumu. Ne par kādām laicīgām priekšrocībām viņš nepalaistu garām iespēju kļūt par Dieva vēstnesi, vai arī upurētu priekštiesību būt satiksmē ar Dieva kalpu.

Pagāja laiks un Elija bija sagatavots pārvēršanai; un arī Elīsa bija sagatavots kļūt par Elijas pēcnācēju. Atkal pārbaudīja viņa ticību un apņemšanos. Kad viņš pavadīja Eliju viņa kalpošanas gaitās un kad viņš zināja, ka drīz jānāk pārmaiņai, pravietis katrā vietā uzaicināja viņu griezties atpakaļ. “Paliec jel šeitan,” Elija sacīja, “jo Kungs mani sūtījis uz Bēteli.” Bet no savas agrākās nodarbošanās, kad viņš soļoja aiz arkla, Elīsa bija mācījies neatkāpties un nezaudēt drosmi; un tagad, pieliekot roku arklam citā darba nozarē, viņš neļāvās novirzīties no mērķa. Tikpat bieži, cik viņu uzaicināja griezties atpakaļ, viņa atbilde skanēja: “Tik tiešām kā Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu.” (2. Ķēn. 2:2) (60)

“Tā tie gāja abi divi... un tie abi stāvēja pie Jordānas. Tad Elija ņēma savu mēteli un satina un sita ūdenī un tas dalījās uz abējām pusēm, ka tie abi gāja cauri sausām kājām. Kad tie nu bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja uz Elīsu: lūdz, ko man tev būs darīt, pirms es topu atņemts no tevis. Un Elīsa sacīja: lai jel tavs gars divkārtīgā mērā ir uz manis. Un viņš sacīja: grūtu lietu tu esi lūdzis; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tapšu atņemts, tad tas tev” tā notiks, bet ja nē, tad tas nenotiks, Un šiem tā ejot un runājot, redzi, ugunīgi rati un ugunīgi zirgi nāca, kas tos abus šķīra. Tā Elija aizbrauca vētrā uz debesīm.

Un Elīsa to redzēja un brēca: mans tēvs, mans tēvs! Izraēla rati un viņa jātnieki!

Un viņš to vairs neredzēja. Un viņš sagrāba savas drēbes un tās saplēsa divos gabalos; un viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis un griezās atpakaļ un stāvēja Jordanas malā; un viņš ņēma Elijas mēteli, kas tam bija nokritis un sita to ūdenī un sacīja: kur nu viņš, tas Kungs, Elijas Dievs? Un viņš sita ūdenī un tas dalījās uz abējām pusēm un Elīsa gāja cauri. Kad nu praviešu bērni iepretim Jērikai viņu redzēja, tad tie sacīja: Elijas gars dus uz Elīsas, un tie viņam gāja pretī un metās pie zemes viņa priekšā.” (2. Ķēn. 2:6-15)

No šī brīža Elīsa stāvēja. Elijas vietā. Un tas, kās bija bijis uzticīgs mazumā, izrādījās uzticīgs arī lielās lietās.

Elija; spēka vīrs, bija Dieva ierocis milzīgu ļaunumu pārvārēšanai. Elku kalpība, ko atbalstīja Āhabs un pagāniete Izebele, kas bija pavedusi tautu, tika vājināta, (61) Baāla pravieši bija nokauti, Visa Izraēla tauta bija dziļi aizkustināta, un daudzi atgriezās pie Dieva pagodināšanas. Par Elijas pēcnācēju tagad vajadzēja tādu vīru, kas ar rūpīgu, pacietīgu pamācību vadītu Izraēli uz drošām takām. Šim darbam Elīsa savos agrākajos mācību gados bija sagatavots Dieva vadībā.

Šī mācība ir domāta visiem. Neviens nevar zināt, kāds nolūks Dieva audzināšanai; bet visi var būt pārliecināti, ka uzticība mazās lietās ir pierādījums par gatavību lielākām atbildībām. Katra cilvēka dzīves rīcība ir viņa rakstura atklāsme; un tikai to, kas mazos pienākumos izrādās par “darbinieku, kam nav jākaunas”, (2. Tim. 2:15) Dievs pagodinās ar lielāku uzticību.

__________

Jaunāks par Jāzepu vai Dāniēlu bija Mozus, kad viņam atņēma vecāku gādību un aizsardzību; bet gandrīz tie paši spēki, kas bija veidojuši Jāzepa un Dāniēla dzīvi, veidoja arī viņu. Tikai divpadsmit gadus viņš pavadīja pie saviem ebreju piederīgiem, bet šajos gados bija likts pamats viņa lielumam; to lika kāda roka, kas maz pazīst pasaules slavu.

Jochebeda bija sieviete un verdzene. Viņas liktenis dzīvē bija grūts, viņas nasta smaga. Bet caur nevienu citu sievieti, izņemot Mariju no Nācaretes, pasaule nav saņēmusi lielākas svētības. Zinādama, ka bērnu drīz atņems viņas aizgādībai un viņš drīz nonāks to aizbildniecībā, kas nepazīst Dievu, viņa jo nopietnāki centās saistīt viņa dvēseli ar debesīm. Viņa centās iedēstīt bērna sirdī mīlestību un uzticību Dievam, un darbs tika uzticīgi pabeigts. (62)

Nekāds vēlākais iespaids nevarēja Mozu ierosināt atsaukt tos patiesības pamatlikumus, kas bija viņa mātes pamācību un visas viņas dzīves mācības smaguma punkts.

No vienkāršās būdiņas Gozenē Jochebedas dēls pārgāja faraona pilī, kur to Ēģiptes princese apsveica kā mīļotu un lutinātu dēlu.

Ēģiptes skolās Mozus saņēma augstāko pilsonisko un militāro audzināšanu. Personīgi ļoti pievilcīgs, daiļu seju un staltu augumu, apgaismotu prātu, ķēnišķīgu izturēšanos un kā slavens karavadonis viņš kļuva par nācijas lepnumu.

Ēģiptes ķēniņš bija arī priesteru šķiras loceklis; un Mozu, lai gan viņš atteicās piedalīties pagāniskos dievkalpojumos, tomēr ievadīja visos Ēģiptes reliģijas noslēpumos. Tā kā Ēģipte tai laikā vēl arvien bija visvarenākā un viscivilizētākā tauta, tad Mozum, kā tās nākošajam valdniekam, bija arī izredzes uz visaugstāko godu, kādu šī pasaule var sniegt. Bet viņa izvēle bija vēl augstāka. Dieva goda un Viņa samītās tautas atsvabināšanas dēļ Mozus upurēja Ēģiptes godu. Tad, sevišķā nozīmē, viņa audzināšanu pārņēma Dievs.

Vēl Mozus nebija sagatavots savam dzīves darbam. Viņam vēl bija jāmācās mācība par atkarību no dievišķīgā spēka. Viņš bija pārpratis Dieva nodomu. Viņš cerēja atsvabināt Izraēli ar ieročiem. Šī iemesla dēļ viņš riskēja visu un cieta neveiksmi. Pazaudējis un vīlies viņš kļuva par bēgli un trimdinieku svešumā.

Midiānas tuksnesī Mozus pavadīja četrdesmit gadus ganot avis. Šķietami uz visiem laikiem šķirts no sava dzīves uzdevuma, viņš saņēma audzināšanu, kas bija nepieciešama tā piepildīšanai. Gudrību valdīt neapzinīgu un stūrgalvīgu pulku, vajadzēja iegūt caur pašdisciplīnu. (63) Rūpējoties par avīm un nevarīgiem jēriem, viņam vajadzēja iegūt piedzīvojumus, kas viņu padarīja par Izraēla uzticīgo un lēnprātīgo ganu. Lai varētu kļūt par Dieva pārstāvi, Mozum bija jāmācās no Viņa.

Iespaidi, kas viņam bija visapkārt Ēģiptē, viņa audžu mātes mīlestība, viņa ķēniņa mazdēla stāvoklis, greznība un netikums, kas viņu vilināja tūkstoš veidos, neīstās reliģijas izsmalcinātība, viltība un misticisms bija ietekmējuši viņa prātu un raksturu. Tuksneša skarbā vienkāršībā viss tas izzuda.

Kalnu vientulības svinīgajā varenumā Mozus bija viens ar Dievu. Uz visa bija rakstīts Radītāja vārds. Mozum likās, ka viņš stāv Dieva priekšā un ka viņu apēno Dieva spēks. Šeit izgaisa viņa pašapziņa. Mūžīgā priekšā viņš aptvēra, cik vājš, cik nespēcīgs, cik īsredzīgs ir cilvēks.

Šeit Mozus ieguva to, kas pavadīja viņu visos pūļu un rūpju dzīves gados — izjūtu par Dievišķīgā tiešo klātesamību. Viņš ne tikai skatījās cauri laikmetiem uz Kristu, kur tas parādīsies miesā; viņš redzēja Kristu pavadām Izraēla pulkus visos ceļojumos. Nesaprasts un nepatiesi apvainots, kad Viņam bija jāpanes pārmetumi un apvainojumi, kad bija jāraugās briesmām un nāvei acīs, viņš izturēja “it kā neredzamo redzēdams”. (Ebr. 11:27)

Mozus ne tikai domāja par Dievu, viņš To skatīja. Dievs kā pastāvīga vīzija bija viņa acu priekšā. Nekad viņš To neizlaida no savām acīm.

Mozum ticība nebija minējums, viņam tā bija reālitāte. Viņš ticēja, ka Dievs sevišķi vada viņa dzīvi un atzina Dievu visos dzīves sīkumos. (64) Viņš uzticējās Dievam, ka Tas dos spēku pretoties katrai kārdināšanai.

Lielo, viņam uzdoto darbu Mozus gribēja padarīt tik labi, cik vien iespējams, bet viņš visu savu drosmi lika dievišķā spēkā. Viņš izjuta palīdzības nepieciešamību, lūdza to, ticībā satvēra to, un saņēmis palīdzības apsolījumu viņš devās uz priekšu.

Tādi bija piedzīvojumi, ko Mozus ieguva savos četrdesmit gados tuksnesī. Lai sniegtu šādus piedzīvojumus, bezgalīgā Gudrība neuzskatīja laiku par garu un maksu par lielu.

Šīs audzināšanas iznākums no tur sniegtām mācībām ir savijies ne vien ar Izraēla vēsturi, bet ar visu, kas kopš tās dienas līdz mūsu laikam ir liecinājis par pasaules progresu. Visaugstākā liecība par Mozus lielumu, spriedums, kuru inspirācija izsaka par viņa dzīvi, skan: “Un tāds pravietis Izraēlā vairs necēlās, ko Kungs bija atzinis vaigu vaigā.” (5. Moz. 34:10)

__________

Jeruzalemes rakstu mācītāja ugunīgā dedzība un gara spēks pievienojas Jēzum sekotāju Galilejas mācekļu ticībai un piedzīvojumiem evaņģēlija pasludināšanas darbā. Romas pilsonis, dzimis kādā pagānu pilsētā, jūds, ne vien pēc izcelšanās, bet pēc visas dzīves audzināšanas, nacionālās nodarbošanās un reliģiskās pārliecības, audzināts no visslavenākā rakstu mācītāja, pamācīts visos sentēvu likumos un ierašās — Sauls no Tarsas vislielākā mērā turējās pie savas nācijas lepnuma un aizspriedumiem. Būdams vēl jauneklis, viņš kļuva par godājamu augstās tiesas locekli. (65) Uz viņu skatījās kā uz daudz apsološu vīru, kā uz dedzīgu vecās ticības aizstāvi.

Jūdejas teoloģijas skolās Dieva Vārds bija nobīdīts cilvēku spekulāciju dēļ pie malas; rakstu mācītāju izskaidrojumi un tradīcijas atņēma tam viņa spēku. Šo skolotāju vadošie principi un dzinuļi bija pašpaaugstināšanās, varas kāre, šaursirdīga noslēgšanās, svētulība un citu nicinātājs lepnums.

Rakstu mācītāji lepojās savā pārākumā ne vien citu, bet arī savas tautas priekšā. Neganti nīzdami savus romiešu apspiedējus, viņi klusībā loloja nodomu atgūt savu nacionālo virskundzību ar ieroču varu. Jēzus sekotājus, kuru miera vēsts bija tik pilnīgi pretēja viņu godkārīgajiem nodomiem, viņi ienīda un nogalināja. Šinīs vajāšanās Sauls bija viens no visniknākajiem un nežēlīgākajiem.

Ēģiptes militārās skolās Mozum iemācīja varas likumu un tik stipri šī mācība bija iespiedusies viņa raksturā, ka vajadzēja četrdesmit gadus klusuma un satiksmes ar Dievu un dabu, lai sagatavotu viņu vadīt Izraēli ar mīlestības likumu. Šī pati mācība bija jāmācās Pāvilam.

Krustā sistā parādīšanās pie Damaskas vārtiem pārmainīja visu viņa dzīves gaitu. Vajātājs kļuva par mācekli, skolotājs par skolnieku. Vientulībā pavadītās tumšās dienas Damaskā viņa piedzīvojumos atsvēra gadus. Viņa atmiņā uzkrātās Vecās Derības rakstu vietas sastādīja viņa mācību vielu, un Kristus bija viņa skolotājs. Arī dabas vientulība kļuva viņa skola. Viņš aizgāja uz Arābijas tuksnesi, lai tur pētītu Rakstus un mācītos no Dieva. Viņš iztukšoja savu dvēseli no tiem aizspriedumiem un ierašām, kas bija veidojuši viņa dzīvi un saņēma pamācību no Patiesības avota. (66)

Viņa vēlākā dzīve bija apgarota no vienīgā pašuzupurēšanās principa — mīlestības kalpošanas. “Es esmu parādnieks,” viņš sacīja, “grieķiem un barbariem, gudriem un negudriem.” (Rom. 1:14) “Jo Kristus mīlestība mūs spiež.” (2. Kor. 5:14)

Pāvils, vislielākais no cilvēcīgiem mācītājiem, uzņēmās kā zemākos tā arī augstākos pienākumus. Viņš atzina, ka darbs ir tikpat nepieciešams kā rokai, tā arī prātam. Viņš strādāja amatu, lai uzturētu pats sevi. Viņš strādāja savā telšu taisītāja arodā, ikdienas sludinādams evaņģēliju lielajos civilizācijas centros. Šķirdamies no Efezas vecajiem, viņš sacīja: “Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.” (Ap.d. 20:34)

Pāvils bija apbalvots izcilām gara dāvanām, un viņa dzīvē atklājās retas gudrības spēks. Visplašāk tvērēji principi, principi, par kuriem nezināja viņa laika vislielākie gari, ir atklāti viņa mācībā un parādīti viņa dzīvē. Viņam bija vislielākā gudrība, kas palīdz ātri cilvēku saprast un iejusties viņa stāvoklī, palīdz saprast to, kas vieno cilvēkus ar cilvēkiem, dara tos spējīgus pamodināt viņā labāko dabu un iedvesmot tos augstākai dzīvei.

Paklausāties vārdus, ko viņš sacīja pagāniskajiem listriešiem, kad viņš tiem norāda uz Dievu — visa laba avotu, kas atklājas dabā, “sevi nav pametis neapliecinātu... no debesīm jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” (Ap.d. 14:17)

Uzlūkojiet viņu Filipu pilsētas cietumā, kad, neskatoties uz savām fiziskajām sāpēm, viņa slavas dziesma pārtrauc pusnakts klusumu, (67) kad pēc zemes trīces atvērās cietuma durvis, viņa balss ir atkal dzirdama, vārdos, kas mierina pagānu cietuma uzraugu: “Nedari sev ļauna, jo mēs esam visi šeit.” (Ap.d. 16:28) — Katrs vīrs bija savā vietā; tos bija aizturējusi viena cietumnieka — Pāvila klātbūtne. Un cietuma uzraugs, pārliecināts par tās ticības īstenību, kas palīdzēja Pāvilam, jautāja pēc pestīšanas ceļa un ar visu savu namu pievienojās vajātajam Kristus mācekļu pulciņam.

Vēro Pāvilu Atēnās, Areopagā, kad viņš atspēko zinātni ar zinātni, loģiku ar loģiku un filozofiju ar filozofiju! Ievēro, kā viņš ar smalkjūtību, kas dzimusi no dievišķīgās mīlestības, norāda uz Jehovu, kā “Nepazīstamo Dievu”, ko viņa klausītāji nezinādami pagodinājuši, un kā viņš kāda viņu pašu dzejnieka vārdiem tēlo to kā Tēvu, kā bērni viņi esot. Klausies viņu, kā viņš šai šķiru laikmetā, kad pilnīgi neatzina cilvēku cilvēcīgās tiesības, izceļ lielo cilvēku brālības patiesību paskaidrodams, ka Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu.” (Ap.d. 17:26) Tad viņš rāda, ka visā Dieva radībā kā zelta pavediens stiepjas Viņa labvēlības un žēlastības nodoms ar cilvēku. “Viņš nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap.d. 17:23,26,27)

Klausies viņu Fēsta galmā, kad ķēniņš Agripa, pārliecināts par evaņģēlija patiesību, izsaucas: “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.” Ar kādu cēlu smalkjūtību Pāvils, norādīdams uz savām ķēdēm, atbild: (68) “Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.” (Ap.d. 26:28,29)

Tā pagāja viņa dzīve, kā viņš pats attēlo savos vārdos; “Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu laužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā, darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā.” (2. Kor. 11:26, 27)

“Mūs lamā un mēs svētījam; mūs vajā un mēs paciešam,” saka Pāvils.

“Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus, kā tādi, kam nav nenieka, un kam tomēr ir visas lietas.” (1. Kor. 4:12; 2. Kor. 6:10)

Kalpošanā viņš atrada sev prieku, un savas darbīgās, pūļu pilnās dzīves beigās, skatīdamies uz tās cīņām un uzvarām, viņš varēja sacīt: “Labo cīnīšanos esmu cīnījies.” (2. Tim. 4:7)

__________

Šie stāsti nekad nenoveco. Nevienam viņi nav tik svarīgi kā jaunatnei. Mozus atteicās no izredzēm uz ķēniņvalsti, Pāvils no priekšrocībām dzīvot bagātībā un godā starp saviem ļaudīm, lai visu dzīvi nestu nastas, kalpojot Dievam. Daudziem šo vīru dzīve izliekas viena vienīga atsacīšanās un upuris. Vai tas patiešām bija tā? Mozus vērtēja Kristus negodu augstāk par Ēģiptes mantām. Viņš to darīja tāpēc, ka tas tiešām arī tā bija, Pāvils sacīja: “Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu, (70) jo patiesi es arī visu uzskatu par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Fil. 3:7,8) Viņš bija apmierināts ar savu izvēli.

Mozum piedāvāja faraona pili un valdnieka troni, bet šajos greznajos pagalmos bija grēcīga laime, kas liek cilvēkam aizmirst Dievu un tā vietā viņš izvēlējās “paliekamu mantu un taisnību.” (Sak.v. 8:18) Negribēdams saistīties ar Ēģiptes lielumu, viņš izvēlējās vienot savu dzīvi ar Dieva nodomu. Viņš deva likumus nevis Ēģiptei, bet, Dieva vadīts, pasludināja likumus visai pasaulei. Viņš kļuva Dieva darba rīks to pamatlikumu došanā cilvēkiem, kas noderēja par aizsargu, kā ģimenei tā sabiedrībai un kas bija pamatakmens nāciju labklājībai — pamatlikums, kurus mūsu laikos pasaules lielākie vīri atzīst par pamatu visam tam, kas ir labākais laicīgajās valdībās.

Ēģiptes varenība guļ pīšļos. Viņas vara un civilizācija ir pagājusi, bet Mozus darbs nevar iznīkt nekad. Tie lielie taisnības pamatlikumi, kuru nodibināšanai viņš dzīvoja, ir mūžīgi.

Mozus darba un sirdi nospiedēja rūpju dzīve ir Tā klātbūtnes caurstrāvota, kas ir “pārāks par tūkstošiem” un kura “būtība ir mīlestība.” (Augstā dz. 5:10,16) Ar Kristu ceļojot pa tuksnesi, ar Kristu uz apskaidrošanas kalna, ar Kristu debesu pagalmos — viņa dzīve zemes virsū bija par svētību un svētīta un debesīs godāta.

Pāvilu, viņa daudzajos darbos, cēla uz augšu Dieva klātbūtne kā uzturētājs spēks. (71) Viņš sacīja: “Es spēju visas lietas iekš tā, kas mani dara spēcīgu, proti, Kristus.” (Fil. 4:13) “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?... Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārēm paliekam uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom. 8:35-39)

Bet tomēr bija kāda līksmība, uz kuru Pāvils raudzījās nākotnē kā algu par savām pūlēm — tas pats prieks, kā dēļ panesa krustu un nebēdāja par kaunu, — prieks redzot sava darba augļus. “Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vaiņags?” viņš rakstīja Tesalonikas ticīgajiem. “Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā Viņa atnākšanas dienā? Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks! (1. Tes. 2:19,20)

Kas var izmērīt Pāvila dzīves darba iznākumu pasaulei? No visām tām labajām ietekmēm, kas mazina ciešanas, kas iepriecina bēdās, kas aiztur ļaunumu, kas paceļ dzīvi no patmīlības un juteklības, kas pagodina to ar nemirstības cerību, cik daudz no tā jāpateicas Pāvila un viņa līdzstrādnieku darbam, kad tie ar evaņģēliju no Dieva Dēla neievēroti ceļoja no Āzijas līdz Eiropas piekrastei?

Kāda vērtība būs katrai dzīvei, ja tā būs bijusi par Dieva ieroci ierosināt šādus svētīgus iespaidus? Cik vērtīgi būs mūžībā skatīt šādas dzīves darba iznākumu?

3. Vislielākais skolotājs

“Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.”

No Dieva sūtīts skolotājs

“Ņem viņu vērā.”

“Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padomdevējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielskungs.” (Jes. 9:6)

No Dieva sūtītajā skolotājā debesis deva cilvēkiem savu labāko un lielāko. Tas, kas bija stāvējis Visuaugstākā padomēs, kas bija runājis Mūžīgā svētnīcas vissvētākajā vietā, bija Tas, ko izvēlēja, lai cilvēcei savā personā atnestu Dieva atziņu.

Caur Kristu bija nācis katrs dievišķīgās gaismas stars, kas visos laikos bija sasniedzis mūsu kritušo pasauli. Tas bija Viņš, kas visos laikmetos bija runājis caur katru, kas bija pasludinājis Dieva vārdu cilvēkam. Viss tas labais un cēlais, kas parādījies, šīs zemes vislielākajās un viscēlākajās dvēselēs, bija atspoguļojums no Viņa. Jāzepa skaidrība un labdarība, Mozus ticība un pacietība, Elīsas pastāvība, Daniēla cēlā skaidrība un noteiktība, Pāvila dedzība un pašuzupurēšanās, intelektuālās un garīgās spējas, kas parādījās minētajos vīros un visos citos, kas kādreiz dzīvojuši uz šīs zemes, bija tikai atspulgs no Viņa starojošās godības, Viņā ir atrodams pilnīgais ideāls.

Kristus nāca pasaulē, lai parādītu šo ideālu kā vienīgo patieso mērķi, pēc kā censties, lai rādītu, (76) par ko var kļūt katra cilvēcīga būtne un par ko var kļūt visi, kas uzņēmuši Viņu caur dievišķīgā iemājošanu cilvēkā. Viņš nāca, lai rādītu, kā cilvēkiem jātop audzinātiem, lai tie būtu pienācīgi Dieva bērni, kā tiem zemes virsū jāpilda debesu pamatlikumi un jādzīvo debesu dzīve.

Dievs deva lielāko dāvanu, lai piepildītu cilvēka lielāko vajadzību. Gaisma atspīdēja tad, kad tumsība pasaulē bija visdziļākā. Nepareizas mācības jau ilgi bija cilvēku prātus novērsušas no Dieva. Pastāvošās audzināšanas sistēmās cilvēcīgā filozofija bija ieņēmusi dievišķīgās atklāsmes vietu. Debesu dotās patiesības vietā cilvēki, bija pieņēmusi pašu atrastu mērauklu. Viņi bija novērsušies no Dzīvības gaismas, lai staigātu pašu sakurtas uguns dzirksteļu gaismā.

Kad tie bija atšķīrušies no Dieva, un kad viņu vienīgā paļaušanās bija uz cilvēcīgām spējām, tad viņu spēks bija tikai vājums. Pat to mērķi, ko viņi paši bija uzstādījuši, viņi nespēja sasniegt. Patiesās vērtības trūkumu viņi aizpildīja ar ārēju izlikšanos un apliecinājumu. Tukša līdzība aizņēma īstenības vietu.

Laiku pa laikam radās skolotāji, kas noradīja cilvēkiem patiesības avotu, izskaidroja patiesos pamatlikumus, un cilvēku dzīves liecināja par viņu spēku. Bet šīm pūlēm nebija paliekami iespaidi. Tas gan uz īsu laiku aizturēja ļaunuma vilni, bet lejup gāšanās netika apturēta;. Reformatori bija gaisma, kas spīdēja tumsībā, bet viņi to nevarēja izklīdināt. Pasaule mīlēja “tumsību. vairāk nekā gaismu. (Jāņa 3:19) (77)

Kad Kristus nāca zemes virsū, cilvēce likās ātri tuvojamies savam viszemākajam stāvoklim. Paši sabiedrības pamati bija sašķobīti. Dzīve bija kļuvusi neīsta un mākslota. Jūdi, kuriem trūka Dieva Vārda spēks, sniedza pasaulei prāta aptumšotājas un dvēseli nāvētājas tradīcijas un spekulācijas. Dieva pielūgšana “garā un patiesībā” bija atvietota ar cilvēka pagodināšanu bezgalīgo, cilvēku iecelto ceremoniju virknējumā, Vispār pasaulē visas reliģijas sistēmas zaudēja savu varu par prātu un dvēseli. Apnikuši teikas un maldības, mēģinādami apslāpēt domu, cilvēki pievērsās neticībai un materiālismam. Izmezdami no saviem aprēķiniem mūžību, viņi dzīvoja tagadnei.

Beiguši atzīt dievišķīgo, viņi beidza cienīt arī cilvēcīgo. Pasaulē zuda taisnīgums, godprātība, skaidrība un līdzjūtība. Nežēlīga mantrausība un visu apslāpētāja godkārība radīja vispārēju neuzticību. Kā sapni vai kā teiku aizmeta projām jēdzienu par pienākumu, domu par to, ka stiprais ir parādā vājam, ideju par cilvēcīgo cieņu un cilvēcīgām tiesībām. Vienkāršos ļaudis uzskatīja kā nastu nesējus lopiņus, kā darba rīkus, vai ari kā kāpnes godkārībai. Pēc bagātībām, varas, ērtībām un baudkāres dzinās kā pēc augstākajiem labumiem. Laikmetu raksturoja fiziska deģenerācija, prāta stulbums un garīga nāve.

Kā ļaunās kaislības un cilvēku centieni izdzina no viņu domām Dievu, tā Viņu aizmirstot viņi vēl vairāk slīdēja uz ļaunu. Sirds, iemīlējusi ļaunu, piešķīra Viņam savas pašas īpašības, un šis uztvērums stiprināja grēka varu. Sekodami savām iegribām, cilvēki uzskatīja Dievu sev līdzīgu — par būtni, kā mērķis ir pašpagodināšanās, kā prasības pieskaņotas viņu pašu patikai, par būtni, kas cilvēku paceļ vai nogrūž, skatoties pēc tā, vai tie veicina vai traucē Viņa patmīlīgos mērķus. Zemākās šķiras domāja, ka augstākā Būtne gandrīz ne ar ko neatšķiras no viņu apspiedējiem, izņemot to, ka tā ir pārāka par tiem varā. Šīs idejas bija veidojušas visu reliģiju formas. Katra no tām bija prasību sistēma. Ar dāvanām un ceremonijām pielūdzēji mēģināja pielabināt dievību, lai tā nodrošinātu šīs dievības labvēlību savu pašu mērķu izvešanai. Šāda reliģija, kurai nebija varas par sirdi un sirdsapziņu, varēja būt tikai formu virknējums, kas apgrūtināja cilvēkus, un no kuras tie ilgojās tikt brīvi, atskaitot labumus, kādus tā varēja sniegt. Tā neierobežotais ļaunums kļuva stiprāks, kamēr cieņa un vēlēšanās pēc labā mazinājās. Cilvēki zaudēja Dieva līdzību, un dēmoniskās varas, kas tos pārvaldīja, uzspieda tiem savu zīmogu. Visa pasaule maz pamazām kļuva par samaitāšanas zaņķi.

Bet cilvēcei bija tikai viena cerība — ka šo nesaderīgo un samaitāto elementu masā tiktu iesviests jauns raugs, ka cilvēcei tiktu atnests jaunas dzīves spēks, ka dievatziņa tiktu atjaunota pasaulē.

Kristus nāca atjaunot šo atziņu. Viņš nāca nobīdīt pie malas neīstās mācības, ar kurām tie, kas teicās Dievu pazīstam, bija Viņu attēlojuši nepareizi. Viņš nāca parādīt Dieva likumu dabu, atklāt savā paša raksturā svētuma skaistumu.

Kristus nāca pasaulē ar mūžībā uzkrātu mīlestību. Nobīdīdams pie malas sagrozījumus, kas apgrūtināja Dieva bauslību, Viņš rādīja, ka bauslība ir mīlestības bauslība — dievišķīgās laipnības izteiksme. Viņš rādīja, ka paklausībā tās pamatlikumiem slēpjas cilvēces laime, un līdz ar to paši cilvēces sabiedrības pamati un balsti.

Neuzstādot nekādas patvaļīgas mācības, Dieva likums cilvēkiem dots par aizsargu un vairogu. Ikviens, kas pieņem tā pamatlikumus, ir pasargāts no ļaunuma. Uzticība Dievam ieslēdz sevī uzticību cilvēkam. Tā likums pasargā katras cilvēcīgās būtnes tiesības un īpatnību. Tas attur augstāko no apspiešanas un padoto no nepaklausības. Tas nodrošina cilvēkam labklājību šinī un arī nākamajā pasaulē. Paklausīgam tas ir mūžīgās dzīvības ķīla, jo tas izsaka pamatlikumus, kas pastāv mūžīgi.

Kristus nāca parādīt dievišķīgo pamatlikumu vērtību, atklājot viņu spēku cilvēces atjaunošanā. Viņš nāca mācīt kā šos pamatlikumus attīstīt un pielietot.

Tā laikmeta ļaudīm visu lietu vērtību noteica ārējais izskats. Kad reliģijas spēks bija mazinājies, tad bija pavairojusies viņas ārējā greznība. Tā laika audzinātāji centās iedvest godbijību caur greznību un teatrāliskumu. Visam tam Jēzus dzīve bija noteikts pretstats. Viņa dzīve parādīja, ka visas tas lietas, ko cilvēki uzskatīja par dzīves vislielāko nepieciešamību ir bezvērtīgas. Dzimis visvienkāršākos apstākļos, dzīvodams zemnieku mājā, apmierinādamies ar viņu pārtiku, amatnieka nodarbošanos, dzīvojot neievērojama cilvēka dzīvi, pielīdzinādamies pasaules neatzītiem nastu nesējiem — šādos apstākļos un apkārtnē — Jēzus paklausīja dievišķīgajam audzināšanas plānam. Viņš nemeklēja sava laika skolas, kas palielināja mazās lietas un padarīja lielās lietas mazas. Viņš ieguva audzināšanu tieši no debesu noteiktiem avotiem: no lietderīga darba, no Svēto Rakstu un dabas pētīšanas un no dzīves piedzīvojumiem — Dieva mācību grāmatām, kas pilnas pamācībām visiem tiem, kas nāk pie tiem ar čaklu roku, redzīgu aci un saprātīgu sirdi. “Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” (Lūk. 2:40)

Tā sagatavots Viņš ķērās pie sava uzdevuma. Katru brīdi satiksmē ar cilvēkiem Viņš izstaroja uz tiem tādu pārveidotāju spēku, kādu pasaule nekad nebija pazinusi.

Tas, kas grib cilvēci pārveidot, tam arī cilvēce jāsaprot. Cilvēkus var sasniegt un pacelt vienīgi ar līdzjūtību, ticību un mīlestību. Šeit Kristus parādās kā vislielākais skolotājs no visiem, kas kādreiz dzīvojuši virs zemes, Viņš vienīgais pilnīgi saprot cilvēka dvēseli.

“Mums nav augsts priesteris”, paraug skolotājs, jo priesteri bija skolotāji — “mums nav augsts priesteris, kas nevarētu iežēloties par mūsu vājībām, bet kas kārdināts visās lietās tāpat kā mēs.” (Ebr. 4:15)

“Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:18)

Vienīgi Kristum bija piedzīvojumi visās bēdas un kārdināšanās, kas uzbrūk cilvēkiem. Nekad neviens no sievas dzimis nav tik stipri kārdināts, nekad neviens nav nesis tik smagu pasaules grēku un sāpju nastu. Nekad vēl nav bijis kāds, kura līdzjūtība būtu bijusi tik pilnīga un tik maiga. Kā visu cilvēces piedzīvojumu dalībnieks Viņš spēja just ne vien priekš katra, bet kopā ar katru, kas nospiests, kārdināts un kas cīnās. Ko Viņš mācīja, to Viņš arī izdzīvoja.

“Jo es jums priekšzīmi esmu devis,” Viņš sacīja saviem mācekļiem, “lai jūs darītu, kā es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:15)

“Es esmu turējis sava Tēva baušļus.” (Jāņa 15:10) Tā Kristus dzīvē Viņa vārdi atrada pilnīgu apgaismojumu un atbalstu. Un vēl vairāk, ko Viņš mācīja, tas Viņš bija. Viņa vārdi bija ne vien Viņa paša dzīves piedzīvojumu izteiksme, bet arī Viņa paša raksturs. Viņš ne vien mācīja patiesību, bet Viņš bija patiesība. Tas bija tas, kas deva Viņa mācībām spēku.

Kristus bija uzticīgs norājējs. Vēl neviens nav dzīvojis, kas būtu tā ienīdis ļaunu; nekad vēl neviens nav bijis tik bezbailīgs ļaunuma norāšanā. Jau pati Viņa klātbūtne bija pārmetums visam, kas bija nepatiess un zems. Viņa skaidrības gaismā cilvēki paši redzēja, ka viņi ir netīri, ka viņu dzīves mērķis zems un neīsts. Tomēr Viņš tos pievilka, Viņš, kas bija cilvēku radījis, saprata cilvēcības vērtību. Viņš paskaidroja, ka ļaunums ir ienaidnieks tiem, ko Viņš centās svētīt un izglābt. Katrā cilvēcīgā būtnē, cik zemu tā arī nebūtu kritusi, Viņš saskatīja Dieva bērnu, ko varētu pacelt līdz savas dievišķīgās radniecības priekšrocībām.

“Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:17) Raudzīdamies uz cilvēkiem viņu ciešanās, viņu pazemotā un pagrimušā stāvoklī, Kristus atrada iemeslu cerībai tur, kur likās tikai bezcerība un bojā eja. Kur vien bija vajadzības izjūta, tur Viņš arī redzēja iespēju palīdzēt. Kārdinātās, neveiksmi cietušās dvēseles, kas jutās pazudušas, kas bija tuvu bojā ejai, Viņš saņēma nevis ar apsūdzību, bet ar svētīšanu.

Svētību vārdi bija Viņa sveiciens visai cilvēcei. Raudzīdamies uz lielo pulku, kas bija sanācis, lai noklausītos kalna svētrunā, Viņš likās, uz brīdi aizmirsdams, ka neatrodas debesīs, lietoja gaismas pasaules parasto sveicienu. No Viņa lūpām plūda svētības kā ilgi aizturēta avota plūsma.

Novērzdamies no šīs pasaules godkārīgajiem pašapmierinātajiem lutekļiem, Viņš pasludināja svētīgus tos, kas saņems Viņa gaismu un mīlestību, lai cik lielas arī nebūtu viņu vajadzības. Uz garā nabagajiem, apbēdinātiem, vajātiem rokas izstiepis Viņš sacīja: “Nāciet pie Manis... Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt. 11:28)

Katrā cilvēcīgā būtnē Viņš saredzēja bezgalīgas iespējamības. Viņš redzēja cilvēkus tādus, kādi tie varēja būt Viņa žēlastības pārvērsti — “Kunga mūsu Dieva skaistumā.” (Ps. 90:17) (angļu tulk.) Skatīdamies uz tiem ar cerību, Viņš iedvesa cerību. Nākdams tiem pretī ar uzticību, Viņš iedvesa uzticību. Parādīdams sevī cilvēka patieso ideālu, Viņš pamodināja vēlēšanos un arī ticību šī stāvokļa sasniegšanai. Viņa klātbūtnē nicinātās un kritušās dvēseles saprata, ka viņām arvien vēl ir cilvēcīga vērtība un viņas ilgojās pierādīt, ka tās ir Viņa ievērības cienīgas. Dažā labā sirdī, kas likās mirusi visam svētam, pamodās jaunas dziņas. Dažam labam izmisušam atvērās jaunas dzīves iespējas.

Kristus saistīja cilvēkus pie sevis ar mīlestības un nodošanās saitēm, un ar tām pašām saitēm Viņš piesaistīja tos viņu tuvākiem. Pie Viņa mīlestība bija dzīvība, un dzīvība bija kalpošana. “Bez maksas jūs esat dabūjuši,” Viņš sacīja, “bez maksas dodiet.” (Mat. 10:8)

Ne vien pie krusta Kristus upurēja sevi cilvēcei. Kad Viņš “gājis apkārt labu darīdams” (Ap.d. 10:38), katras dienas piedzīvojums bija Viņa dzīves atdošana. Tikai vienā vienīgā veidā šāda dzīve varēja tikt uzturēta. Jēzus dzīvoja atkarībā no Dieva un satiksmē ar Viņu. Visaugstākā apslēptās vietās, Visvarenā paēnā cilvēki laiku pa laikam atspirgst, viņi tur kavējas kādu laiku, un iznākums atklājas cēlos darbos; bet tad viņu ticība apsīkst, satiksme ar Dievu tiek pārtraukta, un mūža darbs samaitāts. Bet Jēzus dzīve bija pastāvīgas uzticēšanās dzīve, uzturēta ar nepārtrauktu satiksmi ar Dievu un Viņa kalpošana debesīm un zemei bija bez vainas un svārstīšanās.

Kā cilvēks Viņš nāca pie Dieva troņa lūgšanās tik ilgi, kamēr Viņa cilvēcība saņēma debesu straumi, kas savienoja cilvēcību ar dievišķību. Saņemdams dzīvību no Dieva, Viņš sniedza dzīvību cilvēkiem.

“Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” (Jāņa 7:46) Šī liecība par Kristu būtu bijusi patiesība, ja Viņš būtu mācījis tikai fizikas un prāta valstībā, vai vienīgi teorijas un prātniecību. Viņš būtu varējis atklāt noslēpumus, kuru izpētīšana prasījusi gadu simtus. Viņš būtu varējis dot zinātnes nozarēs ierosinājumus, kas līdz laikmetu beigām būtu devuši vielu pārdomām un ierosinājumus izgudrojumiem. Bet Viņš to nedarīja. Viņš nesacīja nekā, lai apmierinātu ziņkāri vai ierosinātu patmīlīgu centību. Viņš nerīkojās ar abstraktām teorijām, bet ar to, kas nepieciešams rakstura attīstībai; ar to, kas palielina cilvēka spējas atzīt Dievu un pavairo viņa spēkus darīt labu. Viņš runāja par patiesībām, kas saistās ar dzīves veidošanu un kas savieno cilvēku ar mūžību.

Viņš nemācīja ļaudis pētīt cilvēku teorijas par Dievu, Viņa Vārdu, vai Viņa darbiem, bet Viņš mācīja skatīt Dievu kā tas atklājas savos darbos, savā Vārdā un savā aizgādībā. Viņš vadīja viņu prātus saskaņā ar Bezgalīgā prātu.

“Ļaudis ļoti brīnījās par Viņa mācību.” (Lūk. 4:32) Nekad vēl neviens nebija runājis ar tādu spēku, kas ierosinātu domas, iededzinātu sajūsmu un pamodinātu katru miesas, prāta un dvēseles spēju.

Kristus mācība, tāpat kā Viņa līdzjūtība aptvēra visu pasauli. Nevar būt dzīvē apstākļa, nevienas krīzes cilvēku piedzīvojumos, ko Viņš nebūtu paredzējis savā mācībā un priekš kuriem Viņa pamatlikumi nesaturētu mācību. Viņa, visu skolotāju virsvadoņa, vārdi būs vadītājs Viņa līdzstrādniekiem līdz laika beigām.

Viņam tagadne un nākotne, tuvais un tālais bija viens un tas pats. Viņš raudzījās uz visas cilvēces vajadzībām. Viņa gara acu priekšā bija atklāta katra cilvēcīgo pūļu un sasniegumu, kārdinājumu un cīņas, samulsumu un briesmu ainas. Viņam bija pazīstamas visas sirdis, visas ģimenes, katra laime, prieks un ciešanas.

Viņš runāja ne vien par, bet uz visu cilvēci. Uz mazo bērnu viņa priecīgā dzīves rītā, uz dedzīgo nerimstošo jaunatnes sirdi, uz vīriem spēka gados, kas nes atbildību un rūpes, uz vecajiem viņu nespēkā un nogurumā— visiem skanēja Viņa vēsts — uz katru cilvēku cilts bērnu katrā zemē un katrā laikmetā.

Viņa mācībā bija ietvertas laicīgas, un mūžīgās lietas — redzamās lietas viņu attiecībās pret neredzamajām, ikdienas dzīves pārejošie notikumi un nākotnes dzīves svinīgais iznākums.

Šīs dzīves lietām Viņš ierādīja viņu īstās attiecības, pakārtotas mūžības interesēm, bet Viņš nenoliedza šo lietu svarīgumu. Viņš mācīja, ka debesis ir saistītas kopā ar zemi, un dievišķīgās patiesības atzīšana sagatavo cilvēku labāk izvest savus ikdienas pienākumus.

Viņam nekas nebija nenozīmīgs. Bērna rotaļāšanās, vīra darbi, dzīves prieki, rūpes un bēdas, tie visi bija līdzekļi vienam mērķim — Dieva atklāsmei, kas paceltu cilvēci.

Dieva Vārds no Viņa mutes atgriezās cilvēku sirdīs ar jaunu spēku un jaunu nozīmi. Viņa mācības nostādīja vēlreiz radītās lietas jaunā gaismā. Dabā vēlreiz atspīdēja spožuma stari, ko grēks bija apēnojis. Katrā dzīves darbībā un piedzīvojumos atklājās dievišķīgās mācības un iespēja sadraudzēties ar dievišķīgo. Dievs atkal dzīvoja uz šīs zemes, cilvēku sirdīs radās nojauta par Viņa klātbūtni. Pasaule bija Viņa mīlestības apņemta. Debesis nonāca pie cilvēkiem. Viņu sirdis Kristū pazina to, kas bija tiem atklājis mūžības zinātni. “Imanuels, Dievs ar mums.”

Viss patiesās audzināšanas darbs atrod savu vidus punktu no Dieva sūtītā skolotājā. Par šo darbu Pestītājs šodien tikpat tiešām saka vārdus, kā par to darbu, ko Viņš nodibināja 19 gadsimtus atpakaļ:

“Es esmu pirmais, pēdējais un dzīvais.” “Es esmu A un 0, sākums un gals.” (Jāņa atkl. 1:17; 21:6)

Šāda skolotāja klātbūtne, kur tādas izdevības gūt dievišķīgu audzināšanu, kas varētu būt vēl lielāks neprāts, kā meklēt audzināšanu, kas nav ar Viņu saistīta — meklēt gudrību aizejot no Gudrības, būt patiesam atmetot Patiesību, meklēt prāta gaismu šķiroties no Gaismas un dzīvību ārpus Dzīvības, novērsties no dzīvā ūdens Avota un izcirst cauras akas, kas nevar saturēt ūdeni.

Raugi, Viņš vēl arvien aicina: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer. Kas Man tic kā Rakstos sacīts, no tā miesas dzīvas ūdens straumes tecēs.” (Jāņa 7:37,38) “Ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:1)

Viņa audzināšanas piemēri

“Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu man no pasaules esi devis.”

Vispilnīgākais piemērs par Kristus metodēm, kur Viņš parādās kā skolotājs, ir Viņa pirmo divpadsmit mācekļu audzināšana. Uz šiem vīriem vajadzēja gulties lielai atbildībai. Viņš izvēlēja tos kā vīrus, lai varētu tos pildīt ar savu garu un kas būtu sagatavoti turpināt Viņa darbu zemes virsū, kad Viņš to atstās. Vairāk kā visiem citiem Viņš tiem piešķīra priekštiesību atrasties Viņa sabiedrībā. Personīgā satiksmē šiem izredzētajiem līdzstrādniekiem Viņš uzspieda savu zīmogu. “Dzīvība ir parādījusies,” saka mīļotais māceklis Jānis, “mēs esam redzējuši un apliecinām.” (1. Jāņa 1:2)

Vienīgi caur šādu satiksmi — prāta satiksmi ar prātu un sirds satiksmi ar sirdi, cilvēcīgā satiksmi ar dievišķīgo — var tikt sniegts tas dzīvinātājs spēks, kuru dot ir patiesais audzināšanas darbs. Tikai dzīvība var radīt dzīvību.

Savu mācekļu audzināšanā Pestītājs pieturējās pie tā audzināšanas plāna, ko iekārtoja pašā sākumā. Divpadsmit izredzētie kopā ar nedaudziem citiem, kas kalpodami viņu vajadzībām, laiku pa laikam nāca ar tiem satiksmē, izveidoja Jēzus ģimeni. Tie bija kopa ar Viņu mājā, pie galda, kambarī un laukā. Viņi pavadīja Viņu ceļojumos, dalījās ar Viņu pārbaudījumos un grūtībās, un tik daudz, cik viņi varēja, piedalījās Viņa darbā.

Dažreiz Jēzus mācīja tos, kad viņi sēdēja kopa kalna nogāzē, citreiz jūrmalā vai arī no zvejnieku laivas, dažkārt ejot pa ceļu. Vienmēr, kad Viņš runāja uz laužu pulkiem, mācekļi izveidoja ap Viņu iekšēju loku. Viņi spiedās ciešāk pie Tā, lai nezaudētu nekā no Viņa pamācībām, Viņi bija uzmanīgi klausītāji, degdami saprast patiesības, kuras tiem bija jāmāca visās zemēs un laikmetos.

Savus mācekļus Jēzus izraudzīja no vienkāršās tautas vidus. Šie Galilejas zvejnieki bija vienkārši, nemācīti vīri, kas nebija skoloti rakstu mācītāju zinībās un ierašās, bet audzināti pūļu un grūtību skarbajā skolā. Tie bija vīri ar iedzimtām spējām un centīgu garu, vīri, kurus varēja pamācīt un veidot Pestītāja darbam. Dzīves ikdienas tekās ir dažs labs censonis, kas pacietīgi iet savu dienas uzdevumu gaitās, neapzinādamies tos apslēptos spēkus, kas pamodināti darbībai, ierindotu viņu starp pasaules lielākajiem vadoņiem. Tādi bija vīri, ko Pestītājs aicināja kļūt par saviem līdzstrādniekiem. Viņiem bija priekštiesība trīs gadus tikt audzinātiem no vislielākā audzinātāja, kādu šī pasaule jebkad pieredzējusi.

Šajos pirmajos mācekļos iezīmējās liela dažādība. Viņiem bija lemts kļūt par pasaules skolotājiem, un viņi pārstāvēja dažādus rakstura tipus. Tur bija muitnieks Matejs, kuru aicināja prom no veikalnieciskās rosības un atkarības Romai, dedzīgais Sīmanis, nepiekāpīgais ķeizara, varas pretinieks, un impulsīvais, pašapmierinātais un sirsnīgais Pēteris ar Andreju, savu brāli; Jūda, izveicīgs, spējīgs, bet zemsirdīgs; Filips un Toms, uzticīgi un nopietni savās sirdīs, tomēr kūtri ticēt, Jēkabs jaunākais un Jūda — mazāk ievērojami starp brāļiem — bet spēka vīri, tik pat noteikti savās kļūdās, kā savos tikumos, Nātanaēls, bērns sirsnībā un uzticībā, godkārīgie un aizrautīgie Cebedeja dēli.

Lai varētu sekmīgi virzīt uz priekšu darbu, kam viņi bija aicināti, šiem mācekļiem, kas tik loti atšķīrās raksturā, audzināšanā un dzīves ierašās, vajadzēja nākt, sakust vienībā, jūtās, domās un rīcībā. Nodrošināt šo vienību bija Kristus mērķis. Šī mērķa dēļ Viņš centās tos vienot ar sevi. Nasta, kādu Viņš izjuta, pie viņiem strādādams, izsacīta Viņa, lūgšanā Tēvam: “Lai visi ir viens, it kā Tu, Tēvs, manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir viens Mūsos... lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis, un viņus esi mīlējis, tāpat kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:21-23)

No divpadsmit mācekļiem četriem bija jāieņem vadošā loma, katram savādā veidā. Sagatavodams uz to, Kristus mācīja viņus visu paredzēdams. Jēkabs nolemts ātrai nāvei caur zobenu, Jānis, visilgāk no visiem brāļiem sekot savam Mācītājam darbā un vajāšanās, Pēteris, kam bija lemts kā celmlauzim iziet cauri gadsimteņa žogiem un mācīt pagānu pasauli, Jūda, spējīgs kalpošanā ieņemt augstāku vietu par saviem brāļiem, bet kas tomēr savā dvēselē perināja nodomus, par kuru sekām viņš pats nesapņoja — tie bija tie, kuriem Kristus nodevās ar vislielāko rūpību un kas visbiežāk saņēma no Viņa pamatīgas pamācības.

Pēteris, Jēkabs un Jānis izmantoja katru izdevību nākt ciešākā satiksme ar savu Mācītāju, un viņu vēlēšanās piepildījās. No visiem divpadsmitiem viņu attiecības ar Kristu bija visciešākās. Jānis varēja apmierināties tikai ar vēl lielāku tuvību, un to viņš arī panāca. Pirmajā sanāksmē pie Jordānas, kad Andrejs, dzirdējis Jēzu, aizsteidzās ataicināt savu brāli, Jānis sēdēja kluss, aizgrābts un iegrimis brīnišķīgo mācību pārdomās. Viņš sekoja Pestītājam un bija vienmēr aizrautīgs un uzmanīgs klausītājs. Tomēr Jāņa raksturs nebija bez kļūdām. Viņš nebija maigs, sapņains un jūsmotājs. Viņš ar savu brāli ir nosaukti par “pērkona dēliem.” (Mark. 3:17) Jānis bija lepns, godkārīgs, cīņas kārs; bet zem visa tā dievišķīgais Mācītājs saskatīja dedzīgu, patiesu un mīlošu sirdi. Jēzus norāja viņa patmīlību, neattaisnoja viņa godkārību un pārbaudīja ticību. Bet Viņš atklāja viņam to, pēc kā viņa dvēsele ilgojās — svētuma skaistumu un Viņa paša pārveidotāju mīlestību. “Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis,” (Jāņa 17:6) sacīja Viņš uz savu Tēvu.

Jānis pēc savas dabas ilgojās pēc mīlestības, līdzjūtības un draudzības. Viņš spiedās cieši pie Jēzus, sēdēja pie Viņa sāniem, dusēja pie Viņa krūts. Kā zieds uzsūc sauli un rasu, tā viņš uzņēma sevī dievišķīgo gaismu un dzīvību. Pielūgsmē un mīlestībā viņš raudzījās uz Pestītāju tik ilgi, kamēr līdzība Kristum un sadraudzība ar Viņu kļuva par viņa vienīgo karsto vēlēšanos, un tā raksturā atspoguļojās viņa Meistara raksturs.

“Redziet,” viņš sacīja, “kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” (1. Jāņa 3:13)

__________

Neviena cita mācekļa piedzīvojumi neraksturo Kristus audzināšanas metodi tik labi, kā stāsts par Pēteri. Drošsirdīgs, agresīvs, pašpaļāvīgs, tāds, kas ātri uztver un ātri rīkojas, ātrs atmaksāt un tomēr augstsirdīgs piedošanā, Pēteris bieži kļūdījās un saņēma rājienus. Bet tādēļ viņa sirsnīgo uzticību un nodošanos Kristus ne mazāk atzina un uzteica. Pacietīgi ar sapratīgu mīlestību Pestītājs rīkojās ar savu straujo mācekli, lūkodams ierobežot viņa pašpaļāvību, un mācīt viņam pazemību, paklausību un uzticību.

Bet šo mācību viņš iemācījās tikai pa daļai. Pašpaļāvība netika izravēta ar saknēm.

Bieži Jēzus, sajuzdams savā sirdī nastas smagumu, mēģināja atklāt mācekļiem savu grūtību un ciešanu ainas. Bet viņu skats bija aizplīvurots. Atziņa bija nepatīkama, un viņi neredzēja. Sevis žēlošana, kas baidās no ciešanām līdz ar Kristu, izsauc Pētera iebildumu: “Lai Dievs pasarga, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” (Mat. 16:22) Viņa vārdi izsacīja pārējo mācekļu domas un jūtas.

Tā tas turpinājās, kamēr tuvojās krīze; viņi ķildodamies, lielīgi, jau iepriekš sadalīja karalisko godu, nemaz nesapņodami par krustu.

Priekš viņiem visiem Pētera piedzīvojums bija mācība. Pašpaļāvībai grūtības nozīmēja neveiksmi. Kristus nevarēja aizkavēt tā ļaunuma noteikto iedarbību, kamēr ļaunums vēl nebija atmests. Bet tā kā Viņa roka bija izstiepta glābt, kad viļņi draudēja aprīt Pēteri, tā Viņa mīlestība sniedzās pretī izglābt to, kad dziļi ūdeņi vēlās pāri viņa dvēselei. Paša bezdibeņa malā, atkal un atkal Pētera lielīgie vārdi veda viņu arvien tuvāk bezdibenim. Atkal un atkal skanēja atgādinājums: “Tu... būsi noliedzis, ka tu mani pazīsti.” (Lūk. 22:34) Tā bija mācekļa apbēdinātā mīlestības pilnā sirds, kas izplūda apgalvojumā: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” (Lūk. 22:33) Un Viņš, siržu manītājs, deva Pēterim vēsti, kuru tas tomēr maz vērtēja, bet kas ātri uznākošā tumsā viņam nesa cerības staru: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam loti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos; un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūk. 22:31,32)

Kad tiesas zālē liegšanās vārdi bija izrunāti; kad Pētera mīlestība un uzticība bija pamodusies no Pestītāja skumjā, taču mīlestības un bēdu pilnā skata, un tas bija aizvadījis viņu uz dārzu, kur Kristus bija raudājis un lūdzis, kad viņa nožēlas asaras ritēja zemē, kas bija slacīta ar Kristus cīņas asins lāsēm, tad Pestītāja vārdi: “Es esmu lūdzis par tevi,... un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus,” bija stiprums viņa dvēselei, Lai gan Kristus paredzēja viņa grēkus, Viņš nepameta to izmisumam.

Ja skats, ko Jēzus viņam raidīja, žēlastības vietā ainotu nosodīšanu, ja Viņš iepriekš pasacīdams grēku, nebūtu izteicis arī cerību, cik dziļa tad būtu bijusi tumsa, kas apņēma Pēteri, cik briesmīgs būtu bijis sagrauztās dvēseles izmisums! Šinī sāpju un sevis nicināšanas stundā, kas būtu varējis viņu atturēt no tā ceļa, ko mina Jūda?

Tas, kas nevarēja aiztaupīt sava mācekļa sāpes, nepameta viņu vienu sāpju rūgtumam. Viņa mīlestība neatstāj un nepamet.

Cilvēcīgas būtnes, pašas padotas ļaunumam, sajūt tieksmi izturēties cietsirdīgi pret tiem, kas kārdināti, un kas maldās. Tās nespēj lasīt sirdīs, tās nezina viņu cīņas un ciešanas. Viņiem jāmācās rājiens, kā pamatā ir mīlestība, sitiens, kas ievaino, lai dziedinātu, un brīdinājums, kas izsaka cerību.

Nevis Jānis, kas bija ar Jēzu nomodā tiesas zālē, kas bija stāvējis pie Viņa krusta, un kas no divpadsmitiem bija pirmais pie kapa — nevis Jānis, bet Pēteris tika nosaukts vārdā pirmajā vēstījumā, ko Kristus sūtīja mācekļiem pēc savas augšāmcelšanās. “Sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim,” sacīja eņģelis, “ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet.” (Marka 16:7)

Pēdējā sanāksmē, kad Kristus ar mācekļiem bija pie jūras, Pēteris, pārbaudīts ar trīskārtīgo jautājumu: “Vai tu Mani mīli”, tika atkal iecelts savā vietā starp divpadsmitiem. Viņam uzdeva savu darbu, Viņam bija jāgana Kunga ganāmpulks. Tad kā pēdējo personīgo rīkojumu Kristus sacīja viņam: “Tu seko Man!” (Jāņa 21:17,22)

Tagad viņš varēja novērtēt šos vārdus. Pēteris tagad labāk varēja saprast mācību, ko Kristus deva, kad Viņš ieveda kādu mazu bērnu savu mācekļu vidū un pavēlēja tiem tapt tādiem kā tas. Pilnīgāk atzinis savu paša vājumu un Kristus spēku, viņš bija gatavs uzticēties un paklausīt. Viņš spēja sekot sava Mācītāja spēkā.

Un savu piedzīvojumu beigās pēc darba un upuriem šis māceklis, kas reiz tā negribēja uzņemties krustu, uzskatīja par prieku nodot savu dzīvību par evaņģēliju, sajuzdams vienīgi to, ka viņam, kas bija aizliedzis Kungu, nomirt tādā pašā veidā, kā mira viņa Mācītājs, ir pārāk liels gods.

Pētera pārveidošana bija dievišķīgās mīlestības brīnums. Tā ir dzīves mācība visiem, kas cenšas staigāt lielā Mācītāja pēdās.

__________

Jēzus norāja savus mācekļus, Viņš tos biedināja un pamācīja. Bet Jānis, Pēteris un viņu brāļi Viņu neatstāja, Neskatoties uz rājienu, viņi izvēlējās būt ar Jēzu. Un Pestītājs viņu kļūdu dēļ tos neatstāja. Viņš ņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir, ar visām viņu kļūdām un vājībām un sagatavo tos savai kalpošanai, ja viņi ļaujas no Viņa audzināties un pamācīties.

Bet bija viens no divpadsmitiem, uz ko Kristus, gandrīz līdz pašām sava darba beigām nesacīja nevienu tiešu pārmetuma vārdu.

Ar Jūdu mācekļu starpā ieviesās naidīgs elements. Viņš bija Jēzum pievienojies tādēļ, ka to bija pievilcis Jēzus raksturs un dzīve. Viņš bija sirsnīgi vēlējies piedzīvot sevī pārmaiņu un cerēja to panākt satiksmē ar Jēzu. Bet šī vēlēšanās neguva virsroku. Viņu pārvaldīja cerība uz savtīgiem labumiem laicīgajā ķēniņvalstī, kuru viņš gaidīja, ka Kristus uzcels. Atzīdams Kristus mīlestības dievišķīgo spēku, Jūda tomēr nepadevās tā visvarenībai. Viņš turpināja izkopt savus paša spriedumus un ieskatus, viņš neatsacījās no savas tieksmes kritizēt un nosodīt. Kristus motīvi un rīcība” kas bieži bija tik daudz augstāki par viņa izpratni, izsauca šaubas un nepiekrišanu, un viņa šaubu jautājumi un godkārīgie centieni pielipa mācekļiem. No Jūdas izgāja daudzi viņu strīdi par to, kas augstākais un daudzkārt arī neapmierinātība par Kristus rīcību.

Jēzus redzēdams, ka pretī stāties nozīmētu tikai apcietināt, atturējās no tieša strīda. Šaursirdīgo egoismu Jūda dzīvē Kristus mēģināja izdziedināt liekot tam sajust savu pašaizliedzīgo mīlestību. Savās mācībās Viņš atklāja pamatlikumus, kas skāra pašās saknēs mācekļu pašlabuma meklēšanu. Tā tika sniegta mācība pēc mācības, un dažu labu reizi Jūda saprata, ka bija ticis attēlots viņa raksturs un ticis norādīts viņa grēks; bet viņš negribēja padoties.

Kad žēlastības aicinājumu atvairīja, tad tieksme uz ļaunu beidzot guva virsroku. Netiešu rājienu sakaitināts un būdams izmisis par savu godkārīgo sapņu nepiepildīšanos, viņš nodeva savu dvēseli mantkārības velnam un nolēma nodot savu Mācītāju. No Pashā mielasta telpas, no Kristus klātbūtnes prieka un nemirstīgās cerības gaismas, viņš aizgāja pie sava ļaunā darba — galējā tumsībā, kur nav cerības. “Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos.” (Jāņa 6:64) Tomēr, visu zinādams, Viņš neatrāva nedz žēlastības aicināšanu, nedz arī mīlestības dāvanu.

Redzēdams briesmas, kas draud Jūdam, Jēzus bija vilcis viņu tuvu pie sevis, ievedis savu izredzēto un uzticamo mācekļu tuvākā pulciņā. Dienu no dienas, kad nasta jo smagāk gūlās uz Viņa pleciem, Viņš bija panesis pastāvīgās satiksmes mokas ar šo stūrgalvīgo, neuzticīgo un neapmierināto garu. Viņš bija liecinājis un darbojies, lai iznīcinātu savu mācekļu vidū šo pastāvīgo, apslēpto un viltīgo nenotveramo naidīgo garu. Un visu to Viņš darīja, lai apdraudētajai dvēselei no pestījošās ietekmes nekas nepaietu garām!

Lieli ūdeņi mīlestību nevar apdzēst,
Nedz upes viņu apslīcināt,”
“Mīlestība ir stipra kā nāve.” (Augstā dz. 8:7,6)

__________

Uz Jūdu, Kristus mīlestības darbs bija veltīgs. Bet tā tas nebija ar pārējiem mācekļiem. Tiem tā bija mācība, ko viņi neaizmirsa visu mūžu. Viņa maigās mīlestības un pacietības piemēram bija uz visiem laikiem jāveido viņu izturēšanās pret kārdinātiem un maldīgajiem. Bet tās nebija vienīgās mācības, kuras mācekļi ieguva. Pie iesvētīšanas kalpošanai mācekļi ļoti vēlējās, lai Jūda ietilptu viņu skaitā, un viņi rēķināja, ka viņa pievienošanās ir daudzsolītais notikums viņu apustuļu pulciņam. Jūda pazina pasauli labāk nekā viņi. Viņš bija vīrs ar labu uzvešanos, spriešanas spējām un veiksmi. Un tā ka viņš bija augstās domās par savām paša spējām, viņš bija pamudinājis mācekļus domāt par sevi to pašu. Bet tie paņēmieni, ko viņš gribēja ievest Kristus darbā, balstījās uz pasaulīgiem principiem un tika pārvaldīti no pasaulīgas politikas. Viņi raudzījās uz pasaulīgās atzinības un goda nodrošināšanu — centās pēc šīs pasaules ķēniņvalsts uzcelšanas. Šī dziņu izpausme Jūdas dzīvē palīdzēja mācekļiem saprast plaisu starp pašpaaugstināšanās principu un Kristus uzupurēšanās principu — garīgās valsts principu. Jūdas liktenī viņi redzēja galu, pie kāda noved kalpošana sev.

Priekš šiem mācekļiem Kristus misija beidzot sasniedza savu mērķi. Maz pamazām Viņa piemērs un pašaizliedzības mācības veidoja viņu raksturus. Viņa nāve iznīcināja cerības uz laicīgo varenību. Pētera krišana, Jūda atkāpšanās, viņu pašu neveiksme, kad viņi atstāja Kristu tā ēdās un briesmās, izgaisināja viņu paļaušanos sev. Viņi redzēja savu paša vājumu. Viņi pa daļai saskatīja tiem uzdotā darba lielumu; viņi izjuta, ka uz katra soļa tiem vajadzīga Mācītāja vadība.

Viņi zināja, ka Kristus personīgi vairs nebūs pie tiem, un viņi atzina, kā tie nekad vēl nebija atzinuši, cik liela vērtība bija viņu izdevībām staigājot un sarunājoties ar Dieva Sūtīto. Daudzas Viņa mācības, kad Viņš tiem tās sacīja, viņi nebija novērtējuši un sapratuši; tagad viņi ilgojās atsaukt šīs mācības, atkal dzirdēt Viņa vārdus. Kāds prieks bija atcerēties Viņa apsolījumu:

“Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis, Es to sūtīšu pie jums.” “Visu, ko esmu dzirdējis no sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.” Un Aizstāvis, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs, un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis,” (Jāņa 16:7; 15:15; 14:26)

“Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man.” “Bet kad nāks viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā... Viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:15,14,13)

Uz Eļļas kalna mācekļi bija redzējuši no viņu vidus Kristu uzbraucam, un kad debesis Viņu uzņēma, tie atcerējās šķiršanās apsolījumu: “Redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:20)

Viņi zināja, ka Viņš vēl arvien jūt tiem līdz. Viņi zināja, ka tiem ir pārstāvis, aizstāvis Dieva troņa priekšā. Jēzus vārdā viņi izsacīja savas lūgšanas, izteikdami Viņa apsolījumu, “ja jūs ko Tēvam lūgsiet, Viņš jums to dos Manā vārdā.” (Jāņa 16:23)

Augstāk un augstāk viņi izstiepa ticības roku ar vareno liecību: “Tas ir Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv.” (Rom. 8:34)

Uzticīgs savam solījumam, Dievišķīgais, paaugstināts Debess pagalmos, sniedz no sava pilnuma saviem sekotājiem zemes virsū. Par Viņa paaugstināšanu tronī pie Dieva labās rokas liecināja Svētā Gara izliešana uz Viņa mācekļiem.

Caur Kristus darbu šie mācekļi bija mācījušies izjust Svēta Gara vajadzību. Svētā Gara pamācīti viņi tika pilnīgi sagatavoti un izgāja piepildīt savu uzdevumu.

Viņi vairs nebija neprašas un nemācīti. Viņi vairs nebija neatkarīgu vai nesaderīgu īpatņu kopojums. Viņu cerības vairs nebalstījās uz laicīgo lielumu. Viņi bija vienprātīgi, “viena sirds un viena dvēsele”. Kristus pildīja viņu domas. Viņa valstības veicināšana bija viņu mērķis. Savās domās un raksturā viņi bija kļuvuši līdzīgi savam Mācītājam, un cilvēki “uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu”. (Ap.d. 4:13)

Tad notika tāda Kristus godības atklāsme, kādu mirstīgi cilvēki vēl nekad nebija piedzīvojuši; veseli pulki, kas bija zaimojuši Viņa vārdu un nicinājuši Viņa spēku, atzina sevi par Krustā Sistā mācekļiem. Pateicoties Dieva Gara līdzdarbībai, vienkāršu, neizglītotu, bet Kristus izvēlētu cilvēku darbība sakustināja visu pasauli. Evaņģēliju aiznesa vienas paaudzes laikā visām tautām zemes virsū.

__________

To pašu garu, kas bija sūtīts Kristus dienās par pamācītāju Viņa pirmajiem līdzstrādniekiem, Kristus ir pilnvarojis būt par Viņa līdzstrādnieku pamācītāju šodien. Viņa apsolījums skan: “Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:20)

Tā paša Vadoņa līdzdalība audzināšanas darbā izsauks tos pašus panākumus kā senatnē, Tas ir tas mērķis, uz ko tiecas īsta audzināšana; tas ir tas darbs, ko Dievs grib lai audzināšana paveic.

4. Dabas mācības

“Apdomā stiprā Dieva, visuzinātāja brīnumus.”

Dievs dabā

“Cik lieli ir tavi darbi, ak Kungs!
Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, — zeme ir tava padoma pilna.”

Uz visām radītajām lietām ir redzams dievības zīmogs. Daba liecina par Dievu. Uzņēmīgais prāts, kas vests sakarā ar Universa brīnumiem un noslēpumiem, nevar citādi, ka atzīt bezgalīga spēka darbošanos. Ne ar viņā pašā iemītošu spēku zeme izdod savu pārpilnību un gadu no gada turpina savu riņķošanu ap sauli. Kāda neredzama roka vada planētu riņķošanu debesīs. Visu dabu caurstāvo noslēpumaina dzīvība, dzīvība, kas uztur neskaitāmās pasaules bezgalībā, kas dzīvo mazajā kukainītī, ko nes vasaras vēsmiņa, kas dara veiklu bezdelīgas lidojumu un baro jaunos kraukļus, kas brēc, kas pumpuram liek uzziedēt un ziedam nest augļus.

Tas pats spēks, kas uztur dabu, darbojas ari cilvēkā. Tas pats lielais likums, kas vada zvaigzni kā puteklīti, pārvalda ari cilvēku dzīvi. Likumi, kas valda sirds darbību, regulēdami dzīvības strāvas plūsmu ķermenī, ir tā varenā Prāta likumi, kas pārzina arī dvēseles likumību. No Viņa iziet visa dzīvība. Vienīgi saskaņā ar Viņu var atrast īsto darbības sfēru. Visām Viņa radītajām lietām ir vieni un tie paši noteikumi — dzīvība uzturēta, saņemot dzīvību no Dieva, dzīve dzīvota, saskaņā ar Radītāja prātu. Pārkāpt Viņa likumu, fizisko, intelektuālo vai morālisko, nozīmē izvirzīt sevi no visuma saskaņas un ievest nesaskaņu, bezlikumību un bojāeju.

Tam, kas tā mācās iztulkot Viņa mācības, visa daba kļūst apgaismota, pasaule ir mācību grāmata, dzīve ir skola. Cilvēka vienība ar dabu un Dievu, vispārīgā likuma valdība, kā arī pārkāpuma sekas, nevar neiespaidot prātu un neveidot raksturu.

Šīs ir mācības, kas jāmācās mūsu bērniem. Mazajam bērnam, kas vēl nespēj mācīties no iespiestajām lapas pusēm un nevar tikt ievests skolas dzīves darbā, daba sniedz neviltotu pamācības un prieka avotu. Sirds, kas vēl nav apcietināta, saskaroties ar ļaunu, ir žigla atzīt esamību, kas uztur katru radītu lietu. Auss, kas vēl nav pasaules trokšņu notrulināta, sadzird Tā balsi, kas runā dabas skaņās. Un tiem, kas vecāki gados, pastāvīgi nepieciešams viņas klusais atgādinājums par garīgo un mūžīgo un dabas mācība būs ne mazāka prieka un pamācības avots. Kā Ēdenes iemītnieki lasīja dabas lappuses, kā Mozus skatīja Dieva rokrakstu Arabijas līdzenumos un kalnos un Jēzus bērns Nācaretes nogāzēs, tā arī mūsu dienu bērni var mācīties no Viņa. Neredzamais ir paskaidrots ar redzamo. Uz visām lietām zemes virsū, sākot ar visaugstāko koku mežā līdz sūniņai, kas aug uz klints, no bezgalīgā okeāna līdz vismazākajam gliemežvāciņam krastā viņi var saskatīt Dieva līdzību un uzrakstu.

Cik vien iespējams, novietojat bērnu no viņa visagrākās bērnības tur, kur viņa priekšā ir atvērta šī brīnišķīgā mācību grāmata. Ļaujat viņam skatīt krāšņās ainas, ko gleznojis lielais Mākslinieks uz debesu kustīgā audekla; ļaujat viņam iepazīties ar zemes un jūras brīnumiem; ļaujat viņam novērot mainīgo gadalaiku pārveidīgos noslēpumus un ļaujat visos Viņa darbos pazīt Radītāju.

Nevienā citā veidā patiesās audzināšanas pamatus nevar likt tik stipri. Pat bērns, kad viņš nāk sakarā ar dabu, redzēs iemeslu samulsumam. Viņš nevar neredzēt naidīgu spēku darbību. Šeit arī dabai ir vajadzīgs izskaidrotājs. Raugoties uz ļaunumu, kas parādās pat dabā, visiem ir jāmācās tā pati sāpīgā mācība: “To ienaidnieks darījis.” (Mt. 13:28)

Tikai gaismā, kas spīd no Golgātas, var pareizi izlasīt dabas mācību. Ar stāstu par Bētlemi un krustu rādiet bērniem, cik labi ir uzvarēt ļaunu un ka katra svētība, kas nonāk līdz mums, ir atpestīšanas dāvana.

Ar ērkšķiem un dadžiem, dzelkšņiem un nezālēm ir attēlots ļaunums, kas nāvē un maitā. Putnā, kas dzied, un ziedā, kas veras, lietū un saulē, vasaras vēsmā un maigajā rasā, desmit tūkstošās dabas lietās, sākot ar ozolu mežā līdz vijolītei, kas zied pie tā saknēm, ir redzama atdzīvinātāja mīlestība. Daba vēl arvien uz mums runā par Dieva laipnību.

“Jo Es zinu, kādas domas Es par jums domāju, saka Kungs, miera domas un ne ļaunas domas.” (Jer. 29:11) Šī ir vēsts, ko krusta gaismā var salasīt visas dabas sejā. Debess pasludina Viņa godību, un zeme ir pilna Viņa bagātības.

Dzīves macības

“Runā ar zemi, tā tevi mācīs.”

Lielais Mācītājs tuvināja savus klausītājus dabai, lai viņi varētu sadzirdēt balsi, kas runā visās radītās lietās; un kad viņu sirdis kļuva maigas un prāti uzņēmīgi, Viņš palīdzēja tiem iztulkot garīgās mācības, ko sniedza ainas, pie kurām kavējās viņu skati. Līdzības, ar kuru palīdzību Viņš mēdza mācīt patiesības mācības, rāda, cik Viņa gars bija uzņēmīgs pret dabas iespaidiem, un ar kādu prieku Viņš savāca garīgās mācības no savas apkārtnes ikdienišķās dzīves.

Putni gaisā, lilijas laukā, sējējs un sēkla, gans un avis — ar tiem Kristus paskaidroja mūžīgās patiesības. Viņš ņēma piemērus arī no dzīves notikumiem, no piedzīvojumiem, kas labi pazīstami Viņa klausītājiem — raugs, apslēpta manta, pērle, zvejnieka tīkls, pazudušais grasis, pazudušai dēls, nami uz klints un uz smiltīm. Viņa mācībās bija kaut kas, kas spēja ieinteresēt katra prātu, pamudināt katru sirdi. Tā dienas uzdevums nebija tikai pūļu pilna gaita bez cēlākām domām, bet apgaismots un pacelts garīgo un neredzamo lietu atgādinājums. Tā jāmāca ari mums. Mācat bērnus saskatīt dabā Dieva mīlestības un gudrības izpausmi. Saistiet domas par Viņu ar putnu, puķi un koku, lai visas redzamās lietas kļūst tiem par neredzamo lietu tulkiem, un visi dzīves notikumi lai top par dievišķīgas pamācības līdzekļiem.

Kad viņi tādā veidā mācās no visām radītajām lietām un visiem dzīves piedzīvojumiem pētīt pamācības, tad rādiet tiem, ka tiem pašiem likumiem, kas pārvalda dabu un dzīves notikumus, jāpārvalda arī mūs, ka tie doti mums par labu, ka tikai paklausot tiem, mēs varam gūt īstu laimi un panākumus.

__________

Visas lietas debesīs un zemes virsū sludina, ka lielais dzīvības likums ir kalpošanas likums. Mūžīgais Tēvs kalpo katras dzīvas būtnes dzīvībai. Kristus nāca šai pasaulē “kā tāds, kas kalpo”. (Lūk. 22:27) “Eņģeļi ir kalpotāji gari, izsūtami kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana.” (Ebr. 1:14) Tas pats kalpošanas likums ir rakstīts uz visām lietām dabā. Putniem gaisā, zvēriem laukā, kokiem mežā, lapām, zālei ir savs uzdevums. Ezers, okeāns, upe un ūdens avots — katrs ņem, lai dotu.

Tā kalpodama pasaules dzīvībai, katra lieta dabā nodrošina arī savu. “Dodiet, tad jums taps dots” (Lūk. 6:38), ir mācība, kas tikpat noteikti rakstīta dabā, kā Svēto Rakstu lapas pusēs.

Kad kalnu nogāzes un ielejas veido gultni kalnu straumei, lai tā varētu sasniegt jūru, tad tas, ko viņas atdod, ir simtkārtīgi atmaksāts. Straume, kas burbuļodama iet savu ceļu, atstāj aiz sevis skaistuma un. auglības dāvanas. Cauri laukiem, kas kaili un brūni vasaras tveicē, zaļa svītra iezīmē upes virzienu. Katrs krāšņs koks, katrs pumpurs, katrs zieds ir liecinieks par to atalgojumu, ko Dieva žēlastība piešķīrusi visiem ar likumu, kas kļūst par viņas novadītājiem pasaulei.

No gandrīz neskaitāmam mācībām, ko māca dažādi augšanas procesi, daži no visvērtīgākajiem ir sniegti Pestītāja līdzībā par augošo sēklu. Tā satur mācības veciem un jauniem.

“Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē, un guļ un ceļas nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad pilnus kviešus vārpā.” (Mk. 4:26-28)

Sēklā pašā ir dīgšanas spējas likums, ko Dievs pats viņā ielicis; tomēr, ja sēklu neliek vajadzīgos apstākļos, viņa nav spējīga uzdīgt. Cilvēkam ir jādara sava daļa, lai veicinātu graudu augšanu; bet ir kāda robeža, aiz kuras viņš nekā nespēj. Viņam jāpaļaujas uz to, kas ir saistījis sēšanu un pļaušanu ar sava paša visspēcīgās varas brīnišķīgo ķēdi.

Sēklā ir dzīvība, zemē ir spēks, bet ja bezgalīgais spēks nedarbosies dienu un nakti, sēkla neuzdīgs. Lietus straumēm jāatsvaidzina izslāpušos laukus, saulei jādod siltums, iesētajam graudam jāpievada elektrība. To dzīvību, ko Radītājs tanī ielicis, vienīgi Viņš var ari izsaukt. Katra sēkla aug, katrs stāds attīstās Dieva spēkā.

“Sēkla ir Dieva vārds.” “Jo kā zeme izdod savus augļus, un kā dārzs liek uzdīgt savam sējumam, tā Kungs liks izplaukt savai taisnībai un slavai priekš visām tautām.” (Jes. 61:11) Kā ir ar dabīgo, tā ir ari ar garīgo sēšanu. Spēks, kas vienīgi var radīt dzīvību, nāk no Dieva.

Sējēja darbs ir ticības darbs. Sēklas dīgšanas un augšanas noslēpumu viņš nevar saprast, bet viņš uzticas tiem dabīgiem spēkiem, caur kuriem Dievs liek augu valstij attīstīties, augt un ziedēt. Viņš izsēj sēklu un sagaida to daudzkārtīgi ievākt bagātīgajā ražā. Tā jādarbojas arī vecākiem un skolotājiem gaidot ražu no sēklas, ko viņi sēj.

Kādu laiku labā sēkla var neievērota gulēt sirdī, ne ar ko neliecinādama, ka tā laidusi saknes; bet vēlāk, kad Dieva gars skar dvēseli apslēptā sēkla uzdīgst un beidzot nes augļus. Mūsu dzīves darbā mēs nezinām, kas izdosies, vai šis vai tas. Šis jautājums nav mums atrisināms. “No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā.” (Sal.māc. 11:6) Dievs savā lielajā derībā pasludina, ka, “kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana.” (1. Moz. 8:22) Paļaudamies apsolījumiem, zemkopis ar un sēj. Tikpat paļāvīgi mums jādarbojas garīgajā sējas laukā, uzticoties Viņa apsolījumiem: “Tāpat būs Mans vārds, kas iziet no Manas mutes, tas neatgriezīsies pie Manis tukšs, bet darīs, kas Man patīk, un izdosies labi, par ko Es to sūtu.” (Jes. 55:11) “Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus.” (Ps. 126:6)

Sēklas dīgšana attēlo garīgās dzīves iesākšanos un stāda augšana ir simbols rakstura attīstībai. Dzīvība nevar būt bez augšanas. Stādam vai nu jāaug vai jāmirst. Kā augšana ir klusa un neuztverama, bet nepārtraukta, tā tas ir arī ar rakstura pieaugšanu. Katra attīstības pakāpe mūsu dzīvē var būt pilnīga, tomēr, ja Dieva nodoms ar mums piepildās, tad būs pastāvīga uz priekšu iešana.

Stāds aug uzņemdams to, ko Dievs paredzējis viņa attīstības uzturēšanai. Tā garīgā augšana ir panākama, sadarbojoties ar dievišķīgajiem spēkiem, Kā augs iesakņojas zemē, tā mums ir jāiesakņojas Kristū. Kā stāds uzņem saules starus, rasu un lietu, tā mums jāuzņem Svētais Gars. Ja mūsu sirdis ir nopamatojušās Kristū, tad Viņš nāks pār mums “kā stiprs lietus, kā vēlais lietus, kas slacina zemi.” Kā, taisnības saule, Viņš uzlēks pār mums, un “dziedināšana būs zem Viņa spārniem”. Mēs augsim “kā līlija”. (Hoz. 6:3; Mal. 4:2; Hoz. 4:28) Mēs augsim kā labība un zaļosim kā vīna koks.

Kviesis attīsta “papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus vārpā.” (Marka 4:28) Zemkopja mērķis sējot sēklu un kopjot tīrumu ir ražot graudus — maizi izsalkušajam un sēklu nākošajām ražām. Tā arī dievišķīgais Saimnieks lūkojas uz pļauju. Viņš grib atveidot Sevi savu sekotāju sirdīs un dzīvē, lai caur, tiem Viņš varētu tikt atdarināts citu sirdīs un dzīvēs.

__________

Pakāpeniska auga attīstība no sēklas ir līdzība bērna audzināšanai. Tur ir papriekš stiebrs, tad vārpa, tad pilni kvieši vārpā. Tas, kas sacīja šo līdzību, radīja sīko graudu, deva tam viņa dzīvības spējas un noteica likumus, kas kārto viņa augšanu. Un patiesības, ko māca šī līdzība, kļuva par īstenību Viņa paša dzīvē. Viņš, debesu Majestāte, godības ķēniņš, tapa par bērnu Bētlemē un bija savu laiku nevarīgs bērns savas mātes gādībā. Bērnībā Viņš runāja un rīkojās kā bērns, godāja savus vecākus un izpalīdzīgi pildīja viņu vēlēšanos. Bet no pirmā saprāta ausmas Viņš pastāvīgi pieauga žēlastībā un patiesības atziņā.

Vecākiem un audzinātājiem vajadzētu censties izkopt jaunatnes tieksmes tā, ka katra dzīves pakāpē viņi varētu attēlot savam laikmetam piemērotu skaistumu dabīgi uzplaukstot, kā tas ir ar augiem dārzā.

Mazos vajadzētu audzināt bērnišķīgā vienkāršībā. Viņus vajadzētu mācīt apmierināties ar mazajiem pakalpojumiem un pienākumiem, priekiem un piedzīvojumiem, kas dabīgi viņu gadiem. Bērnība atbilst stiebram līdzībā un stiebram ir savs īpatnējais skaistums. Bērnus nevajag spiest, lai viņi attīstās ātrāk par saviem gadiem, bet cik ilgi vien iespējams jāpasarga viņu bērnības svaigums un jaukums. Jo mierīgāka un vienkāršāka bērna dzīve, jo brīvāks viņš ir no mākslīgiem satraukumiem, un jo vairāk viņš būs saskaņā ar dabu, jo labāk tas ir priekš miesas un gara stipruma un garīgā spēka.

__________

Pestītāja piecu tūkstošu paēdināšanas brīnums aino Dieva spēka darbību ražas došanā. Jēzus atvilka dabas plīvuri un atklāja Radītāja spēku, kas pastāvīgi darbojas mūsu labā. Tas, kas pavairoja maizes, dara brīnumus katru dienu, pavairodams zemē iesēto sēklu. Caur brīnumiem Viņš pastāvīgi paēdina miljonus no zemes ražas laukiem. Cilvēki ir pieaicināti darboties līdz ar Viņu labības sagādāšanā un maizes sagatavošanā, un tāpēc tie vairs nesaredz dievišķīgo darbību. Viņa spēka izpausme tiek pierakstīta dabīgajiem iemesliem vai cilvēka darbam, un pārāk, bieži Viņa dāvanas izlieto nelietīgi un patmīlīgi un svētību vietā tās padara par lāstu. Dievs gribētu visu to pārvērst. Viņš gribētu mūsu trulos prātus dzīvināt, lai mēs izšķirtu Viņa žēlsirdīgo laipnību un lai Viņa dāvanas kļūtu mums par svētību, ko Viņš gribējis piešķirt.

Tas ir Dieva Vārds, Viņa dzīvības sadalījums, kas dod dzīvību sēklai, un ēzdami graudus, mēs kļūstam šīs dzīvības līdzdalībnieki. Dievs grib, lai mēs to saprastu. Viņš grib lai pat saņemot savu dienišķo maizi mēs atzītu Viņa spēku, un nāktu ciešākā satiksmē ar Viņu.

__________

Pateicoties Dieva likumam dabā iznākums seko iemeslam ar neatvairāmu noteiktību. Pļaušana liecina par sēšanu. Šeit necieš nekādu neīstu iemeslu. Cilvēki var pievilt citus cilvēkus un var saņemt slavinājumu un. atlīdzību par darbu, ko viņi nav snieguši. Bet dabā nevar notikt pievilšana. Kūtram saimniekam. pļauja nes (nosodītāju spriedumu. Un augstākā nozīmē tas ir patiess arī gara valstī. Tas tik ir ārēji, ne īstenībā, ka ļaunums gūst panākumus. Bērns, kas aizbēg no skolas, jauneklis, kas nolaidīgs savās mācībās, rakstvedis vai māceklis, kas nekalpo sava darba devēja interesēm, cilvēks kurā katrā veikalā vai profesijā, kas ir neuzticīgs savām augstākajām atbildībām, var glaimot sev, ka viņš kaut ko iegūst, tik ilgi, kamēr ļaunums ir apslēpts. Bet tā nav. Viņš pats sevi pieviļ. Dzīves pļauja ir raksturs un tas noteic likteni šai un nākamajai dzīvei.

Raža ir izsētās sēklas iegūšana no jauna. Katra sēkla nes augļus “pēc savas kārtas.” Tā tas ir ari ar rakstura īpašībām, kuras mēs mīlam. Savtīgums, patmīlība, sevis cienīšana, sevis izlutināšana pavairojas un gals ir posts un bojāeja. “Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet kas sēj garā, tas pļaus no gara mūžīgo dzīvošanu.” (Gal. 6:8) Mīlēstiba, līdzjūtība un laipnība nes svētības un augļus — neiznīkstošu ražu.

Pļaujā sēkla daudzkārtīgi ir pavairota. Viens vienīgs kviešu grauds vairākkārtējā sējā pavairots, piepildītu veselu zemes gabalu ar zelta kūlīšiem. Tik pat tālu spēj sniegties vienas vienīgas dzīves vai pat viena vienīga darba ietekme.

Uz kādiem mīlestības darbiem caur gadu simteņiem gan nebūs pamudinājis tas alabastra akmens trauciņš, ko sasita Kristus svaidīšanai! Kādas neskaitāmas dāvanas ir ienesis Pestītāja lietai tas upuris, ko pienesa pazīstamā atraitne, dodot “divi artavas, tas ir viens kvadrants!” (Marka 12:42)

__________

Sēklas izsēšana māca devību. “Kas sīksti sēj, tas sīksti. pļaus, kas bagātīgi sēj, tas bagātīgi pļaus.” (2. Kor. 9:6)

Kungs saka: “Svētīgi jūs, kas sējat pie visiem ūdeņiem.” (Jes. 32:20) Sēt pie visiem ūdeņiem nozīmē dot visur, kur mūsu palīdzība ir nepieciešama. Tas nenovedīs pie nabadzības. “Tas, kas bagātīgi sēj, arī bagātīgi pļaus.” Izsējot sējējs pavairo savu sēklu, Tāpat izdalot citiem, mēs pavairojam savas svētības. Dieva apsolījums nodrošina mūs pret trūkumu, lai mēs varētu pastāvīgi dot.

Vēl vairāk: kad mēs izdalām laicīgās dzīves. svētības, tad pateicība saņēmējā sagatavo tā sirdi uzņemt garīgās patiesības, un rodas raža mūžīgai dzīvošanai.

__________

Ar grauda guldīšanu zemē Pestītājs attēlo savu upuri mūsu labā. Viņš saka: “Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jāņa 12:24) Tikai caur Kristus — Sēklas — upuri varēja tikt nesti augļi Dieva valstībai. Saskaņā ar augu valsts likumu dzīve ir Viņa nāves iznākums.

Tā pie visiem, kas kā Kristus līdzstrādnieki nes augļus, patmīlībai, paša interesēm jāiznīkst. Dzīvība jāmet pasaules vajadzību vagā. Bet sevis upurēšanas likums ir arī sevis uzturēšanas likums. Zemkopis uztur savus graudus, tos izkaisīdams. Tā arī tikai tā dzīvība tiks uzturēta, ko brīvi nodod Dieva un cilvēku kalpošanai.

__________

Sēkla mirst, lai uzdīgtu jaunā dzīvībā. Šeit mums ir mācība par augšāmcelšanos. Par cilvēka, miesu, ko gulda kapā satrūdēšanai, Dievs ir sacījis: “Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā; sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā un uzmodināts spēkā.” (1. Kor. 15: 42,43)

Kad vecāki un skolotāji grib sniegt šīs mācības, lai viņi to pasniedz praktiski. Lai bērni paši sagatavo zemi un iesēj sēklu. Pa darba laiku vecāki vai skolotājs var izskaidrot sirds dārzu, kur iesēta labā un ļaunā sēkla, un ka tāpat kā dārzu, jāsagatavo dabīgai sēklai, tā ari sirdij jātiek sagatavotai patiesības sēklai. Liekot sēklu zemē, viņi var uzskatāmi mācīt Kristus nāvi un asnam uzdīgstot, patiesību par augšāmcelšanos. Kad stāds aug, var turpināt norādīt sakarību starp dabīgo un garīgo sēšanu.

Jaunatni vajadzētu pamācīt līdzīgā kārtā. No zemes apstrādāšanas var pastāvīgi smelties mācības. Neviens neapmetas uz neapstrādāta zemes gabala sagaidīdams, ka tas uz reizi dos ražu. Zemes sagatavošana, sēklas sēšana un labības izkopšana prasa daudz čakla un neatlaidīga darba. Tā tam jābūt arī garīgajā sēšanā. Sirds dārzs jākopj. Zeme jāuzar ar nožēlošanu. Ar saknēm jāizrauj ļaunā augi, kas nomāc labo sēklu. Ērkšķu pārņemto zemi var iztīrīt tikai čaklā darbā. Tāpat sirds ļaunās tieksmes var pārvārēt ar nopietnām pūlēm Kristus vārdā un spēkā.

__________

Saprātīgam strādniekam zemes apstrādāšanā sāks atvērties tādas bagātības, par kurām viņš agrāk pat nesapņoja. Neviens nevar gūt panākumus lauksaimniecībā vai dārzkopībā, ja tas neievēro attiecīgos dabas likumus. Viņam jāpētī katras augu šķirnes īpatnējās vajadzības. Dažādas augu šķirnes prasa dažādu zemi, dažādu kopšanu, un panākumi atkarājas no tā, vai ir ievērotas katra auga īpatnējās prasības. Uzmanība, ko prasa pārstādīšana, ka pat nedrīkst tikt saspiesta vai nepareizi ielikta neviena saknīte, rūpes par jaunajiem stādiem, to apcirpšana un aplaistīšana, aizsargāšana no sala naktī un no saules karstuma dienā, pasargāšana no nezālēm, slimībām un kukaiņiem, audzēšana un izstādīšana māca ne tikai mācības par rakstura attīstību, bet šis darbs palīdz attīstīties. Ieaudzinot rūpību, pacietību, uzmanību sīkumos un paklausību likumam, ir izdarīts loti svarīgs audzināšanas darbs. Pastāvīgais sakars ar dzīvības noslēpumu un dabas jaukumu un maigumu, ko izsauc kalpošana Dieva radītajām lietām, tas viss tiecas atdzīvināt prātu un izsmalcināt raksturu, un saņemtā mācība sagatavo darbinieku sekmīgāk darboties pie citu dvēselēm.

Citas līdzības

“Kas gudrs, lai to ņem vērā un atzīst Kunga žēlastības darbus.”

Dieva dziedinātājs spēks strāvo visā dabā. Ja iecērt kokā, vai ja cilvēks sevi ievaino vai lauž kādu kaulu, daba tūliņ vainu sāk dziedināt; pat pirms rodas vajadzība, jau dziedinātājas spējas sagatavotas, un tiklīdz kur ievainojums, atjaunošanas darbā tiek vērsta visa enerģija. Tā tas ir arī garīgajā valstī. Pirms grēks bija radījis vajadzību, Dievs jau bija sagatavojis dziedināšanas līdzekli. Katra dvēsele, kas padodas kārdināšanai, ir ievainota, pretinieka iedragāta, bet kur ir grēks, tur ir arī Pestītājs. Tas ir Kristus darbs, “sagrauztas sirdis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu... salauztos palaist vaļā.” (Lūk. 4:18)

Šinī darbā mums jādarbojas līdz. “Ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs... atgriežat tādu.” (Gal. 6:1) Vārds, kas šeit tulkots ar “atgriežat” nozīmē tikpat daudz, kā ievilkt atpakaļ izmežģītu locekli. Cik zīmīga šī līdzība! Tas, kas iekrīt maldos vai grēkā, ir izsists no pareizajām attiecībām pret visu apkārtējo. Viņš var saprast savu maldību un nožēlot, bet viņš pats nevar atveseļoties. Viņš ir apjucis un samulsināts, pārspēts un bez palīga. Viņš jāatgriež, jādziedina un jāatjauno. “Jūs, kas esat garīgi, atgriežat tādu.” Dziedināt var tikai mīlestība, kas plūst no Kristus sirds. Tikai tas, kurā plūst šī mīlestība kā sula kokā vai asinis miesā, var atjaunot ievainoto dvēseli.

Mīlestības iedarbei ir brīnišķīgs spēks, jo tā ir dievišķīga. “Lēna atbilde, kas “klusina bardzību”, mīlestība, kas ir “lēnprātīga un laipnīga”, mīlestība — iežēla, kas “apsedz grēka pulku.” (Sal. pam. 15:1; 1. Kor. 13:4; 1. Pēt. 4:8) Ja mēs mācītos šo mācību, ar kādu dziedinātāju spēku būtu mūsu dzīve apbalvota! Kā pārvērstos dzīve un kā zeme kļūtu par debess līdzību un priekšizjūtu!

Šīs dārgās mācības var mācīt vienkārši, tā, ka tās var saprast pat mazi bērni. Bērna sirds ir maiga un viegli ietekmējama, bet kad mēs, kas esam vecāki, topam “kā mazi bērni” (Mat. 18:3), kad mēs mācāmies Pestītāja vienkāršību, laipnību un maigo mīlestību, mēs atradīsim, ka tas nav grūti, aizkustināt mazo sirdis un mācīt tiem dziedinātājas mīlestības kalpošanu.

__________

Pilnība redzama Dieva vismazākajos, kā arī lielākajos darbos. Tā pati roka, kas pasaules novietoja telpā, ir roka, kas veido puķes laukā. Apskati zem mikroskopa vismazākos un visparastākos ceļmalas ziediņus un ievēro visās viņu sastāvdaļās izmeklēto skaistumu un pilnīgumu. Tā arī vispazemīgākajā liktenī var atrast patiesu diženumu; visparastākie uzdevumi, izpildīti ar sirsnīgu uzticību ir skaisti Dieva acīs. Apzinīga uzmanība pret mazām lietām darīs mūs par Dieva līdzstrādniekiem un atnesīs mums Tā uzslavu, kas visu redz un visu zina.

Varavīksne, kas liecas pāri debesij ar savu gaismas loku, ir zīme mūžīgajai derībai “starp Dievu un visām dzīvām dvašām.” (1. Moz. 9:16) Un varavīksne, apvīdama troni augstībā, ir arī Dievā miera derības zīmē Viņa bērniem.

Kā varavīksne mākoņos rodas no saules un lietus apvienošanās, tā varavīksne virs Dieva troņa attēlo Viņa žēlastības apvienošanos ar Viņa taisnību. Grēcīgai, bet grēkus nožēlotājai dvēselei Dievs saka: dzīvo, “jo es esmu atradis salīdzināšanu.” (Ijāb. 33:24)

“Jo tas man būs kā Noas ūdeņi, kur Es zvērēju, ka Noas ūdeņiem nebija vairs pārplūst zemi; tāpat Es esmu zvērējis, ka Es par tevi vairs negribu dusmoties, nedz tevi rāt. Jo kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība nešaubīsies, saka Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jes. 54:9,10)

__________

Arī zvaigznes nes prieka vēsti katram cilvēkam. Tādās stundās, kas nāk pār visiem, kad sirds ir vāja un laužas neatturami virsū kārdināšanas, kad šķēršļi liekas nepārejami un, liekas, ka dzīves mērķi nesasniedzami, tās skaistie apsolījumi kā Sodomas āboli, kur tad vēl atrast tādu iedrošinājumu un pastāvību kā mācībā, ko Dievs mums licis mācīties no zvaigznēm viņu neiztraucējamā riņķojumā?

“Paceļat savas acis uz augšu un skatieties, kas šīs lietas ir radījis un izved viņu pulku pēc skaita? Viņš tos visus sauc pie vārda pēc sava lielā spēka, un viņa stiprums ir tik varens, ka neviena netrūkst. Kāpēc tu saki, Jēkab, un tu, Izraēl, runā: mans ceļš ir priekš Kunga paslēpts un mana tiesa aiziet Dievam garām? Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgs Dievs ir Kungs, kas zemes galus radījis; Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa prāts ir neizprotams. Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgiem.” “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi, neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs; Es tevi stiprināju, Es tev arī palīdzu, Es tevi arī turu ar savas taisnības labo roku. Jo Es, Kungs tavs Dievs, satveru tavu labo roku, Es, kas uz tevi saku: nebīsties, Es tev palīdzu.” (Jes. 40:26-29; 41:10,13)

Palma, ko dedzina karstā saule; un ko lauza trakojošā smilšu vētra, stāv zaļa, ziedoša un auglīga tuksneša vidū. Viņas saknes baro dzīvi avoti, viņas zaļo kroni redz tālu pāri izdegušajām vientuļajam līdzenumam. Un ceļinieks, kas jau sagatavojies miršanai, skubina savus grīļojošos soļus uz vēso ēnu un dzīvinātāju ūdeni.

Tuksneša koks ir simbols tam, kam pēc Dieva prāta vajadzētu būt Viņa bērnu dzīvei šinī pasaulē. Viņiem ir jāvada nogurušās, nemiera pilnās un bojā ejošās dvēseles pie dzīvā ūdens. Viņiem ir jāvada citi cilvēki pie Tā, kas aicina: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer!” (Jāņa 7:37)

__________

Platā, dziļā upe, kas rada tautām lielceļus satiksmei un ceļojumiem, tiek vērtēta kā pasaulplašs labums, bet kā ir ar mazajām urdziņām, kas palīdz veidot šo vareno straumi? Ja to nebūtu, tad upe izzustu. No tām atkarājas viņas pastāvēšana. Tā arī cilvēkus, kas, aicināti darīt kādus lielus darbus, godina tā, it ka par panākumiem būtu jāpateicas vienīgi viņiem; bet šis panākums prasīja gandrīz neskaitāmu strādnieku uzticīgu līdzdalību — strādnieku, par kuriem pasaule nekā nezina. Neslavēti uz devumi un darbs bez atzinības — tāds ir lielākās daļas pasaules strādnieku liktenis. Un šāds liktenis daudzus piepilda ar neapmierinātību. Tie izjūt, it kā dzīve būtu izšķiesta velti. Bet mazā upīte, kas klusi tek savu ceļu caur birzēm un pļavām, nesdama veselību, auglību un skaistumu, savā ziņā ir tik pat derīga, kā platā upe. Un dodama savu daļu upes dzīvībai, tā palīdz sasniegt to, ko viena pati tā nebūtu nekad varējusi panākt.

Šī mācība ir vajadzīga daudziem. Par daudz dievina talantu, par daudz iekāro stāvokli. Ir pārāk daudzi, kas negrib nekā darīt, ja tos neatzīst par vadītājiem. Pārāk daudzi ir tie, kam jāsaņem slava, vai arī viņi zaudē interesi darbam. Kas mums jāmācās, ir būt uzticīgiem vislabāk izlietot tās iespējas un izdevības, kas mums ir, un apmierināties ar likteni, ko debesis mums nolēmušas.

__________

“Vaicā jel lopiem, tie tev to mācīs, un putniem, apakš debess, tie tev to stāstīs... un jūras zivis tev to izteiks.” “Ej pie skudras... skaties viņas ceļu.” “Skataties uz putniņiem.” “Ņemat vērā kraukļus!” (Ijāb. 12:7; Sal. pam. 6:6; Mat. 6:26; Lūk. 12:24)

Mums ne tikai bērnam jāstāsta par šiem Dieva radījumiem; dzīvniekiem pašiem jābūt viņa skolotājiem. Skudras māca pacietīgu čaklumu, izturību šķēršļu pārvarēšanā, rūpes par nākotni. Un putni, māca jauko paļaušanās mācību. Mūsu debesu Tēvs gādā par tiem, bet viņiem ir jāmeklē barība, jāceļ ligzdas un jāaudzē savi mazuļi. Katru mirkli tie ir padoti ienaidniekiem, kas meklē tos iznīcināt. Tomēr, cik priecīgi viņi iet pie sava darba! Cik līksmas ir viņu mazās dziesmas!

Cik skaisti dziesminieks apraksta Dieva rūpes par meža radījumiem: “Augstie kalni ir priekš meža kazām, Klintis kalnā āpšiem par patvērumu.”

Viņš liek avotiem tecēt starp pakalniem, kur “mīt debess putni, zaros tie dzied.” Visi mežu un pakalnu iemītnieki pieder pie Viņa lielās saimes. Viņš “atver savu roku un paēdina visus, kas dzīvo ar labu prātu.” (Ps. 104:18,12; 145:16)

__________

Alpu ērgli vētra dažreiz notriec zemē kalnu šaurajās aizās. Negaisa mākoņi apņem šo vareno meža putnu, padebeša tumšās malas šķir to no saulainajiem augstumiem, kur tas ir taisījis savu ligzdu. Viņa pūles izbēgt liekas bez panākumiem. Viņš šaudās šurp un turp, sizdams gaisu ar saviem stiprajiem spārniem, un izsaukdams kalnu atbalsis saviem kliedzieniem. Beidzot ar uzvaras skaņu viņš šaujas uz augšu, pāršķeldams mākoņus, atkal spožajā saules gaismā, un tumsa un vētra ir atkal tālu. zem viņa. Tā ari mēs varam būt apstāti no grūtībām, mazdūšības un tumsas. Mūs apņem viltība, nelaime, netaisnība. Tur ir mākoņi, kurus mēs nevaram izkliedēt. Veltīgi mēs cīnāmies ar apstākļiem. Ir viens un tikai viens ceļš kā izbēgt. Migla un tvaiki gulstas pār zemi; aiz mākoņiem spīd Dieva gaisma. Uz ticības spārniem mēs varam pacelties Viņa klātbūtnes saules gaismā.

__________

Ir daudz mācību, ko tāda kārtā var mācīties. Patstāvību no koka, kas augdams viens klajumā vai kalna nogāzē, laiž savas saknes dziļi zemē un savā zarotā stiprumā spītē vētrām. Agro iespaidu spēku var redzēt pie zarainā, bezveidīgā stumbra, kas kā jauns kociņš ir saliekts un kuru nekāda zemes vara nevar vairs padarīt taisnu. Svētas dzīves noslēpumu var mācīties no ūdens lilijas, kas kāda dūņainā dīķa dibenā starp ūdens zālēm un netīrumiem stiepj lejup savu kātu līdz tīrajām smiltīm apakšā, un, no turienes uzsūkdama dzīvību, paceļ gaismā savus smaržīgos ziedus nevainojamā baltumā.

Tai pašā laikā, kad bērns un jaunatne iegūst no skolotājiem un mācību grāmatām atziņas par faktiem, ļaujiet tiem patstāvīgi rast mācības un izšķirt patiesības.

Kad viņi apstrādā savu dārzu, jautājiet tiem, ko viņi mācās no savu stādu kopšanas. Kad viņi skatās uz skaistu ainavu, jautājiet tiem, kāpēc Dievs tērpj laukus un mežus skaistās un dažādās krāsās? Kāpēc visam nedeva brūnu krāsu? Kad viņi plūc ziedus, ierosiniet viņus pārdomāt, kāpēc Dievs mums uzglabājis puķu — šo Ēdenes izceļotāju — skaistumu. Mācāt tiem ievērot Dieva aizgādības piemērus, kas parādās visur dabā, kā arī visu lietu brīnišķīgo piemērošanu mūsu vajadzībām un laimei. Tikai tas, kas dabā saskata sava Tēva roku darbu, kas zemes bagātībā un skaistumā lasa Tēva rokrakstu — tikai tas mācās no dabas viņas dziļākās mācības, un saņem viņas augstāko kalpošanu. Tikai tas, kas skatās uz tiem, kā uz Dieva domu izteiksmi un Radītāja atklāsmi, var pilnīgi novērtēt kalna un ielejas, upes un jūras skaistumu.

Bībeles rakstnieki lieto daudz piemēru no dabas, un kad mēs novērojam dabas lietas, mēs spēsim Svētā Gara vadībā pilnīgāk izprast Dieva Vārda mācības. Tādā veidā daba kļūst par Dieva Vārda mantnīcas atslēgu.

Bērnus vajadzētu skubināt meklēt dabā lietas, kas paskaidro Bībeles mācības un izsekot Bībeles līdzībām, kas ņemtas no dabas. Viņiem vajadzētu sameklēt dabā un Svētajos Rakstos katru priekšmetu, kas attēlo Kristu un tos, ko Viņš ir lietojis patiesības paskaidrošanai. Tā viņi var iemācīties redzēt Viņu kokā un vīna stādā, lilijā, rozē, saulē un zvaigznē, Viņi mācīsies dzirdēt Viņa balsi putnu dziesmās, koku šalkšanā, pērkona grāvienos un jūras mūzikā. Un katrs priekšmets dabā atkārtos viņiem Kristus dārgās mācības.

Kas tā iepazinušies ar Kristu, tiem zeme nemūžam nebūs vientuļa un tukša. Tā būs viņu Tēva māja, pildīta ar Tā klātbūtni, kas reiz dzīvoja cilvēku vidū.

5. Bībele kā audzinātāja

“Kad tu staigā, tad tā tevi pavadīs;
kad tu apgulies, tad tā tevi apsargās un kad tu uzmodies, tad tā ar tevi runās.”

Prāta un gara kultūra

“Caur atzīšanu pildās mantu nami ar visādām dārgām un jaukām mantām.”

Tas ir Dieva likums, ka gan prātam, gan dvēselei spēks iegūstams ar pūlēm. Vingrinājumi ir tie, kas attīsta. Saskaņā ar šo likumu Dievs savā Vārdā ir sagādājis līdzekļus intelektuālai un garīgai attīstībai.

Bībele satur visus tos pamatlikumus, kas cilvēkiem jāsaprot, lai tie būtu derīgi šai, kā arī nākamajai dzīvei. Un šos pamatlikumus visi var saprast.

Neviens, kam gars spēj novērtēt viņas mācības, neizlasīs nevienu vienīgu gabaliņu no Bībeles, bez kā būtu ieguvis no tām dažas derīgas domas. Bet visvērtīgāko Bībeles mācību neiegūst gadījuma rakstura vai saraustītās studijās. Tās lielā patiesības sistēma nav pasniegta tā, ka to var atzīt steidzīgs vai paviršs lasītājs. Daudzas no viņas dārgajām mantām guļ dziļi apraktas, kas iegūstamas vienīgi ar rūpīgu meklēšanu vai neatlaidīgām pūlēm. Patiesības, kas sastāda visu lielo, veselo, ir jāmeklē un jāvāc “maķenīt še, maķenīt te.” (Jes. 28:10)

Kad viņas tā sameklētas un sanestas kopā, tad atgadīsies, ka tās pilnīgi viena otru papildina. Katrs evaņģēlijs ir izskaidrojums citam, katrs pravietojums izskaidrojums citam pravietojumam, katra patiesība kādas citas patiesības turpinājums. Evaņģēlijs dara skaidrus jūdu iekārtas simbolus. Katram pamatlikumam Dieva Vārdā ir sava vieta, katram faktam savs virziens, un visa celtne uzmetumā un izvedumā liecina par tās autoru. Tādu celtni nevarēja izdomāt un veidot neviens, kā tikai Bezgalīgā prāts.

Izpētot atsevišķās daļas un studējot viņu attiecības, cilvēku prāta augstākās spējas sasniedz vislielāko attīstību. Neviens nevar nodoties šādām studijām, neattīstīdams savu prātu.

Ne vien patiesību atrašanā un sakopošanā pastāv Bībeles studiju garīgā vērtība. Tā pastāv arī tajās pūlēs, kas vajadzīgas, lai satvertu sniegtos tematus.

Prāts, kas nodarbojas tikai ar ikdienas lietām, panīkst un tiek vājināts. Ja tam neuzdod nekad izprast lielas un plaši tverošas patiesības, tas pēc kāda laika zaudē spējas augt. Nekas cits nevar būt labāks aizsargs pret šo panīkšanu, un nekas nav labāks attīstības ierosinātājs, kā Dieva Vārda pētīšana Kā intelektuālās audzināšanas līdzeklis Bībele sniedz vairāk kā cita kāda grāmata, vai arī visas citas grāmatas kopā. Viņas tematu diženums, izteiksmes cēlā vienkāršība, viņas tēlu krāšņums atdzīvina vairāk par visu citu un attīsta domas. Nekādas citas studijas nespēj veicināt tādas prāta spējas, kā to dara pūles aptvert Atklāsmes grāmatas apbrīnojamās patiesības. Prāti, kas tādā kārtā vesti sakarā ar Bezgalīgā domām, var tikai kļūt plašāki un pilnīgāki.

Bet vēl lielāka ir Bībeles vara garīgajā attīstīšanā. Cilvēks, radīts satiksmei ar Dievu, var vienīgi šādā satiksmē atrast savu īsto dzīvību un attīstību. Radīts lai atrastu Dievā savu augstāko prieku, viņš nevar atrast neko citu, kas varētu apmierināt viņa sirds ilgas, varētu piepildīt viņa dvēseles izsalkumu un slāpes. Kas ar sirsnīgu un pēc atziņas alkstošu garu pētī Dieva Vārdu, gribēdams izprast tā patiesības, nāks sakarā ar viņa Autoru, un ja vien viņš pats to nevēlēsies, viņa attīstības iespējām nebūs robežu. Ar savu plašo stila un tematu bagātību Bībele sniedz vielu, kas var ieinteresēt katru prātu un aizkustināt katru sirdi. Viņas lapas pusēs atrod visvecāko vēsturi, vispatiesākos dzīves aprakstus, pamatlikumus, ko cilvēcīgā gudrība nekad nav aizsniegusi. Viņa satur visdziļāko filozofiju, visjaukāko, viscēlāko, visjūsmīgāko un visvarenāko dzeju. Nesalīdzināmi augstāk savā vērtībā par cilvēku ražojumiem ir Bībeles raksti, pat ja viņus tā aplūko; bet ar bezgalīgi lielāku nozīmi, ar bezgalīgi lielāku vērtību, ja mēs skatām tos sakarā ar lielo centrālo domu. Aplūkots šīs domas gaismā, katrs temats gūst jaunu nozīmīgumu. Visvienkāršāk izteiktajās patiesībās ir ielikti pamatlikumi, kas ir tik augsti kā debesis un kas atver mūžību.

Bībeles galvenais temats, ap kuru grupējas visi pārējie visās grāmatās, ir pestīšanas plāns, Dieva līdzības atjaunošana cilvēka dvēselē. Sākot ar pirmo doto cerību Ēdenē izsacītajā spriedumā, līdz pēdējam godības pilnajam apsolījumam Atklāsmes grāmatā: “tie skatīs Viņa vaigu un Viņa vārds būs tiem uz pierēm,” (Atkl. 22:4), katras grāmatas un katras Bībeles rakstu vietas smaguma punkts ir šī brīnišķā temata atklāšana — cilvēka pacelšana — “Dieva spēks, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Kor. 15:57)

Kas satver šo domu, tā priekšā atveras bezgalīgs pētījumu lauks. Viņam ir atslēga, kas atslēgs visu Dieva Vārda dārgumu krātuvi.

Pestīšanas zinātne ir visu zinātņu zinātne; zinātne, ar ko nodarbojas arī eņģeļi un visas grēkā nekritušo pasauļu būtnes; zinātne, kas saista mūsu Kunga un Pestītāja uzmanību; zinātne, kas ietilpst nodomos, ko izdomājis Bezgalīgā prāts, un “kas mūžiem bijis neizprasts” (Rom. 16:25) Šī zinātne būs Dieva atpestīto pētīšanas priekšmets nebeidzamos laikmetos. Tas ir augstākais pētīšanas priekšmets, ar ko vien cilvēkam iespējams nodarboties. Visvairāk par jebkuru citu studiju tas pacilās dvēseli un atdzīvinās prātu.

“Un tas ir atzīšanas labums, ka gudrība dod dzīvību. tiem, kam tā ir.” “Vārdi, ko es jums runāju,” saka Jēzus, “ir gars un dzīvība.” “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu un to, ko Tu esi sūtījis.” (Sal. māc. 7:13; Jāņa 6:63; 17:3)

Radītājs spēks, kas izsauca pasauli esamībā ir Dieva Vārds. Šis Vārds dod spēku, tas rada dzīvību. Katra pavēle ir apsolījums; ja griba to pieņem, ja to uzņem dvēsele, tas atnes sev līdz Bezgalīgā dzīvību. Tas pārveido dabu un atdzemdina dvēselē Dieva līdzību.

Tā sniegtā dzīvība tiek arī līdzīgā kārtā uzturēta. Cilvēks dzīvo no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. (Mt. 4:4) Prāts un dvēsele veidojas no tā, ko tie uzņem. Un tas ir atkarīgs no mums, nolemt, no kā lai tie pārtiek. Katram ir iespējams izvēlēties tematus, kas nodarbinātu domas un izveidotu raksturu. Par katru cilvēcīgu būtni, kam pieejami Svētie Raksti, Dievs saka: “Es tam uzrakstīju lielu pulku savu baušļu.” “Piesauc mani, tad es tev atbildēšu un tev darīšu zināmas lielas un brīnišķas lietas, ko tu nezini.” (Hoz. 8:12; Jer. 33:3)

Ar Dieva Vārdu rokā katrai cilvēcīgai būtnei, kāds arī nebūtu viņas dzīves liktenis, var turēt tādu sadraudzību, kādu viņš izvēlas. Bībeles lapas pusēs viņš var sarunāties ar cilvēces viscēlākajiem un vislabākajiem gariem, un var klausīties Mūžīgā balsī, kad Viņš runā uz cilvēkiem. Kad viņi pētī un pārdomā tematus, kuros “arī eņģeļi kāro ieskatīties” (1. Pēt. 1:12), viņi var staigāt debesu Mācītāja pēdās, klausīties Viņa vārdus, ko Viņš mācīja kalnā, ielejā un pie jūras. Viņš var dzīvot šinī pasaulē debesu atmosfērā, sniegdams šīs zemes bēdīgajiem un kārdinātiem cerību domas un ilgas pēc svētuma, pats nākdams ciešākā un arvien ciešākā sadraudzībā ar Neredzamo, līdzīgi tam vīram, kas vecos laikos staigāja ar Dievu, nākdams arvien tuvāk mūžīgās pasaules slieksnim, kamēr vārti atvērsies, un viņš tur ieies. Viņš nejutīsies kā svešinieks. Balsis, kas viņu apsveiks, ir to svēto balsis, kas neredzami šinī pasaulē bija viņa biedri — balsis, ko viņi šeit mācījušies pazīt un mīlēt. Kas caur Dieva Vārdu ir dzīvojis sadraudzībā ar debesīm, jutīsies debesu sabiedrībā kā mājās.

Zinātne un Bībele

“Kas neatzītu iekš visa tā,
ka Kunga roka to visu ir darījusi?”

Kad nu dabas grāmata un atklāsmes grāmata nes viena un tā paša Varenā gara zīmogu, viņas nevar citādi kā runāt saskanīgi. Ar dažādām metodēm un dažādās valodās viņas liecina tās pašas lielās patiesības. Zinātne vienmēr atklāj jaunus trūkumus, bet viņa savos pētījumos nesniedz neko tādu, kas pareizi saprasts runātu pretī dievišķīgajai atklāsmei. Dabas grāmata un rakstītais vārds viens otru apgaismo. Tie iepazīstina mūs ar Dievu, mācīdami mums kaut ko par likumiem, caur kuriem Viņš darbojas.

Secinājumi, kas maldīgi darināti no dabā novērotiem faktiem, tomēr ir veduši pie šķietamas pretrunas starp zinātni un atklāsmi; un pūloties atjaunot saskaņu ir tikuši pieņemti tādi Svēto Rakstu izskaidrojumi, kas izrok pamatus un iznīcina Dieva Vārda spēku. Ir radušās domas, ka ģeoloģija runā pretī Mozus radīšanas pārskata burtiskajam izskaidrojumam. Apgalvoja, ka zemes attīstība no haosa prasījusi miljonus gadus; un lai piemērotu Bībeli šai šķietamai zinātnes atklāsmei, pieņēma, ka radīšanas dienas esot bijušas loti gari, nenoteikti laikmeti, kas sniedzas tūkstoš vai pat miljonos gadu.

Šāds slēdziens ir pilnīgi nedibināts. Bībeles pārskats ir saskaņa ar sevi un ari ar dabas mācību. Par pirmo dienu, pavadītu radīšanas darbā, ir dots pārskats; “Un tapa vakars, un tapa rīts, pirmā diena.” (1. Moz. 1:5) Un tas ir sacīts par katru no pirmās rādīšanas nedēļas sešām dienām. Inspirācija ziņo, ka katrs no šiem periodiem ir bijis diena, kas sastāvēja no vakara un rīta, līdzīgi katrai citai dienai kopš tā laika. Par pašu radīšanas darbu dievišķīgā liecība skan: “Kad Viņš runā, tad notiek; kad Viņš pavēl, tad stāv.” (Ps. 33:9) Viņam, kas tā varēja izsaukt esamībā neskaitāmas pasaules, cik ilgs laiks būtu bijis vajadzīgs, zemes attīstīšanai no haosa? Lai izskaidrotu Viņa darbus, vai tad mums ir jādara pārestība Viņa vārdam?

Ir patiesība, ka zemē atrastās atliekas liecina par daudz lielāku, nekā tagad pazīstamu cilvēku, dzīvnieku un augu eksistenci. Tos uzskata par pierādījumiem, ka augi un dzīvā daba ir eksistējuši agrāk par Mozus ziņojumā uzrādīto laiku. Bet attiecībā uz šīm lietām Bībeles ziņojums sniedz pietiekošu paskaidrojumu. Pirms plūdiem augu un dzīvnieku attīstība bija nesalīdzināmi augstāka par to, kuru mēs pazīstam vēlāk. Plūdos zemes virsma tika salauzta, notika ievērojamas pārmaiņas un zemes garozas jaunajās formācijās tika uzglabātas daudzas liecības par agrāko dzīvi. Plūdu laikā zemē apraktie un kopš tā laika oglēs pārvērstie milzīgie meži izveidoja tos plašos ogļu laukus un deva tos naftas krājumus, kas šodien kalpo mūsu ērtībām un labklājībai. Šīs lietas, izceltas dienas gaismā, pieder pie daudzajiem lieciniekiem, kas mēmi liecina par Dieva Vārda patiesību.

Zemes izcelšanas teorijai ir radniecīga tā teorija, kas runā par radības kroņa izcelšanos uz augšu ejošā līnijā no dīgļiem, mīkstmiešiem un četrkājainiem.

Kad aplūko pētīšanas iespējas, cik īsa tad ir cilvēka dzīve, cik aprobežota darbības sfēra, cik šaurs viņa redzes aploks, cik biežas un lielas kļūdas viņa slēdzienos, sevišķi, kas attiecas uz notikumiem, kas domāti kā pirms Bībelisko laiku notikumi. Cik bieži zinātnes pieņemtās teorijas tiek revidētas vai pavisam atmestas; ar kādu ātrumu zemes attīstības pieņemtie periodi laiku pa laikam tiek par miljoniem gadu palielināti vai pamazināti un kā no dažādiem zinātniekiem pārstāvētās teorijas runā viena otrai pretī. Visu to ievērojot, vai lai mēs, par priekštiesību novest savu izcelšanos no dīgļiem, mīkstmiešiem un pērtiķiem esam gatavi atmest Svēto Rakstu izteicienu, kas tik varens savā vienkāršībā; “Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, pēc Dieva ģīmja Viņš to radīja.” (1. Moz. 1:27) Vai lai mēs atmetam to ziņojumu par ciltsrakstu, kas lepnāks par katru, ko vērtē pie karaļu galmiem “tas Ādama dēls, tas Dieva.” (Lūk. 3:38)

Pareizi saprastas zinātnes atklāsmes un dzīves pieredzējumi ir saskaņā ar Svēto Rakstu liecību par pastāvīgo Dieva darbību dabā.

Nehemijas uzrakstītajā Slavas dziesmā levīti dziedāja: “Tu esi tas vienīgais Kungs, Tu esi darījis debesis un debesu debesis un visu viņu spēku, zemi un visu, kas zemes virsū, jūru un visu, kas iekš tās, un Tu dari šo visu dzīvu un debesu spēks klanās Tavā priekšā.” (Neh. 9:6)

Kas attiecas uz šo zemi, tad Svētie Raksti paziņo radīšanas darbu par pabeigtu. “Darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti.” (Ebr. 4:3) Bet Dieva spēks vēl arvien izpaužas Viņa radīto lietu uzturēšanā. Ne tāpēc pulss sit un elpa seko elpai, kā reizi iekustināts mehānisms turpina darboties caur pašam piemītošo enerģiju. Katrs elpas vilciens, katrs sirds puksts ir liecība par Tā gādību, kurā mēs dzīvojam, kustam un esam, No vismazākā kukainīša līdz cilvēkam, katra dzīva radība ir atkarīga no Viņa aizgādības.

“Tie visi uz Tevi gaida...
Kad Tu tiem dod, tie salasa;
Kad Tu savu roku atveri, tad tie ar labumu top paēdināti.
Kad Tu apslēpi savu vaigu, tad tie iztrūkstas,
Kad Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst
Un paliek atkal par pīšļiem.
Tu sūti savu Garu, tad tie top radīti,
Un Tu atjauno zemes ģīmi.” (Ps. 104:27-30)

“Viņš zvaigžņu debesi gaisā izplētis
Un zemi piekāris, kur nekas.
Viņš saņem ūdeni savos mākoņos,
Un padebeši apakš viņa nesaplīst...
Viņš ap ūdeņiem ir licis ežu,
Līdz kur gaisma un tumsa šķiras.”
“Debesu pīlāri trīc un
Iztrūcinājās no Viņa draudiem.
Caur Viņa ziņu augstie viļņi tiek sašķelti...
Caur Viņa vēju debess paliek skaidra.
Redzi, tā ir Viņa ceļu maliņa,
Un kāda lēna balss tikai, ko samanām;
Kas Viņa varas pērkoni varētu dzirdēt?” (Ijāb. 26:714)

“Kunga ceļš ir viesulī un vētrā,
Un padebesis ir Viņa kāju pīšļi.” (Nah. 1:3)

Varenais spēks, kas strāvo cauri visai dabai un uztur visas lietas, nav, kā daži zinātnieki apgalvo, tikai kāds visu piepildītājs princips, kāda darbīga enerģija. Dievs ir gars, tomēr Viņš ir personīga būtne, jo cilvēks radīts pēc Viņa līdzības. Dievs ir atklājis sevi kā personīgu būtni savā Dēlā. Jēzus, Tēva godības atspīdums “un Viņa būtības attēls” staigāja zemes virsū cilvēka veidā. Viņš nāca pasaulē kā personīgs Pestītājs. Kā personīgs Pestītājs Viņš ir uzbraucis augstībā. Kā personīgs Pestītājs Viņš mūs aizstāv debesu pagalmos. Mūsu dēļ Viņš kalpo Dieva troņa priekšā “kā cilvēka Dēls.”

Apustulis Pāvils, rakstīdams Svētā Gara ietekmē, saka par Kristu: “Viss radīts caur Viņu un uz Viņu. Bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” Roka, kas uztur pasauli telpā, roka, kas vada visas lietas visā Dieva Universā viņu pareizajā kārtībā un nerimtajā kustībā ir roka, kas tika pienaglota pie krusta par mums.

Dieva varenība mums ir neaptverama. “Kunga godības krēsls ir debesīs” (Ps. 11:4), tomēr caur savu Svēto Garu Viņš ir visur klātesošs. Viņš pazīst labi savu roku darbu un personīgi par to interesējas.

“Kas ir tāds, kā tas Kungs, mūsu Dievs, kas dzīvo augstībā, Kas pats zemojas, lai redzētu lietas, kas ir debesīs un virs zemes!”.
“Kur man būs aiziet no tava Gara,
Un kur man būs bēgt no tava vaiga?
Ja es kāptu debesīs, tad tur Tu esi,
Ja es nogultos ellē, redzi, tur Tu arīdzan esi.”
“Ja es ņemtu ausekļa spārnus
Un paliktu jūras galā,
Tad ir tur Tava roka mani vadīs,
Un Tava labā roka mani turēs.” (Ps. 113:5,6) – (angļu tulk. 139:710)

“Tu zini manu sēdēšanu un celšanos,
Tu proti manas domas no tālienes.
Lai es eimu, lai guļu, tu esi ap mani, Un tev zināmi visi mani ceļi...
Tu apņem mani no visām pusēm,
Un turi savu roku pār mani.
Šī atzīšana man ir visai brīnišķa
Un augsta, es to nevaru izprast.” (Ps. 139:26)

Tas bija visu lietu Radītājs, kas iekārtoja brīnišķīgo līdzekļu piemērošanos mērķim, vajadzības saskaņu ar devumu; Viņš bija tas, kas fiziskajā pasaulē gādāja par to, lai katra vēlēšanās tiktu piepildīta. Viņš bija tas, kas radīja cilvēka dvēseli ar tās spējām atzīt un mīlēt. Un tas nav Viņa būtībā atstāt dvēseles vajadzības neievērotas. Nekāds netverams princips, nekāds bezpersonisks gars vai tikai kāds neskaidrs jēdziens nevar apmierināt cilvēka būtnes vajadzības un ilgas šinī dzīvē, kas ir cīņa ar grēku, sāpēm un bēdām. Nepietiek ticēt likumam un spēkam, lietām kas nevar iežēloties, un kas nekad nedzird palīgā saucienus. Mums nepieciešami zināt par kādu visspēcīgu roku, kas mūs paceļ, un par kādu mūžīgu draugu, kas par mums iežēlojas. Mums nepieciešami satvert roku, kas ir silta, un sirdi, kas ir maiguma pilna. Un tieši tāds Dievs ir atklājies savā Vārdā.

Kas visdziļāk izpētī dabas noslēpumus, tas vispilnīgāk atzīs savu paša nezināšanu un vājumu. Viņš atzīs, ka ir dziļumi un augstumi, ko viņš nevar sasniegt, noslēpumi, kuros viņš nevar iespiesties, plaši viņa priekšā patiesības lauki, kurus viņš nevar izpētīt. Ar Ņūtonu viņš būs gatavs sacīt; “Es pats sev izliekos kā bērns jūrmalā, kas atrod oļus un gliemežu vāciņus, kamēr lielais patiesības okeāns guļ manā priekšā neatklāts.”

Visnopietnākais zinātnes pētītājs spiests atzīt dabā mūžīgā spēka darbošanos. Bet cilvēka neatbalstītajam prātam dabas mācības nevar parādīties citādas, kā maldīgas un pievilošas. Tikai atklāsmes gaismā to var pareizi izlasīt. “Jo ticībā mēs noprotam.” (Ebr. 11:3)

“Iesākumā Dievs” (1. Moz. 1:1), vienīgi šeit var gars sava dedzīgajā jautāšanā atrast dusu, laizdamies kā balodis uz šķirsta. Augšā, apakšā, viņpus mīt Bezgalīgā mīlestība, kas darbojas visās lietās “darīt pilnīgus visus labā prātā.” (2. Tes. 1:11)

“Viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos...” (Rom. 1:20) Bet Viņa liecību var saprast vienīgi ar dievišķīgā Skolotāja palīdzību. “Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva gars.” (1. Kor. 2:11)

“Bet kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā.” (Jāņa 16:13) Tikai ar šī Gara palīdzību, kas sākumā “lidinājās pa ūdeņu virsu,” ar to vārdu, ar kuru visas lietas radītas, caur “patieso Gaismu, kas nāca pasaulē, kas apgaismoja ikvienu cilvēku,” zinātnes liecību var pareizi iztulkot. Tikai tā vadībā var atzīt dziļākās patiesības.

Tikai Visuzinātāja vadībā mēs, Viņa darbus pētīdami, varam domāt Viņa domas.

Pamatlikumi un metodes veikalnieciskajā dzīvē

“Taisnais ir skaidrs savā darbā.”

Nav nevienas ar likumu atļautas veikalnieciskas nozares, kurai Bībele nesniegtu sevišķu sagatavošanos. Viņas čakluma, godīguma, taupības, mērenības un skaidrības pamatlikumi ir visu patieso panākumu noslēpums. Šie pamatlikumi, kas izteikti Salamana pamācībās, sastāda praktiskās gudrības krājumu, Kur vēl tirgotājs, amatnieks, katra darba nozares vadītājs var atrast labākus pamatlikumus sev un saviem darbiniekiem, kā tos, kas izteikti šajos gudrā vīra vārdos:

“Ja tu vīru redzi, kas tikuši savu darbu dara, tas stāvēs ķēniņu priekšā un nestāvēs šādu tādu laužu priekšā.” (Sal. pam. 22:29)

“Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība.” (Sal. pam. 14:23)

“Sliņķa dvēsele iekāro, — bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū pa pilnam.” (Sal. pam. 13:4)

“Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā.” (Sal. pam. 23:21)

“Mēlnesis apkārt līzdams, izpļāpā noslēpumus; tāpēc tu netinies ar to, kas savu muti nesavalda.” (Sal. pam. 20:19)

“Kas savu muti valda, tam ir samaņa;” bet “kas vien ģeķis, iemaisās.” (Sal. pam. 17:27; 20:3)

“Uz bezdievīgo tekas nenāc un uz ļauno ceļu neej”; “vai uz kvēlainām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas? (Sal. pam. 4:14; 6:28)

“Kas draudzējas ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem ir biedrs, tiks postā.” (Sal. pam. 13:20)

Viss mūsu pienākumu loks citam pret citu ir izteikts šajos Kristus vārdos: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mat. 7:12)

Cik dažs labs cilvēks būtu varējis izbēgt finansiālām neveiksmēm un bankrotam, ja viņš būtu ņēmis vērā tik bieži atkārtoto un uzsvērto Svēto Rakstu biedinājumu:

“Bet kas dzenas bagāts palikt, nebūs nenoziedzīgs.” (Sal. pam. 28:20)

“Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo.” (Sal. pam. 13:11)

“Kas mantu ar meliem krāj, tas ir tikpat kā zūdoša elpa tiem, kas nāvi meklē.” (Sal. pam. 21:6)

“Kas aizņemas ir aizdevēja kalps.” (Sal. pam. 22:7; 11:15)

“Kas par svešu galvo, tam būs bēdu gan; bet kas galvošanu ienīst, tas paliek mierā.” (Sal. pam. 11:15)

“Neatcel vecas robežas un nenāc uz bāriņu tīrumiem; jo viņu atriebējs ir varens, tas iztiesās viņu tiesu pret tevi.” “Kas no nabaga plēš, savu mantu vairot, tas to atkal dos bagātam līdz pat trūcībai”. “Kas bedri rok, tas tanī iekritīs un kas akmeni veļ, uz to tas atvelsies.” (Sal. pam. 23:10,11; 22:16; 26:27)

Tie ir pamatlikumi ar kuriem saistās gan laicīgās sabiedrības, gan arī reliģiskās organizācijas labklājība. Tie ir pamatlikumi, kas nodrošina īpašumu un dzīvību. Par visu, kas dara iespējamu uzticību un sadarbību, pasaulei jāpateicas Dieva likumam, kā tas uzrakstīts Viņa Vārdā un kam var vēl arvien izsekot pa bieži tumšām un izdzisušām pēdām cilvēku sirdīs.

__________

Dziesminieka vārdi “Tavas mutes bauslība man ir labāka nekā tūkstoši zelta un sudraba” (Ps. 119:72), izsaka, kas ir patiess ne vien no reliģiskā viedokļa. Tie izsaka absolūtu patiesību, tādu, kas ir atzīta veikalnieciskajā pasaulē. Pat šinī kaislīgajā naudas saraušanas laikmetā, kad ir tik liela konkurence un tik nesaudzīgi paņēmieni, tomēr plaši atzīst to, ka jaunam cilvēkam, kas iesāk dzīvi, čaklums, atturība, skaidrība un taupība sastāda labāku kapitālu nekā kaut kāda naudas summa.

__________

Bet pat no tiem, kas saprot šo īpašību vērtīgumu un apliecina Bībeli kā viņu avotu, ir tikai nedaudzi, kas atzīst tos pamatlikumus, no kuriem viņi atkarīgi.

Dieva īpašuma tiesību atzīšana ir tā, kas guļ veikalnieciskā godīguma un patiesu sekmju pamatos. Viņš kā visu lietu Radītājs ir arī to pirmīpašnieks. Mēs esam Viņa nama turētāji. Viss mums piederošais, ir Viņa uzticēts, lai to izlietotu saskaņā ar Viņa norādījumiem.

Šis pienākums gulstas uz katru cilvēcisku būti, un tas attiecas uz visu cilvēka darbības sfēru. Vai nu mēs to atzīstam vai nē, mēs esam nama turētāji, no Dieva apgādāti ar dāvanām un spējām, likti pasaulē darīt Viņa mums nozīmēto darbu.

Katram cilvēkam ir dots “savs darbs” (Mark. 13:34) — darbs, kas piemērots viņa spējām, darbs, kas nesīs viņam pašam un viņa tuvākiem vislielāko labumu, un Dievam vislielāko godu.

Tā mūsu nodarbošanās ir daļa no lielā Dieva plāna, un tik ilgi, kamēr to izved saskaņā ar Viņa prātu, Dievs pats ir atbildīgs par iznākumu. Kā “Dieva darba biedriem” (1. Kor. 3:9), mums pienākas uzticīgi izpildīt Viņa norādījumus, tāpēc zūdīšanās ir nevietā. Nepieciešams čaklums un uzticība, rūpība, taupība un apdomība. Katra spēja jāattīsta līdz viņas augstākai pakāpei. Tomēr jāpaļaujas ne uz mūsu pūļu labiem panākumiem, bet gan uz Dieva apsolījumiem. Vārdam, kas paēdināja Izraēli tuksnesī un uzturēja Eliju bada laikā, ir šodien tas pats spēks. “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim? (..) Dzenaties pa priekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mat. 6:31-33)

__________

Kas dod cilvēkiem iespēju iegūt bagātību, Tas katru dāvanu savienojis ar pienākumu.

“No namturiem galvenokārt prasa, ka tie būtu uzticami.” (1. Kor. 4:2) Ja godīgums ir veikalnieciskās dzīves pamatlikums, vai tad mums nevajadzētu atzīt savu atkarību no Dieva — to pienākumu, kas guļ visu citu pamatā?

Mūsu nama turētāju stāvoklis uzliek mums pienākumus ne vien pret Dievu, bet arī pret cilvēkiem. Atpestītāja bezgalīgajai mīlestībai katra cilvēka būtne ir parādā par visām dzīves dāvanām. Pārtika, apģērbs un pajumte, miesa, saprašana un dvēsele — viss ir atpirkts Viņa asinīm, Un caur šo cēlušos pateicības un kalpošanas parādu Kristus mūs savienojis ar citiem cilvēkiem. Viņš mums pavēl: “Kalpojiet cits citam mīlestībā.” (Gal. 5:13) “Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mat. 25:40)

Pāvils vēstī; “Tiklab grieķiem kā ne grieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks.” (Rom 1:14) Tā arī mēs. Viss tas, ar ko mūsu dzīve ir svētīta pāri citu dzīvei, mums uzliek pienākumu pret katru cilvēku, kuram mēs varam darīt ko labu.

Šīs patiesības der tikpat daudz veikala telpai, kā privātai dzīvei. Mantas, ar kurām mēs rīkojamies, nepieder mums pašiem, — šo faktu nekad nesodītu nevar izlaist no acīm. Mēs esam tikai nama turētāji, un no mūsu pienākumu pildīšanas pret Dievu un cilvēkiem ir atkarīgs mūsu pašu liktenis, kā arī mūsu tuvāku labklājība šinī un nākamajā dzīvē.

__________

“Cits izkaisa, un tam vēl krājas, un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību.” “Met savu maizi ūdenī, ar laiku tu to atdabūsi.” “Tā dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts.” (Sal. pam. 11:24,25; Sal. māc. 11:1)

“Nedzenies bagāts tapt... Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešam ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien.” (Sal. pam. 23:4,5)

“Dodiet, tad jums taps dots, pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lūk. 6:38)

__________

“Godā Kungu no savas mantas un no visa sava ienākuma pirmajiem; tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna.” (Sal. pam. 3:9,10)

“Ja jūs manos likumos staigāsiet un manas pavēles turēsiet un tās darīsiet, tad es jums došu lietu savā laikā, un zeme dos savu labību, un koki laukā dos savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīna lasīšanai, un vīna lasīšana līdz sējamam laikam, un jūs ēdīsiet savu maizi un būsiet paēduši un dzīvosiet mierīgi savā zemē, Es došu mieru zemei... un nebūs kas biedina.” (3. Moz. 26:36)

“Mācieties labu darīt, meklējat tiesu, atgriežat varas darītāju, izdodiet bāriņam tiesu, aizstāviet atraitni.” “Svētīgs tas, kas nabagu apgādā, to tas Kungs izglābs ļaunā dienā. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, viņš tam liks labi klāties virs zemes un to nenodos viņa ienaidnieka prātam.” “Kas par nabagu apžēlojas, tas aizdod tam Kungam, un tam tas atmaksās viņa labdarīšanu.” (Jes. 1:17; Ps. 41:2,3; Sal. pam. 19:17)

Kas tā krāj, tas nodrošina sev dubultu mantu. Līdzās gudri pavairotai laicīgai mantai, kas viņam tomēr jāatstāj, viņš ir sakrājis bagātības mūžībai — to rakstura bagātību, kas ir visvērtīgākais ieguvums, tiklab zemes virsū kā ari debesīs.

__________

“Tas Kungs zina sirdsskaidro dienas un viņu manta paliks mūžīgi. Bēdu laikā tie netaps kaunā un bada laikā tie taps paēdināti,” (Ps. 37:18,19)

“Kas taisnībā staigā un runā patiesību, kas netaisnu peļņu ienīst, kas savas rokas sarga no dāvanu ņemšanas, kas savas ausis aizbāž neklausīties uz asins padomu, kas savas acis aizdara nelūkot uz ļaunu, tas dzīvos augstībā... viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks. Tavas acis redzēs ķēniņu viņa skaistumā. Tās redzēs plašu zemi.” (Jes. 33:1517)

Dievs savā vārdā mums rādījis kādu laimīgu vīru — viru, kā dzīve vārda īstākajā nozīmē bija panākumu pilna, vīru, par kuru priecājās un ko cienīja debesis un zeme. Ījabs par saviem piedzīvojumiem saka:

“Kā es biju savās jaunības dienās, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli.
Kad tas Visuvarenais bija ar mani un mani bērni man apkārt;
Kad savus soļus mazgāju krējumā,
Un akmeņa kalni man izlēja eļļas upes,
Kad es pa vārtiem iegāju pilsētā,
Kad savu krēslu noliku uz tirgus:
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas,
Un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot
Virsnieki mitējās runāt
Un lika savu roku uz muti,
Lielkungu balss apklusa...”
“Jo kura auss mani dzirdēja, tā teica mani laimīgu;
Un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību;
Jo es izglābu nabagu, kas brēca un
Bāriņu, kam nebija palīgu.”
“Svētība no tā, kas ietu boja, nāca pār mani
Un atraitņu sirdi es iepriecināju,
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa
Mana krietnība bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Es biju aklam acs,
Un biju tizlam kāja.
Nabagiem es biju par tēvu,
Un nezināma sūdzību es izjautāju.”
“Svešiniekam nebija jāpaliek pa nakti ārā,
Savas durvis es atdarīju pret ceļa pusi.”
“Uz mani klausījās un gaidīja...
Un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā,
Un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem
Kā noskumušu iepriecinātājs.” (Ijāb. 29:416; 31:32; 29:21-25)

“Tā Kunga svētība dara bagātu, un rūpes tur nekā nepieliek.” “Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība,” (Sal pam. 10:22; 8:18), pasludina mūžīgā gudrība.

Bībele rāda arī kādas ir sekas, ja atkāpjamies no pareiziem pamatlikumiem mūsu rīcībā pret Dievu un vienam pret otru. Tiem, kam Viņš uzticējis savas dāvanas, bet kas ir vienaldzīgi pret Viņa noteikumiem, Dievs saka:

“Ņemat vērā savus ceļus. Jūs sējat daudz un pļaujat maz, jūs ēdat, bet nepaēdat, jūs dzerat, bet nepadzerat, jūs ģērbjaties, bet jums nepaliek silti, un algādzis pelna algu cauram makam... Jūs gan gaidāt daudz, bet redzi jūs dabūjat maz, un jebšu jūs to esat mājās pārnesuši, taču to es izputināju.” “Kas gāja pie labības kopas no divdesmit pūriem, tad tur bija tikai desmit, bet kad viņš gāja pie vīna spaida un gribēja smelt piecdesmit mērus, tad bija tikai divdesmit.” “Kāpēc tā? saka Kungs Cebaot. Mana nama labad, kas stāv postā.” “Vai gan cilvēks Dievu var apkrāpt, kā jūs mani apkrāpjat? Un jūs sakāt: kā mēs tevi apkrāpjam? Ar desmito un ar cilājamo upuri.” “Tādēļ debess aiztur jums rasu, un zeme aiztur savus augļus,” (Hag. 1:59; 2:17; 1:10; Mal. 3:8)

“Tādēļ, ka jūs apbēdinājiet nabagu... jūs gan esiet uztaisījuši namus no cirstiem akmeņiem, bet jūs tajos nedzīvosiet, jūs esat stādījuši diženus vīna dārzus, bet viņu vīnu jūs nedzersiet.” “Tas Kungs sūtīs pār tevi lāstu, bailes un briesmas pie ikviena darba, pie kā tu savu roku pieliksi.” “Tavi dēli un tavas meitas taps nodotas citai tautai... ka tavas acis to redzēs un pēc viņiem ikdienas īgs, bet tavā rokā spēka nebūs.” (Am. 5:11; 5. Moz. 28:20,32)

“Kas bagātību sakrāj, bet ne ar taisnību, pusmūžā viņam tā jāatstāj, un galā viņš ir ģeķis.” (Jer. 17:11)

Neredzamie revidenti — tā kalpotāji, kas nekad neslēdz kompromisu ar netaisnību, kas ļaunumu nekad neatstāj neievērotu, kas nekad nemīkstina nepareizību, pārbauda katra veikala pārskatu, katra darījuma sīkumus.

“Kad tu redzi, ka nabagu apspiež kādā valstī un atrauj tiesu un taisnību, tad nebrīnies... Visuaugstākais ir pār tiem visiem.” “Tumsas nav, nedz nāves ēnas, kur ļauna darītāji varētu slēpties.” (Sal. māc. 5:7; Ijāb. 34:22)

“Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm... un tie saka: Kā Dievs zinās? Un vai Visuaugstākais ir zinātājs?” “To tu dari un kad es ciešu klusu, tad tu domā, ka es tāds pat esmu, kā tu; bet es tevi pārmācīšu, un es tev to turēšu priekš acīm.” (Ps. 73:911; 50:22)

“Un es savas acis atkal pacēlu un skatījos, un redzi, satīta grāmata skrēja... Šis ir tas lāsts, kas iziet pa visu zemes virsu, jo ikkatrs, kas zog, pēc tā taps izdeldēts no šejienes, un ikkatrs, kas nepareizi zvēr, pēc tā taps izdeldēts no šejienes. Es to izlaižu, saka Kungs Cebaots, un lāstam būs iet zagļa namā, un tā namā, kas pie mana vārda nepatiesi zvēr, un tas piemājos viņa namā un to nobeigs ar viņa baļķiem un akmeņiem.” (Cah. 5:14)

Dieva likums nosoda katru ļauna darītāju. Viņš var neņemt vērā šo balsi, viņš var apslāpēt tās biedinājumu, bet veltīgi. Tā viņam seko. Tā liek sevi sadzirdēt. Tā iznīcina viņa mieru. Ja to neklausa, tā seko viņam līdz kapam. Tā liecina pret viņu tiesā. Kā neizdzēšama uguns tā beidzot aprij viņa dvēseli un miesu.

__________

“Jo, ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mark. 8:36,37.

__________

Tas ir jautājums, kas prasa pārdomāšanu no vecākiem, katra skolotāja, katra skolnieka — no katra cilvēka, vai tas ir jauns, vai vecs. Neviens veikala vai dzīves plāns nevar būt pareizs vai pilnīgs, ja tas ietver tikai šīs tagadējās dzīves īsos gadus, un neko nesagādā nebeidzamai nākotnei. Mācāt jaunatni ieslēgt savos aprēķinos mūžību. Tai jāmāca izvēlēties pamatlikumus un dzīties pēc pastāvīgas mantas, sakrāt sev “neizsīkstošu mantu. debesīs, kur zagļi nevar piekļūt, un ko kodes nevar maitāt”, darīt sev draugus “ar netaisno mamonu, lai kad viņa vairs nav, tie jūs uzņems mūžīgajos mājokļos.” (Lūk. 12:33; 16:9)

Visi, kas to dara, vislabāk sagatavojas šai dzīvei pasaulē. Neviens nevar sakrāt mantas debesīs neatradis, ka viņa dzīve tai pašā laikā zemes virsū kļūst bagātāka un cēlāka.

“Dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” (1.Tim. 4:8)

Bībeles dzīves apraksti

Dzeja un dziesma

“Tava bauslība ir mana dziesma manas svešniecības namā.”

Svētajos Rakstos ir atrodami visagrākā un viscēlākā cilvēkiem pazīstamā dzejiskā izteiksme. Pirms vēl visvecākais no pasaules dzejniekiem bija dziedājis, Midiānas gans ir paziņojis tos vārdus, vārdus, ko Dievs runāja uz Ījabu, kam nav līdzīgu, viņu varenībā, un kurus neaizsniedz cilvēka ģēnija visaugstākie ražojumi:

Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? (..)
Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem,
kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja
tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu
un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos?
Kad Es tai noteicu Savu nolikto robežu
un pieliku šai robežai aizšaujamās bultas un durvis,
un teicu: līdz šai vietai tu plūdīsi,
bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!
Vai tu savās mūža dienās jebkad esi pavēlējis aust rītam
vai rīta gaismai ierādījis savu vietu,
lai tā aptvertu visas zemes malas
un lai bezdievīgie tiktu aizbaidīti prom no tās?
Zeme pati tad pilnīgi pārvēršas līdzīgi vaskam zem zīmoga,
un viss izliekas tad kā goda tērpā. (..)
Vai tu jebkad esi nonācis pie jūras iztekas
vai arī pastaigājies pa pasaules jūru tumšākajām dzelmēm? (..)
Vai tu esi aptvēris ar savām acīm bezgalīgos zemes plašumus?
Pasaki, ja vien tu visu to zini!
Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem, un kur ir tumsas mītne, (..)
Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm,
un vai tu esi apskatījis krusas krājumus? (..)
Kur tad ir ceļš turp, kur gaisma dalās,
un no kurienes pa visu zemi izplatās austrumu vējš?
Kas izrāva lietus plūsmām notekas un ierādīja ceļu pērkona strēlei,
lai lietus lītu pār zemi, kurā nav ļaužu,
pār klajumu, kur arī nav nevienas dzīvas dvēseles,
lai bagātīgi piesātinātas ar veldzi kļūtu postažas un tuksnesis
un lai liktu no jauna tanī augt zaļam zelmenim?
Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes,
un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu?
Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā,
un vai tu ved Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem? (Ijāb. 38:432)

Dzejiskās izteiksmes skaistuma dēļ izlasi arī pavasara aprakstu no “Augstās dziesmas”: —

“Jo redzi, ziema ir pagājusi,
stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
Puķes rādās laukā,
dziesmu laiks ir atnācis,
un ūbeles balss ir dzirdāma mūsu zemē.
Vīģēs koks ir dabūjis pumpurus,
vīna koki plaukst un dod smaržu;
celies, nāc mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!” (Augstā. dz. 2:11-13)

Skaistumā nestāv ari zemāk Bileāma negribētais pravietojums par Izraēla svētību:

No Aramas Balaks, moābiešu ķēniņš, mani atvedis, —
no tiem kalniem pret rītiem:
Nāc, nosodi man Izraēli.
Kā lai es lādu, ko Dievs nelād,
un kā lai es nosodu, ko Kungs nesoda?
Jo no augstas klints es viņu redzu,
un no tiem augstiem kalniem es viņu ieraugu;
redzi, tauta, kas savrup dzīvo, un nepieskaitās pagāniem!
Redzi, man ir pavēlēts svētīt
Viņš ir svētījis, un es nedarīšu citādi.
Noziegumu viņš neredz iekš Jēkaba
un ļaunuma neatrod iekš Izraēla;
tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu
un ķēniņa prieki pie viņa...
Jo zīlēšana neder pret Jēkabu
un buršana neder pret Izraēli.
Savā laikā Jēkabam tiek sacīts un Izraēlim,
ko Dievs dara!”
“Tas Dieva Vārda klausītājs runā,
kas redz tā Visuvarenā parādīšanas.
Cik jaukas ir tavas teltis, Jēkab,
tavi dzīvokļi, Izraēl!
Kā upes lejās, tā viņi izplešas,
kā dārzi pie upēm,
kā alojas koki, ko Kungs stādījis,
kā ciedru koki pie ūdens.”
“Dieva Vārdu klausītājs runā,
kas atzīst Visaugstākā atzīšanu:...
Es Viņu redzu, bet ne tagad;
es Viņu ieraugu, bet ne tuvu klāt,
Zvaigzne uzlēks no Jēkaba,
un scepteris celsies no Izraēla...
Un no Jēkaba nāks tas valdītājs.” (4. Moz. 23:723; 24:46, 16-19)

Slavas dziesma ir debesu atmosfērā, un kad debesis saskaras ar zemi, tad atskan mūzika un dziedāšana, “pateikšana un slavas dziesmas.” (Jes. 51:3)

Par jaunradīto zemi, kad tā skaista un nemaitāta dusēja zem Dieva smaida, “rīta zvaigznes visas kopā priecīgi dziedāja un Dieva bērni gavilēja.” (Ijāb. 38:7) Tā arī cilvēku sirdis, izjūtot Debesis, ir atbildējušas uz Dieva laipnību ar slavas dziesmām. Daudzi cilvēces vēstures notikumi ir saistīti ar dziesmām.

Visvarenākā dziesma no cilvēku lūpam, kas uzrakstīta Bībelē, bija varenā Izraēla pulka pateicības dziesma pie Sarkanās jūras:

“Es dziedāšu tam Kungam, jo Viņš ir loti paaugstinājies,
zirgus un jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā.
Tas Kungs ir mans spēks un mana dziesma,
un Viņš man bijis par pestīšanu:
šis ir mans stiprais Dievs, es Viņu godināšu;
Viņš ir mana tēva Dievs, es Viņu paaugstināšu.”
“Ak Kungs! Tava labā roka ir paaugstināta caur spēku.
Tava labā roka, ak Kungs, ienaidniekus salauzījusi.
Ak Kungs!... kas ir tāds kā Tu starp dieviem,
Kas ir tāds ka Tu!... pagodināts svētībā,
cienījams ar teikšanām, brīnumu darītājs?”
“Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam...
Dziediet tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies.” (2. Moz. 15:1,2,611, 18-21)

Lielu svētību cilvēki saņēmuši kā atbildi uz slavas dziesmām. Nedaudzie vārdi, kas atstāsta kādu Izraēla piedzīvojumu tuksneša ceļojumā, satur mācību, kuru mums vērts pārdomāt: — “Un no turienes tie aizgāja uz Beēru. Šī ir tā aka, par ko tas Kungs Mozum sacīja: sapulcini tos ļaudis, tad es tiem došu ūdeni.” 4. Moz. 21:16 “Tad Izraēlis dziedāja šo dziesmu:

“Verdi, aka, uzdziedat viņai!
Tu, aka, ko virsnieki rakuši,
ko laužu cienīgie izrakuši,
ar scepteri, ar saviem zižļiem.” (4. Moz. 21:17,18)

Cik bieži šis notikums ir atkārtojies garīgos piedzīvojumos! Cik bieži caur svētas dziesmas vārdiem dvēselē ir atvērušies nožēlošanas un ticības, cerības, mīlestības un prieka avoti!

Ar slavas dziesmām Izraēla pulki izgāja pretī lielajai atsvabināšanai zem Jošafāta vadības. Jošafātam bija pienākušas ziņas par draudošo karu “Liels pulks nāk pret tevi,” skanēja vēsts, “Moāba bērni un Amona bērni,” un līdz ar tiem citi. “Tad Jošafāts izbijās un grieza savu vaigu, to Kungu meklēt, un izsauca gavēni par visu Jūdu. Un Jūda ļaudis sapulcējās meklēt no tā Kunga palīgu, ir no visām Jūdu pilsētām tie nāca to Kungu meklēt.” Un Jošafāts, stāvēdams dievnama pagalmā, tautas priekšā, izsūdzēja savas bēdas lūgšanā, atsaukdamies uz Dieva apsolīšanām, atzīdams Izraēla bezspēcību. “Jo mums nevaid spēka pret šo lielo pulku,” viņš sacīja, “un mēs nezinām, ko būs darīt; bet mūsu acis griežas uz Tevi.” (2. Laiku 20:14,12)

Tad uz levītu Jahaziēlu “Kunga Gars nāca... un tas sacīja: klausāties, visa Jūda valsts un Jeruzalemes iedzīvotāji, un ķēniņ Jošafāt, — tā saka Kungs uz jums: — nebīstaties un nebaiļojaties priekš šī lielā pulka, jo tas karš nepieder jums, bet Dievam... Šinī kaujā jums nebūs jākaujas, eita tikai klāt un redziet tā Kunga pestīšanu... nebīstaties un neizbaiļojaties, izeita rītu viņiem pretī, jo tas Kungs būs ar jums.” (2. Laiku 20:14-17)

“Un tie cēlās it agri un izgāja uz Tekojas tuksnesi.” 2. Laiku 20:20 Karaspēka priekšgalā gāja dziedātāji, kas pacēla savas balsis slavā uz Dievu ar dziesmām, slavēdami Viņu par apsolīto uzvaru.

Ceturtā dienā pēc tam karaspēks atgriezās Jeruzalemē, apkrauts ar ienaidniekam atņemto laupījumu, dziedādams dziesmas par gūto uzvaru.

Dziesmā Dāvids, savas mainīgās dzīves pārmaiņu vidū uzturēja satiksmi ar debesīm. Cik jauki viņa gana zēna piedzīvojumi izteikti vārdos:

“Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.
Viņš man liek ganīties uz zālainām ganībām.
Viņi mani vada pie palēna ūdens...
Jebšu arī es staigātu nāves ēnas ielejā,
taču ļaunuma nebīstos; jo Tu esi pie manis,
Tavs koks un Tavs zizlis mani iepriecina.” (Ps. 23:14)

Savos vīra gados kā vajāts trimdinieks, kas atrod patvērumu tuksneša klintīs un alās, viņš rakstīja:

“Ak Dievs, Tu esi mans stiprais Dievs, Tevi es meklēju pašā rītā,
pēc Tevis slāpst manai dvēselei, pēc Tevis ilgojas mana miesa
sausā un izkaltušā zemē, kur ūdens nevaid...
Jo Tu esi mans palīgs,
un Tavu spārnu pavēnī es dziedāšu priecīgi.” (Ps. 63:18)

Ko tu bēdājies mana dvēsele,
un esi tik nemierīga iekš manis?
Cerē uz Dievu;
jo es Viņam vēl pateikšu,
ka tas manam vaigam par pestīšanu un mans Dievs.” (Ps. 42:12)

“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana;
no kā man bīties?
Tas Kungs ir manas dzīvības stiprums,
no kā man baiļoties?” (Ps. 27:1)

Tā pati uzticība dveš pretī no vārdiem, ko Dāvids rakstījis, kad viņš kā ķēniņš bez goda krēsla un kroņa bēga no Jeruzalemes, Absaloma sacelšanās laikā. Bēdu un bēgšanas grūtību nomākts viņš ar saviem pavadoņiem bija apmeties pie Jordānas, lai kādas stundas atpūstos. Kad viņu pamodināja, uzaicinājums bija nekavējoties bēgt. Tumsā tiem bija jāiet pāri par dziļo un straujo upi ar visu vīru, sievu un mazo bērnu pulku, jo viņiem uz pēdām bija nodevīgā dēla karaspēks, Šinī vistumšākajā pārbaudījumu stundā Dāvids dziedāja:

“Es piesaucu to Kungu ar savu balsi,
un Viņš mani paklausa no sava svēta kalna.
Es apgulos un aizmigu,
un atmodos, jo tas Kungs mani uztur.
Es nebīstos no daudz tūkstošiem laužu,
kas visapkārt pret mani stājas.” (Ps. 3:48)

Pēc sava lielā grēka, nožēlošanas un sevis nicināšanas sāpēs viņš tomēr griezās pie Dieva kā sava labākā drauga:

“Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc savas žēlastības,
izdeldē manus pārkāpumus pēc savas lielās sirds žēlastības,
mazgā mani no manas noziedzības...
Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, ka es topu šķīsts,
mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs.” (Ps. 51:19)

Savā garajā mūžā Dāvids zemes virsū neatrada dusas vietu. “Mēs esam svešinieki un piemitēji Tavā priekšā,” viņš sacīja, “kā visi mūsu tēvi; mūsu dienas virs zemes ir kā ēna un bez pastāvības.” (1. Laiku 30:15)

“Dievs ir mūsu patvērums un stiprums,
īsti varens palīgs bēdu laika.
Tādēļ nebīstamies, lai ari zeme pazūd,
un kalni pašā jūras vidū nogrimst.”
Taču upes un strautiņi iepriecinās Dieva pilsētu,
kur Tā Visaugstākā svētie dzīvokļi.
Dievs ir viņas vidū, tā nešaubīsies,
Dievs viņai palīdzēs rītam austot...
Tas Kungs Cebaot ir ar mums,
Jēkaba Dievs ir mūsu augstais patvērums.” (Ps. 11:2,48)

“Jo šis ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam,
Viņš mūs vadīs līdz mūža galam.” (Ps. 48:15)

Jēzus savā zemes dzīvē kārdināšanas sastapa ar dziesmu. Bieži, kad atskanēja dzēlīgi vārdi, kad atmosfēra ap Viņu bija smaga, baismu, neapmierinātības, neuzticības un nospiedoša ļaunuma pilna, tad varēja dzirdēt Viņa ticības un svēta prieka pilno dziesmu.

Tanī pēdējā, skumjajā naktī pie Pashā mielasta, kad Viņš bija gatavs iet pretī nodevībai un nāvei, Viņš dziedāja dziesmu: —

“Slavēts lai ir tā Kunga vārds
no šī laika mūžīgi mūžam.
No, saules uzlēkšanas, līdz viņas noiešanai,
lai slavēts ir tā Kunga vārds.” (Ps. 113:2,3)

Es mīlu to Kungu, jo Viņš klausa manu balsi un manu pielūgšanu,
Jo Viņš griež savu ausi pie manis,
tādēļ es piesaukšu Viņu visu mūžu.
Nāves saites bija mani apņēmušas,
un elles bēdas man bija uzgājušas,
bēdas un bailes man nāca virsū.
Bet es piesaucu tā Kunga vardu:
ak Kungs, izglāb manu dvēseli!
Tas Kungs ir žēlīgs un taisns,
un mūsu Dievs ir sirdsžēlīgs.
Tas Kungs pasarga vientiesīgos,
kad es biju bēdās, tad Viņš man palīdzēja.
Esi atkal mierā mana dvēsele,
jo tas Kungs tev dara labu.
Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves,
manas acis no asarām, manas kājas no slīdēšanas.” (Ps. 116:18)

Pasaules pēdējās lielās krīzes satumstošās ēnās Dieva gaisma atspīdēs visspožāk, un cerības un paļāvības dziesma atskanēs visskaidrākās un cēlākās skaņās.

“Tai dienā šo dziesmu dziedās Jūdu zemē:
mums ir stipra pilsēta,
pestīšanu Viņš mums ceļ par mūri un par stipru pili,
Atveriet vārtus,
lai taisni ļaudis ieiet, kas ticību tur.
Kam nešaubīgs prāts,
tam Tu uzturi pastāvīgu mieru.
Paļaujaties uz to Kungu mūžīgi,
jo tas Kungs, Kungs ir viens akmens kalns mūžīgi.” (Jes. 26:14)

“Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga līksmība būs pār viņu galvām; prieks un līksmība tos apkamps, bet skumjas un bēdas bēgs projām.” (Jes. 35:10)

“Tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā, un plūdīs pie tā Kunga dāvanām;... un viņu dvēseles būs kā mitrs dārzs, un tie vairs nebūs noskumuši.” (Jer. 31:12)

Bībeles dziesmu vēsture sniedz daudz ierosinājumus par mūzikas un dziesmas pielietošanu un svētību. Mūziku pielieto bieži nepareizi, to kalpinādami ļaunā mērķiem, un tā viņa top par vienu no visvilinošākajiem kairināšanas līdzekļiem. Pareizi pielietota, tā ir dārga Dieva dāvana, kas nolemta pacilāt domas uz augstām un cēlām lietām, apgarot un darīt cēlāku dvēseli.

Kā Izraēla bērai, ceļodami pa tuksnesi, darīja savu ceļu vieglāku ar mūziku un svētām dziesmām, tā Dievs arī šodien pavēl saviem bērniem darīt gaišāku savu ceļinieku dzīvi. Nebūs daudz tādu līdzekļu, kas tik cieši iespiedīs Viņa vārdus atmiņā, kā šo vārdu sakārtošana dziesmā. Un šādām dziesmām ir brīnišķīgs spēks. Tās spēj savaldīt rupjus un neizveidotus raksturus, tām ir spēks izraisīt domas un pamodināt līdzjūtību, veicināt saskaņu darbībā, padzīt tumsu un bažas, kas iznīcina drosmi un vājina pūles.

Tas ir viens no vissekmīgākajiem līdzekļiem iespaidot sirdis ar garīgām patiesībām. Cik bieži, kad dvēsele ir nospiesta un izmisumam tuva, atmiņā ataust kādi Dieva vārdi — varbūt kādas sen aizmirstas bērnu dziesmiņas piedziedājums — un kārdināšanas zaudē savu spēku, dzīve iegūst jaunu nozīmi, un drosme un prieks plūst tālāk uz citām dvēselēm!

Nekad nevajadzētu izlaist no acīm dziesmas audzinātājas nozīmi. Lai ģimenē atskan dziesmas, kas ir jaukas un skaidras, tad tur būs mazāk skarbu vārdu un vairāk laipnības, cerības un prieka. Lai atskan vairāk dziesmas skolā, un audzēkņi pieķersies vairāk Dievam, skolotājiem un viens otram.

Kā dievkalpojuma daļa dziedāšana tāpat pagodina Dievu kā lūgšana. Patiešām, daža laba dziesma ir lūgšana. Ja bērnam mācīs to saprast, tad viņš vairāk domās par dziedāto vārdu nozīmi un būs daudz uzņēmīgāks tās spēkam.

Tā kā mūsu Pestītājs mūs ved pie bezgalības sliekšņa, ko sārto Dieva godība, tad mēs varam uztvert ap Dieva troņa stāvošā debesu kora slavas un pateicības tematus, un kad eņģeļu dziesmu atbalss tiek pamodināta mūsu zemes mājās, tad sirdis tiek vilktas tuvāk debesu dziedoņiem. Debesu sadraudzība sākas zemes virsū. Šeit mēs mācamies viņu slavas dziesmu toņkārtu.

Bībeles noslēpumi

“Vai tu pētīdams vari izprast dievības dziļumus?”

Neviens aprobežots prāts nevar pilnīgi izprast Bezgalīgā raksturu vai Viņa darbus. Pētīdami mēs nevaram izdibināt Dievu. Šai svētai būtnei ir jāpaliek ietērptai noslēpumā — priekš visspēcīgākiem un visattīstītākajiem gariem, tāpat kā priekš vājākiem un neizglītotākiem. Lai gan “padebesis un krēslība ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa godības krēsla stiprums.” (Ps. 97:2) Mēs tik daudz varam izprast Viņa rīcību ar mums, lai atzītu bezgalīgu žēlastību, savienotu ar bezgalīgu spēku. Mēs varam izprast no Viņa nodomiem tik daudz, cik tālu sniedzas mūsu saprašana; pāri par to mēs varam tikai uzticēties rokai, kas ir visspēcīga, sirdij, kas ir mīlestības pilna.

Dieva Vārds, tāpat kā Viņa autora raksturs, satur noslēpumus, kurus mirstīgas būtnes nekad nevar pilnīgi izprast. Bet Dievs ir devis Svētajos Rakstos pietiekoši daudz pierādījumus par viņu dievišķīgo izcelšanos. Viņa paša esamība, Viņa raksturs, Viņa vārda patiesīgums ir nopamatoti ar liecību, kas runā uz mūsu prātu, un šādu liecību ir papilnam. Ir patiesība, ka Viņš nav atņēmis iespēju šaubīties; ticībai jādibinās uz iekšējiem, ne uz ārējiem pierādījumiem. Kas grib šaubīties, atradīs izdevības diezgan; bet kas grib patiesību atzīt, atradīs pietiekošu pamatu ticībai.

Mums nav tiesības apšaubīt Dieva vārdu tāpēc, ka mēs nevaram saprast Viņa aizgādības noslēpumus. Dabā mums pastāvīgi apkārt notiek brīnumi, kas sniedzas pāri mūsu saprašanai. Vai tad mums vajadzētu būt pārsteigtiem, ka arī garīgā pasaulē atrodam mums neizmērojamus brīnumus. Grūtības atrodas vienīgi cilvēka prāta nespēkā un aprobežotībā.

Bībeles noslēpumi nav nekādā ziņā pierādījums pret, bet gan viens no stiprākiem pierādījumiem par viņas dievišķīgo inspirāciju. Ja tā nesaturētu citādas ziņas par Dievu, kā tikai tādas, ko mēs varētu saprast, ja Viņa lielumu un varenību mirstīgais prāts varētu aptvert, tad Bībele nenestu, kā tagad, nepārprotamu dievišķības pierādījumu. Viņas tematu varenumam vajadzētu iedvest ticību tai kā Dieva Vārdam.

Bībele attēlo patiesību ar tādu vienkāršību un tādu piemērošanos cilvēka sirds vajadzībām, prasībām un ilgām, kas piepildījusi ar izbrīnu visaugstāk izglītotus prātus, bet tai pašā laikā viņa noskaidro dzīves ceļu vienkāršajam un nemācītajam. “Paši nesapraši tur nevar maldīties.” (Jes. 25:8) Nevienam bērnam nav jāmaldās. Nevienam bailīgam meklētājam nav jānoklīst staigājot skaidrā un svētā gaismā. Tomēr visvienkāršāk izteiktās patiesības skar tematus, kas ir cēli, tālu tveroši, un kas tālu pārsniedz cilvēku saprašanu, — noslēpumus, kas slēpj Viņa godību, noslēpumus, kurus pētot prāts apmulst, bet kas tai pašā laikā vienkāršo patiesības meklētāju pilda ar godbijību un ticību. Jo vairāk mēs pētām Bībeli, jo dziļāka kļūst mūsu pārliecība, ka tas ir dzīvā Dieva vārds, un cilvēcīgais prāts noliecas dievišķīgās atklāsmes varenības priekšā.

Dievs grib, lai Viņa vārds atveras arvien vairāk nopietnam patiesības meklētājam. Lai gan noslēpumi pieder Kungam, mūsu Dievam, tomēr tie noslēpumi, kas ir darīti zināmi, pieder “mums un mūsu bērniem mūžam.” (5. Moz. 29:29)

Uzskats, ka atsevišķas Bībeles daļas nav saprotamas, ir pamudinājis atmest dažas no Bībeles vissvarīgākajām patiesībām. Ir jāuzsver un bieži jāatkārto tas, ka noslēpumi Bībelē nav tāpēc, ka Dievs gribējis apslēpt patiesību, bet gan tāpēc, ka mūsu vājība un nezināšana mūs dara nespējīgus patiesību saprast vai uzņemt. Ierobežojums nav Viņa nodomā, tas ceļas no mūsu nespējas. No tām pašām Rakstu vietām, kurām bieži pāriet pāri kā pavisam nesaprotamām, Dievs vēlas, lai mēs izprastu tik daudz, cik mūsu gars ir spējīgs uzņemt. “Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts” ir dots, lai mēs ikviens “būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Tim. 3:16,17)

Nevienam cilvēka prātam nav iespējams pilnīgi izsmelt kaut vienu Bībeles patiesību vai apsolījumu. Viens uztver godību no viena viedokļa, cits no otra, tomēr mēs varam saredzēt tikai atsevišķus starus. Pilnīgais spožums iet pāri mūsu uztverei un apjautai.

Kad mēs aplūkojam Dieva Vārda varenās patiesības, tad mēs raugāmies it kā dzelmē, kas mums Skatoties paplašinājas un padziļinājas. Tās plašums un dziļums pārspēj mūsu atziņu. Kad mēs raugāmies, redzes loks paplašinājas, un mūsu priekšā mēs redzam izplēšamies jūru, kurai nav robežu un krastu.

Tādām studijām ir dzīvinātājs spēks, sirds un prāts saņem jaunu spēku, jaunu dzīvību.

Šis piedzīvojums ir Bībeles dievišķīgās izcelšanās visaugstākais pierādījums. Mēs uzņemam Dieva vārdu kā barību dvēselei ar tādu pat īstenību, kā mēs uzņemam maizi kā barību miesai. Maize apmierina mūsu dabas prasības; no piedzīvojumiem mēs zinām, ka tā veido asinis, kaulus un smadzenes. Izmēģini to pašu ar Bībeli: kad viņas pamatlikumi tiešām ir kļuvuši par rakstura pamatelementiem, kādas pārmaiņas tad ir notikušas dzīvē? — Kas bijis ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Kor. 5:17) Dieva vārda spēkā vīri un sievas ir sarāvuši grēcīgo paradumu ķēdes. Viņi ir atsacījušies no savtīguma, nesvētie ir kļuvuši godbijīgi, dzērāji atturībnieki, netikumīgie šķīsti. Dvēseles, kas ir nesušas sātana līdzību, tikušas pārveidotas Dieva līdzībā. Šī pārmaiņa pati par sevi ir brīnumu brīnums. Dieva vārda radītā pārmaiņa ir viens no tā visdziļākajiem noslēpumiem. Mēs to nevaram izprast. Mēs tam varam ticēt, ka to pasludina arī Bībele:

“Kristus iekš jums, tā godības cerība.” (Kol. 1:27)

Šī noslēpuma atziņa piegādā mums atslēgu visiem citiem. Tā atver dvēselei visuma bagātības, bezgalīgas attīstības iespējas.

Un kā šī attīstība iegūstama mums arvien pilnīgāk atklājoties Dieva raksturam, tas ir rakstītā vārda krāšņums un noslēpums. Ja mums būtu iespējams nākt pie pilnīgas Dieva un Viņa vārda izpratnes, tad mums vairs nebūtu iespējams tālāk atklāt patiesību, mantot dziļāku atziņu un plašāku attīstību. Dievs nebūtu vairs augstākais un cilvēks apstātos attīstībā. Paldies Dievam, ka tas nav tā. Bet tā kā Dievs ir bezgalīgs un pie Viņa atrodas visas gudrības krājumi. tad mēs varēsim visu mūžību vienmēr pētīt, vienmēr mācīties, un tomēr mēs nekad neizsmelsim Viņa gudrības, laipnības un spēka bagātības.

Vēsture un pravietojumi

“Kas to ir darījis zināmu no veciem laikiem? Vai ne Es, tas Kungs? Un cita Dieva nav ka Es vien.”

Bībele ir visvecākā un visplašākā vēsture, kas pieder cilvēkiem. Tā nāca dzidra no mūžīgās patiesības avota, un cauri gadu simteņiem dievišķa roka ir uzglabājusi tās skaidrību. Tā apgaismo visattālāko pagātni, kurā cilvēcīgie pētījumi veltīgi mēģina iespiesties. Vienīgi Dieva Vārdā mēs redzam to spēku, kas lika zemes pamatus, un kas izplatīja debesis. Vienīgi šeit mēs atrodam ticamu ziņojumu par tautu izcelšanos. Vienīgi šeit ir sniegta mūsu rases vēsture, cilvēku lepnuma un aizspriedumu nesagrozīta.

Cilvēku vēstures hronikās nāciju uzplaukšana, impēriju pacelšanās un sabrukšana atkarīgas no cilvēka gribas un drošsirdības. Notikumu veidošana liekas lielā mērā atkarīga no viņa spēka, godkāres vai patvaļas.

Bet Dieva vārdā aizkars ir atvilkts, un mēs redzam aiz tā, virs tā un cauri visu cilvēcīgo interešu, varas un kaislību spēlei un pretspēlei visužēlīgā Dieva darba rīkus klusi un pacietīgi izvedam Viņa gribu un nodomus.

Bībele uzrāda īsto vēstures filozofiju. Tajos reti skaistos vārdos, ko apustulis Pāvils runāja uz Atēnu gudrajiem ir attēlots Dieva nodoms rases un tautu radīšanā un novietošanā. “Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot; lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap. d. 17:26,27) Dievs paskaidro, ka ikviens, kas grib, var nākt “derības saitēs.” (Ec. 20:37) Pie radīšanas Viņa nodoms bija, lai zeme tiktu apdzīvota no būtnēm, kuru esamība būtu par svētību pašiem un cits citam un viņu Radītājam par godu. Visi, kas grib, var pieskaņoties šim nodomam. Par tiem ir sacīts: “Šos ļaudis es sevim esmu radījis, tie teiks manu slavu.” (Jes. 43:21)

Dievs ir atklājis savā bauslībā tos pamatlikumus, uz kā balstās visa nāciju un atsevišķu cilvēku īstā labklājība. “Šī būs jūsu gudrība un jūsu saprašana,” (5. Moz. 4:6) Mozus pasludina izraēliešiem par Dieva bauslību. “Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība.” (5. Moz. 32:47) Svētības, kas tā apsolītas Izraēlim, zem tādiem pašiem noteikumiem un tādā pašā mērā apsolītas katrai tautai un atsevišķam cilvēkam zem plašajām debesīm.

Vara, kuru izlieto katrs valdnieks zemes virsū, ir debesu dota; un no šīs dāvātās varas izlietošanas atkarājas viņa panākumi. Ikvienam skan dievišķīgā Sarga vārdi: “Es tevi esmu apjozis, jebšu tu mani nepazini.” (Jes. 45:5) Un senatnē uz Nebukadnēcaru sacītie vārdi der katram par pamācību dzīvei: “Atsvabinājies no saviem grēkiem caur taisnību...” (Dan. 4:24)

Saprast šīs lietas, — saprast, ka “taisnība tautu paaugstina,” ka “caur taisnību goda krēsls top stiprināts,” un “caur žēlastību stāv stiprs”; atzīt šo pamatlikumu izvešanu Tā varas izpausmē, kas “noceļ ķēniņus un ieceļ ķēniņus” (Sal. pam. 14:34; 16:2; 20:28; Dan. 2:21), — tas nozīmē saprast vēstures filozofiju.

Dieva vārdā tas ir skaidri parādīts. Šeit ir rādīts, ka nāciju stiprums, tāpat kā atsevišķu cilvēku stiprums nav meklējams izdevībās vai spējās, kas, liekas, tos darām neuzvaramus, tas nav ari atrodams viņu izslavētā diženumā. To mēro ar uzticību, ar kādu tie izpilda Dieva nodomus.

Šīs patiesības ainojumu atrodam senās Babilonijas vēsturē. Ķēniņam Nebukadnēcaram nacionālās valdības īstais mērķis tika rādīts liela koka veidā, kura “augstums sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pasaules galam.” Viņa zari bija skaisti un Viņa augļi bagāti, un barība priekš visiem; zemes zvēri apakš viņa atrada pavēni, un putni apakš debess dzīvoja uz viņa zariem.” (Dan. 4:8,9) Šis ainojums rāda tās valdības raksturu, kas izpilda Dieva prātu, — valdības, kas tautu aizsargā un liek tai uzplaukt.

Dievs paaugstināja Bābeli, lai tā varētu izpildīt šo nodomu. Labklājība pavadīja tautu, līdz tā sasniedza tādus bagātības un varas augstumus, kāds pēc tam vairs nekad netika aizsniegts, — un ko Svētie Raksti zīmīgi aino caur Svētā Gara doto simbolu, ar “zelta galvu”. (Dan. 2:38)

Bet ķēniņš neatzina to varu, kas bija viņu paaugstinājusi. Nebukadnēcars savas sirds augstprātībā sacīja: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es esmu uztaisījis ķēniņam par mājokli caur savas varas stiprumu un par savas augstības godu?” (Dan. 4:27)

Tur, kur tai vajadzēja būt par cilvēku aizstāvētāju, Bābele kļuva par lepnu un nežēlīgu apspiedēju. Svēto Rakstu vārdi, tēlodami Izraēla valdnieku nežēlību un mantrausību, atklāj Bābeles krišanas noslēpumu, kā arī dažas labas citas valsts krišanu no pasaules sākumiem. “Jūs ēdat taukus un apģērbjaties ar vilnu, jūs kaujat karoto, bet tās avis jūs neganāt. Tās vājās jūs nespēcinājāt, un to neveselo jūs nedziedinājāt, un to satriekto jūs nesasienat, un to aizdzīto jūs nedzenat atpakaļ, un to pazudušo jūs nemeklējat, bet jūs valdāt par tiem bargi un ar grūtumu.” (Ec. 34:3,4)

Par Bābeles valdnieku atskanēja dievišķīgā Sarga spriedums: “Tev, ķēniņ... top sacīts: tava valdība no tevis ir atņemta.” (Dan. 4:28)

“Kāp zemē un sēdi pīšļos, jaunava, Bābeles meita...
Sēdi klusu,
lieni tumsā, Kaldeju meita,
jo tevi vairs nesauks valstu valdnieci.” (Jes. 47:1-5)

“Tu, kas pie tā lielā ūdens dzīvo, kam daudz mantas,
tavs gals nācis, un tavas mantas kārības mērs ir pilns.”
“Un Bābele, valstu glītums,
Kaldeju skaistums un lepnums,
būs it kā Sodoma un Gomora, ko Dievs apgāzis.”
“Un es to došu par īpašumu ežiem un ūdens purviem,
un es tos izmēzīšu ar izdeldēšanas slotu,
saka tas Kungs Cebaot.” (Jer. 13:19; Jes. 14:23)

Katrai tautai, kas uznākusi uz pasaules skatuves, ir ticis atļauts ieņemt savu vietu zemes virsū, lai kļūtu redzams, vai tā izpilda “Svētā Sarga” nodomu. Pravietojumi ir uzzīmējuši lielo pasaules impēriju — Babilonijas, Medo-Persijas, Grieķijas un Romas pacelšanos un krišanu. Vēsture ir atkārtojusies katrā no tām, tāpat kā tautās, kam bijusi mazāka vara. Katrai bija savs pārbaudījuma laiks, katra neizturēja pārbaudījumu, viņas godība nobālēja, viņas vara zuda un tās vietu ieņēma cita.

Kad nu tautas atmeta Dieva pamatlikumus, un ar šo atmešanu pašas veicināja savu bojāeju, arvien bija redzams, ka dievišķīgs, visu pārvaldītājs nodoms darbojās visās viņu kustībās.

Šo mācību māca brīnišķīgā simboliskā ainojumā, ko deva pravietim Ecēhiēlim, kad viņš atradās trimdā Kaldeju zemē. Atklāsmi Ecēhiēls saņēma tai laikā, kad viņu nospieda skumjas atmiņas un baidīja nojautas. Viņa tēvu zeme bija izpostīta. Jeruzaleme bija bez iedzīvotājiem. Pravietis pats bija svešinieks zemē, kur virsvaldība bija godkārībai un nežēlībai. Tā kā viņš visur redzēja varmācību un netaisnību, viņa dvēsele bija noskumusi, un viņš sēroja dienu un nakti. Bet redzētos simbolos viņam atklāja varu, kas ir augstāka par zemes valdniekiem.

Uz Ķebaras upes krasta Ecēhiēls redzēja, ka “vētra nāca no ziemeļu puses, un liels padebesis, un uguņi laistījās, un spožums tam bija visapkārt, un pašā vidū spulgoja kā gaišs zelts iz uguns.” Četras dzīvas būtnes kustināja daudzus riteņus, kas atradās cits citā. Augstu pār tiem bija “redzams kā godības krēsls, kā safīra akmeņa izskats, un uz tā godības krēsla bija it kā cilvēks,” “Un tur parādījās pie tiem ķerubiem tā kā cilvēka roka apakš viņu spārniem.” (Ec. 1:4,26; 10:8) Riteņi bija tik mākslīgi sakārtoti, ka pirmajā brīdī likās, it kā tie būtu bez kādas kārtības, bet viņi kustējās pilnīgā saskaņā. Debesu būtnes, uzturētas un vadītas no rokas zem ķerubu spārniem, kustināja šos riteņus; pāri pār tiem uz safīra troņa bija Mūžīgais, un apkārt tronim bija varavīksne, dievišķīgās žēlastības zīme.

Tāpat kā riteņiem līdzīgie veidojumi tika vadīti no rokas zem ķerubu spārniem, tā arī cilvēcīgo notikumu sarežģītā spēle atrodas dievišķīgā pārraudzībā. Tautu cīņu un nemiera vidū virs ķerubiem sēdošais vēl arvien vada šīs zemes lietas.

Tautu vēsture runā uz mums, — to tautu, kas viena pēc otras ieņēma viņām nozīmēto laiku un vietu, neapzinīgi liecinādamas par patiesību, kuras iznākumu tās pašas nezināja. Dievs ir nolicis katrai tautai un katram atsevišķam cilvēkam vietu savā lielā plānā. Šodien cilvēkus un tautas mēro ar vēsturi Tā roka, kas nekad nekļūdās. Visi caur sava paša izvēli noteic savu likteni, un Dievs pārrauga visu, lai Viņa nodomi tiktu piepildīti.

Vēsturi, kuru varenais Es esmu ir nospraudis savā vārdā no mūžības pagātnē uz mūžību nākotnē, apvienodams locekli pa loceklim pravietiskā ķēdē, stāsta mums, kur mēs atrodamies šodien laikmetu plūsmā, un kas sagaidāms nākotnē. Viss, ko pravietojumi ir iepriekš sludinājuši līdz pat mūsu laikiem, ka tas notiks, kas ir atzīmēts vēstures lappusēs, un mēs varam būt droši, ka viss tas, kam vēl jānāk, piepildīsies savā kartībā.

Izsacītais pravietojums tai laikā, kad Dieva spriedums par Izraēla pēdējo ķēniņu tika pasludināts, satur vēsti:

“Tā saka tas Kungs Kungs, liec nost savu galvas glītumu un ņem zemē kroni;... zemais tiks paaugstināts un augstais pazemots. Es likšu to postā, un šī nebūs kamēr nāk, kam tā tiesa pieder, — tam es to došu.” (Ec. 21:26,27)

Kronis Izraēlim atņemts, pēc kārtas pārgāja uz Bābeles valsti, Medo-Persiju, Grieķiju un Romu. Dievs saka: “un šī nebūs, līdz kamēr nāk kam tā tiesa pieder, — tam es to došu.”

Tad Dieva nodoms būs piepildīts. Viņa valstības pamatlikumus godās visi zem saules.

“Varas darbs tavā zemē vairs netaps dzirdēts, un ne posts, ne pazušana tavās robežās, bet tu nosauksi pestīšanu par saviem mūriem un slavu par saviem vārtiem.”

“Caur taisnību tu tiksi stiprināta.
Tu būsi tālu no bēdām, jo tev nav ko bīties,
nu no briesmām, jo tās tev neuznāks.” (Jes. 60:18; 54,14)

Pravieši, kam tika atklātas šīs lielās ainas, vēlējās atklāt viņu svarīgumu. Viņi “jautājuši un pētījusi;... uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos... Viņiem tika atklāts, ka tie nekalpo sev pašiem, bet jums tanīs lietās, ko jums tagad pauduši... Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties.” (1. Pēt. 1:10-12)

Priekš mums, kas stāvam viņu tiešās piepildīšanās priekšā, kāda dziļa nozīme, kāda liela interese ir šo nākošo lietu ainojumam — to notikumu, uz kuriem, kopš mūsu pirmo vecāku šķiršanas no Ēdenes, Dieva bērni ir raudzījušies, ilgojušies un lūguši!

Pārāk daudzi iegrimuši izpriecās un nodevušies juteklībai. Aizņemti no redzamā un pārejošā, viņi ir pazaudējuši skatu uz neredzamo un mūžīgo. Par lietām, kuras baudu brīdī iznīkst, viņi upurē neiznīkstošas bagātības. Viņu prātiem jātiek paceltiem, viņu dzīves uzskatiem jākļūst plašākiem. Viņus jāpamodina no pasaules sapņu letarģijas.

No tautu paaugstināšanas un krišanas, kā to noskaidro Svētie Raksti, cilvēkiem vajadzētu mācīties, cik bezvērtīga ir tikai laicīga un ārēja godība. Bābele ar viņas varu un krāšņumu, kuram līdzīgu mūsu pasaule pēc tam vairs nekad nav pieredzējusi — varu un godību, kas tā laika cilvēkiem likās tik droša un pastāvīga, — cik pilnīgi tā ir pagājusi! Kā “zāles puķe” tā ir iznīkusi. Tā iznīkst viss, kas nepamatojas Dievā. Tikai tas, kas ir saistīts ar Viņa nodomu un izteic Viņa raksturu, var pastāvēt. Viņa pamatlikumi ir vienīgi pastāvīgais, ko mūsu pasaule pazīst. Šīs lielās patiesības ir tās, kas jāmācās veciem un jauniem. Mums jāmācās par Dieva nodomu izvešanu tautu vēsturē un nākamo lietu atklāsmē, lai mēs varētu novērtēt redzamās un neredzamās lietas pēc viņu īstās vērtības, lai mēs varētu mācīties, kas ir īstais dzīves mērķis, lai mēs pētīdami laicīgās lietas mūžības gaismā, varētu rast tām viņu īstāko un cēlāko pielietojumu. Tādā kārtā šeit Viņa valstības pamatlikumus mācīdamies un kļūdami par Viņa valstības pavalstniekiem un pilsoņiem, mēs varam būt gatavi Viņam atnākot ieiet līdz ar Viņu Viņa īpašumā.

Lai iemācītos mācības, lai padarītu darbu, lai panāktu rakstura pārveidošanu, atlikušais laiks ir pārāk īss sprīdis.

“Cilvēka bērns, redzi, Izraēla nams saka: tā parādīšana, ko šis redz, velkas uz ilgu laiku, un šis sludina par laikiem, kas ir tālu. Tāpēc saki uz tiem: tā saka tas Kungs, Kungs, neviens no maniem vārdiem nevilcināsies, tas vārds, ko es runāšu, notiks, saka tas Kungs, Kungs.” (Ec. 12:27,28)

Bībeles mācība un pētīšana

“Savu ausi griezt uz gudrību, un savu sirdi uz atzīšanu, un tai pakaļ dzīsies kā mantai.”

Bērnībā, jaunekļa un vīra gados Jēzus pētīja Svētos Rakstus. Kā mazu bērnu māte Viņu ikdienas savā klēpī mācīja no praviešu rakstu ruļļiem. Jaunībā agrs rīts un vakara krēsla atrada Viņu bieži vienu pašu kalna nogāzē vai zem kokiem, pavadot klusu stundu lūgšanā un Dieva Vārda pētīšanā. Viņa darbības laikā Viņa labā Svēto Rakstu pazīšana liecina par Viņa čaklumu to pētīšanā, un tā ka Viņš ieguva atzīšanu tāpat kā mēs to varam iegūt, tad Viņa brīnišķīgās spējas, kā intelektuālās tā garīgās ir liecība par Bībeles kā audzināšanas līdzekļa vērtību.

Kad mūsu Debesu Tēvs deva savus vārdus, Viņš neaizmirsa ari bērnus. Visā, ko cilvēki ir sarakstījuši, kur vēl varētu atrast kaut ko, kas tā aizgrābj sirdi, kaut ko, kas būtu vairāk piemērots pamodināt mazo interesi, kā Bībeles stāsti.

Ar šiem vienkāršiem stāstiem var noskaidrot Dieva bauslības varenos pamatlikumus. Tādā kārtā vecāki un skolotāji ar ainām, kas vislabāk piemērotas bērna saprašanai, var iesākt ļoti agri piepildīt Kunga paskubinājumu, zīmējoties uz Viņa pavēlēm: “Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un no tiem runāt sava namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” (5. Moz. 6:7)

Uzskatāmības mācības pielietošana, sienas tāfeles, kartes un gleznas noderēs par palīglīdzekli šo mācību izskaidrošanai un nostiprināšanai atmiņā. Vecākiem un skolotājiem vajadzētu pastāvīgi meklēt arvien noderīgākas metodes. Bībeles mācībai vajadzētu veltīt mūsu skaidrākās domas, labākās metodes un visnopietnākās pūles.

Lai pamudinātu un stiprinātu mīlestību Bībeles pētīšanai, liela nozīme ir lūgšanu stundu izlietošanai. Rīta un vakara lūgšanām vajadzētu būt visjaukākajām un visierosinošākajām dienas stundām. Visiem vajadzētu saprast, ka šinīs stundās nav vietas nemierīgām un nelabām domām, ka vecāki un bērni sanāk kopā, lai sastaptos ar Jēzu, un ielūgtu mājās svētos eņģeļus. Lai dievkalpojums ir īss un pilns dzīvības, gadījumam piemērots un laiku pa laikam savādāks. Visiem vajadzētu piedalīties Bībeles lasīšanā, mācīties un bieži atkārtot Dieva bauslību. Tas pamodinās bērnu interesi, ja viņiem dažreiz atļaus izvēlēties lasāmo gabalu. Jautājiet tiem par to, un atļaujiet arī viņiem jautāt. Miniet kaut ko, kas palīdzētu ainot tā nozīmi. Kad dievkalpojums tādā veidā nav par daudz garš, tad atļaujat mazajiem piedalīties lūgšanā un ļaujat tiem arī dziedāt līdz kaut arī vienu vienīgu pantu.

Lai padarītu šādu dievkalpojumu par to, kam tam jābūt, jāpiegriež vērība tā sagatavošanai. Vecākiem vajadzētu atlicināt ikdienas laiku Bībeles pētīšanai kopā ar saviem bērniem. Bez šaubām, tas prasīs pūles, apdomāšanu un arī drusku upurus, lai to izvestu, bet pūles bagātīgi atmaksāsies.

Kā sagatavošanos Viņa priekšrakstu mācīšanai, Dievs pavēl, lai vecāki tos glabātu savās sirdīs. “Šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, lai iet pie sirds,” Viņš saka, “un tev tos būs piekodināt saviem bērniem.” (5. Moz. 6:6,7) Lai ieinteresētu mūsu bērnus par Bībeli, mums pašiem par to jāinteresējas. Lai pamodinātu viņos mīlestību uz tās pētīšanu, mums pašiem tā jāmīl. Mūsu pamācībām pie viņiem būs tikai tik liela ietekme, cik to rādīs mūsu pašu priekšzīme un gars.

Dievs aicināja Ābrahāmu par sava vārda mācītāju. Viņš izredzēja to par lielas tautas tēvu tāpēc, ka Viņš redzēja, ka Ābrahāms pamācīs savus bērnus un saimi Dieva bauslības pamatlikumos. Un tas, kas piedeva Ābrahāma pamācībai spēku, bija viņa paša dzīves iespaids. Viņa lielā saime sastāvēja no vairāk nekā tūkstoš dvēselēm, no kurām daudzas bija ģimeņu galvas, un ne mazums bija tādu, kas bija tikko atgriezti no pagānisma. Šāda saime prasīja stingras rokas vadību. Vāji un nenoteikti paņēmieni nebūtu derējuši. Par Ābrahāmu Dievs sacīja: “Jo es to esmu atzinis, ka viņš saviem bērniem un savam namam pēc sevis pavēlēs.” Viņš tomēr savu autoritāti izlietoja ar tādu gudrību un maigumu, ka ieguva sirdis. Dievišķīgā Sarga liecība skan: viņi sargās “Kunga ceļus, darot kas taisnība un tiesa.” (1. Moz. 18:19) Bet Ābrahāma iespaids sniedzās pāri viņa paša saimes robežām. Visur, kur viņš uzcēla savu telti, blakus tai viņš uzcēla altāri upurēšanai un pielūgšanai. Kad telti nojauca, altāris palika, un dažs labs ceļotājs kānānietis, kas bija ieguvis Dieva atziņu caur Dieva kalpa Ābrahāma dzīvi, apstājās pie šī altāra, lai upurētu Jehovam.

Ne mazāk iespaidīga šodien būs Dieva Vārda mācība tad, kad tā atradīs uzticīgu atspoguļojumu skolotāja dzīvē.

Nepietiek zināt, ko citi domājuši vai mācījuši par Bībeli. Ikvienam būs tiesā jādod Dievam atbildēšana pašam par sevi, un tagad katram pašam priekš sevis jāmācās, kas ir patiesība. Bet lai studijām būtu sekmes, jābūt pamodinātai skolnieka interesei. Sevišķi tas, kam ir darīšanas ar bērniem un jaunatni, kas stipri atšķiras dotībā, audzināšanā un domāšanas veidā, tā ir lieta, ko nedrīkst atstāt neievērotu. Mācot bērnam Bībeli, mēs daudz ko varam iegūt, ja mēs ievērosim to, uz ko tiecas viņa prāts, lietas, par kurām viņš interesējas, un pamodina viņa interesi uzzināt, ko Bībele saka par šīm lietām. Tas, kas mūs radījis ar dažādām tieksmēm, savā Vārdā kaut ko dod katram. Kad skolnieki redz, ka Bībeles mācība griežas pie viņu pašu dzīves” tad māciet tiem skatīties uz to kā uz padomdevēju.

Palīdziet tiem arī novērtēt viņas brīnišķīgo skaistumu. Daudzas grāmatas bez īstas vērtības, kas ir uztraucošas un kaitīgas, tiek ieteiktas, vai vismaz pieļautas lietošanai, viņu iedomātās literārās vērtības dēļ. Kāpēc lai mēs vadam mūsu bērnus dzert pie saduļķotām straumēm, kad viņi var atrast brīvu pieeju pie Dieva Vārda skaidrā avota. Bībelei ir tāda pilnība, tāds spēks, tāds domu dziļums, kas ir neizsmeļams. Pamudiniet bērnus un jaunatni meklēt viņas domu un izteiksmes bagātības.

Kad šo vērtību jaukums pievilks viņu prātus, viņu sirdis skars spēks, kas tās darīs maigas un pazemīgas. Tie jutīsies vilkti pie tā, kas viņiem tādā kārtā atklājies. Un ir maz tādu, kas negribēs zināt ko vairāk par Viņa darbiem un ceļiem.

Bībeles pētītāju vajadzētu mācīt tai tuvoties mācekļa garā. Mums vajadzētu izpētīt viņas lapas puses, nevis meklējot pierādījumus mūsu uzskatu uzturēšanai, bet lai uzzinātu, ko Dievs saka.

Īstu Bībeles pazīšanu var iegūt vienīgi ar Svēta Gara palīdzību, caur kuru Dieva Vārds ticis dots, Un lai šo atziņu iegūtu, mums pēc tās jādzīvo. Mums jāpaklausa visam tam, ko Dieva Vārds pavēl. Mēs varam atsaukties uz visu, ko tas apsola. Dzīvība, kuru tas sniedz, ir tā dzīvība, kuras spēkā mums būs dzīvot. Tikai tā vērtēdami Bībeli, mēs to varam pētīt ar sekmēm.

Bībeles pētīšana prasa no mums mūsu visčaklākās pūles un neatlaidīgākās domas. Tā kā kalnracis rokas zemē pēc dārgā zelta, tikpat nopietni un neatlaidīgi mums jādzenas pēc Dieva Vārda bagātībām.

Ikdienas pētīšanai bieži visnoderīgākā metode ir pētīt pantu pēc panta. Lai skolnieks paņem vienu pantiņu un lai papūlas izlobīt domu, ko Dievs viņam šinī pantā ielicis, un tad lai kavējas pie Šīs domas, kamēr tā kļūst par viņa īpašumu.

Viena Svēto Rakstu daļiņa tā pētīta, kamēr viņas nozīme ir skaidra, ir vairāk vērts, nekā daudzu nodaļu izlasīšana bez noteikta mērķa un neiegūstot nekādas pozitīvas mācības.

Viens no garīgās nespējas un morāliskā vājuma galvenajiem iemesliem ir koncentrācijas trūkums vērtīgiem mērķiem. Mēs lepojamies ar literatūras plašo izplatīšanos; bet grāmatu pavairošana, pat tādu grāmatu pavairošana, kas pašas par sevi nav kaitīgas, var būt noteikts ļaunums. Līdz ar lielajiem iespieduma plūdiem, kas pastāvīgi gāžas no spiestuvēm, veci un jauni pierod lasīt ātri un pavirši, un prāts zaudē spēju sakarīgi un patstāvīgi domāt. Tālāk, liela daļa periodisku izdevumu un grāmatu, kas līdzīgi Ēģiptes vardēm piepludina zemi, ir ne vien zemas, nevajadzīgas un vājinātājas, bet pat netīras un pazeminošas. Viņas ne tikai saindē un posta prātu, bet ari samaitā un iznīcina dvēseli. Prāts un sirds, kas nav nodarbināti un kam nav mērķa, kļūst ļaunumam par vieglu laupījumu. Sēnītes aug uz slimiem un beigtiem organismiem. Tas ir nenodarbinātais prāts, kas kļūst par sātana darbnīcu. Vadiet prātu uz augstiem un svētiem ideāliem, spraužat dzīvē cēlu mērķi, piešķiriet tai visu aptvērēju nozīmīgumu, tad ļaunais nevarēs nostiprināties.

Jaunatnei bez tam vajadzētu mācīt rūpīgi pētīt Dieva Vārdu. Uzņemts dvēselē tas izrādīsies par spēcīgu aizsargu pret kārdinājumiem. “Es paturu Tavus vārdus savā sirdī,” saka dziesminieks, “ka negrēkoju pret tevi.” “Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.” (Ps. 119:17,4)

Bībele pati sevi izskaidro. Rakstu vieta ir jāsalīdzina ar Rakstu vietu. Skolniekam vajadzētu iemācīties Svētos Rakstus uzskatīt kā kaut ko veselu, un saprast visu daļu attiecības. Tam vajadzētu iegūt atziņu par Bībeles lielo galveno tematu Dieva pirmatnējo nodomu pasaulei, par lielās cīņas izcelšanos un par pestīšanas darbu. Tam vajadzētu izprast to divu principu būtību, kas cīnās par virskundzību, un vajadzētu mācīties izsekot viņu darbībai cauri vēstures un pravietojumu ziņojumiem līdz lielajam iznākumam. Viņam vajadzētu redzēt, kā šī cīņa iespiežas cilvēka piedzīvojuma katrā pakāpē; kā viņš katrā dzīves darbībā pats parāda vienu vai otru no šiem pretējiem dzinuļiem, un kā viņš, gribot negribot, pats tagad izšķir, kurā cīnītāju pusē viņš tiks atrasts.

Katra Bībeles daļa ir dota caur dievišķu inspirāciju un ir derīga. Vecajai Derībai vajadzētu piegriezt ne mazāku vērību kā Jaunajai. Pētot Veco Derību mēs atradīsim irdzam dzīvus avotus tur, kur vienaldzīgs lasītājs saredz tikai tuksnesi.

Atklāsmes grāmata, sakarā ar Daniela grāmatu, prasa sevišķas studijas. Lai katrs dievbijīgs skolotājs apdomā, kā viņš visskaidrāk var izprast un pasniegt evaņģēliju, kuru mūsu Pestītājs nāca personīgi darīt zināmu savam kalpam Jānim, — “Jēzus Kristus atklājums, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā.” (Atkl. 1:3) Nevienam nevajadzētu kļūt mazdūšīgam Atklāsmes grāmatas pētīšanā viņas noslēpumaino simbolu dēl. “Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams.” (Jēk. 1:5)

“Svētīgs tas, kas lasa un tic, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. 1:3)

Kad ir pamodināta īsta mīlestība uz Bībeli un kad skolnieks sāk saprast, cik plašs ir lauks un cik dārgas ir viņas bagātības, viņš gribēs satvert katru izdevību iepazīties ar Dieva Vārdu. Viņa pētīšana nenorobežosies ar sevišķu laiku un vietu. Un šī pastāvīgā pētīšana ir viens no vislabākajiem līdzekļiem, kā izkopt mīlestību uz Svētiem Rakstiem. Skolniekam vajadzētu savu Bībeli vienmēr turēt pie sevis. Kad jums rodas izdevība, izlasiet vienu Rakstu vietu un pārdomājiet par to. Staigādami pa ielu, gaidīdami dzelzceļa stacijā vai gaidīdami kādu cilvēku, izmantojiet izdevību iegūt kādu dārgu domu no patiesības mantnīcas.

Lielie dvēseles dzinējspēki ir ticība, cerība un mīlestība; un tieši tās ierosina pareizi izvesta Bībeles pētīšana. Bībeles ārējais skaistums, viņas gleznu un izteiksmes krāšņums ir, tā sakot, tikai kalums īstajam dārgakmenim — svētuma skaistumam. Viņas ziņojumos par cilvēkiem, kas staigāja ar Dievu, mēs varam uztvert Viņa godības atspulgu. Tai Vienā, kas ir “viscaur mīlīgs”, mēs redzam Viņu, no kura viss debess un zemes jaukums ir tikai bāls atspīdums. “Bet es no zemes tikšu paaugstināts,” Viņš sacīja, “un visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:32) Kad Bībeles pētītājs ierauga Pestītāju, dvēselē ir pamodināts ticības, pielūgsmes un mīlestības noslēpumainais spēks. Skats ir vērsts uz Kristu un skatītājs pieaug tā līdzībā, ko Viņš pielūdz. Apustuļa Pāvila vārdi kļūst par dvēseles valodu: “Es visu uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu... Lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību.” (Fil. 3:8-10)

Debesu miera un prieka avoti, kas caur iedvesmas vārdu tiek atvērti dvēselē, kļūst par spēcīga iespaida straumi, kas nes svētības visiem, kas nonāk viņas tuvumā. Lai mūsu dienu jaunatne, kas uzaug ar Bībeli rokās, kļūst par viņas dzīvības devējas spēka saņēmējiem un tālāk vadītājiem; un kādas svētību straumes plūdīs tad pār pasauli! Iespaids, kura spējas iepriecināt un dziedināt, mēs tikko varam aptvert — dzīvā ūdens upes, kas “verd uz mūžīgu dzīvību.”