Sentēvi un pravieši

Priekšvārds

[17] Publicējot šo darbu, izdevēji ir dziļi pārliecināti, ka tas apgaismos ārkārtīgi svarīgus jautājumus, kas varētu interesēt miljoniem ļaužu visā pasaulē un par kuriem ļoti nepieciešama dziļāka izpratne. Šis darbs runā par maz pazīstamiem senatnes notikumiem un atziņām, par tādām vērtībām, ko, par nožēlošanu, bieži vien šodien neņem vērā. Lielā cīņa starp patiesību un maldiem, starp gaismu un tumsu, starp Dievu un visas taisnības ienaidnieku ir tāds pasaules vēstures aspekts, kas mūsu Zemi ļauj ieraudzīt saistībā ar pārmaiņām Universā. Tas, ka šī cīņa ir radusies grēka rezultātā, ka tai jānorisinās vairākās attīstības stadijās un beidzot jānoslēdzas Dievam par godu, paceļot augstu pāri iznīcībai Viņa uzticīgos kalpus, ir tikpat droši, kā tas, ka Bībele ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Te parādīti šīs nežēlīgās cīņas galvenie un raksturīgākie vilcieni, cīņas, kas sevī ietver pasaules atbrīvošanu no ļaunuma. Atsevišķos laikmetos tā ir izvērtusies sevišķi spraiga un tāpēc mums augstākā mērā svarīgi izprast tās būtību un noskaidrot savu attieksmi.

Tieši tāds laiks ir pašreiz, jo visi notikumi rāda, ka mēs droši varam gaidīt drīzu visu lietu atrisinājumu. Tomēr daudziem rodas vēlēšanās daļu no Svētajiem Rakstiem, kas stāsta par pakāpenisku konflikta risinājumu, pielīdzināt pasakām; citi — vēl nenoejot tādās galējībās — šo daļu uzskata par novecojušos un mazsvarīgu un tāpēc pavisam maz pievērš tai uzmanību.

Bet kāpēc gan nepadomāt par šī savādā godbijības trūkuma cēloņiem? Kāpēc atteikties no rūpīgas senās vēstures analīzes? Kāpēc neņemt vērā attiecīgās sekas, kas ļautu izvairīties no draudošajiem rezultātiem nākotnē? Šis sējums daudz runā tieši par šiem pieminētajiem jautājumiem. Tas pamodina interesi [18] par atsevišķām maz ievērotām Dieva Vārda nodaļām. Tas Svēto Rakstu apsolījumiem un pravietojumiem piešķir jaunu nozīmi, aizstāvot Dieva ceļus un Viņa rīcību pret dumpiniekiem, pat pret veselām nācijām, un tomēr norādot uz Viņa brīnišķo žēlastību, kas meklē iespējas un līdzekļus ikviena cilvēka glābšanai. Grāmata mūs aizved laikmetos, kad Dieva nodomi soli pa solim sāka piepildīties cilvēces sentēvu un Israēla tautas dzīvē.

Lai arī tiek apskatīti grandiozi temati un skarti cilvēka sirds visapslēptākie dziļumi, tomēr grāmatas valoda un stils paliek gaišs un ikvienam saprotams. Mēs šo sējumu ieteicam visiem tiem, kas rod prieku dievišķā atpestīšanas plāna pētīšanā un grib izprast savus pienākumus Kristus glābjošās mīlestības ietvaros. Mēs to ieteicam arī visiem pārējiem, lai cilvēkos mostos interese par šiem svarīgajiem jautājumiem, kamēr vēl ir iespējams tos risināt.

Kaut Dievs svētītu grāmatas izdošanu! Kaut daudzi to lasītu un droši nostātos uz dzīvības ceļa! Par to domājam un lūdzam mēs, šī sējuma
izdevēji.

Ievads

[19] Šis darbs apskata Bībeles tematus, kas paši par sevi nav jauni, tomēr šeit tiek pasniegti tā, ka iegūst jaunu nozīmi, atklājot darbības motīvus, rādot atsevišķo notikumu svarīgumu un vairāk apgaismojot dažus gadījumus, par kuriem Bībelē pieminēts pavisam īsi. Ar to ainojums kļūst dzīvāks un nozīmīgāks, radot svaigu un paliekošu iespaidu. Svēto Rakstu ziņojumi šajā grāmatā tiek tā iztirzāti, ka daudz pilnīgāk atklājas Dieva raksturs un Viņa nodomi; kļūst redzami sātana valgi un tāpat arī līdzekļi, ar kuriem tā vara beidzot tiks satriekta; tālāk tiek rādītas cilvēciskās sirds vājības un tas, kā Dieva žēlastība ļaudis veido par uzvarētājiem cīņā pret ļaunumu. Tas viss saskan ar nodomu, kuru Dievs grib panākt pie mums, atklājot sava Vārda patiesības. Šo atklāsmju pasniegšanas veids, pārbaudīts Rakstos, rāda, ka tas ir viens no ceļiem, kādā Dievs vēl arvien turpina sniegt pamācības cilvēkiem.

Lai gan tagad vairs nav tā, kā bija iesākumā, kad cilvēks savā svētumā un nevainībā no Radītāja saņēma personiskus norādījumus, tomēr Zemes iedzīvotāji nav atstāti bez dievišķā Skolotāja, Svētā Gara, kuru Dievs ir devis par savu pārstāvi. Mēs dzirdam apustuli Pāvilu paskaidrojam, ka Kristus sekotājiem ir sevišķa Dieva “gaisma”, jo tie ir “kļuvuši Svētā Gara dalībnieki”. (Ebr. 10:32; 6:4) Arī Jānis saka: “Jums ir svaidījums no Svētā.” (1. Jāņa 2:20) Kad Kristus gatavojās mācekļus atstāt, Viņš tiem apsolīja Svēto Garu kā Aizstāvi un Vadoni, kas tiem “mācīs un atgādinās visu”, ko Viņš iepriekš sacījis. (Jāņa 14:16,26)

[20] Lai rādītu, kā šis apsolījums piepildīsies draudzē, apustulis Pāvils divās no savām vēstulēm sniedz oficiālu paskaidrojumu, ka dažādas Gara dāvanas draudzes stiprināšanai un pamācīšanai būs līdz pat laika galam. (1. Kor. 1:2; Ef. 4:8-13; Mat. 28:20) Un tas vēl nav viss: vairāki skaidri un nepārprotami pravietojumi ziņo, ka pēdējās dienās notiks sevišķa Svētā Gara izliešana un draudzei uz Kristus atnākšanas laiku savos beigu piedzīvojumos būs “Jēzus liecība”, kas ir Praviešu Gars. (Ap. d. 2:17-20,39; 1. Kor. 1:7; Atkl. 12:17; 19:10) Šajos vēstījumos mēs redzam pierādījumus Dieva rūpēm un mīlestībai pret saviem ļaudīm, jo Svētais Gars kā Aizstāvis, Skolotājs un Vadonis draudzei noteikti, vairāk nekā jebkurā citā laikā, būs vajadzīgs tad, kad tā ieies pēdējo dienu briesmu pilnajos piedzīvojumos; tad Tas būs nepieciešams ne tikai savā parastajā, bet arī ārkārtējā izpausmes veidā.

Svētie Raksti mums norāda dažādus veidus, kā Svētais Gars var darboties cilvēka sirdī un prātā, lai apgaismotu saprašanu un vadītu viņa soļus. Starp šiem veidiem ir atklāsmes un sapņi. Dievs tā vēl arvien grib sazināties ar saviem zemes bērniem. Lūk, Viņa apsolījums: “Klausiet tagad Manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos.” (4. Moz. 12:6) Tādā veidā arī Bileāmam tika dota pārdabiska atklāsme. Viņš saka: “Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums, tā vīra teikums, kam acis atvērtas, tā pravietojums, kas uzklausījis Dieva Vārdus, kas zina Visuaugstākā atziņas, kam skaidra Visuvarenā atklāsme, kas kritis ceļos un kam acis tikušas atvērtas.” (4. Moz. 24:15,16)

Tāpēc ļoti interesanti izpētīt Rakstu liecības, lai zinātu, cik plašā mērā Kungs ir paredzējis Svētā Gara atklāšanos draudzē tās pārbaudes laikā uz šīs Zemes.

Pēc pestīšanas plāna pieņemšanas Dievs arī turpmāk, kā mēs to zinām, ar cilvēkiem pāri bezdibenim, kuru bija radījis grēks, varēja sazināties caur savu Dēlu un svētajiem eņģeļiem. [21] Dažreiz Viņš ar tiem runāja vaigu vaigā kā ar Mozu, bet biežāk gan sapņos un atklāsmēs. Piemērus tādām pastāvošām attiecībām mēs varam atrast daudzos Rakstu ziņojumos. Ēnohs, septītais no Ādama, ar pravieša skatu lūkojās uz Kristus nākšanu spēkā un godībā un izsaucās: “Redzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto.” (Jūda 14) “(..) Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” (2. Pēt. 1:21)

Lai gan, samazinoties ļaužu garīgumam, pa laikam Praviešu Gara darbība šķita pilnīgi izzudusi, tomēr lielajos draudzes krīzes un pārmaiņu laikos tā atklājās no jauna. Kad tuvojās laika piepildīšana un Kristum vajadzēja nākt miesā, Jāņa Kristītāja tēvs, Svētā Gara pārņemts, izteica pravietiskus vārdus: Lūk. 1:67. Sīmeanam bija atklāts, ka viņš nāvi neredzēs kamēr nebūs skatījis Kungu, un, kad Jēzus vecāki Viņu atnesa dievnamā, lai apgraizītu, Sīmeans, Gara iedvesmots, ieradās templī, paņēma Bērnu uz savām rokām, svētīja To un izteica par Viņu pravietojumu. Arī praviete Anna, kas tur bija klāt, stāstīja par Viņu visiem, kas Jeruzālemē gaidīja pestīšanu. (Lūk. 2:26,36)

Svētā Gara izliešanu, kurai vajadzēja pavadīt Kristus sekotāju pasludināto Evaņģēliju, pravieši bija paziņojuši šādiem vārdiem: “Un pēc šī laika Es izliešu Svēto Garu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņos sapņus un jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu savu Garu tajā laikā. Un Es rādīšu brīnuma zīmes debesīs un uz zemes: asinis, uguni un dūmu tvaikus.[22] Saule kļūs par tumsu un Mēness pārvērtīsies par asinīm, pirms nāks Kunga lielā un briesmīgā diena.” (Joēla 2:28-31, pēc Glika tulk.) Pēteris šo pravietojumu atgādināja Vasarsvētku dienā, lai izskaidrotu toreiz notikušo brīnumu. Ugunīgas, dalītas mēles nolaidās uz katru mācekli, tos piepildīja Svētais Gars un viņi sāka sludināt citās valodās. Kad smējēji tos apvainoja, ka tie esot salda vīna pilni, Pēteris atbildēja: “Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi.” Tad viņš atkārtoja Joēla teikto; tikai vārdu “pēc šī laika” vietā lietoja vārdus “pēdējās dienās”, kas skanēja tā: “Un notiks pēdējās dienās, saka Dievs, ka Es izliešu savu Garu (..).”

Ir skaidrs, ka tajās dienās sāka piepildīties tikai tā pravietojuma daļa, kas attiecas uz Svētā Gara izliešanu, jo ap to laiku tur nebija vecaju, kas sapņotu, ne arī jaunekļu vai jaunavu, kas redzētu atklāsmes vai pravietotu; toreiz nebija arī brīnuma zīmju pie debesīm vai uz zemes, ne asiņu, ne uguns, ne dūmu tvaiku, saule neaptumšojās un mēness vēl tajā laikā nelīdzinājās asinīm; un tomēr tas, kas notika, bija Joēla pravietojuma piepildīšanās. Tāpat ir skaidrs, ka ar šo vienu pravietojuma daļu, kas attiecas uz Svētā Gara izliešanu, vēl nepiepildījās viss pravietojums, jo tas aptvēra laika periodu sākot no tā brīža līdz pat Kunga atnākšanas lielajai dienai.

Vasarsvētku notikums piepildīja ne tikai Joēla pravietojumu, bet arī vēl kādu citu. Tas tikpat labi attiecas arī uz Kristus pēdējā uzrunā pirms krusta nāves mācekļiem teiktajiem vārdiem: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi (Iepriecinātāju — pēc Glika tulk.), (..) Patiesības Garu (..).” (Jāņa 14:16,17) “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs (..).” (26. p.) “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā Patiesībā (..).” (Jāņa 16:13) Kad Kristus bija augšāmcēlies, Viņš saviem mācekļiem teica: “Es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. [23] Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lūk. 24:49)

Tādā veidā Vasarsvētku dienā mācekļi tika ietērpti spēkā no augšienes. Šis Kristus apsolījums nebija nekas cits kā atkārtots Joēla pravietojums, kas tieši tad piepildījās. Viņš šo apsolījumu izteica arī citā formā, apgalvodams, ka būs pie viņiem visu laiku līdz pat pasaules galam. (Mat. 28:20) Un Marks mums apliecina, kādā veidā un kādā izpratnē Kungs bija ar viņiem. Viņš saka: “Bet tie izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:20) Pēteris Vasarsvētkos runāja par šo nepārtraukto Gara darbību, ko viņi bija redzējuši. Kad pārliecinātie jūdi apustulim vaicāja: “Ko lai mēs darām? “ Pēteris atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties ikviens kristīties Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs pieaicinās.” (Ap. d. 2:37-39) Šeit noteikti tiek minēta Svētā Gara darbība draudzē, arī tās sevišķā izpausme nākamajos laikmetos, cik ilgi vien cilvēki pieņems Kristus piedodošās žēlastības aicinājumu.

Divdesmit astoņus gadus vēlāk Pāvils par šo jautājumu rakstīja korintiešu draudzei. Viņš saka: “Kas zīmējas uz garīgajām dāvanām, brāļi, tad es negribu, ka jūs paliekat neskaidrībā.” (1. Kor. 12:1) Viņš to uzskatīja par tik svarīgu jautājumu, ko vajadzēja saprast visai Korintas draudzei. Pēc tam viņš piebilda, ka, lai gan Gars ir viens, tas darbojas dažādos veidos; un paskaidroja arī to, kā tas notiek, uzskatei norādīdams uz cilvēka miesas daudzajiem locekļiem, lai rādītu, kā iekārtota draudze ar tās dažādajiem uzdevumiem un dažādajām spējām. Tā kā miesai ir dažādi locekļi, [24] kuriem jāpilda katram savs uzdevums, un visiem kopā jātiecas uz vienu noteiktu mērķi, izveidojot vienu harmonisku vienību, tā Garam jādarbojas draudzē pa dažādiem kanāliem, izveidojot vienu, pilnīgu reliģisku ķermeni. Pāvils turpina ar šādiem vārdiem: “Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs.” (1. Kor. 12:28)

Paskaidrojums, ka Dievs dažus draudzē ir nolicis utt., nozīmē kaut ko vairāk par norādījumu, ka draudzē pie labvēlīgiem apstākļiem tiek atvērts ceļš Gara dāvanām. Tas vairāk liecina par to, ka tieši draudzes locekļiem jāveido patiesi garīga draudze, un, ja tie rosīgi nedarbojas, tad draudze līdzinās cilvēka ķermenim, kur daži locekļi negadījuma vai slimības dēļ ir sakropļoti vai kļuvuši nespēcīgi. Ja nu šādas dāvanas draudzē ir paredzētas, tām tur arī jāpaliek, līdz tiks formāli atceltas, bet ziņas par to likvidēšanu mēs tomēr nekur neatrodam.

Piecus gadus vēlāk, rakstot par šīm pašām dāvanām efeziešiem, apustulis skaidri atklāj to mērķi un norāda, ka tām jāpastāv tik ilgi, kamēr šis mērķis ir aizsniegts. Viņš saka: “Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem” un “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.” (Ef. 4:8,11-13)

Apustuļu laikā draudze nesasniedza to vienprātību, par kuru šeit runāts, un drīz pēc šiem laikiem savu tumšo ēnu pār to sāka mest lielā garīgā atkrišana; Kristus pilnība un ticības vienprātība noteikti netika sasniegta arī atkrišanas apstākļos. Tā netiks sasniegta, līdz kamēr pēdējā žēlastības vēsts no visām tautām un ciltīm, no visdažādākajām aprindām un maldīgām organizācijām sapulcinās vienu draudzi, [25] pilnīgu visās Evaņģēlija formās un tādu, kas gaidīs uz Cilvēka Dēla atnākšanu. Un, ja draudzei jebkad ir bijusi vajadzība pēc viņas aizsardzībai paredzētajiem līdzekļiem, pēc mierinājuma, vadības un uzmundrinājuma, tad tas noteikti nepieciešams pēdējo dienu briesmās, kad savu zemisko līdzekļu pielietošanā ļaunās varas sasniegušas visaugstāko pakāpi, kas ar saviem meistarīgajiem viltojumiem un kārdinājumiem mēģinās pavest, ja tas būtu iespējams, pat izredzētos. Tāpēc pravietojumi par Svētā Gara izliešanu sevišķi piemēroti draudzei par labu tieši pēdējās dienās.

Tomēr vispārējā kristīgā literatūra parasti māca, ka garīgās dāvanas domātas tikai apustuļu laikam, jo tās esot dotas vienīgi Evaņģēlija sēklas iesēšanai, un ka pēc tam, kad Evaņģēlijs ir izplatīts, šīs dāvanas vairs nav bijušas vajadzīgas un tāpēc tik ātri no draudzes pazudušas. Bet apustulis Pāvils sava laika kristiešus brīdināja, ka “ļaunuma noslēpums” jau sācis darboties un pēc viņa aiziešanas starp tiem “iebruks plēsīgi vilki, kas ganāmo pulku nesaudzēs”. No draudzes “vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi”. (Ap.d.20:29.30) Tāpēc nevar būt, ka dāvanas, kas draudzei dotas tās aizsargāšanai pret šo ļaunumu, kā nevajadzīgas būtu zudušas tieši tad, kad šo dāvanu klātbūtne un palīdzība ir vēl vairāk nepieciešama nekā laikā, kad draudzes vidū darbojās apustuļi.

Mēs atrodam tālākus Pāvila izteicienus Korintas draudzei, kas rāda, ka vispārpieņemtie jēdzieni par īslaicīgām garīgām dāvanām nav pareizi. Viņš norāda uz atšķirību starp tagadējo nepilnīgo stāvokli un godības pilno nemirstību, ko ticīgie beidzot sasniegs. 1. Kor. 13:9,10 viņš saka: “Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.” Viņš ilustrē tagadējo stāvokli, salīdzinādams to ar bērnību un tai piemītošām vājībām, bērnišķām domām un rīcību, bet pilnības stāvokli pielīdzina vīra gadiem ar attiecīgi [26] skaidrāku izpratni, briedumu un spēku.

Garīgās dāvanas viņš pieskaita lietām, kas mums nepieciešamas pašreizējā nepilnīgajā stāvoklī, bet kuras vairs nebūs vajadzīgas, kad būs sasniegta pilnība.

“Mēs tagad visu redzam mīklaini kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tikai pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.” (1. Kor. 13:12) Pēc tam viņš runā par žēlastības dāvanām, kuras mums būs mūžīgā pilnības stāvoklī, tās ir — ticība, cerība, mīlestība. “(..) šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Kor. 13:12)

Ar to tiek izskaidrots astotais pants: “Mīlestība nekad nebeidzas.” Tas nozīmē, ka patiesā mīlestība turpināsies mūžīgi, jo tā ir nākamā nemirstīgā cilvēka vainagojošā īpašība; bet pravietojumi “mitēsies”, jo būs pienācis laiks, kad pravietojumi vairs nebūs vajadzīgi un praviešu Gara dāvana vairs netiks lietota kā draudzes palīglīdzeklis; “un valodas beigsies”, tas ir — valodu dāvana vairs nebūs vajadzīga; “un atzīšana mitēsies” — atzīšana, ne abstraktā nozīmē, bet kā sevišķa garīga dāvana, kļūs nevajadzīga, jo mūžīgā dzīvē mēs saņemsim pilnīgu atziņu.

Ja nu mēs pieņemam, ka garīgās dāvanas mitējušās ar apustuļu laikiem un ka tās vairs nav vajadzīgas, tad līdz ar to it kā atzīstam, ka apustuļu laiki ir bijuši vājie un draudzes bērnības laiki, kad uz visu skatījās kā tumsā caur spoguli; bet laiks, kur draudzē nāca plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēja un kad draudzē cēlās vīri, kas runāja nepareizas lietas, lai pieviltu mācekļus, ir laikmets, kas iezīmējas ar pilnīgu gaismu un pilnīgu atziņu, un ka tad izbeidzās nepilnīgie, bērnišķīgie apustuļu laiki ar savu neskaidro atziņu. Jāatceras, ka dāvanas izzūd tikai tad, kad sasniegts pilnīgāks stāvoklis, stāvoklis, kur turpmāk tās vairs nav vajadzīgas. Bet neviens ar skaidru saprātu pat uz mirkli nevar pieļaut domu, ka apustuļu [27] laiki garīgi atpaliek no tiem sekojošiem laikmetiem. Un, ja toreiz garīgās dāvanas bija nepieciešamas, tad arī tagad tās noteikti ir vajadzīgas.

Starp līdzekļiem, kurus apustulis uzskaita savās vēstulēs korintiešiem un efeziešiem, kā draudzei dotās “dāvanas” mēs atrodam “ganus, mācītājus, palīgus, valdītājus”, un par visām tām tiek runāts kā par draudzē vēl pastāvošām. Kāpēc tad nevarētu izpausties arī ticības, dziedināšanas, praviešu Gara un vēl citas dāvanas? Kas ir pilnvarots izšķirt, kuras garīgās dāvanas no draudzes izņemtas, jo iesākumā taču tās visas bija dotas vienlīdzīgā mērā?

Atklāsmes grāmatā 12:17 ietverts pravietojums, ka pēdējās dienās garīgās dāvanas tiks atjaunotas. Šīs Rakstu vietas pārbaude apstiprina pieminēto uzskatu.

Tekstā runāts par “atlikušajiem” (pēc Glika tulk.) no sievas sēklas. Tā kā sieva ir draudzes ainojums, tad viņas sēkla ir atsevišķie draudzes locekļi visos laikos. Un ar “atlikušiem” no viņas sēklas domāti pēdējie kristieši vai arī tie, kuri, Kristum nākot, vēl dzīvos virs zemes. Rakstu vieta tālāk ziņo, ka tie “tur Dieva baušļus un tiem ir Jēzus Kristus liecība”, bet Atklāsmes 19:10 paskaidro, ka “Jēzus liecība ir praviešu Gars”, kas jāsaprot kā 1. Kor. 12:9,10 minētā praviešu Gara dāvana.

Šo dāvanu piešķiršana draudzei nenozīmē, ka tās būtu dotas katram draudzes loceklim. Attiecībā uz šo punktu apustulis saka: “Vai visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? (..)” Atbilde ir: Nē, ne visi ir apustuļi, pravieši, skolotāji utt., bet šīs dāvanas ir sadalītas starp locekļiem, kā Dievam patīk. (1. Kor. 12:7,11) Un tomēr par šīm garīgajām dāvanām ir teikts, ka tās “Dievs ir devis draudzei”, un ja dāvana ir piešķirta kaut tikai vienam draudzes loceklim, tad var teikt, ka šī dāvana ir dota draudzei vai atrodas draudzē. Tāpēc arī pēdējā paaudzē jābūt Jēzus liecībai vai praviešu Gara dāvanai; un mēs ticam, ka tas tiešām tā arī ir.

Kāda cita Svēto Rakstu daļa, acīmredzot, domāta [28] pēdējām dienām, skaidri runā par tiem pašiem faktiem. 1. Tes. 5. nodaļu apustulis iesāk ar vārdiem: “Bet par laiku un stundu, brāļi, man jums nav jāraksta; jo jūs paši labi zināt, ka tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī.” 4. pantā viņš turpina: “Bet jūs, brāļi, nedzīvojiet tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis.” Un pēc tam viņš, dodot dažādus norādījumus par šo notikumu, starp citu saka: “Neapslāpējiet Garu, neniciniet pravietošanu; pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet.” (19.-21. p.) Tālāk 23. pantā viņš lūdz, lai tieši šiem cilvēkiem, kuriem ir darīšana ar pravietojumiem, gars, dvēsele un miesa visā pilnībā bezvainīgi tiktu pasargāti uz Kunga, Jēzus Kristus atnākšanas dienu.

Vai, ņemot vērā visu sacīto, mums nav tiesības ticēt, ka pēdējās dienās draudzē atklāsies praviešu Gara dāvana, ar ko tā saņems daudz gaismas un daudz savlaicīgu pamācību?

Visas lietas jāpārbauda ar apustuļa mērauklu — “pārbaudiet visu un labo paturiet”. Un viss jāapsver, vadoties no Pestītāja vārdiem: “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Pamatojoties uz šiem norādījumiem par praviešu Gara dāvanu draudzē, mēs šo darbu ieteicam nopietnām studijām tiem, kas tic, ka Bībele ir Dieva Vārds un draudze — miesa, kuras galva ir Kristus.
Ūrija Smits.

1. Iesākumā

Kāpēc tika pieļauts grēks?

[33] Dievs ir mīlestība. Viņa daba, Viņa likumi ir mīlestība. Tā tas vienmēr ir bijis un tā vienmēr būs. Augstais un Varenais, kas “dzīvo mūžīgi”, kura ceļi ir “paliekoši”, Tas nemainās. Pie Viņa “nav nekādas pārvērtības, ne ēnas no pārmaiņas”.

Radīšanas spēka izpausmē vienmēr ir atklājusies bezgalīga mīlestība. Dieva valdība sevī ietver svētību pilnību visām radītām būtnēm. Dziesminieks saka: “Tev ir spēcīgs elkonis, Tava roka ir stipra, Tava labā roka pacelta. Taisnība un tiesa ir Tava troņa pamati, žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā. Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak Kungs! Par Tavu Vārdu viņi līksmo arvien un gavilē par Tavu taisnību. Tu esi viņu spēka rota, (..). Tam Kungam pieder mūsu vairogs un Israēla Svētajam mūsu ķēniņš.” (Ps. 89:14-19)

Arī stāsts par lielo cīņu starp labo un ļauno no tā laika, kad tā sākās Debesīs, līdz galīgai sacelšanās apspiešanai un pilnīgai grēka izdeldēšanai, ir nemainīgās Dieva mīlestības atklāsme.

Veicot savu mīlestības darbu, Visuma Valdnieks nebija viens. [34] Viņam bija biedrs, līdzstrādnieks, kas spēja vērtēt Viņa nodomus un priecāties, darot laimīgas visas radītās būtnes. “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva un Dievs bija Vārds. Tas bija iesākumā pie Dieva.” (Jāņa 1:1,2) Kristus, Vārds, Dieva Vienpiedzimušais bija viens ar Mūžīgo Tēvu — vienots tieksmēs, raksturā, nodomos, — vienīgā Būtne, kas varēja izprast Dieva domas un Viņa nolūkus. “(..) Viņa vārds ir: “Brīnišķais padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Lielskungs.” (Jes. 9:5) “(..) kā izcelsme meklējama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos.” (Mihas 5:2) Un Dieva Dēls par sevi kā gudrību saka: “Es esmu bijusi tā Kunga rīcībā jau Viņa ceļu pašā sākumā; iekams Viņš kaut ko radīja, — es biju pie Viņa jau no pirmlaikiem. Iekams tas Kungs vēl nebija izveidojis zemi, (..) tad es biju pie Viņa, (..) man bija ikdienas savs prieks, un es it kā rotaļādamās nemitīgi darbojos Viņa priekšā.” (Sal. pam. 8:22-30)

Caur Kristu Tēvs radīja visas Debesu būtnes. “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu.” (Kol. 1:16) Eņģeļi ir Dieva kalpotāji, kurus apmirdz no Viņa klātbūtnes pastāvīgi plūstošā gaisma un kas kā uz spārniem steidzas izpildīt Viņa gribu. Bet Dieva svaidītais Dēls, “Viņa būtības attēls”, “Viņa godības atspulgs”, “nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu”, ir augstāks par visiem. “Augsts godības tronis no iesākuma” bija Viņa patvēruma vieta un “taisnības scepteris” bija Viņa valdības scepteris. (Ebr. 1:3,8) “Augstība un lieliskums iet Viņam pa priekšu, stiprums un godība mājo Viņa svētnīcā.” “(..) žēlastība un uzticība iet Tavā priekšā.” (Ps. 96:6; 89:15)

Tā kā mīlestības likums ir Dieva valstības pamats, tad visu saprātīgo būtņu laime atkarīga no pilnīgas saskaņas ar Viņa taisnības lielajiem pamatprincipiem. No visiem saviem radījumiem Dievs sagaida kalpošanu mīlestībā, kalpošanu, kuru izraisa Viņa rakstura vērtēšana. Dievam nepatīk uzspiesta paklausība, tādēļ Viņš visiem dāvā brīvu gribu, lai tie Viņam kalpotu labprātīgi.

[35] Kamēr visas radītās būtnes mīlestībā pakļāvās Dievam, Universā valdīja pilnīga saskaņa. Debesu pulki līksmojās, pildot sava Radītāja gribu. Tie priecājās, atstarojot tālāk Viņa godību un pasludinot Viņa slavu. Kamēr vien visu noteicošā vara bija mīlestība pret Dievu, arī mīlestība vienam pret otru palika skaidra un nesavtīga. Nekādi skarbi toņi netraucēja Debesu harmoniju. Bet tad šajā laimīgajā stāvoklī radās pārmaiņa. Kāda būtne sāka nelietīgi izmantot ikvienam radījumam piešķirto brīvību. Grēks iesākās pie tā, kuru Dievs pēc Kristus visvairāk godāja un kas spēkā un slavā stāvēja augstāk par visiem citiem Debesu iemītniekiem. Lucifers, “skaistā rīta zvaigzne”, bija pirmais starp sargājošiem ķerubiem, svēts un neaptraipīts. Viņš stāvēja Lielā Radītāja priekšā un nebeidzamās godības stari, kas ietina mūžīgo Dievu, dusēja arī uz viņu. “Tā saka Dievs tas Kungs: Tu, kas biji pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu (..). Tu biji svaidīts sargātājs ķerubs, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu.” (Ec. 28:12-15)

Pamazām Lucifers sevī sāka lolot paaugstināšanās tieksmi. Raksti saka: “Tava sirds kļuvusi lepna tava skaistuma dēļ, tu neklausīji vairs savai gudrībai aiz ārējā spožuma (..).” (Ec. 28:17) “Tu gan domāji savā prātā: Es (..) uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, (..) es būšu kā pats Visaugstākais!” (Jes. 14:13,14) Lai gan visa Viņa godība nāca no Dieva, šis varenais eņģelis sāka to pierakstīt sev. Neapmierināts ar savu stāvokli, kaut arī bija izcelts pāri visam Debesu pulkam, viņš uzdrošinājās iekārot sev godu, kāds pienācās vienīgi Radītājam. Tā vietā, lai mācītu citas radītās būtnes mīlestībā un uzticībā raudzīties uz Dievu kā uz Visaugstāko, Lucifers viņu kalpošanu un uzticību centās iegūt sev. Un, iekārodams godību, kādā mūžīgais Tēvs bija ietērpis savu Dēlu, šis eņģeļu valdnieks centās iegūt varu, kas pienācās vienīgi Kristum.

Līdz ar to Debesu pilnīgā saskaņa bija izjaukta. Lucifera vēlēšanās kalpot sev, bet ne Radītājam, izsauca bažas Debesu iemītniekos, kas saprata, ka augstākais gods pieder Dievam. Kopējās sanāksmēs eņģeļi vēl centās Luciferu atrunāt. [36] Dieva Dēls viņam norādīja uz Radītāja varenību, labvēlību un taisnīgumu un uz viņa likumu svētumu un nemainīgumu. Debesu kārtību bija noteicis pats Dievs un, to neievērojot, Lucifers apkaunoja Radītāju un izraisīja savu bojāeju, tomēr bezgalīgā mīlestībā un žēlastībā izteiktie brīdinājumi tikai vēl vairāk pamodināja pretošanās garu. Lucifers ļāva skaudībai pret Kristu gūt virsroku un savos nodomos kļuva vēl apņēmīgāks.

Apstrīdēt Dieva Dēla virsvaldību, tā apšaubot Radītāja gudrību un mīlestību, — tāds bija šī augstā eņģeļa nodoms. Šim mērķim viņš bija gatavs atdot visus varenā prāta spēkus, kurš tūlīt aiz Kristus bija pirmais Dieva lielo pulku vidū. Bet Tas, kurš vēlas, lai ikkatram Viņa radījumam būtu brīva griba, neatstāja nevienu nebrīdinātu attiecībā uz šiem maldiem, uz šķietamo gudrību, ar ko dumpinieks mēģināja sevi attaisnot. Pirms lielās cīņas sākuma visiem vajadzēja iegūt skaidru priekšstatu par Tā gribu, kura gudrība un pilnība bija viņu prieka avots.

Universa Valdnieks sasauca pie sevis visus Debesu pulkus, lai viņu klātbūtnē runātu par sava Dēla patieso stāvokli un norādītu uz savstarpējām attiecībām, kādas Viņš ir paredzējis visām radītajām būtnēm. Dieva Dēlam bija sava daļa pie Tēva troņa, un Viņus abus apņēma mūžīgā, ne no viena neatkarīgā Dieva godība. Ap troni sapulcējās svētie eņģeļi, liels, neskaitāms pulks, — “desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši” (Atkl. 5:11), visaugstākie eņģeļi, kalpotāji un pavalstnieki, līksmodamies Dieva tuvumā esošajā gaismā.

Sapulcinātajiem Debesu iemītniekiem Valdnieks paskaidroja, ka tikai Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, pilnībā var izprast Tēva nodomus un ka Viņam ir uzticēts īstenot Dieva gribas varenos norādījumus.

Dieva Dēls bija pildījis sava Tēva gribu, radot visus Debesu pulkus, un Viņam, tāpat kā Dievam, pienākas saņemt no radītajām būtnēm godu un pavalstnieku uzticību. Kristum vēl ar dievišķās varas palīdzību vajadzēja radīt Zemi un tās iedzīvotājus, tomēr Viņš šajā darbā necentās izcelties, rīkojoties pretēji Dieva plānam, bet gribēja paaugstināt vienīgi Dieva godu un īstenot Viņa labvēlības un mīlestības pilnos nodomus.

Eņģeļu pulki līksmi atzina Kristus pārākumu un, pakrītot Viņa priekšā pie zemes, izteica savu mīlestību un apbrīnu. Lucifers līdz ar tiem pakrita uz ceļiem, bet viņa sirdī norisinājās savāda karsta cīņa. Patiesība, taisnīgums un godīgums cīnījās pret skaudību un greizsirdību. [37] Šķita, ka uz laiku viņu sev līdzi aizrāva svēto eņģeļu iespaids. Kad tūkstošiem priecīgu balsu lika atskanēt slavas dziesmām visā melodiskajā varenībā, ļaunais gars tika it kā pārvarēts; neizsakāma mīlestība ieskanējās visā viņa būtnē; pilnīgā saskaņā ar pārējiem bezgrēcīgajiem pielūdzējiem arī viņa dvēsele plūda pāri mīlestībā uz Tēvu un Dēlu. Bet tad atkal viņu pārņēma lepnums un domas par savu godu. Atgriezās vēlēšanās būt pirmajam, un no jauna tika piekoptas skaudīgas jūtas pret Kristu. Luciferam piešķirtais augstais gods netika vērtēts kā Dieva sevišķa dāvana un tāpēc arī neizraisīja pateicību Radītājam. Viņš lepojās savā spožumā un varenībā, kārojot kļūt līdzīgs Dievam. Debesu pulki viņu mīlēja un cienīja; eņģeļi priecājās pildīt viņa pavēles, un viņš vairāk par visiem bija ietērpts gudrībā un slavā. Tomēr Dieva Dēls tika izcelts augstāk par viņu, spēka un autoritātes ziņā kā viens ar Tēvu. Viņam ar Tēvu bija kopīgi nodomi, bet Lucifers Dieva nodomus nespēja izprast. Un tā šis varenais eņģelis jautāja: “Kāpēc Kristum jābūt augstākajam? Kāpēc Viņš tiek godāts vairāk par Luciferu?”

Atstādams Tēva klātbūtnes tiešo tuvumu, Lucifers aizgāja izplatīt neapmierinātības garu eņģeļu vidū. Viņš strādāja vislielākajā noslēpumainībā un uz laiku savu patieso nolūku slēpa zem Dieva cienīšanas izskata. Tas netieši sāka apšaubīt likumus, kas pārvaldīja Debesu būtnes, liekot saprast, ka šie ierobežojumi, lai gan nepieciešami dažādo pasauļu iemītniekiem, eņģeļiem kā augstāk stāvošām būtnēm nebūtu vajadzīgi, jo viņu pašu gudrība ir pietiekošs vadonis. Viņi neesot tādi, kas varētu negodāt Dievu; visas viņu domas esot svētas un tāpēc tiem nav vairāk iespēju kļūdīties kā pašam Dievam. Dieva Dēla izcelšana līdzās Tēvam tika attēlota kā netaisna attiecībā pret Luciferu, kuram, kā tas tika prasīts, arī esot tiesības uz cieņu un godu. Ja šis eņģeļu lielkungs tikai varētu ieņemt tam patiesi pienākošos vietu, tad visi Debesu pulki iegūtu lielu labumu, jo viņš vēloties tiem nodrošināt brīvību. Bet tagad esot beigusies pat tā brīvība, kuru tie līdz šim baudīja, jo viņiem nozīmēts absolūts Valdnieks, kura autoritātei būs jāpakļaujas visiem. Šāda veida nenojaušamas viltības Lucifers veikli izsēja Debesu pagalmos.

[38] Kristus stāvoklī vai autoritātē nebija radusies nekāda pārmaiņa. Lucifera skaudība un nepareizie izskaidrojumi, viņa prasības pēc līdztiesīguma ar Kristu izraisīja nepieciešamību noteikt Dieva Dēla patieso stāvokli, bet tāds tas bija jau no iesākuma. Tomēr Lucifera viltīgā rīcība daudzus eņģeļus padarīja it kā aklus.

Izmantodams sev pakļauto svēto būtņu mīlošo paļāvību, viņš tik veikli ieviesa to prātā pats savu neuzticību un neapmierinātību, ka šis darbs pat nelikās aizdomīgs. Dieva nolūkus Lucifers attēloja nepareizā gaismā, — tos nepareizi iztulkojot un sakropļojot, lai izsauktu nevienprātību un neapmierinātību. Viņš viltīgā veidā lika saviem klausītājiem izteikt personīgās izjūtas un šos izteicienus atkārtoja, kad tie varēja sekmēt viņa nodomus, pierādot, ka eņģeļi pilnībā nepiekrīt Dieva vadībai. Pats it kā pilnīgi padodamies Dievam, viņš nostājās par to, ka izmaiņas Debesu likumos un kārtībā nepieciešamas dievišķās pārvaldības sistēmas nostiprināšanai. Cenzdamies izsaukt pretestību Dieva likumiem un izraisīt pakļauto eņģeļu prātos neapmierinātību, viņš šo neapmierinātību šķietami it kā vēlējās novērst un samierināt uztrauktos eņģeļus ar Debesu kārtību. Slepeni kūdot uz nesaskaņām un sacelšanos, viņš meistarīgi lika domāt, ka viņa dvēsele grib būt godīga un padevīga un ka viņš cenšas uzturēt saskaņu un mieru.

Reiz aizdegtais neapmierinātības gars darīja tālāk savu postošo darbu. Kaut arī ārēji tas neparādījās, tomēr nemanot eņģeļu starpā arvien vairāk pieauga domstarpības. Daži ar labpatiku uzņēma Lucifera slepenos mājienus par Dieva valdīšanu. Kaut arī līdz šim viņi pilnībā saskaņojās ar Dieva plānoto kārtību, tagad tie jau jutās neapmierināti un nelaimīgi, ka nevar izprast Viņa neizdibināmos nodomus; tie bija nemierā ar Dieva vēlēšanos izcelt Kristu. Viņi bija gatavi atbalstīt Lucifera prasību pēc vienādas autoritātes ar Dieva Dēlu. Godīgie un uzticīgie eņģeļi aizstāvēja Dieva lēmuma gudrību un taisnīgumu un centās to paskaidrot neapmierinātajiem. Kristus bija Dieva Dēls; Viņš bija viens ar Tēvu, kad eņģeļi vēl nebija izsaukti esamībā. Viņš vienmēr ir atradies pie Tēva labās rokas; Viņa pārākums, tik bagāts svētībām visiem, kuri nonāca Tā laipnajā pārvaldībā, līdz šim nekad nebija apšaubīts. [39] Debesu saskaņa vēl nekad nebija traucēta; kāpēc tad domstarpībām vajadzētu pastāvēt tagad? Uzticīgie eņģeļi spēja saskatīt, ka šī šķelšanās radīs briesmīgas sekas un, sirsnīgi lūdzot, tie deva padomu neapmierinātajiem atteikties no saviem nodomiem un parādīt godu Dievam, uzticīgi pakļaujoties Viņa virsvaldībai.

Lielā žēlastībā, jo tāds ir Viņa raksturs, Dievs ilgi pacieta Luciferu. Debesīs nekad iepriekš nebija parādījies nekāds neapmierinātības gars. Tas bija kaut kas jauns, savāds, noslēpumains, neaptverams. Lucifers pats no sākuma neizprata savu domu un izjūtu patieso dabu, jo kādu laiku viņš baidījās izteikt savas iztēles un prāta slēdzienus; tomēr šīs domas arī neatvairīja. Viņš neredzēja, kurp dodas. Lai to pārliecinātu par maldiem, tika pieliktas pūles, kādas spēj parādīt vienīgi bezgalīgā mīlestība un gudrība. Atklājās, ka viņa neapmierinātībai nav pamata, un tam ļāva saskatīt sacelšanās tālākās un galīgās sekas. Lucifers tika pārliecināts, ka ir kļūdījies. Viņš redzēja, ka “Kungs ir taisns visos savos ceļos un svēts visos savos darbos” (Ps. 145:17), ka dievišķie noteikumi ir taisni un viņam tie kā tādi jāatzīst visu Debesu iemītnieku priekšā. Ja viņš to būtu darījis, tad būtu izglābis sevi un daudzus eņģeļus. Šajā laikā tas vēl pilnīgi nebija atteicies pakļauties Dievam. Lai gan viņš bija atstājis savu vietu kā sedzošais ķerubs, tomēr, ja atgrieztos pie Dieva, atzītu Radītāja gudrību un piekristu pildīt viņam ierādīto vietu Dieva lielajā plānā, viņš tiktu iecelts atpakaļ savā vietā. Bija pienācis galīgās izšķiršanās brīdis; viņam vai nu pilnīgi jāpakļaujas dievišķai virsvaldībai vai arī atklāti jānostājas pret to. Viņš gandrīz jau apņēmās atgriezties, bet lepnums atturēja. Atklāti atzīt savu kļūdu un savas fantāzijas nepareizo lidojumu un pakļauties autoritātei, kuru viņš bija centies izskaidrot kā netaisnu, tāds upuris šķita par lielu būtnei, kura stāvēja tik augstā godā.

Žēlastības pilnais Radītājs gādīgā līdzcietībā mēģināja Luciferu un viņa sekotājus atturēt no samaitāšanas bezdibeņa, kurā tie gatavojās doties. Bet Dieva žēlastība tika iztulkota nepareizi. Uz Dieva lēnprātību Lucifers norādīja kā uz pierādījumu savam pārākumam, kā uz zīmi, ka Universa Valdnieks gatavs piekrist viņa apgalvojumiem. Eņģeļiem viņš paskaidroja, ka, nostājoties stingri kopā ar viņu, tie varētu iegūt visu, ko vien vēlas.[40] Viņš noteikti aizstāvēja savu nostāju un pilnīgi atdevās lielajai cīņai pret Radītāju. Tā Lucifers, “gaismas nesējs”, Dieva godības līdzdalībnieks, Viņa troņa sūtnis, pārkāpuma dēļ kļuva par sātanu, Dieva un visu svēto “pretinieku” un par to būtņu iznīcinātāju, kurus Debesis bija uzticējušas viņa vadībai un apsardzībai.

Ar nicināšanu atmezdams Dievam paklausīgo eņģeļu aizrādījumus un lūgumus, viņš tos nosauca par apkrāptiem vergiem. Kristum dāvātās priekšrocības tas izskaidroja kā netaisnu rīcību pret viņu un visiem Debesu pulkiem, paziņojot, ka ilgāk vairs nepakļausies šai viņa un citu Debesu būtņu apspiešanai. Viņš nekad vairs neatzīšot Kristus pārākumu, jo esot apņēmies pieprasīt sev pienākošos godu un uzņemties vadību pār visiem, kas viņam sekošot, un tiem, kas stāšoties viņa rindās, tas apsolīja jaunu un labāku pārvaldības veidu, tā lai visi varētu justies brīvi. Liels eņģeļu skaits izteica savu nodomu pieņemt viņu par savu vadoni. Apmāts no labvēlības, ar kādu tika uzņemti viņa pirmie soļi, Lucifers cerēja dabūt savā pusē visus eņģeļus, kļūt līdzīgs Dievam un iegūt sev visu Debesu pulku paklausību.

Bet Dievam uzticīgie eņģeļi turpināja aicināt viņu un viņa līdzjutējus pakļauties Dievam un norādīja uz neizbēgamajām sekām, ja viņi no tā atteiksies. Kas tos radījis, Tas var arī satriekt viņu spēku un ārkārtējā veidā sodīt šo pārdrošo sacelšanos. Neviens eņģelis nevar neko iegūt, pretojoties Dieva likumiem, kas ir tikpat svēti kā Viņš pats. Viņi brīdināja visus, lai tie neklausās Lucifera krāpjošajās domās un spiedoši aicināja viņu un tā sekotājus nekavējoši meklēt Dieva tuvumu un atzīt savu kļūdu Kunga gudrības un autoritātes apšaubīšanā.

Daudzi arī gribēja paklausīt šim padomam: nožēlot savu neapmierinātību un censties, lai Tēvs un Dēls tos savā labvēlībā atkal pieņem. Bet Lucifers jau bija sagatavojis citu viltus gājienu. Varenais dumpinieks tagad paskaidroja, ka viņu atbalstošie eņģeļi jau ir gājuši par tālu, lai grieztos atpakaļ; viņš pazīstot dievišķos likumus un zinot, ka Dievs tiem vairs nepiedos. Viņš paziņoja, ka visi, kas atkal pakļaušoties Debesu autoritātei, tikšot pazemoti goda un stāvokļa ziņā. Pats viņš esot apņēmies nekad vairs neatzīt Kristus autoritāti. Viņš teica, ka vienīgais tiem ejamais ceļš esot stingra nostāšanās par savu brīvību un labprātīgi nepiešķirto tiesību iegūšana ar varu.

Cik tālu tas attiecas uz pašu sātanu, tad viņš tiešām tagad bija aizgājis par tālu, lai atgrieztos, bet tā tas nebija ar tiem, kurus bija apžilbinājušas viņa viltības. Tiem labo eņģeļu padomi un lūgumi pavēra cerību durvis, un, ja viņi būtu ņēmuši vērā brīdinājumus, tad būtu izrāvušies no sātana cilpām. Bet virsroku ieguva lepnums, mīlestība uz savu vadoni un ilgas pēc neierobežotas brīvības, un dievišķās mīlestības un žēlastības lūgumi beidzot pilnīgi tika atmesti.

Dievs ļāva sātanam darboties, līdz neapmierinātības gars nobrieda par atklātu sacelšanos. Viņa plāniem vajadzēja attīstīties, lai visi redzētu, kāds ir tā patiesais raksturs un tieksmes. Lucifers kā svaidīts ķerubs tika augsti godāts. Debesu būtnes to ļoti mīlēja, un viņam bija spēcīgs iespaids. Dieva pārvaldības sistēma neaptvēra tikai Debesu iedzīvotājus, bet arī visas Viņa radītās pasaules, un Lucifers tagad tās bija nolēmis ieraut kopējā sacelšanās gaitā. Tā kā viņš spēja iedvesmot Debesu eņģeļus, tad varēja cerēt arī uz tālākiem panākumiem. Tas veikli un meistarīgi izklāstīja savu viedokli un mērķa sasniegšanai izlietoja viltu un izsmalcinātu krāpšanu. Šis pievilšanas spēks bija ļoti liels. Ietērpies melu mētelī, tas ieguva daudz priekšrocību. Visa viņa rīcība tinās noslēpumā, tā ka eņģeļiem bija grūti atklāt darba patieso raksturu. Līdz galam neattīstījušos viņa rīcību nevarēja nosaukt par ļaunu; neapmierinātība neizskatījās pēc sacelšanās. Pat Dievam uzticīgie eņģeļi nespēja pilnībā izprast tā raksturu vai saskatīt ieņemtās nostājas gala rezultātu.

No sākuma Lucifers savas kārdināšanas kārtoja tā, lai pats izskatītos tīrs un nevainīgs. Eņģeļus, kurus nespēja iegūt savā pusē, tas apvainoja vienaldzībā, ka tie neinteresējās par Debesu būtņu laimi. Dievam uzticīgos eņģeļus viņš apvainoja tieši tajā darbā, kuru pats darīja. Viņa gudrība izpaudās Dieva nodomu veiklā sarežģīšanā. Visas vienkāršās lietas tas ietina noslēpumā un, viltīgi sagrozot patiesību, centās apšaubīt visskaidrākos Jehovas norādījumus. Un viņa augstais stāvoklis, kas tik cieši bija saistīts ar dievišķo valdīšanas kārtību, viņa izskaidrojumiem piešķīra lielu spēku.

Dievs varēja izlietot tikai tādus līdzekļus, kas saskanēja ar patiesību un taisnību, bet sātans izlietoja to, ko Dievs neatzina — glaimus un viltības.[42] Viņš bija centies sagrozīt Dieva vārdus un nepareizi izskaidrot Viņa valdīšanas kārtību, pastāvot uz to, ka Dievs nerīkojas taisnīgi, uzspiežot eņģeļiem likumu ievērošanu, ka, prasot no saviem radījumiem pakļautību un paklausību, Viņš meklē vienīgi savu godu. Tāpēc radās nepieciešamība Debesu iemītniekiem un visām pasaulēm parādīt, ka Dieva valdība ir taisna un Viņa likumi pilnīgi. Sātans izlikās, ka tieši viņš meklē plašā Universa labklājību. Lai visi izprastu varmākas patieso raksturu un īstos nolūkus, viņam bija jādod laiks, kad tas sevi atklātu savos ļaunajos darbos.

Nesaskaņās, kas Debesīs radās viņa rīcības dēļ, tas apvainoja Dieva valdību. Viņš paskaidroja, ka viss ļaunums rodas no dievišķās pārvaldes iekārtas, un apgalvoja, ka gribot vienīgi uzlabot Jehovas valdīšanas likumus. Tāpēc Dievs viņam ļāva atklāt savu prasību raksturu un realizēt dzīvē iepriekš izteiktos grozījumus dievišķajos likumos, lai to notiesātu viņa paša darbi. Sātans jau no sākuma bija apliecinājis, ka nav nostājies pret Dievu, tāpēc to vajadzēja atmaskot visa Universa priekšā.

Pat tad, kad viņš jau bija izmests no Debesīm, Bezgalīgā Gudrība sātanu vēl neiznīcināja. Tā kā Dievam ir pieņemama vienīgi kalpošana mīlestībā, tad Viņa radīto būtņu uzticībai jābalstās uz pārliecību par Viņa labvēlību un taisnīgumu. Debesu un citu pasauļu iemītnieki vēl nevarēja saprast grēka dabu un tā sekas, tāpēc sātana pazudināšanā viņi nesaskatītu Dieva taisnīgumu. Ja tas tiktu tūlīt iznīcināts, tad daži Dievam kalpotu vairāk aiz bailēm, nekā no mīlestības. Krāpnieka iespaids nebūtu pilnīgi iznīcināts, ne arī pilnīgi izravēts sacelšanās gars. Lai apsūdzību pret Dieva valdību visi spētu saskatīt pareizā gaismā un lai Dieva taisnība, žēlastība un Viņa likumu nemainība vairs nekad netiktu apšaubīta, sātana nodomiem vajadzēja atklāties daudz pilnīgāk.

Sātana sacelšanās darbam vajadzēja kļūt par mācību visam Universam uz mūžīgiem laikiem — kā mūžīgai liecībai [43] par grēka raksturu un tā briesmīgajām sekām. Sātana valdīšanas iznākumā sekas pie cilvēkiem un eņģeļiem rādīs, kādi augļi ir dievišķās autoritātes atmešanai. Tām jāatklāj, ka tieši no Dieva valdīšanas ir atkarīga visu Viņa radījumu labklājība. Tā šīs briesmīgās sacelšanās mēģinājuma vēsturei jākļūst par mūžīgu aizsarglīdzekli visām svētām būtnēm, pasargājot tās no nepareiziem uzskatiem par pārkāpuma raksturu un atturot no tam sekojošās grēkošanas un ciešanām.

Kas valda Debesīs, Tas galu redz jau iesākumā, Tam atklāti pagātnes un nākotnes noslēpumi; aiz sāpēm, tumsas un iznīcības, ko nes grēks, Viņš redz savu mīlestības un svētības nodomu piepildīšanos. Lai gan “padebeši un tumsa ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti”. (Ps. 97:2) Un kādā dienā to sapratīs visi uzticīgie un neuzticīgie Universa iemītnieki. “Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus. Viņš ir taisns un patiess.” (5. Moz. 32:4)

Radīšana

[44] “Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu.” “Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps. 33:6,9) “Tu pamatoji zemi uz stipriem balstiem, ka tā nesvārstās ne mūžam.” (Ps. 104:5)

Zeme, iznākot no Radītāja rokām, bija brīnišķīgi skaista. Tās virsu rotāja kalni, pakalni un līdzenumi, kurus šķīra varenas straumes un jauki ezeri; tomēr kalni nebija stāvām kraujām un drausmīgām klinšu sienām un bezdibeņiem, kā tas ir tagad. Asās, robotās iežu šķautnes sedza auglīga zeme ar savu bagātīgo augu valsti. Nebija riebīgu purvu un neauglīgu tuksnešu. Kur vien acis vērās, skatu iepriecināja grezni krūmi un krāšņas puķes. Augstienes klāja vareni koki, daudz, daudz majestātiskāki nekā tagad. Gaiss bija tīrs un veselīgs, bez jebkāda kaitīga piesārņojuma. Visa ainava krāšņumā pārspēja vislabāk iekārtotos parkus. Eņģeļu pulki priecīgi raudzījās uz šo skatu un līksmojās par Dieva brīnišķajiem darbiem.

Kad esamībā bija izsaukta zeme ar miermīlīgajiem zvēriem un nevainojamo augu valsti, uz skatuves uznāca Radītāja darbu vainagojošā būtne, cilvēks, kuram šī krāšņā pasaule arī tika gatavota. Viņam tika dota pārvaldība pār visu, ko vien acs varēja ieraudzīt, jo Dievs teica: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda (..) pār visu zemi (..). Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1. Moz. 1:26,27)

Šajā rakstvietā ļoti skaidri norādīta cilvēku cilts izcelšanās. Dieva ziņojums ir tik vienkāršs, ka tur nav vietas nekādiem maldīgiem secinājumiem. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Te nav nekāda noslēpuma, nav nekāda pamata pieņemt, ka cilvēks radies, pateicoties lēnai attīstībai no zemākām formām, no dzīvniekiem vai no augu valsts. [45] Tādas mācības noniecina lielo Radītāja darbu, piemērojot to cilvēku šaurajiem priekšstatiem. Cilvēki tik ļoti kāro noliegt Dievu kā pasaules Valdnieku, ka ir pat gatavi pazemot paši sevi un atņemt cilvēkam tā izcelsmes cieņu. Viņam, kas pār mums izplētis zvaigznēm nosētās debesis un radījis krāšņām puķēm klātos laukus, kas zemi un debesis piepildījis ar sava spēka brīnumiem, pietika spēka radīt būtni, kas ir to roku cienīga, kuras tai deva dzīvību un ielika par valdnieku jaunajā, skaistajā pasaulē.

Cilvēku ciltsraksts, kā mums to ziņo dievišķā iedvesma, nenorāda uz attīstību no mikroorganismiem, moluskiem vai četrkājainiem dzīvniekiem, bet gan tieši uz lielo Radītāju. Kaut arī no pīšļiem veidots, Ādams bija “Dieva dēls”. (Lūk. 3:38)

Viņš tika iecelts kā Dieva pārstāvis pār zemākās šķiras būtnēm. Tās nespēja izprast vai atzīt Dieva virsvaldību, tomēr spēja mīlēt cilvēku un viņam kalpot. Dziesminieks saka: Tu “esi to darījis par valdnieku pār saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: (..) lauka zvērus, (..) putnus zem debesīm, (..)un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā”. (Ps. 8:7-9)

Cilvēkam vajadzēja līdzināties Dievam ne tikai pēc ārējā izskata, bet arī raksturā. Vienīgi Kristus ir Tēva “patiesais attēls”, (Ebr. 1:3) tomēr cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības. Viņa daba bija saskaņā ar Dieva gribu. Viņa prāts spēja izprast dievišķās lietas. Viņa tieksmes bija tīras; vēlmes un izjūtas pārvaldīja saprāts. Viņš bija svēts un laimīgs, nesot sevī Dieva līdzību un dzīvojot pilnīgā paklausībā Viņa prātam.

Iznākot no Radītāja rokām, cilvēks bija augumā liels un pilnīgi simetriski veidots. Viņa sejā staroja veselība un gaišs dzīves prieks. Ādams bija daudz lielāks par ļaudīm, kas tagad dzīvo uz zemes. Ieva augumā bija nedaudz mazāka, tomēr pilnīga un skaista. [46] Bezgrēcīgajam pārim nebija mākslīgi darinātu drēbju; viņus ietērpa gaismas un godības apsegs, kādu nēsā eņģeļi. Kamēr tie paklausīja Dievam, šis gaismas tērps viņiem netika atņemts.

Pēc Ādama radīšanas pie viņa veda ikvienu dzīvu radījumu, lai viņš tam dotu vārdu. Ādams redzēja, ka katram no tiem bija savs draugs, “bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu”. (1. Moz. 1:20) Starp visām radītajām būtnēm, kuras Dievs bija radījis virs zemes, nebija nevienas, kas līdzinātos cilvēkam. “Un Dievs tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.” (1. Moz. 2:18) Cilvēks nebija radīts dzīvei vientulībā; tā bija sabiedriska būtne. Bez drauga visas lieliskās ainavas un aizraujošais darbs Ēdenē nedotu tam pilnīgu laimi. Pat satiksme ar eņģeļiem neapmierinātu ilgas pēc līdzjūtības un biedra tuvuma. Neatradās neviena viņam līdzīga radījuma, kas to mīlētu un kuru viņš mīlētu.

Dievs pats deva Ādamam draugu. Viņš sagādāja tam palīgu, “kas būtu ap viņu” — kas viņam atbilstu, kādu, kas derēja tam par biedru un varēja dalīties mīlestībā un visās izjūtās. Ieva tika radīta no Ādama sāniem izņemtas ribas, rādot, ka tā nevar valdīt pār vīru un nav arī kājām minama kā mazvērtīgāka, bet nolikta tam blakus kā līdzīga, lai viņš to mīlētu un aizsargātu. Kā daļai no vīra, kaulam no viņa kauliem, miesai no viņa miesas — tai vajadzēja kļūt par viņa otro “es”, norādot uz ciešo savienību un savstarpējo pieķeršanos, kādai jāpastāv viņu attiecībās. “Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā (..).” (Ef. 5:29) “Tāpēc vīrs atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” (1. Moz. 2:24)

Dievs iesvētīja pirmo laulību. Tā šī iestādījuma dibinātājs ir Universa Radītājs. “Laulībai jābūt godīgai (..).” (Ebr. 13:4, pēc Glika tulk.) Tā ir viena no pirmajām dāvanām, ko Dievs deva cilvēkiem, un viens no diviem iestādījumiem, kurus Ādams pēc grēkā krišanas paņēma līdzi aiz paradīzes vārtiem. Ja laulībā tiek ievēroti dievišķie principi, tad tā ir svētība; tā gādā par cilvēces nesamaitātību un laimi, apmierina cilvēka ilgas pēc sabiedrības un paaugstina viņa miesīgo, garīgo un tikumisko dabu.

“Un Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.” (1. Moz. 2:8) [47] Viss Dieva radītais bija pilnīgs savā skaistumā, un šķita, ka svētā pāra laimei nekā netrūkst, tomēr Radītājs tiem deva vēl vienu savas mīlestības pierādījumu, to mājvietai iekārtodams īpašu dārzu. Šajā dārzā auga dažādi koki, un daudzi no tiem nesa garšīgus, aromātiskus augļus. Tur bija jaukais vīnogulājs, kas, augšup tiekdamies, izskatījās ļoti skaists, savos noliektajos zaros slēpjot dažāda lieluma un krāsu niansēs valdzinošas ogas. Ādamam un Ievai, izlokot zarus, vajadzēja izveidot lapeni, radot sev mājokli no augošajiem kokiem, kuru zarus sedza lapu zaļums un augļu bagātība. Tur bija dažādas, izšķērdīgā krāsu bagātībā veidotas smaržīgas puķes. Dārza vidū stāvēja dzīvības koks, savā krāšņumā varenāks par visiem citiem kokiem. Tā augļi izskatījās līdzīgi zelta un sudraba āboliem, un tiem bija vara dot mūžīgu dzīvību.

Tagad radīšanas darbs bija pabeigts. “Tā tika pabeigtas debesis un zeme, un visi to pulki.” (1. Moz. 2:1) “Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs. “ (1. Moz. 1:31) Uz zemes ziedēja Ēdene. Ādamam un Ievai bija brīva pieeja pie dzīvības koka. Nekāds grēka traips vai nāves ēna nebojāja jauko radību. “(..) rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja.” (Īj. 38:7)

Lielais Jehova bija licis pamatus Zemei; Viņš visu pasauli bija tērpis skaistumā un piepildījis to ar cilvēkam derīgām lietām; Viņš bija radījis visus brīnumus jūrā un uz zemes. Radīšanas darbs tika pabeigts sešās dienās. “Un Dievs (..) atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.” (1. Moz. 2:2,3) Dievs ar apmierinātību lūkojās uz savu roku darbu. Viss bija pilnīgs, sava dievišķā Radītāja cienīgs; un Viņš dusēja ne tāpēc, ka bija noguris, bet tāpēc, ka atrada labpatiku pie savas gudrības un labvēlības augļiem un pie savas godības izpausmes.

Pēc tam, kad Dievs septītajā dienā bija dusējis, Viņš to iesvētīja, tas nozīmē — Viņš to atšķīra kā atpūtas dienu cilvēkiem. Sekojot Radītāja piemēram, cilvēkam vajadzēja šajā svētajā dienā dusēt, lai, aplūkojot debesis un zemi, tas domātu par Dieva lielo radīšanas darbu un lai, vērojot Dieva lielās gudrības un laipnības pierādījumus, viņa sirds pildītos ar mīlestību un godbijību pret savu Radītāju.

Uzliekot savu svētību nedēļas septītajai dienai, Dievs Ēdenē izveidoja pieminekli radīšanas darbam. [48] Sabats tika nodots Ādamam kā visas cilvēces tēvam un pārstāvim. Tā ievērošana no visu uz zemes dzīvojošo radīto būtņu puses norādītu uz pateicības pilnu atziņu, ka Dievs ir viņu Radītājs un pilntiesīgs Valdnieks un tie kā Viņa roku darbs padoti Viņa autoritātei. Tā šis iekārtojums kā kādi atceres svētki tika nodots cilvēcei. Tajā nebija nekā no ēnas kalpošanas un arī nekā tāda, kas attiektos tikai uz vienu tautu.

Dievs redzēja, ka Sabats cilvēkiem bija nepieciešams pat Paradīzē. Vienā no septiņām dienām tiem vajadzēja nolikt pie malas savas personīgās intereses un nodomus, lai pilnīgāk aplūkotu Dieva darbus un pārdomātu par Viņa varenību un laipnību. Sabats bija vajadzīgs, lai dzīvāk atcerētos Dievu un pamostos pateicības jūtas, jo viss, kas viņiem piederēja un kas tos iepriecināja, nāca no labdarīgās Radītāja rokas. Dievs grib, lai Sabats cilvēka prātu virzītu uz pārdomām par Dieva radīšanas darbu. Daba runā uz tiem un sludina, ka ir viens dzīvs Dievs, visu lietu Radītājs un Pārvaldnieks.

“Debesis daudzina Dieva godu, izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu.” (Ps. 19:2,3) Skaistums, kas apņem zemi, ir Dieva mīlestības pierādījums. Mēs to varam redzēt mūžīgajos kalnos, cēlajos kokos, plaukstošajos pumpuros un tik smalkajos ziedos. Tas viss liecina par Dievu. Vienmēr norādīdams uz To, kas visu radījis, Sabats aicina cilvēkus atvērt lielo dabas grāmatu un vērot tajā Radītāja gudrības, varenības un mīlestības atklāsmes.

Lai gan mūsu pirmie vecāki bija radīti svēti un nevainīgi, tie tomēr nestāvēja ārpus iespējas darīt ļaunu. Dievs viņus radīja kā savus pārstāvjus ar brīvu tikumisko apziņu, spējīgus novērtēt Viņa rakstura skaistumu un Viņa prasību taisnīgumu, pilnīgi brīvus paklausīt vai nepaklausīt. Tie varēja priecāties satiksmē ar Dievu un svētajiem eņģeļiem, bet pirms mūžības nodrošinājuma tiem vēl vajadzēja izturēt uzticības pārbaudi. Jau cilvēka pirmajās dienās tika likti ierobežojumi patmīlīgu tieksmju apmierināšanai, šai liktenīgajai iegribai, kas slēpjas sātana krišanas pamatos. Atzīšanas koks, kas atradās dārza vidū blakus dzīvības kokam, bija mūsu pirmo vecāku paklausības, mīlestības un uzticības pārbaudes akmens. Viņi varēja brīvi ēst no visiem dārza koku augļiem, bet [49] no šī koka tiem bija aizliegts baudīt ar nāves soda piedraudējumu. Tāpat viņi tika pakļauti arī sātana kārdinājumiem. Ja pārbaudījumu izturētu, viņus beidzot nostādītu ārpus sātana varas robežām un tie mūžīgi varētu priecāties Dieva labvēlībā Dievs cilvēku pakļāva likumam kā eksistences obligātam nosacījumam. Tas tagad bija dievišķās valsts pavalstnieks, bet bez likuma nevar pastāvēt neviena valdība. Dievs gan varēja radīt cilvēku, kas nespētu pārkāpt Viņa likumus, Viņš varēja aizturēt Ādama roku, lai tas neaizskartu aizliegto augli; bet tādā gadījumā cilvēks nebūtu brīva apzinīga būtne, bet tikai automāts. Bez brīvas izvēles viņa paklausība nebūtu labprātīga, bet uzspiesta. Tad nevarētu notikt rakstura veidošanās. Tāds stāvoklis neatbilstu Dieva plānam attiecībā uz citu pasauļu iedzīvotājiem. Tas būtu cilvēka kā saprātīgas būtnes necienīgi un dotu iemeslu sātanam apvainot Dievu patvaļīgā rīcībā.

Dievs cilvēku radīja taisnu, piešķirot tam cēlas rakstura īpašības, bez tieksmēm uz ļaunu. Viņš to apveltīja ar augstu saprašanu un iepazīstināja ar visu, kas nepieciešams uzticīgam pavalstniekam. Mūžīgas laimes nosacījums bija pilnīga un pastāvīga paklausība. Ievērojot šo nosacījumu, tas varēja saglabāt pieeju pie dzīvības koka.

Pirmo vecāku dzīves vietai vajadzēja kļūt par paraugu citām mītnēm, kad viņu bērni izietu piepildīt zemi. Šī paša Dieva roku greznotā mājvieta nebija nekāda ievērojama pils. Cilvēki šodien savā lepnībā priecājas par varenām un dārgām celtnēm un lielās ar savu roku darbu, bet Ādamu Dievs ielika dārzā. Tas bija viņa dzīvoklis. Zilā debess — kā telts jumts; zeme ar bagātīgo ziedu segu un zaļumu kalpoja par grīdu; un krāšņi lapoti koki to norobežoja no apkārtnes. Sienas greznoja brīnišķīgi rotājumi — Lielā Meistara rokudarbs. Svētā pāra apkārtnē bija ietverta visiem laikiem domāta mācība, ka patiesa laime atrodama nevis lepnumā un greznībā, bet savienībā ar Dievu Viņa radītajos darbos. Ja cilvēki mazāk vērības veltītu mākslīgām lietām un piekoptu lielāku vienkāršību, tad viņi daudz vairāk atbilstu Dieva nodomam, tos radot. [50] Lepnība un augstprātība nekad nav apmierināma, un patiesi gudrie ļaudis īstu cildenu prieku atradīs tajos līksmības avotos, kurus Dievs nolicis ikkatra sniedzamības robežās.

Ēdenes iedzīvotājiem vajadzēja rūpēties par dārzu, to kopt un sargāt. Viņu nodarbošanās nebija nogurdinoša, bet patīkama un iedvesmojoša. Darbu Dievs cilvēkam deva par svētību, lai vingrinātu prātu, stiprinātu miesu un attīstītu savas spējas.

Fiziskā un garīgā darbā Ādams atrada sev augstāko apmierinājumu.

Kad nepaklausības dēļ viņš tika padzīts no savas skaistās dzimtenes un bija spiests apstrādāt nepakļāvīgo zemi, lai iegūtu dienišķo maizi, tad atkal tieši šis darbs, lai gan tik atšķirīgs no patīkamās nodarbošanās dārzā, bija kā laimes avots un aizsarglīdzeklis pret kārdinājumiem. Ļoti maldās tie, kas darbu uzskata par lāstu, kaut arī tas būtu smags un nogurdinošs.

Bagātnieki bieži vien ar nicināšanu noraugās uz strādnieku šķiru, bet tas ir pilnīgā pretstatā Dieva nodomam, radot cilvēku. Kas gan ir visbagātāko vīru īpašumi, salīdzinot ar mantojumu, ko saņēma dižciltīgais Ādams? Un tomēr Ādamam nevajadzēja palikt bezdarbībā. Zinādams, kas nepieciešams cilvēka laimei, mūsu Radītājs tam deva darbu. Īsts dzīves prieks atrodams vienīgi pie strādīgiem ļaudīm. Arī eņģeļi čakli darbojas, kalpojot kā Dieva sūtņi pie cilvēkiem. Radītājs nekur nav paredzējis neko nedodošu, laisku dzīvi.

Kamēr Ādams un viņa dzīvesdraugs bija uzticīgi Dievam, tiem atļāva pārvaldīt zemi. Viņiem bija dota neierobežota virsvaldība pār visu dzīvo radību. Lauva un jērs mierīgi rotaļājās viņu tuvumā vai kopā apgūlās pie to kājām. Bez bailēm ap tiem lidoja laimīgie putni, un, kad atskanēja viņu slavas dziesmas par godu Radītājam, tām pievienojās arī Ādams un Ieva, — par visu pateikdamies Tēvam un Dēlam.

Svētais pāris nebija tikai kā bērni Dieva tēvišķajā aizgādībā, bet arī skolnieki, kas saņēma mācības no sava visu zinošā Radītāja. Viņus apmeklēja eņģeļi, un tie varēja satikties ar Radītāju, jo to starpā vēl nebija nostājušās nekādas ēnas. Viņos kūsāja dzīvības koka sniegtā enerģija, un to prāta spējas bija tikai nedaudz mazākas nekā eņģeļiem. Redzamās pasaules noslēpumi — un tās Būtnes “(..) brīnumu pilnie darbi (..)”, kas pilnīga savā gudrībā, (Īj. 37:16) — sniedza neizsmeļamas pamācību un prieka iespējas. [51] Likumus un dabas norises, kas pētnieku prātus nodarbinājušas sešus gadu tūkstošus, viņiem izskaidroja pats bezgalīgi varenais Celtnieks un visu lietu Uzturētājs. Viņi sarunājās ar lapām, puķēm un kokiem un ielūkojās ikvienas dzīvības noslēpumā. Ar katru dzīvo radījumu, sākot no varenā leviatāna, kas rotaļājās ūdenī, un beidzot ar niecīgāko kukainīti, kas lidinājās saules staros, Ādamam bija tuva saskare. Katram viņš bija devis savu nosaukumu un pazina tā raksturu un ierašas. Debesu godība, neskaitāmās pasaules savos riņķojumos (Īj. 37:16), gaismas un skaņu noslēpumi, diena un nakts — tas viss bija mūsu pirmo vecāku studiju lauks. Uz katras lapiņas mežā, uz katra akmens kalnā, uz katras mirdzošās zvaigznes, uz zemes, gaisā un pie debesīm, visur viņi redzēja Dieva parakstu. Radībā pastāvošā kārtība un brīnišķā saskaņa tiem stāstīja par bezgalīgo gudrību un varenību. Viņi pastāvīgi atklāja kaut ko īpašu, kas to sirdi pildīja ar dziļāku mīlestību un izraisīja jaunas pateicības izjūtas.

Ja vien tie būtu palikuši uzticīgi dievišķajiem likumiem, tad pastāvīgi pieaugtu arī viņu zināšanas, spējas mīlēt un priecāties. Viņi nepārtraukti atklātu jaunus atziņu dārgumus, jaunus laimes avotus un iegūtu arvien skaidrāku izpratni par nebeidzamo un neizmērojamo Dieva mīlestību.

Kārdināšana un krišana

[52] Kad sātanam vairs nebija atļauts celt nemieru Debesīs, viņa naids pret Dievu atrada sev jaunu darba lauku, kaļot plānus cilvēces bojāejai. Svētā pāra mierā un laimē viņš vēroja tādu prieka ainu, kas tam pašam uz visiem laikiem bija zudusi. Skaudības dzīts, viņš nolēma sakūdīt tos uz nepaklausību un tad pār tiem kā grēciniekiem izsaukt attiecīgu sodu. To mīlestību viņš apņēmās pārvērst neuzticībā un viņu slavas dziesmas — pārmetumos savam Radītājam. Ar to viņš šīs nevainīgās būtnes plānoja ne tikai aizraut sev līdzi ciešanās, bet arī atņemt Dievam godu un apbēdināt Debesis.

Mūsu pirmie vecāki tika brīdināti par tiem draudošajām briesmām. Debesu sūtņi tos iepazīstināja ar sātana slazdiem un pazudinošajiem nodomiem, kā arī ar viņa paša krišanas stāstu. Viņi tiem atklāja dievišķās pārvaldes raksturu, ko ļaunuma lielkungs vēlējās sagraut. Sātans un viņa pulki krita, nepaklausot Dieva taisnajām prasībām. Cik svarīgi tādēļ, lai Ādams un Ieva šos likumus cienītu, jo, tikai tos ievērojot, bija iespējams saglabāt kārtību un taisnīgas savstarpējas attiecības!

Dieva likumi ir tikpat svēti kā Viņš pats. Tie ir Viņa gribas atklāsme, Viņa rakstura noraksts, dievišķīgās mīlestības un gudrības izpausme. Radības harmonija atkarīga no pilnīgas visu dzīvo un nedzīvo lietu saskaņas ar Radītāja likumiem. Dievs ir iecēlis likumus, lai tie pārvaldītu ne tikai ikvienu dzīvo būtni, bet arī visas norises dabā. Viss atrodas zem stingras likumības, ko neviens nedrīkst ignorēt. Dabā visu kārto dabas likumi, tikai cilvēks, vienīgais no visām dzīvajām būtnēm virs zemes, ir atbildīgs arī tikumības principu priekšā. Cilvēkam, radības kronim, Dievs devis spējas saprast Viņa prasības, Viņa likumu taisnīgumu un lietderību un aptvert tam saistošos svētos noteikumus, tādēļ no cilvēka tiek prasīta nesatricināma paklausība.

Tāpat kā eņģeļi, arī Ēdenes iemītnieki tika pakļauti pārbaudei [53] un savu laimīgo stāvokli varēja saglabāt tikai ar noteikumu, ja paliek uzticīgi Dieva likumiem. Viņi varēja paklausīt un dzīvot vai nepaklausīt un iet bojā. Dievs tos bija darījis par bagātīgu svētību mantiniekiem, bet gadījumā, ja tie neievērotu Viņa gribu, tad Tas, kas nesaudzēja grēkā nonākušos eņģeļus, nevarēs saudzēt arī viņus; nepaklausot tie zaudēs visas dāvanas un pakļaus sevi iznīcībai un ciešanām.

Eņģeļi viņus brīdināja būt modriem pret sātana viltīgajiem nodomiem, jo viņš tos nenogurstoši pūlēsies ievilināt lamatās. Kamēr viņi paklausīs Dievam, ļaunais tiem nevarēs kaitēt, jo vajadzības brīdī palīgā tiks sūtīti Dieva eņģeļi. Ja viņi noteikti atvairīs sātana pirmos iečukstējumus, tad varēs justies tikpat droši kā Debesu sūtņi. Bet, ja tie tikai vienu vienīgu reizi padosies sātana kārdinājumam, viņu raksturs kļūs tik samaitāts, ka tie sevī vairs neatradīs ne spēku, ne gribu tam pretoties.

Par mīlestības un paklausības pārbaudes līdzekli Dievs nolika laba un ļauna atzīšanas koku. Attiecībā uz dārzā esošo augļu lietošanu Kungs bija atradis par labu dot tikai vienu aizliegumu, bet, ja tie šajā vienā gadījumā neņems vērā Viņa gribu, tad būs vainīgi pārkāpumā. Sātanam nebija atļauts tiem pastāvīgi sekot ar savām kārdināšanām, — tas drīkstēja tuvoties tikai pie aizliegtā koka. Ja viņi mēģinās tuvāk iepazīties ar šī koka dabu, tad līdz ar to būs pakļauti sātana viltīgajiem uzbrukumiem. Eņģeļi tos skubināja rūpīgi ievērot Dieva dotos brīdinājumus un samierināties ar Viņa norādījumiem.

Lai neuzkrītoši realizētu savu nodomu, sātans nolēma par savu starpnieku izlietot čūsku — viņa krāpšanas nodomiem ļoti piemērotu masku. Čūska toreiz bija viens no skaistākajiem un gudrākajiem zemes radījumiem. Tai bija spārni un lidojot tā savā zeltaini mirdzošajā krāsā izskatījās žilbinoši spoža. Novietojusies augļiem bagātīgi apbērtā aizliegtā koka zaros un pati ēzdama jaukos augļus, viņa tiešām varēja saistīt aplūkotāja uzmanību un iepriecināt tā acis. — Tā miera pilnajā dārzā slēpās posts un gaidīja uz savu laupījumu.

Eņģeļi Ievu brīdināja nenošķirties no vīra, kad tie dārzā veica ikdienas darbus. Viņa tuvumā tai tik daudz nedraudēja briesmas no kārdināšanām, kā vienatnē. Bet, pilnīgi nogrimusi sava patīkamā pienākuma izpildē, tā neapzinīgi bija attālinājusies no Ādama. [54] Redzot, ka ir viena, viņu pārņēma briesmu sajūta, bet tā apspieda bailes un nolēma, ka ir pietiekoši gudra izšķirt, kas ļauns, lai tam pretotos. Aizmirsdama eņģeļu brīdinājumus, viņa drīz jau atradās pie aizliegtā koka un ar izbrīnu un ziņkāri to aplūkoja. Augļi bija ļoti skaisti, un viņa neizpratnē sev jautāja, kāpēc Dievs tos ir aizliedzis. Tagad bija pienākusi kārdinātāja stunda. It kā būtu spējīgs uzminēt Ievas sirds domas, viņš to uzrunāja: “Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Ieva jutās pārsteigta un izbijusies, dzirdot savu domu atbalsi. Bet čūska melodiskā balsī turpināja, izsakot tikko jaušamu uzslavu Ievas piemīlībai, un tās vārdi šķita visai patīkami. Kaut gan Ievai vajadzēja bēgt no šīs vietas, viņa turpināja palikt aizliegtā koka tuvumā un brīnījās, ka čūska spēj runāt. Ja viņu uzrunātu kāda eņģelim līdzīga būtne, tā nobītos; bet apburošā čūskā ieraudzīt kritušā ienaidnieka starpnieku viņai nenāca ne prātā.

Uz kārdinātāja viltīgo jautājumu viņa atbildēja: “Mums atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst, nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.” Tad čūska teica sievai: “Jūs nemirsit vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.” (1. Moz. 3:2-5)

Čūska paskaidroja, ka, ēdot no šī koka augļiem, viņi sasniegtu esamības augstākās sfēras un nokļūtu atziņu tālākajos laukos. Viņa arī pati esot ēdusi no aizliegtajiem augļiem un ieguvusi spējas runāt. Tā čūska lika saprast, ka Kungs patmīlīgā veidā grib tos atturēt, lai tie nenonāktu tikpat augstā stāvoklī kā Viņš. Šo augļu brīnišķīgo īpašību dēļ, kas sniedz gudrību un spēku, Viņš tiem aizliedzis tos ēst un aizskart. Kārdinātājs lika saprast, ka dievišķais brīdinājums īstenībā nav jāpilda, ka tas dots tikai tāpēc, lai viņus iebiedētu. Kā tas iespējams, ka tie varētu mirt? Vai tad viņi nav ēduši no dzīvības koka? Dievs tikai grib aizkavēt, lai tie neaizsniegtu augstāku attīstības stāvokli un lielāku svētlaimi.

Tā sātans ir rīkojies sākot ar Ādama dienām līdz pat šim laikam, un viņam vienmēr ir bijuši panākumi. Tas arvien pamudina cilvēkus neuzticēties Dieva mīlestībai un apšaubīt Viņa gudrību. Ļaunais pastāvīgi cenšas pamodināt negodbijīgas ziņkāres garu, nemierīgu tieksmi iespiesties dievišķā spēka un gudrības noslēpumos. Pūloties izdibināt to, ko [55] Dievs nav atklājis, tūkstošiem cilvēku neievēro tās patiesības, kuras Viņš darījis zināmas un kas ir nepieciešamas, lai izglābtos. Sātans cilvēkus kārdina uz nepaklausību, liekot domāt, ka tādā veidā tiem paveras brīnišķi atziņu lauki. Bet tā ir krāpšana. Sajūsminājušies par savām progresa idejām, viņi min kājām Dieva prasības un nostājas uz ceļa, kas ved pretī iznīcībai un nāvei.

Sātans svētajam pārim rādīja, ka, pārkāpjot Dieva likumus, viņi kaut ko iegūs. Vai mēs šodien nedzirdam līdzīgus secinājumus? Daudzi runā par to cilvēku ierobežotību, kas paklausa Dieva baušļiem, apgalvodami, ka viņiem turpretī esot daudz plašāki uzskati un daudz lielāka brīvība. Kas gan tas cits, ja ne atbalss no Ēdenē sacītā? “(..) tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit (..)”, tas ir, pārkāpsit Dieva bausli, — “(..) jūs būsit kā Dievs (..).” Sātans apgalvoja, ka, baudot aizliegto augli, viņš pats esot daudz ieguvis, bet nelika saprast, ka savu pārkāpumu dēļ ir izdzīts no Debesīm. Lai gan viņš zina, ka grēks sev līdzi nes tikai nebeidzamus zaudējumus, viņš tomēr nerunā par savu postu, lai tikai citus ievilinātu tajā pašā stāvoklī.

Tā arī tagad ikviens pārkāpējs cenšas apslēpt savu īsto raksturu. Tas gan var apgalvot, ka ir svēts, bet sevis izcelšana to kā krāpnieku padara tikai vēl bīstamāku. Viņš stāv sātana pusē, mīdams kājām Dieva likumus, un arī citus pavedina rīkoties līdzīgi, sev pašiem par mūžīgu pazušanu.

Ieva tik tiešām ticēja sātana vārdiem, bet viņas ticība to neglāba no grēka soda. Viņa neticēja tam, ko bija teicis Dievs, un tas to noveda pie krišanas. Tiesas dienā cilvēki netiks notiesāti tāpēc, ka patiesi ticējuši kādiem meliem, bet tāpēc, ka nav izmantojuši izdevību uzzināt, kas ir patiesība. Nemaz nerunājot par sātana pilnīgi pretrunīgo filozofiju, nepaklausība Dievam vienmēr ir postoša. Mums savā sirdī jāapņemas uzzināt, kas ir patiesība. Visas mācības, kuras Dievs devis savā Vārdā, sniegtas mums par brīdinājumu un pamācību. Tās dotas, lai mūs izglābtu no viltīgajiem maldiem. To neievērošana nesīs bojāeju. Mēs varam būt droši, ka viss, kas runā pretī Dieva Vārdam, nāk no sātana.

Čūska noplūca augli no aizliegtā koka un ielika to Ievas negribīgajās rokās. Tad viņa atgādināja Ievas pašas vārdus, ka Dievs aizliedzis auglim pat pieskarties, lai [56] nemirtu. No ēšanas tai nenākšot lielāks ļaunums kā no tā aizskaršanas. Un Ieva kļuva drošāka. “Sieva vēroja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm jo tīkams un iekārojams, to uzskatot. Un viņa ņēma no koka, un ēda (..).” Tam bija patīkama garša un, kad viņa ēda, tai šķita, ka to pārņem dzīvinošs spēks un tā nonāk augstākā esamības stāvoklī. Bez bailēm viņa tagad tikai plūca un ēda. Un tad, kad bija izdarījusi pārkāpumu, tā kļuva par sātana ieroci arī sava vīra pazudināšanai. Kaut kādā nedabīgā satraukuma stāvoklī ar aizliegtiem augļiem rokās viņa uzmeklēja vīru un izstāstīja visu, kas bija noticis.

Ādama vaigu pārklāja rūpju izteiksme. Viņš bija pārsteigts un uztraukts. Uz Ievas vārdiem viņš atbildēja, ka tas droši vien bijis ienaidnieks, no kā tie brīdināti, un pēc dievišķā lēmuma viņai tagad jāmirst. Atbildes vietā Ieva arī to skubināja ēst, atkārtodama čūskas vārdus, ka viņi nemirs. Viņa domāja, ka tam patiesi tā arī jābūt, jo vēl neko neizjuta no Dieva nepatikas, bet tieši pretēji, baudīja sevišķu pacilājošu iespaidu, kas it kā ar jaunu dzīvību caurstrāvoja visas viņas spējas, tādēļ secināja, ka tā jūtas arī Debesu sūtņi.

Ādams aptvēra, ka viņa dzīvesdraugs ir pārkāpis Dieva pavēli, vienīgo aizliegumu, kas tiem bija uzlikts, lai pārbaudītu viņu uzticību un mīlestību. Viņa prātā norisinājās briesmīga cīņa, apsūdzot sevi, ka atļāvis Ievai vienai aiziet. Bet tagad tas bija noticis; tagad vajadzēja šķirties no būtnes, kuras sabiedrība sagādāja tik daudz prieka. Kā lai viņš to panes? Ādams bija priecājies arī Dieva un eņģeļu sabiedrībā. Viņš bija skatījis Radītāja varenību. Viņš aptvēra augstos apvāršņus, kas pavērtos cilvēku ciltij, ja tie paliktu Dievam uzticīgi, un tomēr aizmirsa visas šīs svētības, baidoties pazaudēt šo vienu dāvanu, kas viņa acīs likās vērtīgāka par visu.

Mīlestība, pateicība, uzticība Radītājam — viss atkāpās tās mīlestības priekšā, kuru viņš izjuta pret Ievu. Tā bija daļa no viņa paša un viņš nevarēja panest domu par šķiršanos. Ādams neaptvēra, ka tas pats Bezgalīgais Spēks, kas viņu radīja no zemes pīšļiem par dzīvu, skaistu būtni un savā mīlestībā deva viņam dzīvesdraugu, varēja to arī aizvietot.

Viņš nolēma dalīties Ievas liktenī; ja tai jāmirst, tad mirs arī viņš. Un vai beigu beigās taisnība nevarēja būt gudrajai čūskai? [57] — Viņš pieļāva arī tādu domu. Ieva viņa priekšā stāvēja tikpat skaista un šķietami nevainīga, kā pirms savas nepaklausības. Šķita, ka tā viņu mīl vairāk nekā iepriekš. Pie viņas nebija manāmas nekādas nāves pazīmes, un viņš nolēma riskēt. Satvēris augli, viņš to apēda.

Pēc sava pārkāpuma Ādams no sākuma iedomājās, ka paceļas augstākā esamības stāvoklī. Tomēr drīz vien domas par grēku viņos izraisīja baiļu sajūtu. Gaiss, kuram līdz šim bija maiga, vienmērīga temperatūra, pārkāpējiem tagad šķita auksts. Pazuda agrāk izjustā mīlestība un miers, tā vietā iestājās vainas apziņa, bailes no nākotnes un dvēseles kailuma. Izgaisa gaismas tērps, kas viņus bija apņēmis, un tie pūlējās sev pagatavot citu apsegu, jo Dieva un eņģeļu klātbūtnē nevarēja rādīties neapģērbti.

Tikai tagad viņi sāka izprast sava grēka īsto raksturu. Ādams pārmeta dzīvesbiedrei tās neprātu — aiziet no viņa un ļaut čūskai sevi pievilt. Tomēr tie abi vēl sevi mierināja ar domām, ka Tas, kas viņiem parādījis tik daudz mīlestības, piedos šo vienīgo pārkāpumu, vai arī nesodīs tik bargi, kā viņi baidījās.

Sātans gavilēja par panākumiem. Viņš bija kārdinājis sievu neuzticēties Dieva mīlestībai, apšaubīt Viņa gudrību un pārkāpt likumu, un caur viņu arī Ādamu novedis pie krišanas. Bet lielais Likumdevējs bija nolēmis Ādamam un Ievai ļaut izjust sava pārkāpuma sekas. Dārzā bija jūtama Dieva klātbūtne. Svētumā un nevainībā Radītāja tuvošanos viņi vienmēr bija apsveikuši ar prieku, bet tagad šausmās bēga un centās apslēpties dārza vistālākajā stūrī. “Un Dievs tas Kungs sauca Ādamu, sacīdams: “Kur tu esi?” Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” Bet Viņš sacīja: “Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?”

Ādams savu vainu nevarēja ne noliegt, ne attaisnot. Bet nožēlas vietā to mēģināja uzvelt savai sievai un līdz ar to pašam Dievam: “Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Viņš, kas mīlestībā pret Ievu bija gatavs atteikties no Dieva labvēlības, no mājvietas [58] Paradīzē un mūžīgās dzīvības priekiem, tagad pēc krišanas centās pārkāpumā darīt atbildīgu savu dzīvesdraugu un pat Radītāju. Tik briesmīga ir grēka vara.

Kad sievai vaicāja: “Ko tu esi darījusi?” viņa atbildēja: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.” “Kāpēc Tu esi čūsku radījis, kāpēc Tu viņai ļāvi ienākt Ēdenē?” — Tādi, lūk, izskanēja jautājumi kā atvainošanās par izdarīto grēku. Tāpat kā Ādams, viņa visu atbildību uzvēla Dievam. Paštaisnības gars nāca no melu tēva; mūsu pirmie vecāki tam nodevās, līdz ko bija ļāvušies sātana iespaidam, un visi Ādama dēli un meitas ir parādījuši to pašu garu. Pazemīgas grēku nožēlas vietā tie mēģina sevi glābt, uzveļot vainu citiem — vai nu apstākļiem, vai Dievam, izsakot neapmierinātību pat par Viņa svētībām.

Tad Dievs izteica savu spriedumu par čūsku: “Tādēļ, ka tu to esi darījusi, tu esi nolādētākā visu dzīvnieku un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus rīt visu tavu mūža dienu.” Tā kā čūska bija kalpojusi sātanam par starpnieku, tad tai vajadzēja dalīties Dieva taisnajā sodā. No visskaistākā un apbrīnojamākā radījuma tai bija jākļūst par visriebīgāko un nicinātāko no visiem dzīvniekiem, no kura baidās un kuru neieredz kā cilvēki, tā zvēri.

Čūskai tālāk teiktie vārdi attiecas tieši uz sātanu, atklājot viņa galīgo bojāeju: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.”

Ievai vajadzēja iepazīt ciešanas un sāpes, kas turpmāk kļuva viņas daļa. Un Kungs sacīja: “(..) tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi.” Pie radīšanas Dievs Ievu bija darījis līdztiesīgu Ādamam. Ja viņi būtu palikuši Dievam paklausīgi — vadoties pēc Viņa mīlestības likuma, — to starpā vienmēr būtu valdījusi vienprātība, bet grēks ienesa šķelšanos un tagad saskaņu varēja uzturēt tikai ar viena pakļautību otram. Ieva pirmā pārkāpa Dieva norādījumus un krita tāpēc, ka, pretēji dotajiem ieteikumiem, nepalika kopā ar savu vīru. Viņas pierunāts, apgrēkojās arī Ādams, un tagad tā tika padota vīra gribai.

[59] Ja kritusī cilvēce ievērotu Dieva norādījumus, tad šis lēmums, kaut arī tas nāca kā grēka sekas, kļūtu tiem par svētību. Bet šī pārākuma nepareiza izmantošana no vīra puses bieži vien sievietes likteni padara ļoti rūgtu, līdz dzīve tai kļūst par nastu.

Blakus savam vīram Ēdenē Ieva jutās pilnīgi laimīga, bet, tāpat kā mūsu laika nemierīgās Ievas, viņa cerēja sasniegt augstākas sfēras, nekā tās, kur Dievs to bija nolicis. Vēlēdamās pacelties augstāk par viņai nozīmēto stāvokli, tā krita arvien dziļāk un dziļāk. Līdzīgas sekas sagaida visus, kas labprātīgi un priecīgi negrib saskaņoties ar Dieva plānā paredzētajiem dzīves pienākumiem. Cenšoties uzņemties atbildības, kurām Dievs tos nav darījis derīgus, daudzi iet garām vietām, kur viņi varētu būt par svētību. Vēloties aizsniegt augstākas sfēras, daudzas sievietes ir upurējušas patieso cieņu un rakstura cēlumu, atstājot nepadarītu tieši to darbu, kuru Debesis viņām nozīmējušas. Ādamam Kungs paziņoja: “Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu at

griezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.”

Tas nebija Dieva nodoms, lai bezgrēcīgais pāris iepazītos ar ļaunumu. Viņš labprāt tiem deva visu labo un atturēja no ļaunā. Bet pretēji Viņa pavēlei, tie bija ēduši no aizliegtā koka un tagad to darīs arī turpmāk — tie zinās, kas ir ļauns, kamēr vien dzīvos. Cilvēci tagad pastāvīgi apbēdinās sātana kārdināšanas. Laimi nesošā darba vietā viņu daļa būs raizes un grūtības. Tie būs pakļauti neveiksmēm, bēdām, sāpēm un beidzot arī nāvei.

Atrodoties zem grēka lāsta, visai radībai tagad vajadzēja liecināt cilvēkam par to, ko nozīmē sacelšanās pret Dievu un kādas tai sekas. Radot cilvēku, Dievs to darīja par zemes un visas dzīvās radības valdnieku. Kamēr Ādams palika uzticīgs Debesīm, tik ilgi viņam pakļāvās visa radība. Bet, kad viņš sacēlās pret dievišķajiem likumiem, arī zemākie radījumi nostājās pret viņa virsvaldību. Tā Dievs savā lielajā žēlastībā vēlējās cilvēkam atklāt savu likumu svētumu, [60] lai tie paši savā dzīvē redzētu, kādas briesmas izsauc šo likumu atmešana, pat ja tā tiek pieļauta vismazākajā lietā.

Un arī šī grūtību un smaga darba pilnā dzīve, kas turpmāk būs cilvēka liktenis, — tika piešķirta mīlestībā. Šādu skolu prasīja grēks, lai cilvēks atkal iemācītos valdīt pār sevi, ierobežojot savas iekāres un kaislības. Tā bija daļa no Dieva lielā plāna, kas dziedinātu cilvēku no grēka pazemojošā un iznīcinošā iespaida.

Mūsu vecākiem izsacītais spriedums: “Kurā dienā tu no tā ēdīsi, tu mirsi”, — nenozīmēja, ka viņi mirs tieši tanī dienā, kurā ēdīs no aizliegtā koka, bet ka tajā dienā pār viņiem tiks izteikts neatsaucams spriedums. Nemirstība bija apsolīta zem paklausības nosacījuma. Ar pārkāpumu tie zaudēs mūžīgo dzīvību. Tajā pašā dienā viņiem vajadzēja saņemt nāves spriedumu.

Lai varētu mūžīgi eksistēt, cilvēkam vienmēr vajadzēja ēst no dzīvības koka. No tā atšķirtam viņam dzīvības spēki pakāpeniski samazināsies un beidzot dzīvība izbeigsies pavisam.

Sātans vēlējās, lai Ādams un Ieva ar nepaklausību pār sevi izsauktu Dieva nelabvēlību un, ja tie nesaņemtu piedošanu un ēstu no dzīvības koka, kā viņš to cerēja, tad grēks un ciešanas nekad vairs nebeigtos. Bet tūlīt pēc grēkā krišanas apsargāt dzīvības koku tika sūtīti svētie eņģeļi. Šos eņģeļus apņēma liesmojoši gaismas stari, kas izskatījās kā zibošu zobenu asmeņi. Neviens no Ādama ģimenes nedrīkstēja pārkāpt šo robežu, lai baudītu dzīvību dodošos augļus, — tāpēc arī nav neviena nemirstīga grēcinieka.

Sāpju un ciešanu straumi, ko izraisīja mūsu vecāku noziegums, daudzi uzskata par pārāk nežēlīgu sodu tik mazam pārkāpumam, tāpēc apšauba Dieva gudrību un taisnību Viņa rīcībā ar cilvēkiem, bet ja tie šo jautājumu aplūkotu dziļāk, tad noteikti saskatītu savu kļūdu. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, brīvu no grēka. Zemi vajadzēja apdzīvot būtnēm, kas tikai nedaudz zemākas par eņģeļiem, bet viņu paklausību pārbaudīja, jo Dievs negribēja pasauli piepildīt ar cilvēkiem, kas neievērotu Viņa likumus. Savā žēlastībā Radītājs Ādamam neuzlika nekādu smagu pārbaudījumu. Un tieši aizlieguma niecīgums grēku padarīja tik ārkārtīgi lielu. Ja Ādams neizturēja vismazāko pārbaudi, kā tad viņš izturētu lielāku, kas no tā prasītu augstāku atbildību?

[61] Ja Ādamam būtu uzlikts kāds liels pārbaudījums, tad tie, kuru sirdīs ir tieksme uz ļaunu, sevi attaisnojot bieži varētu sacīt: “Ak, cik nenozīmīga ir šī lieta, Dievs taču nav tik sīkumains.” Tad pastāvīgi turpinātos pārkāpumi jomās, kuras uzskata kā mazsvarīgas, kur parasti starp cilvēkiem neviens netiek norāts. Bet Dievs ir atklājis, ka Viņam grēks ir negantība jebkurā tā pakāpē.

Ievai šķita maza lieta nepaklausīt Dievam, ēst no aizliegtā koka un uz pārkāpumu pavedināt arī savu vīru; bet šis viņu grēks atvēra slūžas, caur kurām pasaulē ieplūda sāpes un ciešanas. Kas gan kārdināšanas brīdī var aptvert drausmīgās sekas, kuras var izraisīt viens vienīgs nepareizs solis?

Daudzi, kas māca, ka baušļi cilvēkiem nav saistoši, apgalvo, ka tie šos priekšrakstus vienkārši nespēj izpildīt. Bet, ja tas tā būtu, kādēļ tad Ādamam bija jācieš par savu pārkāpumu? Mūsu pirmo vecāku noziegums pasaulē ieviesa grēku un ciešanas un, ja Dievs nebūtu žēlastības un mīlestības Dievs, cilvēku cilts paliktu bezcerīgā izmisumā. Neviens lai sevi nepieviļ. Grēka alga ir nāve. Arī šodien Dieva likumus nesodīti pārkāpt drīkst tikpat maz kā tajā laikā, kad izteica spriedumu pār visas cilvēces tēvu.

Pēc izdarītā grēka Ādams un Ieva vairs nevarēja uzturēties Ēdenē. Viņi sirsnīgi lūdza, lai tiem ļauj palikt viņu nevainības un tīrā prieka dzimtenē. Viņi atzina, ka tiem nav nekādu tiesību uz šo laimīgo mājvietu, bet solījās nākotnē būt paklausīgi Dievam. Tomēr tiem tika teikts, ka grēks ir samaitājis viņu raksturu; viņu pretošanās spējas ļaunumam ir mazinājušās, un sātanam pie tiem tagad ir daudz vieglāka pieeja. Tie kārdinājumam bija padevušies savā nevainīgajā stāvoklī un tagad, apzinoties savu pārkāpumu, tiem būs vēl mazāk spēka paklausīt Dievam.

Pazemībā un neizsakāmās bēdās viņi sacīja ardievas savai skaistajai mājvietai un izgāja no turienes, lai dzīvotu zemē, kuru apņēma grēka lāsts. Kādreiz tik mīlīgā atmosfēra bija padota lielām temperatūras svārstībām, un Kungs savā žēlastībā tiem deva apģērbu no ādām, lai pasargātu no karstuma un aukstuma pārmērībām. [62]

Redzot vīstošās puķes un birstošās lapas — iznīcības pirmās pazīmes, — Ādams un Ieva vaimanāja vairāk nekā cilvēki tagad apraud savus mirušos. Ziedus skarošā iznīcība tiešām deva iemeslu dziļām skumjām, bet, kad arī krāšņie koki nometa savu lapu rotu, viņi saprata, ka nāve ir kļuvusi par katras dzīvās radības daļu.

Ēdenes dārzs vēl ilgi palika virs zemes arī pēc tam, kad cilvēks jau bija šķirts no tā patīkamajām takām. (1. Moz. 4:16) Kritušie cilvēki vēl ilgi varēja noraudzīties uz šo nevainības mājvietu, kur ieeju liedza sargājošie eņģeļi. Pie ķerubiem, kas stāvēja pie Paradīzes vārtiem, atklājās dievišķā godība. (2. Moz. 25:22; Ps. 80:2; Jes. 37:16) Uz šejieni Ādams ar saviem dēliem nāca pielūgt Dievu. Šeit viņi atjaunoja solījumu paklausīt tiem likumiem, kuru pārkāpšanas dēļ bija izdzīti no Ēdenes.

Kad bezdievība izplatījās pa visu pasauli un cilvēku ļaunums izsauca bojāeju Ūdensplūdos, tad roka, kas bija stādījusi Ēdeni, to arī paņēma prom no zemes. Bet galīgā atjaunošanā, kad tiks radītas “jaunas debesis un jauna zeme”, tā atkal nonāks lejā vēl krāšņāka nekā sākumā.

Tad tie, kuri būs ievērojuši baušļus, nemirstības apņemti, baudīs atpūtu zem dzīvības koka zariem. (Atkl. 2:7; 21:1; 22:14) Un cauri visai mūžībai nekritušo pasauļu iemītnieki šajā jaukajā dārzā varēs vērot no grēka lāsta neskartu Dieva radīšanas darba pilnības paraugu, — paraugu tam, kāda būtu izveidojusies visa zeme, ja cilvēks būtu saskaņojies ar Dieva godības pilnajiem nodomiem.

Atpestīšanas plāns

[63] Cilvēku krišana Debesīs izraisīja lielas skumjas. Dieva radīto pasauli nomāca grēka lāsts, un uz tās tagad dzīvoja ciešanām un nāvei pakļautas būtnes. Šķita, ka likuma pārkāpējiem vairs nav nekādas izejas. Eņģeļi pārtrauca savas slavas dziesmas. Debesu pagalmos visur valdīja sēras tās iznīcības dēļ, ko bija ienesis grēks. ebesu varenais Pavēlnieks, Dieva Dēls, ļoti juta līdzi kritušajam cilvēkam. Kad To sasniedza ziņas par pazudušās pasaules ciešanām, Viņa sirdi aizkustināja bezgalīgs žēlums. Un dievišķā Mīlestība jau bija izdomājusi cilvēka atpestīšanas plānu. Dieva likumu pārkāpšana prasīja grēcinieku dzīvību. Visā Universā bija tikai Viens, kas cilvēka labā spēja apmierināt šīs prasības. Tā kā dievišķais likums ir tikpat svēts kā pats Dievs, tad šo pārkāpumu varēja salīdzināt tikai Dievam līdzīga būtne. Tikai Kristus varēja atpirkt kritušo cilvēku no likuma lāsta un atkal saskaņot ar Debesīm. Kristum vajadzēja uzņemties grēka vainu un kaunu, bet grēks svētajam Dievam ir tik pretīgs, ka līdz ar to tas šķirtu Tēvu no Dēla. Lai glābtu kritušo cilti, Kristus bija gatavs nolaisties visos posta dziļumos.

Grēcinieku dēļ Viņš vērsās pie Tēva, un visi Debesu iemītnieki ar vārdos neizsakāmu interesi gaidīja sarunas rezultātu. Ilgi turpinājās šī noslēpumainā saruna — “miera apspriede” (Cak. 6:13) par kritušajiem cilvēku bērniem. Atpestīšanas plāns bija izstrādāts jau pirms pasaules radīšanas, jo Kristus ir Jērs, kas nokauts no pasaules radīšanas. (Atkl. 13:8) Likt savam Dēlam mirt par kritušo cilvēci, tas prasīja cīņu arī no Universa Valdnieka. Bet “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16) Ak, lielais noslēpums! — Dieva mīlestība uz pasauli, kas viņu nemīlēja. Kas gan spēj aptvert tās mīlestības dziļumu, kura “pārspēj katru saprašanu”? Cenšoties izprast šīs neaptveramās mīlestības noslēpumu, to cauri laiku bezgalībai apbrīnos un pielūgs visas nemirstīgās būtnes.

Dievs atklājās Kristū un “salīdzināja pasauli ar sevi”. (2. Kor. 5:19) Cilvēks ar grēku bija tā pazemots, ka pats vairs nespēja saskaņoties ar To, kura raksturs ir šķīsts un svēts. Bet, atpērkot cilvēku no likuma lāsta, Kristus tā cilvēciskajām pūlēm varēja pievienot dievišķu spēku. Tā kritušajiem Ādama bērniem, nožēlojot savus grēkus un uzticoties Kristum, atkal pavērās iespēja kļūt par “Dieva bērniem”.

Vienīgais plāns, pateicoties kuram bija iespējama cilvēka glābšana, sava bezgalīgā Upura dēļ skāra visas Debesis. Eņģeļi nespēja priecāties, kad Kristus tiem atklāja pestīšanas ieceri, jo tie redzēja, ka cilvēku glābšana viņu mīļotajam pavēlniekam maksās neizsakāmas ciešanas un mokas. Ar sāpēm un izbrīnu tie klausījās Viņa vārdos, ka Tam jāatstāj Debesu skaidrība, miers un prieks, godība un nemirstības dzīve, izveidojot ciešas attiecības ar pazemoto pasauli, ciešot zemes dzīves sāpes, kaunu un nāvi. Viņam jānostājas starp grēciniekiem un grēka sodu, lai gan tikai nedaudzi To atzīs par Dieva Dēlu. Kristus atstās savu augsto stāvokli kā Debesu Majestāte, lai pazemodamies virs zemes parādītos kā cilvēks un personīgi iepazītos ar sāpēm un kārdināšanām, kas jāpanes cilvēkam, jo tas nepieciešams, lai varētu palīdzēt tiem, kas tiks kārdināti. (Ebr. 2:18) Kad Skolotāja uzdevums būs pabeigts, Viņš nodosies bezdievīgu cilvēku rokās, — Viņu nozākās un mocīs tā, kā vien sātans to var izdomāt. Viņam būs jāizcieš visnežēlīgākā nāve un kā grēciniekam jātiek paceltam starp debesīm un zemi. Ilgas stundas Viņam nāksies pavadīt briesmīgās nāves mokās, ka pat eņģeļi to nespēs izturēt un aizklās savas sejas, lai šo skatu neredzētu. Viņam nāksies izciest dvēseles sāpes, sava Tēva vaiga novēršanos, kad uz Viņu gulsies pārkāpēju noziegums — visas pasaules grēki.

Eņģeļi nometās pie sava Pavēlnieka kājām un piedāvāja sevi kā upuri cilvēku labā. Tomēr neviena eņģeļa dzīvība nevarēja izpirkt grēka parādu; vienīgi Viņš, kas cilvēku bija radījis, spēja to arī atpirkt. Eņģeļiem gan vajadzēja [65] piedalīties atpestīšanas plānā. Kristus tikai “īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem”, (..) “lai Dieva žēlastībā baudītu nāvi par visiem”. (Ebr. 2:9) Uzņemoties cilvēcisko dabu, Viņš savā spēkā nebūs vairs tiem līdzīgs, un eņģeļiem vajadzēs Viņam kalpot, Viņu stiprināt un mierināt ciešanās. Viņiem vajadzēs būt par kalpojošiem gariem, kas tiks izsūtīti kalpot tiem, kuri iemantos pestīšanu. (Ebr. 1:14) Viņi aizsargās žēlastības pavalstniekus no ļauno eņģeļu varas un tumsas, ko sātans pastāvīgi centīsies ap tiem izplatīt.

Kad eņģeļi redzēs sava Valdnieka nāves mokas un pazemošanu, viņus pārņems sāpes un sašutums un tie vēlēsies Viņu atbrīvot no slepkavām, bet nedrīkstēs iejaukties vai aizkavēt kaut ko no tā, ko redzēs. Kristus ciešanas, bezdievīgo cilvēku izsmiekls un ļaunprātības ir daļa no pestīšanas plāna un, kļūstot par cilvēku Glābēju, Viņš ar visu to ir samierinājies.

Kristus eņģeļiem apgalvoja, ka ar savu nāvi Viņš daudzus atpirks un iznīcinās to, kam ir nāves vara. Viņš atkal atgūs valstību, kuru cilvēks pazaudējis grēkojot, un līdz ar Viņu to iemantos atpestītie, lai tur dzīvotu mūžīgi. Tiks iznīcināts grēks un grēcinieki, lai vairs nekad netraucētu ne Debesu, ne zemes mieru. Viņš pavēlēja eņģeļu pulkiem piekrist šim plānam, ko pieņēmis Viņa Tēvs, un priecāties, ka ar Viņa nāvi kritušais cilvēks atkal tiks samierināts ar Dievu.

Tad Debesis piepildīja neizsakāms prieks. Atpestītās pasaules godība un laime atsvērs pat Dzīvības Lielkunga ciešanas un upuri. Cauri Debesu telpai atbalsojās tās dziesmas pirmie akordi, kurai vēlāk vajadzēja skanēt Betlēmē: “Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk. 2:14) Ar vēl dziļāku līksmību nekā pie jauna radīšanas darba “rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja”. (Īj. 38:7)

Pirmais norādījums par atpestīšanu cilvēkam tika pateikts spriedumā čūskai: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:15) Šis spriedums, izteikts mūsu pirmajiem vecākiem, tiem bija kā apsolījums. [66] Pasludinādams karu starp cilvēku un sātanu, tas paskaidroja, ka beidzot lielā pretinieka vara tiks salauzta. Ādams un Ieva kā grēcinieki stāvēja Taisnā Soģa priekšā un gaidīja spriedumu par savu pārkāpumu, bet pirms tie uzzināja par grūtību un sāpju pilno dzīvi, kas tagad būs viņu daļa, ka atkal būs jāpaliek par zemi, tie klausījās vārdus, kas viņos modināja cerību. Lai arī viņiem būs jācieš no to spēcīgā pretinieka varas, tie tomēr jau tagad drīkstēja raudzīties uz galīgo uzvaru nākotnē.

Dzirdot, ka pastāvēs ienaids starp viņu un sievu, starp viņa sēklu un sievas sēklu, sātans zināja, ka viņa nodoms sabojāt cilvēku un viņa raksturu tiks pārtraukts, ka būs līdzeklis, kas cilvēku darīs spējīgu pretoties viņa varai. Bet, kad atpestīšanas plāns atklājās pilnīgāk, sātans ar saviem eņģeļiem priecājās, ka, izraisot cilvēka krišanu, viņš ir panācis Dieva Dēla nokāpšanu no viņa augstā stāvokļa. Viņš paskaidroja, ka viņa plāns virs zemes līdz šim ir vainagojies panākumiem un tad, kad Kristus pieņems cilvēka dabu, viņš arī To uzvarēs, un viss pazudušās cilvēces glābšanas plāns tiks izjaukts.

Debesu eņģeļi vēl pilnīgāk atklāja mūsu pirmajiem vecākiem viņu glābšanas plānu. Ādams un viņa dzīvesbiedre saņēma skaidru norādījumu, ka, neskatoties uz viņu lielo grēku, tie tomēr nebūs atstāti sātana varai. Dieva Dēls ir piedāvājis ar savu dzīvību izpirkt viņu pārkāpumu. Tiem tiks dots vēl viens pārbaudes laiks un, atgriežoties un ticot Kristum, tie atkal var kļūt par Dieva bērniem.

Upuris, ko prasīja nozieguma salīdzināšana, Ādamam un Ievai atklāja Dieva likumu svēto raksturu, un kā nekad agrāk tie ieraudzīja grēka grēcīgumu un tā briesmīgās sekas. Savos sirdsapziņas pārmetumos un bailēs tie lūdza, lai vaina nekristu uz To, kura mīlestība ir bijusi visu viņu prieku avots; labāk lai sods nāk pār viņiem un viņu pēcnācējiem.

Viņus pamācīja, ka Dieva likumi ir Viņa valdības pamats Debesīs un arī virs zemes, un ka pat eņģeļa dzīvību nevar pieņemt kā upura maksu par likuma pārkāpšanu. Neviens priekšraksts nav atceļams vai grozāms, lai to piemērotu cilvēkam viņa kritušajā stāvoklī; tikai Dieva Dēls, kas cilvēku radījis, ir spējīgs viņu arī izpirkt. Kā Ādama pārkāpums ir [67] nesis ciešanas un nāvi, tā Kristus upuris nesīs dzīvību un nemirstību.

Ne tikai cilvēks, bet arī zeme ar grēku ir nonākusi zem ļaunā varas un tiks atbrīvota ar atpestīšanas plānu. Ādams pie radīšanas bija iecelts par zemes valdnieku, bet, padodoties kārdinājumam, nonāca sātana varā. “(..) jo, kura kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir.” (2. Pēt. 2:19) Kad cilvēks kļuva par sātana gūstekni, pārvaldības varu ieguva uzvarētājs. Tā sātans kļuva par šīs “pasaules dievu” (2. Kor. 4:4) Viņš bija sagrābis varu pār pasauli, kura sākumā bija nodota Ādamam. Bet Kristum vajadzēja sevi upurēt, lai samaksātu grēka sodu un atbrīvotu ne tikai cilvēku, bet atgūtu arī viņa pazaudēto pārvaldnieka varu. Viss, ko pirmais Ādams pazaudēja, tiks atgūts ar otro. Tā saka pravietis: “Un tu, ganāmo pulku sargu torni, tu, Ciānas meitas nocietinātais uzkalns, pie tevis nonāks un tevī ieies agrākā pirmatnējā valsts vara (..).” (Mihas 4:8) Un apustulis Pāvils norāda uz priekšu, uz “gaidāmā mantojuma ķīlu, līdz reiz iegūsim pestīšanas pilnību”. (Ef. 1:14) Dievs radīja zemi, lai to apdzīvotu svētas un laimīgas būtnes. “Tā saka tas Kungs, kas radīja debesis, Dievs, kas veidoja zemi, — Viņš to nav radījis par tuksnešaini, bet lai tā būtu apdzīvota.” (Jes. 45:18) Šis mērķis būs sasniegts, kad zeme, caur Dieva varu atjaunota un atbrīvota no grēka un sāpēm, kļūs par atpestīto mājvietu. “Taisnie iemantos zemi un paliks tur mūžīgi.” (Ps. 37:29) “Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi tam kalpos.” (Atkl. 22:3)

Ādams savā nevainībā priecājās brīvā satiksmē ar Radītāju, bet grēks šķīra cilvēku no Dieva, un tikai Kristus atpirkšanas darbs spēja sniegties pāri šim bezdibenim un ļāva zemei saņemt Debesu svētības un pestīšanu. Cilvēks vēl arvien bija šķirts no tiešas tuvošanās Radītājam, bet Dievs varēja ar viņu satikties caur Kristu un eņģeļiem.

Tā Ādamam tika atklāti svarīgākie notikumi cilvēces vēsturē, sākot ar laiku, kad Ēdenē atskanēja dievišķais lēmums, līdz grēku plūdiem un tālāk līdz Dieva Dēla pirmajai atnākšanai. Viņam arī rādīja, ka Kristus bezgalīgi lielais upuris ir pietiekošs visas pasaules glābšanai, un tomēr daudzi labāk izvēlēsies grēka dzīvi nekā savu grēku nožēlu un paklausību Dievam. Ar katru nākamo paaudzi noziegumi pieņemsies un grēka lāsts arvien smagāk un smagāk gulsies [68] pār cilvēkiem, dzīvniekiem un visu zemi. Cilvēka mūža dienas saīsināsies viņa paša grēcīgās dzīves dēļ; tie daudz zaudēs gan savas uzbūves, gan izturības ziņā, un mazināsies arī tikumiskie un intelektuālie spēki, līdz pasaule būs piepildīta visāda veida ciešanām. Ar ēstkāres un dažādu kaislību apmierināšanu cilvēki nespēs pareizi novērtēt lielā atpestīšanas plāna patiesības. Tomēr Kristus, palikdams uzticīgs uzdevumam, kura dēļ atstās Debesis, turpinās interesēties par cilvēkiem un vienmēr aicinās paslēpt savu vājumu un trūkumu Viņā. Viņš gādās par visu to cilvēku vajadzībām, kas ticībā nāks pie Viņa. Un vienmēr būs daži, kas saglabās Dieva atziņu un paliks neaptraipīti visu apņemošās bezdievības vidū.

Dievs iekārtoja grēku upurus, lai tie cilvēkiem pastāvīgi atgādinātu viņu pārkāpumus un vestu pie nožēlas un ticības apsolītajam Pestītājam. Tos paredzēja kritušai cilvēcei, lai tā neaizmirstu svinīgās patiesības, ka grēks ir nāves cēlonis. Ādamam pirmā upura pienešana bija ārkārtīgi mokoša. Viņam vajadzēja pacelt roku, lai atņemtu dzīvību, ko tikai Dievs spēja dot. Tā bija pirmā reize, kad viņš redzēja nāvi, un saprata, ka tad, ja viņš būtu palicis Dievam paklausīgs, nebūtu jāmirst ne cilvēkam, ne dzīvniekam. Nokaujot nevainīgo upuri, viņš domās drebēja, ka viņa grēks izlies arī nenoziedzīgā Dieva Dēla asinis. Šī aina viņam ļāva dziļāk un dziļāk izprast sava pārkāpuma lielumu, ko izpirkt nevarēja nekas cits, kā tikai dārgā Dieva Dēla nāve. Un viņš brīnījās par bezgalīgo mīlestību, kas bija gatava grēcinieku glābšanai dot tādu atpirkšanas maksu. Cerības zvaigzne atspīdēja tumšajā un briesmīgajā nākotnē, atbrīvojot no pilnīgā izmisuma ēnām.

Atpestīšanas plānam bija vēl kāds plašāks un dziļāks mērķis, nekā tikai cilvēku glābšana. Ne jau šī iemesla dēļ vien Kristus nāca uz šo zemi; ne tikai tāpēc, lai šīs mazās pasaules iemītnieki pareizi raudzītos uz Dieva likumiem, bet lai attaisnotu Dieva raksturu visa Universa priekšā. Uz šādu sava lielā upura iznākumu — uz iespaidu pār citu pasauļu saprātīgām būtnēm un arī pār cilvēkiem — lūkojās Pestītājs, kad Viņš pirms krusta nāves teica: “Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā. Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12:31,32) Kristus darbs, ar savu nāvi glābjot cilvēkus, [69] ne tikai darīs Debesis pieejamas cilvēkiem, bet arī attaisnos Universa priekšā Dieva un Viņa Dēla izturēšanos sātana sacelšanās gadījumā. Tam jānostiprina Dieva likumu mūžīgā nozīme un jāatklāj grēka daba un tā sekas.

No paša sākuma lielā cīņa ir saistījusies ar Dieva likumiem. Sātans bija mēģinājis pierādīt, ka Dievs ir netaisns un Viņa likumi nepareizi, ka Universa labklājības dēļ nepieciešami grozījumi. Uzbrukdams likumiem, viņš tiecās iznīcināt likumu devēja autoritāti. Cīņas gaitā vajadzēja pierādīties, vai Dieva likumi ir nepilnīgi un jāgroza, vai arī tie ir pilnīgi un nemaināmi.

Kad sātanu izmeta no Debesīm, viņš savu valstību nolēma uzcelt virs zemes. Kārdinot un pārvarot Ādamu un Ievu, viņš domāja, ka šo pasauli jau ir iemantojis par savu īpašumu; viņš teica: “Tie mani ir iecēluši par valdnieku.” Tālāk tas apgalvoja, ka grēciniekam nedrīkst piedot un tādēļ kritusī cilvēce ir viņa likumīgie pavalstnieki, un pasaule viņa īpašums. Bet Dievs deva savu mīļoto Dēlu — sev līdzīgu —, lai Viņš uzņemtos grēka sodu un tā sagādātu ceļu, lai cilvēki atgūtu Dieva žēlastību un tiktu iecelti atpakaļ viņu dzimtenē — Ēdenē. Kristus apņēmās atbrīvot cilvēci un izraut pasauli no sātana rokām. Lielajai Debesīs iesāktajai cīņai vajadzēja izšķirties tieši uz šīs zemes, tieši tajā vietā, kuru sātans pieprasīja sev par īpašumu.

Viss Universs brīnījās, ka Kristum tā jāpazemojas kritušā cilvēka glābšanai. Kāpēc Viņš, kas bija gājis no zvaigznes uz zvaigzni, no vienas pasaules uz otru, visu pārvaldīdams un apmierinādams savu daudzo radījumu vajadzības, ir nolēmis atstāt savu godību un uzņemties cilvēcisko dabu, — tas bija noslēpums, ko kāroja izprast nekritušo pasauļu bezgrēcīgās saprātīgās būtnes. Kristum nonākot cilvēka izskatā uz mūsu Zemi, visi ar milzīgu interesi vēroja Viņa soļus, ejot asinīm slacīto ceļu no silītes līdz Golgātai. Debesis redzēja izsmieklu un zaimus, ko Viņš saņēma, un saprata, ka aiz visa tā stāv sātans. Viņi vēroja, ka visu ārdošo spēku vara arvien pieauga, ka ļaunais pastāvīgi sabiezināja pār cilvēci tumsu, sāpes un ciešanas, bet Kristus darbojās tam pretī. Viņi vēroja cīņu starp gaismu un tumsu, līdz tā kļuva arvien karstāka. Un, kad Kristus pie krusta savās nāves mokās [70] izsaucās: “Tas ir piepildīts”, cauri visām pasaulēm un Debesīm atskanēja varens triumfa sauciens. Lielā cīņa, kas tik ilgi turpinājās

šinī pasaulē, tagad bija izšķirta, un uzvarēja Kristus. Viņa nāve atbildēja uz jautājumu, vai Tēvs un Dēls mīl cilvēkus tā, ka ir gatavi aizliegties un uzupurēties. Sātans bija atklājis savu patieso meļa un slepkavas raksturu. Visi redzēja, ka ar tādu pašu garu, kā viņš pārvaldīja cilvēkus, tas rīkotos arī pie Debesu būtnēm, ja viņam to atļautu. Viss uzticīgais Universs apvienojās dievišķās pārvaldības slavēšanā.

Ja baušļus būtu iespējams grozīt, tad cilvēkus varētu glābt bez Kristus upura; bet tas, ka Kristum bija jāatdod sava dzīvība par kritušo cilvēci, apliecina, ka Dieva baušļi neatbrīvo grēcinieku no šo likumu prasību pildīšanas. Te pierādījās, ka grēka nopelns ir nāve. Ar Kristus nāvi bija apzīmogota sātana bojāeja. Bet, ja baušļi būtu atcelti pie krusta, tad Dieva mīļotais Dēls ar savām nāves mokām pie krusta tikai attaisnotu sātana rīcību un viņa prasības. Tad līksmotos ļaunuma lielkungs, jo viņa apsūdzība pret dievišķo pārvaldības veidu ar to būtu apstiprināta kā pareiza. Bet tieši tas, ka Kristus uzņēmās sodu par cilvēka pārkāpumiem, visām saprātīgām būtnēm ir varens pierādījums, ka Dieva likumi ir negrozāmi, ka Dievs ir taisns, žēlsirdīgs un nesavtīgs un Viņa pārvaldes veids sevī apvieno bezgalīgu taisnību un žēlastību.

2. Atkrišana

Kaina un Ābela pārbaudījums

[71] Kains un Ābels — divi Ādama dēli — savā raksturā viens no otra ļoti atšķīrās. Ābels bija Dievam uzticīgs; viņš redzēja, ka Dievs pret kritušo cilvēku ir rīkojies taisni un žēlīgi un ar pateicību pieņēma pestīšanas cerību. Bet Kains nodevās sacelšanās jūtām un kurnēja pret Dievu par lāstu, kas Ādama grēka dēļ bija izteikts pār zemi un cilvēku cilti. Viņš savām domām ļāva iet to pašu ceļu, kas pie krišanas noveda sātanu. Viņš tīkoja paaugstināties un apšaubīja dievišķo taisnību un autoritāti.

Lai redzētu, vai viņi tic un paklausa Dieva Vārdam, abi brāļi tika pārbaudīti tāpat, kā Ādams. Viņi pazina cilvēces glābšanas plānu un izprata arī Dieva iekārtoto upuru sistēmu. Tie zināja, ka ar šiem upuriem jāparāda ticība Pestītājam, uz ko upuri norādīja, ar to atzīstot, ka ir pilnīgi atkarīgi no sava Glābēja piedodošās mīlestības. Viņi arī zināja, ka tādā veidā saskaņojoties ar dievišķo atpestīšanas plānu, tie paliks paklausīgi Dievam. Grēku nevarēja piedot bez asins izliešanas, un, upurējot sava ganāmpulka pirmajos, viņiem vajadzēja parādīt ticību Kristus asinīm kā apsolītai izpirkšanas maksai. Turklāt Kungam kā pateicības upurus vajadzēja dot arī pirmos ienākušos zemes augļus.

Abi brāļi uzcēla vienādus altārus un katrs pienesa savu upuri. Saskaņā ar Dieva norādījumu, Ābels upurēja no sava ganāmpulka. “Un tas Kungs skatījās uz Ābelu un viņa dāvanām ar labpatiku.” (1. Moz. 4:4) No Debesīm krita uguns un upuri aprija. Bet Kains neņēma vērā skaidri izteikto Dieva norādījumu un upurēja tikai augļus. Tāpēc arī nenotika nekāda zīme no Debesīm, kas rādītu, ka upuris ir atzīts. Ābels lūdza savu brāli Dievam tuvoties pa Viņa norādīto ceļu, bet brāļa lūgums Kainu darīja tikai vēl apņēmīgāku turēties pēc sava prāta. [72] Būdams vecāks par Ābelu, viņš nevēlējās, ka to pamācītu, un šo padomu neņēma vērā.

Kains Dieva priekšā nāca kurnēdams un savā sirdī neticēdams apsolītajam Upurim un upuru pienešanas vajadzībai. Viņa ziedojums neizteica nekādu grēku nožēlu. Viņš domāja līdzīgi daudziem citiem šodien, ka tā būtu sava nespēka atzīšana, ja tas visos sīkumos ievērotu Dieva norādījumus un savu izglābšanu darītu atkarīgu vienīgi no ticības apsolītā Pestītāja salīdzinošajam darbam. Kains gribēja rīkoties patstāvīgi. Viņš pie Dieva gribēja nākt ar savu paša nopelnu. Viņš nevēlējās upurēt jēru, pienesot tā asinis kopā ar savām upura dāvanām, bet gribēja upurēt pats savus augļus, pats sava darba ieguvumu. Savu upuri viņš deva it kā parādīdams Dievam labvēlību, tādā veidā cerot saņemt dievišķo atzinību. Kains paklausīja tik daudz, ka uzcēla altāri un tur upurēja, bet tā bija tikai daļēja paklausība. Svarīgākā daļa — nepieciešamība atzīt vajadzību pēc Glābēja — netika ņemta vērā.

Attiecībā uz savu izcelsmi un reliģisko audzināšanu šie brāļi atradās līdzīgā stāvoklī. Abi bija grēcinieki un abi atzina Dieva prasības attiecībā uz Viņa godāšanu un pielūgšanu. Pēc ārējā izskata viņu reliģija līdz zināmam punktam bija līdzīga, bet tālāk jau atšķirība starp abiem bija ļoti liela.

“Ticības spēkā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains (..).” (Ebr. 11:4) Ābels ņēma vērā atpestīšanas lielos pamatprincipus. Viņš sevi atzina par grēcinieku un saprata, ka grēks un tā alga — nāve tam neļauj tuvoties Dievam. Viņš pienesa nokauto upuri, ziedoto dzīvnieku, tādā veidā atzīdams pārkāptā likuma prasības. Redzot izlietās asinis, viņš raudzījās uz Upuri nākotnē — pie krusta Golgātā mirstošo Jēzu un, uzticēdamies šai paredzētajai atpirkšanas maksai, saņēma apliecinājumu, ka ir taisns un viņa upuris tiek pieņemts.

Kainam bija tādas pašas iespējas iepazīties un ņemt vērā šīs svarīgās atziņas. Viņš nekļuva par patvaļīgas rīcības upuri, jo nebija tā, ka viens brālis no Dieva būtu nolemts pieņemšanai, otrs — pazušanai. Tikai Ābels izvēlējās ticību un paklausību, bet Kains neticību un pretošanos. Tas arī izšķīra visu lietu.

Kains un Ābels pārstāv divas ļaužu šķiras, kas pasaulē pastāvēs līdz pat laika galam. Viena šķira sev par labu [73] izlieto par grēkiem nozīmēto Upuri; otra — iedrošinās paļauties tikai uz saviem personīgajiem nopelniem; viņu upurim trūkst dievišķās starpniecības spēka, un tāpēc tas cilvēkam nenodrošina Dieva labvēlību. Mūsu pārkāpumi var tikt piedoti vienīgi pateicoties Jēzus nopelnam. Kas domā, ka var iztikt bez Kristus asinīm, ka tiem nav vajadzīga Dieva žēlastība vai ka Viņa labvēlību var iemantot ar personīgiem darbiem, tie pieļauj tādu pašu kļūdu, kā Kains. Ja viņi nepieņem šķīstījošās asinis, tad paliek zem lāsta, jo vienkārši nav citas iespējas, kā varētu atbrīvoties no grēka verdzības.

Dieva pielūdzēju grupa, kas seko Kaina piemēram, aptver pasaules iedzīvotāju lielāko daļu, jo gandrīz katra nepareiza reliģija ir dibināta uz tādiem pašiem pamatlikumiem, ka cilvēka izglābšanās atkarīga no viņa paša pūlēm. Daži apgalvo, ka cilvēcei vajadzīga nevis atpestīšana, bet attīstība, ka tā pati var kļūt cēlāka, svētāka un pati spēj atjaunoties. Tāpat kā Kains, kas ar savu upuri, kur nebija ziedotas asinis, gribēja iegūt Dieva labvēlību, tā šie ļaudis grib pacelt cilvēku līdz dievišķai pilnībai, nepievēršot uzmanību Kristus atpirkšanas darbam. Stāsts par Kainu rāda, kādi būs rezultāti. Tas rāda, kā cilvēkam klājas bez Kristus. Cilvēcei pašai nav spēka atdzimt. Tā netiecas uz augšu, uz dievišķo, bet gan uz leju, uz sātanisko. Kristus ir mūsu vienīgā cerība. “Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap. d. 4:12)

Patiesa ticība, kas paļaujas vienīgi uz Kristu, saskaņosies ar visām Dieva prasībām. No Ādama laikiem līdz pat mūsu dienām lielās cīņas degpunktā ir prasība paklausīt Dieva likumiem. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas pārkāpj dažus Dieva baušļus un tomēr apgalvo, ka tiem ir tiesības uz Dieva labvēlību. Bet Raksti paskaidro, ka tieši darbi ticību dara pilnīgu. (Skat. Jēk. 2:4) Bez paklausības darbiem “ticība ir nedzīva”. “Kas saka: es esmu viņu atzinis, bet netur viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.” (1. Jāņa 2:4)

Redzot, ka viņa upuris tiek atmests, Kains kļuva dusmīgs uz Dievu un Ābelu; viņš dusmojās, ka Kungs dievišķi noteiktā upura vietā nepieņēma cilvēka pienesto aizvietojumu un ka [74] Ābels atrada par labāku paklausīt Dievam un negribēja pievienoties viņa dumpīgajai rīcībai. Lai gan Kains neņēma vērā Dieva pavēli, tomēr Kungs viņu neatstāja. Viņš vēl gribēja runāt ar vīru, kurš bija rīkojies tik neprātīgi. Kungs Kainam sacīja: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?” (1. Moz. 4:6) Ar eņģeli tika sūtīta dievišķā brīdinājuma vēsts: “Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis.(..)” (1. Moz. 4:7) Kainam pašam vajadzēja izvēlēties. Ja viņš paļautos uz apsolītā Pestītāja nopelnu un paklausītu Dieva norādījumiem, tad varētu baudīt Dieva labvēlību. Bet, ja gribēja palikt neticībā un pārkāpumos, tad nav iemesla sūdzēties, ka Dievs to atmetis.

Grēka atzīšanas vietā Kains turpināja kurnēt par Dieva netaisno rīcību un nodoties skaudībai un naidam pret Ābelu. Dusmās viņš brālim izsacīja pārmetumus un centās arī to ieraut cīņā pret Dievu. Pazemīgi un tomēr noteikti un bezbailīgi Ābels nostājās par Dieva taisnību un laipnību. Viņš rādīja Kainam, kur tas kļūdās, un centās pārliecināt, ka ne Dievs, bet viņš ir rīkojies nepareizi. Ābels stāstīja, cik Dievs ir līdzcietīgs, saudzējot viņu vecākus, kur Kungs tos tūlīt varēja sodīt ar nāvi, un ka Viņš mīl cilvēkus, jo citādi nedotu savu nevainīgo svēto Dēlu, lai tas ciestu viņu vietā. Bet tas viss Kaina dusmas tikai pavairoja.

Saprāts un sirdsapziņa viņam teica, ka Ābelam taisnība, bet viņš apskaitās, ka brālis, kas bija radis klausīt viņa padomam, tagad uzdrošinājās domāt savādāk. Kains dusmojās, ka Ābels tam nepievienojās dumpīgajā gājienā pret Dievu, un tādēļ niknuma uzplūdos savu brāli nogalināja.

Kains neieredzēja un nogalināja brāli ne tāpēc, ka Ābels viņam būtu nodarījis ko ļaunu, bet gan “tāpēc, ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni”. (1. Jāņa 3:12) Tieši tādēļ bezdievīgie visos laikos ienīst tos, kas ir labāki par viņiem. Ābela paklausība un nesatricināmā uzticība bija Kainam kā pastāvīgs pārmetums. “Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.” (Jāņa 3:20) Jo spožāka ir gaisma, ko izstaro uzticīgo Dieva kalpu raksturs, jo redzamāk atklājas bezdievīgo grēki un jo noteiktākas kļūst viņu pūles iznīcināt tos, kas traucē viņu mieru.

Ābela nogalināšana bija pirmais piemērs ienaidam, kas [77] pēc Dieva norādījuma pastāvēs starp čūsku un sievas sēklu, — starp sātanu un tā pavalstniekiem no vienas puses un Kristu un Viņa piekritējiem no otras. Ar cilvēku pirmo grēku sātans ieguva virsvaldību pār visu cilvēci, bet Kristus sagādāja iespēju šo jūgu nomest. Katru reizi, kad kāda dvēsele, ticot uz Dieva Jēru, atsakās grēkot, tūlīt iedegas sātana dusmas. Ābela svētā dzīve liecināja pret sātana apgalvojumu, ka cilvēkam nav iespējams ievērot Dieva likumus. Kad Kains, ļaunā gara skubināts, redzēja, ka nevar valdīt pār Ābelu, viņš tā apskaitās, ka nonāvēja savu brāli. Un visur, kur vien kāds nostāsies par Dieva likumu taisnīgumu, tur pret viņu atklāsies tas pats gars. Šis gars Kristus mācekļiem visos laikos ir gatavojis un aizdedzinājis sārtus. Šos cietsirdības darbus pār Kristus sekotājiem izsauc sātans un viņa pulki tādēļ, ka vairs nespēj tos pakļaut savai gribai. Tas ir uzvarētā ienaidnieka niknums. Katrs Jēzus moceklis ir miris kā uzvarētājs. Pravietis saka: “Viņi to (veco čūsku, to sauc par velnu un sātanu) uzvarējuši ar Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.” (Atkl. 12:11,9)

Par savu noziegumu slepkava Kains drīz tika saukts pie atbildības. “Un Dievs sacīja uz Kainu: “Kur ir Ābels, tavs brālis?” Tas atbildēja: “Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?” (1. Moz. 4:9) Kains tik tālu aizgāja savā grēkā, ka pazaudēja sajēgu par Dieva pastāvīgo klātbūtni, par Viņa varenību un neierobežotajām zināšanām. Lai slēptu savu vainu, tas ķērās pie meliem.

Atkal Kungs runāja uz Kainu: “Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.” (1. Moz. 4:10) Dievs Kainam deva izdevību atzīt savu grēku. Tam bija laiks visu pārdomāt. Viņš apzinājās sava darba nežēlību un arī melus, ko bija lietojis tā slēpšanai, tomēr vēl arvien palika dumpīgi noskaņots, un tad spriedums vairs nevilcinājās. Dievišķā balss, kura bija dzirdama lūdzot un aicinot, tagad izteica briesmīgus vārdus: “Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū, kurai bija jāatver sava mute, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis. Kad tu zemi apstrādāsi, tā tev turpmāk vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes.” (1. Moz. 4:11,12)

[78] Neskatoties uz to, ka Kains par savu noziegumu bija pelnījis nāvi, žēlīgais Radītājs saudzēja viņa dzīvību un dāvāja izdevību nožēlot grēkus un atgriezties. Bet Kains dzīvoja, lai tikai vēl vairāk apcietinātu savu sirdi, lai nostiprinātu sacelšanos pret dievišķo autoritāti un kļūtu par vadoni veselai rindai bezkaunīgu, izvirtušu grēcinieku. Šo atkritēju vadīja sātans, lai kārdinātu citus, un viņa iespaids un piemērs darīja savu demoralizējošo darbu, līdz beidzot zeme kļuva tik samaitāta un pārpildīta ar varas darbiem, ka tās bojāeja vairs nebija atliekama.

Saudzēdams pirmā slepkavas dzīvību, Dievs visam Universam deva uzskatāmu mācību par lielo cīņu. Kaina un viņa pēcnācēju tumšā vēsture rādīja, kādas būtu sekas, ja Kungs grēciniekiem ļautu dzīvot mūžīgi, nepaklausot dievišķajiem likumiem. Izmantojot Dieva lēnprātību, grēcinieki savos noziegumos kļuva arvien bezkaunīgāki un izaicinošāki. Piecpadsmit gadsimtus pēc tam, kad par Kainu tika izteikts spriedums, viss Universs kļuva par lieciniekiem viņa iespaida un piemēra augļiem, kad zemi pārplūdināja nešķīstība un noziegumi. Tas pierādīja, ka Dieva likumu pārkāpējiem, kritušajiem cilvēkiem paredzētais nāves spriedums ir taisnīgs un arī žēlīgs. Jo ilgāk tie dzīvoja savos grēkos, jo negantāki un izvirtušāki kļuva. Dievišķais spriedums, kas pārtrauca ļaunuma izplatīšanos un atbrīvoja pasauli no to cilvēku iespaida, kas ar savu sacelšanos bija nocietinājušies pret Dievu, drīzāk gan bija svētība nekā lāsts.

Sātans pastāvīgi strādā, lai ar nenogurstošu enerģiju tūkstoš veidos nepareizi attēlotu Dieva raksturu un Viņa pārvaldes kārtību. Ar plašiem, labi organizētiem plāniem un apbrīnojamu spēku viņš pasaules iedzīvotājus cenšas noturēt savos maldos. Dievam, kas ir bezgalīgs un visu zinošs, kas galu redz jau sākumā, visi pasākumi attiecībā uz ļaunumu bija ļoti aptveroši un tālu ejoši. Viņš vēlējās sacelšanos ne tikai apspiest, bet visam Universam atklāt šīs sacelšanās raksturu. Un Dieva plāni ar savu attīstību parādīja tiklab Viņa taisnību kā žēlsirdību un pilnīgi attaisnoja Viņa gudro rīcību ar ļaunumu.

Citu pasauļu svētās būtnes ar interesi sekoja notikumiem virs zemes. Pasaules stāvoklī pirms Plūdiem viņi saskatīja tās pārvaldīšanas sistēmas sekas, kādu Lucifers centās ieviest Debesīs, atmetot Kristus autoritāti un Dieva likumus. Šajos patvaļīgajos pirmsplūdu grēciniekos viņi redzēja [79] sātana iespaida augļus pie būtnēm, kas viņam padodas. “Cilvēku (..) sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu.” (1. Moz. 6:5) Visas izjūtas, visas dziņas un tieksmes cīnījās pret dievišķajiem šķīstuma, miera un mīlestības pamatlikumiem. Tas bija drausmīgs pagrimšanas piemērs, kas radās no sātana viltīgās gudrības, kad tas Dieva radījumus centās atbrīvot no Viņa svēto likumu ierobežojumiem.

Lielajai cīņai vēl tālāk attīstoties, Dievs vēlas parādīt savu pārvaldes likumu un pamatnoteikumu raksturu, kurus nepareizi iztulkojis sātans un visi viņa pieviltie. Beidzot Kunga taisnīgumu atzīs visa pasaule, lai gan šī atziņa tad dumpiniekus vairs nevarēs glābt. Kad Viņa lielais plāns soli pa solim tuvosies savam galīgajam piepildījumam, Dievs beidzot iegūs visa Universa piekrišanu un atbalstu. Arī sacelšanās galīgo likvidēšanu visi atzīs kā taisnīgu un pareizu rīcību. Atklāsies, ka tie, kas atmetuši dievišķos priekšrakstus, ir nostājušies sātana pusē cīņā pret Kristu. Kad šīs pasaules kungs tiks tiesāts un visi tā piekritēji dalīsies viņa liktenī, tad viss plašais Universs kā šī sprieduma liecinieki paziņos: “Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi tavi ceļi, tautu ķēniņ!” (Atkl. 15:3)

Sets un Ēnohs

[80] Ādamam tika dots vēl cits dēls, kuram vajadzēja kļūt par dievišķā apsolījuma un garīgās pirmdzimtības tiesību mantinieku. Šo dēlu nosauca vārdā Sets, kas nozīmē “norādītais” vai “atlīdzinājums”. “Jo Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains,” teica Ieva. (1. Moz. 4:25) Sets augumā bija staltāks par Kainu un Ābelu un vairāk līdzinājās Ādamam, nekā viņa citi dēli. Tam bija cēls raksturs, un viņš staigāja Ābela pēdās. Taču no dabas viņš vairs nesaņēma mantojumā tādas spējas, kādas bija saņēmis Kains. Attiecībā uz Ādama radīšanu teikts: “Kad Dievs radīja Ādamu, Viņš to radīja Dieva līdzībā”, bet pēc grēkā krišanas Ādams “dzemdināja dēlu, kas bija viņam līdzīgs.” (1. Moz. 5:1,3) Ādams tika radīts bez grēka, pēc Dieva līdzības, bet Sets, tāpat kā Kains, mantoja savu kritušo vecāku dabu. Tomēr viņš saņēma arī atziņu par Pestītāju un tika pamācīts izprast taisnību. Dieva žēlastībā tas Kungam kalpoja un Viņu godāja, pūlēdamies, kā arī Ābels to būtu darījis, ja dzīvotu, veidot grēcīgo cilvēku sirdsapziņu, lai tie pagodinātu Dievu un paklausītu savam Radītājam.

“Un arī Setam piedzima dēls, un viņš nosauca to vārdā Ēnošs. Tas sāka piesaukt Dieva vārdu.” (1. Moz. 4:26) Uzticīgie jau līdz tam laikam arī bija pielūguši Dievu, bet, cilvēkiem vairojoties, atšķirība starp abām grupām kļuva arvien jūtamāka. No vienas puses tika parādīta atklāta uzticība Dievam, bet no otras — atklāta nicināšana un nepaklausība. Pirms grēkā krišanas mūsu pirmie vecāki svētīja Ēdenē iecelto Sabatu; viņi to turpināja ievērot arī pēc izraidīšanas no Paradīzes. Viņi bija baudījuši rūgtos nepaklausības augļus un piedzīvojuši to, ko agrāk vai vēlāk piedzīvos ikviens, kas min kājām Dieva baušļus, — ka Kunga priekšraksti ir svēti un negrozāmi un pārkāpumi noteikti tiek sodīti. Sabatu godāja visi Dievam uzticīgie Ādama bērni, bet Kains un viņa pēcnācēji negodāja [81] dienu, kurā Dievs bija dusējis. Darbam un atpūtai viņi izvēlējās paši savu laiku, neņemot vērā skaidri izteikto Jehovas pavēli.

Dieva nolādēts, Kains aizgāja no sava tēva mājām. Vispirms viņš izvēlējās zemkopja darbu un šajā laikā dibināja pilsētu, kuru nosauca sava vecākā dēla vārdā. Viņš bija atstājis Dieva klātbūtni un atmetis apsolījumus par atjaunotu Ēdeni, lai meklētu sev īpašumus un prieku ar lāstu apkrautajā zemē. Ar to Kains nostājās tās lielās cilvēku šķiras priekšgalā, kas pielūdz šīs pasaules dievu. Viņa pēcnācēji izcēlās ar pasākumiem, kas saistījās tikai uz šo pasauli un materiālo labklājību, bet Dieva esamību tie neņēma vērā un ignorēja Radītāja nodomus attiecībā uz cilvēku. Pie slepkavības nozieguma, ko iesāka Kains, tā ciltskoka piektais pēcnācējs Lamehs vēl pievienoja klāt daudzsievību un ar lielīgu spītību atzina Dievu tikai tāpēc, ka saskatīja sev drošību Kaina atriebšanas aizliegumā.

Ābels bija dzīvojis gana dzīvi, mitinādamies teltīs vai vienkāršos mājokļos, un arī Seta pēcnācēji sekoja šim piemēram, uzlūkodami sevi kā “svešiniekus un piemājotājus virs zemes”. (Ebr. 11:13)

Kādu laiku šīs abas cilvēku grupas dzīvoja atsevišķi. Kaina ciltis, izplešoties no savas pirmās apmešanās vietas, ieklīda līdzenumos un ielejās, kur dzīvoja Seta bērni, un pēdējie, lai izbēgtu no viņu aptraipošā iespaida, pārcēlās uz pastāvīgu dzīves vietu kalnos. Kamēr tie palika šķirti, viņu Dieva pielūgšanā viss bija tīrs un skaidrs. Bet laika gaitā Seta pēcnācēji pamazām uzdrošinājās sajaukties ar ieleju iemītniekiem. Šāda satiksme izraisīja visļaunākās sekas. “Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas (..).” (1. Moz. 6:2) Kaina meitu skaistuma pievilkti, Seta bērni apprecējās ar tām un izsauca pār sevi Dieva nepatiku. Daudzi Dieva pielūdzēji ar pastāvīgiem vilinājumiem tika pavedināti uz grēku un pazaudēja savu īpatnējo svēto raksturu. Sajaucoties ar samaitātajiem cilvēkiem, viņi garā un darbos palika tiem līdzīgi; tika pārkāptas septītā baušļa robežas, un tie “ņēma sievas, kādas gribēja”. Seta bērni gāja “Kaina ceļu” (Jūda 11), viņu domas pievērsās pasaulīgai labklājībai, pasaulīgiem priekiem, un Dieva baušļi vairs [82] netika ņemti vērā. “Jo, pazīdami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu, (..) bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā (..)”, tāpēc arī “Dievs viņiem licis krist necienīgās tieksmēs (..).” (Rom.1:21,28) Tā grēks izplatījās pār zemi kā nāvīga spitālība.

Gandrīz tūkstoš gadus kā grēka seku liecinieks starp cilvēkiem dzīvoja Ādams. Viņš uzticīgi pūlējās apturēt ļaunuma straumi. Tam bija pavēlēts mācīt saviem pēcnācējiem Kunga ceļus, un viņš arī augstu vērtēja Dieva dotās atklāsmes un stāstīja par tām nākamajām paaudzēm. Saviem bērniem un bērnu bērniem līdz devītajam augumam viņš aprakstīja cilvēka svēto un laimīgo stāvokli Paradīzē, atkārtodams savas krišanas stāstu un runādams par ciešanām, ar kurām Dievs viņu mācījis, cik nepieciešama stingra Viņa likumu ievērošana, viņš tiem izskaidroja arī glābšanai domātos žēlastības pilnos pasākumus. Bet tikai nedaudzi ņēma vērā viņa vārdus. Bieži nācās sastapties ar rūgtiem pārmetumiem par grēku, kas viņa pēcnācējiem bija nesis tādas bēdas.

Ādama dzīvi raksturoja sāpes, pazemošanās un savas vainas apziņa. Atstājot Ēdeni, viņu ar šausmām pildīja domas par nāvi. Pirmo reizi ar tās īstenību viņš iepazinās, kad Kains, viņa pirmdzimtais dēls, kļuva par sava brāļa slepkavu. Smagu sirdsapziņas pārmetumu nomākts par izdarīto grēku un divkārt aplaupīts ar Ābela nāvi un Kaina atmešanu, Ādams saliecās zem bēdu nastas. Ap sevi viņš redzēja visu aptverošo samaitātību, kurai beidzot vajadzēja izsaukt pasaules bojāeju ūdensplūdos, un, lai gan nāves spriedums, ko Radītājs pār viņu izteica, sākumā šķita briesmīgs, tomēr gandrīz tūkstoš gadus vērojot grēka sekas, viņš saprata, ka tā ir Dieva žēlastība, ja šai sāpju un ciešanu dzīvei tiek darīts gals. Neskatoties uz bezdievību, kāda valdīja pirmsplūdu laikā, — šis laikmets tomēr nebija nezināšanas un barbarisma laiks, kā to bieži uzskata. Cilvēkiem bija dota iespēja sasniegt augstāko tikumisko un garīgo stāvokli. Viņiem piemita lieli miesīgie un intelektuālie spēki un tādas priekšrocības reliģisko un vispārzinātnisko atziņu iegūšanai, kam nav līdzīgu. Tā ir kļūda domāt, ka ilgā mūža cilvēkiem prāts attīstījies vēlu; viņu garīgie spēki nobrieda ātri un, ja tie bija dievbijīgi un dzīvē saskaņojās ar Kunga prātu, tad zināšanas un gudrība palielinājās visā viņu dzīves laikā. Ja mūsu laika slaveniem zinātņu vīriem tagad blakus varētu nolikt tā paša vecuma pirmsplūdu laika cilvēkus, tad būtu redzams, cik daudz mūsdienu ļaudis atpaliek gan garīgā, gan fiziskā spēka ziņā. Tādos pašos apmēros, kā gadu gaita mazinājusi cilvēku miesīgos spēkus, ir mazinājušās arī viņu garīgās spējas.

Ir ļaudis, kas nododas studijām no divdesmitā līdz piecdesmitajam dzīvības gadam, un pasaule apbrīno viņu sasniegumus. Bet cik niecīgi ir viņu panākumi, salīdzinot ar to cilvēku sasniegumiem, kas savus miesīgos un garīgos spēkus attīstījuši gadsimtiem ilgi!

Taisnība, ka jauno laiku cilvēkiem ir priekšrocība saņemt savu senču sasniegumus. Vīri ar varenu prātu, kas plānojuši, studējuši, rakstījuši, ir atstājuši savus darbus nākamām paaudzēm. Bet cik daudz lielākas priekšrocības attiecībā uz cilvēciskajām zināšanām bija seno laiku ļaudīm! Gadsimtiem ilgi pie viņiem atradās tas, kas tika radīts pēc Dieva līdzības un kuru pats Radītājs atzina par “labu” — vīrs, kuru attiecībā uz materiālo pasauli visās gudrībās bija mācījis Dievs.

Ādams no Kunga uzzināja visu radīšanas vēsturi. Viņš pats redzēja deviņu gadsimtu notikumus un savās atziņās dalījās ar pēcnācējiem. Pirmsplūdu laika cilvēkiem nebija grāmatu, viņiem nebija nekādu rakstītu ziņu, bet līdz ar lielajiem fiziskajiem un garīgajiem spēkiem tiem bija stipra atmiņa, un viņi spēja aptvert un paturēt prātā tiem nodotās atziņas un savukārt visā pilnībā darīt tās zināmas saviem pēcnācējiem. Gadsimtiem ilgi uz zemes vienlaicīgi dzīvoja septiņas paaudzes, kas deva iespēju vienam ar otru visu pārrunāt, un katrs varēja citu cilvēku zināšanas un pieredzi izmantot savā labā.

Nekad vairs nav bijis līdzīgas priekšrocības, kādu baudīja šī laika cilvēki, par Radītāja darbiem mācoties no paša Dieva. Tas ne tuvu nebija reliģiskas tumsības laikmets, bet gan lielas apgaismības laiks. Visa pasaule varēja uzklausīt Ādama pamācības, un tiem, kas Kungu bijās, kā skolotāji kalpoja arī Kristus un eņģeļi. Kā kluss patiesības liecinieks stāvēja Dieva dārzs, kas vēl daudzus gadsimtus palika pie cilvēkiem. Ķerubu apsargātajos Paradīzes vārtos atklājās Dieva godība, [84] un turp devās pirmie Dieva pielūdzēji. Tur viņi cēla altārus un pienesa savus upurus. Šeit upurēja arī Kains un Ābels, un šeit zemē nonāca Dievs, lai ar viņiem satiktos.

Neviens skeptiķis tad nevarēja noliegt Ēdenes pastāvēšanu, jo tā atradās tieši acu priekšā, bet ieeju liedza sargājošie eņģeļi. Neviens nevarēja apstrīdēt radīšanas kārtību, dārza nozīmi un stāstu par abiem kokiem, kas tik cieši saistījās ar cilvēku likteni. Dieva esamība un lielā autoritāte, Viņa likumu nepieciešamība — bija patiesības, kuras cilvēkiem Ādama dzīves laikā bija grūti apšaubīt.

Neskatoties uz pieaugošo bezdievību, vienmēr pastāvēja svētu vīru cilts līnija, kuri savienībā ar Dievu dzīvoja cēlu un tikumisku dzīvi, it kā viņi satiktos ar Debesīm. Tie bija vīri ar milzīgām prāta spējām un brīnišķīgām zināšanām. Viņiem bija liels, svēts uzdevums — attīstīt taisnu raksturu un mācīt dievbijību ne tikai sava laika cilvēkiem, bet arī nākamajām paaudzēm. Svētajos Rakstos ir minēti tikai nedaudzi no šiem izcilajiem ļaudīm, bet uzticīgi liecinieki un patiesi pielūdzēji Dievam ir bijuši visos laikmetos.

Par Ēnohu teikts, ka viņš dzīvoja sešdesmit piecus gadus un dzemdināja dēlu. Pēc tam viņš staigāja ar Dievu vēl trīssimt gadus. Arī savā agrīnajā dzīves posmā Ēnohs mīlēja un bijās Dievu un turēja Viņa baušļus. Viņš piederēja pie svētās līnijas, kas sargāja īsto ticību. Viņš bija viens no apsolītās sēklas ciltstēviem. No Ādama mutes dzirdēdams drūmo grēkā krišanas stāstu, kā arī priecīgo vēsti par Dieva žēlastību, kas izteikta Viņa apsolījumā, viņš paļāvās uz nākamo Pestītāju. Bet pēc pirmā dēla piedzimšanas Ēnohs dzīvē sasniedza augstākos piedzīvojumus; viņa attiecības ar Dievu kļuva vēl sirsnīgākas. Viņš vēl skaidrāk izprata savas Dieva bērna personīgās saistības un atbildību. Redzot bērna mīlestību uz savu tēvu, viņa vienkāršo uzticēšanos tā aizsardzībai un pats izjūtot dziļo, sirsnīgo maigumu pret savu pirmdzimto dēlu, viņš saņēma dārgu mācību par brīnišķo Dieva mīlestību pret cilvēkiem, kas atklāta Viņa Dēla dāvināšanā, un par to paļāvību, kādā Dieva bērni var uzticēties savam Tēvam. Kristū atklātā bezgalīgā, neizdibināmā Dieva mīlestība kļuva par viņa pārdomu priekšmetu dienām un naktīm, un ar visu dvēseles degsmi viņš mēģināja šo mīlestību nest tālāk cilvēkiem, starp kuriem dzīvoja.

Ēnohs ar Dievu nestaigāja kaut kādā transa stāvoklī [85] vai atklāsmē, bet visos savas ikdienas dzīves pienākumos. Viņš nekļuva par vientuli, pilnīgi noslēdzoties no pasaules, jo viņam šajā zemē bija Dieva noteikts uzdevums. Savā ģimenē un satiksmē ar cilvēkiem kā vīrs un tēvs, kā draugs un pilsonis viņš palika stingrs, nelokāms Dieva kalps.

Viņa sirds bija saskaņā ar Dieva prātu, jo, kad “divi kopā staigā, vai tad tie nav savā starpā jau iepriekš sarunājušies?” (Amosa 3:3) Un šī svētā staigāšana turpinājās trīssimt gadus. Nav daudz kristiešu, kuri staigātu nopietnāk un svētāk, zinot, ka viņiem dzīvošanai atlicis pavisam īss laiks vai ka Kristus atnākšana ir jau pie durvīm. Bet, gadsimtiem aizritot, Ēnoha ticība kļuva tikai vēl stiprāka un viņa mīlestība vēl dedzīgāka.

Ēnohs bija vīrs ar spēcīgu, augsti izglītotu prātu un plašām zināšanām; Dievs viņu pagodināja ar sevišķām atklāsmēm. Tomēr, atrazdamies pastāvīgā satiksmē ar Debesīm un ik brīdi izjūtot dievišķo varenību un pilnību, viņš vienmēr palika viens no vispazemīgākajiem cilvēkiem. Jo ciešāka izveidojās viņa savienība ar Dievu, jo dziļāka bija arī personīgā vājuma un nepilnības sajūta.

Pieaugošās bezdievības un ļaunuma apbēdināts un baidīdamies, ka citu neticība nemazina viņa paša godbijību pret Dievu, Ēnohs izvairījās no pastāvīgas satiksmes ar šiem cilvēkiem un daudz laika pavadīja vienatnē, kur nodevās pārdomām un lūgšanām. Tā viņš staigāja ar Dievu un centās arvien labāk izprast Kunga prātu, lai varētu to izpildīt. Lūgšana viņam bija kā dvēseles elpa. Viņš dzīvoja tiešā Debesu atmosfērā.

Ar svēto eņģeļu starpniecību Dievs Ēnoham atklāja savu nodomu iznīcināt pasauli Plūdos, kā arī vēl skaidrāk izklāstīja visu atpestīšanas plānu. Praviešu Gara skatījumā Viņš to vadīja cauri paaudzēm, kam nāksies dzīvot pēc grēka Plūdiem, un rādīja lielos notikumus, kas saistījās ar Kristus otro nākšanu un pasaules galu.

Ēnohu satrauca arī nāves jautājums. Viņam šķita, ka taisnie, tāpat kā bezdievīgie, kļūst par pīšļiem un ka tas būs viņu gals. Tam bija grūti iedomāties taisno dzīvi pēc nonākšanas kapā. Pravietiskās atklāsmēs viņš saņēma norādījumus par Kristus nāvi, kur tika rādīta arī Kunga nākšana godībā, visu svēto eņģeļu pavadībā, lai atbrīvotu savus ļaudis no kapa varas. Viņš redzēja pasaules samaitāto stāvokli tad, kad [86] Kristum būs jāparādās otro reizi, — ka tajā laikā virs zemes dzīvos lielīga, uzpūtīga un stūrgalvīga paaudze, kas aizliegs vienīgo Dievu un Kungu, Jēzu Kristu, mīdīs kājām baušļus un nicinās atpirkšanas darbu. Viņš redzēja taisnos, vainagotus ar slavu un godu, un bezdievīgos, aizdzītus no Kunga vaiga un uguns liesmu aprītus.

Ēnohs kļuva par patiesības sludinātāju, stāstīdams ļaudīm, ko Kungs viņam atklājis. Kas bijās Dievu, tie uzmeklēja šo svēto vīru, lai klausītos pamācības un piedalītos lūgšanās. Viņš darbojās arī atklāti, nesdams Dieva vēsti visiem, kas vien vēlējās uzklausīt biedinošos vārdus. Viņa darbība neaprobežojās tikai ar Seta bērniem. Arī tajā zemē, uz kuru Kains bija centies aizbēgt no Kunga vaiga, viņš pasludināja atklāsmē redzētās brīnišķās lietas. Viņš sacīja: “Redzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ (..).” (Jūda 14,15)

Grēku viņš norāja bez kādām bailēm. Sludinādams sava laika ļaudīm Dieva mīlestību Kristū un aicinādams viņus atstāt savus ļaunos ceļus, viņš reizē arī nosodīja pieaugošo bezdievību un brīdināja Zemes iedzīvotājus, ka pārkāpēji noteikti saņems pelnīto sodu. Ēnohs runāja Kristus Garā. Šis Gars parādās ne tikai mīlestības, žēlastības vai aicinājuma vārdos; svētie vīri nerunāja tikai patīkamas lietas. Dievs savu sūtņu sirdīs un uz viņu lūpām liek patiesības, kas ir asas un griezīgas kā abpusēji uzasināts zobens.

Klausītāji izjuta Dieva spēku, kurā darbojās Viņa kalps. Daži ņēma vērā brīdinājumus un atstāja savus grēkus, bet lielākais vairums par svinīgo vēsti tikai zobojās un savos bezdievīgajos ceļos kļuva vēl pārdrošāki. Pēdējās dienās Dieva kalpiem pasaulei jāsniedz līdzīga vēsts, un viņus tāpat saņems ar neticību un izsmieklu. Pirmsplūdu pasaule atmeta tā cilvēka brīdinošos vārdus, kurš staigāja ar Dievu. Tāpat arī pēdējā cilts neņems vērā Dieva sūtņu brīdinājumus.

Darbojoties citu labā, Ēnohs pastāvīgi uzturēja satiksmi ar Dievu. Jo smagāks un nospiedošāks kļuva viņa darbs, jo pastāvīgākas un sirsnīgākas veidojās lūgšanas. [87] Laiku pa laikam viņš turpināja izvairīties no jebkādas sabiedrības. Kādu brīdi uzturēdamies starp ļaudīm un pamācīdams tos gan ar norādījumiem, gan priekšzīmi, tas atkal uz zināmu laiku noslēdzās vienatnē, jo viņam slāpa pēc Debesu atziņām, kuras varēja sniegt vienīgi Dievs. Šādā satiksmē ar Kungu Ēnohs arvien vairāk sāka atstarot Dieva līdzību, — viņa vaigs mirdzēja svētā gaismā, kāda apgaismoja arī Jēzus seju. Pēc Ēnoha atgriešanās no tādas satiksmes ar Dievu pat bezdievīgie ar godbijību vēroja viņa sejas izteiksmes pārvērtību.

Cilvēku ļaunums bija sasniedzis tādu pakāpi, ka pār tiem tika izteikts pazudinošs spriedums. Aizritot gadam pēc gada, cilvēku grēku straume kļuva arvien dziļāka un dziļāka un arvien tumšāki pār tiem savilkās Dieva sodības mākoņi. Tomēr ticības liecinieks Ēnohs turpināja iet savu ceļu, brīdinot, lūdzot un aicinot, cenšoties apturēt ļaunuma straumi un novērst taisnīgās atmaksas bultas. Lai gan viņa brīdinājumus nelika vērā grēcīgie, izpriecu kārie ļaudis, tomēr Ēnohs saņēma liecību, ka Dievs viņa darbu atzīst, un uzticīgi turpināja cīnīties pret visu pārvarošo ļaunumu, līdz Kungs to no grēcīgās pasaules ieveda skaidrajās Debesīs.

Pirmsplūdu laikmeta ļaudis izsmēja tā cilvēka muļķību, kurš nekrāja zeltu un sudrabu vai arī necentās pēc laicīgiem īpašumiem. Bet Ēnoha sirds tiecās pēc mūžīgiem dārgumiem. Viņš lūkojās uz Debesu pilsētu. Tas bija redzējis Ķēniņu Viņa skaistumā Ciānā. Viņa domas, sirds un sarunas kavējās Debesīs. Jo lielāka kļuva bezdievība, jo dedzīgāk tas ilgojās pēc Dieva mājvietām. Būdams vēl uz zemes, viņš ticībā jau dzīvoja gaismas valstībā.

“Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mat. 5:8) Trīssimt gadus Ēnohs tiecās pēc dvēseles skaidrības, lai nonāktu saskaņā ar Debesīm. Trīssimt gadus viņš staigāja ar Dievu. Dienu no dienas tas ilgojās pēc ciešākas savienības ar Kungu, kas kļuva arvien sirsnīgāka, līdz Dievs viņu paņēma pie sevis. Viņš bija stāvējis uz mūžības sliekšņa, tikai viens solis to šķīra no svētās, laimīgās zemes, un tad atvērās tās vārti; staigāšana ar Dievu, kas tik ilgus gadus bija kopta virs zemes, turpinājās tālāk, un viņš kā pirmais no cilvēkiem iegāja pa svētās pilsētas vārtiem.

Uz Zemes bija jūtams šī cilvēka zaudējums. Tagad pietrūka tās balss, kas [88] dienu no dienas ļaudis bija brīdinājusi un pamācījusi. Daži no taisnajiem un arī no bezdievīgajiem, kas bija liecinieki viņa aiziešanai, palika cerībā, ka viņš atkal nogājis uz kādu no savām vientuļajām vietām, tādēļ tie, kas viņu mīlēja, sāka to meklēt, kā vēlāk praviešu bērni meklēja Eliju, bet viss velti. Tie ziņoja, ka viņš nekur nav atrodams, jo Dievs to ir paņēmis.

Ar Ēnoha pārvēršanu Dievs gribēja sniegt svarīgu mācību. Draudēja briesmas, ka cilvēki zaudēs drosmi briesmīgo seku dēļ, kuras izsauca Ādama grēks. Daudzi bija gatavi teikt: “Ko tas palīdz, ka mēs bīstamies Kungu un turam Viņa baušļus, ja pār cilvēci guļ smags lāsts un nāve ir mūsu visu daļa?” Bet mācības, kuras Dievs bija devis Ādamam, kuras atkārtoja Sets un izdzīvoja Ēnohs, izkliedēja visu tumsu un neziņu un deva cilvēkiem cerību, ka tā, kā caur Ādamu ienākusi nāve, tā caur apsolīto Pestītāju nāks mūžīgā dzīvība un nemirstība. Sātans spieda cilvēkus ticēt, ka taisniem nav nekādas algas, ne arī sods bezdievīgiem un ka cilvēkiem nav iespējams paklausīt dievišķajiem likumiem.

Bet gadījumā ar Ēnohu Kungs paskaidroja, ka “Viņš ir, un ka viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā”. (Ebr. 11:6) Kungs apliecināja, ko darīs to labā, kas tur Viņa likumus. Ļaudis saņēma mācību, ka Dieva baušļiem ir iespējams paklausīt, ka tiem, atrodoties pat visgrēcīgāko un samaitātāko vidū, Dieva žēlastībā iespējams turēties pretī kārdināšanām un kļūt šķīstiem un svētiem. Ēnoha piemērā viņiem tika dots pierādījums tādas dzīves svētībām. Uzņemšana Debesīs apstiprināja viņa pravietojumu patiesumu par nākotnē apsolīto algu, — par prieku, godību un nemirstību paklausīgajiem, bet lāstu, ciešanas un nāvi pārkāpējiem.

“Ticības spēkā Ēnohs tika aizrauts, tā ka viņš neredzēja nāvi (..). Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka Viņš Dievam paticis.” (Ebr. 11:5) Pasaulē, kura lielās bezdievības dēļ jau bija nolemta bojāejai, Ēnohs dzīvoja tik ciešā savienībā ar Dievu, ka tam neļāva nonākt nāves varā. Šī pravieša dievišķais raksturs liecina par svētuma stāvokli, kāds jāiegūst visiem tiem, kuri uz Kristus otrās nākšanas laiku “būs atpirkti no pasaules”. (Atkl. 14:3) [89] Tad, tāpat kā pirms grēku Plūdiem, pasauli pārņems vispārēja bezdievība. Paklausot savas samaitātās sirds tieksmēm un pasaulīgās gudrības pievilti, cilvēki sacelsies pret Debesu autoritāti. Bet Dieva ļaudis, līdzīgi Ēnoham, meklēs sirds skaidrību un pilnīgu saskaņošanos ar Viņa prātu, līdz tie atstaros Kristus līdzību. Tāpat kā Ēnohs, viņi pasauli brīdinās par Kristus otro nākšanu, par sodību, kas piemeklēs pārkāpējus, un ar svētu dzīvi un tīru valodu notiesās bezdievīgo grēkus.

Kā Ēnohs tika paņemts Debesīs pirms pasaule gāja bojā Plūdos, tāpat dzīvie taisnie tiks paņemti no pasaules, pirms to iznīcinās ugunī. Apustulis saka: “Ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. “ (1. Kor. 15:51,52) “Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei; tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!” (1. Tes. 4:16-18)

Plūdi

[90] Noas dienās pār zemi gulēja divkāršs lāsts — Ādama pārkāpuma un Kaina izdarītās slepkavības dēļ. Tomēr tas vēl nebija sevišķi pārveidojis dabas ārējo izskatu. Trūdēšanas pazīmes bija acīm redzamas, bet Dieva aizgādībā zeme vēl arvien bija skaista un bagāta. Pakalnus klāja majestātiski koki, ap kuriem vijās augļu pārpilnās vīnogulāju stīgas. Plašie, dārziem līdzīgie klajumi tērpās krāšņā zaļumā un gaisu pildīja tūkstošiem ziedu jaukā smarža. Zemes augļi bija tik daudzveidīgi, ka, likās, tiem nav robežu. Koki ar savu lielumu un skaistumu, kā arī ar simetrijas pilnību tālu pārsniedza mūsdienās sastopamos. Koksne sastāvēja no smalkām šķiedrām un cietas vielas, kas stipri atgādināja akmeni un izturības ziņā tikai nedaudz no tā atpalika. Visur lielos daudzumos varēja atrast zeltu un dārgakmeņus.

Cilvēce vēl bija saglabājusi daudz pirmatnējā spēka. Tikai nedaudzas paaudzes bija pagājušas, kopš Ādams vairs nevarēja pieiet kokam, kas pagarināja cilvēka mūžu, bet tomēr to vēl arvien mēroja gadu simtiem. Ja šie ilgi dzīvojošie un apdāvinātie ļaudis būtu svētījušies, lai kalpotu Dievam, tad viņi Radītāja vārdu darītu slavenu virs zemes un atbilstu nolūkam, kādēļ tiem bija dota dzīvība. Bet viņi to nedarīja. Tajā laikā dzīvoja daudz vareni, liela auguma un spēcīgi vīri, slaveni ar savu gudrību, spējīgi veikt vissarežģītākos un brīnišķīgākos darbus, bet viņu vaina ar neierobežotu nodošanos grēkam bija proporcionāla to gudrībai un gara spējām.

Šiem pirmsplūdu ļaudīm Dievs bija devis lielas un bagātas dāvanas, bet viņi tās izlietoja sevis pagodināšanai un svētības pārvērta lāstos, jo tām pieķērās vairāk nekā pašam svētību Devējam. Zeltu, sudrabu, dārgakmeņus un vislabākos kokus tie izlietoja savu mājvietu celšanai un iekārtošanai, cenšoties viens otru pārspēt dzīvokļu izgreznošanā un izdomas bagātībā. Nododamies izpriecām un ļaunumam, viņi [91] tiecās apmierināt vienīgi savas lepnās sirds iekāres. Nevēlēdamies Dievu ne atzīt, ne atcerēties, tie drīz vien sāka Viņu pilnīgi noliegt un Dieva vietā pielūdza dabu. Tie pagodināja cilvēka ģēniju, kalpoja savam roku darbam un mācīja bērnus locīt ceļus izgrieztu tēlu priekšā. Zaļajos laukos un vareno koku ēnā viņi iekārtoja altārus saviem elkiem. Plašās birzis, kuras visu gadu saglabāja savu lapu rotu, tika veltītas neīsto dievu pagodināšanai. Ar šīm birzīm bija savienoti grezni dārzi; pār viņu garajām līkloču alejām pāri liecās visdažādāko šķirņu augļu koki. Tos rotāja iespaidīgas statujas, un tur bija viss, kas cilvēku varēja sajūsmināt vai kalpot baudkāro ļaužu tieksmēm, vilinot viņus piedalīties elku pielūgšanā.

Cilvēki aizmirsa Dievu un pielūdza savu izdomu tēlus, kam sekoja arvien dziļāka un dziļāka pagrimšana. Dziesminieks apraksta iespaidu, kādu uz elku pielūdzējiem atstāj šo tēlu pagodināšana. Viņš saka: “Tādi pat ir arī tie, kas tos darina un kas uz tiem paļaujas.” (Ps.115:8) Cilvēka prātā ir nerakstīts likums, ka mēs pārveidojamies uzlūkojot. Cilvēks nevar pacelties augstāk par to, kādi ir viņa patiesības, skaidrības un svētuma priekšstati. Ja prāts nekad netieksies augstāk par cilvēcisko līmeni, ja to ticībā nenodarbinās ar bezgalīgo mīlestību un gudrību, tad cilvēks grims arvien zemāk un zemāk. Neīsto dievu pielūdzēji savas dievības ietērpa cilvēciskās vājībās un kaislībās, kas viņu rakstura paraugu padarīja līdzīgu grēcīgam cilvēkam, un sekas bija neizbēgamas. “(..) Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāts un tieksmes ikdienas vērsās uz ļaunu. (..) Bet zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varas darbu.” (1. Moz. 6:5,11) Dievs cilvēkiem par dzīves mērauklu bija devis savus baušļus, bet tie pārkāpa Viņa likumus, kā rezultātā sekoja visnekrietnākie grēki. Ļaunprātība bija atklāta un nekaunīga, taisnību mina dubļos un uz Debesīm pacēlās apspiesto ļaužu kliedzieni.

Pretēji Dieva sākotnējiem nodomiem, jau agri ieviesās daudzsievība. Kungs Ādamam deva vienu sievu, ar to apliecinādams [92] savu nostāju šajā lietā. Pēc grēkā krišanas cilvēki sekoja savām grēcīgajām tieksmēm un tāpēc ātri vairojās noziegumi un ciešanas. Netika ievērotas ne laulības saites, ne īpašuma tiesības. Kas iekāroja sava tuvākā sievu vai īpašumu, ņēma to ar spēku, un ļaudis priecājās par saviem varas darbiem. Viņi uzjautrinājās, iznīcinādami dzīvniekus, un gaļas barības lietošana tos darīja vēl briesmīgākus un asinskārākus, līdz tie arī cilvēka dzīvību sāka uzlūkot ar apbrīnojamu vienaldzību.

asaule vēl atradās bērnu autos, un tomēr ļaunums jau bija sasniedzis tādu dziļumu un plašumu, ka Dievs to vairs nevarēja paciest un teica: “Es iznīcināšu no zemes virsas cilvēku, kuru Es esmu radījis (..).” (1. Moz. 6:7) (Sk. Pielikumā, 1. piezīme.) Dievs paziņoja, ka Viņa Gars vairs nenopūlēsies ar šo grēcīgo cilti. Ja tie nemitēsies aptraipīt ar saviem grēkiem zemi un tās bagātības, tad Viņš tos ir nodomājis izdeldēt no savas radības un iznīcināt visu, ar ko bija vēlējies cilvēkus aplaimot. Viņš gribēja izdeldēt visus lauka zvērus un visu stādu valsti, kas deva tādu barības pārpilnību, un tā plašo zemi pārvērst par postažu un drupu kaudzi.

Visu pārņemošās samaitātības vidū Metuzāls, Noa un daudzi citi pūlējās uzturēt dzīvu patiesā Dieva atziņu un apturēt ļaunuma straumi. Simt divdesmit gadus pirms grēku Plūdiem Kungs, sūtīdams eņģeli, paziņoja Noam savu nodomu un uzdeva tam gatavot šķirstu. Celtniecības laikā viņam vajadzēja sludināt, ka Dievs pār zemi vedīs Ūdensplūdus un iznīcinās visus bezdievīgos. Kas šai vēstij ticēs un šim notikumam sagatavosies ar nožēlu un dzīvesveida izmaiņu, tas atradīs piedošanu un tiks glābts. Ēnohs saviem bērniem jau bija stāstījis, ko Dievs viņam rādījis attiecībā uz Plūdiem, un arī Metuzāls un viņa dēli, kas vēl dzīvoja un dzirdēja Noas sludināšanu, palīdzēja viņam būvēt šo šķirstu.

Dievs Noam deva noteiktus šķirsta izmērus un paskaidroja par katras atsevišķas daļas iekārtošanu. Cilvēka gudrība tik stipru un izturīgu celtni nespētu izdomāt. Dievs veidoja plānu, un Noa to īstenoja dzīvē. Šķirsts tika būvēts kā kuģa korpuss, lai varētu peldēt ūdenī, bet zināmā mērā tomēr vairāk līdzinājās mājai. Tam bija trīs stāvi, bet tikai vienas durvis sānos. Apgaismojums tika plānots no augšas, un dažādās telpas bija tā [95] iekārtotas, lai gaišs būtu it visur. Šķirsta celšanai lietoja ciprešu koku, ko puve neskāra gadsimtiem ilgi. Šīs milzu celtnes iekārtošana bija ļoti gauss un smags darbs. Koku milzīgā lieluma un cietuma dēļ apstrādāšana prasīja daudz ievērojamāku piepūli, nekā tagad pie kuģu korpusa būves, kaut arī tā laika cilvēku spēks bija daudz lielāks. Tika darīts viss, ko cilvēks varēja darīt. Un tomēr šķirsts pats no sevis nespētu turēties pretī vētrām, kurām vajadzēja nākt pār zemi. Vienīgi Dievs varēja pasargāt savus kalpus šajos bangojošajos ūdeņos.

“Ticības spēkā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu attiecībā uz vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības.” (Ebr. 11:7) Izteikdams brīdinājumu pasaulei, Noa ar saviem darbiem liecināja, ka tic šai brīdinošajai vēstij. Tā viņa ticība kļuva pilnīga un arī citiem redzama. Viņš sniedza pasaulei piemēru, ka tic tam, ko Dievs saka. Šķirsta būvē viņš ieguldīja visu savu īpašumu. Kad Noa milzu laivu sāka celt uz sauszemes, no visām pusēm nāca ļaužu pulki, lai redzētu šo sevišķo skatu un paklausītos īpatnējā sludinātāja nopietnajos, dedzīgajos vārdos. Katrs āmura sitiens pie šķirsta būves nodeva ļaudīm svinīgu liecību.

No sākuma šķita, ka sniegto brīdinājumu pieņems daudzi, tomēr tie neatgriezās pie Dieva no visas sirds. Viņi nebija gatavi atstāt savus grēkus. Garais laika sprīdis līdz Plūdu nākšanai pārbaudīja viņu ticību, un tie šo pārbaudi neizturēja. Vispārējās neticības pārspēti tie beidzot pievienojās saviem agrākajiem draugiem svinīgās vēsts atmešanā. Daži jutās dziļi aizkustināti un būtu klausījuši biedinājuma vārdus, bet visapkārt bija tik daudzi, kas smējās un zobojās, ka arī viņus pārņēma tas pats gars — pretoties žēlastības aicinājumam, un tie kļuva par drošākajiem un izaicinošākajiem smējējiem; jo neviens nav tik nesavaldīgs un neiet tik tālu savos grēkos kā tie, kuri kādreiz ir pieņēmuši gaismu, bet pēc tam nostājas pret Dieva Gara pārliecinošo iespaidu.

Ne visi tā laika cilvēki vārda tiešākajā nozīmē bija elku kalpi. Daudzi sevi uzskatīja par Dieva pielūdzējiem. [96] Tie apgalvoja, ka viņu elku bildes esot dievības attēlojums un ka cilvēki ar to iegūstot skaidrāku priekšstatu par Dievu. Šī šķira pirmā atmeta Noas sludināšanu. Viņu cenšanās attēlot Dievu ar materiālo pasauli padarīja tos aklus pret Dieva majestāti un varenību; tie vairs nespēja izprast Viņa rakstura skaidrību, ne arī Viņa prasību svētumu un nemainīgumu. Jo vispārīgāks kļuva grēks, jo mazāk grēcīgs tas šķita, un beidzot tie paziņoja, ka dievišķie likumi vairs neesot spēkā, jo sodīt pārkāpējus esot pret Dieva dabu; viņi noliedza, ka zemi varētu piemeklēt Dieva sodība. Ja tā laika cilvēki būtu klausījuši Dieva likumiem, tad tie Viņa kalpa brīdinošajos vārdos pazītu Dieva balsi, bet līdz ar gaismas atmešanu viņu prāts bija tik tālu aptumšots, ka tie Noas vēstī tiešām saskatīja tikai tukšus maldus.

Ļaužu vairākums neatradās taisnības pusē. Pasaule bija atkāpusies no Dieva patiesības un Viņa likumiem un Nou uzlūkoja kā fanātiķi. Kad sātans kārdināja Ievu nepaklausīt Dievam, viņš tai teica: “Jūs nemirsiet vis.” (1. Moz. 3:4) Lieli vīri, pasaulē godāti gudri cilvēki tagad atkārtoja to pašu: “Dievs ar saviem draudiem,” tie teica, “grib mūs tikai iebiedēt, bet tie nekad nepiepildīsies. Jums nav ko baidīties, jo tāds notikums kā Zemes izpostīšana ar Dieva roku, ko Viņš pats veidojis, un to radījumu sodīšana, ko Viņš radījis, nekad nevar notikt. Esiet mierīgi, nebīstieties. Noa ir traks fanātiķis.” Un pasaule uzjautrinājās par vecā šķietami pieviltā vīra muļķību. Tā vietā, lai savu sirdi pazemotu Dieva priekšā, viņi turpināja nepaklausību un ļaunos darbus, it kā Dievs uz tiem ar sava kalpa muti nekad nebūtu runājis.

Bet Noa stāvēja kā klints vētrā. Ļaužu izsmiekla un nicināšanas apņemts, viņš izcēlās ar savu svēto godīgumu un nesatricināmo uzticību. Viņa vārdus pavadīja spēks, jo tā bija Dieva balss, kas uz cilvēkiem runāja ar sava kalpa lūpām. Viņa savienība ar Dievu darīja to stipru mūžīgajā spēkā, kad viņš simt divdesmit gadus uzticīgi biedināja tā laika ļaudis un pasludināja notikumus, kuri, cik tālu varēja spriest cilvēciskā gudrība, likās neiespējami.

Pirmsplūdu pasaule varēja liecināt, ka gadsimtiem ilgi dabas likumi nebija mainījušies. Viens gadalaiks parastā kārtībā sekoja otram. Lietus līdz šim vēl nekad nebija lijis. [97] Zemi slacināja rasa vai migla. Upes vēl nekad nebija izgājušas no saviem krastiem, bet vienmēr mierīgi plūstot savus ūdeņus droši nesa tālāk uz jūru. Stingri likumi šīs ūdens masas bija turējuši savos krastos. Bet šie prātotāji neņēma vērā Tā rokas, kas ūdeņus bija apstādinājis un sacījis: “Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk (..).” (Īj. 38:11)

Kad laiks gāja un dabā nekādas redzamas pārmaiņas nenotika, vīri, kuru sirds reizēm iedrebējās bailēs, kļuva arvien drošāki. Viņi, tāpat kā daudzi šodien, domāja, ka daba stāv pāri pār Dievu, tās Radītāju, ka dabas likumi ir tik stipri, ka pat Dievs tos nevar izmainīt. Domādami, ka par Noas vēsts nepareizību liecina debess norišu pastāvīgais mierīgums, tie šo vēsti pasaules acīs uzsvēra kā maldus, kā lielu sevis pievilšanu. Lai parādītu, ka viņi nepievērš uzmanību Dieva brīdinājumiem, tie turpināja rīkoties tāpat kā iepriekš. Viņi turpināja dzīrot un plītēt; ēda un dzēra, dēstīja un būvēja, plānoja to, kas vēl nākotnē būtu jāsasniedz, un savā bezdievībā un pārdrošajā Dieva aicinājumu nicināšanā gāja arvien tālāk, lai pierādītu, ka tiem nemaz nav bail no Mūžīgā. Viņi apgalvoja, ka, ja Noas vārdi būtu patiesība, tad arī lielie, slavenie un gudrie vīri to būtu sapratuši.

Ja pirmsplūdu laika ļaudis būtu ticējuši brīdinājumam un būtu atgriezušies no saviem ļauniem darbiem, tad arī Kungs savas dusmas būtu novērsis, kā Viņš tās vēlāk novērsa no Ninīves. Bet savā stūrgalvīgajā pretestībā, neklausīdami sirdsapziņas pārmetumiem un Dieva pravietim, šie cilvēki piepildīja savu netaisnības mēru un nobrieda iznīcināšanai.

Viņu pārbaudes laiks tuvojās beigām. Noa bija palicis uzticīgs Dieva dotajiem norādījumiem. Šķirsts un visi tā nodalījumi pēc Dieva pavēles jau bija sagatavoti un apgādāti ar pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem. Tagad vēl pēdējo reizi Dieva kalps vērsās pie ļaudīm ar savu svinīgo aicinājumu. Vārdos neizsakāmā līdzjūtībā viņš tos lūdza meklēt patvērumu, kamēr tas vēl atrodams. Bet tie viņa vārdus atmeta tāpat kā iepriekš un turpināja smieties un zoboties.

Pēkšņi smejošais pūlis apklusa. No kalniem un mežiem šķirstam mierīgi tuvojās dažādu sugu dzīvnieki, sākot ar visniknākajiem un beidzot ar vismiermīlīgākajiem. Atskanēja vēja brāzmai līdzīgs troksnis un, lūk, no visām pusēm lidoja putni, tā ka viņu daudzums [98] pat debesis aptumšoja, un arī tie pilnīgā kārtībā iegāja šķirstā. Kamēr cilvēki Dieva pavēlei pretojās, dzīvnieki tai paklausīja. Svēto eņģeļu pavadīti, tie pa diviem “līdz ar Nou iegāja šķirstā; tēviņš un mātīte, gluži kā Dievs Noam bija pavēlējis”, bet no šķīstiem dzīvniekiem — pa septiņiem. (1. Moz. 7:9,2.) Pasauli pārņēma izbrīna un dažos pamodās pat bailes. Gudros vīrus aicināja paskaidrot šo sevišķo notikumu, bet veltīgi. Tas bija noslēpums, kuru viņi nespēja izdibināt. Tomēr cilvēki tik ilgstoši bija atmetuši gaismu un tāpēc tā nocietinājušies, ka pat šis notikums uz viņiem atstāja tikai acumirkļa iespaidu. Kad šī notiesātā cilts uzlūkoja spožo sauli un gandrīz vai Ēdenes krāšņumā tērpto zemi, tie uznākušās bailes aizdzina ar nesavaldīgām izpriecām un varas darbiem, šķiet, burtiski izaicinot pār sevi jau atmodinātās Dieva dusmas.

Dievs Noam pavēlēja: “Ej šķirstā tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī.” (1. Moz. 7:1) Pasaule atmeta brīdinājumus, bet Noas iespaids un priekšzīme nāca par svētību viņa ģimenei. Kā atalgojumu par uzticību un godīgumu, Dievs līdz ar to izglāba visus viņa ģimenes locekļus. Ak, kāds paskubinājums vecākiem!

Grēcīgajai ciltij žēlastības laiks bija beidzies. Lauka zvēri un debess putni bija atraduši patvēruma vietu. Noa un viņa ģimene iegāja šķirstā, “un Kungs aizslēdza durvis”. Atspīdēja žilbinoši spoža gaisma, un godības mākonis, spilgtāks par zibeni, nonāca no debesīm un palika pār ieeju šķirstā. Neredzamas rokas lēnām aizvēra masīvās durvis, kuras šķirstā esošiem cilvēkiem no iekšpuses nebija iespējams aizslēgt. Noa tagad bija drošībā, bet tie, kas atmeta Dieva žēlastību, atstāti ārpusē, bez iespējas atrast patvērumu šķirstā. Durvīm uzlika Debesu zīmogu. Dievs tās bija aizslēdzis un vienīgi Dievs varēja atkal atvērt. Tā būs arī tad, kad Kristus, pirms savas nākšanas debesu padebešos, pārtrauks starpniecības darbu grēcinieku labā, tad žēlastības durvis tiks aizslēgtas. Dievs savā mīlestībā vairs nesavaldīs bezdievīgos un sātanam būs dota pilna vara pār tiem, kas noraidījuši Kunga labvēlību. Tie centīsies iznīcināt Dieva ļaudis, bet, tā kā Noa bija ieslēgts šķirstā, tā arī taisnos tad aizsargās dievišķais spēks.

Septiņas dienas pēc Noa un viņa ģimenes locekļu ieiešanas šķirstā par tuvojošos negaisu vēl nekas neliecināja. Šajā laikā tika pārbaudīta viņu ticība. Tad bija laiks līksmoties ārā esošajiem ļaudīm. [99] Šķietamā vilcināšanās viņos stiprināja domas, ka Noa vēsts ir bijusi tikai maldi un tādu Plūdu nemaz nebūs. Neņemdami vērā svinīgo skatu, ko tie bija redzējuši, kad zvēri un putni iegāja šķirstā un eņģeļi aizslēdza durvis, tie turpināja uzjautrināties un zoboties, pie kam to darīja tieši par šīm Dieva spēka redzamajām zīmēm. Viņi baros sapulcējās ap šķirstu un izsmēja iekšā atrodošos ļaudis ar tādu nekaunību, kā vēl nekad agrāk nebija atļāvušies darīt. Bet astotajā dienā pie debesīm savilkās tumši mākoņi. Tiem sekoja pērkona grāvieni un zibens liesmas. Drīz sāka krist lielas lietus lāses. Neko tamlīdzīgu pasaule vēl nebija piedzīvojusi, un cilvēku sirds sažņaudzās bailēs. Visi sev slepus jautāja: “Vai tas varētu būt, ka Noam taisnība un pasaule lemta iznīcībai?” Debesis kļuva tumšākas un tumšākas un lietus sāka līt arvien spēcīgāk. Visapkārt mežonīgās bailēs gaudoja zvēri un to dažādās balsis šķita kurnam par viņu pašu un cilvēku likteni. Tad “pārplūda lielo dzelmju avoti, un tika atvērti debesu logi”. Šķita, ka ūdens no debesīm gāžas līdzīgi varenām straumēm. Upes izgāja no krastiem un pārpludināja ielejas. Ar mežonīgu spēku ūdens lauzās ārā arī no zemes un simtiem pēdu augstumā svieda gaisā masīvus klinšu bluķus, kuri, krizdami lejup, ieurbās dziļi zemē.

Ļaudis vispirms redzēja ejam bojā savu roku darbu. Viņu greznās celtnes, skaistos dārzus un birzis, kurās bija uzstādīti elku tēli, sadragāja debesu zibeņi, izkaisot atliekas pa visu plašo apkārtni. Sagāzās altāri, uz kuriem tika upurēti cilvēki, un elku kalpi drebēja dzīvā Dieva varenības priekšā, saprotot, ka bojāeju izsaukusi viņu pašu samaitātība un kalpošana citiem dieviem. Pieaugošās vētras spēks vienā masā sajauca kokus, klintis, namus un zemes gabalus. Cilvēkus un dzīvniekus pārņēma neaprakstāmas šausmas. Vētras kaucienus pārspēja ļaužu vaimanas, kas bija nicinājuši Dieva autoritāti. Par savu dzīvību sāka baidīties arī sātans, kurš bija spiests palikt trakojošo elementu vidū. Viņš bija priecājies, ka tik iespaidīgi varēja vadīt cilvēkus pēc sava prāta, un vēlējās, kaut tie vēl dzīvotu un, piekopjot savas negantības, turpinātu sacelšanos pret Debesu Valdnieku. Tagad viņš izteica lāstus pār Dievu, apvainodams Viņu netaisnībā un varmācībā. Arī daudzi ļaudis, līdzīgi sātanam, zaimoja [100] Kungu un, ja tas būtu viņu spēkos, tie To būtu norāvuši no Viņa stiprā troņa. Citi bezprātīgās bailēs stiepa rokas pretī šķirstam un lūdza tos ielaist. Bet tagad visi lūgumi bija veltīgi. Apziņā beidzot pamodās doma, ka ir viens Dievs, kas valda Debesīs. Tie sirsnīgi sauca uz Viņu, bet Kungs vairs tos neuzklausīja. Tajās briesmīgajās stundās tie atskārta, ka šo katastrofu izraisījusi Dieva likumu pārkāpšana. Lai gan viņus pārņēma bailes par grēka sodu, tie tomēr neizjuta nekādu patiesu nožēlu un riebumu pret grēku. Ja sodība tiktu apturēta, viņi atkal atgrieztos pie saviem Debesīm pretīgajiem darbiem. Tieši tāpat būs tad, kad Dieva sods nāks pār zemi pirms tās bojāejas uguns liesmās. Tie, kas nebūs atgriezušies, apzināsies, ka viņu grēks ir tiešo Dieva likumu neievērošana, taču, tāpat kā vecās pasaules grēcinieki, viņi neizjutīs nekādu patiesu grēku nožēlu.

Daži izmisumā ar varu centās ielauzties šķirstā, bet stiprā celtne nepadevās viņu pūlēm. Citi pieķērās šķirstam, kamēr tos atrāva trakojošie ūdeņi vai viņu centienus pārtrauca sadursme ar kokiem un klintīm. Nežēlīgās vētras nests un no viļņa uz vilni mētāts, masīvais šķirsts drebēja visos salaidumos. Dzīvnieku kliedzieni iekšpusē pauda viņu lielās izbailes. Tomēr tas neskarts turpināja peldēt trakojošo elementu vidū, jo spēcīgiem eņģeļiem bija uzdots to pasargāt.

Vētrai pakļautie zvēri metās pie cilvēkiem, it kā tie varētu palīdzēt. Daži no ļaudīm sevi un savus bērnus piesēja vareniem dzīvniekiem, jo zināja, ka tiem ir sīksta dzīvība un tie rāpsies kalnos, lai tikai izbēgtu trakojošiem ūdeņiem. Citi glābiņu meklēja augstākajos kokos kalnu virsotnēs, bet tie tika izrauti ar visām saknēm un kopā ar savu dzīvo nastu iegāzti mutuļojošos ūdeņos. Tā viena pēc otras zuda sākumā iecerētās patvēruma vietas. Ūdenim ceļoties arvien augstāk, ļaudis glābiņu meklēja visaugstākajās virsotnēs. Bieži vien cilvēki un dzīvnieki kopā cīnījās par kādu vietu, kur nolikt savu kāju, līdz viņus visus aiznesa ūdeņi.

No augstāko kalnu virsotnēm ļaudis noraudzījās uz bezgalīgo okeānu. Dieva kalpa svinīgie brīdinājumi tiem vairs nelikās izsmejami. Ak, kā šie notiesātie grēcinieki tagad ilgojās pēc tām izdevībām, kuras bija nokavējuši! Kā viņi tagad lūdzās pēc vēl vienas žēlastības stundas, vēl vienas [101] žēlastības iespējas, pēc vēl viena aicinājuma no Noas mutes! Bet tie vairs nekad nedzirdēja žēlastības pilno balsi. Mīlestība, tāpat kā taisnība, prasīja, lai Dievs reiz sodītu un darītu galu ļaunumam. Atriebjošie ūdeņi gāzās pār pēdējo patvēruma vietu, un Dieva nicinātāji nogrima briesmīgajos dziļumos.

“Tāpēc arī toreizējā pasaule gāja bojā ūdens plūdos. Bet tagadējās debesis un tagadējo zemi glabā un uztur tas pats vārds ugunij un bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai.” (2. Pēt. 3:6,7) Tuvojas kāda cita vētra. Dieva atriebjošās dusmas vēlreiz tīrīs zemi un iznīcinās grēku un grēcinieku.

Grēki, kuru dēļ Dieva sods nāca pār pirmsplūdu pasauli, pastāv arī šodien. Dievbijība ir padzīta no cilvēku sirdīm, un Viņa likumus pavisam vienaldzīgi min kājām un raugās uz tiem ar nicināšanu. Tā laika pasaulīgums līdzinās šodien dzīvojošās pasaules garam. Kristus teica: “Jo tā, kā tajās dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24:38,39) Ne jau tāpēc Dievs notiesāja pirmsplūdu laika cilvēkus, ka tie ēda un dzēra. Viņš pats tiem vajadzību apmierināšanai pārpilnībā bija devis zemes augļus. Grēks bija tas, ka tie šīs dāvanas ņēma, nepateikdamies Devējam, un paši sevi samaitāja, nododoties neierobežotai ēstkārei. Arī laulības bija atļautas; tas bija viens no pirmajiem Dieva ieceltajiem iekārtojumiem. Attiecībā uz tām Viņš bija devis īpašus norādījumus, lai šo savienību ietērptu svētumā un skaistumā. Bet norādījumus aizmirsa un laulību izlietoja nelietīgi, liekot tai kalpot kaislībām.

Līdzīgs stāvoklis ir arī šodien. Kas pats par sevi ir atļauts, tiek briesmīgi pārspīlēts. Nesātībai nododas bez ierobežojumiem. Kristietības piekritēji šodien ēd un dzer kopā ar dzērājiem, kaut gan viņu vārdi ieņem goda vietu draudzes grāmatās. Negausība notrulina miesīgos un garīgos spēkus un sagatavo ceļu zemākajām kaislībām. Tūkstoši neizjūt nekādu tikumisku pienākumu ierobežot savas jutekliskās iegribas un kļūst par kaislību vergiem. [102] Cilvēki dzīvo savu tieksmju apmierināšanai, vienīgi šai pasaulei un šai dzīvei. Pārmērības ņēmušas virsroku visās ļaužu šķirās. Uzticību Dievam upurē greznībai un savai patikai. Kas ātri grib kļūt bagāti, pārgroza taisnību, apspiež nabagus un vēl arvien pērk un pārdod “vergus un cilvēku dvēseles”. Krāpšana, kukuļošana un zagšana nesodīti ielavās augstās un zemās aprindās. Laikrakstu ziņas mudž no ziņojumiem par noziegumiem un slepkavībām, kuras izdara tik aukstasinīgi un nevajadzīgi, ka, liekas, ir zudušas visas cilvēcīgās jūtas. Un šie šausmu darbi ir tik ikdienišķa parādība, ka tiem paiet garām gandrīz bez jebkādiem paskaidrojumiem un izbrīna. Anarhijas gars iespiežas visās tautās, un notikumi, kas laiku pa laikam uztrauc pasauli, liecina vienīgi par sakurinātajām kaislībām un netaisnību, kas, vienreiz izrāvusies no grožiem, piepildīs pasauli ar postu un vaimanām. Ainas, ko inspirācija rāda par sabiedrības stāvokli pirms Plūdiem, pārāk patiesi attēlo to dzīves līmeni, kādam pretī steidzas mūsdienu sabiedrība. Pat šajā gadsimtā un tā saucamajās kristīgajās zemēs katru dienu notiek noziegumi, kas ir tikpat tumši un briesmīgi kā tie, kuru dēļ tika iznīcināti vecās pasaules grēcinieki.

Pirms Plūdiem Dievs sūtīja Nou, lai tas brīdinātu pasauli un ļaudis varētu nožēlot savus grēkus, tā izbēgot draudošajai bojāejai. Arī tagad, kad tuvojas Kristus otrā atnākšana, Kungs pasaulē sūta savus kalpus ar brīdinājuma vēsti, lai tautas sagatavotos šim notikumam. Tūkstoši ir dzīvojuši, pārkāpdami Dieva likumus, un tagad Viņš tos žēlastībā aicina paklausīt šiem svētajiem priekšrakstiem. Visiem, kas ticībā Kristum Dieva priekšā nožēlos un atstās savus grēkus, tiek apsolīta piedošana. Bet daudzi uzskata, ka atstāt grēku ir pārāk liels upuris. Tā kā viņu dzīve nesaskan ar Dieva šķīstajiem tikumiskās valdības pamatlikumiem, tad tie atmet Viņa brīdinājumus un noliedz Viņa likumu autoritāti.

No daudzajiem zemes iedzīvotājiem [103] pirms Plūdiem tikai astoņas dvēseles ticēja un paklausīja Dieva Vārdam, kuru sludināja Noa. Simt divdesmit gadus šis patiesības sludinātājs brīdināja pasauli par draudošo bojāeju, bet viņa vēsti atmeta un nonicināja. Tā būs arī tagad. Pirms nāks lielais Likumdevējs, lai sodītu nepaklausīgos, pārkāpēji tiks brīdināti un aicināti nožēlot grēkus un paklausīt Dievam, bet lielajam vairākumam šie brīdinājumi būs veltīgi. Apustulis Pēteris saka: “Vispirms ievērojiet to, ka pēdējos laikos nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās. Un sacīs: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (2. Pēt. 3:3,4) Vai tādi vārdi arī šodien nav dzirdami ne tikai no bezdievīgajiem, bet arī no tiem, kas mūsu zemē sludina no kanceles? Viņi apliecina, ka “nav nekāda pamata būt nemierīgiem. Pirms Kristus nāks, visai pasaulei jātop atgrieztai un taisnībai jāvalda tūkstoš gadus. Miers, miers! Viss ir gluži tāpat, kā tas ir bijis no iesākuma. Lai neviens nejūtas iztraucēts no trokšņotāju satraucošajām balsīm!” Bet šī mācība par tūkstošgadu miera valstību nesaskan ar Kristus un Viņa apustuļu izteicieniem. Jēzus zīmīgi jautāja: “Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūk. 18:8) Un, kā mēs redzējām, Viņš pats paskaidroja, ka pasaules stāvoklis būs tāds kā Noas dienās. Pāvils mūs brīdina, ka, tuvojoties galam, mēs redzēsim bezdievības un ļaunuma pieņemšanos spēkā. “Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.” (1. Tim. 4:1) Un apustulis brīdina, ka “(..) pastarajās dienās iestāsies grūti laiki.” (2. Tim. 3:1) Viņš sniedz pārsteidzošu grēku uzskaiti, kas valdīs pat starp ārēji dievbijīgiem ļaudīm.

Tuvojoties pārbaudes laika noslēgumam, pirmsplūdu cilvēki nodevās satraucošām izpriecām un dzīrošanai. Kam bija iespaids un vara, tie ļaužu prātu centās aizņemt ar jautrību un izpriecām, lai pēdējais svinīgais brīdinājums nevienu neiespaidotu. Vai mēs neredzam, ka tas pats atkārtojas mūsu dienās? Dieva kalpi sludina vēsti, ka visu lietu gals ir tuvu, bet pasaule grimst dažādās izpriecās un baudās. Uzbudinoši sarīkojumi nomaina viens otru, liekot vienaldzīgi raudzīties uz Dievu un neļaujot ļaudīm nopietnāk pievērsties tām patiesībām, kas vienīgās tos var glābt no nākamās sodības.

Kad Noas dienu lielie un gudrie vīri apgalvoja, ka pasaule nevar iet bojā Plūdos, kad cilvēku bailes bija apklusinātas, kad Noas sludināšanu visi uzskatīja par maldiem un viņu pašu [104] par fanātiķi, tad bija pienācis Dieva laiks. Tad “(..) pārplūda lielo dzelmju avoti, un tika atvērti debesu logi” (1. Moz. 7:11), un smējējus aprija Plūdu ūdeņi. Ar visu lielīgo pasaules filozofiju cilvēki pārāk vēlu atzina, ka visa viņu gudrība ir tikai ģeķība, ka Likumdevējs ir lielāks nekā dabas likumi un ka Visvarenajam netrūkst līdzekļu savu nodomu izpildīšanai. “Un kā tas bija Noas dienās (..)”, “ tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” (Lūk. 17:26,30) “Bet tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks, un zeme un viss, kas uz tās radīts.” (1. Pēt. 3:10)

Kad filozofiskie prāta slēdzieni būs apklusinājuši bailes no Dieva soda, kad reliģijas mācītāji būs pasludinājuši mieru un labklājību uz ilgiem laikiem un pasaule, atmetot Dieva brīdinājumus un izsmejot Viņa vēstnešus, nodosies saviem laicīgajiem darbiem un izpriecām, stādīšanai un namu celšanai, ēšanai un precību pasākumiem, tad “(..) pēkšņi pār viņiem nāks posts, (..) viņi nevarēs izbēgt.” (1. Tes. 5:3)

Pēc plūdiem

[105] Ūdens pacēlās piecpadsmit olektis pāri pār visaugstākajiem kalniem. Ģimenei šķirstā bieži šķita, ka bojāeja ir neizbēgama, jo viņu kuģis piecus mēnešus tika dzenāts šurp un turp kā rotaļlieta vēju un viļņu varā. Tas bija smags pārbaudījums, bet Noas ticība negrīļojās, jo viņš zināja, ka visu kārto Dieva roka.

Ūdeņiem krītoties, Kungs lika šķirstam peldēt uz kādu vietu kalnu apvidū, kura tieši šim nolūkam Viņa spēkā bija pasargāta. Šie kalni atradās netālu viens no otra, un šķirsts mierīgi iepeldēja savā ostā un beidza mētāties plašajā okeānā. Tas deva lielu atvieglojumu nogurušajiem, vētrās dzenātajiem ceļotājiem.

Noa un viņa ģimene ar rūpēm gaidīja ūdeņu krišanos, jo ilgojās atkal staigāt pa cietzemi. Četrdesmit dienas pēc tam, kad kļuva redzamas kalnu virsotnes, viņi izlaida ārā kraukli — putnu ar asu ožu, lai tas atklātu, vai zeme jau ir sausa. Tā kā putns visā apkārtnē neatrada neko citu kā tikai ūdeni, tas turpināja lidot no šķirsta uz priekšu un atpakaļ. Septiņas dienas vēlāk Noa izlaida balodi, bet arī tas neatrada zemi, kur kāju nolikt, un atgriezās atpakaļ šķirstā. Noa gaidīja vēl septiņas dienas un vēlreiz izlaida balodi. Kad tas vakarā atgriezās ar eļļas koka lapiņu knābī, visi jutās ļoti iepriecināti. Tad Noa pacēla šķirsta jumtu un redzēja, ka zeme ir sausa. (1. Moz. 8:13) Bet viņš tomēr vēl pacietīgi palika šķirstā. Uz Dieva pavēli viņš tur bija iegājis, tādēļ arī gaidīja īpašus norādījumus, lai varētu to atstāt.

Beidzot no Debesīm nonāca kāds eņģelis un atvēra masīvās durvis, pavēlēdams sentēvam un viņa ģimenei iziet ārā uz zemes, ņemot līdzi visu dzīvo radību. Atbrīvošanās priekā Noa tomēr neaizmirsa To, kura žēlastības pilnā vadība viņu bija pasargājusi. Pirmais darbs pēc šķirsta atstāšanas bija altāra celšana [106] un upura pienešana no visiem šķīstajiem dzīvniekiem un putniem. Tā viņš parādīja pateicību Dievam par izglābšanos un ticību lielajam upurim — Kristum. Noas upuris Dievam patika, un Viņš svētīja ne tikai sentēvu un viņa ģimeni, bet arī visus, kas vēl dzīvos virs zemes.

“Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja uz sevi: “Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ (..). Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.” (1. Moz. 8:21,22) Šeit ietverta mācība visām nākamajām paaudzēm. Noa bija izgājis uz izpostītās zemes, bet pirms savas mītnes iekārtošanas viņš uzcēla altāri Dievam. Viņam bija neliels skaits mājlopu un tie paši tika ar lielām grūtībām uzturēti, tomēr tas priecīgi deva daļu Kungam kā apstiprinādams, ka Viņam pieder viss. Arī mūsu pirmajam pienākumam vienmēr vajadzētu būt labprātības upurim Dievam. Katru Dieva mīlestības un žēlastības izpausmi pret mums vajadzētu atzīmēt ar nodošanos Viņam un ar ziedojumiem Viņa lietai.

Lai mākoņu rašanās un lietus gāzes nebaidītu cilvēkus, ka atkal var nākt plūdi, Kungs Noas ģimenei deva iedrošinošu apsolījumu: “Es nodibinu savu derību ar jums (..) turpmāk vairs grēku plūdi nemaitās zemi. (..) Savu varavīksni Es lieku padebešos, tā lai ir par derības zīmi starp Mani un pasauli. Ja Es ar mākoņiem pārklāšu zemi un padebešos parādīsies varavīksne, tad Es pieminēšu savu derību, kādu Es savā un jūsu starpā un ar visām dzīvām būtnēm un visu radību esmu noslēdzis (..).” (1. Moz. 9:11-16)

Ak, cik liela ir Dieva pretimnākšana un mīlestība uz maldošajiem radījumiem, ka Viņš par savu derības zīmi ar cilvēkiem licis padebešos šo krāšņo varavīksni! Kungs paskaidro, ka Viņš, varavīksni uzlūkojot, pieminēs savu derību. Tas nenozīmē, ka Viņš to kādreiz varētu aizmirst, bet Dievs runā mūsu dēļ, lai mēs varētu labāk saprast. Dievs paredzēja, ka tad, kad vēlākās paaudzes jautās par krāšņās varavīksnes nozīmi, kas apņems debesis, vecāki bērniem varētu atbildēt, atkārtojot stāstu par grēku Plūdiem un sakot, ka Visvarenais licis varavīksni padebešos par zīmi, ka ūdens nekad vairs zemi nepārplūdinās.[107] Tā no paaudzes uz paaudzi cilvēkiem stāstīs par Dieva mīlestību un stiprinās viņu uzticēšanos Radītājam.

Debesu varavīksnei līdzīgs loks apņem troni un ir redzams virs Kristus galvas. Pravietis saka: “Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu.” (Ec. 1:28) Atklāsmes grāmatā tiek paskaidrots: “Tūliņ es tapu aizrauts garā, un raugi — goda krēsls celts debesīs; goda krēslā kāds sēdēja. (..) ap goda krēslu bija varavīksnes loks, kas izskatījās kā smaragds.” (Atkl. 4:2,3) Kad cilvēki ar savu lielo ļaunumu izaicina Dieva sodu, tad Pestītājs, kas mūs aizstāv pie Tēva, norāda uz varavīksni padebešos, uz varavīksnes loku ap Dieva troni un pār savu galvu, kā uz Dieva žēlastības zīmi grēciniekam, kas atgriežas.

Ar Noam doto apgalvojumu Dievs ir saistījis vienu no visdārgākajiem savas žēlastības apsolījumiem: “(..) Kā es toreiz zvērēju, ka Noas ūdeņi vairs nepārplūdinās zemi, tā Es tagad zvēru, — uz tevi vairs nedusmošos un tevi nerāšu. Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka tas Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jes. 54:9,10)

Kad Noa redzēja spēcīgos plēsīgos zvērus, kas kopā ar viņu izgāja no šķirsta, viņš baidījās, ka tie neiznīcina viņa ģimeni, kas taču sastāvēja tikai no astoņām personām. Bet Kungs savam kalpam ar eņģeli sūtīja mierinošu vēsti: “Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes dzīvniekus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, kā arī visas jūras zivis. Jūsu rokās tās ir nodotas. Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai ir jums par barību. Es jums tos visus nododu tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai.” (1. Moz. 9:2,3)

Līdz tam laikam Dievs nebija devis nekādu atļauju lietot uzturā dzīvniekus. Viņš vēlējās, lai cilvēku cilts pilnībā pārtiktu no zemes augļiem, bet tagad, kad visi zaļie augi bija iznīcināti, Viņš atļāva lietot šķīsto dzīvnieku gaļu, kuri bija saglabāti šķirstā.

Plūdos bija pārveidojusies visa zemes virsma. Grēka dēļ to bija skāris trešais briesmīgais lāsts. Kad ūdeņi sāka nožūt un pakalnus apņēma liela duļķaina jūra, visapkārt izkaisīti gulēja cilvēku un dzīvnieku līķi. Kungs negribēja [108] pieļaut, ka tie sāktu pūt un samaitātu gaisu, tāpēc Viņš zemi pārvērta lielā kapsētā. Stiprais vējš, ko Viņš sūtīja nožāvēt ūdeņus, aizrāva sev līdzi pat kalnu virsotnes un pārklāja mirušos ar kokiem, klintīm un akmeņiem.

Tādā veidā tika aprakts zelts, sudrabs, dārgakmeņi un reti sastopamie koki, kuri pirms Plūdiem greznoja pasauli, darīdami to bagātu, un kurus iedzīvotāji izlietoja, lai kalpotu elkiem, — tie visi tika apslēpti no cilvēku acīm, pie kam spēcīgo ūdens straumju iespaidā pār šīm bagātībām nogulsnējās zemes ieži, dažos gadījumos pat veseli kalni. Dievs redzēja, ka, jo bagātākus Viņš darīja grēcīgos cilvēkus, jo samaitātāki tie kļuva. Dārgumus, kurus Viņš tiem bija devis, lai pagodinātu laipno Devēju, tie izveidoja par pielūgšanas priekšmetiem, apkaunodami un nicinādami Dievu.

Zeme atstāja neaprakstāmas postažas un tuksneša iespaidu. Kādreiz tik samērīgie un skaistie kalni tagad bija sagrauti un nesimetriski. Zemes virsmu klāja akmeņi, klinšu bluķi un citu iežu masīvi. Dažās vietās kalni un pakalni pazuda, neatstādami nekādas pēdas, bet līdzenuma vietā pacēlās neredzētas kalnu grēdas. Atsevišķās vietās šādi pārveidojumi bija lielāki kā citur. Kur kādreiz zeme bija bagāta ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem, tur tagad visiespaidīgākā kārtā atklājās lāsta pēdas. Apgabalos, kuri nebija apdzīvoti vai kur bija mazāk grēkots, arī lāsta sekas nebija tik stipri izjūtamas.

Šajā laikā tika aprakti milzīgi meži. Ar laiku tie pārvērtās akmeņoglēs, veidojot pašreiz pastāvošos akmeņogļu slāņus; tādā pašā veidā radušies arī naftas krājumi. Ogles un nafta bieži sakarst un zem zemes sāk degt. Tad tiek sakarsētas klintis, aizdegas kaļķakmens un izkūst dzelzsrūda. Ūdens iedarbība uz kaļķi šo karstumu padara vēl niknāku, izraisot zemestrīces, vulkānu lavas un liesmu izvirdumus. Ugunij un ūdenim saskaroties ar dažādu zemes iežu un rūdu slāņiem, rodas eksplozijas, kuru troksnis izskan līdzīgi apslēptiem pērkona dārdiem. Gaiss ir karsts un smacīgs. Seko vulkānu izvirdumi, un bieži vien, karstajiem elementiem nerodot brīvu izeju, dreb zeme un tās virskārta šūpojas kā jūras viļņi; atveras lielas plaisas, kurās pazūd pilsētas, ciemi un veseli kalni. [109] Šīs apbrīnojamās parādības kļūs arvien biežākas un briesmīgākas tieši pirms Kristus otrās atnākšanas un pasaules gala, liecinot par mūsu Zemes drīzo bojāeju.

Zemes dziļumi ir Kunga ieroču noliktavas, kas Viņam sniedza visu nepieciešamo senās pasaules izpostīšanai. No zemes nākošais ūdens, savienojoties ar ūdeni no debesīm, veica savu iznīcinošo darbu. Sākot ar grēku Plūdiem, uguns un ūdens ir bijuši Dieva ieroči sevišķi bezdievīgu pilsētu pārmācīšanai. Šīs sodības tiek sūtītas, lai cilvēki, kas izturas vieglprātīgi pret Dieva likumiem un min kājām Viņa autoritāti, nodrebētu Kunga varenības priekšā un atzītu Viņa taisno virsvaldību. Redzot uguns liesmu pārņemtos kalnus, izkausētās lavas briesmīgās straumes un īsā laikā izžūstošās upes, kā arī apdzīvoto pilsētu apbēršanu un plaši trakojošo iznīcību, visdrosmīgākās sirdis sāk šaubīties un drebēt, un neticīgie smējēji spiesti atzīt Visspēcīgā Dieva bezgalīgo varu.

Attiecībā uz šiem notikumiem senatnes pravieši saka: “Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā! Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, — ka tā tavs vārds lai kļūtu pazīstams taviem pretiniekiem, ka tā lai pagāni drebētu Tavā priekšā, kad Tu dari lielus brīnumus, kas pārsniedz mūsu cerības! Kaut Tu nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā!” (Jes. 64:1-3) “(..) Caur viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš; mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām. Viņš norāj jūru un dara to sausu un izsusina visas upes.” (Nah. 1:3,4)

Vēl briesmīgākas lietas, kādas pasaule jebkad piedzīvojusi, liecinās par Kristus otro nākšanu. “Kalni trīc Viņa priekšā, un augstienes izkūst; zeme dreb Viņa vaiga priekšā un pasaule, kā arī visi tās iedzīvotāji. Kas var pastāvēt Viņa dusmu priekšā un spēj palikt sveikā Viņa barguma karstumā?” (Nah. 1:5,6) “Atver, Kungs, savas debesis un nokāp zemē, aizskar kalnus, lai tie kūp! Met zibeņus un izkliedē manus ienaidniekus, šaudi savas bultas un satriec viņus!” (Ps. 144:5,6)

[110] “Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes; asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku.” (Ap. d. 2:19) “Un parādījās zibeņi, atskanēja balsis un pērkons, un notika liela zemestrīce, tik liela, kāda nav bijusi, kamēr cilvēki dzīvo virs zemes. Visas salas pazuda, un kalnu vairs nebija. Liela krusa ar daudz mārciņu smagiem graudiem krita no debesīm uz cilvēkiem (..).” (Atkl. 16:18,20,21)

Kad zibeņi no debesīm savienosies ar liesmām zemes iekšienē, kalni sāks degt kā uguns cepļi un izplūdīs briesmīgas lavas straumes, kas aprīs dārzus un laukus, pilsētas un ciemus. Upēs iegāztās karstās izkausēto iežu masas arī ūdeni padarīs verdošu un ar neaprakstāmu spēku izmētās veselus klinšu bluķus un atsevišķas to daļas pa visu zemes virsu. Upes izžūs. Zeme drebēs. Visur būs briesmīgas zemestrīces un vulkāniski izvirdumi.

Tā Dievs no zemes izdeldēs visus bezdievīgos. Bet taisnie šajā briesmīgajā jūklī tiks pasargāti, tāpat kā Noa savā šķirstā. Dievs būs viņu patvērums un zem Viņa spārniem tie varēs justies droši. Dziesminieks saka: “Visaugstāko tu (dziesminieks pats) esi izraudzījis sev par aizsargu. Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij.” (Ps. 91:9,10) “Jo Viņš mani apslēpj savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā savas telts pavēnī un ceļ mani augsti uz klintskalna.” (Ps. 27:5) Dieva apsolījums skan: “Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo Viņš pazīst Manu Vārdu.” (Ps. 91:14)

Burtiska nedēļa

[111] Tāpat kā Sabats, arī nedēļas izcelsme meklējama radīšanas dienās, un ziņojumu par to Bībele ir saglabājusi līdz pat mūsu laikam. Dievs pats noteica mēru pirmajai nedēļai kā paraugu visām nākamajām nedēļām līdz pat laika beigām. Kā visas citas, tā sastāvēja no septiņām burtiskām dienām. Sešas dienas tika izlietotas radīšanas darbam, bet septītajā dienā Dievs dusēja, un tad Viņš šo dienu iesvētīja un nošķīra kā dusas dienu cilvēkiem.

Uz Sinaja dotajos likumos Dievs no jauna apstiprināja gan nedēļu, gan tās izcelsmes faktu. Pēc tam, kad Viņš bija devis bausli: “Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī”, un noteicis, kas jādara sešās un ko nevajag darīt septītajā dienā, Viņš paskaidro tāda nedēļas cikla ievērošanas iemeslus, norādīdams uz sevi kā piemēru: “Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas Kungs svētīja Sabata dienu, lai tā būtu svēta.” (2. Moz. 20:8-11) Šis pamatojums ir skaists un iespaidīgs, ja radīšanas dienas saprotam burtiski. Pirmās sešas nedēļas dienas cilvēkiem dotas darbam, jo šo pirmās nedēļas laiku Dievs izlietoja radīšanas darbam. Septītajā dienā cilvēkiem no darba jāatturas, atceroties Radītāja dusu.

Bet uzskati, ka pirmās nedēļas notikumi atbilst daudziem gadu tūkstošiem, ir krasā pretrunā ceturtā baušļa izpratnei. Tas Radītāju attēlo tā, it kā Viņš pavēlētu cilvēkiem pieminēt burtisku nedēļu, lai atcerētos kaut kādu milzīgu un nenoteiktu laika periodu. Bet Dievs ar saviem radījumiem nekad tā nav rīkojies. Tas, ko Viņš tik saprotami izteicis, ar šādu pieņēmumu tiek padarīts nenoteikts un neskaidrs. Tā ir neticība tās visbīstamākajā un visviltīgākajā pakāpē. Tās īstais raksturs šeit ir tā aizplīvurots, ka daudzi, kas apliecina ticību Bībelei, paši turas pie šiem uzskatiem un tos māca arī citiem. “Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar viņa mutes elpu. [112] (..) Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps. 33:6,9)

Bībele neatzīst nekādus ilgus laikmetus, kuros zeme būtu pamazām attīstījusies no haosa. Par katru sekojošo radīšanas dienu Svētie Raksti paskaidro, ka tās sastāvēja no vakara un rīta un līdzinājās visām nākamajām dienām. Katras dienas beigās norādīts uz Radītāja padarīto darbu. Un, noslēdzot ziņojumu par pirmo nedēļu, teikti vārdi: “Šis ir tas stāsts par debess un zemes izcelšanos, kad tās tika radītas.” (1. Moz. 2:4) Tas nav savienojams ar domu, ka radīšanas dienas būtu citādas nekā parastās dienas. Katra diena nosaukta par radīšanas dienu, jo ikvienā no tām Dievs veica daļu no radīšanas darba.

Ģeologi apgalvo, ka viņi zemē varot atrast pierādījumus, ka tā esot daudz vecāka, nekā to māca Mozus grāmata. Tiek atrakti cilvēku un dzīvnieku kauli, arī kara piederumi, pārakmeņojušies koki utt., daudz lielāki nekā tagad sastopamie vai tie, kas bijuši pirms gadu tūkstošiem, un no tā secina, ka zeme bijusi apdzīvota jau sen pirms laika, kas minēts ziņojumā par radīšanu, kad cilvēki augumā pārsnieguši tagad esošos. Tādi uzskati daudzus, kas apliecina ticību Bībelei, ir vadījuši uz domām, ka radīšanas dienas aptver ilgus nenoteiktus laikmetus.

Bet, atmetot Bībeles vēsturiskos ziņojumus, ģeologi tomēr neko nevar pierādīt. Kas tā paļaujas uz saviem atklājumiem un izdara dažādus secinājumus, tiem nav nekādas izpratnes par cilvēku, dzīvnieku un koku lielumu pirms Ūdensplūdiem, kā arī par tām krasajām pārmaiņām, kas toreiz notika. Zemē atrastās atliekas liecina par apstākļiem, kas visdažādākajās jomās stipri atšķiras no pašreizējā lietu stāvokļa; bet par laikiem, kad šie apstākļi pastāvējuši, var uzzināt vienīgi no Dieva Gara iedvesmotās Grāmatas. Ziņojumā par Plūdiem inspirācija ir noskaidrojusi to, ko ģeoloģija viena pati nekad nespētu izdibināt. Noas dienās apraktie cilvēki, dzīvnieki un koki lielumā daudzkārt pārsniedza tagad dzīvojošos, un tie saglabāti vēlākām paaudzēm par liecību, ka seno laiku iedzīvotāji gājuši bojā Plūdos. Dievs gribēja, lai šo lietu atklāšana stiprinātu ticību Viņa Gara iedvesmotajiem ziņojumiem, bet cilvēki ar savu nepareizo domu ievirzi iekrita tajos pašos maldos kā pirmsplūdu ļaudis, — tie lietas, kuras Dievs deva par svētību, nepareizi izlietojot pārvērta sev par lāstu.

[113] Sātans savā viltībā cilvēkus vada, lai tie pieņemtu neticības radītos izdomājumus, jo tādā veidā viņš var aptumšot arī pašus par sevi skaidros Dieva likumus un uzkūdīt cilvēkus pret dievišķo pārvaldību. Savās pūlēs viņš sevišķi vēršas pret ceturto bausli, jo tas ļoti skaidri norāda uz Dzīvo Dievu, debesu un Zemes Radītāju.

Pastāvīgi ir pieliktas pūles radīšanas darbu izskaidrot dabīgā veidā, un Svēto Rakstu faktiem pretējā cilvēciskā argumentācija tiek pieņemta pat no kristietības piekritējiem. Daudzi pretojas pravietojumu, it īpaši Daniēla un Atklāsmes grāmatu pētīšanai, apgalvojot, ka neskaidrās izteiksmes dēļ tās mums nekad nebūšot saprotamas. Tomēr tieši šīs personas kāri pieņem Mozus grāmatas radīšanas aprakstam pretējās ģeologu teorijas. Bet, ja jau tik grūti saprast to, ko Dievs ir atklājis, cik neprātīgi tad balstīties uz minējumiem par lietām, kuras Dievs nav darījis zināmas! “Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem; tās domātas mūžībai, un lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.” (5. Moz. 29:29) Kā tieši Dievs veica radīšanas darbu, to Viņš cilvēkiem nekur nav pateicis; cilvēciskā gudrība nespēj izdibināt Visaugstākā noslēpumus. Dieva radīšanas spēks ir tikpat neaptverams kā Viņa būtība.

Dievs ļāvis pār pasauli izlieties gaismas straumēm kā zinātniskā, tā mākslas ziņā, bet, ja ļaudis, kas sevi sauc par zinātniekiem, uz visu raudzīsies tikai no cilvēciskā viedokļa, tad noteikti kļūdīsies. Cilvēku centieni iet domās tālāk par to, ko Dievs atklājis, var būt nevainīgi tikai tad, ja mūsu teorijas nerunā pretī Rakstu patiesībām, bet, kas atmet Dieva Vārdu un mēģina radīšanas norises izskaidrot ar zinātniskiem faktiem, tie atļaujas bez kartes un kompasa doties nepazīstamā okeānā. Pat dižākie prāti, ja tie savos meklējumos netiek vadīti no Dieva Vārda, nonāk neskaidrībā un nevar saskaņot zinātni ar atklāsmi. Tā kā Radītājs un Viņa darbi cilvēku saprašanu pārsniedz tik tālu, ka dabiski to vairs nevar izskaidrot, tad sevis attaisnošanai tie uz Bībeles ziņojumiem sāk skatīties neuzticīgi. Kas apšauba Vecās un Jaunās Derības patiesīgumu, tie tiks mudināti iet vēl vienu soli tālāk un apšaubīt arī Dieva esamību; un pēc tam, savu enkuru pazaudējušiem, tiem būs jāiet bojā, saduroties ar neticības klinti

[114] Šie cilvēki ir zaudējuši ticības vienkāršību. Pārliecībai par Dieva Svētā Vārda autoritāti jābūt nesatricināmai. Bībeli nedrīkst pārbaudīt ar cilvēku zinātniskajām idejām. Cilvēciskās zināšanas nav uzticams vadonis. Apšaubītāji, kas lasa Bībeli, meklēdami iemeslus strīdiem, savā zinātnes vai Bībeles neizpratnē var domāt, ka atraduši starp tām pretrunas, bet, pareizi saprotot, tādu pretrunu Bībelei ar zinātni nav. Mozus rakstīja Svētā Gara vadīts, un patiesa ģeoloģijas teorija nekad neatbalstīs atklājumus, kas runātu pretī viņa izteicieniem. Katra patiesība, vai nu tā ir dabā vai atklāsmē, nerunā sev pretī nevienā savā izpausmes veidā.

Dieva Vārdā ir daudz jautājumu, uz kuriem pat dziļākie domātāji nekad nevarēs atbildēt. Mūsu uzmanība tiem tiek pievērsta, lai rādītu, ka pat starp ikdienišķām lietām ir daudz kas tāds, ko cilvēciskais prāts ar visu savu lielīgo gudrību nav spējīgs pilnīgi saprast.

Un tomēr, zinātņu vīri pieļauj varbūtību, ka tie spēj aptvert Dieva gudrību attiecībā uz visu, ko Viņš ir darījis vai ko varētu darīt. Diezgan plaši ir izplatījusies doma, ka Dievs ir saistīts pats ar saviem likumiem. Ļaudis vai nu noliedz, vai neņem vērā Viņa esamību, vai iedomājas, ka var izskaidrot visu, pat Viņa Gara iedarbību uz cilvēka sirdi, un vairs negrib godāt Dieva Vārdu, ne arī bīties no Viņa varas. Tie netic pārdabiskām lietām, neizprazdami ne Dieva likumus, ne Viņa bezgalīgo spēku, kas var panākt Viņa gribas piepildīšanos. Ikdienā lietotais vārds “dabas likumi” nozīmē to, ko cilvēki spējīgi atklāt attiecībā uz likumiem, kas pārvalda fizisko pasauli; bet cik ierobežota ir viņu izpratne un cik plašs lauks, kurā Radītājs var darboties saskaņā ar saviem likumiem visā pilnībā ārpus mirstīgo būtņu uztveres spējām!

Daudzi māca, ka matērijai piemīt vitāls spēks, — ka matērijai piešķirtas zināmas īpašības, kuras darbojas, pateicoties šai iekšējai enerģijai, un ka dabas norises notiek saskaņā ar noteiktiem likumiem, kuros pat Dievs nedrīkst iejaukties. Tā ir neīsta zinātne, kas nav savienojama ar Dieva Vārdu. Daba kalpo savam Radītājam. Dievs neatceļ savus likumus, ne arī strādā tiem pretī, bet Viņš tos pastāvīgi lieto kā savus darbarīkus. Daba liecina par inteliģenci, par noteiktu Esamību, par aktīvu Spēku, kas darbojas šajos likumos un caur tiem. Dabā pastāvīgi darbojas Tēvs un Dēls. Kristus saka: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos.” (Jāņa 5:17)

[115] Nehemijas grāmatā uzrakstītajā slavas dziesmā levīti dziedāja: “Tu esi tas Kungs, kas tiešām ir, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis, — debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!” (Nehem. 9:6) Kas attiecas uz šo pasauli, tad radīšanas darbs ir pabeigts. Jo šie “darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti”. (Ebr. 4:3) Bet Dievs ar savu enerģiju vēl vienmēr uztur radītās lietas. Tas nav kā kādreiz iekustināts mehānisms, kas turpina darboties caur savu iekšējo spēku, kad sit pulss un elpas vilciens seko elpas vilcienam, bet katra ieelpa, katrs sirdspuksts liecina par to visu uzturošo gādību, kurā mēs “dzīvojam, rosāmies un esam”. (Ap. d. 17:28)

Nevis pateicoties kādreiz mantotam spēkam zeme gadu no gada izdod savu augļu bagātību un turpina riņķot ap sauli. Dieva roka vada planētas un uztur tās noteiktā kārtībā un kustībā debesīs. “(..) Viņš ir Tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:26) Viņa spēkā attīstās stādu valsts, parādās lapas un atveras ziedi. Viņš ir Tas, “kas liek zālei augt uz kalniem”, un pēc Viņa pavēles ielejas kļūst auglīgas. Visi lauka zvēri no Dieva meklē savu barību — (Ps. 147:8; 104:20,21) un katra dzīva radība, sākot no mazākā insekta līdz pat cilvēkam, ikdienas ir atkarīga no Viņa gādības. Dziesminieks skaisti saka: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dodi savā laikā. Kad Tu to viņiem dodi, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.” (Ps. 104:27,28) Dieva teiktais vārds pārvalda elementus. Viņš “apklāj debesis ar mākoņiem un dod zemei lietu”. “Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas un izbārsta salnu kā pelnus.” (Ps. 147:16) “Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss, tad Viņš ūdenim padebešos liek krākt un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri, kad Viņš iededzina zibeņus lietum līstot un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm.” (Jer. 10:13)

Dievs ir visu lietu sākums. Katra īsta zinātne ir saskaņā ar Viņa darbiem. Katra īsta audzināšana ved pie paklausības Viņa pārvaldībai. Zinātne paver mūsu skatam arvien jaunus brīnumus; tā iespiežas gaisa slāņos un izpēta zemes dzīles, bet pētījumi neveicas tur, kur tie apstrīd dievišķos atklājumus. Nezināšana var atsaukties uz zinātni, lai rastu atbalstu maldīgiem uzskatiem par Visvareno, bet dabas grāmata un rakstītais Vārds abpusēji viens otru apgaismo. Tā mēs tiekam [116] vadīti pielūgt savu Radītāju un mācāmies saprātīgi uzticēties Viņa Vārdam.

Neviens mirstīgs radījums nespēj pilnībā aptvert Mūžīgā esamību, Viņa gudrību un spēku vai Viņa darbus. Svētais vīrs raksta: “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai? Tās ir tik augstas kā debesis, — ko tu tur sasniegsi? Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas? Tās garums ir garāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra.” (Īj. 11:7-9) Visvarenākie intelekta pārstāvji nespēj izprast Dieva būtību. Cilvēki var pētīt arvien dziļāk un mācīties arvien vairāk, un tomēr viņu priekšā vēl arvien būs bezgalība.

Radīšanas darbi liecina par Dieva varenību un lielumu. “(..) izplatījums izteic Viņa roku darbu.” (Ps. 19:2) Kas par padomdevēju ņēmis rakstīto Vārdu, tas zinātnē atradīs palīglīdzekli labākai Dieva izpratnei. “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos; tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Rom. 1:20)

Bābeles tornis

[117] Lai atkal ar cilvēkiem piepildītu izpostīto Zemi, kuru Plūdi tikko bija šķīstījuši no tās morālās samaitātības, Dievs bija saglabājis vienu vienīgu ģimeni — Noas namu, par kuru Viņš sacīja: “(..) Es esmu vērojis, ka tu esi manā priekšā taisns šinī ciltī.” (1. Moz. 7:1) Tomēr trijos Noas dēlos drīz vien attīstījās tās pašas atšķirīgās iezīmes, kas bija redzamas pirmsplūdu pasaulē. Šemā, Hamā un Jafetā, kuriem vajadzēja kļūt par cilvēces cilts dibinātājiem, jau iepriekš varēja saskatīt viņu pēcnācēju raksturu.

Runādams Svētā Gara iedvesmā, Noa jau iepriekš pasludināja triju lielo rasu vēsturi, kurām vajadzēja nākt no šiem ciltstēviem. Attiecībā uz Hama pēcnācējiem, runādams vairāk par dēlu nekā par tēvu, viņš paziņoja: “Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem.” (1. Moz. 9:25) Hama nedabīgais noziegums liecināja, ka no viņa dvēseles jau sen pazudusi bērnišķīgā godbijība pret vecākiem, jo viņš tagad atklāja sava rakstura bezdievību un zemiskumu. Šīs ļaunās īpašības uz visiem laikiem ieaudās tālāk Kānaānā un viņa pēcnācējos, kuru turpmākie grēki izsauca pār tiem Dieva sodību.

No otras puses — Šema un Jafeta cieņa pret tēvu un līdz ar to pret Dieva likumiem, viņu pēcnācējiem solīja gaišāku nākotni. Attiecībā uz šiem dēliem tika paziņots: “Svētīts lai ir tas Kungs, Šema Dievs, bet Kānaāns lai top tam par kalpu. Dievs lai vairo Jafetu, ka viņš mīt Šema teltīs, bet Kānaāns lai ir viņam kalps.” (1. Moz. 9:26,27) Šema līnijai vajadzēja kļūt par izredzētās tautas, Dieva Derības un apsolītā Pestītāja līniju. Jehova bija Šema Dievs. No viņa vajadzēja nākt Ābrahāmam un Israēla tautai, no kuras celsies Kristus. “Svētīga tā tauta, kurai Kungs ir par Dievu.” (Ps. 144:15) [118] Un Jafets “lai mīt Šema teltīs”. Evaņģēlija svētībās galvenokārt dalīsies Jafeta pēcteči.

Kānaāna pēcnācēji ieslīga pagānisma visdziļākajās formās. Lai gan pravietiskais lāsts viņus notiesāja uz verdzību, tomēr gadsimtiem ilgi spriedums vēl kavējās. Dievs panesa viņu bezdievību un samaitātību, kamēr tie pārkāpa dievišķās pacietības robežas. Tad tie pazaudēja savus īpašumus un kļuva par Šema un Jafeta pēcnācēju dzimtcilvēkiem. Noas pravietojums nebija nekāds patvaļīgs paziņojums par dusmām vai labvēlību. Šis spriedums nenoteica viņa dēlu raksturu un likteni, bet rādīja, kādas sekas būs katra izvēlētajam dzīves gājumam un viņu rakstura attīstībai. Tas atklāja Dieva nolūku attiecībā uz tiem un viņu pēcnācējiem, ņemot vērā viņu pašu raksturu un uzvedību. Bērni parasti manto vecāku tieksmes un dziņas, darot pēc viņu parauga, un tā vecāku grēki pāriet bērnos no vienas paaudzes otrā. Hama pēcnācējos izpaudās viņa paša godbijības trūkums un zemiskums, kas līdz ar to izsauca lāstu pār daudzām paaudzēm. “(..) viens vienīgs negantnieks var iznīcināt daudz laba.” (Sal. māc. 9:18)

No otras puses — cik bagātīgi tika atalgota Šema godbijība pret tēvu, un kāda izcila svēto vīru līnija sekoja viņa pēcnācējos! “Tas Kungs zina sirdsšķīsto dienas”, “(..) no viņa pēcnācēju cilts nāk svētība.” (Ps. 37:18,26) “Tad nu tev būs atzīt, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus.” (5. Moz. 7:9)

Kādu laiku Noas pēcnācēji turpināja dzīvot kalnos, kur bija nosēdies šķirsts. Viņu skaitam pieaugot, atkrišana izraisīja šķelšanos. Kas vēlējās aizmirst Radītāju un atmest Viņa likuma ierobežojumus, tie pastāvīgi jutās apgrūtināti no viņu biedru dievbijīgā dzīvesveida un mācībām, tādēļ nolēma no Dieva pielūdzējiem aiziet. Viņi pārvietojās uz Sineāras līdzenumiem pie Eifratas upes. Tos vilināja šīs vietas skaistums un zemes auglīgums, tā ka tie nolēma tur apmesties uz pastāvīgu dzīvi.

Šeit viņi apņēmās uzcelt pilsētu un tik augstu torni, lai par to brīnītos visa pasaule. Šim nolūkam ļaudis vajadzēja atturēt no izklīšanas. Dievs cilvēkiem bija [119] pavēlējis izplatīties pa visu zemi, lai to piepildītu un sev pakļautu, bet Bābeles cēlāji nolēma palikt kopā un nodibināt monarhiju, kas beidzot apņemtu visu pasauli. Tā viņu pilsēta kļūtu par universālas impērijas metropoli; tās godība izsauktu pasaules apbrīnu un cieņu un padarītu slavenus cēlājus. Lieliskais, debesīs sniedzošais tornis kļūtu par tā cēlāju gudrības un spēka pieminekli un paustu viņu slavu visām nākamajām paaudzēm.

Sineāras līdzenuma iedzīvotāji neticēja Dieva derībai, ka Viņš vairs nevedīs Plūdus pār Zemi. Daudzi no tiem pat noliedza Dieva esamību un Plūdu izcelšanos pierakstīja dabiskiem cēloņiem. Daži gan ticēja kādai augstākai Būtnei un pieļāva domu, ka Tā ir izpostījusi pirmsplūdu pasauli, bet viņu sirds, tāpat kā Kainam, sacēlās pret Dievu. Viens no torņa celšanas mērķiem bija rūpes par pašu personisko drošību varbūtēju plūdu gadījumā. Celdami torni augstāk par to līmeni, kuru aizsniedza Plūdu ūdeņi, viņi cerēja izbēgt visām iespējamām briesmām. Tiecoties mākoņos, tie vēlējās noskaidrot arī Plūdu cēloņus. Viss pasākums bija vērsts uz to, lai vairāk un vairāk izceltu projektētāju lepnību un vadītu nākamo paaudžu prātus prom no Dzīvā Dieva pie kalpošanas elkiem.

Kad tornis bija daļēji uzcelts, vienu tā daļu izmantoja celtnieku dzīvokļiem. Citas, greznāk izrotātās telpas veltīja dieviem. Ļaudis priecājās par sasniegto un slavēja zelta un sudraba dievus, vērsdamies pret debesu un zemes Valdnieku. Bet pēkšņi šis tik veiksmīgi iesāktais darbs apstājās. Lai izjauktu celtnieku nodomu, uz zemi tika sūtīti eņģeļi. Tornis jau bija sasniedzis ievērojamu augstumu, un strādniekiem celtnes augšējā daļā nebija iespējams tieši sazināties ar tiem, kas strādāja lejā. Šajā nolūkā dažādās vietās bija izvietoti ziņneši, kas saņēma rīkojumus un nodeva tos tālāk nākamajiem, gan attiecībā uz visdažādākajiem materiāliem, gan par citiem ar darbu saistītiem jautājumiem. Bet tagad, vēstīm ejot no viena uz otru, ļaudis vairs nevarēja saprasties un pieprasīto materiālu vietā tika sagādāti tādi, kas nebija vajadzīgi, [120] jo lejā saņemtie rīkojumi bieži vien bija pilnīgi pretēji augšā dotajiem. Sekoja sajukums un domstarpības. Viss darbs beidzot apstājās. Cēlāji nekādi nespēja izprast šos pārpratumus un dusmās vainoja viens otru. Viņu lielīgais pasākums beidzās ar kautiņu un asins izliešanu. Kā Dieva nepatikas izpausme no debesīm izlauzās zibeņi, izārdot torņa augšējo daļu. Cilvēkiem bija jāsaprot, ka pār visu vēl valda Dievs Debesīs. Līdz tam laikam visi runāja vienu valodu. Tagad tie, kas viens otru varēja saprast, apvienojās atsevišķās grupās un aizgāja uz dažādām zemes pusēm. “Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu.” (1. Moz. 11:8) Šī izkaisīšana veicināja zemes vispārēju apdzīvotību, un Kunga nodoms tika īstenots dzīvē tieši ar to darbu, kuru paredzēja Viņa plānu šķērsošanai.

Bet ak, kāds zaudējums tas bija tiem, kuri nostājās pret Dievu! Kungs vēlējās, lai cilvēki izplatītos un apmestos kā tautas uz dzīvi dažādās zemes daļās, nesot sev līdzi Viņa prāta atzīšanu, lai patiesības gaisma neierobežotā spožumā atmirdzētu arī visās nākamajās paaudzēs. Uzticīgais taisnības sludinātājs Noa pēc Plūdiem dzīvoja vēl trīssimt piecdesmit gadus un Šems — piecsimts gadus, tā ka viņa pēcnācējiem bija izdevība iepazīties ar Dieva prasībām un Viņa rīcību attiecībā uz sentēviem. Bet tie negribēja klausīties šajās nepatīkamajās patiesībās; viņi nemaz nevēlējās domāt par Dievu, un ar valodu sajaukšanu tiem lielā mērā arī tika atņemta iespēja sarunāties ar tiem, kas varētu izplatīt gaismu.

Bābeles cēlāji bija neapmierināti un nostājās pret Kungu. Kur tiem vajadzēja pateikties par Dieva žēlastību pret Ādamu un atcerēties Viņa laipno derību ar Nou, tie izrādīja nepatiku par Dieva bardzību sakarā ar pirmā pāra izdzīšanu no Ēdenes un kurnēja par pasaules iznīcināšanu Plūdos. Bet, nostājoties pret Dieva it kā patvaļīgo un bargo rīcību, viņi tajā pašā laikā labprāt pakļāvās visnežēlīgākā tirāna ieviestajai kārtībai. Sātans centās izsaukt ļaudīs nepatiku attiecībā uz upuriem, kam vajadzēja ainot Kristus nāvi, un, cilvēku prātam arvien vairāk aptumšojoties kalpošanā elkiem, viņš vadīja tos uz šo upuru viltošanu un savu bērnu sadedzināšanu uz elku altāriem. Ļaudīm novēršoties no Dieva, dievišķo īpašību — taisnības, skaidrības un mīlestības [123] vietā stājās apspiešana, vardarbība un zvēriskums.

Bābeles iedzīvotāji bija nodomājuši dibināt no Dieva neatkarīgu pārvaldes iekārtu. Starp tiem bija daži, kas bijās Dievu, bet tie tika apmānīti no bezdievīgo prasībām un ievilkti līdzi viņu plānos. Šo uzticīgo dēļ Dievs ar sodu vēl vilcinājās un deva visiem laiku atklāt savu īsto raksturu. Apstākļiem noskaidrojoties, Dieva bērni centās ļaudis atturēt no viņu nodoma, bet tie bija pārāk vienoti savā Debesis izaicinošajā pasākumā. Ja viņiem būtu atļauts netraucēti rīkoties tālāk, tad tikumība pasaulē kļūtu samaitāta jau pašā sākumā. Viņu savienība bija dibināta uz sacelšanās pamatiem, un valsti tie gribēja iekārtot sevis pagodināšanai, kurā nebūtu vietas ne Dieva pārvaldībai, ne Viņa godam. Ja šādu sazvērestību paciestu tālāk, tad virsroku gūtu vara, kas no zemes virsas izskaustu taisnību un reizē ar to arī mieru, laimi un drošību. Dieva likumu vietā, kuri ir “svēti, taisni un labi” (Rom. 7:12), cilvēki gribēja ieviest tādus, kas atbilstu viņu pašu patmīlīgās un briesmīgās sirds nodomiem.

Kas Kungu bijās, tie sauca pēc Viņa iejaukšanās. “Un tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla.” (1. Moz. 11:5) Aiz līdzcietības pret pasauli Dievs izjauca torņa cēlāju nodomus un satrieca pīšļos viņu pārdrošo pieminekli. Žēlastībā Viņš tiem izmainīja valodu, tā darot galu to dumpīgajiem nodomiem. Dievs ilgi pacieš cilvēku stūrgalvīgo rīcību un dod tiem bagātas izdevības atgriezties, bet Viņš ievēro visus viltīgos manevrus, ar kuriem tie grib nostāties pret Viņa svēto likumu autoritāti. Lai iegrožotu netaisnību, laiku pa laikam paceļas neredzama roka, kura tur valdības scepteri. Ir doti nepārprotami pierādījumi, ka savā gudrībā, mīlestībā un taisnībā bezgalīgais Visuma Radītājs ir visaugstākais Valdnieks Debesīs un virs Zemes. Nostājoties pretī Viņa varai, neviens nevar palikt nesodīts.

Bābeles cēlāju plāni beidzās ar kaunu un sakāvi. Slavas un lepnuma vairošanai domātais piemineklis kļuva par piemiņas zīmi viņu ģeķībai. Un tomēr cilvēki vēl arvien cenšas iet tos pašus ceļus, — viņi paļaujas uz sevi un atmet Dieva likumus. Tie ir tieši tie principi, kurus sātans gribēja ievest Debesīs; tie paši, kas valdīja pār Kainu, kad viņš pienesa savu upuri.

Arī mūsu laikā ir tādi torņu cēlāji. Neticīgie veido savas teorijas, balstoties uz zinātniskiem pieņēmumiem, un atmet skaidro Dieva Vārdu. Tie uzdrošinās spriest par [124] Dieva morālo pārvaldes kārtību; tie nicina Viņa likumus un pašapmierināti lielās ar savu saprātu. Jo “tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīzi, tādēļ cilvēku bērnu sirdis pildās ar drosmi darīt ļaunu.” (Sal. māc. 8:11)

Šķietami kristīgajā pasaulē daudzi novēršas no skaidrajām Bībeles mācībām un savu ticības apliecību veido no cilvēciski patīkamām pasakām; viņi norāda uz savu torni kā uz ceļu, pa kuru var uzkāpt debesīs. Cilvēki ar sajūsmu pieķeras daiļskanīgiem vārdiem, kas māca, ka grēcinieki nemirs, ka pestīšanu var iegūt arī nepaklausot Dieva likumiem. Ja šķietamie Kristus sekotāji pieņemtu Dieva doto mērauklu, tad tie nonāktu pie vienprātības, bet kamēr cilvēku gudrība tiks vērtēta augstāk par Viņa svēto Vārdu, tikmēr valdīs šķelšanās un ķildas. Strīdīgo ticību un sektu mudžeklim ļoti piemērots ir apzīmējums “Bābele”, ko pravietojumi ( Atkl. 14:8; 18:2) attiecina uz visām pasauli mīlošām pēdējo dienu baznīcām.

Daudzi cenšas radīt sev debesis ar bagātības un varas iegūšanu. “Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas”. (Ps. 73:8) Tie min kājām citu cilvēku tiesības un neņem vērā Dieva autoritāti. Šie lepnie ļaudis kādu laiku var iegūt lielu varu un sekmes visos savos pasākumos, bet beigās tos sagaidīs tikai sāpes un vilšanās.

Ir iestājies visu lietu izmeklēšanas laiks. Visaugstākais nonāks no Debesīm, lai redzētu, ko cilvēku bērni ir uzcēluši. Tad atklāsies Viņa visu pārvaldošā vara un tiks pazemoti cilvēku lepnībā veiktie darbi. ”Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus; no tās vietas, kur Viņa tronis, Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus. Tas Kungs izjauc pagānu tautu nodomus, Viņš sagrauj ļaužu padomu. Bet tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, un Viņa sirds nodomi ir spēkā uz audžu audzēm.” (Ps. 33:13,14,10,11)

3. Ticības mantinieki

Ābrāma aicināšana

[125] Pēc ļaužu izklīdināšanas pie Bābeles kalpošana elkiem kļuva gandrīz vispārēja, un Kungs beidzot atļāva nocietinātajiem pārkāpējiem iet pašiem savus ceļus, bet Ābrāmu no Šema līnijas izredzēja par Viņa likumu glabātāju nākamām paaudzēm.

Ābrāms bija uzaudzis pagānisma un māņticības vidē. Pat viņa tēva nams, kurā gan tika saglabāta Dieva atzīšana, bija padevies apkārtnes pavedinošajiem iespaidiem, un kalpoja ne tikai Jehovam, bet arī citiem dieviem. (Joz. 24:2) Tomēr patiesā ticība nedrīkstēja izzust. Dievs vienmēr ir saglabājis atlikumu, kas Viņam kalpotu. Ādams, Sets, Metuzāls, Noa, un Šems (sk. Pielikumā, 2. piezīme) nepārtrauktā līnijā no paaudzes paaudzē bija sargājuši Dieva dārgās atklāsmes. Par šo svēto atziņu tālāko mantinieku tagad kļuva Teras dēls. Elkudievība viņu vilināja uz visām pusēm, bet veltīgi. Palikdams uzticīgs starp neuzticīgajiem un nesamaitāts vispārējās atkrišanas vidē, viņš stipri turējās pie vienīgā patiesā Dieva pielūgšanas. “Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā.” (Ps. 145:18) Viņš Ābrāmam atklāja savu nodomu un deva tam skaidru izpratni par savu likumu prasībām un glābšanas iespēju, kuru sagādās Kristus.

Ābrāmam tā laika ļaudīm tika dots sevišķi dārgs apsolījums, ka viņam būs ļoti daudz pēcnācēju un tie izveidos lielu tautu. “Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” Šim apsolījumam tika pievienots apgalvojums, ko ticības mantinieki vērtēja vairāk par visu, — ka no viņa līnijas celsies pasaules Pestītājs. “Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Moz. 12:2,3) Kā pirmais noteikums apsolījuma piepildīšanai sekoja ticības pārbaude; tika prasīts upuris.

[126] Ābrāmam tika sūtīta vēsts no Dieva: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” (1. Moz. 12:1) Lai Dievs viņu varētu sagatavot lielajam darbam, svēto likumu glabāšanai, Ābrāmam bija nepieciešams pārraut visas saites ar savu līdzšinējo dzīvi. Radu un draugu iespaids šo Kunga paredzēto apmācības procesu varētu traucēt, tādēļ viņam tagad, uzņemoties īpašu savienību ar Debesīm, virs zemes vajadzēja dzīvot starp svešiem ļaudīm, lai attīstītu no visas pasaules atšķirīgu raksturu. Savu rīcību viņš pat nespēja tā paskaidrot, lai draugi to saprastu. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas, un viņa nolūki un izturēšanās elkus pielūdzošajiem radiem nebūtu saprotami.

“Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebr. 11:8) Ābrāma nejautājošā paklausība ir viena no vispārsteidzošākajām liecībām uzticībai, kāda vien Bībelē atrodama. Viņa ticība bija “stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”. (Ebr. 11:1) Paļaudamies uz dievišķo apsolījumu un bez jebkādas drošības par tā piepildīšanos, viņš atstāja savas mājas, radus un dzimteni, aizejot no turienes, nezinādams kurp, sekodams vienīgi Dieva vadībai. “Ticības spēkā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem.” (Ebr. 11:9)

Tas nebija nekāds mazs pārbaudījums; no viņa netika prasīts kāds niecīgs upuris. Saites ar dzimteni, radiem un māju bija visai stipras. Bet viņš nevilcinājās paklausīt aicinājumam. Viņš neko nejautāja attiecībā uz Apsolīto zemi, — vai tā ir auglīga un vai klimats tur veselīgs, vai tā ir acīm tīkama un vai tur būs izdevība kļūt bagātam. Kungs bija teicis, un Viņa kalpam vajadzēja paklausīt; tam laimīgā vieta virs zemes bija tur, kur Dievs vēlējās, lai viņš dzīvotu.

Arī tagad daudzi vēl tiek pārbaudīti, līdzīgi Ābrāmam. Tie nedzird Dieva balsi tieši no Debesīm, bet Viņš tos aicina ar norādījumiem savā Vārdā un tālredzīgi kārtojot notikumus dzīvē. Tie var tikt aicināti atstāt karjeru, kas sola bagātību un godu, pārtraukt tuvas un ienesīgas attiecības ar citiem cilvēkiem un šķirties no saviem radiem, lai ietu pa ceļu, kas, kā tiem šķiet, prasīs vienīgi pašaizliedzību un upurus. [127] Dievs tiem ir paredzējis kādu darbu, bet dzīves ērtības, radu un draugu ietekme varētu kavēt tieši to īpašību izveidošanos, kas nepieciešamas šī pienākuma veikšanai. Kungs aicina tos ārā no cilvēciskā iespaida un atbalsta loka, liekot izjust Viņa palīdzības nepieciešamību, kur tie varētu paļauties vienīgi uz Viņu, lai Viņš pats tiem atklātos. Kurš ir gatavs atsaukties dievišķajam aicinājumam un atstāt savus lolotos plānus un vistuvākos draugus? Kurš ir gatavs labprātīgi uzņemties jaunus pienākumus un doties nezināmos laukos, lai apņēmīgi un labprātīgi veiktu Dieva darbu, savus zaudējumus Kristus dēļ uzskatot par ieguvumu? Kas tā darīs, tam ir Ābrāma ticība un tam būs dalība pie “neizsakāmi lielās un mūžīgās godības”, ar kuru “šī laika ciešanas” nav vērts salīdzināt. (2. Kor. 4:17; Rom. 8:18)

Pirmo reizi Debesu aicinājumu Ābrāms dzirdēja, kad viņš vēl dzīvoja Kaldeju Ūrā, un, tam paklausīdams, aizgāja uz Hāranu. Līdz šejienei to pavadīja viņa tēva nams, kurš kalpošanu elkiem bija savienojis ar patiesā Dieva pielūgšanu. Šeit Ābrāms palika līdz Teras nāvei, bet, kad tēvs bija miris, Dieva balss viņam pavēlēja doties tālāk. Brālis Nahors ar savu saimi pieķērās mājām un elkiem. Bez Sāras, Ābrāma sievas, vienīgi Lats, jau sen mirušā Hārana dēls, nolēma piedalīties sentēva svētceļnieka gaitās.

Tas tiešām bija liels pulks, kas devās prom no Mezopotāmijas. Ābrāmam jau bija ļoti daudz liellopu un aitu, ko uzskatīja kā austrumzemju bagātību, un ievērojams skaits kalpu un algādžu. Viņš aizgāja no savas tēvu zemes, lai tur vairs nekad neatgrieztos, un ņēma līdzi visu, kas tam piederēja, “visu īpašumu, kādu tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši (..).” (1. Moz. 12:5) Ļaužu vidū daudzi vadījās no interesēm, kas stāvēja augstāk par vienkāršu kalpošanu vai sava labuma meklēšanu. Uzturēdamies Hāranā, Ābrāms un Sāra daudzus bija vadījuši pie dzīvā Dieva pagodināšanas. Tie palika kopā ar sentēva ģimeni un pavadīja to uz Apsolīto zemi. “Un tie izgāja, lai dotos uz Kānaānu.” (1. Moz. 12:5)

Pirmā vieta, kur tie apmetās, bija Sihema. Ābrāms uzcēla savas teltis Mamres ozolu ēnā, kādā plašā, ar zāli bagātā ielejā, kur bija olīvu birzis un burbuļojoši strauti, [128] starp Ēbala kalnu no vienas puses un Garicima kalnu otrā pusē. Tā bija skaista un laba zeme, uz kuru Dievs sentēvu bija atvedis,— “uz zemi ar ūdens strautiem, ūdenskritumiem un avotiem, kas rodas ielejās, bet arī nāk no kalniem, uz zemi, kur ir kvieši un mieži, vīna stādi un vīģu koki un granātābolu koki, uz olīvu koku zemi, kurā tek eļļa un medus.” (5. Moz. 8:7,8) Tomēr Jehovas pielūdzējiem pār mežiem apaugušajiem kalniem un auglīgajiem līdzenumiem gūlās kāda smaga ēna. “Tai laikā šajā zemē dzīvoja kānaānieši”. Aizsniedzis savu cerības mērķi, Ābrāms atrada zemi, kuru apdzīvoja svešas, elkiem kalpojošas, ciltis. Birzīs bija uzcelti altāri neīstiem dieviem un tuvumā esošajās augstienēs tika upurēti cilvēki. Lai gan Ābrāms uzticējās Dieva apsolījumiem, tomēr, savas teltis ceļot, viņu pavadīja tumšas nojautas. Tad Kungs parādījās Ābrāmam un teica: “Taviem pēctečiem Es šo zemi gribu dot.” Ar šo apgalvojumu tika stiprināta viņa ticība, ka Dievs ir ar viņu un tas nav atstāts bezdievīgo žēlastībai. “Un viņš tur uzcēla altāri tam Kungam, kas viņam bija parādījies.” (1. Moz. 12:7) Kā ceļinieks viņš no turienes drīz devās uz Bēteli un atkal uzcēla altāri un piesauca Kunga vārdu.

Ābrāms, “Dieva draugs”, mums atstājis vērtīgu priekšzīmi. Viņa dzīve bija lūgšanu dzīve. Visur, kur vien viņš apmetās, tas uzcēla arī altāri, pie kura aicināja visus savas nometnes ļaudis uz rīta un vakara upuru pienešanu. Teltis nojaucot, altāris palika. Vēlākos gados daži apkārtklejojošie kānaānieši, kurus Ābrāms bija pamācījis, nonākot pie šī altāra, atcerējās, ka pirms viņiem tur bijis Ābrāms, un, uzcēluši savas teltis, salaboja altāri, lai tur pielūgtu dzīvo Dievu.

Ābrāms turpināja savu ceļu uz dienvidiem. Un vēlreiz tika pārbaudīta viņa ticība. Debesis nedeva lietu, ielejās vairs neplūda strauti un plašajos līdzenumos izkalta zāle. Ganāmpulki neatrada sev barību un visai nometnei draudēja bada nāve. Vai vectēvam nevajadzēja sākt šaubīties par dievišķo vadību? Vai viņš ar ilgošanos nevarēja sākt skatīties atpakaļ uz bagātajiem Kaldejas līdzenumiem? Visi sasprindzināti gaidīja, ko Ābrāms tagad darīs, kad viņu piemeklēja nelaime pēc nelaimes. Kamēr sentēvs nesatricināmi uzticējās Dievam, ļaudis zināja, ka vēl ir cerība; viņi saprata, ka Dievs ir Ābrāma draugs un Viņš vēl arvien to vada.

Ābrāms nevarēja izskaidrot dievišķās vadības nodomus, viņa cerības nepiepildījās, [129] bet tas cieši turējās pie apsolījuma: “Es gribu tevi svētīt un darīšu tavu vārdu lielu, un tu būsi par svētību.” Sirsnīgi lūdzot Dievu, viņš apsvēra, kā saglabāt savu ļaužu un ganāmpulku dzīvību, bet neļāva apstākļiem iedragāt ticību tam, ko teicis Dievs. Lai izbēgtu badam, viņš devās uz Ēģipti. Viņš neatsacījās no Kānaānas un savos spaidīgajos apstākļos neatgriezās Kaldejā, zemē, no kuras bija atnācis un kur nebija maizes trūkums, bet meklēja īslaicīgu patvērumu tik tuvu pie Apsolītās zemes, cik vien tas iespējams, lai pēc īsa laika atkal atgrieztos tur, kur Dievs viņu bija atvedis.

Kungs savā gudrībā uzlika Ābrāmam šo pārbaudījumu, lai mācītu viņam padevību, pacietību un ticību, — mācības, kuras vēlāk varētu uzrakstīt par labu visiem tiem, kas tiks aicināti paciest bēdas. Dievs savus bērnus vada pa tādiem ceļiem, kurus tie nepazīst, bet Viņš neaizmirst un neatstāj tos, kas uz Viņu paļaujas. Kungs Ījabam pieļāva bēdas, bet to nepameta. Viņš pieļāva, ka mīļotais Jānis tika izsūtīts uz vientuļo Patmas salu, bet tur pie viņa atnāca Dieva Dēls un atklāsmēs tam bija iespēja skatīt nemirstīgās godības ainas. Dievs pār saviem ļaudīm liek nākt pārbaudījumiem, lai tie ar neatlaidīgu paklausību kļūtu garīgi bagāti un viņu piemērs noderētu par spēka avotu citiem. “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums,” saka tas Kungs, “miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jer. 29:11) Grūtības, kuras visvairāk pārbauda mūsu ticību un liek domāt, ka Dievs mūs aizmirsis, ir tieši tās, kas ved tuvāk Kristum un māca visas nastas nolikt pie Viņa kājām, lai iegūtu mieru, kuru Viņš grib sniegt šo nastu vietā.

Dievs visos laikos savus ļaudis pārbauda bēdu ceplī. Tieši šī cepļa karstumā no īstā kristīgā rakstura zelta atdalās sārņi. Jēzus vēro šo šķīstīšanas procesu. Viņš zina, kas vajadzīgs dārgā metāla attīrīšanai, lai tas atspoguļotu Viņa mīlestības skaistumu. Tieši ar šādām sevišķām grūtībām Dievs audzina savus kalpus. Kungs redz, ka dažiem cilvēkiem ir spējas, kuras var izlietot Viņa darbā, un tad Viņš pats šos cilvēkus pārbauda. Savā tālredzībā Viņš tos ved caur tādiem apstākļiem, kas norūda raksturu un atklāj trūkumus un vājības, kuras tie paši pie sevis neapzinājās. Kungs tiem dod iespēju šīs kļūdas izlabot un kļūt derīgiem Viņa darbam. Viņš tiem uzrāda cilvēcisko vājumu un māca [130] paļauties uz Viņu, jo tikai Viņš tiem var būt vienīgais Palīgs un Patvērums. Tā Dievs īsteno savu nodomu cilvēku labā. Tie tiek izglītoti, audzināti, vadīti un sagatavoti izpildīt lielo uzdevumu, kura dēļ tiem ir doti attiecīgie spēki. Kad Dievs tos pēc tam aicina rīkoties, tie ir gatavi, un Debesu eņģeļi var apvienoties ar tiem virs zemes darāmajā darbā.

Uzturēdamies Ēģiptē, Ābrāms atklāja, ka viņš nav brīvs no cilvēciskajām vājībām un nepilnībām. Slēpdams patiesību, ka Sāra ir viņa sieva, tas parādīja neuzticību Dieva vadībai, kā arī tās augstās ticības un drosmes trūkumu, kas tik bieži un skaisti raksturoja viņa dzīvi. Sāra bija skaista sieviete, un viņš nešaubījās, ka tumšādainie ēģiptieši šo svešinieci iekāros un, lai to iegūtu, nevilcināsies nogalināt tās vīru. Turklāt viņš domāja, ka nebūs melojis, uzdodams Sāru par savu māsu, jo tā bija viņa tēva meita, kaut arī ne no vienas mātes. Bet īsto attiecību slēpšana tomēr bija krāpšana. Nekāda novēršanās no stingrās patiesības nevar iegūt Dieva piekrišanu. Ābrāma ticības trūkuma dēļ Sāra tika pakļauta lielām briesmām. Dzirdēdams par viņas skaistumu, Ēģiptes valdnieks lika to atvest savā pilī, lai ņemtu sev par sievu. Bet Kungs savā žēlastībā Sāru pasargāja, sūtot sodu pār ķēniņa namu. Tādā veidā valdnieks uzzināja patiesību un, sadusmots par maldināšanu, norāja Ābrāmu un atdeva tam viņa sievu, sacīdams: “Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva? Tu teici: “Tā ir mana māsa”, un es to esmu ņēmis par sievu. Bet tagad: še tava sieva, ņem viņu un ej.” (1. Moz. 12:18,19)

Ķēniņš Ābrāmam bija parādījis lielu labvēlību, un arī tagad faraons neļāva saviem ļaudīm aizskart ne viņu, ne viņa saimi, bet nozīmēja sardzi, kas tos neskartus izvadītu no valsts robežām. Šajā laikā ēģiptiešiem tika izdots likums neielaisties tuvākās attiecībās ar citu zemju ganiem, ne ēšanā, ne dzeršanā pie kopēja galda. Faraons Ābrāmu atlaida laipni un augstsirdīgi, bet pavēlēja atstāt Ēģipti, jo neuzdrošinājās atļaut tam vairs ilgāk tur palikt. Viņš nezinot būtu varējis izdarīt lielu noziegumu, bet Dievs to aizkavēja un atturēja valdnieku no tik liela grēka. Faraons šajā svešiniekā saskatīja vīru, kas godā Debesu Dievu, tāpēc baidījās savā valstī atstāt cilvēku, [131] kuram Dievs tik redzamā veidā parāda savu labvēlību. Ja Ābrāms paliktu Ēģiptē, viņa pieaugošā bagātība un cieņa varētu izsaukt ēģiptiešu skaudību un tie varētu tam kaut ko nodarīt, par ko nāktos atbildēt valdniekam, un tā atkal ķēniņa namu piemeklētu kāds sods.

Faraonam dotais brīdinājums Ābrāmam bija kā drošība viņa turpmākajās attiecībās ar pagānu tautām; jo šo lietu nevarēja noslēpt un bija redzams, ka Dievs, ko Ābrāms pielūdza, savu kalpu pasargās un atriebs ikvienu viņam nodarītu netaisnību. Ir bīstami apbēdināt kaut vienu vienīgu Debesu Valdnieka bērnu. Tieši uz šo Ābrāma piedzīvojumu norāda dziesminieks, kad tas, runādams par izredzēto tautu, saka: “Bet Viņš neļāva nevienam viņus apspiest un sodīja pat ķēniņus viņu dēļ: “Neaizskariet manus svaidītos un nedariet ļauna maniem praviešiem!” (Ps. 105:14,15)

Šo notikumu ir vērts salīdzināt ar Ābrāma pēcnācēju vēlākajiem piedzīvojumiem Ēģiptē. Abos gadījumos uz Ēģipti tie iet bada spiesti un apmetas tur uz īsu laiku. Atklājoties Dieva sodībai viņu labā, ēģiptiešus pārņem bailes; un, pagānu apdāvināti, tie atstāj šo zemi ar lielu mantu krājumu.

Ābrāms Kānaānā

[132] Ābrāms atgriezās Kānaānā ar lielu bagātību, ar lopiem, sudrabu un zeltu. Lats vēl arvien bija ar viņu. (1. Moz. 13:1-9) Tie vēlreiz devās uz Bēteli un apmetās teltīs pie altāra, kuru kādreiz bija cēluši. Abi drīz vien ievēroja, ka bagātības vairošanās sev līdzi nes pieaugošas grūtības. Trūkumā un pārbaudījumos tie vienprātībā bija turējušies kopā, bet pašreizējā labklājība draudēja ar šķelšanos. Abu namu lopiem nepietika ganību, un pastāvīgās ķildas starp ganiem vajadzēja nokārtot viņu kungiem. Bija skaidrs, ka tiem jāšķiras. Ābrāms bija gados vecāks par Latu un ieņēma pārāku stāvokli gan kā radinieks, gan arī turības ziņā, tomēr viņš pirmais nāca ar priekšlikumu, kā saglabāt mieru. Lai gan Dievs tam bija nodevis visu zemi, viņš tomēr pieklājīgi atteicās no šīm tiesībām.

“Lai nebūtu strīds mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi iet pa kreisi, es iešu pa labi; bet ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi..” (1. Moz. 13:8,9)

Šeit atklājās Ābrāma cēlais, pašaizliedzīgais raksturs. Cik daudzi līdzīgos apstākļos katrā ziņā turētos pie savām tiesībām un priekšrocībām! Ak, cik daudzas ģimenes ir izjukušas tieši šī iemesla dēļ! Cik daudzas draudzes tāpēc sadalījušās, padarot patiesību par sakāmvārdu un izsmieklu starp bezdievīgajiem! “Lai nebūtu strīds mūsu starpā,” teica Ābrāms, “jo mēs esam rada”, ne tikai miesīgi, bet arī kā patiesā Dieva pielūdzēji. Dieva bērni visā pasaulē ir viena ģimene, un viņu vidū vajadzētu valdīt tam pašam mīlestības un samierināšanās garam. “Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.”(Rom. 12:10) [133] Tāda ir mūsu Pestītāja mācība. Ja mēs koptu bezpartejisku laipnības garu un vienmēr būtu gatavi citiem darīt to, ko vēlamies, lai mums darītu, tad pazustu puse visu dzīves nelaimju. Sevis izcelšanas gars ir sātana gars. Bet sirdī, kurā mājo Kristus, būs tāda mīlestība, kas nemeklēs savu labumu. Tāds cilvēks ņems vērā dievišķo norādījumu: “Neraudzīsimies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” (Filip. 2:4)

Lai gan Lats savu bagātību bija ieguvis kā Ābrāma sabiedrotais, viņš tomēr pret savu labdari neizjuta nekādu pateicību. Pieklājība prasīja, lai viņš izvēli atstātu Ābrāmam, bet tas pašmīlīgi centās pats satvert izšķiršanās priekšrocības.

“Tad Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā visu Jordānas apgabalu, ka tas bija bagāts ar ūdeni, (..) kā Kunga dārzs līdz pat Coārai, līdzīgs Ēģiptei.” (1. Moz. 13:10) Visauglīgākais apgabals Palestīnā bija Jordānas ieleja, kas aplūkotājam atgādināja zaudēto Paradīzi un skaistumā un auglībā līdzinājās Nīlas apūdeņotajiem līdzenumiem, kurus viņi nesen bija atstājuši. Tur bija arī ievērojamas un bagātas pilsētas, kuras ar saviem ļaužu pārpilnajiem tirgiem solīja izdevīgas iespējas preču apmaiņai. Pasaulīgās peļņas izredzes Latu padarīja aklu, ka viņš nespēja saskatīt ar šo vietu saistītos garīgos un tikumiskos ļaunumus. Līdzenuma iedzīvotāji “bija ļauni un ļoti grēkoja pret Kungu”, bet par to viņš neko nezināja vai, ja arī zināja, tad nepievērsa tam īpašu uzmanību. “Un Lats izraudzīja sev visu Jordānas apgabalu (..) un izplēta savas teltis līdz Sodomai.” Cik maz viņš izprata šīs savtīgās izvēles briesmīgās sekas!

Pēc šķiršanās no Lata Ābrāms vēlreiz saņēma Kunga apsolījumu, ka viņš iemantos visu šo zemi. Drīz vien tas devās uz Hebronu, kur uzcēla teltis zem Mamres ozoliem un blakus iekārtoja altāri Kungam. Šīs augstienes svaigajā gaisā, starp olīvu birzīm un vīna kalniem, viļņojošiem labības laukiem un plašajām ganībām pakalnu vidū, viņš dzīvoja pavisam apmierināts ar savu vienkāršo patriarhālo dzīvi, atstājot Latam Sodomas ielejas bīstamo greznību.

Apkārtējās tautas Ābrāmu godāja kā varenu kungu, gudru un krietnu vadoni. Viņš ar savu iespaidu nenorobežojās no kaimiņiem. Uzkrītošā pretstatā elku pielūdzējiem, viņa dzīve un raksturs atstāja neizdzēšamu iespaidu patiesās ticības labā. [134] Viņa paļāvība uz Dievu bija nesatricināma, pie kam viņa laipnība un devība citos pamodināja draudzīgas jūtas un nemākslotais cēlums lika to cienīt un godāt.

Savu reliģiju viņš neuzskatīja par kādu dārgu mantu, kas skaudīgi jāsargā no citiem un par kuru var priecāties tikai tās īpašnieks. Patiesa ticība tā nekad neizpaužas, jo tāda izpratne ir pret Evaņģēlija principiem. Kamēr sirdī mājo Kristus, Viņa klātbūtnes gaismu nav iespējams apslēpt, un šī gaisma nevar arī samazināties. Tieši pretēji, tā kļūst gaišāka un gaišāka, jo Taisnības saules spožie stari arvien vairāk izkliedē dvēseli apņemošo patmīlības un grēka miglu.

Dieva bērni ir Viņa pārstāvji uz šīs zemes, un Viņš grib, lai tie būtu kā gaisma šīs pasaules tikumiskajā tumsā. Izkaisīti pa visu pasauli, pilsētās un ciemos tie ir Dieva liecinieki, līdzeklis, ar kura palīdzību Viņš neticīgajai pasaulei vēlas darīt zināmu savu prātu, rādot dievišķās žēlastības brīnumdarbus. Kungs ir paredzējis, ka visi lielās pestīšanas saņēmēji strādās Viņa labā. Kristiešu dievbijība ir tas paraugs, pēc kura pasaules cilvēki spriež par Evaņģēliju. Pacietīgi panesti pārbaudījumi, lēnprātība, žēlsirdība un diendienā piekopta mīlestība ir gaisma, kas no viņu raksturiem spīd pasaulē, norādot uz starpību starp tiem un savtīgas miesīgās sirds tumsu.

Bagāts ticībā, liels savā augstsirdībā, nesatricināms paklausībā un pazemīgs visā svētceļnieka dzīvē, Ābrāms bija arī gudrs vadonis un drosmīgs un veikls karavīrs. Lai gan viņš bija pazīstams kā jaunas reliģijas sludinātājs, tomēr trīs kaimiņi, brāļi, amoriešu līdzenumu valdnieki, kur Ābrāms dzīvoja, apliecināja viņam savu draudzību, lielākas drošības dēļ uzaicinot kopīgi apvienoties derībā, jo zeme bija pilna varas darbu un apspiešanas. Drīz vien šī savienība Ābrāmam nesa zināmu labumu.

Kedarlaomers, Ēlamas ķēniņš, pirms četrdesmit gadiem bija ielauzies Kānaānas zemē un spieda viņus maksāt nodokļus. Tagad daudzi valdnieki pret to sacēlās, un Ēlamas ķēniņš ar četriem sabiedrotajiem devās ceļā, lai viņus atkal piespiestu paklausīt. Pieci Kānaānas ķēniņi apvienoja savus spēkus un virzījās uz Sidimas ieleju pretī uzbrucējiem, bet tika pilnīgi sakauti. Liela karaspēka daļa bija pilnīgi iznīcināta, un izbēgušie meklēja patvērumu kalnos. Uzvarētāji postīja līdzenuma pilsētas un aizgāja no turienes ar bagātīgu laupījumu [135] un daudziem gūstekņiem, starp kuriem atradās arī Lats ar savu ģimeni.

Mierīgi dzīvodams Mamres ozolu birzīs, Ābrāmas par kaujas iznākumu un nelaimi, kas bija skārusi viņa brāļa dēlu, uzzināja no bēgļiem. Par Lata nepateicību viņš nebija saglabājis nekādas nelaipnas domas. Sentēvā tagad pamodās vissirsnīgākā līdzjūtība, un viņš nolēma Latu glābt. Vispirms meklēdams padomu no Dieva, Ābrāms sāka gatavoties karam. No savas nometnes viņš sapulcināja trīssimt astoņpadsmit apbruņotus vīrus, ļaudis, kas viņam kalpoja, bija mācījušies bīties Dievu un prata lietot arī ieročus. Viņa sabiedrotie, Mamre, Eškols un Aners, pievienojās ar saviem pulkiem, un visi kopīgi devās pakaļ iebrucējiem. Ēlamieši un viņu sabiedrotie bija ierīkojuši nometni Danā, pie Kānaānas ziemeļu robežas. Līksmodamies par uzvaru un nebaidīdamies no izklīdinātā ienaidnieka uzbrukuma, tie bija nodevušies uzdzīvei. Sentēvs savus spēkus sadalīja tā, lai tuvošanās notiktu no dažādām pusēm, un nometnei viņi uzbruka naktī. Šis tik spēcīgais un negaidītais trieciens noveda pie ātras uzvaras. Ēlamas ķēniņš tika nogalināts un baiļu pārņemtais karaspēks pilnīgi sakauts. Tika atgūts Lats ar ģimeni un citiem gūstekņiem, kā arī visa viņu manta, un uzvarētāju rokās vēl krita bagāts laupījums. Par panākumiem Ābrāms pateicās Dievam. Jehovas pielūdzējs ne tikai ļoti palīdzēja savai zemei, bet arī parādīja sevi kā drošsirdīgu vīru. Kļuva redzams, ka taisnīga rīcība nav savienojama ar gļēvulību, ka Ābrāmam viņa ticība devusi drosmi nostāties pret vardarbību un aizstāvēt apspiestos. Viņa varoņdarbs uz apkārtējām ciltīm atstāja ļoti lielu iespaidu. Mājās atgriežoties, tiem pretī iznāca Sodomas ķēniņš ar saviem pavadoņiem, lai godātu uzvarētāju. Viņš lūdza Ābrāmu paturēt mantu un atdot vienīgi gūstekņus. Pēc kara likumiem viss laupījums piederēja uzvarētājam. Bet Ābrāms šo karagājienu nebija uzsācis iedzīvošanās nolūkā un tādēļ atteicās no jebkādas peļņas uz nelaimīgo rēķina, tikai prasīja, lai viņa sabiedrotie saņemtu tiem pienākošos daļu.

Maz ir to, kas pārbaudīti, līdzīgos apstākļos rīkotos tikpat godīgi kā Ābrāms. Maz būtu to, kas noturētos pretī kārdinājumam iegūt tādu lielu laupījumu. Viņa piemērs ir kā [136] pārmetums patmīlīgam, mantkārīgam garam. Ābrāms ievēroja cilvēcības un taisnības prasības. Viņa izturēšanās ir praktisks piemērs bībliskajiem principiem: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (3. Moz. 19:18) “Es paceļu savu roku uz to Kungu, Visaugstāko Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Ābrāmu darījis bagātu.” (1. Moz. 14:23) Viņš negribēja dot nekādu iemeslu domām, ka laupījuma dēļ būtu devies karā vai arī, ka viņa labklājība ir atkarīga no citu cilvēku dāvanām. Dievs bija apsolījis Ābrāmu svētīt, tādēļ pateicība pienācās vienīgi Viņam.

Sentēvu — uzvarētāju apsveikt nāca arī Melhisedeks, Salemas ķēniņš, kurš Ābrāma pulka atspirdzināšanai iznesa maizi un vīnu. Kā “Dieva Visaugstākā Priesteris” viņš Ābrāmam izteica savas svētības un pateicās Kungam, kas ar sava kalpa palīdzību īstenojis tādu lielu glābšanu. “Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja.”

Ābrāms priecīgi atgriezās pie savām teltīm un ganāmpulkiem, bet viņa apziņu sāka nomākt tumšas domas. Līdz šim viņš bija dzīvojis kā miera vīrs un, cik vien iespējams, izvairījies no naida un strīda. Ar šausmām tas tagad atcerējās asiņainās, karā redzētās ainas. Bet tautas, kuru karaspēku viņš bija sakāvis, atjaunos uzbrukumus Kānaānai, un tad viņš kļūs par sevišķu atriebības objektu. Tādā veidā iejaukts tautu savstarpējās nesaskaņās, viņš zaudēja savu mierīgo dzīves ritmu. Turklāt viņam vēl nebija tiesību uz Kānaānu un nebija arī cerības uz kādu mantinieku, pie kura piepildītos dotais apsolījums.

Kādā nakts atklāsmē viņš atkal dzirdēja dievišķo balsi: “Nebīsties, Ābrām, Es esmu tev par sargu un vairogu, un tava alga ir ļoti liela.” Bet viņa prātu tā nomāca ļaunas nojautas, ka tas šo apsolījumu vairs nespēja uzņemt ar tādu nešaubīgu paļāvību kā agrāk. Viņš lūdza taustāmu pierādījumu, ka tas tiešām piepildīsies. Bet kā lai piepildās šis derības apsolījums, ja viņam netiek dāvāts dēls? “Dievs, mans Kungs, ko Tu man gribi dot?” viņš jautāja. “Redzi, es staigāju apkārt bez bērniem, un mana nama mantinieks būs šis damaskietis Ēliēzers.” (1. Moz. 15:1,2) Viņš bija nolēmis adoptēt par dēlu savu uzticīgo kalpu Ēliēzeru un darīt to par savu mantinieku. Bet Ābrāmam tika apgalvots, ka par mantinieku kļūs viņa paša dēls. Tad viņu izveda ārā no telts un lika vērot neskaitāmos zvaigžņu pulkus, [137] kas mirdzēja pie debesīm; un to darot, sentēvs dzirdēja vārdus: “Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” Un “Ābrāms ticēja Dievam un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību”. (Rom. 4:3)

Sentēvs vēl arvien lūdza pēc redzamas zīmes savas ticības stiprināšanai un pēc pierādījuma nākamām paaudzēm, ka Dievs attiecībā uz tiem pildīs savu žēlastības nodomu. Un Kungs nonāca zemē, lai slēgtu ar savu kalpu derību, un darīja to tā, kā cilvēki bija paraduši apstiprināt savas uzņemtās saistības. Uz dievišķo norādījumu Ābrāms upurēja vienu jaunu govi, vienu kazu un vienu aunu — visus trīs gadus vecus, pārdalīja tos uz pusēm un nolika gabalus netālu vienu no otra. Klāt viņš vēl pievienoja vienu ūbeli un vienu jaunu balodi, bet tos nedalīja uz pusēm. Tad viņš godbijīgi gāja caur šiem upura gabaliem un deva Dievam svinīgu solījumu mūžīgai paklausībai. Modrs un apņēmīgs viņš palika pie šī upura, kamēr nogāja saule, sargādams to no plēsīgiem putniem, lai tie to nesagānītu vai neaprītu. Saulei norietot, viņš iegrima dziļā miegā. “Un notika, kad saule bija nogājusi un iestājusies pilnīga tumsa, tad it kā dūmains ceplis un degoša lāpa parādījās starp tiem gabaliem.” (1. Moz. 15:7-18) Tad viņš uztvēra Dieva balsi, kas tam pavēlēja negaidīt uz tūlītēju Apsolītās zemes iemantošanu un norādīja arī uz viņa pēcnācēju ciešanām pirms apmešanās uz dzīvi Kānaānā. Šeit tam tika atklāts atpestīšanas plāns ar Kristus upura nāvi un Viņa nākšanu godībā. Kā apsolījuma galīgo un pilnīgo piepildījumu Ābrāms redzēja Ēdenes krāšņumā atjaunotu zemi, kuru tas saņems par mūžīgu mantojumu.

Kā ķīla šai derībai ar cilvēku parādījās dūmains ceplis un uguns liesma, kas, liecinot par Dieva godības tuvumu, šāvās caur “upura gabaliem” un tos aprija. Un atkal Ābrāms dzirdēja balsi apstiprinām, ka Kānaānas zeme tiks “dota viņa pēcnācējiem no Ēģiptes upes līdz lielajai upei - Eifratas upei”.

Kad Ābrāms bija nodzīvojis Kānaānā gandrīz 25 gadus, Kungs viņam parādījās un teica: “Es esmu tas Visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns.” (1. Moz. 17:1-16) Godbijībā sentēvs pakrita uz sava vaiga, un vēsts skanēja tālāk: “Es celšu derību starp sevi un tevi, un Es tevi vairodams vairošu.” Kā derības piepildīšanas zīmi viņa vārdu, kas līdz šim bija Ābrāms, pārveidoja par Ābrahāmu, kas nozīmēja “tēvs daudzām tautām”. [138] Viņa sievai Saraj turpmāk vajadzēja saukties Sāra, jo tā kļūs par māti daudz ļaudīm un no tās celsies “valstu ķēniņi”.

Šajā laikā Ābrahāmam kā “apstiprinājums ticības taisnībai” (Rom. 4:11) tika dots apgraizīšanas rituāls. To sentēvam un viņa pēcnācējiem vajadzēja ievērot par zīmi, ka tie ir nodevušies kalpošanai Dievam un, līdz ar to, atšķirti no elku kalpiem, un arī, ka Dievs viņus ir pieņēmis kā savu sevišķu īpašumu. Līdz ar to tiem vajadzēja pildīt savu daļu ar Ābrahāmu slēgtās derības noteikumos. Viņi nedrīkstēja doties laulībā ar pagāniem, jo tā pazaudētu godbijību pret Dievu un Viņa svētajiem likumiem; tie tiktu kārdināti piedalīties citu tautu grēcīgajos ieradumos un pavedināti kalpot elkiem.

Dievs Ābrahāmam piešķīra lielu godu. Dieva eņģeļi nāca un runāja ar viņu kā draugs ar draugu. Kad pār Sodomu vajadzēja nākt sodībai, viņam netika slēpti lietas apstākļi un tas kļuva par grēcinieku aizbildinātāju Dieva priekšā. Viņa attieksme pret eņģeļiem rāda skaistu viesmīlības priekšzīmi.

Pusdienas tveicē sēdēdams savas telts durvīs un noraudzīdamies uz mierīgo ainavu, sentēvs tālumā ieraudzīja nākam trīs ceļiniekus. Pirms Ābrahāma telts sasniegšanas viņi apstājās, it kā apspriezdami, kurp doties. Negaidot, kamēr tie lūgs viņa labvēlību, un redzēdams, ka tie it kā grib iet citā virzienā, Ābrahāms ātri piecēlās un steidzās tiem pretī, vislaipnākā veidā lūdzot parādīt viņam godu un atspirdzināties viņa nama pajumtē. Viņš pats ar savām rokām atnesa ūdeni, lai tie no kājām varētu nomazgāt ceļa putekļus. Viņš pats tiem izvēlējās ēdienu un, kamēr tie vēsajā paēnā atpūtās, viss tika ātri sagatavots. Kad tie nu baudīja viņa viesmīlību, sentēvs vērodams stāvēja blakus. Šādu laipnu izturēšanos Dievs ir uzskatījis par pietiekoši svarīgu, lai to uzrakstītu savā Vārdā, un tūkstoš gadus vēlāk to vēlreiz piemin Dieva Gara iedvesmotais apustulis: “Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebr. 13:2)

Ābrahāms savos viesos redzēja tikai trīs nogurušus ceļiniekus un nemaz nedomāja, ka starp viņiem ir Viens, kuru nebūtu grēks pielūgt. Bet tad atklājās Debesu sūtņu īstais raksturs. [139] Lai gan tie tagad, savu uzdevumu pildot, bija Dieva dusmu vēstneši, taču Ābrahāmu, šo ticības vīru, viņi uzrunāja, vispirms domājot par svētībām. Dievs gan ir stingrs attiecībā pret netaisnību un pārkāpumiem, tomēr Viņam nav nekādas patikas atriebties. Viņam, mīlestībā bezgalīgajai Būtnei, izpostīšanas darbs ir “sveša lieta”.

“Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas (..).” (Ps. 25:14) Ābrahāms bija godājis Dievu, un Dievs tagad pagodināja viņu, kopīgi apspriežoties un atklājot savus nodomus. “Vai man no Ābrahāma būs slēpt, ko Es gribu darīt?” teica Kungs, “Sūdzības par Sodomu un Gomoru ir nākušas, ka viņu apgrēcība ir liela un ļoti smaga. Es gribu noiet un pārliecināties, vai tie ir darījuši tā, kā tās sūdzības pie manis nākušas, Es visu gribu izzināt.” (1. Moz. 18: 17,20,21) Kungs pavisam skaidri zināja Sodomas noziegumus, bet izteicās pēc cilvēku ieraduma, lai labāk būtu izprotama Viņa taisnā rīcība. Pirms iznest spriedumu pārkāpējiem, Viņš pats gribēja iet un pārbaudīt šo ļaužu rīcību un, ja tie vēl nebūtu pārkāpuši Viņa žēlastības robežu, Viņš dotu laiku grēku nožēlai.

Divi Debesu sūtņi aizgāja un atstāja Ābrahāmu vienatnē ar To, par kuru viņš tagad bija pārliecināts, ka Tas ir Dieva Dēls. Un ticības vīrs aizlūdza par Sodomas iedzīvotājiem. Kādreiz viņš tos bija glābis ar zobenu, — tagad pūlējās glābt ar savām aizlūgšanām. Tur vēl arvien dzīvoja Lats ar savu ģimeni, un nesavtīgā mīlestība, kas Ābrahāmu spieda tos atbrīvot no ēlamiešu rokām, arī tagad, ja vien tas būtu Kunga prāts, vēlējās viņus pasargāt no Dieva soda vētras.

Lūgumu viņš izteica ar dziļu godbijību un pazemību: “Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan esmu tikai putekļi un pīšļi.” Viņš nebija pašpārliecināts un nelielījās ar savu taisnīgumu. Tas neprasīja nekādu labvēlību, balstoties uz savu paklausību vai atsaucoties uz upuriem, kurus bija pienesis darot Dieva prātu. Pats būdams grēcinieks, viņš lūdza Dieva labvēlību citu grēcinieku labā. Šādam garam vajadzētu vadīt ikvienu, kas jebkad tuvojas Dievam. Ar bērna paļāvību Ābrahāms vērsās pie sava mīļā Tēva. Viņš uzrunāja Debesu sūtni un sirsnīgi izteica savu lūgumu. Lai gan Lats bija kļuvis par Sodomas iedzīvotāju, tas tomēr nepiedalījās vispārējos noziegumos, un Ābrahāms domāja, ka tik apdzīvotā pilsētā vajadzētu būt arī vēl citiem patiesā Dieva pielūdzējiem. Tādēļ viņš sacīja: “Nemūžam Tu tā nedarīsi, ka liksi mirt taisnajam ar bezdievi, ka taisnais būtu līdzīgs bezdievim. Nekad nevar notikt, ka Tas, kas visu zemi tiesā, nespriestu taisnu tiesu.” (1. Moz. 18:25) [140] Un Ābrahāms nelūdza vienu reizi vien, bet vairākkārt. Iedrošināts ar lūgšanu uzklausīšanu, viņš turpināja, kamēr saņēma apsolījumu, ka pilsēta tiks saudzēta pat tad, ja tur būs tikai desmit taisni iedzīvotāji.

Ābrahāma lūgumu apgaroja mīlestība uz bojā ejošajām dvēselēm. Viņš ilgojās glābt grēciniekus, kaut arī tam rieba samaitātās pilsētas grēki. Viņa lielā interese par Sodomu norāda uz rūpēm, kādas mums vajadzētu izjust par visiem neatgrieztajiem cilvēkiem. Mums jāienīst grēks, bet jāmīl un jāžēlo grēcinieki. Mums visapkārt dvēseles iet pretī iznīcībai, tikpat bezcerīgai un drausmīgai kā tā, kas skāra Sodomu. Katru dienu vienam vai otram Zemes iedzīvotājam izbeidzas pārbaudes laiks. Katru stundu daži pārkāpj žēlastības sniedzamības robežu. Bet vai ir dzirdamas brīdinošas un lūdzošas balsis, kas tiem liktu bēgt no briesmīgā soda? Kur ir rokas, kas tos tiecas izraut no nāves? Kur ir tie, kas pazemīgi un tomēr neatlaidīgi par viņiem lūdz Dievu?

Ābrahāma gars bija Kristus gars. Dieva Dēls pats ir lielais Starpnieks, kas aizrunā grēcinieku labā. Viņš, kurš samaksājis par katras dvēseles atpirkšanu, zina tās vērtību. Izjuzdams tādu pretīgumu pret grēku, kā to spēj vienīgi tīrs, neaptraipīts raksturs, Kristus parādīja tik lielu mīlestību uz grēciniekiem, kas var iekļauties vienīgi bezgalīgajā žēlastībā. Visas pasaules grēku nastas nomākts, nāves mokās pie krusta Jēzus lūdza par tiem, kuri Viņu apsmēja un nonāvēja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūk. 23:34)

Par Ābrahāmu rakstīts, ka viņš ir “nosaukts Dieva draugs”, “visu ticīgo tēvs”. (Jēk. 2:23; Rom. 4:11) Atstātajās liecībās par uzticīgo sentēvu varam atrast paša Dieva izteiktu atzinību: “Ābrahāms Manai balsij ir paklausījis un ir sargājis Manas pavēles un Manus norādījumus, Manus baušļus un Manus likumus”, kā arī “Es esmu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas, lai tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu visam tam, par ko viņš ar to ir runājis.” (1. Moz. 26:5; 18:19) Uzdevums, kam Ābrahāms tika aicināts, bija augsts pagodinājums, — kļūt par tēvu tautai, kas gadu simtiem ilgi pasaulei saglabās un pasargās Dieva atklātās patiesības; par tēvu ļaudīm, caur kuriem visas tautas pasaulē tiks svētītas, nākot apsolītajam Mesijam. Un Tas, kas sentēvu [141] aicināja, atzina viņu par šī goda cienīgu. Runātājs taču bija Dievs. Viņš, kas saprot visas cilvēku domas no tālienes un par tiem spriež taisnīgi, saka: “Es viņu pazīstu.” — Savtīgu nolūku dēļ Ābrahāms neatkāpsies no patiesības. Viņš turēs baušļus un rīkosies taisni un pareizi. Viņš ne tikai pats bīsies Kungu, bet mācīs reliģiju arī savā namā. Viņš visu saimi audzinās taisnībā. Viņa mājas likumi būs Dieva baušļi.

Ābrahāma saime sevī ietvēra vairāk nekā tūkstoš dvēseles. Kas vien, viņa pamācīti, sāka pielūgt Dievu, tie visi sev vietu atrada sentēva nometnē un šeit, kā kādā skolā, saņēma tālākus norādījumus, kas tos sagatavoja par īstiem patiesās ticības pārstāvjiem. Tāpēc uz Ābrahāmu gūlās liela atbildība. Viņš audzināja nākamo ģimeņu vadītājus, un viņa valdīšanas veids tika pārņemts tur, kur tiem pašiem nācās vadīt savas saimniecības.

Agrākos laikos tēvs bija savas saimes valdnieks un priesteris, un bērni pakļāvās viņa autoritātei pat tad, kad tiem jau pašiem bija savas ģimenes. Viņa pēcnācēji tika mācīti uzskatīt to par savu galvu — kā laicīgās, tā arī ticības lietās. Ābrahāms pūlējās saglabāt šo patriarhālo pārvaldes veidu, jo tas kalpoja Dieva atzīšanas nostiprināšanai. Lielās saimes locekļus vajadzēja saistīt kopā tik cieši, lai uzceltu valni pret bezdievību, kas visur bija plaši un dziļi iesakņojusies. Ābrahāms visiem spēkiem centās pasargāt savas nometnes pārstāvjus no sajaukšanās ar pagāniem un no viņu elkiem veltītās dievkalpošanas ieradumu vērošanas, jo viņš zināja, ka tuva satiksme ar grēku nemanot samaitās labos tikumus. Vislielākās rūpes viņš pielika, lai izvairītos no visāda veida nepareizām ticības mācībām un lai cilvēku prātos iespiestu atziņu par dzīvā Dieva varenību un godību, kurš vienīgais ir pielūgšanas cienīgs.

Tā bija gudra kārtība, ko bija ieviesis pats Dievs, lai savu tautu, cik vien tas iespējams, atturētu no saiešanās ar pagāniem, darot tos par ļaudīm, kas dzīvo savrup un nesajaucas ar pagāniem. Dievs Ābrahāmu atšķīra no elkiem kalpojošajiem radiem, lai sentēvs savu ģimeni varētu audzināt ārpus samaitājošiem iespaidiem, kuri to apņēma, dzīvojot Mezopotāmijā, un lai patiesā ticība no paaudzes uz paaudzi visā pilnībā saglabātos viņa pēcnācējos.

[142] Ābrahāma mīlestība uz saviem bērniem un visu namu lika viņam sargāt šo cilvēku reliģisko pārliecību, lai tos apmācītu dievišķajos norādījumos, kurus viņš tiem un arī tālāk visai pasaulei varēja atstāt kā visdārgāko novēlējumu. Visi tika pamācīti, ka atrodas zem Debesu Dieva virsvaldības. No vecāku puses nedrīkstēja notikt nekāda apspiešana un no bērnu puses nekāda nepaklausība. Dieva likums katram bija noteicis viņa pienākumus, un, tikai tos ievērojot, ikviens varēja iegūt sev laimi un labklājību.

Viņa personīgā attieksme ar ikdienas dzīves kluso iespaidu bija pastāvīgs piemērs pārējiem ģimenes locekļiem. Mājās tika parādīta nesatricināma taisnības izjūta, labdarība un nesavtīga laipnība, kas izsauca pat ķēniņu apbrīnu. No viņa dzīves plūda patīkama smarža, un to raksturoja cēlums un piemīlība, kas visiem liecināja par šī vīra attiecībām ar Debesīm. Viņš neizturējās nevērīgi arī pret viszemāko kalpu. Viņa namā nebija viens likums pavēlniekam, otrs kalpam, ķēnišķīga uzņemšana bagātam un pavisam cita nabagam. Attieksme pret visiem bija taisnīga un līdzcietīga, kā pret dārgās dzīvības dāvanas līdzmantiniekiem.

“Viņš pavēlēs savam namam pēc sevis.” Viņš nepieļaus nekādu noziedzīgu nevērību, kas bērnos ļautu attīstīties ļaunām tieksmēm. Viņš nenodosies negudrai lutināšanas vājībai un savu pienākuma apziņu nepakļaus nepareizi izprastas mīlestības prasībām. Ābrahāms ne tikai pareizi mācīs, bet arī saglabās svēto un taisno likumu autoritāti.

Cik maz mūsu dienās seko viņa priekšzīmei! No pārāk daudzu vecāku puses redzama akla un patmīlīga sentimentalitāte, tuvredzīga mīlestība, kas ļauj bērniem ar viņu vēl neizveidoto taisnīguma izjūtu un nesavaldītajām tieksmēm dzīvot pēc pašu prāta. Tāda rīcība vārda pilnā nozīmē ir ļoti nežēlīga attiecībā pret jaunatni un nes lielu ļaunumu pasaulei. Šī vecāku vājība rada nekārtības ģimenēs un visā cilvēku sabiedrībā, vadot jauniešus uz nodošanos savām tieksmēm, bet ne uz pakļaušanos dievišķajām prasībām. Līdz ar to viņu sirdīs veidojas nepatika darīt Dieva prātu, un savu pretreliģisko un nepaklausīgo garu tie nodod tālāk bērniem un bērnu bērniem. Līdzīgi Ābrahāmam, vecākiem vajadzētu pavēlēt savam namam pēc sevis. Māciet paklausīt vecāku autoritātei un dariet to par pirmo soli paklausībā Dievam! [143]

Mazā vērība, kādu Dieva likumiem pievērš pat reliģiskās dzīves vadītāji, nodara lielu ļaunumu. Vispār pieņemtā mācība, ka dievišķie likumi cilvēkiem vairs nav saistoši, uz tikumību atstāj tādu pašu iespaidu kā elkudievība. Kas mēģina mazināt svēto Dieva likumu prasības, tie izdara triecienu ģimenes un valsts pamatiem. Reliģiskie vecāki, paši nestaigādami pēc Kunga norādījumiem, arī savam namam nepavēl iet pa Kunga ceļiem. Dieva likumi netiek darīti par dzīves mērauklu. Un, kad bērni nodibina paši savu pavardu, tie nesajūt ne mazāko pienākumu mācīt saviem pēcnācējiem to, ko viņi paši nekad nav mācījušies. Tāpēc arī ir tik daudz bezdievīgu ģimeņu un tik dziļa un vispārīga tikumiskā pagrimšana.

Ja vecāki paši ar visu sirdi nestaigā pēc Kunga likumiem, viņi nespēs to pavēlēt arī saviem bērniem pēc sevis. Šajā ziņā nepieciešama liela, dziļa un visu aptveroša reforma. Jālabojas vecākiem, jālabojas sludinātājiem, un viņu namos jāienāk Dievam. Ja tie vēlas stāvokli mainīt, tiem ģimenēs jāienes Dieva Vārds un tam jākļūst par viņu padomdevēju. Bērni jāmāca, ka balss, kas viņus uzrunā, ir no Dieva un tai jāpaklausa bez ierunām. Tiem jāsaņem pacietīgi norādījumi, laipni un nenogurstoši pamācot, kā dzīvot, lai patiktu Dievam. Tādu ģimeņu bērni būs sagatavoti sastapties ar neticīgo viltus gudrību. Ja tie Bībeli būs darījuši par savas ticības stiprumu, tad viņiem būs pamats, kas šaubu plūdos netiks aizskalots.

Ļoti daudzās mājās netiek lūgts. Vecāki domā, ka viņiem nav laika rīta un vakara lūgšanām. Viņi nevar atlicināt pat dažas minūtes, lai pateiktos Dievam par daudzajām žēlastības dāvanām, par laipniem saules stariem, par lietu, kas dara auglīgus viņu laukus, un par svēto eņģeļu apsardzību. Tiem nav laika, lai izlūgtos dievišķo palīdzību un vadību ar pastāvīgu Jēzus klātbūtni viņu ģimenēs. Darbā viņi dodas līdzīgi vērsim vai zirgam, domās nemaz nepievēršoties Dievam vai Debesīm. Viņu dvēseles ir tik [144] dārgas, ka, glābjot tās no bezcerīgās bojāejas, Dieva Dēls par tām atdeva savu dzīvību. Bet šo lielo Dieva laipnību tie vērtē tikai nedaudz vairāk kā iznīcībai padotie dzīvnieki.

Kas mīl Dievu, tiem, tāpat kā seno laiku sentēviem, jāuzceļ altāris visur, kur viņi iekārto savas teltis. Ja vispār kādreiz ir bijis laiks, kad katrai mājai vajadzētu kļūt par lūgšanas namu, tad tas ir tagad. Tēviem un mātēm par saviem bērniem bieži jāpaceļ savas sirdis pazemīgās lūgšanās uz Dievu. Lai tēvs kā ģimenes priesteris noliek uz altāra rīta un vakara upurus, un lai sieva ar bērniem pateicībā viņam pievienojas. Tādā ģimenē labprāt uzkavēsies Jēzus.

No katras kristīgas mājas vajadzētu plūst svētai gaismai. It visā rīcībā jāatklājas mīlestībai. Tai jāplūst no saimes cilvēku savstarpējām attiecībām, izpaužoties apdomīgā rīcībā un nesavtīgā laipnībā. Ir ģimenes, kur šie principi tiek īstenoti, mājas, kurās pielūdz Dievu un kur valda īsta mīlestība. No šīm ģimenēm kā salds vīraks pie Dieva paceļas rīta un vakara lūgšanas, un pār pazemīgajiem lūdzējiem, līdzīgi rīta rasai, nāk Viņa žēlastības dāvanas un svētības.

Pareizi iekārtota kristīga māja sniedz spēcīgu liecību par ticības patieso vērtību, liecību, kuru neticīgiem nav iesējams noliegt. Visi var redzēt, ka ģimenē darbojas kāds spēks, kas atstāj iespaidu uz bērniem, ka ar viņiem ir Ābrahāma Dievs. Ja kristiešu mājās valdītu patiesa reliģija, tad tās atstātu varenu iespaidu uz labu. Viņi tiešām būtu pasaules gaisma. Ar Ābrahāmam teiktajiem vārdiem Debesu Dievs runā uz visiem uzticīgajiem vecākiem: “Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kas nāks pēc viņa, ka tie sarga tā Kunga ceļu, pildot taisnību un tiesas, lai tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu visam tam, par ko viņš ar to ir runājis.” (1. Moz. 18:19)

Ticības pārbaudījums

[145] Ābrahāms nejautādams pieņēma apsolījumu, ka viņam būs dēls, bet negaidīja, kamēr Dievs piepildīs savus vārdus Viņa paša paredzētajā laikā un veidā. Lai pārbaudītu sentēva ticību, šī apsolījuma piepildīšanās kādu laiku kavējās, un tas pārbaudi neizturēja. Domādama, ka viņas gados tai vairs nevar būt bērni, Sāra ieteica Ābrahāmam vēlamā sasniegšanai ņemt par otru sievu kādu no viņas kalponēm. Daudzsievība bija tā izplatījusies, ka netika uzskatīta par grēku, bet ar to tomēr pārkāpa Dieva likumu un uz visiem laikiem izpostīja ģimenes svētumu un mieru. Ābrahāma precības ar Hagaru atnesa nelaimi ne tikai viņa ģimenei, bet arī nākamajām paaudzēm.

Glaimota par savu jauno stāvokli kā Ābrahāma sieva un cerēdama, ka viņa būs māte lielai tautai, kas nāks no viņa, Hagara kļuva lepna un iedomīga, sākot nicināt savu kundzi. Savstarpējā greizsirdība izjauca kādreiz tik laimīgās mājas mieru. Spiests klausīties uz abu sievu sūdzībām, Ābrahāms velti pūlējās atjaunot zaudēto saskaņu. Lai gan viņš ņēma Hagaru par sievu tikai paklausīdams Sāras neatlaidīgajam lūgumam, taču tagad tā pārmeta, it kā vainīgs būtu bijis viņš. Tā vēlējās aizdzīt savu sāncensi, bet Ābrahāms to negribēja pieļaut, jo Hagārai vajadzēja kļūt par māti viņa bērnam — apsolītajam dēlam, ko viņš ar ilgošanos gaidīja. Neskatoties uz to, viņa vēl arvien bija Sāras kalpone un arī turpmāk palika tās rīcībā. Hagāras augstprātīgais gars nevarēja panest skarbo izturēšanos, kuru pati bija izsaukusi ar savu aizvainojošo rīcību. “Redzi, tava kalpone šeit ir tavās rokās, dari viņai, kas tavām acīm labpatīk.” “Tad Sāra viņu pazemoja. Bet viņa aizbēga prom no tās.” (1. Moz. 16: 6-13)

Viņa devās uz tuksnesi un, kad tā viena un draugu atstāta atpūtās pie kāda avota, tur cilvēka izskatā parādījās Kunga eņģelis. Uzrunādams to kā “Hagaru, Sāras kalponi” [146], lai atgādinātu viņas stāvokli un pienākumu, tas pavēlēja: “Atgriezies pie savas valdnieces un pazemojies zem tās rokas.” Tomēr rājiens bija savienots ar priecīgu apsolījumu: “Es vairodams vairošu tavus pēcnācējus, un tu viņus vairuma dēļ nesaskaitīsi (..), jo tas Kungs tevi ir uzklausījis tavās bēdās.” Lai atcerētos mūžīgā Dieva žēlastību, tai savu bērnu vajadzēja nosaukt par Ismaēlu — “Dievs dzird”.

Kad Ābrahāms bija gandrīz simt gadus vecs, viņam atkārtoti tika apsolīts dēls ar apgalvojumu, ka nākamais mantinieks būs no Sāras. Bet Ābrahāms vēl arvien šo apsolījumu nesaprata. Viņa domas tūlīt vērsās uz Ismaēlu cerībā, ka ar viņu piepildīsies Dieva laipnais solījums. Mīlestībā uz savu dēlu viņš izsaucās: “Ka tik Ismaēls Tavā priekšā paliktu pie dzīvības!” Un vēlreiz nepārprotamos vārdos viņam tika dots norādījums: “Nē, Sāra, tava sieva, dzemdēs dēlu, un tu sauksi viņu vārdā — Īzāks, un Es celšu savu derību ar viņu(..).” Tomēr Dievs neatstāja neievērotu arī tēva lūgumu. “Bet par Ismaēlu Es tevi esmu uzklausījis; Es svētīšu arī viņu; Es likšu tam būt auglīgam (..); Es darīšu viņu par lielu tautu.” (1. Moz. 17:18-20)

Īzāka piedzimšana, kas pēc ilgas gaidīšanas piepildīja viņu viskarstākās cerības, atnesa prieku Ābrahāma un Sāras teltī. Bet Hagarai šis notikums iznīcināja tās lolotos godkārīgos plānus. Ismaēls, kurš tagad jau bija jauneklis, no visiem nometnes iedzīvotājiem līdz šim tika uzlūkots kā visas Ābrahāma bagātības un apsolīto svētību mantinieks. Bet tagad pēkšņi viņš bija nobīdīts malā un, cerībās vīlušies, kā māte, tā dēls pret Sāras bērnu izturējās nievājoši. Vispārējie prieki vēl tikai pavairoja viņu greizsirdību, līdz Ismaēls kļuva tik nekaunīgs, ka sāka atklāti apsmiet Dieva apsolījumu mantinieku. Sāra Ismaēla nepaklausīgajā nostājā saskatīja pastāvīgu nesaskaņu avotu un vērsās pie Ābrahāma ar lūgumu, lai tas Ismaēlu un Hagaru sūtītu prom no nometnes. Sentēvu pārņēma lielas bēdas. Kā lai viņš aizdzen Ismaēlu, savu dēlu, kuru vēl arvien ļoti mīlēja? Savās grūtībās viņš meklēja dievišķo vadību, un Kungs ar eņģeļa starpniecību ieteica paklausīt Sāras padomam. Viņa mīlestība pret Ismaēlu un Hagaru nedrīkstēja aizšķērsot ceļu, jo tikai tā bija iespējams ģimenē atkal nodibināt mieru un saskaņu. Turklāt eņģelis viņu mierināja, ka, pat šķirts no tēva mājas, Ismaēls nebūs Dieva atstāts; jaunekļa dzīvība tiks pasargāta un tas kļūs par tēvu lielai tautai. Tad Ābrahāms paklausīja eņģeļa vārdiem, kaut arī ne bez smagām ciešanām. [147] Izraidot Hagaru un savu dēlu, Tēva sirdi nospieda neizsakāmas sāpes.

Norādījumiem, kurus Ābrahāms saņēma par laulības svētumu, vajadzēja kļūt par mācību visiem laikmetiem. Te rādīts, cik rūpīgi jāsargā laulības attiecību tiesības un laime, pat ja tas prasītu lielus upurus. Sāra bija Ābrahāma vienīgā īstā sieva. Nevienai citai personai nebija atļauts dalīties viņas kā sievas un mātes tiesībās. Viņa godāja savu vīru un tādēļ Jaunajā Derībā tiek minēta kā cienīgs piemērs. Tomēr tā negribēja, ka Ābrahāms savu mīlestību sniedz vēl kādai citai, un Kungs viņu tādēļ nenopēla, kad tā prasīja savas sāncenses izraidīšanu. Tiklab Ābrahāms, kā Sāra nebija uzticējušies Dieva spēkam, un šie maldi noveda pie laulības ar Hagaru.

Dievs Ābrahāmu bija aicinājis par tēvu visiem uzticīgajiem, un viņa dzīvei vajadzēja kļūt par ticības piemēru vēlākām paaudzēm, bet paša sentēva ticība nebija pilnīga. Trūka paļaušanās uz Dievu, kad tas slēpa īstenību, ka Sāra ir viņa sieva, un tāpat arī tagad, apprecot Hagaru. Lai viņš aizsniegtu visaugstāko pakāpi, Dievs tam uzlika citu pārbaudījumu, visgrūtāko, kādu jebkad cilvēks aicināts panest. Kādā nakts atklāsmē viņš saņēma pavēli doties uz Morijas zemi un tur uz kāda kalna, ko viņam parādīs, par dedzināmo upuri pienest savu dēlu.

Kad Ābrahāms saņēma šo norādījumu, viņam bija apmēram simt divdesmit gadi. Pat tajos laikos tas jau tika uzskatīts par vecu vīru. Agrākos gados viņš droši spēja panest grūtības un briesmas, bet tagad jaunības degsme it kā bija zudusi. Vīra spēkā cilvēks var drosmīgi stāties pretī tādām ciešanām un bēdām, kas vēlākajā dzīvē, kad kājas jau tuvojas kapam, liktu izbīties no sadursmes. Bet Dievs savu pēdējo, smagāko pārbaudījumu Ābrahāmam bija pataupījis tieši tam laikam, kad viņu jau smagi nospieda gadu nasta un tas ilgojās pēc miera un atpūtas.

Godātais un labklājībā dzīvojošais sentēvs tad bija apmeties Bēršebā. Viņš bija ļoti bagāts, un zemes valdnieki to cienīja kā varenu pavēlnieku. Apkārtnes līdzenumus, kas izpletās aiz viņa nometnes, piepildīja aitu un liellopu tūkstoši. Uz visām pusēm bija redzamas pārvaldnieku teltis, — simtiem viņa uzticamo kalpu mājokļu. Augot pie viņa sāniem, apsolīšanas dēls bija sasniedzis vīra vecumu. Likās, ka Debesis ar savām svētībām atalgo šo uzupurīgo dzīvi, kas pacietīgi gaidīja aizkavēto cerību piepildījumu. [148]

Ticībā paklausīdams, Ābrahāms bija atstājis savu dzimto pusi, bija aizgājis no savu tēvu kapu vietām, no saviem radiem. Kā svešinieks viņš klejoja pa iemantojamo zemi un ilgi gaidīja uz apsolītā mantinieka piedzimšanu. Uz Dieva pavēli viņš bija izraidījis savu dēlu Ismaēlu un tagad, kad tik ļoti gaidītais bērns tuvojās vīra gadiem un sentēvs jau cerēja ieraudzīt savu ilgu tālāko piepildījumu, viņam nācās sastapties ar pārbaudījumu, kas bija lielāks par visiem iepriekšējiem.

Pavēle tika izteikta vārdos, kas tēva sirdij lika sažņaugties bailēs. “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri (..).” (1. Moz. 22:2) Īzāks bija viņa nama gaišums, vecuma dienu prieks un pāri pār visu arī vēl apsolīto svētību mantinieks. Šāda dēla zaudēšana nelaimes gadījumā vai slimībā jau briesmīgi skartu tēva sirdi; tāds gadījums liktu bēdās noliekties viņa sirmajai galvai, — bet tagad viņam tika pavēlēts dēla asinis izliet pašam ar savu roku. Tas šķita kā briesmīga neiespējamība.

Sātans tūlīt centās iečukstēt, ka viņš ir maldījies, jo Dieva bauslis saka: “Tu nedrīksti nokaut”, un Dievs taču neprasīs to, ko vienreiz ir aizliedzis. Izgājis no telts, Ābrahāms vēroja skaidrās debess mierīgo spožumu un atsauca atmiņā gandrīz pirms piecdesmit gadiem doto apsolījumu, ka viņa dzimums būs neskaitāms kā debesu zvaigznes. Kā tad Īzāku varēja nonāvēt, ja ar viņu jāpiepildās pravietojumam? Ābrahāmu kārdināja domāt, ka viņš kaut ko ir pārpratis. Šaubās un bailēs tas nometās zemē un lūdza tik ļoti, kā nekad to vēl nebija darījis, lūdza pēc kāda šīs pavēles apstiprinājuma, ja tiešām jāizpilda tāds briesmīgs pienākums. Viņš atcerējās eņģeļus, kas bija sūtīti, lai atklātu Dieva nodomu par Sodomas izpostīšanu, un kas nesa apsolījumu par šo pašu dēlu; viņš devās uz to vietu, kur atkārtoti bija ticies ar Debesu sūtni, cerībā to atkal sastapt un saņemt tālākus norādījumus, bet neviens nenāca atvieglot viņa sirdi. Likās, ka viņu apņem tumsa, bet ausīs skanēja Dieva pavēle: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku (..).” Pavēlei vajadzēja paklausīt, un viņš neuzdrošinājās vilcināties. Tuvojās diena, kad vajadzēja doties ceļā.

Atgriezies teltī, viņš devās uz to vietu, kur dziļā, netraucētā jaunības miegā gulēja Īzāks. Kādu mirkli tēvs lūkojās mīļotā dēla sejā, tad trīcēdams novērsās. Viņš uzmeklēja [151] Sāru, kura arī gulēja. Vai vajadzētu viņu modināt, lai tā vēlreiz apskauj savu bērnu? Vai vajadzētu pastāstīt par Dieva pavēli? Viņš ilgojās dalīties ar to savās bēdās, lai kopīgi nestu šo briesmīgo atbildību, bet bailes, ka sieva varētu tikai kavēt, viņu atturēja. Īzāks taču bija Sāras prieks un lepnums, tās dzīve saistījās ar dēlu un mātes mīlestība varēja atteikties pienest tādu upuri.

Beidzot Ābrahāms dēlu uzmodināja un pastāstīja viņam par pavēli upurēt uz kāda kalna. Īzāks bieži bija gājis kopā ar tēvu, lai upurētu uz kāda no daudzajiem altāriem, kurus viņi bija cēluši sava ceļojuma laikā, un šis aicinājums viņu nemaz nepārsteidza. Sagatavošanās ceļam drīz bija galā. Malka savākta, uzlikta ēzelim, un kopā ar diviem kalpiem tie devās ceļā.

Klusēdami viņi gāja viens otram blakus — tēvs un dēls. Sentēvs domāja par smago noslēpumu un nespēja runāt. Viņa prāts kavējās pie lepnās, mīlošās mātes un pie dienas, kad tam vienam būs jāatgriežas mājās. Viņš labi zināja, ka nazis, ja tas atņems dzīvību dēlam, caurdurs arī mātes sirdi.

Diena, visgarākā, kādu Ābrahāms jebkad bija piedzīvojis, tuvojās noslēgumam. Kamēr dēls un puiši gulēja, viņš nakti pavadīja lūgšanā, vēl arvien cerēdams, ka Debesu sūtnis nāks un teiks, ka viņa pārbaudījums ir galā un jauneklis neskarts var atgriezties pie savas mātes. Bet tēva izmocītā dvēsele nesaņēma nekādu atvieglojumu. Vēl viena cita gara diena, vēl cita pazemošanās un lūgšanu nakts, kur ausīs pastāvīgi skanēja pavēle, ka viņam jāpaliek bez bērna. Sātans bija tuvu, lai iečukstētu šaubas un neticību, bet Ābrahāms pretojās viņa skubinājumiem. Kad tie jau bija iesākuši trešās dienas ceļojumu, Ābrahāms ziemeļu pusē ieraudzīja apsolīto zīmi — kādu godības mākoni, kas apklāja Morijas kalnu, un tas saprata, ka balss, kas ar viņu runājusi, bija no Debesīm.

Pat tagad viņš nekurnēja pret Kungu, bet iedrošināja sevi, pārdomājot par Dieva laipnības un uzticības pierādījumiem. Šis dēls viņam tika dots negaidot, un vai Tam, kas bija devis tādu dārgu dāvanu, nebija tiesību atkal atprasīt to, kas Viņam pieder? Viņš ticībā atkārtoja apsolījumu: “(..) no Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji,” (1. Moz. 21:12) — dzimums, tik neskaitāms kā smiltis jūrmalā. Īzāks bija brīnumbērns, un vai tā Vara, kas tam bija devusi dzīvību, to nevarēja piešķirt atkal no jauna? [152] Raudzīdamies pāri redzamajam, viņš pieķērās brīnišķai domai, ka “Dievs arī no miroņiem to spēj uzmodināt”. (Ebr. 11:19, pēc Glika tulk.)

Vienīgi Dievs pilnībā varēja izprast, cik daudz upurēja tēvs, atdodot nāvē savu dēlu. Ābrahāms vēlējās, lai neviens, izņemot Dievu, neredzētu atvadīšanās skatu, tādēļ viņš saviem kalpiem pavēlēja palikt uz vietas un teica: “(..) es ar zēnu gribu iet turpu, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” (1. Moz. 22:5-8) Malka tika uzlikta Īzākam, nozīmētajam upurim; tēvs paņēma nazi un uguni, un viņi abi kopā kāpa kalna virsotnē, bet jauneklis pie sevis klusībā brīnījās, kur tik tālu no ganāmpulkiem varēs atrast upurim nepieciešamo dzīvnieku. Beidzot viņš jautāja: “Mans tēvs!” (..) “Redzi, še ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ak, kas tas bija par pārbaudījumu! Cik skaudri Ābrahāma sirdi skāra mīļie vārdi: “Mans tēvs!” Vēl nē, vēl viņš to nevarēja atklāt. — “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.”

Norādītajā vietā viņi uzcēla altāri un uzlika tur malku. Un tad ar drebošu balsi Ābrahāms atklāja dēlam dievišķo vēsti. Uzzinot savu likteni, Īzāku pārņēma briesmīgas bailes un neizpratne, bet viņš nepretojās. Īzāks tik tiešām varēja izbēgt savam liktenim, ja viņš to būtu gribējis. No bēdām sagrauztais vecais vīrs, šo triju briesmīgo dienu cīņās pārguris, nespētu stāties pretī spēcīgajam jauneklim. Bet Īzāks jau no bērnības bija radināts labprātīgi paklausīt un uzticēties, un, kad viņam paskaidroja Dieva nodomu, tas bija ar mieru padoties. Viņš dalījās Ābrahāma ticībā un saprata, ka tiek pagodināts, nododot savu dzīvību Dievam par upuri. Viņš vēl maigi mēģināja mierināt savu tēvu bēdās un stiprināja viņa nespēcīgās rokas, kas to saistīja uz altāra.

Tad tika teikti pēdējie mīlestību apliecinošie vārdi, izlietas pēdējās asaras un tie pēdējo reizi apkampās. Tēvs pacēla nazi, lai nogalinātu savu dēlu, kad pēkšņi viņa roka tika aizturēta. Kāds eņģelis no debesīm sentēvam sauca: “Ābrahām, Ābrahām!” Viņš ātri atbildēja: “Te es esmu.” Un atkal tas dzirdēja balsi: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dievu un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labā.” (1. Moz. 22:11-18)

[153] “Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja tur aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos.” Viņš ātri sagatavoja jauno upuri un pienesa to dēla vietā. Savā priekā un pateicībā Ābrahāms svētajai vietai deva jaunu vārdu: “Dievs izredz.”

Uz Morijas kalna Kungs atkal atjaunoja savu derību ar svinīgu zvērestu, solīdams svētīt Ābrahāmu un viņa dzimumu cauri visām nākamajām paaudzēm. “Es esmu pie sevis zvērējis, saka tas Kungs, ka tāpēc, ka tu šo esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūras krastmalā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausīgs Manam vārdam.” (1. Moz. 22:16-18)

Ābrahāma lielais ticības darbs stāv kā kāds gaismas stabs, mirdzot pār Dieva kalpu ceļu visās vēlākajās paaudzēs. Viņš nemēģināja sevi aizbildināt un neizvairījās darīt Dieva prātu. Triju dienu ceļojumā Ābrahāmam bija pietiekoši laika visu pārlikt un arī apšaubīt Dieva gribu, ja vien tam būtu tieksmes šaubīties. Viņš varēja domāt, ka to uzskatīs par slepkavu, par otru Kainu, ja viņš nonāvēs savu dēlu. Viņa pamācības tiks atmestas un nicinātas un līdz ar to iznīcināta iespēja darīt labu citiem cilvēkiem. Viņš varēja aizbildināties, ka vecums to atbrīvo no paklausības, bet sentēvs nemeklēja patvērumu nekādos aizbildinājumos. Ābrahāms savās izjūtās un mīlestībā bija mums līdzīgs cilvēks, bet viņš nejautāja, kā var piepildīties apsolījums, ja Īzāku tagad nonāvēs. Viņš neapstājās, lai prasītu padomu savai sāpošajai sirdij, jo zināja, ka Dievs ir patiess un taisns visās savās prasībās, un tāpēc burtiski paklausīja pavēlei.

“Ābrahāms Dievam ir ticējis, un tas viņam pielīdzināts par taisnību un viņš ir nosaukts par Dieva draugu.” (Jēk. 2:23) Un Pāvils saka: “Kuri ir no ticības, tie ir Ābrahāma bērni.” (Gal. 3:7) Ābrahāma ticība atklājas darbos. “Vai mūsu tēvs Ābrahāms nav taisnots no darbiem, savu dēlu Īzāku par upuri atnesdams uz altāra? Tad tu redzi, ka ticība ar savu spēku ir bijusi pie viņa darbiem, un ticība ir tapusi pilnīga caur darbiem.” (Jēk. 2:21,22, pēc Glika tulk.)

Daudzi nesaprot ticības un darbu savstarpējās attiecības. Viņi saka: “Tikai ticiet Kristum, un jūs varat būt droši. Jums nekas nav jādara attiecībā uz baušļu ievērošanu.” Bet īsta ticība atklājas paklausībā. [154] Neticīgajiem jūdiem Kristus teica: “Ja jūs būtu Ābrahāma bērni, jūs darītu Ābrahāma darbus.” (Jāņa 8:39) Un attiecībā uz visu ticīgo tēvu Kungs paskaidro: “Ābrahāms Manai balsij ir klausījis un turējis Manas pavēles, Manus iestādījumus, likumus un baušļus.” (1. Moz. 26:5, pēc Glika tulk.) Apustulis Jēkabs saka: “Ticība bez darbiem ir nedzīva.” (Jēk. 2:17) Un Jānis, kas tik daudz runā par mīlestību, apliecina: “Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti.” (1. Jāņa 5:3)

Ar priekšzīmi un apsolījumu “Dievs Ābrahāmam vispirms pasludināja Evaņģēliju”. (Gal. 3:8) Tā sentēva ticība tika pievērsta gaidāmajam Pestītājam. Kristus jūdiem teica: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” (Jāņa 8:56) Īzāka vietā upurētais auns attēloja Dieva Dēlu, kam bija jāmirst mūsu vietā. Kad cilvēks par Dieva likumu pārkāpšanu bija notiesāts uz nāvi, Tēvs, skatoties uz savu Dēlu, grēciniekam teica: “Dzīvo, Es esmu atradis tev izpirkšanas maksu.”

Lai pārbaudītu Ābrahāma ticību un uz visiem laikiem tā dvēselē iekaltu Evaņģēlija patiesību, Dievs viņam pavēlēja nonāvēt savu dēlu. Sirdssāpes, kuras tas izcieta tumšo dienu briesmīgajos pārdzīvojumos, tika pieļautas, lai viņš no sava personīgā piedzīvojuma kaut mazliet varētu nojaust tā upura lielumu, ko cilvēka atpestīšanai ir devis mūžīgais Dievs. Neviens cits pārbaudījums Ābrahāmam nebūtu sagādājis tādas dvēseles mokas, kā dēla upurēšana. Dievs nodeva savu Dēlu kauna un moku pilnai nāvei. Eņģeļi, kuri redzēja Dieva Dēla pazemojumu un dvēseles bailes, šoreiz nedrīkstēja iejaukties, kā tas bija gadījumā ar Īzāku. Tur neviena balss nesauca: “Ir diezgan!” Lai glābtu kritušo cilvēci, Godības Ķēniņš atdeva savu dzīvību. Vai būtu iespējams sniegt vēl spēcīgāku pierādījumu par Dieva bezgalīgo līdzjūtību un mīlestību? “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)

No Ābrahāma prasītais upuris nenāca par labu tikai viņam vien, un ne tikai par labu nākamām paaudzēm, bet tā bija mācība arī Debesu un citu pasauļu bezgrēcīgajām saprātīgajām būtnēm. Cīņas lauks starp Kristu un sātanu, — vieta, kur norisinās atpestīšanas plāns, ir mācību grāmata visam Universam. [155] Tā kā Ābrahāms savā laikā bija parādījis zināmu ticības trūkumu Dieva apsolījumiem, sātans viņu apsūdzēja Dieva un eņģeļu priekšā, ka tas nav pildījis derības saistības un tāpēc nav cienīgs saņemt derībā paredzētās svētības. Dievs vēlējās pārbaudīt sava kalpa uzticību visu Debesu iemītnieku priekšā, lai parādītu, ka Viņš nevar pieņemt neko mazāku par pilnīgu paklausību un arī, lai vēl vairāk atklātu atpestīšanas plānu.

Debesu būtnes bija liecinieki Ābrahāma ticības un Īzāka padevības pārbaudījumam. Tas bija nesalīdzināmi grūtāks par to, ko kādreiz pieļāva Ādamam. Paklausība aizliegumam mūsu pirmajiem vecākiem nesagādāja nekādas ciešanas, bet Ābrahāmam dotā pavēle prasīja vissmagāko upuri. Visas Debesis ar pārsteigumu un izbrīnu vēroja Ābrahāma nešaubīgo padevību, un visi līdzi priecājās par viņa uzticību. Sātana apsūdzība izrādījās nepamatota. Dievs savam kalpam paskaidroja: “Es zinu, ka tu bīsties Dievu (neskatoties uz sātana apsūdzību) un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labā.” Dieva derība, kura ar zvērestu Ābrahāmam tika apstiprināta citu pasauļu saprātīgo būtņu priekšā, liecināja, ka paklausība tiks atalgota.

Pat eņģeļiem bija grūti aptvert atpestīšanas noslēpumu, — saprast, ka Debesu Pavēlniekam, Dieva Dēlam, jāmirst grēcīgo cilvēku vietā. Ar norādījumu Ābrahāmam upurēt savu dēlu tika pamodināta visu Debesu būtņu interese. Tie ar vislielāko uzmanību sekoja šīs pavēles izpildīšanas katram solim. Kad uz Īzāka jautājumu: “Kur ir dedzināmā upura jērs?” Ābrahāms atbildēja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls”, un, kad tēva roka tika atturēta, tam gatavojoties nonāvēt savu dēlu, un auns, ko Dievs bija izredzējis, tika nokauts Īzāka vietā, — tad pār atpestīšanas noslēpumu izlējās lielāka gaisma un pat eņģeļi skaidrāk izprata brīnišķo aizgādību, kuru Dievs bija paredzējis cilvēku glābšanai. (1.Pēt. 1:12)

Sodomas izpostīšana

[156] Atrazdamās līdzenumā, kas savas auglības un krāšņuma ziņā apzīmēts kā “Kunga dārzs”, Sodoma bija skaistākā no Jordānas ielejas pilsētām. (1. Moz. 13:10) Šeit ziedēja krāšņie tropu augi. Palmas, eļļas koki un vīna stādi šeit jutās kā mājās, un puķes visu gadu izplatīja savu brīnišķīgo smaržu. Tīrumus greznoja bagāti labības lauki, un apkārtējos pakalnus apklāja aitu un liellopu bari. Lepnās līdzenuma pilsētas bagātības vairoja māksla un tirdzniecība. Tās pilis rotāja Austrumu dārgumi, un tuksneša karavānas savas izmeklētās mantas nesa uz tirgus laukumiem. Ar nelielu izdomu un mazu piepūli te ikviens varēja apmierināt visas dzīves vajadzības un tāpēc šķita, ka visu gadu valda vieni vienīgi svētki.

Visapkārt valdošā pārpilnība noveda pie lepnības un augstprātības. Slinkums un bagātība nocietināja sirdis, kuras nekad nebija nomācis trūkums vai bēdas. Turība un laiskums vairoja izpriecu kāri, un ļaudis nodevās savas juteklības apmierināšanai. “Redzi,” saka pravietis, “tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku. Tās bija lepnas un darīja negantības Manā priekšā. To redzēdams, es tās nobīdīju pie malas.” (Ec. 16:49,50) Nav nekā cita, pēc kā cilvēki dzītos vairāk, kā bagātība un viegla dzīve, un tomēr tieši tas bija apgrēcības cēlonis, kas izsauca šo līdzenuma pilsētu iznīcināšanu. Viņu nelietīgā laiskā dzīve tos darīja par laupījumu ļauno spēku kārdinājumiem, un viņi izkropļoja Dieva līdzību, kļūdami vairāk sātaniski nekā dievišķi. Dīkdienība ir lielākais lāsts, kas vien cilvēkam var uznākt, jo tam pa pēdām seko netiklība un noziegumi. Tā vājina prātu, padara neskaidru saprašanu un pazemo dvēseli. Sātans no savas paslēptuves ir gatavs iznīcināt visus, kas nav uzmanīgi un kuru laiskums dod viņam iespēju tiem tuvoties ar dažādiem maskētiem priekšlikumiem. [157] Ļaunajam ienaidniekam nekad nav tik labi veicies kā tad, kad tas cilvēkiem tuvojas viņu brīvajā laikā.

Sodomā valdīja līksmība un uzdzīve, ēšana un dzeršana. Savaldītas netika pat visbezkaunīgākās un rupjākās kaislības. Ļaudis atklāti rīkojās pretēji Dieva norādījumiem un priecājās par vardarbību. Lai gan tos brīdināja Pirmsplūdu pasaules piemērs, kā tās bojāejā atklājās Dieva dusmas, tomēr ļaudis gāja tos pašus bezdievīgos un ļaunos ceļus.

Kad Lats pārcēlās uz Sodomu, vispārējā samaitātība vēl nebija tik liela un Dievs savā žēlastībā šajā netikumības tumsā ļāva iespīdēt dažiem gaismas stariem. Ābrahāmam atbrīvojot gūstekņus no ēlamiešiem, ļaužu uzmanība tika vērsta uz īsto ticību. Ābrahāms Sodomas iedzīvotājiem nebija svešs, un lai gan tie par viņa neredzamā Dieva pielūgšanu smējās, tomēr viņa uzvara pār lielo pārspēku un augstsirdīgā rīcība ar gūstekņiem un laupījumu izraisīja apbrīnu un godbijības jūtas. Visur tika slavēta viņa veiklība un drosme, un neviens nevarēja atvairīt apziņu, ka viņu par uzvarētāju darījusi kāda dievišķa vara. Viņa augstsirdīgie un pašaizliedzīgie ieskati, kas bija tik sveši Sodomas iedzīvotājiem, vēlreiz liecināja par tās reliģijas pārākumu, kuru viņš bija pagodinājis ar savu drosmi un uzticību.

Melhisedeks, viņu svētīdams, kā tā spēka un uzvaras avotu bija atzinis Jehovu: “Lai svētī Ābrahāmu Visaugstais, kam pieder debesis un zeme. Un slavēts lai ir Visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus devis tavās rokās.” (1. Moz. 14:19,20) Kungs savā aizgādībā bija runājis uz šiem ļaudīm, bet arī pēdējie gaismas stari tika atmesti tāpat kā iepriekšējie. Un tagad tuvojās Sodomas beidzamā nakts. Atriebības mākoņi jau meta savu ēnu pār bojāejai nolemto pilsētu, bet cilvēki to neņēma vērā. Kamēr eņģeļi tuvojās ar nodomu visu iznīcināt, ļaudis turpināja sapņot par labklājību un izpriecām. Pēdējā diena tika aizvadīta kā visas pārējās, kuras bija nākušas un gājušas. Nesalīdzināmā skaistuma ainava rotājās rietošās saules staros. Vakara vēsums pilsētas iedzīvotājus bija izvilinājis ārā, un izpriecu meklētāji pastaigājās [158] baros, gatavi nodoties dotā brīža līksmībai.

Krēslā pilsētas vārtiem tuvojās divi svešinieki. Tie acīmredzot bija ceļotāji, kas šeit ieradās pārnakšņot. Neviens šajos pieticīgajos atnācējos nespēja saskatīt varenos Dieva sodības sūtņus, un tikpat maz šis jautrais, bezrūpīgais pūlis varēja iedomāties, ka ar savu izturēšanos pret dievišķajiem sūtņiem viņi sasniegs savu grēku augstāko pakāpi, kas notiesās lepno pilsētu. Bet tur bija viens vīrs, kas svešiniekiem parādīja laipnu uzmanību un tos ieaicināja savā mājoklī. Lats nepazina viņu īsto dabu, bet bija radis būt viesmīlīgs un pieklājīgs. Tas piederēja pie viņa reliģijas — mācība, kuru viņš bija guvis no Ābrahāma. Ja Lats nebūtu radinājies viesmīlībā, varbūt tiktu atstāts pazušanai kopā ar pārējiem Sodomas iedzīvotājiem. Daudzas ģimenes, aizslēgdamas savas durvis svešiniekiem, ir atstūmušas Dieva vēstnešus, kuri tām būtu nesuši svētības, cerību un mieru.

Katra rīcība mūsu dzīvē, lai cik maza tā arī nebūtu, atstāj iespaidu vai nu uz labu, vai ļaunu. Uzticība vai nevērība tajos pienākumos, kas liekas pavisam niecīgi, var atvērt durvis vai nu bagātākām svētībām, vai vislielākajām bēdām. Tieši mazās lietas ir tās, kas pārbauda raksturu. Ikdienišķās dzīves neuzkrītošie pašaizliedzības darbi, ja tos veicam labprātīgi un priecīgi, ir tieši tie, kurus Dievs uzlūko ar labvēlību. Mums nav jādzīvo sev, bet citiem. Tikai aizmirstot sevi un kopjot laipnu, izpalīdzīgu garu, mēs savu dzīvi varam darīt par svētību citiem. Maza uzmanība vai vienkārša pieklājības parādīšana lielā mērā spēj pavairot mūsu dzīves laimi, bet šo lietu neievērošana cilvēkiem atnes ne mazumu ciešanu.

Saprazdams, kādam ļaunumam svešie padoti Sodomā, Lats uzskatīja par savu pienākumu pasargāt tos jau pie ienākšanas, tādēļ viņš šos vīrus aicināja savā mājā. Ceļiniekiem tuvojoties, viņš sēdēja vārtos un, tos pamanījis, piecēlās no savas vietas, lai steigtos pretī; un, pieklājīgi palocījies, sacīja: “Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas (..).” (1. Moz. 19:1)

Sākumā viņi, šķiet, noraidīja Lata viesmīlību un teica: “Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas.” Šo vārdu nozīme bija divkārša — pārbaudīt Lata sirsnību un it kā ignorēt Sodomas iedzīvotāju raksturu, lai justos droši, paliekot pa nakti uz ielas. Viņu atbilde Latu darīja vēl noteiktāku neatstāt tos pūļa žēlastībai.[159] Viņš spieda tos paklausīt aicinājumam, kamēr tie beidzot piekāpās un devās līdzi namā.

Ievedot svešiniekus mājā pa sētas durvīm, Lats bija cerējis apslēpt savu nodomu no dīkdieņiem vārtos, bet viņu vilcināšanās un Lata neatlaidīgā lūgšanās pievērsa uzmanību, un tie vēl nebija devušies pie miera, kad ap māju jau sapulcējās nesavaldīgu ļaužu bars. Šajā milzīgajā pūlī bija jauni un veci, visi vienlīdz iedegušies visnegantākajās kaislībās. Svešie apjautājās par pilsētas raksturu, un Lats viņus brīdināja naktī no mājas nekur neiziet. Tūlīt arī atskanēja pūļa kliedzieni un smiekli, pieprasot, lai svešie tiek izvesti pie viņiem ārā.

Zinādams, ka tie viegli var ielauzties mājā, ja to centīsies panākt ar varu, Lats izgāja ārā, lai mēģinātu viņus atrunāt. “Brāļi, nedariet taču tādu grēku!” Lietodams vārdu “brāļi” attiecībā uz saviem kaimiņiem, viņš cerēja, ka tie paklausīs un nokaunēsies par saviem ļaunajiem nodomiem. Bet viņa vārdi tikai ielēja eļļu ugunī. Pūļa rēkšana kļuva līdzīga vētras kaukšanai. Viņi izsmēja Latu, ka tas gribot būt tiem par tiesnesi, un draudēja ar to apieties vēl sliktāk, nekā bija domājuši rīkoties ar viņa viesiem. Tie spiedās tam virsū un būtu saplosījuši gabalos, ja Dieva eņģeļi viņu neizglābtu. Debesu sūtņi “izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, bet durvis tie aizslēdza”. Nākamie notikumi atklāja uzņemto viesu raksturu, jo “tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, sākot no mazākā līdz pat lielākajam, tā, ka tie nevarēja pat vārtus atrast.” Ja viņi tagad nebūtu divkārt akli sakarā ar nodošanos savam cietajam sirdsprātam, tad Dieva uzsūtītais aklums liktu tiem izbīties un atstāties no saviem ļaunajiem darbiem. Šī nakts neizcēlās ar lielākiem grēkiem kā daudzas iepriekšējās. Bet tik ilgi nicinātā žēlastība beidzot bija pārstājusi par viņiem lūgt. Sodomas iedzīvotāji bija izsmēluši dievišķās pacietības mēru, — pārkāpuši apslēpto robežu starp Dieva pacietību un dusmām. Sidima ielejā tagad bija gatava iedegties Viņa dusmu uguns.

Eņģeļi Latam atklāja savas sūtības būtību. “Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela žēlošanās nākusi tā Kunga priekšā, un tas Kungs mūs ir sūtījis, lai to izpostītu.”(1. Moz. 19:13) [160] Svešinieki, kurus Lats bija mēģinājis aizstāvēt, tagad solījās aizsargāt viņu un izglābt arī ģimenes locekļus, kuri kopā ar viņu bēgs no bezdievīgās pilsētas. Pūlis bija noguris un izklīdis, un Lats izgāja ārā, lai brīdinātu savus bērnus. Viņš atkārtoja eņģeļa vārdus: “Celsimies, iesim prom no šīs vietas, jo tas Kungs šo pilsētu liks izpostīt.” Bet viņš tiem šķita kā tāds, kas jokojas. Tie tikai smējās, nosaucot visu par Lata māņticīgajām bailēm. Meitas pakļāvās savu vīru iespaidam. Tiem bija pietiekoši labi tur, kur pašreiz atradās, un nevarēja jau arī saskatīt nekādu briesmu pazīmes. Viss bija gluži tāpat kā agrāk. Viņiem bija lieli īpašumi un tie nevarēja pieļaut domu, ka skaistā Sodoma var tikt iznīcināta.

Nobēdājies, Lats atgriezās mājās un stāstīja par piedzīvoto neveiksmi. Tad eņģeļi viņam pavēlēja celties, ņemt savu sievu un divas meitas, kas vēl bija mājās, un atstāt pilsētu. Bet Lats vilcinājās. Kaut gan viņu ik dienas apbēdināja redzētie varas darbi, tas tomēr skaidri neizprata visu pazemojošo un neganto noziegumu raksturu, kas tika piekopti šajā netikumīgajā pilsētā. Viņš nespēja saskatīt lielo vajadzību pēc Dieva soda, kas apstādinātu grēku plūsmu. Turklāt daži viņa bērni bija pieķērušies Sodomai, un sieva liedzās bez tiem doties projām. Doma, ka tagad jāšķiras no tiem, kurus viņš uzskatīja par visdārgāko pasaulē, likās nepanesama. Grūti bija atstāt arī grezno māju un visu bagātību, ko tas ar savu darbu bija sagādājis, grūti bija doties ceļā kā tukšam klaidonim. No bēdām apstulbis, viņš vilcinājās, negribēdams nekur iet. Bez Dieva eņģeļiem tie visi būtu gājuši bojā Sodomas izpostīšanā. Debesu sūtņi satvēra viņa, viņa sievas un divu meitu rokas un izveda tos no pilsētas.

Šeit eņģeļi tos atstāja un devās atpakaļ uz Sodomu, lai veiktu savu izpostīšanas darbu. Tagad Latam tuvojās Kāds cits, — Tas, kura priekšā bija aizlūdzis Ābrahāms. Visās līdzenuma pilsētās nebija atrodami pat desmit taisnie, bet, paklausot sentēva lūgumam, no bojāejas tika izrauts vienīgais cilvēks, kas bijās Dievu. Atskanēja pārsteidzoši stingra pavēle: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šajā apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.” Šaubīšanās un vilcināšanās tagad varēja kļūt liktenīga. Viens vienīgs ilgu pilns skats uz dievināto pilsētu, viena acumirkļa kavēšanās atstāt šo skaisto mājvietu viņiem varēja maksāt dzīvību. [161] Dieva sodības vētra tikai gaidīja, kamēr šie nabaga bēgļi atradīs sev drošu patvērumu.

Bet Lats, apmulsis un izbijies, iebilda, ka viņš nespēj darīt to, ko no viņa prasa, jo tad varētu uzbrukt kāda nelaime un tam būtu jāmirst. Dzīvojot bezdievīgajā pilsētā starp neticīgajiem, arī viņa ticība bija aptumšojusies. Viņam blakus stāvēja pats Debesu Pavēlnieks, un tomēr tas lūdza par savu dzīvību, it kā Dievs, kas viņam bija parādījis tik daudz mīlestības un gādības, nevarētu to pasargāt arī turpmāk. Viņam vajadzēja pilnīgi uzticēties Debesu sūtnim un bez šaubīšanās un jautāšanas nolikt savu gribu un dzīvību Kunga rokās. Bet, līdzīgi daudziem citiem, viņš pats mēģināja rūpēties par sevi: “Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik nenozīmīga. Tur es būtu glābts.” Šeit pieminētā pilsēta saucās Bela, vēlāk Coāra. Tā atradās tikai dažas jūdzes no Sodomas un bija tikpat samaitāta un arī nolemta pazušanai. Bet Lats lūdza, lai to saudzētu, domādams, ka tas ir pavisam mazs lūgums, un viņa vēlēšanās tika izpildīta. Kungs sacīja: “Lūk, es paklausīšu tevi arī šinī lietā; es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekams tu neesi nonācis tur.” (1. Moz. 19:22) Ak, cik liela ir Dieva žēlastība pret Viņa maldos esošajiem radījumiem!

Atkal tas saņēma svinīgo pavēli steigties, jo uguns vētra kavēsies vēl tikai mazu brīdi. Bet viens no bēgļiem uzdrošinājās pamest skatu atpakaļ uz bojāejai nolemto pilsētu un kļuva par Dieva sodības pieminekli. Ja Lats pats nebūtu vilcinājies paklausīt eņģeļu biedinājumam, bet būtu steidzīgi bēdzis kalnos, nelūdzot neko citu un neceļot nekādus iebildumus, tad arī viņa sieva būtu izglābusies. Lata iespaids būtu viņu pasargājis no grēka, kas tagad apzīmogoja tās likteni. Viņa svārstīšanās un vilcināšanās tai lika uz dievišķo brīdinājumu raudzīties pārāk vieglprātīgi. Kaut arī viņa pati jau atradās līdzenumā, sirds bija pieķērusies Sodomai, un līdz ar to arī aizgāja bojā. Tā sacēlās pret Dievu, jo Viņa spriedums skāra bērnus un īpašumus. Lai gan tik ļoti apžēlota sakarā ar izvešanu no bezdievīgās pilsētas, viņa tomēr domāja, ka tiek piemeklēta pārāk bargi, ja iznīcina bagātības, ko tā bija sakrājusi ilgu gadu darbā. Kur vajadzēja pateikties par glābšanu, viņa uzstājīgi lūkojās atpakaļ, vēlēdamās pasargāt to dzīvības, kas bija atmetuši dievišķo brīdinājumu. Tās grēks rādīja, ka viņa nav dzīvības cienīga, [162] par kuras saglabāšanu tā izjuta tik maz pateicības.

Mums jāsargās, ka neizturamies pavirši pret Dieva laipno gādību, ar ko Viņš grib panākt mūsu izglābšanu. Ir kristieši, kas saka: “Mani neinteresē atpestīšanas iespēja, ja līdz ar mani netiek glābts mans dzīvesdraugs un bērni.” Tiem šķiet, ka Debesis nebūs Debesis, ja tur neatradīsies arī viņu tuvinieki. Bet vai tie, kas auklē šādas domas, izprot pareizi savu nostāju pret Dievu, ņemot vērā Viņa lielo laipnību un žēlastību? Vai tie ir aizmirsuši, ka kalpošanā savam Radītājam un Pestītājam viņi ir saistīti ar visstiprākajām mīlestības un godbijības jūtām? Žēlastības piedāvājums attiecas uz visiem, un, ja mūsu draugi atmet Pestītāja mīlestības pilno aicinājumu, vai tad arī mums jānovēršas? Dvēseles atpestīšana ir ļoti dārga. Kristus par mūsu atpirkšanu atdeva neaprēķināmu maksu, un neviens, kas cienīs šo lielo upuri vai dvēseles vērtību, nenicinās Dieva piedāvāto žēlastību, pat ja arī citi tā darītu. Tieši tas, ka daudzi neatzīst Dieva taisnīgās prasības, mūs var pamudināt uz vēl lielāku čaklumu, lai mēs paši godātu Dievu un aicinātu pieņemt Viņa mīlestību visus, uz kuriem mums ir kaut kāds iespaids.

“Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.” (1. Moz. 19:23) Likās, ka tās gaišie stari līdzenuma pilsētām sludina tikai mieru un labklājību. Ielās sākās ikdienas trokšņainā kustība; cilvēki devās savās dažādajās gaitās, pie darba vai izpriecām. Lata znoti uzjautrinājās par vājprātīgā vecā vīra bailēm un biedinājumiem. Pēkšņi un negaidīti, kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm, izlauzās vētra. Pār pilsētām un auglīgajiem līdzenumiem Kungs lika līt ugunij un sēram. Pilis un tempļi, dārgās celtnes, dārzi un vīna kalni, jautrie izpriecas meklējošie pūļi, kuri vēl iepriekšējā vakarā izsmēja Debesu sūtņus, — viss pazuda liesmās. Lielā ugunsgrēka dūmi kāpa uz augšu līdzīgi varena cepļa dūmiem. Un skaistā Sidima ieleja pārvērtās par tuksnesi, par vietu, ko vairs neapbūvēs un neapdzīvos, — kas visām paaudzēm liecinās, ka pārkāpējus noteikti piemeklēs Dieva sods.

Liesmas, kas aprija līdzenuma pilsētas, savai brīdinošai atblāzmai liek spīdēt līdz mūsu dienām. Tās pasludina briesmīgo un svinīgo mācību, ka, lai gan Dieva žēlastība ilgi pacieš pārkāpējus, tomēr ir kāda robeža, par kuru tālāk cilvēki grēkodami nedrīkst iet. [165] Kad tiek aizsniegta šī robeža, žēlastības piedāvājumi izbeidzas un seko sods.

Pasaules Pestītājs paskaidro, ka ir vēl lielāki grēki par tiem, kuru dēļ iznīcināja Sodomu un Gomoru. Kas dzird Evaņģēlija aicinājumu nožēlot un atgriezties, bet to neņem vērā, Dieva priekšā ir vairāk vainīgi, nekā Sidima ielejas iedzīvotāji. Un vēl lielāks grēks ir tiem, kas saka, ka pazīst Dievu un tur Viņa baušļus, un tomēr ar savu raksturu un savā ikdienas dzīvē Kristu aizliedz. Pestītāja brīdinājumu gaismā Sodomas liktenis ir svinīgs biedinājums ne tikai tiem, kas vainīgi atklātos grēkos, bet visiem, kuri pārāk viegli skatās uz Debesu sūtīto gaismu un priekšrocībām.

Uzticīgais Liecinieks saka Efezas draudzei: “Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atkl. 2:4,5) Atbildi uz savu mīlestības un piedošanas piedāvājumu Pestītājs gaida ar daudz maigāku līdzcietību nekā laicīgie vecāki, kas vēlas piedot saviem untumainajiem, nelaimju piemeklētajiem bērniem. Kad tie iet projām, Viņš sauc: “Tad nu atgriezieties tagad pie Manis, un arī Es gribu atgriezties pie jums!” (Mal. 3:7) Bet, ja maldīgais pastāvīgi liedzas ņemt vērā žēlastībā un līdzjūtībā aicinošo balsi, tad beidzot tiek atstāts tumsā. Sirds, kura ilgi izturas vieglprātīgi pret Dieva žēlastību, nocietinās savos grēkos tā, ka žēlastība to vairs nevar ietekmēt. Šausmīgs būs tās dvēseles stāvoklis, par kuru lūdzošais Pestītājs beidzot teiks: šis cilvēks “ir pievienojies elka dievu pielūdzējiem, lai tad viņš arī iet”. (Hoz. 4:17) Līdzenuma pilsētām soda dienā būs vieglāk nekā tiem, kas iepazinuši Kristus mīlestību un tomēr no tās novērsušies, izvēlēdamies sev grēcīgās pasaules priekus.

Jūs, kas izturaties vieglprātīgi pret Dieva žēlastības piedāvājumiem, padomājiet par daudzajiem ierakstiem Debesu grāmatās, kas tur atzīmēti pretī jūsu vārdam; tur ir ziņojumi par tautu, ģimeņu un atsevišķu cilvēku necienīgo un negodbijīgo rīcību. Dievs var ilgi paciest, kamēr ieraksti grāmatās vairojas un turpinās arī aicinājumi atgriezties; Dievs vēl piedāvā žēlastību, tomēr pienāks laiks, kad rēķins būs pilns, kad dvēsele būs izšķīrusies un cilvēks pats būs izlēmis savu likteni. Tad tiks dota zīme soda izpildīšanai.

Pasaules reliģiskais stāvoklis šodien vieš iemeslu uztraukumam. Jau ilgi ir turpinājusies rotaļāšanās ar Dieva žēlastību. Vairākums Dieva baušļus padara par spēkā neesošiem, “mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles”. (Mat. 15:9) Neticība ņem virsroku daudzās mūsu zemes baznīcās. Ne tikai neticība šī vārda vispārējā nozīmē — kā atklāta Bībeles noliegšana, bet neticība, kas tērpusies kristietības apģērbā un tomēr grauj ticību Bībelei kā Dieva atklāsmes grāmatai. Sirsnīga nodošanās un dzīva dievbijība atdevušas vietu aukstam formālismam. Rezultātā virsroku ņem atkrišana un miesas kārības. Kristus paskaidro: “Kā tas bija Lata dienās (..), tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” (Lūk. 17:28,30) Ziņojumi par dažādiem netikumiem ik dienas apliecina šo vārdu piepildīšanos. Pasaule ātri nobriest iznīcībai. Drīz tiks izlietas Dieva sodības un aprīts grēks un grēcinieki.

Mūsu Pestītājs saka: “Bet sargieties, ka jūsu sirdis netiek apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lūk. 21:34-36)

Pirms Sodomas izpostīšanas Dievs sūtīja vēsti Latam: “Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šajā apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts.” (1. Moz. 19:17) Tādu pašu brīdinošu balsi dzirdēja Kristus mācekļi pirms Jeruzālemes izpostīšanas. “Bet, kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu, tad ziniet, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā.” (Lūk. 21:20,21) Viņi nedrīkstēja vilcināties, lai glābtu kaut ko no sava īpašuma, bet vajadzēja izmantot iespēju glābties pašiem.

Tā bija iziešana, atšķiršanās no bezdievīgajiem, bēgšana dzīvības dēļ. Tā tas bija Noas laikā, tā ar Latu, tā ar mācekļiem pirms Jeruzālemes izpostīšanas, un tā tas būs arī pēdējās dienās. Atkal ir dzirdama Dieva balss ar brīdinājuma vēsti, kas viņa ļaudīm pavēl atšķirties no visu pārņemošās netaisnības.

Tikumiskā pagrimšana un atkrišana, kāda tā reliģiskajā [167] pasaulē pastāvēs pēdējās dienās, pravietim Jānim atklāsmē tika attēlota ar Bābeli, — “lielo pilsētu, kurai ir vara pār visiem pasaules ķēniņiem”. (Atkl. 17:18) Pirms tās izpostīšanas no Debesīm atskan aicinājums: “Izejiet no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalība viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” (Atkl. 18:4) Tāpat kā Noas un Lata dienās, arī tagad jānotiek skaidri izteiktam atšķiršanās procesam no grēka un grēciniekiem. Starp Dievu un pasauli nevar būt nekāds kompromiss, nekāda atkāpšanās, lai glābtu pasaulīgās bagātības. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mat. 6:24)

Līdzīgi Sidima ielejas iedzīvotājiem, ļaudis sapņo par mieru un labklājību. “Izglāb savu dzīvību”, mūs brīdina Dieva eņģeļi, bet citas balsis saka: “Neuztraucieties! Mums nav ko baidīties!” Vairums apstiprina, ka valda “miers un drošība”, laikā, kad Debesis ziņo, ka grēciniekiem tuvojas ātra iznīcība. Naktī pirms bojāejas līdzenuma pilsētas nodevās trokšņainām izpriecām un izsmēja Dieva vēstneša bailes un brīdinājumu, bet smējēji savu dzīvi beidza ugunī. Tieši šajā naktī uz visiem laikiem aizvērās žēlastības durvis bezdievīgajiem, bezrūpīgajiem Sodomas iedzīvotājiem. Dievs neļaus sevi vienmēr apsmiet; Viņš neļaus ilgi ar sevi rotaļāties. “Redzi, tā Kunga diena nāk briesmīga ar dusmām un ar karstu bardzību, lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznīcinātu tajā esošos grēciniekus.” (Jes. 13:9) Lielākā pasaules daļa Dieva žēlastību atmetīs un tiks ātri un nenovēršami iznīcināta. Bet, kas paklausīs brīdinājumam, tie dzīvos “Visaugstākā patvērumā un (..) paliks Visvarenā ēnā.” Viņa patiesība tiem būs par apsegu un bruņām. Tiem pieder apsolījums: “Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam savu pestīšanu!”

Lats tikai neilgu laiku palika Coārā. Bezdievība tur valdīja tāpat kā Sodomā, un viņš baidījās tur uzturēties, jo arī šī pilsēta varēja tikt izpostīta. Neilgi pēc tam arī Coāra pēc Dieva nodoma tika aprīta ugunīs. Lats devās kalnos un dzīvoja tur kādā alā, šķirts no visa tā, ar ko bija atļāvies savu ģimeni pakļaut bezdievīgās pilsētas iespaidam. Bet pat tur viņam sekoja Sodomas lāsts. Viņa meitu grēcīgo rīcību ierosināja agrākā draudzēšanās ar šīs samaitātās vietas ļaunajiem biedriem. Tikumiskā samaitātība tā bija ieaudusies [168] viņu raksturos, ka tās nespēja atšķirt labu no ļauna. Lata vienīgie pēcnācēji — moābieši un amonieši — bija bezdievīgas elkus pielūdzošas ciltis, kas sacēlās pret Dievu un rūgtā naidā nostājās pret Viņa tautu.

Cik lielā pretstatā Ābrahāma dzīvei bija Lata mūža gājums! Kādreiz viņi bija sabiedrotie, pielūdza pie viena altāra un dzīvoja viens otram blakus ceļinieku teltīs, bet — cik atšķirti tagad! Atstādams Ābrahāma altāri un tā dienišķos upurus dzīvajam Dievam, viņš bija atļāvis saviem bērniem sajaukties ar samaitātiem, elkiem kalpojošiem ļaudīm. Un tomēr viņa ģimenē bija saglabājusies Dieva bijāšana, jo Svētajos Rakstos viņš ir nosaukts par “taisnu vīru”. Viņa taisnā dvēsele vienmēr cieta, dzirdot bezdievīgas runas un redzot varas darbus un pārkāpumus, kurus tas nespēja aizkavēt. Lats tika izrauts kā “pagale no uguns” (Cak. 3:2), bet zaudēja sievu un bērnus, dzīvoja alās līdzīgi meža zvēriem, un savas vecuma dienas tam vajadzēja sagaidīt ar kaunu; pasaulei viņš neatstāja taisnu cilti, bet divas elkudievīgas nācijas, kas bija naidā ar Dievu un karoja pret Viņa tautu, kamēr to bezdievības mērs nāca pilns un tās tika nolemtas iznīcībai. Cik briesmīgi rezultāti sekoja vienam nepārdomātam solim!

Gudrais vīrs saka: “Nenopūlē pārlieku sevi, lai tu kļūtu bagāts, — atmet tādu savu gudrību!” (Sal. pam. 23:4) “Sīkstulis izposta pats savu namu, bet kas ienīst kukuļus, tas dzīvos.” (Sal. pam. 15:27) Un apustulis Pāvils paskaidro: “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā.” (1. Tim. 6:9)

Apmetoties uz dzīvi Sodomā, Lats bija apņēmies pilnīgi izsargāties no netaisnības un pavēlēt savam namam pēc sevis, bet piedzīvoja pilnīgu neveiksmi. Apkārtējais samaitājošais iespaids iedarbojās uz viņa paša ticību, un bērnu sakari ar Sodomas iedzīvotājiem zināmā mērā ar tiem saistīja arī viņa intereses. Un sekas bija acīm redzamas.

Vēl arvien daudzi izdara tādu pašu kļūdu. Izraugoties dzīvesvietu, tie vairāk skatās uz laicīgām priekšrocībām, nekā uz tikumisko un sabiedrisko iespaidu, kāds apņems viņu ģimeni. Cerībā iegūt lielāku labklājību tie izvēlas skaistu, auglīgu apkārtni vai ziedošu pilsētu, bet viņu bērni ir kārdināšanu apņemti un pārāk bieži sadraudzējas ar tādiem cilvēkiem, kas nelabvēlīgi iespaido [169] dievbijības un pareiza rakstura veidošanos. Tikumiskas vaļības atmosfēra, neticība un vienaldzība pret reliģiskām lietām darbojas pretī vecāku iespaidam. Jaunatnes acu priekšā vienmēr ir piemēri par sacelšanos pret vecāku un dievišķo autoritāti; daudzi stājas tuvās attiecībās ar neticīgajiem un savieno savu likteni ar Dieva ienaidniekiem.

Dievs grib, lai mēs, meklējot mājvietu, vispirms ņemtu vērā tikumisko un reliģisko ietekmi. Mēs varam nonākt grūtos apstākļos, jo daudziem nav tādas apkārtnes, kādu tie vēlētos, bet, ja turp sauc pienākums, Dievs darīs mūs spējīgus palikt nesamaitātiem, ja tikai, uzticoties Kristus žēlastībai, paliekam modri un lūdzam Dievu. Bet bez vajadzības mēs nedrīkstam sevi pakļaut iespaidiem, kas neder kristīga rakstura veidošanai. Ja mēs labprātīgi dodamies pasaulīguma un neticības atmosfērā, tad izsaucam pār sevi Dieva nepatiku un aizdzenam no savām mājvietām Viņa eņģeļus.

Kas saviem bērniem grib sagādāt pasaulīgu godu un bagātību uz mūžības interešu rēķina, beidzot atradīs, ka šīs priekšrocības ir briesmīgs zaudējums. Daudzi, līdzīgi Latam, redz savu bērnu bojāeju un tik tikko var izglābt paši savas dvēseles. Tā tiek zaudēts visa mūža darbs un dzīve ir tikai nožēlojama kļūda. Ja viņi būtu rīkojušies patiesi gudri, tad bērniem būtu mazāk pasaulīgās mantas, bet tie sev būtu nodrošinājuši tiesības uz nemirstīgu mantojumu.

Manta, ko Dievs ir apsolījis savai tautai, neatrodas šajā pasaulē. Ābrahāmam virs zemes nebija nekāda īpašuma, “arī ne pēdas platumā”. (Ap. d. 7:5) Viņam gan bija liela bagātība, bet viņš to izlietoja par godu Dievam un par svētību citiem cilvēkiem, un šo pasauli neuzskatīja par savu dzimteni. Dievs viņu bija aicinājis atstāt savas zemes elkus pielūdzošos ļaudis ar solījumu: dot Kānaānas zemi par mūžīgu īpašumu, un tomēr to nesaņēma ne viņš, ne viņa dēls, ne dēla dēls. Kad Ābrahāmam vajadzēja kapa vietu saviem mirušajiem, tā viņam bija jāpērk no kānaāniešiem. Viņa vienīgais īpašums Apsolītajā zemē bija klintī izcirstais kaps Makpelas alā.

Bet Dieva Vārds nav kļūdījies; tas pilnībā nav piepildījies arī ar jūdu ieiešanu Kānaānā. “Ābrahāmam un viņa dzimumam doti apsolījumi.” (Gal. 3:16) Ābrahāmam pašam vajadzēja saņemt mantojumu. [170] Varētu likties, ka apsolījuma piepildīšana tika pārāk ilgi atlikta, bet “viena diena tam Kungam ir kā tūkstoš gadi, un tūkstoš gadi kā viena diena”. (2. Pēt. 3:8) Varētu domāt, ka viss paredzētais kavējas, bet Tas noteiktā laikā “nāktin nāks un nekur nepaliks”. (Habak. 2:3) Ābrahāmam un viņa dzimumam apsolītā dāvana neaptvēra tikai Kānaānas zemi, bet visu pasauli, tā kā to paskaidroja apustulis: “Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais apsolījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.” (Rom. 4:13) Un Bībele skaidri māca, ka Ābrahāmam dotie apsolījumi tiks piepildīti ar Kristu. Visi, kas Kristum pieder, “ir Ābrahāma dzimums un pēc apsolīšanas mantinieki”, “neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums”. (Gal. 3:29; 1. Pēt. 1:4) “Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm Visaugstā svēto tautai” un “lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam”. ( Dan. 7:27; Ps. 37:11)

Dievs Ābrahāmam ļāva skatīt šo nemirstīgo mantojumu, un viņš ar šo cerību apmierinājās. “Ticības spēkā viņš apmetās Apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma mantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlājs un radītājs ir Dievs.” (Ebr. 11:9,10)

Par Ābrahāma pēcnācējiem teikts: “Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņemdami, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes.” (Ebr. 11:13) Ja gribam iegūt “labāku, Debesu izcelsmes mantu”, mums šeit jādzīvo kā viesiem un svešiniekiem. Kas ir Ābrahāma bērni, tie meklēs pilsētu, pēc kuras ilgojās Ābrahāms” un kuras cēlājs un radītājs ir pats Dievs”.

Īzāka precības

[171] Ābrahāms jau bija vecs vīrs un drīzumā gaidīja savu miršanas stundu, bet, lai pēcnācējiem nodrošinātu dotā apsolījuma piepildīšanos, viņam vēl kaut ko vajadzēja paveikt. Turpmāk pēc dievišķā norādījuma par Dieva likumu sargātāju un tēvu izredzētajai tautai vajadzēja kļūt Īzākam, bet viņš vēl nebija precējies. Kānaānas iedzīvotāji nodevās elku kalpībai, un Kungs bija aizliedzis laulības starp Viņa tautu un kānaāniešiem, jo labi zināja, ka tāda savienība novedīs pie atkrišanas. Sentēvs baidījās no samaitājošajiem iespaidiem, kas apņēma viņa dēlu. Ābrahāma ierastā uzticēšanās Dievam un padošanās Viņa gribai atspoguļojās arī Īzāka raksturā, kurš bija spēcīgi izteiktu jūtu cilvēks, bet pēc dabas maigs un padevīgs. Savienojot savu dzīvi ar kādu kānaānieti, kas nebītos Dievu, tam draudētu briesmas miera labā upurēt pamatlikumus. Pēc Ābrahāma domām, sievas izvēle dēlam bija ļoti svarīga lieta, tādēļ viņš ļoti rūpējās, lai Īzāks apprecētu tādu sievieti, kas viņu nenovērstu no Dieva.

Senos laikos laulības parasti kārtoja vecāki, un cilvēki, kas pielūdza Dievu, turējās pie šī ieraduma. Neviens nebija spiests precēt tādu, kuru nevarēja mīlēt, bet, lai izšķirtos, kam ziedot savas labākās jūtas, viņi vadījās no savu piedzīvojušo, dievbijīgo vecāku sprieduma. Pretēja rīcība tika uzskatīta par vecāku apkaunojumu un pat par noziegumu.

Uzticēdamies tēva gudrībai un mīlestībai, Īzāks šo lietu labprāt atstāja tēva ziņā, paļaudamies, ka izvēles jautājumu kārtos pats Dievs. Sentēva domas vērsās pie radiem Mezopotāmijā. Lai gan tie nebija brīvi no kalpošanas elkiem, tomēr viņi atzina un pielūdza arī patieso Dievu. Īzākam nevajadzēja atstāt Kānaānu, lai pats dotos pie viņiem, bet varēja būt, ka tur atrodas kāda, kas būtu ar mieru šķirties no savām mājām [172] un savienoties ar viņu pastāvīgā un šķīstā kalpošanā Dievam. Ābrahāms šo svarīgo lietu uzticēja “savam vecākajam kalpam”, kādam dievbijīgam un piedzīvojušam vīram ar veselīgu spriedumu, kurš tam jau ilgi un uzticīgi bija kalpojis. Viņš lika kalpam zvērēt Kunga priekšā, ka neņems Īzākam sievu no kānaānietēm, bet izraudzīsies jaunavu no Nahora ģimenes Mezopotāmijā. Viņš arī pavēlēja Īzāku uz turieni līdzi neņemt. Ja gadījumā neatrastos tāda jaunava, kas būtu ar mieru atstāt savus radus, tad sūtnis no zvēresta būtu brīvs. Sentēvs to šajā grūtajā un sarežģītajā pasākumā iedrošināja ar apsolījumu, ka pats Dievs sekmēs šī uzdevuma izpildīšanu. Viņš teica: “Dievs, Debesu Kungs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas cilts novadiem, (..) sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu (..).” (1. Moz. 24:7)

Sūtnis nekavējoties devās ceļā. Ņemdams līdzi desmit kamieļus savu pavadoņu pulkam un līgavai, kas atgrieztos kopā ar tiem, un sagādājis dāvanas izredzētajai sievai un tās draudzenēm, viņš veica garo ceļu uz Damasku un tālāk pretī bagātajiem līdzenumiem, kas izplešas lielās Austrumu upes krastos. Nonācis pie Hāranas, Nahora pilsētas, viņš apmetās ārpus tās mūriem pie akas, kur vakaros sievietes nāca smelt ūdeni. Tas bija rūpju pilns pārdomu brīdis. Viņa izvēlei varēja būt nopietnas sekas ne tikai sentēva ģimenē, bet arī nākamajās paaudzēs; un kā lai viņš izdara gudru izvēli starp ļaudīm, kas tam pilnīgi sveši? Atcerēdamies Ābrahāma vārdus, ka Dievs viņam līdzi sūtīs savu eņģeli, kalps sirsnīgi lūdza pēc noteiktas vadības. Sava kunga ģimenē viņš redzēja pastāvīgu laipnību un viesmīlību, tādēļ arī tagad lūdza, lai kāds laipnības darbs viņam norādītu to jaunavu, kuru Dievs ir izredzējis.

Tikko lūgšana bija izteikta, tā tūlīt tika uzklausīta. Starp sievietēm, kuras sapulcējās pie akas, bija kāda, kas ar savu laipnību saistīja ceļinieka uzmanību. Kad tā gāja prom no akas, svešinieks devās tai pretī un lūdza nedaudz ūdens, ko tā nesa krūzē uz saviem pleciem. Lūgums tika laipni ievērots, un viņa piedāvājās smelt ūdeni arī kamieļiem — tas bija darbs, ko pie sava tēva ganāmpulkiem mēdza veikt pat valdnieku meitas. Līdz ar to prasītā zīme bija saņemta. “Meita bija ļoti skaista izskata jaunava”, un viņas gatavība kalpot norādīja uz piemīlīgu sirdi un darbīgu, enerģisku raksturu. Tātad līdz šim ar viņu bija Dieva roka. Atalgojis laipnību ar bagātīgām dāvanām, sūtnis jautāja par viņas vecākiem un, uzzinājis, ka tā ir [173] Betuēla, Ābrahāma radinieka, meita, viņš “noliecās un nometās ceļos tā Kunga priekšā”.

Vīrs lūdza pēc mājvietas viņas tēva namā un pateicībā atklāja savas attiecības ar Ābrahāmu. Mājās pārnākusi, meitene izstāstīja notikušo, un Lābans, viņas brālis, tūdaļ aicināja ceļinieku un tā biedrus pieņemt viņu viesmīlību.

Eliēzers nevēlējās ēst, pirms nebija izstāstījis par savu uzdevumu, par lūgšanu pie akas un visus sekojošos notikumus. Tad viņš teica: “(..) ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, pasakiet to man; un arī, ja ne, paziņojiet, lai es varētu doties pa labi vai pa kreisi.” (1. Moz. 24:49) Un atbilde skanēja: “No tā Kunga tas ir nācis, — mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis.” (50., 51. p.)

Kad viņš bija saņēmis ģimenes piekrišanu, tika jautāts Rebekai, vai tā būtu ar mieru iet tik tālu no tēva mājām, lai kļūtu par sievu Ābrahāma dēlam. Pēc visa notikušā viņa ticēja, ka Kungs to Īzākam izredzējis, un teica: “Es iešu.” (58. p.)

Kalps, kas garā jau redzēja sava kunga prieku par sekmīgo uzdevuma izpildi, nepacietīgi vēlējās atgriezties mājās, un jau nākamajā rītā tie devās atpakaļceļā. Ābrahāms dzīvoja Bēršebā, un Īzāks, kas tuvajos laukos bija uzmanījis ganāmpulkus, tieši tajā laikā ieradās sava tēva teltī, lai gaidītu sūtņa pārnākšanu no Hāranas. Ap vakara laiku viņš bija “izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam. Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi Īzāku, nolaidās no kamieļa. Un viņa sacīja kalpam: “Kas ir šis vīrs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?” Un kalps atbildēja: “Tas ir mans kungs.” Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās. Un kalps izstāstīja Īzākam visu, ko bija darījis. Un Īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un viņš to mīlēja. Tā Īzāks atguva mieru pēc savas mātes nāves.” (1. Moz. 24:63-68)

Pārdomājot attiecības no Kaina dienām līdz savam laikam, Ābrahāms saprata, kādas sekas ir laulībām starp tiem, kas Dievu godā, un tiem, kas Viņu negodā. Viņam vienmēr kā brīdinājums palika paša laulību iznākums ar Hagaru, tāpat arī Ismaēla un Lata ģimeņu konflikti. Ābrahāma un Sāras ticības trūkums noveda pie Ismaēla dzimšanas, pie taisnā dzimuma sajaukšanās ar bezdievīgajiem. Tēva iespaidam uz dēlu pretī darbojās mātes elkudievīgo radinieku iespaids un Ismaēla gadījumā — arī viņa savienošanās ar svešu tautu sievietēm. Hagaras un vēlāko sievu greizsirdība, kuras tā izraudzīja Ismaēlam, ap viņa ģimeni radīja norobežojumu, ko Ābrahāms veltīgi pūlējās pārvarēt.

Ābrahāma iepriekšējās mācības nebija palikušas bez iespaida, bet, sievu ietekmēts, Ismaēls savā ģimenē pieļāva kalpošanu elkiem. Šķirts no tēva, lielās saimes ķildu un nesaskaņu sarūgtināts, kur trūka mīlestības un dievbijības, Ismaēls izvēlējās mežonīga klejotāja un tuksneša valdnieka dzīvi, — “viņa roka būs pret katru, un ikviena roka būs pret viņu”. (1. Moz. 16:12) Vēlākā dzīvē viņš ļaunos ceļus nožēloja un atgriezās pie tēva Dieva, bet uz pēcnācējiem atstātais rakstura iespaids palika. Spēcīgā tauta, ko veidoja viņa cilts līnija, bija nesavaldīgi pagānu ļaudis, kas pastāvīgi apgrūtināja un apbēdināja Īzāka pēcnācējus.

Lata sieva bija patmīlīga un neticīga. Viņa savu iespaidu izlietoja, lai ietekmētu vīru atšķirties no Ābrahāma. Bez viņas Lats nebūtu palicis Sodomā, kur pietrūka gudrā un dievbijīgā sentēva padoma. Bezdievīgās pilsētas un sievas iespaids to noteikti novestu pie atkrišanas no Dieva, ja tas agrāk no Ābrahāma nebūtu saņēmis uzticīgus norādījumus. Lata precības un dzīvesvietas izvēle Sodomā bija pirmie posmi ļauno notikumu virknē, kas pasauli iespaidoja daudzu paaudžu laikā.

Neviens, kas bīstas Dievu, nepaliks neapdraudēts savu dzīvi savienot ar tādu, kas Viņu negodā. “Ja divi kopā staigā, vai tad viņi nav savā starpā jau iepriekš sarunājušies?” (Amosa 3:3) Laulāto laime un labklājība ir atkarīga no abu pušu saskaņas, bet starp ticīgo un neticīgo pastāv dziļa atšķirība gaumes, tieksmju un uzskatu ziņā. Viņi kalpo diviem kungiem, starp kuriem nevar būt nekādas vienošanās. Cik skaidri un pareizi arī nebūtu viena principi, neticīgā biedra uzskati vienmēr tieksies to novērst no Dieva.

Kas stājies laulībā, būdams neatgriezts, tam pēc atgriešanās ir vēl lielāks pienākums palikt uzticīgam pret savu dzīvesdraugu, kaut arī reliģisko uzskatu ziņā tie viens no otra stipri atšķirtos; [175] tomēr Dieva prasības jāstāda augstāk par visu, augstāk par jebkādām laicīgām lietām, pat ja ar to rastos grūtības un vajāšanas. Ar mīlestības garu un pazemību tāda uzticība var atstāt savu iespaidu un mantot neticīgo pusi. Bet ticīgo laulības ar neticīgiem Bībelē ir aizliegtas. Dieva norādījums skan: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem.” (2. Kor. 6:14,17,18)

Dievs Īzāku bija ļoti pagodinājis, darīdams viņu par apsolījumu mantinieku, no kura pār pasauli jānāk svētībai; un tomēr, būdams jau četrdesmit gadus vecs, viņš padevās tēva lēmumam sūtīt dievbijīgo, piedzīvojušo kalpu, lai tas viņam izraudzītu sievu. Un kā sekas šai laulībai, pēc Svēto Rakstu ieteikuma, paveras jauka un skaista ģimenes aina: “Un Īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un viņš to mīlēja.(..)” (1. Moz. 24:68)

Kāds kontrasts starp Īzāka izturēšanos un mūsdienu jaunatni, pat to vidū, kas sevi sauc par kristiešiem! Jaunie ļaudis pārāk bieži domā, ka attiecībā uz izvēli mīlestībā nav ko prasīt padomu citiem, ka tā ir sfēra, kuru nekādā veidā nevajadzētu kontrolēt ne Dievam, ne viņu vecākiem. Jau ilgi, pirms tie sasnieguši pienācīgu vecumu, viņi sevi uzskata par spējīgiem izdarīt izvēli bez vecāku palīdzības, un pa lielākai daļai pietiek ar dažiem gadiem, lai pārliecinātos, ka ir maldījušies, bet bieži tad jau ir par vēlu, lai novērstu briesmīgās sekas. Tas pats pašsavaldīšanās un gudrības trūkums, kas diktēja sasteigto izvēli, ar gadiem ļaunumu padara vēl lielāku, līdz laulība kļūst par nospiedošu jūgu. Daudzi tādā veidā ir izpostījuši savu šīs dzīves laimi un arī cerību nākamai dzīvei.

Ja vien ir kāda lieta, kas rūpīgi jāpārdomā un kur jāmeklē vecāku un piedzīvojušu cilvēku padoms, tad tā ir laulība. Ja Bībeles norādījumi vispār ir vajadzīgi un ja kaut kur jālūdz pēc dievišķās vadības, tad tas jādara pirms spert kādu soli, kas cilvēkus saista uz visu mūžu.

Vecāki nedrīkst izlaist no acīm savu personīgo atbildību attiecībā uz bērnu nākotnes laimi. Īzāka godbijība [176] pret sava tēva lēmumu bija audzināšanas sekas, kur viņš mācījās cienīt paklausību. Prasot no bērniem cieņu pret vecāku autoritāti, Ābrahāma ikdienas dzīve tajā pašā laikā apliecināja, ka šī autoritāte nav nekāda savtīga un patvaļīga virskundzība, bet balstās uz mīlestību un domā par savu bērnu laimi un labklājību.

Tēviem un mātēm vajadzētu izjust pienākumu virzīt jauniešus uz tuvāku draudzību ar personām, kas tiem varētu būt piemēroti dzīvesdraugi. Viņiem jāapzinās šis pienākums ar savu personīgo piemēru un pamācībām Dieva žēlastības klātbūtnē jau no agras jaunības tā veidot savu bērnu raksturu, lai tie būtu tīri un cēli un lai tos pievilktu viss labais un patiesais. Līdzīgs pievelk līdzīgu, līdzīgs ciena līdzīgu. Lai dvēselē jau agri tiek iedēstīta mīlestība uz patiesību un šķīstumu, ka jaunieši meklētu tādu sabiedrību, kurai ir šādas rakstura īpašības!

Lai vecāki savā raksturā un ikdienas dzīvē cenšas parādīt mūsu Debesu Tēva labvēlību un mīlestību! Lai jūsu namu piepilda saules gaisma! Tā bērniem būs daudz vērtīgāka manta nekā īpašumi un nauda. Lai viņu sirdīs attīstās mīlestība uz ģimenes pavardu, ka tie savu bērnu dienu māju atceras kā miera un laimes vietu, kā nākamo aiz Debesīm! Visiem ģimenes locekļiem nav vienādas rakstura īpašības, tādēļ bieži radīsies izdevības vingrināties pacietībā un lēnprātībā, bet ar mīlestību un pašsavaldīšanos tie var būt savstarpēji saistīti visciešākā vienotībā.

Īsta mīlestība ir augsta un svēta, pavisam citāda rakstura, nekā tā, kas rodas impulsīvi un kura, smagāk pārbaudīta, tikpat pēkšņi mirst. Uzticīgi pildot savu pienākumu vecāku mājās, jaunieši sagatavosies savas ģimenes dibināšanai. Lai viņi vingrinās pašaizliedzībā, laipnībā, pieklājībā un kristīgā līdzjūtībā, tad mīlestība sirdīs neatdzisīs un, kas nāks no tādas saimes, tie pratīs rūpēties par otra cilvēka laimi, kuru būs izvēlējušies par savu dzīvesbiedru. Tāda laulība mīlestības beigu vietā būs tikai tās sākums.

Jēkabs un Ēzavs

[177] Jēkabs un Ēzavs, Īzāka dvīņi, savā dzīvē un raksturā uzrāda uzkrītošu pretstatu. To jau pirms viņu dzimšanas paziņoja Dieva eņģelis. Uz Rebekas rūpju pilno lūgumu viņš paskaidroja, ka tai tiks dāvāti divi dēli, un atklāja arī viņu turpmāko dzīvi, ka katrs no tiem būs varenas tautas galva, bet viens būs lielāks par otru un jaunākais pārspēs vecāko.

Ēzavs augot mīlēja apmierināt savas iekāres, un visas viņa intereses saistījās ap tagadni. Būdams nepacietīgs ierobežojumos, viņš atrada prieku medību mežonīgajā brīvībā un agri izvēlējās tādu dzīvesveidu. Tomēr viņš bija sava tēva mīlulis. Rāmo, miermīlīgo avju ganu valdzināja vecākā dēla bezbailība un spēks, kas drosmīgi traucās pāri kalniem un tuksnešiem, atgriezdamies ar medījumu tēvam un ar uztraucošiem stāstiem par savu dēkaino dzīvi. Jēkabs — nosvērts, čakls un rūpīgs, vienmēr vairāk domāja par nākotni, nekā par klātesošo, apmierinājās ar mājas dzīvi un nodarbojās ar ganāmpulku pārraudzīšanu un zemes apstrādāšanu. Viņa pacietīgo neatlaidību, saimnieciskumu un apdomību vērtēja māte. Viņa jūtas bija dziļas un stipras, un laipnā, nenogurstošā uzmanība sagādāja tai daudz vairāk laimes, nekā laiku pa laikam izrādītā brāzmainā Ēzava laipnība. Tādēļ Rebekas mīļākais dēls bija Jēkabs.

Ābrahāmam dotie un viņa dēlam apstiprinātie apsolījumi bija Īzāka un Rebekas dzīves mērķis. Šos apsolījumus zināja arī Ēzavs un Jēkabs. Pirmdzimtā tiesības viņi bija mācīti uzskatīt par ļoti svarīgu un labu lietu, jo tās mantojumā deva ne tikai laicīgas bagātības, bet arī garīgas priekšrocības. To saņēmējs savā ģimenē kļuva par priesteri, un no viņa pēcnācēju rindas vajadzēja nākt pasaules Glābējam. No otras puses — uz pirmdzimtības mantotāju gūlās liela atbildība. Kas saņēma šīs svētības, tam savu dzīvi bija nepieciešams veltīt kalpošanai Dievam. Tāpat kā Ābrahāmam, viņam vajadzēja paklausīt Dieva norādījumiem. [178] Precībās un visos ģimenes pasākumos savā dzīvē tam pienācās saskaņoties ar Dieva prātu.

Īzāks savus dēlus iepazīstināja ar šīm priekšrocībām un nosacījumiem, saprotami paskaidrodams, ka pirmdzimtības tiesa pienākas Ēzavam kā vecākajam. Bet Ēzavs nebija noskaņots dievbijībai un reliģiskai dzīvei. Prasības, kas saistījās ar garīgo pirmdzimtību, tam nepatika, un ierobežojumus viņš pat ienīda. Dieva likumus, kas ietilpa ar Ābrahāmu slēgtās derības nosacījumos, Ēzavs uzskatīja kā smagu kalpošanas jūgu. Padodamies savām iegribām, viņš neko nevēlējās tik ļoti kā iespēju vienmēr rīkoties pēc sava prāta. Vara un bagātība, labi ēdieni un dzērieni ar jautru sabiedrību, — tā bija viņa laime. Viņš līksmojās mežonīgās klaidoņa dzīves neierobežotajā brīvībā. Rebeka atcerējās eņģeļa vārdus un ar skaidrāku nojautu nekā viņas vīrs izprata savu dēlu raksturu. Tā bija pārliecināta, ka dievišķais apsolījums domāts Jēkabam, tādēļ atkārtoja Īzākam eņģeļa vārdus, bet tēvs savās jūtās tiecās pretī vecākajam dēlam un nesatricināmi palika pie saviem uzskatiem.

Par dievišķo norādījumu, ka pirmdzimtības tiesības būs viņam, Jēkabs uzzināja no mātes un ļoti vēlējās iegūt šīs priekšrocības. Viņš nekāroja tēva bagātību, bet gan pirmdzimtības garīgās svētības. Satikties ar Dievu, kā to darīja Ābrahāms, pienest par savu ģimeni salīdzināšanas upuri, kļūt par ciltstēvu izredzētai tautai, no kuras nāks apsolītais Mesija, un iegūt nezūdošo mantojumu, kas ietverts derības apsolījumos, — tās bija priekšrocības un pagodinājums, kas viņā iededza viskarstākās ilgas.

Domas vienmēr kavējās nākotnē, cenšoties satvert vēl neredzamās svētības. Ar slēptām ilgām viņš klausījās visu, ko tēvs stāstīja par garīgajām pirmdzimtības tiesībām, un augstu vērtēja to, ko bija uzzinājis no savas mātes. Tas dienām un naktīm nodarbināja viņa prātu, līdz kļuva par dzīves vissvarīgāko interesi. Tomēr, vērtējot mūžīgās svētības augstāk par laicīgajām, viņam vēl nebija nekādas piedzīvojumos gūtas atziņas par Dievu, kuru tas godāja. Sirds vēl nebija atjaunojusies Dieva žēlastībā. Viņš saprata, ka apsolījumi nevar piepildīties, kamēr pirmdzimtības tiesības pieder Ēzavam, tādēļ pastāvīgi domāja, kā rast [179] līdzekļus un iespējas šo svētību iegūšanai, kas viņam bija tik dārgas, bet kuras brālis tik maz vērtēja.

Kad Ēzavs kādā dienā izsalcis un noguris atgriezās no medībām un lūdza ēdienu, ko Jēkabs pašreiz gatavoja; pēdējais, kura prātu nomāca tikai viena doma, pieķērās šai izdevībai un piedāvāja brāļa izsalkumu apmierināt, ja tas ir gatavs maksāt ar pirmdzimtības tiesībām. “Man tā kā tā jāmirst,” attrauca nesavaldīgais, baudkārais mednieks, “ko man tur līdz pirmdzimtība?” (1. Moz. 25:32,34) Un tā par vienu bļodu sarkana viruma viņš šķīrās no pirmdzimtības un darījumu vēl apstiprināja ar zvērestu. Pēc īsa brīža tas varētu baudīt barību tēva teltī, bet, lai apmierinātu acumirkļa vēlēšanos, viņš mierīgi pārdeva krāšņo mantojumu, ko pats Dievs bija apsolījis viņa tēviem. Visas Ēzava intereses saistījās tikai ar tagadni. Debesu vērtības viņš bija gatavs upurēt laicīgajam un nākamo labumu apmainīt pret acumirkļa baudu.

“Tā Ēzavs nicināja savu pirmdzimtību.” (1. Moz. 25:34) No tās atbrīvojoties, viņš jutās atvieglots. Tagad ceļš bija vaļā, viņš varēja darīt, ko vien gribēja. — Un cik daudzi vēl arvien savu pirmdzimtību, tiesības uz tīru un neaptraipītu, mūžīgu mantojumu Debesīs, upurē neapvaldītai baudkārei, ko nepareizi nosauc par brīvību! Vienmēr padodamies tikai ārējam, laicīgam skaistumam, Ēzavs ņēma sev sievas no Heta meitām. Tās pielūdza neīstos dievus, un viņu kalpošana elkiem Rebekai un Īzākam sagādāja rūgtas bēdas. Ēzavs bija pārkāpis vienu no derības noteikumiem, kas aizliedza precības starp izredzēto tautu un pagāniem, bet Īzāks vēl arvien palika pie sava negrozāmā lēmuma — pirmdzimtības tiesības tomēr nodot viņam. Šo tēva apņemšanos nespēja mainīt ne saprātīgie Rebekas iebildumi, ne Jēkaba stiprā tiekšanās pēc svētuma, ne arī Ēzava vienaldzīgā izturēšanās pret pirmdzimtā pienākumiem.

Gāja gadi. Būdams jau vecs un akls un gaidot nāves brīdi, Īzāks nolēma vairs ilgāk nevilcināties ar svētību nodošanu vecākajam dēlam. Zinādams Rebekas un Jēkaba pretestību, viņš šo svinīgo ceremoniju gribēja veikt slepeni. Saskaņā ar paradumu šādos gadījumos rīkot mielastu, tēvs pavēlēja Ēzavam: “(..) ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Sagatavo man azaidu (..); es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.” (1. Moz. 27:3,4)

[180] Rebeka nojauta viņa nodomu. Viņa bija pārliecināta, ka tas runā pretī visam, ko Dievs bija atklājis attiecībā uz savu gribu. Īzākam draudēja briesmas izsaukt pār sevi Dieva dusmas un izstumt jaunāko dēlu no tās vietas, kur Dievs viņu bija aicinājis. Veltīgi tā bija mēģinājusi Īzāku pārliecināt, tādēļ tagad nolēma ķerties pie viltības.

Tikko Ēzavs bija devies ceļā, arī viņa sāka īstenot savu nodomu. Par visu notikušo tā tūlīt pastāstīja Jēkabam un norādīja uz ātras rīcības nepieciešamību, lai aizkavētu galīgo un neatsaucamo svētību piešķiršanu Ēzavam. Viņa savam dēlam apgalvoja, ka, sekojot tās norādījumiem, svētības iegūs viņš, kā Dievs to bija solījis. Jēkabs ne labprāt piekrita šim priekšlikumam. Doma par tēva krāpšanu to ļoti satrauca. Viņš juta, ka tas drīzāk nesīs lāstu nekā svētības, bet viņa bažas tika apklusinātas un tas steidzās izpildīt mātes norādījumus. Viņš nebija domājis teikt tiešus melus, bet, atrodoties tēva tuvumā, tam šķita, ka jau ir gājis par tālu, lai atkāptos, un tā viņš ar krāpšanu ieguva kāroto svētību.

Jēkaba un Rebekas plāns izdevās, bet viņu pieļautais viltus tiem sagādāja tikai grūtības un bēdas. Dievs bija teicis, ka Jēkabs saņems pirmdzimtības tiesības, un Viņa Vārds savā laikā arī būtu piepildījies, ja tie ticībā nogaidītu Viņa iejaukšanos Jēkaba labā. Bet, līdzīgi daudziem šodien, kas sevi sauc par Dieva bērniem, tie negribēja šo lietu atstāt Viņa rokās. Rebeka vēlāk rūgti nožēloja savu ļauno padomu, kuru bija devusi dēlam, jo tas viņus izšķīra un tā Jēkabu nekad vairs neredzēja. Sākot ar šo stundu, jaunāko dēlu nomāca pārmetumi. Viņš bija grēkojis pret savu tēvu un brāli, pret sevi un Dievu. Vienas īsas stundas laikā bija paveikts kaut kas tāds, ko vajadzēja nožēlot visu mūžu. Vēlākajos gados, kad tam raizes sagādāja viņa paša dēlu ļaunie darbi, šīs ainas no jauna atausa viņa prātā.

Tikko Jēkabs bija atstājis tēva telti, kad tur ieradās Ēzavs. Lai gan viņš savas tiesības uz pirmdzimtību bija pārdevis un šo darījumu vēl apstiprinājis ar zvērestu, tomēr tagad apņēmīgi centās tās nodrošināt sev, neskatoties uz brāļa pretenzijām. Ar garīgajām pirmdzimtības tiesībām bija saistītas arī laicīgās, kas tam piešķirtu ģimenes galvas tiesības un divkāršu daļu no tēva bagātības. Tās bija svētības, ko viņš prata novērtēt. [181] “(..) celies”, viņš teica tēvam, ”atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.” (1. Moz. 27:19)

Drebēdams no pārsteiguma un bēdām, aklais tēvs aptvēra pret viņu pielietoto viltību. Viņa ilgi lolotās cerības bija izirušas, un tas sāpīgi izjuta vilšanos, kas tagad nāks pār vecāko dēlu. Tomēr atausa pārliecība, ka tā ir Dieva aizgādība, kas nostājās pret viņa nodomiem, īstenojot to, ko tas bija plānojis aizkavēt. Viņš atcerējās vārdus, ko eņģelis bija teicis Rebekai, un saprata, ka, neskatoties uz Jēkaba pieļauto grēku, viss notikušais ir sekmējis Dieva gribas piepildīšanos. Atskanot svētību vārdiem no viņa lūpām, tas sevī bija izjutis pravietiska gara darbību; un tagad, kad izprata visus apstākļus, viņš tikai apstiprināja svētību, ko neapzināti bija izteicis pār Jēkabu. “(..) es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts.” (1. Moz. 27:33)

Ēzavs maz vērtēja svētību, kamēr tā viņam šķita aizsniedzama, bet tagad, kad tā bija zudusi uz visiem laikiem, tas vēlējās to atgūt. Ar lielu spēku pamodās viņa impulsīvā, kaislīgā daba un briesmīgas bija dusmas un izmisums. Ārkārtīgi sarūgtināts viņš kliedza: “Svētī arī mani, mans tēvs! (..) Vai tev vairs nav atlikusi nekāda svētība?” (1. Moz. 27:34,36) Bet dotais apsolījums nebija atsaucams. Viņš vairs nevarēja iegūt pirmdzimtības tiesības, kuras tik nevērīgi bija atstūmis. “Par vienu ēdienu”, vēlēdamies tūlīt apmierināt ēstgribu, kuru nekad nebija mācījies savaldīt, Ēzavs pārdeva savu mantojumu; bet, kad viņš šo ģeķību aptvēra, bija jau par vēlu, lai svētību atgūtu. “(..) viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.” (Ebr. 12:16,17) Neviens Ēzavam neliedza nožēlā meklēt Dieva labvēlību; vienīgi pirmdzimtības tiesības viņam vairs nebija iespējams atgūt. Tomēr viņa bēdas neizraisīja grēka apziņa, jo tas nemaz neilgojās samierināties ar Dievu. Viņš skuma par grēka sekām, bet ne par pašu grēku.

Savas vienaldzības dēļ pret Dieva svētībām un prasībām, Ēzavs Rakstos nosaukts par “pasaulīgu”. (Ebr. 12:16, pēc KJV ) Viņš aino tos cilvēkus, kuri maz vērtē ar Kristu sagādāto atpestīšanu un Debesu mantojumu ir gatavi upurēt iznīkstošo zemes lietu dēļ. Ļaužu lielais vairums dzīvo šai dienai, bez mazākajām rūpēm vai domām par nākotni. Tie izsaucas tāpat kā Ēzavs: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim!” (1. Kor. 15:32) [182] Pār tiem valda viņu tieksmes un, lai nevajadzētu sevi aizliegt, viņi atsakās pat no visvērtīgākā. Ja ir jāizšķiras starp samaitāto iegribu apmierināšanu vai Debesu svētībām, kas apsolītas tikai pašaizliedzīgajiem un dievbijīgajiem, tad virsroku ņem iegribas, bet Debesis faktiski tiek noniecinātas. Cik daudzi, pat no tā saucamajiem kristiešiem, pieķērušies veselībai kaitīgām baudām, kas notrulina dvēseles jūtīgumu! Kad pienākums tos aicina šķīstīties no visas aptraipīšanās pie miesas un gara, lai iegūtu dievbijības piedāvāto svētumu, viņi jūtas aizvainoti. Tie redz, ka nevar dzīvot kaitīgajos ieradumos un reizē nodrošināt arī Debesis, un, tā kā ceļš uz mūžīgo dzīvību ir tik šaurs, tad viņi nolemj pa to vairs neiet.

Ļaužu vairākums savu pirmdzimtību pārdod juteklisku tieksmju apmierināšanai. Viņi upurē veselību, novājina savas spējas un atsakās no Debesīm; un tas viss tikai īslaicīga apmierinājuma vai baudas dēļ, kas vienlaicīgi vājina un pazemo viņu dabu. Kā Ēzavs atmodās, lai ieraudzītu savas sasteigtās izvēles neprātu, kad jau bija par vēlu atgūt zaudēto, tā Dieva dienā būs ar tiem, kas savtīgu iegribu labā atteikušies no Debesu mantinieku tiesībām.

Jēkaba bēgšana un trimda

[183] Ēzava dusmu dēļ nāves apdraudēts, Jēkabs kā bēglis atstāja dzimto namu, sev līdzi nesot tēva svētību. Īzāks tam bija atgādinājis derības apsolījumus un kā šo svētību mantiniekam pavēlējis meklēt sievu viņa mātes ģimenē Mezopotāmijā. Tomēr šajā vientuļajā ceļā viņš devās ar ļoti nospiestu sirdi. Tikai ar spieķi rokās tam vajadzēja simtiem jūdzes ceļot pa zemi, kuru apdzīvoja mežonīgas klejotāju ciltis. Savas sirdsapziņas pārmetumos un bailēs viņš centās izvairīties no cilvēkiem, lai sadusmotais brālis nesadzītu pēdas. Viņš arī baidījās, ka uz visiem laikiem ir zaudējis svētības, kuras Dievs bija nodomājis dot, un sātans tūlīt bija klāt, gatavs uzmākties ar kārdinājumiem.

Otrās dienas vakars viņu sastapa tālu no tēva teltīm. Jēkabs apzinājās savu trimdinieka stāvokli un saprata, ka visas šīs bēdas viņu piemeklējušas paša nepareizās rīcības dēļ. Izmisuma tumsa žņaudza viņa dvēseli, un tas tikko uzdrošinājās lūgt Dievu. Tomēr viņš bija tik vientuļš, ka Dieva apsardzības nepieciešamību izjuta tā, kā vēl nekad agrāk. Raudādams dziļā pazemībā, viņš atzina savus grēkus un lūdza pēc kādas zīmes, ka vēl nav pilnīgi atstumts. Nospiestā sirds nevarēja un nevarēja rast sev mieru. Viņš bija zaudējis jebkādu paļāvību sev un baidījās, ka arī viņa tēvu Dievs to ir atmetis.

Bet Dievs Jēkabu neatstāja. Kunga žēlastība vēl arvien apņēma Viņa kļūdaino, bailēs nomākto kalpu. Līdzcietībā Viņš Jēkabam atklāja tieši to, kas tam nepieciešams, — cilvēces Pestītāju. Viņš bija grēkojis, bet sirds pildījās ar pateicību, redzot ceļu, pa kuru tas atkal var iemantot Dieva labvēlību.

Gājiena nogurdināts, ceļinieks apgūlās uz zemes, spilvena vietā pagalvī paliekot akmeni. Guļot viņš sapnī redzēja gaišas, mirdzošas kāpnes, kuru viens gals atbalstījās uz zemes, kamēr galotne sniedzās debesīs. Pa šīm kāpnēm augšup un lejup staigāja eņģeļi, bet virs tām atradās Godības Kungs, un viņš dzirdēja balsi no Debesīm sakām: “Es esmu Ābrahāma, tava tēva, Dievs un Īzāka Dievs!” [184] Zeme, uz kuras tas tagad gulēja kā trimdinieks un bēglis, tika apsolīta viņam un viņa pēcnācējiem ar apgalvojumu, ka: “(..) tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.” Šis apsolījums bija dots Ābrahāmam un Īzākam un tagad tika atjaunots Jēkabam. Pašreizējā vientulībā un bēdās viņš tika iepriecināts un iedrošināts: “Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šajā zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.” (1. Moz. 28:13-15)

Kungs zināja ļaunos iespaidus, kas apņems Jēkabu, un briesmas, ko tas piedzīvos. Savā līdzcietībā Viņš nožēlojošajam bēglim atklāja nākotni, lai tas saprastu Dieva nodomus attiecībā uz sevi un būtu sagatavots stāties pretī kārdinājumiem, kas to noteikti piemeklēs, dzīvojot vienam starp elkiem kalpojošajiem un viltīgajiem ļaudīm. Acu priekšā vienmēr būs jātur augstais mērķis, pēc kura tiekties, lai viņa uzticību iedvesmotu apziņa, ka tā tiks izpildīts Dieva nodoms.

Šajā atklāsmē Jēkabu iepazīstināja ar atpestīšanas plānu, tomēr ne pilnībā, bet daļēji, cik tas viņam dotajā laikā bija nepieciešams. Noslēpumainās kāpnes, kuras viņš skatīja sapnī, bija tās pašas, uz kurām Kristus atsaucās sarunā ar Nātānaēlu. Viņš sacīja: “Jūs redzēsit debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.” (Jāņa 1:51) Līdz brīdim, kad cilvēki sacēlās pret Dieva valdību, tiem pie Dieva bija brīva pieeja. Bet Ādama un Ievas grēks Zemi šķīra no Debesīm, tā ka tie ar savu Radītāju vairs nevarēja sastapties. Tomēr pasauli nepameta pilnīgai bezcerībai. Kāpnes aino Jēzu, Dieva izredzēto Personu savstarpējo sakaru uzturēšanai. Ja Viņš ar savu personisko nopelnu nebūtu uzcēlis tiltu pār grēka radīto bezdibeni, tad kalpojošie eņģeļi ar kritušo cilti nevarētu sastapties. Tas ir Kristus, kas cilvēkus viņu vājumā un bezpalīdzībā savieno ar bezgalīgā spēka Avotu.

Tas viss Jēkabam tika atklāts sapnī. Kaut arī viņš aptvēra tikai daļu, tomēr šīs lielās un noslēpumainās patiesības pētīja visu savu mūžu un saprata tās arvien vairāk un vairāk.

Jēkabs pamodās no miega dziļā nakts klusumā. [187] Atklāsmes gaišie tēli bija izgaisuši. Skats tagad redzēja tikai atsevišķu pakalnu tumšos apveidus un pāri tiem zvaigžņu mirdzumā tērptās debesis. Bet viņš godbijīgi atzina Dieva klātbūtni. Neredzamas personas tuvums neļāva tam justies vientuļam. “Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. (..) Cik bijāma ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir Debesu vārti.” (1. Moz. 28:16,17)

“Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, kādu savā pagalvī bija nolicis, un uzcēla piemiņas zīmi un svaidīja to ar eļļu.” (18. p.) Saskaņā ar ieradumu, kā atcerēties svarīgus notikumus, Jēkabs uzcēla pieminekli Dieva žēlastībai, lai kādreiz vēlāk šo ceļu ejot, svētajā vietā varētu vēlreiz apstāties un pielūgt Kungu. “Un viņš nosauca šīs vietas vārdu Bētele (Dieva nams).” (19. p.) Dziļā pateicībā viņš atkārtoja apsolījumu, ka Dieva klātbūtne būs ar viņu, un nodeva svinīgu zvērestu: “Ja Dievs Kungs būs ar mani un pasargās mani šajā ceļā, kādu es tagad eju, un man dos maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un man sveikam liks atgriezties savā tēva namā, tad Viņš man būs par Dievu. Bet šis akmens, kuru es esmu nolicis par piemiņas zīmi, lai ir par Dieva namu, un no visa, ko Dievs man dos, es Viņam došu desmito tiesu.” (20.-22. p.)

Jēkabs te negribēja izvirzīt Dievam kādus noteikumus. Kungs viņam jau bija apsolījis labklājību, un šis svinīgais zvērests liecināja vienīgi par viņa sirds valodu, kura plūda pāri pateicībā par Dieva mīlestības un žēlastības dāvanām. Jēkabs juta, ka Kungam pret viņu ir savas prasības, kuras jāatzīst, un ka šīs sevišķās viņam sniegtās Dieva labvēlības zīmes aicina uz atgriešanos. Tā katra mums piešķirtā svētība ierosina domāt par visu svētību Devēju. Kristietim jo bieži vajadzētu pārskatīt savu pagājušo dzīvi un ar pateicību atcerēties dārgās izglābšanās iespējas, kuras Kungs viņam sagādājis, uzturot grūtībās, paverot ceļu, kad apkārt viss šķita tumšs un atbaidošs, un stiprinot ārkārtēja paguruma brīžos. Visus šos notikumus vajadzētu atzīt kā Debesu eņģeļu sargājošās klātbūtnes pierādījumus. Atskatoties uz neskaitāmajām svētībām, ar padevīgu un pateicīgu sirdi vajadzētu jautāt: “Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Ps. 116:12)

Mūsu laiku, spējas un īpašumus vajadzētu veltīt Viņam, kas mums šīs svētības ir uzticējis. Kad vien mēs sevišķā kārtā tiekam pasargāti vai arī saņemam negaidītus labvēlības pierādījumus, mums vienmēr vajadzētu atzīt Dieva laipnību, ne tikai izsakot pateicību vārdos, bet, līdzīgi Jēkabam, [188] kaut ko dāvinot vai ziedojot Viņa darbam. Un, tā kā mēs Dieva svētības saņemam pastāvīgi, tad arī pastāvīgi vajadzētu dot.

“Un no visa, ko Dievs man dos, es Viņam došu desmito tiesu.” (1. Moz. 28:22) Vai mēs, kas šodien priecājamies par spožo Evaņģēlija gaismu un priekštiesībām, apmierināsimies, dodot mazāk par tiem, kas dzīvoja agrāk, ne tik labvēlīgos apstākļos? Nē, vai līdz ar iepriecinošo svētību pieaugšanu nav attiecīgi palielinājies arī mūsu pienākums? Bet cik lēti viss tiek novērtēts! Cik nožēlojamas ir pūles matemātiski aprēķināt laiku, naudu un mīlestību, ko dodam pretī tik neizprotamai dāvanai un mīlestībai, kuru vērtība nav aptverama! Desmito daļu Kristum. Ak, nožēlojamā nabaga dāvana, kauna pilna atmaksa par to, kur upurēts tik daudz! No Golgātas krusta Kristus aicina uz pilnīgu un nedalītu nodošanos. Tagad Dievam jāveltī viss, kas mums ir, un viss, kas mēs esam.

Ar jaunu un stiprāku ticību dievišķiem apsolījumiem un nodrošināts ar Debesu eņģeļu klātbūtni un vadību, Jēkabs turpināja savu ceļu, dodoties “uz austrumnieku zemi”. (1. Moz. 29:1) Bet cik ļoti viņa atnākšana atšķīrās no Ābrahāma sūtņa ierašanās gandrīz pirms simt gadiem! Kalpam bija pavadoņu pulks, kas jāja uz kamieļiem un veda līdzi bagātas zelta un sudraba dāvanas; bet dēls bija vientuļš ceļinieks ar ievainotām kājām un koka spieķi rokā. Tāpat kā Ābrahāma kalps, Jēkabs apmetās pie kādas akas un šeit sastapa Rahēli, Lābana jaunāko meitu. Tagad pakalpojumu veica Jēkabs, noveldams akmeni no akas un dzirdinādams ganāmpulku. Pastāstījis par savu radniecību, viņš tika laipni uzņemts Lābana namā. Lai gan tas ieradās bez mantas un pavadoņiem, tomēr jau dažās nedēļās atklājās viņa centība un prasme, kā dēļ to arī spieda palikt. Tika norunāts, ka viņam par Lābana meitu Rahēli jākalpo septiņi gadi.

Seno laiku ieradumi prasīja, lai līgavainis pirms laulības līguma slēgšanas atbilstoši savām spējām iemaksā sievas tēvam zināmu naudas summu vai arī ziedo kādu citu vērtību. To uzskatīja kā laulības dzīves nodrošinājumu. Tēvi neuzdrošinājās uzticēt savas meitas vīriem, kam nebija līdzekļu ģimenes uzturēšanai. Ja tie nebija pietiekoši saimnieciski un enerģiski, veicot savus darījumus, iegādājoties zemi un lopus, tad pastāvēja draudi no neveiksmēm arī tālākajā dzīvē. [189] Kam nebija ko maksāt par sievu, tam nolika zināmu pārbaudes laiku. Viņš drīkstēja strādāt iemīļotās meitenes tēva labā, pie kam kalpošanas laiku noteica atbilstoši paredzētajai vērtībai. Ja precinieks darbā bija godīgs un čakls un arī citādi sevi pierādīja kā cienījamu cilvēku, viņš ieguva meitu par sievu, un parasti arī tēva saņemtā maksa kāzās tika atdota jaunajai sievai. Rahēles un arī Leas gadījumā Lābans savtīgi aizturēja pūra daļu, ko vajadzēja dot līdzi savām meitām. Pirms aizceļošanas no Mezopotāmijas viņas sacīja: “Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.” (1. Moz. 31:15)

Šim senajam paradumam, kaut reizēm to izmantoja ļaunprātīgi, kā Lābana gadījumā, tomēr bija labi rezultāti. Ja līgavainim vispirms vajadzēja kalpot, lai iegūtu izredzēto, tad tika aizkavētas pārsteidzīgas laulības un radās izdevība pārbaudīt viņa mīlestības dziļumu un spējas apgādāt ģimeni. Mūsdienās, rīkojoties pretēji, rodas daudz nelaimju. Bieži gadās, ka saderinātajiem pirms laulībām ir bijis ļoti maz iespēju iepazīties vienam ar otra ieradumiem un raksturu un, savienojot savas intereses pie altāra, attiecībā uz ikdienas dzīvi tie tiešām viens otram ir sveši. Tikai tad, kad jau ir par vēlu, daudzi atzīst, ka nav savstarpēji piemēroti, un viņu laulībai seko pavisam nožēlojama dzīve. Bieži vīra un tēva kūtruma un ļauno ieradumu dēļ cieš sieva un bērni. Ja pēc seno laiku paraduma pirms precībām pārbaudītu līgavaiņa raksturu, tad būtu novērstas daudzas nelaimes.

Jēkabs par Rahēli kalpoja septiņus gadus, un tie “izlikās viņam kā dažas dienas, tik mīļa tā viņam bija”. (1. Moz. 29:20) Savtīgais un mantkārīgais Lābans, gribēdams paturēt tik vērtīgo palīgu, ķērās pie briesmīgas krāpšanas un Rahēles vietā viņam pieveda Leu. Tā kā Lea piedalījās šajā krāpšanā, Jēkabs saprata, ka viņš to nespēs mīlēt. Uz viņa sašutuma pilno pārmetumu Lābans atbildēja ar priekšlikumu, lai tas kalpo vēl septiņus gadus par Rahēli, bet tēvs piekodināja, lai arī Lea netiktu atmesta, jo ar to būtu apkaunota visa ģimene. Tā Jēkabs nokļuva sevišķi smagā un mokošā stāvoklī, līdz beidzot nolēma paturēt Leu un precēt arī Rahēli. Tomēr Rahēle vienmēr bija vairāk mīlēta un tas izsauca skaudību un greizsirdību, viņa dzīvi pastāvīgi sarūgtināja sievu — māsu savstarpējā sacensība.

[190] Mezopotāmijā Jēkabs palika divdesmit gadus, kalpodams Lābanam, kurš, ignorējot radniecības saites, visus labumus no viņu savienības vienmēr tiecās nodrošināt tikai sev. Četrpadsmit smaga darba gadus viņš prasīja par savām meitām, un arī pārējā laikā Jēkaba alga tika desmitreiz pārgrozīta. Tomēr Jēkabs kalpoja uzticīgi un čakli. Vārdi, ar kuriem tas vērsās pie Lābana viņu pēdējā sarunā, liecina par nenogurstošu modrību, ar kādu tas sargājis sava tik daudz prasošā kunga intereses: “Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis. Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis, vai naktī. Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī, un miegs bēga no manām acīm.” (1. Moz. 31:38-40)

Par ganāmpulku vajadzēja gādāt dienā un naktī. To apdraudēja laupītāji un arī plēsīgi zvēri, kuru bija visai daudz un kas, pārdroši uzbrūkot, nodarīja lielu postu neapsargātiem avju pulkiem. Lābana plašo ganāmpulku uzraudzīšanai Jēkabam bija vairāki palīgi, bet visu atbildību prasīja tikai no viņa. Ievērojamu laika periodu gadā viņam pašam vajadzēja pavadīt ganībās, lai sausajā laikā lopi neietu bojā no slāpēm un aukstajos mēnešos neciestu no lielajām nakts salnām. Jēkabs bija virsgans, bet kalpi strādāja kā gana palīgi. Ja kāda avs gāja bojā, vadošajam ganam nācās ciest šo zaudējumu, tāpēc viņš savukārt prasīja stingru atbildību no uzraudzībā iesaistītajiem kalpiem, ja pārbaudes laikā ganāmpulks neatradās labā stāvoklī.

Ar rūpēm un čaklu darbu saistīto gana dzīvi un tā maigo līdzjūtību pret bezpalīdzīgajiem, viņam uzticētajiem radījumiem inspirētie rakstnieki izlietojuši dažu visskaistāko Evaņģēlija patiesību attēlošanai. Attiecībā pret savu tautu Kristus tiek salīdzināts ar ganu. Viņš redzēja, ka pēc grēkā krišanas Viņa avis bija pakļautas pazušanai tumšajos grēka ceļos. Lai glābtu maldošos, Jēzus atstāja godu un slavu, kas Tam bija Tēva namā. Viņš teica: “Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu (..). Tad Es nākšu savām avīm palīgā, lai tās nekļūst jums par laupījumu (..). Meža zvēri tās neaprīs (..).” (Ec. 34:16,22,28) Viņa balss tās aicina patverties laidaros, “kas dos pavēni no saules karstuma dienā un pajumti negaisā un lietū.” (Jes. 4:6) Par ganāmpulku Viņš rūpējas bez apstājas. Viņš stiprina vājos, atbrīvo cietējus, sapulcina jērus savās rokās un nes tos savā klēpī. Un avis Viņu mīl. Svešam tās neseko, bet bēg, jo tās “nepazīst svešinieka balsi”. (Jāņa 10:5)

Kristus saka: “(..) Labais Gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, — un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. Es esmu Labais Gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis Mani pazīst.” (Jāņa 10:11-14)

Kristus kā vadošais gans visu ganāmpulku ir uzticējis saviem kalpiem, pavēlot par to interesēties tāpat, kā Viņš to ir darījis, un liekot izjust, ka uz tiem gulstas svēta atbildība par dotā uzdevuma izpildi. Viņš tiem svinīgi pavēlējis būt uzticīgiem, ganīt ganāmpulku, stiprināt vājo, uzmundrināt piekusušo un pasargāt avis no plēsīgiem vilkiem.

Lai glābtu savas avis, Kristus atdeva dzīvību, un uz šo mīlestības priekšzīmi Viņš tagad norāda ganiem palīgiem. “Bet derētais gans”, kam avis nepieder, neinteresējas par ganāmpulku. Tas strādā tikai peļņas dēļ un rūpējas tikai par sevi. Tas domā tikai par pienākumu un nebēdā par uzticēto īpašumu, draudu vai briesmu gadījumā bēg un atstāj ganāmpulku.

Apustulis Pēteris visus ganus palīgus aicina: “Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds; ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.” (1. Pēt. 5:2,3) Pāvils saka: “Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc Manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.” (Ap. d. 20:28,29)

Apustulis norāj ikvienu, kas uzticīga gana nastas un rūpes uzlūko kā nepatīkamu pienākumu. “Ne piespiesti, bet labprātīgi, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds.” Visus šādus neuzticamus palīgus Vadošais Gans labprāt atlaistu. Kristus draudze ir atpirkta ar Viņa asinīm, un katram ganam jāapzinās, ka tā gādībai nodotās avis ir atgūtas ar bezgalīgi dārgu upuri. Katra no tām viņam jāuzlūko kā dārga manta un nemitīgi jācenšas uzturēt veselīgā stāvoklī. Gans, kurā mīt Kristus Gars, rīkosies pēc Viņa pašaizliedzīgā piemēra un pastāvīgi rūpēsies par tam uzticētā īpašuma labklājību, un viņa ganāmpulks zels un vairosies.

No visiem tiks prasīts stingrs norēķins par katru kalpošanas darbu. Ikvienam ganam Meistars vaicās: “Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija uzticēts, tavas godības avis?” (Jer. 13:20) Kas būs uzticīgi, tie saņems bagātu algu, jo, kad Augstais Gans parādīsies”, tie iegūs “nevīstošu godības vainagu.” (1. Pēt. 5:4)

Noguris, kalpodams Lābanam, un apņēmies atgriezties Kānaānā, Jēkabs savam sievastēvam teica: “Atlaid mani! Es gribu iet uz dzimteni, uz savu zemi. Dod man manas sievas un manus bērnus, jo es tev par viņām esmu kalpojis, un es gribu doties ceļā; tu jau pats zini manu algu, par kādu es tev esmu bijis par kalpu.” Bet Lābans spieda viņu palikt, paskaidrodams: “(..) no zīmēm esmu nopratis, ka Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.” Viņš labi apzinājās, ka znota pārvaldībā īpašumi bija tikai vairojušies.

Tad Jēkabs sacīja: “(..) maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā.” Laika gaitā Lābans sāka apskaust Jēkaba lielo veiksmi un labklājību, jo Jēkabs “pieauga varā, un tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu”. (1. Moz. 30:25-27,30,43) Lābana dēli piedalījās tēva skaudībā, un viņu ļaunās valodas nonāca Jēkaba ausīs: “Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību.” [193] “Un Jēkabs vēroja no Lābana sejas, ka tas nebija pret viņu tāds, kā vakar un aizvakar.” (1. Moz. 31:1,2)

Jēkabs jau sen būtu atstājis blēdīgo radinieku, ja vien nebaidītos sastapties ar Ēzavu. Bet tagad viņš saprata, ka briesmas draud arī no Lābana dēliem, kas viņa īpašumu uzskatīja par savu un varēja to paņemt ar varu. Viņš jutās ļoti apmulsis un nobēdājies, jo nezināja, uz kuru pusi griezties. Bet, atceroties žēlastības pilno apsolījumu Bētelē, tas savu lietu nodeva Dieva rokās un meklēja padomu pie Kunga. Lūgšana tika atbildēta kādā sapnī: “Atgriezies atpakaļ pie savas cilts ļaudīm, tad Es būšu ar tevi.” (1. Moz. 31:3)

Kādā Lābana prombūtnes gadījumā radās laba izdevība aizceļošanai. Ātri tika savākti un aizsūtīti ganāmpulki, un Jēkabs ar sievām, bērniem un kalpiem pārgāja pāri Eifratai, dodamies uz Gileādu, kas atradās pie Kānaānas robežām. Pēc trim dienām Lābans uzzināja par viņu bēgšanu un, tiem sekojot, panāca septītajā ceļojuma dienā. Viņš dega dusmās un bija nolēmis bēgļus piespiest atgriezties, un nemaz nešaubījās, ka to arī izdarīs, jo viņa ļaužu pulks bija daudz stiprāks. Bēgļi tiešām atradās lielās briesmās.

Ja viņš savus ļaunos nodomus tomēr neīstenoja dzīvē, tad par to jāpateicas vienīgi Dievam, kurš iejaucās, lai pasargātu savu kalpu. “Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu.” (1. Moz. 31:29) Tādēļ tagad viņš neuzdrošinājās to spiest atgriezties, pat ar glaimiem nē.

Lābans bija piesavinājies meitu pūra daļu un pret Jēkabu vienmēr izturējies viltīgi un cietsirdīgi, bet ar viņam raksturīgo izlikšanos tas tagad pārmeta vienīgi slepeno aiziešanu, ka viņam kā tēvam, lūk, nav bijusi izdevība šķiroties sarīkot mielastu un atvadīties no meitām un viņu bērniem.

Atbildot Jēkabs tam pārmeta savtību un mantkārību, pretstatā uzsverot savu uzticību un godīgumu. “Ja mana tēva Ābrahāma Dievs un tas, ko Īzāks bīstas, nebūtu bijis ar mani, tad tagad tu tukšām rokām būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.” (1. Moz. 31:42)

Lābans šo pārmetumu nevarēja atspēkot un ierosināja noslēgt draudzības līgumu. Jēkabs tam piekrita un par vienošanās zīmi viņi uzcēla akmeņu kopu. [194] Lābans šo kopu nosauca: Micpa — “liecības kopa”, sacīdams: “Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, ja mēs neredzamies.”

Un Lābans runāja tālāk uz Jēkabu: “Redzi šo kaudzi un šo piemiņas akmeni, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi. Liecinieces ir šī kaudze un šī zeme, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu. Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, mūsu tēvu Dievs!” Un Jēkabs to apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās.” (1. Moz. 31:48-53)

Lai apstiprinātu šo līgumu, abas puses rīkoja mielastu. Nakti pavadīja draudzīgi un rīta krēslā Lābans un viņa pulks aizgāja. Ar šo šķiršanos arī pārtrūka visas saites starp Ābrahāma bērniem un Mezopotāmijas iedzīvotājiem.

Cīņas nakts

[195] Lai gan Jēkabs Sīrijas līdzenumu atstāja, paklausot Dieva norādījumiem, tomēr šo ceļu, pa kuru viņš kā bēglis bija nācis pirms divdesmit gadiem, atpakaļ gāja ne bez rūpēm un ļaunām nojautām. Visu laiku viņu nomāca grēka apziņa, ka tas bija maldinājis savu tēvu. Viņš saprata, ka ilgā trimda bija tiešs viņa grēka rezultāts, tādēļ dienām un naktīm pārdomāja šo lietu, un sirdsapziņas pārmetumi ceļojumu padarīja visai skumju. Ieraugot tālumā dzimtos pakalnus, sentēvs jutās dziļi aizkustināts. Atmiņā dzīvi atausa visi pagātnes notikumi. Atceroties pārkāpumu, viņš pieminēja arī Dieva žēlastību un dievišķās palīdzības un vadības apsolījumu.

Tuvojoties ceļa mērķim, lielas raizes sagādāja domas par Ēzavu. Pēc Jēkaba bēgšanas tas sevi uzskatīja par tēva īpašumu vienīgo mantinieku. Uzzinot par Jēkaba atgriešanos, viņā varēja rasties bailes, ka Jēkabs šīs tiesības tagad apstrīdēs. Ja Ēzavs ķertos pie vardarbības, tad ne tikai atriebības dēļ, bet arī, lai nodrošinātu sev īpašnieka tiesības bagātībai, kuru jau tik ilgi bija uzskatījis par savu, viņš bija spējīgs brālim nodarīt daudz ļauna

Atkal Kungs dāvāja Jēkabam dievišķās aizgādības atklāsmi. Ejot uz dienvidiem no Gileādas kalna, šķita, ka viņa karavānu it kā aizsargājot no aizmugures un priekšā ietver divi Debesu eņģeļu pulki. Jēkabs atcerējās parādīšanu, ko agrāk bija redzējis Bētelē, un viņa nospiestā sirds izjuta atvieglojumu, apzinoties, ka dievišķie sūtņi, kas nesa cerību un iedrošinājumu, bēgot no Kānaānas, sargāja to arī atgriežoties. Tāpēc viņš izsaucās: “Šī ir Dieva karapulku nometne”, un deva tai vārdu “Mahanajim.”” (1. Moz. 32:3)

Jēkabs saprata, ka arī viņam kaut kas jādara sevis nodrošināšanai. Tāpēc viņš pie brāļa aizsūtīja vēstnešus [196] ar miera sveicienu un vēl pamācīja, tieši ar kādiem vārdiem lai tie Ēzavu uzrunā. Jau pie abu brāļu dzimšanas bija pravietots, ka vecākais kalpos jaunākajam, un, lai šīs atmiņas neradītu nekādu sarūgtinājumu, Jēkabs kalpiem teica, ka viņi tiek sūtīti pie “kunga Ēzava” un, nonākot pie tā, viņiem savs pavēlnieks attiecībā pret Ēzavu jānosauc par “kalpu”, un, lai izkliedētu katras aizdomas, ka viņš atgriežas kā tukšs klaidonis, kas grib pieprasīt mantojumu, Jēkabs sūtņiem lika uzmanīgi pateikt, ka viņam “ir vērši, ēzeļi un sīkie lopi, ka ir kalpi un kalpones”, un viņš šo vēsti savam kungam sūta, lai atrastu tā acīs žēlastību.

Bet kalpi atgriezās ar ziņu, ka Ēzavs tuvojas ar četrsimt vīriem un uz draudzīgo sveicienu nav devis nekādu atbildi. Šķita, ka brālis alkst pēc atriebības. Nometni pārņēma nemiers. “Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi (..).” Atpakaļ griezties vairs nevarēja, bet arī uz priekšu doties bija bail. Viņa neapbruņotais, neapsargātais pulks bija pilnīgi nesagatavots sadursmei ar ienaidnieku. Tādēļ viņš to sadalīja divās daļās, lai, ja vienu sakautu, otra varētu izglābties bēgot. No saviem lielajiem ganāmpulkiem viņš augstsirdīgi, ar draudzīgu sveicienu sūtīja Ēzavam dāvanas. Jēkabs darīja visu iespējamo, lai izlabotu savam brālim nodarīto pārestību un novērstu draudošās briesmas, un tad pazemīgi, savus grēkus nožēlodams, lūdza dievišķo apsardzību: “Tu, ak Kungs, kas esi sacījis man: Atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu. Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par diviem pulkiem. Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēzava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus.” (1. Moz. 32:10-12)

Tagad viņi bija sasnieguši Jabokas upi un, kad iestājās nakts, Jēkabs savu ģimeni aizsūtīja pāri braslam, bet pats vienatnē palika šajā pusē. Viņš bija nolēmis nakti pavadīt lūgšanā un vēlējās būt viens ar Dievu. Vienīgi Kungs spēja mīkstināt Ēzava sirdi, un sentēvs cerēja uz Viņa palīdzību.

Apvidus bija neapdzīvots un kalnains, te mita plēsīgi zvēri un labprāt uzturējās laupītāji un slepkavas. Pilnīgi viens un neaizsargāts, Jēkabs dziļā nospiestībā nometās uz zemes. Bija pusnakts. Visi, kas viņam dzīvē dārgi, atradās tālu un bija padoti briesmām un nāvei. Visrūgtākā bija atziņa, ka [197] šīs briesmas pār nevainīgajiem izsaukuši viņa paša grēki. Sirsnīgi lūgdams un raudādams, viņš griezās pie Dieva. Pēkšņi tam uzgūlās kāda spēcīga roka. Sentēvs domāja, ka kāds ienaidnieks tīko pēc viņa dzīvības, un mēģināja izrauties no uzbrucēju tvēriena. Tumsā abi centās viens otru pārspēt. Neviens nerunāja. Jēkabs saņēma visus savus spēkus un ne uz mirkli nesamazināja piepūli. Tā cīnoties par dzīvību, viņu nospieda vainas apziņa, un acu priekšā uzausa grēki, neļaujot tuvoties Dievam. Bet šajā briesmīgajā stāvoklī viņš atcerējās apsolījumus un no visas sirds lūdza Kunga žēlastību. Cīņa ilga līdz gaismai, kad svešinieks ar savu roku aizskāra Jēkaba gurnu un tas acumirklī tika sakropļots. Tad sentēvs sāka nojaust pretinieka raksturu. Viņš saprata, ka bija cīnījies ar Dieva sūtni un tāpēc, neskatoties uz pārcilvēcisko piepūli, nebija to pārspējis. Jēkabam te atklājās pats “Derības eņģelis”, Kristus. Sentēvs tagad bija klibs un cieta lielas sāpes, bet viņš negribēja padoties. Satriekts un ievainots, viņš turējās pie eņģeļa un “raudāja un lūdzās žēlastību” (Hoz. 12:5,3,4) un svētības. Vajadzēja pārliecināties, ka grēki ir piedoti. Miesīgās sāpes nespēja novērst viņa domas no šīs vienas vissvarīgākās lietas. Apņemšanās kļuva stiprāka, ticība dziļāka un neatlaidīgāka, un tā līdz pat pēdējam acumirklim. Eņģelis mēģināja atbrīvoties un teica: “Atlaid mani, jo rīts jau aust.” Bet Jēkabs iebilda: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.”

Ja tā būtu lielīga un iedomīga pašpaļāvība, Jēkabs acumirklī tiktu iznīcināts, bet viņam bija tāda cilvēka drošība, kas apzinās savu necienīgumu un tomēr paļaujas uz derību turošo Dievu.

Jēkabs “cīnījās ar eņģeli” un uzvarēja. Ar pazemību, nožēlu un pakļaušanos šis grēcīgais un maldīgais mirstīgais cilvēks uzvarēja Debesu Majestāti. Ar trīcošām rokām viņš turējās pie Dieva apsolījumiem, un Bezgalīgā Mīlestība nespēja novērsties no lūdzošā grēcinieka.

Tad arī Jēkabam skaidri atklāja kļūdu, kas to noveda pie grēka, cenšoties iegūt pirmdzimtā tiesības ar viltu. Viņš nebija uzticējies Dieva apsolījumiem, bet pats saviem spēkiem centies panākt to, ko Dievs būtu izdarījis savā laikā un piemērotā veidā. [198] Kā apstiprinājumu par piedošanu, viņa vārdu, kas līdz šim atgādināja par grēku, pārveidoja, lai tas pastāvīgi norādītu uz uzvaru. ”Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Moz. 32:29)

Jēkabs ieguva svētību, pēc kuras viņa dvēsele bija ilgojusies. Viņa kā izspiedēja un krāpnieka grēks bija piedots. Krīze bija beigusies. Līdz šim dzīvi sarūgtināja šaubas, neskaidrība un sirdsapziņas pārmetumi, bet tagad viss bija mainījies un pēc salīdzināšanās ar Dievu sirdi piepildīja jauks miers. Jēkabs vairs nebaidījās sastapt savu brāli. Dievs, kas piedeva viņa grēkus, varēja skart arī Ēzava sirdi, lai tas pieņemtu viņa pazemošanos un nožēlu.

Kamēr Jēkabs cīnījās ar eņģeli, cits Debesu sūtnis tika sūtīts pie Ēzava. Sapnī tas redzēja brāli kā divdesmit gadus izdzītu trimdinieku, kurš nedrīkstēja atgriezties savās tēva mājās. Viņš iedomājās Jēkaba bēdas, uzzinot, ka māte ir mirusi. Ēzavs viņu redzēja Dieva karapulku ieskautu. Šo sapni tas atstāstīja saviem kareivjiem un pavēlēja nedarīt brālim ļaunu, jo ar Jēkabu bija viņa tēva Dievs.

Beidzot viens otram tuvojās divi pulki, — tuksneša virsnieks savu karavīru priekšgalā un Jēkabs ar sievām un bērniem, ganu un kalpoņu pavadībā, kuriem sekoja lieli lopu bari. Atbalstīdamies uz spieķa, sentēvs pirmais gāja pretī karavīriem. Viņš bija bāls un nesenajā cīņā fiziski sakropļots; viņš gāja lēnām, izjūtot sāpes un klibodams pie katra soļa, bet sejā staroja miers un prieks.

Redzēdams izmocīto cietēju, “Ēzavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja.” (1. Moz. 33:4) Vērojot šo skatu, aizkustinātas tika pat rupjo karavīru sirdis. Tie nespēja izskaidrot pārmaiņu, kas bija notikusi ar viņu vadoni. Skatoties uz sentēva vārgumu, tie nevarēja iedomāties, ka šis vājums patiesībā ir viņa stiprums.

Baiļu pilnajā naktī pie Jabokas, kur šķita, ka viņam draud iznīcība, Jēkabs mācījās saprast, cik nevērtīga ir cilvēciskā palīdzība un cik nepamatota ir paļaušanās uz cilvēka spēkiem. [201] Viņš redzēja, ka glābšana var nākt vienīgi no Tā, pret kuru viņš bija tik smagi grēkojis. Bezpalīdzīgs un necienīgs, viņš izlūdzās nožēlojošam grēciniekam apsolīto Dieva žēlastību. Šis apsolījums bija drošība, ka Dievs piedos un viņu pieņems. Drīzāk zeme un debess zudīs, nekā nepiepildīsies Kunga vārdi, un tas viņu uzturēja stipru visas šīs briesmīgās cīņas laikā.

Jēkaba piedzīvojumi cīņas un bēdu naktī aino Dieva tautas bēdas un bailes, kādas tai būs jāpiedzīvo īsi pirms Kristus otrās atnākšanas. Pravietis Jeremija, kas svētā atklāsmē nolūkojās uz šo laiku, saka: “Mēs uztveram baigus uztraukuma kliedzienus, mūs māc lielas nelaimes un dziļu baiļu pilnas nojautas! (..) visiem vaigi kļuvuši nāves bālumā! Ak, vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš no tā izies sveikā!” (Jer. 30:5-7)

Kad Kristus atstās savu Vidutāja darbu cilvēku labā, tad sāksies lielais bēdu laiks. Tad katras atsevišķas dvēseles liktenis būs izšķirts un vairs nebūs salīdzinošo asiņu, kas šķīstītu no grēkiem. Kad Kristus kā cilvēku Aizstāvis Dieva priekšā atstās savu vietu, atskanēs svinīgais paziņojums: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” (Atkl. 22:11) Tad no zemes tiks atņemts ļaunumu savaldošais Dieva Gars. Kā Jēkabam draudēja nāve no sadusmotā brāļa, tā Dieva tautai draudēs briesmas no bezdievīgajiem, kas centīsies to iznīcināt. Un kā sentēvs visu nakti cīnījās, lai tiktu atbrīvots no Ēzava rokas, tā taisnie dienām un naktīm sauks uz Dievu, lai kļūtu brīvi no ienaidniekiem, kuri tos ielenks.

Sātans Jēkabu bija apsūdzējis Dieva eņģeļu priekšā un viņa grēku dēļ pieprasīja tiesības to iznīcināt; Ēzavu tas bija uzkūdījis celties pret Jēkabu, un visu garo cīņas nakti pūlējās sentēvam uzspiest vainas apziņu, lai padarītu to mazdūšīgu un salauztu viņa paļāvību uz Dievu. Kad Jēkabs izmisumā turējās pie eņģeļa un ar asarām lūdza, arī Debesu sūtnis, mēģinot atbrīvoties, tam atgādināja grēkus, lai pārbaudītu viņa ticību. Bet Jēkabs neatlaidās. Viņš bija piedzīvojis, ka Dievs ir žēlsirdīgs, tādēļ tagad paļāvās uz Kunga žēlastību. Viņš norādīja uz grēku nožēlu un lūdza brīvību. [202] Atskatoties uz savu dzīvi pagātnē, tas gandrīz bija nonācis izmisumā, tomēr tagad cieši turējās pie eņģeļa un no visas sirds, izmisuma sāpju mocīts, izteica savu lūgumu, kamēr uzvarēja.

Tāds piedzīvojums būs arī Dieva tautai tās pēdējā cīņā ar ļaunā varu. Dievs pārbaudīs savu ļaužu uzticību, neatlaidību un paļaušanos uz Viņa spēku tos atbrīvot. Sātans centīsies iebiedēt ar domām, ka viņu lieta ir bez cerības, ka grēki bijuši par lieliem, lai varētu saņemt piedošanu. Tiem būs dziļa savas nepilnības apziņa un, atskatoties uz dzīvi pagātnē, zudīs katra cerība. Bet, domājot par Dieva lielo žēlastību un savu patieso grēku nožēlu, viņi paļausies uz Kristū dotajiem apsolījumiem attiecībā uz bezpalīdzīgajiem grēciniekiem, kas vēlas atgriezties. Ja arī lūgšanas acumirklī netiks uzklausītas, viņu ticība negrīļosies. Tie pieķersies Dieva spēkam, kā Jēkabs pieķērās eņģelim, un to dvēseles sauciens būs: “Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.”

Ja Jēkabs jau iepriekš nebūtu nožēlojis savus grēkus par krāpšanas ceļā iegūtajām pirmdzimtības tiesībām, tad Dievs to tagad nevarētu uzklausīt un viņa dzīvība netiktu pasargāta. Tā būs arī lielo bēdu laikā. Ja vēl saglabāsies grēki, kurus Dieva ļaudis nebūs atstājuši, kad viņus sāks mocīt bailes, tie tiks pārspēti; izmisums nomāks viņu ticību un tie nevarēs paļāvīgi cerēt uz palīdzību. Bet, kas dziļi izjutīs savu necienīgumu, tie nevarēs atklāt nevienu apslēptu grēku. Viņu pārkāpumi būs izdzēsti ar Kristus salīdzinošajām asinīm, un viņi tos vairs nevarēs atcerēties.

Sātans daudzus pavedinās ticēt, ka Dievs neievēro viņu neuzticību mazāk svarīgās lietās un dzīves darījumos, bet savā rīcībā ar Jēkabu Kungs rāda, ka Viņš nekādā veidā nevar sankcionēt vai paciest grēku. Kas savus pārkāpumus cenšas noslēpt vai atvainot un ļauj tiem neizdzēstiem, nenožēlotiem un nepiedotiem palikt Debesu grāmatās, tos beidzot pārvarēs sātans. Jo augstāka ir viņu ticības apliecība un godājamāka vieta, ko tie ieņem, jo smagāks šis grēks ir Dieva acīs un lielāks pretinieka triumfs.

Tomēr stāsts par Jēkabu iedrošina, ka Dievs nepametīs tos, kas pavedināti uz grēku, bet ar patiesu nožēlu atkal atgriežas. Ar nodošanos un stipru ticību Jēkabs sasniedza to, ko, cīnoties paša spēkiem, nespēja iegūt. [203] Tā Dievs savam kalpam mācīja, ka kārotās svētības var piešķirt vienīgi Viņa spēks un Viņa žēlastība. Līdzīgi klāsies arī tiem, kas dzīvos pēdējās dienās. Kad viņus apņems briesmas un dvēseli māks izmisums, tiem vajadzēs paļauties tikai uz salīdzināšanas darba nopelnu. Mēs paši neko nespējam darīt sevis labā. Visā mūsu bezpalīdzīgajā necienībā mums jāuzticas krustā sistā un no nāves uzmodinātā Pestītāja nopelnam. Tā darot, neviens un nekad neaizies bojā. Mūsu pārkāpumu garais un melnais saraksts ir Mūžīgā acu priekšā. Uzskaite ir pilnīga. Nav aizmirsts neviens ļauns darbs. Bet Viņš, kas paklausīja savu seno laiku kalpu saucienus, arī šodien uzklausīs ticības lūgšanas un piedos mūsu pārkāpumus. Viņš to ir solījis un savu vārdu turēs.

Jēkabs uzvarēja, jo bija neatlaidīgs un apņēmīgs. Viņa piedzīvojumi liecina par nopietnas lūgšanas lielo spēku. Tieši tagad ir laiks, kad mums jāmācās no šīs uzvarošās lūgšanas un neatlaidīgās ticības. Lielākās uzvaras Kristus draudzē un pie atsevišķiem locekļiem nav tās, ko sasniedz ar talantu un izglītību, ar bagātību vai cilvēku labvēlību. Bet tās ir uzvaras, kas tiek izcīnītas vienatnē, sarunā ar Dievu, kad nopietna, neatlaidīga ticība satver Varenā stipro roku.

Kas nav labprātīgi atstāt ikkatru grēku un nopietni meklēt Dieva svētību, tie to arī neiegūs. Bet visi, kas, līdzīgi Jēkabam satvers Dieva apsolījumus un būs tikpat nopietni un neatlaidīgi kā viņš, gūs sekmes tāpat kā Jēkabs. Vai “Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Kungs viņu lietu izlems visai drīz. (..)” (Lūk. 18:7,8)

Atgriešanās Kānaānā

[204] Pārgājis Jordānu, Jēkabs “sveiks nonāca Sihemas pilsētā, kas atrodas Kānaānas zemē”. (1. Moz. 33:15-20) Tagad bija paklausīta Bētelē izteiktā lūgšana, lai Dievs viņu ar mieru atved atpakaļ savā zemē. Kādu laiku viņš dzīvoja Sihemas ielejā. Vairāk nekā pirms simt gadiem tieši šeit bija apmeties Ābrahāms, uzceļot savu pirmo altāri Apsolītajā zemē. Te Jēkabs par simt sudraba gabaliem nopirka zemi no Hamora bērnu rokas, tas ir, no Sihema tēva, un uzcēla altāri, nosaucot to: “Stiprais Dievs ir Israēla Dievs”. Līdzīgi Ābrahāmam, arī Jēkabs blakus savai teltij cēla altāri Kungam, kur ap rīta un vakara upura laiku sapulcināja visus mājas ļaudis. Šeit viņš arī izraka aku, pie kuras septiņpadsmit gadsimtus vēlāk atnāca Pestītājs un, atpūzdamies no pusdienas tveices, pārsteigtajiem klausītājiem liecināja par Avotu, “kas verd mūžīgai dzīvei”. (Jāņa 4:14)

Jēkaba un viņa dēlu uzturēšanās Sihemā beidzās ar vardarbību un asins izliešanu. Kad tika apkaunota un apbēdināta viena no šī nama meitām, divi brāļi iekrita slepkavības grēkā un rezultātā vienas neprātīgas jaunietes dēļ iznīcībai pakļāva veselu pilsētu. Pie tik briesmīgām sekām noveda Dinas rīcība, kad tā “izgāja apraudzīt tās zemes meitas” un uzdrošinājās sabiedroties ar bezdievīgajiem. Kas meklē izpriecas starp ļaudīm, kuri nebīstas Dievu, tie nostājas uz sātana zemes un izaicina viņa kārdināšanas.

Nodevīgajai un briesmīgajai Simeona un Levija rīcībai netrūka pamatojuma, tomēr, tā izturoties pret sihemiešiem viņi izdarīja smagu grēku. No Jēkaba tie šo nodomu[205] rūpīgi slēpa, tāpēc ziņa par atriebību lika tam šausmās nodrebēt. Savu dēlu viltības un vardarbības dēļ dziļi satriekts, viņš tikai noteica: “Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels mūsu skaits? Tiklīdz tie sapulcēsies pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams būsim izdeldēti.” (1. Moz. 34:30) Bet sāpes un riebums par šo asiņaino darbu izpaužas viņa vārdos apmēram piecdesmit gadus vēlāk, kad tas Ēģiptē gulēja uz nāves gultas: “Simeons un Levijs — tie abi ir brāļi; varmācības rīki ir viņu cērtamie cirvji. Viņu padomam lai nebiedrojas mana dvēsele, viņu pulkam lai nepievienojas mana sirds (..). Nolādētas lai ir viņu kaislās dusmas, jo tās ir varmācīgas, un viņu niknums, jo tas ir nežēlīgs!” (1. Moz. 49:5-7)

Jēkabs saprata, ka tagad vajadzīga dziļa pazemošanās. Viņa dēlu raksturos parādījās nežēlīgas un viltīgas līnijas. Nometnē atradās elku dievi, un kalpošana elkiem zināmā mērā bija ienākusi pat viņa personīgajā ģimenē. Ja Kungs tagad rīkotos ar tiem pēc viņu nopelna, vai Viņš tos nevarēja atstāt apkārtējo tautu atriebībai?

Kamēr Jēkabs tā mocījās savās bēdās, Kungs pavēlēja doties uz dienvidiem, uz Bēteli. Atmiņas par šo vietu atgādināja ne tikai eņģeļus un Dieva apsolījumus, bet arī viņa paša svinīgo zvērestu, kuru tas apņēmās pildīt, ja Kungs būs viņa Dievs. Jēkabs nolēma, ka pirms došanās uz šo svēto vietu viņa namam jāatbrīvojas no aptraipošās elkudievības. Tāpēc viņš visus nometnes iedzīvotājus pamudināja: “Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstieties un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.” (1. Moz. 35:2,3)

Dziļi aizkustināts, Jēkabs atstāstīja savu piedzīvojumu par pirmo Bēteles apmeklējumu, kad viņš kā vientuļš ceļinieks bija atstājis tēva telti, lai bēgot glābtu dzīvību, un kā Kungs viņam naktī parādījies. Tā atskatoties uz Dieva brīnišķīgo attieksmi pret viņu, paša sirds kļuva iejūtīgāka un visu pārvarošs spēks skāra arī bērnus. Viņš bija izvēlējies visiespaidīgāko ceļu, lai sagatavotos kopējai Dieva pielūgšanai, kad tie nonāks Bētelē. “Un viņi atdeva Jēkabam visus svešos dievekļus, kādi bija viņu rokās, un arī tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas.” (1. Moz. 35:4)

[206] Dievs lika nākt bailēm pār zemes iedzīvotājiem, tā ka tie nemaz nemēģināja atriebt slepkavību Sihemā. Ceļotāji netraucēti sasniedza Bēteli. Šeit Kungs atkal parādījās Jēkabam un atjaunoja derības apsolījumu. “Un viņš uzcēla tur altāri un nosauca to vietu Ēl-Bētēl, jo tur Dievs viņam bija atklājies (..).”

Pie Bēteles Jēkabam vajadzēja apraudāt kādas personas nāvi, kas ilgi kā godājams loceklis bija uzturējusies viņa tēva namā, — tā bija Rebekas aukle, Debora, kura savu kundzi bija pavadījusi no Mezopotāmijas uz Kānaānas zemi. Šīs vecās sievietes klātbūtne Jēkabam bija dārga saite, kas to vienoja ar jaunības dienām, sevišķi ar māti, kura viņu bija tik stipri un maigi mīlējusi. Deboru apglabāja ar tik redzamām lielām bēdām, ka ozolu, zem kura to apraka, nosauca par “raudu ozolu”. Nevar neatzīmēt, ka atmiņas par šīs sievietes uzticīgo kalpošanu visas dzīves laikā un draugu sērošana par tāda ģimenes locekļa zaudējumu ir uzskatītas par tik vērtīgām, lai tās saglabātu Dieva Vārdā.

No Bēteles bija tikai divu dienu ceļojums līdz Hebronai, bet tas Jēkabam sagādāja lielas ciešanas sakarā ar Rahēles nāvi. Tās dēļ viņš bija kalpojis divas reizes pa septiņiem gadiem, un mīlestība bija darījusi vieglas visas grūtības. Cik dziļa un spēcīga ir bijusi šī mīlestība, rāda tas, ka daudzus gadus vēlāk Ēģiptē, kad viņš jau bija tuvu nāvei un to apmeklēja Jāzeps, atskatoties uz savu dzīvi, sirmais sentēvs sacīja: “Man, nākot no Mezopotāmijas, nomira Rahēle Kānaāna zemē, kad vēl bija ceļa gabaliņš līdz Efratai, un es viņu apraku tur ceļā uz Efratu, tas ir uz Betlēmi.” (1. Moz. 48:7) Neskatoties uz visu garo un grūtību pilno dzīvi, vienīgi Rahēles zaudējums ģimenes vēsturē tiek pieminēts otru reizi.

Pirms savas nāves Rahēle deva dzīvību otram dēlam. Ar savu gaistošo elpu tā bērnu nosauca par Ben-Oni — “manas nelaimes bērns”, bet viņa tēvs to nosauca par Benjaminu — “manas labās rokas dēls”, vai “mans spēks”. Rahēli apglabāja tur, kur tā nomira, un tajā vietā uzcēla piemiņas zīmi.

Ceļā uz Efratu Jēkaba ģimenes dzīvi aptraipīja arī kāds tumšs pārkāpums, kura rezultātā pirmdzimtais dēls, Rūbens, zaudēja pirmdzimtības godu un attiecīgās priekšrocības.

Beidzot Jēkabs sasniedza ceļojuma galamērķi un “nāca pie sava tēva Īzāka uz Mamri (..). Tā ir Hebrona, kur Ābrahāms un Īzāks bija dzīvojuši kā svešinieki.” (1. Moz. 35:27) [207] Šeit viņš palika visus sava tēva pēdējos dzīvības gadus. Īzākam, vājam un aklam, šī ilgi prombūtnē bijušā dēla laipnā uzmanība bija patiess iepriecinājums pēc viņa vientulības un smagu zaudējumu gadiem.

Jēkabs un Ēzavs satikās pie sava tēva nāves gultas. Kādreiz vecākais brālis uz šo notikumu raudzījās kā uz izdevību atriebties, bet viņa izjūtas no tā laika bija stipri mainījušās. Un Jēkabs, kam pilnīgi pietika ar garīgajām pirmdzimtības tiesībām, atteicās no tēva bagātību mantošanas par labu savam vecākajam brālim, kurš vienīgi tikai tādu mantojumu meklēja un vērtēja. Viņus vairs nešķīra skaudība vai naids, un tomēr tie gāja katrs savu ceļu, pie kam Ēzavs devās uz Seīras kalniem. Blakus augstākajām vērtībām, kuras Jēkabs bija meklējis, dāsnais Dievs viņam piešķīra arī laicīgo bagātību. Abiem brāļiem “bija pārāk daudz mantas, lai tie varētu dzīvot kopā, un zeme, kurā viņi mita kā svešinieki, tos nevarēja viņu lopu dēļ uzturēt”. (1. Moz. 36:7) Attiecībā uz Jēkabu šī šķiršanās notika saskaņā ar Dieva nodomu. Tā kā brāļi viens no otra ļoti atšķīrās reliģiskās pārliecības ziņā, tad arī bija labāk, ja tie nedzīvo kopā.

Zināšanās par Dievu Ēzavs un Jēkabs bija vienlīdz labi apmācīti un abiem bija brīva iespēja staigāt Kunga baušļos un saņemt Viņa žēlastību, bet ne jau abi to izvēlējās. Katrs no tiem bija gājis savu ceļu, un viņu ceļiem arī turpmāk vajadzēja atšķirties arvien vairāk un vairāk.

No Dieva puses tā nebija ietiepība, kas Ēzavu šķīra no pestīšanas svētībām. Dieva žēlastības dāvanas Kristū ir brīvi pieejamas visiem cilvēkiem. Vienīgi personiskā izvēle kādu var aizvest līdz bojāejai. Dievs savā Vārdā ir darījis zināmus noteikumus, uz kuru pamata dvēsele var tikt izraudzīta mūžīgai dzīvei, — tā ir paklausība Viņa baušļiem ticībā Kristum. Dievs ir paredzējis raksturu saskaņā ar Viņa likumiem un Viņa prasībām; vienīgi tāds cilvēks varēs ieiet godības valstībā. Kristus pats teica: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs (..).” (Jāņa 3:36) “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:21)

[208] Atklāsmē Kungs paskaidro: “Svētīgi ir tie, kas Viņa baušļus dara, lai viņiem vara ir pie dzīvības koka un lai tie ieiet pa pilsētas vārtiem.” (Atkl. 22:14 — pēc Glika tulk.) Kas attiecas uz cilvēku galīgo atpestīšanu, tad tas ir vienīgais izredzēšanas veids, kuru mums atklāj Dieva Vārds. Izredzēta ir ikkatra dvēsele, kas ar bailēm un drebēšanu grib panākt savu pestīšanu. Izredzēts ir tas, kas apvilks bruņas un cīnīsies labo ticības cīņu. Izredzēts ir tas, kas būs modrs un lūgs, kas meklēs Svētajos Rakstos un bēgs no kārdināšanām. Izredzēts ir tas, kas pastāvīgi ticēs un klausīs katram vārdam, kas nāk no Dieva mutes. Kas vien cilvēka atpestīšanas labā ir darīts, tas ir brīvi pieejams visiem, bet ar pestīšanas darba rezultātiem tiks aplaimoti tie, kas būs saskaņojušies ar nosacījumiem.

Ēzavs noniecināja derības svētības. Viņš priekšroku deva laicīgiem un ne garīgiem labumiem, un saņēma to, ko vēlējās. Pēc paša gribas viņš tika šķirts no Dieva ļaudīm. Jēkabs meklēja ticības mantojumu. Sākumā viņš to centās iegūt ar viltu, negodīgu rīcību un meliem, bet Dievs pieļāva, lai tas mācītos pats no savām kļūdām. Un tā vēlāko gadu rūgtajos piedzīvojumos Jēkabs vairs nekad nenovērsās no mērķa un nenožēloja izvēli. Viņš atzina, ka, ķeroties pie cilvēciskas gudrības un viltības svētību iegūšanā, ir nostājies pret Dievu. Pēc cīņas nakts pie Jabokas Jēkabs bija kļuvis par citu cilvēku. Pašpaļāvība bija izravēta un agrākā viltība turpmāk vairs neparādījās. Viltus un krāpšanas vietā viņa dzīvē bija redzams godīgums un patiesīgums. Viņš bija iemācījies vienkārši paļauties uz Visvarenā roku, bēdās un piemeklējumos noliecoties pazemīgā padevībā Dieva prātam. Rakstura zemiskie elementi bija aprīti kausējamās krāsns ugunīs, zelts bija šķīstīts, un Jēkabā tagad neaptumšotā veidā atklājās Ābrahāma un Īzāka ticība.

Jēkaba grēks un tā izraisīto notikumu virkne nepalika bez sliktām sekām. Tā iespaids izvērtās ļaunos augļos dēlu raksturā un dzīvē. Kad dēli sasniedza vīra gadus, tie pieļāva nopietnas kļūdas. Lielajā saimē atklājās daudzsievības sekas. Šis briesmīgais ļaunums centās iznīcināt īstas mīlestības avotus, un tā iespaids vājināja vissvētākās saites. Mātes ar savu greizsirdību sarūgtināja ģimenes dzīvi; bērni uzauga ķildīgi un nepakļāvīgi, bet tēva dzīvi aptumšoja bailes un rūpes.

[209] Tomēr viena dēla raksturs no pārējiem atšķīrās; tas bija Jāzeps, Rahēles vecākais dēls, kura sevišķais personiskais skaistums likās atstarojam iekšējo sirds un gara cēlumu. Būdams šķīsts, darbīgs un priecīgs, šis zēns parādīja arī tikumisku nopietnību un stingrību. Viņš pieņēma tēva pamācības un labprāt paklausīja Dievam. Jau agri viņa ikdienas dzīvē atklājās īpašības, kuras sevišķi spilgti bija redzamas Ēģiptē, — laipnība, uzticība, taisnīgums. Tā kā viņa māte bija mirusi, tas jo sirsnīgāk tiecās pēc tēva, un Jēkaba sirds pieķērās šim bērnam, kas bija dzimis vecumā. Viņš “mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus (..).” (1. Moz. 37:3)

Tomēr šīs sirsnīgās attiecības kļuva par iemeslu bēdām un grūtībām. Jēkabs negudri izrādīja savu mīlestību pret Jāzepu, un tas pārējos dēlos izsauca greizsirdību. Kad Jāzeps redzēja brāļu ļauno izturēšanos, tas viņu ļoti satrauca; viņš uzdrošinājās tos laipni pamācīt, bet radīja tikai vēl lielāku naida un dusmu uzliesmojumu. Zēns nevarēja mierīgi noskatīties, kā tie grēkoja pret Dievu, un pastāstīja to tēvam, cerēdams, ka viņa autoritāte liks tiem laboties.

Jēkabs rūpīgi izvairījās no dēlu dusmu izraisīšanas; viņš neatļāvās būt skarbs vai bargs. Dziļi satraukts, tas vienīgi izteica savas rūpes par bērniem un lūdza tos ņemt vērā viņa sirmos matus un neapkaunot viņa vārdu, bet par visu vairāk, lai tie nedara negodu Dievam, pārkāpjot Viņa likumus. Apkaunoti, ka viņu ļaunums kļuvis zināms, jaunie cilvēki šķietami nožēloja savu vainu, bet tā tikai apslēpa patiesās jūtas, kas līdz ar atmaskošanu bija kļuvušas vēl rūgtākas.

Tas, ka Jēkabs neapdomīgi Jāzepam uzdāvināja raibus svārkus, ko parasti valkāja ievērojamas personas, brāļiem likās kā jauns pierādījums par tēva partejiskumu un radīja aizdomas, ka tas ir nolēmis apiet vecākos bērnus un pirmdzimtā tiesības atdot Rahēles pirmajam dēlam. Viņu nelabvēlība vēl vairāk pastiprinājās tad, kad zēns kādā dienā tiem atstāstīja savu redzēto sapni. Viņš sacīja: “Mēs, lūk, sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu kūlīši apstājušies klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.”

“Vai tu tiešām kā ķēniņš gribi valdīt mūsu vidū?” izsaucās brāļi, dusmu un skaudības pilni. [210]

Drīz viņš redzēja kādu citu sapni ar līdzīgu nozīmi, ko arī atstāstīja: “Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.” Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un brāļiem, tad tēvs to sarāja un sacīja: “Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet: man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?” Tomēr, neskatoties uz šķietami stingrajiem vārdiem, Jēkabs ticēja, ka Kungs Jāzepam ir atklājis nākotni.

Kad zēns stāvēja brāļu priekšā un viņa skaistā seja bija iedvesmas apskaidrota, tie nevarēja atturēties no apbrīnas, bet viņi tomēr negribēja atstāties no sava ļaunā ceļa un neieredzēja skaidrību, kas notiesāja viņu grēkus. Viņu sirdīs kvēloja tas pats gars, kas kādreiz iespaidoja Kainu.

Lai uzturētu ganāmpulkus, brāļiem tos vajadzēja pārdzīt no vienas vietas uz otru, un bieži tie bija prom no mājām mēnešiem ilgi. Tieši tā veidojās apstākļi, kad tie devās uz apgabalu, ko viņu tēvs nopirka Sihemā. Bija pagājis jau labs laiks, kamēr no tiem nebija nekādu ziņu, un, ņemot vērā agrāko briesmīgo notikumu ar sihemiešiem, tēvs sāka baidīties par dēlu drošību. Tāpēc viņš sūtīja Jāzepu, lai tos uzmeklētu un uzzinātu, kā tiem klājas. Ja Jēkabs būtu paredzējis savu dēlu patiesos nodomus attiecībā uz Jāzepu, viņš nekad nebūtu tiem uzticējies, bet tie savus plānus prata rūpīgi noslēpt.

Ar priecīgu sirdi Jāzeps šķīrās no tēva, un ne vecais vīrs, ne jauneklis nevarēja iedomāties visu, kas notiks, līdz viņi atkal satiksies. Kad Jāzeps pēc vientuļā un garā ceļojuma sasniedza Sihemu, brāļu ganāmpulku tur vairs nebija. Par tiem apjautājoties, viņam norādīja uz Dotanu. Jauneklis bija nogājis jau vairāk nekā piecdesmit jūdzes, un nu vēl priekšā bija piecpadsmit jūdžu garš ceļš; tomēr, aizmirsdams nogurumu, viņš steidzās tālāk, jo vēlējās atvieglot sava tēva rūpju slogu un satikt brāļus, kurus vēl arvien mīlēja, neskatoties uz viņu nelaipno izturēšanos.

Brāļi redzēja Jāzepu nākam, bet viņu naidu nespēja mazināt domas par jaunekļa garo ceļojumu, par nogurumu un izsalkumu un par to, ka tam bija tiesības sagaidīt viesmīlību un brāļu mīlestību. Ieraugot raibos svārkus kā tēva mīlestības apliecinājumu viņi kļuva [211] vai traki. “Lūk, tur nāk tas sapņotājs!” tie zobodamies uzsauca viens otram. Klusībā ilgi lolotās skaudības un atriebības jūtas tagad guva virsroku. Viņi sacīja: “Nokausim to un iemetīsim kādā bedrē un sacīsim: Plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad gan mēs redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.” (1. Moz. 37:19,20)

Ja tur neatrastos Rūbens, tie savu nodomu tiešām būtu īstenojuši. Bet viņš baidījās piedalīties sava brāļa slepkavībā un nāca ar priekšlikumu Jāzepu dzīvu iemest bedrē un atstāt, lai viņš tur aiziet bojā, jo klusībā cerēja to atbrīvot un aizvest atpakaļ pie tēva. Pierunājis visus piekrist šim plānam, viņš tos atstāja, baidīdamies, ka nespēs savaldīties un noslēpt savas patiesās jūtas, un tā varētu atklāties viņa nodoms.

Jāzeps tuvojās, nenojauzdams briesmas, un priecājās, ka beidzot ir sasniedzis to, ko tik ilgi meklēja, bet cerētās apsveikšanas vietā tika pārsteigts no brāļu niknajiem un atriebības kārajiem skatiem, kā tie viņu uzlūkoja. To tūlīt sagrāba un noplēsa svārkus. Izsmiekls un draudi atklāja ļauno nodomu, un nekādu lūgšanos neviens neņēma vērā. Viņš tagad pilnībā atradās šo satrakoto vīru varā. Aizrāvuši Jāzepu pie kādas dziļas bedres, viņi to tur iemeta un, pārliecinājušies, ka izkļūt no tās nav iespējams, atstāja, lai tas nomirtu badā, bet paši “apsēdās, lai ieturētu azaidu”.

Daži no tiem tomēr jutās neērti, jo neizjuta nekādu apmierinājumu, ko bija gaidījuši no sava atriebības darba. Drīz tie ieraudzīja tuvojamies kādu ceļotāju pulku. Tā bija ismaēliešu karavāna no otrpus Jordānas, kas ar dažādām zālēm un citām precēm devās uz Ēģipti. Tad Jūda ieteica labāk pārdot brāli šiem pagānu tirgotājiem, nekā pamest viņu bada nāvei. Ja jauneklis tā tiktu aizvākts prom no viņu ceļa, tie paliktu tīri no viņa asinīm. “Viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa,” tas vēl piebilda. Šim priekšlikumam visi piekrita un Jāzepu steigšus izvilka no bedres. Ieraugot tirgotājus, viņš tūlīt saprata briesmīgo patiesību. Kļūt par vergu, tas bija liktenis, no kā baidījās vairāk nekā no nāves. Savās briesmīgajās dvēseles bailēs viņš lūdza gan vienu, gan otru no saviem brāļiem, bet veltīgi. Daži gan juta viņam līdzi, bet baidījās kļūt smieklīgi un cieta klusu; visi saprata, ka ir gājuši par tālu, lai vēl varētu ko mainīt. Ja tie viņu saudzētu, tad Jāzeps, bez šaubām, visu pateiktu tēvam, kurš tā neatstātu šo [212] briesmīgo izturēšanos pret mīļoto dēlu. Nocietinādami savas sirdis pret viņa lūgumiem, tie brāli atdeva pagānu tirgotāju rokās. Karavāna devās tālāk, un drīz tā vairs nebija redzama.

Rūbens atgriezās pie bedres, bet Jāzepa tur vairs nebija. Satraukts un pašpārmetumu mocīts, viņš saplēsa savas drēbes, uzmeklēja brāļus un izsaucās: “Tā zēna tur vairs nav! Kurp lai es tagad eju?” Kad viņš uzzināja Jāzepa likteni un saprata, ka vairs nav iespējams neko mainīt, arī Rūbens bija spiests pievienoties pārējiem, lai noslēptu savu vainu. Nokāvuši kazlēnu, tie Jāzepa svārkus iemērca asinīs un aiznesa tēvam, teikdami, ka viņi tos atraduši laukā un baidoties, vai tie nepiederot brālim. “Vai tie nav tava dēla svārki?” — tā viņi vaicāja. Ar bailēm tie bija gaidījuši šo brīdi, bet tomēr nebija sagatavojušies uz tādām sirdi plosošām mokām un uz tādu briesmīgu sāpju izpausmi, kas viņiem tagad bija jāredz. “Tie ir mana dēla svārki,” teica Jēkabs, “plēsīgs zvērs ir viņu aprijis, Jāzeps ir plēstin saplosīts.” Velti viņa dēli un meitas to pūlējās iepriecināt. Viņš “saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ.” Bet šķita, ka arī laiks nespēja remdēt tēva bēdas. “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” skanēja viņa izmisuma pilnie vaidi. Jaunie cilvēki, izbijušies par to, kas padarīts, un tomēr baidīdamies no tēva pārmetumiem, savā sirdī slēpa vainas apziņu, kura tagad pat viņu acīs šķita visai liela.

Jāzeps Ēģiptē

[213] Pa to laiku Jāzeps ar saviem pavēlniekiem devās uz Ēģipti. Kad karavāna gāja gar Kānaānas dienvidu robežām, zēns tālumā varēja redzēt pakalnus, pie kuriem atradās viņa tēva teltis. Viņš rūgti raudāja, domādams par savu mīlošo tēvu viņa vientulībā un bēdās. Atkal viņš atcerējās skatu Dotanā. Viņš redzēja savus dusmīgos brāļus un juta viņu dedzinošos skatus. Ausīs vēl arvien skanēja izsmejošie un zaimu pilnie vārdi, ar kādiem tie uzņēma viņa izbaiļu lūgšanu. Ar satrauktu sirdi viņš lūkojās nākotnē. Kāda apstākļu maiņa! — No maigi mīlēta dēla viņš bija kļuvis par nicinātu, bezpalīdzīgu vergu. Kāda būs dzīve svešajā zemē, uz kurieni viņš devās viens un draugu atstāts? Labu laiku Jāzeps nodevās mokošām bēdām un nepatīkamām priekšnojautām.

Bet pēc Dieva nodoma pat šim piedzīvojumam vajadzēja kļūt viņam par svētību. Dažās stundās viņš bija iemācījies to, ko nebūtu varējis saprast pat vairākos gados. Viņa tēvs ar savu stipro un maigo mīlestību, ar partejiskumu un lutināšanu bija nodarījis daudz ļauna. Šī negudrā izcelšana sakaitināja brāļus un izsauca briesmīgo rīcību, kas viņu tagad šķīra no mājām. Tādas audzināšanas sekas parādījās arī viņa paša raksturā. Bija pieļautas kļūdas, kuras tagad vajadzēja labot. Viņš bija kļuvis pašapmierināts un prasošs. Pieradis pie tēva maiguma un rūpēm, tas tagad saprata, ka nav sagatavots priekšā stāvošajām grūtībām rūgtajā visu pamesta svešinieka un verga dzīvē.

Tagad domas vērsās pie tēvu Dieva. Bērnībā tas bija mācījies Viņu mīlēt un bīties. Tas bieži sava tēva teltī bija dzirdējis stāstu par atklāsmi, ko Jēkabs redzējis, kā bēglis un trimdinieks steidzoties prom no mājām. Viņam bija stāstīts par Jēkabam dotajiem Kunga apsolījumiem un arī, kā tie piepildījās, kad grūtā brīdī Dieva eņģelis nāca, lai viņu pamācītu, mierinātu un pasargātu. Viņš bija uzzinājis arī par Dieva mīlestību, kas cilvēkiem ir paredzējusi Pestītāju. [214] Visas šīs dārgās mācības tagad atausa atmiņā kā dzīvas. Jāzeps ticēja, ka tēvu Dievs būs arī ar viņu, būs viņa Dievs. Tajā pašā brīdī tas pilnīgi nodevās Kungam un lūdza, lai Israēla Sargs būtu ar viņu trimdas zemē.

Viņš no visas sirds pieķērās svarīgajam lēmumam — palikt Dievam uzticīgs un visos apstākļos rīkoties tā, kā tas pienākas Debesu Ķēniņa pavalstniekam. Viņš Kungam vēlējās kalpot ar nedalītu sirdi, drosmīgi stājoties pretī sava likteņa pārbaudījumiem un uzticīgi pildot ikkatru pienākumu. Vienas dienas piedzīvojums Jāzepa dzīvē kļuva par pagrieziena punktu. Šī briesmīgā nelaime viņu no izlutināta bērna pārvērta par apdomīgu, drosmīgu un savaldīgu vīru.

Kad Jāzeps nonāca Ēģiptē, viņu pārdeva Potifaram, ķēniņa sardzes virsniekam, kura dienestā tas palika desmit gadus. Šeit viņš sastapās ar neparasta rakstura kārdināšanām, jo bija nonācis elku kalpošanas centrā. Neīsto dievu pagodināšana notika ar milzīgu ķēnišķīgā galma greznību, un to atbalstīja tā laika viscivilizētākās nācijas bagātība un kultūra. Tomēr Jāzeps savā vienkāršībā palika uzticīgs Dievam. Visapkārt valdīja netikumība, bet viņš bija kā tāds, kas neko nedzird un neredz. Viņš neļāva savām domām kavēties pie aizliegtām lietām. Vēlēšanās iegūt ēģiptiešu labvēlību to nepamudināja slēpt savus principus. Ja viņš to būtu mēģinājis, tad kārdināšanas to pārvarētu, bet viņš nekaunējās no savu tēvu ticības un nemaz nepūlējās noliegt patiesību, ka ir Jehovas pielūdzējs.

“Tas Kungs bija ar Jāzepu un visam, ko vien tas darīja, lika labi izdoties (..) Un viņa kungs redzēja, ka Kungs ir ar viņu, jo visam, ko viņš darīja, Kungs lika labi izdoties…” (1. Moz. 39:2) Ar katru dienu pieauga Potifara uzticība Jāzepam, tā ka beidzot viņš to paaugstināja par sava nama pārvaldnieku, ieceļot kā uzraugu pār visiem saviem īpašumiem. “Tā Jāzeps atrada labvēlību viņa acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku un nodeva tā rokā visu, kas tam piederēja.” (1. Moz. 39:4) [215]

Uzkrītošā veiksme, kas pavadīja visu, kas vien nāca Jāzepa rokās, nebija kāda tieša brīnuma sekas, bet viņa čaklums, rūpība un darbīgums vainagojās ar Dieva svētību. Jāzeps par savām sekmēm pateicās Dieva žēlastībai, un pat viņa elkiem kalpojošais kungs tieši to uzskatīja kā viņa neizprotamo panākumu noslēpumu. Bez pacietīgām, pareizi pieliktām pūlēm viņš nekad un neko nebūtu sasniedzis. Dievs tika pagodināts ar sava kalpa uzticību. Tas bija Kunga nodoms, lai cilvēks, kas tic Dievam, ar skaidrību un patiesīgumu redzami atšķirtos no elku pielūdzējiem — lai tādā veidā dievišķās žēlastības gaisma iespīdētu pagānisma tumsā.

Jāzepa laipnība un uzticība iekaroja kambarkunga sirdi, kurš beidzot viņu uzskatīja vairāk par dēlu, nekā par vergu. Jauneklis saskārās ar augsti stāvošiem un mācītiem vīriem, apgūstot zinātni, valodas un valsts lietu kārtošanas jautājumus — izglītību, kāda bija nepieciešama nākamajam Ēģiptes pirmajam ministram.

Bet Jāzepa godīgums un ticība tika pārbaudīti kārdināšanu ugunīs. Viņa kunga sieva gribēja jaunekli pavest uz Dieva baušļu pārkāpšanu. Līdz šim viņš bija palicis neaptraipīts no pagānisma zemē pieaugošās samaitātības, bet šis piedāvājums tik pēkšņs, tik stiprs, tik pavedinošs — kā pret to nostāties? Jāzeps labi zināja, kādas būs pretošanās sekas. Vienā pusē viņu gaidīja slēpta labvēlība un atalgojums — otrā negods, cietums un varbūt pat nāve.

No šī acumirkļa lēmuma bija atkarīga visa viņa nākotne. Vai uzvarēs pamatprincipi? Vai Jāzeps paliks Dievam uzticīgs? Ar neizsakāmām rūpēm šajā skatā nolūkojās Debesu eņģeļi.

Jāzepa atbilde atklāja reliģisko pamatlikumu spēku. Viņš negribēja nelietīgi izmantot sava šīs zemes saimnieka uzticību un, lai arī kādas būtu sekas, vēlējās palikt paklausīgs Kungam Debesīs. Visu redzošā Dieva un svēto eņģeļu priekšā daži sev atļaujas vaļības, kurām viņi nekad nepiekristu citu cilvēku klātbūtnē, bet Jāzepa pirmās domas bija pie Dieva. Viņš atbildēja: “Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” (1. Moz. 39:9)

Ja mēs pastāvīgi apdomātu, ka Dievs redz un dzird visu, ko mēs darām, un uzticīgi ved pārskatu par mūsu vārdiem un darbiem un ka mums kādreiz ar visu to nāksies sastapties, — tad tiešām baidītos grēkot. Lai jaunieši atceras, ka visur, kur viņi atrodas, un visu, ko viņi dara, Dievs redz. Nekas no mūsu izturēšanās nepaliek neievērots. No Visaugstākā mēs savus ceļus vienkārši nevaram apslēpt. Cilvēku izdotie likumi, kas reizēm ir stingri, tomēr bieži tiek pārkāpti, bez kā pārkāpumi tiktu atklāti un sodīti. Bet tā tas nav ar Dieva likumiem. Vainīgo nevar apslēpt pat visdziļākā nakts. Viņš gan var iedomāties, ka ir viens, tomēr visiem darbiem seko neredzams liecinieks. [218] Dievišķajam skatam ir atklāti pat visi cilvēciskās sirds dzinuļi. Katrs vārds, katra rīcība un katra doma tiek skaidri atzīmēta, it kā pasaulē būtu tikai viena tāda persona, kurai pievērsta visa Dieva uzmanība.

Jāzepam sava godīguma dēļ nācās ciest, jo viņa kārdinātāja tam atriebās, apsūdzot zemiskā noziegumā, un panāca, ka to iemeta cietumā. Ja Potifars būtu ticējis savas sievas sūdzībai pret Jāzepu, tad jaunais ebrejs būtu pazaudējis dzīvību, bet viņa kautrība un atklātība, kas vienmēr raksturoja visu viņa izturēšanos, liecināja par nevainību; un tomēr, lai glābtu sava kunga mājas slavu, viņš tika pakļauts negodam un saitēm.

Sākumā cietuma sargs pret Jāzepu izturējās ļoti bargi. Dziesminieks saka: “Viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs, kamēr viņa paredzējums piepildījās un tā Kunga vārds to apliecināja.” (Ps. 105:18,19) Bet Jāzepa īstais raksturs atmirdzēja pat pazemes cietuma tumsā. Viņš stipri turējās pie savas ticības un palika pacietīgs. Iepriekšējie godīgās kalpošanas gadi tika briesmīgi atmaksāti, bet tas to nedarīja saīgušu un neuzticīgu. Viņam bija miers, kas nāk no tīras sirdsapziņas, un savu lietu tas uzticēja Dievam. Viņš nedomāja par nodarīto netaisnību, bet aizmirsa visas sāpes, cenzdamies atvieglot citu ciešanas. (1. Moz. 40. nod.) Pat cietumā viņam atradās darbs. Bēdu skolā Dievs viņu sagatavoja lielākai lietderībai, un Jāzeps neatteicās no vajadzīgās audzināšanas. Cietumā, kur varēja vērot apspiešanas, tirānijas un noziegumu sekas, viņš ieguva atziņas par taisnību, līdzjūtību un žēlsirdību, kas to sagatavoja, lai vēlākos gados viņš savu varu izlietotu gudri un saudzīgi.

Pakāpeniski Jāzeps ieguva cietuma sarga uzticību, un beidzot viņa pārziņā tika nodoti visi cietumnieki. Viņa izturēšanās — godīgums ikdienas dzīvē un līdzjūtība pret tiem, kas atradās nelaimē un bēdās, — pavēra tam ceļu uz nākamo labklājību un godu. Katrs gaismas stars, kuram ļaujam spīdēt uz citiem, atstarojas uz mums pašiem. Katrs laipnības un līdzcietības vārds, ko sakām noskumušajiem, katra rīcība nospiesto atvieglošanai, katra dāvana trūcīgajiem, ja to izraisa pareizi motīvi, — nesīs svētības devējam.

Kāda pārkāpuma dēļ cietumā tika iemesti [219] divi no augstākajiem virsniekiem, maizes cepējs un dzēriena devējs, un, tāpat kā visi, arī tie nonāca Jāzepa uzraudzībā. Kad viņš kādu rītu ievēroja, ka šie vīri ir ļoti noskumuši, tas laipni apvaicājās par iemesliem un uzzināja, ka katrs no tiem ir redzējis zīmīgu sapni, kura nozīmi ļoti gribētu uzzināt. “Vai Dievam nepiederas izskaidrot? Pastāstiet taču man.” (1. Moz. 40:8) Kad viņi bija izstāstījuši savus sapņus, Jāzeps tiem izskaidroja to nozīmi. Pēc trim dienām dzērienu devējs tika iecelts atpakaļ savā amatā, lai tāpat kā agrāk sniegtu faraonam kausu, bet maizes cepējs uz ķēniņa pavēli tika nonāvēts. Abos gadījumos notika tā, kā iepriekš bija teikts.

Ķēniņa dzērienu devējs apliecināja Jāzepam savu dziļāko pateicību tiklab par iepriecinošo sapņa iztulkošanu, kā arī par daudzajiem mīlestības pakalpojumiem, un, atbildot uz to, Jāzeps viņam izstāstīja par savu netaisno gūstniecību, lūdzot, lai tas nes viņa lietu pie ķēniņa. “Bet piemini mani, kad tev labi klāsies, parādi man žēlastību un atgādini, lūdzu, par mani faraonam, ka es tieku ārā no šī nama. Jo zagšus es esmu atvests no ebreju zemes, un arī te es neesmu neko tādu darījis, ka viņi mani varētu ielikt šinī sprostā.” (1. Moz. 40:14,15) Dzērienu devējs redzēja, ka sapnis piepildījās visos sīkumos, bet, kad viņš atkal bija atguvis ķēniņa labvēlību, tas vairs nedomāja par savu agrāko labdari. Vēl divus gadus Jāzeps palika ieslodzījumā. Sirdī radusies cerība pamazām izdzisa, un pie visiem pārbaudījumiem klāt vēl nāca nepateicības rūgtās sāpes.

Bet cietuma durvis gatavojās atvērt dievišķa roka. Kādā naktī Ēģiptes ķēniņš redzēja divus sapņus, kas, acīmredzot, attiecās uz vienu un to pašu notikumu un, šķiet, norādīja uz lielas nelaimes tuvumu. Viņš nespēja tos saprast, tāpēc kļuva visai nemierīgs. Arī valsts pareģi un gudrie nevarēja sniegt nekādus paskaidrojumus. Ķēniņa apmulsums un izmisums pieauga, un bailes pārņēma visu pili. Vispārējais satraukums dzēriena devēja atmiņā atsauca notikumu ar viņa paša sapni. Pie tam viņš atcerējās arī Jāzepu un izjuta sirdsapziņas pārmetumus par savu aizmāršību un nepateicību. Viņš tūlīt pastāstīja ķēniņam, ka viņa un maizes cepēja sapni izskaidrojis kāds ebreju jauneklis, un ka šie izskaidrojumi ir piepildījušies.

Faraonam bija pazemojoši atteikties no savas valsts gudrajiem un pareģiem, lai meklētu padomu pie svešinieka un verga; bet tas bija gatavs panest vislielāko negodu, lai tikai nemierīgā sirds atrastu atvieglojumu. Viņš tūlīt sūtīja pēc Jāzepa. Tas novilka cietuma drēbes un apcirpās, jo mati pa ieslodzījuma laiku bija pārāk izauguši. Tad viņu veda pie ķēniņa.

“Un faraons sacīja Jāzepam: “Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzird sapnis, lai to izskaidrotu.” Un Jāzeps atbildēja faraonam: “Tas nav manā varā, bet Dievs to faraonam var atklāt.” (1. Moz. 41:15,16)

Jāzepa atbilde liecināja par pazemību un ticību Dievam. Viņš noteikti atraidīja godu, kas liktu domāt, ka viņam pašam būtu kāda augstāka gudrība. “Tas nav manā varā.” Vienīgi Dievs spēj izskaidrot šo noslēpumu.

Tad faraons sāka stāstīt savus sapņus. “Es sapņoju, ka stāvu upes krastmalā. Un, lūk, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tam, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. Un es atkal redzēju: Lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. Un, lūk, septiņas izkaltušas, plānas un austriņa kaltētas vārpas izauga aiz tām. Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. — Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē.” (1. Moz. 41:17-24)

“Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir atklājis, ko Viņš faraonam darīs.” Nāks septiņi pārpilnības gadi. Lauki un dārzi dos bagātu ražu, kā nekad agrāk, un pēc šiem gadiem nāks septiņi bada gadi. “(..) un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo zemi aprīs bads.” Sapņa atkārtojums liecina tiklab par to patiesīgumu, kā arī par tuvo piepildīšanās laiku. “Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ pār visu Ēģiptes zemi. Lai faraons tā dara, un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados. [221] Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados, un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, kur tā tiktu saglabāta. Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tad zeme no bada netiks izpostīta.” (1. Moz. 41. nod.)

Dotais izskaidrojums bija tik saprotams un ieteiktā rīcība tik saprātīga un gudra, ka tās pareizību nevarēja apšaubīt. Bet kam varēja uzticēt tāda plāna izpildīšanu? No šīs izvēles bija atkarīga visas nācijas tālākā pastāvēšana. Ķēniņš jutās satraukts. Kādu laiku jautājumu nopietni apsvēra un pārdomāja. No dzēriena devēja valdnieks bija uzzinājis par Jāzepa gudrību un izpratni cietuma lietu kārtošanā, kas liecināja par viņa sevišķajām pārvaldnieka spējām. Dzēriena devējs, kuru tagad mocīja pārmetumi, centās labot savu iepriekšējo nepateicību ar to, ka uz siltāko ieteica savu labdari, un ķēniņa turpmākie novērojumi pierādīja viņa priekšlikuma pareizību. Visā valstī Jāzeps bija vienīgais vīrs, kas bija apdāvināts ar gudrību norādīt uz valstij draudošajām briesmām un nepieciešamo sagatavošanos, un ķēniņš pārliecinājās, ka viņš ir arī piemērotākais paša ieteikto plānu īstenošanai. Bija skaidrs, ka viņu vada dievišķa vara, bet starp ķēniņa padomniekiem nebija neviena, kas būtu spējīgs vadīt valsts lietas tik kritiskā brīdī. Tas, ka viņš bija ebrejs un vergs, tagad šķita visai mazsvarīgi, ja to salīdzināja ar viņa acīm redzamo gudrību un veselīgo spriedumu. “Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?” ķēniņš teica saviem padomdevējiem.

Lēmums tika pieņemts, un Jāzeps izdzirda pārsteidzošu paziņojumu: “Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un taviem vārdiem visai manai tautai būs pakļauties, tikai pa troņa tiesu es būšu lielāks par tevi.” (39., 40. p.) Tad ķēniņš lika ietērpt Jāzepu atbilstoši viņa augstajam amatam. “Un novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap kaklu. Un viņš lika tam braukt savos otrajos ratos, kādi tam bija, un lika saukt viņa priekšā: “Metieties ceļos!” (42., 43. p.)

[222] “Viņš iecēla viņu par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai, lai tas valda pār viņa lielkungiem pēc sava prāta un māca viņa vecajiem gudrību.” (Ps. 105:21,22) No pazemes cietumnieka Jāzeps tika paaugstināts par visas Ēģiptes zemes valdnieku. Tā bija ļoti augsta goda vieta un tomēr saistīta ar grūtībām un briesmām. Neviens nevar atrasties tādā stāvoklī, lai netiktu apdraudēts. Kā vētra atstāj neskartas vienkāršās puķes ielejā, tajā pašā laikā ar saknēm izraujot kalnu virsotnēs augošus kokus, tāpat tie, kuri, atrodoties parastos apstākļos, ir spējuši palikt godīgi, var tikt nogāzti bedrē, neizturot pasaulīga goda un panākumu kārdinājumus. Bet Jāzepa raksturs vienlīdz droši panesa kā ļaunos likteņa pārbaudījumus, tā labklājību, un faraona pilī tas Dievam uzticējās tāpat, kā cietumnieka kamerā. Viņš vēl arvien bija svešinieks pagānu zemē, šķirts no tuviniekiem, kas pagodināja Dievu, bet stipri ticēja, ka Kunga roka ir vadījusi viņa soļus un, nepārtraukti paļaudamies uz Dievu, uzticīgi pildīja savus amata pienākumus. Caur Jāzepu ķēniņa un augstmaņu uzmanība tika vērsta uz patieso Dievu un, kaut arī tie stipri turējās pie savas elku kalpošanas, tomēr mācījās pazīt un cienīt šī Jehovas pielūdzēja dzīvē un raksturā atklātos principus.

Kā Jāzeps spēja panākt tādu rakstura stingrību un tādu taisnīgumu un apdomību? — Savā jaunībā viņš vairāk vadījās no pienākuma apziņas nekā no tieksmēm, un jaunieša godīgums, vienkārša uzticēšanās un rakstura cēlums nesa augļus viņa vīra gadu darbos. Skaidrā un vienkāršā dzīve bija labvēlīga tiklab miesas, kā garīgo spēku attīstībai. Iepazīšanās ar Dievu Viņa darbos un lielo patiesību aplūkošanā, kuras Kungs uzticējis ticības mantiniekiem, bija paaugstinājusi viņa garīgo dabu, darījusi to cēlāku un padziļinājusi un stiprinājusi viņa prātu tā, kā to nespēj nevienas citas studijas. Uzticīgā attieksme pret pienākumu visos apstākļos, sākot no vienkāršiem līdz vispagodinošākajiem, pilnveidoja viņa gara spēkus visaugstākajai lietderībai. Kas dzīvo saskaņā ar Radītāja gribu, tas manto visgodīgāko un cēlāko raksturu. “Redzi, bijība tā Kunga priekšā, tā ir gudrība, un vairīties no ļauna, tā ir atzīšana!” (Īj. 28:28)

Tikai nedaudzi atzīst dzīves sīko lietu iespaidu uz rakstura attīstību. Patiesībā nav mazsvarīgs nekas, ar ko mums iznāk sastapties. [223] Visdažādākie apstākļi, kādos mēs dienu no dienas nonākam, ir paredzēti, lai pārbaudītu uzticību un darītu mūs spējīgus lielākiem uzdevumiem. Vadoties no pareiziem principiem ikdienas dzīvē, mēs kļūstam spējīgi pienākuma prasības vērtēt augstāk nekā izpriecas un savas tieksmes. Tā sagatavotas dvēseles nesvārstās starp labu un ļaunu kā niedres vējā; tās neatkāpjas no pienākuma tāpēc, ka ir radinājušās būt uzticīgas un patiesas.

Taisns un godprātīgs raksturs ir vairāk vērts, nekā Ofīras zelts. Būdami uzticīgi pie mazuma, tādi ļaudis gūst spēku uzticībai lielās lietās. Bez taisna rakstura neviens nevar sasniegt godājamu stāvokli. Tomēr raksturu nevar pārmantot. To nevar nopirkt. Tikumiska skaidrība un augstas gara spējas nav gadījums. Vislabākajām dāvanām nav nekādas vērtības, ja tās netiek attīstītas. Cēla rakstura veidošana ir visa mūža darbs, un to var panākt tikai ar čaklām un neatlaidīgām pūlēm. Dievs dod iespējas; sekmes ir atkarīgas no tā, kā mēs šīs iespējas izlietojam.

Jāzeps un viņa brāļi

[224] Līdz ar auglīgo gadu iestāšanos sākās sagatavošanās gaidāmajiem bada gadiem. Visās Ēģiptes zemes svarīgākajās vietās Jāzepa vadībā ierīkoja milzīgas noliktavas un veica tālu ejošus pasākumus labības pārpalikuma saglabāšanai. Tā rīkojās visu septiņu auglīgo gadu laikā, līdz uzkrātās labības daudzumu vairs nespēja pat aprēķināt.

Tad pienāca Jāzepa paredzētie septiņi bada gadi. “Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize. Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: “Ejiet pie Jāzepa, dariet, kā viņš jums teiks.” Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas, un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga.” (1. Moz. 41:54-56)

Bads izplatījās pa visu Kānaānas zemi, un to smagi izjuta arī tajā apgabalā, kur dzīvoja Jēkabs. Dzirdēdami par Ēģiptes ķēniņa bagātajiem krājumiem, Jēkaba desmit dēli devās uz turieni pirkt labību. Ierodoties viņi tika sūtīti pie ķēniņa vietnieka, un kopā ar citiem lūdzējiem tiem vajadzēja satikties ar zemes valdnieku. Un tā tie “klanījās viņa priekšā ar vaigu pie zemes”. “Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina.” Viņa ebrejiskais vārds pēc ķēniņa pavēles bija pārmainīts, un Ēģiptes pirmajam ministram tagad bija maz līdzības ar to jaunekli, kuru tie kādreiz bija pārdevuši ismaēliešiem. Kad Jāzeps redzēja brāļus klanāmies savā priekšā, viņš atcerējās kādreiz redzētos sapņus un atmiņā atdzīvojās pagātnes ainas. Viņa asais skats uzlūkoja šo vīru grupu un ievēroja, ka ar tiem kopā nav Benjamīna. Vai arī tas būtu kritis par upuri šiem nodevīgajiem un briesmīgajiem vīriem? Jāzeps apņēmās uzzināt patiesību. [225] “Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.”

“Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši pirkt labību. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.” Jāzeps gribēja uzzināt, vai tiem vēl ir tas pats augstprātīgais gars kā toreiz, kad visi dzīvoja kopā, un kāroja iegūt arī kādas tuvākas ziņas par mājām, bet viņš labi saprata, cik mulsinoši var būt šo vīru izteicieni. Viņš vēlreiz atkārtoja savu apsūdzību, un tie atbildēja: “Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav”.

Izlikdamies, ka apšauba viņu stāstītā patiesumu, un vēl arvien tos nosaukdams par izlūkiem, valdnieks paskaidroja, ka grib viņus pārbaudīt, un pieprasīja, lai tie paliek Ēģiptē, līdz viens no viņiem būs aizgājis un atvedis šurp jaunāko brāli. Ja viņi tam nepiekrīt, tad tiks uzskatīti par izlūkiem. Bet Jēkaba dēli tādiem noteikumiem nevarēja piekrist, jo pa to laiku, kamēr šo lietu īstenotu, viņu ģimenes ciestu trūkumu, un kurš gan no tiem viens pats uzņemtos ceļojumu un savus brāļus atstātu cietumā? Kā gan tas šādos apstākļos varētu sastapties ar tēvu? Likās, ka tos vai nu nonāvēs vai pakļaus verdzībai un, ja atvestu Benjamīnu, tad arī tam būtu jādalās viņu liktenī. Tādēļ tie nolēma labāk palikt visi un ciest kopīgi, nekā sagādāt savam tēvam bēdas, zaudējot vienīgo palikušo dēlu. Un tā viņus ieslodzīja cietumā, kur tie palika trīs dienas.

Pa šiem gadiem, kamēr Jāzeps tika šķirts no saviem brāļiem, Jēkaba dēlu raksturs bija ļoti izmainījies. Kādreiz būdami skaudīgi, nesavaldīgi, viltīgi, ļauni un atriebīgi, tie tagad, nelaimes piemeklēti, parādīja nesavtību, savstarpēju uzticību un nodošanos tēvam un, lai gan būdami jau vidējos gados, pakļāvās viņa autoritātei.

Trīs dienas Ēģiptes cietumā bija rūgtu sāpju un nožēlas pilnas, jo brāļi atcerējās savus pagātnes grēkus. Ja neatvedīs Benjamīnu, tad, šķiet, tos noteikti uzskatīs par izlūkiem, bet bija maz cerību, ka tēvs piekritīs atlaist jaunāko dēlu. Trešajā dienā Jāzeps atkal lika atvest brāļus pie sevis. Viņš neuzdrošinājās tos ilgāk turēt apcietinājumā. Tēvs un ģimenes jau varēja būt lielā trūkumā. [226] “Dariet tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dievu. Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums brāļiem paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc, ka bads taču ir jūsu mājās. Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies, un jūs nemirsit.” Brāļi vienojās pieņemt šo priekšlikumu, kaut arī nedeva nekādas cerības, ka tēvs Benjamīnu laidīs viņiem līdzi. Jāzeps ar tiem sarunājās ar tulka palīdzību, un, tā kā tie nedomāja, ka zemes valdnieks viņus saprot, tad savā starpā brīvi runāja viņa klātbūtnē. Tie sevi apsūdzēja par kādreizējo izturēšanos pret Jāzepu. “Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.” Rūbens, kas bija plānojis viņu no bedres atbrīvot, vēl piebilda: “Vai es neteicu jums, sacīdams: “Neapgrēkosimies pie šī zēna”, bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.” Kad Jāzeps to dzirdēja, viņš nespēja savaldīties; izgāja ārā un raudāja. Atgriezies viņš pavēlēja saistīt Simeonu un to atkal ievietot cietumā. Brāļu briesmīgajā rīcībā Simeons bija visu iedvesmotājs un galvenais vaininieks, tāpēc arī izvēle krita uz viņu.

Atlaižot brāļus ceļā, Jāzeps deva pavēli apgādāt tos ar labību un katra vīra maisā slepeni ielikt viņu atnesto naudu. Labību tiem iedeva arī lopu vajadzībām ceļojuma laikā. Kad kāds no tiem ceļā atvēra savu maisu, tas bija pārsteigts, atrazdams maku ar visu sudrabu. Kad viņš to pateica brāļiem, tie jutās satraukti un apmulsuši un sacīja viens uz otru: “Ko Dievs mums ir darījis?” Vai to vajadzēja uzlūkot kā labu zīmi no Kunga, vai arī Viņš pieļaus, lai tos sodītu par viņu grēkiem un tie nonāktu vēl lielākā nelaimē? Viņi atzina, ka Dievs viņu grēkus ir redzējis un tagad soda.

Jēkabs ļoti norūpējies gaidīja savus dēlus, un, viņiem atgriežoties, sapulcējās visa nometne, lai dzirdētu, ko tie tēvam stāstīja par visu, kas ar viņiem noticis. Visu sirdīs iezagās satraukums un bailes. Ēģiptes zemes valdnieka izturēšanās, šķiet, liecināja par kaut ko ļaunu, un izbailes pastiprinājās, kad, atverot maisus, katrā atrada viņa īpašnieka naudu. Vecais tēvs savās sāpēs izsaucās: “Jūs man atņemat manus bērnus! [227] Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad arī Benjamīnu jūs gribat paņemt. Tas viss ir nācis pār mani!” Uz to Rūbens atbildēja: “Manus divus dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ.” Tomēr šī neapdomīgā valoda nespēja Jēkabu nomierināt. Viņš iebilda: “Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicis. Ja ceļā, kur jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manus sirmos matus ar skumjām novestu pazemē.”

Sausums turpinājās un, laikam ejot, izbeidzās no Ēģiptes atvestais labības krājums. Jēkaba dēli labi saprata, ka tiem nav nekādas nozīmes vēlreiz doties uz Ēģipti bez Benjamīna. Viņiem bija maz cerību grozīt tēva lēmumu, un tie klusēdami gaidīja notikumu tālāko norisi. Tumšāka un tumšāka kļuva tuvā bada ēna; visās rūpju pilnajās sejās nometnē vecais vīrs lasīja kopējo vajadzību un beidzot teica: “Ejiet, pērciet mums mazliet labības!”

Jūda atbildēja: “Tas vīrs mums stingri piekodināja, teikdams: Jums neredzēt manu vaigu, iekams jūs neatvedīsit savu brāli. Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību. Jo tas vīrs teica: Jums neredzēt manu vaigu, iekams jūsu brālis nav ar jums.” (1. Moz. 43. nod.) Redzot, ka tēvs savā lēmumā sāk svārstīties, viņš vēl turpināja: “Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem.” Viņš apsolījās rūpēties par savu brāli un uzņemties vainu, ja gadījumā Benjamīnu neatvestu atpakaļ pie tēva.

Jēkabs nevarēja vairs ilgāk liegt savu piekrišanu, tādēļ lika dēliem gatavoties ceļam. Viņš arī teica, lai ņem dāvanu valdniekam no tām lietām, kādas vēl varēja dot bada piemeklētā zeme, - “mazliet balzāma un medus, nardi, dārgas zāles, riekstus un mandeles” un divkāršu naudas summu. “Ņemiet arī savu brāli un celieties un ejiet pie tā vīra.” Kad dēli bija gatavi sākt šo nedrošo ceļojumu, vecais vīrs piecēlās un rokas pret debesīm pacēlis, lūdza: “Un tas Visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vīra priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi ir to jūsu brāli, ir Benjamīnu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti.”

Atkal tie ceļoja uz Ēģipti un nāca Jāzepa priekšā. Kad viņš ieraudzīja Benjamīnu, savas mātes dēlu, [228] tas jutās dziļi aizkustināts. Tomēr viņš šo nemieru apslēpa, pavēlēja tos aizvest uz savu namu un lika sagatavot kopīgu mielastu. Kad brāļus ieveda zemes valdnieka pilī, tie ļoti uztraucās, jo baidījās, ka tos sauks pie tiesas maisos atrastās naudas dēļ. Viņi domāja, ka tā tur tika ielikta ar nolūku, lai atrastu iemeslu tos padarīt par vergiem. Savās bailēs viņi apspriedās ar nama pārvaldnieku, izklāstīdami tam Ēģiptes apmeklēšanas iemeslus, un, lai apliecinātu savu nevainību, ziņoja arī par maisos atrasto naudu, kuru tie tagad atveduši līdz ar naudu jaunas maizes pirkšanai. Viņi sacīja: “Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos,” bet uzrunātais vīrs atbildēja: “Miers ar jums! Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.” Tad brāļi nedaudz nomierinājās, un, kad viņiem pievienojās no cietuma atbrīvotais Simeons, tie juta, ka Dievs tiešām bijis viņiem žēlīgs.

Kad valdnieks atkal atnāca pie tiem, viņi pazemīgi nodeva savas dāvanas un “klanījās viņa priekšā līdz zemei”. Vēlreiz Jāzeps atcerējās savu sapni un, kad bija ar viesiem sasveicinājies, jautāja: “Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? Vai viņš vēl ir dzīvs?” “Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi,” tie atbildēja, ”viņš vēl ir dzīvs,” un atkal nometās ceļos un noliecās pie zemes.” Tad Jāzepa skats apstājās pie Benjamīna, un viņš sacīja: “Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuru stāstījāt? Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!…”, jo maigu jūtu pārņemts, viņš vairāk neko nespēja pateikt. “Un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja.”

Kad Jāzeps atkal bija atguvis pašsavaldīšanos, tas atgriezās, un viņi visi sēdās pie galda. Pēc kastu likumiem, ēģiptieši nedrīkstēja ēst kopā ar citu tautību ļaudīm. Tādēļ Jēkaba dēliem gan bija kopējs galds, bet zemes valdnieks sava augstā stāvokļa dēļ ēda atsevišķi, un arī ēģiptiešiem bija savs galds. Kad visi bija apsēdušies, brāļi jutās pārsteigti, jo bija nosēdināti precīzi pēc vecuma. “Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda daļa bija piecas reizes lielāka par to, ko citi dabūja.” Ar tādas labvēlības parādīšanu Benjamīnam viņš gribēja pārliecināties, vai arī pret jaunāko brāli tie izrādīs tādu pašu naidu un skaudību, kā tas kādreiz bija noticis ar viņu. Vēl arvien domādami, ka Jāzeps nesaprot viņu valodu, brāļi [229] savā starpā sarunājās pavisam brīvi, un tā viņam bija izdevība uzzināt to patiesos uzskatus. Tomēr viņš vēlējās tos vēl tālāk pārbaudīt un pirms viņu aizceļošanas jaunākā brāļa maisā lika paslēpt savu sudraba biķeri.

Brāļi priecīgi devās atceļā uz mājām. Simeons un Benjamīns bija ar tiem kopā, lopi apkrauti ar labību, un visi juta, ka ir izbēguši briesmām, kas, šķiet, bija tik tuvu. Bet tikko viņi izgāja aiz pilsētas vārtiem, kad tos panāca mājas pārvaldnieks, uzrunājot ar pārmetumu pilniem vārdiem: “Kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu? Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer.” Bija pieņemts domāt, ka šim kausam ir spēks atklāt jebkuru indīgu vielu, kas tajā atrastos. Tajos laikos šādi kausi bija lielā cieņā, jo it kā nodrošināja pret ļaunprātīgu rīcību.

Uz šo mājas pārvaldnieka apsūdzību ceļinieki atbildēja: “Kāpēc mans kungs runā šādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu. Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu labības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu? Pie kura no taviem kalpiem to atradīs, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.”

“Lai tad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par kalpu, bet jūs būsit brīvi.”

Tūlīt sākās meklēšana. “Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē”, un mājas uzraugs tos pārbaudīja, iesākdams ar Rūbenu, un tā līdz pat jaunākajam. Kausu atrada Benjamīna maisā.

Brāļi saplēsa savas drēbes par zīmi vislielākajām bēdām un lēnām atgriezās atpakaļ pilsētā. Pēc viņu pašu sprieduma Benjamīnam uz visu mūžu tagad vajadzēja palikt par vergu. Tie sekoja pārvaldniekam uz pili un, tā kā tur vēl atradās arī valdnieks, pakrita viņa priekšā pie zemes. “Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams neparedzēšu?” Tā Jāzeps gribēja piespiest viņus atzīties noziegumā. Viņš nemaz nepretendēja uz dievišķu spēku, bet tikai vēlējās, lai tie ticētu, ka var lasīt viņu dzīves noslēpumus.

Jūda atbildēja: “Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam kalpi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.” [230]

“Lai neviens nedomā, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par kalpu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.”

Visdziļāko sāpju pārņemts, Jūda tuvojās valdniekam un izsaucās: “Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās pret savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam!”

Tad viņš dziļi aizkustinošiem vārdiem attēloja tēva ciešanas par Jāzepa zaudēšanu un viņa pretošanos laist Benjamīnu uz Ēģipti, jo tas bija vienīgais dēls, kas bija palicis no Rahēles, kuru Jēkabs tik sirsnīgi mīlēja. “Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietin piesieta pie tā, tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā. Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: Ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā. Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par kalpu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup. Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.”

Jāzepam pietika. Viņš bija redzējis savu brāļu patiesas atgriešanās augļus. Kad viņš bija noklausījies Jūdas cēlo piedāvājumu, viņš deva pavēli, lai visi iziet, izņemot šos vīrus, un tad, skaļi raudādams, sauca: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl dzīvs?”

Brāļi palika nekustīgi stāvam, sastinguši no bailēm un pārsteiguma. Ēģiptes valdnieks — viņu brālis, kuru tie bija apskauduši un domājuši nonāvēt, bet beidzot pārdeva verdzībā. Viņi atcerējās visu, ko tam bija ļaunu darījuši. Atcerējās, kā bija nicinājuši viņa sapņus un pūlējušies tos aizkavēt. Un tomēr — paši paveica savu daļu, lai šie sapņi piepildītos, un tagad, kad tie bija pilnīgi viņa varā, Jāzeps bez šaubām atriebsies par visu netaisnību, ko bija cietis.

Redzot apjukumu, viņš laipni teica: “Nāciet tuvāk klāt!” Un kad tie pienāca tuvāk, turpināja: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.” [231] Apzinoties, ka tie jau pietiekoši cietuši par to nežēlību, ko agrāk bija parādījuši, viņš augstsirdīgi mēģināja izkliedēt visas bailes un atvieglināt viņu pašpārmetumu rūgtumu.

“Jo šis ir otrs bada gads šinī zemē,” viņš turpināja, “un vēl būs pieci gadi, kuros nebūs nedz aršanas, nedz sēšanas. Bet Dievs mani jums pa priekšu ir sūtījis, lai jums būtu palikšana virs zemes un jums saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku. Tā ne jūs mani šurp esat atsūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi. Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: To tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu; ir tu, ir tavi bērni, ir tavi bērnu bērni, ir tavi sīklopi, ir tavi liellopi, ir viss, kas tev pieder. Un es tevi apgādāšu tur ar uzturu, jo vēl būs pieci bada gadi, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir. Jūsu acis redz, un mana brāļa Benjamīna acis redz, ka tā ir mana mute, kas uz jums runā.” (1. Moz. 45:6-12) “Un viņš krita Benjamīnam, savam brālim, ap kaklu un raudāja; un Benjamīns raudāja pie viņa krūts. Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un to darīdams raudāja. Pēc tam viņa brāļi runāja ar to.” (14.,15. p.) Viņi pazemīgi atzina savu grēku un lūdza piedošanu. Tie ilgi bija dzīvojuši bēdās un sirdsapziņas pārmetumos un tagad priecājās, ka brālis vēl dzīvs.

Ziņa par notikušo ātri nonāca pie ķēniņa, kas, kārodams parādīt Jāzepam pateicību, uzaicināja zemes valdnieka ģimeni pie sevis un teica: “(..) visas Ēģiptes labumi būs jūsu.” Brāļi tika nodrošināti ar bagātīgiem pārtikas krājumiem, ratiem un visu, kas nepieciešams lielās ģimenes pārceļošanai uz Ēģipti, un līdz ar pavadoņiem nosūtīti atpakaļ uz mājām, bet Benjamīns no Jāzepa saņēma dārgākas dāvanas nekā pārējie brāļi. Un tad, baidīdamies, ka ceļā neizceltos ķildas, tiem promejot, Jāzeps vēl deva norādījumu: “Nebarieties uz ceļa!” (pēc Glika tulk.)

Jēkaba dēli atgriezās pie tēva ar priecīgu vēsti: “Jāzeps vēl ir dzīvs, un tas valda pār visu Ēģiptes zemi!” Sākumā vecais vīrs to vienkārši nevarēja saprast, viņš nespēja ticēt dzirdētajiem vārdiem, bet, kad redzēja garo ratu rindu un apkrautos lopus un, ka [232] Benjamīns bija kopā ar tiem, viņš tika pārliecināts un prieka pārpilnībā izsaucās: “Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.”

Desmit dēliem vēl bija veicams kāds pazemošanās darbs. Tagad tie tēvam atzinās krāpšanā un tajā šausmas iedvesošajā pasākumā, kas tik ilgus gadus bija sarūgtinājis tēva un viņu pašu dzīvi. Jēkabs nebija domājis, ka tie spēj izdarīt tādu briesmīgu grēku, bet tagad, kad redzēja, ka viss nācis par labu, piedeva viņiem un svētīja savus maldīgos bērnus.

Drīz vien tēvs kopā ar dēliem, viņu ģimenēm, ganāmpulkiem, lieliem un maziem lopiem un ar daudziem pavadoņiem uzsāka ceļojumu uz Ēģipti. Ar priecīgu sirdi tie turpināja savu ceļu, līdz nonāca Bēršebā, kur sentēvs pienesa pateicības upuri Kungam un lūdza pēc pārliecības, ka Kungs nāks tiem līdzi. Kādā nakts atklāsmē viņš saņēma brīnišķu apsolījumu: “Nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu. Un Es iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un es tevi arī vezdams atvedīšu atkal atpakaļ.” (3.,4. p.)

Iedrošinājums : “Nebīsties noiet uz Ēģipti, jo Es tevi darīšu par lielu tautu”, bija visai nozīmīgs. Ābrahāmam tika apsolīti pēcnācēji, kuru būs tik daudz, cik debesīs zvaigžņu, bet līdz šim izredzētā tauta vairojās tikai pamazām, un Kānaānas zeme pašreiz nebija izdevīga vieta tādas tautas izaugsmei, par kādu runāja pravietojumi. To apdzīvoja varenas pagānu ciltis, kurām jātiek padzītām ne ātrāk kā “pēc četrām cilvēku paaudzēm”. Ja Israēla pēcnācējiem šeit būtu jāpieaug par neskaitāmu ļaužu pulku, tad tiem zemes iedzīvotājus vajadzētu vai nu izdzīt, vai ar tiem sajaukties. Pirmo variantu viņi nevarēja īstenot saskaņā ar Dieva norādījumiem, bet, sajaucoties ar kānaāniešiem tiem draudētu briesmas tikt pavedinātiem uz kalpošanu elkiem. Toties Ēģiptē bija visi nepieciešamie nosacījumi dievišķā padoma īstenošanai. Tiem tika atvērta auglīga ūdeņiem bagāta zeme, sniedzot priekšrocības viņu ātrai pieaugšanai. Nepatika, ko ēģiptieši sajuta pret viņu nodarbošanos — “jo ēģiptiešiem lopu gani ir nicināmi” (1. Moz. 46:34), deva tiem iespēju palikt atšķirtai un noslēgtai tautai, izolējot tos no ēģiptiešu elku kalpošanas ceremonijām.

[233] Nonākot Ēģiptē, viss pulks tūlīt devās uz Gošenes zemi. Uz turieni ķēnišķīgas svītas pavadībā valsts ratos steidzās arī Jāzeps. Viņš aizmirsa apkārt valdošo greznību un savu augsto stāvokli; viņu bija pārņēmušas tikai vienas domas, tikai vienas ilgas dega viņa sirdī. Kad tas ieraudzīja tuvojamies ceļiniekus, viņš vairs nespēja savaldīt savas jūtas, kuras tik ilgus gadus bija nācies apspiest. Viņš izlēca no ratiem un steidzās uz priekšu apsveikt tēvu. “To ieraudzījis, tas krita viņam ap kaklu un ilgi raudāja pie viņa krūts. Tad Israēls Jāzepam sacīja: “Tagad labprāt gribu mirt, jo esmu tevi redzējis un zinu, ka tu vēl esi dzīvs.” (1. Moz. 46:29,30)

Jāzeps ņēma piecus no saviem brāļiem, lai tos iepazīstinātu ar faraonu un saņemtu no viņa norādījumus nākamai dzīves vietai. Pateicībā savam pirmajam ministram, valdnieks vēlējās viņus pagodināt, ieceļot valsts dienestā, bet, palikdams uzticīgs Jehovam, Jāzeps gribēja brāļus pasargāt no kārdināšanām, kādām tie būtu padoti pagānu galmā, un ieteica tiem atklāti pateikt savu nodarbošanos, kad ķēniņš par to jautātu. Jēkaba dēli paklausīja šim padomam un parūpējās arī pateikt, ka viņi šeit grib palikt tikai uz kādu laiku un ne pastāvīgi, tādā veidā paturēdami sev tiesības aiziet, kad viņi to vēlēsies. Un ķēniņš, kā jau bija apsolījis, tiem par mājvietu norādīja “labāko vietu visā zemē”, — Gošenes apgabalu.

Neilgi pēc viņu ierašanas Jāzeps arī savu tēvu atveda pie ķēniņa. Sentēvam bija svešs ķēniņa galms, bet varenās dabas vidū viņš bija saticies ar spēcīgāku Valdnieku, tāpēc tagad apzinātā pārākumā pacēla savas rokas un svētīja faraonu.

Pie savas pirmās sasveicināšanās ar Jāzepu, Jēkabs bija teicis, ka sakarā ar rūpju un skumju perioda laimīgajām beigām viņš ir gatavs mirt. Bet tam tika doti vēl septiņpadsmit gadi Gošenes zemes mierīgajā patvērumā. Šie gadi, pretstatā iepriekšējiem, bija laimes pilni. Viņš varēja skatīt savu dēlu patiesās nožēlas un atgriešanās pierādījumus; redzēja, ka viņa ģimenei bija dotas visas iespējas izveidoties par lielu nāciju, un savā ticībā satvēra apsolījumus, ka tā nākotnē iemantos Kānaānas zemi. Viņu pašu apņēma mīlestības un labvēlības pierādījumi, kādus varēja sagādāt Ēģiptes pirmais ministrs, un, juzdamies laimīgs sava ilgi zaudētā dēla sabiedrībā, viņš mierīgi nogāja kapā.

Jūtot nāves tuvumu, viņš sūtīja pēc Jāzepa. [234] Vēl arvien cieši turēdamies pie apsolījuma par Kānaānas zemes iemantošanu, viņš teica: “Parādi man žēlastību un mīlestību un neaproc mani Ēģiptes zemē, bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un aproc viņu kapos.” Jāzeps apsolījās tā darīt, bet Jēkabs vēl nebija mierā, — tas prasīja svinīgu zvērestu, ka to guldīs pie viņa tēviem Makpelas alā.

Turpat vēl vajadzēja nokārtot kādu citu svarīgu lietu. Jāzepa dēlus bija nepieciešams likumīgi ievest Israēla dēlu skaitā. Nākdams pie tēva uz pēdējām pārrunām, Jāzeps ņēma līdzi arī Manasi un Ēfraimu. No mātes puses šie jaunekļi bija saistīti ar ēģiptiešu priesteru augstāko šķiru un, ja tie vēlētos palikt kopā ar šo tautu, tad tēva stāvoklis tiem pavēra iespēju tikt pie bagātības un goda. Jāzeps tomēr vēlējās, lai tie savienotos ar viņa tautu. Viņš ticēja derības apsolījumam un gribēja, lai viņa dēli atteiktos no tā goda, ko piedāvāja Ēģiptes galms, par labu kādai vietai nicināto ganu ciltī, kurai bija uzticēti Dieva noslēpumainie apsolījumi.

Jēkabs teica: “Tad nu tavi divi dēli, kas tev ir dzimuši Ēģiptes zemē, pirms es atnācu uz Ēģipti, Ēfraims un Manase, būs manējie, līdzi Rūbenam un Simeonam.” Tiem vajadzēja tikt uzņemtiem viņa bērnu kārtā un kļūt par atsevišķu cilšu galvām. Tādā veidā vienai no Rūbena nevērtētajām pirmdzimtības priekšrocībām, — divkāršai daļai Israēlā, tagad vajadzēja attiekties uz Jāzepu.

Jēkaba acis vecumā bija kļuvušas tumšas, un viņš sākumā nebija ievērojis jauno cilvēku ierašanos, bet nojautis viņu stāvu apveidus, jautāja: “Kas tie tādi?” Kad viņam to pateica, tas turpināja: “Pieved tos man tuvāk, ka es tos svētīju.” Kad tie pienāca klāt, viņš tos apskāva un skūpstīja un svinīgi lika savas rokas uz viņu galvām, lai tos svētītu. Tad viņš lūdza: “Tas Dievs, kura priekšā staigāja Ābrahāms un Īzāks, mani tēvi, kas man ir bijis mans gans no sākuma līdz šai dienai, tas eņģelis, kas mani atpestījis no visa ļauna, tas lai svētī šos bērnus.” Te vairs nebija nekādas paļaušanās uz sevi un cilvēciskajiem spēkiem vai viltību. Dievs ir bijis viņa uzturētājs un balsts. Viņš nesūdzējās par ļaunajām dienām pagātnē. Tā laika pārbaudījumus un bēdas tas vairs neuzskatīja par lietām, kas būtu nostājušās tam pretī. Atmiņā atausa vienīgi Dieva žēlastība un Viņa mīlestības pierādījums, kas bija ar viņu visā ceļinieka dzīvē. [235]

Beidzis svētīšanu, Jēkabs savam dēlam izteica iedrošinošus vārdus — šo ticības apliecību atstādams nākamajām paaudzēm cauri visiem garajiem un drūmajiem verdzības laikiem. “Redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un vedīs jūs atpakaļ jūsu zemē.”

Tad pie viņa nāves gultas tika saaicināti kopā visi dēli. Un Jēkabs sauca savus dēlus un sacīja: “Sapulcējieties un uzklausieties, Jēkaba dēli! Uzklausiet Israēlu, savu tēvu! Es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida nākamajās dienās.” Viņš bieži un ar bažām bija domājis par ģimenes nākotni un centies iztēloties dažādo cilšu likteni. Tagad, kad dēli no viņa gaidīja pēdējo svētību, pār sentēvu nāca Dieva Gars, un viņš pravietiskā skatījumā redzēja savu pēcnācēju nākotni. Viens pēc otra tika minēti dēlu vārdi, aprakstīts katra raksturs un īsumā pasludināta katras cilts nākotne.

“Rūben, mans pirmdzimtais, tu esi mans spēks, mana vīra stipruma pirmais, izlase cildenumā un izcils varā.”

Tā tēvs attēloja stāvokli, kādu Rūbenam vajadzēja ieņemt kā pirmdzimtajam, bet viņa smagais grēks Edarā darīja to necienīgu saņemt pirmdzimtības tiesības un svētības, tāpēc Jēkabs turpināja: “Verdošs kā ūdens, tu nebūsi pārāks.”

Priesterība tika piešķirta Levijam, valstības un Mesijas apsolījums Jūdam un divkārša mantojuma daļa Jāzepam. Rūbena cilts Israēlā nekad nepacēlās pārākā stāvoklī, tā skaitliski nebija tik liela kā Jūdas, Jāzepa vai Dana cilts un bija viena no pirmajām, kuru aizveda verdzībā.

Pēc Rūbena vecuma ziņā seko Simeons un Levijs. Tie kopīgi bija piedalījušies briesmu darbā pret sihemiešiem un bija visvainīgākie Jāzepa pārdošanā. Attiecībā uz šiem diviem dēliem tika dots paskaidrojums: “Es tos izdalīšu pa Jēkabu un izkaisīšu pa Israēlu.”

Skaitot Israēla tautu pie ieiešanas Kānaānā, Simeona cilts izrādījās vismazākā. Savā pēdējā svētībā Mozus Simeonu nemaz nepieminēja. Apmetoties Kānaānā, šī cilts saņēma tikai nelielu daļu no Jūdas mantojuma, un ģimenes, kuras vēlāk kļuva ievērojamas, nodibināja dažādas kolonijas, apmetoties ārpus svētās zemes robežām. Arī Levija pēcnācēji nesaņēma nekādu mantojumu, izņemot četrdesmit astoņas dažādās zemes daļās izkaisītas pilsētas. Tomēr šī cilts parādīja uzticību Jehovam, kad citas ciltis atkrita, un tādēļ tiem tika nodrošināta kalpošana svētajā vietā, kā rezultātā lāsts pārvērtās svētībā.

Vislielākās pirmdzimtības svētības pārgāja uz Jūdu. Šī vārda nozīme - “slava, teikšana” — atklājas cilts pravietiskajā stāstā.

[236] “Jūda, tu tas esi — tevi teiks tavi brāļi, tava roka būs uz kakla taviem ienaidniekiem, tavā priekšā klanīsies tava tēva bērni. Jūda ir jauns lauva, no laupījuma tu esi pacēlies, mans dēls; viņš nometies guļ; kā lauva un kā lauvas māte, kas viņu traucēs? Scepteris nezudīs no Jūdas, ne valdības zizlis no viņa kājām, kamēr Miers nāks, un Viņam paklausīs tautas.” (Pēc Glika tulk.)

Lauva, meža ķēniņš, ir piemērots ainojums šai ciltij, no kuras nāca Dāvids un Dāvida Dēls, patiesais “Lauva no Jūda cilts”, kuram beidzot pakļausies visas varas, un visas tautas dos Viņam godu.

Lielākajai savu bērnu daļai Jēkabs pasludināja laimīgu nākotni. Beidzot pienāca Jāzepa kārta, un tēva sirdī kūsāja jūtu pārbagātība, izlūdzoties svētību pār Jāzepa galvu, “kas tika atšķirts starp brāļiem”.

“Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. Strēlnieki cēla nemieru. Viņi raidīja uz viņu bultas, karoja ar viņu, tomēr viņa loks nelūza, un vingras palika viņa rokas. To darīja Jēkaba stiprums, viņa gans — Israēla klints. No tavu tēvu Dieva nāk tev palīdzība, no Visuvarenā, kas tevi ir svētījis ar debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem, ar svētībām, kas nāk no mātes krūtīm un no mātes klēpja. [237] Tava tēva svētības, kas ir pārākas par seno kalnu svētībām un pakalnu godību, tās lai ir pār Jāzepa galvu un pār izraudzītā galvu starp brāļiem.”

Jēkabs savā dzīvē bija dziļu un kvēlu jūtu cilvēks; viņa mīlestība uz dēliem saglabājās stipra un maiga, un mirstot izteiktajā liecībā nebija partejiskuma vai dusmu izpausmju. Viņš tiem visu bija piedevis un tos visus mīlēja. Viņa tēvišķā pieķeršanās būtu izpaudusies tikai pamudinājuma un iedrošinājuma vārdos, bet pār viņu nāca Dieva spēks, un praviešu Gara iespaidā viņš bija spiests teikt patiesību, lai cik sāpīga tā arī nebūtu.

Izteicis savas pēdējās svētības, Jēkabs atkārtoja pavēli par savu apbedīšanas vietu: “Es tagad piepulcēšos savai tautai. Aprociet mani pie maniem tēviem tanī alā (..), kas atrodas Makpelas tīrumā. (..) Tur viņi aprakuši Ābrahāmu un Sāru, tur viņi aprakuši arī Īzaku un Rebeku, tā sievu, un tur es esmu apracis Leu.” Tā ar savas dzīves pēdējo novēlējumu viņš apliecināja ticību Dieva apsolījumiem.

Jēkaba beidzamie dzīves gadi bija kā mierīgs vakars pēc darba un rūpju pilnas dienas. Laika gaitā pār viņa ceļu bija savilkušies tumši mākoņi, tomēr saule norietēja pie skaidrām debesīm, padarot gaišu viņa pēdējo atvadīšanās stundu. Svētie Raksti saka: “(..) un vakarā būs vēl gaisma.” (Cak. 14:7) “Glabā skaidru sirdi un dzenies pēc taisnības, jo miera cilvēkam beidzot labi klāsies.” (Ps. 37:37)

Jēkabs bija izdarījis noziegumu un smagi cietis. Sākot no dienas, kad lielais grēks lika bēgt projām no tēva telts, viņam par daļu tika piešķirti daudzi pūļu, rūpju un ciešanu pilni gadi. Viņš bija svešinieks, bez dzimtenes, šķirts no mātes, kuru nekad vairs neredzēja; septiņus gadus strādāja par mīļoto sievieti, bet tika piekrāpts, un pilnus divdesmit gadus pavadīja skopa un mantkārīga radinieka kalpībā. Viņš redzēja, kā vairojas bagātība un kā uzaug dēli, bet dzīvoja bez prieka šajā ķildīgajā un sašķeltajā ģimenē; bija dziļi apbēdināts savas meitas apkaunojuma un tās brāļu atriebības dēļ; skuma par Rahēles nāvi, par nedabīgo Rūbena pārkāpumu un Jūdas grēku; [238] un tad vēl briesmīgā krāpšana un ļaunums, kas notika ar Jāzepu, — lūk, cik gara un tumša izrādījās šo bēdīgo notikumu uzskaite, kas slīdēja gar viņa acīm. Atkal un atkal tam nācās pļaut kādreizējā pārkāpuma augļus. Arvien no jauna viņš redzēja, ka dēlos atkārtojas tie grēki, kuros viņš pats bija vainīgs. Bet, lai cik rūgta bija šī skola, tā savu uzdevumu izpildīja. Lai cik sāpīga bija pārmācība, tā tomēr atnesa “taisnības miera augļus”. (Ebr. 12:11)

Inspirācija godīgi norāda uz lielo cilvēku kļūdām, uz to cilvēku nepilnībām, kuru dzīvē sevišķā mērā atklājās Dieva labvēlība; tiešām, viņu vainas tiek attēlotas pat sīkāk nekā to labās īpašības. Šis apstāklis daudziem liek brīnīties un neticīgajiem ir devis iemeslu zoboties par Bībeli. Bet tā ir viena no iespaidīgākajām liecībām par Svēto Rakstu patiesīgumu, ka tie neizskaistina lietas būtību un nenomaskē grēka galvenās iezīmes. Cilvēku prāti ir tik aizspriedumaini, ka to vēsturiskie tēlojumi nespēj iztikt bez partejiskuma. Ja Bībeli būtu sarakstījušas personas, kuras nevada Dieva Gars, tad šo godājamo vīru raksturi katrā ziņā būtu attēloti daudz labvēlīgākā gaismā. Bet mums, lūk, par viņu piedzīvojumiem ir pieejami patiesi ziņojumi.

Cilvēki, kuriem Dievs ir parādījis žēlastību un uzticējis lielu atbildību, dažkārt, kārdināšanu pārspēti, ir grēkojuši, līdzīgi mums, kas šodien cīnāmies, svārstāmies un bieži maldāmies. Viņu dzīve mūsu priekšā atvērta ar visām kļūdām un aplamībām tiklab mūsu iedrošināšanai, kā arī brīdināšanai. Ja tie būtu attēloti kā nekļūdīgi, tad mēs ar savu grēcīgo dabu cilvēcisko vājību un neveiksmju dēļ nonāktu izmisumā. Bet redzot, ka citi tāpat ir cīnījušies drosmi atņemošos apstākļos, kādos bieži nokļūstam mēs, redzot, ka tie ir krituši kārdināšanās, līdzīgi mums, un tomēr atkal saņēmušies un Dieva žēlastībā panākuši uzvaru, mēs savā cīņā pēc taisnības tiekam no jauna iedrošināti un paskubināti. Kaut arī dažkārt stipri aizkavēti, tie atkal ir atraduši drošu pamatu savām kājām un saņēmuši Dieva svētības,— un līdzīgi Kristus spēkā par uzvarētājiem varam kļūt arī mēs. Viņu dzīves stāsts mums var noderēt par brīdinājumu. Tas rāda, ka Dievs nekādā gadījumā neattaisnos grēku. Viņš to uzrāda saviem vislabākajiem cilvēkiem un izturas pret viņiem tikpat stingri, kā pret tiem, kam uzticēts mazāk gaismas un mazāk atbildības.

Pēc Jēkaba apbedīšanas Jāzepa brāļu sirdi atkal mocīja [239] bailes. Neskatoties uz lielo laipnību, ar kādu viņš tiem nāca pretī dažādās dzīves situācijās, savas vainas apziņa tos darīja nemierīgus un aizdomu pilnus. Varbūt viņš tikai atlika savu atriebību aiz uzmanības pret tēvu, bet tagad pār tiem nāks sods. Viņi neuzdrošinājās paši pie tā rādīties, bet sūtīja ziņu: “Tā tavs tēvs to ir pavēlējis, pirms nāves sacīdams, sakiet tā Jāzepam: “Piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, jo tie tev darījuši ļaunu! Tādēļ tagad piedod mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!” Šī vēsts Jāzepu aizkustināja līdz asarām un, tā iedrošināti, viņa brāļi paši nāca un nometās viņa priekšā zemē, sacīdami: “Redzi, mēs tev gribam būt kalpi.” Jāzepa mīlestība uz brāļiem bija dziļa un nesavtīga, un viņam kļuva skumji, redzot, ka tie varēja domāt, it kā viņš tiem gribētu atriebties. “Nebīstieties, “ viņš sacīja, “vai tad es esmu Dieva vietā? Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai panāktu, kas šodien redzams: daudzus ļaudis saglabāt dzīvus. Nebīstieties, es gādāšu par jums un jūsu bērniem.”

Jāzepa dzīve sniedz zināmu priekšstatu par Jēzus dzīvi. Skaudība Jāzepa brāļus dzina pārdot viņu par vergu, jo tā tie cerēja panākt, lai viņš nekļūtu lielāks par tiem. Un kad viņš bija aizvests uz Ēģipti, tie sev glaimoja, ka vairs nav jāraizējas par viņa sapņiem, ka tagad ir novērstas visas to piepildīšanās iespējas. Bet Dievs viņu rīcību izlietoja tieši to notikumu labā, kurus tie bija centušies aizkavēt. Tāpat jūdu priesteri un vecaji bija greizsirdīgi uz Kristu un baidījās, ka Viņš ļaužu uzmanību pievērsīs sev un tiem vairs nebūs agrākās ievērības. Tie Jēzu nonāvēja, lai aizkavētu Viņam kļūt par ķēniņu, bet panāca tieši to, no kā bija baidījušies.

Ar verdzību Ēģiptē Jāzeps kļuva par savas ģimenes glābēju, tomēr šis apstāklis nemazināja viņa brāļu grēku. Tāpat arī Kristus krustā sišana darīja Viņu par cilvēces Pestītāju un visas pasaules Valdnieku, bet Viņa slepkavu noziegums bija tikpat briesmīgs, kā tad, ja dievišķās Aizgādības roka nebūtu šos notikumus izvērtusi sev par godu un cilvēkiem par svētību.

Kā Jāzepu brāļi pārdeva pagāniem, tā Kristu viens māceklis pārdeva Viņa nāvīgākajiem ienaidniekiem. [240] Jāzepu viņa tikumu dēļ nepatiesi apsūdzēja un iemeta cietumā; tāpat Kristus tika nicināts un atmests, jo Viņa taisnā, pašaizliedzīgā dzīve pati par sevi jau norāja grēku, un, lai gan Viņš neko ļaunu nebija darījis, tomēr uz viltus liecību pamata tika notiesāts. Un Jāzepa pacietība un lēnprātība, ciešot netaisnību un apspiešanu, viņa labprātīgā gatavība piedot un cēlā labvēlība pret nežēlīgajiem brāļiem ir zināms Kristus attēls, jo arī Viņš nekurnēdams pacieta bezdievīgo cilvēku ļaunumu un izsmieklu un piedeva ne tikai saviem slepkavām, bet arī visiem tiem, kas ir nākuši pie Viņa, atzīstot grēkus un meklējot piedošanu.

Pēc tēva nāves Jāzeps dzīvoja vēl piecdesmit četrus gadus. Viņš redzēja Ēfraima bērnus līdz trešajai paaudzei. Arī Mahīra, Manases dēla bērni “piedzima Jāzepa klēpī”. Viņš vēroja savas tautas uzplaukumu, ka tiem viss labi padevās; un visus šos gadus nešaubīgi ticēja, ka dievišķā roka ievedīs Israēlu Apsolītajā zemē.

Jūtot, ka šīs zemes dzīve tuvojas beigām, viņš aicināja pie sevis visus tuviniekus. Lai cik godināts Jāzeps bija faraona zemē, tomēr Ēģipte viņam bija tikai trimda; un ar pēdējo darbu tas apliecināja, ka viņa liktenis saistīts ar Israēlu. Viņa pēdējie vārdi bija: “Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.” Tādēļ viņš no Israēla bērniem pieprasīja svinīgu zvērestu, lai tie viņa kaulus ņemtu līdzi uz Kānaānas zemi.

“Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptes šķirstā.”

Atgādinādams Jāzepa pēdējos vārdus, šis šķirsts nākamo grūto gadsimtu laikā Israēlam liecināja, ka tie Ēģiptē atrodas tikai kā piemājotāji, un lika cerībā raudzīties uz Apsolīto zemi, jo viņu atbrīvošanas laikam noteikti jānāk.