Vai Bībelei var ticēt?

Kurš uzrakstīja Bībeli?

Vai tā ir precīza un uzticama?

Miljoniem kristiešu visā pasaulē tic tam, ka Bībele ir Die va Vārds. Viņi pārstāv visus sabiedrības slāņus — tie ir zinātnieki, juristi, universitāšu profesori, ārsti, skolotāji, politiķi, rakstnieki, mākslinieki, pat mediju profesionāļi un spor

tisti — izglītoti dažādu vecumu un dažādu kultūru ļaudis. Daudzi miljoni vienkāršu mirstīgo gadsimtiem ilgi ir ticējuši tieši tam pašam. Viņiem visiem Bībele bija vai ir īpaša grāmata — dzīvā un mīlošā Dieva Vārds. Tai pašā laikā tā ir grāmata, kas drukāta uz papīra un pavairota tāpat kā visas citas. No kurienes tā īsti radusies? Kā šī grāmata gadsimtiem ilgi spējusi vadīt cilvēkus, mierināt ģimenes, ietekmēt tautas un veidot visas jebkad pastāvējušās civilizācijas? Vai tas, ko mēs lasām šodien, ir tas pats, ko rakstīja pravieši un apustuļi? Vai tas tiešām ir Dieva Vārds? Varbūt, kā daži mēdz teikt, tas ir tikai un vienīgi cilvēka radītu rakstu apkopojums, kurš šodien, 21. gs., uz zemes dzīvojošajiem vairs nav dzīvei nepieciešams?

Acīmredzot Bībele tā vienkārši no debesīm nenokrita, nedz arī Dievs pats to sarakstīja, nodiktēja vai nosūtīja uz zemi jau gatavā veidā, iesietu melnos ādas vākos ar Jēzus teiktajiem vārdiem sarkanā drukā . Tāpēc jautājums par tās izcelsmi ir svarīgs un pelnījis, lai uz to rūpīgi atbildētu.

Ir divi iemesli, kāpēc cilvēki tic, ka Bībele ir Dieva Vārds. Pirmkārt, viņi tam tic tāpēc, ka to par sevi saka pati Bībele. Tā skaidri un gaiši apliecina, ka Raksti ir “Dieva iedvesti” (sk. 2. Timotejam 3:16). Tas nozīmē, ka Bībeli radīja Dievs un nevis cilvēka prāts. Pēteris to apstiprina, rakstīdams, ka pravieši jeb “Dieva cilvēki”, kā viņš tos dēvē, nepasniedza savas idejas, bet “ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2. Pētera 1:21). Vēl viens atslēgas teksts ir Vēstulē ebrejiem 1:1, kurā teikts, ka Dievs “daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem”.

Mozus un citu praviešu teiktajā Vecās Derības lappusēs simtiem reižu atkārtojas tādas frāzes kā “tā saka Tas Kungs” vai “šis ir Tā Kunga Vārds”, “Kungs sacīja”. Šie ļaudis apzinājās, ka tas, ko viņi nodod tālāk, ir Dieva Vārds. Jaunajā Derībā mēs atkal un atkal lasām par “Dieva Vārdu”, “patiesības Vārdu” un “dzīvības Vārdu”. Pēteris saka, ka Pāvils rakstīja “pēc viņam dotās gudrības” (2. Pētera 3:15, 16). Šīs saņemtās gudrības rezultātā tapa vismaz 13 no 27 Jaunās Derības grāmatām.

Otrkārt, cilvēki uzskata Bībeli par Dieva Vārdu tādu pierādījumu dēļ, kādi sniegti arī šajā grāmatā un kurus no paaudzes paaudzē dažādos laikos ir tālāk nodevuši neskaitāmi autori. Šo pierādījumu kopuma ietekme ir tik spēcīga, ka tā nepārtraukti pārliecina nopietnus pētniekus — Bībele pilnīgi noteikti atšķiras no citām grāmatām. Pēc nopietnas analīzes top skaidrs, ka šis darbs var būt tikai tas, par ko sevi dēvē, — Dieva Vārds.

Kristieši uzskata, ka Bībele ir Dieva Vārds, ietērpts cilvēciskā valodā. Kā pauž virsraksts kādā nesen publicētā darbā par Bībeli, šī grāmata ir Tā Kunga Vārds. Tā radās tāpēc, ka tās sarakstītājus bija inspirējis Dieva Gars. Šajā nodaļā mēs mēģināsim vēstīt, kā tas notika, un — kas vēl svarīgāk — pierādīt, ka šodien mums pieejamā Bībele gandrīz visos tulkojumos ir precīza, ja salīdzina ar oriģinālajiem dokumentiem.

Stāsts īsumā

Kā jau iepriekš minējām, Bībeli aptuveni 1600 gadu periodā no apmēram 1500. gada pirms Kristus dzimšanas līdz 100. gadam pēc Kristus dzimšanas sarakstīja 40 dažādi sarakstītāji. Šie cilvēki bija cēlušies no dažādiem sabiedrības slāņiem: ķēniņi un valstsvīri, bet arī gani un zvejnieki. Daži no viņiem, piemēram, Mozus un Pāvils, bija augsti mācīti ļaudis, citiem (Amosam un Pēterim) tādu iespēju nebija, tomēr viņiem visiem piemita kāda neapstrīdama iezīme: viņu pašu vārdos paustās domas bija nākušas no Dieva. Mēs to saucam par inspirāciju. Bībele ir inspirēta grāmata, un inspirācija ir process, ar kura palīdzību Dievs nodeva Savas domas tiem, kurus Viņš bija izraudzījies par Saviem pārstāvjiem, atļaujot viņiem šīs domas izteikt saviem vārdiem.

Protams, tas būtu bijis brīnišķīgi, ja praviešu un apustuļu pašrocīgi rakstītie manuskripti vēl būtu saglabājušies. Par nelaimi, tā tas nav. Toties mums ir tūkstošiem šo manuskriptu kopiju. Patiesībā nevienas senās grāmatas īstumu nepierāda tik daudz manuskriptu kā Bībeli. Eksperti apgalvo, ka Jaunās Derības tekstu vien apstiprina gandrīz 5400 grieķu manuskriptu un vairāk nekā 19 000 manuskriptu vai tulkojumu citās valodās. Lielākā daļa šo senāko Jaunās Derības manuskriptu nav pilnīgi, tomēr, salīdzinot tos ar citiem un saliekot kopā eksistējošās daļas, ir iespējams rekonstruēt visu Jauno Derību vairākas reizes no vietas. Kā to redzēsim, ir arī ļoti daudz pierādījumu, kas apstiprina Vecās Derības īstumu.

39 Vecās Derības grāmatas gandrīz pilnībā tika sarakstītas ebreju valodā, un 27 Jaunās Derības grāmatas — lokalizētajā grieķu valodas formā, ko dēvē par koinē. Tādējādi ebreju un grieķu valodas tiek uzskatītas par oriģinālajām Bībeles valodām. Tulki un komentētāji ir vienmēr vēlējušies visās valodās un versijās tulkojumu maksimāli pietuvināt oriģinālvalodām un nozīmi atspoguļot cik vien precīzi iespējams.

Līdz pat 19. gadsimta vidum lielākā daļa zināmo seno manuskriptu bija datēti ar 4. gadsimtu pēc Kristus vai vēlāk. Vislabāk pazīstamais senais manuskripts ir Codex Vaticanus, kas tā nosaukts tāpēc, ka atrodas Romā, Vatikāna bibliotēkā, nevis kāda noteikta doktrināra uzskata dēļ. Tas ir datēts ar 325. gadu pēc Kristus, un tajā ietverta gandrīz visa Bībele, izņemot dažas Jaunās Derības grāmatas. Codex Alexandrinus ir 4. gadsimta beigās, 5. gadsimta sākumā (datēts ar aptuveni 425. gadu pēc Kristus vai agrāk) rakstīts manuskripts, kurš ietver gandrīz visu Jauno Derību. Codex Ephraemi tika uzrakstīts aptuveni 450. gadā, un tajā ir visa Bībele pilnībā, lai gan šobrīd to var salasīt vienīgi infrasarkanajā gaismā. Šie un citi manuskripti bija Revidētā tulkojuma pamatā, kas tika publicēts 1881. gadā un no tā laika ir ietekmējis lielu daļu vēlāko tulkojumu. Ir arī liels skaits mūsu ēras 5. un 6. gadsimtā rakstītu grieķu Jaunās Derības manuskriptu.

Mums būtu jāpatur prātā arī tas, ka gan kvantitātes, gan vecuma ziņā Jaunās Derības manuskriptu skaits pārsniedz jebkuras citas senās grāmatas saglabājušos manuskriptu daudzumu. Saskaņā ar manuskriptu tekstoloģijas speciālistu teikto ir zināmi tikai astoņi grieķu vēsturnieka, “modernās vēstures tēva” Hērodota oriģinālie un divi slavenā romiešu autora Tacita darba Annāles manuskripti. Agrākie eksistējošie Jūlija Cēzara Gallu karu manuskripti ir tapuši apmēram 900, gandrīz 1000 gadus pēc to oriģinālu uzrakstīšanas , tomēr neviens neapšauba to autentiskumu. Senākais zināmais Homēra episkās poēmas Iliāda manuskripts savukārt tapis vairāk nekā 400 gadus pēc oriģināla radīšanas.

No otras puses, senākie saglabātie Jaunās Derības manuskripti vai manuskriptu daļas ir kopijas, kas radītas jau pirmo simts gadu laikā pēc oriģinālu tapšanas. Neapklusināmā patiesība ir tāda, ka pierādījumi par Jauno Derību, kurus sniedz manuskripti, ir vecāki un spēcīgāki par jebkuru citu līdz mums nonākušo seno laiku grāmatu.

Tikpat svarīgi ir saprast ārkārtīgi lielo rūpību, ar kādu pirms drukas ēras sākuma ar roku tika pārrakstīti šie manuskripti. Ticēdami, ka viņi strādā ar Dieva Vārdu, šie cilvēki darīja visu, lai nodrošinātu absolūtu kopijas precizitāti. Lappuses, kurās ieviesās kļūda, tika nekavējoties iznīcinātas. It īpaši tas attiecas uz ebreju valodā rakstītajiem Vecās Derības manuskriptiem. Floids Hamiltons uzsver šo senatnes Vecās Derības pārrakstītāju “unikālo plānu, lai nodrošinātu teksta absolūtu precizitāti” darba procesā. Viņš raksta:

“Vecās Derības vārdi un panti tika saskaitīti, tika atrasti panti un vārdi, kas atradās vidū. Tāpat tika noskaidrots ikvienas grāmatas vārdu un pantu skaits un atzīmēts vidū esošais pants un vārds. Likumu grāmatās tika atrasts vidū esošais pants un vārds, tāpat tika rūpīgi atzīmēts un pierakstīts katrā grāmatā un nodaļā vidū esošais burts. Kad pilnībā bija pārrakstīta Vecā Derība vai kāda tās daļa, kopijā tika saskaitīti panti, vārdi un burti un salīdzināti ar atzīmētajiem katras grāmatas, nodaļas vai pilnā Vecās Derības teksta vidusdaļas pantiem, vārdiem un burtiem, tādējādi nodrošinot absolūtu kopijas precizitāti.”

Tieši tādu pašu rūpību ievēroja vēlākos laikos tie, kuri pārrakstīja Jaunās Derības manuskriptus. Atsaucoties uz Jauno Derību, Hamiltons vēsta, ka grieķu teksts, ko tulki izmanto mūsdienās, ir “tik precīzs, ka saskaņā ar izcilu zinātnieku domām tas atbilst līmenim, kādā šie manuskripti tika saņemti no to oriģinālajiem autoriem ar precizitāti 999 vārdi no tūkstoša”.

Šis pēdējais citāts norāda uz to, ka dažu manuskriptu tekstos eksistē nelielas atšķirības. Tā ir taisnība, tomēr par to nebūtu jāuztraucas. Tā kā Bībeli pārrakstīja un tālāk nodeva cilvēki, dažas kļūdas bija neizbēgamas. Nekas, ko radījusi cilvēciska būtne, nav ideāls. Svarīgi ir tas, ka šīs kļūdas un trūkumi manuskriptos ir mazsvarīgi — pareizrakstības kļūdas, nebūtiskas teksta variācijas, trūkstošs vārds šur vai rindiņa tur, retumis tekstā iekļauta kāda piezīme — tādas kļūdas, kādas garas dienas beigās ir sagaidāmas no noguruša pārrakstītāja, kas strādā sveces gaismā. Tomēr nekas no tā būtiski neizmaina oriģinālo tekstu pamatdomu. Nav pieļautas tādas kļūdas, kuras nevarētu labot, pētot citus manuskriptus, kopijas vai tulkojumus. Dr. Nensija Vaimeistere atsaucas uz šīm rakstu kļūdām, tomēr norāda, ka “visa grieķu manuskriptu kolekcija parāda, cik maznozīmīgas šīs kļūdas ir”, un arī uzsver, ka nevienas citas seno manuskriptu kolekcijas materiāli nav tik vienādi kā Jaunās Derības manuskripti.

Kā jau mēs to varētu sagaidīt, daudzi zinātnieki ir rūpīgi un kritiski pētījuši šos Bībeles tekstu variantus. Tas ir labi, jo šādi patiesība var izturēt pārbaudi. Dr. Hjū Dantons dažus variantus salīdzina grāmatā Bībeles tulkojumi un secina, ka nevienas citas senas grāmatas teksti nav tik pārliecinoši izturējuši salīdzināšanas pārbaudi kā Jaunās Derības darbi. Par manuskriptiem viņš saka, lūk, ko: “Saskaņa ir pārsteidzoša; atšķirības ir salīdzinoši nelielas un neliek apšaubīt nevienu kristīgās ticības pamatdoktrīnu.” Viņš piemetina, ka labas tekstuālās zināšanas ir vainagojušās “drošā un pārliecinošā Dieva Vārdā”. Ņemot vērā tagad zināmo plašo materiālu klāstu, ir grūti iedomāties, ka šī situācija varētu mainīties.

Daži galvenie atklājumi

Laiks, kad vēl gluži nesen atrada pēdējos manuskriptus, sakrita ar kritiķu asākajiem uzbrukumiem Bībelei un tiem manuskriptiem, kuri jau bija pazīstami attiecīgajā laika posmā. Daudzi uzskata, ka tā nebija sakritība. Dēličs, pazīstams vācu zinātnieks, runāja daudzu citu kolēģu vārdā, apgalvodams, ka Bībeles teksti ir “sagrozīti tādā mērā, kā mēs pat neuzdrošinātos iedomāties”. Tomēr tie manuskripti, kuri tika atklāti no 1830. līdz 1930. gadiem, pierādīja viņam un viņa sabiedrotajiem, ka tie pilnībā kļūdījušies.

Codex Sinaiticus. Pirmo nozīmīgo atklājumu jeb, runājot Dr. Deivida Māršala vārdiem, — “dzīves lielāko atradumu” — 1859. gadā veica vācu zinātnieks Konstantīns fon Tišendorfs Sv. Katrīnas klosterī, kas atrodas Sinaja kalna pakājē. Aizraujošais stāsts par Codex Sinaiticus atrašanu ir pārstāstīts daudz reižu, un mēs to šeit varam aplūkot vien īsumā.

Tišendorfs bija dzirdējis, ka Sv. Katrīnas klosterī glabājas plašākā seno Bībeles manuskriptu kolekcija visā pasaulē, kā arī bija klosteri apmeklējis jau divas reizes iepriekš — 1844. un 1853. gadā. Vienā no agrākajām vizītēm viņš klostera lielās zāles vidū bija pamanījis lielu grozu, pilnu ar seniem pergamentiem, un uzzinājis, ka divas kaudzes līdzīgu pergamentu jau ir sadedzinātas. Pārbijies viņš saglāba visu, ko vēl varēja, un sev līdzi uz mājām paņēma dažas lapas, kas izrādījās Vecās Derības daļas. Sava trešā apmeklējuma laikā, 1859. gadā, viņš klostera bibliotēkā atrada lielu, iesietu manuskriptu, kas izrādījās mums šodien pieejamās pilnās Bībeles manuskripta atlikums grieķu valodā.

1850. gados, kad to atrada Tišendorfs, Codex Sinaiticus jau bija sadalīts atsevišķās daļās. Šodien atlikušās daļas, kas kopumā sastāda apmēram pusi no oriģināla, glabājas četrās dažādās vietās; lielāko daļu — Jauno Derību — glabā Britu bibliotēka. Tā Londonā nokļuva no Sanktpēterburgas Lielās depresijas kulminācijas brīdī 1933. gadā, kad to par saziedotiem līdzekļiem nopirka Britu valdība. Tādējādi tika nodrošināta šī nenovērtējamā dokumenta saglabāšana nācijai, kura bija devusi pasaulei pirmo Bībeles tulkojumu angļu valodā. Codex Sinaiticus ir viena no divām zināmajām senākajām pilnas Bībeles kopijām pasaulē.

Nosaukts pēc tā atrašanas vietas Sinaja kalna pakājē, Codex Sinaiticus šobrīd tiek uzskatīts par vienu no visnozīmīgākajiem atklājumiem manuskriptu jomā visā vēsturē. Tas pamatoti datēts ar 4. gadsimta vidu, jo ticis uzrakstīts starp 330. un 350. gadu mūsu ērā. To raksturo kā “nenovērtējamu dārgumu” un “vienu no visvērtīgākajiem manuskriptiem grieķu Jaunās Derības teksta kritiķiem” . Codex Sinaiticus ir arī ārkārtīgi svarīgs, lai veidotu mūsu izpratni par kristiešu Bībeles vēsturi. Tādējādi laika periods starp pēdējiem apustuļu rakstītajiem Jaunās Derības manuskriptiem un pirmajām atrastajām to kopijām bija tikai aptuveni 250 gadu. Tāpat kļuva skaidrs, ka atšķirības, kādas eksistē starp mūsdienu Bībeli un mūsu ēras 350. gadā rakstīto, ir nebūtiskas. Māršals saka: “Pateicoties Codex Sinaiticus, mēs varam pilnā pārliecībā apgalvot, ka mūsu, divdesmitā gadsimta, Bībeles Jaunajā Derībā ir tie paši evaņģēliji, grāmatas un vēstules, kādas uzrakstījuši 1. gadsimta autori.”

Sīriešu Jaunās Derības tulkojumi. Sīriešu valoda ir sena valoda, kuru kristiešu ēras pirmajos gadsimtos lietoja Sīrijas austrumdaļā — senajā Edesas pilsētā. Reģionā dzīvojošie cilvēki, kuri nepārzināja latīņu vai grieķu valodu, kristietību pieņēma jau pašā sākumā. Tāpēc kristiešu dokumenti sīriešu valodā sāka parādīties jau tajā pašā laikā vai īsu brīdi vēlāk. Runājot par šiem pirmajiem sīriešu kristiešiem, kāds autors izdara svarīgu novērojumu: “Nav nekāds pārsteigums, ka Edesā kristietība sāka attīstīties neatkarīgi, bez grieķu filosofijas un romiešu pārvaldes metožu piemaisījuma, kas sākumā izmainīja Rietumu primitīvo kristietību un pārveidoja to amalgamā, kas šobrīd pazīstama kā katolicisms.”

Hamiltons apgalvo, ka agrākie Jaunās Derības tulkojumi citās valodās ir “ārkārtīgi svarīgs pierādījumu kopums, kas palīdz novērtēt, kāds ir Jaunās Derības teksts,” un norāda, ka šīs dažādās agrīnās versijas sīriešu valodā arī ir “vienas no vissvarīgākajām”.

Vēl kāds sens manuskripts, ko atrada Sv. Katrīnas klosterī 1892. gadā, izrādījās evaņģēliju tulkojums sīriešu valodā, kas datēts ar 400. gadu, un 2. gadsimta beigās sīriešu valodā tulkoto evaņģēliju kopija. Pilnībā vai daļēji līdz mūsdienām ir saglabājušies arī daudzi citi agrīnie Rakstu manuskripti dažādās valodās. Tie visi, Hamiltona vārdiem runājot, “palīdz pārliecināties, ka līdz mums ir nonākusi oriģinālo sarakstītāju versija” , bet tieši sīriešu evaņģēliji ir tie, kuri parāda, “ka mums pieejamais teksts būtībā ir tieši tāds, kādu 2. gadsimta vidū izmantoja” Eifratas ielejā un visā Rietummezopotāmijā. Laika distance starp agrākajām saglabātajām Jaunās Derības kopijām un oriģināliem turpina sarukt.

Čestera Bītija papirusi. Papiruss ir materiāls, kuru veido krusteniski sakārtotas presētas šķiedras un uz kura senatnē tika rakstīti dokumenti. Otrs izplatītākais bija pergaments. Anglijā dzīvojošais amerikānis Alfrēds Česters Bītijs 1930. gadā Ēģiptē atklāja senu papirusu kolekciju.

Šos papirusu fragmentus atrada senā kristiešu kapsētā netālu no Nīlas, aptuveni 70 kilometru attālumā no Kairas, labi saglabājušos māla krūkās. Viņu atklājums tika nodēvēts par “sensacionālākajiem atrastajiem grieķu Bībeles manuskriptiem uz papirusa”. Dr. Zigfrīds Horns to raksturoja kā “lielāko atklājumu, kas veikts saistībā ar

Čestera Bītija papirusos ir daļas no visiem četriem Evaņģēlijiem un Apustuļu darbiem, gandrīz pilnībā pabeigtas 10 Pāvila vēstules, kā arī fragmenti no Atklāsmes grāmatas; papildus tam ir arī liela daļa no Vecās Derības, tai skaitā samērā daudz no 1. Mozus, 4. Mozus un 5. Mozus grāmatas. Atsevišķi materiāli datēti ar 150. gadu pēc Kristus. Tajos atrastas arī daļas no pravieša Jesajas, Jeremijas, Ecēhiēla un Daniēla grāmatas. Tās rakstītas 2. gadsimta beigās un 3. gadsimta sākumā. Viens no pasaules slavenākajiem papirusu ekspertiem, profesors V. Vilkens, šos Pāvila vēstuļu manuskriptus datē ar aptuveni mūsu ēras 200. gadu. Eksperti ir vienisprātis par to, ka vēlākais Čestera Bītija Jaunās Derības papiruss ir datējams ar 220.–230. gadu mūsu ērā, un daudzi no tiem varētu būt rakstīti arī agrāk. Tātad tas tapis tikai apmēram 120–130 gadus pēc pēdējā no apustuļiem saņemtā darba un ir par 100 gadiem tuvāk oriģinālajiem tekstiem nekā jebkurš no iepriekš atrastajiem manuskriptiem.

Kāds autoritatīvs avots saka, ka Čestera Bītija papirusi “demonstrē ievērojamu noteiktību, kā tālāk tikuši nodoti Bībeles teksti”. Patiesībā tieši pēc šo Čestera Bītija dokumentu izpētes kādreizējais Britu muzeja direktors sers Frederiks Kenjons rakstīja, ka šo nenovērtējamo manuskriptu tīrais ieguldījums ir “laika atstarpes samazināšana starp agrāk atrasto manuskriptu un Jaunās Derības grāmatu oriģinālu sarakstīšanas laiku tik tālu, ka tā kļūst maznozīmīga jebkurā diskusijā par šo darbu autentiskumu”. Ņemot vērā pieredzi ar Čestera Bītija papirusiem, par visu Bībeli pilnībā Kenjons teicis šādus vārdus: “Nevienai citai senai grāmatai nav šādas bagātīgas liecības par tās tekstu, un neviens objektīvs zinātnieks nenoliegs, ka līdz mums nonākušā teksta patiesums ir pilnībā pierādīts.” Viņam piekrīt daudzi citi pētnieki.

Džona Railandsa manuskripta fragments. Visvecākais no visiem zināmajiem manuskriptiem ir Džona Railandsa 1936. gadā Ēģiptē atrastais manuskripta fragments, kurš tagad novietots Džona Railandsa bibliotēkā Mančesteras Universitātē. Tā vēsture ir stāsts par vēl vienu brīnumainu izglābšanu. Railandsa manuskripta fragments, kā uz to norāda pats nosaukums, ir neliels papirusa gabaliņš, uz kura rakstīti vien daži Jāņa evaņģēlija panti. Gadsimtiem ilgi kopā ar citiem materiāliem tas bija izmantots, lai ietītu kāda ēģiptieša mūmiju. Tas aprakstīts no abām pusēm, un uz tā ir teksts no Jāņa evaņģēlija 18. nodaļas. Vairāki eksperti to datējuši ar mūsu ēras 2. gadsimta pirmajiem gadiem — tātad tas tapis tikai dažus gadus pēc apustuļa Jāņa nāves. Šie secinājumi rāda, ka Jāņa evaņģēlijs bija apritē jau minētajā laikā, bet tādā gadījumā tam bija jābūt uzrakstītam agrāk, nekā tika uzskatīts.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā kritiķi apstrīdēja vispāratzīto laiku, kad ticis uzrakstīts Jāņa evaņģēlijs. Viņi bija pārliecināti, ka tas tapis vēlāk, turklāt daudzi apšaubīja, vai tas vispār bijis Jānis, kurš uzrakstījis ceturto evaņģēliju. Pamatojoties uz Railandsa fragmentu, Horns norāda, ka vairāki 20. gs. zinātnieki, tai skaitā Deismans, Dibeliuss, Kenjons un Gudspīds, “atbalsta viedokli par ceturtā evaņģēlija apustulisko izcelsmi”. Citēdams Kenjonu, Māršals secina līdzīgi:

““Ja pieļautu pašu minimālāko laika sprīdi, lai šis darbs no tā izcelsmes vietas nonāktu apritē, tas atbīdītu atpakaļ tā sarakstīšanas datumu tik tuvu vispāratzītajam datumam 1. gadsimta pēdējā desmitgadē, ka vairs nepaliek iemeslu apšaubīt tradicionālo uzskatu.” Un tradicionālais uzskats, protams, ir tāds, ka Jānis uzrakstīja evaņģēliju, kura nosaukumā likts viņa vārds, un ka viņš to izdarīja 1. gadsimta 90. gados.”

Atklāsmes grāmatas fragments. Viens no visvēlāk atklātajiem manuskriptu fragmentiem ir neliela Atklāsmes grāmatas daļa, ko Ēģiptē atrada un sāka pētīt 1971. gadā. Tajā ir fragmenti no Atklāsmes grāmatas 1. nodaļas, un, runājot Dr. Stīvena Tompsona vārdiem, “tas ir senākais zināmais Atklāsmes grāmatas manuskripta fragments”. Tā nozīmi Kalifornijas Universitātē palīdzēja atklāt datorprogramma, kas ļauj pētniekiem aplūkot grieķu vārdu kombinācijas, šajā gadījumā vārdus, kas atrodami Atklāsmes grāmatā un arīdzan papirusa fragmentā. Tie sakrita!

Atklāsmes grāmata tika uzrakstīta, vēlākais, 96. gadā pēc Kristus, lai gan daži zinātnieki uzskata, ka pat vēl agrāk. Šis fragments ir pamatoti datēts ar 2. gadsimtu pēc Kristus, kas nozīmē, ka tas ir jau otrais papirusa fragments, kas rakstīts pirmo simts gadu laikā pēc oriģināla tapšanas. Vēl daudz svarīgāk ir tas, ka atšķirības vārdu izvēlē šajā fragmentā un tulkojumos izmantotajā grieķu valodas manuskriptā ir minimālas un nebūtiskas. Tompsons saka: “Lielākā daļa atšķirību tulkojumos pat neparādās,” — jo galvenokārt tās ir nelielas, piemēram, pareizrakstības varianti. Parādās arvien jauni pierādījumi Jaunās Derības tekstuālajai viengabalainībai.

Laika starpība, kas eksistēja starp oriģināliem un izmantotajām kopijām, kad 1611. gadā tika tulkots Autorizētais izdevums, šobrīd ir samazināta līdz nenozīmīgam laika periodam. Atrastie manuskripti ir datējami ar laiku, kad tika sarakstīti oriģināli, vai neilgi pēc tam. Atkal un atkal top skaidrs, ka atšķirības izteiksmes veidā oriģinālajos tekstos un modernajās Bībelēs ir maznozīmīgas vai neeksistē un nemaina teksta būtību. It īpaši tas attiecas uz Jauno Derību, un tas tā ir gandrīz tikai tāpēc, ka pagājušajos 150 gados atrasti daudzi nozīmīgi un ievērojami manuskripti.

Nāves jūras tīstokļi

Līdz šim nodaļas gaitā mēs esam pievērsuši uzmanību Jaunās Derības manuskriptiem. Mēs redzējām, ka Jaunā Derība tādā veidolā, kādā mēs to šodien lasām Bībelē, ir pilnībā uzticama un pēc būtības tāda pati kā tad, kad tika pirmoreiz uzrakstīta. Bet kā ir ar Veco Derību, kas ir ievērojami plašāka un vecāka?

Pirms tika atklāti Nāves jūras tīstokļi, par labu Vecajai Derībai liecināja samērā maz pierādījumu. Pirmā ebreju Bībele tika izveidota un publicēta 1526. gadā no teksta, kas bija ņemts no ebreju valodā esošajiem manuskriptiem. Visagrākais no tiem bija datējams ar 916. gadu pēc Kristus, tātad vairāk nekā 1500 gadus pēc pēdējās Vecās Derības grāmatas uzrakstīšanas. Daudzus gadus bija vājas izredzes pamatot Vecās Derības tekstu. Pat sers Frederiks Kenjons izteica šaubas, ka varētu atrast ebreju manuskriptus, kuri pierādītu Vecās Derības uzticamību tādā pašā veidā, kā bija pierādīta Jaunā Derība. Viņam šķita, ka nepastāv iespēja jebkad atrast ebreju manuskriptus, kas būtu senāki par jau izmantotajiem manuskriptiem. Šķita, ka šoreiz kritiķiem varētu būt taisnība.

Taču viss dramatiskā kārtā mainījās 1947. gadā, kad gans iemeta akmeni alā kādā tuksnesīgā Jūdejas pakalnā Nāves jūras piekrastē un izdzirdēja plīstoša trauka skaņas. Nāves jūras tīstokļiem bija jānāk gaismā. Pagājušo 60 gadu laikā šis stāsts ir ticis stāstīts un pārstāstīts simtiem reižu, un nav šaubu, ka tas tiks stāstīts vēl ilgi. Plīstošo trauku skaņu radīja lauskās saplēstās māla krūkas, kurās 2000 gadus vai pat ilgāk gulēja noslēpti manuskripti.

Kā toreiz un vēl vairākus gadus pēc tam izbrīnītajai pasaulei ziņoja pētnieki, tika atrasti simtiem trauku lausku un vēl vairāk tīstokļu fragmentu. No alā atrastajiem materiāliem ar lielu rūpību un pacietību eksperti salīmēja vismaz 40 krūkas un identificēja aptuveni 200 dažādus tīstokļus un tūkstošiem fragmentu no citiem tīstokļiem. Materiāli ir gan bibliski, gan laicīgi, ārkārtīgi nozīmīgi dažādu ticību un nozaru zinātniekiem. Runājot profesora V. F. Olbraita vārdiem, kurš tīstokļus izpētīja drīz pēc to atrašanas, tas bija “varenākais modernā laikmeta atklājums manuskriptu jomā”.

Galu galā tuvumā tika atklātas vienpadsmit alas, kurās bija noglabāti seni manuskripti, bet tuvākajā apkārtnē šo alu bija vēl vairāk. Vienā no vēlāk atrastajām alām glabājās 35 000 tīstokļu fragmentu. Zinātnieki no Rokfellera muzeja Jeruzalemē, kur šobrīd glabājas tīstokļi, uzskata, ka paies desmitiem gadu, līdz tiks salikti kopā visi fragmenti un atklāsies sen zudušo Nāves jūras tīstokļu noslēpums. Tie, kuri paši ir pētījuši minētās vietas un tīstokļus, uzskata, ka sena jūdu kopiena — esēņi no Kumrānas — alās noslēpa savu bibliotēku, lai izvairītos no tā, ka to iznīcina atriebību alkstošā romiešu armija. Tas varētu būt noticis no 66. līdz 70. gadam pēc Kristus, jūdu sacelšanās laikā, kas bija vērsta pret romiešu veikto Palestīnas okupāciju.

Arī pašas krūkas ir vērtīgs pierādījums tajās noslēpto tīstokļu senumam, jo, kā parāda arheoloģiskā izpēte, ikviena no tām ir gatavota romiešu okupācijas laikā, pirms mūsu ēras 70. gada, kad Jeruzaleme tika izpostīta. Bija arī pierādījumi tam, ka lielu daļu no alās glabātajiem tīstokļiem, iespējams, pat lielāko daļu, bija nolaupījuši dārgumu tīkotāji vēl pirms alu atklāšanas 1947. gadā. Horns atspoguļo daudzu zinātnieku domas un saka: lai arī ir žēl, ka zaudēts tik liels daudzums manuskriptu, tomēr mums jābūt pateicīgiem par tiem, kas tomēr ir saglabājušies. Nešaubīgi jāpiekrīt cita zinātnieka teiktajam: “Nāves jūras tīstokļi ir vissvarīgākais mūsdienās atklātais tekstuālais pieradījums, kas neapšaubāmi apstiprina Vecās Derības teksta uzticamību.”

Bet vai šo drosmīgo paziņojumu apstiprina arī fakti?

Līdz 1952. gada beigām, pat pirms vēl bija atrasti visi tīstokļi, kļuva skaidrs, ka jau iegūtie ir vismaz divus tūkstošus gadus seni. Nākamajos gados pēc to atrašanas tīstokļus intensīvi pētīja zinātnieki no visas pasaules. Rūpīgā pārbaude un analīze turpinās arī šodien. Tīstokļi ir identificēti, ievietoti katalogā un, cik vien tas bijis iespējams, tūkstošiem fragmentu ir savienoti. Tajos pilnībā vai daļēji lasāmas visas 39 Vecās Derības grāmatas, izņemot Esteres un Nehemijas grāmatu. Nekad iepriekš nav atrasts tik apjomīgs manuskripts. Lielākā daļa Nāves jūras alās atrasto manuskriptu ir rakstīti 1000 gadus pirms agrākajiem tobrīd zināmajiem ebreju manuskriptiem.

Iespējams, vislabāk pazīstamais no visiem tīstokļiem ir Jesajas grāmatas tīstoklis, ko atrada pirmajā alā. Tas ir ideāli saglabājies, un tajā ir pilnīgi visa Jesajas grāmata. Rūpīgā un glītā rokrakstā pārrakstītas nodaļas, ko 700 gadus pirms Kristus dzimšanas rakstījis pravietis. Horns velta vairākas lappuses šī atraduma detalizētam aprakstam, kā arī Nāves jūras tīstokļu nozīmei kopumā. Tieši par šo tīstokli viņš saka:

Teksts pierāda, ka kopš laika, kad tika radīta šī kopija, iespējams, 2. vai 1. gadsimtā pirms Kristus, Jesajas grāmata nav izmainījusies. [..] Ikvienu, kurš strādājis ar šo tīstokli, ir dziļi iespaidojusi nemaldīgā patiesība, ka šis divus gadu tūkstošus vecais Bībeles manuskripts satur tieši tādu pašu tekstu, kāds pieejams mūsdienās.

Zinātnieki atzīst, ka Jesajas tīstoklī ir atrodamas pārrakstītāju pieļautās kļūdas, gluži kā tās, kas vērojamas daudzos citos manuskriptos, bet, neskatoties uz šīm nebūtiskajām izmaiņām, Horns apgalvo, ka šī tīstokļa saglabāšana un atrašana “šajā tik izšķirīgajā laikā pasaules vēsturē” bija “liktenīga”.

Tāpat viņš citē vairākus starptautiski labi pazīstamus zinātniekus, kurus ārkārtīgi pārsteidza tīstokļa teksta ievērojamā līdzība ar Jesajas grāmatas tekstu mūsdienu Bībelē, viņu skaitā ir arī Milars Barovs, Viljams F. Olbraits un Džons Braits — tajā laikā viņi visi bija vadošu universitāšu profesori un atzīti Bībeles pētnieki. Mēs šeit pieminēsim tikai viena šāda pazīstama zinātnieka komentāru. Milars Barovs, Jesajas tekstu speciālists, ir teicis šādus vārdus: “Izņemot vien [..] relatīvi nenozīmīgus trūkumus, [..] šeit ir visa grāmata, un pēc būtības tā ir tāda pati, kāda bija saglabājusies mazorētiskajā tekstā” (senebreju valodā rakstītais Vecās Derības teksts, kurš tika izmantots, tulkojot Autorizēto izdevumu). Zinātnieki, kuri ir pētījuši Jesajas tīstokli, ir izdarījuši līdzīgus secinājumus. Tas patiešām ir kas īpašs, ka šodien izmantotajā ebreju tekstā ir tik minimālas atšķirības no vairāk nekā 2000 gadus vecā Jesajas tīstokļa.

Kā gan iespējams tik precīzi noteikt šādu dokumentu vecumu? Uz šo jautājumu var sniegt vairākas atbildes.

1. Nopietnus pavedienus sniedz rokraksts, it īpaši tiem, kuri nodarbojas ar seno rokrakstu pētīšanu.
2. Noteikt datumu palīdz trauki, kuros glabājušies manuskripti, kā arī materiāls, kurā manuskripti bijuši ietīti, piemēram, auduma gabals; protams, ja tādi ir saglabājušies.
3. Salīdzināšana ar citiem tā paša laika paraugiem.
4. Radioaktīvā oglekļa C–14 metode.

4. metode pēdējo gadu laikā ir uzlabota un tikusi izmantota, lai noteiktu daudzu Nāves jūras tīstokļu vecumu. Deivids Māršals to pareizi sauc par “zinātnisko pierādījumu”, jo tā saistīta ar radioaktīvā oglekļa satura noteikšanu objektos, kas tiek pakļauti šai mērījumu metodei. Materiāliem, kuru vecums ir vismaz 2000 gadu, rašanās laiku šajā procesā var noteikt “ar lielu precizitāti”.

Audekls, kurā bija ietīti daudzi atrastie Nāve jūras tīstokļi, tika pārbaudīts ar C–14 metodi, un Māršals mums vēsta par pētījumu rezultātiem: “Lielais vairums tīstokļu tika datēti ar 3. gadsimtu pirms Kristus, dažu tapšanas laiks bija gadsimts, kurā dzīvoja Kristus, un tikai atsevišķi manuskripti bija rakstīti mūsu ēras 2. gadsimtā (vieta, kur tie tika atrasti, bija okupēta otrās jūdu sacelšanās laikā).

To arī varēja sagaidīt no reliģiskas kopienas, kas uzplauka kristietības ēras 1. gadsimtā un uz neilgu laiku bija atgriezusies savās mājās, kad politiskā situācija šķita tam labvēlīga. Šī metode apstiprina arī ar citām, daudz tradicionālākām metodēm noteikto tīstokļu vecumu. Jau atkal Horns saka: “Šie pierādījumi liecina: zinātnieki, kuri noteica, ka tīstokļi tapuši ērā pirms kristietības rašanās un mūsu ēras 1. gadsimtā, nebija kļūdījušies, un arvien vairāk pētnieku ir pārtraukuši šaubīties par manuskriptu patieso vecumu.”

Arī citi seni manuskripti apstiprina Vecās Derības uzticamību, un daudzi no tiem ir atrasti Nāves jūras alās. Šķiet, nav apstrīdams, ka vairums Nāves jūras tīstokļu ir rakstīti gadsimtiem ilgi pirms Kristus dzimšanas, un tādējādi Jēzus pats, piemēram, citēdams pravieti Jesaju, izmantoja teksta versiju, kas pilnībā atbilst mūsdienu Bībelē atrodamajai Jesajas grāmatai.

Dieva Vārds angļu valodā

Bībeles Vecās Derības teksts, kurš galvenokārt rakstīts ebreju valodā, bet nelielas tā daļas — aramiešu valodā, kā arī Jaunās Derības teksts, kurš rakstīts grieķu valodā, līdz mūsdienām ir nonācis ar nebūtiskām izmaiņām vai teksta zudumiem. Tas precīzi atspoguļo grāmatas tā, kā tās tika uzrakstītas pašā sākumā. Šodien ebreju un grieķu Bībele ir tāda pati kā tā, kuru uzrakstīja pravieši un apustuļi. Tas ir ļoti svarīgi.

Taču ir kāda problēma — lielākā daļa no mums neprot nedz ebreju, nedz grieķu valodu. Kā tādā gadījumā mums var palīdzēt tas, ka abas Derības ir saglabājušās vairāk nekā 2000 gadu?

Arī tad, kad Bībele tika rakstīta, ne visi prata ebreju vai grieķu valodu. Tāpēc jau pašā kristīgās draudzes attīstības sākumā oriģinālie teksti tika tulkoti citās, tam laikam atbilstošās un pieprasītās valodās. Mēs jau saskārāmies ar agrīno Jaunās Derības tulkojumu sīriešu valodā. Bija arī daudz citu tulkojumu — armēņu, koptu, ēģiptiešu, gotu un latīņu valodā. Tulkojumi latīņu valodā kļuva īpaši populāri, jo tā bija oficiālā Romas impērijas saziņas valoda. Kāds avots vēsta: “Tas bija likumsakarīgi, ka viena no pašām agrākajām nepieciešamajām Bībelēm būs Bībele latīņu valodā.” Tāpēc tika radīti tulkojumi senajā latīņu valodā.

Bet Vecā Derība no ebreju valodas grieķu valodā tika pārtulkota vēl pirms šiem agrīnajiem kristiešu tulkojumiem, un šis tulkojums ir pazīstams kā Septuaginta. Šī grieķu Vecās Derības versija tika radīta 3. un 2. gs. p. m. ē. To kristietības veidošanās pirmajos gados plaši izmantoja gan jūdi, gan kristieši un, ļoti iespējams, arī Jēzus un apustuļi. Tulkojot oriģinālos tekstus modernajās valodās, Bībele tiek saglabāta un nodota tālāk.

Šis agrīnais process rāda, ka oriģinālos ebreju un grieķu tekstus bija iespējams tulkot citās valodās. Un tie bija jātulko, ja pastāvēja nosacījums, ka Dieva Vārds jāsadzird un jāsaprot arī tiem, kuri neprata nedz ebreju, nedz grieķu valodu. Un tas attiecas arī uz lielāko daļu no mums. Tāpēc jau kopš paša sākuma Bībele ir tulkota, lai cilvēki to varētu lasīt un saprast. Šobrīd ir pieejami aptuveni 600 dažādi tulkojumi angļu valodā un 500 franču valodā, nemaz nerunājot par tulkojumiem citās valodās. Hjū Dantons mums atgādina kādu nozīmīgu patiesību: Bībeli “var tulkot, un tā joprojām ir Dieva Vārds”, jo inspirētas ir domas, nevis paši vārdi.

Tāpēc visu tulkotāju un tulkojumu mērķis vienmēr ir bijis maksimāli precīzi mērķa valodā atspoguļot ebreju un grieķu valodā rakstīto oriģinālu nozīmi. Ja jau cilvēkiem ir jādzird Dieva Vārds, viņiem ir jābūt iespējai lasīt savā valodā tādu tulkojumu, kurš visuzticīamāk ataino oriģinālā teksta domu.

Kāds autors ir teicis, ka visu tulkojumu mērķis ir “oriģinālajās Bībeles valodās esošo pasniegt mūsdienu valodā tā, lai šodienas lasītājs smeltos tieši tādas pašas domas, kādas senajos dokumentos izlasīja tā laika cilvēki”. Šis ir tulkošanas zelta likums, vadlīnija, kurai sekoja visi tulkotāji agrīnās draudzes un arī protestantisma reformācijas laikā, kad pēc ilgā tumšo viduslaiku perioda no jauna tika izjusts pamudinājums cilvēkiem nodrošināt iespēju lasīt Bībeli dzimtajā valodā.

Agrākos tulkojumus angļu valodā veikuši Viklifs un Tindls — Viklifa manuskripts tapis 14. gadsimta nogalē, bet Tindla drukātā versija — 1526. gadā. Tindla Jaunā Derība Anglijā tika ievesta kā kontrabanda, paslēpta pārtikas mucās un auduma baķos. Tas tika veikts, pārvarot lielas grūtības un sarežģījumus, lai izvairītos no sūtījuma atrašanas un iznīcināšanas. Nav iespējams pārvērtēt šī izdevuma nozīmi angļu Bībeles vai Rietumu civilizācijas vēsturē. Apmēram 90 % Tindla Jaunās Derības 1611. gadā tika iekļauti Autorizētajā tulkojumā.

Tindls uzskatīja, ka cilvēki nespēj saprast Dieva patiesību, “ja vien Raksti netiek nolikti viņiem priekšā viņu dzimtajā valodā”. Tindls katoļu priesterim pateica savu slaveno frāzi, kas galu galā viņam nodrošināja slavu un arī mocekļa nāvi: “Ja Dievs saudzēs manu dzīvību, [..] es panākšu, ka zēns, kurš iet aiz arkla, par Rakstiem zinās vairāk nekā tu.” Tam, kas sekoja, ir dots vārds — vēsture. Šodien tiek uzskatīts, ka Tindla darbs bija “pagrieziena punkts angļu Bībeles vēsturē”.

Kopš tā laika Bībele angļu valodā ir bijusi pieejama vienmēr. Tā ir veidojusi angļu valodu, angļu nāciju, angļu raksturu, vērtības un uzskatus, kuri savukārt ir palīdzējuši veidot Rietumu pasaules vērtības un uzskatus vairāk nekā triju gadsimtu laikā. Nav jābrīnās, ka līdz ar uzbrukumiem Bībelei 19. un 20. gadsimtā un turpmāko ticības zudumu Bībelei un Dieva Vārdam, Rietumu kultūra ir piedzīvojusi tādu savu vērtību un uzskatu degradāciju, ka daudzi inteliģenti cilvēki uzskata — tā vairs nekad neatgūsies. Mēs esam zaudējuši savu mantojumu un savu identitāti. Iespējams, ka tikmēr, kamēr Bībele vēl joprojām ir pieejama un vēl joprojām ir visvairāk pārdotā grāmata pasaulē, pastāv cerība, tomēr neviens domājošs cilvēks to negaida ar aizturētu elpu.

Svarīgs ir arī process, kā tika radīts Autorizētais tulkojums. Šis uzdevums tika uzticēts tā laika gaišākajiem prātiem Oksfordas un Kembridžas universitātē. 1604. gadā, neilgi pēc karaļa Džeimsa IV kāpšanas Anglijas tronī, šī darba veikšanai tika nozīmēti 50 kompetenti zinātnieki. Lielākā daļa šo vīru labi prata ebreju vai grieķu valodu. Viņi tika sadalīti sešās komandās, no kurām trīs strādāja pie Vecās Derības, divas pie Jaunās Derības un viena nodarbojās ar apokrifiem, kurus tolaik uzskatīja par Bībeles daļu un kuri tika iekļauti 1611. gada Autorizētajā tulkojumā. Šis darbs aizņēma turpmākos septiņus gadus — lūk, cik nopietni tulkotāji izturējās pret savu uzdevumu!

Šis process kļuva par paraugu tam, kā veicami visi labi tulkojumi. Bībeles tulkošanu vislabāk var paveikt, darbojoties komandās. Lai arī pašu tulkošanas darbu var izdarīt viens kvalificēts speciālists, tomēr viņa veikto pēc tam pārbauda arī citi kompetenti speciālisti.

Parasti tieši šādā veidā ir radīti visuzticamākie tulkojumi. Tas lielā mērā samazina subjektīvu aizspriedumu, konfesionālu stereotipu vai zināšanu trūkuma iezagšanos kādā noteiktā pabeigtā tulkojuma daļā. Šādā veidā arī mūsdienās veidotajiem tulkojumiem tiek nodrošināta visprecīzākā un uzticamākā oriģinālo tekstu domas nodošana mērķauditorijai.

Jau minētais Oksfordas zinātnieks Alisters Makgrāts sava pētījuma noslēgumā par Autorizētās versijas tulkojumu secina: “Šie tulkotāji radīja literāru pavērsienu”, atverot sava laika auditorijai “durvis uz pestīšanu” un “sniedzot sava laika pasaulei cerību un mierinājumu”. Kaut ko līdzīgu var teikt arī par visiem tiem tulkojumiem, kas radīti kopš tā laika. Dieva Vārds ir padarīts pieejams, ārkārtīgi rūpīgi un godīgi tulkojot visagrākos oriģinālos ebreju un grieķu manuskriptus, ko no paaudzes paaudzei tālāk nodevuši uzticīgi pārrakstītāji, kuri pielika gandrīz neticamas pūles, lai saglabātu tekstu oriģinālus. Tas notiek arī šodien — tulkojums pēc tulkojuma gandrīz katrā zemes valodā ikvienam, kurš vēlēsies to izmantot savā labā.

Bībele pati saka: “Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva Vārds paliek mūžīgi!” (Jesajas 40:8) Gadu simti ir snieguši pierādījumus šī pravietojuma patiesumam tādā veidā, kā to nebūtu iespējams iztēloties, un tas piepildās arī šodien. Vēl vairāk, Jēzus teica ko līdzīgu: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs.” (Mateja 24:35). Pateicoties uzcītīgiem pārrakstītājiem un godīgiem tulkotājiem, tie nekad nav zuduši.

Pat pirms vēl tika atklāti Nāves jūras tīstokļi, sers Frederiks Kenjons — Bībeles zinātnieks, kurš tik daudz darīja, lai atspēkotu savu laikabiedru maldīgos pieņēmumus un neprecīzos slēdzienus, novērtēdams esošos pierādījumus, secināja: “Kristietis var paņemt rokās Bībeli un nevilcinoties un bez bailēm apgalvot, ka viņa rokās ir patiesais Dieva Vārds, kas bez būtiskiem zudumiem gadsimtu gaitā nodots no paaudzes paaudzei.”

Šie ir nopietna zinātnieka teikti pārdomāti vārdi, nevis kāda diletanta apcere. Tā nav vēlamā uzdošana par esošo, spekulācijas vai tukša čalošana. Tas ir izcila vīra viedoklis, kurš riskē ar savu reputāciju. To nevar neņemt vērā vai ignorēt. Un arī šodien tas vēl joprojām tiek vērtēts kā pieņemams tekstuālo pierādījumu vērtējums. Un tie nav tikai kristieši, kuri var būt pārliecināti par to, ka Bībele līdz mums ir nonākusi savā būtībā nemainīga. Par to var pārliecināties jebkurš.

Dieva Vārds latviešu valodā

Visās tautās, kur sāka sludināt kristietību, bija nepieciešama Bībele. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā — baznīcas dziesmu tulkojumi — tapuši 1530. gadā. Pirmajā latviešu valodā iznākušajā grāmatā 1587. gadā bija arī ievietoti fragmenti no evaņģēlijiem. Kāds Vidzemes mācītājs rokrakstā tulkoja Dāvida dziesmas un Salamana pamācības. Arī Kurzemes mācītājs Mancelis veidoja savu Salamana pamācību tulkojumu.

1664. gadā Vidzemes mācītāju sanāksmē sprieda, ka nepieciešams viss Bībeles tulkojums, bet iztulkoja tikai 2. Mozus grāmatas 20. nodaļu, kur atrodami Dieva desmit baušļi, un Kristus kalna svētrunu Mateja evaņģēlija 5.–7. nodaļās. Tādēļ baznīcās Bībeles teksti tika citēti tādā kvalitātē, kādā mācītāji paši prata tulkot no vācu valodas.

1673. gadā Latvijā ieradās Ernsts Gliks un, redzēdams garīgo stāvokli Latvijas draudzēs, vēlāk savā autobiogrāfijā rakstīja: “Pirmais trūkums, ko ierodoties šai zemē (Vidzemē), ar savām, gan jaunajām, tomēr Dieva godam kalpot gribīgajām acīm ieraudzīju, bija, ka latviešu baznīcai nav Bībeles un ka tādēļ dievkalpojumi šai valodā ir visai nožēlojamā stāvoklī. Tas mani mudināja šo (latviešu) valodu ar Dievam dotu stingru solījumu pamatīgi izpētīt un to pilnīgi apgūt.”

Tādēļ pēc diviem gadiem viņš dodas uz Hamburgu pie E. Edcarga papildināt savas zināšanas ebreju, grieķu un latīņu valodās. 1680. gadā Gliks atgriežas Latvijā, lai sāktu iecerēto darbu. Šajā darbā jauno mācītāju atbalsta ģenerālsuperintendents Johans Fišers (garīgā darba vadītājs Latvijā), ar kuru viņš iepazinās 1673. gadā, kopā ceļojot uz Latviju.

1682. gada oktobrī viņu nozīmē par mācītāju Alūksnē, kur deviņu gadu laikā viņš, vienam studentam palīdzot, paveic šo lielo darbu. Pēc tam 14 nedēļu laikā Gliks izlasīja tulkojumu īpaši uzaicinātai mācītāju komisijai no Vidzemes un Kurzemes. Šodien Alūksnē aug divi ozoli, kurus Ernsts Gliks iestādīja par piemiņu Jaunās un Vecās Derības tulkojumam. Mēs pateicamies Dievam, ka Viņš mudināja Gliku tulkot un arī Fišeru atbalstīt šo darbu, kā arī Zviedrijas karalim Kārlim XI, kurš novēlēja 7500 dālderus Bībeles iespiešanai. “Glika ozoli 1685–1689” — šodien šāds uzraksts ir iegravēts akmenī, kas liecina par šo vēsturisko notikumu.

Bet darbs ar tulkojumu neapstājās, jo, laikiem mainoties, mainās arī valoda. Tādēļ jau 1739. gadā Fišera dēls, arī ģenerālsuperintendents, kopā ar sešiem mācītājiem sagatavoja laboto Bībeles izdevumu. Trešo izdevumu sagatavoja un 1794. gadā izdeva Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis; darbs iespiests Leipcigas tipogrāfijā.

1804. gadā nodibināja Britu un ārzemju Bībeles biedrību, un drīz Bībeles biedrības tika dibinātas arī citās valstīs. 1812. gadā Pēterburgā ieradās divi Anglijas Bībeles biedrības pārstāvji, mācītāji Patersons un Pinkertons, kuri jau bija izveidojuši Bībeles biedrību Somijā. Viņi iesniedza lūgumu caram Aleksandram, kurš to apstiprināja. Arī pats Aleksandrs iestājās par biedru Bībeles biedrībā, ziedodams 10 000 rubļu. Turklāt viņš dāvināja mūra namu tipogrāfijai un noliktavai un vēl 40 000 rubļu sākuma vajadzībām. Jāatzīmē, ka

Bībeles biedrības tika dibinātas arī citās vietās Krievijā, Latvijā tā izveidota 1813. gadā.

Tādēļ latviešu sagatavotais ceturtais, protams, labotais, izdevums tika iespiests 1825. gadā Pēterburgā.

Gadiem ritot, gandrīz katrā paaudzē tika sagatavoti jauni laboti Bībeles iespiedumi: 5. izdevums tapa 1854. gadā, iespiedumu sagatavoja Kārlis Krišjānis Ulmanis, 6. izdevums —1877. gadā, to sagatavoja Augusts Bīlenšteins, 7. izdevums — 1898. gadā, iespiedumu sagatavoja Roberts Auniņš.

Tad Eiropā sākās lielas politiskas izmaiņas, pasaules kari, kas ierobežoja daudzas garīgas aktivitātes. Daudzi latvieši bija spiesti atstāt dzimteni. Jāatzīmē, ka 1930. gados tiek izdota tulkotā Jaunā Derība. Latvieši ārzemēs ievērojama valodnieka E. Bleses vadībā, izmantojot jau šo Jaunās Derības tulkojumu un no jauna tulkojot Veco Derību, gatavo jaunu izdevumu. Sakarā ar E. Bleses nāvi vēl pilnībā nepabeigtais darbs tiek iespiests 1965. gadā. Šeit, dzimtenē, latviešu valoda pilnveidojās, tika izstrādāti jauni gramatiskie likumi, bet Bībeles 1965. gada izdevumā izmantoti valodas likumu principi, kurus lietoja pirms kara.

Sakarā ar to mācītāja J. Tervita vadībā tiek sagatavots jauns labojums — vairāk gan tieši tiek labotas gramatiskās formas. Tad 1989. gadā, reizē ar atmodu, darbību sāk Latvijas Bībeles biedrība, un mācītājs J. Tervits iesākto darbu nodod Latvijas Bībeles biedrībai. Tiek izveidota valodnieku komisija, kurā uzaicināti ebreju un grieķu valodas zinātāji, kā arī latviešu valodas speciālisti. Iesāktais darbs tiek pabeigts, un 1997. gadā iznāk 1965. gada izdevuma revidētais teksts. Veicot šo darbu, komisija saprot, ka ir nepieciešams pilnīgi jauns tulkojums.

1995. gada nogalē, saņemot Apvienotās Bībeles biedrības piekrišanu, grieķu un ebreju valodas speciālisti sāk gatavot jaunu Bībeles tulkojumu. Šis darbs ir komandas darbs. Tulkotājs iztulko kādu Bībeles grāmatu, tad visa tulkošanas komisija to izvērtē un tiek sagatavots variants, ko savukārt piedāvā izvērtēšanai starpkonfesionālai ekspertu komisijai, kas pieņem galīgo teksta redakciju.

Lai šajā izvērtēšanas darbā varētu iesaistīties plašāka auditorija, Latvijas Bībeles biedrība izdeva šādas jau sagatavotas daļas: Vecās Derības poēzijas grāmatas, Evaņģēliji un Apustuļu darbi un Jaunās Derības vēstules un Jāņa Atklāsmēs grāmata. Tātad jaunais tulkojums, kas drīz tiks izdots pilnībā, ir kopīgs komandas darbs. Šis izdevums būs starpkonfesionāls. Tas ir svarīgi, lai to lasītu un atzītu visi, kas lasa latviešu valodā.

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka esmu pārliecināts, — Dievs iedvesmoja un inspirēja Savus uzticīgos kalpus, kas uzrakstīja Bībeli, un gadu tūkstošu gaitā saglabāja neskartu Savu Vārdu. Tieši tāpat arī šodien Viņš dod gudrību un padomu, kā arī atbalsta katru nopietnu Bībeles tulkojumu.

Esmu guvis arī kādu spilgtu personisku pieredzi, kas neliek par minēto šaubīties.

1996. gada 5. martā ierados Rīgā, Bībeles biedrībā. Tajā dienā pirmo reizi draudzības vizītē bija iebraukusi Zviedrijas Bībeles biedrības delegācija. Par šo vizīti nezināju, turklāt parasti šādas tikšanās nenotiek Bībeles biedrības valdes, bet gan tās darbinieku līmenī. Mani lūdza teikt dažus apsveikuma vārdus. Nebiju domājis un gatavojies, bet, ko Dievs deva, to sacīju.

Kā zviedru tautas pārstāvjiem teicu viņiem, ka mēs, latviešu tauta, esam pateicīgi zviedriem par pirmo Bībeles tulkojumu latviešu valodā. Viņi bija pārsteigti. Tad paskaidroju, ka pirms trīssimt gadiem Latvija bija pakļauta Zviedrijai un Zviedrijas karalis ziedoja 7500 dālderus pirmā tulkojuma iespiešanai. Vēl piebildu, ka varbūt karalis, kas šodien valda, varētu atbalstīt un sponsorēt mūsu iesākto jauno Bībeles tulkojumu.

Pēc divām nedēļām Bībeles biedrībā varēja aplūkot Zviedrijas laikrakstu, kura pirmajā lappusē lieliem burtiem bija iespiests virsraksts — Jaunajam Bībeles tulkojumam latviešu valodā Zviedrijas karalis dāvina 75 000 zviedru kronu!

Turklāt viņš uzticēja Zviedrijas Bībeles biedrībai organizēt akciju līdzekļu piesaistei sakarā ar viņa 50 gadu jubileju 30. aprīlī, kas būtu dāvana par godu šim notikumam. Tādā veidā tulkošanas projektam saņēmām vēl 500 000 zviedru kronu.

Vienīgi Dievs lika pateikt īstos vārdus īstajiem cilvēkiem īstajā laikā, lai varētu iznākt šis jaunais Bībeles tulkojums.

Tādēļ esmu pateicīgs Dievam, ka mums ir vairāki Bībeles tulkojumi, ka tādējādi salīdzinot varam dziļāk izprast Bībeles tekstus, kas mūs vada visā patiesībā.

Secinājumi: Tūkstošiem senu Bībeles manuskriptu kopā ar ļoti rūpīgu darbu pārrakstīšanas un tulkošanas procesā nodrošina biblisko tekstu precizitāti un ticamību.

Pravietojumi runā

Nākotnes pravietošana

Pravietojumi ir vieni no galvenajiem iemesliem, kas ļauj ticēt, ka Bībelē teiktais ir vairāk nekā tikai cilvēciski vārdi; it īpaši tas sakāms par pravietojumiem, kas piepildījušies. Lielu daļu

Bībeles ir uzrakstījuši pravieši, piemēram, Jesaja, Jeremija, Ecēhiēls, Daniēls un citi, kuri sava laika ļaudīm paziņoja Dieva vēsti. Patiesībā pravietis jau arī ir cilvēks, kurš runā Dieva vārdā un cilvēkiem saprotamā valodā pavēsta Dieva teikto.

Taču vārdam pravietojums ir arī daudz specifiskāka nozīme. Tas nozīmē arī nākotnes notikumu paredzēšanu. Pravietis ir tas, kurš, runājot Dieva vārdā, spēj paziņot nākotnē gaidāmus notikumus. Un bibliskie pravieši bieži pravietoja lietas, kam bija jāpiepildās turpmākajos gados. Tieši šie paredzošie pravietojumi padara Bībeli unikālu. Neviens cilvēks pats no sevis nespēj paredzēt nākotnes notikumus. Kāds autors saka: “Bībeles sniegtie nākotnes notikumu pravietojumi ir unikāli. Tie ir pārsteidzošs vēstures fenomens.”

Bībele saka, ka vienīgi Dievs zina un paredz nākotni un ka tieši šīs zināšanas liecina par Viņu kā vienīgo, patieso Dievu. “Es esmu Dievs un cita nav neviena, Dievs, kam nav cita līdzīga!” Ar pravieša Jesajas starpniecību Viņš vēsta: “Es no iesākuma pasludināju gala iznākumu, kopš laika gala to, kas vēl nebija noticis.” (Jesajas 46:9, 10) Jesaja un viņam līdzīgie, kuri pravieto nākotnes notikumus, šādi sniedz liecību par to, ka ar viņu starpniecību runā Dievs. Viņu pavēstītais bija Dieva vēsts; tā neradās viņu pašu prātos. Tādējādi ar Jesajas muti Dievs saka: “Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un, pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu.” (Jesajas 42:9)

Nākotnes pravietojumus sniedz Dieva Vārds — Bībele — dievišķās izcelsmes un ticamības zīmogs.

Autentisks pravietojums ir skaidrs un nepārprotams. Ne tāds, kādi ir viltus pareģojumi neskaitāmās avīzēs un žurnālu horoskopos, kas ir neskaidri un bieži vien sniedz iespēju variēt ar interpretāciju. Īsts pravietojums ir specifisks un nereti arī detalizēts. To nevar pārprast vai iztulkot dažādos variantos. Tā nozīme ir skaidra visiem. Kā mēs redzēsim, bibliskie pravietojumi iztur šo pārbaudi.

Tādējādi mēs nokļūstam pie otras īsta pravietojuma iezīmes: to ir iespējams kritiski novērtēt. Mēs varam pārbaudīt, vai tā piepildīšanos apstiprina zināmi notikumi, kas acīmredzami arī neiesaistītam vērotājam. Pravietojums, kas nepiepildās noteiktajā laikā, nav pravietojums. Protams, ir arī bibliski pravietojumi, kuri vēl nav piepildījušies, bet tāpēc, ka to laiks vēl nav pienācis. Tomēr ir simti precīzi piepildījušos pravietojumu, un tas mums dod pārliecību gan par pašu Bībeli, gan par to, ka šie nākotnes pravietojumi tomēr piepildīsies.

Tātad pravietojumu piepildīšanās ir svarīga, lai nodrošinātu Bībeles ticamību un uzticamību, un, kā norāda kāds zinātnieks, tas ir viens no “diviem vispārliecinošākajiem pierādījumiem tam, ka Bībele ir Dieva Vārds” . Ja Bībelē tiešām ir ievietoti patiesi pravietojumi par nākotnes notikumiem, tas ir augstākās klases pierādījums, ka pravieši runā pārdabiska redzējuma iespaidā, ko tiem devis Dievs, kurš vienīgais zina nākotni. Ja tiktu atspēkoti pravietojumi vai atrasta cita grāmata, kas satur patiesus pravietojumus, tas nopietni apšaubītu pārliecību par Bībeli kā Dieva Vārdu. Brīdī, kad mēs lemjam: ticēt vai neticēt tam, uz ko pretendē Bībele, biblisko pravietojumu “nepārspējamā kvalitāte” un arī to kvantitāte prasa, lai tie tiktu uztverti nopietni.

Vairāk nekā ceturto daļu Bībeles veido pravietojumi. Bībeles pravietojumu enciklopēdija norāda, ka 8352 no 31 124 Bībeles pantiem ir ietverts pravietisks materiāls, kas attiecināms uz nākotnes notikumiem. Tur ir pravietojumi par pilsētām, nācijām, impērijām, tautām un atsevišķiem cilvēkiem; tāpat arī ieskicēti pravietojumi par pasaules vēsturi. Dažos no tiem minētas ļoti būtiskas lietas. Daži ietver matemātiskus aprēķinus. Un daudzi, iespējams, pat lielākā daļa, jau ir piepildījušies. Mēs aplūkosim tikai dažus no šiem apbrīnojamajiem pravietojumiem.

Bābeles izpostīšana

Iepriekš runājot par seno Bābeles pilsētu, mēs neminējām kādu svarīgu Bībeles ziņu aspektu. Mums šobrīd jāatgriežas pie Bābeles, lai aplūkotu tos Bībeles apgalvojumus, kas, iespējams, visnopietnāk attiecas uz pašu pilsētu, — pravietojumus par tās nākotni.

Jebkuram saprātīgam senatnes cilvēkam šķistu neiespējama pat doma par to, ka “vareno Bābeli”, pilsētu, kura Bībeles praviešu laikā jau bija pastāvējusi 2000 gadus un kura toreiz valdīja pār tā laika pasauli, kāds varētu iznīcināt. Tomēr, kā mēs jau iepriekš redzējām, tieši tā notika. Bābele kļuva par masīvu drupu kaudzi Mezopotāmijas tuksnesī, un tāda tā arī ir palikusi uz visiem.

Daudzas Seno Austrumu pilsētas piemeklēja līdzīgs liktenis, bet vairākas no tām atkal piecēlās no gruvešiem. Bieži vien uz iepriekšējo pilsētu drupām tika būvētas jaunas pilsētas. Reizēm tā notika pat vairākkārt. Par to liecina, piemēram, Jērikas vēsture. Pilsētas tika būvētas, tad nopostītas un atkal būvētas veco drupu vietā. Taču tā nenotika ar Bābeli. Pievērsiet uzmanību tam, ko par Bābeli saka pravietojums Jesajas 13:19–22:

Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur nemūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs. Bet tur mitīs tuksneša zvēri, nami būs pilni ar pūcēm; tur dzīvos strausi un dejos jodi. Tuksneša vilki kauks viņu pilīs un šakāļi viņu greznajos izpriecas namos; pilsētas gals jau tuvu klāt, tās beidzamās dienas neliks ilgi uz sevi gaidīt.

Šos vārdus par savu dienu Bābeli Jesaja rakstīja ap 700. gadu pirms mūsu ēras, aptuveni gadsimtu, pirms pilsēta tika ievērojami paplašināta tās varenākā ķēniņa Nebukadnēcara valdīšanas laikā. Arī pravietis Jeremija, kurš rakstīja vairāk nekā 100 gadus pēc Jesajas, pat ļoti specifiski paredzēja, ka Bābele tiks izpostīta: “Bābele kļūs par drupu kaudzi, par mājokli šakāļiem, [..] bez iedzīvotājiem. [..] kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem!” saka Tas Kungs. “Tā kaldeju zemes kritīs par laupījumu iebrucējiem, un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam,” saka Tas Kungs. “Zobens pār visām tās mantām, ka tās krīt laupītāju rokās!”” (Jeremijas 51:37, 26; 50:10, 37).

Tālāk mēs izpētīsim tikai trīs no daudzajiem specifiskajiem pravietojumiem, kas atrodami Jesajas un Jeremijas vēstīs, kuras abi rakstīja gadsimtiem ilgi pirms aprakstītajiem notikumiem.

1. Bābele būs kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem. Jeremija saka, ka Bābele ne tikai kļūs par “drupu kaudzi”, bet arī par “tuksnesi uz mūžīgiem laikiem”. Šeit viss ir skaidrs, bet, ņemot vērā Austrumu zemēs ierasto kārtību būvēt jaunas pilsētas uz iepriekšējo drupām, pravieša vēsts tomēr bija pārdroša. Tas bija pretrunā ar ierasto praksi. Vēl vairāk, no tādas pilsētas, kāda bija Bābele, tiktu sagaidīts, lai to atjaunotu. Te gan jāteic, ka Sanheribs to īsi pēc sagraušanas 689. p. m. ē. uzcēla no jauna. Tomēr tā nepastāvēja ilgi, lai gan pilnībā Bābeli iznīcināja vēl tikai pēc septiņiem gadsimtiem.

Citas varenās Austrumu pilsētas, kuras ir tikpat vecas vai pat vēl vecākas par Bābeli, ir plaukstoši un zeļoši tirdzniecības un kultūras

centri arī vēl mūsdienās, piemēram, Damaska, Jeruzāleme, Antiohija (tagad Antakija), Aleksandrija, Sidona un Bizantija. Gadsimtu gaitā tās visas ir piedzīvojušas uzbrukumus, dažas pat vairākkārt, dažas ir iznīcinātas un atkal uzceltas no jauna, tomēr nevienu no tām nav piemeklējis tāds liktenis kā Bābeli — “drupu kaudze, tuksnesis uz mūžīgiem laikiem”. Runādams par Bābeli šodien (vai drīzāk par to, kas no tās palicis), arheologs Dr. Zigfrīds Horns lieto frāzi “pastāvīga pamestība”. Mūsdienu teritoriju, kur kādreiz atradās Bābele, kāds cits autors raksturo kā “mežonīgu, pamestu, izkaltušu, absolūti neauglīgu un neapdzīvojamu tuksnesi”. Un tas, kā atceramies, ir teikts par pilsētu, kura sākotnēji bija būvēta uz ļoti auglīgas zemes, varenās Eifratas upes krastos.

Patiesībā Bābeles iznīcināšana turpinās arī šodien. Savienoto Valstu bruņotie spēki Irākas kara laikā okupēja šo teritoriju un nodarīja plašus postījumus senās pilsētas drupām. Britu muzeja Tuvo Austrumu nodaļas ziņojumā ir teikts, ka buldozeri nolīdzināja līdz ar zemi veselas sekcijas, lai izveidotu nosēšanās laukumus helikopteriem un stāvvietas armijas smagajai tehnikai. Dr. Džons Kērtiss ziņo, ka liels postījums nodarīts arī slavenajiem Ištaras vārtiem un ka ASV militārais transports “sagrāvis 2600 gadus veco bruģi”. Saskaņā ar šo ziņojumu Irākas Senlietu valsts komitejas vadītājs bija atzinis, ka “paies desmitiem gadu, līdz vispār kaut ko varēs saprast”. Lai gan atbildīgais ASV armijas virspavēlnieks atvainojās par šai svarīgajai arheoloģisko izrakumu vietai nodarīto postu, tomēr patiesība ir tāda, ka arī 21. gadsimtā turpinās Bābeles postīšana.

Ir vēl kāds pieminēšanas vērts aspekts, kas saistīts ar Bābeles izpostīšanu, par kuru runāja Jeremija. Vairākas reizes samērā garajā izklāstā par Bābeles bojāeju Jeremija atsaucas uz tās leģendārajiem mūriem (sk. Jeremijas 50:15; 51:12, 44), sasniedzot pravietojuma kulmināciju ar tekstu: “Bābeles mūrus, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem.” (Jeremijas 51:58) Kā daudzi autori ir uzsvēruši, Bābeles mūri tiešām bija viena no ievērojamākajām pilsētas iezīmēm. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots, kurš pats viesojās Mezopotāmijā, sajūsmināts stāstīja par 25 metrus biezajiem un vairāk nekā 100 metrus augstajiem Bābeles mūriem. Izrakumi Bābeles teritorijā ir likuši šos skaitļus pārvērtēt, bet arī mūsdienās iegūtie dati ir iespaidīgi. Vecpilsētas daļu ieskāva dubultmūris; tā iekšējās daļas platums bija vismaz trīs metri, bet ārējās — vismaz septiņi metri. Ārējā dubultmūra abas daļas bija aptuveni astoņus metrus platas, un ar to bija pietiekami, lai pa tām blakus brīvi varētu pārvietoties divi kaujas rati.

Šie varenie mūri, kurus varēja redzēt jūdzēm tālu, kuri iznira no tuksneša gluži kā Ēģiptes piramīdas un kuri gadsimtiem ilgi bija Bābeles pirmā aizsardzības līnija pret iebrucēju armijām, pakāpeniski tika iznīcināti un nolīdzināti līdz ar zemi. Lielais Ķīnas mūris, kurš ir vēl vecāks un kurš nav ne tuvu tik augsts vai stiprs, stāv vēl šodien, tomēr Bābeles mūri ir zuduši; palikušas vien drupas. Bet Jeremija taču bija pravietojis: “Bābeles mūrus, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem.” Nav svarīgi, vai šie vārdi ir attiecināti uz sākotnējiem pilsētas mūriem vai arī uz vēlākā laika Nebukadnēcara papildinājumu, Jeremijas teiktais tik un tā ir patiess arī šodien. Šodien nav palicis neskarts pat metrs no tiem mūriem, kas Nebukadnēcara laikā sasniedza vismaz 15 kilometru apkārtmēru.

2. Bābele vairs nekad netiks apdzīvota. Mēs lasījām Bībelē teikto, ka Bābele vairs nekad netiks apdzīvota, ka tur vairāk nedzīvos neviens, kā tas bija ierasts Asīrijas un Babilonijas impēriju uzplaukuma laikā. Tekstā pausts, ka Bābeli izpostīs un tā paliks tukša “uz mūžīgiem laikiem”. Tomēr nekur Jesajas un Jeremijas garajos pravietojumos nav teikts, ka to nekad neatjaunos. Ja Jesaja vai Jeremija būtu apgalvojuši, ka Bābeli nekad vairs neuzcels no jauna (kā citi pravieši bija teikuši par citām Bībeles pilsētām), tad viņi būtu snieguši viltus pravietojumu, jo pēc tās izpostīšanas 689. p. m. ē. Sanheribs to uzcēla no jauna. Tad to vēl uzlaboja un paplašināja Nebukadnēcars (605.–562. g. p. m. ē.), kurš to padarīja par varenāko pilsētu senatnē. Leģendārie Bābeles gaisa dārzi bija viens no slavenajiem senās pasaules septiņiem brīnumiem.

Tomēr Jesajas un Jeremijas pravietojumos bija rakstītas šādas frāzes: “tuksnesis uz mūžīgiem laikiem” un “bez iedzīvotājiem”. Vai tas piepildījās un ir patiesība arī šobrīd? Šeit mums jāpievērš nopietna uzmanība frāzēm, kas lietotas Bībeles pravietojumos. Jesajas un Jeremijas pravietojumi runā par šo brīnumaino pilsētu, “zelta” Bābeli — Nebukadnēcara laika Babilonijas un arī agrākā laika Asīrijas impērijas galvaspilsētu. Tai bija jākļūst par “drupu kaudzi”; par to bija teikts: “Tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā.” (Jeremijas 51:37, 64) Un tas arī notika. Gadsimtu gaitā Bābele saruka arvien mazāka un mazāka, līdz beidzot pārstāja eksistēt. Kāds autoritatīvs avots saka, ka, sākot ar 290. g. p. m. ē., Bābele nonāca pēdējā norieta fāzē un turpmāko gadsimtu gaitā “pamazām zaudēja kā nozīmi, tā arī iedzīvotājus”.

Mūsdienu Bābeles apmeklētāji drupu tuvumā vai pat tikai vecpilsētas robežās atradīs vien pāris nelielus ciematus. Vai tas ir saskaņā ar pravietojumu par to, ka Bābele vairs nekad nebūs apdzīvota? Protams, šie ciemati neliecina, ka Bābeles impērija būtu atdzimusi. Nav vērojams, ka būtu atjaunota vecā un slavenā Bābeles pilsēta, un arī ciematu iedzīvotāji nav Bābeles tautas pēcteči. Tādējādi Bābele un tās ļaudis jau sen ir izzuduši, un Bābele pati joprojām ir izpostīta, pamesta un neapdzīvota.

Senās Bābeles teritorijā apmeklētāji šodien var ieraudzīt arī milzīgu, modernu pili. To 1980. gados uzcēla Sadams Huseins, un tā ir viena no daudzajām grandiozajām pilīm Irākā. Pasludinājis sevi par Nebukadnēcara pēcteci, viņš sāka atjaunot seno Bābeli, lai iemūžinātu atmiņas par savu varenību un sev piedēvēto piederību seno babiloniešu pēctečiem. Viņš pat atdarināja Nebukadnēcaru, likdams iegravēt savu vārdu ķieģeļos, no kuriem tika būvēta pilsēta. Viens šāds uzraksts vēsta: “Šo ēku būvējis Sadams Huseins.” Tomēr Sadama pils nu ir pamesta, neapdzīvota, tās logi ir izsisti. 2003. gada iebrukuma laikā amerikāņu karavīri neilgu laiku šo ēku izmantoja kā dzīvojamās telpas. Ķieģeļi, kurus Sadama amatnieki izmantoja pilsētas atjaunošanai, sāka plaisāt jau pēc 10 tuksneša saulē pavadītiem gadiem un šobrīd ir palikuši kā daiļrunīga liecība par to, ka Bībeles pravietojums turpina piepildīties.

3. Bābele būs bagātīgu dārgumu avots. Bābeli pravieši raksturoja kā pilsētu, “kam liela mantas bagātība” (Jeremijas 51:13). Patiesībā Bābeles bagātības bija teiksmainas. Tā bija “zelta pilsēta”, kurā viss, kas izskatījās līdzīgs zeltam, tiešām bija no zelta vai arī bija pārklāts ar zeltu. Tomēr, ja uzsveram vēlreiz, tam nebija lemts pastāvēt. Pienāca diena, kad viss iekārotais Bābeles zelts nonāca svešu ļaužu rokās. Pravietis nepārprotami ziņoja, ka Bābele “kritīs par laupījumu iebrucējiem un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam” (Jeremijas 50:10). Jesaja bija vēl precīzāks. Runādams par Persijas ķēniņu Kīru, Jesaja saka: “Tā saka Tas Kungs. [..] Es nodošu tev tumsā paglabātās mantas un paslēptos dārgumus.” (Jesajas 45:1, 3) Vēstījums piepildījās 539. g. p. m. ē., kad persiešu armija Kīra vadībā ieņēma Bābeli un Kīrs kļuva par pilsētas un visas impērijas valdnieku. Bābeles un tuvējo pilsētu bagātība pārgāja Persijas īpašumā.

Tomēr Jeremijas pravietojumā ir norādīts, ka daudzi tīkos gūt labumu no Bābeles bagātībām. “Visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam,” viņš teica. (Jeremijas 50:10) Vai arī tas ir piepildījies? Vai Kīrs kaut ko atstāja, kad viņš aizgāja no pasaules vēstures skatuves? Kāds autors, runādams par Bābeles “lielajām bagātībām”, apraksta, kā gadsimtu gaitā marodieri Bābeles un tuvējo pilsētu drupās ir sev atraduši bagātīgu atlīdzību:

Kīrs piesavinājās milzīgas bagātības; Kserkss un viņa armija zeltā vien paņēma dārgumus 150 000 000 ASV dolāru vērtībā, neskaitot pārējo guvumu. Tad nāca Aleksandrs, kurš pēc iepriekšējām apjomīgajām bagātību izlaupīšanām spēja katram savam karavīram izdalīt atalgojumu 50 ASV dolāru apmērā un pats sev paturēja vēl lielāku bagātību. Divu gadsimtu garumā pēc Aleksandra nāves partieši laupīja šajā zemē, bet tad no tālienes nāca romieši tieši tā paša iemesla dēļ — gluži kā to vēsta pravietojums.

Romiešus vadīja Hēraklijs, Austrumromas impērijas imperators, kura darbība cita starpā aprakstīta Edvarda Gibona populārajā grāmatā Romas impērijas noriets un krišana. Skeptiski noskaņotais Gibons stāsta par daudzajām turpmākajām ekspedīcijām simtiem gadu garumā, kas Bābeles un tās kaimiņu pilsētu drupās ieradās viena vienīga iemesla dēļ — iegūt pēc iespējas vairāk kādreizējo Bābeles bagātību. Par Hēraklija vadīto romiešu ekspedīciju aptuveni

632. p. m. ē. Gibons raksta: “Lai gan daudz bagātību jau ir aizvests, [..] atlikusī manta, šķiet, ir pārsniegusi jebkādas viņu cerības un pat apmierinājusi mantrausību.” Tādējādi vairāk nekā 1000 gadu garumā neskaitāmi marodieri viens pēc otra laupīja Bābeles drupās, un daudzu izsalkums tika “apmierināts” — gluži kā to paredzēja pravietojums.

Bābele nenoliedzami ir biblisko pravietojumu precizitātes pierādījums.

Tīras iekarošana

Apmēram 850 kilometrus uz rietumiem no Bābeles Vidusjūras austrumu piekrastē atradās plaukstošā pilsēta Tīra. Senā feniķiešu pilsēta bija pat vecāka par Bābeli un gadsimtiem ilgi valdīja pār jūru, gluži kā Bābele pār zemi. Izceļotāji no Tīras 9. gadsimtā pirms Kristus Āfrikas ziemeļos dibināja vareno pilsētu Kartāgu. Pat vēl pirms kristiešu ēras sākuma kuģi no Tīras devās uz Britāniju skārda meklējumos. Tīrā bija lieliska osta, laba flote, navigācijas meistari un tirgotāji, kam padevās darījumi. Tādējādi šī pilsēta simtiem gadu no vietas tika uzskatīta par pasaules tirdzniecības centru. Kādā avotā vēstīts: “Senās pasaules tirdzniecība norisinājās Tīras noliktavās.”

Sākotnēji Tīra sastāvēja no divām pilsētām; precīzāk sakot, tā bija viena pilsēta ar diviem centriem. Viens no tiem atradās uz kontinenta, bet otrs — uz salas, gandrīz kilometra attālumā no krasta. Tīras uzplaukuma gados tās kontinentālā daļa jeb t. s. Vecā Tīra bija paredzēta iedzīvotājiem, bet noliktavas, kuģu būvētavas un galvenā osta atradās uz salas, jo tur bija nodrošināta piekļuve lieliem kuģiem. Pasakainās Tīras bagātības un tās tirgotāju izteiktās spējas veikt darījumus kopā ar gandrīz neizbēgamo pārākuma un pašapmierinātības izjūtu, kuru bija veidojusi simtiem gadus ilgusī veiksmīgā tirdzniecības prakse, labi saskatāma šajos pravieša Ecēhiēla vārdos: “Ar savu gudrību un saprātu tu taču esi ieguvis varu un sakrājis zeltu un sudrabu savā dārgumu krātuvē; ar savu lielo gudrību tu tirgodamies esi vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ.” (Ecēhiēla 28:4, 5) Taču tam nebija lemts ilgs mūžs.

586. p. m. ē. Ecēhiēls pravietoja, ka Tīra zaudēs savu ietekmi un tiks izpostīta. Un atkal nepārprotamiem vārdiem Bībeles pravietis runāja par to, kas sagaida Tīru. Ievērojiet, kā Ecēhiēls pasniedz vēsti, ko devis Dievs, kurš zina visu no paša sākuma, un cik detalizēti viņš raksturo taktiku, kādu izmantos Babilonijas armija:

“Jo tā sacījis Dievs Tas Kungs: redzi, pret Tīru Es sūtīšu Bābeles ķēniņu Nebukadnēcaru, ķēniņu ķēniņu no ziemeļiem, ar zirgiem, ratiem un jātniekiem, un ar lielu dažādu tautu karapulku. Tavus ciemus uz cietzemes viņš iznīcinās ar zobenu, taisīs pret tevi aplenkuma torņus un uzmetīs pret tevi valni, un cels savus vairogus pret tevi. Savu sienlaužu galveno triecienu viņš vērsīs pret taviem mūriem un nogāzīs tavus torņus ar saviem dzelzs kāšiem. [..] Tie laupīs tavu mantu, postīs tavu īpašumu, nojauks tavus mūrus, sagraus tavus skaistos namus, metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī. Es darīšu galu tavu dziesmu skaņām, nedzirdēs neviens vairs tavas cītaras balsi. Es tevi darīšu par kailu klinti, tu paliksi par tīklu žāvējamo vietu; tevi nekad vairs neatjaunos, jo Es, Tas Kungs, to esmu teicis,” — tā saka Dievs Tas Kungs.” (Ecēhiēla 26:7–9, 12–14)

Vai šis detalizētais pravietojums par Tīras likteni piepildījās?

Kad? Kādā veidā?

Nedaudz vēlāk, iespējams, 585. gada sākumā p. m. ē. līdz Tīrai pa ziemeļu puses maršrutu, dodoties no Bābeles uz Vidusjūras piekrasti, nonāca varenais Nebukadnēcars ar savu armiju — tieši kā pravietis bija norādījis. Nebukadnēcars ielenca Tīru un turēja aplenktu 13 gadus, kuru laikā viņš iekaroja un pilnībā izpostīja kontinentālo Tīras vecpilsētas daļu. Galu galā, lai arī neguvis nekādus izcilos panākumus šajā karā, viņš pilsētu atstāja 572. g. p. m. ē. Ecēhiēls vēstīja, ka “Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karaspēks ir veicis grūtu darbu pret Tīru; [..] bet algu nav saņēmis ne viņš, ne viņa karaspēks par to darbu, ko viņš veicis pret to” (Ecēhiēla 29:18).

Nebukadnēcars, kurš toreiz nosacīti valdīja pār pasauli, nejutās gandarīts par 13 gadus ilgušu aplenkumu, kurš nedeva nekādus ienākumus, it īpaši, zinot par Tīras izslavēto bagātību. Kas bija noticis? Aplenkuma laikā Tīras iedzīvotāji pārvietoja visus savus īpašumus uz salu, kuru viņi bija spējīgi sekmīgi aizstāvēt. Savā

izcilajā grāmatā Kristīgās ticības pamati Floids Hamiltons raksta:

Trīspadsmit gadus Nebukadnēcars turēja ielenkumā kontinentālo pilsētas daļu un galu galā to arī iekaroja, tomēr pirms tās krišanas tīrieši visu sev piederošo jau bija pārveduši uz pilsētas daļu, kas atradās uz salas. Nebukadnēcara armija izpostīja vecpilsētu, bet tās drupas stāvēja vēl divarpus gadsimtus, jo tīrieši izlēma palikt dzīvot uz salas, kur flote spēja viņus aizsargāt, tādēļ pilsēta tās kontinentālajā daļā tā arī netika atjaunota.

Tātad tobrīd izpostīta tika vien puse pilsētas un tikai puse pravietojuma piepildīta.

Tīra turpināja nodarboties ar tirdzniecību vēl nākamos divarpus gadsimtus, līdz 332. g. p. m. ē. kopā ar savu pieredzējušo armiju ieradās Aleksandrs Lielais, pilnībā apņēmies iekarot visu civilizēto pasauli. Aleksandru pazīstam kā vienu no visu laiku izcilākajiem militārajiem ģēnijiem, un viņam bija nepieciešami vien septiņi mēneši, lai pabeigtu darbu, ko Nebukadnēcars bija iesācis pirms 250 gadiem. Nonācis pie 1000 metru platās ūdens strēles, kas šķīra karavadoni no viņa mērķa, Aleksandrs savai armijai uzdeva izveidot dambi pāri jūrai līdz pilsētai, kuru viņš gribēja iekarot. Tā bija spoža ideja un milzīgs darbs. Izmantojot Nebukadnēcara atstātās pilsētas drupas, viņš turpināja darbu, līdz Tīra bija rokas stiepiena attālumā.

Ecēhiēls paredzēja arī šo drosmīgo un ģeniālo stratēģiju. Apmēram 250 gadus pirms šiem notikumiem viņš rakstīja: “Tie [..] metīs tavus akmeņus un kokus un tavus gružus ūdenī.” (Ecēhiēla 26:12) Aleksandra armija izdarīja tieši to. Dambis tika uzcelts no Vecās Tīras gruvešiem un drupām. Patiesībā, lai pabeigtu darbu, bija nepieciešams tik daudz materiālu, ka vecpilsētas drupas tika izmantotas pilnībā. Arheologi, kuri vēlākos laikos centās atklāt vecpilsētas atrašanās vietu, to nespēja izdarīt, jo nekā vairs nebija, ko rakt. Aleksandra vīri bija izmantojuši pilnīgi visu. Kādā avotā dots šāds apraksts:

Aleksandra uzbrukuma plāns tika izstrādāts lielā ātrumā un enerģiski izpildīts. Viņš ņēma visu — mūrus, torņus, kokus un senās Tīras izpostītās mājas un pilis — un no tā uzbūvēja ceļu līdz pilsētas daļai, kas atradās uz salas. Pieprasījums pēc materiāliem bija tik liels, ka tika savākti un iemesti jūrā pat visi pilsētas gruži.

Jau atkal pravietojums izrādījās patiess. Akmeņi, koki un gruži tika ielikti Aleksandra būvētajā dambī. Bībeles tulkojuma 14. pantā vārda gruveši vietā izmantots vārds gruži, kurš pilnībā atbilst ebreju valodā rakstītajam oriģinālajam tekstam.

Aleksandra būvētais dambis stāv vēl šodien, lai gan tā izskats vairs nav atpazīstams. Patiesībā tas mainīja ne vien vēstures gaitu, bet arī Vidusjūras veidolu. 2500 gadus bēgums un paisums uz dambja abām malām ir klājis smiltis un nogulsnes, pamazām to palielinot un galu galā sapludinot kopā salu un kontinentu. Dambis mūsdienās ir daudz lielāks nekā Aleksandra armijas izveidotais. Patiesībā šodien ir grūti pateikt, ka tā kādreiz ir bijusi vien šaura zemes strēlīte, kas uzbūvēta militāru mērķu sasniegšanai. Sala, dambis un kontinents šobrīd izskatās kā viens vesels. Arī krasta līnija abās dambja pusēs ir izlīdzinājusies pirms 2500 gadiem uzbūvētā mākslīgā veidojuma izraisīto plūdmaiņu un straumju rezultātā.

Libānas apmeklētāji šodien atradīs plaukstošu Tīru, ceturto lielāko pilsētu valstī. Taču tā pilnībā ir uzbūvēta uz salas, uz paplašinātā dambja un krasta līnijas, tāpat arī uz jauniegūtajām zemēm ziemeļos un dienvidos. Daudzajās mūsdienu kartēs pat vairs netiek parādīts zemesrags, kas izveidojās, Aleksandram būvējot dambi, un kas gadsimtiem ilgi īpaši iezīmēja šo piekrastes daļu. Tīra pastāv arī mūsdienās, tomēr sākotnējā pilsēta — feniķiešu Tīra — tā arī nekad netika atjaunota. Mūsdienu Tīra nav tā, kuru iznīcināja Nebukadnēcars, un tās iedzīvotāji nav seno feniķiešu pēcteči.

Mēs varam vien apbrīnot bibliskā pravietojuma precizitāti.

Jeruzalemes izpostīšana

Jeruzalemei gadsimtu gaitā nav klājies viegli. Ņemot vērā tās vēsturi, kas bija līdzīga Bābelei un Tīrai un kas bija sākusies 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas, arī Jeruzaleme ir piedzīvojusi neskaitāmus uzbrukumus un izpostīšanas, tomēr, pretēji Bābelei un feniķiešu Tīrai, tā ir izdzīvojusi un ne reizi vien tikusi atkal atjaunota.

Šodien Jeruzaleme tiek uzskatīta par vienu no pasaules nozīmīgākajām pilsētām. Gadsimtiem ilgi tā ir bijusi jūdu, kristiešu un arī musulmaņu svētā pilsēta. Jūdiem tā bija tempļa vieta un nācijas galvaspilsēta. Kristiešiem tā ir vieta, kurā Jēzus cieta, mira un augšāmcēlās. Musulmaņiem tā ir vieta, no kuras debesīs pacēlās Muhameds. Jeruzalemei ir ļoti interesanta vēsture, un tās vārds Bībelē minēts vairāk nekā 670 reižu. Bet šajā sadaļā mēs aplūkosim tikai vienu Bībeles norādi uz Jeruzalemi un pārliecināsimies, kā tā saskan ar pravietojuma piepildīšanos.

Īsi pirms krustā sišanas, iespējams, mūsu ēras 31. gada Pashas nedēļas otrdienā, Jēzus par Jeruzalemi izteica tādu pravietojumu, kurš tā laika jūdiem šķita neticams. Mācekļus tas pārsteidza noteikti. Sacītais attiecās uz ebreju prieku un lepnumu — lielo svētnīcu; tekstu ir pierakstījis Matejs, Marks un Lūka, tādējādi norādot uz šīs epizodes nozīmīgumu evaņģēliju liecībās. Mateja teiktais skan šādi: “Un, izgājis no Tempļa, Jēzus aizgāja. Tad Viņa mācekļi piegāja pie Viņa, lai rādītu Viņam Tempļa celtnes. Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: “Vai jūs visu to neredzat? Patiesi Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts.”” (Mateja 24:1, 2) Šī apgalvojuma nozīmi var novērtēt vienīgi tad, ja mēs varam iztēloties tempļa izmērus un tā krāšņumu, kas šobrīd tiek uzskatīts par vienu no senās pasaules visvarenākajām celtnēm.

Jēzum kopā ar mācekļiem pārrunājot agrāk minēto pravietojumu Eļļas kalnā — pakalna korē, kas pacēlās ne vairāk kā 100 metrus virs pilsētas, viņi varēja vērot lejā esošo Templi un tā teritoriju; tā apkārtmērs bija aptuveni 1400 metru, un tas laistījās saules gaismā. Iespējams, viņiem bija jāpiemiedz acis, raugoties tā spožumā. Masīvās ēkas, kolonnas, portiki un kolonādes bija veidotas no balta akmens, daudzviet pārklātas ar zeltu un izgreznotas ar dārgakmeņiem. Jūdu vēsturnieks Templi raksturojis šādi:

Tas bija noklāts ar smagām zelta plāksnēm un pirmajos austošās saules staros atspīdēja visā savā krāšņumā, liekot tiem, kas uz to raudzījās, novērst savu skatu gluži kā tad, ja tie lūkotos tieši saulē. Svešiniekiem, kuri to ieraudzīja no attāluma, tas atgādināja sniega klātu kalnu, jo daļas, kas nebija klātas ar zeltu, mirdzēja košā baltumā.

Tas bija iespaidīgi — tieši tā, kā bija paredzēts. Josefs norāda, ka akmens bluķu izmēri bijuši 25 × 12 × 8 olektis, kas atbilst aptuveni 11 × 3,5 × 5,3 metriem, un ka atsevišķi bluķi sasnieguši 45 olekšu jeb aptuveni 20 metru garumu.

Pravietodams, ka akmens nepaliks uz akmens, Jēzus runāja tieši par šo majestātisko ēku kompleksu, kas bija celts no masīviem akmens bluķiem. Tas bija pārdrošs pravietojums. Kā gan Jēzus varēja būt pārliecināts par to, ka pat viens vienīgs masīvs akmens netiks atstāts līdzšinējā vietā? Patiesībā Jēzus dienās Templis vēl nemaz nebija pabeigts. Darbus paveica tikai mūsu ēras 64. gadā, tikai sešus gadus pirms dramatiskajiem notikumiem, kad to pilnībā iznīcināja romieši. Tāpēc mūsu ēras 31. gadā Jēzus pravietoja, ka sabruks ēka, kuru pat vēl nebija pabeigts celt; tomēr notika tieši tas, ko Viņš teica.

Mūsu ēras 66. gadā romiešu armija Vespasiāna vadībā devās karagājienā pret Jeruzalemi, lai apspiestu pēdējo izmisuma pilno jūdu sacelšanos, ko viņi bija sākuši pret ienīstajiem romiešu okupantiem. Kad 69. gadā Vespasiāns tika iecelts par imperatoru, viņa dēls Tits pārņēma Jūdejā novietotās armijas virspavēlniecību un nekavējoties sāka gatavoties Jeruzalemes ieņemšanai. 70. gads ir iegājis vēsturē kā laiks, kad Romas armija pilnībā izpostīja Jeruzālemi. Tits neatstāja akmeni uz akmens. Templis tika nolīdzināts līdz ar zemi, tāpat arī visa pārējā pilsēta, lai parādītu jūdiem un pārējai pasaulei, ka Romas armija spēj iznīcināt pat visstiprākos nocietinājumus. Pretēji Tita pavēlēm Templis tika aizdedzināts, un vēlāk atsevišķi akmens bluķi tika saskaldīti, lai atgūtu daļu zelta, kas bija izkusis un notecējis no degošā jumta. Pat 1968. gada izrakumos tika atklāts liels skaits šo akmens bluķu, kurus iebrucēji bija izgāzuši no sienām.

Josefs ļoti detalizēti ir pierakstījis lielo uzbrukumu Templim un jūdu izmisīgos centienus glābt savu svētvietu. Viņš ziņo, ka šajā četrus gadus ilgušajā Jeruzalemes aplenkumā bojā aizgāja vairāk nekā viens miljons cilvēku un vairāk nekā 97 000 cilvēku tika saņemti gūstā un aizvesti uz Romu, kur tos kā vergus izmantoja Kolizeja celtniecībā. Romā starp Forumu un Kolizeju vēl joprojām var aplūkot iespaidīgo Tita arku, kas atgādina par to, kā viens no Romas varenākajiem ģenerāļiem izpostīja Jeruzalemi. Tā iekšējās sienās ir iegravēti attēli, kuros redzams, kā 70. gadā no Jeruzalemes atved vergus un laupījumu, tai skaitā arī septiņžuburu lukturi, vienu no Tempļa svētākās vietas interjera priekšmetiem.

Tita arka Romā pastāvīgi atgādina par šo traģisko notikumu Jeruzalemes vēsturē. Bet pilnībā izpostītais Jeruzalemes Templis ir vēl viens piepildīta pravietojuma pierādījums.

Ēģiptes krišana

Bībeles laikos Ēģipte bija viena no vecākajām un cienītākajām valstīm visā senajā pasaulē, bet tās civilizācija tika uzskatīta par vienu no visattīstītākajām. Kristus dienās tai bija vairāk nekā 2000 gadu, bet kopumā tās vēsture sniedzas vairāk nekā 6000 gadu senā pagātnē, līdz pat civilizācijas iesākumiem. Tās sasniegumi vēl joprojām izraisa apbrīnu. Kāds autors apgalvo, ka Vecās Derības praviešu laikā, no aptuveni 700. līdz 600. gadam p. m. ē., Ēģipte bija pazīstama kā “pasaules maizes klēts, tur bija attīstīta zinātne un māksla, valdīja ērtības un greznība; savā ziņā šī valsts bija civilizācijas līdere”.

Lai spētu novērtēt pravietisko ziņojumu nozīmīgumu saistībā ar Ēģipti, mums jāsaprot, cik liela bija valsts varenība tā laika pasaules acīs. Ēģiptiešu astronomiem un matemātiķiem jau tolaik bija pazīstami tie matemātikas principi, kurus pēta un lieto vēl šodien. Ēģiptiešu amatnieki ražoja smalki austus audumus, krāsaina stikla izstrādājumus un pat mākslīgus dārgakmeņus. Kādā avotā vēstīts, ka tos “bija grūti atšķirt no dabiskajiem”. Medicīna bija attīstīta tiktāl, ka vieni speciālisti rūpējās par redzi, bet citi — par zobu veselību, turklāt pēdējie darbā izmantoja zelta plombas. Lauksaimniecība bija attīstījusies tādā līmenī, ka sarežģītajās irigācijas sistēmās zemnieki izmantoja varenās Nīlas ūdeņus, bet apkārtnes zemes kļuva par visauglīgāko vietu uz pasaules. Varenās Ēģiptes piramīdas stāv kā klusējoši celtniecības un inženierzinātņu augstas attīstības pierādījumi, ko apbrīno vēl šodien.

Kurp devās Ābrahāms, kad zemi bija pārņēmis bads? Uz Ēģipti. Uz kurieni Jēkabs vēlāk sūtīja savus dēlus pēc labības? Uz Ēģipti. Kur izglītību ieguva Mozus? Ēģiptē. Kur 430 gadus dzīvoja Izraēla bērni? Ēģiptē. Uz kurieni pēc vairākiem simtiem gadu, glābdami paši savu un mazā Jēzus dzīvību, no Hēroda dusmām bēga Jāzeps ar

Mariju? Uz Ēģipti.

Nav apstrīdama Ēģiptes ietekme nedz Vecās Derības laikos, nedz arī vēlāk. Ēģipte vienmēr bija bijusi tāda — starp valstīm pārākā, neatņemama vēstures sastāvdaļa. Ikvienam, kurš dzīvoja Izraēlā vai jebkur citur Vecās Derības laikos, varēja šķist, ka Ēģiptei bija lemts pastāvēt mūžīgi.

Taču 587. gadā p. m. ē. Ecēhiēls sāka pravietot dažādas lietas par Ēģipti, kas tagad ir atrodamas viņa grāmatas 29.–32. nodaļā un kuru padziļinātai izpētei būtu nepieciešams veltīt ilgu laiku. Par Ēģiptes nākotni Ecēhiēls runāja ļoti skaidri:

“Es padarīšu Ēģipti par tuksnesi [..], un tās pilsētas stāvēs tukšas citu izputējušu pilsētu starpā četrdesmit gadus. [..] pēc četrdesmit gadiem Es atkal izlasīšu ēģiptiešus ārā no tām tautām, kuru starpā tie bija izkaisīti, un sapulcināšu vienkopus. Es atsvabināšu ēģiptiešus no cietuma un atvedīšu tos [..] viņu dzimtenē; tur tie izveidos mazu valsti. Tā būs mazāka nekā citas valstis un nepacelsies pār citām tautām.” (Ecēhiēla 29:12–15)

Šajos pantos īpaša uzmanība jāpievērš divām lietām. Pirmkārt, Ēģiptei jātiek iekarotai, tās iedzīvotājiem jāizklīst, bet pilsētām jātop pamestām uz 40 gadiem. Daudzi Bībeles pētnieki šo pravietojumu attiecina uz pirmo reizi, kad Ēģipti no 524. līdz 487. gadam p. m. ē. Kambīza vadībā iekaroja persieši un kad karadarbība tiešām ilga aptuveni 40 gadus, tomēr citi uzskata, ka šis skaitlis ir simbolisks un “dažreiz tiek izmantots, lai norādītu uz ilgstošu un grūtu laika periodu”. Tomēr šī pravietojuma galvenā doma slēpjas 14. un

15. pantā, kur sacīts, ka Ēģipte tomēr atgūs savu nacionālo identitāti un daļēji arī savu iepriekšējo varu, tomēr tā nekad vairs nebaudīs tādu pār pasauli dominējošu varu, kā tas bija iepriekšējos 3500 gadus. Tā būs “maza” valsts, kas “nekad vairs nepacelsies pār citām tautām”.

Rosināt domu, ka šī varenā nācija tiks tik ļoti lielā mērā pazemota, ka vairs nekad nespēs atgūt tādu ietekmi starptautiskajā arēnā, kāda tai bija kādreiz, nozīmētu to pašu, ko pateikt, ka mūsdienu Amerikas Savienotās Valstis kļūs par trešās pasaules valstiņu, zaudēs visu savu ietekmi un vairs nekad nedominēs starptautiskajā arēnā. Vairumam cilvēku tas varētu šķist neiedomājami, tomēr tā notika. Ēģipte kļuva par “mazu” valstiņu, un tāda tā ir līdz pat šai dienai. Tā zaudēja visu savu varu un ietekmi. Pietiek palasīt Ēģiptes vēlāko laiku vēsturi, lai saprastu, kā tas viss notika. Floids Hamiltons to apkopo šādi:

Īpašā nolemtība, kas nāca pār Ēģipti, bija tās varas mazināšanās. Sods nāca lēnām. [..] Gadsimtu gaitā pakāpeniski mazinājās tās nozīme kā politiskajā, tā arī ekonomiskajā ziņā, līdz visa bagātība bija zudusi, cilvēkus skārusi nabadzība un valsts politiskā ietekme mazinājusies. Tā kļuva par vienu pašu atsevišķu valsti.

Pravietojumā minētas arī divas senās Ēģiptes varenākās pilsētas — Tēbas un Memfisa, kuru likteni un tur esošo vareno tempļu sagrāvi paredzēja pravietis Ecēhiēls (sk. Ecēhiēla 30:13–16). Pravietis paredzēja, ka Ēģiptē vairs nepastāvēs karaliskā ģimene: “Valdnieku Ēģiptes zemē turpmāk vairs nebūs.” (Ecēhiēla 30:13) Ebreju valodas tekstā izmantots vārda valdnieks sinonīms, kurš nozīmē nevis deleģētu, bet gan mantošanas ceļā iegūtu varu. 1950. gadā Ēģiptē pie varas nākušais Abdels Nasers bija pirmais etniskais ēģiptiešu valstsvīrs vairāk nekā 2000 gadu ilgā laika posmā, tomēr viņš nebija ķēniņš un viņa dzīslās neritēja karaliskas asinis. Tēbas, Memfisa un kādreiz tik varenie Ēģiptes faraoni ir izzuduši.

Mēs varētu pievērsties arī arābu un musulmaņu iebrukumiem Ēģiptē, brīnišķīgajai irigācijas sistēmai, kas tika pamesta novārtā pēc 7. gadsimtā notikušajiem iebrukumiem. Tādējādi lēni un nepielūdzami izžuva upes un ūdens kanāli, nodarot neatgriezeniskas izmaiņas Ēģiptes ekonomikai un dzīves līmenim, kā to bija paredzējis pravietis Jesaja (sk. Jesajas 19:5, 6). Par šo vienu no vissenākajām karaļvalstīm varētu stāstīt vēl daudz vairāk. Bet pietiks, ja teikšu, ka mēs atkārtoti varam redzēt, kā pārsteidzošā veidā Ēģiptes ilgās vēstures gaitā ir piepildījušies daudzie pravietojumi, un visredzamākais ir tas, ka Ēģipte šodien vairs nav starp tām valstīm, kas ietekmētu pasaules lietu norisi.

Jūdu izklīdināšana

Bībelē par jūdiem ir vairāk pravietojumu nekā par jebkuru citu tautu vai valsti. Starp populārākajiem var minēt aprakstu par Jeruzalemes izpostīšanu, 70 gadus ilgušo verdzību Bābelē, atgriešanos no izsūtījuma savā dzimtenē, kā arī pravietojumu par Jeruzalemes un svētnīcas atjaunošanu. Tā ir ievērojama pravietojumu virkne, ko varam lasīt, piemēram, Jeremijas 25:8–11; 29:10–11 un Daniēla 9:1–2. Vēl ievērojamāka ir šo pravietojumu piepildīšanās no 605. līdz 535. gadam pirms Kristus. Būtu nepieciešama vesela nodaļa, lai pienācīgi izpētītu šos ziņojumus.

Tomēr starp labāk zināmajiem pravietojumiem par jūdu likteni minami tie, kas paredzēja, ka šie ļaudis izklīdīs visā pasaulē. Neviena cita tauta nav piedzīvojusi tādu vēsturi vai guvusi tādu pieredzi. Šodien ebrejus vēl arvien var sastapt visos zemes nostūros un gandrīz ikvienā lielākā pilsētā. Un tas tā ir vēl joprojām, par spīti modernās Izraēlas valsts nodibināšanai 1948. gadā.

Pravietojumi par jūdu izklīšanu visās tautās ir vieni no skaidrākajiem un nepārprotamākajiem Bībelē:

“Bet jūs Es izkaisīšu starp citām tautām, un Es izvilkšu aiz jums zobenu no maksts, un jūsu zeme būs pārvērsta tuksnesī, un jūsu pilsētas būs izpostītas.” (3. Mozus 26:33)

“Tas Kungs jūs tad izkaisīs tautu starpā, un no jums atliksies mazs skaits citu tautu vidū, pie kurām Tas Kungs jūs vadīs.” (5. Mozus 4:27)

“Un Tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam, un tur tu kalposi citiem dieviem, ko nedz tu, nedz tavi tēvi nav pazinuši, — kokam un akmenim.” (5. Mozus 28:64)

Bez šiem 3. un 5. Mozus grāmatā minētajiem pantiem par jūdu likteni daudzu gadsimtu gaitā un pārējo tautu attieksmi pret viņiem runā arī daudzi citi pravietojumi. Tas nav skaists stāsts par tautu, kuru Kungs reiz izvēlējies par savējo. Bībele skaidro, ka tas viss notika viņu regulārās sacelšanās un nepaklausības dēļ. Dievs brīdināja: “Un, ja jūs [..] vēl Mani neklausīsit un tuvosities Man ar naidu,” (3. Mozus 26:27) — tad klejošana un citas sekas tikai turpināsies.

Pirmā masveida jūdu deportācija notika 8. gadsimtā pirms Kristus, kad asīrieši saņēma gūstā desmit Ziemeļizraēlas ciltis. Kāds avots vēsta, ka vairākums no šiem deportētajiem laika gaitā “asimilējās ar citām tautām, kuru vidū viņi bija spiesti dzīvot,” un pilnībā zaudēja savu identitāti. Tad 6. gadsimtā pirms Kristus Jeruzalemei uzbruka babilonieši, izpostīja to un aizveda trimdā atlikušās divas Jūdas un Benjamīna ciltis. Jāteic gan, ka 70 gadus ilgušā trimdas perioda laikā tās tomēr spēja saglabāt savu identitāti, bet tad, kad persiešu ķēniņi beidzot atļāva jūdiem atgriezties savā dzimtenē, daudzi no viņiem izvēlējās palikt Bābelē. Vēlāk, Aleksandra Lielā iekarojumu laikā daudzi no viņiem emigrēja uz grieķu hellēnisko pasauli, sevi un savas ģimenes nodrošinot ar prasmi kārtot darījumus un tirgoties.

Mūsu ēras 1. gadsimta beigās ārpus Palestīnas, sākotnējās ebreju dzimtenes, jau pastāvēja vismaz 150 ebreju kolonijas. Daži zinātnieki uzskata, ka Romas impērijā 1. gadsimta laikā izklīdināto ebreju skaits varēja sasniegt aptuveni 4,5 miljonus no kopējā 55 miljonus lielā ļaužu skaita. Viduslaikos jūdus varēja sastapt visā Eiropā, bieži vien nelielai viņu daļai bija neproporcionāli liela sociālā vai ekonomiskā ietekme. Maz ticams, ka mūsdienās ir kāda valsts zemes virsū, kurā nebūtu neviena ebreja.

Līdzās pravietojumam par jūdu izklīdināšanu citās tautās, atrodams arī pravietojums par jūdu vajāšanām. “Un tu neatradīsi miera šo tautu vidū, [..] jo Tas Kungs tur tev dos drebošu sirdi, izīgušas acis un izmisušu dvēseli.” (5. Mozus 28:65) “Un jūs iznīksit starp citām tautām, un jūsu ienaidnieku zeme jūs aprīs.” (3. Mozus 26:38). Skumji, bet arī tas ir piepildījies.

Neviena tauta nav izjutusi tik naidīgu citu ļaužu attieksmi, kā tas noticis ar ebrejiem. Ar diviem piemēriem varētu būt pietiekami. Viduslaikos dažādās Anglijas vietās tika rīkoti uzbrukumi ebrejiem un viņu slaktiņi. 1278. gadā simtiem ebreju tika pakārti, sodot viņus par noziegumiem, kas tika piedēvēti Noridžas ebrejiem. Galu galā 1290. gadā ar parlamenta izdotu rīkojumu un karalisko dekrētu viņi tika izraidīti no Anglijas, lai gan 1650. gadā pret viņiem iecietīgais Olivers Kromvels tiem atkal atļāva atgriezties.

Tomēr visnežēlīgākās ebreju vajāšanas visā viņu vēsturē norisinājās Vācijā Otrā pasaules kara laikā “vājprātīgo Hitlera un Ādolfa Eihmana vadībā”. Holokausts ir viens no visļaunākajiem cilvēciskā barbarisma aktiem, kāds jebkad paveikts. Piesardzīgi aprēķini, ko, pamatojoties uz nacistu dokumentiem, parasti izmanto vēsturnieki, liecina, ka Vācijas koncentrācijas nometnēs tika iznīcināti seši miljoni ebreju — un tikai tā iemesla dēļ, ka viņi bija ebreji. Tā bija daļa no Hitlera politikas — t. s. rasu tīrīšana. Līdzīgas zvērības notika arī citās tolaik Vācijas pārvaldītajās Eiropas valstīs.

Iepriekš citētie teksti norāda arī uz to, ka Palestīna tiks pamesta un daudzas pilsētas gulēs drupās. Kaut arī Palestīna no jauna tiek arvien vairāk apdzīvota un arvien biežāk pieminēta ziņu pārraidēs, tomēr tā vēl joprojām ir drupu pilna zeme. Hamiltons pareizi norāda: “Nav gandrīz nevienas citas valsts, kurā būtu tik liels skaits drupās gulošu pilsētu un ciemu. Zeme, kas agrāk uzturēja tik daudz iedzīvotāju, tagad ir tukša un spējīga uzturēt vien nelielu daļu no kādreizējā ļaužu skaita.”

Piemēram, Samarijai, kādreizējai Izraēlas valsts galvaspilsētai un vēlāk otrai nozīmīgākajai Palestīnas pilsētai, bija jākļūst par “akmeņu kaudzi” (Mihas 1:6). Tās akmeņiem bija jātiek izkaisītiem ielejā un pamatiem — nolīdzinātiem. “Šodien pakalna galā, kur kādreiz atradās Samarija, ir iekopts lauks. [..] Kalna pakājē, ielejā, guļ pilsētas pamatakmeņi, tādējādi burtiski piepildot pravietojumā teikto,” saka Hamiltons. Dr. Horns apgalvo, ka cilvēki, kuri šodien apmeklē Palestīnu, “ierauga vien kalnainu un tukšu zemi, uz kuras aug daži koki, un daudzās tās vietās ir visai maz zaļumu”. Pravietojumi, kas skar jūdus un viņu dzimto zemi Palestīnu, neapstrīdamā kārtā ir pilnībā piepildījušies. 3000 gadus ilgusī vēsture sniedz bagātīgu ziņojumu klāstu, kas pierāda šo pravietojumu patiesumu.

Un tā tas ir bijis arī ar visiem tiem pravietojumiem, kurus mēs aplūkojām šajā nodaļā un kuri attiecās uz Bābeli, Tīru, Jeruzalemi, Ēģipti un jūdu tautu. Mēs esam izpētījuši pierādījumus, kuri apstiprina to piepildīšanos, un secinājuši, ka tie ir uzticami.

Tomēr tā ir tikai niecīga daļiņa no visa. Vajadzētu veselu grāmatu, lai aplūkotu visus Bībeles pravietojumus un minētu pierādījumus tam, kā tie piepildījušies. Bet, ja šajā nodaļā sniegtie pierādījumi nav pietiekami pārliecinoši, tad arī citu simts vai vairāk pravietojumu piepildīšanās neko daudz nemainītu to uztverē, kuri vēl palikuši šaubīgi. Uz šajā nodaļā piedāvāto materiālu pamata ir iespējams izdarīt loģiskus secinājumus.

Lūk, četru Bībeles pravietojumus pētījušu cilvēku neatkarīgi izdarīti secinājumi.

• Tomass Horns saka, ka piepildījies pravietojums ir “Rakstu dievišķās izcelsmes pierādījums”, kas liecina, ka “grāmatai, kura ietver šos paredzējumus, ir uzlikts Debesu zīmogs”.
• Stīvens Makkvoids saka: piepildījies pravietojums “neapšaubāmi pierāda, ka Bībele ir kas unikāls”.
• Runādams par lielo Bībeles pravietojumu skaitu, Dž. Montgomerijs Boiss pārliecinoši ziņo, ka “to sniegtā liecība ir iznīcinoša” ikvienam skeptiķim.
• Dž. B. Peins apgalvo, ka piepildījušies pravietojumi prasa “ticēt Rakstiem kā Dieva Vārdam”, un atgādina mums, ka praviešu vārdiem piemīt “tāda pati autoritāte kā paša Dieva teiktajam”.

Šie dažādie liecinieki apstiprina Floida Hamiltona apgalvojumu, kuru citēju nodaļas sākumā, — piepildījies pravietojums ir viens no “diviem vispārliecinošākajiem pierādījumiem” tam, ka Bībele tiešām ir Dieva Vārds, — unikāla, inspirēta, ticama un neapstrīdama.

Secinājumi: Daudzi gadsimtu gaitā piepildījušies pravietojumi spēcīgi liecina par to, ka Bībele ir neparasta un ka šī grāmata tiešām ir tas, uz ko tā pretendē, — inspirēts Dieva Vārds.

Jēzus no Nācaretes

Mesija vai vājprātīgais?

Kristiešu pētnieks un rakstnieks K. S. Lūiss ir teicis — ja Jēzus nebūtu tas, par ko Viņš sevi sauca (Dieva Dēls, Mesija), tad viņam jābūt vājprātīgajam. Lūisa apgalvojums skanēja apmēram šādi: vienīgi tāds cilvēks, kurš visā pilnībā kontrolē savu prātu, vai arī pilnīgi vājprātīgs varētu apgalvot, ka viņš ir Dieva Dēls vai pat Dievs. Tikai cilvēks pie pilna prāta varēja runāt to, ko teica Jēzus, un mācīt to, ko mācīja Jēzus, un tai pašā laikā apgalvot, ka viņš ir Dieva Dēls. Tātad Lūiss uzsvēra: “Šis vīrs bija un ir Dieva Dēls vai arī vājprātīgais.”

Žurnālists un kādreizējais skeptiķis Lī Strobls, kurš sarakstījis vienu no vispārliecinošākajām grāmatām par Jēzu, šo jautājumu pārrunāja ar pazīstamu kristiešu psihologu. Strobls Dr. Gērijam Kolinsam uzdeva tiešu jautājumu: “Vai Jēzus bija jucis?”

Kolinss atbildēja: “Ja vēlaties īsu atbildi, tad — nē.”

Strobla piezīmes liecina, ka pēc ilgās sarunas viņš atgriezies mājās un rūpīgi pārlasījis Jaunajā Derībā rakstītos Jēzus vārdus. “Es nevarēju atrast nekādas plānprātības, mānijas vai paranojas pazīmes,” viņš saka. “Tieši pretēji — mani atkal aizkustināja Viņa pamatīgā gudrība, Viņa dziļās domas, Viņa poētiskā daiļrunība un Viņa lielā līdzjūtība.”

Mūsdienās ir ļaudis, kuri, spriezdami pēc viņu rīcībā esošajiem faktiem, uzskata, ka Jēzus bijis nelīdzsvarots vai garīgi nestabils. Tomēr šis apgalvojums ir publiskots un atspēkots pārāk bieži, lai saglabātu jebkādu ticamību. Džons Stots savā laikā, tāpat kā daudzi citi 20. gadsimtā, centās izskaidrot kristīgo ticību un izdarīja kādu trāpīgu secinājumu: “Maldināti cilvēki nemaldina nevienu citu kā vien sevi pašus, turpretī Jēzus ir pārliecinājis miljonus.” Savā izcilajā grāmatā Patiesība par Jēzu Dr. Pols Bārnets parāda, ka daudzus ir pievīluši maldinoši tā saukto mūsdienu zinātnieku raksti. Bet Jēzus pats nebija maldināts.

Tātad — vai Jēzus tiešām bija tas, par ko Viņš sevi sauca, par ko Viņu uzskatīja mācekļi un par ko Viņu gadsimtiem ilgi ir arī uzskatījuši visi kristieši? Vai Viņš bija Dieva Dēls, ilgi gaidītais Mesija? Atbilde vai arī būtiska tās daļa meklējama pravietojumos.

Iepriekšējā nodaļā mēs ar nodomu neaplūkojām atsauces uz Vecās Derības pravietojumiem, kas skar Mesiju, kuram bija jānāk un jāatbrīvo sava tauta. Tomēr kāds uzticams avots sniedz informāciju, ka ne mazāk kā divdesmit vienā no Vecās Derības grāmatām ir atrodami pravietojumi par Mesijas nākšanu. Nu ir pienācis laiks izpētīt dažus no šiem ziņojumiem, lai mēs paši spētu noteikt, vai tie ir piepildījušies Jēzus dzīvē, un ja ir, tad kad un kādā veidā. Tālāk tiks sniegts vēl viens neatspēkojams pierādījums tam, cik precīzas ir Bībeles zināšanas par nākotni. Tas neapšaubāmi liecina arī par šīs grāmatas dievišķo izcelsmi.

Pravietojumi par Mesijas atnākšanu

Messiah jeb Mesija ir ebreju vārds, ar kuru apzīmē īpašam mērķim Dieva ieceltu personu. Gadsimtiem ilgi jūdi gaidīja Mesijas atnākšanu — tā, kurš piepildītu Dieva apsolījumus, atbrīvojot viņus no ienaidniekiem, un kļūtu par viņu valdnieku, glābēju un ķēniņu. Šis uzskats radās no ebreju Rakstiem, ko mēs šodien dēvējam par Veco Derību. Rūpīgi pētnieki var pateikt, ka Vecajā Derībā ir atrodami vairāk nekā 300 pravietojumi par Mesiju. Tam būtu jāatvieglo uzdevums noteikt, vai Mesija ir nācis, un ja ir, tad kas viņš ir.

Kristieši tic, ka mesiāniskie pravietojumi, kā tos bieži vien dēvē, piepildījās, Jēzum atnākot. Šie pravietojumi bija par Viņa dzimšanu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Kristieši arī tic, ka šie mesiāniskie pravietojumi netika piepildīti līdz galam Jēzus pirmās atnākšanas laikā un ka tie tiks piepildīti, Viņa otrreiz atnākot. Tas ir tāpēc, ka Vecajā Derībā pravieši bieži vien runāja par divām Jēzus atnākšanām; tā, it kā tās būtu viens liels notikums, “Kristus notikums”, kā to reizēm tagad mēdz saukt. Viņi vairāk runāja par to, ko Jēzus paveiks un kad tas notiks.

Tātad, vai kristiešiem ir taisnība, ja viņi tic, ka Jēzus piepildīja Vecās Derības pravietojumus attiecībā uz Mesiju? Vai Viņš tiešām bija apsolītais Mesija? Cik spēcīgi ir pierādījumi?

Cenšoties atbildēt uz šiem ļoti nozīmīgajiem jautājumiem, mums būtu jāņem vērā, ka kristīgās interpretācijas kritiķi ir mēģinājuši šo uzskatu vājināt un teikuši, ka daudzi Vecās Derības pravietojumi ir uzrakstīti vēlāk, nekā pieņemts uzskatīt. Lai arī detalizēta atbilde uz šo apgalvojumu neiekļausies grāmatai atvēlētajā apjomā, mēs varam teikt, ka pat tad, ja viņiem būtu taisnība, šim apgalvojumam nav jēgas. Boiss norāda, ka “visradikālāko kritiķu” minētie jaunākie laika periodi šā vai tā atstāj spēkā faktu, ka mesiāniskie pravietojumi tika “uzrakstīti simtiem gadu pirms Kristus dzimšanas”.

Ja esam pilnīgi godīgi, tad nepastāv ne vismazākā iespēja, ka mesiānisko pravietojumu piepildīšanās Jēzus dzīvē varētu tikt apšaubīta. Eksistē pārāk daudz pierādījumu, un tie ir pārāk spēcīgi. Lai gan šajā nodaļā mēs varēsim aplūkot vien nelielu daļiņu no pierādījumiem, kas mums pieejami, tomēr pat ar šiem nedaudzajiem ir pilnībā pietiekami, lai tos nevarētu apšaubīt vai ignorēt.

Tāds pravietis kā Mozus

Vienu no agrākajiem pravietojumiem par Mesijas nākšanu apmēram 1400 gadus pirms Kristus dzimšanas ir uzrakstījis Mozus. Lūk, ko viņš vēstīja:

“Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu. Tad Tas Kungs man sacīja: ir labi, ko tie runājuši. Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.” (5. Mozus 18:15, 17, 18)

Šajā fragmentā skaidri pateikts, ka nākamais pravietis būs “līdzīgs” Mozum. Šis ir viens no daudzajiem Vecās Derības pravietojumiem ar divkāršu jēgu: pirmkārt, tas attiecas uz notikumiem Izraēla netālajā nākotnē, un, otrkārt, tas norāda uz gaidāmo Mesiju.

Bet kāpēc tieši Mozus? Kāpēc gan ne kāds cits no dižajiem Vecās Derības laika praviešiem? Kāpēc Mozus, kuru parasti neuzskata par tipisku pravieti, bet gan par cilvēku, kurš vadīja Dieva tautas iziešanu no Ēģiptes? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Mozus bija pravietis abās šī vārda nozīmēs. Viņš uzrunāja cilvēkus Dieva vārdā un pravietoja nākotnes notikumus. Šajā gadījumā viņš paredzēja Mesijas nākšanu. Otrkārt, Mesijam bija jābūt “kā Mozum”, jo Mozus dzīve un darbs daudzos veidos spilgtāk nekā jebkura cita Vecās Derības personāža pieredze ieskicēja to, kādai jābūt Jēzus dzīvei un darbam. Tāpēc Mesijam, par kuru pravietoja Mozus, bija jābūt “līdzīgam” viņam.

L. Heistingss grāmatā par Bībeli Vai vecā grāmata pastāvēs? ļoti skaidri un pārliecinoši norādīja:

“Gluži kā Mozus, Viņš nepiedzima bagātiem vecākiem krāšņā namā. Tāpat kā Mozus, Viņš piedzima laikā, kad valdīja nežēlīgs valdnieks, kurš ar savu dekrētu Viņu bija lēmis nāvei. Gluži kā Mozus, Viņš no nāves liktenīgā kārtā izglābās Ēģiptē, bet citi zīdaiņi gāja bojā. Tāpat kā Mozus, ilgus gadus Viņš pavadīja, darot fizisku darbu, lai arī gudrības Viņam netrūka. Tāpat kā Mozus, Viņš nāca, lai darītu brīnumus, un pasludināja Savas tautas atbrīvošanu.

Tāpat kā Mozus, Viņš pavadīja laiku vienatnē tuksnesī, kur Viņš saņēma dievišķas atziņas un sarunājās ar Dievu. Gluži kā Mozus, Viņš četrdesmit dienas gavēja un saņēma Vakarēdienu no Sava Debesu Tēva. Gluži kā Mozum, Viņam piedāvāja godu un titulus, pat pasaules karaļvalstis un to slavu, tomēr Viņš no tā visa atteicās, lai taptu par vīru, kam nav svešas bēdas un sāpes.

Gluži kā Mozus, Viņš visās lietās bija uzticīgs Dieva kalps, visā pilnībā īstenojot Sava Debesu Tēva gribu. Tāpat kā Mozus, Viņš nāca, lai nestu atpestīšanu Savai tautai, salauztu grēka važas un, atvēris cietuma durvis, atbrīvotu ieslodzītos. Tāpat kā Mozum, Viņam pakļāvās visas stihijas, un Viņš valdīja pār vējiem un nomierināja jūru.

Tāpat kā Mozus, Viņš iedibināja jaunu lietu kārtību, izveidoja jaunu nāciju, sabiedrību un tautu, iepazīstinot pasauli ar brālību, kādu līdz tam neviens nepazina. Tāpat kā Mozus, Viņš tuksnesīgā vietā pabaroja tūkstošiem vājo un izsalkušo. Gluži kā Mozus, kurš dāvāja ūdeni tuksnesī, Viņš pasniedz dzīvo ūdeni, sacīdams: “Ja kādam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer.”

Tāpat kā Mozus, Viņš pravietoja jūdu tālāko vēsturi un paredzēja viņu nepaklausības sekas, un Viņa pravietojumi ir pilnībā piepildījušies. Tāpat kā Mozus, Viņš bija izaicinošs, tomēr vēl lēnprātīgāks nekā savulaik Mozus, jo, kad Viņu nievāja, Viņš neatbildēja ar to pašu. Tāpat kā Mozus, Viņš atnesa Dieva doto jauno derību. Gluži kā Mozu, Viņu ienīda bez iemesla, Viņu apsūdzēja un mocīja tie, par kuriem Viņš atdeva Savu dzīvību. Tāpat kā Mozus, Viņš gadiem ilgi kalpoja citiem un mira viņu grēku dēļ. Gluži kā stāstā par Mozu, lielākā Viņa darba daļa ir pabeigta pēc Viņa nāves, jo Viņa runātie vārdi un Viņa dotie likumi ir izplatījušies visā pasaulē.”

Tiešām — tāds pats kā Mozus. Spēcīgi, aizkustinoši un neapstrīdami vārdi. Vairāk neviens cits visas cilvēces vēstures gaitā nav tik lielā mērā piepildījis šo pravietojumu kā Jēzus. Tas, ka to paveica Viņš, ir acīmredzams vissmalkākajās detaļās.

Apsolītais ķēniņš

Gadsimtiem ilgi ļaudis saprata, ka viens no vislabāk zināmajiem Vecās Derības pravietojumiem par To, kuram jānāk nākotnē, norāda uz Jēzu. To katru gadu visā pasaulē Ziemassvētku laikā citē visas kristīgās konfesijas. Apmēram 700 gadus pirms Kristus dzimšanas Jesaja ar nekļūdīgu pārliecību par nākamo valdnieku, par To, kurš valdīs mūžīgi, uzrakstīja šādus vārdus:

“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums.” (Jesajas 9:5, 6)

Šajā pravietojumā mums jāpievērš uzmanība piecām lietām:

1. Viņš nāks, piedzimdams kā bērns;
2. Viņš būs vīrietis;
3. Viņš būs cēlies no karaliskās Dāvida dzimtas;
4. Viņš valdīs mūžīgi;
5. Viņš tiks pielīdzināts Dievam.

Pieraksti par Jēzus dzimšanu, kas minēti Mateja 1:18–22 un Lūkas 1:26–33 (atcerieties, ka mēs lasām tekstus, kas ir vēsturiski uzticami), skaidri parāda, ka Jēzus izpildīja visus piecus kritērijus. Savā grāmatā Nesalīdzināmais Kristus Džons Stots saka, ka Jēzus “ir Vecās Derības pravietojumu piepildījums”. Par Viņa dzimšanu un tās apstākļiem vairs nediskutē. Tā ir vēsturiska realitāte. Un šis ir tikai viens no daudzajiem Jesajas grāmatā atrodamajiem pravietojumiem, kas ir raduši savu piepildījumu Jēzū un kurus tieši šajā nozīmē citē Jaunajā Derībā, — bieži vien Jēzus pats.

Protams, galīga minētā un arī vairāku citu mesiānisko pravietojumu piepildīšanās ir sagaidāma vēl tikai nākotnē. Par šo dienu un par Bībeles vismajestātiskāko Jēzus vārdu, “ķēniņu Ķēniņu un kungu Kungu”, Stots raksta:

Šis ir vissensacionālākais Kristus vārds, un tas mums atgādina par neizbēgamo kulmināciju Hendeļa oratorijā Mesija. Zemes ķēniņi un ķēniņienes, imperatori, prezidenti un citi valdnieki viegli pakļaujas savas varas un slavas ietekmei un cenšas kļūt autokrātiski. Bet Jēzus Kristus viņus visus pārspēj, jo Viņš ir paaugstināts vislielākajā mērā, pāri cilvēciskiem valdniekiem un varai, spēkam un pārvaldes formai, ikkatram titulam, kādu vien jebkad varētu piešķirt, it viss ir nolikts pie Viņa kājām. [..] Viņš ir ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs.

Jau daudzkārt ir teikts, ka Jēzus piedzima, lai mirtu. Tikpat patiess ir apgalvojums, ka Viņš piedzima, lai valdītu. Ievērojot to, ka visi pravietojumi par Jēzu jau ir piepildījušies, nav ticams, ka šis viens varētu nepiepildīties. Viņš valdīs, un tas ir tikpat droši kā Viņa nāve.

Tas, kurš cieta

Jesaja veltījis veselu nodaļu, lai vēstītu par To, kuram bija jānāk un jācieš Savas tautas vietā, pat līdz nāvei jānes šo ļaužu grēki un netaisnības. Šo tekstu varam lasīt Jesajas 52:13–53:12. Gandrīz katrā šī aizkustinošā un diezgan neparastā fragmenta pantā ir rodams Jēzus ciešanu piepildījums pilnā mērā, it īpaši dzīves pēdējās dienās, kulminējot nāvē pie krusta.

Šo nodaļu uzskata par lielāko mesiānisko pravietojumu. Tā piepildīšanās Jēzus dzīvē ir tik acīmredzama, ka neprasa komentārus. Mēs īsumā pārskatīsim atsevišķus pantus, tiem pievienojot atbilstošo vietu Rakstos no Jaunās Derības, kas parāda šo pravietojumu piepildīšanos un Kristus ciešanas.

1. Jēzu nievās un atstums. pants: “Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, Vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs Viņu ne par ko neturējām.”

   Piepildījums: Jāņa 1:11; Lūkas 18:32.

2. Jēzum būs jācieš un jāmirst citu labā. pants: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”

   Piepildījums: Mateja 27:26; 1. Korintiešiem 15:3; Romiešiem

   4:25; 1. Pētera 2:21–24.

3. Jēzum bija jāklusē, kad Viņš tika apsūdzēts. pants: “Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja Savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja Savu muti.”

   Piepildījums: Marka 14:61; 1. Pētera 2:23.

4. Jēzum bija jāmirst līdzās likumpārkāpējiem un jāaizlūdz par viņiem. pants: “Viņš nodeva Savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.”

   Piepildījums: Marka 15:25–27; Lūkas 23:38–42.

Tas, ka visa Jesajas 53. nodaļa ir pravietojums par Jēzu, skaidri redzams ikvienam Bībeles lasītājam. Runādams par ciešanām un pašuzupurēšanos, kas pravietotas šajā pazīstamajā nodaļā, kāds autors teicis šādus vārdus:

Gluži kā “vīram, kam nebija svešas sāpes”, Viņam bija jāuzņemas salauzto nastas. Tāpat kā līdzjūtīgam Ārstam, Viņam bija jādziedē ievainotie un jāpārsien viņu brūces. Tāpat kā laipnam un pacietīgam skolotājam, Viņam bija jāmāca cilvēkiem par ceļu uz svētumu. Un, kad Viņa žēlastības misija bija noslēgusies, Viņu nodeva ļaunās rokās, lai Viņu mocītu un apvainotu, lai Viņš izturētu dvēseles mokas, izjustu, kā Tēvs no Viņa novēršas, un mirtu visnežēlīgākajā nāvē.

Mirdams Savas tautas labā, Jēzus viņus atbrīvoja no grēka un mūžīgās nāves. Tieši tas bija Mesijas mērķis — Viņam bija jāatpestī Savi ļaudis, jāizglābj viņi un jāsniedz viņiem jauna dzīve un jauna cerība. Es vēlētos vaicāt — kurš vēl bez Jēzus visas cilvēces vēstures laikā it tik precīzi izpildījis šīs apbrīnojamās nodaļas minētās prasības? Uz šo jautājumu adekvāti atbildēs vien klusums. Citas atbildes vienkārši nav.

Tas Kungs, mūsu taisnība

Apmēram 600 gadus pirms Jēzus dzimšanas par Viņa dzīves darbu īpašā un detalizētā veidā rakstīja arī pravietis Jeremija. Viņš pravietoja Kristus glābjošās darbības galvenās iezīmes un, lai lasītāji saprastu pareizi, norādīja uz to divreiz. Abos pravietojumos Jeremija lietoja vārdu, kas precīzi raksturoja gaidāmā Jēzus patieso būtību un Viņa darbu cilvēces labā. Lūk, vēl viens apbrīnojams Vecās Derības pravietojumu precizitātes piemērs:

“Redzi, nāks dienas,” tā saka Tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! [..] Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs, mūsu taisnība.” (Jeremijas 23:5, 6)

“Tanīs dienās un tanī laikā Es izrietīšu Dāvidam īstu pilntiesīgu atvasi, kas nesīs sev līdzi tiesu un taisnību un liks tām valdīt virs zemes. [..] Vārds, kurā to nosauks, būs: Tas Kungs, mūsu taisnība.” (Jeremijas 33:15, 16)

No Dāvida karaliskās dzimtas celsies Tas, kuru sauks “Tas Kungs, mūsu taisnība”. Austrāliešu Bībeles pētnieks Dr. Leons Moriss to skaidro šādi: “Ar terminu taisnīgs apzīmē ļaudis, kurus ir pieņēmis Dievs, un viņus pieņem tāpēc, ka Kristus ir izpildījis Savu darbu.” Lūk, ko ar saviem vārdiem gribēja pateikt Jeremija!

Jēzus, Taisnais no Dāvida cilts, nāca, lai cilvēku rasei no jauna sniegtu Dieva labvēlību un izdzēstu ļaužu grēcīguma un dumpīguma radītās sekas. Lai Dievs varētu pieņemt dumpīgu un nāvei lemtu cilvēci, ir nepieciešams nevis mūsu, bet Jēzus taisnīgums, bezgrēcīgums un paklausība. Tādēļ tieši Viņš ir “Tas Kungs, mūsu taisnība”.

Vai Jaunā Derība to visu apstiprina? Izlasiet šādus tekstus: Romiešiem 1:17; 3:21, 22; 1. Korintiešiem 1:30; 2. Korintiešiem 5:21. Divi pēdējie panti īpaši uzsver, ka Jēzus ir “mūsu taisnība” un ka tie, kas Viņam tic, saņems “Dieva taisnību”.

Kā gan Jeremija 600 gadus iepriekš varēja zināt, ka šāds aspekts kļūs par Jēzus pestīšanas darba centrālo iezīmi? Kā viņš varēja zināt, ka tas kļūs par Jaunās Derības sirdi un veidos kristīgās Baznīcas mācību gadsimtiem tālā nākotnē? Iespējams, ka par pēdējo aspektu senais pravietis neko daudz nezināja, varbūt pat līdz galam neizprata visu, ko rakstīja, bet viņš zināja, ka no Dāvida cilts nāks taisnīgs Cilvēks un ka Viņa taisnība kādā īpašā un dziedinošā veidā kļūs par pamatu tam, lai Dievs varētu pieņemt grēcīgo cilvēku. Apbrīnojami un brīnišķīgi!

Mēs esam apskatījuši četrus galvenos Vecās Derības mesiāniskos pravietojumus un pārliecinājušies par to, kā tie piepildījās Jēzus dzīvē. Viscaur Vecajā Derībā atrodami arī citi tādi paši nekļūdīgi pravietojumi par Mesijas nākšanu. Jēkabs paredzēja dienu, kad nāks “Šīlo”, “miera nesējs” jeb “sūtītais” (sk. 1. Mozus 49:10). Dāvids runāja par “godības ķēniņa” atnākšanu (Psalmi 24:7, 8). Hagajs teica, ka nāks “visu tautu bagātības” (Hagaja 2:7). Maleahijs gaidīja dienu, kad uzlēks “taisnības saule” un “ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas”. (Maleahija 3:20) Jēzus pats teica, ka Ābrahāms līksmoja, jo, ielūkojies nākotnē, viņš redzēja pienākam Kristus dienu (Jāņa 8:56). Tas viss summējas ar apbrīnojamu spēku. Lorensa Tērnera komentārā ir daudz patiesības: “Lai mēs saprastu Jēzu tādu, kādu Viņu ieraugām Jaunajā Derībā, mums vispirms Viņš ir jāsastop Vecajā Derībā.”

Detalizēti pravietojumi par Jēzus dzimšanu, dzīvi un nāvi

Līdz šim mēs koncentrējāmies uz plašākiem Vecās Derības mesiāniskajiem pravietojumiem. Tomēr tika pravietotas arī daudzas sīkākas Kristus dzīves un darba detaļas. Un jau atkal mēs aplūkosim tikai dažas no tām, minot pašu pravietojumu, kurš un kad to rakstīja, kā arī atsauci uz Jauno Derību, kur norādīts tā piepildījums Jēzus dzīvē.

Pravietojumi par Viņa dzimšanu

Pravietojums: aptuveni 700. g. p. m. ē. vēstīts, ka Viņš piedzims jaunavai.

“Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.” (Jesajas 7:14)

Piepildījums: Mateja 1:18, 22, 23 (citējot Jesajas 7:14); Lūkas

2:4–7.

Jaunava Jesajas pravietojumā ir Marijas prototips. Bībelē ar prototipu saprot cilvēku vai notikumu, kas ir priekšvēstnesis cilvēkam vai notikumam nākotnē.

Pravietojums: aptuveni 700. g. p. m. ē. pravietota Viņa dzimšanas vieta.

“Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:1)

Piepildījums: Mateja 2:1.

Pravietojums: aptuveni 1000. g. p. m. ē. pravietots Austrumu gudro apciemojums un atnestās dāvanas.

“Taršišas ķēniņi un jūras salu ķēniņi lai nes dāvanas; Sabas un Šebas ķēniņi lai dod nodevas.” (Psalmi 72:10)

Piepildījums: Mateja 2:1, 11.

Pravietojums: aptuveni 600. g. p. m. ē. pravietota bērnu nonāvēšana, cenšoties iznīcināt Jēzu.

“Brēkšana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rahēle apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!” (Jeremijas 31:15)

Piepildījums: Mateja 2:16–18 (citējot Jeremijas 31:15).

Pravietojums: aptuveni 1420. un 750.–730. g. p. m. ē. pravietots,

ka Jāzeps kopā ar ģimeni bēgs uz Ēģipti.

“Dievs viņu izvedis no Ēģiptes. [..] Es viņu redzu, bet ne tagad, es viņu novēroju, bet ne tuvumā.” (4. Mozus 24:8, 17) “Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.” (Hozejas 11:1) Piepildījums: Mateja 2:13–15 (citējot Hozejas 11:1).

Matejs Jēzus (Dieva vienpiedzimušā Dēla) dzīvē saskata Izraēla vēstures rezumējumu. Jēzus, būdams bērns, bija spiests doties uz Ēģipti tieši tāpat kā Izraēls savas tapšanas sākumā. Un arī Jēzu, tāpat kā Izraēlu, Dievs izveda no Ēģiptes.

Pravietojumi par Viņa dzīvi

Pravietojums: aptuveni 430. un 700. g. p. m. ē. pravietots, ka Jēzus kalpošanas sākums jāpaziņo īpašam vēstnesim.

“Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs.” (Maleahija 3:1)

“Kaut kur atskanēja sauciens: Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu.” (Jesajas 40:3)

Piepildījums: Marka 1:1–3; Lūkas 7:27.

Pravietojums: aptuveni 700. g. p. m. ē. pravietots, ka Jēzus sludinās prieka vēsti nelaimīgajiem.

“Dieva Tā Kunga Gars ir pār Mani, jo Tas Kungs Mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību.” (Jesajas 61:1)

Piepildījums: Lūkas 4:18–21; 7:22.

Pravietojums: aptuveni 700. g. p. m. ē. pravietots, ka Jēzus veiks dziedināšanas brīnumdarbus.

“Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā.” (Jesajas 35:5, 6) Piepildījums: Mateja 4:23, 24; 9:35.

Pravietojums: aptuveni 520. g. p. m. ē. pravietota Jēzus ierašanās Jeruzalemē, jājot uz ēzeļa.

“Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Caharijas 9:9) Piepildījums: Mateja 21:4–7; Lūkas 19:32–35.

Pravietojumi par Viņa nāvi

Pravietojums: aptuveni 520. g. p. m. ē. pravietots, ka Jēzu nodos par 30 sudraba gabaliem un ka par šo naudu tiks nopirkts tīrums. “Un, kad es viņiem teicu: ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek! — tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus. Un Tas Kungs man sacīja: “Nomet šo slaveno algu, par kuras cienīgu viņi mani atzinuši, podniekam!” Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos Tā Kunga namā podniekam.” (Caharijas 11:12, 13; sk. arī Jeremijas 32:6–9)

Piepildījums: Mateja 27:6–10.

Pravietojums: aptuveni 700. g. p. m. ē. pravietots, ka Savu apsūdzētāju klātbūtnē Jēzus klusēs.

“Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja Savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja Savu muti.” (Jesajas 53:7) Piepildījums: Marka 14:61; 15:3–5.

Pravietojums: aptuveni 700. g. p. m. ē. pravietots, ka Jēzu sitīs un uz Viņu spļaus.

“Savu muguru Es pagriezu tiem, kas Mani sita, un Savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa Manu bārdu. Savu vaigu Es neapslēpu paļām un spļāvieniem.” (Jesajas 50:6)

Piepildījums: Marka 10:33, 34.

Pravietojums: aptuveni 1000. g. p. m. ē. pravietots, ka Viņam dos dzert etiķi.

“Kauns Man lauž sirdi, Es izsamistu un nīkstu; Es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu. Taisni otrādi — viņi Man deva ēst žulti, un, kad Es biju izslāpis, viņi Mani dzirdināja ar etiķi.” (Psalmi 69:21–22)

Piepildījums: Mateja 27:48; Marka 15:36.

Pravietojums: aptuveni 1000. g. p. m. ē. pravietots, ka Viņa apģērbu sadalīs, metot kauliņus.

“Es varu saskaitīt visus Savus kaulus, bet viņi lūkojas Manī ar prieku.” (Psalmi 22:18)

Piepildījums: Jāņa 19:23, 24 (citēti Psalmi 22:18); Lūkas 23:34.

Pravietojums: aptuveni 1420. g. p. m. ē. pravietots, ka neviens Viņa kauls netiks salauzts.

“Viņiem no tā nekā nebūs atstāt līdz rītam, tanī dienā nebūs lauzt nevienu kaulu; pēc visiem Pashas svētku likumiem turiet tos.” (4. Mozus 9:12; sk. arī 2. Mozus 12:46)

Simboliski Lieldienu jērs norādīja uz pravietojumos minēto Jēzu, Dieva Jēru.

Piepildījums: Jāņa 19:36.

Pravietojums: aptuveni 700. g. p. m. ē. pravietots, ka Viņš tiks apglabāts turīgu ļaužu kapā.

“Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē Viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis un viltības

nebija Viņa mutē.” (Jesajas 53:9)

Piepildījums: Mateja 27:57–60.

Jēzus pats teica, ka viscaur Vecajā Derībā par Viņu ir atrodami pravietojumi, un uz daudziem no tiem Viņš atsaucās, kad mācekļiem skaidroja Savu dzīvi un misiju. Ir teikts, ka 24 stundu laikā, kas saistītas ar Viņa nāvi, piepildījās 20 specifiski pravietojumi. Tas apstiprina ne vien Jēzus dzīves, bet arī Bībeles dievišķo dabu. Kā pareizi norāda Floids Hamiltons, daudzi no šiem pravietojumiem bija tik detalizēti, “ka neviens nebūtu varējis zināt vai pat nojaust, ka šie pravietotie notikumi tiešām piepildīsies, ja vien šī vēsts nebūtu saņemta no Dieva”.

Aizliegtais pravietojums

1656. gadā Polijā kādā ebreju rabīnu un kristiešu zinātnieku grupā sākās debates. Šo debašu laikā kristiešu zinātnieku grupa kā pierādījumu tam, ka Jēzus ir patiesais Mesija, minēja Daniēla grāmatas 9. nodaļu, kurā runāts par “septiņdesmit nedēļu” pravietisko laiku. Debates beidzās bez rezultāta, tomēr vēlāk rabīni sarīkoja atsevišķu sanāksmi, kurā nolēma aizliegt ebrejiem mēģināt saprast šo pravietojumu, lai gan tā ir ebreju Svēto Rakstu daļa. Viņi pat nolādēja ikvienu ebreju, kurš mēģinātu to darīt, sakot: “Lai sapūst tā kauli un atmiņa, kurš mēģinās saskaitīt 70 nedēļas.” Var skaidri redzēt, ka viņiem ir grūti pretoties šī pravietojuma sniegtajai pārliecībai par to, ka Kristus ir apsolītais Mesija.

Iespējams, ka 70 nedēļu pravietojums ir vispārliecinošākais no visiem mesiāniskajiem pravietojumiem. Kāds autors Daniēlu dēvē par “lielāko no praviešiem” un saka, ka šis pravietojums par 70 nedēļām īpaši uzsver “Svaidītā” (Daniēla 9:25) atnākšanu, pret kuru visi kristieši izturas kā pret “skaidrāko un nepārprotamāko no visiem pravietojumiem”. Viņš piebilst, ka tas ir “visneapstrīdamākais dievišķā paredzējuma” un “paša pravietojuma pārdabiskās inspirācijas pierādījums”.

Šis pārsteidzošais pravietojums ir izklāstīts vien dažos pantos Daniēla grāmatas 9. nodaļā no 24. līdz 27. pantam. Īpašu uzmanību pievērsīsim tieši tiem aspektiem, kas skar Mesijas atnākšanu.

“Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu — dot tām septiņdesmit nedēļas laika, lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko.” (24. pants)

Šis ir viens no Daniēla “laika” pravietojumiem, kuros viena diena nozīmē vienu gadu. Šo principu, kurā diena atspoguļo gadu, protestantisms ievēro jau kopš pašiem reformācijas pirmsākumiem. Tādējādi šīs 70 pravietiskās nedēļas nozīmē 70 reiz 7 jeb 490 dienas, atspoguļojot 490 gadu periodu. Tekstā skaidri norādīts, ka šis laiks attiecas uz tām lietām, kuras jāpaveic apsolītajam Mesijam un par kurām pravietots arī citās Vecās Derības vietās, piemēram, Jesajas

53. nodaļā, kā arī Psalmos no 22. līdz 24. nodaļai. Saskaņā ar šo pantu Tas, par kuru runā Daniēls

• pārtrauks apgrēcību;
• salīdzinās pārkāpumus;
• panāks mūžīgo taisnību.

No šiem trīs uzdevumiem, kuri jāpaveic Mesijam, mēs varam saprast, ka pravietojums runā par Jēzu. Kuram gan citam kas tāds būtu bijis pa spēkam?

“Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskanēja vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām, un pēc tam sešdesmit divu nedēļu laikā to atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā.” (25. pants)

Šajā pantā mums jāpievērš uzmanība šādām lietām:

1. Eņģelis Daniēlam pavēsta, ka 70 nedēļas jeb 490 gadi sāksies ar rīkojumu, ka jāatjauno Jeruzaleme, kuru 586. g. p. m. ē. izpostīja Nebukadnēcars no Bābeles. Lielākā daļa iedzīvotāju tika aizvesti gūstā uz Bābeli, arī Daniēls. Gluži tāpat kā visi uzticīgie ebreji, Daniēls ilgojās no jauna ieraudzīt, kā tiek atjaunota viņa pilsēta tās iepriekšējā varenībā. Un nu Daniēlam tiek pavēstīts, ka Jeruzāleme tiks atjaunota un ka rīkojums sākt darbu iezīmēs arī 490 gadu perioda sākumu. Šo valdnieka rīkojumu 457. g. p. m. ē. izdeva Persijas ķēniņš Artakserkss. Persija bija valsts, kura iekaroja Bābeles pilsētu un impēriju. Tātad saskaņā ar pravietojumu tieši no šī datuma ir jārēķina 490 gadu periods.
2. Minētie 490 gadi ilgs līdz brīdim, kad jānāk Mesijam. Citiem vārdiem, Mesija nāks šī perioda beigās — kad būs pagājušas 69 no 70 nedēļām. Lai gan šajos tekstos ir arī daži ne pārāk labi saprotami ziņojumi, tomēr ir skaidrs, ka Mesija un Viņa darbs ir visa pravietojuma centrālā tēma. Tas stāsta par Viņu un Viņa atpestīšanas darbu.
3. Eņģelis Daniēlam pavēsta, ka šis 70 nedēļu periods tiks sadalīts trīs daļās:

• 7 nedēļas jeb 49 gadi;
• 62 nedēļas jeb 434 gadi; saskaitot kopā abus periodus, iegūstam 483 gadus;
• atlikusī 1 nedēļa jeb 7 gadi 490 gadu noslēgumā.

Šos aprēķinus mēs labāk varēsim saprast ar vienkāršas diagrammas palīdzību, kura palīdzēs ieraudzīt arī to, kāpēc šis pravietojums tiek uzskatīts par “Kristus dievišķuma matemātisko pierādījumu” un kāpēc Jaunajā Derībā apgalvots, ka Jēzus nāca tad, “kad laiks bija piepildījies” (sk. Galatiešiem 4:4).

Tieši 483 gadus pēc šī 457. gadā p. m. ē. izdotā rīkojuma atjaunot Jeruzalemi Jēzus iznāca atklātībā un tika kristīts. Savu kalpošanu un dzīves darbu, lai glābtu cilvēci, Viņš sāka tieši 27. gadā mūsu ērā — precīzi noliktajā laikā. Vārdam Mesija ir arī cita nozīme: “Svaidītais”. Īpašā un visiem redzamā veidā kristību brīdī Jēzu svaidīja Svētais Gars. Pēdējais Viņa mesiāniskā zemes darba posms sākās tieši šajā laikā (sk. Lūkas 3:1–3, 21, 22; 4:16–21).

“Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ.” (26. pants)

62 nedēļām bija jāseko pirmajām 7, un tad Mesija tiktu “nogalināts”. Pravietojums koncentrējas uz pēdējiem 7 gadiem 490 gadu periodā pēc mūsu ēras 27. gada. Mēs ievērosim, ka pravietojums norāda uz Jēzu, kuram šajā pēdējā pravietiskajā nedēļā ir jātiek “nogalinātam” vai jācieš nāvessods, gan ne paša, bet citu vainas dēļ. 24. pantā uzsvērts notikuma mērķis: lai “izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus”; Jaunajā starptautiskajā Bībeles tulkojumā teikts mazliet citādi: lai “ļaunumus tiktu izpirkts”. Šī ir bijusi kristīgās vēsts būtība kopš kustības sākuma, un tā ir skaidri norādīta arī šajos pantos.

“Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu; un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris...” (27. pants).

Pēdējās nedēļas vidū Mesija “atcelts kaujamo un ēdamo upuri”. Nedēļas vidus ir trīsarpus gadi pēc tās sākuma. Tā kā Jēzus tika kristīts 27. gadā mūsu ērā, tad trīsarpus gadi mūs aizved līdz 31. gadam mūsu ērā, un tieši tajā gadā Jēzus tika piesists krustā — nogalināts ne Savas, bet citu vainas dēļ — visas cilvēces dēļ.

Bībele norāda, ka Viņa nāves brīdī notika milzīga zemestrīce un Jeruzalemes Templī noslēpumainā kārtā no augšas līdz apakšai vidū pārplīsa priekškars, kas atdalīja Vissvētāko vietu, kurā mājoja Dieva klātbūtne un kura nekad nebija bijusi atklāta un redzama cilvēku acīm (sk. Mateja 27:51). Neiedomājamais bija noticis. Tas nozīmēja, ka visa ebreju upurēšanas sistēma, kura gadsimtiem ilgi bija norādījusi uz Dieva Jēra atnākšanu, nu bija noslēgusies. Vairs nebija nepieciešams upurēt dzīvniekus, kuri norādītu uz Mesiju. Viņš bija atnācis, un Viņa paša nāve turpmāku upurēšanu padarīja nevajadzīgu. Līdzšinējo upurēšanas un ziedošanas sistēmu Viņš bija pārtraucis.

Lieliskais zinātnieks Īzaks Ņūtons šo pravietojumu raksturoja kā “kristīgās reliģijas pamatakmeni”. Kāds cits autors par Daniēla nedēļu pravietojumu saka, ka tas ir “Vecās Derības pravietojumu kroņa dārgakmens”. Tas, protams, ir kas vairāk nekā tikai matemātika, vairāk nekā tikai hronoloģija, vairāk nekā tikai vēsture. Tas mūs aizved līdz pat kristietības vēsts būtībai, Bībeles būtībai, visu pravietojumu īstenajam mērķim — un arī līdz diviem nozīmīgiem un neizbēgamiem jautājumiem:

• Vai Bībele ir patiesa?
• Vai Jēzus bija Mesija?

Atbildei vajadzētu būt acīmredzamai.

Iepriekš pravietotā Kristus augšāmcelšanās

Grāmatā Jēzus augšāmcelšanās ebreju zinātnieks Pinhass Lapīds saka: “Es pieņemu Jēzus augšāmcelšanos ne kā mācekļu izgudrojumu, bet kā vēsturisku faktu.” Šajā domā ir kas īpašs: ebrejs, kurš tic Kristus augšāmcelšanās faktam. Protams, gadsimtu gaitā daudzi ebreji ir kļuvuši par kristiešiem. Lai par tādiem kļūtu, viņi ir sākuši ticēt, ka Jēzus tiešām augšāmcēlās no mirušajiem. Galu galā, tas tika pravietots jau Vecajā Derībā un uz to norādīja arī Jēzus pats. Jau atkal pravietiski vārdi veido ticības pamatu, bet to piepildīšanās šo ticību apstiprina.

Iespējams, galvenā doma Jaunajā Derībā par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos lasāma Lūkas 24:44–47:

“Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.”
Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie Rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.”

Jēzus ticēja pravietojumiem. Viņš ticēja tam, ko par Viņu reiz bija rakstījuši Vecās Derības pravieši. Viņš atsaucās uz visām Vecās Derības daļām, arī Psalmiem. Jo īpaši Viņš norādīja uz to, ka Viņš augšāmcelsies “no miroņiem trešā dienā”. To ir grūti pārprast. Ja mēs ticam, ka Jēzus runāja patiesību un ka Viņa vārdi ir pierakstīti bez izmaiņām, mums arī tieši tāpat jātic, ka Viņš mira un augšāmcēlās, — gluži kā to paredzēja Vecās Derības pravietojumi.

Galvenā atsauce Vecajā Derībā uz augšāmcelšanos lasāma Psalmos 16:9–11:

Tāpēc priecājās mana sirds un līksmoja mana mēle, un pat mana miesa dzīvos cerībā, jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību. Tu darīji man zināmu dzīvības ceļu, Tu piepildi mani ar prieku Sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie Tavas labās rokas ir mūžīgi.

Tas, ka šajā psalmā Dāvids runā par sevi, lielā mērā ir saprotams. Tomēr viņš runā vēl par kādu; maz ticams, ka Dāvids sevi sauktu par “Svēto”. Turklāt, kā savā Vasarsvētku svētrunā norāda Pēteris, Dāvids nomira un tika apglabāts, un viņa kapavieta bija atrodama arī tajā laikā. Dāvida ķermenis satrūdēja — gluži tāpat kā ikviens mirušā ķermenis — un Dāvids nepiecēlās no nāves. Tātad 16. psalmā viņš pravietiski runā par Kādu, kurš vēl tikai nāks.

Pēteris šo fragmentu citēja savas svētrunas laikā, “atklāti” sacīdams, ka Dāvids “ir nomiris un apglabāts”, bet, tā kā viņš bija pravietis, viņš paredzēja nākamās lietas, jo runāja “par Kristus augšāmcelšanos” (Apustuļu darbi 2:29–31). Šis bija viens no tiem mesiāniskajiem psalmiem, par kuriem domāja Jēzus, kad tik stingri norādīja uz Vecajā Derībā esošajiem pravietojumiem par Viņa ciešanām un augšāmcelšanos.

Taču ir vēl kas. Jēzus pats pravietoja, ka Viņš mirs un tad tiks uzmodināts no mirušajiem. Šādus paziņojumus mēs varam lasīt katrā evaņģēlijā. Matejs atstāsta Jēzus teikto: “Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties.” (Mateja 16:21) Marks ir pierakstījis precīzus Jēzus vārdus: “Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus, un nokauts Viņš pēc trim dienām celsies augšām.” (Marka 9:31) Lūka stāsta, ka Jēzus runājis tieši par to, kas drīz notiks Jeruzalemē, ka Viņu apsmies, apvainos, sitīs un nonāvēs. Bet “trešajā dienā Viņš celsies augšām”. (Lūkas 18:32, 33) Jānis pierakstījis Jēzus bieži atkārtotu teicienu: “Noplēsiet šo Templi [to Jēzus teica pats par Savu ķermeni], un Es to trijās dienās atkal uzcelšu.” (Jāņa 2:19) Ir diezgan neiespējami ticēt, ka Jēzus, kurš visu laiku runāja patiesību, šajā jautājumā tomēr būtu kļūdījies. Viņa paša pravietotais par Savu augšāmcelšanos apstiprināja to, ko Dāvids bija rakstījis pirms 1000 gadiem.

Tātad, vai Jēzus tiešām augšāmcēlās no mirušajiem? Varbūt tā tikai bija vēlme saskatīt to, kā nemaz nebija, pat sliktāk — vienkārša izjokošana? Par augšāmcelšanos ir sarakstīts daudz grāmatu, un šī tēma ir pārāk plaša, lai to pilnībā izpētītu dažās lappusēs šajā darbā. Tiem, kuri vēlētos uzzināt vairāk, būtu ieteicams izlasīt arī piecdesmit gadus pēc pirmā izdevuma joprojām apritē esošo Frenka Morisona grāmatu Kurš novēla akmeni? (F. Morrison, Who Moved the Stone?), Deivida Māršala pārliecinošo materiālu par augšāmcelšanos viņa nesen iznākušajā grāmatā Īpašais Jēzus (D. Marshall, The Essential Jesus) vai Lī Strobla darbu Kristus lieta (Lee Strobel, The Case for Christ), kurā arī ir apskatīti augšāmcelšanās pierādījumi. Tomēr lai īsumā atbildētu uz sākumā uzdoto jautājumu, mēs varam apskatīt trīs lielākos pierādījumus, kuri apstiprina kristiešu īpašo ticību piepildītajiem pravietojumiem un tam, ka Jēzus tiešām augšāmcēlās no mirušajiem.

Biežie un nepārprotamie Jaunās Derības apgalvojumi. Mēs jau agrāk minējām dažus Jēzus izteikumus. Taču tādu ir daudz vairāk. Apustuļu darbos un Pāvila rakstītajās vēstulēs atkārtoti varam lasīt, ka Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem. Tā bija ļoti būtiska tēma agrīnās kristiešu draudzes dzīvē. Bieži lasāmi tādi ziņojumi kā Pētera paustais, ka “Viņu Dievs uzmodinājis, nāves sāpes raisīdams, jo nevarēja būt, ka tā Viņu paturētu savā varā,” (Ap. d. 2:24) un Pāvila ziņojums par to, ka “Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzējis iznīcību” (Ap. d. 13:37). Ja Jēzus nebūtu augšāmcēlies no kapa un būtu joprojām apglabāts, tad kādēļ gan nekad netika apstrīdēti šie publiskie un regulārie ziņojumi par Viņa augšāmcelšanos? Kādēļ gan neviens nenorādīja, kur atrodas Viņa mirstīgās atliekas vai atdusas vieta, un neuzstāja, ka agrīnās kristiešu draudzes mācītāji ir kļūdījušies? Kristietība būtu pārstājusi eksistēt, pirms tā vēl sāka izplatīties. Tas, ka neviens neko neapstrīdēja, nozīmē, ka bija pietiekami daudz atkārtotu, pārliecinošu un neapstrīdamu pierādījumu, kas liecināja, ka Jēzus ir augšāmcēlies.

Bija daudz aculiecinieku, kuri Viņu redzēja. Aculiecinieku liecības ir visspēcīgākais arguments jebkurā tiesā, it īpaši, ja notikušo apstiprina vairāk nekā viens liecinieks. Ja kaut ko apstiprina vairāki aculiecinieki, šo faktu ir gandrīz neiespējami apstrīdēt.

Jēzu redzēja vismaz 10 reizes pēc Viņa augšāmcelšanās, un nereti tās bija lielas ļaužu masas. Šīs liecības ir pārāk skaidras, lai tās pārprastu. Pāvils nepārprotami norāda, ka Kristus ir “trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem”, tādējādi piepildīdams pravietojumu. Pāvila liecībā teikts, ka Jēzu redzēja Pēteris un Jēkabs, vēlāk — 11 mācekļi, pēc tam vēl vairāki cilvēki un pat “vairāk kā pieci simti vienā reizē”; turklāt vairākums no šiem ļaudīm joprojām bija dzīvi tad, kad Pāvils par to rakstīja Korintas draudzei (1. Korintiešiem 15:3–7). Mēs pamatoti varētu apšaubīt viena vai divu liecinieku teikto, tomēr simtiem liecinieku teiktajam ir neizmērojams svars. Jurists sers Edvards Klārks rakstīja: “Augšāmcelšanās pierādījumi ir pārliecinoši; es Augstākajā tiesā ne reizi vien esmu pamatojis spriedumu ar pierādījumiem, kuri ne tuvu nav bijuši tik pārliecinoši.” Arī citi tiesību zinātāji ir nonākuši pie tādiem pašiem secinājumiem par augšāmcelšanos.

Kristietības izplatīšanās un kristiešu draudzes pieaugums.

Dažu gadu laikā pēc Kristus augšāmcelšanās Romas impērijā strauji izplatījās jauna reliģiskā kustība. Rietumos no Mazāzijas tā sasniedza Grieķiju, Romu, Galliju un Britāniju, austrumu virzienā — Indiju un Ķīnu, bet dienvidos — Āfriku. Jaunās ticības pamatmācība bija vēsts par Jēzu no Nācaretes, kurš Jūdejas pārvaldnieka Poncija Pilāta valdīšanas laikā tika piesists krustā un augšāmcēlās no mirušajiem.

Tādējādi nav ticams, ka agrīnās kristīgās kustības straujā izplatība spēcīgas pretestības un vajāšanu laikā varētu būt pamatota uz meliem, jokiem vai vēlmes ticēt kaut kam nebijušam. Vai tiešām miljoniem cilvēku būtu bijuši gatavi doties šausmīgā nāvē, kā tas notika Romas Kolizejā un daudzās citās vietās Romas impērijā, ja visa pamatā būtu tikai skaista pasaciņa?

Deivids Māršals, tieši tāpat kā citi, kuri ir rūpīgi pētījuši pierādījumus, izdara šādu secinājumu: “Fiziskā Jēzus augšāmcelšanās ir realitāte, vēsturisks fakts.” Nekas cits nespēj apmierinoši izskaidrot kristietības eksistenci, izdzīvošanu un izaugsmi. Jēzus augšāmcelšanās neapšaubāmi ir viens no visapbrīnojamākajiem un vispārliecinošākajiem biblisko pravietojumu piepildījumiem.

Šīs nodaļas sākumā mēs uzdevām jautājumu: “Vai Jēzus bija Mesija?” Mēs teicām, ka atbildi uz šo jautājumu var atrast Vecās Derības pravietojumos, kuri vēstīja par Viņa nākšanu. Mēs uzmanīgi aplūkojām daudzus šādus pravietojumus un redzējām pierādījumus tam, ka tie piepildījās Jēzus dzīvē. Grāmatā Pravietojums runā tās autors E. A. Rauels apkopo savus pētījumus par Vecās Derības mesiāniskajiem pravietojumiem un piedāvā šādus secinājumus:

1. Gadsimtiem ilgi pirms Kristus dzimšanas vairāki ebreju autori, kuri dzīvoja 1000 gadu ilgā laika posmā, drosmīgi pravietoja, ka viens no viņu tautas būs taisnīgāks nekā jebkurš cits.
2. Viņš bija pravietis.
3. Viņu kā Mesiju noraidīja paša tauta, kurai tika pravietots par Viņa atnākšanu, bet Viņu kā Mesiju pieņēma visas citas tautas virs zemes.
4. Viņš kļuva par svētību visai cilvēcei.
5. Viņš dzīvoja noteiktā, precīzi norādītā laikā.
6. Viņu nonāvēja.
7. Viņš mira kā noziedznieks.

Vēlāk Rauels secināja: “Neviens cits šim raksturojumam neatbilst —vienīgi Jēzus.” Vēl atliek minēt pravietojumus par augšāmcelšanos un to piepildīšanos, un Kristus lieta ir atrisināta, tā vairs nav apstrīdama. Tas pats sakāms par jebkuru citu pravietojumu un Bībeli kā tādu.

Ja uz šo visu paraugās no matemātisko aprēķinu viedokļa, aina kļūst vēl pārsteidzošāka. Saskaņā ar Amerikas Zinātniskās biedrības apstiprinātajiem statistikas datiem, kas sniegti profesora Pītera Stonera grāmatā Zinātne runā, iespēja, ka tikai 8 no Vecās Derības pravietojumiem var piepildīties viena un tā paša cilvēka dzīvē, ir 1 no 10¹⁷ — tātad 1 no 100 000 000 000 000 000. Šis skaitlis ir pārāk liels, lai to aptvertu.

Iedomājieties teritoriju Francijas lielumā un noklājiet to visu ar vidēja lieluma monētām, kuru skaits ir 10¹⁷. Šis monētu daudzums pilnībā noklātu visu teritoriju 60 centimetru biezā slānī. Iezīmējiet vienu no šīm monētām un iejauciet to šajā monētu masā tik pamatīgi, lai tās atrašanās vieta nebūtu zināma. Tad aizsieniet kādam acis un pasakiet, ka šim cilvēkam ir jāpaņem viena monēta un tai jābūt jūsu iezīmētajai. Kādas ir iespējas, ka tiks paņemta tieši vajadzīgā monēta? Viena no 10¹⁷ — gandrīz neiespējami.

Tomēr profesors Stoners apskata nevis 8, bet 48 mesiāniskos pravietojumus un tad norāda: iespēja, ka viena cilvēka dzīvē piepildīsies visi 48 pravietojumi, ir 1 no 10¹⁵⁷. Skaitlis, kas ir pārāk liels, lai to aptvertu cilvēka prāts. Iespējamība, ka viena cilvēka dzīvē piepildīsies 48 dažādu cilvēku lielā laika posmā vēstīti pravietojumi, ir tik ārkārtīgi maza, ka mēs droši varam apgalvot — tas nekad nevar notikt.

Tomēr tā notika — pat vēl vairāk. Jēzus piepildīja vairāk nekā 300 Vecās Derības pravietojumu. Iespēja piepildīties kaut kam tādam ir bezgalīgi maza. Nav iespējams noticēt, ka visi šie pravietojumi ir bijuši tik vien kā cilvēku fantāzijas auglis.

Kā gan virkne parastu cilvēku, kuri dzīvojuši dažādos laikos un kurus šķīra simtiem gadu, pamatodamies tikai uz savām zināšanām, būtu spējuši paredzēt notikumu secību, kam bija jāīstenojas viena cilvēka dzīvē daudzus gadsimtus tālā nākotnē? Tas pārspēj ticību. Pretēji varbūtībai, Jēzus paveica to, ko nav spējis paveikt neviens cits un nekad arī nespēs. Savā īsajā dzīves laikā Viņš piepildīja šos gadsimtiem senos pravietojumus. Viņš ir pravietojumu piepildījums un apstiprinājums.

Soli pa solim esam atbildējuši uz jautājumu, kas uzdots šīs nodaļas sākumā. Pamatojumam esam izmantojuši dažus vispārliecinošākos pierādījumus. Šie pierādījumi nepārprotami norāda, ka Jēzus tiešām bija apsolītais Mesija, pasaules Pestītājs un Glābējs visiem tiem, kuri pilnībā Viņam uzticas. Nav iespējams ticēt, ka varētu būt kāda cita atbilde vai arī kāds cits Glābējs.

Savā pārliecinošajā grāmatā Patiesība par Jēzu Dr. Pols Bārnets daudz runā par pierādījumiem — viņš min “pierādījumus, kas liecina par Jēzu”, “pierādījumus par Jēzus personību un augšāmcelšanos”, “pierādījumus par Jēzu kā Dieva Dēlu”. Arī viņa darbā, tāpat kā šajā, viss pamatots uz nopietniem pierādījumiem. Viņš skaidri un nepārprotami pasaka: “Lūk, pierādījumi!” Tā tas neapšaubāmi arī ir. Šajā nodaļā mēs esam aplūkojuši dažus pierādījumus, kas runā par labu Jēzum, Viņa mesiāniskajam darbam, Viņa dzimšanai, dzīvei, nāvei un augšāmcelšanās notikumam, kā arī liecības par to, ka Jēzus piepildīja daudzus Vecās Derības pravietojumus. Tāpēc šīs grāmatas autors pilnībā piekrīt Dr. Barnetam, kurš par visiem minētajiem pierādījumiem saka: “Jūs nevarat tos tik vienkārši ignorēt.”

Secinājumi: Vēsture un piepildījušies pravietojumi papildina cits citu, lai pierādītu, ka Jēzus bija apsolītais Mesija, ka Viņš tika sists krustā un brīnumainā kārtā augšāmcēlās, lai atpestītu cilvēci.

Noslēgums

Secinājumi

Kādā no iepriekšējām nodaļām dažādus argumentus par labu spējai ticēt Bībelei mēs salīdzinājām ar atsevišķām auklām, no kurām savīta virve. Tagad ir pienācis laiks novietot šīs

auklas blakus citu citai un rūpīgi pārbaudīt, pirms mēs tās atkal savijam vienā veselā pierādījumu virvē. Visi secinājumi, kuros vienā teikumā ietverta katrā nodaļā sniegto pierādījumu galvenā doma, katrs atsevišķi ir viena no šīm auklām. Tagad mēs tos aplūkosim visus kopā norādītajā secībā.

1. Ir daudz labu iemeslu, kāpēc ir svarīgi zināt, vai Bībele ir patiesa.
2. Pierādījumi dažādos avotos mums liek secināt, ka Bībele ir visievērojamākā jebkad uzrakstītā grāmata, absolūti unikāla savā esamībā un sniegtajā vēstī.
3. Tūkstošiem austrumu zemēs izdarīto arheoloģisko atklājumu ir izskaidrojuši Bībeles sniegtās liecības un daudzkārt apstiprinājuši Vecās un Jaunās Derības vēsturisko uzticamību.
4. Tūkstošiem senu Bībeles manuskriptu kopā ar ļoti rūpīgu darbu pārrakstīšanas un tulkošanas procesā nodrošina biblisko tekstu precizitāti un ticamību.
5. Daudzi gadsimtu gaitā piepildījušies pravietojumi spēcīgi liecina par to, ka Bībele ir neparasta un ka šī grāmata tiešām ir tas, uz ko tā pretendē, — inspirēts Dieva Vārds.
6. Vēsture un piepildījušies pravietojumi papildina cits citu, lai pierādītu, ka Jēzus bija apsolītais Mesija, ka Viņš tika sists krustā un brīnumainā kārtā augšāmcēlās, lai atpestītu cilvēci.

Katrs no šiem secinājumiem pārstāv nozīmīgu pierādījumu kopumu. Tie nav vienkārši parauti no zila gaisa, lai radītu vajadzīgo efektu, bet ir pamatoti uz pārbaudāmiem pierādījumiem — turklāt ļoti daudziem. Taču pat tad, ja viena no šīm auklām izrādītos nedroša vai vājāka, tās vietā ir vēl vairākas citas, kas spētu noturēt visu smagumu. Nenoliedzami, šī ir stipra un izturīga virve.

Visi secinājumi kopā mums sniedz atbildi uz jautājumu, kas lasāms šīs grāmatas nosaukumā: “Vai Bībelei var ticēt?” Atbilde nav apšaubāma. Mēs varam ticēt Bībelei. Pierādījumi neļaus mums izdarīt citus secinājumus.

Vēsture, pravietojumi, arheoloģija, tūkstoši seno manuskriptu, daudzu gadsimtu gaitā visā pasaulē gūtā cilvēku pieredze, Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās, pašas Bībeles esamība un tās izdzīvošana 2000 gadu gaitā apvienojas, lai mums pateiktu, ka Bībele tiešām ir patiesa. Tai var ticēt. Tikai tāds cilvēks, kurš ir gatavs noliegt šo no dažādiem avotiem iegūto pierādījumu svaru, varētu izdarīt atšķirīgus secinājumus.

Bet ko tas viss nozīmē mums — 21. gadsimtā dzīvojošajiem? Kā tas atbalsojas mūsu dzīvē? Kur tas mūs aizved šajā īpašajā ceļojumā? Vai tas pasaka ko vairāk par to, ka Bībele ir precīzs un uzticams pagātnes pārskats, vienlīdz patiess tagad un pirms 400 gadiem, kad tika no jauna atklāts un dāvāts Eiropas tautām to dažādajās valodās? Vai Bībeles patiesums un uzticamība kaut ko nozīmē arī mūsu personiskajā dzīvē?

Pirms kāda brīža mēs uzdevām vēl vienu jautājumu par Bībeli. Šis otrs jautājums nu rada izaicinājumu: “Vai Bībele ir Dieva Vārds?”

Tas ir citādi nekā pajautāt — “Vai tā ir patiesa?” un “Vai mēs tai varam ticēt?” — šādus jautājumus mēs varam uzdot par jebkuru grāmatu. Vai mēs varam uzticēties Britu enciklopēdijai? Vai mēs varam uzticēties vārdnīcai? Vai mēs varam uzticēties grāmatām par fiziku, ģeogrāfiju, astronomiju un vēsturi? Pieļaujot, ka dažas grāmatas ir jāatjauno, kad kļūst pieejama jauna informācija, mēs varam atbildēt ar “jā” uz visiem šiem jautājumiem. Mēs varam uzticēties visām šīm grāmatām. Patiesībā mēs tām arī uzticamies. Liela daļa dzīves neapzināti tiek pamatota uz ticību informācijai, kuru mums sniedz visas šīs neskaitāmās grāmatas.

Būtiskākais jautājums par Bībeli tomēr ir cits: “Vai tā ir Dieva Vārds?” Mēs varam ticēt, ka tā ir patiesa, precīza un uzticama, tomēr pati jautājuma būtība ir tāda, ka Bībele pretendē uz Dieva Vārda lomu. Kopā ar visām pārējām lietām, ko tā stāsta par pagātnes cilvēkiem, vietām un tautām, tā sevi sauc par cilvēcei sniegto Dieva Vārdu. Tāpēc tad, kad mēs apgalvojam, ka varam ticēt Bībelei, mēs arī paziņojam, ka spējam pieņemt šo pārsteidzošo apgalvojumu, kas ir bijis kristietības dibināšanas pamats pēdējo 2000 gadu laikā. Bībelei var ticēt, un tā ir dzīvā Dieva Vārds. Nav iespējams ticēt Bībelei un tai pašā laikā neticēt tam, ka tā ir Dieva Vārds.

Tādēļ mēs varam ticēt tam, ko Bībele stāsta par pagātnes ļaudīm, vietām, impērijām un pilsētām; tieši tāpat mēs arī varam ticēt tam, ko tā stāsta par Dievu, Jēzu un mums pašiem. Mēs varam ticēt tam, ko tā saka par nākotni, tāpat kā tam, ko tā stāsta par pagātni. Mēs varam ticēt tam, ko Bībele saka par pasauli šodien, kā tā nonāca tur, kur šobrīd atrodas, un par kādu tā kļūs tad, kad Dieva plāns un mērķi beidzot tiks piepildīti. Mēs varam un mums vajadzētu ticēt tam, ko Bībele saka par grēku un ļaunumu, par Dieva lielāko ienaidnieku, kurš visā pilnībā ir atbildīgs par to šausmīgo nekārtību, kāda šodien valda visā pasaulē.

Mēs bez vilcināšanās varam pieņemt to, ko tā stāsta par Dieva brīnišķīgo mīlestību pret grēkpilno un dumpīgo cilvēci, mīlestību, kura vēl joprojām plūst uz katru Ādama un Ievas dēlu un meitu. Mums ir jāieklausās, kad tā mums stāsta par ticību, cerību un līdzcietību, tiem trīs neticami brīnumainajiem tikumiem, bez kuriem dzīve būtu tukša un bezjēdzīga. Iespējams, mēs notrauksim vienu otru asaru, kad tā klusām stāstīs mums par nožēlu, piedošanu un pieņemšanu. Un, kad mēs to uzmanīgi lasām, mēs atklājam, ka cilvēka dzīvei uz zemes ir nozīme un mērķis, ka mums visiem ir cerība, un par visu vairāk — mums ir pasakaina iespēja iegūt mūžīgo dzīvību, kuru iespējamu ir darījusi Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Viss minētais ir tikai daļiņa no tā, ko Bībele nozīmē mums pašiem. Mēs varam ticēt tam, kas tā ir un ko tā saka.

Tomēr ir vēl kas, vēl viens jautājums: “Kāds ir vispārliecinošākais arguments par labu Bībeles patiesumam?” Ja mums būtu jāizvēlas tikai viens no tiem daudzajiem pierādījumiem, kuri liecina par labu tam, ka Bībele ir Dieva Vārds, kuru mēs izvēlētos? Daži nešaubīgi balsotu par Bībeles spēju ienest radikālas izmaiņas cilvēku domāšanā un uzvedībā. Šai teorijai nav ne vainas, un tā pat lielākajā daļā cilvēku dzīves aspektu ir nepieciešama, tomēr tas ir vairāk praktiskā līmenī. Bībeles spēja mainīt indivīdus, sabiedrības un kultūras ir neapstrīdams fakts. Tas vēstures gaitā visā pasaulē ir noticis ne reizi vien. To nav iespējams ignorēt.

Kā piemēru var minēt Velsas vēsturi. Mēs jau pieminējām reformācijas laikā redzēto Bībeles lomu Eiropā un Anglijā kopumā un daudzu atsevišķu cilvēku dzīvē. Taču dažās vietās šī ietekme bija daudz vairāk nepieciešama vai arī daudz skaidrāk saskatāma nekā laikā pirms reformācijas.

Īstā reformācija Velsā nonāca gandrīz gadsimtu vēlāk nekā Anglijā. Līdz tam laikam Velsa bija tumsonīga, neapgaismota un “noziedzības pilna” zeme, kurā bija plaši izplatīta amoralitāte un māņticība. 1588. gadā kāds rakstnieks lielāko daļu Velsas priesteru raksturoja šādi: “Nemācīti stulbeņi, akli gani, nevircota sāls, dzērāji, laulības pārkāpēji, lapsas un vilki.” Bija jūtams Bībeles trūkums, un to lasīt varēja mazāk nekā viens cilvēks no simta. Pusgadsimtu vēlāk vairumā draudžu nebija vispār mācītāja, un sprediķi ļaudis dzirdēja labi ja vienu, divas reizes gadā. Baznīcās tika turēti zirgi un bišu stropi, mirušo ķermeņi gulēja neapbedīti. Cits vēsturnieks raksta, ka 1639. gadā “lielākā daļa nācijas bija tikpat neizglītota un māņticīga kā 1558. gadā”. Kāds tā laika aculiecinieks ziņo, ka izlaidība, dzeršana, zagšana, krāpšana un nežēlība “plosījās ikvienā hercogistē”.

Bībeli velsiešu valodā iztulkoja 1588. gadā, tomēr lielākā daļa par tās vēsti vēl ilgi neko nedz dzirdēja, nedz uzzināja. Īstais reformācijas vilnis Velsu pāršalca vien 1630. gadu beigās, lielā mērā pateicoties nopietnām puritāņu un nonkonformistu garīdzniecības pūlēm. Un viss ļoti strauji sāka mainīties. Veselas kopienas sāka saprast Bībeles vēsti. Velsa kļuva slavena ar tās dedzīgo reliģisko dzīvi. Visā valstī tika būvētas baznīcas un kapelas.

Velsas atdzimšana ir viena no tās zīmīgākajām vēstures lappusēm. Daudzas skaisto un aizkustinošo kristīgo dziesmu melodijas, kuras vēl joprojām tiek atskaņotas visā pasaulē, ir radušās Velsā. Velsiešu kori vēl joprojām dzied tās pašas kristīgās dziesmas, kuras savulaik bija pirmās, kas sludināja bibliskās patiesības tūkstošiem velsiešu ticīgajiem. Bija iesācies jauns laikmets; tumsa bija devusi ceļu gaismai.

Līdzīgas lietas ir notikušas visā pasaulē. Man uz galda atrodas skaisti izgrebts ziloņkaula spieķis, kura rokturis inkrustēts ar smalkiem perlamutra gliemežvāka gabaliņiem. Tas ir tipisks Zālamana salu amatniecības paraugs, kuru man pasniedza, kad pirms dažiem gadiem ar sievu ciemojāmies skaistajā Jaundžordžijas salā. Tas ir viens no maniem īpašajiem dārgumiem. Centrālais gravējums attēlo atvēru Bībeli ar vienkāršu ierakstu “Evaņģēlijs”.

Nav viegli aptvert to, ka tikai pirms divām vai varbūt trim paaudzēm šo ļaužu priekšteči bija vieni no visvairāk degradētajām tautām visā pasaulē. Viņi tādi bija bijuši paaudžu paaudzēs. Viņi dzīvoja, lai cīnītos, nogalinātu un slepkavotu. Viņi praktizēja rituālo slepkavošanu. Tāpat kā visur citur Klusā okeāna reģionā, arī šajās salās kanibālisms bija plaši izplatīta parādība. Šos pirmatnējos un necivilizētos ļaudis mēdza saukt par “mežoņiem”, kas pamatoti tiek nosodīts šodien, bet kādreiz tas bija pilnībā piemērots apzīmējums.

Tā paša ceļojuma laikā mēs apciemojām tuvumā esošo Kolombangara salu, gandrīz apaļu dārgakmeni tirkīzzilajos Zālamana jūras ūdeņos. Sen izdzisušā vulkāna konuss salas vidū paceļas vairāk nekā 1700 metru augstumā. Stāsta, ka mūsdienās reti apmeklētās Kolombangaras nogāzes alās, kuras lielā mērā paslēpj tropiskie džungļi, ir pa pilnam cilvēku galvaskausu — to laiku relikvijas, kad jauniem vīriešiem, lai pierādītu savu karavīra drošsirdību, bija jāatnes 30 kaimiņu salu iedzīvotāju galvas. Šos mirdzošos ūdeņus paaudžu paaudzēs sarkanus iekrāsoja cilvēku asinis. Rietumu pasaulē par šiem vēstures faktiem ir zināms visai maz vai arī notikušais ticis aizmirsts, sabiedrībai vairāk koncentrējoties uz tagadni un aizraujoties ar slavenībām, seksu, sportu, modi, izklaidēm un vilinošo, visvareno dolāru. Taču tas viss tiešām notika, tāpat kā tas, ka Bībele, parādoties Klusā okeāna reģiona salās, izraisīja tāda mēroga dzīvesveida revolūciju, kāds rietumniekiem šķistu diezgan neiedomājams.

Šī atvērtā Bībele, kas izgrebta uz mana spieķa, ir spēcīgs un paliekošs atgādinājums visām tām patiesībām, kuras tik nerimstoši aicina mūs pārdomāt mūsu izdarītie secinājumi. Tā ir kā atgādinājums vēl kādai nozīmīgai patiesībai, ko par sevi saka Bībele. Tā ir dzīvā Dieva Vārds. Šis Vārds atnes sev līdzi gaismu un dod dzīvību. Tas spēj iekļūt pat visdegradētākā un visdumpīgākā cilvēka prātā. Tas spēj radīt jauna veida attieksmi, jaunus mērķus, jaunu cerību, jaunus cilvēkus, jaunu kultūru un jaunu sabiedrību.

Kā gan citādi vēl mēs varētu izskaidrot tās brīnumainās pārvērtības Jaundžordžijas, Kolombangaras un tūkstošiem citu Klusā okeāna salu cilvēku dzīvē? Un kā gan citādi mēs varētu izskaidrot to, ka līdzīgas pārmaiņas visā pasaulē notiek arī šodien? Bieži vien tās nepamana mediji, tomēr tās ir tikpat reālas.

Tāpēc vēlreiz mūsu jautājumi:

• Vai Bībelei var ticēt? Fakti liecina, ka varam.
• Vai tā tiešām ir izmainījusi vēstures gaitu? Daudzu valstu vēsture apgalvo, ka ir.
• Vai tā tiešām ir Dieva Vārds? Pierādījumi ziņo — tā ir taisnība.
• Vai tai piemīt vara pārveidot un iedvesmot? Cilvēku pieredze saka — jā.
• Vai tā ar mums runā par svarīgām lietām? Ir pašsaprotami, ka jā.
• Vai Jēzus bija patiesais Mesija, apsolītais Pestītājs, visu ticīgo Glābējs? Viņš tas bija, un Viņš tas ir.
• Vai nākotnē tiešām piepildīsies tas, uz ko Bībele tik bieži un skaidri norāda? Mēs varam būt par to pilnībā pārliecināti. Viss pārējais, ko tā pravietojusi, jau ir piepildījies.

Savāktie un šajā grāmatā sniegtie pierādījumi mums vēsta, ka Bībele ir patiesa. Mēs varam ticēt tam, ko tā saka.

Noslēgumā pajautāsim — vai varētu būt kas svarīgāks par šo visu? Ir ārkārtīgi grūti ko tādu iedomāties.

Daži vecāka gadagājuma lasītāji, iespējams, atcerēsies Džona Kliforda rakstīto dzeju, kurā, šķiet, tik labi apkopots viss tas, ko mēs centāmies parādīt vairākās šīs grāmatas nodaļās:

Vakarnakt es apstājos pie kalēja durvīm
Un dzirdēju dunam laktu un vesera skaņu;
Tad, ielūkojies iekšā, uz grīdas es manīju
Gadu gaitā nodeldētos veserus guļam.

“Cik gan laktu tev bijis,” es jautāju,
“Ja veseri visi tik nodiluši tev?”
“Tik viena,” viņš teica un tūdaļ bilda,
“Lakta veserus nodeldēt mēdz.”
“Arī Dieva Vārdu gluži kā laktu
Gadsimtiem ilgi skeptiķu triecieni situši,
Tomēr cauri šim triecienu lietum
Lakta vēl stāv, bet veseru vairs nav.”

Veseru triecieni gadsimtu gaitā ir situši nepārtraukti, un ļoti iespējams, ka tas tā arī turpināsies. Bet Bībele saka: “Mūsu Dieva vārds pastāvēs mūžīgi.” Lakta paliek neskarta.