95 tēzes par taisnošanu ticībā

Nodošanās

17. TĒZE

Padoties nozīmē atteikties no sevis, nevis no saviem grēkiem. Atteikšanās no sevis un Dieva meklēšana sekmē atteikšanos no grēkiem.

Vai jūs kādreiz Jaungada dienā esat kaut ko apņēmušies? Daži no mums to ir darījuši ne tikai gadu mijā, bet arī pirmajā mēneša dienā, pirmajā nedēļas dienā, dzimšanas dienā, skolas gada sākumā un pārceļoties dzīvot citur.

Taisnošana apņemoties. “No šī brīža es...” vai “No šī brīža es vairs ne...” Vai jūs tā kādreiz esat teikuši? Vai jūs kādreiz esat vīlušies, jo sapratāt, ka tas ir bezjēdzīgi?

Dažās nākamajās tēzēs mēs runāsim par padošanos, un viens no tās pamatprincipiem uzsver, ka cilvēks nav padevies, ja nedara to pilnībā. Padošanās ir kas vairāk nekā vienīgi atteikšanās no kāda slikta ieraduma. Un pat teikt, ka mēs padodamies “pilnībā”, var būt maldinoši. Padošanās nav saistīta ar lietām. Vienīgais veids, kā mēs varam atteikties no visa, ir atteikties no sevis. Padošanās pamatā ir sevis atdošana.

Ko Ass (Axis) spēki atdeva, kad viņi Otrā pasaules kara beigās padevās? Vai viņi atdeva tikai savus ieročus un munīciju? Vai viņi atdeva tikai savus tankus un rokasgranātas? Vai viņi atdeva tikai savas formas, uzkrājumus un munīciju? Varbūt tomēr viņiem bija jāpadodas pašiem? Un, kad viņi padevās, automātiski tika nodotas arī visas minētās lietas.

Padošanās nevar notikt daļēji. Nav tādas lietas kā daļēja padošanās. Daļēja padošanās nav nekas loģiskāks kā, piemēram, daļēja grūtniecība. Vai nu jūs padodaties, vai ne. Vidusceļa nav.

Bībelē ir kāda vieta, kas raksturo pilnīgu un absolūtu padošanās procesu: “Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums.” (Jēkaba 4:7) Kā to jau būsim pamanījuši, mēs neatdodam kādas konkrētas lietas. Mēs atdodam sevi. Un šajā procesā tiek automātiski nodotas arī visas problēmas, kas ar mums saistītas.

Lai pārvarētu grēku savā sirdī, ikvienam būs jācīnās diezgan smagi. Brīžiem tas ir sāpīgs un drosmi atņemošs darbs, jo, redzēdami nepilnības savā raksturā, mēs turpinām uz tām raudzīties, lai gan mums vajadzētu pievērst skatienu Jēzum un ietērpties Viņa taisnošanas drānās. Katrs, kurš ieies Dieva pilsētā pa pērļu vārtiem, ieies tur kā uzvarētājs, un viņa lielākā uzvara būs uzvara pār sevi.

Padošanās un ticība ir cieši saistītas. Tikai tad, kad mēs uzticamies Dievam un padodamies vai, citiem vārdiem sakot, atdodam sevi Viņam, mēs sākam pilnībā uzticēties nevis sev, bet Viņam. Šādi padodamies, mēs varu nododam Viņam. Tad Viņš var darboties mūsos un darīt mums pēc sava labā prāta.

18. TĒZE

Darbošanās, lai atteiktos no saviem grēkiem, var aizkavēt mūs atteikties no sevis.

Pieņemsim, ka jūs vēlaties kādam mācīt Bībeli. Jūs dodaties pie draudzes mācītāja un jautājat, vai ir kāds potenciāls nākamais draudzes loceklis, kuru viņš jums varētu ieteikt, un jūs saņemat šādu atbildi: “Jā, man ir pazīstamas divas ģimenes, kuras gribētu apgūt Bībeli. Jūs varat izvēlēties, ar kuru no tām vēlētos strādāt.” Un tad viņš jums šīs ģimenes raksturo.

Pirmais ir veiksmīgs pilsētas uzņēmējs. Viņam un viņa sievai ir laba slava sabiedrībā. Sieva brīvprātīgi strādā pilsētas slimnīcā, bet vīrs aktīvi nodarbojas ar vietējās politikas jautājumiem. Viņu bērni ir labi audzināti. Viņu māja ir nevainojama. Viņi nesmēķē un nedzer. Pirms dažiem gadiem viņi sāka interesēties par veselības jautājumiem. Tagad viņi katru dienu ne tikai noskrien piecas jūdzes, bet ir arī veģetārieši. Tieši interese par veselību modināja viņos jautājumus par Bībeli.

Otra ģimene dzīvo pilsētas centrā nelielā dzīvoklī, kas atrodas virs alkoholisko dzērienu veikala. Vīrs un sieva... vai varbūt man būtu jāsaka: vīrietis un sieviete, jo viņi tikai dzīvo kopā un nav precējušies. Abi šie ļaudis ir bezdarbnieki; vienīgie viņu ienākumi ir bezdarbnieka pabalsts. Vīrietis vairākas reizes ir izcietis cietumsodu par dažādiem sīkiem noziegumiem — nelielu zādzību, narkotiku glabāšanu utt. Sieviete ir alkoholiķe, un viņai ir liekais svars. Viņai ir trīs bērni, bet nevienam no tiem nav kopīga tēva, un neviens no tiem nav saistīts ar pašreizējo “mājas vīrieti”. Pirms pāris nedēļām bērnu tiesību aizsardzības iestāde uz laiku aizveda mazos no mājām, apsūdzot vecākus par to, ka viņi atstājuši bērnus bez uzraudzības un izturējušies pret tiem vardarbīgi. Krīze pamudināja šo pāri meklēt draudzi, jo māte vēlas pati audzināt savus bērnus un saka, ka tagad viņi ir aptvēruši nepieciešamību pēc Dieva, lai varētu sakārtot savu dzīvi.

Ar kuru ģimeni jūs vēlētos strādāt? Tā ir jūsu izvēle! Kurai no šīm divām ģimenēm, jūsuprāt, ir lielākas izredzes kļūt par labiem kristiešiem?

Atceros vizīti pie kādas draudzes locekles vīra alkoholiķa. Kad es mēģināju ar šo cilvēku runāt, viņš blenza uz mani aizmiglotām acīm un teica: “Es tiešām apbrīnoju kristiešus. Ir jābūt stipram cilvēkam, lai būtu kristietis.”

Vai jūs tam piekrītat? Bet varbūt ir tā, ka arī vājš cilvēks var kļūt par kristieti? Vai būtu iespējams piepildīt draudzi ar stipriem cilvēkiem, kuri neiedomātos darīt ko sliktu, bet kuri nekad neapjaustu savu vajadzību pēc Kristus?

Sātanam ir vienalga, vai cilvēks ir pazudis draudzē vai ārpus tās. Un viens no veidiem, kā viņš mēģina atturēt mūs no patiesas padošanās, ir panākt, lai mēs mēģinātu uzveikt savus grēkus un ļoti stipri censtos dzīvot nevainojamu dzīvi.

Darboties, lai tiktu vaļā no saviem grēkiem, ir bezjēdzīgi, un nav nozīmes, vai jūs esat stiprs vai vājš. Ja jūs esat stiprs, jūsu labā uzvedība var kļūt par šķērsli starp jums un Glābēju. Ja jūs esat vājš, jūs varat zaudēt cerību un pilnībā padoties neveiksmei. Mums nav jāraugās uz sevi. Jo vairāk mēs koncentrējamies uz savām nepilnībām, jo mazāk spēka mums būs tās pārvarēt.

Kristus laikā Jūdi parādīja, kā šis princips darbojas. Jūdu draudze bija pilna ar stipriem cilvēkiem. Vajadzēja būt stipram cilvēkam, lai kļūtu par farizeju! Tomēr tie bija stiprie cilvēki, kuri atteicās no Jēzus un beigās piesita Viņu krustā.

Jūdu tautā vājie ļaudis stāvēja ārpusē, atraidīti kā lieli grēcinieki. Vadītāji jau sen bija viņus izslēguši no draudzes par viņu krišanu un grēkošanu. Viņi bija zaudējuši cerību jebkad nokļūt Debesu Valstībā. Tomēr vājie pulcējās ap Jēzu, pieņēma Viņa žēlastības piedāvājumu un kļuva par Viņa uzticamākajiem sekotājiem.

Izskatās, ka stipro situācija ir diezgan bezcerīga, vai ne? Vai mums visiem doties uz kādu krogu un piedzerties, lai mēs varētu ieraudzīt savu vajadzību? Vai varbūt mums visiem, gan stipriem, gan vājiem, vajadzētu vēlreiz saprast, ka mūsu uzvedība mūs neglābj un arī nepazudina. Visiem ir jādodas pie Jēzus un jālūdz Viņa glābšana.

Vai jūs esat stiprs cilvēks? Tāds bija arī Pāvils. Tāds bija arī Nikodēms. Vai jūs esat vājš cilvēks? Tāda bija Marija. Tādi bija Pēteris un Matejs. Tāds bija dēmonu apsēstais. Viņiem visiem bija kopīga vajadzība, vajadzība padoties un nākt pie Jēzus. Izrādījās, ka Jēzus pieņēma visus šos ļaudis, kad tie pie Viņa nāca.

Viņš pieņems arī jūs.

19. TĒZE

Neviens nespēj pats sevi sist krustā vai pakļaut. Tas ir jādara kādam citam.

Iespējams, ka visgrūtāk ir pieņemt patiesību par to, ka mēs paši nespējam padoties. Ja mēs šo procesu kā varētu veicināt, mums nemaz nebūtu jāpadodas. Citiem vārdiem, ja mēs kaut ko varētu darīt šīs lietas labā, mums nebūtu jāpadodas. Tas ir tāpēc, ka padošanās jeb pakļaušanās nozīmē atzīt, ka mēs neko nevaram darīt. Mēs paši to nevaram paveikt.

Kā jau agrāk esam pamanījuši, sātans ir sagatavojis dažādus šķēršļus tiem, kuri ir apjautuši savu nepieciešamību pēc Kristus un nolēmuši pie Viņa iet. Kārdinātājs saka: “Tu esi grēcinieks, un tev nav taisnošanas. Tieši tā — ej un darbojies, lai to veicinātu un attīstītu.” Un mēs varam pavadīt veltīgi izšķiestas dienas un gadus, cenšoties pašu spēkiem iegūt taisnošanu.

Tad mēs uzzinām, ka taisnošanu var iegūt vienīgi ticībā, un sātans atkal ir klāt: “Pilnīgi pareizi, jums vajadzīga ticība. Sāciet darboties, lai tā jums būtu.”

Un pēc tam, kad esam sapratuši, ka ticība ir dāvana, nevis mūsu pašu darbs, viņš atkal ir klāt un saka: “Labi, tagad jums no visa spēka jācenšas padoties.”

Dažreiz vecāki, skolotāji, mācītāji un citi draudzes vadītāji neapzināti ir palīdzējuši sātanam viņa kampaņā. Vai jūs kādreiz esat piedalījušies kādā sanāksmē, kur mācītājs vai skolotājs ir aicinājis jūs čakli darboties, lai padotos? Varbūt jūs esat redzējuši uz paaugstinājuma novietotu nelielu altāri ar degošu uguni, kurā tiek iemestas papīra lapiņas ar klausītāju grēkiem. Arī tu esi uzrakstījis savu grēku, no kura vēlies atteikties, un “iemetis” to liesmās. Bet vai tā ir padošanās?

Vai ir bijis tā, ka esat domājuši par to, kā atbrīvoties no konkrēta grēka savā dzīvē, un tad kāds jums ir pateicis, ka jums vienkārši no tā jāatsakās? Un jūs mēģināt to izdarīt. Jūs to pasakāt vārdos: “Es atsakos no sava negodīguma,” — vai “Es atsakos no savām ļaunajām domām.” Jūs lūdzat šādiem vārdiem. Bet tad jūs atskārstat, ka negodīgums un ļaunās domas joprojām ir kopā ar jums.

Bībele izmanto krustā sišanas analoģiju kā simbolu padošanās pieredzei jeb pārdzīvojumam. “Līdz ar Kristu esmu krustā sists,” saka Pāvils. (Galatiešiem 2:20) Jēzus šo simbolu izmantoja vairākkārt, aicinot sekotājus ņemt savus krustus un sekot Viņam. (Sk. Mateja 10:38; Lūkas 14:27; Marka 8:34) Starp citu, kad vien Jēzus runāja par krustu, Viņš vienmēr to dēvēja par mūsu krustu, nevis Savu.

Brīdi padomājiet par krustā sišanu. Kā tas tika darīts? To ir viegli atcerēties, vai ne? Cik reižu mēs esam redzējuši dažādus mākslas darbus un dzirdējuši par naglām un koku? Bet ievērojiet vienu konkrētu lietu — jūs nevarat sist krustā paši sevi. Tas ir jādara kādam citam.

Ja jūs vēlaties izdarīt pašnāvību, ir vairāki veidi, kā to paveikt. Jūs varat sev pie deniņiem pielikt šaujamieroci un nospiest gaili. Jūs varat nolēkt no kāda tilta vai augstceltnes. Jūs varat pārdozēt miega zāles vai garāžā ieslēgties automašīnā un atstāt darbojamies motoru. Cilvēki ir izmēģinājuši dažādus veidus. Bet nevienam vēl nav izdevies izdarīt pašnāvību, sitot sevi krustā.

Neviens cilvēks nespēj atbrīvot sevi no sevis paša. Šo darbu mēs vienīgi varam ļaut paveikt Kristum. Kā mēs varam Viņam piešķirt šo atļauju? Ir nepieciešams kas vairāk, nekā tikai kaut ko teikt vai lūgt Viņam to izdarīt. Var gadīties, ka lūpas izpauž dvēseles vajadzības, bet sirds tās nemaz neatzīst. Kamēr runājam ar Dievu par gara nabadzību, sirds var lielīties, iedomājoties, ka ir ārkārtīgi pazemīga un taisna. Patiesu atziņu iegūšanai par sevi ir tikai viens ceļš. Mums jāuzlūko Kristus.

Kad mēs būsim izdarījuši izvēli pavadīt laiku, ik dienas uzlūkojot Kristu, un lūgsim Viņu darīt Savu darbu mūsu dzīvē, Viņš vadīs mūs soli pa solim līdz pilnīgam padošanās mirklim. Pilnībā padoties ir iespējams tikai tad, kad Viņš mūs būs aizvedis līdz vietai, kur tas iespējams.

20. TĒZE

Mūs vada vai nu Dievs, vai sātans. Vienīgais, ko mēs paši varam noteikt, ir izvēlēties, kurš mūs vadīs.

Vai jūs vēlētos veikt nelielu testu? Katram jautājumam izvēlieties tikai vienu atbildi!

1. Vai jūs esat
   1. republikānis?
   2. demokrāts?
   3. neviens no iepriekš minētajiem?
2. Vai jūs esat
   1. miljonārs?
   2. ubags?
   3. neviens no iepriekš minētajiem?
3. Vai jūs esat
   1. ģēnijs?
   2. plānprātis?
   3. neviens no iepriekš minētajiem?
4. Vai jūs esat
   1. skaists?
   2. neglīts?
   3. neviens no iepriekš minētajiem?
5. Vai jūs
   1. vada Dievs?
   2. vada sātans?

Un tieši šeit mums ir jāpārtrauc nelielā testa sistēma. Šajā pasaulē jūs varat izvēlēties dažādus vidusceļus. Jūs varat būt vienaldzīgs pret politiku, piederēt vidusslānim, būt vidēji inteliģents, pietiekami izskatīgs. Bet, kad ir runa par to, kurš vada jūsu dzīvi, vidusceļa nav. Ir vai nu viss, vai nekas.

“Vai nezināt, ka tam, kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa, vai nu grēkam uz nāvi, vai paklausībai Dievam — uz taisnību.” (Romiešiem 6:16) Ir divas izvēles: grēks uz nāvi vai paklausība uz taisnību. Tās ir vienīgās iespējas. Savukārt Lūkas 11:23 Jēzus teica: “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani.”

Bet, ja mēs Kristum nepakļaujamies, mūs pārvaldīs ļaunais. Mēs neizbēgami esam pakļauti vienai no abām lielajām varām, kas cīnās par pasaules virsvaldību. Lai nokļūtu tumsības valsts varā, nav noteikti jāizvēlas tai kalpot. Mums tikai jāizturas nevērīgi, kad tiekam aicināti pievienoties gaismas valstībai.

Ikviena dvēsele, kas atsakās nodoties Dievam, ir citas varas kontrolē. Tā nepieder pati sev. Cilvēks gan var runāt par brīvību, tomēr viņš atrodas visnožēlojamākajā verdzībā.

Šī doma dažreiz padara cilvēkus nervozus. “Bet kā ar mūsu individualitāti?” viņi jautā. “Ja mūs pilnībā pārvaldīs Dievs, vai mums netiks atņemta izvēles brīvība? Vai mēs nekļūsim par marionetēm?”

Patiesībā mūsu individualitāti atņem un par marionetēm padara tas, ka mēs atsakāmies uzticēties Dieva vadībai. Jo, ja mūs vada Dievs, vienmēr pastāv iespēja jebkurā laikā izvēlēties no tā atteikties. Ienaidnieks ir tas, kurš cieši satver cilvēkus, kurus kontrolē, un atsakās viņus atbrīvot.

Būdami cilvēki, mēs esam instrumenti vai ieroči. Romiešiem 6:13 teikts, ka mēs varam kļūt par taisnības ieročiem Dieva rokās vai arī par ļaunuma ieročiem grēkam. Vai jūs esat instruments? Instrumentu kāds vada. Cirvis pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Ar cirvi var saskaldīt malku, lai sasildītu māju ziemā, bet ar to var arī kādu nogalināt. Ar vijoli var spēlēt debešķīgu mūziku vai arī radīt nepatīkamas skaņas — viss atkarīgs no tā, kas to vada.

Arī mēs esam instrumenti. Kurš mūs vada šodien?

21. TĒZE

Gribas nodošana ir izvēles brīvības nodošana, bet mēs izmantojam savu izvēles brīvību, lai to nodotu. Mēs atsakāmies no savas izvēles brīvības saistībā ar rīcību, bet paturam savu izvēles brīvību saistībā ar attiecībām.

Daudzi jautā: “Kā es varu nodoties Dievam?” Tu ilgojies sevi nodot Viņam, bet tavs morālais spēks ir vājš, tevi nomāc šaubas un pārvalda grēcīgas dzīves ieradumi. Tavi solījumi un apņemšanās ir celti uz smiltīm. Tu nespēj valdīt savas domas, savus impulsus un jūtas. Apziņa, ka esi lauzis solījumus un neesi palicis pie savas apņemšanās, vājina tavu pārliecību par paša patiesumu un liek domāt, ka Dievs tevi nevar pieņemt, bet nezaudē tomēr cerību. Tev jāsaprot, kas ir gribas patiesais spēks.

“Tieši tā,” es nodomāju. “Man nav pietiekami stipras gribas. Es nevaru atturēties no saldumiem. Es nevaru piespiest sevi no rītiem skriet. Es nevaru savaldīt savu temperamentu. Man ir nepieciešams vairāk gribasspēka.” Un es atkal sāktu ar solījumiem un lēmumiem, kas visi bija baltiem diegiem šūti, galu galā nonākdams turpat, kur sāku. Tas bija tik biedējoši!

Bet mazliet uzgaidiet! Kas īsti ir griba? Tas ir cilvēka būtības galvenais spēks, spēja pieņemt lēmumus vai izvēlēties. Ir liela atšķirība starp gribu — spēju izvēlēties — un gribasspēku jeb pašdisciplīnu vai “mugurkaulu”.

Viss ir atkarīgs no tā, ka spēja izvēlēties darbojas pareizi. Dievs cilvēkiem ir devis šo spēju, un mūsu pienākums ir to trenēt. Tu nevari pārvērst savu sirdi, tu pats no sevis nespēj mīlēt Dievu; bet tu vari izvēlēties kalpot Viņam (kļūt par Viņa kalpu). Tu vari Viņam nodot savu izvēles brīvību; tad Viņš strādās tevī un panāks, ka tu gribēsi un spēsi darboties saskaņā ar Viņa labo prātu. Tā visa tava būtība tiks pakļauta Kristus Gara darbībai.

Daudzi, cerēdami un ilgodamies būt kristieši, aizies bojā. Viņi nekad nenonāk līdz tam, ka savu gribu pakļauj Dievam. Pareizi lietojot savu izvēles brīvību, tavā dzīvē var notikt pilnīga pārmaiņa. Nododot Kristum savu spēju izvēlēties, tu savienosies ar spēku, kas stāv pāri visām valdībām un varām. Tu no augšienes gūsi spēku palikt nelokāms, un, nododoties Dievam, spēsi dzīvot jaunu dzīvi, ticības dzīvi.

Bet, lai atteiktos no savas izvēles brīvības, šī izvēles brīvība ir jāizmanto! Tā atkal ir atšķirība starp uzvedību un attiecībām. Mēs atsakāmies no savām tiesībām izvēlēties uzvedību. Mēs paturam tiesības izvēlēties attiecības. Turpinādami izvēlēties ik dienas uzturēt attiecības ar Kristu, Viņš darbojas mūsos. Mēs saviem spēkiem nespējam aiziet līdz tam, ka atsakāmies no savas gribas, kas ir vēl viens sinonīms vārdam “padoties”. Bet mēs varam ļaut Kristum paveikt šo darbu, ieliekot sevi Viņa rokās, kad meklējam attiecības ar Viņu.

22. TĒZE

Vienīgās  a p z i n ā t ā s  pūles kristiešu dzīvē ir tiekšanās pēc Dieva. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti.

Pieņemsim, ka kādā svētdienas rītā jūs izlemjat mainīt savai automašīnai riepas. Jūs paceļat transporta līdzekli ar domkratu un noņemat visas četras riepas. Tieši tad sieva jūs aicina pusdienot.

Pirms esat beidzis ēst, jūsu četrgadīgā meita iziet pagalmā rotaļāties. Viņas bumba paripo zem automašīnas, un bērns parāpo zem tās, lai rotaļlietu atrastu, netīšām pagrūžot vienu no balstiem.

Jūs dzirdat viņas kliedzienus un paskatāties ārā pa virtuves logu. No vietas, kur sēžat, var redzēt automašīnu, un jūs momentā saprotat, kas ir noticis. Tad jūs...

Ko jūs darāt šajā brīdī? Vai jūs atgāžaties savā krēslā un sievai sakāt: “Izskatās, ka Mērijai ir uzkritusi automašīna. Laikam būs jāiziet ārā un viņa jāatbrīvo. Bet varbūt vispirms tu man varētu nogriezt vēl vienu gabalu kūkas...”

Vai arī jūs steidzaties uz pagalmu un ar pārcilvēcisku spēku paceļat automašīnu un atbrīvojat savu meitu?

Kas jums būtu vieglāk? Pagaidiet — neatbildiet pārāk strauji! Kas ir vieglāk, ja runājam par apzinātu piepūli? Sēdēt pie galda un apēst vēl vienu gabalu kūkas vai arī pacelt automašīnu — pat ja tā ir neliela? Kam nepieciešams vairāk enerģijas? Kas sadedzina vairāk kaloriju? Kas prasa vairāk pūļu?

No otras puses, ja jūs vispār mīlat savu bērnu, kas būtu grūtāk izdarāms? Nav divu domu, vai ne? Varbūt būs nepieciešams pārcilvēcisks spēks, lai paceltu automašīnu un jūsu bērns tiktu glābts, bet būtu vajadzīgas neaprakstāmas pūles, lai jūs varētu palikt sēžam pie galda.

Atšķirība starp apzinātām pūlēm un spontānu rīcību ir svarīga, lai varētu saprast, cik daudz pūļu nepieciešams, dzīvojot kristīgu dzīvi. Kad mēs runājām par to, ka nav jācīnās ar grēku un sātanu saviem spēkiem, dažreiz cilvēkiem rodas domas, ka mēs runājam par reliģiju, kurai nav jāvelta pūles. Pagājušajā gadsimtā bija kāda dīvaina kustība — kviētisti —, kuri ticēja, ka mums vispār nekam nav jāvelta kaut vismazākās pūles. Mums vienkārši būtu jāsēž un jāatpūšas — pat tas patiesībā būtu pārāk daudz. Mums vajadzētu vienkārši sēdēt. Lai arī ko vajadzētu izdarīt, Dievs par to parūpēsies bez mums.

Bet Dievs nekad nenodrošina mums glābšanu bez mūsu piepūles. Mūsu problēma, kas tik bieži rodas, ir tā, ka mēs nezinām, kurp virzīt savas pūles. Šīs dilemmas dēļ bieži vien teoloģiskas debates ieilgst līdz pat pusnaktij, bet atbilde uz to ir rodama divos tekstos, kas ir saīsinātais kurss par taisnošanu ticībā.

Šie divi teksti ir Jāņa 15:5 un Filipiešiem 4:13. Jēzus vārdi: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt,” — un Pāvila komentārs: „Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru,” — atbild uz visiem jautājumiem, kas šai sakarā varētu rasties. Ja bez Kristus mēs nevaram izdarīt neko, bet kopā ar Viņu varam paveikt visu, tad kas mums atliek? Atrast Viņu un palikt ar Viņu kopā.

Vienīgais, ko cilvēks var darīt savas glābšanas labā, ir pieņemt aicinājumu. “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atklāsmes 22:17) Un neaizmirstiet, ka ar vārdu “glābšana” ir domāta ne tikai grēku piedošana, bet spēks paklausīt, kā arī taisnošana, svētošana un paaugstināšana.

Kā mēs varam nonākt pie Kristus? Kā mēs varam padzerties dzīvības ūdeni? Šajā saskarsmē ar Kristu, lūdzot un pētot Viņa Vārdu, mūs pabaros kā izsalkušas dvēseles, kā izslāpušos mūs atspirdzinās pie dzīvības straumes.

Reizēm vecākiem ir ļoti jāsaņemas, lai viņi ik dienas spētu pūlēties savu bērnu labā. Bet, kad pienāk krīzes brīdis, nepieciešamās pūles attiecīgajā situācijā tiek ieguldītas gluži neapzināti. Neviens no vecākiem, kurš mīl savu bērnu, neapstātos, lai apsvērtu, vai pūles ir tā vērtas, bet steigtos palīdzēt savam bērnam, kurš iekļuvis nepatikšanās.

Tāpat ir arī ar kristiešiem. Kristīgajā dzīvē ir nepieciešamas dažādas pūles. Apzināti pūlēties nozīmē meklēt sadraudzību ar Dievu. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti.

23. TĒZE

Augoši kristieši piedzīvo mainīgu nodošanos. Dažreiz viņi paļaujas uz Dievu, dažreiz paši uz sevi.

Mācekļi bija ceļā uz Kapernaumu. Viņu solis kļuva aizvien lēnāks, līdz viņi atpalika tik tālu no Jēzus, ka gandrīz vairs nevarēja savu Kungu saskatīt. Šo vīru starpā risinājās spraiga diskusija, un viņi gandrīz nemanīja, ka Jēzus vairs nebija kopā ar tiem, — vienīgi ik pa laikam tie pārliecinājās, vai Viņš nevar runāto dzirdēt.

Viņu diskusijas tēma bija mīluļi jeb favorīti — kurš Debesu Valstībā būs lielākais? Dažreiz mācekļi pat iesaistīja savās debatēs Jēzu, cerēdami saņemt kādu tiešu atbildi, lai varētu izbeigt šo tēmu. Bet Viņš nesniedza tiem nekādu skaidru nepieciešamo darbu aprakstu, uz ko viņi cerēja; Viņš bija atbildējis tikai ar līdzību par maziem bērniem. Tagad viņiem bija kauns no Jēzus, ka tie joprojām par šo tēmu strīdējās.

Kaut arī Jēzus vairākkārt bija centies mācekļus pamācīt, šī nebija pēdējā reize, kad tie sāka minēto ķildu. Vēlāk tajā pašā dienā šie vīri klausījās Viņa vārdos kādā namā Kapernaumā un saprata, ka, meklēdami augstāko vietu, tie bija pieļāvuši kļūdu un darījuši to pašu grēku, ko pirmsākumos Lucifers. Bet nepaies sevišķi ilgs laiks, kad, savas mātes mudināti, nāks Jēkabs un Jānis un atklāti lūgs Jēzum, lai viņiem tiktu piešķirtas visaugstākās vietas — pie Glābēja labās un kreisās rokas. Un mācekļu vidū atkal izvērsīsies diskusijas par šo tēmu. Nedaudz vēlāk Pēteris, Jēkabs un Jānis tiks aicināti piedalīties noslēpumainajā gājienā uz kalna virsotni, un tad deviņi atlikušie pavadīs nakti, strīdēdamies par to, kuram ir lemts būt lielākajam. Pat piedzīvotais pazemojums, kad nākamajā rītā mācekļi nevarēja izdzīt dēmonus, nebija pietiekams iemesls, lai viņi gūtu mācību, jo augšistabā pirms krustā sišanas tie atkal strīdējās, nevēlēdamies atteikties no augstākās vietas un veikt kalpa pienākumus.

Mācekļi grēkoja. Viņi zināja, ka tas ir grēks. Tomēr viņi to turpināja darīt atkal un atkal.

Kas šie mācekļi bija? Vīri, kuriem bija gods pavadīt trīs gadus Jēzus tuvumā. Dienu no dienas tie ar Viņu sarunājās. Tie bija glābti ļaudis, jo, kad viņi atgriezās no saviem misijas ceļojumiem, priecājoties par sniegto varu pār dēmoniem, Jēzus tos aicināja vairāk priecāties par to, ka viņu vārdi ir ierakstīti Debesīs (sk. Lūkas 10:20). Dzīvības Grāmatā nav ietverti to vārdi, kas nekad nav tikuši glābti (sk. Jāņa ev. 3. nod.).

Dažus šis stāsts par mācekļiem uztrauc. Tas ir tikpat īsts, cik jūsu Bībele, un patiesībā šāds svārstīgums nav raksturīgs tikai mācekļiem. Arī Ābrahāmam, Jēkabam, Elijam, Dāvidam, Marijai, Martai un pat Pāvilam piemita šī īpašība. Tā ir realitāte, kas precīzi aprakstīta Svētajos Rakstos.

Agrāk mēs noskaidrojām, ka nav tāda lieta kā daļēja padošanās. Vai nu cilvēks padodas pilnībā, vai nedara to nemaz. Bet ir tāda lieta kā nepastāvīga padošanās. Pamatojoties uz dzīvesstāstiem, kas atrodami Bībelē, mēs pat varētu teikt, ka nepastāvīga padošanās nav tikai iespējamība. Ļoti bieži bija vajadzīgs laiks, pārbaudījumi un kļūdas, pirms cilvēks, kurš bija nodevies Dievam, iemācījās palikt šādās attiecībās ar Viņu bez svārstīšanās.

Par šīm svārstībām kristiešu dzīvē mēs sīkāk runāsim 72. tēzes komentārā. Bet tagad iedomājieties, ka jūs esat mācekļu vietā: jūs pēkšņi atklājat, ka kādu brīdi esat pilnībā paļāvies uz Dievu, un izbaudāt uzvaru, bet nākamajā mirklī sākat vairāk paļauties uz sevi un saprotat, ka esat atkal kritis un grēkojis. Ko jūs darītu?

Dieva Vārdā rodami norādījumi un iedrošinājumi tieši šādiem cilvēkiem (sk. 1. Jāņa 2:1). Ja cilvēks, kurš ik dienas sarunājas ar Dievu, nomaldās no pareizā ceļa, ja viņš tikai uz brīdi novēršas no Jēzus, tas nav tāpēc, ka viņš grēko labprātīgi, jo, kad viņš redz savu kļūdu, viņš atkal atgriežas un lūkojas uz Jēzu, un tas, ka viņš ir pieļāvis kļūdu, nemazina Dieva mīlestību pret viņu.

Dziļākiem pētījumiem - 4. daļa

“Nodoties” nozīmē “padoties”.

1. Vai ir iespējams nemeklēt taisnošanu, bet tomēr to atrast? (Romiešiem 9:30)

   Atbilde. Jā. Pāvils saka, ka tā notika ar pagāniem.

2. Vai ir iespējams meklēt taisnošanu un tomēr to neatrast? (Romiešiem 9:31)

   Atbilde. Jā. Pāvils saka, ka tā notika ar Israēlu.

3. Kāpēc Israēls neatrada taisnošanu? (Romiešiem 9:32)

   Atbilde. Viņi to nemeklēja ticībā, bet vēlējās iegūt ar bauslības darbu palīdzību.

4. Kas lika Israēlam klupt un piedzīvot apkaunojumu? (Romiešiem 9:33; sk. arī Mateja 21:42–44)

   Atbilde. Viņi neticēja Jēzum.

5. Vai ir iespējams, ka Dieva ļaudis ir dedzīgi, bet tomēr pieļauj kļūdu? (Romiešiem 10:2)

   Atbilde. Jā, viņiem var trūkt vajadzīgo zināšanu.

6. Kāda ir to problēma, kuri tiecas pēc taisnošanas ar bauslības palīdzību? (Romiešiem 10:3)

   Atbilde. Viņi nav atstājuši paši savu taisnību un nodevuši sevi Dievam.

7. Vai taisnošana ar bauslības palīdzību un taisnošana ticībā ir savstarpēji saistītas? (Romiešiem 10:4)

   Atbilde. Nē. Kristus ir bauslības gals, lai varētu notikt taisnošana.

   Piezīme. Spēja uzticēties Kristum, lai saņemtu taisnošanu, iespējama tad, kad esam pārtraukuši paļauties uz sevi, lai šo lietu iegūtu.

Padoties nozīmē atteikties no sevis, nevis no saviem grēkiem. Atteikšanās no sevis un Dieva meklēšana sekmē atteikšanos no grēkiem. Romiešiem 10:3, 4; sk. 17. tēzi.

Darbošanās, lai atteiktos no saviem grēkiem, var aizkavēt mūs atteikties no sevis. Romiešiem 9:31, 32;
sk. 18. tēzi.

8. Kā Bībele sauc tos, kuri ir atteikušies no sevis? (Romiešiem 6:2)

   Atbilde. Viņi ir miruši.

9. Vai miruši ļaudis grēko? (Romiešiem 6:7)

   Atbilde. Nē.

10. Kā grēcinieks mirst? (Romiešiem 6:6)

    Atbilde. Viņš tiek sists krustā kopā ar Jēzu.

11. Ar ko Jēzus salīdzināja sevis aizliegšanu? (Mateja 16:24, 25; sk. arī Marka 8:34, 35)

    Atbilde. Ar dzīvības zaudēšanu pie krusta (sišanu krustā).

Neviens nespēj pats sevi sist krustā vai pakļaut. Tas ir jādara kādam citam. Galatiešiem 2:20; sk. 19. tēzi.

12. Vai sevis nodošana ir lieta, kas piedzīvojama tikai vienreiz? (Lūkas 9:23)

    Atbilde. Nē, tam jānotiek ik dienas.

13. Vai pēc garīgās nāves ir iespējama dzīvība?
    (Romiešiem 6:4, 5)

    Atbilde. Jā, mēs pieceļamies, lai baudītu atjaunotu dzīvi.

14. Kurš vada mūs šajā jaunajā dzīvē? (Romiešiem 6:13)

    Atbilde. Dievs. Mēs esam tikai instrumenti.

    Piezīme. Instrumentu vienmēr lieto kāds cits.

15. Kādas ir mūsu izvēles iespējas saistībā ar to, kurš vada mūsu dzīvi? (Romiešiem 6:16)

    Atbilde. Mēs izvēlamies to, kuram mēs pakļaujamies (Dievam vai sātanam).

Mūs vada vai nu Dievs, vai sātans. Vienīgais, ko mēs paši varam noteikt, ir izvēlēties, kurš mūs vadīs. Romiešiem 6:16; sk. 20. tēzi.

16. Kā mēs varam pretoties sātanam un viņa kontrolei? (Jēkaba 4:7, 8)

    Atbilde. Nododot sevi Dievam un paliekot kopā ar Viņu.

17. Vai mums nav jāizmanto sava griba un gribasspēks, lai darītu labu? (Romiešiem 7:18, 19)

    Atbilde. Mēs to nespējam.

Gribas nodošana ir izvēles brīvības nodošana, bet mēs izmantojam savu izvēles brīvību, lai to nodotu. Mēs atsakāmies no savas izvēles brīvības saistībā ar rīcību, bet paturam savu izvēles brīvību saistībā ar attiecībām. Filipiešiem 2:13; Romiešiem 6:11; sk. 21. tēzi.

18. Ko mēs varam paveikt bez Kristus? (Jāņa 15:5)

    Atbilde. Neko.

19. Ko mēs varam paveikt kopā ar Kristu?
    (Filipiešiem 4:13)

    Atbilde. Visas lietas.

          Piezīme. Ja bez Viņa mēs neko nespējam paveikt, bet kopā ar Viņu — visas lietas, tad mums jādara tikai viena lieta: jādodas pie Kristus un jāpaliek kopā ar Viņu.

Vienīgās  a p z i n ā t ā s  pūles kristiešu dzīvē ir tiekšanās pēc Dieva. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti. Jāņa 15:5; Filipiešiem 4:13; sk. 22. tēzi.

20. Kas dara darbus tā cilvēka vietā, kurš ir atkarīgs no Dieva? (Filipiešiem 2:13; sk. arī Ebrejiem 13:20, 21)

    Atbilde. Dievs.

21. Vai dievbijīgi ļaudis vienmēr paliek Kungam uzticīgi? (Lūkas 9:54–56)

    Atbilde. Nē. Kā piemērus varam minēt Jēkabu, Jāni, Pēteri un daudzus citus.

Augoši kristieši piedzīvo mainīgu nodošanos. Dažreiz viņi paļaujas uz Dievu, dažreiz paši uz sevi. Lūkas 9:54; Mateja 16:16, 17, 22, 23; sk. 23. tēzi.

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Nodošanās ir grēku atstāšana.
• Mēs paši varam piespiest sevi padoties.
• Nodošanās piedzīvojama tikai vienreiz.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Padoties nozīmē atteikties no sevis, nevis no saviem grēkiem. Atteikšanās no sevis un Dieva meklēšana sekmē atteikšanos no grēkiem.
• Darbošanās, lai atteiktos no saviem grēkiem, var aizkavēt mūs atteikties no sevis.
• Neviens nespēj pats sevi sist krustā vai pakļaut. Tas ir jādara kādam citam.
• Mūs vada vai nu Dievs, vai sātans. Vienīgais, ko mēs paši varam noteikt, ir izvēlēties, kurš mūs vadīs.
• Gribas nodošana ir izvēles brīvības nodošana, bet mēs izmantojam savu izvēles brīvību, lai to nodotu. Mēs atsakāmies no savas izvēles brīvības saistībā ar rīcību, bet paturam savu izvēles brīvību saistībā ar attiecībām.
• Vienīgās apzinātās pūles kristiešu dzīvē ir tiekšanās pēc Dieva. Pēc tam citās lietās pūles tiks ieguldītas gluži neapzināti.
• Augoši kristieši piedzīvo mainīgu nodošanos. Dažreiz viņi paļaujas uz Dievu, dažreiz paši uz sevi.

Atgriešanās

24. TĒZE

Atgriešanās ir tāds Svētā Gara darba rezultāts, kas rada izmaiņas attieksmē pret Dievu un palīdz Viņu iepazīt arvien dziļāk.

Jūs paši nevarat izvēlēties savu dzimšanas dienu. Neviens līdz šim nav spējis to izdarīt. Kad tuvojas cilvēka laiks ienākt šajā pasaulē, viņa dzimšanas diena jau ir izvēlēta. Kaut gan medicīna kā zinātne ir progresējusi, nav viegli izvēlēties arī kāda cita dzimšanas dienu.

Atgriešanos sauc par jaunpiedzimšanu. Tas ir garīgās dzīves sākums. Un, tāpat kā fiziskajā dzīvē, jūs nevarat izvēlēties savu garīgo dzimšanas dienu.

Kad mans dēls mācījās vidusskolā, es nolēmu, ka viņam ir pienācis laiks atgriezties. Kādu dienu es viņu nosēdināju sev blakus, vēlēdamies kaut ko šajā jomā panākt. Tas bija neveiksmīgs mēģinājums. Galu galā mēs abi bijām neapmierināti. Es biju aizmirsis pirmo atgriešanās principu — tas ir Svētā Gara darbs. Mēs nevaram atgriezt sevi, un mēs nevaram atgriezt kādu citu. Šo pārmaiņu var panākt vienīgi Svētā Gara brīnumdarošais spēks.

Jaunieši bieži vien pārprot, kas patiesībā ir atgriešanās. Daži ir meklējuši Damaskas ceļa pieredzi, aizmirsdami to, ka pat Pāvilam vajadzēja trīs gadus pavadīt Arābu tuksneša klusumā, pirms viņš bija gatavs sākt savu sabiedrisko kalpošanu. Otra galējība ir tāda, ka cilvēki nav īsti pārliecināti, vai viņi ir atgriezušies, bet uzskata, ka tā ir vajadzējis notikt, jo viņi ir audzināti kristīgā ģimenē. Daži ir devuši solījumu Kristum, bet, kad tie neredz brīnumainas izmaiņas savā raksturā nākamajā dienā pēc solījuma došanas, šie ļaudis secina, ka viņi nav tikuši atgriezti, vai arī gaida nākamo emocionālo aicinājumu jeb pacēlumu, lai mēģinātu vēlreiz.

Tādējādi kļūst īpaši svarīgi atrast atgriešanās definīciju. Atgriešanās ir Svētā Gara darbības rezultāts, un tā rada izmaiņas attieksmē pret Dievu. Kad tika atgriezts pazudušais dēls? Tad, kad viņš bija cūku kūtī. Un kur bija pazudušais dēls uzreiz pēc savas atgriešanās? Joprojām cūku kūtī. Kāds vienmēr noteikti pateiks: “Bet viņš tur ilgi nepalika.” Tā ir taisnība. Bet kas mainījās viņa atgriešanās brīdī? Viņam tomēr priekšā bija vēl garš ceļš, līdz viņš sasniedza sava tēva mājas, bet viņa attieksme pret tēvu krasi izmainījās. Un šī attieksmes maiņa sagatavoja ceļu turpmākām pārmaiņām.

Atgriešanās izveido jaunu Dieva iepazīšanas līmeni. Neviens nevar pats ēst vai elpot, kamēr nav piedzimis. Kaut arī ir iespējams paātrināt atgriešanās procesu, pavadot daudz laika dievbijības pilnā gaisotnē, mēģinājums dzīvot garīgu dzīvi būs tikai garlaicīgs un grūts, līdz cilvēks piedzims arī garīgi. 1. Korintiešiem 2:14 teikts: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.”

Viens no brīnumiem, ko paveic Svētais Gars atgriešanās laikā, ir jauna Dieva iepazīšanas līmeņa radīšana. Lai Viņam pareizi kalpotu, mums jāatdzimst no dievišķā Gara. Tas šķīsta sirdi un atjauno prātu, dodot mums jaunas spējas mīlēt un atzīt Dievu.

Nav svarīgi, vai jūs esat uzauguši ateistu vai patiesu kristiešu ģimenē. Lai varētu ieraudzīt Debesu Valstību, jums ir jāpiedzimst no jauna. Jāņa 3:3 Jēzus teica Nikodēmam: “Patiesi, patiesi Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”

Un jūs varat zināt, vai esat atgriezts. Tā ir taisnība, ka atgriešanās stāsti atšķiras tikpat ļoti kā mūsu cilvēcisko emociju gamma, bet tomēr ir skaidri jūtams atgriešanās pārdzīvojums. Ar tikpat neredzamu spēku kā vējš Kristus pastāvīgi iedarbojas uz sirdi. Maz pamazām, varbūt pat cilvēkam pašam to neapzinoties, rodas ietekme, kas dvēseli velk pie Kristus. Tā var rasties, domājot par Viņu, lasot Svētos Rakstus vai klausoties dzīva sludinātāja vārdus. Tad pēkšņi Gars nāk ar tiešu aicinājumu, un sirds ar prieku nododas Jēzum.

Vai šis “pēkšņi” jau ir noticis ar jums? Vai jūs esat paļāvušies uz savu labo uzvedību, savu vietu draudzē vai arī uz savu kristīgo ģimeni, lai nodrošinātu sev glābšanu?

Bet varbūt jūs esat koncentrējušies uz savām vājībām un kļūdām vai secinājuši, ka jūs nekad neesat ticis atgriezts?

Kad jūs sapratīsit, kas ir atgriešanās, jūs zināsit, vai esat to piedzīvojuši.

25. TĒZE

Atgriešanās ir ceļš uz jaunu dzīvi.

Nav tāda ātrās apkalpošanas restorāna, kurā piedāvātu Svētā Gara augļus. Garīgā izaugsme prasa laiku. Jēzus šādi salīdzināja garīgo un fizisko attīstību: “Papriekšu stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” (Marka 4:28)

Ceļš pie Kristus (neskaitot izaugsmi Viņā) vienmēr ir process. Pirmais solis ir ilgas pēc kaut kā labāka. Mēs pat varam nesaprast, ka šīm ilgām ir saikne ar Dievu. Mēs varbūt vienkārši ilgojamies atrast labāku darbu vai saņemt labākas atzīmes. Bet Dievs katrā sirdī ir dēstījis ilgas pēc kā pilnīgāka.

Otrais solis ceļā pie Dieva ir iegūt zināšanas par to, kas ir labākais, pēc kā mēs tiecamies. Svētajos Rakstos no citu kristiešu pieredzes un, pateicoties Svētā Gara darbībai mūsos, mēs uzzinām par glābšanas plānu, par to, kāda ir Dieva atbilde tukšumam cilvēka sirdīs.

Trešais solis ceļā pie Dieva ir pārliecība, ka esam grēcinieki. Mēs saprotam, kādā situācijā esam nonākuši, un apzināmies, ka mūsu problēma nav tikai grēcīga uzvedība. Iegūstot zināšanas par Dieva mīlestību, mēs atskārstam, cik maz esam to vērtējuši. Mēs atzīstam, ka esam dzīvojuši bez saiknes ar Viņu. Mēs redzam savu bezcerīgo situāciju un to, ka mums ir nepieciešama Viņa piedāvātā glābšana.

Ceturtais solis ceļā pie Dieva ir atskārsme, ka mēs esam pārāk bezpalīdzīgi, lai darītu jebko, kas uzlabotu mūsu stāvokli. Daudzi, it sevišķi jaunieši, gadiem ilgi svārstās starp trešo un ceturto soli. Viņi atzīst, ka ir grēcinieki, bet nespēj pieņemt, ka nevar izkļūt no šīs situācijas pašu spēkiem.

Visbeidzot mēs nonākam pie tā, ka mūsu resursi ir beigušies. Kad redzam savu bezpalīdzību, atliek tikai viena lieta — PADOTIES. To sauc arī par nodošanos. Kā jau būsim iepriekš pamanījuši, mēs nevaram paši sevi aizvest līdz padošanās brīdim. Bet, kad mūs līdz tam ir atvedis Dievs, mēs paši pieņemam lēmumu nodoties Viņam.

No atgriešanās brīnuma mostas jauna dzīve vai notiek jaunpiedzimšana. Pestītājs sacīja: “.. ja cilvēks nepiedzimst no augšienes”, ja viņš nesaņem jaunu sirdi, jaunas ilgas, mērķus un motīvus, kas viņu vada pretī jaunai dzīvei, “neredzēt tam Dieva valstības”. (Jāņa 3:3)

Jauna dzīve nesākas vienas dienas laikā. Fiziskā piedzimšana ir sākums. Arī jaunpiedzimšana ir sākums. Tā nenozīmē tūlītējas, krasas izmaiņas dzīvē un ieradumos. Bet tā ir pilnīga virziena maiņa.

Mēs jau esam pavadījuši laiku, iepazīstoties ar mācekļiem, kuri vairāk nekā trīs gadus turpināja cīnīties ar vienām un tām pašām problēmām, līdz beidzot piedzīvoja uzvaru. Jēkabs nodeva sevi Dievam Bētelē, bet pagāja divdesmit gadi, pirms krīze šī cilvēka dzīvē pie Jabokas upes palīdzēja viņam pilnībā atteikties no pašpaļāvības. Marija nāca pie Jēzus septiņas reizes, lai Kungs lūgtu par viņu un izdzītu dēmonus, kas kontrolēja šīs sievietes dzīvi. Bija jāpaiet laikam, līdz viņa saprata, kā paļauties uz Pestītāju visu laiku.

Taču visiem minētajiem cilvēkiem bija kas kopīgs. Tie nebēga no Jēzus, bet vēlējās izveidot un uzturēt draudzīgas attiecības ar Viņu. Bija izmainījies viņu dzīves virziens. Viņi bija guvuši jaunas, citādas spējas, kā iepazīt un iemīlēt Dievu. Bija mainījusies arī viņu attieksme pret Dievu. Turpinot meklēt Jēzu, viņi piedzīvoja izaugsmi un sasniedza briedumu. Tādējādi izmainījās visa viņu dzīve.

Svētā Gara pievilcīgās īpašības nav attīstāmas vienā mirklī. Drosme, rakstura stingrība, lēnprātība, ticība un nesvārstīga paļaušanās uz Dieva spēku mūs izglābt iegūstama gadiem ilgā pieredzē. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai iegūtu nešaubīgu uzticību Dievam? Tas nenotiek vienā naktī, tam vajadzīgs laiks.

Vai jūs esat nodevuši sevi Dievam? Vai jūs turpināt nākt pie Viņa dienu no dienas sadraudzībā un ciešās attiecībās? Un vai jūs joprojām svārstāties savā uzticībā pret Viņu? Jūs neesat vieni, jums ir domubiedri. Jūsu jaunā sirds vada jūs uz jaunu dzīvi. Vai jūs esat gatavi turpināt nākt pie Viņa pat tad, ja tikai pamazām spējat apgūt to, ko Viņš vēlas jums iemācīt? Vai esat gatavi dot Dievam laiku?

26. TĒZE

Atgriešanās un nožēla ir nepārtraukts process.

Reiz kāds koledžas students ienāca pie manis kabinetā un sacīja: “Pagājušajā vasarā nometnē es pieņēmu lēmumu nodot savu dzīvi Kristum, un toreiz es domāju, ka patiesi esmu atgriezts. Bet dažas nedēļas vēlāk es biju tālāk no Dieva nekā jebkad iepriekš. Tā ar mani ir noticis vairākkārt. Kāpēc mana atgriešanās nav ilgtspējīga?”

Nav paredzēts, ka atgriešanās pieredze varētu turpināties ilgāk nekā vienu dienu. Šī studenta dilemma nebija tā, ka viņš tika atgriezts pārāk bieži, — viņa problēma bija tā, ka viņš netika atgriezts pietiekami bieži!

Mēs neticam tēzei “vienreiz atgriezts — uz visiem laikiem atgriezts”. Ja jūs tiešām šodien tiekat atgriezts, jums jābūt atgrieztam arī rīt. Atgriešanās ir katras dienas jautājums.

Kādu vasaru, būdams students, es strādāju par kolportieri Nebraskas štata smilšainajos kalnos. Es gaidīju, ka pieredze, ko guvu kopā ar Dievu vasaras laikā, ilgs arī visu skolas gadu. Bet, kad mani nogurdināja saspringtais skolas grafiks un es biju savu draugu lokā, vairs neizjutu tik lielu nepieciešamību meklēt Dievu; vasaras lielais pārdzīvojums ātri vien izgaisa. No garīgā viedokļa raugoties, tas bija viens no vissliktākajiem skolas gadiem.

Pat visapžilbinošākā Dieva spēka izpausme ātri zaudē savas spējas mūs ietekmēt. Tā tas bija arī Kristus dzīves laikā. Ar dažiem maizes klaipiem un zivīm Viņš bija paēdinājis piecus tūkstošus vīru, kā arī sievietes un bērnus, kuru skaits nav minēts. Šķita, ka Debesis ir nonākušas uz Zemes. Cilvēki bija gatavi pasludināt Viņu par ķēniņu. Par to varam izlasīt Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā.

Bet pēc divdesmit četrām stundām, kad Kristus pēc ļaužu pieprasījuma atteicās veikt jaunus un varenākus brīnumus, cilvēki bija gatavi riebumā no Viņa novērsties. Viņiem nebija pacietības ēst neizprotamo Dzīvības Maizi, par kuru Glābējs runāja. Tajā dienā Kristu atstāja tik daudzi, ka Viņš saviem mācekļiem jautāja: “Vai arī jūs gribat aiziet?” (Jāņa 6:67) Acīmredzot Viņa mācekļi bija gandrīz vienīgie, kas palika.

Ja jūs neesat atklājuši vajadzību pēc atgriešanas katru dienu, tas var izrādīties milzīgs solis uz priekšu jūsu dzīvē. Ja jūs ik dienas meklēsit Kungu, tad visas vaimanas apklusīs, grūtības attālināsies un sarežģītie jautājumi atrisināsies.

Atgriešanās un grēku nožēla ir cieši saistīta. Šajā tēzē par atgriešanos esmu iekļāvis arī nožēlu, tādējādi rādīdams pāreju. Bet grēku nožēla nav vienreiz dzīvē gūta pieredze. Arī tai ir jānotiek katru dienu.

Kad es runāju par nožēlošanu kā katras dienas vajadzību, es nerunāju par to, ka būtu jānožēlo kādi sliktie darbi. Droši vien jūs būsit dzirdējuši stāstu par vīrieti, kurš savam mācītājam teica: “Es esmu Dievam lūdzis piedošanu par šo konkrēto grēku tūkstoš reižu.”

Un mācītājs atbildēja: “Tas ir 999 reizes par daudz.”

Es nekādā gadījumā neaģitēju par to, ka kādam vajadzētu sākt bezgalīgi uzskaitīt savas kļūdas un grēkus. Par Dievu ir teikts, ka “Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1. Jāņa 1:9). Es runāju par to nožēlu, kas virza uz atgriešanos no mūsu grēcīgā stāvokļa. Neviens apustulis vai pravietis nekad nav apgalvojis, ka būtu bez grēka. Cilvēki, kas ir dzīvojuši vistuvāk Dievam, cilvēki, kuri labāk ziedotu savu dzīvību, nekā darītu ko nepareizu, cilvēki, kurus Dievs ir apveltījis ar dievišķu gaismu un spēku, ir atzinuši, ka viņiem piemīt grēcīga daba. Tā ir nožēla, kas vajadzīga ik dienas, nožēla, kura atjauno atziņu par mūsu grēcīgo stāvokli, kas rada nepieciešamību pēc Dieva žēlastības. Tā ir nožēla, par kuru sacīts: “Katrā mūsu kristīgās pieredzes solī nožēla padziļināsies.”

Vai jūs esat atgriezti? Vai jūs esat atgriezti šodien? Vai jūs esat lūguši Dievam pēc nožēlas šodien?

Dziļākiem pētījumiem - 5. daļa

1. Cik svarīga ir atgriešanās pieredze? (Jāņa 3:3)

2. No kurienes rodas jaunpiedzimšanas spēks? (Jāņa 1:12, 13)

   Piezīme. Cilvēks var sadarboties ar Dievu citu atgriešanas darbā (sk. Jēkaba 5:19, 20; Psalmi 51:13).

3. Kas ir jaunpiedzimšanas virzošais spēks? (Titam 3:5; sk. arī Jāņa 3:5)

Atgriešanās ir pārdabisks Svētā Gara darbs. Jāņa 3:3–8; sk. 24. tēzi.

4. Kādas izmaiņas notiek atgriešanās laikā? (Lūkas 15:18)

   Piezīme. Pazudušais dēls nebēga no sava tēva, bet devās pie viņa.

Atgriešanās maina attieksmi pret Dievu. Jāņa 3:3–8;
sk. 24. tēzi.

5. Vai cilvēce pati no sevis saprot garīgas lietas? (1. Korintiešiem 2:14; sk. arī Romiešiem 8:7)

6. Kam jānotiek, lai mēs tās varētu saprast? (Efeziešiem 4:23)

Atgriešanās veido jaunu Dieva iepazīšanas līmeni.
Jāņa 3:3–8; sk. 24. tēzi.

7. Vai jauna sirds ir ceļš uz izmainītu dzīvi?
   (Ecēhiēla 36:26, 27)

8. Kā notiek atgriešanās?

1. solis. Ilgas pēc kaut kā labāka. (Jāņa 12:32)
2. solis. Zināšanas par Evaņģēliju. (1. Pētera 1:23; sk. arī Kolosiešiem 3:10; Psalmi 51:15)
3. solis. Pārliecība par grēku. (Apustuļu darbi 2:37; sk. arī Psalmi 19:8)
4. solis. Nespēja kaut ko mainīt paša spēkiem. (Mateja 18:3; sk. arī Jeremijas 13:23; Jāņa 15:5)
5. solis. Sevis nodošana. (Romiešiem 7:18, 24; sk. arī Romiešiem 10:3, 4)
6. solis. Cilvēks nāk pie Kristus, lasīdams Bībeli un lūgdams. (Jāņa 6:37)
7. solis. Nožēla tiek pieņemta kā dāvana. (Apustuļu darbi 3:19; sk. arī 2. Pētera 3:9)
8. Vai mēs varam zināt to, ka esam atgriezušies un piedzimuši no jauna? (1. Pētera 2:2; 1. Jāņa 3:9; 4:7; 5:1; 5:4; sk. arī 1. Jāņa 5:18)

10. Kāda sēkla turpina mājot jaunatgrieztajā kristietī? (1. Pētera 1:23)

    Piezīme. Tik ilgi, kamēr kristietis izvēlas, lai Dieva Vārds mājo viņā, šis cilvēks negrēko jeb dzīvo kopā ar Dievu. (Psalmi 119:11)

11. Vai jaunpiedzimuša kristieša sirdī var būt miers? (Galatiešiem 5:22; sk. arī Romiešiem 5:1; Ījaba 22:21; 1. Jāņa 4:18; Ebrejiem 10:19–23)

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Mēs varam būt piedzimuši no jauna un to nezināt.
• Mēs varam atgriezt kādu citu.
• Atgriešanās brīdī dzīve mainās pilnīgi un pēkšņi.
• Ja mēs tiekam glābti vienreiz, tad esam tādi uz visiem laikiem (sk. Lūkas 22:31, 32).

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Atgriešanās ir ceļš uz jaunu dzīvi.
• Atgriešanās un nožēla ir nepārtraukts process.
• Atgriešanās ir tāds Svētā Gara darba rezultāts, kas rada izmaiņas attieksmē pret Dievu un palīdz Viņu iepazīt arvien dziļāk.

Nožēla

27. TĒZE

Nožēla ir skumjas par grēku un novēršanās no grēkiem. Nožēla ir dāvana. Tādējādi skumjas par grēku ir dāvana un arī novēršanās no grēkiem ir dāvana.

Savas kalpošanas agrīnajos gados es biju visnotaļ neērtā situācijā. Es nebiju atgriezts un nezināju, kā tāds varētu kļūt. Es arīdzan nebiju glābts un nezināju, kā tāds varētu kļūt. Un cilvēkam, kurš nav atgriezts un glābts, Evaņģēlija kalpošana ir visneērtākā situācija, kādā atrasties.

Pienāca vasara. Tas bija vecmodīgu kristīgu nometņu laiks. Es biju jauns mācītājs, un nedēļu pirms pasākuma viens no maniem pienākumiem bija palīdzēt uzcelt teltis nometnes vietā. Mācītāji, kas bija norīkoti šim darbam, uzslēja pirmo rindu ar teltīm, lai tiem būtu, kur patverties atpūtas brīdī. Mēs nebijām pieraduši pie šādām fiziskām aktivitātēm. Atpūzdamies starp telšu rindām, mēs iesaistījāmies dažādās teoloģiskās diskusijās. Mēs runājām par to, kur tiks izcīnīta Harmagedonas kauja, vai eņģeļu spārniem ir spalvas... Es redzēju paveramies savu iespēju.

Es piegāju klāt vienam no vecākajiem mācītājiem un jautāju: “Ko jūs sakāt cilvēkam, kurš jums jautā, kā viņš varētu tapt glābts?” (Tas šķita drošs veids, kā pajautāt!)

Viņš teica: “Es viņiem saku, lai tie nožēlo grēkus.”

“Ko jūs teiktu, ja viņi jums jautātu, kā šo nožēlu izdarīt?”

“Nožēla ir tas, ka tu nožēlo savus grēkus un no tiem novērsies.”

“Labi, bet kā var novērsties no saviem grēkiem?”

“Kā... nu... tu vienkārši nožēlo!”

Es jautāju: “Pagaidiet! Vai jūs man sakāt, ka veids, kā novērsties no grēkiem, ir novērsties no saviem grēkiem, un veids, kā nožēlot, ir vienkārši nožēlot?”

“Jā, tieši tā.” Uzrunātais mācītājs šķita apmierināts ar savu atbildi un ar to, cik skaidri viņš bija izpratis šo jautājumu.

Klasiskajā nožēlas definīcijā izmantoti tie paši vārdi: nožēla ir skumjas par grēkiem un novēršanās no tiem. Bet kā visu minēto paveikt? Es biju atstājis neievērotu patiesību, ka nožēla ir dāvana. Tas nav kaut kas, ko mēs sasniedzam; tas ir kaut kas, ko mēs saņemam. Tā ir šī lielā atšķirība.

Apustuļu darbos 5:31 teikts, ka nožēlošana ir Dieva dāvana. Tātad jebkura nožēla, kuru mēs cenšamies sasniegt saviem spēkiem, jebkura pašradīta darbība nekad nebūs īsta. Mēs varbūt jutīsim nožēlu par savu grēku sekām. Mēs varbūt nožēlosim savus grēcīgās dzīves rezultātus. Bet, ja vien mēs nesaņemsim nožēlu, kas ir Dieva dāvana, mēs nespēsim tikt tālāk.

Skumjas par grēku, skumjas par to, ka esam dzīvojuši atšķirtībā no Dieva, var dāvāt tikai Dievs pats. Mēs nevaram likt sev just nožēlu. Patiesas skumjas par grēku ir dāvana.

Un arī novēršanās no grēkiem ir dāvana. Mēs nenovēršamies no grēkiem, lai nožēlotu. Mēs nākam pie Jēzus, lai nožēlotu! Un Romiešiem 2:4 teikts, ka tā ir Dieva laipnība, kas mūs aizved līdz nožēlai. Tikai pilnībā aptverot Jēzus mīlestību, mēs varam izprast grēka ļaunumu. Pētot Jēzus dzīvi, pārdomājot Viņa uzupurēšanos mūsu labā pie krusta, mūsu sirds lūzt, un mēs piedzīvojam patiesu nožēlu. Grēks vairs nešķiet pievilcīgs. Kad tiek izmainītas mūsu sirdis, izmainās mūsu rīcība, un mēs saņemam nožēlas dāvanu, kura pati nav jānožēlo. Mūsu pienākums ir tikai un vienmēr nākt pie Viņa.

28. TĒZE

Mēs neizmainām savu dzīvi, lai varētu nākt pie Jēzus. Mēs nākam pie Viņa tādi, kādi esam, un Viņš izmaina mūsu dzīvi.

Reiz mani uzrunāja medicīnas māsa. Viņa teica: “Man ir apriebusies sava dzīve. Zinu, ka man nepieciešams Dievs, un es vēlētos iet pie Viņa. Vai jūs, lūdzu, man palīdzētu?”

Tā ir iespēja, par kuru priecājas jebkurš mācītājs. Tāpēc es teicu: “Protams! Viss, kas jums jādara, ir jāvēršas pie Viņa lūgšanās un jālūdz Viņam, lai Viņš piedod jūsu grēkus un pārņem jūsu dzīves vadību. Mēs to varam darīt arī šeit un tagad.”

“Nē,” viņa teica. “Uzgaidiet mirklīti. Man ir savi plāni šai nedēļas nogalei.” Viņa sāka man stāstīt par saviem plāniem. Viņa gatavojās doties izbraukumā ar kādas citas sievietes vīru. Viņa vēlējās nākt pie Dieva, bet nevēlējās mainīt savus nedēļas nogales plānus. Un tā bija ceturtdienas pēcpusdiena.

Es sacīju: “Jūs varat nākt pie Dieva tāda, kāda esat. Jums nav jāmaina savi nedēļas nogales plāni, lai nāktu pie Viņa. Jūs nākat pie Dieva tāda, kāda esat, un ļaujat Viņam tikt galā ar jūsu plāniem.”

Viņa teica: “Jūs taču pats tam neticat!”

Tagad es jautāšu jums. Kuram bija taisnība? Vai viņai bija jāmaina savi nedēļas nogales plāni, lai nāktu pie Dieva? Vai varbūt Viņš pieņemtu šo sievieti ar visiem viņas plāniem? Kurai versijai jūs ticat?

Jeremijas 3:13 teikts: “Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu.” Šī jaunā medicīnas māsa tik daudz bija izdarījusi. Viņa atzina, ka nedēļas nogales plāni ir nederīgi. Bet viņa joprojām nevēlējās no tiem atteikties.

Kā tiek panākta nožēla? Vai mums ir jānāk pie Kristus, lai nožēlotu, vai arī mēs nožēlojam, lai varētu nākt pie Kristus? Saistībā ar nožēlu mēs bieži atrodamies tā cilvēka lomā, kuram nedarbojās automašīnas skaņas signāls. Tā nu viņš devās uz mehānisko darbnīcu, taču durvis bija slēgtas, un pie tām bija lasāms šāds norādījums: “Iedarbiniet skaņas signālu!”

Šis ir jautājums, kurā daudzi pieļauj kļūdas, un tādējādi viņiem neizdodas saņemt to Kristus palīdzību, kuru Viņš ilgojas šiem ļaudīm sniegt. Viņi domā, ka nevar nākt pie Kristus, kamēr nav nožēlojuši, un ka šī nožēlošana sagatavo viņus grēku piedošanai. Bet vai grēciniekam vispirms ir jānožēlo, un tikai tad viņš var vērsties pie Jēzus? Vai nožēla ir jāpārvērš par šķērsli starp grēcinieku un Glābēju?

Mēs nevaram nožēlot, pirms Kristus Gars nav atmodinājis mūsos sirdsapziņu, tāpat kā mēs nevaram rast piedošanu bez Kristus. Nožēla nav kaut kas, ko mēs darām; tā ir dāvana. Lai saņemtu šo dāvanu, mums vispirms jāatrodas Devēja klātbūtnē.

Ja nu jūs, tāpat kā jaunā medicīnas māsa ceturtdienas pēcpusdienā, ilgojaties pēc kaut kā labāka savā dzīvē, bet nespējat mainīt savus nedēļas nogales plānus, jūs varat nākt pie Kristus tādi, kādi esat. Jūs nekad nespēsit mainīt savu grēcīgo dzīvi bez Viņa. Bet, kad jūs nāksit pie Glābēja, Viņš jums dāvās nožēlu, piedošanu un žēlastību, lai jūs spētu uzvarēt, sējot jūsos to, kas ir tīkams Viņam. Jūsu pienākums ir turpināt nākt pie Viņa un pieņemt dāvanas, kuras Viņš jums piedāvā.

29. TĒZE

V i s p i r m s  Dievs mums dāvā nožēlu, un tikai pēc tam — piedošanu.

Dažus mirkļus pārdomāsim, kur nožēla ietilpst secībā, kādā nākam pie Kristus. Agrāk mēs pamanījām, ka pirmais solis pretī Kristum ir ilgas pēc kaut kā labāka. Otrkārt, mēs gūstam zināšanas par to, kas ir labāk. Treškārt, mēs apzināmies savu grēcīgo stāvokli, un, ceturtkārt, mēs saprotam, ka esam bezpalīdzīgi un nevaram sevi glābt. Tad mēs no visa atsakāmies, nododam sevi Kristum un nākam pie Viņa.

Dievs negaida, lai mēs nožēlotu, pirms mēs nākam pie Kristus; patiesībā tas nemaz nav iespējams. Vispirms mēs nākam pie Kristus, un tad Viņš mums dāvā nožēlu.

Kristus dienās ļaudis mācīja, ka vispirms grēciniekam ir jānožēlo un tikai tad viņš var saņemt Dieva mīlestību. Viņi uzskatīja, ka nožēla ir darbs, ar kuru cilvēks nopelna Debesu labvēlību. Un tieši minētais uzskats bija pamats farizeju sašutumam un dusmām, kad viņi teica: “Šis cilvēks pieņem grēciniekus!” (Lūkas 5:2) Saskaņā ar šo ļaužu idejām Viņam vajadzētu atļaut Sev tuvoties tikai tiem, kuri bija nožēlojuši. Bet līdzībā par pazudušo avi Kristus māca, ka glābšana nav saņemama, mums meklējot Dievu, bet gan Dievam meklējot mūs. “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies.” (Romiešiem 3:11, 12) Mēs nenožēlojam, lai Dievs varētu mūs mīlēt, bet Viņš atklāj mums Savu mīlestību, lai mēs varētu nožēlot.

Tātad: pēc tam, kad esam nākuši pie Kristus, aptverot Viņa mīlestību pret mums, mēs sākam izprast grēka nāvējošo dabu. Tādējādi mēs esam gatavi saņemt Viņa dāvāto nožēlu.

Nožēla nav kaut kas, ko mēs darām, lai gan tā ir kaut kas, ko mēs darām! Nožēla nav mūsu darbs; tas ir Dieva darbs mūsu labā. Bet tā notiek pirms piedošanas. Un, ja nožēla ir saņemama pirms piedošanas, tad tā saņemama arī pirms taisnošanas. Tos, kurus Kristus attaisno, Viņš vispirms padara par nožēlotājiem. Apustuļu darbos 2:38 skaidri teikts, ka nožēla notiek pirms piedošanas. “Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.””

Reizēm cilvēki apšauba to, vai nepieciešams kļūt tik sīkumainiem, cenšoties atdalīt un secīgi uzskaitīt katru soli ceļā pie Kristus pēc pestīšanas. Tas noteikti nav domāts tādēļ, lai jūs izveidotu sarakstu un pēc tam atzīmētu katru noieto posmu un zinātu, kas sekos tālāk. Bet Dieva un cilvēku ienaidniekam ir izstrādāts pārpratumu krājums, kas tiek iemests mūsu ceļā. Šie pārpratumi var radīt barjeras starp mums un Dievu. Ja mēs domājam, ka mums ir aktīvi jāstrādā, lai saņemtu taisnošanu, ticību, spēju nodoties Dievam, nožēlot, paklausīt vai jebkuru citu dāvanu, kuru Dievs mums piedāvā bez maksas, mēs varam palaist garām iespēju tuvoties Viņam. Tikai tuvojoties Kungam, mēs varam saņemt Viņa dāvanas.

Daudzi no šiem atsevišķajiem aspektiem, kas ir daļa no nākšanas pie Viņa (nožēla, jaunpiedzimšana, piedošana un taisnošana), notiek gandrīz vienlaikus. Mēs tos atdalām tādēļ, lai pārrunātu un varētu skaidri definēt, kas ir mūsu darbs un kas — Dieva, kas ir cēlonis un kas — sekas.

Romiešiem 2:4 vēstīts, ka Dieva laipnība mūsos izraisa nožēlu. Mēs nevaram aktīvi darboties, lai saņemtu nožēlu, bet mēs varam izvēlēties lasīt Viņa Vārdu vai klausīties, kad mācītājs runā par Dieva laipnību. Mēs nevaram nopelnīt nožēlu, bet mēs varam tuvoties Viņam. Mēs nevaram izraisīt sevī patiesas skumjas par grēku; mēs nevaram novērsties no grēka saviem spēkiem. Bet mēs varam meklēt Kungu, lai Viņš visu minēto paveiktu mūsu vietā. Dievu priecē iespēja palīdzēt tiem, kuri nevar palīdzēt paši sev.

30. TĒZE

Pasaulīgā nožēla ir justies vainīgam par to, ka esam pārkāpuši likumu un pēc tam notverti. Dievišķā nožēla ir skumjas par to, ka esam salauzuši kāda sirdi un sāpinājuši savu labāko Draugu.

Vai esat kādreiz pārsnieguši ātrumu? Vai jūs apstādināja un izsniedza soda kvīti? Vai jūs nožēlojāt? Ko jūs nožēlojāt? Nožēlojāt to, ka jūs pieķēra, vai to, ka braucāt pārāk ātri?

Vai jums kādreiz ir teikts: “Pasaki, ka tu nožēlo!”? Mēs visi esam vērojuši bērnu, kurš kaut ko ir izdarījis nepareizi, bet nemaz nenožēlo. Tad atnāk māte vai tēvs un uzstāj: “Tagad saki, ka tu nožēlo.”

Un bērns ierauj galvu plecos, rušina zemi ar kājām un izskatās visnotaļ neērti. Galu galā viņš nomurmina: “Piedodiet...” Un vecāki uzskata, ka viss kārtībā. Vai bērns nožēlo? Viņš nožēlo to, ka viņam lika atvainoties.

Bībele runā par divu veidu nožēlām. “Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2. Korintiešiem 7:10) Tātad ir dievišķas un pasaulīgas skumjas. Vienas skumjas skar attiecības; otras — tikai uzvedību. Vienas izmaina jūsu dzīvi; otras — tikai jūsu rīcību, turklāt īslaicīgi. Vienas ir nozīmīgas; otras Dieva acīs nav pat plika graša vērtas.

Jūdam bija pasaulīgās skumjas. Viņš nožēloja, ka viņu pieķēra. Viņš nogaidīja līdz pēdējam brīdim, lai pārliecinātos, ka tiešām ir visu salaidis grīstē. Bet, kad kļuva acīmredzams, ka Jēzus negrasās pats sevi atbrīvot un ka priesteri un rakstu mācītāji Viņu notiesās, Jūda pēkšņi sāka izrādīt savu nožēlu. Mateja 27:3 teikts, ka Jūda “nožēloja”.

Pasaulīgajām skumjām ir raksturīgi, ka cilvēks tās izpauž tikai tad, kad ir pieķerts pārkāpumā. Viena lieta ir nožēlot tad, kad jau pierādīta jūsu vaina, bet pavisam cita — nožēlot pirms apsūdzības.

Vēl viens piemērs Bībelē par nepareizajām skumjām ir Kains. Arī viņš nogaidīja līdz pēdējam mirklim un pat tad centās apvārdot Dievu. “Brālis? Kāds brālis? Ak, Ābels? Tu vēlies, lai es viņu uzraudzītu?”

Dievišķajām skumjām ir pavisam cita nokrāsa. Tā ir nožēla par to, ka esam sāpinājuši kādu, kuru mīlam. Mēs bieži nožēlojam, jo mūsu ļaunie darbi nes nepatīkamas sekas mums pašiem; bet tā nav patiesa nožēla. Patiesa nožēla par grēku ir Svētā Gara darbības rezultāts. Svētais Gars atklāj, ka sirds ir bijusi nepateicības pilna, ka tā ir apbēdinājusi un skumdinājusi Glābēju, un liek mums nožēlā krist krusta pakājē. Ar katru grēku Jēzus tiek ievainots no jauna; un, lūkojoties uz Viņu, kuram esam dūruši, mēs nožēlojam grēkus, kas ir sagādājuši Viņam mokas. Tāda nožēla vadīs pie tā, ka mēs atteiksimies no grēka.

Tas mums palīdz saskatīt vēl vienu nopietnu iemeslu, kāpēc nožēlai ir jākļūst par rezultātu tam, ka mēs esam tuvojušies Kristum. Mēs nevaram nožēlot, ka esam sāpinājuši kādu, kuru mīlam, ja mēs viņu nemīlam! Atcerieties, kā, būdami mazi, jūs nodarījāt pāri šim briesmīgajam kaimiņu bērnam! Un jums bija jānožēlo.

Kļūstot vecāki, mēs iemācāmies (es ceru!) kaut nedaudz par visaptverošo mīlestību pret cilvēci, lai mūsu laipnība spētu sniegties pāri mūsu draugu un radinieku lokam. Bet tik un tā: jo vairāk jūs kādu mīlat, jo vairāk jūsu sirds ir salauzta, kad jūs viņu sāpināt.

Mācīdamies iepazīt Jēzu un uzticēties Viņa mīlestībai pret mums, mēs sapratīsim, ka mēs patiesi nožēlojam, kad nodarām Viņam pāri. Tā ir nožēla, kas ir dievišķās skumjas.

Dziļākiem pētījumiem - 6. daļa

Nožēla ir skumjas par grēku un novēršanās no grēkiem. Apustuļu darbi 5:31; sk. 27. tēzi.

1. Kurš sludināja par nožēlu pirms Kristus atnākšanas? (Marka 1:4; sk. arī Lūkas 3:3, 8; Apustuļu darbi 13:24)

2. Vai Jēzus sludināja par nožēlu? Kāpēc? (Mateja 4:17; sk. arī Marka 1:15)

3. Vai nožēla ir svarīga, lai cilvēks varētu tikt pestīts? (Lūkas 13:3, 5; sk. arī 2. Pētera 3:9)

4. Vai Jēzus mācekļi sludināja par nožēlu? (Marka 6:12)

5. Cik noteikti agrīnā draudze sludināja par nožēlu? (Apustuļu darbi 17:30; sk. arī Lūkas 24:47)

6. Kādā veidā uz nožēlu tiek aicināta pēdējo laiku draudze? (Atklāsmes 3:19)
7. Kādi cilvēki izjūt vajadzību pēc nožēlas? (Marka 2:17)

8. Kādi grēcinieki atsaucās uz aicinājumu Jēzus dzīves laikā? (Mateja 21:32)

9. Vai cilvēki, kuri uzskata, ka ir taisni un bezgrēcīgi, izjūt vajadzību pēc nožēlas? (Lūkas 15:7)

10. Vai ir patiesas un arī nepatiesas skumjas par grēku? (2. Korintiešiem 7:10)

11. Vai Bībelē ir minēti nepatiesu skumju piemēri?
    (Mateja 27:3; Ebrejiem 12:17)

12. Vai ir iespējams, ka kāds var nožēlot sāpju dēļ, kas jāizcieš, bet nevis grēka dēļ? (Atklāsmes 16:9–11)

13. Kur rodama patiesa nožēla? (Apustuļu darbi 5:31)

Nožēlu nesaņem tie, kuri pēc tās tiecas, bet tie, kuri nāk pie Jēzus.

14. Vai arī pagāni saņem nožēlu? (Apustuļu darbi 11:18;
    sk. arī 2. Timotejam 2:24–26)

Nožēla nav kaut kas tāds, ko mēs iegūstam; tā ir kaut kas tāds, ko mēs saņemam. Tā ir dāvana.

15. Vai Bībelē ir minēti patiesas nožēlas piemēri? (Ījaba 42:5, 6; Psalmi 51:5, 6, 12; Daniēla 10:8; Lūkas 18:13; Romiešiem 7:9)
16. Kā Dievs mūs vada pie nožēlas? (Romiešiem 2:4)

17. Ko Pēteris darīja pēc tam, kad bija aizliedzis Kristu un arī atcerējies Viņa laipnību? (Mateja 26:74, 75)

18. Kādas ir Kunga domas par to, kādam ļaužu skaitam būtu jāatgriežas? (2. Pētera 3:9)

Dievs vadīs pie nožēlas ikvienu cilvēku, izņemot tos, kuri tam pretojas. Sk. Mateja 11:21; 12:41; Lūkas 16:29–31.

19. Vai nožēla ir nepieciešama, lai saņemtu piedošanu? (Apustuļu darbi 2:38; sk. arī Apustuļu darbi 3:19)

20. Vai Debesīs valda prieks, kad grēcinieki piedzīvo nožēlu? (Lūkas 15:7)

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Nožēla ir kas tāds, ko mēs sasniedzam paši.
• Vispirms mēs piedzīvojam nožēlu un tad nākam pie Kristus.
• Nožēla ir kas tāds, ko mēs piedzīvojam vienu reizi.
• Mēs varam saņemt piedošanu bez nožēlas.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Nožēla ir skumjas par grēku un novēršanās no grēkiem. Nožēla ir dāvana. Tādējādi skumjas par grēku ir dāvana un arī novēršanās no grēkiem ir dāvana.
• Mēs neizmainām savu dzīvi, lai varētu nākt pie Jēzus. Mēs nākam pie Viņa tādi, kādi esam, un Viņš izmaina mūsu dzīvi.
• Vispirms Dievs mums dāvā nožēlu, un tikai pēc tam — piedošanu.
• Pasaulīgā nožēla ir justies vainīgam par to, ka esam pārkāpuši likumu un pēc tam notverti. Dievišķā nožēla ir skumjas par to, ka esam salauzuši kāda sirdi un sāpinājuši savu labāko Draugu.

Piedošana

31. TĒZE

Vienīgais zināmais grēks, ko nevar piedot, ir grēks, kuru nenožēlojam un par kuru nelūdzam piedošanu.

Reiz pēc dievkalpojuma mani aiz žaketes stūra paraustīja apmēram deviņus gadus veca meitene un teica, ka vēlētos ar mani runāt. Mēs devāmies uz kādu klusu stūri baznīcā, un asarām acīs viņa nomurmināja: “Es laikam esmu izdarījusi nepiedodamo grēku.”

Arī daudziem citiem ļaudīm ir šādas raizes. Ir kaut kas biedējošs frāzē “nepiedodamais grēks”. Tā mēs varam sākt iedomāties, ka Dievs ir dusmīga būtne, kura krata galvu un saka: “Šoreiz tu esi gājis par tālu.” Un kristieši, kuri cīnās, gan deviņu, gan arī deviņdesmit deviņu gadu vecumā uztraucas par to, ka varētu pārsniegt Dieva žēlastības robežu.

Sieviete, kuru notvēra laulības pārkāpšanas brīdī, bija pārliecināta, ka ir pārsniegusi šīs robežas. Ar noliektu galvu un nolaistām acīm viņa klusi gaidīja, kad beidzot tiks mesti akmeņi. Viņa bija pārsteigta, kad atklāja, ka žēlastības durvis viņai joprojām ir atvērtas. Viņa nebija nolādēta. Dievs joprojām piedāvāja Savu piedošanu un spēku.

Lasīsim par nepiedodamo grēku Mateja 12:31. Jēzus sacīja: “Ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos.”

Pirmā panta daļa ir uzmundrinoša. Katru grēku piedos. Bet ko nozīmē Gara zaimošana? Tas nozīmē vienkārši, lūk, ko: tā kā Gara darbs ir iedvest vainas apziņu par grēku (sk. Jāņa 16:8, 9) un tā kā visa veida grēkus var piedot, tad grēks pret Svēto Garu nozīmētu atraidīt Viņa mudinājumus un atteikties nožēlot.

Piedošana tiek dota ar nosacījumu. Ja tā nebūtu, tad visi pasaules iedzīvotāji būtu glābti. Kādi ir nosacījumi, lai saņemtu piedošanu? Vispirms mums jāatzīst savi grēki. Mums ir sacīts: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) Tādējādi par nepiedodamo grēku būtu uzskatāms jebkurš grēks, kuru mēs atsakāmies nožēlot un par kuru nelūdzam piedošanu.

Daži ir nolēmuši, ka grēku izsūdzēšana nav svarīga. Viņi saka, ka Dievs ir mīlošs Tēvs un ka neviens tēvs taču neuzstātu, lai viņa bērni atzīstas savos pārkāpumos. Viņi saka, ka tēvs piedod saviem bērniem, jo viņš tos mīl. Bet Bībelē tā nav teikts. Bībele māca, ka nožēla un grēku izsūdzēšana ir svarīga. Lai varētu saņemt piedošanu, mums ir jālūdz pēc tās un tā jāpieņem.

Kā mēs varam pieņemt Dieva piedošanu? Ja jūs ticat apsolījumam, ticat, ka jums ir piedots, tad Dievs to piepilda.

Dažreiz mums rodas domas, ka nosacījums piedošanai ir tas, ka mēs vairs nekad negrēkosim. Mēs solām Dievam: “Ja vien Tu man piedosi vēl šo vienu reizi...” Un tad mēs atkal un atkal pieļaujam šo pašu grēku un baidāmies nākt pie Viņa pēc piedošanas. Tas bieži vien liek cilvēkiem baidīties, ka viņi ir izdarījuši nepiedodamo grēku.

Bet Bībelē ir apsolīts: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Šim apsolījumam nav derīguma termiņa. Nekur nav teikts: “Šis apsolījums ir nederīgs ar tādu un tādu datumu.” Tas, kurš nāk pie Kristus, vienmēr un ik reizi tiek pieņemts.

Nav svarīgi, kas jūs esat vai ko jau esat izdarījuši. Ja jūs šodien nākat pie Jēzus, lūdzat Viņa piedošanu, pieņemat Viņa nožēlas un attaisnošanas dāvanas, jums taps piedots. Jēzus priecājas, kad nākam pie Viņa tādi, kādi esam — grēcīgi, bezpalīdzīgi, atkarīgi. Mēs varam nākt ar visām savām vājībām, neprātu, grēcīgumu un nožēlā krist Viņam pie kājām. Viņa varenība apskauj mūs ar mīlestības rokām, sadziedē mūsu brūces, un mēs tiekam šķīstīti no visiem sārņiem.

Piedošana

32. TĒZE

Piedošana grēciniekam neko nedod, kamēr viņš to nepieņem.

Varbūt jūs atceraties stāstu par cilvēku, kurš bija notiesāts uz nāvi un gaidīja soda izpildi. Kāds uzņēmās viņa lietu, lūdza, lai viņa dzīvība tiktu saudzēta, un vainīgo apžēloja. Bet viņš no apžēlošanas atteicās.

Šī atteikšanās izraisīja diezgan lielu sajukumu juridiskajās aprindās. Ko darīt ar cilvēku, kurš atsakās no apžēlošanas? Visbeidzot šo lietu nosūtīja uz Augstāko Tiesu, un tur tika pieņemts lēmums. Ja kāds tiek apžēlots, bet viņš to nepieņem, tad apžēlošanu nevienam nevar uzspiest. Un cilvēks, kurš atteicās no apžēlošanas, devās nāvē.

Cilvēcei ir piespriests nāvessods. Mēs esam ieslodzīti uz šīs planētas, gaidot soda izpildi. Bet Jēzus ir uzņēmies mūsu lietu. Viņš nāca uz zemi un mira mūsu vietā, uzņemdamies mūsu sodu, kļūdams par mūsu aizstājēju. Viņš mums piedāvā apžēlošanu. Bet mēs varam atteikties to pieņemt.

Piedošana ir abpusējs process. Lai piedošana varētu notikt, tā ir gan jāpiedāvā, gan jāpieņem.

Vai jūs to esat piedzīvojuši cilvēciskā līmenī? Vai jūs esat gājuši pie cilvēkiem, kas ir nodarījuši jums pāri un piedāvājuši piedošanu, bet saņēmuši atraidījumu? Vai jūs paši esat atklājuši, ka piedošanai ir jābūt abpusējai? Jūs varat būt piedodoši. Jūs varat no sirds vēlēties atjaunot attiecības. Bet, ja otrs cilvēks nepieņem jūsu sniegto piedošanu, tā nevar notikt.

Lūkas 17:3 Jēzus saviem mācekļiem stāsta, kā viņiem vajadzētu atbildēt tiem, kas pret viņiem grēko: “Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.” Ja viņš nožēlo, piedod viņam. Tur nav teikts: “Ja tavs brālis pret tevi grēko, piedod viņam.”

4. pantā Jēzus to pasaka vēl skaidrāk: “Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, — piedod viņam.” Un atkal šim cilvēkam ir jānožēlo, lai viņam taptu piedots.

Dievs tik ļoti ciena mūsu izvēles brīvību, ka Viņš neuzspiedīs mums Savu piedošanu. Viņš to piedāvā bez maksas; Viņš iedrošina mūs to pieņemt. Bet lēmums ir mūsu rokās. Ja mēs vēlamies, mēs varam to atraidīt.

Kad Jēzu sita krustā, Viņš lūdza par saviem mocītājiem. Viņa vārdus vēlāk atkārtos gadsimtu garumā, līdz pat šai dienai: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūkas 23:34)

Viņa piedošanai nebija robežu, tā sniedzās pat līdz tiem, kas Viņu nogalināja. Viņš īpaši lūdza par šiem ļaudīm. Bet vai Viņa lūgšana tika uzklausīta? Vai bija iespējams, ka tā varētu notikt? Kas noteica, vai Viņa lūgšana tiks uzklausīta?

Dažu cilvēku nožēlas trūkuma dēļ Kristus lūgšanu viņu labā nebūs iespējams uzklausīt.

Dievs dāvāja piedošanu — bez maksas un ierobežojumiem. Jēzus radīja piedošanai labvēlīgu gaisotni. Un daži to pieņēma, daži no tās atteicās. Piedošana neko nelīdzēja tiem, kas šo dāvanu noraidīja. Tā derēja tikai tiem, kas to bija gatavi pieņemt.

Piedošana ir pieejama. Jēzus upuris pie krusta padarīja Viņa glābšanu pieejamu katrai dvēselei, kas piedzimst uz šīs pasaules. Vienīgais, kas var jūs aizkavēt saņemt piedošanu, esat jūs paši. Tā ir jūsu izvēle. Piedošana ir jūsu, ja jūs to izvēlaties.

33. TĒZE

Dieva piedošana nav ierobežota, bet tāda var būt mūsu vēlme šo piedošanu pieņemt.

Šim cilvēkam šķita, ka viņš ir izgudrojis shēmu, kā ideāli veikt noziegumu. Vairākus gadus izskatījās, ka viņa plāns darbojas nevainojami. Darbs valsts pārvaldē izrādījās pakāpiens uz finansiālo labklājību. Viņa ikmēneša alga bija pavisam smieklīga — tā bija tik maza, salīdzinot ar summu, kuru viņš regulāri piesavinājās.

Dažreiz viņš nedaudz uztraucās. Jo vairāk viņš ieguva, jo vairāk tērēja. Bet viņa sievai patika jaukas lietas, viņa bērni bija pieraduši pie labas dzīves, tāpēc savas bailes viņš nolika sāņus un turpināja īstenot iesākto plānu.

Tad kādu dienu visa pasaule sabruka. Negaidot viņa darījumus pārskatīja revidenti, un alkatīgajam ierēdnim vairs nebija laika noslēpt pēdas. Šim cilvēkam par lielām šausmām, viņš tika apcietināts un apsūdzēts 20 miljonu dolāru lielā parādā valstij. Viņš nevarēja iedomāties, kur visa šī nauda bija iztērēta. Viņš nevarēja iedomāties, kas ar viņu notiks turpmāk. Viņa sieva un bērni tiks apkaunoti. Tiks atsavināts viņa skaistais nams, un ienākumi no tā pārdošanas tiks iemaksāti, lai nolīdzinātu viņa parādu. Bet pat tad, ja likvidētu visus viņa īpašumus, viņš joprojām būtu parādā miljonus. Un kā viņš varēs izdomāt jaunu plānu, ja viņam būs jāatrodas cietumā?

Beidzot pienāca tiesas diena. Bijušais ierēdnis izdarīja vienīgo, ko varēja. Viņš devās pie tiesneša un pilnībā atzina savu vainu. Viņš nodeva sevi tiesas žēlastības varā, lūdzot laiku, lai nolīdzinātu parādu. Viņam par lielu brīnumu, tiesnesis atcēla sodu, lai gan atzina apsūdzēto par vainīgu.

No tiesas zāles viņš izgāja kā brīvs cilvēks. Bet viņš nebija patiesi brīvs, jo savā prātā bija apņēmies, ka parādu kādā veidā atmaksās — citādi viņš justos valdībai parādā visu mūžu.

Pa ceļam uz mājām viņam radās pirmā iespēja. Viņš satika darba kolēģi, kurš viņam bija parādā divdesmit dolāru. Tas nebija daudz, bet vismaz sākums, turklāt viņam tagad būs jādzīvo no tā, ko viņš nopelnīs, nevis no ienākumiem, kas gūti negodīgos darījumos. Tāpēc bijušais ierēdnis vēlējās atgūt savus divdesmit dolārus.

Darba kolēģis apgalvoja, ka viņam pašlaik nav nepieciešamo divdesmit dolāru. Bet parāds bija jāatdod sen, un aizdevējs jau bija izturējies pietiekami dāsni. Tāpēc viņš pret šo cilvēku iesniedza prasību tiesā.

Dažas dienas vēlāk, kad šī lieta tika izskatīta, izrādījās, ka sēdi vada tas pats tiesnesis, kas bija dāvājis brīvību negodīgajam ierēdnim. Kad tiesnesis ieraudzīja, ka prasītājs ir vīrietis, kurš pats nesen bija sēdējis uz apsūdzēto sola, viņš kļuva ļoti dusmīgs. Nekavējoties tika veiktas visas procesuālās darbības, lai atceltu apžēlošanu. Un šo cilvēku aizveda uz cietumu, bet viņa prasību pret darba kolēģi noraidīja.

Šis stāsts, kas atspoguļots Mateja evaņģēlija 18. nodaļā, rāda būtisku patiesību par piedošanu. Dieva piedošanai nav robežu. Tieši mēs bieži vien to ierobežojam, nespēdami šo piedošanu pieņemt, tādējādi izjaucot Viņa plānu atbrīvot mūs no grēkiem.

Šī Jēzus līdzība bija atbilde uz Pētera jautājumu par to, cik bieži viņam vajadzētu piedot savam tuvākajam. Jēzus sniedza slaveno “septiņdesmit reiz septiņi” atbildi, uzsvērdams Dieva nebeidzamo žēlastību pret mums.

Septiņdesmit reiz septiņi nenozīmē, ka Dievam ir garš saraksts un ka tad, kad mums ir piedots četrsimt deviņdesmit reizes, ar to viss beidzas. Viņa piedošanai nav robežu. Bet mēs bieži kļūstam mazdūšīgi, nokaunamies un pārstājam lūgt piedošanu. Mēs pārtraucam pēc tās tiekties, jo domājam, ka esam aizgājuši pārāk tālu. Tādējādi Viņa piedošanai mēs izveidojam robežas, kādas Viņš nekad nav plānojis.

Varbūt mēs jūtam līdzi valsts ierēdnim no sākumā minētā stāsta? Šis cilvēks, kuram piedeva divdesmit miljonu dolāru lielu parādu, patiesībā nekad nepieņēma piedošanu, kas viņam tika piedāvāta. Protams, ka viņš lūdza žēlastību, bet tad, kad līdzībā parādnieks lūdza savam kungam pēc žēlastības, viņam nebija pilnīgas izpratnes par parāda patieso apjomu. Viņš neapzinājās savu bezpalīdzīgo stāvokli. Viņš cerēja, ka spēs glābt pats sevi.

Viņa attieksme pret darbabiedru parādīja, ka viņš ir noraidījis piedošanu. Un, kad tiesnesis mainīja soda mēru un nosūtīja bijušo ierēdni uz cietumu, patiesībā viņš vienkārši pieņēma šī cilvēka lēmumu. Jo Dievs nekad neuzspiež Savu piedošanu.

Kad mēs aptveram savu grēku patieso apjomu un apzināmies, ka neesam spējīgi sevi glābt, mums nevajadzētu kļūt mazdūšīgiem. Jo lielāks mūsu parāds, jo lielāka vajadzība pēc Dieva žēlastības un piedošanas. Un, pateicoties Viņa varenajai mīlestībai, nav nekas, ko Dievs vēlētos vairāk, kā mūs glābt un darīt brīvus.

34. TĒZE

Tie, kuriem daudz piedots, daudz mīlēs. Tie, kuri daudz mīlēs, daudz paklausīs.

Vai jums patīk Pēteris? Šķiet, ka viņa vārds minēts biežāk nekā citu mācekļu vārdi. Bieži vien cilvēki atzīstas, ka viņam līdzinās. Viņš riskēja. Viņš uzdrīkstējās uzdot nepareizos jautājumus. Viņš riskēja, sniedzot nepareizās atbildes.

Pēteris nāca pie Jēzus ar klasisko jautājumu par piedošanu. Tas atspoguļots Mateja 18:21. “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Būtībā māceklis uzdeva retorisku jautājumu; viņš bija diezgan pārliecināts par saviem secinājumiem. Pēterim septiņas reizes šķita daudz. Farizejiem pietika ar trim reizēm. Pēteris bija gatavs dubultot viņu limitu un pat iet vienu soli tālāk, nonākot pie “ideālā” skaitļa. Labi darīts, Pēteri!

Nesteidzieties nosodīt viņu. Protams, jūs jau zināt Jēzus atbildi: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (22. pants) Bet uz brīdi nolieciet šo sarunu sāņus un atcerieties pēdējo reizi, kad jūsu kaimiņš, radinieks vai draugs izdarīja kaut ko, kas jums viņiem bija jāpiedod. Un jūs viņiem piedevāt. Bet viņi to izdarīja atkal. Tāpēc jūs viņiem atkal piedevāt. Un tā septiņas reizes. Vai tajā brīdī jums nešķita, ka vairs nevajadzētu piedot? Galu galā 490 reizes ir milzum daudz.

Septiņus gadus mūsu ģimene dzīvoja Klusā okeāna ūnijas koledžas (Pacific Union College) studentu pilsētiņā, kas atrodas Ziemeļkalifornijā. Koledža atrodas kalna virsotnē vai, kā vietējie mēdz teikt, “astoņas jūdzes tālu no tuvākā zināmā grēka”. Tas ir kristiešu geto, ja vien tāds pastāv. Un šādā atmosfērā mācītājs tiek uzskatīts par vietējo policistu, tiesnesi un zvērināto vienā personā.

Kādu svētdienu iezvanījās tālrunis. Viens no “svētajiem” vēlējās, lai es palīdzu atrisināt nesaprašanos ar viņa kaimiņu. Kaimiņa zirgs bija izskrējis cauri viņa petūnijām. Un, viņaprāt, man bija jāpalīdz atrisināt šo situāciju.

Atbilde, kuru man vajadzēja sniegt šim zvanītājam, ir atrodama Lūkas 17:3, 4. “Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man žēl, — piedod viņam.” (Pat Pēteris domātu, ka septiņas reizes ir par daudz, ja tās visas notiktu vienā dienā!) Ja nu es “petūniju vīram” teiktu šādus vārdus: “Tev ir jāpiedod. Un, ja šodien tava kaimiņa zirgs izbradā tavas puķes vēl sešas reizes, piedod viņam šīs sešas reizes. No Bībeles aspekta raugoties, šī vīra zirgs tur varētu iet bradāties vēl 489 reizes. Un līdz tam laikam tai vietā sen vairs neaugs neviens zieds.”

Jēzus ieteica piedot bez ierobežojumiem. Un Viņš mūs nelūgtu piedot vairāk, nekā piedod Dievs. Tādējādi mēs zinām, ka arī Dieva piedošanai nav robežu, kamēr vien mēs turpinām nākt pie Viņa, lūdzot piedošanu un pieņemot Viņa piedošanas dāvanu.

Bet dažreiz tieši šeit cilvēki sāk satraukties. Viņi jautā: “Vai tas nenovedīs pie visatļautības un haosa?” Ja kaimiņam ar šo zirgu taptu piedots 490 vai kaut tikai 7 reizes vienā dienā, vai viņš nesāktu domāt, ka viņa zirgam ir tiesības izbradāt puķudobes? Vai mācība par neierobežotu piedošanu nenovedīs mūs pie lieliem zaudējumiem?

Jēzus uz šo jautājumu atbildēja līdzībā par diviem parādniekiem. Izpētiet Lūkas evaņģēlija 7. nodaļu! Viņš teica Sīmanim, Marijai un mācekļiem, ka tas, kuram tiek daudz piedots, daudz mīlēs. Jo vairāk jums tiek piedots, jo vairāk jūs mīlat.

Tagad ir jāpievieno vēl viena Rakstu vieta. Jāņa 14:15 lasām: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”

Tur viss ir izteikts. Dieva piedošanai nav robežu. Bet tā nenozīmē visatļautību, jo tas, kuram tiek daudz piedots, daudz mīl. Un, jo vairāk jūs mīlat, jo paklausīgāki esat. Tas ir tik vienkārši.

Jēzus zina, kādos apstākļos atrodas ikviena dvēsele. Jūs varat teikt: “Esmu grēcīgs, ļoti grēcīgs.” Jūs varbūt tāds esat; bet, jo sliktāks esat, jo vairāk jums nepieciešams Jēzus. Viņš neatstumj nevienu, kurš raud un ir nožēlas pilns. Viņš nestāsta visiem visu, ko Viņš varētu atklāt, bet Viņš iedrošina katru baiļu māktu dvēseli. Viņš piedos visiem, kas nāk pie Viņa pēc piedošanas un atjaunojošā spēka.

35. TĒZE

Piedošana tiek piešķirta bez maksas, bet tā nav lēta. Tās cena ir Dieva mīļotā Dēla dzīvība.

Kādu dienu koledžā, kurā strādāju par pasniedzēju, kopā ar studentiem pārrunāju atzīmju tēmu. Es viņiem jautāju: “Vai jums labāk patiktu, ja visi grupā saņemtu augstāko vērtējumu neatkarīgi no tā, kā viņš vai viņa mācās? Vai varbūt jūs vēlētos šādu vērtējumu saņemt tikai tad, ja jūs to tiešām būtu nopelnījuši?”

Viņi svētulīgi atbildēja: “Mēs labāk izvēlamies saņemt augstāko vērtējumu tikai tad, ja esam to nopelnījuši.”

Es viņiem neticēju! Biju dzirdējis parastās nopūtas un vaimanas, kad ziņoju par kādu pārbaudes darbu. Es biju pacietis ierastos aizbildinājumus par laikā neiesniegtajiem darbiem. Es pacietu tos studentus, kas bija gatavi strīdēties visu dienu, lai tikai saņemtu augstāku vērtējumu. Es sacīju: “Nemuļķojieties! Jūs vienkārši cenšaties atstāt iespaidu uz pasniedzēju! Esiet godīgi! Es nelieku jums atzīmes par jūsu atbildēm uz šo jautājumu! Vai jūs nevēlaties augstu vidējo atzīmi? Kāpēc jūs nepriecātos, ja katrs šajā grupā saņemtu garantētu augstāko vērtējumu?”

Viņi atbildēja: “Mēs tik daudz neiemācītos. Mēs tik daudz neatcerētos. Mēs nespējam novērtēt atzīmi, ja mums tā nav jānopelna.”

Un es viņus nevarēju pārliecināt par pretējo.

Vai jūs piekrītat šiem studentiem? Kas jums ir vērtīgāks — saņemt kaut ko kā dāvanu vai smagi strādāt, lai to iegūtu?

Ja jūsu mājas saimnieks pats maksā par ūdeni, vai jūs to lietojat uzmanīgāk vai izšķērdīgāk? Vai jūs esat uzmanīgāks, rakstīdams adresi uz savas darbavietas aploksnēm nekā uz savām, darīdams to mājās? Ja jūs iznomātu automašīnu un drīkstētu veikt neierobežotu kilometru skaitu, vai jūs ar to brauktu vairāk vai mazāk? Ja jūsu ceļojumu kāds ir apmaksājis, vai jūs dzīvojat tādā pašā viesnīcā, kādā dzīvotu, ja ceļotu par saviem līdzekļiem?

Ja tā ir taisnība, ka cilvēkiem ir tieksme augstāk vērtēt lietas, kuras tie ir ieguvuši, ieguldot savas pūles, tad kāpēc Dievs neizveidoja sistēmu, kā iegūt glābšanu ar darbu palīdzību? Kā mēs varam patiesi novērtēt piedošanu, nožēlu vai Debesu Valstību, ja tās visas ir tikai dāvanas?

Romiešiem 6:23 teikts: “Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” Apustuļu darbos 5:31 pausta šāda doma: “Dievs Viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.” Tātad grēku piedošana, apžēlošana un glābšana ir dāvanas, nevis kaut kas, ko mēs varam nopelnīt saviem spēkiem. Kā tādā gadījumā mēs varam šīs lietas vērtēt tik augstu, cik vajadzētu?

Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, mums jāizprot piedošanas būtība. Dieva piedošana nav tikai juridisks akts, ar kuru Viņš mūs atbrīvo no tā, ka tiekam notiesāti. Tā ir ne tikai grēku piedošana, bet izraušana no grēka varas skavām. Atbrīvojošās mīlestības plūdums pārveido sirdis.

Tātad piedošana nav tikai juridisks akts. Tā nav tikai ierakstu izdzēšana Debesu grāmatās. Tā nozīmē atjaunotas attiecības ar Viņu. Tā ir mīlestības izpausme.

Pat cilvēciskajā līmenī dāvanām nozīmi piešķir mīlestība. Bērns var izgatavot kādu šausminošu priekšmetu, izmantojot līmi un saldējuma kociņus, bet vecāki to augstu novērtēs, jo starp viņiem ir mīlestība — neskatoties uz to, ka šim priekšmetam nav nekādas materiālas vērtības. Cik daudz augstāk mēs vērtētu dāvanu, ja abi — dāvana un dāvinātājs — būtu mums svarīgi?

Pieņemsim, ka jūs nonākat slimnīcā, jo jums ir nieru mazspēja, un jūsu brālis piedāvā vieno no savām nierēm, lai glābtu jūsu dzīvību. Vai jūs viņam teiktu: “Es vēlos patiesi novērtēt šo nieri, tādēļ es tev par to maksāšu 500 dolāru.” Viņš justos aizvainots! Tas, ka dāvanai ir tik liela vērtība un ka to mums pasniedz kāds, kurš mūs ļoti mīl, padara to nesalīdzināmu ar jebkādu cenu.

Atšķirība ir mīlestībā. Atšķirība ir vajadzībā. Ja jūs slīkstat un kāds jums pamet glābšanas riņķi, vai jūs viņam sakāt: “Uzgaidiet mirklīti! Kā es varēšu jums par to samaksāt? Es nevaru novērtēt šo glābšanas riņķi, ja neesmu to nopelnījis!” Nē, jūsu lielā vajadzība attur jūs no šādām domām.

Kas padara piedošanu dārgu, kaut gan tā ir saņemama bez maksas? Mūsu izmisīgās vajadzības atzīšana. Tas nozīmē aptvert, cik daudz šī dāvana maksāja Debesīm, lai mēs varētu to saņemt. Tas nozīmē izprast mīlestību, kas ir šīs dāvanas pamatā, Tēva sirds ilgas pēc saskaņas ar Saviem bērniem. Uz mūsu vajadzību un Viņa mīlestību vienīgā atbilde ir dāvana.

Dziļākiem pētījumiem - 7. daļa

1. Vai piedošana ir svētīga pieredze? (Psalmi 32:1; sk. arī Romiešiem 4:7)

2. Vai Dievs vēlas piedot grēciniekiem? (Psalmi 86:5)

3. Kāpēc Dievs piedod grēciniekiem? (Jesajas 43:25;
   1. Jāņa 2:12)

4. Vai Dievs piedos grēciniekiem? (Jeremijas 31:34; sk. arī Jeremijas 33:8; Jesajas 1:18; Mihas 7:19)

5. Vai Dievs jau ir piedevis grēciniekiem? (Jesajas 44:22;
   sk. arī Jesajas 38:17; Psalmi 103:12)

6. Kā Dievs spēj būt taisnīgs un piedot grēciniekiem? (Romiešiem 3:26; sk. arī 24. un 25. pantu.)

7. Kā īsti notiek tas, ka Dievs piedod mūsu grēkus? (1. Korintiešiem 15:3; sk. arī Romiešiem 5:8–10)
8. Vai Kristus nāvei ir kāda saistība ar piedošanu? (Ebrejiem 9:22; Mateja 26:28; Efeziešiem 1:7; sk. arī Kolosiešiem 1:14)

9. Vai piedošana ir saņemama bez maksas?
   (Apustuļu darbi 5:31)

Piedošana tiek piešķirta bez maksas, bet tā nav lēta. Tās cena ir Dieva mīļotā Dēla dzīvība. Jāņa 3:16; sk. 35. tēzi.

10. Kā mēs saņemam piedošanas dāvanu? (2. Laiku 7:14; sk. arī Salamana pamācības 28:13; Jesajas 55:7)

11. Vai grēku izsūdzēšana ir svarīga, lai varētu saņemt piedošanu? (1. Jāņa 1:9; sk. arī Mateja 3:6; Psalmi 32:5)

12. Vai ir kāds grēks, kuru nevar piedot? (Mateja 12:31)

Vienīgais zināmais grēks, ko nevar piedot, ir grēks, kuru nenožēlojam un par kuru nelūdzam piedošanu. 1. Jāņa 1:9; sk. 31. tēzi.

13. Vai pastāv tāda lieta kā grēks pret Svēto Garu? (Mateja 12:31; sk. arī 32. pantu; Marka 3:29)

14. Kāds ir Svētā Gara darbs? (Jāņa 16:8)

Grēks pret Svēto Garu ir atteikšanās ļaut Viņam pārliecināt mūs par grēkiem, kuru dēļ mums vajadzētu lūgt piedošanu.

15. Vai mēs varam saņemt Dieva piedošanu, ja nepiedodam citiem? (Mateja 6:15; sk. arī 12. un 14. pantu; Marka 11:25; Lūkas 6:37)

16. Līdz kādai pakāpei mums ir jāpiedod citiem? (Efeziešiem 4:32; sk. arī Kolosiešiem 3:13)

17. Kāda attieksme saistībā ar piedošanu Jēzum bija pret saviem ienaidniekiem? (Lūkas 23:34)

18. Vai Dievs liegs savu piedošanu, ja mēs nepiedosim? (Mateja 18:23–25) Iepazīstieties ar šo līdzību!

19. Vai piedošana maina mūsu dzīvi? (Mateja 9:5, 6)

Pēc tam, kad grēciniekiem ir piedots, viņi spēj dzīvot saskaņā ar atstāto piemēru. 1. Jāņa 2:6.

20. Vai Dieva piedošana beidzas ar visatļautību? (Mateja 18:21, 22; Lūkas 17:3–5; Lūkas 7:41–43, 47; Jāņa 14:15)

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Piedošanu ir iespējams nopelnīt.
• Piedošanu ir iespējams saņemt bez nosacījumiem.
• Grēku izsūdzēšana ir mazsvarīga.
• Ja kādam piedod vienreiz, viņam ir piedots uz visiem laikiem.
• Piedošana nemaina mūsu dzīvi.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Vienīgais zināmais grēks, ko nevar piedot, ir grēks, kuru nenožēlojam un par kuru nelūdzam piedošanu.
• Piedošana grēciniekam neko nedod, kamēr viņš to nepieņem.
• Dieva piedošana nav ierobežota, bet tāda var būt mūsu vēlme šo piedošanu pieņemt.
• Tie, kuriem daudz piedots, daudz mīlēs. Tie, kuri daudz mīlēs, daudz paklausīs.
• Piedošana tiek piešķirta bez maksas, bet tā nav lēta. Tās cena ir Dieva mīļotā Dēla dzīvība. (Jāņa 3:16)

Krusts

36. TĒZE

Dievs piedod grēciniekiem, bet nepiedod grēkus, taču Bībele to sauc par grēka piedošanu. Jēzus mira, jo grēkus nevarēja piedot.

Varbūt man jau pašā sākumā vajadzētu atzīt, ka šī tēze ir vārdu spēle (grēks — grēki; red. piez.), lai palīdzētu izteikt galveno domu. Dažiem tēze šķiet pieņemama, citiem — biedējoša. Bet ar stāsta palīdzību centīsimies izprast patiesību.

Kādu dienu es braucu pa sānceļiem, krasi pārsniedzot ātrumu, lai kompensētu zaudēto laiku. Es kavēju bēres. Bet nepagāja ilgs laiks, kad kļuva redzams vēl viens putekļu mākonis: mani centās panākt policijas automašīna.

Policists lika man apstāties ceļa malā un, no sākuma būdams ļoti strikts, pieprasīja manu vadītāja apliecību un automašīnas dokumentus. Taču pēc tam, kad likuma sargs bija uzzinājis, kas esmu un kāds ir manas steigas iemesls, viņš nedaudz atmaiga.

Viņš sacīja: “Man šķita, ka cenšos apturēt zagtu automašīnu, bet tagad nezinu, ko lai ar jums daru. Ja es jums izsniegšu soda kvīti, rīt tas tiks nodrukāts pilsētas avīzē un jūs tiksit apkaunots savas draudzes locekļu acīs. Bet jebkurā gadījumā es nedomāju, ka soda kvīts ir labākais risinājums.”

Es atbildēju: “Gluži manas domas!”

Visbeidzot policists noteica: “Turpiniet ceļu! Brauciet!” Un viņš devās savās gaitās, bet es — savējās, taču lēnām.

Policists izdarīja to, ko Dievs nedara, un notikums uzsver atšķirību, kāda pastāv starp piedošanu grēciniekiem un grēku piedošanu. Policists “piedeva manu grēku”, kad es pārsniedzu ātrumu. Bet, to darīdams, viņš nebija godīgs pret valsts likumiem, kuri aizliedz ceļot, pārsniedzot zināmu ātrumu.

Dievs nemaina Savus likums. Viņš nepieļauj izņēmumus. Kad cilvēks pārkāpj likumu, Viņam nav iespējas sacīt: “Viss kārtībā. Aizmirsīsim to. Šoreiz nepievērsīsim tam uzmanību.”

Ja būtu iespējams mainīt vai atcelt likumus, Kristum nebūtu vajadzējis mirt. Bet atcelt likumus nozīmētu uz visiem laikiem saglabāt pārkāpumus un tādējādi pakļaut pasauli sātana kontrolei. Tikai tāpēc, ka likumu nevarēja izmainīt, ka cilvēci varēja glābt tikai paklausība tam, Kristus tika piesists krustā.

Bet Dievs piedod grēciniekiem. Un tā ir liela starpība. Ja policists būtu izturējies pret mani tāpat kā Dievs, viņam nebūtu citas iespējas kā mani sodīt. Es tiktu izsaukts uz tiesu, tiesnesis atzītu mani par vainīgu, un man būtu jāsamaksā zināma soda nauda.

Ja man nebūtu nepieciešamās naudas, es būtu spiests zināmu laiku pavadīt cietumā. Un, ja sods tiktu piespriests, policists spertu soli uz priekšu, izņemtu savu maku un pats to samaksātu manā vietā, lai es varētu kļūt brīvs. Ja šis cilvēks būtu rīkojies tā, viņš būtu bijis paklausīgs likumam un tajā pašā laikā glābis mani no soda, kas man pienāktos izdarītā pārkāpuma dēļ.

Cilvēce pārkāpa Dieva likumus. Tā kā Dievs nevarēja piedot grēkus, Viņš nevarēja Ādamam un Ievai teikt: “Turpiniet vien dzīvot tāpat.” Ja Viņš tā būtu darījis, viss Viņa radītais Visums tiktu apdraudēts.

Mūsu valsts dažreiz ļauj mums izkļūt sveikā. Dažreiz mēs varam pārkāpt likumus tā, ka mūs nepieķer. Ir pierādīts, ka vismaz 80 % noziegumu paliek neatklāti. Pat tad, kad mūs notver, ir iespējams, ka mums nebūs jāizcieš sods.

Bet tā tas nenotiek dievišķajā valstī. Grēks nepaliek nepamanīts, un to nevar atstāt neievērotu. Romiešiem 6:23 teikts: “Un grēka alga ir nāve.”

Savā mīlestībā Dievs atrada risinājumu. Kristus nāve pie krusta ļāva Viņam piedot grēciniekiem. Tādējādi Viņš nodrošina gan taisnīgumu, gan to, ka tiekam atbrīvoti.

37. TĒZE

Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem.

Iedomājieties, ka esat tiesnesis! Ir Otrā pasaules kara vidus. Hitlers tiek notverts un ievests jūsu tiesas zālē. Pret viņu iesniedz pierādījumus, kas ir cits par citu šausminošāki. Jūs uzzināt par gāzes kamerām. Jūs uzzināt par cilvēkiem, kuri bija spiesti rakt paši sev kapus. Jūs uzzināt par badā nomērdētiem bērniem, kuri izmisīgās asarās tika aizvilkti projām no saviem vecākiem un vācu kareivju rokās fiziski sakropļoti. Jūs redzat fotogrāfijas ar atvērtām brūcēm, daļēji satrūdējušiem līķiem, tukšiem acu dobumiem. Jūs esat tiesnesis. Kādu spriedumu jūs nolasīsit?

Bet mirklīti uzgaidiet! Pārliecinieties, ka tas, ko jūs grasāties darīt, ir mīloši. Vai jūs vēlaties iegūt rupja, dusmīga tiesneša reputāciju? Ja jūs nolemsit, ka Hitleram ir jāsaņem sods, vai tas jūs nepazeminās līdz viņa līmenim?

Pēdējā laikā daudz runā par to, ka Dievs ir mīlestības Dievs un ka tāpēc Viņš nevienam pāri nedarīs. Šāda filozofija uzskata par pagānismu domu, ka Kristus nāve esot bijusi nepieciešama, un pauž pārliecību, ka “Dievs nav dusmīgs Dievs, kuru nepieciešams nomierināt. Viņš nav tiesājošs Dievs. Tas, ko uzskata par dievišķo tiesu, patiesībā ir mūsu pašu nepareizo izvēļu sekas. No Dieva puses nebūtu īpaši mīloši, ja Viņš pieļautu iznīcību un nāvi.”

Varbūt Hitlers ir pārāk ekstrēms piemērs. Izvēlēsimies kādu stāstu no Vecās Derības. Israēla tauta ir nosvinējusi svētkus. Ļaudis ļaunprātīgi izmanto situāciju, kad Mozus ir devies projām no nometnes un par visu atbildīgs ir tikai Ārons. Ar viņa palīdzību ļaudis uzceļ zelta teļu, bet pašā svinību karstumā negaidīti atgriežas Mozus. Vai jūs atceraties rezultātu? Tie, kuri nožēloja, bija spiesti nonāvēt savus tuviniekus, un tie, kuri nenožēloja, tika nogalināti. Izklausās ļoti saasināti. Vai šajā situācijā Dievs rīkojās mīloši?

Tā bija Dieva žēlastība, ka ciest vajadzēja tūkstošiem, lai novērstu, ka tiktu tiesāti miljoni. Lai glābtu vairākumu, Viņam ir jāsoda daži. Turklāt cilvēki bija lauzuši savu uzticības solījumu Dievam un tādējādi zaudējuši dievišķo aizsardzību, bez kuras visa nācija tika pakļauta tās ienaidnieku varai. Ja ļaunums netiktu iznīcināts nekavējoties, drīz šie ļaudis kristu par upuri saviem daudzajiem un stiprajiem ienaidniekiem. Israēla dēļ un ar mērķi sniegt mācību visām turpmākajām paaudzēm bija nepieciešams nekavējoties sodīt šo noziegumu. Un arī pašiem grēciniekiem tā bija žēlastība, ka viņu ļaunie darbi tika pārtraukti. Ja viņu dzīvības būtu saglabātas, tas pats gars, kas viņus mudināja sacelties pret Dievu, būtu izraisījis naidu un nesaskaņas pašu starpā, un galu galā viņi viens otru būtu iznīcinājuši. Noziegums tika sodīts ātri un šausmīgi, bet to noteica mīlestība pret visu pasauli, Israēlu un grēciniekiem.

Grēks nekad nav bez samaksas. Tas nes sev līdzi nāvi, un ir neiespējami tā radītās sekas vienkārši atcelt. Grēka realitāti taisnīgums var atrisināt tikai tad, ja kāds cits uzņemas sodu. “Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem.” (1. Korintiešiem 15:3) Tā ir bibliskā nostāja minētajā jautājumā. Jesajas 53:4 teikts: “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev.”

Taisnīgums, tāpat kā žēlastība, ir mīlestības izpausmes. Ja jūsu dēls sit jūsu meitai, jūs nemīlat ne savu dēlu, ne meitu, ja vien neizdarāt kaut ko, lai notiekošo apturētu. Kristus nāve to cilvēku labā, kuri pieņems Viņa upuri, un augstākais sods uguns jūrā tiem, kuri to nepieņems, ir vismīlošākā rīcība, kādu pasaules Tiesnesis spēj veikt, lai stātos pretī grēka šausmām. Kristus nāve un grēcinieku sods atklāj Viņa mīlestību gluži tāpat kā Viņa žēlastība, kas tiek sniegta tiem, kuri nožēlo. Patiesa mīlestība apvieno taisnīgumu un žēlastību.

38. TĒZE

Krusts piešķīra Dievam varu būt taisnīgam un tomēr piedot jebkuram.

Sākumā viņš bija sajūsmā. Taisnība, viņš bija zaudējis pēdējā cīņā un izraidīts no Debesīm, bet tagad Luciferam piederēja pašam sava valstība ar sev pakļautu vairāk nekā vienu trešo daļu no Debesu eņģeļiem. Nav šaubu, ka ar šādu sākumu drīz vien viņš spētu atkal saņemties un izdarīt vēl vienu uzbrukumu — un nākamā cīņa varbūt beigtos ar viņa uzvaru.

Bet nepagāja ilgs laiks, un viņa valstībā sāka rasties problēmas. Pakļautie nebija vienoti. Tagad, kad bija beigusies tiešā sadursme ar Dieva Dēlu, kritušie eņģeļi sāka savstarpējus cīniņus. Viņu pastāvīgā ķildošanās izraisīja diskomfortu pat sātanam.

Bet vēl lielāka cīņa norisinājās viņa sirdī. Sātanam bija vientuļi. Viskrasāk viņš to izjuta tad, kad Debesu kori dziedāja slavas dziesmas Dievam. Agrāk viņš bija šo koru vadītājs. Un viņš sāka just savas briesmīgās izvēles sekas. Viņš raudzījās nākotnē, kas izskatījās tumšāka par visu, ko viņš jebkad spētu iedomāties.

Sātans trīcēja, vērodams savu paveikto darbu. Iedomājieties, kā viņš viens domā par pagātni, tagadni un nākotni. Viņa lielais augums drebēja gluži kā vētrā. Garām lidoja Debesu eņģelis. Viņš to pasauca un lūdza, lai viņam tiktu izkārtota tikšanās ar Kristu. Viņa lūgums tika apmierināts. Viņš Dieva Dēlam izstāstīja, ka nožēlo savu sacelšanos un vēlreiz vēlas iegūt Dieva labvēlību. Redzēdams sātana skumjas, Kristus raudāja, bet, pārstāvēdams Dieva prātu, Pestītājs atbildēja, ka bijušais eņģelis nekad vairs netiks uzņemts Debesīs. Debesis nedrīkst tikt apdraudētas. Visas Debesis būtu izkropļotas, ja viņš tiktu uzņemts atpakaļ, jo tieši viņš izraisīja grēku un sacelšanos. Viņā joprojām mājoja sacelšanās sēkla.

Pēc šīs sarunas ar Kristu sātans bija apņēmības pilns īstenot citu plānu. Viņš nolēma panākt, ka cilvēce grēko. Tādējādi viņš paveiktu to, kas nebija izdevies ar citiem līdzekļiem. Sātana pirmās apsūdzības pret Dievu bija Viņa taisnīguma apstrīdēšana. Tagad viņam būs pārbaudes mehānisms, kas pierādīs šo apsūdzību patiesumu.

Ja cilvēce grēkotu, tas pierādītu, ka Dieva likumi ir netaisni un tos nav iespējams izpildīt. Ļaunākajā gadījumā sātans varētu pārņemt varu pār pasauli. Bet, ja Dievs piedāvātu plānu, kā cilvēcei atjaunot Debesu labvēlību, tad sātanam būtu izdevība, pēc kuras viņš ilgojās visvairāk, — iespēja atgriezties Debesīs. Jo, ja Dievs dotu cilvēcei vēl vienu iespēju, būtu tikai godīgi, ka arī sātans tādu saņemtu.

Bet Dieva prātā jau bija sagatavots plāns šādam kritiskam gadījumam. Jau no pirmsākuma pastāvēja plāns, kā atgūt kritušo cilvēci un attaisnot sātana celto apsūdzību pret Dievu.

Ar Kristus nāvi pie krusta Dievs parādīja “Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams to, kas tic Jēzum”. (Romiešiem 3:26) Kristus upuris mūsu labā ļauj Dievam būt gan taisnīgam, gan piedot. Krusts parādīja Dieva taisnīgumu un tajā pašā laikā atklāja metodi, ar kuras palīdzību varētu piedot cilvēkiem, neiznīcinot Dieva taisnīgumu.

Sātanam, kurš, zinādams par Dieva mīlestību, bija grēkojis ar nolūku, nebija iespējams izmainīt savu sirdi ar vēl varenāku šīs mīlestības pierādījumu. Bet cilvēcei, kas bija apmānīta un apjukusi, Dievs varēja piedāvāt vēl vienu iespēju. Tiem, kas ir gatavi to pieņemt, Kristus nāvē apslēptā Dieva mīlestība, taisnīgums un žēlastība liktu mainīties. Tiem, kas ir gatavi to pieņemt, tiek dāvāts pestīšanas ceļš.

39. TĒZE

Kristus nāve bija nepieciešama tādēļ, lai mums varētu piedot.

Pieņemsim, ka jūs izdomājat: es vēlos atklāt Dieva mīlestību Čikāgas iedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ jūs pārceļaties uz turieni un sākat staigāt pa ielām, palīdzēdami tiem, kuriem ir nepatikšanas, uzklausīdami tos, kuri ir vientuļi, un darīdami visu, lai dalītos Dieva mīlestībā ar tiem, kurus sastopat.

Bet Čikāga ir bīstama pilsēta, it sevišķi vakara stundās. Un, staigādami pa ielām pēc pusnakts, jūs riskējat ar savu dzīvību. Kādu laiku jūs ievērojat savu plānu un spējat sniegt svētību vairākiem cilvēkiem. Bet kādu vakaru, kad ejat garām tumšai šķērsielai, jums uzbrūk noziedznieks un jūs tiekat nogalināts.

Tie, kuri bija ar jums pazīstami Čikāgā, uzzina par notikušo. Viņi pastāsta citiem, kā jūs mirāt, lai parādītu Dieva mīlestību. Un tāpēc jūsu nāvei tiek piešķirta jēga, jo jūs riskējāt, lai pasniegtu Čikāgas iedzīvotājiem vēsti par Dieva mīlestību.

Vai, jūsuprāt, tā ir laba analoģija Kristus nāvei pie krusta? Vai Viņa nāve bija nepieciešama, lai mums varētu piedot? Vai varbūt Kristus nāve bija nejaušība? Vai Viņš nāca uz šīs zemes tādēļ, lai parādītu Dieva mīlestību, bet mira tikai tāpēc, ka pasaule ir bīstama vieta? Vai varbūt Viņa nāve bija daļa no cilvēces glābšanas plāna?

Pastāv t. s. “morālās ietekmes teorija” par izpirkšanu, kas uzsver, ka Kristus nāve esot nebūtiska. Tā pauž, ka cilvēcei varētu piedot neatkarīgi no Viņa nāves. Viena no kļūdām, ko šī teorija cenšas neitralizēt, ir doma par dusmīgu Dievu, kuram nepieciešamas “asinis”, kas apmierinātu Viņa dusmas. Un tā ir taisnība, ka Kristus nāves mērķis nebija apmierināt Dieva atriebības kāri. “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi.” (2. Korintiešiem 5:19) Vai Kristus nāve bija nepieciešama kādu citu iemeslu dēļ?

Jēzus mira kā upuris cilvēku vietā, jo kritusī cilvēku cilts nespēja Dievam teikt neko labu par sevi. Krustā sistā un augšāmceltā Glābēja nopelni ir kristiešu ticības pamats.

Priesteri un rakstu mācītāji sapulcējās pie krusta dienā, kad šis sods tika izpildīts. Viņi nevēlējās pieņemt krustā sistu Kristu. Viņi sacīja: “Ja Viņš ir Israēla ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.” (Mateja 27:42) Vai arī šodien ir iespējams tā domāt? Vai ir iespējams vēlēties, kaut Kristus nokāptu no krusta, lai mēs varētu Viņam ticēt?

Atzīt, ka mums ir vajadzīga glābšana, nevis izglītošana, ir trieciens cilvēciskajam pašlepnumam. Bet kristiešu ticības pamatā ir priekšnosacījums, ka cilvēcei ir nepieciešams Glābējs.

Bībele atkārtoti māca, ka Kristus ir mūsu Aizvietotājs. Varbūt vislabāk zināmā Rakstu vieta ir Jesajas 53:4–6: “Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes Viņš bija uzkrāvis sev, turpretī mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.”

Visa upurēšanas sistēma, sākot no Ādama un Ievas pie Ēdenes dārza vārtiem līdz pat tempļa rituāliem Jēzus dienās, tika pamatota uz izpratni par to, ka nāks aizstājējs, lai ieņemtu grēcīgā cilvēka vietu, kurš savukārt tādējādi varētu tikt glābts. Kristus bija “kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs”. (Atklās
mes 13:8)

Lai cik grūti tas būtu cilvēka sirdij, glābšana ir iegūstama, vienīgi pieņemot krustā sisto un augšāmcēlušos Glābēju. Zemojoties krusta priekšā ticībā, grēcinieks ir sasniedzis augstāko vietu, kādu vien cilvēks var iekarot.

40. TĒZE

Mēs neko nevaram pievienot tam, ko Jēzus izdarīja pie krusta, bet Dievs var dot daudz vairāk.

Evaņģēliskās draudzes ir atkārtoti diskutējušas par doktrīnām, kas saistītas ar salīdzināšanu. Ir bijuši enerģiski strīdi par to, vai pie krusta grēki tika izpirkti pilnībā.

Ir kāds diezgan svarīgs jautājums, uz kuru vajadzētu saņemt atbildi: ja karš tika uzvarēts pie krusta, kāpēc tas vēl nav beidzies?

Bībele māca par pilnīgu grēku izpirkšanu, kas vēl nav pabeigta.

Elens Ričardsons (Allen Richardson) Kristīgās teoloģijas vārdnīcā (Dictionary of Christian Theology) salīdzināšanu definē šādi: “Tā nozīmē atcelt nepareizas rīcības radītās sekas ar mērķi atjaunot attiecības, ko minētā nepareizā rīcība ir sabojājusi.”

Kristus upuris pie krusta bija pilnīgs upuris. Kad Jēzus izsaucās: “Tas ir piepildīts!”, Viņš runāja patiesību. (Jāņa 19:30) Viņš bija pabeidzis darbu, kuru bija nācis darīt uz šīs zemes. Viņa labā roka un Viņa svētais elkonis nodrošināja Viņam uzvaru. Kā Iekarotājs Viņš pacēla Savu karogu mūžības augstumos. Vai eņģeļi nepriecājās? Visas Debesis triumfēja par Glābēja uzvaru. Sātans bija uzvarēts un jau zināja, ka viņa valstība ir zudusi.

Nav nekā tāda, ko mēs varētu pielikt klāt Kristus upurim. Mūsu labie darbi neko nepapildina. Mūsu paklausība vai pašuzupurēšanās arī ne. Mēs varam vienīgi pieņemt Kristus pilnīgo upuri mūsu labā.

Bet grēku izpirkšana vēl nebija pabeigta. Vecās Derības simboliskajā kalpošanā Salīdzināšanas diena nebeidzās, kad augstais priesteris pienesa upuri. Cilvēku grēki bija vēl jāuzliek speciāli izvēlētam āzim, kuru vajadzēja palaist tuksnesī. Kad Jēzus nomira pie krusta, tika uzvarēta cīņa par to, ka Viņš drīkst kļūt par mūsu grēku Aizvietotāju. Bet karš vēl nebija (un nav) beidzies.

Ja mūsu atgūšanas labā Dievam vairs neko nebūtu vajadzējis darīt pēc krusta, mēs kopš tā brīža nepiedzīvotu jaunas sāpes, ciešanas, skumjas un pat nāvi. Kad Kristus parādījās augšāmcelšanās rītā, visiem, kuri jebkad bija dzīvojuši un miruši, būtu vajadzējis piecelties kopā ar Viņu. Kad Viņš atgriezās Debesīs, visiem tiem, kuri bija Viņu pieņēmuši, sākot no Ādama līdz noziedzniekam pie krusta, būtu vajadzējis turp doties kopā ar Viņu. Bet, kā mēs zinām, tā nenotika.

Būtu milzīgs pārpratums domāt, ka ir kāds veids, kā mēs vēl varētu papildināt to, ko Jēzus izdarīja pie krusta. Būtu tikpat nepatīkams pārpratums domāt, ka pie krusta tika īstenots viss glābšanas plāns. Krusts ir kristiešu ticības pamats, bet neviena ēka nav pabeigta brīdī, kad tiek pabeigti pamati, neskatoties uz to, cik stingri un stabili tie ir.

Papildlaiks, kas nepieciešams, lai pilnībā atmaskotu sātana mērķus Visuma acīs, arī ir daļa no Dieva plāna. Evaņģēlija izplatīšana visai pasaulei, lai katram cilvēkam būtu pienācīga iespēja Viņu pieņemt vai atraidīt, ir daļa no Dieva plāna. Jēzus Otrā atnākšana, lai paņemtu līdzi Savus bērnus un aizvestu tos uz Debesu mājām, ir daļa no Dieva plāna. Tūkstoš gadu Debesīs, dodot katram cilvēkam iespēju pārbaudīt tiesas dokumentus un pārliecināties, ka Dievs ir bijis taisns un godīgs, ir daļa no Dieva plāna. Pēdējā konfrontācija ar ienaidnieka armiju, maskas noņemšana sātanam, pirms katrs metīsies ceļos un katra mēle atzīs, ka Jēzus Kristus ir Kungs, — tā ir daļa no Dieva plāna. Ļauno iznīcināšana, kurai sekos zemes radīšana no jauna, arī ir daļa no Dieva brīnišķīgā plāna mūsu glābšanai un atjaunošanai.

Krusts bija tikai sākums. Noslēgums būs varenāks, nekā mēs spējam iedomāties, jo “kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz Viņu”. (Jesajas 64:4)

Dziļākiem pētījumiem - 8. daļa

1. Kāda nozīme Pāvila skatījumā bija krustam?
   (1. Korintiešiem 2:2)

2. Vai Jēzus vēlējās, lai mēs atcerētos Viņa nāvi?
   (Lūkas 22:19)

3. Vai Kristus nāve grēcinieku vietā bija nepieciešama?

• Jāņa 3:14, 15; sk. arī Lūkas 24:25, 26, 46.
• Ebrejiem 9:22; sk. arī 15., 16., 23.–28. pantu.
• Jesajas 53:5–8.
• Jāņa 10:11; sk. arī Ebrejiem 9:26; 10:12.

4. Vai Kristus krusts kaut ko nozīmē tiem, kas ies bojā? (1. Korintiešiem 1:18)

Krusts neko nenozīmē sirdij, kas nav atjaunota.

5. Vai krusts kaut ko nozīmēja apustulim Pēterim? (Mateja 16:21, 22; sk. arī 23. pantu; 26:52–54)
6. Kā nelietīgi ļaudis pazemoja Kristu pie krusta? (Mateja 27:42; sk. arī 39.–41. pantu.

7. Vai krustam ir kāda saistība ar sātana sakāvi? (Jāņa 12:31, 32; sk. arī Atklāsmes 12:10–12; Ebrejiem 2:14, 15)

Krusts deva Dievam varu būt taisnīgam un tomēr piedot jebkuram. Romiešiem 3:23–26; sk. 38. tēzi.

8. Kā krusts saistīts ar salīdzināšanas Evaņģēliju? (Efeziešiem 2:16; sk. arī 13. pantu; Kolosiešiem 1:20)

9. Vai Dievs bija saistīts ar grēcinieku salīdzināšanu? (2. Korintiešiem 5:19; sk. arī Psalmi 78:35; Jesajas 63:16)

10. Kā notiek tas, ka grēcinieki tiek salīdzināti ar Dievu? (Romiešiem 5:8, 9; sk. arī 3:25)

11. Vai Kristus nāve bija nepieciešama, lai salīdzināšana varētu notikt? (3. Mozus 17:11; Romiešiem 5:9, 11; Ebrejiem 10:19; 1. Jāņa 1:7; Atklāsmes 1:5)

12. Vai Kristus nāvei ir kāda saistība ar pestīšanu? (Galatiešiem 3:13; Efeziešiem 1:7; Kolosiešiem 1:14; Ebrejiem 9:12; 1. Pētera 1:18, 19; Atklāsmes 5:9)

Krusts apmierināja Dieva taisnīgās prasības, bet nevis Viņa dusmas.

13. Vai Bībele māca ideju par atpirkšanas maksu un atbrīvošanu? (Mateja 20:28; 1. Timotejam 2:5, 6; Jesajas 35:10)

14. Vai par mūsu atpirkšanu tika maksāta kāda cena? (1. Korintiešiem 6:20; 2. Pētera 2:1)

15. Kādu cenu Jēzus samaksāja? (Romiešiem 6:23)

16. Vai Jēzus nomira mūsu vietā kā Aizvietotājs? (1. Korintiešiem 15:3; sk. arī 1. Korintiešiem 5:7; Jesajas 53:5, 6; Romiešiem 5:6–8; Galatiešiem 3:13; Ebrejiem 2:9)

Maldīgi uzskati, kurus šī patiesība atspēko

• Kristus nāve nebija nepieciešama, lai mums varētu piedot.
• Kristum vajadzēja nokāpt no krusta, lai mēs spētu Viņam ticēt.
• Kristus nāvei vajadzēja mierināt Dieva dusmas.

Tēzes, kuras šo patiesību apstiprina

• Dievs piedod grēciniekiem, bet nepiedod grēkus, taču Bībele to sauc par grēka piedošanu. Jēzus mira, jo grēkus nevarēja piedot.
• Kristus ir miris par mūsu grēkiem saskaņā ar Rakstiem.
• Krusts deva Dievam varu būt taisnīgam un tomēr piedot jebkuram.
• Kristus nāve bija nepieciešama tādēļ, lai mums varētu piedot.
• Mēs neko nevaram pievienot tam, ko Jēzus izdarīja pie krusta, bet Dievs var dot daudz vairāk.