Adventistu māja

Skaista māja

1. Mājas atmosfēra

Māja ir visas sabiedriskās darbības sirds. — Sabiedrība sastāv no atsevišķām ģimenēm un ir tāda, kādu to izveido ģimeņu vadītāji. No sirds „iziet dzīvība”! un ģimene ir sabiedrības, draudzes un tautas sirds. Sabiedrības labklājība, draudzes panākumi, nācijas uzplaukums – viss tas atkarīgs no ģimenes ietekmes. (1)

Nākošās sabiedrības attīstību vai deģenerāciju noteiks ap mums augošās jaunatnes uzvedība un morāle. Kā jaunieši ir audzināti, kā tikumīgai dzīvei, savaldībai un atturībai jau no bērnības tiek veidoti viņu raksturi, tāds arī būs viņu iespaids uz sabiedrību. Ja tos atstāj neapgaismotus un bez uzraudzības, kā rezultātā tie kļūst stūrgalvīgi, nesavaldīgi ēstkārē un kaislībās, tāds arī būs viņu iespaids uz sabiedrības veidošanos. Sabiedrība, kādā jaunieši tagad uzturas, ieradumi, kādus tie piesavinās, un principi, kurus tie pieņem, ir nākošās sabiedrības stāvokļa rādītāji. (2)

Vislabākā māja Debesu vērtējumā. — Mājai ir jāattaisno sava nozīme. Tai jābūt mazām Debesīm uz zemes, vietai, kur mīlestības jūtas tiek attīstītas un nevis apspiestas. Mūsu laime ir lielāka, ja cits pret citu izturamies mīloši, līdzjūtīgi un patiesi laipni. (3)

Jaunākais Debesu paraugs ir māja, kurā valda Svētais Gars. Ja tiek pildīta Kunga griba, tad vīrs un sieva cienīs viens otru un būs mīloši un viens otram uzticīgi. (4)

Mājas atmosfēras nozīme. — [16] Atmosfēra, kāda apņem tēvu un māti, ir jūtama arī visā mājā.

Vecāki paši lielā mērā veido un nosaka ģimenes loka atmosfēru, un, kad rodas nesaskaņas starp tēvu un māti, arī bērnos valda tāds pats gars. Maigi rūpējoties cits par citu, padariet patīkamu savas mājas atmosfēru. Ja jūs atsvešināties un neatbilstat Bībeles kristiešu stāvoklim, tad atgriezieties; raksturs kādu jūs izveidosiet šinī pārbaudes laikā, būs jums arī Kristum atnākot. Ja jūs gribat būt svēti Debesīs, jums vispirms tādiem jākļūst virs zemes. Rakstura īpašības, kādas jūs izkopjat šinī dzīvē, neizmainīs nāve vai augšāmcelšanās. Jūs iznāksiet no kapa ar tādu pat noskaņojumu, kāds jums bija ģimenē un sabiedrībā. Jēzus, uz šo zemi nākot, neizmainīs jūsu raksturu. Pārveidošanas darbs ir jāveic tagad. Ikdienas dzīve noteiks mūsu likteni. (6)

Labas atmosfēras izveidošana. Katrā kristieša mājā jāvalda pamatlikumiem. Vecākiem savos vārdos un attieksmē vienam pret otru jādod vērtīgs un iespaidīgs paraugs tam, kādus viņi vēlētos redzēt bērnus. Ikdienas dzīvē pastāvīgi jāparāda nevainojama valoda un īsta kristīga laipnība. Māciet bērniem un jauniešiem cienīt pašiem sevi, uzticēties Dievam un ievērot likumus, māciet viņus cienīt un paklausīt Kunga norādījumiem. Tad šie principi pārvaldīs viņu dzīvi un atklāsies attiecībās pret līdzcilvēkiem. Tie radīs nevainojamu labu atmosfēru, tādu, kurai būs iespaids, [17] kas iedrošinās nespēcīgos kāpt pa teku, kas ved pretī svētumam un Debesīm. Lai katrai pamācībai ir augšup ceļošs un izdaiļojošs raksturs, tad ieraksti Debesu grāmatās būs tādi, no kuriem jums nevajadzēs kaunēties tiesas dienā.

Bērni, kas saņem šāda veida pamācības, būs... sagatavoti ieņemt atbildīgas vietas un ar priekšzīmi un norādījumiem pastāvīgi palīdzēs arī citiem rīkoties pareizi. Cilvēki, kuru morālā iejūtība nebūs notrulināta, cienīs pareizos principus. Tie saprātīgi novērtēs dabīgās dotības un vislabākā veidā izlietos savas fiziskās, garīgās un morālās spējas. Tādas dvēseles būs stipri nocietinātas pret kārdināšanām; tās būs apņemtas kā ar mūri, kas ne tik viegli sagraujams. (7)

Dievs vēlas, lai mūsu ģimenes būtu lielās Debesu ģimenes simbols. Lai vecāki un bērni to atceras katru dienu un viens pret otru izturas kā Debesu ģimenes locekļi. Tad viņu dzīve stāstīs par to, kāda var kļūt ģimene virs zemes, kas mīl Dievu un tur Viņa baušļus. Kristus tiks pagodināts. Viņa miers, žēlastība un mīlestība apņems ģimenes loku līdzīgi dārgai smaržai. (8)

Ļoti daudz ir atkarīgs no tēva un mātes. Viņiem jābūt stingriem un laipniem savā audzināšanas darbā, lai ģimenē viss būtu kārtīgi un savā vietā un tiktu ielūgti Debesu eņģeļi, kas sniegtu mieru un patīkamu atmosfēru. (9)

Padariet māju gaišu un laimīgu. — Nekad neaizmirstiet, ka jums māja jāpadara gaiša un laimīga gan priekš sevis, gan saviem bērniem, savā raksturā kopjot Pestītāja īpašības. Ielaižot Kristu savā mājā, jūs varēsiet atšķirt labo no ļaunā. Jūs varēsiet palīdzēt saviem bērniem būt par taisnības dēstiem, nesot gara augļus. (10)

Jūs var pārņemt rūpes un raizes, bet tās ir visas cilvēces daļa. Lai pacietība, pateicība un mīlestība uztur jūsu sirdis saulainas, kaut arī diena būtu nezin cik apmākusies. (11)

Māja var būt vienkārši iekārtota, tomēr vienmēr tā var būt kā vieta, kur tiek teikti iedrošinoši vārdi un veikti labi darbi, kur kā pastāvīgi viesi uzturas laipnība un mīlestība. (12)

Prasiet ievērot mājas noteikumus gudrībā un mīlestībā, bet ne ar dzelzs rīksti. Mīlestības likumam bērni atsauksies ar labprātīgu paklausību. Kad vien varat uzteiciet savus bērnus. Padariet viņu dzīvi, cik iespējams laimīgu... Parādot mīlestību un iejūtību, uzturiet irdenu siržu zemi, sagatavojiet to patiesības sēklai. Atcerieties, ka Dievs zemei nesūta tikai mākoņus un lietu, bet arī skaistus prieku nesošus saulstarus, kas liek sēklai dīgt un uzplaukt ziediem. Atcerieties, ka bērni nav tikai jārāj un jālabo, bet arī jāiedrošina un jāuzteic ar labiem, laipniem un saulainiem vārdiem. (13)

Jūsu ģimenē nedrīkst būt strīdi un nesaskaņas. „Bet tā gudrība, kas ir no augšienes, papriekš ir šķīsta, pēc tam mierīga, lēna, paklausīga, pilna apžēlošanās un labu augļu, taisna un bez liekulības. Bet taisnības auglis top sēts iekš miera, tiem kas mieru dara.” Tas ir maigums un miers, kādu mēs vēlamies savās ģimenē. (14)

Ģimeni vienojošās saites. — Ģimenes saites ir visciešākās, vismaigākās un vissvētākās no visām saitēm virs zemes. Tās bija domātas par svētību cilvēcei; un tās arī ir par svētību, kur vien laulības derība tiek noslēgta saprātīgi, bīstoties Dievu un apzinoties savu atbildību. (15) [19]

Katrai mājai vajadzētu būt vietai, kur valda mīlestība un uzturas Dieva eņģeļi, darot iejūtīgākas un pakļāvīgākas vecāku un bērnu sirdis. (16)

Mūsu mājas ir jāpadara par Bēteli un mūsu sirdis par svētnīcu, kur vien sirdīs tiks kopta Dieva mīlestība, tur valdīs miers, būs gaiši un līksmi. Mīlestībā atveriet un lasiet Dieva Vārdu savas ģimenes lokā un jautājiet: „Ko Dievs ir teicis?” (17)

Jēzus klātbūtne māju dara kristīgu. — Māja, kas padarīta krāšņa ar mīlestību, līdzjūtību un maigumu, ir svēta vieta, kuru patīk apmeklēt eņģeļiem un kur tiek pagodināts Dievs. Rūpīgi sargāts kristīgas mājas iespaids bērnības un jaunības gados ir visdrošākais sargs pret pasaules samaitātību. Šādas mājas atmosfērā bērni iemācīsies mīlēt gan savus laicīgos vecākus, gan arī savu Debesu Tēvu. (18)

Jau no agras bērnības nepieciešams uzcelt stingru barjeru starp jaunatni un pasauli, lai viņus neskartu tās samaitājošā ietekme. (19)

Katrai kristīgai ģimenei vajadzētu atklāt pasaulei ticības ietekmes spēku un krāšņumu... Vecākiem vajadzētu saprast savu atbildību, lai viņu māja būtu brīva no ikkatra morāla posta traipa. (20)

Mājā ir jāizjūt svētošanās Dievam... Vecākiem un bērniem jāmācās sadarboties ar Dievu. Viņiem sava dzīve un ieradumi jāsaskaņo ar Radītāja plāniem. (21)

Ģimenes attiecībām vajadzētu atstāt svētījošu ietekmi. Kristīgās mājas, kas dibinātas un vadītas saskaņā ar Dieva plānu, ir brīnišķīgs palīgs cēla rakstura veidošanai... Vecākiem un bērniem vajadzētu savienoties mīlošā tās būtnes pielūgšanā, Kas vienīgā spēj uzturēt cilvēku mīlestību tīru un skaidru. (22)

Pirmais un svarīgākais darbs, kas jāveic kristīgā ģimenē, ir panākt, lai viņu mājā valdītu Kristus Gars, lai katrs ģimenes loceklis būtu gatavs uzņemties savu krustu un iet, kur vien Jēzus viņu vada. (23)

1. — Lielā Ārsta pēdās 349. lpp.
2. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. jūnijs.
3. — Liecības draudzei III – 539. lpp.
4. — Laika zīmes, 1911. g. 20. jūnijs.
5. — Manuskripts 49. lpp. 1898. g.
6. — Vēstule 18b, 1891. g.
7. — Sevišķas liecības, sērija B-N 16. 4. 5. lpp.
8. — Review and Herald, 1901. g. 9. jūlijs.
9. — Manuskripts 14. lpp., 1905. g.
10. — Vēstule 29. lpp., 1902. g.
11. — Lielā Ārsta pēdās – 393. lpp.
12. — Review and Herald, 1901. g. 9. jūlijs.
13. — Padomi skolotājiem, vecākiem un audzēkņiem 114. lpp.
14. — Manuskripts 9. lpp., 1893. g.
15. — Lielā Ārsta pēdās 356. 357. lpp.
16. — Vēstule 25. lpp., 1904. g.
17. — Vēstule 24.a, 1896. g.
18. — Manuskripts 126. lpp., 1903. g.
19. — Padomi skolotājiem, vecākiem un audzēkņiem 119. lpp.
20. — Review and Herald, 1900. g. 9. oktobris.
21. — Vēstule 9. lpp., 1904. g.
22. — Manuskripts 16. lpp., 1899. g.
23. — Manuskripts 17. lpp., 1891. g. [21]

2. Patiesas mājas dzīves pamatlikumi

Vispievilcīgākā vieta uz zemes. — Neskatoties uz to, ka vecākiem ir uzlikta liela atbildība būt modriem par nākošās paaudzes laimi un labklājību, viņu pienākums ir izveidot mājas dzīvi pēc iespējas pievilcīgāku. Tas ir daudz svarīgāks darbs nekā iegūt īpašumus vai naudu. Mājā nedrīkst trūkt gaiša prieka. Mājas iespaidam vienmēr vajadzētu saglabāties bērnu sirdīs, lai viņi varētu atskatīties uz savu bērnību, uz savām mājām kā uz miera un laimes vietu, par kuru augstāk būtu vērtējamas tikai Debesis, lai pašiem aizsniedzot brieduma gadus, tie savukārt varētu būt par iepriecu un svētību saviem vecākiem. (1)

Mājai priekš bērniem vajadzētu būt visvaldzinošākai vietai virs zemes, un vispatīkamākai tur jābūt mātes klātbūtnei. Bērni ir jūtīgi un maigi. Viņus var viegli iepriecināt un viegli padarīt nelaimīgus. Ar maigu disciplīnu, mīļiem vārdiem un rīcību māte bērnus var piesaistīt savai sirdij. (2)

Tīrība, vienkāršība, kārtība. — Tīrība, vienkāršība un kārtība ir nepieciešamas katras mājas īpašības. Tomēr, ja māte šīs lietas padara par vissvarīgākajiem pienākumiem savā dzīvē un visu savu laiku veltī tikai priekš tam, nevērīgi izturoties pret bērnu fizisko attīstību un intelektuālo un morālo audzināšanu, tad tā pielaiž briesmīgu kļūdu. (3)

Ticīgie ir jāpamāca, ka, pat trūcīgi dzīvojot, tiem nav jābūt netīriem vai nevīžīgiem ne savā ārienē, ne savās mājās. Šinī jautājumā jāpalīdz tiem, kuri it kā [22] nesaprot tīrības nozīmi un svarīgumu. Tie jāpamāca, ka ļaudīm, kuri pārstāv augsto un svēto Dievu, vajag pasargāt savas dvēseles skaidras un tīras un ka šai skaidrībai jāsniedzas arī līdz viņu drēbēm un visām lietām viņu mājā, lai kalpojošie eņģeļi varētu redzēt, ka patiesība ir pārveidojusi viņu dzīvi, šķīstot dvēseli un izsmalcinot gaumi. Kas pēc patiesības pieņemšanas neizdara pārmaiņu savos vārdos un uzvedībā, pie savām drēbēm un savā apkārtnē, tie dzīvo paši sev un nevis Kristum. Tie nav no jauna radīti Kristū Jēzū, nav radīti šķīstumam un svētumam...

Kaut arī mēs esam pret greznību un ārišķībām, tomēr nedrīkstam būt vienaldzīgi un bezrūpīgi attiecībā uz ārējo izskatu. Visam ap mums un mūsu mājās jābūt glītam un pievilcīgam. Jaunatni vajadzētu pamācīt, cik liela nozīme ir nepeļamam izskatam, kas godā Dievu un patiesību. (4)

Paviršība un nolaidība tīrības jautājumos izraisīs slimības. Tās nerodas bez cēloņa. Trakojošas drudža epidēmijas plosās pilsētās un ciemos, kas tika uzskatīti par pilnīgi veselīgiem, un rezultātā tiek novājināts organisms un vietām iestājas nāve. Daudzos gadījumos tieši to cilvēku dzīves vietās, kas krita par upuri šīm epidēmijām, atradās postošās slimības avoti, kas gaisā izsvieda nāvīgo indi, kuru elpoja ģimenes locekļi un kaimiņi. Ir jābrīnās redzot valdošo nezināšanu par bezrūpības un nolaidības sekām uz veselību. (5)

Lai mājā valdītu laime, ir nepieciešama kārtība. — Dievam nepatīk nekārtīgi, nevīžīgi un nolaidīgi cilvēki. Šie trūkumi ir nopietns ļaunums. [23] Tie pasliktina dzīves draugu attiecības, ja viens no viņiem nemīl kārtību, paklausīgus bērnus un pareizi noregulētu mājas dzīvi. Sieva un māte nevar izturēt patīkamu un laimīgu mājas atmosfēru, ja tā nemīl kārtību, nesaglabā savu cieņu un pareizi nepārvalda māju. Tādēļ visiem, kuriem šajā ziņā ir trūkumi, tūlīt vajadzētu sākt sevi audzināt, izkopjot tieši tās lietas, pēc kurām ir vislielākā nepieciešamība. (6)

Modrībai jāsavienojas ar centību. — Sevi pilnīgi nododot Kungam, mēs vienkāršos ikdienišķos mājas pienākumos ieraudzīsim viņu patiesajā vērtībā un pildīsim tos saskaņā ar Dieva prātu. Mums jābūt nomodā un sevišķi modriem, gaidot Cilvēka Dēla atnākšanu, bet mums jābūt arī čakliem. No mums prasa kā gaidīšanu, tā arī strādāšanu; šīs divas lietas ir jāsavieno. Tās līdzsvaros kristieša raksturu, pilnveidojot to un padarot simetrisku. Mēs nedrīkstam domāt, ka kaut ko varam atļauties atstāt novārtā, nododoties pārdomām, studijām un lūgšanām; mēs nedrīkstam arī pārmērīgi atdoties steigai, nemieram un darbam, atstājot novārtā personīgo dievbijību. Gaidīšanai, modrībai un darbam jātiek harmoniski savienotiem. „Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam.” (7)

Strādājiet racionāli. — Daudzās mājās sievai un mātei nav laika lasīt un par visu interesēties, nav laika būt savam vīram par biedru un nav laika izsekot savu bērnu attīstībai. Viņai nav laika un vietas dārgajam Pestītājam, lai Tas varētu būt tuvs un mīļš Draugs. Pamazām viņa iegrimst grūtajos mājas darbos; viņas spēku, laiku un intereses pilnīgi aizņem lietas, kas ar to izlietošanu izgaist. Par vēlu viņa saprot, ka tieši savās mājās ir kļuvusi par svešinieci. Dārgās izdevības [24] savā laikā ietekmē viņai tuvos cilvēkus augstākai dzīvei neizmantotas ir zudušas uz visiem laikiem.

Ak, kaut mājas pavarda dibinātāji apņemtos dzīvot pēc gudrāka plāna! Kaut jūs pirmkārt tiektos izveidot patīkamu māju! Katrā ziņā iegādājieties iekārtas, kas darbu padarītu vieglāku un saglabātu veselību! (8)

Pats visnepieciešamākais pienākums ir Dieva darbs. — Visiem darbiem, kuri jums jāveic, kā trauku mazgāšanai, galda klāšanai, ēdienu gatavošanai vai veļas mazgāšanai, ir sava morāla vērtība... Kādam ir jāveic šie vienkāršie pienākumi, kas gaida uz mums; un, kuri tos dara, tiem vajadzētu apzināties, ka viņi izpilda nepieciešamu un godājamu darbu un ka, pildot savu uzdevumu, kaut arī tas būtu vienkāršs un necils, viņi strādā Dieva darbu tikpat noteikti kā eņģelis Gabriēls, kad tas tika sūtīts pie praviešiem. Katram ir jāizpilda tam uzliktais pienākums. Sievietēm, veicot mājās savus ikdienas neatliekamos sīkos dzīves uzdevumus, var un viņām vajag parādīt uzticību, paklausību un mīlestību tikpat patiesu kā eņģeļiem savā darbības sfērā. Saskaņotība ar Dieva gribu jebkuru neatliekamu darbu padara par godājamu. (9)

1. — Review and Herald, 2. februāris. 1886. g.
2. — Lielā Ārsta pēdās, 388. lpp.
3. — Laika zīmes, 1875. g. 5. augusts.
4. — Review and Herald, 1902. g. 5. augusts.
5. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna 105. 106. lpp.
6. — Liecības draudzei II 298. 299. lpp.
7. — Review and Herald, 1891. g. 15. septembris.
8. — Lielā Ārsta pēdās, 368. 369. lpp.
9. — Liecības draudzei III 79. 80. lpp.

3. Ēdene kā mājas paraugs

Dievs — cilvēku pirmās mājas veidotājs. — Ēdeni, mūsu pirmo vecāku mājvietu, iekārtoja Pats Dievs. Kad Viņš to bija apgādājis ar visu, ko vien cilvēks var vēlēties, Radītājs sacīja: „Darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības...”

Dievs priecājās par šo Savu pēdējo cēlāko radījumu un gribēja, lai tas būtu nevainojams šīs brīnišķās pasaules iemītnieks. Tomēr Viņš nevēlējās, lai cilvēks dzīvotu vientulībā. Kungs sacīja: „Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas ap to būs.” (1)

Dievs Pats radīja Ādamam dzīves biedru, „kas ap to būs” — viņam atbilstošu palīgu, būtni, kas varēja būt viņa biedrs un viens ar viņu mīlestībā un līdzjūtībā. Ieva tika radīta no Ādama sāniem ņemtās ribas, kas simboliski rādīja, ka tā nedrīkst pār viņu valdīt kā galva, ne arī tikt samīta zem viņa kājām kā zemāks radījums, bet, ka tai kā līdzīgai jāstāv viņam blakus un viņam tā jāmīl un jāsargā. Sieva — daļa no vīra, kauls no viņa kauliem, miesa no viņa miesas, kļuva par cilvēka otro es”, tādā veidā atklājot ciešo vienību un maigās attiecības, kādām jāvalda to starpā. „Jo neviens vēl nav ienīdējis savu paša miesu, bet tas to kopj un glabā.” „Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies pie savas sievas, un tie divi būs viena miesa.” (2)

Pirmās laulības slēdza un apstiprināja Dievs. — Dievs iesvētīja pirmo laulību. Tā šī iestādījuma autors ir Pats Universa Radītājs. „Laulība lai ir godīga.” Tā bija viena no [26] pirmajām dāvanām cilvēkam, tā ir viena no diviem iestādījumiem, ko pēc grēkā krišanas Ādams paņēma līdzi aiz Ēdenes vārtiem. Laulība ir svētība, jo šajās attiecībās tiek atzīti un ievēroti Dieva likumi. Tā sargā cilvēces skaidrību un laimi, tā aizpilda cilvēka sabiedriskās vajadzības un cēlina fiziskās, intelektuālās un morālās īpašības. (3)

Tas, Kas Ādamam deva Ievu, Savu pirmo brīnumdarbu virs zemes veica tieši laulību svinībās. Svētku zālē, kur kopīgi priecājās draugi un radi, Kristus uzsāka Savu atklāto kalpošanas darbu. Tādā veidā Viņš apstiprināja laulību, atzīdams to kā Viņa dotu iestādījumu...

Kristus pagodināja laulības attiecības, darīdams tās par simbolu vienotībai, kādai jāpastāv starp Viņu un Viņa atpestītajiem ļaudīm. Viņš Pats ir Līgavainis; līgava — draudze, par kuru kā par Savu izredzēto Viņš saka: „Tu esi visai skaista, mana draudzene, un pie tevis nav vainas.”(4)

Katra vajadzība bija apmierināta. — Ādamam bija viss, ko vien viņa sirds varēja vēlēties. Katra vajadzība bija apmierināta. Brīnišķajā Ēdenē nebija grēka un nekādu iznīcības pazīmju. Dieva eņģeļi brīvi un laipni sarunājās ar svēto pāri. Jautrie dziedātāju putni bez mitas slavēja savu Radītāju ar līksmām dziesmām. Miermīlīgie dzīvnieki bezvainīgā priekā rotaļājās līdzās Ādamam un Ievai, paklausot cilvēku vārdiem. Ādams bija vīrišķības pilnība, Radītāja viscildenākais darbs. (5)

Nebija nekādas ēnas starp viņiem un viņu Radītāju. — Pirmie cilvēki Dievu pazina kā labu un mīlošu Tēvu, un visās lietās viņu griba saskaņojās ar Dieva gribu, un [27] Dieva raksturs atspoguļojās Ādama raksturā. Visos dabas priekšmetos atklājās Dieva godība. (6)

Darbs dots cilvēka laimei. — Dievs mīl skaistumu, un kā nepārprotams pierādījums tam ir Viņa roku radītās lietas. Mūsu pirmajiem vecākiem par mājas vietu Viņš stādīja brīnišķīgo Ēdenes dārzu. Viņš lika augt dažādo augu staltajiem kokiem, gan lietderībai, gan greznumam. Gaisu ar smaržām piepildīja jaukie, krāšņie ziedi, kas bija radīti visdažādākajās krāsu niansēs... Dievs vēlējās, lai cilvēks atrastu prieku, kopjot Viņa radītās lietas; un lai tā vajadzības apmierinātu dārza koku augļi. (7)

Ādamam tika uzdots rūpēties par dārzu. Radītājs zināja, ka cilvēks nevar būt laimīgs bez nodarbošanās. Dārza skaistums gan viņu iepriecinās, bet ar to vien vēl nepietiek. Viņam bija vajadzīgs darbs, kas attīstītu tā brīnišķi veidotā ķermeņa daļas. Ja laimes izjūtu dotu nekā nedarīšana, tad cilvēks savā svētajā nevainības stāvoklī būtu atstāts bez darba. Tomē Tas, Kas radīja cilvēku, arī zināja, kas nepieciešams viņa laimei. Un līdzko Dievs to radīja, Viņš tam deva arī noteiktu darbu. Nākošās godības apsolījums un lēmums, ka cilvēkam jāpūlas savas ikdienišķās iztikas labad, nāca no tā paša troņa. (8)

Kristīga māja pagodina Dievu. - Tēvi un mātes, kas Dievam ierāda augstāko vietu savās ģimenēs, kas māca saviem bērniem, ka Dieva bijāšana ir visas gudrības iesākums, pagodina Kungu eņģeļu un ļaužu priekšā, sniedzot pasaulei labas, kārtīgas, disciplinētas ģimenes paraugu – ģimenes, kas mīl un paklausa Dievam, pretēji ģimenei, kas saceļas pret Radītāju. Uz tādām ģimenēm attiecas apsolījums: „Kas mani godā, to Es godāšu.” No tādas mājas tēvs savos ikdienas pienākumos iziet, mantojis satiksmē ar Dievu mierīgu un paļāvīgu garu. (9)

Vienīgi Kristus klātbūtne var darīt vīrus un sievas patiesi laimīgus. Visus dzīves parastos ūdeņus Kristus var pārvērst Debesu vīnā. Tad māja pārvērtīsies par svētlaimīgās Ēdenes dārzu; ģimene – par skaistu simbolu Debesu ģimenei. (10)

1. — Jaunatnes instruktors, 1899. g. 10. augustā.
2. — Vectēvi un pravieši 46. lpp.
3. — „ „ 46. lpp.
4. — Lielā Ārsta pēdās 356. lpp.
5. — Laika Zīmes, 1874. g. 11. jūnijā.
6. — Jaunatnes instruktors, 1898. g. 2. jūnijā.
7. — Veselības reformētājs, 1871 g. jūlijs.
8. — Jaunatnes instruktors, 1902. g. 27. februāris.
9. — Liecības draudzei V – 424. lpp.
10. — Manuskripts 43. lpp. 1900. g.

Gaismas avots apkārtnei

4. Mājas dzīves tālu sniedzošā ietekme

Kristīga māja — priekšzīme citiem. — Mājas misija sniedzas tālāk par tai derošiem locekļiem. Kristīgai mājai jābūt par priekšzīmi apkārtnei, ilustrējot pareizo dzīves likumu pārākumu. Tāda priekšzīme atstās pasaulē spēcīgu iespaidu uz labu... Jaunatne, kas nāks no šādām mājām, sniegs šo mācību tālāk. Cēlinošie dzīves likumi iekļūs citās mājās, un sabiedrībā darbosies augšupceļošs iespaids. (1)

Māja, kuras locekļi ir laipni, pretimnākoši kristieši, izplatīs tālu sniedzošu iespaidu uz labu. Citas ģimenes novērtēs šādas mājas sasniegtos rezultātus un sekos dotajam paraugam, savukārt aizsargājot mājas no sātana ietekmes. Dieva eņģeļi bieži apmeklēs māju, kur virsroku guvusi Dieva griba. Dievišķās žēlastības spēkā šāda māja kļūs par atspirdzinājuma vietu nogurušiem ceļotājiem. Modra piesardzība palīdz izsargāties no sava es paaugstināšanas. Tiek veidoti pareizi ieradumi. Rūpīgi tiek ievērotas citu tiesības. Ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, kļūst par noteicošu spēku, kārtojot visu mājas dzīvi. Tādas mājas svētojošā ietekmē arvien plašāk tiek atzīti un ievēroti Dieva Vārdā atklātie brālības pamatlikumi. (2)

Priekšzīmīgas mājas iespaids. — Kādai ģimenei būt par Jēzus pārstāvi, kas tur Dieva likumus neticīgais sabiedrības vidū, nav maza lieta. [32] Mums jābūt dzīvām vēstulēm, visiem cilvēkiem saprotamām un lasāmām. Šāda nostāja saistīta ar briesmīgu atbildību. (3)

Viena kārtīga, pareizi audzināta ģimene nodod spēcīgāku iespaidu par labu kristietībai kā visi priekšnesumi, kas vien varētu tikt sludināti. Tāda ģimene rāda, ka vecāki ir guvuši panākumus Dieva pavēļu ievērošanā un ka viņu bērni draudzē ticībā kalpos Dievam. Viņu iespaids nesīs augļus, un dodot tie saņems atkal no jauna ko dot. Tēvs un māte atradīs sev palīgus bērnos, kas mājās saņemtās mācības sniegs tālāk citiem. Apkārtnei, kurā viņi dzīvo, būs sniegta palīdzība, jo ļaudis būs padarīti bagātāki šim laikam un mūžībai. Visa ģimene iesaistīsies kalpošanā savam Meistaram; viņu uzticības rezultātā citi tiks aicināti būt uzticīgiem un patiesiem pret Dievu, atklājot to savās attiecībās ar Viņa ganāmpulku, ar Viņa skaisto draudzi. 94)

Kārtīga, pareizi audzināta ģimene ir kristietības spēka vislielākais pierādījums, kādu vien tam par labu var sniegt pasaulei. tas ieteiks patiesību tā kā nekas cits, jo tā ir dzīva liecība par patiesības pārveidojošo, sirdi cēlinošo spēku. (5)

Mājas kristietības labākais pārbaudes akmens ir raksturs, kāds radies tās iespaidā. Darbi runā skaļāk par vislabāko dievbijības apliecināšanu ar vārdiem. (6)

Mūsu darbs uz šīs zemes... ir rūpēties par vērtībām, kuras varam iemācīt saviem bērniem un ģimenēm, lai tā ietekmētu citas ģimenes un mēs paši kļūtu kā audzinošs spēks, kaut arī nekad neuzkāptu uz paaugstinājuma. Dieva skatījumā kārtīga, disciplinēta ģimene ir dārgāka par zeltu, pat par Oviras tīrradni. (7)

Mums dotas brīnišķas iespējas. — Mūsu šīszemes dzīves laiks ir īss. Mēs varam iet cauri dzīvei tikai vienreiz; un tādēļ [33] izmantosim to vispilnīgākā veidā. Darbs, kuram mēs esam aicināti, neprasa no mums ne bagātību, ne stāvokli sabiedrībā, ne arī lielas spējas. Tas prasa laipnu, sevi aizliedzošu garu un nelokāmu apņemšanos. Lukturis, lai arī cik mazs, ja tas pastāvīgi tiek uzturēts degošs, var kļūt par līdzekli daudzu citu lukturu aizdedzināšanai. Mūsu ietekmes sfēra var likties šaura, dotības mazas, izdevību skaits neliels un ieguvumi aprobežoti; tomēr mums dotas brīnišķīgas iespējas caur uzticīgu mūsu mājas (uzdevumu) izdevību izmantošanu. Ja mēs aptversim savas sirdis un savas mājas dievišķajiem dzīves pamatlikumiem, mēs kļūsim par dzīvību dodošu spēka plūsmas kanālu. No mūsu mājām izplūdīs dziedinošas straumes, kas sniegs dzīvību, auglību un skaistumu tagad vēl kailajām un tuksnešainajām vietām. (8)

Dievbijīgi vecāki izplatīs savas mājas iespaidu uz citiem cilvēkiem, kas darbosies līdzīgi raugam, kas tika iejaukts trijos mēros miltu. (9)

Rūpīgi veikts darbs mājas dzīvē ietekmēs citus darīt to pašu. Dievam uzticīgs gars ir līdzīgs raugam, kas, atklāts draudzē, atklās iespaidu uz citiem un visur ieteiks kristietību. Pilnīgi Kristum nodevušos kareivju darbs ir tikpat tālu sniedzošs kā pati mūžība. Tad kādēļ gan mūsu draudzēs ir tāds misijas gara trūkums? Tikai tādēļ, ka neesam dievbijīgi paši savās mājās. (10)

Slikti noregulētas ģimenes dzīves iespaids. — Slikti nokārtotas ģimenes dzīves iespaids izplatās plaši un ir postošs visai sabiedrībai. Tā sakrājas ļaunuma straume, kas ietekmē ģimeni, sabiedrību un valsti. (11)

Nevienam no mums nav iespējams dzīvot tā, lai neatstātu nekādu iespaidu uz citiem. neviens ģimenes loceklis nevar tā noslēgties sevī, ka citi nejustu viņa garu un viņa ietekmi. Pat sejas izteiksme atstāj iespaidu uz [34] labu vai ļaunu. Viņa gars, viņa vārdi, viņa darbi, viņa izturēšanās pret citiem nav pārprotama. Dzīvojot savtībā, viņa dvēseli apņem drudžaina atmosfēra. Turpretī, ja viņā mājos Kristus mīlestība, tas izstaros laipnību, labvēlību un būs iejūtīgs pret citu cilvēku domām. Ar saviem mīlestības darbiem viņš pamodinās savos biedros priecīgas, pateicīgas un pretimnākošas jūtas. Tas rādīs, ka viņš dzīvo Jēzum un ik dienas mācās pie Viņa kājām, saņemot no Viņa gaismu un mieru. Viņš Kungam varēs teikt: “Tava laipnība ir mani paaugstinājusi.” (12)

1. — Lielā Ārsta pēdās - 352. lpp.
2. — Vēstule 272. lpp. 1903. g.
3. — Liecības draudzei IV - 106. lpp.
4. — Review and Herald, 1899. g. 6. jūn.
5. — Liecības draudzei IV - 304. lpp.
6. — Vectēvi un pravieši - 579. lpp.
7. — Manuskripts 12. lpp. 1895. g.
8. — Lielā Ārsta pēdās - 355. lpp.
9. — Laika Zīmes, 1894. g. 17. sept.
10. — Review and Herald, 1895. g. 19. febr.
11. — Vectēvi un pravieši - 579. lpp.
12. — Jaunatnes instruktors, 1893. g. 22. jūn.

5. Spēkpilni Kristus liecinieki

Vislabākie misionāri nāk no kristīgām ģimenēm. — Misionāri Kunga darbam ārzemēs vislabāk tiek sagatavoti kristīgā ģimenē, kur bīstas Dievu, kur mīl Dievu, kur pielūdz Dievu, kur uzticība ir kļuvusi par otru dabu, kur netiek pieļauta paviršība un nevērība mājas pienākumu pildīšanā un kur klusa savienība ar Dievu tiek uzskatīta kā nepieciešama ikdienas pienākumu veikšanai. (1)

Mājas pienākumi ir jāpilda apzinīgi. Ja mēs tos veiksim pareizā garā, tad tie sniegs pieredzi, kas darīs mūs spējīgus strādāt priekš Kristus vispilnīgākā un drošākā veidā. Ak, ko gan darbīgs kristietis nespētu veikt misijas laukā, uzticīgi pildot ikdienas pienākumus, priecīgi arī cik nepatīkams tas būtu cilvēka dabīgajām jūtām! (2)

Mūsu darbs Kristum ir jāsāk ģimenē, mājās... Nav otra svarīgāka misijas lauka par šo... .

Daudzi šo mājas misijas lauku apkaunojuši ir atstājuši novārtā, un tas noticis laikā, kad tika piedāvāti dziedināšanas un palīdzības līdzekļi šī ļaunuma veida novēršanai. (3)

Augstākais pienākums, kas jāveic jaunatnei, ir darāms un izpildāms viņu pašu mājās, ar patiesu interesi un pieķeršanos aplaimojot tēvu un māti, brāļus un māsas. Šeit visi, rūpējoties un strādājot citu labā, var parādīt sevis aizliegšanu un sevis aizmiršanu... Cik gan liels var būt māsa iespaids uz brāli! Ja tā rīkosies pareizi, viņa var izšķiroši ietekmēt savu brāļu raksturus. Mājas dzīvē daudz jo var panākt viņas lūgšanas, maigums un mīlestība. (4) [36]

Tiem, kas pieņēmuši Kristu, mājās ir jāparāda, ko priekš viņiem ir izdarījusi žēlastība. “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva vaļu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu.”

Patiesi Kristum ticīgu cilvēku pavada apzināta autoritāte, kas viņa iespaidam paver ceļu visā mājā. Tas iedarbojas labvēlīgi uz visu mājas iedzīvotāju rakstura pilnveidošanu. (5)

Arguments, ko nevar noliegt neticīgie. — Pareizi nokārtota kristīgas mājas dzīve ir spēkpilns pierādījums par labu kristīgās reliģijas nozīmei cilvēku dzīvē, tas ir arguments, ko nevar noliegt neticīgie. Visi var redzēt, ka ģimenē darbojas spēcīgs iespaids, kas ietekmē bērnus, un ka Ābrahāma Dievs ir ar viņiem. Ja mājās, kur atklāti atzīst Kristu, reliģija tiek pareizi īstenota dzīvē, tad tās atstās varenu iespaidu uz labu. Tās tiešām būs “pasaules gaisma”.

Bērni ir aicināti izplatīt Bībeles pamatlikumu atziņas. — Bērni, kas būs pienācīgi audzināti, kas vēlēsies būt lietderīgi, palīdzot tēvam un mātei, sniegs tālāk atziņas par pareiziem uzskatiem un Bībeles pamatlikumiem visiem cilvēkiem, ar kuriem tie satiksies.

Kad mūsu pašu mājas būs tādas, kādām tām vajadzētu būt, tad mūsu bērniem neatļaus uzaugt bezdarbībā un vienaldzībā pret Dieva prasībām attiecībā uz trūkumcietējiem viņu apkārtnē. Kā Kunga ļaudis tie būs sagatavoti strādāt tur, kur viņi atradīsies. No tādām mājām spīdēs gaisma, kas atklāsies nezinošu cilvēku labā, vadot tos pie visu zināšanu pirmsākuma. Izplatīsies iespaids, kas spēcīgi darbosies Dieva un Viņa patiesības pusē. (8)

Cilvēki, kas citādi nebūtu aizsniedzami, bieži vien tiek mantoti caur viņu bērniem. (9) [37]

Priecīgas ģimenes būs kā gaisma apkārtnei. — Mums ir nepieciešams vairāk priecīgu vecāku un priecīgu kristiešu. Mēs par daudz esam noslēgušies paši sevī. Pārāk bieži mūsu bērniem, kā arī apspiestajiem un drosmi zaudējušajiem ļaudīm netiek sniegti laipni, iedrošinoši vārdi un priecīgi smaidi.

Vecāki, uz jums gulstas pienākums būt gaismas nesējiem un gaismas sniedzējiem. Esiet kā gaisma savās mājās, darot gaišu teku, pa kuru jāiet jūsu bērniem. Tā izturoties, jūsu gaisma apmirdzēs arī tos, kas atrodas ārpus mājas. (10)

Katrai kristiešu mājai ir jāatstaro svēta gaisma. Mīlestībai ir jāparādās darbos. Tai jāizplūst no visas jūsu rīcības, atklājoties apdomīgā laipnībā un nesavtīgā, pretimnākošā uzmanībā. Ir mājas, kur šie likumi pilnībā tiek īstenoti dzīvē, mājas, kur tiek pagodināts Dievs un kur valda vispatiesākā mīlestība. Rītos un vakaros no šādām mājām kā salds vīraks paceļas lūgšanas pie Dieva, un Viņa žēlastība un svētība nolaižas pār lūdzējiem līdzīgi rīta rasai. (11)

Ģimenes vienības rezultāti. — Kristiešiem vispirms jābūt vienotiem un saticīgiem savās ģimenēs. Tikai pēc tam darbs jāturpina pie kaimiņiem un tālāk. Kas jau ir saņēmuši gaismu, tiem jāļauj tai skaidros staros spīdēt tālāk. Viņu vārdiem, piesātinātiem ar Kristus mīlestību, jābūt par dzīvības smaržu un dzīvību. (12)

Jo ciešāk ģimenes locekļi ir vienoti savās mājas dzīvē, jo augšup ceļošāks un lietderīgāks būs iespaids, ko tēvs un māte, dēli un meitas ienesīs ārpus sava ģimenes loka. (13)

Labi cilvēki ir vairāk vajadzīgi kā ģēniji. — Ģimeņu un draudžu laime ir atkarīga no mājas iespaidiem. Mūžīgās dzīves [38] intereses ir atkarīgas no pareizas šīs dzīves pienākumu izpildes. Pasaulei ne tik daudz ir vajadzīgi ģeniāli prāti kā labi cilvēki, kas būtu par svētību savās mājās. (14)

Izvairieties no kļūdām, kas aizver durvis. — Kad mājas dzīvē tiks izcelta dievbijība, tās iespaids būs jūtams arī draudzē un apkārtnē. Bet daži, kas sevi atklāti atzīst par kristiešiem, sarunās ar saviem kaimiņiem atklāj mājas grūtības. Viņi sūdzas par savām nepatikšanām, vēlēdamies izsaukt līdzjūtību pret sevi; bet tā ir liela kļūda — izteikt savas grūtības citiem, sevišķi vēl tādēļ, ka daudzas mūsu nepatikšanas ir radušās un pastāv mūsu nedievbijīgās dzīves un rakstura trūkumu dēļ. Tiem, kas iet un citiem izklāsta savas grūtības, labāk vajadzētu palikt mājās un griezties lūgšanās pie Dieva, pakļaujot Viņam savu samaitāto prātu, krist uz Klinti un sasisties, nomirt sev, lai Jēzus tos varētu darīt par traukiem godam. (15)

Laipnības trūkums, īgnuma brīdis, viens vienīgs rupjš, neapdomāts vārds sagandēs jūsu slavu un aizvērs durvis uz sirdīm, kuras jūs vairs nekad nevarēsiet aizsniegt. (16)

Kristīga mājas dzīve izplata gaismu uz apkārtni. — Cenšanās padarīt māju tādu, kādai tai vajadzētu būt, — par Debesu mājvietas simbolu — sagatavos mūs darbam plašākā laukā. Pieredze, kuru iegūsim, parādot maigu iejūtību viens otram, mūs darīs spējīgus saprast, kā aizsniegt sirdis, kurām jāmāca patiesās dievbijības pamatlikumi. Draudzei ir nepieciešams viss izkoptais garīgais spēks, kādu vien tā var iegūt, lai visi un it sevišķi jaunākie Dieva ģimenes locekļi tiktu rūpīgi aizsargāti. Ja patiesība tiks īstenota dzīvē mājās, tad tā atklāsies arī uz ārpusi nesavtīgās pūlēs citiem par labu. Kas mājās būs kristieši, tie būs spoža un mirdzoša gaisma arī citur. (17)

1. — Manuskripts 140. lpp. 1897. g.
2. — Laika zīmes, 1898. g. 1. sept.
3. — Liecības draudzei VI - 429. 430. lpp.
4. — Liecības draudzei III - 80. 81. lpp.
5. — Manuskripts 140. lpp. 1897. g.
6. — Vectēvi un pravieši - 144. lpp.
7. — Vēstule 28. lpp. 1890. g.
8. — Liecības draudzei VI - 430. lpp.
9. — Liecības draudzei IV - 70. lpp.
10. — Review and Herald, 1901. g. 29. janv.
11. — Vectēvi un pravieši 144. lpp.
12. — Manuskripts 11. lpp. 1901. g.
13. — Vēstule 189. 1903. g.
14. — Liecības draudzei IV - 522. lpp.
15. — Laika zīmes, 1892. g. 14. nov.
16. — Liecības draudzei V - 335. lpp.
17. — Laika zīmes, 1898. g. 1. sept.

Dzīves biedra izvēle

6. Atbildīgs lēmums

Laimīga vai nelaimīga laulība. — Ja tie, kas vēlas precēties, negrib pēc kāzām justies nelaimīgi un apbēdināti, tad jau iepriekš par to nopietni un rūpīgi būtu jādomā. Šis solis, ja tas tiek sperts neapdomīgi, visiespaidīgākā veidā grauj jauno vīru un sievu dzīves lietderību. Kopdzīve kļūst par nastu un lāstu. Neviens nespēj tik dziļi izpostīt sievietes laimi un lietderību, padarot dzīvi skumju un nospiedošu, kā viņas pašas vīrs, un neviens nespēj pat par vienu simto daļu tik daudz noslāpēt vīrieša ieceres un centienus, paralizēt viņa enerģiju un sagraut viņa iespaidu un izredzes kā viņa sieva. Tieši ar laulības stundu daudzi vīrieši un sievietes sasaista savus panākumus un cerības uz nākošo dzīvi. (1)

Es ļoti vēlētos, kaut jauniešiem izprotamā veidā varētu parādīt tiem draudošās briesmas un īpaši briesmas no nelaimīgām laulībām. (2)

Laulība ir viena no lietām, kas skars un ietekmēs jūsu dzīvi kā šinī pasaulē, tā jaunajā zemē. Patiess kristietis šajā virzienā nespers nevienu soli, iepriekš neuzzinot, vai Dievs atzīst par pareizu viņa rīcību. Viņš negribēs pats izšķirties, bet vēlēsies, lai Dievs nokārto viņa lietu. Mums nav jāizpatīk sev pašiem, jo arī Kristus neizpatika pats sev. Es neesmu spējīga saprast, kā var iedoties laulībā ar cilvēku, kuru nemīl. Tas būtu grēks. Tomēr iztēlei un emocionālajai dabai nedrīkst atļaut vadīt pretī bojā ejai. Dievs prasa visu sirdi un visdziļākās jūtas. (3) [44]

Lēniniet steigu! — Tikai nedaudziem ir pareizi uzskati par laulības attiecībām. Vairumam liekas, ka ar to jau ir sasniegta pilnīga svētlaime, bet, ja viņi pazītu vienu ceturto daļu vīru un sievu sirdssāpju, kas ar laulības svinīgo solījumu saistījušies ķēdēm, kuras tie nevar un neuzdrošinās pārraut, viņi nebūtu pārsteigti par manis sacīto uz šīm lietām. Laulība pa lielākai daļai ir vismokošākais jūgs. Ir tūkstošiem kopā sagājušu cilvēku, kaut gan tie viens otram ir pilnīgi nepiemēroti. Debesu grāmatas ir pārslogotas ar ciešanām, nelietībām un pārestībām, kas slēpjas zem laulības mēteļa. Tieši tādēļ es vēlos brīdināt jauniešus, kas ir precību gados: lēniniet steigu dzīvesbiedra izvēlē. Laulības dzīves taka var izskatīties skaista un pilna laimes; bet vai arī jūs nevarat pievilties kā tūkstoši citi? (4)

Tiem, kas domā par laulībām, vajadzētu apsvērt, kāds būs viņu dibinātās ģimenes iespaids un raksturs. Kļūstot par vecākiem tiem tiks uzticēts svēts pienākums. No viņiem lielā mērā būs atkarīga bērnu labklājība šajā dzīvē un viņu laime uz jaunās zemes. Viņi lielā mērā noteiks morālās un fiziskās iezīmes, kādas saņems mazie bērni. Mājās valdošais gars savukārt ietekmēs sabiedrības raksturu; katras ģimenes iespaida svars iedarbosies vai nu paceļoši vai graujoši... (5)

Svarīgi faktori dzīvesbiedra izvēlē. — Draudzīgu attiecību veidošanā un dzīvesbiedra izvēlē kristīgiem jauniešiem vajadzētu būt ļoti piesardzīgiem, lai tas, kas jums tagad šķiet tīrs zelts, neizrādās par vienkāršu metālu. Pasaulīga draudzība tieksies traucēt un kavēt jūsu kalpošanu Dievam, un nelaimīga savienošanās darbā vai laulībā, ar ļaudīm, kas nekad nespēs kļūt labāki vai cēlāki, ir aizrāvusi iznīcībā [45] daudzas dvēseles. (6)

Novērtējiet ikkatru izteiktu domu, ņemiet vērā ikviena rakstura vilciena attīstību pie cilvēka, ar kuru jūs gribat saistīt savas dzīves likteni. Solis, kuru jūs vēlaties spert, ir viens no vissvarīgākajiem jūsu dzīvē, un to nedrīkst izdarīt steigā. Kaut arī jūs drīkstat mīlēt, tomēr nemīliet akli!

Rūpīgi apsveriet, vai jūsu laulības dzīve var būt laimīga, vai arī tā būs bez prieka un neharmoniska. Jautājiet sev: Vai šī savienība vadīs mani tuvāk Debesīm? Vai tā palielinās manu mīlestību uz Dievu? Vai tā paplašinās manu lietderības sfēru šinī dzīvē? Ja šīs pārdomas nenoved pie šķēršļiem, tad, Dievu bīstoties, — ejiet uz priekšu. (7)

Lielākais vairums vīru un sievu, stājoties laulības attiecībās, ir rīkojušies tā, it kā vienīgais priekš viņiem nozīmīgais jautājums būtu, ka abi mīl viens otru. Bet tiem vajadzētu saprast, ka laulības attiecībās uz viņiem gulstas lielākas atbildības. Viņiem bija jāaptver, vai bērni būs fiziski veseli un garīgi un morāli stipri. Tomēr tikai nedaudzi ir vadījušies no augstākiem motīviem, kas tik viegli nav atbīdāmi malā — ka sabiedrībai ir savas prasības no viņiem, ka viņu ģimenes iespaids iedarbosies vai nu paceļoši vai graujoši. (8)

Dzīves biedra izvēlei vajadzētu būt tādai, kas sniegtu vispilnīgāko fizisko, intelektuālo un garīgo labumu vecākiem un viņu bērniem, ļautu aplaimot līdzcilvēkus un godāt savu Radītāju. (9)

Īpašības, kas jāmeklē nākamajā sievā — Lai jaunietis sev meklē tādu draugu, kas, ejot viņam blakus, būtu gatava nest savu daļu dzīves grūtību, kura bagātinātu un cēlinātu viņa [46] dzīvi un kura ar savu mīlestību to aplaimotu.

“Prātīga sieva ir no Kunga.” “Viņai uzticas vīra sirds... Tā darīs tam labu un ne ļaunu visās sava mūža dienās.” “Savu muti tā atdara ar gudrību, un uz viņas mēles ir jauka mācība. Viņa skatās pēc visām sava nama gaitām un neēd savu maizi ar slinkumu. Viņas bērni uzaug un teic viņu laimīgu; viņas vīrs arī to slavē, sacīdams: ”Daudzas mātes meitas uzvedas tikuši, bet tu esi pārāka par viņām.” Kas atrod tādu sievu, “tas atradis labumu un mantojis žēlastību no Kunga”. (10)

Šīs ir lietas ar kurām jārēķinās: Vai tā, kuru jūs izvēlaties, ienesīs laimi mājās? Vai viņa ir taupīga, vai arī apprecoties tā savu iegribu apmierināšanai un patikai uz ārišķībām iztērēs ne tikai savu, bet abu kopējo izpeļņu? Vai šinī jautājumā viņas uzskati ir pareizi? Vai viņai jau tagad ir kaut kas no kā iztikt?... Es zinu, ka vīrietis, kas neprātīgi iemīlējies un kuru nodarbina tikai domas par laulību, šos jautājumus nemaz neņem vērā, it kā tiem nebūtu nekādas nozīmes. Tomēr šīs lietas vajadzētu pienācīgi novērtēt, jo tās ietekmēs visu nākošo dzīvi...

Izvēloties sievu, izpētiet viņas raksturu. Vai viņa būs pacietīga un neatlaidīga, vai arī pārtrauks rūpēties par jūsu tēvu un māti tieši tad, kad viņiem radīsies vajadzība pēc stipra dēla, uz kuru varētu paļauties? Un vai viņa neatraus dēlu no vecāku tuvuma savu plānu izvešanai un savas patikas apmierināšanai, tā atstājot tēvu un māti, kuriem, kad vajadzētu iegūt sirsnīgu un mīlošu meitu, būs pazaudēts arī dēls? (11) [47]

Īpašības, kas jāmeklē nākošajā vīrā. — Pirms sieviete sniedz savu roku laulības apvienībai, viņai jājautā, vai vīrietis, ar kuru tā grib savienot savu likteni, ir cienījams cilvēks? Kāda ir bijusi viņa pagātnes dzīve? Vai viņa izturēšanās ir bijusi skaidra un tīra? Vai viņa parādītā mīlestība ir cēla un augsta vai tikai emocionāla pieķeršanās? Vai viņam ir rakstura iezīmes, kas viņu — sievieti darīs laimīgu? Vai viņai atļaus saglabāt savu individualitāti, vai arī viņas spriedums un sirdsapziņa tiks pakļauta kontrolei?... Vai viņa arī turpmāk Pestītāja prasības varēs godāt kā augstākās? Vai miesa un dvēsele, domas un centieni saglabāsies tīri un svēti? — Šie jautājumi ir svarīgi katras sievietes labklājībai, kura nodomājusi stāties laulībā. (12)

Lai sieviete, kas vēlas mierīgu, laimīgu laulības savienību, kas grib izglābties no posta un bēdām nākotnē, pirms atdodas savai mīlestībai, jautā: Vai manam mīļotajam ir māte? Kāds ir viņas raksturs? Vai viņš izprot savus pienākumus pret to? Vai viņš saskata viņas vēlēšanās un rūpējas par viņas laimi? Ja viņš negodā un neciena savu māti, vai tad viņš varēs parādīt cieņu, mīlestību, laipnību un uzmanību savai sievai? Vai viņš turpinās mani mīlēt, kad laulības dzīve vairs nebūs nekāds jaunums? Vai viņš izturēsies pacietīgi pret manām kļūdām vai arī būs kritizējošs, iedomīgs un pavēlniecisks? Īsta mīlestība nepiegriezīs vērību daudzām kļūdām, mīlestība tās neredzēs. (13)

Samierinieties tikai ar tīrām, skaidrām, vīrišķīgām īpašībām. — Lai jauna sieviete pieņem par savu dzīves draugu tikai tādu vīrieti, kam ir tīrs, skaidrs, vīrišķīgs raksturs, kas ir uzcītīgs, mērķtiecīgs un godīgs... Kurš mīl un bīstas Dievu. (14)

Izvairieties no citus negodājošiem cilvēkiem. Izvairieties no kūtruma mīļotājiem; izvairieties no tādiem, kas izsmej svētas lietas. Izvairieties no tāda cilvēka [48] sabiedrības, kas lieto negodbijīgus izteicienus vai vēlas izdzert kaut vienu glāzi reibinoša dzēriena. Neuzklausiet cilvēka priekšlikumus, kas pats neatzīst savus pienākumus pret Dievu. Šķīstā patiesība, kas svēto dvēseli, dos jums drosmi pārtraukt vispatīkamāko pazīšanos ar tādu cilvēku, par kuru jūs zināt, ka tas nemīl un nebīstas Dievu, (šķīstā patiesība, kas svēto dvēseli) un nemaz nepazīst īstus taisnības pamatlikumus. Mēs vienmēr drīkstam paciest drauga vājības un viņa nezināšanu, bet nekad viņa netikumus. (15)

Vieglāk kļūdu pielaist, kā to izlabot. — Impulsīvas un savtīgu aprēķinu laulības parasti nebeidzas labi, bet bieži pārvēršas par nožēlojamu kļūdu. Abi partneri jūtas pievilti un vēlētos kaut nebūtu noticis tas, ko apmātībā paši izdarījuši. Ir vieglāk, daudz vieglāk kļūdīties šinī jautājumā, kā pēc tam kļūdu izlabot. (16)

Labāk lauzt neprātīgu saderināšanos. — Pat tad, ja ir notikusi saderināšanās, pilnīgi nepazīstot tā cilvēka raksturu, ar kuru esat paredzējuši savienoties, tad nedomājiet, ka saderināšanās katrā ziņā spiež jūs dot laulības svinīgo solījumu un uz mūžu savienoties ar cilvēku, kuru jūs nevarat mīlēt un cienīt. Esiet ļoti uzmanīgi pie saderināšanās, tomēr labāk, daudz labāk lauzt saderināšanos pirms laulībām nekā šķirties vēlāk, kā daudzi to dara. (17)

Jūs varbūt sacīsiet: “Bet es esmu devis solījumu, kā tad es varu tagad atsacīt?” Es atbildu: Ja jūs esat devuši solījumu pretēji svēto rakstu norādījumiem, tad noteikti atsauciet to bez kavēšanās un pazemojieties Dieva priekšā, nožēlojiet savu apmātību, kas lika jums dot tik pārsteidzīgu solījumu. Daudz labāk, bīstoties Dievu, ņemt atpakaļ tādu solījumu, kā turēt to un tādā veidā [49] apkaunot savu Radītāju. (18)

Lai ikkatrs solis pretī laulības savienībai raksturojas ar atturīgu izturēšanos, godīgumu, atklātību un nopietnu vēlēšanos izpatikt Dievam un godāt To. Laulība ietekmē tālāko dzīvi kā šinī, tā nākamā pasaulē. Patiess kristietis nespraudīs nekādus plānus, kurus nevar atzīt Dievs. (19)

1. — Review and Herald, 1886. g. 2. febr.
2. — Liecības draudzei IV - 622. lpp.
3. — Review and Herald, 1888. g. 15. sept.
4. — Review and Herald, 1886. g. 2. febr.
5. — Lielā Ārsta pēdās - 357. lpp.
6. — Kristīgās audzināšanas pamati - 500. lpp.
7. — Turpat 104. 105. lpp.
8. — Aicinājums jaunatnei 461. lpp.
9. — Lielā Ārsta pēdās 357. 358. lpp.
10. — Turpat 359. lpp.
11. — Vēstule 23. lpp. 1886. g.
12. — Liecības draudzei V 362. lpp.
13. — Kristīgas audzināšanas pamati 105. lpp.
14. — Lielā Ārsta pēdās 359. lpp.
15. — Vēstule 51. 1894. g.
16. — Vēstule 23. lpp. 1886. g.
17. — Kristīgās audzināšanas pamati 105. lpp.
18. — Liecības draudzei V, 365. lpp.
19. — Lielā Ārsta pēdās 359. lpp.

7. Īsta mīlestība vai aizraušanās

Mīlestība ir dārga Jēzus dāvana. — Mīlestība ir dārga dāvana, kuru mēs saņemam no Jēzus. Skaidra un svēta mīlestība nav jūtas, bet gan pamatlikums. Tie, kurus vada patiesa mīlestība, nav ne neprātīgi, ne akli. (1)

Ir tik maz patiesas mīlestības, neviltotas, uzticīgas un skaidras mīlestības. Šī dārgā dāvana ir ļoti reta. Kaislības tiek sauktas par mīlestību. (2)

Īsta mīlestība ir augsts un svēts dzīves pamatlikums, kas savā raksturā visādā veidā pilnīgi atšķiras no impulsīvas mīlestības, kas arī izzūd pēkšņi pēc grūtākiem pārbaudījumiem. (3)

Mīlestība ir Debesu stāds un to vajag lolot un kopt. Mīlošas sirdis un patiesi mīloši vārdi darīs laimīgas ģimenes un izplatīs cēlinošu iespaidu uz visiem, kas ienāks viņu iespaida sfērā. (4)

Īsta mīlestība — pretstats kaislībām. — Mīlestība nav neprātīga; tā nav akla. Tā ir tīra un svēta. Bet miesīgas sirds kaislības ir pavisam kas cits. Kamēr tīra mīlestība visos savos plānos ņems līdzi Dievu un pilnīgi saskaņosies ar Dieva gribu, kaislības un aizraušanās tur pretī būs ietiepīgas, pārsteidzīgas, neprātīgas un izaicinošas visos ierobežojumos, darot savu izredzēto par elku. Katrs, kas patiesi mīl, visā savā uzvedībā atklās Dieva klātbūtnes pievilcīgo jaukumu. Atturība, skaidrība, godīgums un reliģija raksturos katru soli pretī laulības savienībai. Kas tā tiks vadīta, tie neaizrausies viens otra sabiedrībā, pazaudējot interesi.[51]

Par lūgšanas sapulcēm un Dievu pagodinošām sanāksmēm. Viņu degsme par patiesību nezudīs sakarā ar nevērīgu izturēšanos pret pienākumiem un privilēģijām, kuras Dievs tiem laipni dāvājis. (5)

Mīlestība, kurai nav labāka pamata, kā tikai vēlēšanās apmierināt savas iegribas, būs stūrgalvīga, akla un nevaldāma. Godīgums, patiesīgums un visas cēlās, augstās prāta spējas tiks pakļautas verdzībā kaislībām. Cilvēks, kas saistīts savu kaislību ķēdēm, pārāk bieži ir kurls pret prāta un sirdsapziņas balsi; ne pierādījumi, ne lūgumi nevar atvērt viņa acis, lai tās ieraudzītu savas rīcības ģeķību. (6)

Īsta mīlestība nav strauja, ugunīga, trauksmaina aizraušanās. Gluži otrādi — tā ir klusa, mierīga un pēc savas dabas dziļa. Tā skatās tālāk par ārieni un to saista vienīgi cilvēka labās īpašības. Tā ir gudra un izvēlīga, un tās pieķeršanās ir patiesa un paliekoša. (7)

Mīlestība, kas paceļas pāri kaislību un impulsu valstībai, kļūst garīga un atklājas vārdos un darbos. Kristietim jābūt svētoti maigam un mīļam, un viņā nedrīkst atklāties nepacietība un īgnums. Kristus žēlastībai jānolīdzina rakstura rupjās un skarbās šķautnes. (8)

No sentimentālisma jāizvairās kā no spitālības. — No iedomātas sentimentālas mīlestības jāsargās kā no spitālības. Ļoti daudziem jauniešiem šis pasaules laikmetā trūkst labu īpašību, tādēļ nepieciešama liela piesardzība... Kas saglabājuši labu raksturu, kaut arī viņiem būtu trūkumi citās vēlamās lietās, varbūt morāli vērtīgi ļaudis. (9)

Ir cilvēki, kas jau ilgāku laiku sauc sevi par ticīgiem, tomēr visās savās tieksmēs un nolūkos tie ir bez Dieva un bez jūtīgas sirdsapziņas. Viņi ir tukši, godkārīgi, mīl jokus un niekus, viņu sarunas ir mazvērtīgas.[52]

Viņu prātu nodarbina domas par precībām un uzmanības pievēršanu pretējam dzimumam. (10)

Jauniešus savaldzinājusi neprātīga tiekšanās pēc pretējā dzimuma un precēšanās mānijas. Virsroku ņem slimīgs sentimentālisms. Vajadzīga liela modrība un smalkjūtība, lai tos pasargātu no šiem ļaunajiem iespaidiem. (11)

Meitas netiek mācītas aizliegties un savaldīties tās tiek lutinātas, tiek atbalstīta viņu lepošanās kāre. Tā atļauj iet pašām savu ceļu, līdz viņas kļūst ietiepīgas un stūrgalvīgas, un jūs vairs nezināt, kā tās izglābt no bojā ejas. Sātans strādā, lai atņemtu tām sievišķīgo kautrību un atturību, un vietā liek pārdrošību un padara tās par sakāmvārdiem neticīgo mutēs. Arī zēniem atļauj iet pašiem savu ceļu. Viņi tikko ir iegājuši pusaudža gados, kad tie jau ir blakus mazām meitenēm viņu vecumā, pavadot tās uz mājām un mīlinoties ap tām. Un vecākus tik pilnīgi ir sagūstījusi viņu pašu nodošanās savām iekārēm un nepareizā mīlestība uz bērniem, ka tie neuzdrošinās spert izšķirošus soļus, lai ierobežotu savus nesavaldīgos bērnus šajā steigas laikmetā un panāktu viņu dzīvē kaut kādu izmaiņu. (12)

Padoms kādai romantiski noskaņotai, sentimentālai meitenei. — Tu esi sapinusies nožēlojamos maldos, kas tik plaši izplatījušies šajā izvirtušajā laikmetā un it īpaši starp sievietēm. Tu pārāk aizaujies ar pretējo dzimumu. Tu mīli viņa sabiedrību, tava uzmanība glaimo tiem, un tu pati atbalsti vai atļauj kādu familiaritāti, kas ne vienmēr saskan ar apustuļa pamācību: “Atraujieties no visa, kas liekas ļauns...” Novērs savas domas no romantiskiem plāniem: savu reliģiju tu sajauc ar romantiku un slimīgu sentimentālismu, kas neceļ uz augšu, bet tikai gremdē. Cietēja neesi tu vien: [53] ar savu priekšzīmi un iespaidu tu kaitē arī citiem ... Sapņošana ar atvērtām acīm un sapņu piļu celšana tevi padarījusi nederīgu gūt panākumus reālā dzīvē. Tu esi dzīvojusi iedomu pasaulē, tu esi bijusi savu iedomu mocekle un savu iedomu kristiete.

Šajā pasaules laikmetā jauniešu reliģiskie piedzīvojumi ir stipri sajaukti ar šo zemo sentimentalitāti. Mana māsa, Dievs prasa no tevis pārvēršanos. Es tevi lūdzu pieķeries augstākām lietām un iemīli tās. Nodod savus fiziskos un garīgos spēkus savam Glābējam, Kas tevi atpircis. Svēto savas domas un jūtas, lai visu tu varētu darīt Dievā. (13)

Brīdinoši vārdi kādam jaunam studentam. — Tagad tu esi iejuties studenta dzīvē; lai tavas domas kavējas pie garīgiem tematiem. Izslēdz no savas dzīves visāda veida sentimentalitāti. Izstrādā sev piesardzības noteikumus un valdi pats pār sevi. Tagad tu veido savu raksturu; tu nekad nedrīksti uzskatīt par mazsvarīgu vai nenozīmīgu, kas mazina tavu interesi par svētām un augstām lietām un neļautu tev pilnvērtīgi sagatavoties darbam, kuram Dievs tevi ir nozīmējis. (14)

Negudras uzmanības parādīšanas un sekojošu laulību rezultāti. — Ik uz soļa mums jāsastopas ar neskaitāmām grūtībām. Netaisnība, ko piekopj kā jauni, tā veci negudra, nesvēta uzmanības parādīšana ar tai sekojošām laulībām rezultātā nevar neizsaukt strīdus, ķildas, atsvešināšanos, neierobežotu nodošanos dažādām tieksmēm, vīru un sievu neuzticību, nevēlēšanos apvaldīt pārmērīgās iegribas un vienaldzību attiecībā uz mūžīgām lietām. [54]

Daudzi, kas sevi sauc par Bībeles kristiešiem, nemīl Dieva negrozāmo likumu svētumu. Ar savu brīvo, vaļīgo izturēšanos tie rāda, ka dod priekšroku plašākām robežām. Viņi nevēlas ierobežot savas savtīgās iekāres. (15)

Uzmaniet savas sirds vēlākās jūtas. — Apjoziet sava prāta gurnus, saka apustulis; tāpēc valdiet pār savām domām, nedodiet tām pilnīgu brīvību. Jūs to varēsiet tikai ar apņēmīgu piepūli. Domājiet labas domas, un jūs rīkosieties pareizi un labi. Tāpat jums jāuzmana arī savas siltākās jūtas, neļaujot tām pieķerties nepiemērotām lietām. Jēzus jūs ir atpircis ar Savu dzīvību, jūs piederat Viņam; tāpēc jums visās lietās padoms jāprasa no Viņa, jājautā, kā izlietot sava prāta spējas un kam atdot savas sirds kvēlākās jūtas. (16)

1. — Lielā Ārsta pēdās 358. 359. lpp.
2. — Liecības draudzei II - 381. lpp.
3. — Vectēvi un pravieši 176. lpp.
4. — Liecības draudzei IV - 548. lpp.
5. — Review and Herald, 1888. g. 25. sept.
6. — Laika zīmes, 1903. g. 1. jūl.
7. — Liecības draudzei II - 133. lpp.
8. — Turpat V - 335. lpp.
9. — Turpat 123. lpp.
10. — Turpat IV - 589. lpp.
11. — Turpat V, 60. lpp.
12. — Turpat II, 460. lpp.
13. — Turpat 248 - 251. lpp.
14. — Vēstules 23. lpp. 1893. g.
15. — Manuskripts 14. lpp. 1888. g.
16. — Jaunatnes instruktors, 1886. g. 21. apr.

8. Vispārpieņemtā uzmanības parādīšana pretējam dzimumam

Nepareizi uzskati par uzmanības parādīšanu pretējam dzimumam un laulībām. — uzskati par uzmanības parādīšanu pretējam dzimumam balstās uz nepareizu laulību izpratni. — Cilvēki pakļaujas impulsiem un aklām kaislībām. Uzmanības parādīšanu izdara vieglprātīga flirta veidā. Abas puses bieži vien pārkāpj pieklājības un atturības noteikumus un ir vainīgas piedauzīgā rīcībā, ja ne tiešā Dieva likumu pārkāpšanā. Dieva cēlais, augstais un lielais nodoms attiecībā uz laulību iestādījumu nav izprasts, tāpēc arī netiek attīstītas sirds skaidrākās izjūtas un rakstura cēlākās īpašības.

Nevajadzētu teikt nevienu tādu vārdu, nevajadzētu darīt nevienu tādu darbu, ko jūs nevēlētos lai svētie eņģeļi redz un ieraksta Debesu grāmatā. Jums vajadzētu domāt vienīgi par Dieva godu. Sirdī vajadzētu kopt vienīgi šķīstas un svētas izjūtas, Jēzus sekotāja cienīgas, cēlas savā būtībā un vairāk pievērstas Debesīm nekā zemei. Viss cits uzmanības parādīšanu pretējam dzimumam pazemo un izkropļo; šķīstā un svētā Dieva acīs nevar būt svēta un godājama, ja tā nesaskan ar Svēto Rakstu augstajiem pamatlikumiem. (1)

Visā visumā jaunieši pārāk daudz uzticas impulsiem. Viņiem nevajadzētu tik viegli atdoties, ne arī tik ātri ļaut sevi apburt no mīļā cilvēka valdzinošās ārienes. Uzmanības parādīšana kā tā tiek izvesta šajā laikmetā ir viltīga un liekulīga, un tai vairāk kopēja ar dvēseļu ienaidnieku nekā ar Kungu. Ja kaut kur vajadzīgas veselīgs spriedums, tad tas nepieciešams šeit; tomēr īstenībā šajā lietā to pavisam maz ņem vērā (2) [56]

Palikšana nomodā nakts stundās. — Sēdēšana līdz vēlaj naktij tagad ir ierasta lieta; tomēr tā Dievam nepatīk, ja arī jūs abi būtu kristieši. Šīs nepiemērotās stundas kaitē veselībai un padara prātu nederīgu nākošās dienas pienākumiem, un šīm stundām ir ļauns izskats. Mans brāli, es ceru, ka tev pietiks pašcieņas, lai izvairītos no šāda veida uzmanības parādīšanas. Ja tu domāsi vienīgi paar Dieva godu, tad rīkosies apdomīgi un piesardzīgi. Tu neļausi slimīgai, sentimentālai mīlestībai tā aptumšot tavu skatu, ka tu nespētu izprast Dieva augstās prasības, kādas tās ir pret tevi kā kristieti. (3)

Sātana eņģeļi uzmana tos, kas lielu nakts daļu veltī savstarpējai uzmanības parādīšanai. Ja viņiem būtu iespējams atvērt savas acis, tie redzētu, ka eņģelis pieraksta ikkatru viņu vārdu un darbu. Tiek pārkāpti veselības un arī pieklājības likumi. Būtu labāk, ja dažas no šīm savstarpējās uzmanības parādīšanas stundām (atliktu) pirms laulībām atliktu uz vēlākās kopējās dzīves laiku. Tomēr parasti ir tā, ka laulība izbeidz visu savstarpējās uzmanības parādīšanu, kas tika praktizēta iepazīšanās laikā.

Šīs izlaidīgās pusnakts stundas šajā izvirtības laikmetā bieži aizrauj postā abas ieinteresētās personas. Sātans līksmo, bet Dievs tiek apkaunots, kad vīri un sievas pazemo sevi. Apmātības valdzinājuma veidā tiek upurēts labais goda vārds, un šādu personu laulības vairs nevar tikt svinīgi iesvētītas Dieva atzinības rāmjos. viņi apprecas, kaislību dzīti, bet, kad viss jaunais, kas ar šo lietu saistās, ir pagājis, tie sāk aptvert, ko ir izdarījuši. (4)

Sātans zina pie kā vairāk jāpiestrādā, un, lai sagūstītu dvēseles bojā ejai, viņš atklāj savu ellišķīgo gudrību dažādos viltīgos izdomājumos. Viņš vēro katru sperto soli un iečukst dažādus priekšlikumus, un bieži šie ieteikumi vairāk tiek ievēroti kā Dieva Vārda padoms. Jauno un [57] nepiesardzīgo sagūstīšanai šie bīstamie, smalki austie tīkli tiek izlikti ļoti prasmīgi. Bieži vien tie var būt maskēti ar gaismas pārsegu, bet, kas kļūst par šo tīklu upuriem, tie saduras ar daudz sāpēm. Rezultātā visur redzamas tikai sadragātas cilvēcības paliekas. (5)

Jokošanās ar sirdīm. — Jokošanās ar sirdīm ir noziegums, kas svētā Dieva acīs nav maznozīmīgs. Un tomēr daži cilvēki parāda īpašu labvēlību jaunām sievietēm, izraisot viņās mīlestības jūtas, un tad iet tālāk savu ceļu un aizmirst visus savus teiktos vārdus un to iespaidu, Viņus pievelk jauna seja, un tie atkal atkārto tos pašus vārdus, bet veltot tādu pat uzmanību citam cilvēkam.

Tādas tieksmes atklāsies arī laulības dzīvē. Tā ne vienmēr padarīs nepastāvīgo prātu stingru un svārstīgo uzticīgu pamatlikumiem. Uzticība viņus nogurdina, un nesvētas domas atklāsies nesvētā rīcībā. Cik tāpēc svarīgi, lai jaunieši apjoztu sava prāta gurnus un būtu savā uzvedībā piesardzīgi, lai sātans nevarētu tos novilkt no godīguma tekas, (6)

Viltīga rīcība ,parādot uzmanību pretējam dzimumam.- Jauneklis, kas izmantojot jaunas sievietes sabiedrību, viņas vecākiem nezinot, iegūst tās draudzību, nerīkojas, kā cēlam kristietim pienāktos rīkoties, ne pret šo sievieti, ne arī pret viņas vecākiem. Ar slepenu sazināšanos un satikšanos viņš var ietekmēt sievietes domas un ieskatus, tomēr ar tādu rīcību viņš neatklāj to dvēseles cēlumu un godīgumu, kāds būs ikkatram Dieva bērnam. Lai panāktu savus nolūkus, viņi nerīkojas atklāti un godīgi, saskaņā ar Bībeles standartu, parādot neuzticību tiem, kas viņus mīl un cenšas [58] būt tiem apzinīgi audzinātāji un sargi. Tādos apstākļos noslēgtas laulības nesaskan ar Dieva Vārdu. Kas paskubina meitu aizmirst pienākumu, kas sajauc viņas domas attiecībā un skaidro un noteikto Dieva pavēli paklausīt saviem vecākiem un tos godāt, tas nav tāds vīrs, kas paliktu uzticīgs laulības saistībām. ...

Dievs ar Savu pirkstu uz akmens galdiņiem rakstīja: “Tev nebūs zagt”, un tomēr cik daudz tiek praktizēta un atvainota slepena mīlestības zagšana! Notiek slēpta uzmanības parādīšana, slepena sazināšanās, līdz sirds, kas nav daudz piedzīvojusi un nezina, pie kā tādas lietas var novest, zināmā mērā ir atņemta vecākiem un atdota cilvēkam, kurš tieši ar šo savu rīcību rāda, ka nav viņas mīlestības cienīgs. Bībele nosoda ikkatru negodīguma veidu...

Šis slepenais veids, kā tiek izdarīta uzmanības parādīšana un apprecēšanās, ir par cēloni daudzām lielām nelaimēm, kuru apmēru plašumu zina vienīgi Dievs. Uz šīs klints daudzi ir sadragājuši savas dvēseles. Šeit briesmīgu kļūdu pielaiž arī tie, kas sevi sauc par kristiešiem, kuru dzīvi raksturo godīgums un kas, liekas, izprot visas citas lietas. Viņi te parāda stipru nelokāmu gribu, kas nepakļaujas prāta balsij. Viņus tā savaldzina cilvēcīgās jūtas un iegribas, ka tiem nav vairs vēlēšanās pētīt Bībeli un nākt ciešākā savienībā ar Dievu. (7)

Bēdziet no pirmā lejup vedošā soļa. — Ja ir pārkāpts viens no Dekaloga baušļiem, tad nākošais lejup vedošais solis ir tikpat kā nodrošināts. Ja sievišķīgās kautrības barjeras ir noārdītas, tad viszemākā netikumība vairs neliekas pārāk grēcīga. Ak, kādas drausmīgas sekas sievietes iespaida ļaunumam [59] šodien var redzēt visā pasaulē! “Svešu sievu” pavedināti, tūkstoši ir ieslodzīti cietumu kamerās, daudzi paši sev paši sev darījuši galu, un daudzi pārrāvuši citu cilvēku dzīves pavedienu. Cik patiesi ir inspirētie vārdi — “Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli”.

Pa abām pusēm dzīvības ceļam ir noliktas brīdinājumu ugunis, lai liegtu cilvēkiem tuvoties bīstamajai, aizliegtajai vietai; tomēr neskatoties uz to, ļaužu pulki izvēlas liktenīgo teku, pretēji saprāta balsij, neņemot vērā Dieva likumus un spītējot Viņa atriebībai.

Kas grib saglabāt fizisko veselību, spēcīgu saprātu un skaidru tikumības izjūtu, tiem jāpaklausa vārdiem: “Bēdz no jaunības kārībām”. Kas cītīgi apņēmīgi pūlēsies apslāpēt ļaunumu, kurš lepni un pārgalvīgi paceļ savu galvu mūsu vidū, tos visi ļauna darītāji ienīdēs un apmelos, bet Dievs godās un atalgos. (8)

Sēsi trakulības — pļausi sāpes. — Jūs nedrīkstat apdraudēt savas dvēseles ar dažādām trakulībām. Jūs nedrīkstat bezrūpīgi izvēlēties savu dzīvesbiedru. (9)

Īss trakulībās pavadīts laika sprīdis, mīļie jaunie draugi, dos ražu, kas sarūgtinās visu jūsu dzīvi; viena neprātīga stunda, viena padošanās kārdinājumam var iegriezt visu jūsu dzīves tecējumu nepareizā virzienā. Jums ir tikai viena jaunība; izmantojiet to pareizi. Aizgājušo laiku jūs vairs neatsauksiet un pielaistās kļūdas nevarēsiet labot. Kas atsakās saistīties ar Dievu un pats nostājas ceļā kārdināšanām, tas noteikti kritīs. Dievs pārbauda ikkatru jaunieti. Daudzi ir atvainojuši savu bezrūpību un negodbijību, atsaucoties uz vairāk piedzīvojušo [60] pasniedzēju slikto priekšzīmi. Tomēr tas vēl nav iemesls nepareizai rīcībai. Pēdējā norēķināšanās dienā jūs neizteiksiet nevienu tādu aizbildināšanos, kādu jūs tagad uzrādāt. (10)

1. — Manuskripts 4. a, 1885. g.
2. — Kristīgās audzināšanas pamati - 105. lpp.
3. — Liecības draudzei III, 44. 45. lpp.
4. — Review and Herald, 1888. g. 25. sept.
5. — Kristīgās audzināšanas pamati - 103. 104. lpp.
6. — Review and Herald, 1884. g. 4. nov.
7. — Kristīgās audzināšanas pamati 101. - 103. lpp.
8. — Laika zīmes, 1903. g. 1. jūl.
9. — Liecības jauniešiem 164. lpp.
10. — Liecības draudzei IV - 622. 623. lpp.

9. Aizliegtas laulības

Kristiešu laulības ar neticīgiem. — Kristīgā pasaulē valda apbrīnojama un satraucoša vienaldzība pret Dieva Vārda mācībām par kristiešu laulībām ar neticīgiem. Daudzi, kas atzīst, ka mīl un bīstas Dievu, labāk izvēlas sekot paši savām tieksmēm, nekā pieņemt bezgalīgās Gudrības padomu. Jautājumā, kas vitāli ietekmē abu partneru laimi un labklājību šai un nākošajā pasaulē, tie atraida prātu, apdomību un Dieva bijāšanu un atļauj sevi vadīt aklam impulsam, stūrgalvīgam lēmumam.

Vīrieši un sievietes, kas citādi ir saprātīgi un apzinīgi, aizslēdz savas ausis sniegtajiem padomiem; viņi ir kurli pret draugu, radu un Dieva kalpu aicinājumiem un lūgumiem brīdinājumu izteikšanu uzskata par nekaunīgu iejaukšanos; un pret draugu, kas, būdams pietiekoši uzticīgs, kaut ko iebilst, izturas kā pret ienaidnieku. Viss notiek tā kā vēlas sātans. Viņš dvēseli apņem ar saviem skaistajiem meliem, un tā tiek savaldzināta un apmāta. Prāts atļauj pašsavaldīšanās grožiem nokrist uz kārību kakla, un tad virsroku gūst nesvētas kaislības, līdz, kaut arī daudz par vēlu, upuris tomēr atmostas verdzībai līdzīgā posta pilnā dzīvē. Tā nav iztēles veidota glezna, bet gan patiesu notikumu apraksts. Dievs nedod svētību savienībām, ko Viņš nepārprotami ir aizliedzis. (1)

Dieva pavēles ir skaidras. — Kungs senajam Izraēlam pavēlēja nesaradoties ar apkārtējām elku pielūdzošajām tautām. “Tev nebūs ar viņiem apdraudzēties; savas meitas tev nebūs dot viņu dēliem un viņu meitas tev nebūs ņemt saviem dēliem.” Ir [62] uzrādīts šīs pavēles iemesls. Bezgalīgā Gudrība jau iepriekš zinot tādas savienības sekas paskaidro: “Jo tās novērsīs tavus dēlus, ka tie nestaigā Man pakaļ, bet ka tie citiem dieviem kalpo, un Kunga bardzība pret jums iedegsies un jūs izdeldēs piepeši.” “Jo tu esi svēta tauta Kungam, savam Dievam; tevi Kungs, tavs Dievs ir izredzējis, ka tu Viņam piederi no visām tautām, kas virs zemes.“

Jaunajā derībā atrodami līdzīgi aizliegumi kristiešiem precēties ar neticīgajiem. Apustulis Pāvils savā pirmajā vēstulē Korintiešiem paskaidro: “Sieva ir saistīta, kamēr viņas vīrs dzīvo. Bet, ja vīrs ir miris tad viņa ir brīva un var apprecēties ar ko vēlas, bet tikai turoties pie Kunga.” Tālāk savā otrajā vēstulē viņš raksta: “Nevelciet svešu jūgu ar neticīgiem, jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kāda biedrība ir gaismai ar tumsu? Kā saskan Kristus ar Beliānu? Jeb kāda daļa ir ticīgam ar neticīgo? Un kāda līdzība ir Dieva namam ar elku dieviem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams; tā kā Dievs sacījis: Es tajos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un gribu būt viņu Dievs un viņi būs Mani ļaudis. Tāpēc izejiet no viņu vidus un nošķiraties no tiem, saka Kungs un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām, saka Kungs, Visuvaldītājs.” (2)

Dieva lāsts ir pār daudzām šajā pasaules laikmetā veidotām nepiemērotām savienībām, kas noslēgtas neīstā laikā. Ja Bībele šos jautājumus būtu atstājusi neskaidrus, nepilnīgi apskaidrotus, tad daudzu mūsu šī laika jauniešu izturēšanās savstarpējas draudzības veidošanā būtu vairāk atvainojama. [63] Bet Bībeles prasībās nav pavēlēts iet kaut kādu vidus ceļu; tās prasa pilnīgu domu, vārdu un darbu šķīstumu. Mēs pateicamies Dievam, ka Viņa Vārds ir gaisma mūsu kājām un ka visi nekļūdīgi var izvēlēties pienākuma teku. Padoma prasīšanu no minētās Grāmatas lappusēm un tad tā ievērošanu jauniešiem vajadzētu uzskatīt par savu tiešu pienākumu, jo bez šī Vārda priekšrakstiem vienmēr tiek pielaistas lielas kļūdas. (3)

Dievs aizliedz ticīgiem precēties ar neticīgiem. — Dieva ļaudīm nekad nevajadzētu iedrošināties kāpt uz aizliegtās zemes. Precības starp ticīgiem un neticīgiem Dievs ir aizliedzis. Tomēr pārāk bieži neatgrieztas sirdis paklausa savām tieksmēm, un tiek noslēgtas laulības, kuras Dievs nevar atzīt un svētīt. Šī iemesla dēļ daudzi vīri un sievas dzīvo šinī pasaulē bez cerības un Dieva. Ir mirušas viņu skaistākās, cēlākās ieceres; ar apstākļu ķēdēm sātans tos tur savos tīklos. Kas ļauj sevi pārvaldīt stiprajām tieksmēm, kaislībām un iegribām, tie jau šajā dzīvē pļaus rūgtu ražu, un viņu mūžs var noslēgties ar savas dvēseles pazaudēšanu. (4)

Kas, atzīstot patiesību iedodas laulībā ar neticīgo, min kājām Dieva prātu. Viņi zaudē Dieva labvēlību un iespēju atgriezties padara rūgtu un smagu. Neticīgajam var būt ļoti ticīgs raksturs, tomēr tas vien, ka viņš vai viņa nav atsaukušies uz Dieva prasībām un ir nonicinājuši tik lielo pestīšanu, ir pietiekošs iemesls, lai šādas savienošanās nenotiktu. Neticīgais savā raksturā var līdzināties jauneklim, kuru Jēzus uzrunāja ar vārdiem: “Vienas lietas tev trūkst.” Tā bija tieši nepieciešamā lieta. (5)

Zālamana piemērs. — Ir atrodami nabadzīgi un maz pazīstami cilvēki, kuru dzīves Dievs gribētu pieņemt un darīt slavējamu virs zemes un godājamu Debesīs, [64] bet sātans neatlaidīgi strādā, lai iznīcinātu Viņa nodomus un šos ļaudis pazudinātu caur laulībām ar cilvēkiem, kas ar savu raksturu tieši aizsprosto ceļu uz dzīvību. No šiem sarežģījumiem tikai nedaudzi iziet kā uzvarētāji. (6)

Sātans labi zina, kādas sekas būs paklausībai un Zālamana valdīšanas pirmajos gados, kas pateicoties ķēniņa taisnīgumam, labvēlībai un gudrībai, bija slavas apmirdzēti, viņš centās iekļaut tā dzīvē iespaidus, kas viltīgā kārtā izpostītu Zālamana uzticību pamatlikumiem un liktu tam atstāt Dievu. Un ka ienaidnieka pūlēm bija panākumi, mēs redzam no rakstiem: “Zālamans apdraudzējās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un apņēma faraona meitu un to ieveda Dāvida pilsētā. “

Noslēgdams savienību ar pagānu tautām un apzīmogodams šo līgumu ar elkus pielūdzošu princesi apprecēšanu, Zālamans pārsteidzīgā kārtā pārkāpj gudros norādījumus, kurus Dievs bija devis savas tautas skaidrības saglabāšanai. Cerība, ka šī ēģiptiešu sieva var tikt atgriezta, bija pavisam vājšs atvainojums grēkam. Pārkāpdams tiešo pavēli palikt atšķirtiem no citām tautām, ķēniņš savienoja savu spēku ar miesīgu elkoni.

Uz kādu laiku Dievs savā līdzi jūtošajā žēlastībā izlīdzināja briesmīgo kļūdu. Zālamana sieva tika atgriezta, un ķēniņš ar pareizu rīcību daudz būtu varējis darīt, lai apslāpētu ļaunos spēkus, ko viņa neapdomība bija atbrīvojusi. Tomēr Zālamans sāka novērsties no sava spēka un savas slavas avota. Tieksmes ņēma virsroku pār saprātu. Pašpaļāvībai pieaugot, viņš mēģināja izvest dzīvē Kunga nodomu pēc sava prāta...

Daudzi vārda kristieši domā līdzīgi Zālamanam, ka viņi drīkst savienoties ar bezdievjiem tāpēc ka viņu iespaids nāks likumu pārkāpējiem par labu, tomēr pārāk bieži savaldzināti un pārvarēti tie atsakās no savas svētās ticības, upurēt pamatlikumus un šķiras no Dieva. Viens nepareizs solis ved pie nākošā, līdz tie ir nonākuši tādā stāvoklī, kur vairs nevar cerēt, ka spēs saraut ķēdes, kas tos saista. (7)

Aizbildinājums — “Viņš ir labvēlīgi noskaņots pret reliģiju.” — Reizēm mēdz aizbildināties, ka neticīgais ir labvēlīgi noskaņots pret reliģiju un ir visādi tāds, kādu vien dzīves biedru var vēlēties, izņemot vienu lietu — viņš nav kristietis. Kaut arī ticīgā skaidrais saprāts var viņam teikt, ka savienot savu dzīvi ar neticīgo nav pareizi, tomēr deviņos gadījumos no desmit uzvar tieksmes. Garīgā lejupeja sākas ar brīdi, kad pie altāra tiek dots svinīgs solījums, samazinās reliģiskā dedzība, un krīt viens cietoksnis pēc otra, līdz abi stāv viens otram blakus zem sātana melnā karoga. Pat kāzu svinībās triumfē pasaules gars, nostājoties pretī sirdsapziņai, ticībai un patiesībai. Jaunajā ģimenē netiek vērtēti lūgšanu brīži. Jaunlaulātie ir izvēlējušies viens otru un aizraidījuši Jēzu. (8)

Sākumā neticīgā puse, nonākusi jaunās (attiecībās) saistībās, var neizrādīt pretestību, bet, kad tiek pasniegtas Bībeles patiesības, lai tām pievērstu uzmanību un tās pārdomātu, tūlīt rodas satraukums: “Tu ar mani apprecējies, zinot, ka es biju tāds, kāds esmu. Es nevēlos, ka mani traucē. Uz priekšu saproti, ka sarunas ar taviem īpatnējiem uzskatiem ir aizliegtas.“ JA ticīgais parādītu kaut kādu īpašu dedzību savās ticības lietās, tad tā varētu likties kā nelaipnība pret to, kam nav nekādas intereses par kristīgu dzīvi. [66]

Ticīgais domā, ka savās jaunajās saistībās viņam šur un tur ir jāpiekāpjas paša izredzētā dzīves biedra priekšā. Tiek atbalstītas sabiedriskas, pasaulīgas izpriecas. Sākumā tas tiek darīts ar lielu nepatiku, kamēr interese par patiesību arvien vairāk samazinās, un ticība tiek apmainīta pret šaubām un neticību. Neviens nevarēja iedomāties, ka kādreizējais stingrais, apzinīgais un sevi atdodošais kristus sekotājs varētu kļūt par tādu šaubu pārņemtu un svārstīgu cilvēku, kāds tas tagad ir. Ja, pārmaiņu ir panākušas šīs negudrās precības. (9)

Iesaistīties pasaulīgā savienībā ir bīstama lieta. Sātans labi zina, ka līdz ar laulību noslēgšanu ir noslēdzies arī daudzu jauniešu reliģiskās dzīves un lietderības stāsts. Kristum viņi ir zuduši. Kādu laiku tie vēl var censties dzīvot kristīgu dzīvi, tomēr visas viņu pūles atdursies pret nepārtrauktu pretējā virziena iespaidu. Ja savā laikā runāšana par savu ticību un cerību tie uzskatīja par priekšrocību un līksmi, tad tagad pamazām pazūd vēlēšanās to pieminēt, zinot, ka cilvēks, ar kuru tie savienojusī savu likteni, par to nemaz neinteresējas. Rezultātā sirdī mirst ticība dārgajai patiesībai, un sātans tos viltīgā kārtā ietin skepticisma tīklā. (10)

Riskēšana ar Debesu priekiem. — “Vai divi gan kopā staigā, ja tie iepriekš nav saderējušies?” “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Tēvs, Kas ir Debesīs, to tiem dos.” Bet kāds dīvains skats! Kamēr viens no šiem cieši vienotajiem cilvēkiem meklē Dievu un nododas Viņam, otrs pret to ir vienaldzīgs un bezrūpīgs; kamēr viens meklē ceļu uz mūžīgo dzīvību, otrs iet pa plato nāves ceļu.

Simti ir upurējuši Kristu un Debesis, apprecoties ar neatgrieztām personām. Vai tas var būt, ka Kristus [67] mīlestība un draudzība viņu acīs ir tik mazvērtīga, ka tie priekšroku dod nožēlojamas mirstīgas būtnes tuvumam? Vai tiešām viņi tik maz ciena Debesis, ka ir labprātīgi riskēt ar tās priekiem tādas personas labā, kas nemaz nemīl Pestītāju? (11)

Saistīties ar neticīgo nozīmē nostāties uz sātana ieņemtās zemes. Tu apbēdini Dieva Garu un zaudē tiesības uz Viņa aizsardzību. Vai tu vari pieļaut tādu briesmīgu spēku vēršanos pret sevi tavā cīņā par mūžīgo dzīvību? (12)

Jautā sev: “Vai neticīgs vīrs nenovērsīs manas domas no Jēzus? Viņš vairāk mīl izpriecas nekā Dievu; vai tad viņš pamazām arī man neliks priecāties, par ko pats priecājas?” Taka uz mūžīgo dzīvi ir stāva un nelīdzena. Neuzņemies nekādu papildus nastu, kas apgrūtinātu tavu iešanu uz priekšu. (13)

Māja kurā nekad neizklīst ēnas. — Sirds alkst pēc cilvēcīgas mīlestības, tomēr šī mīlestība nav tik stipra, tik tīra un tik vērtīga, lai aizvietotu Jēzus mīlestību. Vienīgi savā Pestītājā sieva var atrast sev gudrību, spēku un žēlastību, lai tiktu galā ar dzīves rūpēm, atbildību un sāpēm. Jēzu viņai vajadzēja darīt par savu stiprumu un padomdevēju. Lai sieviete, pirms atdod sevi kādam zemes draugam, vispirms nododas Kristum un lai neielaižas nekādās saistībās, kas šeit viņu traucētu. Tiem, kas vēlas atrast patiesu laimi, ir vajadzīgas Debesu svētības pār visu, kas tiem pieder un ko tie dara. Nepaklausība Dievam ir tā, kas tik daudzās sirdīs un mājās ienes nelaimi un postu. Mana māsa, ja tu nevēlies māju, kurā nekad neizklīst ēnas, tad nesaisties ar cilvēku, kas ir Dieva ienaidnieks. (14)

Kristieša lēmums. — Ko lai dara kristietis, nonākot kārdināšanā, kas pārbauda viņa reliģisko pamatlikumu veselīgumu? Ar noteiktību, kas būtu [68] atdarināšanas cienīga, viņam atklāti vajadzētu teikt: “Es esmu apzinīgs kristietis. Es ticu, ka septītā nedēļas diena ir Bībeles Sabats. Mūsu ticība un pamatlikumi ir tādi, kas mums liek iet pretējos virzienos. Mūsu kopdzīve nevar būt laimīga, jo, turpinot arvien pilnīgāk Dieva prātu, es arvien mazāk līdzināšos pasaulei un kļūšu arvien līdzīgāka Kristum. Ja tu arī tālāk neredzēsi nekāda jaukuma Kristū, nekādas pievilcības patiesībā, tad tu mīlēsi pasauli, Ko es nevaru mīlēt, bet es mīlēšu Dieva lietas, kuras tu nevari mīlēt. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas. Bez garīgām izšķiršanas spējām tu neizšķirsi, kādas Dievam ir prasības pret mani, kā arī nespēsi saprast manus pienākumus pret Kungu, Kuram es kalpoju; tev liksies, ka pildot reliģiskos pienākumus, es aizmirstu tevi. Tu nebūsi laimīgs; tu būsi greizsirdīgs mīlestības dēļ, kuru es dāvāju Dievam, un es būšu viena savā reliģiskajā pārliecībā. Kad tavi ieskati mainīsies, kad tava sirds atsauksies Dieva prasībām un tu iemācīsies mīlēt manu pestītāju, tad mūsu attiecības atkal var tikt atjaunotas. “

Kristīgais tādā veidā kaut ko upurē Kristum, ko viņa sirdsapziņa atzīst par pareizu un kas rāda, ka viņš mūžīgo dzīvību vērtē pārāk augstu, lai riskētu to pazaudēt. Viņš jūt, ka labāk palikt neprecētam, nekā uz mūžu savienot savas intereses ar cilvēku, kas Pestītāja vietā sev izvēlējies pasauli un kas viņu vadītu prom no Kristus krusta. (15)

Droša laulības savienība. — Tikai Kristū droši var veidot laulības savienību. Cilvēcīgai mīlestībai vissaistošākās īpašības vajadzētu iegūt no dievišķās mīlestības. Tikai tur, kur valda Kristus, var pastāvēt dziļa, patiesa un nesavtīga mīlestība. (16) [69]

Kad viena puse atgriežas pēc laulības savienības noslēgšanas. — Kas iedevies laulībā, būdams neatgriezts, tam pēc atgriešanās ir vēl lielāks pienākums palikt uzticīgam pret savu dzīves draugu, kaut arī reliģiskās pārliecības ziņā viņu uzskati stipri atšķirtos; tomēr Dieva prasības jāstāda augstāk par visām laicīgām saistībām, pat ja tas izsauktu grūtības un vajāšanas. Tāda uzticība, mīlestības un pazemības gara apdvesta, var atstāt mantojošu iespaidu uz neticīgo pusi. (17)

1. — Liecības draudzei V, 365. 366. lpp.
2. — Turpat 363. 364. lpp.
3. — Kristīgas audzināšanas pamati - 102. 103. lpp.
4. — Turpat 500. 501. lpp.
5. — Liecības draudzei IV, 505. lpp.
6. — Liecības draudzei V, 124. lpp.
7. — Kristīgas audzināšanas pamati 498. - 500. lpp.
8. — Liecības draudzei IV, 505. lpp.
9. — Turpat 505. 506. lpp.
10. — Turpat 504. 505. lpp.
11. — Turpat 507. lpp.
12. — Turpat V, 364. lpp.
13. — Turpat 363. lpp.
14. — Turpat 362. 363. lpp.
15. — Turpat IV, 506. 507. lpp.
16. — Lielā Ārsta pēdās 358. lpp.
17. — Vectēvi un pravieši 175. lpp.

10. Kad nepieciešams padoms

Meklējiet padomu Bībelē. — Kā Dieva iecelta, laipnība ir svēts iestādījums, un tajā nekad nevajadzētu iedoties savtīgos nolūkos. Kas domā spert šo soli, tiem svinīgā nopietnībā un ar lūgšanām vajadzētu pārdomāt tā svarīgumu un meklēt dievišķo padomu, lai zinātu, vai nodomātā rīcība saskan ar Dieva prātu. Vajadzētu rūpīgi ievērot norādījumus, kas Dieva Vārdā doti par šo lietu. Debesis ar patiku noraugās uz laulībām, kuras slēdz sirsnīgi vēloties saskaņoties ar Rakstos dotajiem norādījumiem. (1)

Ja vispār ir kāds jautājums, ko vajadzētu apsvērt ar mierīgu prātu un bezkaislīgu spriedumu, tad tās ir laulības. Ja kaut kur Bībele ir vajadzīga par padomdevēju, tad noteikti pirms tiek sperts solis divu cilvēku savienībai uz mūžu. Tomēr valda uzskats, ka šajā lietā noteicošais vārds sakāms jūtām, un pārāk daudzos gadījumos stūri savās rokās pārņem sentimentālas, slimīgas mīlestības jūtas, vadot dzīvi pretī bojā ejai. Tieši šeit jaunieši parāda mazāk inteliģences kā jebkur citur; tieši šeit viņi atsakās no citu padomiem. Liekas, ka laulību jautājumam pār viņiem ir kāds apburošs spēks. Viņi nepadodas Dievam. Viņu saprāts vairs nav brīvs, un tie rīkojas noslēgtībā, it kā baidīdamies, ka viņu plānus kāds varētu izjaukt. (2)

Daudzi dodas nepazīstamu ostu ūdeņos. Viņiem nepieciešams vadonis; tomēr tie nonicina tik ļoti vajadzīgo palīdzību un pieņem to, domādami, ka paši ir pietiekoši gudri sava kuģa vadīšanai, nesaprazdami, ka drīz vien var uzskriet apslēptai klintij, kas izsauktu viņu ticības un [71] laimes bojā eju.... Ja viņi čakli nepētīs šo Vārdu (Bībeli), tad smagi kļūdīsies un līdz ar to sabojās kā savu, tā arī citu cilvēku laimi šajā un nākošajā dzīvē. (3)

Pareizam lēmumam nepieciešamas lūgšanas. — Ja cilvēki, vēl nedomājot par laulībām, bija ieraduši divas reizes dienā lūgt Dievu, tad, sākot risināt šo jautājumu, tiem vajadzētu lūgt četras reizes dienā. Laulība ir kaut kas tāds, kas atstās iespaidu uz jūsu dzīvi šajā un nākošajā pasaulē...

Mūsdienu laulību lielum lielākais vairākums ir veids, kādā tās tiek noslēgtas, kļūst par vienu no pēdējā laika zīmēm. Vīri un sievas kļūst tik neatlaidīgi, tik stūrgalvīgi, ka šī jautājuma apspriešanā Dievs nemaz netiek ņemts vērā. Reliģija tiek nobīdīta malā, it kā tai nebūtu nekādas daļas pie šī svinīgā un svarīgā jautājuma izlemšanas. (4)

Kad valdzinājums neļauj uzklausīt padomu: — Iepazīstas divi cilvēki; viņi jūtas viens no otra savaldzināti, un visa viņu uzmanība tiek veltīta tikai vienā virzienā. Saprāts aptumšojas, un dievišķais spriedums tiek atmests. Viņi nepakļausies nekādam padomam un kontrolei, bet vēlēsies iet paši savu ceļu, neskatoties uz sekām. Līdzīgi epidēmijai vai kādai lipīgai slimībai, kurai jāpadara savs darbs, šī apmātība, kas viņus savaldzinājusi, panāk savu mērķi; liekas, ka nekas nevar apturēt šo nodomu piepildīšanos.

Varbūt ap viņiem ir cilvēki, kas saprot, ka abu ieinteresēto pušu savienošanās laulībā dos tikai nelaimi visam mūžam. Tomēr lūgumi un norādījumi izskan veltīgi. Varbūt ar šādu savienošanos vienas puses derīgums kalpošanas darbam, kuru Dievs varētu atzīt un svētīt, pilnīgi tiek sakropļots un iznīcināts; netiek ņemti vērā ne loģiskie prāta slēdzieni, ne pārliecināšanas mēģinājumi. [72]

Veltīgi ir visu piedzīvojušu vīru un sievu vārdi; nekas nespēj izmainīt viņu lēmumu, uz kuru tos vadījušas iegribas. Lūgšanas sapulces un viss, kas saistās ar reliģiju, viņiem kļūst neinteresants. Viņi atrodas savstarpējas apmātības varā, un dzīves pienākumi tiek nobīdīti malā kā pavisam mazsvarīga lieta. (5)

Jaunatnei vajadzīga vecāku un piedzīvojušu cilvēku gudrība. — Ja laulības ir nesušas tik daudz bēdu, kāpēc jaunieši nevēlas rīkoties apdomīgāk? Kāpēc viņi arvien vēl gatavi domāt, ka tiem nav vajadzīga vecāku un piedzīvojušu cilvēku padoms? Darba lietās vīri un sievas ir ļoti piesardzīgi. Iesaistoties kādā svarīgā pasākumā, viņi sagatavojas savam darbam. Attiecīgai lietai tiek ziedots laiks, nauda un rūpīgas studijas, lai viņu pasākums nepiedzīvotu neveiksmi.

Cik daudz lielāku piesardzību vajadzētu parādīt, iesaistoties laulības attiecībās, — attiecībās, kas ietekmēs nākošās paaudzes un nākošo dzīvi! Tā vietā šādas attiecības bieži tiek nodibinātas jokojoties un niekojoties, impulsīvi un kaislību pavadītas, akli un bez mierīgas visu lietu pārdomāšanas. Vienīgais izskaidrojums ir tas, ka sātanam patīk redzēt pasaulē bēdas un sabrukumu, un viņš auž šo tīklu dvēseļu sagūstīšanai. Viņš priecājas, ja šie neapdomīgie cilvēki nevar būt laimīgi šajā pasaulē un zaudē cerību nākamai dzīvei. (6)

Vajadzētu vērtēt vecāku nobriedušo spriedumu. — Vai bērniem padoms būtu jāprasa tikai savām iegribām un tieksmēm, ņemot vērā vecāku ieteikumu un spriedumu? Liekas, ka daži nemaz nedomā par savu vecāku vēlēšanos vai viņu priekšlikumiem, kā arī neņem vērā viņu nobriedušo spriedumu. Savtīgums neļauj viņu sirdīs ienākt bērna mīlestības jūtām pret [73] saviem vecākiem. Jauniešu prāti ir jāatmodina attiecībā uz šo jautājumu. Piektais bauslis ir vienīgais, kuram pievienots apsolījums, tomēr uz to raugās vieglprātīgi, un iemīlējušos jauniešu tieksmes pat pilnīgi to ignorē. Mātes mīlestības nonicināšana un tēva gādības apkaunojoša nevērtēšana ir grēki, kas pierakstīti pretī daudzu jauniešu vārdiem.

Viens no vislielākajiem maldiem, kas saistīts ar šo lietu, ir doma, ka nedrīkst traucēt nepiedzīvojušu savstarpējo attiecību veidošanos un ka ir nepareizi iejaukties viņu mīlas piedzīvojumos. Ja vispār ir kāds jautājums, kuru vajadzētu vispusīgi apskatīt, tad te tas ir. Noteikti liela nozīme ir citu piedzīvojošāku cilvēku palīdzībai un mierīgai, rūpīgai šo ieceru abpusējai aplūkošanai. Šis ir tāds jautājums, pret kuru ļaužu lielākā daļa izturas pārāk vieglprātīgi. Jaunie draugi, savās pārdomās par dzīvi, dodiet vietu arī Dievam un saviem dievbijīgajiem vecākiem. Lūdziet par to. (7)

Uzticieties dievbijīgiem vecākiem. — Ja jūs esat aplaimoti ar dievbijīgiem vecākiem, tad uzklausiet viņu padomu. Atklājiet viņiem savus nodomus un savas cerības; iepazīstaties ar mācību, kādu viņiem sniegusi dzīve. (8)

Ja bērni būtu atklātāki pret saviem vecākiem, ja tie uzticētos viņiem un stāstītu tiem savus priekus un bēdas, tad tie sev aiztaupītu daudz sirdssāpju nākotnē. Ja tie nevar saprast, kāda rīcība būtu pareizāka, tad lai visu atklāj tieši tā, kā paši to redz, saviem vecākiem un lai prasa no viņiem padomu. Kas gan varētu labāk zināt viņiem draudošās briesmas kā dievbijīgi vecāki? Kas gan labāk par viņiem var izprast bērnu īpatnējos rakstura vilcienus? Bērni, kas ir kristieši, augstāk par visām laicīgām svētībām vērtēs savu dievbijīgo vecāku mīlestību un atzinību. Vecāki var just līdzi saviem bērniem un lūgt par viņiem un [74] kopā ar viņiem, lai Dievs tos sargātu un vadītu. Pāri visam citam viņi norādīs tiem uz viņu labāko Draugu un pilnīgi nekļūdīgo padomdevēju. (9)

Lai vecāki vada jauniešu tuvākas draudzēšanās tieksmes. — Tēviem un mātēm jājūt, ka uz viņiem gulstas atbildība vadīt jauniešu tuvāku draudzēšanos ar tādām personām, kas varētu būt piemēroti dzīves draugi. Viņiem jājūt pienākums ar savu personīgo piemēru un pamācībām un ar palīdzošo Dieva žēlastību jau no agras bērnības tā veidot savu bērnu raksturus, lai tie būtu skaidri un cēli un lai tos pievilktu viss labais un patiesais. Līdzīgs pievelk līdzīgu, līdzīgs ciena līdzīgu. Ja agri iedēstāt dvēselē mīlestību uz skaidrību un patiesību, tad jaunieši meklēs tādu sabiedrību, kurai būs šādas rakstura īpašības. (10)

Īzāka precības. — Vecāki nedrīkst izlaist no acīm savu personīgo atbildību par bērnu nākotnes laimi. Īzāka godbijīgā pakļaušanās sava tēva lēmumam bija audzināšanas sekas, kas tam iemācīja mīlēt paklausības dzīvi. (11)

Dievs Īzāku ļoti pagodināja, darīdams viņu par apsolīšanas mantinieku, caur kuru pasaulei jāsaņem svētība; un tomēr, būdams jau četrdesmit gadus vecs, viņš padevās tēva lēmumam nosūtīt piedzīvojušu dievbijīgu kalpu, lai tas viņam izraudzītu sievu. Un šīs laulības rezultātā, kā to attēlo Svētie Raksti, mēs redzam jauku un skaistu mājas laimes ainu! “Un Īzāks veda Rebeku savas mātes Zāras dzīvoklī, un viņš to ņēma, un tā viņam palika sievu, un viņš to mīlēja. Tā Īzāks tapa iepriecināts pēc savas mātes nāves.” (12) [75]

Gudri vecāki rīkosies apdomīgi. — Tu jautā: “Vai vecākiem būtu jāizvēlas dzīves draugs, neņemot vērā dēla vai meitas domas vai jūtas?” Es šo jautājumu tev izteikšu tā, kā tam vajadzētu skanēt: Vai dēlam un meitai vajadzētu izvēlēties dzīves biedru, vispirms neapspriežoties ar vecākiem, ja šis solis būtiski ietekmē arī vecāku laimi, ja tie kaut cik mīl savus bērnus? Un vai šim bērnam, neskatoties uz vecāku padomu un lūgumu, vajadzētu tik neatlaidīgi iet pašam savu ceļu? Es noteikti atbildu: Nē; arī tad nē, ja tas paliktu neapprecējies. Piektais bauslis aizliedz tādu rīcību: “Godā savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvo tai zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dos,” Šis ir bauslis ar apsolījumu, kuru Kungs noteikti piepildīs to dzīvē, kas tam paklausīs. Gudri vecāki nekad neizvēlēsies saviem bērniem dzīves biedrus, nerēķinoties ar viņu vēlēšanos. (13)

1. — Vēstule 17. 1896. g.
2. — Kristīgās audzināšanas pamati 103. lpp.
3. — Kristīgās audzināšanas pamati 100. lpp.
4. — Uzsaukums jauniešiem 460. lpp.
5. — Review and Herald, 1888. g. 25. sept.
6. — Review and Herald, 1886. g. 2. febr.
7. — Kristīgās audzināšanas pamati 105. lpp.
8. — Lielā Ārsta pēdās 359. lpp.
9. — Kristīgās audzināšanas pamati 105. lpp.
10. — Vectēvi un pravieši 176. lpp.
11. — Vectēvi un pravieši 175. 176. lpp.
12. — Vectēvi un pravieši 175. lpp.
13. — Liecības draudzei V, 108. lpp.

Veiksmes vai neveiksmes iemesli

11. Sasteigtas nenobriedušu jauniešu laulības

Bērnības laika aizraušanās briesmas. — Nekad nevajadzētu atbalstīt agru laulību noslēgšanu. Tik nopietnās attiecībās, kādas veidojas laulības derībā un kurām ir tik tālu sniedzošas sekas, nevajadzētu stāties ar steigu, bez pietiekošas sagatavošanās un kamēr vēl nav pilnīgi attīstījušies fiziskie un garīgie spēki. (1)

Zēni un meitenes stājas laulības attiecībās ar nenodošu mīlestības izpratni, neizveidotām sprieduma spējām, bez cēlām augšup ceļošām jūtām un dod laulības solījumu, vadoties tikai no savām kaislībām...

Bērnībā veidotās attiecības bieži vien noslēdzas ar ļoti bēdīgu savienību vai kaunpilnu šķiršanos. Agras jaunības sakari, ja tie veidoti bez vecāku piekrišanas, reti kad sniedz pastāvīgu laimi. Jauniešu savstarpējās pieķeršanās jūtas vajadzētu apvaldīt, līdz pietiekošs vecums un piedzīvojumi padarītu tās godājamas un paliekošas. Kas neatļaus sevi ierobežot, tiem draud mokošas eksistences briesmas visā turpmākajā dzīves laikā.

Jaunietis, kas vēl nav aizsniedzis pilngadību, ir pavisam vājš spriedējs par otras tikpat jaunas personas kā viņa dzīves drauga piemērotību. Vēlāk viņu spriedumiem arvien vairāk nobriestot, tie redz, ka ir saistīti kopā uz visu mūžu un varbūt pavisam ne tādi, kas varētu viens otru darīt laimīgu. Un tad, kur savu likteni vajadzētu veidot, cik labu vien iespējams, sākas savstarpēji apvainojumi, plaisa vēl vairāk palielinās, līdz tie viens otram parāda pilnīgu vienaldzību un nevērību. Vārdā “mājas pavards” tie vairs neatrod nekā svēta. Pat gaisu saindē nelaipni vārdi un rūgti pārmetumi. (2) [80]

Nenobriedušu partneru laulības lielā mērā ir par iemeslu visam ļaunumam, kas valda mūsdienu pasaulē. Dzīves agrumā noslēgtās laulības nestiprina ne fizisko veselību, ne garīgās spējas. Par šo jautājumu visā visumā tiek domāts pārāk maz. Daudzu jauniešu rīcība balstās tikai uz impulsiem. Solis, kas viņus stipri iespaidos uz labu vai ļaunu, kas var kļūt par visa dzīves laika svētību vai lāstu, tiek sperts sasteigti, jūtu saviļņojuma ietekmē. No kristīgā redzes viedokļa dotos padomus vai norādījumus daudzi nevēlēsies ievērot. (3)

Sātans pastāvīgi cenšas paskubināt nepiedzīvojušus jauniešus pēc iespējas ātrāk iedoties laulībā. Bet jo mazāk mēs lepojamies ar laulībām, kas tagad tiek noslēgtas, jo tas ir labāk. (4)

Pat Dievu apliecinošo ļaužu starpā sasteigtas laulības izraisa atsvešināšanos, šķiršanos un grūtības draudzē. (5)

Kāda starpība starp Īzāka izturēšanos un mūsu jaunatni, pat tiem, kas sevi uzskata par kristiešiem. Jaunie ļaudis pārāk bieži domā, ka mīlestības objekta izvēle ir jautājums, kur padomu var dot tikai viņu “es”, jautājums, kuru nekādā veidā nevajadzētu kontrolēt ne Dievam, ne viņu vecākiem. Jau sen, pirms tie ir sasnieguši pienācīgu vecumu, viņi sevi uzskata par spējīgiem izdarīt izvēli bez vecāku palīdzības. Pa lielākai daļai pietiek tikai ar pāris gadiem, lai pārliecinātos par maldīšanos, tomēr bieži jau ir par vēlu, lai novērstu briesmīgās sekas. Pašsavaldīšanās un gudrības trūkums, kas raksturoja sasteigtu izvēli, padara ļaunumu vēl lielāku, līdz laulība kļūst par nospiedošu jūgu. Daudzi tādā veidā ir izpostījuši savu šīs dzīves laimi un arī cerību nākošajai dzīvei. (6)

Tīklos sapinas iespējamie Dieva darba strādnieki. Jaunieši pieņem patiesību, un kādu laiku viņu uzvedība ir pavisam laba; tad sātans sāk ap tiem aust savus tīklus, [81] pamudinot tos uz neprātīgu draudzēšanos un nožēlojamām laulībām. Viņš redz, ka tā ir veiksmīgākā metode viņu novēršanai no svētuma tekas. (7)

Man rādīja, ka mūsdienu jaunatne īsti neizprot tai draudošās lielās briesmas. Daudzus jauniešus Dievs gribētu pieņemt par strādniekiem Sava darba dažādajās nozarēs, bet iejaucas sātans un tā sasaista tos savā tīklā, ka tie atsvešinās no Dieva un kļūst nespējīgi Viņa darbam. Sātans ir viltīgs, veikls un neatlaidīgs strādnieks. Viņš labi zina kā noķert lamatās nepiesardzīgos Dieva bērnus; un tā ir satraucoša patiesība, ka tikai nedaudziem izdodas izglābties no viņa viltībām. Tie neparedz nekādas briesmas un neizvairās no viņa krāpnieciskā darba. Viņš liek tiem pieķerties vienam pie otra, nemeklējot gudrību no Dieva vai pie tiem, kurus Kungs sūtījis brīdināt, norāt vai pamācīt. Viņi jūtas patstāvīgi un negrib paciest ierobežojumus. (8)

Padomi nepilngadīgiem jauniešiem. — Tavi bērnišķie uzskati par mīlestību pret jaunām meitenēm nevienam neļauj tevi augstu vērtēt. Ļaujot prātam ievirzīties šajā gultnē, tu samaitā savas domas un nevari vairs pilnībā nodoties studijām. Tu tiksi vadīts uz netīru biedrošanos; tavs un arī citu ceļš kļūs samaitāts. Man rādīja tieši tādu gadījumu, kāds ir tavējais, un, kamēr tu stūrgalvīgi turēsies pie sava izraudzītā ceļa, visiem, kas centīsies tevi pamācīt, iespaidot vai iegrožot, tu parādīsi visnoteiktāko pretestību, jo tava sirds nav saskaņojusies ar patiesības un taisnības likumiem. (9)

Starpība gados. — Partnerim var nebūt laicīgas bagātības, tomēr viņam vajadzētu būt lielākai vērtībai - veselībai. Un pa lielākai daļai nevajadzētu būt lielai gadu starpībai. Šī likuma neievērošana [82] var izsaukt nopietnus jaunākā partnera veselības bojājumus. Arī bērniem tad bieži tiek nolaupīts fiziskais un garīgais spēks. No gados veca tēva vai mātes viņi nevar saņemt tādu gādību un draudzību, kādu prasa viņu jaunās dzīvības, un ar vecāku nāvi viņiem var tikt atņemta mīlestība un vadība tieši tad, kad tā būtu visvairāk vajadzīga. (10)

1. — Lielā Ārsta pēdās - 358. lpp.
2. — Liecības jauniešiem - 452. lpp.
3. — Liecības jauniešiem - 453. lpp.
4. — Liecības draudzei II - 252. lpp.
5. — Review and Herald, 1888. g. 25. sept.
6. — Vectēvi un pravieši - 175. lpp.
7. — Liecības draudzei V - 114. 115. lpp.
8. — Liecības draudzei V - 105. 106. lpp.
9. — Manuskripts 15. a, 1896. g.
10. — Lielā Ārsta pēdās - 358. lpp.

12. Piemērotība

Piemēroti viens otram. — Daudzās ģimenēs trūkst kristīgas pieklājības, patiesas laipnības un savstarpējas cieņas, kas tās locekļus sagatavotu laulībām un laimīgai savu personīgo mājas pavardu iekārtošanai. Pacietības, laipnības, pretimnākošas pieklājības, kristīgas līdzjūtības un mīlestības vietā valda asi vārdi, nepiekāpīgi uzskati un kritizējošs, pavēlniecisks gars. (1)

Bieži gadās, ka cilvēkiem pirms savu dzīvju savienošanas ir bijis pavisam maz izdevību iepazīt vienam otru, vienam otra ieradumus un raksturu, un, savienojoties uz mūžu pie altāra, tie patiešām viens otram ir sveši ikdienas dzīvē. Kad jau ir par vēlu, tad daudzi spiesti atzīt, ka nav viens otram piemēroti un viņu savienības sekas ir visa mūža ciešanas. Bieži vīra un tēva kūtruma un ļauno ieradumu dēļ cieš sieva un bērni. (2)

Nesaskanīgu laulību dēļ, šodien pasaulē sastopams ļoti daudz posta un grēka. Daudzos gadījumos pietiek ar nedaudziem mēnešiem, lai vīrs un sieva saprastu, ka ar saviem raksturiem tie nekad nespēs izveidot saskanīgu dzīvi, un rezultātā mīlestības un Debesu harmonijas vietā sāk valdīt strīdi un nesaskaņas.

Strīdoties par mazvērtīgām lietām, arvien lielāks kļūst sarūgtinājums. Domstarpības un ķildas mājās ienes postu, pilnīgi šķirot tos, kuriem vajadzētu būt vienotiem ar mīlestības saitēm. Tā ar nesaprātīgām laulībām daudzi ir iznīcinājuši paši sevi, dvēseli un miesu, grimstot arvien pretī pilnīgai pazušanai. (3)

Nepārtrauktās nesaskaņās sadalītā māja. — Laulības dzīves laime un labklājība atkarīga no abu partneru vienprātības. Kā gan miesas prāts var saskaņoties ar prātu, kas visur grib paklausīt Kristum? Viens sēj uz miesu, domājot un rīkojoties saskaņā ar savas sirds tieksmēm; otrs sēj uz garu, censdamies apspiest savtību, pārvarēt iegribas, un dzīvot paklausībā Kungam, par Kura kalpu viņš pats sevi sauc. Tāpēc te pastāvēs nepārtraukta nesaskaņu gaumes, tieksmju un mērķu ziņā. Ja ticīgais, stipri turoties pie pamatlikumiem, nemantos grēkus nenožēlojošo pusi, tad viņš, kā parasti tas notiek, kļūs arvien mazdūšīgāks un pārdos savus reliģiskos pamatlikumus par nīcīga cilvēka sabiedrību, kam nav nekā kopēja ar Debesīm. (4)

Nepiemērotības dēļ izpostītas laulības. — Daudzas laulības var sniegt tikai bēdas, un tomēr jauniešu prāts traucas šajā virzienā, tāpēc ka sātans tā viņus vada un iedveš domu, ka apprecoties tie var kļūt laimīgi, kaut gan tie nespēj ne valdīt pār sevi, ne uzturēt ģimeni. Kas, lai izvairītos no nepatīkamām nesaskaņām un strīdiem, negrib piemēroties otra noskaņojumam, tiem nevajadzētu spert šo soli. Bet tas ir viens no pēdējo dienu vilinošajiem kārdinājumiem, kuram padodoties tūkstoši iet bojā šajā un nākošajā dzīvē. (5)

Aklas mīlestības sekas. — Tiem, kurus skar minētā lipīgā slimība — aklā mīlestība, visas spējas tiek pakļautas šai vienai kaislībai. Liekas, ka viņiem nav vesela saprāta, un viņu rīcība modina nepatikas sajūtu visos, kas tos novēro un redz... . Daudziem šī slimība savu krīzes stāvokli sasniedz pāragrās laulībās, un, kad visi jaunumi jau ir pagātnē un flirta apburošā vara zaudējusi savu spēku, tad viena vai abas puses sāk saprast savu patieso stāvokli. Viņi atzīst, ka nav viens otram piemēroti, un tomēr ir savienoti uz visu dzīvi. Ar vissvinīgākajiem solījumiem saistīti viens pie otra, tie ar izmisušu sirdi raugās uz nožēlojamo dzīvi, kas viņus tagad gaida. Tad viņiem vajadzētu darīt visu iespējamo savu stāvokļa uzlabošanai, tomēr daudzi tā negrib rīkoties. Viņi kļūst vai nu neuzticīgi savas laulības solījumam vai arī jūgu, ko paši sev stūrgalvīgā kārtā uzlikuši, padara tik mokošu, ka ne mazums no tiem gļēvi izbeidz savu dzīvi. (6)

Kā vīram, kā sievai turpmākajā dzīves laikā vajadzētu mācīties izvairīties no visa, kas izraisa strīdu, un nelauzt doto laulības solījumu. (7)

Citu cilvēku brīdinošie piedzīvojumi. — Sātans ar brīnišķām sekmēm A raksturu. Šim gadījumam vajadzētu sniegt jauniešiem uzskatāmu mācību par laulībām. Viņa sieva izvēloties dzīves biedru sekoja jūtām un impulsiem, bet ne prātam un taisnīgam spriedumam. Vai viņu laulība bija patiesas mīlestības rezultāts? Nē, nē; tā radās impulsīvi — aklas, nesvētas kaislības rezultātā. Neviens no viņiem pat nebija sagatavojušiem laulības dzīves atbildīgajiem pienākumiem. Kad interese par jauno lietu kārtību bija zudusi un tie viens otru bija iepazinuši, vai tad viņu mīlestība kļuva stiprāka, viņu jūtas dziļākas un viņu dzīves savienojās jaukā saskaņā? Notika tieši pretējais. Ļaujot izpausties savu raksturu sliktākajām iezīmēm, tās arvien vairāk nostiprinājās. Viņu laulības dzīve nebija laime, bet gan smaga nasta, kas kļuva arvien nospiedošāka. (8)

Jau daudzus gadus saņemu vēstules no daudzām personām, kas nelaimīgi apprecējušās, un sāp sirds, lasot šos atklātos atbaidošos dzīves stāstus. Nav viegli izšķirties, kādu padomu dot šiem nelaimīgajiem ļaudīm vai kā atvieglot viņu likteni; tomēr to skumjajai pieredzei vajadzētu brīdināt citus. (9)

1. — Review and Herald, 1886. g. 2. febr.
2. — Vectēvi un pravieši - 189. lpp.
3. — Liecības jauniešiem - 453. lpp.
4. — Liecības draudzei IV - 507. 508. lpp.
5. — Liecības draudzei V - 122. 123. lpp.
6. — Liecības draudzei V - 110. 111. lpp.
7. — Liecības draudzei V - 122. lpp.
8. — Liecības draudzei V - 121. 122. lpp.
9. — Liecības draudzei V - 366. lpp.

13. Mājas audzināšanas darbs

Sagatavošanās laulības dzīvei — svarīga audzināšanas nozare. — Nekādā gadījumā nevajadzētu iesaistīties laulības attiecībās, pirms abas puses nav iepazinušās ar mājas dzīves praktiskajiem pienākumiem. Sievai būtu jāizkopj sava domu pasaule un izturēšanās veids, lai viņa spētu pareizi audzināt bērnus, kas viņai var būt tiks doti. (1)

Daudzas sievietes, kas tiek uzskatītas kā ļoti izglītotas, kas ar goda rakstu ir beigušas kādu mācību iestādi, dzīves praktiskajos pienākumos tomēr ir apkaunojoši nezinošas. Viņas nemaz nav iepazinušās ar noteikumiem, kas katrā ziņā jāievēro ģimenes dzīves vadīšanās un kas tāpēc tik svarīgi visas ģimenes laimei. Viņas var runāt par sievietes augstajām zināšanām un tās tiesībām, tomēr pašas tālu atpaliek no tieši sievietei vajadzīgajām iemaņām.

Ikkatrai Ievas meitai ir tiesības iegūt pilnīgas mājas pienākumu zināšanas, saņemot praktisku izglītību visos mājas darbu nozarojumos. Ikkatrai jaunietei vajadzētu saņemt tādu izglītību, lai aicināta pildīt sievas un mātes pienākumus, tā visur varētu rīkoties kā karaliene savā valstī. Viņai pilnībā jāzina, kā vadīt un pamācīt savus bērnus un kā izrīkot kalpus vai, ja tas vajadzīgs, kā ar savām personīgajām rokām kalpot savas mājas vajadzībām. Viņai ir tiesības izprast cilvēcīgā ķermeņa uzbūvi un higiēnas pamatlikumus, diētas un apģērba, darba un atpūtas jautājumus, kā arī daudzas citas lietas, kas cieši saistītas ar viņas mājas labklājību. Viņai ir tiesības iegūt zināšanas par vislabākajām slimību ārstēšanas metodēm [88] lai tā pati varētu rūpēties par bērniem to saslimšanas gadījumos un tai sava visdārgākā manta nebūtu jānodod sveša ārsta vai med. māsas rokās.

Uzskats, ka nezināšana lietderīga darba jautājumos ir neatņemama īsta vīrieša un īstas sievietes rakstura iezīme, runā pretī Dieva nodomam, radot cilvēku. Kūtrums ir grēks, un vienkāršo dzīves pienākumu nezināšana radusies no neprāta, kas daudzos vēlākās dzīves gadījumos būs rūgti jānožēlo. (2)

Jaunas sievietes domā, ka ēdienu gatavošana un citi mājas darbi ir kalpu un kalpoņu pienākums; un tāpēc daudzām meitenēm, kas apprecas un kurām jāsāk rūpēties par ģimenēm, ir pavisam vāji priekšstati par sievas un mātes pienākumiem. (3)

Kā likumu vajadzētu ievērot, ka jaunieši nedrīkst apprecēties, ja tie nemāk rūpēties par bērniem, kas tiek ievesti viņu ģimenēs. Viņiem jāzina kā gādāt par šo namu, ko Dievs viņiem devis. Ja tie neizprot likumus, kādiem Dievs pakļāvis viņu organismu, tie nekad nevarēs izprast savus pienākumus pret Dievu vai pašiem pret sevi. (4)

Apmācības mājas darbos jāiekļauj koledžas programmā. — Audzināšana, kas mūsu koledžās jāsaņem jauniešiem par mājas dzīves pienākumiem, pelna īpašu uzmanību. Rakstura veidošanas darbā ļoti svarīgi, lai mūsu skolu audzēkņi tiktu pamācīti veikt viņiem nozīmēto darbu, atbrīvojoties no katras tieksmes uz kūtrumu. Viņiem vispusīgi jāiepazīstas ar ikdienas dzīves pienākumiem. Tie jāpamāca rūpīgi un labi veikt mājas uzdevumus un arī, cik iespējams klusu un mierīgi. Viss jāpadara pienācīgi un kārtīgi. Virtuve un arī visas citas telpas jāuztur tīras un glītas. Grāmatas jānoliek savrup [89] līdz to īstajam laikam un nevajadzētu uzņemties vairāk studiju, kā iespējams apmeklēt, neatstājot novārtā mājas pienākumus. Grāmatu studijas nedrīkst tā sasaistīt prātu, ka paliek nedarīti mājas darbi, no kuriem ir atkarīgs ģimenes prieks un miers.

Šo pienākumu pildīšanā vajadzētu pārvarēt paviršību, nevīžību un nekārtību; jo, neizlabojot šos ieradumus, tie ieaudīsies visās dzīves fāzēs, un cilvēks nespēs vest lietderīgu dzīvi. (5)

Nepieciešams iepazīties ar mājas pienākumiem. — Daudzas studiju nozares, kas aprij audzēkņu laiku, nav nepieciešamas lietderīgai un laimīgai dzīvei, bet katram jaunietim ir pamatīgi jāiepazīstas ar ikdienas pienākumiem. Ja vajadzīgs, jauniete var iztikt bez franču valodas, algebras un pat bez muzicēšanas pie klavierēm, bet katrā ziņā viņai jāprot izcept labu maizi, uzšūt glītas un ērtas drēbes un personīgi veikt daudzus mājsaimniecības pienākumus.

Visas ģimenes veselībai un laimei nekas nav nepieciešamāks par veiklību un gudrību ēdienu pagatavošanas mākslā. Ar slikti sagatavotu un neveselīgu uzturu viņa var traucēt un pat pilnīgi sagraut kā pieaugušo cilvēku lietderību, tā arī bērnu attīstību. Pie tam ar ķermeņa vajadzībām piemērotas barības sagādāšanu viņa var padarīt tikpat daudz laba, cik pretējā gadījumā slikta. Tā daudzējādi dzīves laime ir saistīta ar uzticīgu ikdienas pienākumu pildīšanu. (6)

Piegrieziet vērību higiēnas pamatlikumiem. — Higiēnas pamatlikumiem par diētu, kustībām svaigā gaisā, bērnu aprūpēšanu, slimo [90] ārstēšanu un daudzām līdzīgām lietām vajadzētu piegriezt daudz lielāku vērību, nekā parasti tiek darīts. (7)

Mācot higiēnu, īsts skolotājs izmantos katru izdevību, lai parādītu pilnīgas tīrības nepieciešamību kā personīgajos ieradumos, tā visā apkārtnē... Māciet skolniekiem, ka pilnīgi tīra virtuve un gaumīgi ar veselīgu uzturu klāts galds dos lielāku ieguldījumu ģimenes laimes nodrošināšanai un atzinības saņemšanai no jebkura domājoša apmeklētāja kā jebkurš daudzums visdārgāko mēbeļu un iekārtu viņu viesistabā. Mācība, ka “dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs” (Lūkas 12, 23. ), tagad nav mazāk vajadzīga kā tad, kad to pirms daudz gadsimtiem deva dievišķais skolotājs. (8)

Kādai jaunietei dots padoms kļūt čaklai un strādīgai. — Tev ir īpatnējas rakstura iezīmes, kas stingri jādisciplinē un apņēmīgi jāsavalda, pirms tu kaut cik droši vari doties laulībā. Tāpēc domas par kopdzīvi, kas stingri jādisciplinē un apņēmīgi jāsavalda, pirms tu kaut cik droši vari doties laulībā. Tāpēc domas par kopdzīvi tev jāaizmirst, līdz tu būsi pārvarējusi trūkumus savā raksturā, jo citādi tu nebūsi laimīga sieva. Tu sevi neesi audzinājusi sistemātiskam mājas darbam. Tu neesi sapratusi, cik nepieciešami būt čaklai un strādīgai. Ja reiz būs izveidots ieradums priecīgi darīt lietderīgu darbu tad tas nekad vairs nezudīs. Tad tu būsi sagatavota jebkuriem dzīves apstākļiem un būsi piemērota savai vietai. Tu iemācīsies mīlēt darbu. Kad tev iepatiksies lietderīgais darbs, tad arī tavas domas būs ar to aizņemtas un tev nebūs laika nodoties nereāliem sapņiem. [91]

Prasme veikt lietderīgu darbu tavam nemierīgajam un neapmierinātajam prātam piešķirs stabilitāti. jaunu enerģiju, kā arī atbilstošu cēlumu, kuru citi būs spiesti cienīt. (9)

Meiteņu praktisko apmācību vērtība. — Daudzi, kas dēla apmācību uzskata kā nepieciešamu, lai tas nākotnē varētu sev nopelnīt iztiku, liekas ir pilnīgi vienaldzīgi pret savu meitu, vai tā tiek vai netiek sagatavota neatkarīgai dzīvei, kur tā pati varētu uzturēt. Skolā viņa parasti maz ko apgūst, kas praktiski būtu izmantojams dienišķās maizes nopelnīšanai; un, nesaņemot mājās pamācību par virtuves noslēpumiem un mājsaimniecības darbiem, tā izaug nekam nederīga, par nastu saviem vecākiem...

Sieviete, kas pamācīta rūpēties pati par sevi, būs spējīga rūpēties arī par citiem. Viņa nekad nebūs lieka ģimenē vai sabiedrībā. Ja laime novērsīsies no viņas, tā vienmēr sev atradīs kādu vietu, kur godīgi nopelnīt iztiku un palīdzēt tiem, kas ir atkarīgi no viņas. Sievieti vajadzētu apmācīt kādam darbam, ar kuru tā vajadzības gadījumā pati varētu sevi apgādāt. Nerunājot nemaz par citiem godīgiem darbiem, katrai meitenei vajadzētu iemācīties veikt visus mājas pienākumus - prast pagatavot ēdienus, vadīt saimniecību un šūt drēbes. Viņai vajadzētu iepazīties ar visām tām lietām, kuras nepieciešams zināt katrai mātei, neskatoties uz to, vai ģimene ir bagāta vai trūcīga. Tad, ja atgadās nelaime, viņa būs sagatavota visiem apstākļiem; viņa zināmā mērā būs no apstākļiem neatkarīga. (10)

Jebkurai sievietei prasme veikt mājas darbus nemaz nav novērtējama. Nav saskaitāmas tās mājas, kurās sievas un mātes ne spējīgums sadragājis ģimenes laimi. Nav tik svarīgi, lai mūsu meitas mācītos gleznot, muzicēt vai pat mācēt sarežģītas matemātiskas darbības un dažādas retorikas [92] figūras, kā mācīties piegriezt, šūt un izlabot savas drēbes un pagatavot veselīgu un garšīgu ēdienu. Kad meitenei ir deviņi vai desmit gadi, no viņas vajadzētu prasīt regulāru līdzdalību mājas darbos, kas tai pa spēkam, un arī atbildību par veidu, kādā viņa savu darbu padara. Tas tiešām bija gudrs tēvs, kas jautāts par nodomiem attiecībā uz savām meitām, atbildēja: “Es esmu nodomājis nodot tās mācībā pie viņu lieliskās mātes, lai viņas prastu izmantot laiku un būtu derīgas kļūt par sievām un mātēm, par ģimenes vadītājām un lietderīgām sabiedrības loceklēm. (11)

Paredzētajam laulātajam draugam vajadzētu būt saimnieciskam un strādīgam. — Seno laiku ieradumi prasīja, lai līgavainis pirms laulības līguma noslēgšanas, atkarībā no saviem apstākļiem, maksātu sievastēvam zināmu naudas summu vai arī dotu kādu citu atbilstošu vērtību. To uzskatīja par laulības attiecību nodrošinājumu. Tēvi neuzdrošinājās uzticēt savas meitas laimi vīram, kas nebija iekrājis līdzekļus ģimenes uzturēšanai. Ja tas nebija pietiekoši saimniecisks un enerģisks savās darba lietās, lopu vai zemes iegādē, tad varēja baidīties no neveiksmēm arī tālākā dzīvē. Kam nebija ko maksāt par sievu, tam nolika zināmu pārbaudes laiku. Viņš drīkstēja strādāt pie iemīļotās meitenes tēva, pie tam kalpošanas laiku noteica atkarībā no prasītās vērtības. Ja precinieks darbā bija godīgs un čakls un arī citādi izrādījās cienīgs, viņš dabūja meitu par sievu, un parasti samaksa, ko tēvs bija saņēmis, kāzās tika atdota jaunajai sievai...

Šim senajam paradumam, kaut arī reizēm to izlietoja ļaunprātīgi, kā Lābana gadījumā, bija savs labums. Ja līgavainim izredzētās iegūšanai vispirms vajadzēja kalpot, tad ar to tika aizkavētas [93] pārsteidzīgas laulības un pārbaudīta viņu mīlestība, kā arī spējas rūpēties par ģimeni.

Mūsu laikos, pastāvot pretējiem ieradumiem, rodas daudz nelaimju. (12)

Nevienam vīram nevar piedot finansiālo spēju trūkumu. Par daudziem vīriem tomēr var teikt: viņš ir laipns, patīkams, augstsirdīgs, labs cilvēks un kristietis; bet viņš nespēj pats tikt galā ar savām darīšanām. Līdzekļus viņš izšķiež kā tīrais bērns. Vecāki viņu nav mācījuši un radinājuši dzīvot saskaņā ar pašuzupurēšanās principiem. (13)

1. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. maijs.
2. — Kristīgās audzināšanas pamati - 75.
3. — Lielā ārsta pēdās - 302.
4. — Manuskripts, 1887. g. 19.
5. — Liecības draudzei VI - 169. 170.
6. — Audzināšana - 216.
7. — Audzināšana - 197.
8. — Audzināšana - 200.
9. — Liecības draudzei III - 336.
10. — Veselības reformētājs, 1887. g. dec.
11. — Kristīgās audzināšanas pamati - 74.
12. — Vectēvi un pravieši - 188. 189.
13. — Vēstule 123. 1900. g. [94]

14. Nepieciešama patiesa atgriešanās

Reliģija nodrošina ģimenes laimi. — Ģimenes reliģijai ir brīnišķīgs spēks. Vīra izturēšanās pret sievu un sievas izturēšanās pret vīru var būt tāda, ka mājas dzīve kļūst par sagatavošanos ieejai augšā esošajā ģimenē. (1)

Sirdis, kurās valda mīlestība, nekad nevar aiziet ļoti tālu viena no otras. Reliģija ir mīlestība, un kristīga māja ir tieši tāda, kurā valda mīlestība, kas izpaužas apdomīgos laipnības un smalkjūtīgas pieklājības darbos. (2)

Mājās vajadzīga reliģija. Vienīgi tā var novērst smagās pārestības, kas tik bieži sarūgtina laulības dzīvi. Dziļa, patiesa un nesavtīga mīlestība var būt tikai tur, kur valda Kristus. Tad dvēsele savienosies ar dvēseli, un divu cilvēku dzīves veidos jauku saskaņu. Dieva eņģeļi apmeklēs viņu namu, un viņu svētā klātbūtne svētīs arī laulāto draugu guļamistabu. Zemiska juteklība tur neatradīs sev vietu. Domas griezīsies augšup pie Dieva; pie Viņa pacelsies arī sirds ilgas. (3)

Ikkatrā ģimenē, kur pastāvīgi valda Kristus, tās locekļi parādīs viens otram smalkjūtīgu interesi un mīlestību; ne atsevišķus mīlestības jūtu uzplūdumus, kas atklājas tikai maigos klāstos, bet gan dziļu un paliekošu mīlestību. (4)

Kristietības pārvaldošais iespaids. — Laulības attiecībās vajadzētu redzēt kristietības atstāto pārvaldošo iespaidu, tomēr pārāk bieži motīvi, kas vada uz šo savienošanos, nemaz nesaskan ar kristīgajiem pamatlikumiem. Sātans pastāvīgi cenšas nostiprināt savu varu pār Dieva ļaudīm, skubinot tos noslēgt savienību ar viņa pavalstniekiem, un, lai to sasniegtu, [95] viņš pūlas sirdīs uzkurt nesvētas kaislības. Tomēr Kungs Savā Vārdā devis skaidrus norādījumus nesavienoties ar tiem, kuros nevalda Viņa mīlestība. (5)

Padomi jaunam laulātam pārim. — Uz visu mūžu noslēgtā savienība, laulība, izmantota kā simbols attiecībām starp Kristu un Viņa draudzi. Gars, kādu Kristus parāda Savai draudzei, ir tāds, Kādu vīram un sievai jāparāda vienam pret otru. Ja viņi vairāk par visu mīl Dievu, tad, paliekot Kristū, viņi mīlēs viens otru, pastāvīgi paliekot laipniem un iecietīgiem savā starpā. Ar savstarpēju paša izliegšanos un uzupurēšanos viņi būs viens otram par svētību...

Jums abiem nepieciešama atgriešanās. Neviens no jums pareizi neizprot, ko nozīmē paklausība Dievam. Pārdomājiet vārdus: “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” Es no visas sirds ceru, ka jūs abi kļūsiet īsti Dieva bērni, kalpi, kuriem Viņš varēs uzticēt atbildības. Tad jūs iepazīsiet mieru, paļāvību un ticību. Tiešām, jūs abi varat būt laimīgi, uzticīgi kristieši. Radinieties visu ātri un skaidri izšķirt, lai jūs varat izvēlēties labo un atrauties no ļaunā. Iedziļinieties Dieva Vārdā. Kungs Jēzus vēlas jūs glābt. Kungs tevi brīnišķīgi ir uzturējis, mans brāli, lai tu dzīvotu lietderīgu dzīvi. Ieaud tajā visus iespējamos labos darbus.

Ja jums nebūs karstas vēlēšanās kļūt par Dieva bērniem, tad jūs arī skaidri nesapratīsiet, kā jūs varētu viens otram palīdzēt. Esiet savā starpā iejūtīgi un rīkojieties apdomīgi, atsakoties no savām iegribām, saviem mērķiem, lai tikai varētu aplaimot savu draugu. Dienu no dienas jūs varat arvien vairāk iepazīt viens otru. Dienu no dienas jūs varat arvien labāk saprast, kā padarīt stiprākas jūsu rakstura vājās vietas. Kungs Jēzus būs jūsu [96] gaisma, jūsu spēks un jūsu līksmības kronis, ja jūs savu gribu pakļausiet Viņa gribai...

Jūsu sirdīs nepieciešama Dieva savaldošā žēlastība. Neilgojieties pēc ērtas un bezdarbīgas dzīves. Visiem, kas saistīti ar Kunga darbu, pastāvīgi jāsargās no savtības. Turiet savus lukturus spožus un degošus. Tad jūs savos vārdos un rīcībā nebūsiet bezrūpīgi. Jūs abi būsiet laimīgi, ja centīsieties izpatikt viens otram. Turiet dvēseles logus atvērtus pret Debesīm un aizvērtus pret zemi.

Cilvēki aizsniegtu augstu attīstības pakāpi, ja tikai tie pieņemtu Kristu par savu personīgo Pestītāju. Esiet modri un lūdziet, pakļaujot Dievam visas lietas. Apziņa, ka tiecieties pretī mūžīgai dzīvei, jūs abus stiprinās un iepriecinās. Savās domās, vārdos un rīcībā jums jābūt gaismai pasaulē. Paliekot Kristū, audziniet un disciplinējiet paši sevi; jo Viņš jums ir uzticējis svētus uzdevumus, kurus bez šīs audzināšanas jūs nevarēsiet pareizi izpildīt. Ticot Jēzum jums nav jāglābj tikai savas dvēseles, bet ar mācību un priekšzīmi jācenšas glābt arī citus. Pieņemiet Kristu par savu priekšzīmi. Parādiet Viņu kā tādu, kas jums dod spēku uzvarai. Pilnīgi iznīciniet savtības sakni. Paaugstiniet Dievu, jo jūs esat Viņa bērni. Pagodiniet savu Glābēju, un Viņš jums dos vietu savā valstībā. (6)

1. — Vēstule 57., 1902. g.
2. — Liecības draudzei V - 335.
3. — Liecības draudzei V - 362.
4. — Review and Herald, 1886. g., 2. febr.
5. — Vectēvi un pravieši - 563.
6. — Vēstule 57., 1902. g.

Pie laulību altāra

15. Svinīgi solījumi

Dieva nolūks ar laulātiem draugiem. — Dievs no vīra veidoja sievu, lai tā viņam būtu par draugu un biedru, vienota ar to, lai tā viņu iedrošinātu, iepriecinātu un aplaimotu, bet vīrs lai savukārt būtu viņas stiprais palīgs. Visi, kas laulības attiecībās stājas ar svētu nolūku - vīrs, lai iegūtu sievietes sirds skaidro mīlestību; sieva, lai mīkstinātu un labotu sava vīra raksturu un pilnveidotu to - piepilda Dieva nodomu.

Kristus nenāca iznīcināt šo iestādījumu, bet pacelt to tā sākotnējā svētumā un skaidrībā. Viņš nāca, lai cilvēkā atjaunotu Dieva līdzību, un iesāka Savu darbu ar laulību attiecību atzīšanu. (1)

Viņš, Kas Ādamam par biedru un draugu deva Ievu, Savam pirmajam brīnumdarbam izvēlējās kāzu svinības. Savu atklāto kalpošanas darbu Kristus iesāka viesību zālē, kur kopīgi priecājās draugi un radi. Ar to Viņš laulību atzina kā iestādījumu, kuru Pats bija dibinājis. Viņš savienoja vīrus un sievas svētā laulībā, lai uzaudzinātu ģimenes, kuru locekļi, ar godu vainagoti, tiktu atzīti arī kā augšā esošās ģimenes locekļi. (2)

Jēzus vēlas redzēt laimīgas laulības. — No Kristus plūstošā dievišķā mīlestība nekad neizposta cilvēcīgo mīlestību, bet gan ietver to sevī. Dievišķā mīlestība skaidro un šķīsta, paceļ un cēlina cilvēcīgo mīlestību. Cilvēcīgā mīlestība nekad nenesīs savus dārgos augļus, ja tā nebūs vienota ar dievišķo dabu un radināta tiekties pretī Debesīm. Jēzus vēlas redzēt laimīgas laulības, laimīgus ģimenes pavardus. (3) [100]

Tāpat kā visas citas Dieva dāvanas, kuru apsardzība bija uzticēta cilvēcei, līdz ar grēku tika samaitāta arī laulība; bet evaņģēlijs vēlas atkal atjaunot tās šķīstumu un skaistumu...

Kristus žēlastība, vienīgi Kristus žēlastība var šo iestādījumu padarīt par tādu, kādu Dievs to vēlējās redzēt - par līdzekli cilvēces aplaimošanai un pacelšanai. Tādā veidā virs zemes dzīvojošās ģimenes ar savu vienotību, mieru un mīlestību var pārstāvēt lielo Debesu ģimeni.

Patreizējais sabiedrības stāvoklis sniedz bēdīgu priekšstatu par Debesu ideālu attiecībā uz šo svēto savienību. Bet pat tiem, kas cerētā prieka un draudzības vietā mantojuši tikai sarūgtinājumu un izmisumu, Kristus evaņģēlijs piedāvā mierinājumu un iepriecu. (4)

Līksms gadījums — Raksti ziņo, ka uz kāzu mielastu Kānā bija aicināts kā Jēzus, tā arī Viņa mācekļi. Uz kāzām ielūgtajiem ticīgajiem Kristus nav devis nekādas pilnvaras teikt: Man nav jāpiedalās tik līksmā notikumā. Piedaloties šajā mielastā, Kristus mācīja, ka Viņš vēlas, lai mēs līksmotos ar līksmajiem, ievērojot visus noteikumus. Viņš nekad nav nopēlis cilvēku nevainīgās svinības, ja tās tiek rīkotas saskaņā ar Debesu likumiem. Sanāksmēs, kuras Kristus pagodināja ar Savu klātbūtni, ir tiesības piedalīties arī Viņa sekotājiem. Pēc šīm svinībām Kristus apmeklēja vēl daudzas citas, svētot tās ar Savu klātbūtni un Savām pamācībām. (5)

Kāzās nav vietas ārišķībām, pārspīlējumiem un vieglprātīgai jautrībai. — Kāzu ceremonijas ir padarītas par ārišķību, pārspīlējumu un savu tieksmju apmierināšanas iestādījumu. Bet ja pretējās puses piekrīt reliģiskiem uzskatiem un to praktiskai īstenošanai, ja viss tiek darīts pareizi un ceremoniju izvada bez ārišķībām un [101] pārspīlējumiem, tad arī šo laiku kāzas Dievam nevar būt nepatīkamas. (6)

Nav nekāda iemesla lielam sarīkojumam vai ārišķībām, pat ja partneri būtu viens otram piemēroti. (7)

Laulības iestādījuma savienošana ar jautrību un līksmību, it kā tas būtu kaut kas sevišķs, man vienmēr ir licies pavisam nepiemēroti. Tam tā nevajadzētu būt. Tas ir Dieva iekārtojums, uz ko vajadzētu raudzīties ar vislielāko godbijību. Veidojot ģimenes attiecības virs zemes, mums ar to vajadzētu atklāt, kāda ir ģimene augšā Debesīs. Pirmā vietā vienmēr jādomā par Dieva godu. (8)

Laulības Vaita kundzes mājā. — Otrdien, ap pulksten 11.00 priekšpusdienā, mūsu lielā ēdamistaba tika sagatavota laulību ceremonijai. šajā gadījumā kalpoja brālis B, un viss noritēja jauki. Izskanēja aicinājums, ... lai pēc laulības ceremonijas lūgšanu pienestu māsa Vaita. Kungs man deva sevišķu brīvību. Dieva Gars darīja manu sirdi iejūtīgu un padevīgu. Šajā gadījumā neatskanēja nekādi vieglprātīgi joki vai muļķīgi izteicieni; viss, kas bija saistīts ar šīm kāzām, risinājās svinīgi un svēti. Visam bija augšup ceļošs raksturs, un tas atstāja dziļu iespaidu. Kungs svētīja šo laulību un tagad viņi abi savas intereses veltījuši darbam misijas laukā, meklējot un glābjot tos, kas ir pazuduši. Dievs viņus svētīs uzsāktajā darbā, ja tie pazemīgi staigās ar Viņu, pakalpīgi paļaujoties uz Viņa apsolījumiem. (9)

Divu dzīvju pilnīga savienošanās. — (E. G. Vaitas piezīmes par kādu laulību ceremoniju sanatorijā, 1905. gadā, Kalifornijā) Tas ir svarīgs laiks cilvēku dzīves stāstā, kas te stāvēja jūsu [102] priekšā, lai dvēseļu glābšanas darbam savienotu savas intereses, savas tieksmes, savu mīlestību un savas pūles. Nodibinot laulības attiecības, tiek sperts ļoti svarīgs solis - divu dzīvju pilnīga savienošanās vienā... Tas saskan ar Dieva prātu, ka vīrs un sieva savienojas Viņa darba veikšanai, lai to visā pilnībā un svētumā virzītu tālāk. Viņi to var izdarīt.

Mājā, kur pastāvēs šāda savienība, Dieva svētības nāks kā saules stari no debesīm, jo tā ir Kunga atklātā griba, lai vīrs un sieva būtu saistīti kopā ar svētas savienības saitēm, pakļaujoties Jēzum Kristum, ļaujot Viņam visu izlemt un Viņa Garam sevi vadīt...

Dievs vēlas, lai māja būtu vislaimīgākā vieta virs zemes, tiešs Debesu mājvietas simbols. Uzņemties laulības atbildības, savienojot savas intereses ar Jēzu Kristu, balstoties uz Viņa roku un Viņa apsolījumiem, vīrs un sieva šajā savienībā var dalīties laimē, kura patiks arī Dieva eņģeļiem.

Laulība nesamazina viņu lietderību, bet gan to palielina. Laulības dzīvi viņi var padarīt par kalpošanu citu cilvēku mantošanai Kristum; un es zinu, ko es saku, jo pirms trīsdesmit sešiem gadiem savienojās mana un mana vīra dzīves, un mēs esam gājuši visur, kur Kungs mums lika iet. Mēs arī zinām, ka Dieva atzinība pavadīja mūsu laulības savienību. Tāpēc laulības ir svinīgs iestādījums...

Un tagad, šajā gadījumā, es varu ņemt pie rokas šo mūsu brāli; ... un mēs ņemam pie rokas tevi, viņa sievu, un spiedoši aicinām jūs kopīgi turpināt tālāk Kunga darbu. Es gribētu teikt: Dariet par savu padomdevēju. Pilnīgi savienojiet savas dzīves. (10)

Padoms jaunam laulātam pārim. — Mans mīļais brāli un māsa: Jūs esat savienojušies derībā, [103] kas slēgta uz visu mūžu. Ir sākusies jūsu audzināšana laulības dzīvē. Pirmais laulības dzīves gads ir pieredzes gads, gads, kurā vīrs un sieva iepazīst viens otra īpatnības, kā bērni, kas skolā iepazīstas ar uzdoto mācību vielu. Šajā jūsu laulības pirmajā gadā lai nav nekā tāda, kas varētu aptraipīt jūsu nākotnes laimi...

Mans brāli, tavas sievas laiks, spēks un laime tagad ir saistīti ar tavu laiku, spēku un laimi. Tavs iespaids uz viņu var būt dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Esi ļoti uzmanīgs, ka nesabojā viņas dzīvi.

Mana māsa, tev tagad jāmācās pildīt pirmie laulības dzīves praktiskie pienākumi. Neaizmirsti dienu no dienas uzticīgi apgūt šīs mācības... Visur un vienmēr sargies no savtīguma.

Jums ar savu mīlestību laulības savienībā jādara laimīgs otrs. Ikvienam jākalpo otra laimei. Tāds ir Dieva prāts attiecībā uz jums. Bet, kaut arī jums jābūt vienotiem, tomēr nevienam, pakļaujoties otram, nav jāzaudē sava individualitāte. Dievs ir jūsu neatkarības īpašnieks. Viņam jautājiet, kas ir pareizi un labi? Kas ir slikti? Kā es vislabāk varētu piepildīt savas radīšanas nolūku? (11)

Svinīgs solījums debesu liecinieku klātbūtnē. — Dievs ir nolicis, ka to starpā, kas iedodas laulībā, jāvalda pilnīgai mīlestībai un saskaņai. Lai līgava un līgavainis Debesu Universa klātbūtnē svinīgi solās mīlēt viens otru, kā Dievs to vēlas... Sievai jācienī un jāgodā savs vīrs, un vīram jāmīl un rūpīgi jāsargā sava sieva. (12)

Vīriem un sievām, iesākot laulības dzīvi, no jauna vajadzētu svētīties Dievam. (13) [104]

Turieties stingri pie dotajiem svinīgajiem laulības solījumiem; esiet kā krams, atsacīdamies domās, vārdos un darbos samaitāt savas dzīves pārskatu, kā cilvēki, kas bīstas Dievu un paklausa Viņa likumiem. (14)

1. — Manuskripts 16., 1899. g.
2. — Lielā Ārsta pēdās - 356.
3. — Bībeles atbalss, 1899. g. 4. sept.
4. — Review and Herald, 1908. g. 10. dec.
5. — Manuskripts 16., 1899. g. 25.
6. — Review and Herald, 1888. g. 25. sept.
7. — Liecības draudzei IV - 515. lpp.
8. — Manuskripts 170., 1905. g.
9. — Manuskripts 23., 1894. g.
10. — Manuskripts 170., 1905. g.
11. — Liecības draudzei VII - 45.
12. — Bībeles atbalss, 1899. g. 4. sept.
13. — Manuskripts 70., 1903. g.
14. — Vēstule 231., 1903.

16. Laimīga un veiksmīga kopdzīve

Patiesa vienotība panākama visas dzīves laikā. — Iegūt pareizu izpratni par laulības attiecībām ir visa dzīves laika darbs. Kas iedodas laulībā, tie iestājas skolā, kuru tie nekad šajā dzīvē nevarēs nobeigt. (1)

Lai arī cik rūpīgi un gudri tiek uzsākta laulības dzīve, tomēr, noslēdzot laulības ceremoniju, pilnīgi vienoti ir tikai nedaudz pāri. Patiesas vienotības panākšana abu laulāto starpā ir vēlāko gadu darbs. (2)

Kad dzīve ar savām rūpēm, grūtībām un nastām stājas pretī jaunlaulāto pārim, tad izgaist romantika, kurā laulību tik bieži ietērpj fantāzija. Vīrs un sieva iepazīstas viens ar otra raksturu, kā iepriekšējās attiecībās to nemaz nebija iespējams iepazīt. Tas ir viņu kopdzīves viskritiskākais laiks. Visas viņu nākošās dzīves derīgums un laime atkarīgi no pareiza ceļa izvēles šajā brīdī. Bieži viņi viens otrā atklāj neparedzētas vājības un trūkumus, tomēr sirdis, kuras vienojusi mīlestība, atklās arī līdz šim nemanītas labas īpašības. Lai visi cenšas atklāt labo, bet ne trūkumus. Bieži tā ir mūsu pašu izturēšanās, mūs apņemošā atmosfēra, kas nosaka, ko mēs viens otrā atklājam. (3)

Mīlestībai jātiek pārbaudītai. — Mīlestība var būt tik skaidra kā kristāls un arī jauka savā šķīstumā, tomēr tā var būt sekla, tāpēc ka nav nekad pārbaudīta. Dariet Kristu visās lietās par pirmo, pēdējo un vislabāko. Pastāvīgi raugieties uz Jēzu, un jūsu mīlestība uz Viņu, pakļauta grūtiem pārbaudījumiem, ar [106] katru dienu kļūs dziļāka un stiprāka. Pieaugot jūsu mīlestībai uz Kristu, dziļāka un spēcīgāka kļūs arī jūsu mīlestība vienam uz otru. (4)

Kaut arī rastos grūtības, sarežģījumi un drosmi atņemoši apstākļi, tomēr lai vīrs un sieva nekad neauklē domu, ka viņu savienošanās ir bijusi kļūda vai ka viņi viens otrā vīlušies. Cik vien tas jums iespējams, apņemieties būt viens otram viss. Turpiniet arī uz priekšu parādīt agrāko uzmanību savam draugam. Visādos veidos atbalstiet viens otru dzīves cīņās. Domājiet kā palielināt otra laimi. Lai valda savstarpēja iecietība un savstarpēja mīlestība. Tad laulības dzīve būs nevis mīlestības gals, bet gan mīlestības sākums. Patiesas draudzības siltums, kā arī sirdis vienojošā mīlestība ir Debesu līksmības priekšnojauta. (5)

Ar praktisku vingrināšanos vajadzētu attīstīt pacietību. Ar laipnību un iecietību sirdīs var uzturēt mīlestības kvēli, un tad attīstīsies īpašības, kuras par labām atzīst Debesis. (6)

Ienaidnieks centīsies atsvešināt. — Sātans vienmēr ir gatavs izmantot radušās domstarpības, un, iedarbojoties uz vīra vai sievas nevēlamajām, iedzimtajām rakstura īpašībām, viņš centīsies radīt atsvešināšanos to cilvēku starpā, kas svinīgā derībā Dieva priekšā savienojuši savas intereses uz visu dzīvi. Laulības svinīgajos solījumos viņi apņēmās būt viens; sieva šajā derībā solījās mīlēt vīru un paklausīt viņam, un vīrs solījās mīlēt un pasargāt savu sievu. Ja tiek pildīta Dieva bauslība, tad strīdus dēmons nevarēs ienākt ģimenē un nenotiks nekāda interešu dalīšanās, netiks pieļauta nekāda mīlestības jūtu samazināšanās, nekāda atsvešināšanās. (7)

Padoms kādam stipras gribas pārim. — Ne vīram, ne sievai nav jātiecas pēc noteicēja tiesībām. [107] Kungs ir devis pamatlikumu, pēc kura jāvadās šajā jautājumā. Vīram jāmīl sava sieva, kā Kristus mīl draudzi. Un sievai jācienī un jāmīl savs vīrs. Abiem jākopj laipnības gars, apņemoties nekad otru neapvainot un neapbēdināt...

Nemēģiniet viens otru spiest rīkoties tā, kā jūs to vēlētos. Jūs nespēsiet tā darīt, saglabājot viens otra mīlestību. Ietiepības un stūrgalvības izpausmes iznīcina mājas mieru un laimi. Lai jūsu laulības dzīvi neveido strīdi. Pretējā gadījumā jūs abi būsiet nelaimīgi. Esiet laipni valodā un iejūtīgi rīcībā, atsakoties no savām personīgajām iegribām. Rūpīgi uzmaniet savus vārdus; jo tiem ir varens iespaids uz labu vai ļaunu. Neļaujiet nekādam skarbumam ieskanēties jūsu balsī. Ienesiet savā dzīvē Kristus līdzības jauko smaržu. (8)

Parādiet mīlestību vārdos un darbos. — Daudzi mīlestības parādīšanu uzskata par vājumu, un viņu atturība atgrūž citus. Tāds gars noslāpē līdzjūtību. Apspiežot sabiedriskās un augstsirdīgās jūtas, tās pamazām panīkst, un sirds kļūst tukša un auksta. No šīs kļūdas mums vajadzētu sargāties. Neparādīta mīlestība ilgi nespēj pastāvēt. Lai ar jums saistītā cilvēka sirds nepagurtu laipnības un līdzjūtības trūkuma dēļ...

Lai ikviens labāk sniedz mīlestību, nekā to pieprasa sev. Kopiet to, kas jūsos ir viscēlākais; un esiet gatavi ātri ieraudzīt viens otra labās īpašības. Brīnišķu apmierinājumu un iedrošinājumu sniedz atziņa, ka tiec vērtēts. Simpātijas un cieņas atziņa liek tiekties pēc vēl labākām īpašībām, un mīlestība pieaug pati, skubinot otru tiekties pēc cēliem mērķiem. (9)

Iemesls, kāpēc pasaulē ir tik daudz cietsirdīgu vīru un sievu, slēpjas apstāklī, ka īstu mīlestību un pieķeršanos uzskata par vājumu un to atvaira un apspiež. [108] Šādu cilvēku raksturu labākā puse ir samaitāta un sakropļota jau bērnībā, un, ja dievišķās gaismas stari nespēs izkausēt viņu savtīgo aukstumu un cietsirdību, tad viņu laime būs iznīcināta uz visiem laikiem. Ja mēs vēlamies iegūt maigu sirdi, kāda bija Jēzum, dzīvojot zemes virsū, un svētotu līdzjūtību, kāda ir eņģeļiem pret grēcīgajām, mirstīgajām būtnēm, tad mums jau bērnībā jāattīsta līdzjūtība, kas pati par sevi ir vienkārša un atklāta. Tad mēs kļūsim smalkjūtīgāki, cēlāki un mūs vadīs Debesu pamatlikumi. (10)

Mūsu ģimenēs tiek ienests pārāk daudz rūpju un pārāk maz tiek meklēta dabīga sirsnība, miers un laime. Mazāk vajadzētu rūpēties par to, ko teiks apkārtējā pasaule, un vairāk vērības būtu jāatdod ģimenes locekļiem. Ģimenēs vajadzētu mazāk parādīties ārējām manierēm un liekulīgai, pasaulīgai pieklājībai, bet daudz vairāk īstam maigumam un mīlestībai, priekam un kristīgai laipnībai. Daudziem vēl jāmācās, kā padarīt māju pievilcīgu un pārvērst to par patiesas līksmības vietu. Pateicīgas sirdis un laipni skati ir daudz vērtīgāki par bagātību un greznumu un apmierinātība ar vienkāršajām lietām darīs māju laimīgu, ja tikai tur būs mīlestība. (11)

Mazu uzmanību vērtība. — Dievs mūs pārmeklē un pārbauda ar dzīves parastajiem notikumiem. Tieši mazās lietas parāda, kas apslēpts sirdī. Mazas uzmanības, daudzi sīki gadījumi un nemākslota laipnība kopsummā veido dzīves laimi; bet laipnu, uzmundrinošu, sirsnīgu vārdu un mazu uzmanību trūkums padara dzīvi nelaimīgu. Beidzot mēs redzēsim, ka sevis aizliegšana, lai darītu labu un sniegtu laimi tiem, kas atrodas ap mums, sastādīs lielu [109] daļu no dzīves pārskata Debesīs. Atklāsies arī tā patiesība, ka mūsu Debesu Tēvs neatstāj bez ievērības rūpes par sevi, neņemot vērā citu labumu un laimi. (12)

Vīrs, kas neparādīja mīlestību.— Māja, kur mīlestība tiek izteikta vārdos, skatos un darbos, ir vieta, kur eņģeļi labprāt atklāj savu klātbūtni un visu dara svētu ar godības gaismas stariem. Tur pievilcīgi, skaisti kļūst pat vienkāršie mājas pienākumi. Tādos apstākļos neviens dzīves sīkums tavai sievai nebūs nepatīkams. Viņa visu pildīs ar priecīgu prātu un būs kā saules stars savā apkārtnē; un viņas sirdī veidosies dziesma Kungam. Pašlaik viņa domā, ka tu no sirds viņu nemīli... Tu viņai esi devis iemeslu tādām domām. Tu pildi neatliekamos pienākumus, kas tev kā ģimenes galvai jāveic, tomēr tavā darbā ir trūkumi. Nepietiek mīlestības jaukā iespaida, kas spiež parādīt laipnas uzmanības. Mīlestībai vajadzētu būt redzamai skatos un izturēšanās veidā un dzirdamai arī balss noskaņā. (13)

Neapmierināta, par sevi vien domājoša sieva. — To cilvēku morālās īpašības, kas savienojas laulībā, caur kopdzīvi tiek paceltas vai arī padarītas ļaunākas. Zems, paviršs, savtīgs un nesavaldīgs raksturs savu postošo darbu sāk drīz vien pēc laulības ceremonijas. Ja jaunieša izvēle būs gudra, viņš var iegūt sievu, kas nostāsies tam līdzās un, cik vien būs viņas spēkos, palīdzēs nest dzīves nastas, kas darīs viņu cēlāku un smalkjūtīgāku un aplaimos ar savu mīlestību. Bet ja sieva ir untumaina, sevi apbrīnojoša, prasoša, apvainojoša un apsūdzoša, kas savam vīram pieraksta motīvus [110] un domas, kas radušās tikai viņas pašas samaitātajā prātā, ja viņa nespēj ieraudzīt un nojaust viņa mīlestību un to novērtēt, bet runā tikai par nevērību un mīlestības trūkumu, tāpēc ka vīrs neapmierina katru viņas iegribu, tad tā gandrīz nenovēršami radīs tādu stāvokli, par kuru, pēc viņas domām, jāsūdzas jau tagad; visus šos apvainojumus viņa padarīs par reāliem. (14)

Draudzīgas sievas un mātes raksturojums. — Lai sieva un māte neierokas tikai mājas darbos, bet lai ņem laiku lasīšanai, ka var iepazīties ar jaunāko informāciju un būt savam vīram par biedru, kā arī palikt saskarē ar savu bērnu attīstošos prātu. Lai viņa gudri izmanto savas tagadējās izdevības iespaidot savus mīļos censties pēc augstākas dzīves. Lai viņa ņem laiku, ka mīļais Pestītājs kļūtu par ikdienišķu viņu ģimenes Draugu un Līdzgaitnieku. Lai viņa ņem laiku Dieva Vārda studijām, ņem laiku iziešanai ar bērniem ārā un to iepazīstināšanai ar Dievu caur Viņa skaisto radību.

Lai viņa ir priecīga un enerģiska. Lai viņa neizmanto katru momentu nebeidzamiem šūšanas darbiem, bet lai padarām vakaru par patīkamām kopējām sanāksmēm, par ģimenes vienotības atjaunošanas brīžiem pēc paveiktajiem dienas pienākumiem. Daudzi vīri tā var tikt pievilkti izvēlēties savas ģimenes loku, bet ne klubu vai bāru. Daudzi zēni būtu atturēti no ielas un vēl no citām nevēlamām lietām. Daudzas meitenes varbūt izglābtos no vieglprātīgas pavedinošas sabiedrības. Tad mājas iespaids, kā tam pēc Dieva prāta arī vajadzētu būt, vecākiem un bērniem nestu svētību visai dzīvei. (15)

Laulības dzīve nav romantika vien; tai ir savas reālās grūtības un savi vienkāršie pienākumi. Sievai sevi nevajadzētu uzskatīt par lelli, kas aprūpējama, bet par sievieti; par tādu, kas ar savu plecu var atbalstīt ne iedomātas, bet īstas nastas un dzīvot saprotoši un apdomīgi, [111] apzinoties, ka bez viņas pašas ir arī citas lietas, par kurām jādomā... Reālai dzīvei ir savas ēnas un savas bēdas. Katrai dvēselei uzmāksies grūtības. Sātans pastāvīgi strādā, lai ikvienu darītu šaubīgu ticībā un iznīcinātu tam drosmi un cerību. (16)

Padoms kādam nelaimīgam pārim. — Tava laulības dzīve lielā mērā ir līdzinājusies tuksnesim - tikai ar nedaudzām zaļojošām vietām, uz kurām ar pateicību var atskatīties atmiņās. Tam tā nevajadzētu būt.

Ja mīlestība neatklājas darbos, tad tai nav vairāk iespēju pastāvēt kā ugunij bez kurināmā. Tu, brāli C, domāji, ka tava cieņa tev neatļauj laipnības darbos atklāt savas jūtas un izmantot katru iespēju, lai ar sirsnīgiem vārdiem un ar laipnību parādītu savai sievai uzmanību un mīlestību. Tavas domas bieži mainās, un tu pārāk ļaujies iespaidoties no apkārtējiem apstākļiem... Atstājot darba vietu, atstāj tur arī attiecīgās rūpes, sarežģījumus un grūtības. Savā ģimenē nāc ar priecīgu sejas izteiksmi, ar līdzjūtīgu interesi, maigumu un mīlestību. Tas būs labāk, nekā izdot naudu sievai priekš ārstiem un zālēm. Tas dos veselību un spēku dvēselei. Jūsu dzīve ir bijusi ļoti nelaimīga. Jūs abi esat darījuši savu daļu, lai tā tāda būtu. Dievam nepatīk jūsu bēdas; jūs paši tās izsaucāt pār sevi pašsavaldīšanās trūkuma dēļ.

Tu virsroku dod jūtām. Tu, brāli C, domā, ka parādīt mīlestību, runāt laipni un sirsnīgi ir tevis necienīgi. Visi šie maigie vārdi, pēc tavām domām, stāsta par mīkstčaulību un vājumu un nemaz nav vajadzīgi. Bet to vietā nāk īgni vārdi, nesaskaņas un ķildas izraisoši vārdi un noslēpumi...

Tu nezini, ko nozīmē būt apmierinātam. Tu kavējies pie savām grūtībām. Iedomātais trūkums un tālā nākotnē iespējamā nabadzība nedod tev mieru; tu esi norūpējies, apbēdināts un izmisis. Liekas, ka tavas smadzenes vienmēr ir satrauktas un gars ir nomākts. Tu nekop sevī mīlestību uz Dievu un no sirds nepateicies Viņam par visām tām svētībām, kādas laipnais Debesu Tēvs tev dāvinājis. Tu redzi tikai dzīves tumšo pusi. Pasaulīgais neprāts tevi ietin it kā nospiedošas biezas tumsas mākonī. Sātans par tevi līksmojas; jo tu saņemsi bēdas un postu, lai gan tev ir aizsniedzams miers un laime. (17)

Savstarpējas mīlestības un iecietības atalgojums. — Bez savstarpējas mīlestības un iecietības nekādi zemes spēki nespēs tevi un tavu vīru noturēt kristīgas vienotības saitēs. Jūsu kopdzīvei laulības attiecībās vajadzētu būt ciešai un maigai, svētai un augšup ceļošai, kas sniegtu jūsu dzīvei garīgu spēku, lai jūs viens priekš otra varētu būt viss, kā to prasa Dieva Vārds. Kad jūs aizsniegsiet stāvokli, kādu Kungs vēlas, lai jūs aizsniegtu, tad atradīsiet, ka Debesis būs tuvu un jūsu dzīvē ienāks Dievs. (18)

Atcerieties, mīļais brāli un māsa, ka Dievs ir mīlestība, un Viņa žēlastību jūs varat darīt viens otru laimīgus, kā to apņematies savā laulības solījumā. (19)

Vīri un sievas var aizsniegt viņiem no Dieva paredzēto ideālu, ja sev par palīgu viņi pieņems Kristu. Ko cilvēcīgā gudrība nespēj, to padarīs Viņa žēlastība pie tiem, kas mīlošā uzticībā sevi nodos Kungam. Viņa aizgādība var savienot sirdis ar Debesu izcelsmes saitēm. Tad mīlestība nebūs tikai mīļu un glaimojošu vārdu apmaiņa. Debesu austuves izmanto smalkākus velkus un audus, tomēr stiprākus par zemes austuvēs lietotajiem. Rezultātā nerodas kaut kāds neizturīgs audums, bet ļoti labs, kas nenonēsājas un pastāv visos pārbaudījumos. Sirds saistīsies pie sirds ar [113] paliekošas mīlestības zelta saitēm.

1. — Liecības draudzei VII - 45. lpp.
2. — Lielā Ārsta pēdās - 359. 360. lpp.
3. — Lielā Ārsta pēdās - 360. lpp.
4. — Liecības draudzei VII - 46. lpp.
5. — Lielā Ārsta pēdās - 360. lpp.
6. — Review and Herald, 1886. g. 2, febr.
7. — Vēstule 18. a, 1891.
8. — Liecības draudzei VII - 47. lpp.
9. — Lielā Ārsta pēdās - 360. 361. lpp.
10. — Liecības draudzei II - 539. lpp.
11. — Liecības draudzei IV - 621. 622. lpp.
12. — Liecības draudzei II - 133. 134. lpp.
13. — Liecības draudzei II - 417. 418. lpp.
14. — Vēstule 10., 1889.
15. — Lielā Ārsta pēdās - 294. lpp.
16. — Vēstule 34., 1890. g.
17. — Liecības draudzei I - 693 - 697. lpp.
18. — Vēstule 18.a, 1891. g.
19. — Liecības draudzei VII - 49. lpp.
20. — Lielā Ārsta pēdās - 362. lpp. [114]

17. Abpusēji pienākumi

Katrs atbildīgs par sevi. — Abiem, kas dzīvei savieno savas intereses, būs īpašas rakstura iezīmes, un katram būs jāatbild pašam par sevi. Katram būs savs darbs, tomēr sievietes nav jāvērtē tikai pēc tā darba daudzuma, ko viņas var padarīt kā kādi nastu nesēji dzīvnieki. Sievietei jārotā ģimenes loks kā sava vīra sievai un sabiedrotai. Pie katra soļa viņai vajadzētu jautāt: “Vai tāda rīcība ir īstas sievietes cienīga?” un “Ko darīt, lai mans iespaids mājās līdzinātos Kristus iespaidam?” Vīram vajadzētu darīt sievai zināmu, ka viņš vērtē tās pūles. (1)

Sievai jāciena savs vīrs; vīram jāmīl sieva un par to jārūpējas; un kā viņus vieno laulības solījums, tā arī viņu ticībai Kristū tos vajadzētu darīt par vienu iekš Kunga. Kas gan Dievam varētu vairāk patikt kā, ja tie, kas slēguši laulības derību, kopīgi mācītos no Jēzus un tiktu arvien vairāk piesātināti ar Viņa Garu? (2)

Tagad jums jāpilda pienākumi, kādu pirms laulībām nebija. “Tad nu apvelciet... laipnību, pazemību, lēnprātību.” “Staigājiet mīlestībā, kā arī Kristus mūs ir mīlējis. ”Rūpīgi pārdomājiet tālāk pievesto pamācību: “Sievas, esiet paklausīgas vīram kā Kungam. Jo vīrs ir sievas galva... Kā draudze Kristum ir paklausīga, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Jūs vīri, mīliet savas sievas, tā kā arī Kristus draudzi mīlējis un pats par to ir nodevies.” (3)

Dieva norādījumi Ievai. — Ievai tika stāstīts par ciešanām un sāpēm, kurām turpmāk jākļūst par viņas daļu. Un Kungs sacīja: “Un tava griba būs padota tavam vīram, un viņš valdīs pār tevi.” Pie radīšanas Dievs Ievu bija darījis līdztiesīgu Ādamam. Ja viņi būtu palikuši Dievam paklausīgi, saskaņā ar Viņa lielo mīlestības likumu, viņu starpā vienmēr būtu valdījusi vienprātība, bet grēks ienesa nesaskaņu, un tagad vienotību un saskaņu varēja saglabāt tikai ar padošanos vai nu no vienas, vai no otras puses. Pārkāpumā Ieva devās pirmā; viņa krita kārdināšanā tāpēc, ka pretēji dotajiem norādījumiem atšķīrās no sava vīra. Tās teikto vārdu ietekmē apgrēkojās arī Ādams, un tad viņa tika padota vīram. Ja kritusī cilvēce ievērotu Dieva bauslībā izteiktos norādījumus, tad šis spriedums, kaut arī tas radies grēka rezultātā, kļūtu tiem par svētību. Bet šī pārākuma nepareiza izmantošana no vīra puses bieži vien sievietes likteni padara ļoti grūtu, un dzīve viņai kļūst par nastu.

Ieva Ēdenē līdzās savam vīram bija pilnīgi laimīga, bet, tāpat kā mūsu laiku nemierīgām Ievām, viņai glaimoja cerība sasniegt augstākas sfēras par tām, kuras Dievs tai bija nolicis. Vēlēdamās pacelties augstāk par savu sākotnējo stāvokli, tā noslīdēja par to daudz zemāk. Līdzīgas sekas sagaida visus tos, kas saskaņā ar Dieva plānu nav labprātīgi uzņemties dzīves pienākumus. (4)

Sievas padodas; vīri mīl. — Bieži atskan jautājums: “Vai sievai nav jādzīvo pašai pēc savas gribas?” Bībele skaidri ziņo, ka ģimenes galva ir vīrs. “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem.” Ja šī pamācība ar to noslēgtos, mēs varētu sacīt, ka sievas stāvoklis nav apskaužams; [116] ļoti daudzos gadījumos tas ir sevišķi grūts un pārbaudoša, tāpēc būtu labāk, ka laulību skaits mazinātos. Daudzi vīri apstājas pie vārdiem: “Sievas, esiet paklausīgas;” tomēr izlasīsim tās pašas pamācības noslēgumu, kas skan tā: “Kā tad pieklājas iekš Kunga.”

Dievs prasa, lai sieva vienmēr būtu dievbijīga un domātu par Viņa godu. Pilnīga padevība jāparāda vienīgi Kungam Jēzum Kristum, Kas ar Savas dzīvības bezgalīgo maksu viņu atpircis par Savu bērnu. Dievs viņai ir devis sirdsapziņu, pret kuru nevar izturēties varmācīgi un tomēr palikt bez soda. Viņas individualitāte nevar pazust vīra individualitātē, jo Kristus viņu ir atpircis. Ir kļūda domāt, ar aklu nodošanos viņai visās lietās jādara tieši tas, ko saka vīrs, zinot, ka tāda rīcība kaitēs viņas miesai un garam, kas atpirkts no sātana verdzības. Ir Viens, Kas sievai jāvērtē augstāk par vīru; tas ir viņas Pestītājs, bet vīram jāpaklausa kā Dievs to ir noteicis - “kā tas pieklājas iekš Kunga”.

Ja vīri no savām sievām prasa pilnīgu padošanos, paziņojot, ka sievai ģimenē nav nekādas teikšanas vai savas gribas, bet ka tām jābūt pilnīgi atkarīgām, tad viņi savas sievas noved stāvoklī, kas pretējs Rakstiem. Izskaidrojot Bībeli tādā veidā, viņi pārkāpj laulības iestādījuma nolūku. Šādu pieņēmumu atļaujas, vadoties tikai no patvaļīgas valdītkāres, uz ko vīriem nav nekādu tiesību. Mēs lasām: “Vīri, mīliet savas sievas un neesiet bargi pret tām.” Kāpēc gan vīram vajadzētu būt bargam pret savu sievu? Ja arī vīrs redz, ka sieva maldās un ka tai daudz kļūdu, tad tomēr bargs gars nekad nedziedinās šo nelaimi. (5) [117]

Sievām jāpadodas tikai tā, kā vīri ir padoti Kristum. — Daudzi vīri ar savu izturēšanos pret sievu neattēlo pareizi Kunga Jēzus izturēšanos pret draudzi, jo viņi nesargā Kunga ceļu. Viņi paziņo, ka sievām tiem jāpadodas visās lietās. Tomēr Dievs tā nav domājis, lai vīrs kā ģimenes galva visu pārvaldītu, ja viņš pats nav padevies Kristum. Viņam jāļauj pār sevi valdīt Kungam, lai ar savu izturēšanās veidu varētu attēlot Kristus izturēšanos pret draudzi. Ja viņš ir skarbs, rupjš nesavaldīgs, egoistiskas un uzpūtīgs cilvēks, tad lai nekad neizsaka vārdus, ka vīrs ir sievas galva un ka tai visās lietās jāpadodas viņam; jo viņš nav kungs, viņš nav vīrs šī vārda patiesajā nozīmē...

Vīriem vajadzētu mācīties no parauga un censties izprast, ko nozīmē Efeziešu grāmatas simbolā attēlotā Kristus gādība par draudzi. Vīram savā ģimenē jābūt kā Pestītājam. Vai viņš stāvēs savā cēlajā, Dieva dotajā vīrišķībā, pastāvīgi cenzdamies pacelt savu sievu un bērnus? Vai viņu apņemošā atmosfēra būs šķīsta un patīkama? Vai viņš tikpat čakli, kā izcelt savas prasības pēc autoritātes, nevēlas kopt sevī Jēzus mīlestību, lai tā viņa mājā kļūtu par pastāvīgu pamatlikumu?

Lai katrs vīrs un tēvs mācās izprast Kristus vārdus, ne vienpusīgi domādams un runādams par sievas padošanos savam vīram, bet Golgātas krusta gaismā, lai mācās izprast savu lomu ģimenes lokā. “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat Kristus ir mīlējis Savu draudzi, Pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un darītu svētu ar ūdens kristībā teikto vārdu.” Jēzus nodevās krusta nāvē, lai caur Svētā Gara ietekmi šķīstītu un pasargātu mūs no visiem grēkiem un apgānīšanās. (6) [118]

Nepieciešama abpusēja pacietība. — Mums jādabū Dieva Gars, vai arī mājās nekad nebūs saskaņas. Sieva, ja viņai ir Kristus Gars, būs uzmanīga savos vārdos; viņa valdīs pār savu dabu, būs pakļāvīga, tomēr nejutīsies kā verdzene, bet kā sava vīra draugs un palīgs. Ja vīrs ir Dieva kalps, tad viņš neuzkundzēsies pār sievu; viņš nebūs despotisks un prasošs. Savās ģimenēs mēs nevaram būt par daudz uzmanīgi mīlestībā, jo māja, ja tajā valda Kunga Gars, attēlo Debesis... Ja viens kļūdās, otrs parādīs Kristum līdzīgu pacietību un nenovērsīsies auksti un vienaldzīgi. (7)

Ne vīram, ne sievai nevajadzētu mēģināt patvaļīgi valdīt vienam pār otru. Necentieties piespiest otru padoties savām iegribām. Jūs nevarat tā rīkoties un tomēr saglabāt savstarpēju mīlestību. Esiet laipni, pacietīgi, piesardzīgi un pieklājīgi. Ar Dieva žēlastību jums var būt panākumi savos centienos aplaimot vienam otru, kā jūs to apņēmāties svinīgajā laulību solījumā. (8)

Lai ikviens laipni padodas. Laulības dzīvē vīri un sievas reizēm rīkojas kā slikti audzināti, ietiepīgi bērni. Vīrs vēlas iet savu ceļu un sieva savu, un neviens negrib pakļauties otram. Tāds stāvoklis var izsaukt tikai vislielāko nelaimi. Kā vīram, tā sievai vajadzētu būt labprātīgiem savās gaitās un savos uzskatos pakļauties otram. Viņiem nav nekādu iespēju būt laimīgiem, kamēr abi stūrgalvīgi vēlēsies rīkoties, kā viņiem pašiem patīk. (9)

Ja vīri un sievas neapgūst Kristus lēnprātību un Viņa piemīlīgumu, tad tie parādīs impulsīvu un nesaprātīgu garu, kāds tik bieži redzams pie bērniem. Stipra, neaudzināta griba centīsies valdīt pār citiem. Tādiem vajadzētu [119] pārdomāt Pāvila vārdus: “Kamēr es biju kā bērns, es runāju kā bērns, es sapratu kā bērns, es domāju kā bērns; bet kad kļuvu par vīru, es bērnišķās lietas noliku pie malas.”(10)

Ģimenes grūtību nokārtošana. — Ja vīrs un sieva nav savas sirdis pakļāvuši Dievam, tad nav viegli pārvarēt ģimenes grūtības, pat ja abas puses gribētu pareizi un godīgi pildīt savus pienākumus. Kā gan vīrs un sieva var dalīties savos ieskatos par mājas dzīvi un tomēr viens otru stipri un sirsnīgi mīlēt? Viņiem vajadzētu būt vienotiem attiecībās uz visu, kas skar mājas dzīves intereses, un sieva, ja viņa ir kristiete, kā vīra draugs un palīgs savienos intereses ar vīra interesēm, jo vīram jāstāv kā ģimenes galvai. (11)

Tev ir slikts garastāvoklis. Ieņemot kādu nostāju, tu visu labi neapsver un neapdomā, kādas sekas būs tavai palikšanai pie šiem uzskatiem, un, nerēķinoties ne ar vienu, tu to ieaud savās lūgšanās un sarunās, kaut arī zini, ka tavai sievai ir citas domas. Kur tev vajadzētu cienīt savas sievas izpratni un kā labi audzinātam cilvēkam izvairīties no sarunu tematiem, kuros, kā tu zini, jūsu domas nesaskan, tu tomēr nekautrīgi esi kavējies pie šiem apšaubāmiem jautājumiem, stūrgalvīgi izteikdams savus uzskatus un neņemdams vērā nevienu, kas ir tavā tuvumā. Tu domāji, ka citiem nav tiesību raudzīties uz lietām savādāk, kā tu to dari. Tādi augļi neaug uz kristietības koka. (12)

Mans brāli un mana māsa, atveriet sirds durvis Jēzus uzņemšanai. Lūdziet Viņu ienākt dvēseles templī. Palīdziet viens otram pārvarēt šķēršļus, kas rodas visu cilvēku laulības dzīvē. Lai uzvarētu savu pretinieku, sātanu, jums [120] būs jāizcīna smaga cīņa, un, ja vēlaties, lai Dievs jums šajā cīņā palīdz, tad jums abiem kopīgi jāapņemas uzvarēt, aizzīmogojot savas lūpas ikvienam sliktam vārdam, pat ja būtu jākrīt uz ceļiem un skaļi jāsauc: “Kungs, rāj manas dvēseles ienaidnieku! (13)

Ja Kristus tiks uzņemts abu sirdīs, tad būs vienprātība. — Ja tiek pildīts Dieva prāts, tad vīrs un sieva viens otru cienīs un kops savstarpēju mīlestību un uzticību. Visu, kas varētu kaitēt mieram un vienprātībai, noteikti vajadzētu apspiest un kopt laipnību un mīlestību. Kas parādīs iejūtības pacietības un mīlestības garu, tas redzēs, ka tāds pats gars atstarosies atpakaļ uz viņu. Kur valda Dieva Gars, tur nebūs nekādu runu par nepiemērotību laulības dzīvē. Ja sirdīs valdīs Kristus, godības cerība, tad mājā būs vienprātība un mīlestība. Kristus, pastāvīgi mājojot sievas sirdī, saskaņosies ar Kristu, kas mājo vīra sirdī. Tie kopīgi tieksies pēc dzīvokļiem, kurus Kungs aizgājis sagatavot tiem, kas Viņu mīl. (14)

1. — Manuskripts 17., 1891. g.
2. — Manuskripts 36., 1899. g.
3. — Liecības draudzei VII - 46.
4. — Vectēvi un pravieši - 58. 59.
5. — Vēstule 18., 1891. g.
6. — Manuskripts 17., 1891. g.
7. — Vēstule 18., 1891. g.
8. — Lielā Ārsta pēdās - 361.
9. — Manuskripts 31., 1911. g.
10. — Vēstule 55., 1902. g.
11. — Manuskripts 31., 1911. g.
12. — Liecības draudzei II - 418.
13. — Vēstule 105., 1893. g.
14. — Laika zīmes, 1892. g. 13. novembrī. [121]

18. Laulāto draugu pienākumi un priekštiesības

Jēzus nav licis atteikties no laulības dzīves. — Kas uz laulības attiecībām raudzīsies kā uz Dieva svētu iestādījumu, kuru aizsargā Viņa svētie priekšraksti, tie pakļausies saprāta pavēlēm. (1)

Nevienai ļaužu šķirai Jēzus nav licis atteikties no laulības dzīves. Viņš nenāca iznīcināt laulības svētās attiecības, bet gan tās pacelt un atjaunot to savstarpējo svētumu. Viņš ar labpatiku raugās uz ģimenes attiecībām, kur valda svēta un nesavtīga mīlestība. (2)

Laulība ir tikumīga un svēta. — Ēšanā vai dzeršanā, sievas apprecēšanā vai izdošanā pie vīra pašā par sevi nav nekāda grēka. Laulība bija likumīga Noas laikā, un tā ir likumīga arī tagad, ja likumīgi atļautais tiek pareizi izlietots un netiek novests līdz grēcīgām pārmērībām. Bet Noas dienās cilvēki precējās, neprasot padomu no Dieva, ne arī meklējot Viņa vadību vai Viņa norādījumus...

Tam, ka visām dzīves attiecībām ir pārejošs raksturs, vajadzētu ietekmēt visu, ko mēs darām vai sakām. Neierobežota un pārmērīga pieķeršanās lietām, kas, pareizi lietotas, pašas par sevi bija atļautas, darīja Noās dienu laulības attiecības grēcīgas Dieva priekšā. Mūsdienu pasaulē daudzi pazaudē savas dvēseles, pilnīgi nododoties domām par laulībām un aizraujoties pašās laulību attiecībās. (3)

Laulības attiecības ir svētas, bet šajā izvirtušajā laikmetā tās apēno visāda veida zemiskums. Laulības attiecības tagad izmanto ļaunprātīgi, un tās kļuvušas par [122] noziegumu, kas tagad veido vienu no pēdējo dienu zīmēm, tāpat kā noziegums bija pirms plūdu laulību attiecības ar tā laika nolūkiem tās izmantot... Ja ir saprasts laulību svētais raksturs un tiesības, tad pat tagad Debesis tās atzīs par labām, un rezultātā abas puses būs laimīgas un Dievs pagodināts. (4)

Laulības attiecību priekštiesības. — Kas sevi sauc par kristiešiem... pienācīgi jāapsver visi laulības priekštiesību rezultāti un ikkatra rīcība jāpamato uz svētiem principiem. (5)

Ļoti daudzos gadījumos vecāki... nepareizi izlietojuši laulības attiecību priekštiesības un, apmierinot savas iegribas, ir tikai stiprinājuši savas dzīvnieciskās kaislības. (6)

Jāizvairās no pārmērībām. — Katras atļautas lietas novešana līdz pārmērībai padara to par smagu grēku. (7)

Daudzi vecāki neapgūst laulības dzīvei nepieciešamās zināšanas. Viņi nav pasargāti, lai sātans pie tiem negūtu kādu priekšrocību un nepārvaldītu viņu domas un dzīvi. Viņi nesaprot, ka Dievs prasa, lai laulības dzīve būtu pasargāta no jebkādām pārmērībām. Tikai nedaudzi apzinās, ka valdīt pār savām kaislībām ir reliģisks pienākums. Viņi savienojušies laulībā savu iecerēto mērķu aizsniegšanā un tāpēc domā, ka laulība svēto nodošanos zemākām kaislībām. Pat vīri un sievas, kas sevi sauc par dievbijīgiem, dod brīvību savām iekārojušām kaislībām, nemaz nedomājot, ka Dievs no viņiem prasīs norēķinu par dzīvības spēku izšķiešanu, kas vājina visu organismu un samazina dzīvības spēkus. (8) [123]

Par savu draugu dariet pašaizliedzību un atturību. — Ak, kaut es varētu visiem skaidri atklāt viņu pienākumu pret Dievu - saglabāt garu un miesu vislabākā stāvoklī, lai nevainojami varētu kalpot savam Radītājam! Lai kristīga sieva kā vārdos, tā darbos atturas no sava vīra dzīvniecisko kaislību satraukšanas. Daudziem vairs nemaz nav spēka, ko drīkstētu izšķiest šajā virzienā. Ar dzīvniecisko kaislību apmierināšanu tie no savām jaunības dienām ir vājinājuši smadzenes un grāvuši savu organismu. Viņu laulības dzīves lozungam vajadzētu būt pašaizliedzībai un atturībai. (9)

Mums ir svinīgs pienākums pret Dievu pasargāt garu šķīstu un miesu veselu, lai cilvēcei būtu no mums kāds labums un lai mēs nevainojami varētu kalpot Dievam. Apustulis saka šādus brīdinošus vārdus: “Tad nu lai grēks nevalda jūsu mirstamās miesās paklausīt viņas kārībām.” Viņš mūs skubina iet tikai uz priekšu, paskaidrojot, ka “ikviens, kas cīkstas, savaldās visās lietās”. Viņš pamāca visus, kas sevi sauc par kristiešiem, nodot savas miesas par “dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri”. Viņš saka: “Es savu miesu mērdēju un viņu kalpinu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (10)

Tā nav šķīsta mīlestība, kas vīram liek savu sievu padarīt par savu kārību apmierināšanas rīku. Tās ir dzīvnieciskās kaislības, kas prasa apmierinājumu. Cik maz ir to vīru, kas savu mīlestību atklāj apustuļa norādītā veidā: “Tā kā arī Kristus draudzi ir mīlējis un pats par to nodevies, ka Viņš to (nevis aptraipītu, bet) svētītu un tīrītu!... ka tā būtu svēta un bezvainīga.” (Angļu tulk) Šāda veida mīlestību laulības attiecībās Dievs atzīst par svētu. Mīlestība ir šķīsts un svēts pamatlikums, bet iekārojošās kaislības nevēlas pakļauties ierobežojumiem un negrib paklausīt [124] prāta norādījumiem un vadībai. Tās ir aklas pret sekām; tās nevēlas izsekot notikumiem no cēloņa līdz rezultātam. (11)

Kāpēc sātans cenšas vājināt pašsavaldīšanos. — Cilvēkiem, kas stājušies laulības attiecībās, sātans cenšas pazemināt skaidrības standartu un vājināt viņu pašsavaldīšanās spējas, jo tas zina, ka, kamēr virsroku ņems zemās kaislības, tikumiskie spēki pastāvīgi samazināsies un viņam nav jābaidās no to garīgās pieaugšanas. Viņš arī zina, ka nav neviena labāka ceļa, kā uzspiest savu briesmīgo attēlu šo cilvēku pēcnācējiem, un ka viņš var tā vieglāk veidot bērnu raksturus nekā pašu vecāku raksturus. (12)

Pārmērību sekas. — Vīri un sievas, kādā dienā jūs uzzināsiet, kas ir juteklīgās kārības un kādi būs to apmierināšanas rezultāti. Tieši tikpat zemas kaislības var atrast laulību attiecībās kā ārpus tām. (13)

Kādas būs sekas, ja dosim brīvību zemākām tieksmēm?... Ar nesvētu rīcību guļamistaba, kurā vajadzētu atrasties Dieva eņģeļiem, tiek padarīta nesvēta. Un, valdot apkaunojošam dzīvnieciskumam, samaitāta tiek miesa, pazemojoša rīcība noved pie pretīgām slimībām. Ko Dievs devis kā svētību, tas tiek padarīts par lāstu. (14)

Nododoties seksuālām pārmērībām, dievbijīga dzīve kļūst nepatīkama un neinteresanta; no smadzenēm tiek atrautas vielas, kas nepieciešamas šīs sistēmas barošanai, un lielā mērā tiek izsmelti dzīvības spēki. Nevienai sievai nevajadzētu palīdzēt vīram šajā sevis iznīcināšanas darbā. Viņa to arī nedarīs, ja visu pareizi sapratīs un mīlēs savu vīru.

Jo vairāk tiek apmierinātas dzīvnieciskās kaislības, jo spēcīgākas tās kļūst un jo lielākas ir to prasības pēc apmierinājuma. Lai vīri un sievas, kas bīstas Dievu, [125] atmostas savam pienākumam. Daudzi kristieši, kas sevi tā sauc, cieš no nervu un smadzeņu paralīzes, kam par iemeslu ir nesavaldība šajā virzienā. (15)

Vīri lai ir apdomīgi. — Vīriem vajadzētu būt uzmanīgiem, godīgiem, uzņēmīgiem, uzticīgiem un līdzjūtīgiem. Viņiem pret sievām vajadzētu atklāt mīlestību un līdzjūtīgu interesi. Ja tie dzīvē īstenos Kristus vārdus, tad viņu mīlestībai nebūs zemisks, pasaulīgs un juteklīgs raksturs, kas vadītu pretī iznīcībai viņu pašu organismu un izsauktu slimības un sagurumu pār viņu sievām. Viņi nenodosies zemisko kaislību apmierināšanai, pastāvīgi stāstot sievām, ka tām jāpadodas saviem vīriem visās lietās. Ja vīram ir cēls raksturs, šķīsta sirds un izprotošs prāts, kādam vajadzētu būt katram patiesam kristietim, tad tas atklāsies tieši laulības dzīvē. Ja viņam ir Kristus prāts, tad tas nenicinās savu miesu, bet būs piepildīts ar saudzējošu mīlestību, tiecoties pēc visaugstākiem sasniegumiem Kristū. (16)

Kad uzmācas šaubas. — Neviens vīrs nevar patiesi mīlēt savu sievu, ja tā pacietīgi atļaus sevi padarīt par verdzeni, izdabājot viņa samaitātajām kaislībām. Ar savu pasīvo pakļaušanos viņa zaudē to vērtību, kas tai kādreiz bija vīra acīs. Viņš redz viņu atrodamies uz zema līmeņa, tālu no visa, kas ir skaists un cēls; un drīz tas sāk pielaist domas, ka viņa tikpat pazemīgi ļausies pazemoties no cita vīrieša. Viņš sāk šaubīties par sievas uzticību un skaidrību, tā viņam apnīk, un viņš sev meklē citu personu kaislību pamodināšanai un uzkurināšanai. Dieva likumi netiek ņemti vērā. Šie cilvēki ir sliktāki par dzīvniekiem; viņi ir dēmoni cilvēku izskatā. Viņi nepazīst patiesas, svētotas mīlestības cēlos, izdaiļojošos principus. [126]

Arī sieva kļūst greizsirdīga uz vīru un pielaiž domu, ka izdevīgā gadījumā viņš savu uzmanību, tikpat labprāt kā viņai, dāvās kādai citai. Tā ievēro, ka viņš neļaujas vadīties no sirdsapziņas un Dieva bijības; iekārojošas kaislības ir noārdījušas visas šīs barjeras; viss, kas vīrietī vēl ir Dievam līdzīgs, tiek padarīts par kalpu zemai, dzīvnieciskai iekārei. (17)

Neprātīgu prasību problēma. — Tagad jāizlemj sekojošs jautājums: vai sievai jājūtas spiestai bez iebildumiem pakļauties vīra gribai, ja viņa redz, ka pār to nevalda nekas cits kā tikai zemiskas kaislības, un ja saprāts to pārliecina, ka tāda rīcība kaitēs viņas miesai, kuru Dievs tai ir pavēlējis uzturēt svētu un godājamu, saglabājot to kā dzīvu upuri Kungam?

Tā nav skaidra un svēta mīlestība, kas sievai liek apmierināt vīra dzīvnieciskās tieksmes uz savas veselības un dzīvības rēķina. Ja viņā mājos patiesa mīlestība un gudrība, tad tā centīsies novērst vīra domas no kaislību apmierināšanas uz augstiem un garīgiem tematiem. uzsākot sarunu par interesantiem garīgiem jautājumiem. Var rasties nepieciešamība pazemoties un sirsnīgi, kā arī spiedoši paskaidrot, riskējot izsaukt pat vīra nepatiku, ka viņa nevar pazemot savu miesu, pakļaujoties seksuālām pārmērībām. Viņai laipni un maigi vajadzētu vīram atgādināt, ka vispirms viņa pieder Dievam, ka Kungam ir visaugstākās prasības un tiesības uz viņas būtni un ka tā nevar neņemt vērā šīs prasības, jo lielajā Dieva dienā tai par visu būs jāatbild...

Ja viņa cels savu mīlestību un svētumā un godā sargās savu skaidro, sievišķīgo cieņu, tad sieviete, pārdomāti rīkojoties, var daudz darīt, lai atstātu uz savu vīru svētījošu iespaidu, tādā veidā izpildot viņai uzticēto augsto misiju. Ar tādu rīcību viņa var izglābt gan savu vīru, gan pati sevi, vienlaicīgi padarot divus darbus. Šajos tik delikātajos un grūti nokārtojamos jautājumos ir vajadzīga [127] liela gudrība un pacietība, kā arī tikumiska drosme un izturība. Spēku un žēlastību var atrast lūgšanās. Sirdī jāvalda patiesai un godīgai mīlestībai. Mīlestība uz Dievu un mīlestība uz vīru var būt vienīgais pareizais rīcības pamats...

Pakļaudama savu miesu un garu vīra pārvaldniecībai, visās lietās pasīvi padodamās viņa gribai, upurēdama savu sirdsapziņu, savu cieņu un pat savu personību, viņa pazaudē iespēju atstāt spēcīgu iespaidu uz labu, kādam no tās vajadzētu izplūst viņas vīra rakstura izdaiļošanai. Viņa varētu mīkstināt vīra stingro raksturu, un viņas svētījošais iespaids atklātos izsmalcinātā un šķīstījošā veidā, liekot vīram nopietni censties valdīt pār savām kaislībām un kļūt garīgākam, lai viņi abi varētu būt dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēgdami no posta, kas ir pasaulē caur iekārošanu. Iespaida spēks tiešām var būt liels un var vadīt domas pie augstākiem un svētākiem tematiem, liekot pacelties pāri zemiskajām, jutekliskajām baudām, kuras dabīgi meklē žēlastības neatjaunota sirds. Ja sieva domā, ka izdabājot vīram, viņai jānokāpj līdz vīra domu līmenim, kura mīlestības galvenais pamats ir dzīvnieciskās kaislības, kas arī noteic viņa rīcību, tad viņa ar to izpelnās Dieva nepatiku; jo tādā veidā uz savu vīru neatstāj svētījošu iespaidu. Ja viņa domā, ka tai, neko neiebilstot, jāpakļaujas vīra dzīvnieciskajām kaislībām, tad viņa neizprot savu pienākumu ne pret vīru, ne arī pret Dievu. (18)

Mūsu miesas ir atpirkts īpašums. — Zemiskās kaislības sev mājvietu ir atradušas miesā un darbojas caur to. Vārdi “miesa”, “miesīgs” vai “miesīgas kārības” stāsta par zemāko un samaitāto dabu; miesa pati par sevi nevar rīkoties pretēji Dieva gribai. Mums pavēlēts sist krustā miesu ar tās iekārēm un kaislībām. [128] Kā lai to izdarām? Vai miesai vajadzētu darīt kādas sāpes? Nē, tikai jānonāvē kārdinājums uz grēku. Jāizraida samaitātie centieni. Katra doma jāpakļauj Jēzum Kristum. Visas dzīvnieciskās tieksmes jānoliek zem dvēseles augstāko spēku kontroles. Pirmā vietā jāstāda mīlestība uz Dievu; Kristum vienam pašam jāvalda mūsu sirdīs. Mūsu miesas jāuzskata par Viņa atpirkto īpašumu. Miesas locekļiem jākļūst par taisnības ieročiem. (19)

1. — Svinīgs uzsaukums - 139. lpp.
2. — Manuskripts 126., 1903. g.
3. — Review and Herald, 1888. gada 25. sept.
4. — Liecības draudzei II - 252. lpp.
5. — Liecības draudzei - 380. lpp.
6. — Liecības draudzei - 391. lpp.
7. — Liecības draudzei - IV - 505. lpp.
8. — Liecības draudzei - II - 472. lpp.
9. — Liecības draudzei - 477. 478. lpp.
10. — Liecības draudzei - 381. lpp.
11. — Liecības draudzei - 473. lpp.
12. — Kristīgā sātība un Bībeles higiēna - 130.
13. — Liecības draudzei II - 473. lpp.
14. — Manuskripts 1., 1888. g.
15. — Liecības draudzei II - 477. lpp.
16. — Manuskripts 17., 1891. g.
17. — Liecības draudzei II - 474. 475. lpp
18. — Liecības draudzei - 475. - 477. lpp.
19. — Manuskripts 1., 1888. g. [129]