Adventistu māja

Ģimene un tās attiecības ar sabiedrību

73. Mūsu sabiedriskās vajadzības

Dievs ir gādājis par mūsu sabiedriskajām vajadzībām. — Izredzētās tautas audzināšanas iekārtā redzam, ka dzīve, kuras centrā atrodas Dievs, tiešām ir pilnvērtīga dzīve. Viņš ir gādājis, lai tiktu apmierināta ikkatra vajadzība, kādu Viņš Pats cilvēkā iepotējis; Viņš cenšas attīstīt katram cilvēkam dāvāto spēju.

Būdams visa skaistuma autors, Kas Pats mīl skaistumu, Dievs ir sagādājis, lai arī Viņa bērni varētu apmierināt savu mīlestību un skaistumu. Viņš ir gādājis arī par viņu sabiedriskajām vajadzībām, par laipnu un izpalīdzīgu biedrošanos, kas tik daudz palīdz izkopt līdzjūtību un darīt dzīvi gaišāku un patīkamāku. (1)

Biedrošanās iespaids. — Ikviens atradīs sev biedrus vai izveidos biedriskas attiecības. Un tieši proporcionāls draudzības stiprumam būs iespaida lielums, kādu draugi atstās viens uz otru, vai un uz labu vai uz ļaunu. Visiem būs biedri, visi atstās iespaidu un savukārt tiks iespaidoti. (2)

Dieva Vārds piešķir lielu nozīmi biedrošanās iespaidam pat starp pieaugušiem. Cik daudz lielāks tad ir tās spēks uz bērnu un jauniešu raksturiem un attīstības stāvoklī atrodošos prātu! Viņu veidotā draudzība, viņu pieņemtie principi un viņu izveidotie ieradumi izšķirs jautājumu par to lietderību šeit un viņu likteni nākotnē...

Jauniešiem nenovēršami būs biedri, un viņi katrā ziņā izjutīs to ietekmi. Dvēseles vieno noslēpumainas saites, tā ka viena sirds atsaucas otrai. Viena uzskatus, izjūtas un garu pieņem otrs. Šāda biedrošanās var būt svētība vai lāsts. Jaunieši var viens otru stiprināt, izkopjot [456] savu uzvedību, savas tieksmes un zināšanas; vai arī, atļaujoties kļūt bezrūpīgi, viņi viens uz otru var atstāt demoralizējošu iespaidu. (3)

Tiešām patiesi var teikt: „Pasaki man, kādi ir tavi draugi, un es pateikšu, kāds esi tu pats.” Jaunieši paši to nesaprot, cik lielā mērā viņu izraudzītie biedri var ietekmēt viņu raksturu un viņu labo slavu. Parasti tiek meklēti biedri ar radniecīgu gaumi, radniecīgiem ieradumiem un dzīves veidu. Kas priekšroku dod nezinošai un netiklai sabiedrībai, rāda, ka viņu pašu raksturs ir nepilnvērtīgs. Viņa gaume un ieradumi sākumā var stipri atšķirties no to cilvēku gaumes un ieradumiem, kuru sabiedrību viņš meklē; tomēr, sadzīvē sajaucoties ar šo šķiru, izmainās gan viņa domas, gan jūtas; viņš upurē savus pareizos principus un nejūtami, tomēr nenovēršami noslīd līdz savu biedru līmenim. Kā straume vienmēr paņem daļu no tās zemes, cauri kurai tā tek, tā arī jaunieša principi un ieradumi iegūst tās sabiedrības rakstura nokrāsu, kurā viņš uzturas. (4)

Dabīga tendence ir slīdēt lejup. — Ja jauniešus varētu pārliecināt draudzēties ar skaidriem, apdomīgiem un laipniem biedriem, tad iegūtā ietekme būtu apsveicama. Ja izraudzītos biedrus, kas bīstas Kungu, tad to iespaids viņus tuvinātu patiesībai, pienākumam un svētumam. Patiesu kristiešu dzīve ir spēks uz labu. Un uz otru pusi, kas biedrojas ar vīriem un sievām, kuru tikumība ir apšaubāma, kuru principi slikti un dzīve ļauna, tie arī paši drīz vien ies to pašu ceļu. Dabīgās sirds tieksmes ir lejup vedošas. Kas biedrojas ar smējējiem, drīz vien arī pats kļūs par smējēju; un kas izvēlas nekrietnus biedrus, noteikti arī pats kļūs nekrietns. Paklausīt bezdievīgo padomam ir pirmais solis, kas [457] noved pie stāvēšanas uz grēcinieku ceļa un sēdēšanas smējēju biedrībā. (5)

Pasaules jauniešiem mīlestība uz sabiedrību un izpriecām kļūst par visu pārvaldošu kaislību. Liekas, ka viņu esamības lielais mērķis ir ģērbties, viesoties, apmierināt savu iekāri un kaislības un griezties līdzi sabiedriskās izlaidības karuselim. Viņi ir nelaimīgi, ja paliek vienatnē. Pāri pār visu tie kāro apbrīnu un glaimus un cenšas sabiedrībā radīt par sevi plašu interesi; ja šīs ilgas netiek apmierinātas, tad dzīve tiem liekas neizturama. (6)

Kas mīl sabiedrību, tie bieži ļaujas šai savai tieksmei, līdz tā kļūst par visu pārvaldošu kaislību... Viņi nespēj ilgstoši lasīt Bībeli un pārdomāt Debesu lietas. Viņi ir nožēlojami un nelaimīgi, ja nav nekā satraucoša. Viņos pašos nav spēka būt laimīgiem, bet laimes izjūtā viņi ir atkarīgi no citu tikpat neapdomīgu un bezrūpīgu jauniešu sabiedrības. Spēkus, kurus varētu atdot citiem mērķiem, viņi izšķiež ģeķībās un garīgā izlaidībā. (7)

Kristīgas sadraudzības svētības. — Dieva ļaudis visā visumā pārāk maz ir izkopuši kristīgu sabiedriskumu... Kas noslēdzas sevī, kas negrib, ka viņus skubina ar draudzīgu biedrošanos iepriecināt citus, tie zaudē daudz svētību; jo savstarpējā saskarē cilvēks tiek slīpēts un izsmalcināts; sabiedriskā sadzīvē veidojas pazīšanās un tiek noslēgta draudzība, kas rada siržu vienotību un mīlestības atmosfēru, kas patīkama Debesīm.

Sevišķi tiem, kas ir baudījuši Kristus mīlestību, vajadzētu izkopt savas sabiedriskās spējas, jo šādā veidā viņi var mantot dvēseles Pestītājam. Kristus nav jāapslēpj [458] sirdī, nav jāieslēdz tur kā kāda iekārojama manta, svēta un jauka, lai paši vien par to priecātos; Kristus mīlestība nav jāparāda arī tikai tiem, kas iepatikušies. Audzēkņus vajadzētu mācīt būt Kristum līdzīgiem, parādot laipnu interesi un draudzību cilvēkiem, kuru apstākļi ir trūcīgāki, kaut arī tie nebūtu viņu pašu izraudzītie biedri. Jēzus vienmēr un visās vietās parādīja cilvēces ģimenei mīlošu interesi, izplatot ap sevi priecīgas dievbijības gaismu. (8)

1. — Audzināšana – 41. lpp.
2. — Liecības draudzei IV – 587. lpp.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 220. lpp.
4. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 221. lpp.
5. — Liecības draudzei IV – 587. lpp.
6. — Liecības draudzei V – 112. lpp.
7. — Liecības draudzei IV – 624. lpp.
8. — Liecības draudzei VI – 172. 173. lpp.

74. Droša un nedroša biedrošanās

Lietas, kas iespaido mūs un mūsu bērnus. — Katra biedrošanās, lai arī cik ierobežota, atstāj uz mums savu iespaidu. Apjomu, kādā mēs šim iespaidam pakļaujamies, nosaka tuvības pakāpe, sakaru pastāvīgums un mīlestība, un godbijība pret to, ar ko mēs saejamies. (1)

Ja paši esam starp biedriem, kuru iespaids aicina aizmirst augstās prasības, kādas Kungam ir pret mums, tad mēs ieaicinām kārdināšanas un kļūstam morāli par vājiem, lai tām pretotos. Mēs sākam dalīties savu biedru garā un lolot viņu uzskatus, bet svētās un mūžīgās lietas vērtēt zemāk par savu draugu domām. Īsi sakot, mēs tiekam saraudzēti tieši tā, kā visas taisnības ienaidnieks to vēlējās.

Pakļauti šādam iespaidam, jaunieši ir vieglāk ietekmējami kā gados vecāki cilvēki. Uz viņu prātu atstāj iespaidu viss — redzētās sejas izteiksmes, dzirdētās balsis, apmeklētās vietas, kā arī sabiedrība, kurā tie uzturas, un grāmatas, kuras tie lasa. Nav iespējams pārvērtēt biedru nozīmi, kurus mēs paši sev izvēlamies, un sevišķi to, kurus izraugāmies saviem bērniem, gan attiecībā uz šo pasauli, gan arī uz nākošo. (2)

Briesmas, kas draud biedrojoties ar neticīgiem. — Pasaule nedrīkst būt mūsu kritērijs. Mēs nedrīkstam biedroties ar neticīgiem un dalīties viņu garā, jo tie vadīs sirdi prom no Dieva, lai kalpotu neīstiem dieviem. Nelokāms cilvēks, kas stiprs ticībā, var darīt daudz laba; viņš var dot visaugstākās svētības tiem, ar kuriem viņš saietas, jo Kunga bauslība ir viņa sirdī. Tomēr ar ļaudīm, kas zem [460] kājām min Dieva likumus, mēs nevaram priecīgi biedroties un saglabāt savu ticību šķīstu un neaptraipītu. Mums pielips viņu gars, un, ja mēs no tiem nešķirsimies, tad beidzot tiksim sasaistīti ar tiem, lai dalītos viņu liktenī. (3)

Satikdamies ar elku pielūdzējiem un piedalīdamies viņu svētkos, ebreji tika pavedināti pārkāpt Dieva likumus un pār tautu tika izsauktas Kunga sodības. Tā arī šodien, skubinot Kristus sekotājus draudzēties ar neticīgiem un piedalīties viņu izpriecās, sātans gūst vislielākos panākumus viņu ievilināšanā grēkā. „Tāpēc izejiet no viņiem un atšķirieties, saka Kungs, un neaiztieciet neko nešķīstu” (2. Kor. 6,17) Šodien Dievs prasa, lai Viņa ļaudis savos ieradumos, tikumos un principos tikpat stipri atšķirtos no pasaules, kā Viņš to prasīja no senā Izraēla. (4)

Simsona patvaļīgā izvēle. — Dieva aizgādība rūpējās, lai Simsons būtu sagatavots darbam, kuram viņš bija aicināts. Ja viņa eksistences sākumā tika radīti apstākļi, kas labvēlīgi ietekmēja garīgos, fiziskos un tikumiskos spēkus. Tomēr viņš atļāva bezdievīgai draudzībai sevi atraut no Dieva, Kas ir cilvēku vienīgā drošība, un ļaunuma straume to aizrāva sev līdz. Kas, pienākumu pildot, tiek ierauti pārbaudījumos, var būt droši, ka Dievs viņus uzturēs, bet, ja cilvēki apzināti paši sevi pakļauj kārdināšanu varai, tad tie agrāk vai vēlāk kritīs. (5)

Bezdievības viltīgais raugs. — Mīļie skolu audzēkņi, jūsu vecāku lūgšanas jūs pavadīs dienām un naktīm. Paklausiet viņu aicinājumiem un brīdinājumiem un bezrūpīgi neizvēlieties sev draugus. Jūs pat neaptversiet kā bezdievības raugs savā viltībā samaitās [461] jūsu domas un jūsu ieradumus un, liekot šos ieradumus atkārtot, sakropļos visu jūsu raksturu. Jūs varbūt nesaskatīsiet nekādas reālas briesmas un domāsiet, ka spēsiet rīkoties pareizi tikpat viegli, kā iepriekš spējāt nepadoties kārdinājumiem uz ļaunu, tomēr tā ir kļūda. Vecāki un skolotāji, kas mīl un bīstas Dievu, var jūs brīdināt, lūgt un pamācīt, bet tas viss var būt veltīgi, ja jūs paši nepadosities Dievam un Viņam par godu neizkopsiet dāvanas, kuras Kungs jums devis. (6)

Sargieties no tiem, kas vienaldzīgi pret reliģiju. — Ja bērni saietas ar biedriem, kuru sarunu temati ir mazsvarīgi un laicīgi, tad to prāts pieskaņosies viņu līmenim. Ja viņi dzird reliģijas pamatlikumu nomelnošanu un mūsu ticības nonicināšanu, ja tiem jāklausās viltīgi iebildumi pret patiesību, tad dzirdētais nostiprināsies viņu prātā un veidos viņu raksturu. (7)

Nekas nevar sekmīgāk aizkavēt vai aizraidīt nopietnus iespaidus vai labus nodomus kā biedrošanās ar tukšiem, bezrūpīgiem, pagrimušiem cilvēkiem. Lai arī cik pievilcīgas liktos šīs personas savas atjautības, kodīgās asprātības un jautrības dēļ, tad tomēr fakts, ka pret reliģiju tās izturas vieglprātīgi un vienaldzīgi, jau ir pietiekošs iemesls, lai ar tām nebiedrotos. Jo pievilcīgāki viņi ir citādā ziņā, jo vairāk vajadzētu sargāties no viņu biedriskā iespaida, jo neticības dzīvi viņi apklāj ar tik daudziem un bīstamiem vilinājumiem. (8)

Pasaulīgie biedri tā valdzina un apmulsina prātu, ka ticība, Dieva bijība, paļāvība un godīgums vairs nespēj pasargāt cilvēku no svārstīšanās. Vienkāršā, pieticīgā Kristus dzīve tad liekas pavisam nepievilcīga. Daudziem, kas sevi sauc par Dieva dēliem un meitām, Debesu Majestāte paliek tikai „kā saknes atzarojums izkaltušā zemē: Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī skaistuma”. (9)

Nepieķerieties pasaulīgajiem radiem. — Mēs vienlaicīgi nevaram kalpot Dievam un pasaulei. Mums nevajag pieķerties pasaulīgiem radiem, kas nemaz neilgojas iepazīties ar patiesību. Ar viņiem saejoties, mēs varam likt spīdēt mūsu gaismai visos iespējamos veidos; bet nekādā gadījumā nevajadzētu pieļaut, ka viņu uzskati un ieradumi ietekmē mūsu vārdus, mūsu izturēšanos, mūsu ieradumus un mūsu dzīvi. Visās attiecībās ar viņiem mums jāļauj atklāties patiesībai. Ja to nevaram, tad, jo mazāk ar tiem saejamies, jo labāk tas mūsu garīgumam. (10)

Izvairieties no cilvēkiem ar zemu dzīves standartu un vaļīgiem tikumiskiem uzskatiem. — Ir nepareizi, ja kristieši biedrojas ar morāli vaļīgiem cilvēkiem. Tuva, ikdienišķa satiksme, kas paņem laiku, ne mazākā mērā nestiprinot ne prātu, ne tikumību, ir bīstama. Ja morālā atmosfēra, kas apņem cilvēkus, nav tīra un svēta, bet ir aptraipīta ar samaitātību, tad tie, kas ieelpo šo atmosfēru, piedzīvos, ka tā gandrīz nemanāmi saindējoši iedarbosies uz sirdi un prātu. Ir bīstami būt par sarunu biedru tiem, kuru tieksmes dabīgi ir zemas. Kas pēc savas dabas ir apzinīgi un mīl skaidru un šķīstu dzīvi, pakāpeniski nonāks tajā pat līmenī un kļūs līdzdalībnieki, un simpatizēs to cilvēku nepilnībām un morālajam trūkumam, ar kuriem viņi uztur pastāvīgu saskari. (11)

Laba slava ir vērtīgāka par zeltu. — Jauniešos valda tieksme biedroties ar tādiem, kas prāta un tikumiskā ziņā stāv zemāk. Kādu patiesu laimi jaunietis par gaidīt no labprātīgas savienības ar domu, jūtu un uzvedības ziņā zemu personu? Dažiem ir zemas tieksmes un morāli samaitāti ieradumi, un visi, kas izvēlas šādus biedrus, sekos viņu priekšzīmei. Mēs [463] dzīvojam bīstamos laikos, kam vajadzētu modināt bailes mūsu sirdīs. (12)

Daudzi padodas kārdināšanām, baidoties no izsmiekla. — Bērniem... vajadzētu mantot biedrus, kas nesmietos par šķīsto un vērtīgāko, bet kas aizstāvētu visu patieso. Bailes no izsmiekla daudziem jauniešiem liek padoties kārdināšanām un iet pa neticīgo ļaužu ceļu. Ar savu priekšzīmi, kā arī ar norādījumiem mātes daudz var darīt, lai parādītu saviem bērniem, ka, nievāšanu un izsmiekla apņemti, tie var palikt taisni un priekšzīmīgi. (13)

Kāpēc mūsu jaunieši neņem vērā, ka cilvēki, kas gatavi vest citus aizliegtās tekās, viegli pakļaujas kārdināšanām un kļūst par sātana darba rīkiem sliktu ieradumu atbalstīšanā, liekot izsmiet citus, kas ir apzinīgi un kas savā raksturā vēlas palikt godīgi? (14)

Svešinieku priekšā staigājiet it kā Dieva priekšā. — Jaunie draugi, nevienu stundu nepavadiet tādu cilvēku sabiedrībā, kas jūs varētu padarīt nederīgus skaidrajam un svētajam Dieva darbam. Svešu priekšā nedariet neko, ko jūs negribētu darīt sava tēva vai mātes priekšā vai par ko jums būtu jākaunas Kristus un svēto eņģeļu klātbūtnē.

Daži var domāt, ka sabata ievērotājiem šie brīdinājumi nav vajadzīgi; bet ļaudis, uz kuriem tie attiecas, zina, ko es gribu teikt. Es jums, jaunieši, saku: sargieties; jo jūs nevarat izdarīt neko, kas nebūtu atklāts Dieva un eņģeļu skatam. Jūs nevarat darīt ļaunu, neietekmējot citus. Jūsu rīcība ne tikai atklāj, no kāda materiāla celts jūsu raksturs, bet atstāj spēcīgu iespaidu arī uz citiem. Nekad no redzes loka nepazaudējiet patiesību, ka jūs piederat Dievam, ka Viņš jūs ir dārgi atpircis un ka jums Viņam jāsniedz norēķins par visām spējām, kuras Kungs jums uzticējis. (15) [464]

Vajadzības gadījumam apsolīta īpaša palīdzība. — Mēs nedrīkstam nolikt savus bērnus tur, kur viņiem vajadzētu biedroties ar samaitātiem un paklīdušiem ļaudīm. Reizēm Dievs Savā aizgādībā liek mūsu jauniešiem sastapties ar nesavaldīgiem un netīriem ļaudīm. Ja tie sadarbosies ar Kungu, Viņš tiem dos spēku pretoties kārdināšanām un palikt pie savas apņemšanās, tāpat kā Viņš to deva Daniēlam un viņa biedriem Babilonijā. Viņiem jāuztur pastāvīga saskare ar Dievu. Viņiem jāpaliek skaidriem, atsakoties no visa, kas varētu apkaunot Dievu, un jādzīvo tikai vienam mērķim — Dieva pagodināšanai. Viņiem jārūpējas par dvēselēm, dedzīgi jāstrādā to labā, kas pazaudējuši Dieva līdzību, cenšoties tos pacelt, reformēt un izdaiļot. (16)

Izvēlieties apdomīgus, nopietnus biedrus. — Jaunieši, kas draudzēsies ar Kristu, izvēlēsies biedrus, kuri tiem palīdzēs rīkoties pareizi, izvairoties no sabiedrības, kas neko nedod godājamu principu un cēlu nodomu izkopšanai. Visur atrodami jaunieši, ar zemu vērtējamiem uzskatiem. Nonākot saskarē ar šādu šķiru, tie, kas bez atlikuma nostājušies Kristus pusē, paliks nelokāmi, paklausot tam, ko viņu saprāts un sirdsapziņa uzskatīs par pareizu. (17)

Lai visi tie, kas grib izveidot pareizu raksturu, biedrojas ar nopietniem un apdomīgiem cilvēkiem un ar tādiem, kas ir reliģiski noskaņoti. Kas apsvēruši, cik būs jāmaksā, un vēlas celt mūžībai, tiem sava rakstura celtnē jāieliek labi materiāli. Ja viņi pieņem sapuvušus būvkokus, ja samierinās ar nepilnīgu raksturu, tad viņu celtne lemta bojāejai. Lai visi apdomā, kā tiek celts viņu raksturs. Kārdināšanu vētras trauksies pāri šai celtnei un, ja tā nebūs celta apzinīgi un stipri, tad neizturēs pārbaudi. (18) [465]

Saejoties ar ļaudīm, kas rīkojas saskaņā ar pamatlikumiem, pat bezrūpīgie iemācīsies mīlēt taisnību. Un, darot, kas ir pareizs, sirdī radīsies nepatiku pret to, kas ir lēts un prasts un nesaskan ar Dieva Vārda pamatlikumiem. (19)

1. — Liecības draudzei V – 222. 223. lpp.
2. — Liecības draudzei V – 543. lpp.
3. — Manuskripts 6. lpp., 1892. g.
4. — Vectēvi un pravieši – 458. lpp.
5. — Vectēvi un pravieši – 568. lpp.
6. — Jaunatnes instruktors, 1894. g. 18. janvāris.
7. — Liecības draudzei V – 545. lpp.
8. — Liecības draudzei V – 125. lpp.
9. — Manuskripts., 6. lpp., 1892. g.
10. — Liecības draudzei V – 543. lpp.
11. — Liecības draudzei III – 125. lpp.
12. — Liecības draudzei IV – 588. lpp.
13. — Review and Herald, 1891. g. 31. marts.
14. — Jaunatnes instruktors, 1894. g. 18. janvāris.
15. — Liecības draudzei V – 398. 399. lpp.
16. — Manuskripts 18. lpp., 1892. g.
17. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 226. lpp.
18. — Liecības draudzei IV – 588. lpp.
19. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 222. lpp.

75. Vecāku vadība sabiedriskās lietās

Gandrīz visu pārvarošie ļaunie iespaidi. — Ļaunais iespaids, kas apņem mūsu bērnus, ir gandrīz visu pārvarošs, tas samaitā domas un prātu un ved tos lejup pretī pazušanai. Jauniešu domas dabīgi pievēršas ģeķībām un jau agri, pirms izveidojies raksturs un nobriedis spriedums, tie parasti priekšroku dod tai sabiedrībai, kurai pār tiem būs kaitīgs iespaids. (1)

Ja mana balss varētu aizsniegt vecākus visā zemē, tad es vēlētos tos brīdināt nepakļauties savu bērnu gribai, izvēloties biedrus vai draugus. Vecāki pavisam maz ņem vērā, ka jaunieši pret kaitīgiem iespaidiem ir daudz uzņēmīgāki kā pret dievišķiem, tāpēc viņu biedriem jābūt tādiem, kas vislabvēlīgāk ietekmētu viņu pieaugšanu žēlastībā un Dieva Vārdā atklātās patiesības nostiprināšanu sirdī. (2)

Novietojiet jauniešus iespējami vislabvēlīgākajos apstākļos, jo sabiedrība, kādā tie uzturas, pamatlikumi, kādus tie pieņem, ieradumi, kādus tie veido, ar nemaldīgu noteiktību izšķirs jautājumu par to derīgumu šeit un arī viņu nākošās mūžīgās intereses. (3)

Neierobežotas brīvības briesmas. — Vecāki, jūsu bērni netiek pienācīgi uzmanīti. Nekad tiem nevajadzētu atļaut iet un nākt, kad tiem tas patiktu, bez jūsu ziņas un piekrišanas. Bērniem dāvātā neierobežotā brīvība šajā laikmetā jau tūkstošus aizrāvusi postā. Cik daudziem ļauj vakaros staigāt {467} pa ielām, un vecāki ir ar mieru neko nezināt par savu bērnu biedriem. Pārāk bieži tiek izraudzīti draugi, kuru iespaids tos pamazām vada pretī samaitātībai.

Tumsas aizsegā zēni saiet kopā un iemācās spēlēt kārtis un citas azarta spēles, smēķēt un sūkt alu vai vīnu. Reliģisku vecāku bērni iedrošinās iet restorānos, baudīt vakariņas ar austerēm un citas neveselīgas lietas, paši nostājoties uz kārdināšanu takas. Pat šo restorānu gaisā jūtami zaimi, samaitātība un apgānīšanās. Neviens tur nevar uzturēties ilgāku laiku, lai pats nekļūtu samaitāts. Tieši šādā sabiedrībā daudzsološa jaunatne kļūst par alkoholiķiem un noziedzniekiem. Jāizvairās no ļaunuma pirmajiem sākumiem. Vecāki, ja neesat droši par savu bērnu apkārtnes nevainojamību, tad vakaros tiem neļaujiet rotaļāties ārpus mājas vai prieka pēc sastapties ar citiem zēniem. Ja stingri pieprasīs šī likuma ievērošanu, tad paklausība kļūs par ieradumu un vēlēšanās to neievērot drīz vien zudīs. (4)

Vecākiem jāizvēlas saviem bērniem biedri. — Vecākiem jāatceras, ka saiešanās ar morāli vaļīgiem un raksturos rupjiem biedriem atstās uz jauniešiem nevēlamu iespaidu. Ja viņi neizvēlas saviem bērniem piemērotus biedrus, ja atļauj tiem saieties ar morāli apšaubāmiem jauniešiem, tad viņi tos ieliek vai ļauj tiem pašiem iestāties skolā, kur tiek mācīta un praktizēta izlaidība. Viņi varbūt domā, ka bērni ir pietiekoši stipri pretoties kārdināšanām, bet kā viņi to var zināt? Padoties ļauniem iespaidiem ir daudz vieglāk kā tiem pretoties. Pirms vecāki to aptver, viņu bērni jau var būt piesātināti ar savu biedru garu un var būt pazemoti un sabojāti. (5) [468]

Jauniešu briesmas stipri palielinās, ja tie nokļūst lielākā citu sava vecuma biedru sabiedrībā, kur raksturi un dzīves ieradumi ir dažādi. Tādos apstākļos daudziem vecākiem rodas vēlēšanās samazināt, bet ne dubultot savas pūles bērnu uzmanīšanā un uzraudzīšanā. (6)

Vienoti un ar lūgšanām tēvam un mātei jāuzņemas nopietna atbildība par savu bērnu pareizu vadību. Lai arī kur viņi varētu būt nolaidīgi, tomēr tiem nekad nevajadzētu atļaut saviem bērniem neierobežoti staigāt pa grēka takām. Daudzi vecāki bērniem atļauj iet un rīkoties, kā tiem pašiem patīk, izklaidēties un izvēlēties sev sliktus biedrus. Tiesas dienā tādi vecāki uzzinās, ka viņu bērni pazaudējuši Debesis tāpēc, ka nav ierobežoti un savaldīti. (7)

Kur tiek pavadīti vakari? — No ikkatra dēla vai meitas vajadzētu prasīt atskaiti par ārpus mājas pavadīto vakaru. Vecākiem jāzina, kādā sabiedrībā atrodas viņu bērni un kādu cilvēku mājā tie pavada vakarus. Daži bērni, lai neatklātu savu nepareizo rīcību, māna savus vecākus ar melīgiem paskaidrojumiem. (8)

Nezāles visvairāk aug nekultivētā laukā. — Pārāk bieži tēvi un mātes ļauj saviem bērniem pašiem izvēlēties sev izpriecas, biedrus un nodarbošanos. Rezultāti ir tādi, kādus vesels saprāts arī varēja sagaidīt. Atstājiet lauku neapstrādātu, un tas drīz vien aizaugs ar ērkšķiem un dadžiem. Nepievilcīgajās, indīgajās nezālēs jūs nekad neieraudzīsiet skaistu ziedu vai izmeklētu košuma krūmu. Bez uzmanības un kopšanas vareni augs tikai nevērtīgie dadži, bet uzturam vai skaistumam [469] derīgie stādi prasa gādīgu aprūpi. Tā tas ir arī ar jaunatni. Lai izveidotu pareizus ieradumus un nostiprinātu īstos pamatlikumus, būs jāveic nopietns darbs. Sliktu ieradumu izlabošanai būs nepieciešama uzticīga un neatlaidīga piepūle. (9)

Pieradiniet bērnu uzticēties vecāku spriedumam. — Vecāki, rūpējieties par savu bērnu ieradumiem un viņu dzīves pamatnoteikumiem kā par savu acuraugu. Neļaujiet viņiem biedroties ne ar vienu, kura raksturu jūs labi nepazīstat. Neļaujiet tiem ne ar vienu veidot tuvāku draudzību, līdz esat pārliecināti, ka tā tiem nāks par labu. Pieradiniet bērnus uzticēties jūsu spriedumam un jūsu piedzīvojumiem. Māciet viņus saprast, ka jūsu izpratne par raksturiem ir skaidrāka, nekā tā var būt viņiem sakarā ar viņu pieredzes trūkumu, un ka jūsu spriedumus nevajadzētu ignorēt. (10)

Ierobežojumiem jābūt stingriem un tomēr laipniem. — Vecākiem nevajadzētu piekāpties savu bērnu tieksmēm, bet iet nepārprotamo, Dieva iezīmēto, pienākuma teku, laipni tos savaldot, mīlestībā stingri un noteikti noraidot viņu nepareizās vēlēšanās un, Dievu lūdzot, sirsnīgi un neatlaidīgi vadot viņu soļus prom no pasaules, pretī Debesīm. Bērniem nevajadzētu atļaut iet pa kuru katru ceļu, kur viņus dzen tieksmes, un iegriezties ielās, kas atklātas uzbrukumiem no visām pusēm un vada tos prom no pareizās tekas. Nevienam nedraud lielākas briesmas kā tiem, kas tās nevērtē un ir neiecietīgi pret brīdinājumiem un padomiem. (11)

Sargiet bērnus no visiem iespējamiem nenoteiktiem iespaidiem; jo bērnībā tie vieglāk iespaidojami kā tikumiskai cieņai, skaidrībai un pilnīgam raksturam, tā arī savtīgumam, nešķīstībai un nepaklausībai. Ja vienu reizi atļaujiet tiem ietekmēties no kurnēšanas gara, lepnuma, [470] uzpūtības un nešķīstības, tad šis traips var būt tikpat neizdzēšams kā pati dzīve. (12)

Jaunieši tikai tāpēc ir tik nelabprātīgi pakļauties pareizai autoritātei, ka viņu mājas audzināšana ir bijusi ar trūkumiem. Es esmu māte; es zinu, ko runāju, sacīdama, ka bērnu un jauniešu dzīve, veselīgi ierobežota, ir ne tikai drošāka, bet arī laimīgāka k’, ja tiem atļauj sekot pašiem savām tieksmēm. (13)

Nav ieteicami apmeklējumi bez pavadoņiem. — Daži vecāki kļūdas, dodot bērniem pārāk daudz brīvības. Viņi reizēm tik ļoti tiem uzticas, ka nemaz neredz viņu nepilnības. Ir nepareizi bērniem, tērējot līdzekļus, atļaut braukt uz tāliem ciemiem bez vecāku vai audzinātāju pavadības. Tas slikti ietekmē bērnus. Viņi sāk domāt, ka tie jau ir kaut kas, ar ko citiem jārēķinās, un ja tiem pienākas zināmas priekšrocības, kuras nesaņemot tie jūtas aizvainoti. Tie norāda uz citiem bērniem, ka sava prāta iet un nāk un kuriem ir daudz priekštiesību, kamēr viņiem to ir tik maz.

Un mātes, baidīdamās, ka bērni tās uzskatīs par netaisnām, apmierina viņu iegribas, kas beidzot atnes tikai lielu ļaunumu. Jaunie ciemiņi, kurus, vērojot un labojot kļūdas, neuzrauga vecāku modrās acis; bieži gūst iespaidus, kas nav izdzēšami mēnešiem ilgi. (14)

Negudrs padoms un kā pret to izturēties. — Turiet bērnus mājās; un, ja ļaudis jums teiks, ja „jūsu bērni vēlāk nepratīs uzvesties pasaulē”, tad saviem draugiem atbildiet, ka par šo lietu jūs pārāk daudz nebēdājat, bet ka jūs viņus vēlaties pievest Kungam, lai Viņš tos svētītu, kā senos laikos mātes veda savus bērnus pie Jēzus. Sakiet saviem padomdevējiem: [471] „Bērni ir manta no Kunga, un es uzticīgi vēlos pildīt savu uzdevumu... Maniem bērniem jāuzaug tā, lai pasaules iespaids tos nevarētu ietekmēt, bet lai tie, kārdināti grēkot, spētu skaidri un no sirds teikt „nē”... „Sakiet saviem draugiem un kaimiņiem, ka jūs savu ģimeni vēlaties redzēt brīnišķās pilsētas vārtu iekšpusē. (15)

Mūsu jaunatni gaida spēcīgi pārbaudījumi. — Bērnus vajadzētu audzināt un izglītot tā, lai tie spētu rēķināties ar grūtībām nākotnē un varētu stāties pretī kārdināšanām un briesmām. Viņus vajadzētu mācīt valdīt pašiem pār sevi un cienīgi pārvarēt grūtības; un ja viņi stūrgalvīgi neskries briesmās un nevajadzīgi nenostādīs sevi kārdināšanu ceļā, ja viņi izvairīsies no ļauniem iespaidiem un netikumīgas sabiedrības un tomēr neizbēgami būs spiesti atrasties bīstamā sabiedrībā, tad tiem būs spēks stāvēt pareizi un pasargāt pamatlikumus, un Dievs spēkā tie no šādiem pārbaudījumiem izies neaptraipīti. Pareizi audzinātu jauniešu tikumīgais spēks, ja viņi turpinās uzticēties Dievam, būs pietiekošs visspēcīgāko pārbaudījumu izturēšanai. (16)

1. — Liecības draudzei I – 400. 401. lpp.
2. — Liecības draudzei V – 544. 545. lpp.
3. — Liecības draudzei V – 545. lpp.
4. — Kristīgas audzināšanas pamati – 63. lpp.
5. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 120. lpp.
6. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 332. lpp.
7. — Review and Herald, 1900. g. 8. septembris.
8. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 332. 333. lpp.
9. — Review and Herald, 1881. g. 13. septembris.
10. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 120. lpp.
11. — Liecības draudzei V – 545. 546. lpp.
12. — Laika zīmes, 1896. g. 16. aprīlis.
13. — Kristīgās audzināšanas pamati – 62. 63. lpp.
14. — Liecības draudzei I – 401. 402. lpp.
15. — Laika zīmes, 1894. g. 23. aprīlis.
16. — Veselības reformētājs, 1872. g. Decembris.

76. Brīvdienas un gada jubilejas

Brīvdienu izmantošanā nepieciešama vadība. — Es redzēju, ka mums brīvdienas nevajadzētu pavadīt, atdarinot pasauli, tomēr tās nevajadzētu atstāt arī neievērotas, jo tas izsauktu neapmierinātību mūsu bērnos. Šinīs dienās, kad mūsu bērniem draud briesmas pakļauties ļauniem iespaidiem un tikt samaitātiem pasaulīgās izpriecās un dažādos uzbudinošos sarīkojumos, vecākiem jāpadomā, ar ko atvietot šīs tik bīstamās izpriecas. Lai bērni jūt, ka jūs rūpējaties par viņu labklājību un laimi. (1)

Ar brīvdienu ievērošanu ļaudis, kā pasaulē, tā draudzē, tiek mācīti saprast, ka šīs bezdarba dienas ir svarīgas viņu veselībai un laimei, tomēr rezultāti rāda, ka tās ir pilnas ar grēkiem. (2)

Mēs esam nopietni centušies bērniem un jauniešiem brīvdienas padarīt cik vien iespējams interesantas, izmainot lietu parasto kārtību. Mūsu nolūks bija atturēt tos no izpriecu skatiem, kas redzami neticīgo vidū. (3)

Vai lai eņģelis pieraksta: „Zaudēta diena”? Kad izpriecu meklējumu diena beigusies, kādu apmierinājumu guvuši paši izpriecu meklētāji? Kam viņi kā kristīgi strādnieki ir palīdzējuši kļūt labākiem, cēlākiem un skaidrākiem? KO viņi redzētu, ja ieskatītos eņģeļa uzrakstītajā pārskatā? Viena zaudēta diena! Viena zaudēta diena pašu dvēselēm, viena zaudēta diena Kristus darbā, jo nekas labs nav padarīts. Viņiem varbūt būs citas dienas, bet nekad vairs būs šīs dienas, kas izniekota tukšās, muļķīgās sarunās meitenēm ar zēniem un zēniem ar meitenēm. [473]

Nekad vairs nebūs tādu pat izdevību. Būtu bijis labāk, ja tie brīvdienās būtu strādājuši smagu fizisku darbu. Viņi nav pareizi izmantojuši savu brīvdienu, un tā ir aizgājuši mūžībā, lai tiesā liecinātu pret viņiem kā nepareizi pavadīta. (4)

Dzimšanas dienas — laiks Dieva slavēšanai. — Jūdu iekārtojumā pie bērna dzimšanas tika pienests Dievam Viņa paša noteikts ziedojums. Tagad mēs redzam vecākus, īpaši pūloties pasniegt dzimšanas dienā dāvanas saviem bērniem; viņi šo dienu pārvērš par izdevību godināt bērnus, it kā gods pienāktos cilvēcīgai būtnei. Sātans šajās dienās ir darījis savu darbu; viņš domas un dāvanas novirzījis uz cilvēcīgām būtnēm; tā bērnu domas tiek pievērstas viņiem pašiem, it kā tie būtu izceļami par īpašās labvēlības priekšmetiem...

Dzimšanas dienu gadījumos bērnus vajadzētu pamācīt, ka tiem ir iemesls pateikties Dievam par Viņa mīlošo laipnību, ar ko Viņš tos ir sargājis veselu gadu. Tā var pasniegt dārgas mācības. Par dzīvību, veselību, uzturu un apģērbu, ne mazāk kā par mūžīgās dzīves cerību, mēs paliekam parādnieki visu žēlastības dāvanu Devējam; un Dieva priekšā mums pienākas atzīt Viņa dāvanas un pienest ziedojumus mūsu vislielākajam Labdarim. Tādas dzimšanas dāvanas atzīs Debesis. (5)

Laiks gada pārskata pārdomāšanai. — Māciet viņus atskatīties uz savas dzīves aizgājušo gadu un padomāt, vai viņi varētu priecāties, redzot to visā pilnībā ierakstītu Debesu Grāmatās. Aiciniet tos pārdomāt, vai viņu uzvešanās, viņu vārdi, viņu darbi ir bijuši tādi, kas patiktu Dievam. Vai viņi savā dzīvē ir vairāk centušies pielīdzināties Jēzum, kļūt skaistiem un patīkamiem Dieva skatījumā? Māciet tos atzīt Kungu, [474] Viņa ceļus un Viņa priekšrakstus. (6)

Dieva darbam jāierāda pirmā vieta. — Es savai ģimenei un draugiem esmu teikusi, ka ne no vienai nevēlos saņemt dzimšanas dienas dāvanas un Ziemassvētku dāvanas, kā vien ar atļauju nodot tās tālāk Kunga mantnīcā misijas darba atbalstīšanas nolūkiem. (7)

Kā atzīmēt Pļaujas svētkus (Pateicības dienu)? — Tuvojas mūsu Pļaujas svētki. Vai tie, kā tas daudzos gadījumos ir bijis, būs pateicības izteikšana sev? Vai arī tā būs diena, kurā pateiksimies Dievam? Mūsu Pļaujas svētkus var padarīt par laiku, kas nestu lielu labumu mums pašiem un citiem, jo šo izdevību izlietosim, pieminot trūcīgos, kas atrodas mūsu vidū...

Var atrast simtiem veidu, kā palīdzēt trūcīgiem tik smalkjūtīgi, lai mūsu līdzjūtības un dāvanu pieņemšanu tie varētu uzskatīt par labvēlības parādīšanu mums. Mums jāatceras, ka svētīgāk it dot nekā ņemt. Mūsu brāļu uzmanība vairāk tiek veltīta tiem, kurus viņi vēlas pagodināt un kuru cieņu grib iemantot, bet kuriem nemaz nav vajadzīga viņu palīdzība. Ieradumi un mode saka: Dod tiem, kas savukārt dos tev; bet tas nav Bībeles aprakstītais došanas likums. Dieva Vārds runā pret šādu dāvanu došanu, kas ir izpatikšana sev un saka: „Kas dod bagātam, noteikti piedzīvos trūkumu.”

Tagad tuvojas laiks, kad tiks pārbaudīti mūsu principi. Sāksim domāt, ko mēs varam darīt Dieva trūcīgo ļaužu labā. Mēs ar savu starpniecību viņus varam padarīt par Dieva svētību saņēmējiem. Padomājiet, kurai atraitnei, kuram bārenim un kurai ģimenei jūs varat palīdzēt, nevis lielas parādes veidā, bet kā kanāli, kas Kunga mantai, līdzīgi svētībai, [475] ļauj plūst pār Viņa trūcīgiem ļaudīm...

Ar to vēl nav izsmelti visi jūsu pienākumi. Pienesiet ziedojumus arī savam vislabākajam Draugam; atzīstiet, ko Viņš jums dāvājis; parādiet pateicību par Viņa labvēlību; pienesiet pateicības ziedojumu Dievam... Brāļi un māsas, pateicības pienešanas dienā ēdiet vienkāršas pusdienas un naudu, ko būtu izlietojuši ēstkāres apmierināšanai, pienesiet Dievam kā pateicības ziedojumu. (8)

Uz priekšu vairs neatzīmējiet nevienu Pateicības dienu, izpatīkot un apmierinot ēstkāri un godinot sevi. Mums ir iemesls nākt Kunga pagalmos ar pateicības ziedojumiem par to, ka Viņš vēl vienu gadu ir uzturējis mūs dzīvus... Ja mielasts tiek rīkots, tad gatavojiet to priekš trūcīgiem. (9)

Diena pateicības pienešanai. — (Piezīme: izvilkums no Pateicības dievkalpojuma svētrunas Betlkrīkas svētnīcā 1884. g. 27. novembrī) — Es domāju, ka mums ir par ko pateikties. Mums jābūt priecīgiem un jālīksmojas savā Dievā, jo Viņš mums ir devis daudz žēlastības dāvanu... Mēs vēlamies, lai pateicības pienešanas diena būtu viss, ko šis vārds nozīmē. Nepieļausim tās sagrozīšanu, sajaukšanu ar sārņiem; bet lai tā ir tāda, ka atbilstu savam nosaukumam — pateicības pienešana. Lai mūsu balsis paceļas uz Debesīm slavā un pateicībā. (10)

Kāpēc brīvdienas neveltiet Dievam? — Vai nebūtu labi brīvdienas veltīt Dievam, kad varam atcerēties Viņa vadību mūsu dzīvē? Vai nebūtu labi pārdomāt Viņa pēdējās svētības, atcerēties iespaidīgākos brīdinājumus, kurus mūsu dvēsele izpratusi kā aicinājumu neaizmirst Dievu?

Pasaulei ir daudz brīvdienu, kad ļaudis nododas [476] spēlēm, zirgu sacīkstēm, azartam, smēķēšanai un dzeršanai...

Vai Dieva ļaudis nevar biežāk sanākt uz svētām sapulcēm, lai pateiktos Dievam par Viņa bagātajām svētībām? (11)

Brīvdienas piedāvā iespējas darīt misijas darbu. — Draudzē mums ir vajadzīgi ļaudis, kas savas spējas varētu attīstīt jauniešu organizēšanā un praktisku uzdevumu došanā, lai atvieglotu cilvēces vajadzības un strādātu pie vīru, sievu, jauniešu un bērnu dvēseļu glābšanas. Visiem pilnībā nebūs iespējams atdot laiku šim darbam, jo tiem jāstrādā dienišķās iztikas nopelnīšanai. Tomēr viņiem ir savas brīvdienas un laiks, kuru tie var veltīt kristīgam darbam un tā darīt labu, ja arī tie nevar daudz ziedot no saviem līdzekļiem. (12)

Ja jums ir brīvdiena, tad padariet to par patīkamu un laimīgu dienu saviem bērniem, un arī par patīkamu dienu trūcīgiem un apbēdinātiem. Neļaujiet dienai paiet, nepienesot Jēzum pateicību un pateicības ziedojumus. (13)

1. — Liecības draudzei I – 514. 515. lpp.
2. — Kristīgās audzināšanas pamati – 317. lpp.
3. — Review and Herald, 1884. g. 29. janvāris.
4. — Vēstule 12. lpp., 1892. g.
5. — Review and Herald, 1890. d. 9. decembris.
6. — Review and Herald, 1884. g. 23. decembris.
7. — Review and Herald, 1905. g. 27. decembris.
8. — Review and Herald, 1884. g. 18. novembris.
9. — Review and Herald, 1884. g. 23. decembris.
10. — Review and Herald, 1884. g. 23. decembris.
11. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 343. lpp.
12. — Vēstule 12. lpp., 1892. g.
13. — Review and Herald, 1894. g. 13. novembris.

77. Ziemassvētki

Ziemassvētki kā brīvdiena. — „Nāk Ziemassvētki!” — šie vārdi atskan visā pasaulē no austrumiem līdz rietumiem un no ziemeļiem līdz dienvidiem. Jauniešiem, pieaugušiem cilvēkiem un pat gados veciem tas ir lielas līksmības un prieka laiks. Bet kas tad ir Ziemassvētki, ka tiem vajadzētu veltīt tik lielu uzmanību?...

Divdesmit piektais decembris tiek pieņemts par Jēzus Kristus dzimšanas dienu, un tā ievērošana kļuvusi populāra un pārgājusi ieradumā. Tomēr nav nekādas drošības, ka mēs ievērojam patieso mūsu Pestītāja dzimšanas dienu. Vēsture mums par to nesniedz nekādus drošus apgalvojumus. Arī Bībele nenorāda precīzu laiku. Ja Kungs atzītu, ka šīs atziņas ir nepieciešamas mūsu pestīšanai, tad Viņš to būtu pateicis caur Saviem praviešiem un apustuļiem, lai mums šajā jautājumā viss būtu skaidrs. Bet Rakstu klusēšana rāda, ka tas mums ar gudru nolūku ir apslēpts.

Savā gudrībā Kungs nedarīja zināmu vietu, kur Viņš apglabāja Mozu. Dievs viņu apglabāja. Dievs viņu uzmodināja un uzņēma Debesīs. Šai slepenībai vajadzēja pasargāt ļaudis no elku kalpības. Viņu, pret kuru tie sacēlās tā aktīvajā kalpošanas laikā, kuru tie izaicināja gandrīz vairāk kā cilvēkam iespējams panest, pēc nāves tie bija gatavi pielūgt gandrīz kā Dievu. Tādā pašā nolūkā Dievs nedarīja zināmu arī Kristus tiešo dzimšanas dienu, lai tai neveltītu godu, kas jādod Kristum kā pasaules Pestītājam — kā Tam, Kas jāuzņem, Kuram jāuzticas, uz Kuru jāpaļaujas, kā Tam, Kas pilnīgi var izglābt visus, kas nāk pie Viņa. [478] Dvēseles pielūgsme jāveltī Jēzum kā Bezgalīgā Dieva Dēlam. (1)

Šī diena nav jāatstāj neievērota. — Tā kā divdesmit piektais decembris tiek ievērots Kristus dzimšanas dienas atcerei un tā kā bērni ar vārdiem un priekšzīmi ir mācīti, ka tā tiešām ir bijusi prieka un līksmības diena, tad jums būs grūti paiet garām šim laika posmam, neveltot tam nekādu uzmanību. To iespējams izmantot ļoti labiem nolūkiem.

Pret jaunatni jāizturas ļoti uzmanīgi. Ziemassvētkos tos nevajadzētu atstāt vienus, lai tie paši meklē izklaidēšanos niekos, izpriecās un uzjautrinājumos, kas var kaitēt viņu garīgumam. Vecāki var vadīt šo lietu, pievēršot savu bērnus domas un ziedojumus Dievam, Viņa darbam un dvēseļu glābšanai.

Nevajadzētu noslāpēt un despotiski noliegt vēlēšanos izklaidēties un papriecāties, bet gan vadīt un pārraudzīt, pieliekot nopietnas pūles no vecāku puses. Viņu vēlēšanos dot dāvanas var ievirzīt šķīstos un svētos kanālos. Darot labu līdzcilvēkiem un papildinot tā lielā un varenā darba mantu namu, kura dēļ Kristus nāca uz šo zemi. Viņa darbu iezīmēja pašaizliedzība un pašuzupurēšanās. Lai šīs īpašības raksturo arī to cilvēku darbu, kas apliecina mīlestību Jēzum, jo Viņā ir sakopotas visas mūsu mūžīgās dzīvības cerības. (2)

Dāvanu apmaiņa kā labvēlības pierādījumi. — Strauji tuvojas brīvdienas ar savām dāvanu apmaiņām, un veci un jauni nopietni domā, ko viņi varētu dāvāt saviem draugiem kā atceres un labvēlības zīmi. Ir patīkami saņemt dāvanas, kaut arī pavisam mazas, no tiem, kurus mēs mīlam. Tās pierāda, ka neesam aizmirsti, un saista mūs vēl ciešām kopā... [479]

Ir pareizi savstarpēji apmainīties ar mīlestības un atceres veltēm, ja netiek aizmirsts mūsu labākais draugs Dievs. Dāvanas vajadzētu meklēt tādas, kas saņēmējam būtu patiesi noderīgas. Es ieteiktu grāmatas, kas palīdzētu izprast Dieva Vārdu vai vairotu mīlestību uz Bībeles priekšrakstiem. Sagādājiet kaut ko priekš lasīšanas šajos garajos ziemas vakaros. (3)

Bērniem ieteicamas grāmatas. — Daudziem nav ne grāmatu, ne laikrakstu par tagadējo patiesību. Tas ir plašs lauks, kur droši var ieguldīt naudu. Ir daudz mazu bērnu, kurus vajadzētu apgādāt ar lasāmvielu. Ikkatrā ģimenē droši var ienest visas šīs dārgās grāmatas, kā „Saulstaru sērija”, „Zelta graudu sērija”, „Poēmas”, „Sabata lasījumi” utt. (Piezīme: Šīs grāmatas pārdošanā vairs nav dabūjamas) Sīknauda, ko daudzkārt izdod par saldumiem vai rotaļlietām, var sakrāt šo sējumu nopirkšanai...

Lai tie, kas saviem bērniem un mazbērniem, saviem brālēniem un māsīcām grib pasniegt vērtīgu dāvanu, iegādājas augstāk minētās bērnu grāmatas. Jauniešiem liela vērtība būs „Jāzepa Bēta dzīve”; arī trīs „Praviešu Gara” sējumi. (Piezīme: Tie ir E. G. Vaitas darbi pirms „Laikmetu Cīņas sērijas” izdošanas) Šos sējumus vajadzētu ienest ikkatrā mūsu zemes ģimenē. Dievs no Debesīm ir devis gaismu, un nevienai ģimenei nevajadzētu palikt bez tās. Lai jūsu [480] pasniegtās dāvanas ir tādas, kas izlietu gaismas starus pār teku uz Debesīm. (4)

Jēzu nedrīkst aizmirst. — Brāļi un māsas, domājot par dāvanām, ar ko savstarpēji vienam otru apveltīt, es vēlos pieminēt mūsu Debesu Draugu, lai jūs neaizmirstu Viņa prasības. Vai Viņš nepriecātos, redzot, ka mēs neesam Viņu aizmirsuši? Jēzus, Dzīvības Kungs, atdeva visu, lai pestīšanu noliktu mūsu sniedzamības robežās... Viņš izcieta pat nāvi, lai mums varētu dot mūžīgu dzīvību.

Tieši caur Kristu mēs saņemam visas svētības... Vai arī mūsu Debesu Labvēlim nevajadzētu pasniegt pateicības un mīlestības apliecinājumus? Nāciet, brāļi un māsas, un, saskaņā ar savām iespējām, pienesiet ziedojumus Dievam. Dziediet Viņam savās sirdīs, un lai jūsu lūpas slavē Kungu. (5)

Ziemassvētki — laiks Dieva pagodināšanai. — Pasaule šīs brīvdienas pavada vieglprātībā un pārspīlējumos, ēšanā un ārišķībās... Nākošajos Ziemassvētkos un Jaungadā savu nevajadzīgo iegribu apmierināšanai sliktāk kā prom aizsviesti tiks tūkstoši dolāri. Bet mums ir dota priekštiesība atšķirties no šī izvirtušā laikmeta dzīves veida un ieradumiem; tā vietā, lai izdotu naudu tikai ēstkāres apmierināšanai un nevajadzīgiem izrotājumiem vai apģērbu gabaliem, mēs tuvojošās brīvdienas varam izmantot Dieva pagodināšanai un slavēšanai. (6)

Kristus jāizceļ visaugstāk; bet pie Ziemassvētku ievērošanas slava tiek novērsta no Viņa un veltīta mirstīgam cilvēkam, kura grēcīgais, kļūdainai raksturs lika Viņam nākt uz mūsu pasauli. [481]

Jēzus, Debesu Majestāte, ķēnišķīgais Debesu Valdnieks, nolika Savu ķēnišķību, atstāja Savu godības troni, Savu augstā Virspavēlnieka vietu un nāca mūsu pasaulē, lai kritušajam, morāliskajos spēkos novājinātajam un grēkos samaitātajam cilvēkam sniegtu dievišķu palīdzību...

Vecākiem pastāvīgi vajadzētu saviem bērniem norādīt uz šīm lietām un rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta mācīt tiem viņu pienākumu pret Dievu — ne viņu pienākumus ar dāvanām un ziedojumiem slavēt un pagodināt vienam otru. (7)

Ievadiet bērnu domas jaunā gultnē. — Var izdomāt daudz ko citu, kas būtu ļoti piemērots un maksātu daudz mazāk par nevajadzīgām dāvanām, kuras tik bieži pasniedz mūsu bērniem un radiniekiem; tā var parādīt laipnību un ienest mājā prieku un laimi.

Izskaidrojot bērniem dāvanu vērtības izmaiņu, jūs tos varat pamācīt, ka līdz šim viņu priekus esat vērtējuši augstāk par Dieva godu. Sakiet viņiem, ka, saskaņojoties ar tradīcijām un ieradumiem, pasniedzot dāvanas, kam to nevajag, jūs vairāk esat domājuši par saviem priekiem un viņu vēlmju apmierināšanu kā par Dieva darba progresu. Līdzīgi senatnes gudrajam vīram, jūs Dievam varat pienest savas vislabākās dāvanas un ar saviem upuriem Viņam parādīt, ka jūs vērtējat Viņa Dāvanu grēcīgajai pasaulei. Pamudiniet tos pienest Dievam ziedojumus par Viņa vienpiedzimušā Dēla dāvināšanu, ievadiet bērnu domas jaunā, nesavtīgā gultnē. (8) [482]

„Vai mums jādedzina Ziemassvētku eglīte.” — Dievam ļoti patiktu, ja Ziemassvētkos ikkatram lūgšanas namam būtu sava Ziemassvētku eglīte, uz kurām tad pakārtu lielus un mazus ziedojumus šo lūgšanas namu vajadzībām. Īpašie norādījumi rakstā atstāti tāpēc, ka attiecīgie principi derīgi arī mūsu dienām) Mums pienākušas vēstules, kurās jautāts: Vai Ziemassvētku eglīte mums ir vajadzīga? Vai ar to mēs nepielīdzināmies pasaulei? Mēs atbildam: Jūs te varat rīkoties līdzīgi pasaulei, ja jums ir vēlēšanās to darīt, vai arī rīkoties, cik vien iespējams, savādāk. Tas nav nekāds sevišķs grēks, ja izraugāmies kādu smaržīgu zaļumu un noliekam to mūsu lūgšanas namos, bet grēks slēpjas motīvos, kas mums liek tā rīkoties, un kokam piekārto dāvanu izlietošanā.

Koks var būt tik augsts un tā zari tik plati, kā tas vislabāk atbilstu attiecīgajam gadījumam; bet tā zarus vajadzētu apkraut ar jūsu labdarības zelta un sudraba augļiem, pienesot to kā jūsu Ziemassvētku dāvanu Viņam. Lai jūsu ziedojumus svēto lūgšanas. (9)

Bezpalīdzīgo labā Ziemassvētku un Jaungada svinības var un arī vajadzētu rīkot. Dievs tiek pagodināts, ja mēs dodam to cilvēku atbalstīšanai, kam jāuztur lielas ģimenes. (10)

Ar ziedojumiem apkrauts koks nav nekas grēcīgs. — Lai vecāki nenostājas tā, it kā sabatskolas skolnieku iepriecināšanai lūgšanas namā ienests zaļš kociņš būtu grēks, ja to var padarīt par lielu svētību. Domas pievērsiet labdarīgiem mērķiem. Uzjautrināšanās nekādā gadījumā nedrīkstētu būt par šādu sanāksmju vienīgo mērķi. Kaut arī būtu daži, kas šos gadījumus gribētu pārvērst par bezrūpīgas vieglprātības brīžiem un kuru prāti neuzņemtu dievišķos iespaidus, tomēr citu cilvēku domām un raksturiem šie brīži būs sevišķi svētīgi. Es jūtos pilnīgi apmierināta, ja daudzo demoralizējošo [483] sanāksmju vietā tiek atrasti nevainīgi atvietojumi. (11)

Šajā dienā rūpējieties par nevainīgiem priekiem. — Vai jūs necelsieties, mani brāļi un māsas, un Dieva bijībā neapjozīsieties pienākumiem, iekārtojot šo lietu tā, lai nebūtu jūtams sausums un intereses trūkums, bet daudz, daudz nevainīga prieka, kas nestu Debesu zīmogu? Es zinu, ka trūcīgākā šķira tādiem priekšlikumiem atsauktos. Arī visbagātākajiem vajadzētu parādīt interesi un pienest dāvanas un ziedojumus proporcionāli līdzekļiem, kurus Dievs tiem uzticējis. Lai Debesu grāmatās tiek ievests pārskats par tādiem Ziemassvētkiem, kādi nekad nav bijuši šo dāvinājumu labā, kurus pienesīs Dieva darba atbalstīšanai un Viņa valsts uzcelšanai. (12)

1. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
2. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
3. — Review and Herald, 1882. g. 26. decembris.
4. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
5. — Review and Herald, 1882. g. 26. decembris.
6. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
7. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
8. — Review and Herald, 1894. g. 13. decembris.
9. — Review and Herald, 1879. g. 11. decembris.
10. — Manuskripts 13. lpp., 1896. g.
11. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
12. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris. [484]

78. Ģimene – misijas centrs

Vecākiem vajadzētu dot bērniem pareizus norādījumus. — Mums kā vecākiem un kristiešiem pienākas dot saviem bērniem pareizus norādījumus. Kristum līdzīgas kalpošanas tekās viņi jāievada uzmanīgi, gudri un saudzīgi. Svētā derība ar Dievu mums liek audzināt bērnus Viņa darbam. Apņemt viņus ar tādiem iespaidiem, kas liktu viņiem izvēlēties kalpošanas dzīvi, un sniegt tiem nepieciešamo sagatavošanos ir mūsu pirmais pienākums. (1)

Arī šodien bērni var būt Dāniēli un Esteres. — Dieva nolūks ar bērniem, kas uzaug mūsu sirds siltumā, ir plašāks, dziļāks un augstāks, kā mūsu aprobežotā iztēle to spēj saprast. No visvienkāršākajiem ļaudīm Dievs pagājušos laikos uzticīgos ir aicinājis liecināt par Viņu pasaules visaugstākajās vietās. Un arī šodien daudzi jaunieši, kas līdzīgi Daniēlam uzaug savās Jūdejas dzimtās mājās, kas pētī Dieva Vārdu un Viņa darbus un kas mācās uzticīgi kalpot, nākotnē vēl stāvēs likumdevēju priekšā, tiesas zālēs vai karaļu pagalmos kā ķēniņu Ķēniņa liecinieki. Ļoti daudzi tiks aicināti plašākam kalpošanas darbam. Evaņģēlijam atveras visa pasaule... Uz viņu saucieniem jāatsaucas mums, kas esam saņēmuši atzīšanu, un mūsu bērniem, kam mēs to varam līdzdalīt. Katram namam, katrai skolai, katram no vecākiem, skolotājiem un bērniem, kurus apmirdzējusi evaņģēlija gaisma, šajā kritiskajā laikā tiek uzdots jautājums, uz kuru Izraēla vēstures lielās krīzes dienās vajadzēja atbildēt ķēniņienei Esterei: „Kas zina, vai tieši šā laika dēļ neesi nākusi šajā valstī.” (Est. 4, 14. — angļu tulk. (2)

Panākumiem bagātas iespējas apliecināt Kristu. — Ne visi var doties kā misionāri uz svešām zemēm, bet visi var būt misionāri dzimtenē — savā ģimenē un pie kaimiņiem. Ir daudz veidu, kādos draudzes locekļiem iespējams sniegt vēsti savai apkārtnei. Viens no vissekmīgākajiem veidiem ir izpalīdzīga, nesavtīga, kristīga dzīve. Kam dzīves cīņa ir ļoti grūta, tos var atspirdzināt un stiprināt ar mazām uzmanībām, kas neko nemaksā. Laipni, sirsnīgi vārdi un mazas uzmanības var likt atkāpties kārdināšanām un šaubu mākoņiem, kas nomāc dvēseli. Vienkāršai, sirsnīgai kristīgas līdzjūtības izpausmei ir spēks atvērt siržu durvis, kurām vajadzīgs smalkjūtīgs un saudzīgs Kristus Gara pieskāriens. (3)

Sievietēm tāpat kā vīriešiem ir pavērtas plašas kalpošanas iespējas. Visiem ir vajadzīgas prasmīgas pavāres, šuvējas vai slimnieku kopējas palīdzība. Apmāciet trūcīgo ģimeņu sievietes gatavot ēdienus, šūt un izlabot apģērbus, kopt slimos un pareizi rūpēties par ģimeni. Pat bērnus vajadzētu mācīt veikt mazus mīlestības un žēlastības darbus mazāk laimīgu cilvēku labā. (4)

Bērniem un jauniešiem jāpievienojas kalpošanā citiem. — Cenšoties sevi atvainot, daži saka: „Manu laiku un manus līdzekļus prasa mājas pienākumi un bērni.” Vecāki, jūsu bērniem jābūt palīgiem, kas palielina jūsu spējas un spēkus strādāt priekš Kunga. Bērni ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi. Tos vajadzētu vadīt, lai tie svētītos Dievam, Kam viņi pieder radīšanas un atpestīšanas darba dēļ. Viņus [486] vajadzētu pamācīt, ka visi viņu miesas, prāta un dvēseles spēki pieder Dievam. Tos vajadzētu radināt palīdzēt dažādos nesavtīgas kalpošanas virzienos. Neļaujiet bērniem jūs kavēt. Jūsu bērniem jādalās kā jūsu garīgajās, fiziskajās nastās. Palīdzot citiem, tie palielinās paši savu laimi un derīgumu. (5)

Ja jaunekļi un jaunavas katrā draudzē svinīgi svētītos Dievam, ja mājas dzīvē viņi palīdzētu savām nogurušajām, rūpju nomāktajām mātēm, kāda pārmaiņa tad notiktu mūsu draudzē! Mātēm tad pietiktu laika apmeklēt kaimiņus. Pie izdevības bērni, pat pavisam jauni, var palīdzēt citiem, tos aplaimojot ar maziem mīlestības un žēlastības darbiem. Tā varētu ieiet daudzās trūcīgu un palīdzību meklējošu ļaužu mājās, kas vēl nepazīst mūsu ticību. Daudzās vietās varētu atstāt grāmatas par veselības un sātības jautājumiem. Šo grāmatu izplatīšana ir svarīgs darbs, jo tur atrodas dārgas atziņas par slimību dziedināšanu — atziņas, kas ļoti iepriecinātu un aplaimotu cilvēkus, kuri nevar atļauties izsaukt ārstu un maksāt par viņa vizītēm. (6)

Bērni Dievam ir vajadzīgi kā mazi misionāri. — Katru bērnu jau ar tā pirmajiem dzīvības gadiem Dievs vēlas saukt par Savu un uzņemt to Savā ģimenē. Kaut arī tie būtu ļoti mazi, bērni tomēr var būt ticīgas saimes locekļi un gūt visdārgākos piedzīvojumus. (7)

Jau savos pirmajos dzīvības gados bērni var būt derīgi Dieva darbam... Viņš dos tiem Savu žēlastību un Savu Svēto Garu, lai tie var uzvarēt nepacietību, īgnumu, untumainību un visus grēkus. Jēzus mīl bērnus. Viņam ir svētības priekš tiem, un Viņš priecājas, ja bērni paklausa saviem vecākiem. Viņš vēlas, lai tie būtu Viņa mazie [487] misionāri, kas, kalpodami Viņam, apspiež savas tieksmes un ilgas pēc savtīgiem priekiem; un šī kalpošana Dievam ir tikpat pieņemama kā pieaugušo bērnu kalpošana. (8)

Ar pamācībām un priekšzīmi vecākiem jāvada savi bērni strādāt neatgriezto labā. Bērnus vajadzētu mācīt just līdzi gados veciem un apbēdinātiem ļaudīm un censties atvieglot trūcīgo un nelaimīgo ciešanas. Viņus vajadzētu mācīt čakli pūlēties misijas darbā; no agras bērnības viņi jāradina aizliegt sevi un uzupurēties par labu citiem un Kristus lietas virzīšanai uz priekšu, lai tie varētu būt Dieva līdzstrādnieki. (9)

Lai vecāki māca bērniem patiesību, kāda tā ir Jēzū. Bērni vientiesīgi atkārtos saviem biedriem, ko tie paši būs iemācījušies. (10)

Draudzei jāstrādā jauniešu labā. — Lai draudzes uzraugi sastāda plānu, kā jaunieši varētu radināties lietot tiem uzticētās spējas. Lai vecākie draudzes locekļi nopietni un iejūtīgi strādā bērnu un jauniešu labā. Lai sludinātāji, izmantojot visas savas izdomas spējas, sastāda plānus, ar kuru palīdzību draudzes jaunākos locekļus varētu iesaistīt kā līdzstrādniekus kopējā misijas darbā. Bet nedomājiet, ka jūs spēsiet pamodināt viņos interesi ar misijas sapulcē noturēto garu svētrunu vien. Plānojiet, kā viņos iedegt šo interesi. Lai viņi dara savu daļu. Radiniet jauniešus veikt tiem nozīmētos uzdevumus, un lai viņi ik nedēļas sniedz savus ziņojumus misijas sapulcei, pastāstot par saviem Kristus žēlastībā gūtajiem piedzīvojumiem un panākumiem. Ja svētījušies strādnieki sniegs šādus ziņojumus, tad misijas sapulces nebūs nogurdinošas un garlaicīgas. Tad tās kļūs interesantas [488] un tām netrūks apmeklētāju. (11)

Meklējiet izdevības kaimiņos. — Izdevības strādāt ir noliktas visu sniedzamības robežās. Ķerieties pie darba, kas jāpadara kaimiņos, par ko jums būs jādod atskaite. (Piezīme: sīkākus padomus par metodēm un kaimiņiem sniegto labo pakalpojumu iespaidu skat. „Kalpošana cilvēku labklājībai”(Welfare Ministry). – Sastādītāji). Negaidiet, lai citi jūs spiestu kaut ko darīt. Sāciet rīkoties bez kavēšanās, izjūtot atbildību Tā priekšā, Kas jūsu dēļ atdeva Savu dzīvību. Sāciet kaut ko darīt, it kā jūs dzirdētu personīgu Kristus aicinājumu uzmosties no miega un izlietot katru Dieva doto spēju, kalpojot Viņam ar visiem saviem spēkiem. Neraugoties apkārt, meklējot vēl kādu, kas būtu gatavs iedegties no dzīvā Dieva Vārda. Ja būsit pilnīgi svētījušies, tad, izmantojot jūs kā darba rīkus, Viņš patiesībā ievedīs citus, kurus tad izlietos kā kanālus gaismas nodošanai daudzām tumsībā mītošām dvēselēm. (12)

Lai kristīgas ģimenes iet tumšos apgabalos. — Dievs aicina kristiešu ģimenes iet ļaudis, kas vēl atrodas tumsā un maldos, lai tad gudri un neatlaidīgi strādātu priekš sava Meistara. Atsaukšanās uz šo aicinājumu prasīs pašuzupurēšanos. Kamēr daudzi gaida līdz tiks novērsts katrs šķērslis, cilvēki pasaulē mirst bez cerības un bez Dieva. Pasaulīgu priekšrocību un zinātnisku apsvērumu dēļ daudzi, ļoti daudzi gatavi iet apdraudētos apgabalos un paciest grūtības un trūkumu. Kur ir ļaudis, kas gatavi tā rīkoties, lai pastāstītu citiem par Pestītāju? Kur ir vīri un sievas, kas gatavi iet apgabalos, kur evaņģēlijs vēl nav sludināts, lai tumsā esošajiem norādītu uz Glābēju? (13)

Ja ģimenes apmestos uz dzīvi zemes tumšajās vietās, kur ļaudis apņem garīga nakts, un ļautu caur sevi mirdzēt Kristus dzīvības gaismai, tad tiktu paveikts liels darbs. Lai viņi uzsāk darbu klusu un mierīgi, neprasot līdzekļus no savienības, līdz interese kļūst tik plaša, ka tie to bez sludinātāja palīdzības vairs nevar apmierināt. (14)

Kad citi nevarēs, strādās bērni. — Kad Debesu saprātīgās būtnes redzēs, ka pieaugušiem vairs neļauj sludināt patiesību, tad Dieva Gars nāks pār bērniem, un viņi patiesības sludināšanā padarīs darbu, ko nespēs veikt vecākie strādnieki, jo viņu ceļš būs šķērsots. (15)

Zemes vēstures noslēdzošajās ainās šie bērni un jaunieši pārsteigs ļaudis ar savām liecībām par patiesību, kuras viņi sniegs vientiesīgi, tomēr ar Garu un spēku. Viņiem ir mācīta Kunga bijāšana, un viņu sirdis iejūtīgas darījusi Bībeles pētīšana, kuru viņi lasījuši ar lūgšanām. Tuvā nākotnē daudzi bērni saņems Dieva Garu un pasludinās patiesību pasaulei, ko tajā laikā pilnībā nespēs darīt vecākie draudzes locekļi. (16)

Mūsu draudzes skolām Dievs uzdevis sagatavot bērnus šim lielajam uzdevumam. Šeit mūsu bērni jāapmāca mūsu laika īpašajās patiesībās un praktiskajā misijas darbā. Viņi jāieskaita strādnieku armijā, kas sniegtu palīdzību slimiem un cietējiem. Bērni var piedalīties ārstnieciskajā misijas darbā un ar savu mazumu atbalstīt tā virzīšanu uz priekšu... Tie visām tautām darīs zināmu Dieva vēsti un Viņa [490] glābjošos veselības likumus. Tāpēc lai draudze uzņemas atbildību par ganāmpulka jēriem. Apmāciet un sagatavojiet bērnus kalpošanai Dievam. (17)

Darbu mācieties strādājot. — Mīlestība un uzticība Kristum ir visas patiesās kalpošanas dzinējspēks. Kristus mīlestības skārtā sirdī dzimst vēlēšanās strādāt priekš Viņa. Atbalstiet šo vēlēšanos un ievadiet to pareizās sliedēs. Kā savās mājās, kaimiņos un skolā trūcīgo un apbēdināto, nezinošo un nelaimīgo klātbūtne nav jāuzskata kā traucējums, bet kā iespēja veikt labu kalpošanas darbu.

Šajā darbā tāpat kā katrā citā prasme tiek iegūta, tieši strādājot. Spējas pieaug, vingrinoties parastajos dzīves pienākumos un kalpojot trūcīgiem un cietējiem. Bez tā vislabāk domātās pūles bieži vien ir veltīgas un pat kaitīgas. Ūdenī, bet ne uz sauszemes cilvēki iemācās peldēt. (18)

1. — Lielā Ārsta pēdās — 396. lpp.
2. — Audzināšana – 262. 263. lpp.
3. — Liecības draudzei IX – 30. lpp.
4. — Liecības draudzei – 36. 37. lpp.
5. — Liecības draudzei VII – 63. lpp.
6. — Manuskripts 119. lpp., 1901. g.
7. — Vēstule 104. lpp., 1897. g.
8. — Review and Herald, 1896. g. 17. novembris.
9. — Liecības draudzei VI – 435. 436. lpp.
10. — Manuskripts 128. lpp., 1901. g.
11. — Liecības draudzei VI – 435. 436. lpp.
12. — Manuskripts 128. lpp., 1901. g.
13. — Liecības draudzei IX – 33. lpp.
14. — Liecības draudzei VI – 442. lpp,
15. — Liecības draudzei VI 203. lpp.
16. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem 9 166. 167. lpp.
17. — Liecības draudzei VI – 203. lpp.
18. — Audzināšana 268. lpp. [493]

Atpūta un izklaidēšanās

79. Atpūtai svarīga nozīme

Pārspīlēti uzskati par atpūtu. — Ir cilvēki ar slimu iztēli, kam reliģija šķiet līdzīga tirānam, kas pār visiem valda ar dzelzs rīksti. Tie pastāvīgi skumst par savu samaitātību un vaid par iedomāto ļaunumu. Viņu sirdīs nav mīlestības; viņu sejās iegūlušies drūmi vaibsti. Viņi saraujas no jauniešu vai citu cilvēku nevainīgajiem smiekliem. Viņi domā, ka katra veida atpūta un izklaidēšanās ir grēks un ka garam pastāvīgi jāatrodas nopietnā un stingrā sasprindzinātībā. Tā ir viena galējība. Citi atkal domā, ka veselības labad jācenšas izdomāt vienmēr jauni izpriecu un izklaidēšanās veidi. Viņi pierod pie satraukumiem un bez tiem vairs nejūtas labi. Tādi cilvēki nav īsti kristieši. Viņi noiet otrā galējībā. Patiesi kristietības principi visiem paver laimes avotu, kura augstums un dziļums, garums un platums nav izmērojams. (1)

Atspirdzināt garu un dot jaunu spraigumu miesai. Ar nevainīgu izklaidēšanos censties atspirdzināt garu un piedot jaunu spraigumu miesai ir kristiešu priekštiesība un pienākums; tad viņiem būs iespējams savus fiziskos un garīgos spēkus izlietot Dievam par godu. Mūsu atpūtai nav jābūt bezprātīgai līksmībai, kas beidzot pārvēršas bezjēdzībā. Mēs to varam iekārtot tā, lai tā nāktu par labu un paceltu cilvēkus, ar kuriem mēs saejamies, un darītu mūs un viņus spējīgākus sekmīgāk pildīt mums kā kristiešiem atbilstošos pienākumus. (2) [494]

Man rādīja, ka Sabata ievērotāji tā tauta strādā pārāk daudz, neatļaujoties pārmaiņas un atpūtas brīžus. Atpūta ir nepieciešama ļaudīm, kas strādā fizisku darbu, un vēl svarīgāka tā ir tiem, kuru darbs galvenokārt ir garīgs. Ne mūsu pestīšanai, ne Dieva godam nav vajadzīga pastāvīga un saspringta prāta nodarbināšana, pat ne ar reliģiskiem tematiem. (3)

Atpūtas jautājuma kārtošanā lielu lomu spēlē mājas un skolas apkārtne. Šīs lietas jāņem vērā, izvēloties mājas vai skolas vietu. Kam garīgā vai fiziskā veselība interesē vairāk par naudu vai sabiedriskiem ieradumiem un tās prasībām, tiem priekš saviem bērniem un viņu apkārtnes vajadzētu meklēt dabas pamācošās un atpūtu sniedzošās vietas. (4)

Atpūta nepieciešama labākam darbam. — Fiziskos vingrinājumos pavadītais laiks nav pazaudēts... Visu organisma un miesas spēku proporcionāla vingrināšana ir nepieciešama to labākam darbam. Ja pastāvīgi piepūlē smadzenes un citus dzīvās mašinērijas orgānus atstāj bezdarbībā, tad rodas zaudējumi kā fiziskos, tā garīgos spēkos. Fiziskai sistēmai tiek laupīts tās veselīgais tonis, un prāts zaudē savu svaigumu un spraigumu, un rezultātā rodas slimīga uzbudinātība. (5)

Rūpīgi jānoregulē gulēšanas un strādāšanas laiks. Mums jāņem laiks miegam, laiks atpūtai un laiks pārdomām... Sātības principi aptver daudz plašāku diapazonu, nekā daudzi to domā. (6)

Studentiem nepieciešama atpūta. — Kas nododas studijām, tam vajadzīga atpūta. Prātu nedrīkst pastāvīgi noslogot ar saspringtu domāšanu, [495] jo tā nolietojas viss smalkais, garīgais mehānisms. Kā miesai, tā prātam ir vajadzīgas kustības. (7)

Uzmanības pievēršana atpūtai un fiziskiem vingrinājumiem reizēm, bez šaubām, pārtrauks regulārā skolas darba stingri nosprausto gaitu, tomēr šie pārtraukumi neko neaizkavēs. Prāta un miesas atspirgšanā, nesavtīga gara atbalstīšanā un skolnieku un skolotāju savstarpējā sadarbībā, pateicoties kopējām interesēm un sadraudzībai, izlietotais laiks un pūles atmaksāsies simtkārtīgi. Radīsies arī veselīga iespēja izmantot nemierīgo enerģiju, kas jauniešiem bieži vien ir kā briesmu avots. Kā aizsargs pret ļaunumu cilvēka ieinteresēšana labās lietās ir vairāk vērta kā neskaitāmi noteikumi un disciplināras barjeras. (8)

Kantora darbinieki, kam nepieciešamas atpūtas dienas. — Es redzēju, ka tikai nedaudzi saprot pastāvīgo nogurdinošo darbu, kādam pakļauti atbildīgie darbinieki izdevniecībā. Dienu no dienas un nedēļu pēc nedēļas viņi ir ieslēgti telpās, un nepārtraukta garīgo spēku sasprindzinātība noteikti grauj viņu veselību un mazina dzīvības spēkus. Šiem brāļiem draud pēkšņa sabrukuma briesmas. Viņi nav nemirstīgi, un, turpinot strādāt tādā pat garā, viņi ātri izsmels savus spēkus un būs zuduši darbam.

Brāļi A, B un C mums ir dārgas dāvanas. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņi, sevi ieslēdzot telpās nepārtrauktam, intensīvam darbam, sagrautu savu veselību... Viņiem dzīvē nav bijis gandrīz nekādu pārmaiņu, izņemot tās, ko tiem sniegušas dažādas slimības. Viņiem nepieciešamas biežas pārmaiņas, bieži vajadzētu visu dienu veltīt tikai atpūtai kopā ar savām ģimenēm, kas gandrīz pilnīgi ir šķirtas no viņu sabiedrības. Visi varbūt nevarēs atstāt darbu [496] vienā un tai pašā laikā; bet savus pienākumus viņiem vajadzētu iekārtot tā, ka aiziet var viens vai divi, atstājos citus savā vietā, lai pēc tam savukārt palikušajiem būtu iespēja atbrīvoties.

Es redzēju, ka šiem brāļiem A, B un C rūpes par veselību vajadzētu uzskatīt par savu reliģisko pienākumu. Kungs neprasa, lai tie jau tagad kļūtu par mocekļiem Viņa darba dēļ. Par tāda upura pienešanu viņi atalgojumu nesaņems; jo Dievs vēlas, lai tie dzīvotu. (9)

Meklējiet līdzekļus nevainīgai, pamācošai atpūtai. — Pastāv atpūtas veidi, kas ļoti labvēlīgi iedarbojas kā uz prātu, tā uz miesu. Apgaismots, izprotošs prāts atradīs daudz līdzekļu atpūtai un priekam ne tikai pie nevainīgiem, bet pat pie pamācošiem avotiem. Atpūta svaigā gaisā un Dieva darbu aplūkošana dabā sniegs vislielāko labumu. (10)

Es ticu, ka meklējot atspirgšanu garam un jaunus spēkus miesai, Dievs no mums prasa, lai mēs visu savus spēkus vienmēr izlietotu vislabākā veidā. Mēs varam sanākt kopā, — kā šodien, un darīt visu Dievam par godu. (Piezīme: Izvilkums no uzrunas, kas sniegta apmēram divi simti cilvēku lielai sabiedrībai pie Gognaka ezera, Betlkrīkas tuvumā, kāda atpūtas izbraukuma laikā, 1870. g) Mēs varam un mums vajag organizēt šādu atpūtu tā, lai kļūtu derīgāki sekmīgākai mūsu pienākumu izpildei un lai mūsu iespaids uz tiem, ar kuriem saejamies, kļūtu vēl svētīgāks. Sevišķi tā tam jābūt līdzīgos gadījumos kā šis, kas mūs visus iepriecina, mēs varam atgriezties mājās ar atspirdzinātu prātu un spēkus atguvušu miesu, gatavi no jauna ķerties pie darba ar labāku cerību un lielākus drosmi. (11) [497]

Dieva aicinājums jauniešiem. — Dievs aicina katru jaunieti: „Mans bērns, dod Man savu sirdi; Es piepildīšu tavas ilgas pēc patiesas laimes.” Dievs vēlas jauniešus darīt laimīgus, un tieši tāpēc Viņš grib, lai tie savas sirdis nodotu Viņa apsardzībā, ka visas cilvēkiem dotās spējas tiktu saglabātas spraigā, veselīgā stāvoklī. Viņiem jau ir Dieva dotā dzīvības dāvana. Viņš liek pukstēt sirdij; Viņš stiprina visas spējas. Skaidrs prieks nepazemos nevienu no Dieva dāvanām. (12)

1. — Liecības draudzei I – 565. lpp.
2. — Veselības reformētājs, 1871. g. Jūlijs.
3. — Liecības draudzei I – 514. lpp.
4. — Audzināšana – 211. 212. lpp.
5. — kristīgās audzināšanas pamati – 418. lpp.
6. — manuskripts 60. lpp., 1894. g.
7. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 333. lpp.
8. — Audzināšana – 213. lpp.
9. — Liecības draudzei I – 515. 516. lpp.
10. — Liecības draudzei IV – 653. lpp.
11. — Liecības draudzei II – 586. lpp.
12. — Jaunatnes instruktors, 1887. g. 5. janvāris.

80. Kādas spēles spēlēt

Grēcīgo atvietojiet ar nevainīgo. — Jaunietis nevar būt tikpat nopietns un apdomīgs kā vecs vīrs un bērns tikpat prātīgs kā viņa sencis. Tā kā grēcīgas izpriecas ir nosodāmas, kā tam arī jābūt, tad to vietā lai vecāki, skolotāji un audzinātāji sagādā nevainīgus priekus, kas neaptraipa un nesamaitā tikumību. Neapspiediet jauniešus ar stingriem noteikumiem un ierobežojumiem, kas viņos izsauktu nomāktības sajūtu un liks tiem visu nokratīt; lai pēc iespējas ātrāk aizietu ģeķības un iznīcības tekās. Vadības grožus turiet stingrās, laipnās un apdomīgās rokās, virzot un pārraugot viņu spriedumus un nodomus, tomēr tik laipni, gudri un mīļi, lai viņi vienmēr justu, ka jūs tiem vēlat vislabāko. (1)

Pastāv tādi uzjautrināšanās veidi kā dejošana, kāršu spēle, šahs, dambrete utt., kurus mēs nevaram atzīt par labiem, jo Debesis tos nosoda. Šāda uzjautrināšanās paver durvis lielam ļaunumam. Tās neatstāj labu, dziedinošu iespaidu, bet uzbudina un dažos cilvēkos pamodina kaislības uz šīm spēlēm, vadot tos azartā un izlaidībā. Visas šādas spēles kristiešiem vajadzētu nosodīt un aizvietot ar kaut ko pilnīgi nekaitīgu. (2)

Kaut arī mēs savus bērnus atturam no pasaulīgiem priekiem, kas tiecas samaitāt un nomaldināt, tomēr mums tiem vajadzētu sagādāt nevainīgus priekus, vadot viņus jaukās tekās, kur nav nekādu briesmu. Neviena Dieva bērna dzīvei nevajadzētu būt bēdīgai vai skumjai. Dievišķām pavēlēm seko dievišķi apsolījumi, un parādiet, ka tas tā arī ir. Gudrības ceļi ir „jauki ceļi, un visās viņas tekās ir miers”. (3) [499]

Ja mēs izvairāmies no nepareizā un mākslotā, atmezdami zirgu skriešanās sacīkstes un kāršu spēles, loterijas, alkohola un tabakas lietošanu, mums jāsagādā tādi prieka veidi, kas ir šķīsti, cēli un izdaiļojoši. (4)

Piemērota vieta vingrošanai. — Daudzās skolās vingrošana ieņem labu un piemērotu vietu, bet bez rūpīgas sadraudzības tā bieži tiek novesta līdz pārspīlējumiem. Vingrošanas zālēs, cenšoties sasniegt lielus panākumus, daudzi jaunieši ir sevi savainojuši uz visu mūžu.

Vingrošanas zālē, lai arī cik labi to izvadītu, nevar aizvietot atpūtu svaigā gaisā, un tāpēc mūsu skolām jāpiedāvā labākas iespējas. (5)

Spēles ar bumbu — galvenie vadošie principi. — Es nenosodu vienkāršas bumbu spēles vingrinājumus; bet to pat tās vienkāršībā var pārspīlēt.

Es ar nepatiku atraujos no gandrīz drošajiem rezultātiem, kas seko šāda veida priekiem. Tie skubina izdot naudu, kuru vajadzētu izlietot patiesības gaismas izplatīšanai un aiznešanai cilvēkiem, kas bez Kristus iet bojā. Šīs izpriecas un līdzekļu izdošana savai patikai, kas soli pa solim vada uz sevis izcelšanu, kā arī šo spēļu mācīšanās prieka dēļ ieaudzina mīlestību un patiku uz lietām, kas nav labvēlīgas kristīga rakstura pilnveidošanai.

Veids, kā tās izvada koledžās, nenes Dieva zīmogu. Tās nestiprina intelektu, tās neizdaiļo un nešķīsta raksturu. Daudzi pavedieni tās saista ar pasaules ieradumiem un tās dzīvi. Šīs spēles saista un aizrauj dalībniekus, ka Debesīs viņus vairāk apzīmē par izpriecas nekā par Dieva mīlētājiem. Prāta stiprināšanas vietā, lai studenti savu [500] darbu vieglāk varētu paveikt, lai viņi kā kristieši būtu vairāk sagatavoti kristīgo pienākumu pildīšanai, piedalīšanās šajās spēlēs piepilda galvu ar domām, kas prātu novirza no studijām...

Vai šajās spēlēs viss tiek darīts tikai Dievam par godu? Tur netiek domāts par Dieva ceļiem un Viņa nodomiem. Inteliģentas būtnes pārbaudes laikā ar savām nodarbībām atsakās no Dieva atklātās gribas un aizvieto to ar cilvēcīgo aģentu spekulatīvajiem izdomājumiem; sātans stāv klāt saviem aģentiem un piepilda tos ar savu garu... Debesu Kungs Dievs protestē pret kaislību sakurināšanu šajās tik aizraujošajās spēlēs, kur notiek dzīšanās pēc pārākuma. (6)

Daudzu atlētisko sporta veidu problēma. — Enerģiska fiziska piepūle skolniekam ir nepieciešama. Nav daudz ļaunumu, no kuriem vairāk būtu jābaidās kā no kūtruma un bez mērķtiecības. Tomēr atlētisko sporta veidu nosliece izraisa rūpes cilvēkos, kas no sirds vēl jauniešiem labu. Skolotāji jūtas satraukti, redzot šo sporta veidu ietekmi uz studentu progresu skolā, tā arī uz viņu sasniegumiem vēlākā dzīvē. To iespaids netiecas atbalstīt iejūtību, augstsirdību vai patiesu vīrišķību.

Dažas no vispopulārākajām izpriecām, kā futbols un bokss, kļuvušas par brutalitātes skolām. Tajās attīstās tās pašas īpašības kā senajās Romas spēlēs. Tieksme pēc pārākuma, lepošanās ar brutālu spēku, kā arī nevērība pret dzīvību atstāj uz jauniešiem demoralizējošu iespaidu, kas tiešām ir drausmīgs.

Citas atlētiskās spēles, kaut ne tik brutālas, tomēr ir gandrīz tikpat apšaubāmas pārspīlējumu dēļ, līdz kuriem tās tiek novestas. Tās stimulē patiku uz izpriecām un uz [501] uzbudinājumiem, palielinot nepatiku derīgam darbam, kā arī vēlēšanos izvairīties no praktiskajiem pienākumiem un atbildībām. Tās tiecas izpostīt patiku uz vienkāršo, reālo dzīvi un tās klusajiem, mierīgajiem priekiem. Un tā paveras durvis izlaidībai un bez likumībai ar tās šausmīgajām sekām. (7)

Kad dzīve nebija tik sarežģīta. — Agrākos laikos Dieva vadīto ļaužu dzīve bija vienkārša. Viņi dzīvoja pie dabas krūts. Viņu bērni dalījās vecāku grūtajos darbos un pētīja dabas mantnīcas skaistās un noslēpumainās lietas. Lauku un mežu klusumā tie pārdomāja tās varenās patiesības, kas līdzīgi svētai mantai tika nodotas no vienas paaudzes otrai. Tāda skola izaudzināja stiprus vīrus.

Šajā laikmetā dzīve kļuvusi mākslotāka un cilvēki deģenerētāki. Kaut arī mēs pilnībā nevaram atgriezties pie agrāko laiku vienkāršajiem ieradumiem, tomēr varam no tiem mācīties, kā atpūtai atvēlēto laiku padarīt šim vārdam atbilstošu — par patiesu miesas, gara un dvēseles atspirgšanas laiku. (8)

Ģimenes izbraukumi. — Lai apvienojas vairākas ģimenes, kas dzīvo pilsētās vai ciemos, pārtrauc fiziski un garīgi nogurdinošos darbus un izbrauc uz laukiem kāda skaista ezera krastā vai jaukā birztalā ar skaistiem dabas skatiem. Viņiem līdzi vajadzētu ņemt vienkāršu veselīgu uzturu, vislabākos augļus un labības produktus un uzklāt galdu zem kāda ēnaina koka vai arī zem zilās debess. Izbraukums, fiziskā piepūle un dabas skati ierosinās ēstgribu, un viņi varēs baudīt azaidu, ko apskaustu pat ķēniņi. [502]

Šādos gadījumos vecākiem un bērniem vajadzētu justies brīviem no rūpēm, darba un nomāktības. Vecākiem kopā ar saviem bērniem atkal vajadzētu kļūt par bērniem, cenšoties darīt viņiem visu tik patīkamu, cik vien tas iespējams. Veltiet visu dienu atpūtai. Kam darbs saistīts ar telpām un sēdēšanu, fiziskās kustības svaigā gaisā atstās ļoti labu iespaidu uz veselību. Visiem, kas vien iespējams, vajadzētu šādu atpūtas izbraukumu uzskatīt par savu pienākumu. Pazaudēt nevar neko, bet daudz var iegūt. Pie sava darba tie var atgriezties ar jaunu spēku un drosmi, lai čakli pildītu savus pienākumus, un būtu labāk sagatavoti pretoties slimībām. (9)

Atrodiet laimi dabas burvīgumā. — Nedomājiet, ka Dievs vēlas, lai jūs atteiktos no visa, kas jūs šeit varētu darīt laimīgus. Viss, ko Viņš vēlas, lai mēs atstātu, ir tas, kas paturēts nenāktu mums par labu un nedarītu mūs laimīgus.

Tas Dievs, Kas stādīja skaistos kokus un ietērpa tos krāšņajā lapotnē, Kas mums devis brīnišķi skaistos ziedus un Kura gudros un jaukos darbus mēs redzam visā dabā, Tas negrib mūs darīt nelaimīgus; šīs lietas Viņš nav devis, lai tās mums nepatiktu un lai mēs par tām nepriecātos. Viņš vēlas, lai mēs justos laimīgi dabas burvīgumā, kuru Viņš Pats ir radījis.

Derīgas sabiedriskas sanāksmes. — Sanāksmes kopējām pārrunām tiek padarītas ļoti derīgas un pamācošas, ja sanāksmes dalībnieku sirdīs kvēlo Dieva mīlestība, ja tie sastopas, lai apmainītos domās par Dieva Vārdu vai lai pārrunātu metodes Viņa darba virzīšanai uz priekšu un citu cilvēku aplaimošanai. Ja šajās sanāksmēs Svēto Garu gaida kā mīļu viesi, ja nekas [503] netiek teikts, lai Viņu apbēdinātu un aizraidītu, tad pagodināts tiek Dievs, un kopā sanākušie cilvēki jūtas atspirdzināti un stiprināti. (11)

Mūsu sanāksmes jāizvada tā un mums pašiem jāuzvedas tā, lai, atgriežoties mājās, sirdsapziņa nepārmestu mums kādu apvainojumu Dievam vai cilvēkam, nepārmestu, ka kaut kādā veidā esam nodarījuši pārestību cilvēkiem, ar kuriem mēs satikāmies, vai atstājuši uz viņiem kaitīgu iespaidu. (12)

Jēzus priecājas par nevainīgas laimes ainām. — Jēzus norāja visādu savu iegribu apmierināšanu, bet pēc Savas dabas Viņš bija sabiedrisks. Viņš pieņēma visu ļaužu viesmīlību, apmeklēja bagāto un nabago, mācīto un nemācīto mājokļus, cenzdamies pacelt viņu domas no ikdienas dzīves jautājumiem uz garīgām un mūžīgām lietām. Ne ar ko Viņš neattaisnoja izlaidību un pārmērības, un Viņa uzvešanos neaptraipīja nekāda pasaulīgas vieglprātības ēna; tomēr Viņš priecājās par nevainīgas laimes ainām un ar Savu klātbūtni atzina saviesīgas sanāksmes. Kāzas jūdiem bija iespaidīgs notikums, un to līksmība nebija nepatīkama Cilvēka Dēlam... Jēzus domās kāzu svinību līksme norādīja uz tās dienas priekiem, kad Viņš Savu līgavu pārvedīs Tēva mājās un atpestītie kopā ar savu Glābēju apsēdīsies pie Jēra kāzu mielasta. (13)

Viņa priekšzīme sarunās un uzvedībā. — Sava darba sākumā, farizeju vai muitnieku ielūgts uz pusdienām vai mielastu, Viņš pieņēma šo ielūgumu... Tādos gadījumos Kristus vadīja galda sarunas un sniedza daudzas dārgas mācības. Klātesošie Viņā klausījās; jo vai Jēzus nebija dziedinājis viņu slimniekus, [504] iepriecinājis noskumušos un ņēmis viņu bērnus Savās rokās un svētījis. Muitnieki un grēcinieki jutās pievilkti, un, kad Viņš atvēra Savas lūpas, lai runātu, visu uzmanība pievērsās Viņam.

Kristus mācīja Saviem mācekļiem, kā izturēties ticīgo un neticīgo sabiedrībā. Ar Savu priekšzīmi Viņš mācīja, ka, apmeklējot publiskas sanāksmes, tiem nedrīkst trūkt vārdu, ko teikt. Tomēr Viņa sarunas ļoti atšķīrās no tām, kādas agrāk tika dzirdētas mielastos. Ikkatrs Viņa teiktais vārds klausītājiem bija dzīvības smarža uz dzīvību, un tie klausījās ar sasprindzinātu interesi, it kā vēlēdamies sadzirdēt kā teiktos vārdus, tā šo vārdu nolūku. (14)

Elena G. Vaita un patīkamas sabiedriskas sanāksmes. — Sava garā austrumu ceļojuma noslēgumā es nonācu tieši laikā, lai Jaungada priekšvakaru pavadītu Heldsbergā. Koledžas zāle bija sagatavota sabatskolas sapulcei. Ciprešu vītnes, rudens lapas, zaļumi un ziedi veidoja gaumīgu rotājumu; liels zvans no pastāvīgi zaļojošiem augiem karājās zāles velvē ieejas tuvumā. Jaungada koku rotāja ziedojumi par labu trūcīgiem un zvana iegādei... Šajā gadījumā nekas netika teikts, kam būtu jāapgrūtina kāda cilvēka sirdsapziņa.

Daži man jautā: „Māsa Vaita, ko jūs par to visu domājas? Vai tas saskan ar mūsu ticību?” Es viņiem atbildēju: „Tas saskan ar ¬manu ticību.” (15)

Pievelciet jauniešus ar valdzinošu spēku. — Dievs vēlas, lai ikviens nams un ikviena draudze izplatītu spēcīgu, valdzinošu iespaidu, kas vilktu bērnus prom no pasaules pavedinošiem [505] priekiem un no tādu cilvēku sabiedrības, kuru tieksmes ir samaitājošas. Mācieties mantot jauniešus Jēzum. (16)

1. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 335. lpp.
2. — Liecības draudzei I – 514. lpp.
3. — Review and Herald, 1884. g. 29. janvāris.
4. — Īpašas liecības, „Living by principle”, 1898.- 19. 20. lpp.
5. — Audzināšana – 210. lpp.
6. — Piezīmju grāmatas lapas I sējums Nr. 30.
7. — Audzināšana – 210. 211. lpp.
8. — Audzināšana – 211. lpp.
9. — Liecības draudzei I – 514. 515. lpp.
10. — Review and Herald, 1986. g. 25. maijs.
11. — Jaunatnes instruktors, 1897. g. 4. februāris.
12. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 337. lpp.
13. — Visu laikmetu ilgas – 150. 151. lpp.
14. — Labdarīgā kalpošana – 287. lpp.
15. — Review and Herald, 1884. g. 29. janvāris.
16. — Review and Herald, 1884. g. 29. janvāris.

81. Atpūta ar paliekošu apmierinājuma sajūtu

Vingrinājumi, kas attīsta rokas, prātu un raksturu. — Vislielāko labumu nedod vingrinājumi, kurus iegūst spēlēs vai īpašos vingrinājumos. Atrašanās svaigā gaisā, kā arī muskuļu piepūle dod zināmu labumu, bet, ja to pašu enerģiju izlietotu derīgam darbam, iegūtais labums būtu lielāks un klāt nāktu vēl apmierinājuma sajūta; tāda fiziska piepūle nes sev līdzi lietderības sajūtu un sirdsapziņas atzinību par labi izpildītu pienākumu. (1)

Bērnos un jauniešos vajadzētu pamodināt godkāri pēc tādas fiziskas piepūles, kas nestu labumu pašiem un palīdzētu citiem. Fiziskas nodarbības, kas attīsta prātu un raksturu, kas māca rokām būt lietderīgām un radina jaunieti dalīties dzīves nastas nešanā, ir tie vingrinājumi, kas dod fizisku spēku un atdzīvina visas spējas. Derīgam darbam un dzīvei, kas pieraduši darīt labu, ir sava alga. (2)

Nekāda atpūta vai izklaidēšanās, kas iepriecina pašus, nebūs bērniem un jauniešiem tik aplaimojoša kā tā, kur tie var palīdzēt citiem. Pēc savas dabas aizrautīgi un viegli iespaidojami, jaunieši ātri atsauksies labiem priekšlikumiem. (3)

Jēzus priekšzīme. — Jēzus dzīvi pildīja amatniecības darbi, un fizisko piepūli Viņš atrada dažādos Viņa pieaugošiem spēkiem atbilstošos uzdevumos. [507] Veicot Viņam nozīmēto darbu, Viņam nebija laika, kad nodoties satraucošām un nederīgām izpriecām. Viņš nepieskārās nekam, kas varētu saindēt morāli vai nomākt Viņa fizisko labsajūtu, bet radinājās strādāt derīgu darbu un panest grūtības. (4)

Savā zemes dzīvē Kristus bija par priekšzīmi visai cilvēcei, būdams mājās paklausīgs un izpalīdzīgs. Viņš apguva namdara amatu un strādāja ar savām rokām mazajā Nācaretes darbnīcā...

Bībele saka par Jēzu: „Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” Strādājot bērnībā un jaunībā, pakāpeniski attīstījās Viņa prāts un miesa. Viņš Savus fiziskos spēkus neizlietoja neapdomīgi, bet noslogoja tos ar veselīgu darbu, lai visu varētu veikt vislabākajā veidā. Viņš nevēlējās palikt nepraša, pat darba rīku lietošanā nē. Viņš bija tikpat pilnīgs amatnieks, cik pilnīgs Viņš bija Savā raksturā. Ar pamācībām un Savu priekšzīmi Kristus pagodināja derīgu darbu. (5)

Atspirgšana darbu pārmaiņā. — Jauniešiem vajadzētu atcerēties, ka tiem būs jāatbild par ikkatru priekštiesību, kuru tie bauda, par sava laika izmantošanu un par savu spēju pareizu izlietošanu. Viņi var jautāt: Vai mēs nemaz nedrīkstam papriecāties vai atpūsties? Vai tad mums tikai jāstrādā? Tikai jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā bez jebkādas pārmaiņas? (6)

Pārmaiņa fiziskajā darbā, kas no viņiem prasījis daudz spēka, uz kādu laiku var būt ļoti nepieciešama, lai tālāk varētu strādāt ar vēl lielākiem panākumiem. Bet pilnīga atpūta var nebūt nepieciešama vai pat vēlama labāku rezultātu iegūšanai, ja runājam par viņu fiziskajiem spēkiem vien. Viņiem nevajag velti izšķiest dārgos acumirkļus, pat ja ir noguruši viena veida darbā. Tad tie var atrast kaut ko citu, kas neprasītu tik lielu piepūli, tomēr būtu [508] par svētību mātei un māsām. Atvieglodami viņu rūpes ar grūtāku nastu uzņemšanos, tie var atrast tādu prieku, kas plūst no pamatlikumiem un kas tiem sagādās patiesu laimi, pie kam laiks nebūs izšķiests par niekiem vai izpatīkot sev. Savu laiku viņi vienmēr var izlietot ar ieguvumu un pastāvīgi atspirdzināties ar pārmaiņām, tomēr izpirkt laiku tā, ka ikkatrs acumirklis nestu kādam kaut ko labu. (7)

Daudzi apgalvo, ka fiziskās veselības saglabāšanai nepieciešamas savtīgas izpriecas. Tiesa, ķermeņa attīstībai pārmaiņas vajadzīgas, jo pārmaiņas atspirdzina kā miesu, tā garu; šis mērķis nav aizsniedzams ar nodošanos ģeķīgām izpriecām, atstājot nepadarītus ikdienas pienākumus, kuru izpildi no jauniešiem vajadzētu prasīt. (8)

Studentu darba programma, kuru Dievs var svētīt. — Mums jaunieši jāmāca vienādi piepūlēt fiziskos un garīgos spēkus. Visas būtnes veselīga nodarbināšana sniegs plašu un vispārēju audzināšanu.

Mums nopietni vajadzētu strādāt Austrālijā, šajos jautājumos pamācot vecākus un jauniešus; mēs pūlējāmies neatlaidīgi, līdz šī mācība bija apgūta, ka pilnvērtīgas izglītības iegūšanai studiju laiks jāsadala starp zināšanu uzņemšanu no grāmatām un iemaņu iegūšanu praktiskajā darbā.

Daļa no dienas tika pavadīta lietderīgā darbā, kur studenti mācījās apgūt un kultivēt zemi, kā arī cēla ēkas, un to viņi veica laikā, kas citādi būtu pavadīts spēlēs un izpriecu meklējumos. Un Kungs svētīja šos studentus, [509] kas ziedoja laiku lietderīgu iemaņu apgūšanai. (9)

Veselības nostiprināšanai Dievs ir devis lietderīgu darbu, un šis lietderīgais darbs sagatavos studentus palīdzēt pašiem sev un citiem. (10)

Izklaidēšanās vietā, kuru mērķis vienīgi uzjautrināšanās, jārūpējas par fizisku piepūli, kas dotu kaut kādu ieguvumu. (11)

Misijas darbs — ideālas piepūles veids. — Mūsu pasaulē jāpaveic daudz neatliekamu un derīgu darbu, tāpēc izpriecas vingrinājumi ir gandrīz pilnīgi lieki. Smadzenes, kauli un muskuļi iegūs izturību un spēku, ja tos mērķtiecīgi izlietos labiem darbiem, darbiem, dziļām pārdomām un plānu izstrādāšanai, kas liktu tiem arvien vairāk attīstīt intelektuālos spēkus un ķermeņa orgānus; tā būs Dieva doto podu (spēju) praktiska izlietošana Viņa pagodināšanai. (12)

Mums vienmēr jādomā, kā padarīt kaut ko labu, izmantojot jauniešiem dotās smadzenes un muskuļus, lai viņi būtu darbīgi citiem, atvieglotu tiem darbu, nomierinātu noskumušos, paceltu cerību zaudējušos un iepriecinātu izmisušos, tā novēršot studentu prātus no jokiem un vieglprātībām, kas tiem bieži liek aizmirst cilvēcīgo cieņu un noved tos līdz kaunam un negodam. Kungs vēlas, lai prāts arvien vairāk atdzīvotos, meklējot augstākas, cēlākas lietderības gultnes. (13)

Pielietojiet tos pašus muskuļu un prāta spēkus, iespējams atrast ceļus un līdzekļus daudz augstāka veida darbam, pildot misijas uzdevumu, kas tos darītu par Dieva līdzstrādniekiem un sagatavotu lielākai lietderībai (510) šajā dzīvē; to viņi panāktu, darot darbu, kas ir vissvarīgākais visā audzināšanas gaitā...

Vai šis nav tas darbs, ko katram jaunietim vajadzētu tiekties darīt — strādāt Kristus rindās? Kristus ir jūsu palīgs. Studentu domas un uzskati paplašināsies. Viņi sniegsies arvien tālāk, un lietderīgie spēki pat jau jūsu studiju laikā pastāvīgi pieaugs. Rokas, kuras devis Dievs, jāizlieto labos darbos, kas nestu Debesu zīmogu, lai jūs beidzot dzirdētu vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.” (14)

Priekšraksts invalīdiem. — Es esmu pamācīta, ka slimnieki jāiedrošina atstāt savas telpas un pavadīt laiku svaigā gaisā, kopjot puķes vai darot kādu citu vieglu un patīkamu darbu; tad viņu domas novērsīsies no viņiem pašiem pie kaut kā iepriecinošāka un stiprinošāka. Kustības svaigā gaisā vajadzētu parakstīt kā labu un dzīvību dodošu nepieciešamību. (15)

Mēs nevaram nepriecāties, klausoties līksmajās putnu dziesmās un raugoties ziedošajos laukos un dārzos. Mums vajadzētu aicināt prātu interesēties par visām krāšņajām lietām, kuras Dievs mums piešķīris ar devīgu roku. Un, domājot par šīm brīnišķajām Viņa mīlestības un gādības zīmēm, mēs varam aizmirst savu nespēku, būt priecīgi un dziedāt Kungam savās sirdīs. (16)

Jau gadiem ilgi man atkārtoti rādīts, ka slimnieki jāpamāca, ka veselības atgūšanai nav vēlams atmest visas fiziskās nodarbības. Tāda rīcība izsauks miegainību, asinis organismā plūdīs kūtri un kļūs arvien netīrākas. Tā kā slimniekam vispār draud briesmas novērtēt savu stāvokli sliktāku, kā tas patiesībā ir, tad pilnīga bezdarbība noteikti dos visnožēlojamākos rezultātus. Pareizi regulēts (511) darbs slimniekam ļaus domāt, ka viņš pasaulē nav pilnīgi nederīgs, ka arī viņš var dot vismaz nelielu labumu. Tas viņam sniegs apmierinājumu, drosmi un enerģiju, ko nevērtīga uzjautrināšanās nekad nepanāktu. (17)

Dieva gādība patiesu prieku atrašanai. — Dievs katram cilvēkam ir paredzējis prieku, ko vienādi var baudīt kā bagātais, tā nabagais, — prieku, kas mājo tīrās domās un nesavtīgā rīcībā, prieku, kas saņemams sakot līdzjūtīgus vārdus un darot laipnības darbus. No cilvēkiem, kas kalpo šādā veidā, atspīdēs Kristus gaisma, apmirdzot daudzo bēdu aptumšotās (dvēseles) dzīves. (18)

1. — Kristīgās audzināšanas pamati – 418. lpp.
2. — Kristīgas audzināšanas pamati - 418, 419. lpp.
3. — Audzināšana – 212. lpp.
4. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 27. jūlijs.
5. — Kristīgās audzināšanas pamati – 417. 418. lpp.
6. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 337. lpp.
7. — Liecības draudzei III – 223. lpp.
8. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 25. oktobris.
9. — Vēstule 84. lpp., 1909. g.
10. — Review and Herald, 1898. g. 25. oktobris.
11. — Brošūra „Atpūta” – 47. lpp.
12. — Piezīmju grāmatas lapas, Audzināšana, Nr. 6. 1. lpp.
13. — Piezīmju grāmatas lapas, Audzināšana, Nr. 2. lpp.
14. — Piezīmju grāmatas lapas, Audzināšana, Nr. 1. 2. lpp.
15. — Medicīniskais kalpotājs – 234. lpp.
16. — Veselības reformētājs, 1871. g. Jūlijs.
17. — Liecības draudzei I – 555. lpp.
18. — Liecības draudzei IX – 57. lpp.

82. Kādu atpūtu kristietis sev izvēlas

Kristīga atpūta pret pasaulīgām izpriecām. — Atpūta un izklaidēšanās stipri atšķiras no uzjautrināšanās un izpriecām. Vārda patiesajā nozīmē atpūta cenšas cilvēku atspirdzināt, stiprināt un pacelt. Aicinot mūs atstāt ikdienišķās rūpes un darbus, tā sniedz iespēju atspirgt garam un miesai, sagatavojot mūs ar jauniem spēkiem atgriezties pie dzīves nopietnā darba, .Uzjautrināšanās turpretī tiek meklēta izpriecas nolūkos un bieži tiek novesta pārmērībās; tā atņem spēkus, kas nepieciešami derīgam darbam, un ar to kavē gūt dzīvē vēlamos panākumus. (1)

Starp Kristus sekotāju savienībām kristīgas atpūtas nolūkos un pasaulīgām sanāksmēm izpriecas un uzjautrināšanās nolūkos pastāv ievērojama atšķirība. Lūgšanu vietā, kā arī Kristus Vārda un svētu lietu pieminēšanas vietā no pasaules cilvēku lūpām atskanēs aušīgi smiekli un neko nedodošas sarunas. Viņi domā tikai par jautrību un priecīgu laika pavadīšanu. Viņu izklaidēšanās sākas ar ģeķību un beidzas ar uzpūtību. (2)

Atpūtas sanāksmēs tāpat kā visos citos sarīkojumos ļoti nepieciešami ievērot atturību un sātību. Rūpīgi un dziļi vajadzētu pārdomāt šo izklaidēšanās brīžu raksturu. Ikkatram jaunietim vajadzētu sev jautāt: kādu iespaidu šie atpūtas brīži atstās uz manu fizisko, garīgo un morālo veselības stāvokli? Vai manas domas tā tiks savaldzinātas, ka aizmirsīs Dievu? Vai es Viņa godību vairs neturēšu savā priekšā? (3) [513]

Likums, kas palīdz saprast, kādi prieki ir atļauti? — Nekad neaizmirsīsim patiesību, ka Jēzus ir līksmības Avots. Viņš nepriecājas par cilvēcīgo būtņu postu, bet Viņš vēlas redzēt tos laimīgus.

Kristiešiem pieejami dažādi laimes un prieka avoti, un ar nelaimīgu noteiktību viņi var pateikt, kādi prieki ir pareizi un atļauti. Viņi var baudīt atpūtas brīžus, kas nesamazinās prāta modrību un nepazemos dvēseli, tādus, kas nepievils un neatstās aiz sevis sliktu sajūtu, postot pašcieņu vai kavējot būt lietderīgiem. Ja viņi var Jēzu ņemt sev līdzi un saglabāt lūgšanas garu, tad tie atrodas pilnīgā drošībā. (4)

Bīstama nebūs neviena atpūta vai izklaidēšanās, kurai nododoties jūs varat ticībā izlūgties Dieva svētības. Bet bīstama ir ikkatra uzjautrināšanās, kas padara jūs nederīgus lūgšanām vienatnē, sirds nodošanai uz lūgšanas altāra vai lūgšanas sapulces apmeklēšanai. (5)

Uzjautrināšanās, kas padara nederīgus parastajiem pienākumiem. — Mēs piederam tai ļaužu šķirai, kas tic, ka mums dota priekštiesība visās savas dzīves dienās pagodināt virs zemes Dievu, ka mums šajā pasaulē nav jādzīvo tikai savam priekam, tikai lai patiktu sev. Mēs šeit esam, lai darītu labu cilvēcei un būtu par svētību sabiedrībai; bet ja mēs ļausim savām domām plūst tik zemā gultnē, kādā tām atļaus tecēt daudzi, kas meklē tikai ģeķību un uzpūtību, kā tad lai mēs labvēlīgi ietekmējam savu paaudzi un cilvēci? Kā tad mēs varam būt par svētību apkārtējai sabiedrībai? Mēs, neizjūtot sirdsapziņas pārmetumus, nevaram nodoties nekādām izpriecām, kas mūs padarītu nederīgus vēl uzticīgākai pienākumu pildīšanai. (6)

Dvēseles labklājību nevajadzētu apdraudēt ar nodošanos kādai savtīgai tieksmei, un mums vajadzētu izvairīties no jebkuras izpriecas, kas tā savaldzinātu domas, ka dzīves kārtējie pienākumi mums paliktu neinteresanti un garlaicīgi. Ar nodošanos tādiem priekiem prāts spēcīgi [514] sāk darboties nepareizā virzienā, un sātans tā aptumšo mūsu domas, ka sliktais mums sāk likties labs. Tad ierobežojumi un pakļaušanās vecākiem, kā Kristus pakļāvās savējiem, liekas neizturami. (7)

Parādītas apšaubāmas sabiedriskas sanāksmes. — Daudzas lietas, kas pašas par sevi ir labas, sātana samaitātas, var kļūt nepiesardzīgiem par slazda valgu. (8)

Izbraukumi zaļumos, kā tos parasti izvada... kavē kā prāta, tā rakstura patiesu augšanu. Notiek vieglprātīga biedrošanās, un veidojas pārspīlētības, izpriecu meklēšanas, un pārāk bieži rodas izlaidības ieradumi, kas visu dzīvi ievirza nepareizās grēcīgās sliedēs. Tādu izpriecu vietā vecāki un skolotāji daudz var darīt, atrodot veselīgas un dzīvību dodošas izklaidēšanās iespējas. (9) ---- rīkotas tādas sabiedriskas sanāksmes,... izpriecu izbraukumi, kas ir negods mūsu iestādēm un mūsu draudzei. Tie skubina uz lepošanos ar tērpiem un savu ārieni un atbalsta savu iegribu apmierināšanu, nesavaldīgu jautrību un niekošanos. Sātanam tika ierādīta goda vieta, un viņš pilnīgi valdīja pār tiem, kas atbalstīja šīs sanāksmes.

Man parādīja vienu tādu sabiedrību, kur kopā sanāca ļaudis, kas apliecināja ticību patiesībai. Viena persona apsēdās pie mūzikas instrumenta, un atskanēja dziesmas, kas sargeņģeļiem lika raudāt. Valdīja negudra līksmība, atskanēja rupji smiekli, sajūsma bija liela un arī sava veida iedvesma; tomēr prieks bija tāds, kādu spēj radīt vienīgi sātans. Tā ir tāda sajūsma un tāda aizraušanās, no kuras kaunēsies visi, kas mīl Dievu. Tā sagatavo dalībniekus nesvētām domām un rīcībai. Man ir pamats domāt, [515] ka daži, kas bija iesaistīti šajā skatā, no sirds nožēloja šo kaunpilno sarīkojumu.

Man rādītas daudzas šādas sanāksmes. Es redzēju vieglprātīgas izpriecas, lepošanos ar drēbēm un personīgu izrotāšanos. Visi vēlējās, lai citi viņus īpaši ievērotu, un nodevās neprātīgai jautrībai, muļķīgiem jokiem, lētiem rupjiem glaimiem un nevaldāmiem smiekliem. Acis dzirkstī, vaigi sārtojas, sirdsapziņa guļ. Ar ēšanu, dzeršanu un līksmošanos viņi dara visu iespējamo, lai aizmirstu Dievu. Šīs prieka ainas ir viņu paradīze. Un uz to noraugās Debesis, visu redz un visu dzird. (10)

Izpriecu sanāksmes aptumšo ticību, sajauc motīvus un padara tos nedrošus. Kungs nepieņem dalītu sirdi. Viņš vēlas visu cilvēku. (11)

Tikai nedaudzas vispāratzītas izpriecas ir drošas. — Daudzas mūsu pasaulē iecienītās izpriecas, kuras iemīlējuši pat tie, kas sevi sauc par kristiešiem, tiecas uz to pašu mērķi kā pagānisma sarīkojumi. Tiešām ir maz izpriecu, ko sātans neizmantotu dvēseļu samaitāšanai. Gadsimtiem ilgi viņš ir strādājis caur teātri, lai satrauktu jutekļus un slavinātu netikumu. Sātans izmanto operu, tās valdzinošo un apburošo mūziku, maskarādes, dejas un spēļu galdus, lai noārdītu pamatlikumu barjeras un atvērtu durvis jutekliskām baudām. Visās izpriecu sanāksmēs, kur tiek atbalstīts lepnums vai nodošanās ēstkārei, kur kāds tiek vadīts aizmirst Dievu un pazaudēt no redzes loka mūžības intereses, tur sātans ar savām važām saista dvēseles. (12).

Īsts kristietis nevēlēsies iet nevienā izpriecu vietā vai piedalīties kādā izklaidēšanās sarīkojumā, par ko viņš nespētu izlūgties Dieva svētības. Viņu neatradīsim teātrī, biljarda zālēs vai citās spēļu vietās. Viņš nepievienosies vieglprātīgajiem dejotājiem un nenodosies nekādiem apburošiem priekiem, kas liktu aizmirst Kristu. [516]

Tiem, kas aizstāv un ieteic šos izklaidēšanās veidus, mēs atbildam: Mēs nevaram nodoties šīm lietām Jēzus Kristus vārdā. Dieva svētības netiks izlūgtas stundām, kuras pavadīs dejas zālē vai teātrī. Neviens kristietis nevēlētos sagaidīt nāvi tādā vietā. Neviens nevēlētos tur atrasties, kad atgriezīsies Kristus. (13)

Teātris — netikumības perēklis. — Pie visbīstamākajām izpriecu vietām pieskaitāma teātris. Tā vietā, lai būtu morāles un tikumības skola, kā tas tik bieži tiek apgalvots, teātris ir īsts netikumības perēklis. Šie sarīkojumi stiprina un popularizē netikumīgus ieradumus un grēcīgas tieksmes. Zemiskas dziesmas, netiklas kustības, neķītri izteicieni un tāda pat izturēšanās samaitā fantāziju un grauj tikumību. Ikkatrs jaunietis, kas pierod apmeklēt šīs izrādes, savos principos kļūst samaitāts. Iztēles samaitāšanai, reliģijas ietekmes iznīcināšanai un nepatikas radīšanai pret mieru sniedzošiem priekiem un dzīves vienkāršo īstenību mūsu zemē nav spēcīgāku iespaidu par teatrālajām izpriecām. Ar ikkatru teātra apmeklējumu patika uz šīm izrādēm pieaug, kā prasība pēc reibinošiem dzērieniem palielinās līdz ar to lietošanu. Vienīgais drošais ceļš ir izvairīties no teātriem, cirkiem un visām apšaubāmām izpriecu vietām. (14)

Dejas — izlaidības skola. — Daudzās reliģiskās ģimenēs dejas un kāršu spēles kļuvušas par viesistabas laika kavēkli. Apgalvo, ka tie esot mierīgi mājas prieki, kuriem droši var ļauties, jo visu vēro vecāku acis. Tomēr tā rodas patika uz šīm uzbudinošajām izpriecām, un, kas mājās tiek uzskatīts par nekaitīgu, drīz vien netiks uzskatīts par bīstamu ārpus tās. Bez [517] tam vēl apgalvo, ka no šīm izpriecām var gūt zināmu labumu. Tās nedod ne spraigumu miesai, ne atpūtu garam. Tās dvēselē neiepotē nekādu tikumu vai svētu domu. Tieši pretēji, tās iznīcina patiku uz nopietnām domām un reliģiskiem pienākumiem. Tiesa, ir liela atšķirība starp labāko šķiru izmeklēto sabiedrību un juceklīgu, pagrimušu vienkāršo dejas namu apmeklētāju drūzmu. Tomēr tie visi ir soļi pretī izlaidībai. (15)

Dāvida dejošanai nav nekā kopēja ar modernām dejām. — Dāvida dejošanu godbijīgā līksmībā Dieva priekšā izpriecu mīlētāji pieveduši kā attaisnojumu modernajām modes dejām; tomēr šādam salīdzinājumam nav nekāda pamata. Mūsu dienu dejošana ir savienota ar neprātīgām iegribām un pusnakts dzīrēm. Izpriecai tiek upurēta veselība un tikumība. Balles zāles pastāvīgie apmeklētāji nemaz nedomā par Dievu un Viņa pagodināšanu. Lūgšanas un slavas dziesmas viņu sanāksmēs uzskatītu par pilnīgi nepiemērotām. Šī pārbaude ir izšķiroša. Kristieši nedrīkst meklēt izpriecas, kas tiecas vājināt mīlestību uz svētām lietām un mazināt mūsu prieku kalpot Dievam. Mūzikai un dejošanai priecīgā Dieva slavēšanā šķirsta pārvešanas laikā nebija nekā kopēja ar moderno deju izlaidību. Viena tiecas pieminēt Dievu un pagodināt Viņa Svēto Vārdu; otra ir sātana izgudrojums, kas cilvēkiem liek aizmirst Dievu un negodāt Viņu. (16)

Kāršu spēles — nozieguma priekšspēle. — Kāršu spēli vajadzētu aizliegt. Bīstama ir sabiedrība, un bīstama tieksme tur valda. Spēļu zālēs un katrā vietā, kur dala kārtis, noteicējs ir tumsības spēku valdnieks. Ļaunie eņģeļi šajās vietās [518] ir tuvi un gaidīti viesi. Dvēsele vai miesa šādās izpriecās negūst nekādu labumu. Tur nav nekā, kas stiprinātu intelektu, nekā tāda, kokā skaistu un vērtīgu domu paturēt atmiņā izlietošanai nākotnē. Sarunas grozās ap seklām un pazemojošām lietām... Izveicība kāršu dalīšanā drīz vien modinās vēlēšanos attiecīgās zināšanas un prasmi kaut kā izlietot sev par labu. Spēlēts tiek ar mazām summām un tad ar lielākām, līdz sākas azartiska aizraušanās, kas vada pretī drošai bojā ejai. Cik daudzus jau šīs postošās spēles ir novedušas pie nozieguma, nabadzības, cietuma, slepkavības un karātavām! Un tomēr daudzi vecāki neredz šo briesmīgo bojā ejas bezdibeni, kas grib aprīt mūsu jaunatni. (17)

Bailes palikt īpatnējam. — Kristiešus, kuri savos raksturos un reliģiskos piedzīvojumos ir sekli, kārdinātājs izlieto citu pievilināšanai. Šī šķira vienmēr ir gatava organizēt izpriecu sanāksmes un dažādas rotaļas. Viņu iespaids valdzina citus. Jaunieši, kas centušies būt Bībeles kristieši, tiek pārliecināti pievienoties izplānotajam sarīkojumam un nonāk viņu lokā. Viņi nav ar lūgšanām pētījuši dievišķos norādījumus, lai uzzinātu, ko Kristus saka par augļiem, kam jāaug pie kristietības koka. Viņi nesaprot, ka šie pasākumi ir īstie sātana banketi, kas domāti dvēseļu atturēšanai pieņemt aicinājumu uz Jēra kāzu mielastu un ietērpšanos rakstura baltajās drēbēs, kas ir Kristus taisnība. Viņi apmulst un nesaprot, kas tiem kā kristiešiem jādara. Viņi nevēlas, ka tos uzskatītu par īpatnējiem, un dabīgi tiecas sekot citu priekšzīmei. Tā viņi nonāk to iespaidā, kas nekad nav izjutuši dievišķu pieskārienu pie savas sirds vai prāta. (18)

Izvairieties no pirmā soļa savu iegribu apmierināšanai. — [519] Jūs varat nesaskatīt nekādas nopietnas briesmas pirmajā vieglprātības un izpriecu meklēšanas solī un domāt, ka savu rīcību varēsiet izmainīt, kad vien to vēlēsities, ka atkal spēsiet darīt labu tikpat viegli kā pirms nepareizā soļa speršanas. Tomēr tā ir kļūda. Ar sliktu biedru izvēli daudzi soli pa solim ir novirzīti no tikumības tekas nepaklausības un izlaidības dziļumos, par ko tie savā laikā domāja, ka viņiem tik dziļi grimt nemaz nav iespējams. (19)

Skaidra nostāšanās par kristīgiem principiem. — Ja jūs patiesi piederat Kristum, jums radīsies iespējas liecināt par Viņu. Jūs aicinās apmeklēt izpriecu vietas, un tad jums būs izdevība nodot liecību par savu Kungu. Ja esat Kristum uzticīgi, tad jūs nemēģināsiet atvainot savu nepiedalīšanos, bet pateiksiet vienkārši un skaidri, ka esat Dieva bērns un ka jūsu principi jums neļauj pat vienreiz iet turp, kur nevarat izlūgties sava Kunga klātbūtni. (20)

Dievs ar Savu ļaužu starpniecību grib darīt zināmus Savas valstības principus. Lai viņi šos principus savā raksturā un dzīvē varētu atklāt, Viņš vēlas tos atšķirt no pasaules tradīcijām, ieradumiem un dzīves veida...

Mūsu priekšā risinās pārsteidzošas ainas; un šajā laikā Dievu atzīstošiem ļaudīm ar savu dzīvi jānodod iespaidīga liecība, lai pasaule redzētu, ka arī šajā laikmetā, kad visu valda ļaunums, vēl ir ļaudis, kas atsakās no savas gribas un cenšas darīt Dieva gribu — ļaudis, kuru sirdī un dzīvē rakstīts Dieva likums.

Dievs sagaida, ka ļaudis, kas saucas Kristus vārdā, pārstāvēs Viņu. Viņu domām jābūt šķīstām, viņu vārdiem cēliem un augšup ceļošiem. Kristus reliģijai jābūt [520] ieaustai visā, ko viņi saka vai dara... Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis ar savu dzīvi parādītu kristietības pārākumu pār pasaulīgumu, lai parādītu, ka viņu darbības līmenis ir augsts un svēts. (21)

1. — Audzināšana – 207. lpp.
2. — Review and Herald, 1886. g. 25. maijs.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 333. 334. lpp.
4. — Review and Herald, 1884. g. 19. augusts.
5. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 337. lpp.
6. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 336. lpp.
7. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 27. jūlijs.
8. — Vēstule 144. lpp., 1906. g.
9. — Audzināšana – 211. lpp.
10. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 339. 340. lpp.
11. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 345. lpp.
12. — Vectēvi un pravieši – 459. 460. lpp.
13. — Review and Herald, 1882. g. 28. februāris.
14. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 340. 341. lpp.
15. — Review and Herald, 1882. g. 28. februāris.
16. — Vectēvi un pravieši – 707. lpp.
17. — Liecības draudzei IV – 652. lpp.
18. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 340. 341. lpp.
19. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 224. lpp.
20. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 4. maijs.
21. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 321-324. lpp.

83. Izpriecu vilinājums

Dabīgā sirds tiecas pēc izpriecām. — Miesas prāts tiecas pēc izpriecām un savu iegribu apmierināšanas. Un sātans savā viltīgajā gudrībā tādu sagādā daudz. Viņš cenšas aizņemt cilvēku prātu ar domām par pasaulīgām izpriecām, lai tiem nebūtu laika, kad pašiem sev jautāt: Kāds ir mans dvēseles stāvoklis? Mīlestība uz izpriecām ir lipīga. Ja tai nododas, tad domas trauksies no vienas uz otru un pastāvīgi tieksies pēc kaut kādas uzjautrināšanās. (1)

Pasaules izpriecas ir valdzinošas, un šo izpriecu acumirklīgām baudām daudzi upurē sadraudzību ar Debesīm un mieru, mīlestību un līksmību, ko tā sniedz. Tomēr šie izredzētie prieki drīz vien kļūst pretīgi un neapmierinoši. (2)

Izpriecu vietās pulcējas miljoni. — Šajā pasaules laikmetā atskan nekad agrāk nepieredzēta kliegšana pēc izpriecām. Visur valda izlaidība un pārspīlēta bezbēdība. Pūlis alkst pēc uzjautrināšanās. Domas kļūst seklas un vieglprātīgas, jo nav radinātas nodoties dziļākais apcerei un nav disciplinētas nopietnām studijām. Valda nezinoša sentimentalitāte. Dievs prasa, lai ikkatrs cilvēks garīgi augtu, attīstītos, izsmalcinātos un kļūtu cēlāks. Tomēr pārāk bieži seklu prieku un vispār pieņemtu ārišķību dēļ atmests tiek jebkurš iespējamais sasniegums. (3)

Mūsu laika uzbudinošās izpriecas tur drudžainā satraukumā vīru, sievu un sevišķi jaunatnes prātus. Tas viņu dzīvības spēkus izsmeļ daudz vairāk kā visas viņu studijas un fiziskais darbs, tiecoties sakropļot prātu un samaitāt tikumību. (4) [522]

Vispārējā straume rauj jaunatni sev līdzi. Kas iemīl izpriecas pašu izpriecu dēļ, tie atver durvis kārdinājumu plūdiem. Viņi nododas saviesīgai vieglprātībai un nedomājošai līksmei. Viņi tiek vadīti no viena izlaidības veida uz otru, līdz pilnīgi zaudē kā vēlēšanos, tā arī spējas dzīvot derīgu dzīvi. Viņu reliģiskās ieceres sastingst, un viņu garīgā dzīve aptumšojas. Samazinās visas dvēseles cēlākās spējas, viss, kas cilvēku saista ar garīgo pasauli. (5)

Izpriecu meklētāju vidū atrodas daudzi draudzes locekļi. — Daudzi kāri piedalās pasaules demoralizējošās izpriecās, kuras Dieva Vārds aizliedz. Tā viņi sarauj saites ar Dievu un iestājas pasaules izpriecu mīlētāju rindās. Grēki, kas iznīcināja pirms plūdu laika iedzīvotājus un līdzenuma pilsētas, pastāv arī šodien — ne tikai pagānu zemēs, ne tikai populārajās kristīgajās draudzēs, bet arī dažos, kas saka gaidām Cilvēka Dēla atnākšanu. Ja Dievs jums parādītu šos grēkus tā, kā Viņš to redz, tad jūs pārņemtu kauns un šausmas. (6)

Tieksmes pēc uzbudinājumiem un patīkamiem laika kavēkļiem ir kārdinājums un valgs Dieva ļaudīm un īpaši jauniešiem. Sātans pastāvīgi izdomā uzbudinošas lietas, lai aizviltu ļaudis no svinīgā darba, kas jāpaveic, sagatavojoties tieši mūsu priekšā esošajiem notikumiem. Ar pasaules cilvēku starpniecību viņš uztur satraukumu, mudinot nepiesardzīgos ņemt dalību pasaulīgajās izpriecās. Tiek noturētas teātra izrādes, lekcijas un neskaitāmi daudz dažādu uzjautrinošu pasākumu, kas visi domāti mīlestības pamodināšanai uz pasauli; šāda savienošanās ar pasauli novājina ticību. (7)

Sātans ir prasmīgs burvis. — Jaunieši parasti izturas tā, it kā dārgās pārbaudes laika stundas, kamēr žēlastība vēl nav atrauta, būtu vieni vienīgi lieli svētki un ka tie šajā pasaulē nākuši tikai sevis uzjautrināšanai un lai ar nebeidzamiem uzbudinājumiem apmierinātu visas savas iegribas. Sātans sevišķi pūlas panākt, lai viņi pasaulīgās izpriecās justos laimīgi un attaisnotu sevi, cenšoties rādīt, ka šīs izpriecas ir nekaitīgas, nevainīgas un pat derīgas veselībai. (8)

Svētuma teku viņš attēlo kā grūtu, bet pasaulīgo prieku ceļu it kā noklātu ar ziediem. Pasauli un tās priekus viņš jauniešiem parāda nepareizās un glaimojošās krāsās. Tomēr zemes prieki drīz izbeigsies, un, kas sēts, tas arī būs jāpļauj. (9)

Vārda vispilnīgākajā izpratnē viņš ir krāpnieks un prasmīgs burvis. Viņam ir daudz smalki austu tīklu, kas izskatās nevainīgi, tomēr ir gudri pagatavoti jaunu un nepiesardzīgu dvēseļu sagūstīšanai. (10)

Izpriecu mīlestība sakropļo audzināšanas darbu. — Vecāki kļūdās, steidzinot savus bērnus agri iziet sabiedrībā, baidoties, ka viņi kaut ko neuzzinās, ja nepiedalīsies dažādos sarīkojumos un neiejauksies izpriecu mīlētāju pulkā. Pat skolas laikā viņi atļauj saviem bērniem piedalīties sabiedriskos sarīkojumos un izbraukumos. Tā ir liela kļūda. Šādā veidā bērni daudz ātrāk apgūst ļaunumu nekā zinātniskās atziņas; viņu prātu piepilda nederīgas lietas, un kaislība uz izpriecām attīstās tādā mērā, ka tiem vairs nav iespējams apgūt zināšanas pat vispārējās izglītības nozarēs. Viņu uzmanība pievēršas gan izglītībai, gan izpriecām, un, kad virsroku gūst mīlestība uz izpriecām, intelektuālā [524] attīstība stipri palēninās. (11)

Līdzīgi senajam Izraēlam, izpriecu mīļotāji ēd un dzer, un ceļas spēlēties un izklaidēties. Valda līksmība un dzīres, jautrība un pārgalvīgas dziesmas. Jaunieši tikai seko to autoru priekšzīmei, kuru grāmatas izpētei tiek ieliktas viņu rokās. Vislielākais ļaunums no visa tā ir šo lietu paliekošais iespaids uz raksturu.

Dieva pēdējo vēsti uzņem vienaldzīgi. — Pārbaudes laika tuvojoties noslēgumam, pirms plūdu cilvēki nodevās uzbudinošām izpriecām un dzīrēm. Kam bija iespaids un vara, tie ļaužu prātus centās saistīt ar uzjautrinājumiem un izpriecām, lai pēdējais svinīgai brīdinājums nevienu neiespaidotu. Vai mēs neredzam, ka tas pats atkārtojas mūsu dienās? Dieva kalpi sludina vēsti, ka visu lietu gals tuvu, bet pasaule grimst dažādās izpriecās un baudās. Uzbudinoši sarīkojumi nomaina viens otru, liekot vienaldzīgi raudzīties uz Dievu un neļaujot ļaudīm nopietnāk pievērsties patiesībām, kas vienīgās tos var glābt no nākošās sodības. (13)

Sabata ievērotāji tiks pārbaudīti un pārmeklēti. — Sabatu ievērojošie jaunieši, kas pakļaujas pasaules iespaidam, tiks pārmeklēti un pārbaudīti. Mūsu priekšā ir pēdējo dienu briesmas, un jauniešus gaida pārbaudījumi, kurus daudzi nespēj pat iedomāties. Viņi nonāks briesmīgās grūtībās, un tiem būs jāiztur savas ticības īstenības pārbaude. Viņi apliecina, ka gaida Cilvēka Dēlu, tomēr daži no tiem rāda nožēlojamu priekšzīmi neticīgajiem. Viņi negrib atteikties no pasaules un ir savienojušies ar to izpriecu izbraukumos. [525] (Piezīme: Šeit nav domāti atsevišķu ģimeņu vai draudzes locekļu sabiedriskie izbraukumi, bet tādi, kur draudzes locekļi „savienojas ar pasauli”, karnevāla veida sabiedriskajās sanāksmēs, kas tajā laikā bija ļoti ierastas) un citos izpriecu sarīkojumos, glaimodami sev, ka nododas nevainīgam uzjautrināšanās veidam. Tomēr tā ir tieši tāda savas iegribas apmierināšana, kas tos šķir no Dieva un dara par pasaules bērniem...

Dievs neatzīst izpriecu meklētājus par Saviem sekotājiem. Patiesie Jēzus sekotāji ir vienīgi tie, kas aizliedz sevi un kas dzīvo atturīgu, pazemīgu un svētu dzīvi. Tādi neatradīs prieku pasaules mīļotāju vieglprātīgajās, tukšajās sarunās. (14)

Vissvarīgākais jautājums. — Lai neviens nedomā, ka izpriecas ir nepieciešamas un ka bezrūpīgā nevērība pret Svēto Garu savtīgo prieku stundās tiks uzskatīta kā mazsvarīga lieta. Dievs neļaujas apsmieties. Lai ikviens jaunietis un ikviena jaunava jautā sev: „Vai esmu šodien gatava varbūtējam savas dzīves noslēgumam? Vai mana sirds ir sagatavota un derīga savas dzīves noslēgumam? Vai mana sirds ir sagatavota un derīga tam darbam, ko Kungs man uzticējis?” (15)

1. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 337. lpp.
2. — Review and Herald, 1881. g. 6. decembris.
3. — Review and Herald, 1881. g. 6. decembris.
4. — Veselības reformētājs, 1872. g. Decembris.
5. — Liecības draudzei IX – 90. lpp.
6. — Liecības draudzei V – 218. lpp.
7. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 325. lpp.
8. — Liecības draudzei X – 501. lpp.
9. — Jaunatnes instruktors, 1907. g. 1. janvāris.
10. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 325. lpp.
11. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 27. jūlijs.
12. — Liecības draudzei VIII – 66. lpp.
13 . — Vectēvi un pravieši – 103. lpp.
14 . — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 327. 328. lpp.
15 . — Jaunatnes instruktors, 1906. g. 14. augusts.

84. Kā vadīt jauniešu domas atpūtas jautājumā

Standarti ir pazemināti. — Kristīgi vecāki ļāvuši attīstīties savu bērnu pasauli mīlošajām tieksmēm. Viņi ir atvēruši durvis izpriecām, kuras, vadoties no pamatlikumiem, tie kādreiz aizliedza. (1)

Pat kristīgie vecāki paši pārāk daudz ir attaisnojuši savu patiku uz izpriecām. Vecāki ir pieņēmuši pasaules uzskatu, ir saskaņojušies ar vispāratzītajām domām, ka bērniem un jauniešiem pirmie gadi jāpavada kūtrumā, savtīgās izpriecās un ģeķīgā savu iegribu apmierināšanā. Tā radīta patika satraucošiem priekiem, un bērnu un jauniešu prātā uzbudinošas izrādes kļuvušas mīļas; bet pret saprātīgiem un derīgiem dzīves pienākumiem radusies nepatika. Savu dzīvi viņi vairāk ievirza dzīvnieku pasaules rāmjos. Viņi neko nedomā par Dievu un mūžības īstenībām, bet lidinās līdzīgi taurenim, kam lemts īss dzīvības laiks. Viņi nerīkojas kā saprātīgas būtnes, kam ļauts savu dzīvi pielīdzināt Dieva dzīvei un kam būs jādod Viņam atskaite par ikkatru sava dzīves laika stundu. (2)

Mātēm jāizdomā un jāvada bērnu uzjautrināšanās un izklaidēšanās. — Tā vietā, lai sūtītu savus bērnus prom no sevis un nejustos traucēta no viņa trokšņošanas un apgrūtināta no nepieciešamības parādīt uzmanību viņu daudzajām iegribām, māte sapratīs, ka savu laiku tā nevar labāk izlietot kā ar jautrību vai vieglu, patīkamu nodarbošanos nomierinot un ievirzot pareizās sliedēs bērnu nemierīgos, rosīgos prātus. Māte saņems bagātīgu atmaksu par savām [527] pūlēm un laiku, ko tā būs patērējusi, izgudrojot saviem bērniem nevainīgas izpriecas.

Mazi bērni mīl sabiedrību. Parasti viņi vieni paši nejūtas priecīgi; un mātei vajadzētu saprast, ka pa lielākai daļai viņas bērniem, kad tā ir mājās, jāatrodas tajā pašā telpā, kur strādā viņa pati. Tā viņa tos varēs uzraudzīt un būs spējīga nokārtot mazās nesaskaņas, ja viņi to prasīs, un labot viņu nepareizos ieradumus vai savtīguma un kaislību parādīšanu, kā arī ievirzīt viņu domas pareizā gultnē. Bērni domā, ka tas, kas iepriecina viņus, patiks arī mātei, un pilnīgi dabīgi, ka savās grūtībās tie padomu meklē pie mātes. Un viņai nevajadzētu ievainot sava bērna jūtīgo sirdi, izturoties pret šo lietu vienaldzīgi vai atsakoties no apgrūtinājuma, ko šīs mazās lietas tai var sagādāt. Kas mātei var būt mazas lietas, viņiem ir lielas. Un īstā laikā izteikts pamācošs vai brīdinošs vārds bieži nesīs sev līdz lielu svētību. (3)

Neaizliedziet nevainīgus priekus. — Laika un izdomas trūkuma dēļ daudzas mātes nesagādā saviem bērniem nevainīgus priekus; bet čaklie pirksti un nogurušās acis uzcītīgi dara savu darbu tikai kāda izrotājuma izgatavošanai, kaut kā tāda, kas labākā gadījumā bērnu jaunajās sirdīs modina tikai iedomību un tieksmes uz pārspīlējumiem. Bērniem pieaugot par vīriem un sievām, šāda priekšzīme izaudzēs lepnuma un morālas bezvērtības augļus. Mātes skumst par savu bērnu kļūdām, bet nesaprot, ka viņas ievāc ražu no sēklām, ko pašas sējušas.

Dažas mātes pret saviem bērniem neizturas vienādi. Reizēm viņas tos tiem par ļaunu lutina un tad atkal aizliedz nevainīgu priecāšanos, kas bērnu sirdis ļoti ielīksmotu. [528] Viņas neatdarina Kristu. Viņš izprata bērnu izjūtas un dalījās ar tiem viņu priekos un bēdās. (4)

Kā Vaita kundze audzināja savus bērnus. — Ja bērni lūgs atļauju pievienoties dotajai sabiedrībai vai kādam izpriecas izbraukumam, tad sakiet viņiem: „Es, bērni, jums nevaru atļaut turp iet; apsēdieties šeit, un es jums pastāstīšu — kāpēc. Es strādāju priekš mūžības un priekš Dieva. Dievs man devis jūs un uzticējis manai gādībai. Es jums, mani bērni, stāvu Dieva vietā; tāpēc man vajag jūs uzmanīt un sargāt, kā cilvēkam, kam Dieva dienā par to būs jāatbild. Vai vēlaties, lai jūsu māte Debesu grāmatās tiek ierakstīta kā tāda, kas nav pildījusi pienākumu pret saviem bērniem, kā tāda, kas ļāvusi ienākt ienaidniekam un ieņemt vietu, kurā jāstāv man pašai? Bērni, es jums rādīšu pareizo ceļu, un, ja jūs tad izvēlēsieties novērsties no savas mātes un iet pa bezdievības ceļiem, tad jūsu māte nebūs vainīga, bet savu grēku dēļ cietīsiet jūs paši.”

Tā es audzināju savus bērnus, un, pirms es biju beigusi runāt, viņi sāka raudāt un sacīja: „Vai tu lūgsi par mums?” Es nekad neesmu atteikusies lūgt par viņiem. Es nometos viņiem līdzās uz ceļiem un lūdzu kopā ar tiem. Tad es aizgāju no viņiem un lūdzu par tiem, kamēr saule norietēja un visu garu nakti, lai ienaidnieka valdzinošā vara tiktu salauzta, un es uzvarēju. Kaut arī tas man maksāja veselas nakts darbu, tomēr es jutos bagātīgi atalgota, kad mani bērni apķērās man ap kaklu un sacīja: „Ak, māmiņ, mēs esam tik priecīgi, ka tu neļāvi mums iet, kad mēs vēlējāmies. Tagad mēs redzam, ka tas būtu bijis slikti.” [529]

Vecāki, šādā veidā jāstrādā arī jums, jo tas ir jūsu darbs. Šim darbam jums jāpieķeras ar visu sirdi, ja gribat redzēt savus bērnus izglābtus Dieva valstībā. (5)

Grūtību problēmas pirms pilngadības sasniegšanas. — Tagadējā sabiedrības stāvoklī nav viegli savaldīt bērnus un uzaudzināt tos saskaņā ar Bībeles pareizajiem likumiem. Ierobežojumi bērnu bieži dara nepacietīgus, un tie izvēlas paši savu ceļu, grib nākt un iet, kā tiem pašiem patīk. Īpaši vecumā no desmit līdz astoņpadsmit gadiem viņi tiecas domāt, ka tiem nenotiks nekas ļauns, apmeklējot pasaulīgo jauniešu sanāksmes. Tomēr piedzīvojuši kristīgi vecāki briesmas var saskatīt. Viņi pazīst savu bērnu īpatnības un saprot, kādu iespaidu šīs lietas atstās uz viņu prātu; un, gribot tos glābt, viņiem tie jāattur no šīm satraucošajām izpriecām. (6)

Modrība un piesardzība sevišķi nepieciešama pēc atgriešanās. — Kad bērni paši nolemj atstāt pasaules priekus un kļūt par Kristus mācekļiem, kāda nasta tad tiek novelta no gādīgo, uzticīgo vecāku sirdī; un tomēr pat tad nedrīkst apsīkt vecāku pūles. Šie jaunieši tad tikai uzsāk nopietnu karagājienu pret grēku un dabīgās sirds samaitātību, un viņiem īpašā kārtā nepieciešams vecāku padoms un viņu modrās rūpes. (7)

Kur paslēpta iespēja pasargāt bērnus no pasaulīgo prieku vilinājumiem. — Cik daudzi vecāki žēlojas, ka nevar noturēt bērnus mājās, ka tiem nepatīk māja! Jau agrā bērnībā viņos pamostas ilgas pēc svešu cilvēku sabiedrības; un, sasniedzot pietiekošu vecumu, tie nokrata [530] visu, kas viņiem šķiet kā važas un nesaprātīgi ierobežojumi; viņi neņem vērā ne mātes lūgšanas, ne tēva padomus. Apstākļu izpēte parasti atklātu, ka grēks guļ pie vecāku durvīm. Viņi māju nav padarījuši tādu, kādai tai vajadzētu būt — pievilcīgu, patīkamu, patiesas mīlestības, priecīgu skatu un laipnu vārdu apmirdzētu patvēruma vietu.

Jūsu bērnu izglābšanas noslēpums atrodams patīkamā un pievilcīgā mājā. Vecāku nodošanās savām iegribām nepiesaistīs bērnus ne Dievam, ne mājai; bet stiprs, dievbijīgs iespaids, atbalstot pareizu audzināšanu un nevainojamu dzīvi, izglābtu daudzus bērnus no bojā ejas. (8)

Tas ir vecāku pienākums — uzmanīt savu bērnu nākšanu un iešanu. Viņiem tos vajadzētu atbalstīt un gādāt, lai māja kļūtu pievilcīga; viņiem jāļauj bērniem redzēt, ka vecāki rūpējas un interesējas par tiem. Māja viņiem jāizveido patīkama un priecīga. (9)

1. — Manuskripts 119. lpp., 1899. g.
2. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 20. jūlijs.
3. — Svinīgs uzsaukums – 136. 137. lpp.
4. — Lielā Ārsta pēdās – 389. 390. lpp.
5. — Manuskripts bez datuma – 70. lpp.
6. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 327. lpp.
7. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 327. lpp.
8. — Review and Herald, 1884. g. 9. decembris.
9. — Liecības draudzei I – 400. 401. lpp. [531]

Tu tiksi atalgots

85. Atalgojums šeit un nākošajā dzīvē

Uzticīgos vecākus gaida bagāts atalgojums. — Ja vecāki pareizi audzinās bērnus, tad viņi paši jutīsies aplaimoti, redzot bērnu kristīgos raksturos savu rūpīgo pūļu augļus. Viņi izdara Dievam vislielāko pakalpojumu, dodot pasaulei pareizi veidotas un disciplinētas ģimenes, kas ne tikai bīstas Dievu, bet ar savu iespaidu uz citām ģimenēm Viņu arī pagodina un slavē; tie saņems savu atalgojumu. (1)

Ticīgie vecāki, jūs gaida atbildīgs darbs; jums savu bērnu soļi jāvada arī reliģiskajā dzīvē. Ja viņi patiesi mīlēs Dievu, tad tie jūs svētīs un cienīs par rūpju pilno gādību un par uzticību viņu tieksmju ierobežošanā un viņu gribas pakļaušanā. (2)

Sēklas agra sēšana sirdī un tās rūpīga kopšana tiks atalgota. (3)

Vecākie vajadzētu strādāt, domājot par nākošo pļauju. Sējot ar asarām un pūloties drosmi atņemošos apstākļos, viss jāvada ar sirsnīgām lūgšanām. Viņi varbūt saskata tikai vēlas un skopas pļaujas iespējas, tomēr tas nedrīkst aizkavēt viņu sēšanu. Viņiem jāsēj pie visiem ūdeņiem, izmantojot katru izdevību augt pašiem un atbalstīt savus bērnus. Tādas sēklas sēšana nebūs veltīga. Pļaujas laikā daudzi uzticīgi vecāki atgriezīsies ar prieku un nesīs savus kūlīšus. (4) [534]

Dodiet saviem bērniem intelektuālu un morālu izglītību. Nopamatojiet viņu prātu ar stingriem, skaidriem principiem. Kamēr jums tas iespējams, lieciet pamatu cēlai vīrišķībai un sievišķībai. Jūsu darbs tiks atalgots tūkstoškārtīgi. (5)

Vecākus atalgos bērnu derīgums Debesīm. — Dieva Vārdā mēs atrodam skaistu laimīgas mājas un tās vadītājas aprakstu: „Viņas dēli priecājas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu.” Kādu lielāku uzslavu var vēlēties mājasmāte par šeit izteikto? (6)

Ja viņa (īsta sieva un māte) raudzīsies uz Dievu pēc padoma un iepriecas un Viņa bijībā un gudrībā centīsies darīt savus ikdienas pienākumus, tad viņa piesaistīs savai sirdij vīru un redzēs savus bērnus pieaugam par godājamiem vīriem un sievām, kam pietiek morāla spēka sekot savas mātes priekšzīmei. (7)

Par lielu pamudinājumu pūlēties smagu nastu nomāktai mātei vajadzētu būt atziņai, ka katrs pareizi audzināts bērns, kam ir iekšējs greznojums, pazemīgs un lēnprātīgs gara rotājums, būs derīgs Debesīm un mirdzēs Kunga pagalmos. (8)

Debesu līksmei jāsākas mājās. — Debesis no zemes tagad nav vairāk šķirtas kā tad, kad gani klausījās eņģeļu dziesmā. Cilvēce vēl arvien ir tikpat liels Debesu rūpju priekšmets kā tad, kad vienkāršo darbu darošie cilvēki pusdienas laikā sastapa eņģeļus un sarunājās ar Debesu vēstnešiem vīna dārzos un tīrumos. Pildot savus ikdienas pienākumus Debesis mums var būt ļoti tuvu. Eņģeļi no Debesu pagalmiem vēl arvien pavada to cilvēku soļus, kas, paklausot Dieva pavēlei, nāk un iet. (9) [535]

Dzīve uz zemes ir iesākums dzīvei Debesīs; izglītība virs zemes ir iepazīšanās ar Debesu principiem; viss dzīves darbs šeit ir sagatavošanās un radināšanās dzīves darbam tur. Kas mēs tagad esam savā raksturā un svētajā kalpošanas darbā, skaidri rāda, kas mēs būsim tur. (10)

No godīgas sirds darīts darbs saņems bagātīgu atalgojumu. „Tēvs, Kas redz slepenībā, tev to atmaksās gaismā.” Mūsu raksturu veido dzīve, kuru šeit dzīvojam Kristus žēlastībā. Pie dvēseles tiek veikts sākotnējā piemīlīguma atjaunošanas darbs. Tiek piešķirtas Kristus rakstura īpašības, un cilvēkā sāk iemirdzēties dievišķais attēls. Vīru un sievu sejas, kas iet un strādā priekš Dieva, stāsta par Debesu mieru. Viņus apņem Debesu atmosfēra. Šiem cilvēkiem Dieva valstība jau ir sākusies. Viņi priecājas, ka var dzīvot un strādāt par svētību cilvēcei. Kungs viņus pagodina, izlietojot Savā darbā; viņiem tiek uzticēts darīt Viņa darbu Viņa vārdā. (11)

Visiem jākļūst derīgiem Debesu sabiedrībai. — Dievs vēlas, lai visi īstenotu Debesu plānu un lai ikkatrā ģimenē, ikkatrā draudzē, ikkatrā iestādē valdītu dievišķā kārtība un saskaņa. Ja šī mīlestība saraudzētu sabiedrību, mēs kristīgajā laipnībā un izaugsmē, kā arī kristīgajā devībā Viņa asiņu atpirktajiem ļaudīm redzētu atklājamies cēlus principus. Garīgas pārvērtības notiktu visās mūsu ģimenēs, iestādēs un draudzēs. Kad notiks šādas pārvērtības, tad šie iekārtojumi kļūs par Dieva darba rīkiem, ar kuru palīdzību Viņš pār pasauli izlies Debesu gaismu un caur dievišķu sagatavošanu un disciplīnu darīs cilvēkus derīgus Debesu sabiedrībai. (12) [536]

Atalgojums pēdējā lielajā dienā. — Darbā pie saviem bērniem pieķerieties varenajam Dieva spēkam. Lūgšanās nododiet savus bērnus Kungam. Nopietni un nenogurstoši strādājiet viņu labā. Dievs dzirdēs jūsu lūgšanas un vilks viņus pie Sevis. Tad vismaz pēdējā dienā jūs varēsiet viņus pievest Dievam un sacīt: „Redzi, še esmu es un bērni, ko Kungs man devis.”(13)

Kad Samuēls saņems godības kroni, viņš troņa priekšā turēs to rokās un priecīgi atzīs, ka viņa mātes uzticīgās pamācības caur Kristus nopelnu kronējušas viņus ar nemirstīgu godību. (14)

Pasaule nekad nevērtēs gudru vecāku darbu, bet tiesas dienā, kad atvērsies grāmatas, tad parādīsies viņu darbs, kā Dievs to redz, un tiks atalgots cilvēku un eņģeļu priekšā. Tad atklāsies, ka viens pareizi audzināts bērns ir bijis gaisma pasaulei. Tas maksāja asaras, rūpes un negulētas naktis, lai pārraudzītu šī bērna rakstura veidošanu, bet darbs bija darīts gudri, un vecāki no Kunga dzird atzinības vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.” (15)

Tiesības ieiešanai Ķēniņa pilī. — Māciet mazos bērnus un jauniešus izvēlēties ķēnišķīgās drēbes, kas austas Debesu austuvē, „spožo, tīro audeklu”, kuru valkās visi zemes svētie ļaudis. Šis tērps, kas ir Kristus nevainīgais raksturs, par velti tiek piedāvāts katrai cilvēcīgai būtnei. Bet visi, kas to saņems, tie to saņems un valkās jau šeit.

Māciet bērniem, ka atverot savu sirdi šķīstām, jaukām domām un darot mīlestības un palīdzību sniedzošus darbus, tie ietērpjas Kristus brīnišķajā rakstura tērpā. Šis tērps darīs viņus skaistus un mīlamus jau šeit un pēc tam [537] dos viņiem tiesības ieiet Ķēniņa pilī. Lūk, Viņa apsolījums: „Viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi.” (16)

Atpestīto dievišķā apsveikšana. — Es redzēju ļoti daudzus eņģeļus atnesam no pilsētas godības kroņus — katram svētam vienu kroni ar viņa vārdu uz tā. Jēzum pieprasot šos kroņus, eņģeļi Viņam tos pasniedz, un ar Savu labo roku mīļais Jēzus liek tos uz svēto galvām. Tādā pašā veidā eņģeļi atnes kokles, un arī tās Jēzus pasniedz svētajiem. Pavēlošais eņģelis dod toni, un visas balsis savienojas pateicības un priecīgas slavas dziesmā; visas rokas veikli skar savu kokļu stīgas, liekot atskanēt varenai un pilnskanīgai melodijai.

Tad es redzēju Jēzu aizvedam atpestītos pie pilsētas vārtiem. Viņš aizskar vārtus un atver tos viņu mirdzošajās virās un pavēl ieiet tautām, kas sargājušas patiesību. Pilsētā viss redzētais ļoti pārsteidza. Visur tie redzēja bagātu godību. Tad Jēzus uzlūkoja Savus atpirktos svētos; viņu sejās atmirdzēja godība; un, raugoties uz tiem, Viņš Savā skaistajā melodiskajā balsī sacīja: „Es redzu Savas dvēseles grūto darbu un esmu apmierināts. Šī godība ir jūsu, lai jūs priecātos mūžīgi. Jūsu bēdām pienācis gals. Nāves vairs nebūs, ne bēdu, ne kliegšanas, nebūs arī nekādu sāpju vairs. „Es redzēju atpestīto pulku pazemojamies un nometam savus mirdzošos kroņus pie Jēzus kājām; un tad, kad Viņa laipnā roka tos uzcēla, tie aizskāra savas zelta kokles un piepildīja visas Debesis ar brīnišķu mūziku un dziesmām Jēzum... [538]

Valoda ir daudz par vāju, lai mēģinātu aprakstīt Debesis. Redzot šo skatu, es jutos bezgala pārsteigts. Neizsakāmā krāšņuma un varenās godības aizrauta, es noliku savu spalvu un izsaucos: „Ak, kāda mīlestība! Kāda brīnišķa mīlestība!” Visskaistākā valoda nevar aprakstīt Debesu godību vai Pestītāja mīlestības neaptveramos dziļumus. (17)

1. — Review and Herald, 1896. g. 17. novembris
2. — Liecības draudzei I – 403. lpp.
3. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 144. lpp.
4. — Review and Herald, 1881. g. 30. augusts.
5. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 131. lpp.
6. — Veselības reformētājs – 1877. g. decembris.
7. — Laika zīmes, 1877. g. 29. novembris.
8. — Liecības draudzei III – 566. lpp.
9. — Visu laikmetu ilgas – 48. lpp.
10. — Audzināšana – 307. lpp.
11. — Visu laikmetu ilgas – 48. lpp.
12. — Liecības draudzei VIII – 140. lpp.
13. — Manuskripts 114. lpp., 1903. g.
14. — Laba veselība, 1880. g. marts.
15. — Laika zīmes, 1888. g. 13. jūlijs.
16. — Audzināšana – 249. lpp.
17. — Pirmie raksti – 288. 289. lpp.

86. Dzīve ēdenē

Ēdenes atjaunošana. — Ēdenes dārzs ilgi palika virs zemes, arī pēc tam, kad cilvēks bija aizdzīts no tā patīkamajām takām. Kritušie cilvēki vēl ilgi varēja skatīties uz šo nevainības mājvietu, kurā ieeju liedza sargājošie eņģeļi. Pie ķerubiem, kas sargāja Paradīzes vārtus, atklājās dievišķā godība. Uz šejieni Ādams ar saviem bērniem nāca pielūgt Dievu. Šeit viņš atjaunoja solījumu paklausīt likumiem, kuru pārkāpšanas dēļ bija izdzīti no Ēdenes. Kad bezdievības straume pārņēma visu pasauli un cilvēku bezdievība prasīja bojā eju plūdos, tad Roka, Kas Ēdeni bija stādījusi, to paņēma prom no zemes. Bet galīgā atjaunošanā, kad būs „jaunas debesis un jauna zeme”, tas atkal nonāks lejup vēl krāšņāks kā sākumā.

Tad tie, kuru būs turējuši baušļus, nemirstības apņemti, baudīs atpūtu zem dzīvības koka zariem. Un cauri visai mūžībai nekritušo pasauļu iemītnieki šajā jaukajā dārzā redzēs Dieva radīšanas darba pilnības paraugu, bez grēka lāsta, - paraugu tam, kāda kļūtu visa zeme, ja cilvēks būtu saskaņojies ar Dieva godības pilnajiem nodomiem. (1)

Lielais atpestīšanas plāns noslēgsies ar pilnīgu šīs pasaules iekļaušanu Dieva labvēlībā. Ir atjaunots viss, kas caur grēku bija zaudēts. Ne tikai cilvēks, bet arī zeme ir atpirkta par mūžīgu mājvietu paklausīgajiem. Sešus gadu tūkstošus sātans pūlējās paturēt zemi savā varā. Tagad ir piepildījies sākotnējais nodoms, kāds tas bija pie radīšanas. „Visaugstākā svētie iemantos valstību, un [540] tā viņiem piederēs mūžīgi.” (2)

„Atpirktā īpašuma atpestīšana.” — Dieva sākotnējais nodoms zemes radīšanā ir piepildīts, tai kļūstot par atpestīto mūžīgo mājvietu. „Svētie pārņems valdīšanu un to paturēs mūžīgi,” Pienācis laiks, ko ar ilgošanos gaidījuši svētie cilvēki, kopš liesmojošais zobens šķīra pirmo pāri no Ēdenes — laiks „atpirktā īpašuma atpestīšanai”. Zemi, kas sākotnēji bija dota cilvēkam kā viņa valstība, kuru tas nodevīgi atdeva sātanam un pār kuru varenais ienaidnieks tik ilgi bija valdījis, lielais atpestīšanas plāns ir atdevis atpakaļ cilvēkam. (3)

Visu, ko pirmais Ādams pazaudēja, atjaunos otrais. Pravietis saka: „Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara.” Un Pāvils norāda uz „atpirktā īpašuma atpestīšanu” (angļu tulk).

Dievs zemi radīja par mājvietu svētām, laimīgām būtnēm. Šis nodoms būs piepildīts, kad tā, Dieva spēka atjaunota un atbrīvota no grēka un bēdām, kļūs par atpestīto mūžīgo mājvietu. (4)

Ādamam atdota viņa Ēdenes mājvieta. — Pēc izraidīšanas no Ēdenes Ādama dzīve virs zemes bija bēdu pilna. Ikkatra vīstoša lapa, ikkatra upura dzīvnieka nāve, ikkatra nepilnība skaistajā dabā un ikkatrs traips cilvēka skaidrajā raksturā arvien no jauna lika viņam atcerēties savu grēku. Redzot netaisnības vairošanos, viņu mocīja briesmīga nožēla, bet viņa labi domātie brīdinājumi izraisīja tikai pārmetumus viņam pašam kā grēka vaininiekam. Gandrīz tūkstot gadus pacietīgi un pazemīgi viņš nesa sava pārkāpuma sodu. Uzticīgi viņš nožēloja savu grēku un paļāvās apsolītā Pestītāja nopelnam. [541] Nāvē viņš aizmiga ar augšāmcelšanās cerību. Dieva Dēls izpirka cilvēka vainu un krišanu, un tagad salīdzinošā darba nopelnā Ādamam atkal ir atdota viņa sākotnējā valstība.

Līksmi viņš aplūko kokus, kas kādreiz viņu tik ļoti iepriecināja; viņš redz tieši tos kokus, no kuriem savas nevainības un prieka dienās pats bija plūcis augļus. Viņš redz vīnakokus, kurus kopa viņa paša rokas, un tieši tās puķes, par kurām viņam patika rūpēties. Viņa prāts aptver redzētā realitāti; viņš saprot, ka tā tiešām ir viņam atpakaļ atdotā Ēdene, vēl skaidrāka kā tad, kad viņu no tās izraidīja. Pestītājs ved viņu pie dzīvības koka, noplūc brīnišķo augli un liek viņam to ēst. Viņš skatās visapkārt un redz savas ģimenes lielo atpestīto pulku stāvam Dieva Paradīzē. Tad viņš nomet savu mirdzošo kroni pie Jēzus kājām un, piekļāvies Viņa krūtīm, apskauj Glābēju. Viņš skar zelta arfu, un Debesu velvēs atbalsojas uzvaras dziesma: ”Cienīgs, cienīgs, cienīgs ir Jērs, Kas bija nokauts un atkal dzīvo! Ādama ģimene pievienojas varenajai melodijai un, pielūgsmē pazemojoties Pestītāja priekšā, met savus kroņus pie Viņa kājām.

Šo atkal savienošanos redz eņģeļi, kas raudāja, Ādamam krītot, un priecājās, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās uzkāpa Debesīs, atvērdams kapu visiem, kas ticēs Viņa Vārdam. Tagad viņi redz pestīšanas darbu nobeigtu un apvieno savas balsis slavas dziesmā. (5)

Dzīvokļi sagatavoti zemes svētceļniekiem. — Baidoties padarīt nākošo mantojumu izskatā pārāk materiālu, daudzi domās atteikušies tieši no tām patiesībām, kas liek mums raudzīties uz šo mantojumu kā uz mūsu īstajām mājām. Kristus skaidri [542] pateica mācekļiem, ka Viņš aiziet sagatavot tiem dzīvokļus Sava Tēva mājās. Kas pieņem Dieva Vārda mācības, tie nepaliks pilnīgā neziņā par Debesu mājokļiem... Cilvēku valoda ir nepiemērota taisno atalgojuma aprakstīšanai. To aptvers un izpratīs vienīgi tie, kas paši visu redzēs. Neviens ierobežots prāts nespēj saprast Dieva Paradīzes godību.

Bībele atpestīto mantojumu nosauc par zemi. Tur Debesu Gans vadīs savus pulkus pie dzīvā ūdens avotiem. Dzīvības koks katru mēnesi nesīs savus augļus, un šī koka lapas kalpos tautām par dziedināšanu. Tur mūžīgi plūst ūdeņi, skaidri kā kristāls, un pie tiem plat zaraini koki met savas ēnas uz takām, kas sagatavotas Kunga atpestītajiem ļaudīm. Tur plašie līdzenumi pāriet skaistos uzkalnos, un Dieva kalni paceļ savas brīnišķās virsotnes. Šajos miera pilnajos līdzenumos, līdzās šīm dzīvajām straumēm, Dieva ļaudis, kas tik ilgi ir bijuši ceļinieki un svešinieki, atradīs sev paliekošas mājas. (6)

Tur ir mājas zemes ceļiniekiem. Tur ir drēbes taisnajiem līdz ar godības kroņiem un uzvaras palmām. Viss, kas Dieva vadībā mūs mulsinājis, nākošajā pasaulē kļūs skaidrs. Grūti izprotami apstākļi tad tiks izskaidroti. Mūsu priekšā atvērsies žēlastības noslēpumi. Kur ierobežotais prāts redzēja vienīgi sajukumu un nepildītus solījumus, ieraudzīsim vispilnīgāko un skaistāko saskaņu. Tad zināsim, ka Bezgalīgā mīlestība ir kārtojusi tieši tos piedzīvojumus, kas likās vissmagākie. Saprotot, cik maigu uzmanību mums veltījis Tas, Kurš visas lietas griež mums par labu, mēs līksmosimies ar neizsakāmu un godības pilnu prieku...

Mēs ejam uz mājām. Tas, Kurš mūs tik ļoti mīlēja, ka nomira mūsu vietā, mums ir uzcēlis pilsētu. Jaunā Jeruzaleme ir mūsu miera vieta. Skumju Dieva pilsētā nebūs. Nekad vairs nebūs dzirdamas sāpju vaimanas vai kapa dziesmas sabrukušām cerībām un apraktām mīlestības jūtām. Drīz drūmās sāpju drēbes apmainīsies pret kāzu tērpu. Drīz būsim liecinieki mūsu Ķēniņa kronēšanai. Tie, kuru dzīvība bija paslēpta Kristū, tie, kuri šai zemē bija cīnījušies labo ticības cīņu, Dieva valstībā atmirdzēs Pestītāja godībā. (7)

Atpestīto priekštiesības. — Debesis ir jauka vieta. Es ilgojos būt tur, redzēt manu mīļo Pestītāju, Kas atdeva Savu dzīvību par mani, un tikt pārvērstai Viņa godības līdzībā. Ak, es ilgojos pēc valodas, kas spētu izteikt nākošās gaišās pasaules godību! Es slāpstu pēc dzīvajām straumēm, kas iepriecina mūsu Dieva pilsētu.

Kungs ļāvis man ieskatīties citās pasaulēs. Man tika doti stipri spārni, un eņģelis mani pavadīja no pilsētas uz kādu vietu, kas bija spoža un krāšņa. Zāle te bija skaisti zaļa, un putni vīteroja jaukas dziesmas. Šīs vietas iedzīvotāji bija visāda lieluma; viņi izskatījās cēli, majestātīgi un piemīlīgi. Viņos skaidri iezīmējās Jēzus līdzība, un viņu sejas staroja svētā priekā, stāstot par šīs vietas brīvi un laimi. Es vienam no tiem jautāju, kāpēc viņi ir daudz laipnāki un jaunāki par iedzīvotājiem uz zemes. Atbilde bija: „Mēs esam dzīvojuši stingrā paklausībā Dieva baušļiem un neesam krituši nepaklausībā kā zemes iedzīvotāji.”... Es lūdzu pavadošo eņģeli, lai atļauj man palikt šeit. Es nevarēju panest domu, ka man atkal jāatgriežas uz šo tumšo pasauli. Tad eņģelis sacīja: ”Tev jāiet atpakaļ, un, ja tu būsi uzticīga, tad tev kopā ar 144.000 būs priekštiesība apmeklēt visas pasaules un skatīt Dieva roku darbu.” (8) [544]

Debesu un zemes vienotā ģimene,. — Tur atpestītie „atzīs, kā paši ir atzīti”. Mīlestība un līdzjūtība, ko Dievs pats ielicis cilvēkā, tur izpaudīsies dzīvē vispatiesākā un jaukākā veidā. Šķīstā sabiedrība ar svētām būtnēm, saskanīgā sabiedriskā dzīve ar svētajiem eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem, kas mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs, svētās saites, kas vienos „visu ģimeni Debesīs un virs zemes”, viss tas darīs atpestītos vēl laimīgākus. (9)

Atpestītās tautas nepazīs nevienu citu likumu kā vienīgi Debesu likumu. Visi būs laimīga, vienota ģimene, kas tērpusies slavas un pateicības tērpā. Pāri šim skatam rīta zvaigznes kopīgi dziedās un Dieva bērni priekā gavilēs, kad Dievs kopā ar Kristu pasludinās: „Tur nebūs vairs grēka, nedz nāves.” (10)

No šīs Debesu līksmības ainas (Kristus uzkāpšanas Debesīs) līdz mums uz zemes atbalsosies Kristus paša brīnišķie vārdi: „Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” Vienota ir Debesu ģimene un zemes ģimene. Mūsu dēļ Kungs ir uzkāpis augstībā, un mūsu dēļ Viņš dzīvo „Tādēļ Viņš arī var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (11)

Kaut novilcināts, apsolījums tomēr ir drošs. — Ilgi mēs esam gaidījuši mūsu Pestītāja atnākšanu. Tomēr apsolījums ir drošs. Drīz mēs būsim apsolītajās mājās. Tur Jēzus mūs vedīs pie Dzīvības straumēm, kas plūst no Dieva troņa, un izskaidros mums nesaprotamo aizgādību, ar kādu Viņš mūsu raksturu pilnveidošanai vadījis mūs virs zemes. Tur mēs visā pilnībā redzēsim atjaunotās Ēdenes skaistumu. Nometuši [545] pie Pestītāja kājām vainagus, kurus Viņš pats uzlika uz mūsu galvām, un aizskāruši zelta kokles, mēs visas Debesis piepildīsim ar slavu Tam, Kas sēž uz troņa. (12)

Lai viss skaistais mūsu laicīgajās mājās atgādina mums mūsu Debesu dzimtenes kristāla upi un zaļos laukus, cēlos kokus un dzīvos avotus, mirdzošo pilsētu un balti tērptos dziedātājus – šo skaistuma pasauli, ko neviens mākslinieks nevar uzgleznot un neviena mirstīga mēle aprakstīt: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (13)

1. —Vectēvi un pravieši – 62. lpp
2. — Vectēvi un pravieši – 342. lpp.
3. — Laika zīmes, 1909. g. 29. decembris.
4. — Review and Herald, 1908. g. 22. oktobris.
5. — Lielā cīņa – 647. 648. lpp.
6. — Liecības draudzei IX – 286. 287. lpp.
7. — Review and Herald, 1908. g. 22. oktobris.
8. — Pirmie raksti – 39. 40. lpp.
9. — Lielā cīņa – 677. lpp.
10. — Pravieši un ķēniņi – 732. 733. lpp.
11. — Visu laikmetu ilgas – 835. lpp.
12. — Liecības draudzei VIII – 254. lpp.
13. — Review and Herald, 1882. g. 11. jūlijs.

87. Spalva stāsta par jauno zemi

Nākošās godības skati. — Ar Jēzu priekšgalā mēs visi nokāpām no pilsētas uz šo zemi uz kāda liela pakalna, kas Jēzu nevarēja panest un pārdalījās, izveidojot varenu līdzenumu. Tad mēs paskatījāmies uz augšu un ieraudzījām lielo pilsētu ar divpadsmit pamatiem un divpadsmit vārtiem, trīs uz katru pusi un enģeļi pie katriem vārtiem. Mēs visi izsaucāmies: „Nāk pilsēta, lielā pilsēta, nāk lejup no Dieva, no Debesīm!” Tā nāca un palika tai vietā, kur mēs stāvējām. Tad mēs sākām aplūkot krāšņās lietas ārpus pilsētas. Tur es redzēju brīnišķas mājas, kas likās it kā no sudraba, četru pīlāru turētas un noklātas ar visbrīnišķīgākā izskata pērlēm. Tajās vajadzēja dzīvot svētiem. Katrā atradās zelta plaukts. Es redzēju daudzus svētos ieejam mājās, noņemam savus mirdzošos kroņus un noliekam tos uz plaukta, tad ejam laukā pie mājas un kaut ko uz zemes darām. Ne tā, kā mēs šeit darbojamies ar zemi – nē, nē. Krāšņa gaisma mirdzēja ap viņu galvām, un viņi pastāvīgi gavilēja un slavēja Dievu.

Es redzēju citu lauku, nosētu visāda veida puķēm, un, tās plūkdama, es izsaucos: „Tās nekad nevītīs!” Pēc tam es redzēju tīrumu ar garu zāli, kas bija brīnišķa uzskatot, tās dzīvais zaļums, lepni līgojoties par godu Ķēniņam Jēzum, mirdzēja sudraba un zelta krāsās. Tad mēs iegājām kādā tīrumā, kurā bija visādi zvēri – lauvas, jēri, leopardi un vilki, visi kopā mierīgā, sadraudzīgā pulkā. Mēs izgājām pa viņu vidu, un tie mierīgi mums sekoja. [547]

Tad mēs iegājām mežā, ne tādā tumšā mežā, kādi ir šeit, - nē, nē; bet gaišā un viscaur krāšņā; koku zari līgojās šurp un turp, un mēs visi izsaucāmies: ”Mēs droši dzīvosim tuksnešos un gulēsim mežos.” (1)

Tur būs darbs skolu absolventiem. — Vai domājat, ka mēs tur neko vairs nemācīsimies? Mums nav ne mazākās nojautas par to, kas tur atvērsies mūsu priekšā. Kopā ar Kristu mēs staigāsim pa dzīviem ūdeņiem. Viņš mums atklās dabas skaistumu un krāšņumu. Viņš atklās, kas Viņš ir mums un kas mēs esam Viņam. Patiesības, kuras šeit savas aprobežotības dēļ mēs nevaram izprast, tur mēs sapratīsim. (2)

Kristīgai ģimenei jābūt sagatavošanās skolai, kuru beidzot bērniem jātiek pārceltiem augstākā skolā Dieva mājokļos. (3)

Debesis ir skola; tās studiju lauks – Universs; tās skolotājs – Bezgalīgā Būtne. Viens no šīs skolas atzarojumiem tiks izveidots Ēdenē; un, pestīšanas plānam noslēdzoties, izglītības darbs atkal tiks atsākts Ēdenes skolā...

Starp sākumā dibināto skolu Ēdenē un šo vēlāko skolu atrodas visa pasaules vēsture – cilvēka pārkāpumu un ciešanu vēsture, dievišķā Upura vēsture un uzvara pār nāvi un grēku... Sagatavots Viņa klātbūtnei, cilvēks atkal kā iesākumā mācīsies no Dieva: „Mani ļaudis pazīs Manu vārdu... tajā dienā viņi zinās, ka Es tas esmu, Kas runā: redzi, Es tas esmu.”...

Kāds priekškars, kas aptumšo mūsu skatu, tur tiks atņemts un mūsu acis skatīs šo skaistuma pasauli, kurā tagad spējam tikai mazliet ieskatīties; kad aplūkosim Debesu [548] godību, kuru tagad pavirši redzam teleskopā; kad no grēka traipa atbrīvota, visa zeme parādīsies „Kunga, mūsu Dieva, skaistumā”, kāds plašs studiju lauks tad atvērsies mums! (4)

Debesu atziņas būs progresīvas. — Dieva atpestīto ļaužu studijām būs atvērts viss Universs. Mirstības nesaistīti, viņi trauksies nenogurstošā lidojumā uz tālajām pasaulēm – uz pasaulēm, kas skumjās apklusa, redzot cilvēka sāpēs, un kas priecīgi dziedāja, saņemot ziņas par kādu izglābtu dvēseli. Neizsakāmā līksmībā zemes bērni iepazīsies ar nekritušo būtņu priekiem un gudrību. Viņi dalīsies atziņu un izpratnes bagātībās, kas sakrātas laikmetiem ilgi, apcerot Dieva roku darbu. Ar neaptumšotu skatu viņi aplūko radības godību – saules un zvaigznes un sistēmas, kas noteiktā kārtībā riņķo ap Dieva troni. Uz visām lietām, sākot no mazākās līdz lielākai, rakstīts Radītāja Vārds, un visās atklājas Viņa varas bagātība.

Un mūžības gadi savā plūdumā sniegs arvien bagātākas un krāšņākas Dieva un Kristus atklāsmes. Pieaugot zināšanām, pieaugs mīlestība, cieņa un laime. Jo vairāk cilvēki iepazīs Dievu, jo vairāk tie apbrīnos Viņa raksturu. (5)

Sabiedriskā dzīve. — Tur mēs visu sapratīsim, kā paši tiekam saprasti. Tur vispatiesākā un jaukākā veidā dzīvē atklāsies mīlestība un līdzjūtība, ko Dievs ielicis cilvēkā. Šķīstā sadraudzībā ar svētām būtnēm, saskanīgā sadzīvē ar skaidrajiem eņģeļiem un visu laikmetu uzticīgajiem ļaudīm, svētā draudzība, kas [549] kopā savieno „visu ģimeni Debesīs un virs zemes” – viss tas iekļausies nākošajā dzīvē. (6)

Nodarbošanās Jaunajā zemē. — Atjaunotajā zemē atpestītie nodosies darbam un priekam, kas iesākumā aplaimoja Ādamu un Ievu. Tie dzīvos Ēdenes dzīvi, dzīvi dārzā un laukā. „Tie uztaisīs namus un dzīvos tajos, tie dēstīs vīna dārzus un ēdīs viņu augļus. Tie neuztaisīs, lai cits tur dzīvo, un nedēstīs, lai citi to ēd, jo Manu ļaužu mūžs būs kā koku mūžs, un Mani izredzētie baudīs savu roku darbu.” (7)

Tur attīstīsies visi spēki un pieaugs visas spējas. Tiks realizēti vislielākie pasākumi, aizsniegtas visaugstākās ieceres, īstenoti visgrandiozākie nodomi. Bet vēl arvien radīsies jauni augstumi, kas jāaizsniedz, jauni brīnumi, kas jāapbrīno, jaunas patiesības, kas jāizprot, jauni mērķi, kas prasīs visus miesas, gara un dvēseles spēkus. (8)

Uz piepildījuma robežas. — Mēs dzīvojam šīs zemes vēstures vissvinīgākajā laikā. Vairs nemaz nav laika grēkot. Vienmēr ir bijis bīstami dzīvot pārkāpumos, bet īpaši tagad tas tā ir. Mēs tagad atrodamies tieši uz mūžīgās pasaules robežas, un mūsu attieksme pret laiku un mūžību ir daudz svinīgāka kā jebkad agrāk. Lai ikviens tagad pārmeklē pats savu sirdi un lūdz pēc Taisnības saules spožajiem stariem, kas izkliedētu visu garīgo tumsu un šķīstītu no samaitātības. (9)

Cik dziļu iespaidu, cik dzīvu interesi šīm ainām vajadzētu izraisīt mūsos, kas stāvam tieši pie šo notikumu piepildīšanas sliekšņa — notikumu, kurus Dieva bērni pastāvīgi gaidījuši, pēc kuriem ilgojušies un lūguši, [550] kopš mūsu pirmie vecāki grieza savus soļus prom no Ēdenes.

Draugi, līdzceļotāji, mēs vēl atrodamies pasaules dzīves ēnās un nemieros, bet drīz parādīsies mūsu Pestītājs sniedzot brīvību un dusu. Ticībā raudzīsimies uz svētlaimīgo nākamību, kādu to attēlojusi Dieva roka. (10)

Uzaicinājums personīgi sagatavoties. — Es ļoti lūdzu sagatavoties Kristus atnākšanai debesu padebešos. Dienu no dienas izmetiet no savas sirds mīlestību uz pasauli. No piedzīvojumiem uzziniet, ko nozīmē sadraudzība ar Kristu. Sagatavojieties uz tiesu, lai, Kristum atnākot, ko apbrīnos un pielūgs visi ticīgie, jūs varētu būt starp tiem, kas Viņu sastaps mierā. Tai dienā izglābtie mirdzēs Tēva un Dēla godībā. Skarot zelta kokles eņģeļi apsveiks Ķēniņu un Viņa uzvaras trofejas, - tos, kas mazgāti un balināti Jēra asinīs. Atskanēs uzvaras dziesma, kas piepildīs visas Debesis. Kristus ir uzvarējis. Viņš iet Debesu pagalmos, Savu atpestīto pavadīts, kas liecina, ka Viņa darbs, Viņa ciešanas un Viņa upuris nav bijis veltīgs. (11)

1. — Pirmie raksti – 17. 18. lpp.
2. — Padomi skolotājiem, vecākiem un studentiem – 162. lpp.
3. — Review and Herald, 1897. g. 30. martā.
4. — Audzināšana – 301. – 303. lpp.
5. — Lielā cīņa – 677. 678. lpp.
6. — Audzināšana – 306. lpp.
7. — Pravieši un ķēniņi – 730. 731. lpp.
8. — Audzināšana – 307. lpp.
9. — Liecības sludinātājiem – 147. lpp.
10. — Pravieši un ķēniņi – 731. 732. lpp.
11. — Liecības draudzei IX – 285. 286. lpp.