95 tēzes par taisnošanu ticībā

Pilnveidošana

88. TĒZE

Rakstura pilnveidošana nav mūsu darbs. Tas ir Dieva darbs mūsos.

Vai jūs kādreiz esat nopirkuši jaunu automašīnu? Atcerieties sajūtu, kad jūs pirmo reizi braucāt ar to mājup — mašīna laistījās un bija nevainojama. Kā jūs jutāties, kad kāds pirmo reizi to ieskrambāja vai kāds no jūsu bērniem izlēja saldējuma kokteili uz aizmugurējā sēdekļa?

Katrā cilvēkā mīt tieksme pēc pilnības. Mēs pēc tās ilgojamies un esam vīlušies, kad tiek sabojāts kaut kas “nevainojams”. Mēs nevēlamies maksāt pilnu cenu par bojātu preci. Jau kā bērni mēs iemācāmies, ka tad, kad lieta tiek saplēsta, zūd viss prieks. Mūsu vecāki mūs mudina rūpēties par savām lietām, atlikt, cik vien ilgi iespējams, brīdi, kad tās būs nolietotas un kļūs nevērtīgas.

Mēs pūlamies, lai saglabātu labu fizisko formu. Vecāki priecājas par savu jaundzimušo bērnu nevainojamību un skumst par katru gūto rētu, fizisku vai emocionālu. Mēs cenšamies pēc labākās sirdsapziņas, lai maskētu novecošanas pierādījumus, un pārdzīvojam par grumbām, nokareno ādu, plānajiem matiem un enerģijas trūkumu. Mēs ilgojamies pēc svētošanas brīža, kad šis process tiks pagriezts pretējā virzienā un mums būs nevainojams ķermenis.

Pilnveidošana ir svarīga katram no mums — un tā ir būtiska arī Dievam. Viņš mums ir solījis mūžīgu jaunību, bez slimībām un sāpēm, kad mūžībā dzīvosim ar nevainojamu veselību un skaistumu. Viņš mums ir stāstījis par mūsu Debesu mājām, kas ir nevainojamas līdz pat niecīgākajam sīkumam — tur pat ziedi ir nevainojami un nekad nenovīst. Mums tiek dota pārliecība par nevainojamu laimi, jo Viņš mums ir teicis, ka tur vairs nebūs asaru, skumju un raudāšanas.

Bet mums nav jāgaida līdz Debesīm, lai pilnveidotu vienu lietu. Dievs ir apsolījis arī rakstura pilnveidošanu — un tas mums ir jāattīsta šeit. Dievs ir apsolījis pilnveidošanu, pat pavēlējis to iegūt. Tā ir Viņa griba, ka mēs kļūstam nevainojami.

Dievs Ābrāmam teica: “Staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns.” (1. Mozus 17:1) Jēzus sacīja Saviem sekotājiem: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mateja 5:48) Pāvils rakstīja: “Dosimies pretim pilnībai.” (Ebrejiem 6:1)

Pilnveidošana ir svarīga; pilnveidošana ir iespējama; kristietim pilnveidošana ir nepieciešama. Bet nekad neaizmirstiet, ka pilnveidošana ir Dieva darbs, ne mūsu. Ņemiet vērā dažus Bībelē atrodamos pierādījumus:

• “Šis ir tas Dievs, kas mani apjož ar spēku, un Viņš dara līdzenus manus ceļus.” (2. Samuēla 22:33)
• “Dievs apjož mani ar spēku un dara līdzenus manus ceļus.” (Psalmi 18:33)
• “Bet visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, tas jūs pēc īsām ciešanām pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus.” (1. Pētera 5:10)
• “Bet miera Dievs, kas no miroņiem paaugstinājis mūsu Kungu Jēzu, lielo avju ganu, mūžīgās derības asiņu dēļ, Tas lai ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk caur Jēzu Kristu, Viņam lai ir gods mūžu mūžos. Āmen.” (Ebrejiem 13:20, 21)

Vai jūs interesē rakstura pilnveidošana? Jums ir iespējams to iegūt. Labā vēsts ir tāda, ka mēs varam apzināties: lai gan mūsu fiziskie ķermeņi sairst un materiālie īpašumi izzūd to lietošanas laikā, mūsu iekšējo dzīvi tomēr iespējams atjaunot katru dienu (sk. 2. Korintiešiem 4:16). Nevainojams raksturs ir pieejams arī šaipus Debesīm. Kamēr vien mēs paliekam attiecībās ar Dievu, Viņš veido mūsu dzīvi. “Un pilnīgs ir Viņa darbs”. (5. Mozus 32:4)

89. TĒZE

Pilnveidošana var būt bīstama tēma, ja tā liek mums raudzīties uz sevi un saviem darbiem.

Brīdinājums: pilnveidošanas pētīšana var kaitēt jūsu garīgajai veselībai!

Lai gan tā ir taisnība, mums nevajadzētu izvairīties no šīs tēmas, jo tā tomēr ir Bībeles mācība. Bet tās pētīšana var kļūt bīstama, ja uzmanība tiek pievērsta sev. Brīžos, kad tā nav pievērsta Kristum, mēs kritīsim, cietīsim neveiksmi un grēkosim. Mēs varam droši pētīt pilnveidošanu tikai tad, ja atceramies, ka tas ir Dieva darbs mūsos, nevis mūsu pašu veikums. Un, ja pilnveidošana ir tikai Dieva darbs, tad tās pētīšana koncentrēs uzmanību uz Viņu, nevis sevi.

Bībelē ir aprakstīta triju veidu pilnveidošana. Mēs varam būt nevainojami piedzimstot, nevainojami izaugsmē un nevainojami raksturā. Dažreiz jūs dzirdat, kā cilvēki pārrunā tādu Rakstu vietu kā, piemēram, Mateja 5:48: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Un viņi saka: “Tur nav domāts “pilnīgi”, bet gan “nobrieduši”.”

Bet vārds “nobriedis” ir spēcīgāks nekā “pilnīgs”. Mazs bērniņš var būt pilnīgs, kad tas savā nodabā vāvuļo un dūdo. Bērns var būt pilnīgs, dauzoties ar kaimiņu bērniem. Bet, ja viņš vēl 20 gadu vecumā uzvestos tāpat kā bērnībā, mums būtu jāsāk uztraukties.

Būt pilnīgam raksturā nozīmē būt ne tikai pilnīgam piedzimstot un izaugsmē, bet arī briedumā.

Marka 4:28 teikts: “Papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” Var būt nevainojams stiebrs; var būt arī nevainojama vārpa. Bet nobrieduši graudi vārpā nozīmē gan pilnību, gan briedumu. Mēs varam būt pilnīgi katrā attīstības fāzē.

Tātad Bībele mums māca, ka pilnveidošana ir iespējama. Bībele māca arī to, ka pilnveidošana ir Dieva darbs, ne mūsu, kā jau to pamanījām iepriekšējā nodaļā. Un vēl Bībele māca šādu lietu: mums nekad nevajadzētu apgalvot, ka esam pilnīgi; patiesībā šāds apgalvojums pierādītu, ka mēs tādi neesam! Ījaba 9:20 teikts: “Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un, ja es būtu bez vainas, tad Viņš tomēr mani padarītu par vainīgu.”

Neviens, kurš apgalvo, ka ir svēts, patiesībā tāds nav. Tie, par kuriem Debesu grāmatās veikta atzīme, ka viņi ir svēti, šo faktu neapzinās un nekad nelielīsies, ka būtu labi. Patiesi taisns cilvēks neapzinās, ka ir labs un dievbijīgs. Jo tuvāk jūs nāksit Jēzum, jo nepilnīgāks sev šķitīsit. Tas būs tāpēc, ka jūsu redze kļūs skaidrāka un nepilnības taps redzamas plašākā un izteiktākā kontrastā ar Viņa nevainojamo dabu. Tas ir pierādījums, ka sātana centieni maldināt ir zaudējuši savu varu; ka Dieva Gara dzīvību dodošā ietekme jūs sāk atmodināt.

Ja, nākdami tuvāk Jēzum, mēs sev šķitīsim aizvien nepilnīgāki, tad pilnveidošana nevar būt domāta, lai saistītu mūsu uzmanību, jo mēs nezināsim, kad esam to saņēmuši. Šajā procesā mūsu pienākums ir turpināt nākt tuvāk Jēzum un uzlūkot Viņu. Viņš parūpēsies par pārējo.

Lai uzvarētu grēku savā sirdī, katram būs jāizcīna grūta cīņa. Brīžiem tas ir ļoti sāpīgs un drosmi atņemošs darbs, jo, redzēdami sava rakstura trūkumus, mēs turpinām raudzīties uz tiem, kad mums patiesībā vajadzētu uzlūkot Jēzu un ietērpties Viņa taisnošanas mētelī.

Bet, kamēr vien mēs atceramies, ka pilnveidošana ir Dieva darbs mūsu labā, un kamēr turpinām uzlūkot Viņu un paļauties uz Viņu, lai Kungs sasniegtu to, kas šajā jomā veicams, mēs varam droši pētīt Viņa apsolījumus par šo tēmu. Mēs varam priecāties par to, ko Viņš ir darījis, lai atgūtu mūs no grēka varas.

Dziļākiem pētījumiem - 19. daļa

1. Vai Dievs aicināja uz pilnību Vecajā Derībā? (1. Mozus 17:1; 5. Mozus 18:13)

2. Vai Dievs aicināja uz pilnību Jaunajā Derībā?
   (Mateja 5:48; 2. Korintiešiem 13:11)

Pilnība ir mērķis, ko Dievs mums piedāvā.

3. Vai pilnveidošana ir iespējama saistībā ar pagātni? (Mateja 9:2; Jesajas 43:25; Romiešiem 5:1)

4. Vai pilnveidošana ir iespējama tagadnē? (2. Timotejam 3:16, 17; 1. Jāņa 2:1; Jāņa 8:11; sk. arī Jāņa 5:14; Jūdas 24. nod.; 2. Korintiešiem 10:4, 5; Ebrejiem 13:20, 21)

5. Vai pilnveidošana būs iespējama arī nākotnē? (Salamana pamācības 4:18; Ebrejiem 6:1; Filipiešiem 3:12; sk. arī Efeziešiem 4:11–13; Ebrejiem 11:39, 40)

Pateicoties Dieva piedošanai, mums tiek dāvāta pilnveidošana saistībā ar to, kas darīts pagātnē; pateicoties Viņa spēkam, saistībā ar to, kas tiek darīts tagadnē, un, pateicoties Viņa apsolījumiem, saistībā ar to, kas tiks darīts nākotnē.

6. Vai Bībele kaut ko saka par “skaidru sirdi”? (1. Ķēniņu 8:61; sk. arī 2. Ķēniņu 20:3; 1. Laiku 29:9; 2. Laiku 16:9; 19:9)

7. Vai ir iespējams, ka cilvēkam ir skaidra sirds, bet viņš nerīkojas pareizi? (2. Laiku 15:17)

8. Vai ir iespējams, ka cilvēks rīkojas pareizi, bet viņam nav skaidras sirds? (2. Laiku 25:2)

   Piezīme. Ievērojiet, kāda bija Amacjas turpmākā dzīve! (Sk. 2. Laiku 25. nod.)

9. Vai mums jebkad vajadzētu teikt, ka esam pilnīgi? (Ījaba 9:20; sk. arī Salamana pamācības 20:9; 1. Timotejam 1:15; 1. Jāņa 1:8)

Pilnveidošana var būt bīstama tēma, ja tā liek mums raudzīties uz sevi un saviem darbiem. Galatiešiem 3:3;
sk. 89. tēzi.

10. Vai pilnveidošana ir Dieva vai mūsu darbs? (2. Samuēla 22:33; Psalmi 18:32; 38:9; 1. Pētera 5:10)

Rakstura pilnveidošana nav mūsu darbs. Tas ir Dieva darbs mūsos. Ebrejiem 13:20, 21; sk. 88. tēzi.

11. Kādu metodi Dievs lieto, lai mūs pilnveidotu? (Ebrejiem 13:20, 21)

12. Kādu metodi Dievs nelieto, lai mūs pilnveidotu? (Ebrejiem 7:19; Galatiešiem 3:3)

13. Kādas ir dažas no metodēm, ko Dievs lieto, lai īstenotu savu mērķi?
    • Psalmi 19:8
    • Psalmi 119:11
    • Mateja 19:21
    • 2. Korintiešiem 12:9
    • Jēkaba 2:22
    • 2. Korintiešiem 7:1
    • Efeziešiem 4:11–13
    • Jēkaba 1:2–4

14. Kurš to ir paveicis? (1. Mozus 6:9; Ījaba 1:1; sk. arī 1:8; 2:3)

15. Kāds uzdevums veicams mums, ļaujot Dievam darīt Savu darbu? (1. Mozus 6:9; Mateja 19:21; Jāņa 17:23; Kolosiešiem 1:28; Galatiešiem 2:20; sk. arī Ebrejiem 7:19)
    • Pilnība ir nepieciešama, lai saņemtu pestīšanu.
    • Pilnību var sasniegt tikai gara milži.
    • Tagad sasniegt pilnību nav iespējams.
    • Dievs par pilnīgiem uzskata tikai bezgrēcīgus ļaudis.
    • Pilnība nozīmē, ka jūs darāt visu pareizi.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Rakstura pilnveidošana nav mūsu darbs. Tas ir Dieva darbs mūsos.
• Pilnveidošana var būt bīstama tēma, ja tā liek mums raudzīties uz sevi un saviem darbiem.

Jēzus

90. TĒZE

Jēzus bija kā Ādams pirms grēkākrišanas tajā ziņā, ka Viņam bija bezgrēcīga daba — viņš nepiedzima šķirts no Dieva. Jēzus līdzinājās Ādamam pēc grēkākrišanas fiziskā, garīgā un morālā spēka ziņā.

Dažreiz cilvēki jautā: vai Jēzus līdzinājās Ādamam pirms vai pēc grēkākrišanas? Atbilde ir apstiprinoša abos gadījumos!

Lai labāk izprastu šo atbildi, mums jāsaprot, par kādiem Jēzus dzīves aspektiem mēs runājam. Ja runājam par Viņu kā par cilvēku, mēs varam sadalīt Viņa personību četrās dažādās daļās: garīgā daba, fiziskais spēks, prāta spējas un morālās vērtības jeb “mugurkauls”.

Garīgajā ziņā Jēzus līdzinājās Ādamam pirms viņa krišanas. Kristus tiek saukts par Otro Ādamu. Viņš sāka turpat, kur sāka Ādams šķīstības, svētuma un saiknes ziņā ar Dievu. Brīvprātīgi Viņš šķērsoja robežu, kur Ādams krita, un izpirka Ādama neveiksmi.

Kristus bija pilnībā cilvēks, bet tajā pašā laikā pilnīgi bezgrēcīgs — vienīgais cilvēks kopš Ādama, kurš varēja to apgalvot. Savas kalpošanas beigās Viņš bez bažām varēja teikt: “Nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj.” (Jāņa 14:30) Mums nevajadzētu šaubīties par Kristus cilvēciskās dabas nevainojamo bezgrēcīgumu. Viņam bija jāieņem cilvēces vadības vieta, pieņemot cilvēka dabu, bet ne cilvēka grēcīgumu.

Pirmajā brīdī var šķist, ka šeit ir pretrunas, jo ir norādīts, ka Kristus uzņēmās mūsu vainu, mūsu grēku un pat mūsu grēcīgo dabu. Lai gan Viņš uzņēmās mūsu vainu, Viņš nekļuva vainīgs, citādi arī Viņam pašam būtu nepieciešams Glābējs. Kad Viņš pieņēma mūsu grēcīgo dabu, tā nepadarīja grēcīgu Viņa dabu. Viņš uzņēmās mūsu vainu un grēkus kā mūsu Aizvietotājs.

Kad Mariju apciemoja eņģelis ar ziņām par to, ka drīz piedzims Mesija, viņš sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzimis, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lūkas 1:35) Jēzus piedzima citādāk nekā mēs. Nevienu no mums nekad nevarētu saukt par “svētu”. Tāpat kā Ādamam pirms grēkākrišanas, Jēzum bija cilvēciska daba, kam raksturīga iespēja padoties kārdinājumiem. Bet, tā kā Viņš nekad nepadevās grēkiem, Viņš palika bezgrēcīgs. Tādējādi Viņš kļuva par Otro Ādamu un izpirka mūs no Pirmā Ādama neveiksmes (sk. 1. Korintiešiem 15:21, 22).

Bet Jēzus piedzima arī atšķirīgs no Ādama. Vispirms jāuzsver, ka Viņš piedzima! Ādams nepiedzima; Ādams tika radīts! Bet Jēzum trūka priekšrocību, kādas sākumā bija dotas Ādamam. Četrus gadu tūkstošus cilvēcē bija notikusi lejupslīde fiziskā spēka, garīgo spēju un morālo vērtību ziņā; un Kristus uzņēmās pagrimušās cilvēces nepilnības. Tikai tādā veidā Viņš varēja glābt cilvēci no viszemākā pagrimuma punkta.

Tātad Kristum bija mazāks fiziskais spēks nekā Ādamam. Viņš nebija tik garš kā Ādams, jo cilvēce kopš radīšanas bija sarukusi augumā. Viņš nebija tik stiprs kā Ādams. Viņš nogura, un Viņam bija nepieciešama atpūta, lai gan Ādamam to droši vien nevajadzētu: piemēram, tajā naktī ezerā un pie akas Samarijā, brīžos, kad pat Viņa mācekļi spēja turpināt ceļu.

Kristus kā cilvēks nebija tik gudrs kā Ādams. Gudrība, kas redzama Viņa kalpošanā, nāca no augšienes, nevis no Viņa. Viņš neizmantoja Savas dievišķās prāta spējas. Viņš paļāvās uz Savu Tēvu, lai saņemtu gudrību un pat veidotu Savus ikdienas plānus.

Kristum nebija arī tādu morālo vērtību, kādas bija Ādamam. Kas ir morālās vērtības? Morālajām vērtībām ir saistība ar to, cik stiprs ir katra cilvēka “mugurkauls”, cik viņš spēj kontrolēt savu uzvedību. Ja Kristum bija mazāk morālo vērtību nekā Ādamam, tātad Viņš bija vājāks nekā Ādams, mazāk spējīgs pārvarēt kārdinājumu ar Savu cilvēcisko dabu, ja nebūtu spēka no augšienes.

Kāds tad ir Dieva mīlestības apliecinājums, ka Viņš ļāva Savam Dēlam nākt uz šo zemi un mūsu labā uzņemties šādu risku! Tēvs ļāva Kristum sastapties ar dzīves pārbaudījumiem, ar kuriem nākas saskarties katram cilvēkam, izcīnīt cīņas, kuras jāizcīna katram cilvēces bērnam, ar iespēju ciest neveiksmi un būt zudušam uz mūžību. Mēs ilgojamies pasargāt savus tuviniekus no sātana spēka. Bet Dievs ļāva Savam vienīgajam mīļotajam Dēlam uzņemties risku sastapt rūgtus konfliktus dzīves ceļā, lai mums būtu vieglāks ceļš ejams. Tā ir mīlestība! Brīnieties, Debesis un Zeme!

Jēzus

91. TĒZE

Salīdzinot ar mums, Jēzum nebija priekšrocību, kad Viņam bija jāpārvar kārdinājumi.

Mūsdienu tautsaimniecības apstākļos daudzi cilvēki atskārst, ka viņiem ir finansiālas problēmas. Ja arī jūs piederat šai grupai, jūs varbūt vēlēsities piedalīties seminārā ar nosaukumu “Kā iztikt ar saviem ienākumiem”. Šo semināru vada Džons Rokfellers. Vai tas jūs interesē? Studentiem noderētu lekciju kurss ar nosaukumu “Kā viegli izpildīt mājasdarbus”. Lektors varētu būt Alberts Einšteins. Vai varbūt jūs dodat priekšroku sportam? Kā būtu, ja lidošanas stundas jums pasniegtu eņģelis Gabriēls?

Ja Jēzus būtu nācis tikai tādēļ, lai būtu mūsu Glābējs, tad varbūt nebūtu tik svarīgi, kā Viņš dzīvoja Savu dzīvi. Bet Viņš nāca, lai kļūtu mums par piemēru, lai parādītu, kā dzīvot; tāpēc Viņam dzīve bija jādzīvo tāpat, kā tā jādzīvo mums. Pretējā gadījumā mēs no Viņa piemēra nevarētu neko iegūt.

Ja mums būtu jāizcieš kaut kas, ko nepārdzīvoja Jēzus, tad uz tā pamata sātans apgalvotu, ka Dieva spēks nav mums pietiekams.

Visās diskusijās un debatēs, kas skar Kristus dabu, visvairāk pārpratumu izraisa divi lieli jautājumi: jautājums par to, ko nozīmē frāze, ka Jēzus tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bija bez grēka (sk. Ebrejiem 4. nodaļu), un kā Jēzus varēja piedzimt bezgrēcīgs cilvēciskiem vecākiem. Neviens no šiem jautājumiem tieši neattiecas uz mūsu dzīvi, un abi ir zināmā mērā mistērijas, par kurām nevajadzētu daudz domāt.

No otras puses raugoties, runājot par šo tēmu, gandrīz visi piekrīt diviem citiem lieliem jautājumiem: pārvarot kārdinājumus, Jēzum nebija nekādu priekšrocību, salīdzinot ar mums, un Viņš pārvarēja grēku tādā pašā veidā, kā to varam mēs. Šie ir divi jautājumi, par kuriem no inspirētajiem Rakstiem mums ir ļoti daudz informācijas.

Jēzus pat domās nepadevās kārdinājumiem — un arī mēs varam gūt šādu uzvaru. Atklāsmes 3:21 teikts, ka mēs varam uzvarēt tādā pašā veidā kā Jēzus. Pateicoties Kristus uzvarai, tās priekšrocības, kas bija Viņam, tiek sniegtas arī cilvēcei, jo Viņš smēlās spēku no augšienes. Ar tā starpniecību viņš varēja pārvarēt šīs pasaules izlaidību un iekāri.

Tātad Jēzum, salīdzinot ar mums, nebija nekādu priekšrocību, lai pārvarētu grēku. Tādējādi Viņam ir tiesības rādīt, kā mums jādzīvo. Viņš nāca un izbaudīja cilvēces vajadzības un vājības, lai varētu piedāvāt palīdzību tiem, kuriem jāmīt cilvēcisko ierobežojumu skavās.

Nav šaubu, ka, salīdzinot ar mums, Jēzus varēja izmantot dažādas priekšrocības, jo Viņš bija Dievs tikpat lielā mērā, cik Viņš bija cilvēks. Bet Viņš nekad neizmantoja priekšrocības, ar kurām Viņš piedzima, un, kamēr Viņš tās neizmantoja, minētās priekšrocības sniedza Viņam vienādu vai pat neizdevīgāku stāvokli.

Piemēram, ja runa ir par uzvedību, Jēzum bija lielākas priekšrocības, jo Viņš nekad nebija grēkojis. Viņu nekad nevarēja iekārdināt turpināt dzīvi grēkā — un impulss jeb mudinājums izdarīt pārkāpumu ir viens no mūsu lielākajiem mīnusiem. No otras puses, Jēzum bija neizdevīgāks stāvoklis, ja runājam par attiecībām ar Tēvu, jo Viņam bija iedzimtas spējas dzīvot, nepaļaujoties uz Savu Tēvu, bet mums tādas nav. Kuram ir lielāks kārdinājums dzīvot neatkarīgi? Tam, kuram ir spējas to darīt, vai tam, kuram nav?

Dzīvības Valdniekam bija grūts uzdevums īstenot plānu, kuru Viņš bija sācis, lai glābtu cilvēci, ietērpjot Savu dievišķīgumu cilvēciskumā. Debesīs Viņš bija ticis godāts un zināja, kas ir neierobežota vara. Viņam bija tikpat grūti ievērot cilvēces līmeni, kā cilvēkiem ir pacelties virs savas sabojātās dabas un pieņemt dievišķo dabu.

Tātad, ja ir runa par grēka un kārdinājumu jautājumiem — nošķirtību no attiecībām ar Dievu —, Kristum ne tikai nebija pārsvara, salīdzinot ar mums, bet Viņš pat bija neizdevīgākā situācijā.

Mēs nespējam sevi glābt, bet Dieva Dēls izcīna cīņas mūsu vietā, rūpējas par mūsu drošību un pasniedz mums dievišķos simbolus. Jēzus dzīve ir mūsu nodrošinājums tam, ka mēs varam pārvarēt kārdinājumus. Tāpat kā Viņš guva uzvaras, paļaudamies uz Savu Tēvu, arī mēs varam gūt uzvaru, paļaudamies uz Viņu. Mēs varam būt drošībā jau šodien.

92. TĒZE

Jēzus uzvarēja kārdinājumus tādā pašā veidā, kā to varam mēs: izmantojot spēku no augšienes, nevis no sevis.

Jēzus visu dienu bija smagi strādājis, mācīdams un dziedinādams ļaudis. Kad pienāca vakars, Glābējs kopā ar Saviem mācekļiem devās pāri ezeram. Viņš bija pārguris. Vīri tikko bija sākuši savu ceļojumu, kad Jēzus aizmiga laivas aizmugurē.

Mācekļi to pat nemanīja. Viņi bija zvejnieki, nevis skolotāji. Visu dienu Jēzus bija darījis Savu darbu; tagad bija pienācis laiks strādāt viņiem. Šie vīri varbūt jutās neērti, kalpojot cilvēkiem, kā to darīja Viņš, lai gan viņi mācījās. Bet tie ļoti labi pārzināja jūru un laivas un bija pārliecināti, ka varēs tikt galā ar visu, kas notiks.

Sākumā mācekļi par vētru neuztraucās. Šajā ūdenskrātuvē viņi bija piedzīvojuši dažādas vētras un spējuši pārciest tās visas. Cīņa, lai noturētu kontroli pār laivu, aizņēma visu viņu uzmanību, un, kad vētra plosījās visstiprāk, viņi pat bija aizmirsuši, ka laivā ir arī Jēzus. Tas šķiet neticami, vai ne? Mēs brīnāmies, kā viņi varēja to aizmirst.

Bet cik daudz reižu mēs paši esam aizmirsuši Jēzu? Vai ar jums tā kādreiz ir gadījies? Vai kādreiz esat gandrīz cietuši nelaimes gadījumā uz šosejas un atklājuši, ka paļaujaties uz savām braukšanas spējām, nevis lūdzat palīdzību no augšienes? Vai jums kādreiz ir bijusi ģimenes krīze, kad bijāt dusmīgi, izteicāt skarbus vārdus un tad mēģinājāt nogludināt domstarpības, bet tikai pēc tam atcerējāties par lūgšanu? Kad viens no jūsu bērniem tiek ievainots vai saslimst, ko jūs saucat vispirms, — ģimenes ārstu vai Lielo Ārstu? Vai pat šodien ir iespējams, ka mēs aizmirstam: Jēzus ir mums blakus?

Jēzus un Viņa mācekļu pieredzētais tajā naktī ezerā ir līdzība, kas dota mums šodien par to, kā Kungs pārvarēja kārdinājumu. Kad Jēzus vētras dēļ tika pamodināts, Viņš bija pilnīgi mierīgs. Viņa vārdos un skatienā nebija manāmas bailes, jo to nebija Viņa sirdī. Bet Viņš neizturējās tā, it kā Viņam būtu dievišķs spēks. Viņš nesaglabāja mieru tāpēc, ka būtu zemes, jūras un debesu Valdnieks. No šīm spējām Viņš bija atteicies un sacīja: “Es no Sevis nespēju darīt nekā.” (Jāņa 5:30) Viņš paļāvās uz Sava Tēva spēku. Tā bija ticība — ticība Dieva mīlestībai un rūpēm, kas Jēzum deva mieru, un spēks, kas apstādināja vētru, bija Dieva spēks. Tāpat kā Jēzus rada mieru Sava Tēva pavēnī, arī mums ir jāpaļaujas uz sava Glābēja rūpēm.

Cik bieži mēs pārdzīvojam to pašu, ko mācekļi! Kad sākas kārdinājumu vētra, nozib spēcīgs zibens un mūs apskalo viļņi, mēs cīnāmies ar notiekošo vienatnē, aizmirsdami, ka ir Kāds, kurš var mums palīdzēt. Mēs paļaujamies uz saviem spēkiem, līdz zaudējam cerību un esam gatavi nebūtībai. Tad mēs atceramies par Jēzu, un, ja lūdzam Viņu mūs glābt, mēs nebūsim to darījuši veltīgi. Kaut gan ar skumjām Glābējs norāj mūsu neticību un pašpaļāvību, Viņš nekad neliedz mums palīdzību.

Tās ir labas ziņas, ka Jēzus uzvarēja tāpat, kā to varam arī mēs. Tās ir labas ziņas, jo Viņš dzīvoja dzīvi tā, kā mums tā ir jādzīvo. Kad Viņš dzīvoja Savu dzīvi, paļaudamies uz Tēvu, Viņam, salīdzinot ar mums, nebija nekādu priekšrocību. Tās ir labas ziņas, jo Viņš guva uzvaru, un Viņā arī mēs to varam gūt. Viņa attaisnojošās žēlastības dēļ Viņa uzvara tiek ieskaitīta mūsu kontā, kad mēs nākam pie Viņa pēc piedošanas. Bet Viņš mums piedāvā daudz vairāk, ne tikai šo aizstājošo uzvaru. Ja mūsu dzīvē ir Viņa spēks, arī mēs paši varam piedzīvot Viņa uzvaru. Jēzus neizmantoja īpašības un spējas, kas cilvēkiem nebūtu pieejamas ticībā Viņam. Visi Viņa sekotāji var iegūt Viņa nevainojamo cilvēciskumu, ja viņi paļausies uz Dievu tāpat, kā to darīja Viņš. Kristus uzvarēja kārdinājumu tajā spēkā, ko arī mēs varam iegūt. Viņš paļāvās uz Dieva troni, un nav tāda cilvēka, kuram nebūtu pieejama tāda pati palīdzība ticībā Dievam. Cilvēks var iegūt dievišķu dabu; nav tādas dvēseles, kas kārdinājumu un pārbaudījumu laikā nevarētu lūgt Debesu palīdzību. Kristus nāca, lai atklātu Sava spēka avotu un ļaudis nekad nepaļautos uz savām vājajām cilvēciskajām spējām.

Nākdams uz šo pasauli, Kristus nolika malā Savu dievišķo spēku. Tomēr Viņš guva uzvaras ar dievišķā spēka palīdzību. Viņš neizmantoja Savu iedzimto dievišķumu, bet paļāvās uz spēku no augšienes. Un šis spēks ir pieejams arī mums. Tāpat kā Jēzus dzīvē, arī mūsu dzīvē dievišķais var tikt apvienots ar cilvēcisko, un mēs varam iegūt dievišķu dabu, kā arī kļūt par uzvarētājiem (2. Pētera 1:4).

93. TĒZE

Jēzum grēks šķita riebīgs. Kamēr mēs paļausimies uz Dievu, arī mums grēks tāds šķitīs.

Tāpēc, ka Jēzus visu zemes dzīvi vadīja, paļaudamies uz Savu Tēvu, tāpēc, ka Viņš nekad nepadevās kārdinājumam tikt šķirts no Sava Tēva, sātans nespēja Viņu kārdināt padoties grēkiem (daudzskaitlī). Viņam grēki šķita riebīgi.

Atkal un atkal tam tiek sniegti pierādījumi inspirētajos Rakstos. Ebrejiem 1:9 teikts: “Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību.” Jebkurš pārkāpums, nesaskaņas, samaitājoša iekāre, ko izraisīja grēks, sagādāja Viņam mokas. Lai gan Jēzus pilnībā nīda grēku, Viņš uzņēma Savā dvēselē visas pasaules grēkus. Viņa raksturs pauda pilnīgu noliegumu pret grēku. Ja vien mēs varētu saprast vārdus, “ka Viņš pats kārdināts un cietis”... Lai gan Viņš bija brīvs no grēka izpausmēm, Viņa svētā daba bija pretrunā ar ļaunumu — tas Viņam radīja ārkārtīgas sāpes. Jēzus ienīda tikai vienu lietu pasaulē, un tas bija grēks. Viņš nevarēja noraudzīties uz sliktu darbu, nesajuzdams sāpes, kuras nebija iespējams noslēpt. Jēzus cieta proporcionāli tam, cik pilnīgs bija Viņa svētums un cik ļoti Viņš nīda grēku. Viņš juta riebumu, kad redzēja, ka atrodas starp cilvēkiem, kurus kontrolē sātans.

Dažreiz cilvēki mēģina pierādīt, ka Kristus tika kārdināts ar ļaunumu tāpat, kā tiek kārdināts grēcīgs cilvēks, kad viņš dzīvo atšķirtībā no Kristus. Viņi saka, ka grēki un kārdinājumi, ko sātans piedāvāja Kristum šajā pasaulē, Viņam šķita pievilcīgi, bet Viņš sakoda zobus, iztaisnoja muguru un atteicās darīt to, uz ko dabiskās vēlmes mudināja. Nekas nevarētu būt tālāk no patiesības.

Vēl viena teorija ir tāda, ka Kristum ļaunas lietas šķita pievilcīgas, ka Viņš izjuta iekāri, mantrausību un dusmas, bet Savas mīlestības dēļ pret Tēvu atteicās darīt to, uz ko citos apstākļos atsauktos ar lielāko prieku. Inspirētie Raksti neatbalsta arī šo teoriju. Lai gan tā ir taisnība, ka Viņa mīlestība pret Tēvu bija ļoti liela, Viņa riebums pret grēku arī bija pietiekami stiprs. Viņam grēks šķita riebīgs, nevis patīkams.

Pētot Kristus dzīvi un dabu, labās ziņas ir tādas, ka arī mums pret grēku un ļaunumu var būt tāda pati attieksme kā Viņam. Mums nav jādzīvo sava kristīgā dzīve ar vēlmi, kaut mēs varētu piedalīties grēcīgās pasaules aktivitātēs, bet jāsakož zobi un jāpiespiež sevi to nedarīt. Mums nav jācenšas iedvest sevī mīlestību pret Dievu, lai mēs būtu gatavi noliegt savus dabiskos instinktus un tādējādi darītu laimīgu Viņu. Mēs varam izbaudīt tādu pašu uzvaru kā Jēzus — uzvaru ne tikai pār grēcīgām darbībām, bet arī pār grēcīgām vēlmēm. Tā ir uzvara, kas sniedzas pāri uzvedībai, līdz pat dziļākajām sirds vēlmēm un ilgām. Mums grēks var šķist tikpat nepieņemams kā Jēzum.

Un atkal jāsaka, ka pierādījumi, ko par šo tēmu varam atrast inspirētajos Rakstos, ir ļoti pārliecinoši. Kad mēs tiekam ietērpti Kristus taisnīgumā, mums nav vēlmes pēc grēka. Mēs varbūt pieļausim kļūdas, bet ienīdīsim grēku, kas lika ciest Dieva Dēlam. No savas sāpīgās pieredzes mēs varam iemācīties, cik grēks ir ļauns — kāds ir tā spēks, tā radītā vainas apziņa, tā sagādātās ciešanas —, un raudzīties uz to ar riebumu. Atjaunota sirds nīst grēku. Kad mēs iepazīsim Dievu tā, kā mums ir dota iespēja Viņu pazīt, mūsu dzīve kļūs par pastāvīgas paklausības dzīvi. Novērtējot Kristus raksturu un dzīvojot sadraudzībā ar Dievu, arī mums grēks sāks šķist nīstams.

Vai jums grēki šķiet pievilcīgi? Varbūt nepieņemami un nīstami? Atšķirība ir tajā, vai jūs esat iepazinuši Dievu, kā jums ir dota iespēja Viņu pazīt. Jūs nevarat nīst grēku, cenzdamies to darīt. Jūs iemācāties nīst grēku, veltot nepieciešamās pūles, lai iepazītu Dievu un katru dienu pavadītu sadraudzībā ar Viņu. Lai cik tālu jūs būtu, pētot glābšanu ticībā Jēzum Kristum, jūs vienmēr nonākat vienā un tajā pašā vietā. Vai jūs Viņu pazīstat? Viņa pazīšana ir pamats visām lietām, kas seko. Pazīt Viņu nozīmē iegūt mūžīgo dzīvību.

94. TĒZE

Mēs nekad nevaram  b ū t  tādi, kāds bija Jēzus, bet mēs varam  d a r ī t  to, ko darīja Viņš.

Vai atceraties dziesmu “Meistaram Jēzum līdzīgs vēlos būt”?

Vai ir iespējams būt tādiem, kāds bija Jēzus? Vai varbūt šī dziesma ir kļūdaina? Vai ir iespējams dažās jomās būt tādiem, kāds bija Jēzus, bet citās ne?

Tātad mēs zinām, ka ir veids, kurā mēs nekad nevarēsim būt tādi kā Jēzus, jo Viņš ir Dievs, bet mēs neesam. Viņš ir mūsu Radītājs, un mēs esam tikai radījumi. Mēs varam mantot Viņa dievišķo dabu, ja Viņš pastāvīgi mājo mūsu dzīvē. Bet mēs nekad nebūsim vairāk kā tikai cilvēciskas būtnes. Tātad šajā jomā mēs nekad nebūsim kā Jēzus.

Kristus nākšana cilvēka miesā vienmēr ir bijis un būs noslēpums. Ar to, kas ir atklāts, pietiek gan mums, gan mūsu bērniem. Lai katrs cilvēks uzmanās un necenšas padarīt Kristu par cilvēku, kas ir līdzīgs mums, jo tā tas nevar būt.

Bet pat tad, ja ierobežojam savus salīdzinājumus ar Jēzus dabas cilvēciskajiem aspektiem, mēs joprojām atskārstam, ka nekad nevarēsim būt tieši tādi paši kā Viņš. Kā mēs jau noskaidrojām 90. tēzē, Viņš piedzima, būdams svēts, bezgrēcīgs pēc dabas. Mēs piedzimām, būdami šķirti no Dieva, grēcīgi pēc dabas no dzimšanas. Kamēr vien mēs dzīvosim šajā pasaulē, mūsu būtību raksturos šī atšķirība.

Vēl viens veids, kurā mēs nekad nelīdzināsimies Jēzum, ir mūsu grēcīgā pagātne. Mums ir slikta vēsture. Visas mūžības garumā mums vienmēr būs vajadzīga Kristus taisnojošā un piedodošā žēlastība, lai nolīdzinātu mūsu pagātnes grēkus. Tā kā Jēzus nekad negrēkoja, Viņam nebija grēcīgas pagātnes.

Tomēr mums ir iespējams būt līdzīgiem Jēzum! Mēs varam dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus, un strādāt tā, kā strādāja Viņš. Mēs varam iegūt uzvaru pār kārdinājumiem tāpat, kā to darīja Viņš, paļaudamies uz spēku no augšienes, nevis uz sevi. Mēs varam dzīvot attiecībās ar Dievu, tāpat kā Viņš dzīvoja, un tādējādi saprast, ka atšķirībām starp Viņu un mums nav nekādas nozīmes.

Jēzus dzīvoja kā cilvēks. Visas dzīves laikā uz šīs zemes Viņš nekad neizmantoja Savu dievišķo spēku līdz pat Augšāmcelšanās rītam.

Jēzus veica ļoti daudz brīnumu: Viņš uzmodināja mirušos, dziedināja slimos, šķīstīja lepras slimniekus, izdzina ļaunos garus, staigāja pa ūdens virsmu, lasīja cilvēku domas. To visu tieši tāpat spēja arī Viņa sekotāji. Darbus, kurus Jēzus veica, īstenībā veica Viņa Tēvs. Jēzus to apstiprināja Jāņa 14:10: “Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.”

Kristus zemes dzīves laikā bija situācijas, kad dievišķais izpaudās cilvēciskajā. Pirmā reize bija tempļa šķīstīšana, kad uz brīdi šķita, ka cilvēciskais ir atgājis sānis un cilvēce redz nedaudz no dievišķā, kas mīt iekšienē. Bet pat šeit dievišķais tikai spīdēja cauri, nevis guva virsroku. Pat tad visu vadīja un noteica Tēvs, un tā bija Tēva dievišķā daba, kas atklājās Viņa Dēlā.

Bet vēl svarīgāka par brīnumiem, kurus Jēzus veica, ir uzvara, kas Viņam tika dota cīņā ar ienaidnieku. Sadraudzībā ar Tēvu, paļaudamies uz Viņu, Glābējs guva uzvaru. Un Viņa uzvara var būt arī mūsējā. Tāpat kā Tēva darbi tika parādīti Jēzus dzīvē, Viņš var darboties arī mūsos, “jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta”. (Filipiešiem 2:13)

95. TĒZE

Grēka problēma ir pārrautas attiecības starp Dievu un cilvēku. Glābšanas mērķis ir tās atjaunot.

Jēzus vēlas precēties! Par to rakstīts Atklāsmes 19:6–9. “Tad es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: “Alelujā! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā.” Proti, audekls ir svēto taisnības darbi. Un Viņš man saka: “Raksti! Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā.””

Attiecības starp cilvēci un Dievu tika pārrautas Ēdenes dārzā. Kad Ādams un Ieva grēkoja, viņi paslēpās un vairs nevēlējās satikties ar savu Kungu; tie vairs nevarēja staigāt kopā ar Viņu pa dārzu vakara vēsumā.

Ādams un Ieva izvēlējās neuzticēties Tam, kurš vienīgais ir uzticības vērts, un tādējādi attiecības ar Dievu tika pārrautas.

Bet Dievs nevēlējās, lai stāsts noslēgtos šādi. Sadraudzība ar radītajiem bērniem Kungam šķita tik svarīga, ka Viņš bija gatavs doties pie krusta, lai varētu atjaunot šīs sarautās attiecības. Viņš pats atnāca uz zemi, lai mājotu ļaužu vidū; savu dievišķību Viņš bija aizsedzis ar cilvēciskumu, lai spētu uzcelt tiltu pāri plaisai, ko grēks bija izveidojis.

Tā kā Jēzus bija atnācis, lai dzīvotu kopā ar mums, mēs zinām, ka Dievs pazīst mūsu pārbaudījumus un jūt mums līdzi bēdās. Katrs Ādama bērns var saprast, ka mūsu Radītājs ir grēcinieku Draugs. Jo katrā žēlastības sniegtajā mācībā, katrā apsolījumā par gaidāmo prieku, katrā mīlestības darbā, katrā dievišķā rīcībā, kas bija redzama Glābēja dzīvē uz zemes, mēs varam redzēt, ka Dievs ir ar mums.

Un tagad Jēzus vēlas precēties. Ko nozīmē precēties? Tas nozīmē savienoties personiski un uz visiem laikiem.

Tokijas lidostā kopā ar sievu iepazinos ar kādu zviedru, kurš brauca satikt savu līgavu Seulā, Korejā. Viņi nekad iepriekš nebija tikušies. Ilgu laiku jaunie ļaudis bija sarakstījušies. Bet šī bija pirmā reize, kad viņi redzēs viens otru vaigu vaigā. Bija saprotams, kāpēc viņš ar nepacietību gaidīja šo satikšanos. Viņš gaidīja kāzas, lai būtu kopā ar viņu personiski un uz visiem laikiem.

Dažreiz cilvēki uztraucas, vai ikdienas attiecības ar Kristu nevar kļūt par vēl vienu no obligātajiem darbiem. Bet attiecības nav tikai līdzeklis, lai sasniegtu ceļa mērķi. Tās pašas par sevi ir mērķis. Mēs neuzturam attiecības ar Kristu, lai tiktu glābti. Mēs esam glābti, lai varētu tās uzturēt.

Tā kā ar Jēzus starpniecību mēs ieejam atdusā, Debesis sākas jau šeit. Mēs atsaucamies uz Viņa aicinājumu: “Mācieties no Manis!” Tādā veidā atnākdami pie Viņa, mēs sākam mūžīgo dzīvi. Debesis ir nepārtraukta nākšana pie Dieva ar Kristus starpniecību. Jo ilgāk mēs būsim Debesu laimē, jo vairāk un vairāk mums tiks atklāta godība; jo vairāk mēs iepazīsim Dievu, jo lielāka būs mūsu laime. Ceļojot kopā ar Jēzu šajā dzīvē, mēs varam tikt piepildīti ar Viņa mīlestību un gūt apmierinājumu Viņa klātbūtnē. Šeit mēs varam piedzīvot visu, ko cilvēks var izturēt. Bet kas tas ir, salīdzinot ar nākotni?

Jēzus vēlas precēties. Vai to vēlaties arī jūs?

Dziļākiem pētījumiem - 20. daļa

1. Vai Bībele māca, ka Jēzus bija Dievs? (Mateja 1:23;
   Jāņa 1:1, 2)

2. Ko Tēvs teica par Jēzu? (Mateja 3:17)

3. Vai Jēzus pats apgalvoja, ka ir Dievs? (Marka 14:61, 62; sk. arī Jāņa 4:25, 26; 9:37)

4. Vai Jēzus kādreiz ir runājis kā Dievs? (Jāņa 10:17, 18; sk. arī Jāņa 6:38; 16:28; Lūkas 5:20, 21)

5. Vai Jēzus lietoja Vecās Derības Dieva titulu “Es Esmu”? (Jāņa 6:35; 7:29; 8:23, 58; 11:25)

6. Vai ļaunie spēki atzina, ka Jēzus ir Dievs? (Mateja 4:3)

   Piezīme. Sātans kārdināja Jēzu, lai Viņš pārvērstu akmeņus par maizi, jo zināja, ka Jēzus to spēj. Mūs viņš šādi nekārdina, jo zina, ka mēs to nespēsim (Marka 3:11; sk. arī Mateja 8:29; Lūkas 4:34; 8:28; Marka 1:24; 5:7).

7. Vai Jēzus bija arī cilvēks? (Jāņa 1:14; Ebrejiem 2:14; sk. arī 15. un 16. pantu)

8. Vai Jēzus pieņēma to cilvēcisko dabu, kāda ļaudīm bija pirms grēkākrišanas? (Lūkas 1:35; Ebrejiem 1:9; Jāņa 8:46; 14:30)

 Jēzum grēks šķita riebīgs. Kamēr mēs paļausimies uz Dievu, arī mums grēks tāds šķitīs. Ebrejiem 1:8, 9;
sk. 93. tēzi.

9. Vai Jēzus pieņēma to cilvēcisko dabu, kāda ļaudīm bija pēc grēkākrišanas? (Marka 4:38; sk. arī Mateja 4:1; Marka 11:12, Jāņa 4:6; 19:28; Ebrejiem 2:17, 18; 4:15)

Jēzus bija kā Ādams pirms grēkākrišanas tajā ziņā, ka Viņam bija bezgrēcīga daba — viņš nepiedzima šķirts no Dieva. Jēzus līdzinājās Ādamam pēc grēkākrišanas fiziskā, garīgā un morālā spēka ziņā. Lūkas 1:35; Ebrejiem 2:17, 18; sk. 90. tēzi.

10. Vai Jēzum, salīdzinot ar mums, bija kādas priekšrocības, lai Viņš spētu pārvarēt grēku?

• Jāņa 5:19, 30; 15:5
• Jāņa 14:10; 2. Korintiešiem 5:17
• Jāņa 10:38; Kolosiešiem 1:27
• Jāņa 8:28; 12:49, 50; Mateja 10:20
• Jāņa 14:10; 17:23; Efeziešiem 3:17; Filipiešiem 2:13

Salīdzinot ar mums, Jēzum nebija priekšrocību, kad Viņam bija jāpārvar kārdinājumi. Ebrejiem 4:15; sk. 91. tēzi.

11. Kur Jēzus guva spēku, lai veiktu brīnumus, kādus redzam Viņa dzīvē? (Apustuļu darbi 2:22)

12. Vai Kristus mācekļi var veikt tādus pašus varenus darbus?

• Marka 6:56; Apustuļu darbi 19:11, 12
• Lūkas 7:11–15; Mateja 10:8; Apustuļu darbi 9:26–42
• Lūkas 7:39–47; Apustuļu darbi 5:3
• Lūkas 4:29, 30; Apustuļu darbi 8:39
• Mateja 14:25, 29
• Lūkas 4:33–36; 10:17
• Mateja 4:23; Lūkas 9:6
• Jāņa 14:10–14

Jēzus uzvarēja kārdinājumus un veica brīnumus tādā pašā veidā, kā to varam mēs: ticībā, izmantojot spēku no augšienes, nevis no sevis. Jāņa 14:10; sk. 92. tēzi.

13. Kur Jēzus guva Savu ticību? (Lūkas 4:4, 8, 12, 16; 5:16; 6:12)

14. Vai tad, kad Jēzus izcīnīja savu smago cīņu Ģetzemanē un devās pie krusta, Dievs Viņu tiešām bija atstājis vai arī Viņš tikai jutās tā, it kā būtu atstāts? (Jāņa 16:32; Lūkas 22:43; Mateja 27:46; 2. Korintiešiem 5:19)

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Jēzus bija Dievs, nevis cilvēks.
• Jēzus bija cilvēks, nevis Dievs.
• Jēzum bija īpašs spēks, lai uzvarētu grēku. Mums tāda spēka nav.
• Jēzus izmantoja Savu dievišķo dabu, lai tā palīdzētu Viņam dzīvot bezgrēcīgu dzīvi.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Jēzus bija kā Ādams pirms grēkākrišanas tajā ziņā, ka Viņam bija bezgrēcīga daba — viņš nepiedzima šķirts no Dieva. Jēzus līdzinājās Ādamam pēc grēkākrišanas fiziskā, garīgā un morālā spēka ziņā.
• Salīdzinot ar mums, Jēzum nebija priekšrocību, kad Viņam bija jāpārvar kārdinājumi.
• Jēzus uzvarēja kārdinājumus tādā pašā veidā, kā to varam mēs: izmantojot spēku no augšienes, nevis no sevis.
• Jēzum grēks šķita riebīgs. Kamēr mēs paļausimies uz Dievu, arī mums grēks tāds šķitīs.
• Mēs nekad nevaram būt tādi, kāds bija Jēzus, bet mēs varam darīt to, ko darīja Viņš.
• Grēka problēma ir pārrautas attiecības starp Dievu un cilvēku. Glābšanas mērķis ir tās atjaunot.