Pravieši un ķēniņi

Ievads

Visai Ābrahāma pēcnācēju, izredzētās tautas vēsturei ir milzīga, sevišķi svarīga nozīme. Galvenokārt tāpēc, ka tā atklāj Dieva izcilā rakstura daudzpusību – Viņa bezgalīgo līdzjūtību, pilnīgo taisnību un neierobežoto gudrību, neizmērojamo spēku un mūžīgo mīlestību.

Tomēr neviens posms šajā vēsturē nav tik interesants kā tas, ko apskata šī grāmata – no laika, kad Israēla valsti vainagoja laicīgā godība, līdz trimdai un valsts atjaunošanai.

Grāmatas nolūks nav sniegt sīku tā laika notikumu hroniku, ne arī sistemātisku vēsturisku atskaiti. To dažādos laikos ir darījuši citi autori. Grāmatas mērķis ir panākt kaut ko daudz ievērojamāku – vērst uzmanību uz plašajām morālajām atziņām, kas izriet no Israēla tautas uzvarām, sakāves, atkrišanas, gūstniecības un reformācijas, un panākt, lai šīs mācības pārbaudījumu brīžos kļūtu par praktisku palīdzību ikvienam, atklājot Dieva mīlestības un žēlastības pilnību visās attiecībās un rīcībā ar stūrgalvīgajiem un pretī runājošajiem ļaudīm.

Grāmatas sākums vēsta par vienotu, plaukstošu Israēla valsti ar krāšņu templi, kā patiesā Dieva pielūgšanas centru visā pasaulē. Tad seko sadalīšanās, un desmit ciltis savas neuzticības dēļ pēc kāda laika nonāk trimdā.

Runājot par dažādiem, labiem un ļauniem valdniekiem, mums rādīti Jūdas valsts mainīgie panākumi, līdz mēs arī to atrodam gūstā, un tās bērnus raudam pie Eifratas ūdeņiem, kur viņi savas kokles ir pakāruši vītolos, bet ar acīm skumji veras izpostītās Jeruzālemes virzienā.

Mums stāstīts par ļaužu pagaidu uzturēšanos Babilonijā, par svētiem cilvēkiem un praviešiem, par atbrīvošanas vēsti, kas ietverta atklāsmē par varenas zemes valdnieku, par ceļojumu uz Jeruzālemi, par dievnama atjaunošanu, kas norisinājās dievišķā vadībā, un tautas atgriešanos savā zemē.

Grāmatā ļoti daudz runāts par lieliem raksturiem, – par gudro Salamanu, kura plašās zināšanas tomēr nepasargāja sirdi no pārkāpumiem; par viltīgo un tālredzīgo Jerobeāmu un viņa rīcības ļaunajām sekām; par ticības spēka pilno Eliju, kam nav ciltsrakstu, bet ir uzdevums un vēsts; par miera un dziedināšanas pravieti Elīsu, briesmīgo un ļauno Akasu, kautro un labsirdīgo Ecehiēlu, Dieva mīļoto Daniēlu, bēdu pravieti Jeremiju, un valsts atjaunošanas praviešiem Hagaju, Cakariju un Maleahiju. Aiz tiem visiem saskatāms godībā nepārspējamais nākotnē gaidāmais Ķēniņš, Dieva Jērs, Dieva vienpiedzimušais Dēls, kurā mūžīgu piepildījumu atrod visa upuru kalpošana, taisnība un miers.

Grāmata atklāj negrozāmos Dieva plānus. Ja arī Kunga ļaudis kļūst neuzticīgi laimi nesošā Evaņģēlija sniegšanā pasaulei, tomēr tas izplatās jo plaši, kā uz spārniem. Kas par to, ka viņi atrodas gūstā Bābelē? Nedaudzu uzticīgā liecība ierosina lielās Babilonijas valdnieku ar ķēnišķīgu uzsaukumu pasludināt patiesā Dieva atzīšanu visai pasaulei. Beidzoties gūstniecībai, atbrīvošanas vēsti sniedz Persijas valdnieks Kīrs. Ja Dievs grib, tad Viņš savas tautas rīcībā var nodot citu valstu bagātību un spēku.

Tā mums tiek dota iespēja iepazīties ar Dieva plānu no ēnas līdz īstenībai; no laicīgiem vadoņiem līdz dievišķam Ķēniņam; no paejošas slavas līdz mūžīgai un nevīstošai godībai; no mirstīgiem cilvēkiem, kas grēko un iet bojā, līdz ļaudīm, kas taisni savā Dievā un ir sagatavoti dzīvei nemirstībā.

Mēs lūdzam Dievu, lai šī grāmata, kuras sarakstītāja nomira, kad pēdējās nodaļas tika sagatavotas iespiešanai, un par ko mēs no sirds skumstam, varētu tikt svētīta līdzīgi citām šīs pašas autores grāmatām, darot daudzas dārgas dvēseles par patiesā un vienīgā Dieva pielūdzējām.

Izdevēji.

Kunga vīna dārzs

[15] Lai visi zemes iedzīvotāji saņemtu Debesu labākās dāvanas, Kungs izaicināja Ābrahāmu no viņa elkus pielūdzošajiem radiem un pavēlēja dzīvot Kānaānā. “Es tevi darīšu par lielu tautu,” Viņš sacīja, “Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.” (1. Moz. 12:2) Ābrahāmu aicināja augstam goda pilnam uzdevumam – kļūt par tēvu ļaudīm, kuriem vairākus gadsimtus bija jāuzglabā un jāsargā pasaulei sniegtā Dieva patiesība, lai visas tautas ar to varētu iepazīties un tikt svētītas ar apsolītā Mesijas atnākšanu.

Cilvēki gandrīz bija pazaudējuši atziņu par patieso Dievu. Viņu prātu bija aptumšojusi kalpošana elkiem. Kunga baušļus, kuri ir svēti, taisni un labi, ļaudis pūlējās atvietot ar likumiem, kas atbilstu pašu nekrietnās, savtīgās sirds nolūkiem. Tomēr Kungs savā žēlastībā cilvēkus neizdeldēja. Viņš tos centās iepazīstināt ar sevi, šim nolūkam izmantojot draudzi. [16] Viņš vēlējās, lai pamatlikumi, kas atklātos draudzē, atjaunotu cilvēkos Dieva morālo līdzību.

Virs zemes vajadzēja paaugstināt Dieva bauslību un uzturēt Viņa autoritāti. Šo lielo un cēlo darbu paredzēja Israēla namam. Kungs tos atšķīra no pasaules, lai tiem uzticētu svētu uzdevumu. Viņš tos darīja par savu likumu uzglabātājiem, lai tādā veidā cilvēkos uzturētu dzīvu atziņu par sevi. Tā Debesu gaismai vajadzēja spīdēt pasaules tumsā, bija jādzird balss, kas aicina visus ļaudis atgriezties no elkiem, lai kalpotu Dzīvajam Dievam.

“Ak Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku?” “Viņš sūtīja Mozu, savu kalpu, un Āronu, ko Viņš bija izraudzījis. Tie darīja brīnuma zīmes viņu starpā un brīnumus Hama zemē.” “Viņš apsauca Niedru jūru, tā kļuva sausa, un Viņš vadīja viņus caur dziļumiem kā pa sausu zemi.” (2. Moz. 32:11; Ps. 105:26,27; 106:9) Viņš tos atbrīvoja no verdzības, lai ievestu labā zemē, kuru Viņš bija sagatavojis tiem par patvērumu no ienaidniekiem. Viņš tos vadīja pie sevis un apskāva savām Mūžīgajām Rokām. Pateicībā par Viņa laipnību un žēlastību tiem vajadzēja paaugstināt Viņa Vārdu un darīt to godājamu virs zemes. [17]

“Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, un Jēkaba un Viņa mantības mēraukla. Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas tuksnesī; Viņš to glabāja un par viņu gādāja, un Viņš to sargāja kā savu acuraugu. Kā ērglis, kas savus bērnus vedina no ligzdas, kas izpleš savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem. Tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar viņu.” (5. Moz. 32:9-12) Tā Viņš israēliešus vilka pie sevis, lai tie dzīvotu Visaugstākā patvērumā. Kā izredzēta tauta tie brīnišķīgi tika sargāti tuksnesī un beidzot ievesti Apsolītajā zemē.

Izmantojot tēlainu stāstījumu, Jesaja ar aizkustinošu patosu aino Israēla aicinājumu un audzināšanu, lai tie pasaulē varētu iziet kā Jehovas pārstāvji, auglīgi ikkatrā labā darbā:

“Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirdsdrauga dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija vīnadārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīnakoka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izcirta vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus (..).” (Jes. 5:1,2)

Ar izredzēto tautu Kungs bija plānojis sniegt svētības visai [18] cilvēcei. “Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams,” ziņo pravietis, “un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds.” (Jes. 5:7)

Israēlam uzticēja Dieva Vārdu. Kā sēta tos apņēma Kunga likumu priekšraksti, Viņa bauslība, Viņa mūžīgās patiesības, taisnības un skaidrības pamatlikumi. Paklausot šīm pamācībām, tie būtu pasargāti, jo tā tiktu novērsta tautas pašiznīcināšanās grēcīgos ieradumos. Kā torni dārzā Kungs zemes vidienē novietoja savu Svēto templi.

Ļaužu Skolotājs bija Kristus. Kā Viņš ar tiem bija uzturējies tuksnesī, tā Viņam joprojām vajadzēja palikt to Vadonim un Padomdevējam. Teltī un dievnamā Viņa godība mājoja Vissvētākajā vietā virs Žēlastības krēsla. Viņš to labā pastāvīgi atklāja savas mīlestības un pacietības bagātības.

Ar Mozus starpniecību Kungs tiem darīja zināmus savus nodomus un skaidri izteica viņu labklājības noteikumus. “Jo tu esi Tam Kungam, savam Dievam, svēta tauta; tevi tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam kļūtu par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien ir virs zemes.” (5. Moz. 7:6)

“Šodien tu esi tam Kungam sacījis, lai Viņš ir tev par Dievu un ka tu staigāsi visos Viņa ceļos, turēsi Viņa likumus, Viņa baušļus un Viņa tiesas un klausīsi Viņa balsij. Un tas Kungs tev šodien ir sacījis, ka tu Viņam esi par īpašuma tautu, kā Viņš to bija teicis, un ka tu turi visus Viņa baušļus. Un ka Viņš tevi augstu cels pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, [19] ka tu būtu pagodināta, slavināta un teikta un būtu par svētu tautu tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš ir sacījis.” (5. Moz. 26:17-19)

Israēlam bija jāieņem viss no Kunga norādītais zemes apgabals. Tautas, kas atteicās pielūgt patieso Dievu un Tam kalpot, vajadzēja izdzīt. Tomēr Kungam bija nolūks Israēla ļaužu dzīvē atklāt savu raksturu un tādā veidā cilvēkus vilkt pie sevis. Evaņģēlija aicinājumu vajadzēja sniegt visai pasaulei. Ar upuru pienešanu dievkalpojumos tautu priekšā pienācās paaugstināt Kristu, lai visi, kas Viņu uzlūkotu, dzīvotu. Ikvienam, kas līdzīgi kānaānietei Rahabai vai moābietei Rutei novērstos no elkiem un pielūgtu patieso Dievu, vajadzēja pievienoties Viņa izredzētajai tautai. Israēlam pieaugot, tie paplašinātu robežas, līdz aptvertu visu pasauli.

Bet senais Israēls Dieva nodomus nepiepildīja. Kungs saka: “Es tevi dēstīju kā labu auglīgu zaru, īstu vīnakoku. Ak, kā tu esi pārvērties par svešu meža vīnakoka atvasi!” “Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus.”

“Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un Manu vīnadārzu! Kas tad Man vēl bija ko darīt savā vīnadārzā. Ko Es nebūtu darījis? [20] Kāpēc gan Es gaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas? Es jums teikšu, ko es darīšu ar savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod. Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds. Viņš sagaida taisnu tiesu, bet redzi, izlej asinis, taisnīgumu, bet redzi, atskan vaimanas!” (Jer. 2:21; Hoz. 10:1; Jes. 5:3-7)

Ar Mozus starpniecību Kungs jau iepriekš paziņoja arī neuzticības sekas. Atsakoties turēt Viņa derību, tie paši sev pārtrauks dievišķās dzīvības plūsmu un nevarēs vairs saņemt Dieva svētības. Laiku pa laikam šo brīdinājumu ievēroja, un tad pār jūdiem un no viņiem uz apkārtējiem ļaudīm izlējās bagātas svētības. Bet daudz biežāk tie savā dzīvē Dievu aizmirsa un nesaskatīja augsto priekšrocību būt par Kunga pārstāvjiem. Viņi nolaupīja Tam piederošo kalpošanu un liedza citiem cilvēkiem reliģisku vadību un svētu piemēru. Viņi gribēja piesavināties vīnadārza augļus, pār kuriem tie bija iecelti vienīgi kā pārvaldnieki. Viņu savtība un kāre pēc mantas izraisīja nicināšanu pat pagānos. [21] Tas citām tautām neļāva pareizi izprast Dieva raksturu un Viņa valsts likumus.

Dievs savus ļaudis pacieta un panesa Tēva mīlestībā. Viņš pie tiem darbojās, gan dodams, gan atraudams zināmas svētības. Viņš pacietīgi atklāja to pārkāpumus un lēnprātīgi gaidīja uz grēku nožēlu. Tika sūtīti pravieši un vēstneši, lai tautai rādītu tās pienākumu pret Kungu, bet šos spriest spējīgos un garīga spēka pilnos vīrus neuzņēma un pret tiem izturējās kā pret ienaidniekiem. Vīnadārza pārvaldnieki tos vajāja un nogalināja. Tad Dievs sūtīja vēl citus vēstnešus, bet tos sagaidīja ar vēl lielāku naidu.

Gūstniecības laikā atrautā dievišķā labvēlība daudzus vadīja pie nožēlas un labošanās, tomēr, atgriezusies Apsolītajā zemē, jūdu tauta atkārtoja iepriekšējo paaudžu kļūdas un nonāca ar apkārtējām tautām politiskās nesaskaņās. Praviešus, ko Dievs sūtīja novērst valdošo ļaunumu, uzņēma tāpat kā agrākos laikos, ar nicinājumu un aizdomām. Tā no gadsimta gadsimtā vīnadārza turētāji pavairoja savus noziegumus.

Labo vīnakoku, ko dievišķais dārza Īpašnieks iedēstīja Palestīnas kalnos, israēlieši noniecināja un beidzot izmeta pār vīnadārza mūri. Tie to salauza un samīdīja zem kājām, [22] cerot, ka ir iznīcinājuši uz visiem laikiem. Īpašnieks vīnakoku paņēma un paslēpa ļaužu skatam. Viņš to atkal iedēstīja, tikai mūra otrajā pusē un tādā veidā, ka stumbrs vairs nebija redzams. Stīgas gan noliecās pār mūri un zariņus varēja uzpotēt, bet piekļūt stumbram vai nodarīt tam ko ļaunu vairs nebija iespējams.

Šodien virs zemes esošajai Dieva draudzei – Viņa vīnadārza sargiem – praviešu dotās brīdinājuma vēstis ir sevišķi vērtīgas, jo tās izskaidro Kunga mūžīgos nodomus ar cilvēci. Praviešu mācībās nepārprotami atklāta Dieva mīlestība pret kritušo cilvēci, kā arī tās atpestīšanas plāns. Ziņojumi par Israēla aicināšanu, par šīs tautas sekmēm un kļūdām, par dievišķās labvēlības atgūšanu un vīnadārza Kunga atmešanu, tāpat kā laikmetu plāns, ko piepilda uzticīgais atlikums, saņemot visus derības apsolījumus – ir temati, ko Dieva vēstneši snieguši Viņa draudzei visos aizgājušajos gadsimtos. Arī mūsdienu vēsts draudzei, tiem, kas uzticīgi kopj Viņa Vīnadārzu, ir tā pati, par ko runāja senatnes pravieši. “Tai dienā sacīs: “Jauks vīnadārzs! Dziediet par to! Es, tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienmēr. Lai neviens to neaizskartu, Es to sargāju dienu un nakti.” (Jes. 27:2,3)

Lai Israēls cer uz Dievu! Dārza Kungs tagad no visām tautām, ciltīm un ļaudīm sakrāj dārgos augļus, kurus tik ilgi gaidījis. Drīz Viņš nāks pie savējiem. Tai līksmajā dienā beidzot piepildīsies Viņa mūžīgais nodoms ar Israēla namu.

“Nākamā laikā Jēkabs laidīs saknes un Israēls zaļos un ziedēs, un tie pildīs zemes virsu ar augļiem un labklājību.” (Jes. 27:6)

No spēka uz vājumu

“Tā saka tas Kungs: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka tas Kungs.”” (Jer. 9:22,23)

1. Salamans

[25] Dāvida un Salamana valdīšanas laikā Israēla valsts starp tautām kļuva arvien stiprāka un tai bija daudz izdevību izplatīt spēcīgu iespaidu par labu patiesībai un taisnībai. Jehovas Vārds tika paaugstināts un godāts. Pavērās jauka iespēja piepildīt nodomu, kura dēļ Israēlu ieveda Apsolītajā zemē. Šķirošās barjeras bija nolauztas, un patiesības meklētāji no pagānu zemēm nekad neaizgāja mājās neapmierināti. Ļaudis atgriezās, un Dieva draudze uz Zemes paplašinājās un uzplauka.

Salamanu svaidīja un pasludināja par ķēniņu viņa tēva Dāvida dzīves pēdējos gados, kad tas atteicās no troņa par labu dēlam. Salamana dzīves un valdīšanas sākums bija gaišu cerību pilns, un Kungs vēlējās, lai viņš ietu no spēka uz spēku, no godības uz godību, arvien jo vairāk tuvodamies Dieva rakstura līdzībai, un tādā veidā iedvesmotu savus ļaudis piepildīt svēto uzdevumu – būt par dievišķās patiesības nesējiem un uzturētājiem.

Dāvids zināja, ka Dieva augstais nodoms ar Israēlu [26] var īstenoties tikai tad, ja valdnieki un ļaudis nenogurstoši centīsies sasniegt tiem nosprausto mērķi. Viņš saprata, ka tā uzdevuma veikšanai, ar kuru Kungs bija pagodinājis viņa dēlu, jaunajam valdniekam vajadzēs būt ne tikai karavīram, valstsvīram un pavēlniekam, bet arī krietnam, labam cilvēkam, taisnības skolotājam un uzticības piemēram.

Ar maigu nopietnību Dāvids paskubināja Salamanu uz vīrišķību un cēlumu, uz žēlsirdību un laipnību pret saviem padotajiem, lai visās attiecībās ar pasaules tautām tas pagodinātu Dieva Vārdu un atklātu svētuma skaistumu. Daudzie pārbaudījumi un ievērojamie piedzīvojumi, kuros Dāvids pats bija apguvis cēlāko tikumu vērtību, ierosināja viņu mirstot dot Salamanam padomu: “(..) Israēla klints man ir sacījusi: pār cilvēkiem taisnīgi valda tas, kas valda Dieva bijībā, – viņš ir kā rīta gaisma, kā rīta saule, kas atspīd skaidrā rītā, kad pēc lietus zaļā zelmeņa asni dīgst no zemes.” (2. Sam. 23:3,4)

Ak, kas tā Salamanam bija par izdevību! Ja viņš būtu sekojis sava tēva dievišķās iedvesmas pamācībām, tad viņa valdīšanas laiks būtu taisnīgs un līdzinātos 72. psalmā sniegtajam aprakstam:

“Dievs, piešķir savu taisnīgo tiesneša spēju ķēniņam

Un savu taisnīgumu ķēniņa dēlam,

Lai viņš tiesā Tavu tautu taisnībā

Un Tavus mazos ļaudis pēc tiesas. (..)

Lai Viņš nolaižas lejup kā lietus uz nopļautām pļavām,

Kā lietusgāze, kas zemi slacina!

Lai viņa laikā zeļ taisnīgais

Un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nespīdēs!

Lai viņš valda no jūras līdz jūrai,

Un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem! (..) [27]

Taršišas ķēniņi un jūras salu ķēniņi lai nes dāvanas;

Sabas un Šebas ķēniņi lai dod nodevas.

Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi,

Visas tautas lai viņam kalpo!

Jo viņš glābj nabagu, kas kliedz,

Cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. (..)

Viņa vārds lai paliek mūžīgi!

Kamēr saule spīd, lai ir dzīvs viņa vārds,

Un viņā lai svētību rod visas tautas,

Lai viņu par laimīgu teic visas zemes ciltis!

Slavēts lai ir Dievs tas Kungs, Israēla Dievs,

Kas vienīgais dara brīnumus!

Lai mūžīgi slavēts Viņa godības Vārds,

Un Viņa godība lai piepilda visu zemi!

Āmen! Āmen!”

Jaunībā Salamans izvēlējās Dāvida ieteikto ceļu, un daudzus gadus staigāja taisnībā. Viņa dzīve iezīmējās ar noteiktu paklausību Dieva pavēlēm. Savas valdīšanas sākumā Viņš ar valsts padomniekiem devās uz Gibeonu, kur atradās kādreiz tuksnesī celtā telts. Tur viņš ar izvēlētiem padomdevējiem, ar “virsniekiem pār tūkstošiem un simtiem’”, ar “tiesnešiem” un “visiem Israēla lielkungiem, tēvu namu virsniekiem” vienprātīgi upurēja Dievam un pilnībā svētījās Kunga darbam. Nedaudz aptverot valdnieka pienākumu svarīgo nozīmi, Salamans saprata, ka, lai pienācīgi varētu veikt savu uzdevumu, nesot smagās atbildības nastas, tad ir jāmeklē [28] vadība no visas Gudrības Avota. Tādēļ tas mudināja savus padomniekus līdz ar viņu sirsnīgi meklēt pārliecību, ka Dievs tos pieņem.

Pāri par visiem laicīgajiem labumiem ķēniņš ilgojās pēc gudrības un izpratnes izpildīt Kunga doto uzdevumu. Viņš vēlējās, lai tam būtu spējas ātri spriest, lai būtu cēla sirds un maigs gars. Tad Kungs naktī parādījās Salamanam sapnī un sacīja: “Saki man, ko lai Es tev dodu.” Savā lūgšanā jaunais nepiedzīvojušais valdnieks izteica lielo bezpalīdzību un ilgas pēc atbalsta.

““Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. Un tagad tu, Kungs, mans Dievs, esi savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. Un tavs kalps atrodas tavas tautas vidū, kādu tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. Un tādēļ dod savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?” Un šis vārds patika tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis.” (1. Ķēn. 3:7-10)

“Tāpēc, ka tu esi izlūdzies šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā. Un, ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl arī pagarināšu tava mūža dienas. ” (1. Ķēn. 3:11-14; 2. Laiku 1:7-12)

[30] Dievs apsolīja, ka Viņš būs ar Salamanu, kā savā laikā bijis ar Dāvidu. Ja ķēniņš staigās Kunga priekšā taisni, ja viņš pildīs Kunga pavēles, tad viņa troni nostiprinās un viņa valdīšana Israēlu paaugstinās par gaismu apkārtējām tautām, kas teiks: ”Tiešām, šī lielā tauta ir sapratīga un gudra tauta.” ( 5. Moz. 4: 6)

Salamana lūgšana pie senā Gibeonas altāra rāda viņa pazemību un stipru vēlēšanos godāt Dievu. Viņš atzina, ka bez Kunga palīdzības ir tik bezpalīdzīgs kā mazs bērns un nespēj izpildīt tam uzlikto atbildību. Viņš saprata, ka tam trūkst skaidras izpratnes spēju, un tāpēc savā lielajā vajadzībā meklēja gudrību pie Dieva. Viņa sirdī nemājoja savtīga tieksme iegūt zināšanas, kas to paaugstinātu pār citiem. Viņš tikai vēlējās uzticīgi izpildīt uzliktos pienākumus, tāpēc ilgojās pēc dāvanas, kas to darītu spējīgu savā valdīšanā pagodināt Kungu. Salamans nekad nebija tik bagāts, tik gudrs un tik patiesi liels kā tad, kad apliecināja: “Es vēl esmu jauns zēns. Kas nezina, kā iziet un kā ienākt.”

Tiem, kas tagad ieņem atbildīgas vietas, vajadzētu censties izprast atziņas, ko satur Salamana lūgšana. Jo augstākā stāvoklī kāds cilvēks atrodas, jo lielāku atbildību tas nes, jo plašāks būs viņa izplatītais iespaids un ietekme, un tāpēc jo lielāka nepieciešamība, lai šis cilvēks izjustu savu atkarību no Dieva. Tam vienmēr jāatceras, ka līdz ar aicinājumu darbā ir izteikts aicinājums staigāt uzmanīgi un apdomīgi citu cilvēku priekšā. Kunga klātbūtnē viņam vienmēr jāpaliek kā māceklim. Stāvoklis vai amats nedod rakstura svētumu. Patiesi liels cilvēks kļūst godājot Dievu un paklausot Viņa pavēlēm. [31]

Tas Dievs, kuram mēs kalpojam, neuzlūko cilvēka vaigu. Viņš, kas Salamanam piešķīra gudrību un asas uztveres spējas, arī šodien ir labprātīgs saviem bērniem dot šo pašu svētību. “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk. 1:5) Ja kāds “nastu nesējs” pēc gudrības ilgojas vairāk kā pēc bagātības, varas vai slavas, tas noteikti nepievilsies. Tāds no Lielā Skolotāja mācīsies ne tikai to, kas darāms, bet arī, kā to padarīt, lai Kungs viņa darbu varētu atzīt par labu.

Tik ilgi, kamēr cilvēks, ko Dievs apveltījis ar izpratni un spējām, būs svētījies Kungam, tas netieksies pēc augsta stāvokļa un nemeklēs iespēju valdīt vai kontrolēt citus. Dabīgi, ka atbildības būs jāuzņemas, bet tā vietā, lai dzītos pēc virsvaldības, patiess vadītājs lūgs pēc saprotošas sirds, lai spētu izšķirties starp labo un ļauno.

Vadītāju dzīves ceļš nav viegls, tāpēc katrās grūtībās tiem vajadzētu saskatīt aicinājumu iet lūgšanā pie Dieva. Lai tie nekad nenokavē meklēt padomu pie lielā gudrības Avota, tad, Meistara stiprināti un apgaismoti, viņi spēs pastāvēt pret nesvētiem iespaidiem un atšķirt pareizo no nepareizā, labo no ļaunā. Tie atzīs to, ko Kungs atzīst, un nopietni cīnīsies pret nepareizu principu ieviešanu Viņa darbā.

Dievs deva Salamanam gudrību, ko tas vēlējās pāri par bagātību, godu un ilgu mūžu. Tika apmierināts viņa lūgums pēc asām uztveres spējām, augstsirdības un maiga gara. [32] “Un Dievs deva Salamanam gudrību un dziļu izpratni un tik daudz bagātu atziņu, cik smilšu jūrmalā. Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība. Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki (..), un viņa slava izplatījās pa visām tautām visapkārt.” (1. Ķēn. 5:9-11)

“Un viss Israēls (..) bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest.” (1. Ķēn. 3:28) Ļaužu sirdis pieķērās Salamanam, tā kā bija pieķērušās Dāvidam, un tie tam paklausīja visās lietās. “ Salamans , Dāvida dēls, nostiprinājās savā ķēniņa varā – jo tas Kungs, viņa Dievs, bija ar viņu, un Viņš to augstu cēla.” (2. Laiku 1:1)

Daudzus gadus Salamana dzīve liecināja par uzticību Dievam, par noteiktību pamatlikumos un pilnīgu paklausību Kunga pavēlēm. Viņš izvadīja katru svarīgāko pasākumu un gudri pārvaldīja ar galmu saistītos saimnieciskos darījumus. Viņa bagātība un gudrība, lieliskās celtnes un vispār zināmie darbi, kas norisinājās viņa valdīšanas sākumā, enerģija, dievbijība, taisnīgums un augstsirdība, ko viņš atklāja vārdos un visā rīcībā, iemantoja viņam padoto ļaužu uzticību un daudzu zemju valdnieku apbrīnu un cieņu.

Salamana valdīšanas sākumā Jehovas Vārds tika ļoti pagodināts. Ķēniņa gudrība un taisnīgums visām tautām liecināja par tā Dieva īpašību vērtību, kuram viņš kalpoja. Kādu laiku Israēls bija pasaules gaisma, liecinādams par Jehovas cēlumu. Ne visu pārspējošajā gudrībā, pasakainajā bagātībā vai tālu sniedzošajā varā un slavā slēpās Salamana valdīšanas sākuma spožums, bet gan Dieva Vārda pagodināšanā, [33] izlietojot gudri Debesu dotās dāvanas.

Gadiem ejot un Salamana slavai pieaugot, viņš centās pagodināt Dievu, vairojot sava prāta un gara stiprumu un turpinot saņemtās svētības dot tālāk citiem. Viņš pats vislabāk saprata, ka tikai pateicoties Jehovas labvēlībai ir ieguvis spēku, gudrību un izpratni un ka šīs dāvanas dotas, lai iepazīstinātu pasauli ar ķēniņu Ķēniņu.

Salamans īpaši interesējās par dažādo procesu norisi dabā, tomēr viņa meklējumi neaprobežojās tikai ar vienu mācības nozari. Rūpīgi pētot visas radītās lietas, dzīvās un nedzīvās, viņš ieguva skaidru izpratni par Radītāju. Dabas spēkos, dažādajos iežos un dzīvnieku valstī, un katrā kokā, krūmā un ziedā viņš saskatīja Dieva gudrības atklāsmi. Cenšoties apgūt arvien vairāk un vairāk, pastāvīgi pieauga viņa zināšanas par Dievu un mīlestība pret Kungu.

Salamana dievišķi iedvestā gudrība ir izpaudusies slavas dziesmās un daudzos sakāmvārdos. “Un viņš sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas. Viņš runāja par kokiem – sākot no ciedru koka, kas atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūru plaisās. Un viņš runāja arī par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm.”

Salamana sakāmvārdos izteikti svētas dzīves un cēlāko centienu pamatprincipi; Debesu izcelsmes pamatlikumi, kas [34] vada uz dievbijību; pamatlikumi, kam jāpārvalda ikkatra dzīves rīcība. Šo principu plašā izplatība un atziņa, ka vienīgi Dievam pienākas slava un gods, Salamana valdīšanas sākumu padarīja par morālas augšupejas un laicīgas labklājības laikmetu.

“Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu! Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to. Ilgs mūžs ir pie tās labās rokas; pie kreisās rokas tai ir bagātība un gods. Tās ceļi ir patīkami ceļi, un visas tās tekas pauž mieru. Tā ir dzīvības koks visiem, kas pie tās tveras, un svētlaimīgi ir tie, kas to sevī glabā.” (Sal. pam. 3:13-18)

“Jo īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkam ir mīļāka par visiem labumiem kopā!” (Sal. pam. 4:7)

“Bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums.” (Ps. 110:10)

“Bijība tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augstprātību un ikvienu ļaunu ceļu, un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām.” (Sal. 8:13)

Ak, kaut vēlākos gados Salamans būtu ievērojis šos brīnišķos gudrības vārdus!

Ak, kaut viņš, kurš apliecināja, ka “gudro lūpas sēj atzīšanu” (Sal. pam. 15:7 – Glika tulk.), kas bija mācījis Zemes ķēniņus pagodināt visu ķēniņu Ķēniņu ar to slavu un godu, ko tie vēlējās sniegt kādam šīs pasaules valdniekam, pats vēlāk nebūtu netaisni, “lepnībā un augstprātībā” piesavinājies godu, kas pienācās vienīgi Dievam.

2. Templis un tā iesvētīšana

[35] Dāvida ilgi loloto plānu – uzcelt namu Kungam – gudri izpildīja Salamans. Septiņus gadus Jeruzālemē darbojās daudz strādnieku, kas nolīdzināja būvlaukumu, cēla mūrus, – “izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam”. (1. Ķēn. 5:31) Viņi sagatavoja arī no Libanonas mežiem atvestos kokmateriālus un izveidoja brīnišķīgu svētnīcu.

Vienlaicīgi ar koku un akmeņu sagatavošanu, kas prasīja daudzu tūkstošu vīru spēku, gādāja arī templim vajadzīgos audumus. Viss darbs pastāvīgi ritēja uz priekšu, un to vadīja Hūrām - Abijs no Tiras, kas prata “apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, akmeņus un kokus, purpura, violeta purpura, smalku linu un karmezīna audumus.“ (2. Laiku 2:13,14)

Tādā veidā celtne uz Morijas kalna izauga bez trokšņa, “no iepriekš apcirstiem akmeņiem, tā ka nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs rīki nebija dzirdami, kamēr to cēla”, (1. Ķēn. 6:7) [36] jo atsevišķās daļas precīzi atbilda paraugam, ko Dāvids nodeva dēlam. Tā “Salamans taisīja arī visas pārējās lietas Dieva namam” (2. Laiku 4:19) , ieskaitot kvēpināmo altāri, galdu priekšā liekamajām maizēm, šķēres un eļļas lukturus līdz ar traukiem un rīkiem, kas bija vajadzīgi priesteriem kalpošanai svētajā vietā, – visu “no tīra zelta”. (2. Laiku 4:21) Vara iekārtas – dedzināmo upuru altāri, lielo mazgājamo trauku, ko turēja divpadsmit vērši, mazāko trauku ar daudz citiem rīkiem – “Jordānas līdzenumā ķēniņš izlēja (..) cietā zemē starp Sukotu un Ceredatu”. (2. Laiku 4:17) Šīs iekārtas bija pilnīgas, bez jebkāda trūkuma.

Nams, ko Salamans ar sabiedrotajiem uzcēla Dievam un Viņa pielūgšanai, bija ārkārtīgi skaists un nesalīdzināmi grezns. Izrotāts ar dārgakmeņiem, plašu pagalmu ieskauts, ar krāšņām ieejām, apvilkts ar grieztu ciedru koku un dedzinātu zeltu, dievnams ar saviem greznajiem kambariem un bagātajām iekārtām bija piemērots attēls Dieva dzīvajai draudzei virs zemes, kas saskaņā ar dievišķo paraugu tiek celta cauri gadsimtiem, no iepriekš noslīpēta materiāla, kas salīdzināts ar “zeltu, sudrabu, dārgiem akmeņiem”. (1. Kor. 3:12; Ps. 144:12) Šajā garīgajā dievnamā Kristus ir “stūra akmens. Viņā visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam”. (Ef. 2:20,21)

[37] Beidzot ķēniņa Dāvida izplānotais un viņa dēla Salamana celtais templis tika pabeigts. “Visu, ko Salamans bija iecerējis (..) Kunga nama vajadzībām, tas viņam bija paveicies.” (2. Laiku 7:11) Un tagad, lai Morijas kalna augstumus vainagojošais nams tiešām atbilstu Dāvida iecerei, jo tas nebija “domāts kādam cilvēkam, bet Dievam, tam Kungam”, (1. Laiku 29:2), tad vēl vajadzēja notikt svinīgai ceremonijai, to iesvētot Jehovam un Viņa pielūgšanai.

Vietu, kur uzcēla Dieva namu, jau sen uzskatīja kā īpaši nozīmīgu. Šeit ticīgo tēvs Ābrahāms bija gatavs paklausīt Jehovas pavēlei upurēt savu vienīgo dēlu. Šeit Kungs ar Ābrahāmu atjaunoja svētību derību, kas sevī ietvēra krāšņo apsolījumu par Mesiju, ka cilvēce tiks atpestīta ar Visaugstākā Dēla upuri. (1. Moz. 22:9,16-18) Šeit Dievs ar uguni no Debesīm atbildēja Dāvidam, kad viņš upurēja dedzināmos un pateicības upurus, lai apturētu atriebēja eņģeļa postošo zobenu. (1. Laiku 21) Un tagad vēlreiz te bija sapulcējušies Jehovas pielūdzēji, lai satiktos ar savu Dievu un atjaunotu svinīgos uzticības solījumus.

Iesvētīšanai izraudzītais laiks bija sevišķi labvēlīgs – septītais mēnesis, kad ļaudis no visām valsts daļām bija ieraduši Jeruzālemē uz Lieveņu svētkiem. Šie svētki galvenokārt izcēlās ar līksmības un prieka izpausmēm. Pļauja un ražas ievākšana bija pabeigta, jaunā gada darbi vēl nebija sākti, ļaudis bija brīvi no rūpēm un varēja nodoties svēta prieka iespaidam.

Noteiktā laikā Israēla pulki līdz ar bagātīgi tērptiem [38] ārzemju tautu pārstāvjiem pulcējās tempļa pagalmos. Skats bija neredzēti krāšņs. Salamans, Israēla cilšu vecākie un ievērojamākie ļaužu pārstāvji tikko bija atgriezušies no otras pilsētas daļas, no kurienes tie atnesa Derības šķirstu. No svētnīcas Gibeonas augstienē jau bija pārnesta senā saiešanas telts līdz ar visiem tās svētajiem traukiem un rīkiem. (2. Laiku 5:5) Tagad šie rūpīgi glabātie Israēla bērnu seno dienu piedzīvojumu liecinieki, ceļojot tuksnesī un iekarojot Kānaānu, atrada pastāvīgu vietu krāšņajā celtnē, kam vajadzēja aizvietot pārnesamo telti. Nesot uz templi svēto Derības šķirstu ar divām akmens plāksnēm, uz kurām pats Dievs bija uzrakstījis desmit baušļus, Salamans sekoja sava tēva Dāvida piemēram. Pēc katriem sešiem soļiem viņš pienesa kādu upuri. Ar dziesmām, mūziku un plašu ceremoniju priesteri Kunga Derības šķirstu novietoja “vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem”. (2. Laiku 5:7) Iznākuši no vissvētākā nodalījuma, viņi ieņēma tiem paredzētās vietas. Dziedātāji – levīti, tērpti baltās audekla drēbēs, ar cimbalām, arfām un cītarām stāvēja no altāra uz rītiem, un kopā ar tiem bija 120 priesteri, kas pūta taures. (2. Laiku 5:12)

“Un vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas to Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbalu un citu instrumentu un slavas dziesmu skaņas, pauzdamas: “Jo tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” – tad viss nams, tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.” (2. Laiku 5:13,14)

Saprotot mākoņa nozīmi, Salamans paziņoja: “Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš vēlētos tumsā mājot, bet es esmu Tev uzcēlis dzīvojamu namu, noteiktu vietu, kur Tev jādzīvo uz mūžīgiem laikiem!”(2. Laiku 6:12)

“Tas Kungs ir kļuvis ķēniņš – tautas lai dreb! Viņš sēž pār ķerubiem – zeme lai trīc! Tas Kungs ir liels Ciānā, un Viņš augsti pacelts pār visām tautām. Lai tās teic Tavu lielo un bijājamo Vārdu: “Tiešām Viņš ir svēts!” (..) Cildiniet to Kungu, mūsu Dievu! Krītiet ceļos Viņa kāju pamesla priekšā! Tiešām, Viņš ir svēts!” (Ps. 99:1-3,5)

Dievnama “pagalma vidū” Salamans bija izveidojis “paaugstinājumu no tīra vara”; “tā garums bija piecas olektis, tā platums bija piecas olektis un tā augstums bija trīs olektis”. Uz tā tagad stāvēja Salamans un ar paceltām rokām svētīja viņa priekšā stāvošo milzīgo pūli. “Un visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās.” (2. Laiku 6:13,3)

“Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar savu muti runājis ar manu tēvu Dāvidu un kas ar savu roku to ir piepildījis, sacīdams: (..) Jeruzālemi Es esmu izraudzījis, lai tur mājotu Mans Vārds (..).” (2. Laiku 6:4,6)

Pēc tam Salamans uz paaugstinājuma nometās ceļos un, visiem ļaudīm dzirdot, izteica iesvētīšanas lūgšanu. Rokas pret debesīm pacēlis, kamēr draudze bija pakritusi ar seju pie zemes, ķēniņš lūdza:

“Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz debesīs, nedz virs zemes, Tu, kas turi derību ar saviem kalpiem un parādi viņiem žēlastību, saviem kalpiem, kuri no visas savas sirds staigā Tavā priekšā.” (2. Laiku 6:14)

“Bet vai tiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis!” (2. Laiku 6:18) “Taču pievērsies sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, Kungs, mans Dievs, Tu, kas uzklausi skaļo saukšanu un pielūgšanu, ar ko Tavs kalps nemitīgi griežas pie Tevis! Lai tavas acis ir atvērtas dienām un naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par kuru Tu pats esi sacījis, ka tu liksi tur mājot savam Vārdam, ka Tu uzklausīsi tās lūgšanas, ko Tavs kalps teiks šinī vietā! Tad nu uzklausi sava kalpa un savas tautas Israēla sirds lūgšanas pēc žēlastības, vārdus, ar kādiem viņi Tevi šinī vietā pielūgs. Uzklausi no tās vietas, kur Tu mīti, no debesīm, un kad Tu tās dzirdi, tad piedod!” (2. Laiku 6:19-21)

“Un, ja Tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu Tavu Vārdu, un Tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos Tavas žēlastības šinī namā, tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis.” (2. Laiku 6:24,25)

[41] “Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, un, kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās Tavu Vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka tu būsi viņus pārmācījis, tad uzklausi debesīs un piedod savu kalpu un savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu savai zemei, ko Tu savai tautai esi devis par īpašumu.” (2. Laiku 6:26,27)

“Kad zemē būs bada laiks vai mēris, vai sausums, vai rūsa, siseņi vai kukaiņi, kad viņu ienaidnieki zemē ielauzīsies pret viņu vārtiem vai būs kādas sērgas un slimības, kas tad lūgs, kas no visas sirds piesauks, vai tas būtu viens cilvēks vai visa Tava tauta, Israēls, kad viņi ikviens atzīs savas mokas un bēdas un izstieps savas rokas šinī namā, tad uzklausi viņus no debesīm, no vietas, kur tu mīti, un piedod un dod ikvienam pēc viņa ceļiem, tāpēc ka tu pazīsti viņu sirdi, jo Tu esi vienīgais, kas pazīst cilvēku bērnu sirdis, lai viņi Tevi bīstas, arvien staigādami Tavos ceļos visu savu mūža dienu, cik ilgi viņi dzīvo tās zemes virsū, ko Tu esi devis mūsu tēviem!” (2. Laiku 6:28-31)

“Un, ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie Tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes Tava lielā Vārda un Tavas stiprās rokas, un Tava izstieptā elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs, tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, – uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā Tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc Tava Vārda!” (2. Laiku 6:32,33)

[42] “Kad Tava tauta dosies karā pret saviem ienaidniekiem pa to ceļu, pa kādu Tu vien viņus sūtīsi, un viņi Tevi pielūgs, vaigu pagriezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, kuru es esmu uzcēlis Tava Vārda godam, tad uzklausi no debesīm viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds saukšanas, un nes viņiem tiesu, kāda tiem pienākas!” (2. Laiku 6:34,35)

“Un, kad viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, – jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis un negrēkotu, – un Tu dusmosies par viņiem, un Tu tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos aizved gūstā ienaidnieku zemē vai nu uz tālu, vai tuvu zemi, un kad viņi tad tanī zemē, uz kurieni viņi ir aizvesti gūstā, atgrieztos savā sirdī un Tevi pielūgtu tanī zemē, kurp viņi ir aizvesti gūstā, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam vainojami, mēs esam darījuši bezdievīgu darbu. Un, kad viņi pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles tanī zemē, kur viņi aizvesti gūstā, un kur viņiem jādzīvo gūstā, un viņi Tevi pielūgs, pagriezušies pret savu zemi, ko Tu esi devis viņu tēviem, un pret šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, ko es esmu cēlis Tava Vārda godam, tad uzklausi no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds kliedzienus un dari tā, kāda tiesa viņiem pienākas, un piedod savai tautai, ko tā pret Tevi bija grēkojusi.”(2. Laiku 6:36-39)

“Bet nu, mans Dievs, lai Tavas acis ir atvērtas, un Tavām ausīm lai labpatiktu dzirdēt šo lūgšanu šinī vietā. Un nu celies, Kungs, mans Dievs, un nāc savā miera vietā, Tu pats un Tavas visspēcības šķirsts! Lai Tavi priesteri, Tu, Kungs, mans Dievs, tērpjas pestīšanā, un Tevis apžēlotie lai līksmojas savā laimē! Ak Kungs, mans Dievs, neatmet sava svaidītā vaigu! Piemini savam kalpam Dāvidam solīto žēlastību!” (2. Laiku 6:40-42)

[45] Kad Salamans beidza lūgt, “tad uguns nonāca no debesīm un aprija dedzināmos upurus un kaujamos upurus”. Priesteri nevarēja ieiet templī, jo “Kunga godība piepildīja namu”. “Kad visi Israēla bērni redzēja uguni nonākam un tā Kunga godību izplešamies pār svētnīcu, tad viņi metās uz sava vaiga pie zemes, uz akmens seguma viņi nolieca savu vaigu un pielūdza un teica to Kungu, ka Viņš ir labs un ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi.”

Tad ķēniņš un ļaudis pienesa Kungam upurus. “(..) tā ķēniņš un visa tauta iesvētīja Dieva namu.” (2. Laiku 7:1-5) Septiņas dienas neskaitāms ļaužu pulks no visām valsts daļām, “no Hamatas pievārtes līdz Ēģiptes upei”, ļoti liela draudze, pavadīja kopā priecīgus brīžus. Visa turpmākā nedēļa aizritēja ievērojot Lieveņu svētkus. Beidzoties iesvētīšanas un līksmā prieka brīžiem, ļaudis atgriezās mājās “priecīgi un līksmi to labumu dēļ, ko tas Kungs bija darījis gan Dāvidam, gan Salamanam, gan savai tautai Israēlam”. (2. Laiku 7:8,10)

Ķēniņš darīja visu, kas bija tā spēkos, lai pamudinātu ļaudis pilnībā nodoties Kungam, kalpot Viņam un paaugstināt Viņa svēto Vārdu. Un atkal, tāpat kā valdīšanas sākumā Gibeonā, Israēla ķēniņš saņēma liecību, ka Kungs padarīto atzīst un svētī. Naktī atklāsmē viņam parādījās Kungs un paziņoja: “Es esmu uzklausījis tavu lūgšanu, un šo vietu esmu sev izraudzījis par upura namu. Redzi, kad es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai tie noēd zemi, vai ja Es sūtīšu mēri savai tautai, un Mana tauta, kas ir pēc mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, [46] tad es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi. Tad nu tagad Manas acis būs atvērtas un Manām ausīm labpatiks dzirdēt šinī vietā izteiktās lūgšanas, jo Es esmu izraudzījis šo namu un esmu to darījis svētu, lai tur mūžīgi mājotu Mans Vārds un Manas acis un Mana sirds būtu tur vienmēr.”(2. Laiku 7:12-16)

Ja Israēls būtu palicis uzticīgs Kungam, tad šī godības celtne pastāvētu kā mūžīga zīme, kas liecinātu par Dieva sevišķo labvēlību pret saviem izredzētajiem ļaudīm. “Bet svešiniekus, kas turas pie tā Kunga, kalpo Viņam un mīl Viņa Vārdu, lai būtu Viņa kalpi, kas stingri ievēro Sabatu un tur manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie upuri un kaujamie upuri uz Mana altāra būs Man patīkami, jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.” (Jes. 56:6,7)

Apliecinot savu labvēlību, Kungs ķēniņam ļoti skaidri parādīja pienākuma ceļu. “Un nu, ja tu staigāsi Manā priekšā, gluži kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, un pildīsi visu tā, kā Es esmu tev pavēlējis, un ievērosi Manus likumus un Manas tiesas, tad Es nostiprināšu tavas ķēniņa valsts troni, kā Es to esmu svinīgi apsolījis tavam tēvam Dāvidam, sacīdams: tev nekad netrūks vīru, kas valdīs pār Israēlu!” (2. Laiku 7:17,18)

[47] Ja Salamans būtu turpinājis Kungam kalpot pazemībā, tad visa viņa rīcība būtu izplatījusi spēcīgu iespaidu uz labu apkārtējās tautās, tautās, kuras jau labvēlīgi bija ietekmējusi viņa tēva Dāvida valdīšana, kā arī Salamana agrīno pārvaldes gadu laikā paustie gudrie vārdi un lieliskie darbi. Paredzot briesmīgās kārdināšanas, kas pavada labklājību un pasaules godu, Dievs Salamanu brīdināja pret atkrišanas ļaunumu un iepriekš atklāja grēka šausmīgās sekas. Pat skaistais dievnams tad varētu kļūt par “nievu vārdu un apsmieklu visu tautu starpā”, ja Israēls atstās “Kungu, savu tēvu Dievu” (2. Laiku 7:20,22) un turēsies pie citiem dieviem.

Sirdī stiprināts un Debesu vēsts ļoti iepriecināts, ka viņa lūgšana par Israēlu paklausīta, Salamans iesāka savas valdīšanas viskrāšņāko posmu, kad “visi ķēniņi virs zemes centās Salamanu redzēt, lai dzirdētu viņa gudrību, ko Dievs bija licis viņa sirdī”. (2. Laiku 9:23) Daudzi nāca, lai iepazītos ar viņa pārvaldes veidu un saņemtu padomu, kā rīkoties grūtībās un sarežģītās situācijās.

Salamans šos ļaudis iepazīstināja ar Dievu kā visu lietu Radītāju, un tie atgriezās mājās ar skaidrāku izpratni par Israēla Dievu un Viņa mīlestību uz cilvēci. Dabas norisēs tie tagad saskatīja Viņa mīlestības izpausmi un Viņa rakstura atklāsmi, tādēļ daudzi sāka Viņu pielūgt kā savu Dievu.

Salamana pazemība, kādu tas parādīja, uzņemoties valsts nastas, kad viņš Kungam atzinās – “es vēl esmu jauns zēns” (1. Ķēn. 3:7), viņa mīlestība uz Dievu un dziļā cieņa un godbijība pret dievišķām lietām, [48] viņa neuzticēšanās sev pašam un Mūžīgā Radītāja paaugstināšana – tās visas tiešām bija atdarināšanas cienīgās rakstura īpašības, kas atklājās kalpošanā sakarā ar celtniecības darbu pabeigšanu templī, kad viņš kā pazemīgs aizlūdzējs zemojās iesvētīšanas lūgšanā. Kristus sekotājiem šodien jābūt modriem, lai nezaudētu godbijības un dievbijības garu. Svētie Raksti māca, kā lai cilvēki tuvojas savam Radītājam – ar pazemību un bijību, ticībā uz dievišķo Vidutāju. Dziesminieks saka: “Jo tas Kungs ir liels Dievs un liels ķēniņš pār visiem dieviem. Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” (Ps. 95:3,6)

Gan atklātībā, gan vienatnē mājās, pienesot Dievam savus lūgumus, mums ir priekšrocība zemoties Viņa priekšā. Mūsu piemērs Jēzus, “ceļos nometies, lūdza Dievu”. (Lūk. 22:41) Arī par Viņa mācekļiem ir ziņots, ka tie “metās ceļos un lūdza Dievu”. (Ap. d. 9:40) Pāvils atzīst: “Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā.” (Ef. 3:14) Ezra metās ceļos izsūdzot Kungam Israēla grēkus, (Ezras 9:5) un Daniēls “nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu”. (Dan. 6:10)

Patiesu cieņu pret Dievu iedveš izjūta par Viņa bezgalīgo lielumu un Kunga tiešās klātbūtnes apzināšanās. Ar šādām jūtām pret Neredzamo jābūt dziļi iespaidotai katrai ticīgai sirdij! Lūgšanas vieta un stunda ir svēta, jo tur ir Dievs. Ja mēs ar savu stāju un izturēšanos parādām [49] godbijību, tad iedvesmojošās jūtas vēl vairāk padziļinās. “Svēts un bijājams ir Viņa vārds,” saka dziesminieks. (Ps. 111:9) Kad eņģeļi izrunā šo vārdu, tie aizklāj savu vaigu. Ar kādu cieņu tad mums, kritušiem un grēcīgiem cilvēkiem, būtu jāpiemin Dieva vārds!

Kā veciem tā jauniem būtu labi apdomāt tās Rakstu liecības, kas rāda, kā jāizturas vietā, kas izceļas ar īpašu Kunga klātbūtni. “Novelc savas kurpes no kājām,” pie degošā krūma tika pavēlēts Mozum, ”jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (2. Moz. 3:5) Un, kad Jēkabs atklāsmē redzēja eņģeļus, tas izsaucās: “Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. (..) te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1. Moz. 28:16,17)

Ar iesvētīšanas dievkalpojumā teiktajiem vārdiem Salamans centās no klātesošo apziņas izskaust māņticību, kas pagāniem aptumšoja izpratni par Radītāju. Debesu Dievs nav līdzīgs pagānu dieviem, kas ierobežoti rokām celtos tempļos; tomēr Viņš ar sava Gara starpniecību satiekas ar ļaudīm, tiem pulcējoties namā, kas iesvētīts Viņa pielūgšanai. Daudzus gadsimtus vēlāk Pāvils šo pašu patiesību izteica sekojošos vārdos: “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu; Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam (..).” (Ap. d. 17:24-28) [50]

“Svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu,

Tie ļaudis, ko Viņš sev izredzējis par īpašumu!

Tas Kungs raugās no debesīm,

Viņš redz visus cilvēku bērnus;

No tās vietas, kur Viņa tronis,

Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus.”

“Tas Kungs ir debesīs uzcēlis savu troni,

un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.”

Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts!

Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak Kungs?

Tu esi Dievs, kas dara brīnumus;

Tu esi tautām darījis zināmu savu spēku.”

(Ps. 33:12-14; 103:19; 77:14,15)

Lai gan Dievs nemājo rokām taisītos tempļos, tomēr Viņš ar savu klātbūtni pagodina savu ļaužu sanāksmes. Kungs ir apsolījis, ka, tiem sapulcējoties Viņu meklēt, atzīstot savus grēkus un vienam par otru lūdzot, Viņš būs klāt ar savu Garu. Bet visiem, kas tā sanāk kopā Viņa pielūgšanai, jānoliek katrs ļaunums. Dievu jāpielūdz garā un patiesībā, svētā glītumā. Ja ļaudis Viņu tā nepielūdz, tad to pulcēšanās ir veltīga. Par tādiem neīstiem pielūdzējiem Kungs saka: “Šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. Bet velti tie Mani cienī (..).” (Mat. 15:8,9) Tiem, kas Kungu piesauc, To jāpielūdz: “(..) garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.” (Jāņa 4:23)

“Bet tas Kungs ir savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!” (Habakuka 2:20)

3. Augstprātība labklājībā

[51] Kamēr Salamans paaugstināja Debesu likumus, Dievs bija ar viņu, dodams gudrību valdīt pār Israēlu bezpartejiski un žēlsirdīgi. Sākumā, baudot laicīgu godu un labklājību, viņš palika pazemīgs un atstāja visai lielu iespaidu uz apkārtējiem ļaudīm. “Salamans pats valdīja pār visām ķēniņu valstīm, sākot no lielās upes un arī pār visu filistiešu zemi līdz pat Ēģiptes robežām.” “Un viņam bija miers no visiem saviem ienaidniekiem visapkārt. Un ikviens Jūdā un Israēlā dzīvoja droši, zem sava vīna koka un zem sava vīģes koka sēdēdams, (..) visu Salamana dzīves laiku.” (1. Ķēn. 5:1,4,5)

Tomēr pēc daudzsološā rīta viņa dzīvi aptumšoja atkrišana. Vēsture atzīmē skumjo patiesību, ka tas, kuru nosauca “Jedīdjā” – tā Kunga mīlulis (2. Sam. 12:25); tas, kurš , Dieva godāts, Kunga žēlastībā guva pasaulplašu slavu ar savu gudrību un taisnīgumu; tas, kurš citus mācīja pāri pār visu godāt Israēla Dievu, pats novērsās no Jehovas pielūgšanas, lai zemotos pagānu elku priekšā. [52]

Jau daudzus gadsimtus pirms Salamana nākšanas tronī, Kungs, paredzēdams briesmas, kas draud Israēla valdniekiem, deva Mozum viņu vadībai nepieciešamās pamācības. Tika sniegti norādījumi, lai tas, kas sēdēs uz Israēla troņa, “sev raksta norakstu no šīs bauslības grāmatas, kas pie priesteriem un levītiem. Un lai tā pie viņa paliek, un lai viņš to lasa ik dienas visu savu mūžu, ka viņš mācās bīties to Kungu, savu Dievu, un lai viņš tur visus šos baušļus un lai pilda visus šos likumus. Un lai viņa sirds nepaaugstinās pār saviem brāļiem, lai viņš pats nenovēršas no baušļiem ne pa labi, ne pa kreisi, lai viņa dēlu valdīšanas laiks būtu jo ilgs viņa ķēniņa valstī Israēlā.” (5. Moz. 17:18-20)

Dodot šīs pamācības, Kungs sevišķi brīdināja, lai svaidītais ķēniņš neapņem “daudzas sievas, lai viņa sirdsprāts nenogriežas no tā Kunga; lai viņš arī pārāk daudz nekrāj sev sudrabu un zeltu”. (5. Moz. 17:17)

Salamans to visu zināja un kādu laiku arī ievēroja. Viņa lielākā vēlēšanās bija dzīvot un valdīt saskaņā ar Sinaja kalnā dotajiem likumiem, tāpēc valsts vadība krasi atšķīrās no tā laika tautu ieradumiem, kuras nebijās Dievu un kuru valdnieki mīdīja kājām Kunga svētos baušļus.

Cenzdamies nostiprināt pazīšanos un radniecību ar spēcīgo dienvidu valsti, Salamans uzdrošinājās kāpt uz [53] aizliegtas zemes. Sātans zināja, kādus augļus nes paklausība un visos Salamana valdīšanas agrīnajos gados, – godības pilnajos gados, kad ķēniņš izturējās gudri, augstsirdīgi un taisnīgi – tas centās Salamanu pakļaut ietekmēm, kas nemanot iznīcinātu viņa uzticību pamatlikumiem un atšķirtu no Dieva. Par ienaidnieka sekmēm mums vēstī ziņojums: “Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā (..).” (1. Ķēn. 3:1)

No cilvēciskā redzes viedokļa šī laulība, lai gan pretrunā Dieva likumu prasībām, šķita laba un svētīga, jo Salamana sieva tika atgriezta no pagānisma un vienojās ar vīru patiesā Dieva pielūgsmē. Turklāt faraons vēl bija izdarījis īpašu pakalpojumu Israēlam, ieņemdams Gezeru, jo viņš bija “nokāvis kānaāniešus, kas pilsētā dzīvoja. Un pēc tam viņš to bija devis pūrā savai meitai, kas bija kļuvusi Salamana sieva.” (1. Ķēn. 9:16) Salamans šo pilsētu atjaunoja, un tā šķietami vēl vairāk nostiprināja valsts ietekmi gar Vidusjūras piekrasti. Bet, savienojoties ar pagānu tautu un salaulājoties ar elkiem kalpojošu princesi, Salamans pārsteidzīgi neievēroja Dieva gudro gādību savu ļaužu skaidrības pasargāšanai. Cerība, ka šī ēģiptiešu sieviete var tikt patiesi atgriezta, bija nevarīgs atvainojums grēkam.

Kādu laiku Dievs savā līdzjūtīgajā žēlastībā šo briesmīgo kļūdu vērsa par labu, un ķēniņš, gudri rīkojoties, vēl lielā mērā varēja aizturēt ļaunos spēkus, kas viņa neapdomības dēļ bija sākuši rosīties, bet Salamans bija pazaudējis no redzesloka savu spēka un labklājības Avotu. [54] Tieksmēm pārvarot saprātu, pieauga pašpaļāvība, un viņš Kunga gribu centās piepildīt ejot pats pa savu ceļu. Viņš domāja, ka politiskā un tirdznieciskā biedrošanās ar apkārtējām valstīm dos tām patiesā Dieva atzīšanu. Tādā veidā viņš iesaistījās nesvētā savienībā ar vienu tautu pēc otras. Bieži šīs draudzīgās attiecības apzīmogoja laulības ar pagānu princesēm. Apkārtējo ļaužu ieradumu dēļ Jehovas pavēles nobīdīja malā.

Salamans pats sev centās iestāstīt, ka viņa gudrība un piemēra spēks vadīs šīs sievas no elku pielūgšanas pie patiesā Dieva un noslēgtie līgumi ar citām tautām tās tikai ciešāk savienos ar Israēlu. Velta cerība! Salamana kļūda – uzskatīt sevi par pietiekoši spēcīgu pretoties pagānu sabiedrības iespaidam – bija liktenīga. Un tikpat liktenīgi bija arī maldi, kas iedrošināja cerēt, ka, neskatoties uz personīgo nepaklausību Dieva pavēlēm, citi varētu tikt ierosināti godāt un cienīt šos svētos principus.

Līgumattiecības un tirdznieciskie sakari ar pagānu tautām Salamanam nodrošināja slavu, godu un šīs pasaules bagātību. Viņš spēja pārpilnībā sagādāt zeltu no Ofīra un sudrabu no Tarsisa. “Un ķēniņš darīja, ka sudraba un zelta Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu un ciedru koku tik daudz kā vīģu koku ielejās.” (2. Laiku 1:15) Bagātība ar visām to pavadošajām kārdināšanām Salamana dienās pie ļaudīm pieauga arvien plašākos apmēros [55], bet skaistais rakstura zelts tika aptumšots un sabojāts.

Salamana atkrišana notika tik pakāpeniski, ka, iekams viņš to apzinājās, tas jau no Dieva bija aizgājis visai tālu. Gandrīz nemanāmi viņš arvien mazāk sāka uzticēties dievišķajai vadībai un svētībām, bet vairāk paļauties uz paša spēkiem. Maz pamazām tas atrāva Dievam to negrozāmo paklausību, kurai Israēlu vajadzēja veidot par īpašiem ļaudīm, un arvien vairāk piemērojās apkārtējo tautu ieradumiem. Padodamies kārdināšanām, ko izsauca viņa sekmes un augstais stāvoklis, ķēniņš aizmirsa savas labklājības Avotu. Godkārē pārspēt visas citas tautas spēkā un varenībā viņš Debesu dāvanas, kuras līdz šim lietoja Dieva pagodināšanai, tagad izšķieda savtīgiem nolūkiem. Nauda, kas bija jāveltī svētas dzīves principu izplatīšanai un cienījamu nabagu labklājībai, tika savtīgi izniekota godkārīgu nodomu īstenošanai.

Pieaugot visu pārvarošai tieksmei pārspēt citas tautas ārējā izrādē, ķēniņš vairs nesaskatīja vajadzību pēc rakstura skaistuma un pilnības. Meklēdams slavu pasaulē, viņš pārdeva godu un taisnīgumu. Milzīgos ienākumus, ko guva, tirgojoties ar daudzām zemēm, vēl papildināja ar smagiem nodokļiem. Tā lepnība, godkāre, izšķērdība un iegribu apmierināšana izpaudās nežēlības un kategorisma augļos.

Apzinīgums un iecietība, kas Salamana attiecības ar ļaudīm raksturoja valdīšanas sākumā, tagad vairs nepastāvēja. No gudrākā un visžēlīgākā valdnieka viņš bija kritis visai zemu, kļūdams par varmāku. [56] Kādreizējais līdzjūtīgais, dievbijīgais ļaužu sargs bija pārvērties par apspiedēju un patvarīgu tirānu. Lai pietiktu līdzekļu greznā galma uzturēšanai, ļaudīm atkal un atkal uzlika jaunas nodokļu nastas.

Tauta sāka kurnēt. Kādreizējās cieņas un apbrīnošanas vietā pret ķēniņu pamodās neapmierinātība un riebums.

Lai pasargātu no paļaušanās uz miesīgu elkoni, Kungs jau iepriekš bija brīdinājis tos, kas valdīs pār Israēlu, lai viņi nepavairotu no Ēģiptes ievesto zirgu skaitu. “Un Salamans ieveda zirgus no Ēģiptes un no Koas (..).” “Un Salamans savāca vienkopus kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja kara ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē.” ( 2. Laiku 1:16; 9:28; 1. Ķēn. 10:26)

Arvien vairāk un vairāk ķēniņš greznību, baudkāri un pasaules labvēlību sāka uzskatīt par lieluma pazīmēm. No Ēģiptes, Feniķijas, Ēdoma, Moāba un daudzām citām zemēm tika atvestas pievilcīgas un skaistas sievietes. Viņu skaits sniedzās simtos. Viņu reliģijā dominēja elku pielūgšana un tās bija apguvušas nežēlīgus un pazemojošus ceremoniju veidus. Viņu skaistuma apstulbots, ķēniņš kļuva nolaidīgs pienākumos pret Dievu un savu valsti.

Sievām uz ķēniņu bija spēcīga ietekme, un pamazām tās Salamanu pierunāja līdz ar viņām vienoties elku pielūgšanā. Salamans nebija ievērojis dievišķo norādījumu, kas kā mūris pasargātu no atkrišanas, un tagad sāka kalpot neīstiem dieviem. [57] “Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem, jo viņa sirds nebija tā atradusi mieru pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. Un Salamans sekoja sidoniešu dievietei Aštartei un pieķērās amoniešu riebīgajam elkam Milkomam.” (1. Ķēn. 11:4,5)

Eļļas kalna dienvidu augstienē – pretī Morijas kalnam, kur atradās skaistais Jehovas templis – Salamans uzcēla iespaidīga izskata ēku grupu kalpošanai elkiem. Lai izpatiktu savām sievām, viņš miršu un eļļas koku birzīs novietoja milzīgus elkus – nesamērīgi veidotus koka un akmens tēlus. Šeit – pagānu dievību altāru priekšā – Kamosa, moābiešu negantā elka priekšā, un Moloha, amoniešu elka priekšā (1. Ķēn. 11:7), norisinājās vispazemojošākie pagānisma rituāli.

Salamana rīcībai sekoja nenovēršams sods. Savienodamies ar elku pielūdzējiem, tas šķīrās no Dieva, kam sekoja viņa dzīves sabrukums. Atsacīdamies no padevības Kungam, viņš zaudēja spējas valdīt pār sevi. Morālais spēks bija zudis. Smalkās situācijas izjūtas notrulinājās un sirdsapziņa aptumšojās. Viņš, kurš valdīšanas sākumā bija atklājis tik daudz gudrības un līdzjūtības, atdodot kādai nelaimīgajai mātei bezpalīdzīgu zīdaini (1. Ķēn. 3:16-28), krita tik zemu, ka bija ar mieru uzcelt elku, kam par upuri pienesa dzīvus bērnus. Viņš, kurš jaunībā bija apdomīgs un saprātīgs un vīra spēka gados iedvesmots rakstīja: “Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē” (Sal. pam. 14:12), vēlāk aizgāja tik tālu no skaidrības, ka iedrošinājās nodoties riebīgajai Komosa [58] un Aštartes pielūgšanai. Viņš, kurš tempļa iesvētīšanas gadījumā saviem ļaudīm sacīja: “Un lai miers ar to Kungu, mūsu Dievu, ir jūsu sirdīs (..)” (1. Ķēn. 8:61), vēlāk kļuva pārkāpējs sirdī un dzīvē, aizliegdams paša teiktos vārdus. Viņš brīvību apmainīja pret nesavaldību, vaļību un uzdzīvi. Viņš mēģināja, – bet par kādu maksu! – savienot gaismu ar tumsu, labu ar ļaunu, skaidrību ar nešķīstību, Kristu ar Beliālu.

Būdams viens no lielākajiem ķēniņiem, kāds jebkad valdījis, Salamans kļuva par izvirtuli, par citu lietotu darbarīku un vergu. Kādreiz cēlo un vīrišķīgo raksturu nomainīja nespēks un nenoteiktība. Ticību dzīvajam Dievam aizstāja ateistiskas šaubas. Neticība iznīcināja viņa laimi, padarīja vājāku pamatlikumu izpratni un pazemoja dzīvi. Augstsirdības un taisnības vietā, kas raksturoja viņa valdīšanas sākumu, nāca apspiešana un varmācība. Ak, nabaga trauslā cilvēka daba! Cik maz Dievs var darīt tāda cilvēka labā, kas zaudējis atkarības izjūtu no sava Radītāja!

Šajos atkrišanas gados pastāvīgi pieauga Israēla garīgais pagrimums. Un kā gan varēja būt citādi, ja tautas ķēniņš savas intereses bija savienojis ar sātana darba rīkiem? Šos iespaidus ienaidnieks izmantoja, cenšoties samulsināt israēliešu uztveri par patiesu un viltotu Dieva pielūgšanu, un tie kļuva par viegli iegūstamu laupījumu. Tirgošanās ar citām tautām tos noveda ciešā saskarē ar ļaudīm, kas Dievu nemīlēja, kā rezultātā ļoti samazinājās viņu pašu mīlestība uz Kungu. Tika noslāpēta asā izjūta par Dieva rakstura skaidrību un svētumu. Atsakoties staigāt paklausības taku, viņi padevās taisnības ienaidniekam. Par vispārēju ieradumu kļuva laulības ar elku kalpiem, [59] un israēlieši ātri zaudēja nepatiku pret svešiem dieviem. Piekopa daudzsievību. Elkiem kalpojošās mātes, audzinot savus bērnus, tos mācīja ievērot pagānu rituālus. Dažu dzīvē Dieva noteikto skaidro reliģiju aizstāja vistumšākā elku pielūgšana.

Kristiešiem sevi jāsaglabā tīrus un šķirtus no pasaules, no tās gara un iespaida. Dievs pilnībā spēj mūs uzturēt pasaulē, bet mēs nedrīkstam būt no pasaules. Viņa mīlestība nav mainīga un svārstīga. Viņš vienmēr ir nomodā par saviem bērniem, un Viņa rūpes un gādība nav izmērojama. Bet Viņš prasa nedalītu uzticību. “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mat. 6:24)

Salamans bija apveltīts ar brīnišķīgu gudrību, bet pasaule to aizvīla no Dieva. Šodien cilvēki nav par viņu stiprāki; tie ir tikpat vāji, tikpat ātri padodas iespaidiem, kas izraisīja viņa atkrišanu. Kā Dievs brīdināja Salamanu par tam draudošajām briesmām, tā Viņš šodien brīdina savus bērnus nepakļaut briesmām savas dvēseles, saradojoties ar pasauli. “Tāpēc izejat no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka tas Kungs, Visuvaldītājs.” (2. Kor. 6:17,18)

Labklājībā uzglūn briesmas! Visos gadsimtos bagātība un gods ir apdraudējuši pazemību un garīgumu. Ne jau tukšu trauku ir grūti panest; rūpīgi līdzsvarojams ir tieši līdz malām piepildītais. [60] Piemeklējumi un pretestība var izraisīt bēdas, bet garīgajai dzīvei visdraudošākā ir labklājība. Ja cilvēks neatrodas pastāvīgā pakļautībā Dieva gribai, ja viņš nav svētījies patiesībā, tad labklājība noteikti pamodinās dabisko tieksmi uz iedomību.

Visdrošāk ir uzturēties pazemības ielejā, kad cilvēks atļauj Dievam sevi mācīt un vadīt ikkatrā solī. Bet ļaudis, kas stāv it kā īpašā virsotnē un, pateicoties savam stāvoklim, iedomājas, ka tiem ir liela gudrība, atrodas nopietnās briesmās. Ja viņi nepieķersies Kungam, tad noteikti kritīs.

Kur vien tiek kopts lepnums un godkāre, tur dzīve ir samaitāta, jo lepnums, neizjuzdams nekādu vajadzību, aizslēdz sirdi mūžīgajām Debesu svētībām. Tas, kurš tiecas paaugstināties, atradīs ka tam trūkst Dieva žēlastības, kuras spēkā iegūstama patiesa bagātība un prieks. Bet tas, kas visu dos un visu darīs Kristum par godu, piedzīvos piepildāmies apsolījumu: “Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” (Sal. pam. 10:22) Ar maigu žēlastības pieskārienu Pestītājs atbrīvos dvēseli no nemiera un nesvētas pašpaļāvības, apmainīs ienaidu pret mīlestību un neticību pret uzticību. Ja Viņš kādai dvēselei liek dzirdēt vārdus: “Seko Man”, tad pasaules burvīgums tiek salauzts. Pie Viņa balss skaņas zūd godkāres un alkatības gars, un cilvēks atbrīvots ceļas, lai sekotu Jēzum.

4. Pārkāpumu sekas

[61] Starp visiem nozīmīgajiem iemesliem, kas Salamanu noveda izšķērdībā un greznībā un lika apspiest tautu, pirmajā vietā izvirzās nolaidība pašuzupurēšanās gara izkopšanā un uzturēšanā.

Kad Sinaja kalna pakājē Mozus ļaudīm darīja zināmu dievišķo pavēli: “Lai tie Man taisa svētu vietu, ka Es mājoju viņu vidū”, tad israēlieši savu atsaucību apliecināja ar atbilstošām dāvanām. “Un ikviens, kuru sirds skubināja, un ikviens, kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upura dāvanu tam Kungam Saiešanas telts celšanai, kalpošanai un svētajām drēbēm.” (2. Moz. 35:21) Svētnīcas iekārtošanai bija nepieciešama liela, visu aptveroša iepriekšēja sagatavošanās. Vajadzēja visdārgāko un visvērtīgāko materiālu, bet Kungs pieņēma tikai labprātīgus upurus. Nodošanās Dievam un pašuzupurēšanās gars bija pirmās prasības, sagatavojot mājokli Visaugstākajam. [62]

Līdzīgs uzaicinājums uz pašuzupurēšanos atskanēja arī tad, kad Dāvids atbildību par dievnama celšanu uzticēja Salamanam. Lielā skaitā kopā sanākušajiem ļaudīm ķēniņš jautāja: “Un kam nu vēl ir šodien labs prāts tam Kungam brīvprātīgi ziedot?” (1. Laiku 30:5) Tāds aicinājums uz pašuzupurēšanos un labprātīgu kalpošanu jāpatur prātā ikvienam, kas saistīts ar dievnama celšanas darbu.

Lai uzceltu telti tuksnesī, izredzētiem vīriem Kungs deva sevišķu veiklību un gudrību. “Un Mozus sacīja Israēla bērniem: “Redziet, tas Kungs ir aicinājis Becaleēlu, no Jūdas cilts un to ir pildījis ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem (..). Arī spējas citus mācīt Viņš licis viņam sirdī, viņam un Oholiābam (..) no Dana cilts. Viņš tos ir pildījis ar sirds gudrību, tā ka tie var veikt dažādus griezēju un izšuvēju darbus (..). un Becaleēls un Oholiābs, un visi prasmīgie vīri, kuriem tas Kungs bija devis gudrību un māku veikt jebkuru darbu svētnīcas celšanā, lai strādā tā, kā tas Kungs bija pavēlējis.” (2. Moz. 35:30-35; 36:1) Debesu spēki sadarbojās ar strādniekiem, kurus pats Kungs bija izredzējis darbam.

Šo strādnieku pēcnācēji lielā mērā mantoja viņu priekštečiem piešķirtās spējas. Kādu laiku šie vīri no Jūdas un Dana cilts turējās pazemīgi un pašaizliedzīgi, bet pakāpeniski, gandrīz nemanot, zaudēja tuvās attiecības ar Kungu [63] un vēlmi Tam kalpot nesavtīgi. Kā smalkākas mākslas pratēji tie sāka prasīt augstāku atalgojumu. Dažkārt viņu prasības arī izpildīja, bet tie arvien biežāk meklēja un atrada nodarbošanos pie apkārtējām tautām. Cēlā pašuzupurēšanās gara vietā, kas bija pildījis viņu senču sirdis, tie tagad sevī kopa mantkārību, alkstot pēc arvien lielāka ieguvuma. Lai apmierinātu savtīgās tieksmes, tie Kunga doto gudrību izlietoja kalpojot pagānu ķēniņiem un savu talantu ieguldīja tādos darbos, kas darīja negodu viņu Radītājam.

Starp šiem vīriem Salamans meklēja darbu vadītāju, kas pārraudzītu tempļa būvi Morijas kalnā. Ķēniņam jau bija uzticēti noteikti, sīki izstrādāti apraksti par katru daļu svētajā celtnē, un viņš varēja ticībā no Kunga lūgt svētījušos palīgus, kas apveltīti ar īpašām spējām nepieciešamā darba precīzai izpildei. Tomēr Salamans neizmantoja izdevību vingrināties ticībā Dievam. Viņš vajadzīgo speciālistu meklēja pie Tiras ķēniņa. “Un nu tagad atsūti man gudru vīru, kas māk apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, purpura un karmezīna un violeta purpura audumu, un tādu, kas labi prastu darināt grebumus kopā ar tiem gudrajiem vīriem, kas man jau ir kā Jūdā, tā Jeruzālemē (..).” (2. Laiku 2:6)

Feniķijas ķēniņš atbildēja, atsūtot Hūrām –Abiju, “kādas sievas dēlu, kas pati bija cēlusies no Dana cilts, bet viņa tēvs bija tirietis.” (2. Laiku 2:13) Hūram-Abijs no mātes puses bija Oholiāba pēcnācējs, kuru Dievs pirms vairākiem gadsimtiem tika apdāvinājis ar sevišķu gudrību Saiešanas telts celšanai.

Tā Salamana strādniekiem par vadītāju tika nolīgts vīrs, kura pūles nenoteica nesavtīga vēlēšanās kalpot Kungam. [64] Viņš kalpoja šīs pasaules dievam – mantai. Katra viņa būtnes šķiedra bija piesātināta ar savtīguma pamatdomu.

Savu neparasto spēju dēļ Hūrām-Abija prasīja lielu atalgojumu. Ar laiku šī vīra nepareizos vadmotīvus pārņēma arī viņa biedri. Dienu pēc dienas kopā strādājot, tie savu izpeļņu sāka salīdzināt ar viņa peļņu un tādā veidā pazaudēja izpratni par darba svētumu. Pašaizliedzības gars tos atstāja, un tā vietā ienāca mantkārība. Rezultātā tie pieprasīja lielāku algu, kas arī tika nodrošināta.

Tādā veidā ieviestā nesvētā ietekme iespiedās daudzās Kunga kalpošanas darba nozarēs un izplatījās visā valstī. Pieprasītais un saņemtais augstais atalgojums daudziem deva iespēju nodoties greznībai un izšķērdībai. Bagātie apspieda nabagos; pašuzupurēšanās gars gandrīz izzuda. Un šī tālejošā iespaida pamatcēlonis bija kādreiz par visgudrāko uzskatītā cilvēka drausmīgā atkrišana.

Asais pretstats, kādu saskatām garā un motīvos, kas vadīja svētnīcas cēlājus tuksnesī un tos, kas piedalījās Salamana dievnama celšanā, sniedz dziļu mācību. Pašlabuma meklēšana, kas raksturoja tempļa cēlājus, atrod atbalsi šodien pasaulē valdošajā savtīgumā. Alkatības gars un tieksme pēc augstākas vietas un lielākas algas ir visai nobriedušas īpašības. [65] Svētnīcas cēlāju labprātīgā kalpošana un priecīgā pašaizliedzība vairs ir pavisam reti sastopama. Bet tas ir vienīgais gars, kam jāvalda Jēzus sekotājos. Mūsu dievišķais Skolotājs ir atstājis piemēru, kā jāstrādā Viņa mācekļiem, tiem, kuriem Viņš pavēlēja: “Sekojiet man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mat. 4:19) Viņš nenoteica kalpošanas algas lielumu. Tiem ar Viņu bija jādalās pašaizliedzībā un upurī.

Mums nav jāstrādā domājot tikai par algu. Motīvos, kas pamudina kalpot Dievam, nedrīkst ietilpt nekas, kam radniecība ar izdabāšanu sev pašam. Pirmā prasība pieņemamai kalpošanai vienmēr ir bijusi un būs: nesavtīga nodošanās un uzupurēšanās gars. Mūsu Kungs un Meistars ir noteicis, ka Viņa darbā nedrīkst ieaust nevienu savtības pavedienu. Savās pūlēs mums jāieliek smalkjūtība un veiklība, noteiktība un gudrība, ko pilnīgais Dievs prasīja no šīs zemes svētnīcas cēlājiem, tādēļ savus pienākumus pildot vienmēr atcerēsimies, ka vislielākās dāvanas un visspožākā kalpošana tiek pieņemta tikai tad, kad paša es ir nolikts uz altāra par dzīvu dedzināmo upuri.

Vēl kāda novēršanās no pareizajiem principiem, kā dēļ krita Israēla ķēniņš, bija saistīta ar padošanos kārdinājumam pieņemt sev godu, kas pienācās vienīgi Dievam.

Sākot ar dienu, kad Salamanam uzticēja tempļa celšanu, līdz tā pabeigšanas brīdim viņš visu priekšā zvērēja, ka grib “namu celt Kunga, Israēla Dieva, Vārdam”. (2. Laiku 6:7) [66] Šo mērķi tas pilnībā atzina sapulcējušos Israēla pulku priekšā, tempļa iesvētīšanas laikā. Savā lūgšanā ķēniņš apstiprināja, ka Jehova ir sacījis: “Lai Mans Vārds tanī mīt.” (1. Ķēn. 8:29)

Viena no visaizkustinošākajām Salamana iesvētīšanas lūgšanas daļām bija viņa aizlūgums Dievam par svešiniekiem, kas nāks no tālām zemēm, lai kaut ko vairāk uzzinātu par To, kura slava būs izplatījusies visās tautās. “Tie būs dzirdējuši par Tavu lielo slavu, par Tavu stipro roku, par Tavu izstiepto elkoni.” Par katru šādu svešinieku Salamans aizlūdza: “Uzklausi arī viņu (..), un dari Tu visu tā, kā Tevi svešinieks ir lūdzis, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tie Tevi bītos gluži tāpat kā Tava tauta Israēls un lai tie atzīst, ka šis nams, kuru es esmu uzcēlis, ir Tavam Vārdam novēlēts.” (1. Ķēn. 8:42,43)

Dievkalpojuma noslēgumā Salamans aicināja Israēlu būt patiesiem un uzticīgiem Dievam, lai “visas tautas virs zemes atzīst, ka tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena”. (1. Ķēn. 8:60)

Lielāks par Salamanu bija dievnama Plānotājs; tur atklājās Dieva gudrība un godība. Tie, kas šo patiesību nezināja, apbrīnoja un slavēja Salamanu, it kā viņš būtu arhitekts un cēlājs. Sākumā Salamans tādu godu atraidīja.

Tieši tā notika, kad pie Salamana atnāca Sābas ķēniņiene. Dzirdējusi par viņa gudrību un uzcelto lielisko templi, ķēniņiene nolēma to pārbaudīt ar grūtiem jautājumiem un pati savām acīm redzēt viņa ievērojamos darbus. Tā atnāca ar daudz kalpiem un kamieļiem, “kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu”. [67] Ceļojums uz Jeruzālemi prasīja ilgu laiku. “Un viņa nāca pie Salamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds.” Tā runāja ar ķēniņu par dabas noslēpumiem, un Salamans tai stāstīja par Dievu, dabas lielo Radītāju, kurš mājo visaugstākajās Debesīs un valda pār visu. “Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem; ķēniņam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis.” (1. Ķēn. 10:1-3)

“Un Sābas ķēniņiene skatīja gan visu Salamana gudrību, gan arī namu, ko viņš bija uzcēlis. (..) Un viņai aiz izbrīna aizrāvās elpa. Un viņa sacīja ķēniņam: “Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju gan par taviem darbiem, gan par tavu gudrību. Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, tiekams es pati nācu un apskatīju savām acīm. Un arī pusi vēl es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi.. Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kas ik dienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību.”” (1. Ķēn. 10:4-8; 2. Laiku 9:3-6)

Salamans šo ķēniņieni tik pilnīgi iepazīstināja ar savas gudrības un labklājības Avotu, ka apciemojuma beigās tā bija spiesta nevis paaugstināt cilvēcisko rīku, bet izsaukties: “Lai slavēts ir tas Kungs, tavs Dievs, kam labpaticies tevi uzcelt uz Israēla troņa savas mūžīgās mīlestības dēļ pret Israēlu, lai tu darītu tiesu un taisnību.” (1. Ķēn. 10:9) Kungs vēlas, lai šāds iespaids tiktu atstāts uz visiem ļaudīm. Un kad “visi ķēniņi virs zemes centās Salamanu redzēt, lai dzirdētu viņa gudrību, ko Dievs bija licis viņa sirdī” (2. Laiku 9:23), [68] kādu laiku arī pats Salamans godāja Kungu, norādīdams apmeklētājiem uz Debesu un Zemes Radītāju, visas gudrības Avotu – Universa Valdnieku.

Ja viņš pazemīgā garā būtu turpinājis novērst cilvēku uzmanību no sevis un saistīt pie Tā, kurš viņam bija devis gudrību, bagātību un godu, – ak, cik daudz savādāka būtu Salamana dzīves vēsture! Bet inspirētais raksts ziņo ne tikai par viņa tikumiem, bet sniedz uzticamu liecību arī par krišanu. Pacelts slavas kalngalos un veiksmes apņemts, Salamans apreiba, zaudēja līdzsvaru un krita. Pastāvīgi pasaules cilvēku pagodināts, viņš beidzot vairs nespēja pretoties izteiktajiem glaimiem. Viņam uzticētā gudrība, lai ar to godātu tās Devēju, pildīja to ar lepnību. Beidzot viņš ļāva, lai cilvēki runā, ka par nesalīdzināmi krāšņās celtnes plānošanu un uzcelšanu “Kunga, Israēla Dieva Vārda” godam visvairāk nopelnu pienākas viņam.

Tāpēc arī notika, ka Jehovas dievnams starp tautām kļuva pazīstams kā “Salamana dievnams”. Cilvēks bija piesavinājies godu, kas pienācās vienīgi Visaugstākajam. (Sal. māc. 5:7) Līdz pat šai dienai dievnamu, par kuru Salamans kādreiz teica: “Šis nams, ko es esmu cēlis ir nosaukts pēc Tava Vārda” (2. Laiku 6:33), nesauc par “Jehovas namu”, bet par “Salamana templi”.

Cilvēks nevar parādīt vēl lielāku vājību, kā ļaut citiem pierakstīt tam godu par dāvanām, kas saņemtas no Debesīm. Īsts kristietis katrā lietā pagodinās Dievu kā Pirmo un Pēdējo, un Vislabāko. Nekāda godkārīga dziņa [69] neizdzēsīs viņa mīlestību uz Dievu; pastāvīgi un nepārtraukti tas centīsies sekmēt Debesu Tēva godu. Ja būsim uzticīgi Dieva Vārda paaugstināšanā, tad mūsu tieksmes atradīsies dievišķā uzraudzībā, un mēs spēsim attīstīt garīgos un intelektuālos spēkus.

Dievišķais Meistars Jēzus vienmēr paaugstināja sava Debesu Tēva Vārdu. Viņš savus mācekļus mācīja lūgt: “Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds,” (Mat. 6:9) un nedrīkstēja aizmirst atziņu: “Tev pieder (..) gods.” (Mat. 6:13) Lielais Dziedinātājs bija tik piesardzīgs, lai uzmanību nepiesaistītu sev, bet sava spēka Avotam, ka pārsteigtais ļaužu pulks, redzot “mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam”, nepagodināja Viņu, bet “teica Israēla Dievu”. (Mat. 15:31) Kristus brīnišķīgajā lūgšanā, kas pienesta Tēvam īsi pirms krustā sišanas, ir vārdi: “Tēvs (..) apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. (..) Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis. (..) Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav atzinusi, bet Es tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu mani esi sūtījis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” (Jāņa 17:1,4,25,26)

“Tā saka tas Kungs: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts.” (Jer. 9:22,23) [70]

“Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību.” (Ps. 69:31)

“Cienīgs ir tas Jērs (..) ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atkl. 4:11)

“Es Tevi slavēšu, Kungs, mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu Vārdu mūžīgi.” (Ps. 86:12)

“Slavējiet līdz ar mani tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu!” (Ps. 34:4)

Atkrišanas sākumu, atkāpjoties no uzupurēšanās gara un tiecoties uz paaugstināšanos, iezīmēja vēl cita veida dievišķā plāna rupjš sagrozījums. Kungs vēlējās, lai Viņa ļaudis ir pasaules gaisma. Viņu dzīves izpildījumā bija jāatspīd Dieva likumu godībai. Lai šo nodomu īstenotu, Viņš lika Israēlam ieņemt stratēģiski svarīgu vietu tautu starpā.

Salamana dienās Israēla valsts sniedzās no Amatas ziemeļos līdz Ēģiptei dienvidos un no Vidusjūras līdz Eifratas upei. Šo teritoriju šķērsoja daudzi dabiski pasaules tirdzniecības ceļi, pa kuriem pastāvīgi gāja karavānas no tālām zemēm. Tā Salamanam un viņa ļaudīm bija dota iespēja visu tautu pārstāvjiem atklāt ķēniņu Ķēniņa raksturu un tos mācīt Viņu godāt un Tam paklausīt. Šo atziņu vajadzēja sniegt visai pasaulei. Kristu pienācās paaugstināt tautu priekšā, iepazīstinot tās ar upuru sistēmu, lai visi, kas vien vēlētos, varētu dzīvot. [71]

Noliktam par galvu tautai, kuras uzdevums bija kā bākai mirdzēt apkārtējā pasaulē, Salamanam vajadzēja no Kunga doto gudrību un savu iespaida spēku izlietot, lai organizētu un vadītu lielu kustību, kas apgaismotu tos, kas nepazina Dievu un Viņa patiesību. Tad dievišķo priekšrakstu ievērotājiem būtu pievienojušies neskaitāmi ļaužu pulki, Israēls būtu pasargāts no pagānu ļaunajiem ieradumiem un godības Kungs būtu ļoti paaugstināts. Bet Salamans šo augsto sūtību piemirsa. Viņš neizlietoja brīnišķīgās izdevības apgaismot caur viņa zemi nemitīgi ceļojošos ļaudis, ne arī tos, kas apmetās lielākajās pilsētās.

Misijas garu, ko Salamana un visu patieso israēliešu sirdīs bija dēstījis Dievs, izspieda tirdzniecības gars. Satiksme ar daudzām citām tautām tika izlietota sevis personīgai paaugstināšanai un izcelšanai. Lai stiprinātu savu politisko drošību, Salamans tirdzniecības centros lika uzcelt cietokšņu pilsētas. Viņš atjaunoja Gezeru tuvu Jopei, kas atradās ceļā starp Ēģipti un Sīriju; Bet-Oronu uz rietumiem no Jeruzālemes, no kurienes varēja pārredzēt lielos ceļus, kas izgāja no Jūdejas sirds uz Gezeru un jūrmalu; Megidu, caur kuru karavānas plūda no Damaskas uz Ēģipti un no Jeruzālemes uz ziemeļiem, un Tadmoru tuksnesī (2. Laiku 8:4), gar kuru plūda karavānas no austrumiem. Visas šīs pilsētas bija stipri nocietinātas. Tirdznieciskās [72] priekšrocības, ko sniedza valsts atrašanās pie izejas uz Sarkano jūru, tika pavairotas, izveidojot floti Ecion-Geberā, Sarkanās jūras krastā Edoma zemē. Apmācīti jūrnieki no Tiras līdz ar Salamana kalpiem vadīja šos kuģus jūras ceļojumos “uz Ofīru un atveda no turienes (..) zeltu (..).” (2. Laiku 8:18; 1. Ķēn. 9:26,28; 10:11)

Ķēniņa un daudzu viņa pavalstnieku ienākumi ļoti pavairojās, bet par kādu maksu! Dieva žēlastības dāvanu namturu mantkārības un tuvredzības dēļ neskaitāmie ceļotāji tika atstāti nezināšanā par Jehovu.

Pārsteidzošā pretstatā Salamana rīcībai bija Kristus izturēšanās, staigājot virs zemes. [73] Lai gan Pestītājam bija “visa vara”, Viņš to tomēr nekad neizlietoja sevis izcelšanai. Nekāds sapnis par pasaules pakļaušanu vai laicīgu lielumu nesabojāja Viņa kalpošanas darba pilnību cilvēku labā. “Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.” (Mat. 8:20) Tiem, kas, paklausot sava laika aicinājumam, sākuši kalpot Meistaram, ir brīnišķīga iespēja apgūt Viņa metodes. Jēzus izlietoja visas iespējamās priekšrocības, ko sniedza lielie zemi šķērsojošie ceļi.

Savu ceļojumu starplaikā Viņš mājoja Kapernaumā, kas kļuva pazīstama kā “Viņa pilsēta”. (Mat. 9:1) Atrazdamās pie lielceļa, kas gāja no Damaskas uz Jeruzālemi un Ēģipti, un uz Vidusjūru, tā bija piemērots centrs Pestītāja darbam. Cilvēki no daudzām zemēm devās caur šo pilsētu vai arī apmetās tur atpūsties. Kapernaumā Jēzus sastapās ar visu zemju pārstāvjiem no dažādām ļaužu šķirām, un tā Viņa mācības tika aiznestas uz citām zemēm un daudzām mājvietām. Tādā veidā pamodās interese par pravietojumiem, kas norādīja uz Mesiju, uzmanība tika pievērsta Pestītājam, un pasaulei tika atklāta Viņa misija.

Mūsu dienās ir daudz vieglāk sastapties ar visu šķiru un daudzu tautu ļaudīm nekā Israēla dienās. Ceļošanas iespējas ir pavairojušās tūkstoškārtīgi.

Visaugstākā vēstnešiem šodien, līdzīgi Kristum, jāatrodas pie lieliem satiksmes ceļiem, kur tie var [74] sastapties ar ļaužu pulkiem no visām pasaules daļām. Līdzīgi Viņam, tiem sevi jāapslēpj Dievā un jāsēj Evaņģēlija sēkla, rādot citiem Svēto Rakstu dārgās patiesības, lai tās laistu dziļas saknes prātā un sirdī un uzdīgušas augtu mūžīgai dzīvei.

Ak, cik nopietna ir šī mācība, ko sniedz Israēla kļūdas laikā, kad valdnieks un ļaudis novērsās no augstā uzdevuma, kuram tie bija aicināti! Tajās vietās, kurās tie bija vāji, kur tie krita, Dieva mūsdienu Israēlam, Debesu pārstāvjiem, kas veido Kristus patieso draudzi, jābūt stipriem, jo uz tiem gulstas uzdevums pabeigt cilvēkiem uzticēto darbu un norādīt uz galīgo norēķinu dienu. Tomēr daži iespaidi, kas Israēlā ņēma virsroku Salamana laikā, ir stipri arī šodien. Visas taisnības ienaidnieka spēki ir trauksmes stāvoklī, un uzvara būs iegūstama vienīgi Dieva spēkā. Mūsu priekšā esošā garīgā cīņa aicina uz pašaizliedzības gara norūdīšanu, uz neuzticēšanos sev un paļaušanos vienīgi uz Dievu, gudri izlietojot katru izdevību glābt dvēseles. Kunga svētības pavadīs Dieva draudzi tad, kad tā vienota ies uz priekšu, atklājot maldu tumsā gulošai pasaulei svētuma skaistumu, kas ieraugāms Kristum līdzīgā uzupurēšanās garā, cilvēcīgā vietā paaugstinot dievišķo, un mīlošā, nenogurstošā kalpošanā tiem, kuriem tik ļoti nepieciešamas Evaņģēlija svētības.

5. Salamana nožēla

[75] Salamana valdīšanas laikā Kungs viņam, izsakot atzinību un dodot padomu, parādījās divas reizes,– nakts atklāsmē Gibeonā, kad solījumu piešķirt gudrību, bagātību un godu pavadīja brīdinājums palikt pazemīgam un paklausīgam, un pēc dievnama iesvētīšanas, vēlreiz runājot ar viņu par uzticību. Ķēniņam izteiktie paskubinājumi bija pietiekoši skaidri un apsolījumi visai brīnišķīgi, tomēr par viņu, kam ārējie apstākļi, raksturs un dzīve, šķiet, sniedza sevišķas iespējas izpildīt uzdevumu un attaisnot Debesu cerības, ir ziņots: “(..) viņa sirds bija novērsusies no tā Kunga, Israēla Dieva, kas divas reizes viņam bija atklājies un kas viņam par šo lietu bija norādījis, lai neseko svešiem dieviem.” (1. Ķēn. 11:9,10) Viņa atkrišana bija tik pilnīga un sirds pārkāpumos tā nocietinājusies, ka stāvoklis šķita gandrīz bezcerīgs.

No dievišķās sadraudzības jaukā iespaida Salamans novērsās, lai meklētu apmierinājumu dažādu izjūtu baudās. [76] Par šo piedzīvojumu viņš stāsta: “Es uzsāku lielus darbus; es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna dārzus. Es sev stādīju dārzus un parkus un dēstīju tur dažādus augļu kokus. (..) Es pirku kalpus un kalpones (..). Es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas un – kas mēdz būt cilvēku galvenā iekāre – sievas sievu galā. Un tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bija bijuši Jeruzālemē (..). Un neko, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu (..). Bet, kad es nu pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, un pūles, kuras es biju tajos ieguldījis, tad – ak vai! – viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana, un nekad nekur nav nekāda ieguvuma zem saules.

Tad es veltīju visu savu uzmanību tam, lai tiešām izprastu dziļākās gudrības nozīmi līdzās muļķībai un neizpratnei. Jo ko tad tas cilvēks darīs, kas nāks pēc manis, pēc ķēniņa? To pašu, kas jau sen tāpat ir darīts. (..) Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību (..). Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules (..).” (Sal. māc. 2:4-18)

Savos personīgajos rūgtajos pārdzīvojumos Salamans iemācījās saskatīt dzīves nevērtību, ja augstāko labumu meklē laicīgās lietās. Viņš pagānu dieviem uzcēla altārus, bet tikai, lai uzzinātu, cik tukšas ir cerības, ka gars tur atradīs mieru un dusu. Drūmas, dvēseli mokošas domas to nospieda dienās un naktīs. Viņš vairs dzīvē neredzēja prieku un nespēja atrast mieru, bet nākotne bija tīta izmisuma tumsā.

Kungs tomēr viņu neaizmirsa. Ar nosodījuma un stingra [77] piemeklējuma vēstīm Viņš centās panākt, lai ķēniņš saprastu sava izvēlētā ceļa bezjēdzību. Dievs atņēma savu aizsardzību un atļāva ienaidniekiem biedēt un vājināt Salamana valsti. “Un tas Kungs lika celties pret Salamanu edomietim Hadadam (..). Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam (..) sirotāju virsniekam, (..) viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. (..) Vēl tur bija Jerobeāms (..) .Arī viņš sadumpojās pret ķēniņu.” (1. Ķēn. 11:14-28)

Beidzot Kungs ar pravieša starpniecību paziņoja pārsteidzošu vēsti: “Tādēļ ka tu tā esi rīkojies pēc paša prāta un neesi pildījis Manu derību, nedz Manus likumus, kurus Es tev kā pavēli biju devis, tad Es arī no tevis atraušu ķēniņa valsts varu un nodošu to tavam kalpam. Tikai to gan – tavā dzīves laikā Es to vēl neizdarīšu tava tēva Dāvida dēļ, bet Es to atraušu no tava dēla rokas.” (1. Ķēn. 11:11,12)

Šāda sprieduma pasludināšana pret viņu un viņa namu Salamanu pamodināja it kā no sapņa, liekot atdzīvoties sirdsapziņai, lai tas savu neprātu ieraudzītu patiesā gaismā. Garā nospiests, prātā un miesā novārdzis, noguris un izslāpis, dzerdams no šīs zemes caurajām akām, viņš pagriezās, lai no jauna rastu veldzi pie dzīvības straumes. Beidzot ciešanu skola to bija izmācījusi. Vēl ilgi viņu mocīja nemiers, vai spēs izbēgt no galīga sabrukuma, bet tad viņš cerības staru saskatīja tam sniegtajā vēstī. Dievs to vēl nebija pilnīgi nocirtis, un bija gatavs atbrīvot no verdzības, kas [78] briesmīgāka par nāvi un no kuras Salamans pats sevi nespēja glābt.

Pateicīgi Salamans atzina Tā spēku un mīlestību, kas ir “Visaugstākais pār visiem”. (Sal. māc. 5:7) Nožēlā viņš par jaunu sāka pievērsties šķīstuma un svētuma ceļam, no kura tik tālu bija aizgājis. Nekad tas vairs nevarēja cerēt izbēgt no grēka postošajām sekām, nekad viņš vairs nevarēja atbrīvot savu atmiņu, lai nebūtu jāatceras kādreizējā dzīve, ko piepildīja paša iegribu apmierināšana, tomēr tagad tas nopietni vēlējās pasargāt citus, lai tie nesekotu viņa ģeķībai. Viņš pazemīgi pacēla savu balsi un, atzīdams grēkus, brīdināja citus nepadoties ļaunajai ietekmei, ko bija atstājusi un izplatījusi viņa paša aplamā rīcība.

Patiesi atgriezies cilvēks tūlīt neizmet no atmiņas pagātnes grēkus. Ieguvis mieru, viņš nekļūst vienaldzīgs pret pieļautajām kļūdām. Viņš izjūt rūpes par tiem, kurus ar savu izturēšanos ir ierosinājis uz ļaunu un cenšas pēc iespējas vadīt atpakaļ uz pareizā ceļa. Jo spožākā gaismā pats nonācis, jo vairāk tas ilgojas arī citu kājas nostiprināt uz droša pamata. Viņš savus pagātnes grēkus nenoklusē, neizdaiļo un neatvaino. Viņš tos neuzskata par kaut ko nenozīmīgu, bet liek atskanēt briesmu signālam, lai brīdinātu citus.

Salamans atzina, ka “cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma un viņu sirdīs mājo neizpratne”. (Sal. māc. 9:3) “Tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīz, tādēļ cilvēku bērnu sirds pildās ar drosmi darīt ļaunu. Vēl iemesls te tas, ka grēcinieks, kaut arī simts reizes ļaunu darījis, tomēr dzīvo ilgi, lai gan es zinu, ka tiem, kas Dievu bīstas, klāsies labi, tiem, kam bijība Viņa priekšā, kurpretī bezdievīgajam neklāsies labi, un viņš nevarēs savas dienas stiept garumā kā ēnu, jo viņš nesajūt bijību Dieva priekšā.” (Sal. māc. 8:11-13)

Gara iedvesmots, ķēniņš uzrakstīja nākamajām paaudzēm savu pazaudēto dzīves gadu stāstu līdz ar brīdinājumu – mācīties tā nedarīt. Lai gan no viņa sētās sēklas tautā nobrieda raža ļaunai pļaujai, tomēr viņa dzīves darbs nebija pilnīgi zudis. Pazemīgi un lēnprātīgi Salamans vēlākos gados “mācīja ļaudīm īstas, dziļas un pareizas atziņas un bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus. Un mācītājs lūkoja atrast iepriecinošus vārdus un pareizi uzrakstīt patiesības vārdus. Gudro izteicieni ir kā vēršu dzenamie, un kā [80] iedzītas naglas kopā stāv viņu izteicieni, kas ir viena vienīga gana veidoti. Un beidzot: sargies mans dēls! Daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala (..).” (Sal. māc. 12:9-12)

“Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.” (Sal. māc. 12:13,14)

Salamana vēlākajos rakstos atklājas, ka, jo vairāk viņš atzina savas rīcības ļaunumu, jo lielāku uzmanību pievērsa, lai brīdinātu jauniešus neiekrist maldos, kas tam lika velti izšķiest dārgās Debesu dāvanas. Ar skumjām un kaunu viņš apliecināja, ka labākajos gados, kad tam mieru, atbalstu un dzīvību vajadzēja meklēt pie Dieva, viņš ir novērsies no debesu gaismas un Dieva gudrības un Jehovas vietā pielūdzis elkus. Un tagad, bēdīgajos piedzīvojumos mācījies saprast tādas dzīves neprātu, viņš jo karsti ilgojās pasargāt citus no sāpēm un rūgtuma, ko pats bija baudījis.

Aizkustinošos vārdos viņš rakstīja par priekšrocību un atbildību, ko jaunatnei sniedz kalpošana Dievam: “Salda ir acij gaisma, un brīnumjauki ir sauli redzēt. Ja cilvēks arī dzīvo ilgus gadus, lai viņš visus tos gadus nododas arī priekiem, bet lai tomēr viņš domā arī par nebaltām dienām, ka tādu būs daudz; viss, kas nāk, ir niecības apdvests. Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu! [81] Izmet skumjas no savas sirds un turi tālu nost no savas miesas ciešanas, jo jaunība un tumšās matu cirtas ātri zūd.” (Sal. māc. 11:7-10)

“Piemini savu Radītāju savā jaunībā,

Pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojas,

Par kuriem tu vēlāk sacīsi:

Tie man nepatīk!

Pirms vēl saule un dienas gaisma,

Mēness un zvaigznes satumst

Un pirms vēl mākoņi atkal atgriežas pēc lietus,

Tanī laikā, kad nama sargi trīc un stiprie vīri lokās,

Kad malējas pārtrauc darbu, tāpēc ka viņu palicis maz,

Un tās ziņkārīgās, kas caur logiem skatās, paliek drūmas,

Un kad abi vārti uz ielu paliek aizslēgti,

Jo malšanas skaņa kļūst klusāka,

Kad cilvēks ceļas augšā, kad dzird putnus čivinām

Un visas dziesmu meitenes apklusušas,

Kad cilvēks jau baidās arī no katras kalnā kāpšanas

Un baiļojas pa katru ceļu ejot,

Kad mandeļu koks gan stāvēs ziedos,

Bet sisenis jau būs par nastu un līksmība zudīs,

Jo cilvēks iet uz savu mūža mājokli

Un viņa raudu dziesmu dziedātāji jau staigā apkārt pa ielām, –

Pirms vēl sudraba dzīves pavediens trūkst

Un zelta trauks saplīst, smeļamais spainis pie avota izkalst un sabrūk,

Pats smeļamais skritulis salūst un iekrīt akā. [82]

Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē

Un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši,

Un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to devis.”

(Sal. māc. 12:1-7)

Ne tikai jaunatnei, bet arī brieduma gados esošajiem un tiem, kas jau dodas lejup no sava mūža pakalna un pagriežas pret vakara sauli, Salamana dzīve ir pilna brīdinājumu. Mēs redzam un dzirdam par jauniešu nepastāvību; jaunatne svārstās starp pareizo un nepareizo, un ļauno kaislību straume bieži vien izrādās tiem par stipru. Brieduma gados esošajos mēs nemeklējam šādu nepastāvību un neuzticību, jo sagaidām, ka to raksturam jābūt nopamatotam, pamatlikumos stingri nostiprinātam. Bet ne vienmēr tā ir. Kad Salamanam raksturā vajadzēja līdzināties spēcīgam ozolam, kārdinājumu spēks salauza viņa nelokāmību. Tieši tad, kad viņam vajadzēja būt stiprākam kā jebkad, izrādījās, ka tas ir ļoti nespēcīgs.

No tādiem piemēriem mums vajadzētu mācīties, jo, kā jaunatnei, tā vecākiem cilvēkiem vienīgā drošība ir modrībā un lūgšanā. Mēs nevaram paļauties uz augstu stāvokli un lielām priekšrocībām. Kaut arī kāds daudzus gadus būtu bijis krietns kristietis, viņš tomēr vēl ir pieejams sātana uzbrukumiem. Cīņā ar iekšējo grēku un ārējiem kārdinājumiem sakāvi cieta pat gudrais un spēcīgais Salamans. Viņa kļūda atgādina, ka, lai cik lielas ir cilvēka prāta spējas un lai cik uzticīgi viņš Kungam kalpojis pagātnē, tas tomēr nekad nevar droši paļauties uz savu paša gudrību un nevainību.

Ikvienā paaudzē un ikkatrā zemē īstais pamats un paraugs rakstura celtnei ir viens un tas pats. Dievišķais bauslis “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds (..), un savu tuvāko kā sevi pašu” (Lūk.10:27), šis lielais pamatlikums, kas atklājās mūsu Pestītāja raksturā un dzīvē, ir vienīgais drošais pamats un vadītājs. “Un Viņš būs tavas dzīves pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots(..).” (Jes. 33:6) Tādu gudrību un atzīšanu spēj dot vienīgi Dieva Vārds.

Mums, tāpat kā Israēlam būtu jāatzīst, cik patiesi ir vārdi par paklausību Kunga likumiem: “(..) tā būs jūsu gudrība un saprašana tautu priekšā (..).” (5. Moz. 4:6) Vienīgi tā var nodrošināt personīgu godīgumu un nevainību, skaidru ģimeni, sabiedrības labklājību un nācijas stiprumu. Visos dzīves sarežģītajos apstākļos, briesmās un cīņās vienīgais, drošais līdzeklis ir darīt tā, kā saka Kungs. “Tā Kunga likumi ir pilnīgi” un “kas tā turēsies, tas pastāvēs mūžīgi”. (Ps. 19:8; 15:5)

Kas ņems vērā brīdinājumu no Salamana bēdīgās pieredzes, tie grēkiem, kas viņu pārvarēja, nemaz neļaus sev tuvoties. Vienīgi paklausība Debesu prasībām pasargās cilvēku no atkrišanas. Dievs ir apveltījis mūs ar lielu gaismu un daudz svētībām, bet, ja šī gaisma un svētības netiek vērtētas, tad nav vairs garantijas pret nepaklausību un atkrišanu. Ja tie, kurus Kungs aicinājis augstās uzticības vietās, novēršas no viņa pie cilvēcīgas gudrības, tad viņu gaisma pārvēršas tumsā. Tiem uzticētās spējas kļūst par valgu.

Kamēr turpināsies cīņa, vienmēr būs ļaudis, kas no Kunga atkāpsies. Sātans gādās par apstākļiem, kas nemanāmi vājinās dvēseles nocietinājumus ikvienam, kurš nepaļausies uz dievišķo spēku. [84] Mums katrā solī jājautā: “Vai šis ir Kunga ceļš?” Visā dzīves laikā pār jūtām un kaislībām jāstāv modrā sardzē, noteikti apzinoties mērķi. Ja nepaļaujamies uz Dievu un savu dzīvi neapslēpjam Kristū, tad nevienu mirkli nevaram justies droši. Dvēseles skaidrību pasargā modrība un lūgšana.

Visi, kas ieies Dieva pilsētā, ies caur šauriem vārtiem – izmisumu, cīņām un piepūli; jo “nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo”. (Atkl. 21:27) Bet pakritušais lai nepadodas izmisumam! Arī veci cilvēki, kādreiz Kunga godāti, kas savas dvēseles vēlāk aptraipījuši, upurēdami tikumu uz iekāres altāra, ja tie atzīst savu grēku, to nožēlo un atstāj, griezdamies pie Dieva, vēl var cerēt uz žēlastību. Tas, kurš ir paziņojis: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu” (Atkl. 2:10), arī aicina: ”Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7) Dievs ienīst grēku, bet mīl grēcinieku. “Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu (..).” (Hoz. 14:5)

Salamana nožēla bija godīga, bet viņa dzīves ļauno ietekmi nebija iespējams izdzēst. Viņam atkāpjoties, daļa cilvēku valstī gan palika uzticīgi, tīri un Kungam paklausīgi, tomēr daudzi tika nomaldināti, un pēc atgriešanās ķēniņam vairs nebija viegli apturēt ar elku dievību un pasaulīgajiem ieradumiem nostiprinātos ļaunos spēkus. Viņa ietekme uz labu bija kļuvusi pavisam vāja. [85] Daudzi vilcinājās pakļauties tā vadībai. Lai gan Salamans savus grēkus atzina un tos, kā arī sekojošo nožēlu uzrakstīja par labu nākamajām paaudzēm, tomēr viņš nekad nevarēja cerēt pilnīgi izdzēst savu ļauno darbu samaitājošo ietekmi. Ķēniņa atkrišanas iedrošināti, daudzi turpināja darīt ļaunu un tikai ļaunu. Daudzu turpmāko valdnieku lejupceļā varam vērot bēdīgo iespaidu, ko atstāja Dieva doto spēku nelietīgā izlietošana viņa dzīvē.

Rūgtās pārdomās par savu ļauno rīcību Salamans izsaucās: “Gudrība ir labāka nekā kara ieroči, tomēr viens vienīgs negantnieks (grēcinieks – angļu tulk.) var iznīcināt daudz laba.” (Sal. māc. 9:18) “Vēl ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un proti – tā ir nepareiza valdnieka rīcība: dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā.” (Sal. māc. 10:5,6)

“Indīgas mušas sasmacē un saraudzē ziežu maisītāja eļļu; tā arī mazliet neprātības samaitā gudrības vērtību.” (Sal. māc. 10:1)

No daudzajām mācībām, ko sniedz Salamana dzīve, neviena nav uzsvērta tik ļoti kā iespaida spēks uz labu vai ļaunu. Lai arī cik ierobežota būtu mūsu darbības sfēra, mēs vienmēr izplatām iespaidu, kas nes vai nu labumu vai bēdas: ārpus mūsu redzes loka un pārbaudes iespējām, tas citiem kļūst par svētību vai lāstu. To visai smagu var padarīt mūsu neapmierinātība vai savtība un nāvējoši saindēt daži piekopti grēki, bet iespaidu var pavadīt arī ticības, drosmes un cerības dzīvību dodošais spēks un darīt patīkamu mīlestības smarža. Iedarbība uz labu vai sliktu ir nenovēršama.

Briesmīga ir doma, ka mūsu iespaids [86] var būt nāves smarža uz nāvi, un tomēr tas ir iespējams. Viena nomaldināta dvēsele, kas neiegūs mūžīgo svētlaimi – ak, kas gan var novērtēt šo zaudējumu! Viena pārsteidzīga rīcība, neapdomāts vārds no mūsu puses var tik dziļi ietekmēt otra cilvēka dzīvi, ka izraisa šīs dvēseles bojāeju. Viens rakstura traips daudzus var novērst no Kristus.

Izsētā sēkla nobriest pļaujai. Rezultātā tā pavairojas un nākamā raža ir vēl bagātāka. Šis likums valda mūsu attiecībās ar citiem cilvēkiem. Katrs darbs, katrs vārds ir sēkla, kas nesīs augļus. Katrs saprātīgs laipnības, paklausības vai pašaizliedzības darbs vairosies citos un caur tiem vēl citos. Tāpat arī katra skaudības, ļaunprātības vai nevienprātības izpausme būs sēkla, kas uzaugs par “rūgtu sakni” (Ebr. 12:15) un aptraipīs daudzus. Un, ak vai, šīs indes nesēju skaits arvien palielināsies! Tā norisinās labā un ļaunā sēšana šim laikam un mūžībai.

6. Valsts sadalīšana

[87] “Un Salamans gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.” (1. Ķēn. 11:43)

Drīz pēc nākšanas tronī Rehabeāms devās uz Sihemu, kur cerēja saņemt visu Israēla cilšu formālu piekrišanu, jo tur “bija sanācis viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu”. (2. Laiku 10:1)

Bija ieradies arī Jerobeāms, Nebata dēls, tas pats Jerobeāms, kas Salamana valdīšanas laikā bija pazīstams “kā varens vīrs” un kuram pravietis Ahija no Šīlo bija paziņojis pārsteidzošu vēsti: “Lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus.” (1. Ķēn. 11:28,31)

Kunga vēstnesis ar Jerobeāmu bija skaidri runājis par valsts sadalīšanas nepieciešamību, jo Dievs bija paziņojis, ka šai dalīšanai noteikti jānotiek [88]: “Tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ir liekušies ar savu vaigu pie zemes sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša, un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši Manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs Manās acīs un nav ievērojuši nedz Manus likumus, nedz Manas tiesas, kā to darīja viņa tēvs Dāvids.” (1. Ķēn. 11:33)

Jerobeāmam tika doti vēl tālāki norādījumi, ka valsti nesadalīs pirms Salamana valdīšanas noslēguma. “Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas, un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida dēļ, kuru Es esmu izvēlējis – to, kas ir pildījis Manus baušļus un Manas tiesas, bet es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un es došu to tev – tās desmit ciltis.” (1. Ķēn. 11:34,35)

Kaut gan Salamans ilgojās sagatavot Rehabeāmu, savu izraudzīto pēcteci, lai tas saprātīgi izturētos nākotnē gaidāmajā krīzē, par ko bija ziņojis Dieva pravietis, viņš tomēr vairs nespēja dēla prātu pietiekoši ietekmēt uz labu, jo bērnībā tā audzināšana bija atstāta novārtā. No savas mātes – amonietes Rehabeāms bija mantojis svārstīgu raksturu. Šad un tad viņš pūlējās Kungam kalpot, gūstot arī zināmus panākumus, bet, nebūdams noteikts, beidzot pakļāvās ļaunajiem iespaidiem, kas to apņēma jau no agras bērnības. Rehabeāma dzīves kļūdās un viņa galīgajā atkrišanā atklājās briesmīgās sekas, ko izraisīja Salamana savienība ar elkus pielūdzošu sievieti.

Iepriekšējā valdnieka cietsirdīgās rīcības dēļ Israēla ciltis bija ilgi cietušas mokošu netaisnību. [89] Salamana atkrišanas laikā piekoptās izšķērdības rezultātā uz ļaudīm gūlās smaga nodevu nasta un no tiem prasīja gandrīz vai verdzisku darbu. Tagad, kad vajadzēja kronēt jaunu valdnieku, vadošie cilšu pārstāvji nolēma noskaidrot, vai viņš uzlikto slogu samazinās. “Un Jerobeāms nāca un viss Israēls kopā ar viņu; viņi runāja ar Rehabeāmu, sacīdami: “Tavs tēvs mums ir uzlicis smagu jūgu; tad nu atvieglini tu grūto kalpošanu un smago jūgu, ko viņš mums uzlicis, un tad mēs tev kalposim!””

Pirms politiskās izskaidrošanās, vēloties apspriesties ar saviem padomdevējiem, Rehabeāms atbildēja: “Pacietieties vēl trīs dienas, ejiet un tad griezieties atpakaļ pie manis!” Un ļaudis aizgāja.

“Un ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas bija stāvējuši viņa tēva Salamana vaiga priekšā, kamēr tas vēl dzīvoja, un viņš tiem jautāja: “Kādu padomu jūs dodat, un kā man būs atbildēt šai tautai?” Tad tie viņam atbildēja: “Ja tu būsi laipnīgs pret šo tautu un rādīsi tai labu prātu, un runāsi uz to laipnus vārdus, tad šie ļaudis tev būs kalpi visu mūžu.” [2. Laiku 10:3-7]

Neapmierināts Rehabeāms griezās pie jaunākiem vīriem, ar kuriem bija biedrojies jaunībā un sākoties vīra gadiem, un tiem jautāja: “Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas man ir sacījuši: tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, atvieglini tu mums to?” (1. Ķēn. 12:8,9) Jaunie deva padomu, lai tas jau no iesākuma pret savas valsts pavalstniekiem izturas stingri, rādot, ka necietīs iejaukšanos savos personīgajos nodomos.

Izredzes iegūt visaugstāko autoritāti Rehabeāmam šķita ļoti glaimojošas, tāpēc viņš nolēma neievērot valsts vecāko padomu un par padomdevējiem izvēlējās jaunos. Tā notika, ka noteiktajā dienā, kad “Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma”, lai uzzinātu, kā viņš nolēmis valdīt, Rehabeāms “jo bargi atbildēja tautai (..), sacīdams: “Mans tēvs jūsu jūgu ir darījis smagu, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt: (..) es jūs sitīšu ar dzeloņainām pātagām.”” (1. Ķēn. 12:12-14)

Ja Rehabeāms un viņa nepiedzīvojušie padomdevēji būtu sapratuši dievišķo gribu attiecībā uz Israēlu, tad tie būtu paklausījuši ļaužu prasībai īstenot noteiktas reformas valsts pārvaldē. Bet, neizmantojot šo izdevību Sihemā, kad vajadzēja ņemt vērā cēloņus un sekas, tie zaudēja iespaidu pār daudz ļaudīm. Viņu izteiktais nodoms turpināt Salamana uzsākto apspiešanu un jūgu vēl tikai palielināt bija pretrunā ar Israēlam paredzēto Kunga plānu un sniedza ļaudīm pietiekami daudz iemeslu, lai šaubītos par viņu motīvu godīgumu. Šajā neprātīgajā, bezjūtīgajā dziņā pavairot varu ķēniņš ar izredzētajiem padomdevējiem parādīja, kādā lepnumā cilvēku var novest stāvoklis un autoritāte.

Kungs neatļāva Rehabeāmam piepildīt savus nodomus. Israēla ciltīs bija daudzi tūkstoši, ko Salamana cietsirdīgā valdīšana bija ļoti satraukusi, un tie tagad saprata, ka nav citas izejas kā sacelties pret Dāvida namu. “Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: “Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid!” Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.” (1. Ķēn. 12:16)

Šķelšanās, ko izraisīja Rehabeāma pārsteidzīgā valoda, izrādījās nelabojama. No tā laika Israēla divpadsmit ciltis sadalījās divās daļās. Jūdas un Benjamīna cilts Rehabeāma pārvaldībā izveidoja lejas jeb Jūdas dienvidu valsti, bet desmit ziemeļu ciltis kļuva par atsevišķu Israēla valsti, ko pārvaldīja Jerobeāms. Tā piepildījās pravieša paredzējums par valsts sašķelšanos. “Jo no tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa.” (1. Ķēn. 12:15)

Kad Rehabeāms redzēja desmit ciltis no viņa aizejam, tas sāka rīkoties. Ar kāda ietekmīga valsts ierēdņa “Adorāma, kas bija strādnieku uzraugs”, palīdzību viņš centās panākt samierināšanos. Bet miera vēstnesis sastapās ar tādu pretestību, kas skaidri liecināja par ļaužu izjūtām pret Rehabeāmu. “(..) viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira.” Sacelšanās spēka izbiedēts, “ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos.(..) viņš aizbēga uz Jeruzālemi”. (1. Ķēn. 12:18)

“Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ. Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru: “Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, [92] Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai: tā saka tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir nākusi.” Un tie paklausīja tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā tas Kungs bija teicis.” (1. Ķēn. 12:21-24)

Trīs gadus Rehabeāms centās mācīties no valdīšanas sākumā pieļautās bēdīgās kļūdas un guva zināmas sekmes. Viņš “izveidoja pilsētas Jūdā par stipriem cietokšņiem” un “nostiprināja vēl vairāk šos nocietinātos cietokšņus un novietoja tajos pārvaldniekus, sakrāja tur pārtiku, eļļu un vīnu”. Viņš pielika visas pūles, lai šīs pilsētas padarītu “ļoti stipras”. (2. Laiku 11:5,11,12) Bet Jūdas labklājības noslēpums Rehabeāma valdīšanas pirmajos gados nesaistījās ar šiem pasākumiem.

Jūdas un Benjamīna ciltis uzplauka tāpēc, ka tās Dievu atzina par Visaugstāko Valdnieku. Tām pievienojās daudzi dievbijīgi ļaudis no ziemeļu ciltīm. “Un levītiem sekoja no visām Israēla ciltīm tie, kas bija savās sirdīs nolēmuši meklēt to Kungu, kas ir Israēla Dievs; tie devās uz Jeruzālemi, lai nestu kaujamos upurus tam Kungam, savu tēvu Dievam. Tā šie pienācēji nostiprināja Jūdas ķēniņa valsti un deva spēku Rehabeāmam, Salamana dēlam, trīs gadus, jo trīs gadus tie staigāja Dāvida un Salamana ceļus.” (2. Laiku 11:16,17)

Turpinot tādā veidā, Rehabeāmam būtu bijis iespējams lielā mērā izlabot pagātnes kļūdas un atgūt ļaudīs uzticību, ka viņš valdīs apdomīgi un krietni. Bet inspirētā spalva par Salamana pēcteci sniedz bēdīgu ziņojumu, jo viņš nepalika uzticīgs Jehovam. Būdams stūrgalvīgs, pašpaļāvīgs un ietiepīgs, ar tieksmi uz elku pielūgšanu, viņš tomēr būtu varējis attīstīt rakstura spēku, nelokāmu ticību un paklausību dievišķām prasībām, ja tikai pilnībā nodotos Kungam. Bet ar laiku ķēniņš sāka paļauties uz savu stāvokli un paša uzceltajiem cietokšņiem. Maz pamazām viņš padevās iedzimtajām vājībām, līdz kamēr nonāca pilnīgā elku pielūgšanā. “Kad Rehabeāma ķēniņa valsts bija nostiprinājusies un viņa vara nodrošināta, tad viņš atmeta tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu.” (2. Laiku 12:1) [94]

Cik bēdīgi un cik nozīmīgi ir vārdi: “Un viss Israēls līdz ar viņu”! Ļaudis, ko Dievs bija izredzējis, lai tie būtu par gaismu apkārtējām tautām, novērsās no sava spēka Avota un vēlējās kļūt līdzīgi ap tiem esošajiem pagāniem. Gan Salamana, gan Rehabeāma ļaunās priekšzīmes iespaids daudzus noveda maldos. Lielākā vai mazākā mērā arī šodien tāpat notiek ar katru, kas iesaistās ļaunos pasākumos, – ļaundara iespaids nepaliek vienīgi pie darītāja. Neviens cilvēks nedzīvo tikai sev. Neviens savā netaisnībā neiet bojā viens pats. Katra dzīve ir vai nu gaisma, kas iedrošina citus un apgaismo tiem ejamo ceļu, vai arī tai ir tumšs, postošs iespaids, kas ved izmisumā un sabrukumā. Mēs vadām citus vai nu augšup, pretī līksmībai un nemirstībai, vai lejup – bēdās un mūžīgā nāvē. Un, ja mēs ar savu rīcību stiprinām vai izraisām ap mums dzīvojošo cilvēku ļaunumu, tad piedalāmies viņu grēkā.

Kungs neatstāja atkritušo Jūdas valdnieku nepārmācītu. “Bet ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās pret Jeruzālemi, jo jūdi bija lauzuši uzticību tam Kungam. Viņš nāca ar tūkstoš divi simti kara ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un neskaitāms bija ļaužu pulks, kas nāca no Ēģiptes kopā ar viņu: lībieši, sukieši un kušiti (etiopieši). Un viņš iekaroja stipri nocietinātās pilsētas, kas bija Jūdā, un nonāca pie Jeruzālemes. Tad pravietis Šemaja ieradās pie Rehabeāma un pie Jūdas vadoņiem, kuri, baidīdamies no Šīšaka, bija sapulcējušies Jeruzālemē, un viņš tiem sacīja: “Tā saka tas Kungs: jūs esat Mani atstājuši, tāpēc Es arī jūs tagad esmu atstājis Šīšaka rokā.” (2. Laiku 12:6-12)

Bet, kad sāpes darošā roka bija atņemta un tautā uzplauka labklājība, daudzi aizmirsa savas bailes un nogriezās atkal elku kalpošanā. Starp tiem bija pats ķēniņš Rehabeāms. Nelaimes pazemots, viņš tomēr šo piedzīvojumu nepadarīja par izšķirošu pagrieziena punktu savā dzīvē. [96] Aizmirsdams mācību, ko Kungs centās viņam sniegt, tas atkrita grēkos, kas jau pār ļaudīm bija izsaukuši sodu. Pēc dažiem kauna pilniem gadiem, kuros ķēniņš “darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga to Kungu meklēt” , “Rehabeāms gūlās pie saviem tēviem. Viņš tika apglabāts Dāvida pilsētā, un viņa dēls Abija kļuva ķēniņš viņa vietā”. (2. Laiku 12:14,16)

Līdz ar notikušo valsts sadalīšanu Rehabeāma valdīšanas sākumā Israēla godība sāka samazināties, un savā pilnībā vairs nekad neatjaunojās. Kad sekojošajos gadsimtos Dāvida troni ieņēma morāli augsti stāvoši, tālredzīgi un gudri valdnieki, svētības, ko baudīja jūdi, vēl plūda uz apkārtējām tautām. Tad Jehovas vārds tika paaugstināts pāri par visiem neīstajiem dieviem un tika cienīta arī Viņa bauslība. Laiku pa laikam cēlās vareni pravieši, lai stiprinātu valdnieku rokas un iedrošinātu ļaudis uz pastāvīgu uzticību. Bet ļaunā sēkla, kas uzdīga jau tad, kad Rehabeāms kāpa tronī, nekad nebija pilnīgi izsakņojama, un kādreiz izredzētā Dieva tauta krita tik zemu, ka kļuva par sakāmvārdu pagāniem.

Neskatoties uz ļaužu ietiepību un stūrgalvību, kas tiecās pretī kalpošanai elkiem, Dievs savā žēlastībā darīja visu iespējamo, lai glābtu sadalīto valsti no pilnīgas bojāejas. Gadiem ejot, kad šķita, ka sātana spēku iedvesmotie cilvēku viltīgie plāni jau pilnīgi izjaukuši Viņa mērķi ar Israēlu, Kungs, pieļaujot izredzētās tautas aizvešanu gūstā un gādājot par tās atjaunošanu, joprojām apliecināja savus labos nodomus. [97]

Valsts sadalīšana bija kā brīnišķīgs iesākums vēsturei, kurā atklājās Dieva lēnprātība, pacietība un maigā žēlastība. Tie, kas iedzimto vai iegūto ļauno dziņu dēļ gājuši cauri bēdu ceplim, tie, kurus Kungs šķīstījis sev par īpašiem ļaudīm, kas čakli uz labiem darbiem, beigu beigās atzīs:

“Bet neviena nav tāda kā Tu, ak Kungs! Tu esi liels, un liels ir Tavs Vārds ar savu spēku! Kas Tevi lai nebītos, Tu tautu ķēniņ? Tiešām, tas Tev nākas, jo starp visiem tautu gudrajiem visās viņu valstīs nav neviena tāda kā Tu. (..) Bet tas Kungs patiesi ir Dievs, Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais ķēniņš, zeme dreb no Viņa dusmām, un tautas nevar pastāvēt Viņa bardzībā.” (Jer. 10:6,7,10)

Un elku pielūdzējiem beidzot būs jāatzīst, ka viltus dievi jeb elki nespēj pacelt un dot pestīšanu. “Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi, jāpazūd no zemes un apakš debess!” (Jer. 10:11) Vienīgi uzticībā un padevībā dzīvajam Dievam, Visuma Radītājam un Universa Valdniekam, cilvēki spēj atrast atpūtu un mieru.

Pārmācītie un grēkus nožēlojušie Israēlā un Jūdā beidzot vienprātīgi atjaunos savu derību ar Jehovu, savu tēvu Dievu, un varēs par Viņu liecināt:

“Viņš, tas Kungs, radīja zemi ar savu spēku,

Lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar savu gudrību

Un izplēta pār visu debesis ar savu atziņu.

Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss,

Kad Viņš ūdenim padebešos liek krākt

Un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri,

Kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot,

Un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm,

Kā sastindzis tad stāv katrs cilvēks izbrīnā, [98]

Nevarēdams nekā no visa tā saprast.

Un jākaunas tad ikvienam zeltkalim

Par savu darināto tēlu,

Jo tikai māns ir viņa izlietais elks,

Nekāda dzīvība tajā nemīt.

Nekas cits kā tukšu un neprātīgu iedomu veidojumi ir tie,

Smieklīgi darinājumi; kad to soda diena būs pienākusi,

Tad viņiem ir gals.

Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa;

Nē, Viņš ir visu lietu radītājs,

Un Israēls ir Viņa mantojuma cilts,

Tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds.”

(Jer. 10:12-16)

7. Jerobeāms

[99] Kļūstot par valdnieku desmit Israēla ciltīm, kas bija sacēlušās pret Dāvida namu, kādreizējam Salamana kalpam Jerobeāmam bija iespēja īstenot gudras reformas kā valsts pārvaldē, tā reliģiskajā dzīvē. Jau Salamana valdīšanas laikā atklājās, ka viņš ir spējīgs vīrs ar veselīgu spriedumu. Zināšanas, kuras tas bija ieguvis, uzticīgi kalpojot, to sagatavoja saprātīgai valsts pārvaldei, bet Jerobeāms nepaļāvās uz Kungu. Vairāk par visu tas baidījās, ka tikai nākotnē viņa pavalstnieku sirdis nepieķertos valdniekam, kas sēd uz Dāvida troņa. Viņš domāja, ka, ja desmit ciltīm bieži atļaus apmeklēt jūdu monarhijas seno centru, kur joprojām, tāpat kā Salamana valdīšanas gados, templī notika kalpošana, tad daudziem varētu rasties vēlme atjaunot lojālas attiecības ar Jeruzālemē pastāvošo valdību. Apspriedies ar padomdevējiem, Jerobeāms nolēma ar drošu rīcību, cik vien iespējams, samazināt varbūtību, ka ļaudis no viņa atkristu. [100] To viņš vēlējās panākt, savas jaunās valsts robežās iekārtojot divus dievkalpojuma centrus – vienu Bētelē un otru Danā. Tur un nevis Jeruzālemē tagad vajadzēja pulcēties desmit ciltīm, lai kalpotu savam Dievam.

Veicot šos pārkārtojumus, Jerobeāms Israēla iztēli cerēja apmierināt ar dažiem redzamiem tēliem, kas simbolizētu neredzamā Dieva klātbūtni. Sakarā ar to viņš lika izgatavot divus zelta teļus, kurus novietoja šajos nozīmētajos pielūgšanas centros. Tādā veidā cenšoties attēlot dievību, Jerobeāms pārkāpa Jehovas skaidro pavēli: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu (..). Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem (..).” (2. Moz. 20:4,5)

Jerobeāmam bija tik stipra vēlēšanās atturēt desmit ciltis no Jeruzālemes, ka tas nespēja saskatīt sava plāna neprātu. Viņš neņēma vērā lielās briesmas, kādām tagad pakļāva israēliešus, novietojot to priekšā simboliskas dievības – elkus, ar kuriem to senči bija tik pazīstami visos Ēģiptes verdzības gadsimtos. Jerobeāms pats nesen bija uzturējies Ēģiptē, tāpēc viņam vajadzēja zināt, cik neprātīgi ir ļaužu priekšā novietot pagāniskus tēlus. Tomēr viņa mērķis piespiest ziemeļu ciltis pārtraukt ikgadējos gājienus uz svēto pilsētu noveda līdz visneapdomīgākajai rīcībai. “Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi,” viņš centās tautu pārliecināt, “lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!” (1. Ķēn. 12:28) Tā israēlieši tika ierosināti zemoties zelta tēlu priekšā un pieņemt svešu dievkalpošanas veidu. [101]

Ķēniņš aicināja valstī dzīvojošos levītus kalpot par priesteriem jaunuzceltajās svētnīcās Danā un Bētelē, bet tie neklausīja. Tāpēc viņš bija spiests priesteru kārtā paaugstināt ļaudis no zemākiem sabiedrības slāņiem. (1. Ķēn. 12:31) Uztraukti par iespējamām sekām, daudzi uzticīgie israēlieši un līdz ar tiem levīti bēga uz Jeruzālemi, lai kalpotu Kungam saskaņā ar dievišķiem priekšrakstiem.

“Un Jerobeāms sarīkoja svētkus astotajā mēnesī, mēneša piecpadsmitajā dienā, līdzīgus svētkiem Jūdā. Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem teļu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš iecēla Bētelē priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis.” (1. Ķēn. 12:32)

Ķēniņa pārdrošais izaicinājums Dievam, dievišķīgajiem iekārtojumiem pievienojot savus izgudrojumus, nepalika bez nosodījuma. Kamēr Jerobeāms vēl kalpoja Bētelē uzceltā svešā altāra iesvētīšanā un dedzināja vīraku, no Jūdas valsts ieradās Dieva vīrs, lai to norātu par pārgalvību, ka ir ievedis jaunu dievkalpošanas veidu. Pravietis sauca pret altāri un sacīja: “Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi, viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.”

“Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: “Šī ir tā zīme, kādu tas Kungs sludina: redzi, šis altāris tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā, tiks nokratīti.” [102] Un tūlīt “altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira – gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva vīrs ar tā Kunga vārdu bija pateicis.” (1. Ķēn. 13:2,3,5)

To redzot, Jerobeāmu piepildīja izaicinoša spītība pret Dievu, un viņš mēģināja aizturēt vēsts nesēju. Dusmās tas “izstiepa savu roku, no altāra saukdams: “Sagrābiet viņu!” Šai nesavaldīgajai rīcībai tūlīt sekoja sods. Pret Jehovas vēstnesi izstieptā roka pēkšņi kļuva nespēcīga un sakalta, un to vairs nevarēja saliekt.

Bailēs ķēniņš griezās pie pravieša, lai tas par viņu aizlūgtu. “Lūdz arī tu žēlastību no tā Kunga, sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!” Un Dieva vīrs meklēja žēlastību tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela un bija kā iepriekš.” (1.Ķēn. 13:4,6)

Velti Jerobeāms centās svinīgi ieviest svešu dievkalpošanu, kuras ievērošana novestu pie patiesās Jehovas pielūgšanas noniecināšanas Jeruzālemes templī. Dzirdot pravieša vēsti, Jerobeāmam vajadzēja atgriezties, nožēlot un atteikties no nepareizā ceļa un ļaunā nodoma, kas novērsa ļaudis no īstās Dieva pielūgšanas, bet viņš apcietināja savu sirdi un nolēma turpināt pašizvēlēto ceļu.

Bēteles svētku laikā israēliešu sirdis vēl nebija pilnīgi nocietinājušās. Daudzi vēl bija pieejami Svētā Gara iespaidam. Kungs vēlējās spert noteiktus soļus, lai apturētu straujo atkrišanu, [105] kamēr vēl nebija par vēlu. Viņš sūtīja savu vēstnesi, lai pārtrauktu kalpošanu elkiem un ķēniņam un tautai rādītu atkrišanas sekas. Altāra plīšana bija zīme, ka Dievam nepatīk Israēlā notiekošās negantības.

Kungs nevēlas iznīcināt, bet gan atbrīvot; Viņš priecājas, ja var grēcinieku glābt. “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.” (Ec. 33:11) Ar brīdinājumiem un lūgumiem Viņš aicina nomaldījušos mitēties darīt ļaunu un atgriezties pie Viņa, lai dzīvotu. Viņš saviem izredzētiem vēstnešiem dod svētu drosmi, lai tie, kas dzird, bītos un atgrieztos. Ak, cik stingri Dieva vīrs norāja ķēniņu! Un šāda stingrība bija nepieciešama. Pastāvošo ļaunumu citādāk norāt nevarēja. Kungs savam kalpam deva drosmi, lai viņš uz tiem, kas klausās, atstātu paliekošu iespaidu. Kunga vēstnešiem nekad nav jābaidās no kāda cilvēka, bet nepiekāpīgi jāstāv par patiesību. Tik ilgi, kamēr tie paļaujas uz Kungu, tiem nav jābaidās, jo Tas, kurš dod uzdevumu, nodrošina arī savu aizsardzību.

Vēsti pateicis, pravietis gatavojās doties prom, bet Jerobeāms tam sacīja: “Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu.” Uz to Dieva vīrs iebilda: “Ja tu man arī dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un arī nedzeršu ūdeni, jo tā man ar tā Kunga vārdu pavēlēts, kas tā saka: tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kuru tu esi atnācis!” (1. Ķēn. 13:7-9) [106]

Pravietim tiešām būtu bijis labi izpildīt savu apņemšanos un nekavējoties atgriezties Jūdejā. Tomēr, dodoties mājup pa citu ceļu, tas sastapās ar kādu vecu vīru, kas apliecināja, ka arī esot pravietis, un Dieva vīram meloja, teikdams: “Arī es esmu pravietis, kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar tā Kunga vārdu vēstīdams: atved viņu atpakaļ uz savu namu sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!” Meli tika atkārtoti atkal un atkal un ielūgums uzspiests tik ilgi, līdz Dieva vīrs tam piekrita.

Tāpēc, ka īstais pravietis atļāvās rīkoties pretēji noteiktajam pienākumam, Dievs pieļāva, lai tas cieš pārkāpuma sodu. Kamēr vēl viņš ar to, kas viņu bija aicinājis atgriezties Bētelē, abi kopā sēdēja pie galda, pār viltus pravieti nāca Visvarenā iedvesma. Tas kliedza uz Dieva vīru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: “Tā saka tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev bija pavēlējis, (..) tavas miesas nenonāks tavu tēvu kapā!” (1. Ķēn. 13:18-22)

Šis bargais spriedums drīz burtiski piepildījās. “Un notika, pēc tam, kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsegloja sev pravieša ēzeli – tā pravieša, kas bija viņu atvedis. Un viņš aizgāja. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un arī lauva stāvēja līķim blakus. [107] Un, lūk, tur gāja garām ļaudis, tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kurā dzīvoja vecais pravietis. Kad tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tas sacīja: “Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas tā Kunga pavēlei nepaklausīja.”” (1. Ķēn. 13:23-26)

Sods, ko saņēma neuzticīgais vēstnesis, bija vēl viena liecība pret Bēteles altāri izteiktā pravietojuma patiesumam. Ja pravietim, nepaklausot Dieva Vārdam, būtu atļauts mierīgi atgriezties mājās, tad arī ķēniņš varētu mēģināt attaisnot savu nepaklausību. Altāra plīšanā, viņa rokas sakalšanā un briesmīgajā liktenī, kas skāra vēstnesi, kurš uzdrošinājās neievērot skaidro Jehovas pavēli, Jerobeāmam vajadzēja saskatīt apvainotā Dieva krasi izteikto nepatiku, jo šīs sodības viņam bija kā brīdinājums neturpināt ļauno ceļu. Bet Jerobeāms pat nedomāja atgriezties un “no slaistiem iecēla kalnu altāru priesterus. Kam vien tas patika, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem”. Tā viņš ne tikai pats grima arvien dziļākā grēkā, bet arī visu Israēlu ieveda nepaklausībā, un līdz ar to “šī lieta kļuva Jerobeāmam par bojāejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus”. (1. Ķēn. 13:33,34; 14:16)

Divdesmit divus gadus ilgstošās bēdīgās valdīšanas noslēgumā Jerobeāms cieta briesmīgu sakāvi cīņā ar Abiju, Rehabeāma pēcteci. “Un Jerobeāms vairs neatguva savu spēku Abijas dienās, bet tas Kungs viņu sita un lika viņam nomirt pēkšņā nāvē.” (2. Laiku 13:20)

Atkrišana, ko ievadīja Jerobeāma valdīšana, izpaudās arvien spilgtāk, līdz beidzot izvērtās Israēla valsts pilnīgā bojāejā. [108] Tieši pirms Jerobeāma nāves Ahija, sirmais pravietis no Šīlo, kurš daudzus gadus iepriekš bija pasludinājis Jerobeāma paaugstināšanu tronī, paziņoja: “Un tas Kungs sitīs Israēlu, tā kā niedre tiek kustināta ūdenī, un Viņš izraus Israēlu no šīs labās zemes, kuru Viņš bija devis viņu tēviem, un Viņš tos izkaisīs viņpus Eifratas, tādēļ ka tie sev ir darinājuši elku kokus, to Kungu apvainodami. Un Viņš atmetīs Jerobeāma grēku dēļ Israēlu: to grēku dēļ, ar kādiem tas pats ir apgrēkojies un uz kādiem tas Israēlu ir pavedinājis.” (1. Ķēn. 14:15,16)

Tomēr Kungs Israēlu nepameta, kamēr nebija darījis visu iespējamo, lai atkal atgūtu tautas uzticību. Ilgajos un tumšajos gados, kad viens valdnieks pēc otra nekaunīgi izaicināja Debesis un veda Israēlu arvien dziļāk elku kalpībā, Dievs saviem atkritušajiem ļaudīm sūtīja vienu vēsti pēc otras. Ar praviešu starpniecību Viņš tiem sagādāja iespēju apturēt atkrišanas plūdus un atgriezties pie Kunga. Pēc valsts sadalīšanās zemē dzīvoja un darbojās Elija un Elīza, atskanēja Hozejas un Amosa maigie aicinājumi, bija dzirdama Obadjas balss. Nekad Israēls netika atstāts bez cēlām liecībām par Dieva vareno spēku izglābt to no grēkiem. Arī vistumšākajās stundās daži palika uzticīgi savam dievišķajam vadonim un, elkudievības apņemti, tomēr dzīvoja nevainojami Svētā Dieva priekšā. Šie uzticīgie pieskaitīti atlikušajiem, kuri beidzot piepildīs Jehovas mūžīgo nodomu.

8. Tautas atkrišana

[109] Laikā no Jerobeāma nāves līdz brīdim, kad Elija ieradās pie Ahaba, Israēla garīgā dzīve pastāvīgi slīdēja uz leju. Tā kā valdīja vīri, kas nebijās Jehovu un paskubināja ieviest svešus dievkalpošanas veidus, ļaužu lielākā daļa drīz zaudēja izpratni par pienākumu kalpot dzīvajam Dievam un nodevās elku pielūgšanai.

Jerobeāma dēls Nadabs Israēla tronī valdīja tikai dažus mēnešus. Viņa ļauno karjeru pēkšņi pārtrauca ģenerāļa Baešas vadītā sazvērestība, kas pats tīkoja pēc varas. Nadabu nogalināja līdz ar visu dzimtu, ar visiem pēcnācējiem, jo “tā Kunga vārds, ko Viņš bija runājis caur savu kalpu Ahiju no Šīlo, tā bija noteicis Jerobeāma grēku dēļ, kādus tas darīja un ar kādiem tas pavedināja grēkot Israēlu (..).” (1. Ķēn. 15:29,30)

Tā pazuda Jerobeāma nams. Viņa ieviestā elku kalpošana izraisīja Debesu atmaksājošās sodības. Taču nākamie ķēniņi – Baešs, Ēla, Simrijs un Omrijs gandrīz četrdesmit gadus turpināja iet pa to pašu ļauno ceļu. [110]

Israēla atkrišanas laika lielākajā daļā pār Jūdas zemi valdīja ķēniņš Asa. Daudzus gadus “Asa darīja to, kas ir labs un kas ir taisnīgs tā Kunga, viņa Dieva, acīs. Un viņš izdeldēja svešo dievu altārus un elku augstienes, un viņš nolauza elku stabus un nocirta elku kokus. Un viņš skubināja Jūdu meklēt to Kungu, viņu tēvu Dievu, un pildīt bauslību un pavēles. Un viņš iznīdēja visās Jūdas pilsētās elku augstienes un saules stabus, un ķēniņa valstij zem viņa bija miers. Un viņš Jūdā uzcēla stipri nocietinātas pilsētas, jo zeme baudīja mieru, un tajos gados pret viņu nebija nekāda kara, jo tas Kungs bija viņam piešķīris mieru.” (2. Laiku 14:1-5)

Asas ticība tika stipri pārbaudīta, kad “ kušietis Zerahs devās pret viņiem uzbrukumā ar tūkstošu tūkstošiem karavīru un ar trīs simti kara ratiem”. (2. Laiku 14:9) Šajā krīzē Asa nepaļāvās uz nocietinātajām Jūdas pilsētām, ko viņš bija uzcēlis ar mūriem un torņiem, vārtiem un aizšaujamiem, nedz arī uz varonīgajiem karavīriem (2. Laiku 14:6-8) labi apmācītajā armijā. Ķēniņš cerēja uz Jehovas karapulkiem, kura Vārdā Israēls pagātnē bija piedzīvojis tik daudz brīnišķīgu izglābšanu. Nostādījis karaspēku kaujas gatavībā, viņš meklēja Dieva palīdzību.

Karojošās armijas stāvēja viena otrai pretī. Tiem, kas kalpoja Kungam, tas bija bēdu un pārbaudījumu laiks. Vai ir atzīts ikkatrs grēks? Vai Jūdas vīri pilnībā paļaujas uz Dieva glābjošo spēku? Šādas domas nodarbināja vadītāju prātu. Skatoties no cilvēciskā redzes viedokļa, bija skaidrs, ka [111] milzīgie ēģiptiešu karapulki savā priekšā var noslaucīt it visu. Bet, dzīvodams miera laikā, Asa nebija nodevies izlaidībai un izpriecām; viņš bija gatavojies iespējamai krīzei. Viņš bija izveidojis cīnīties spējīgu karaspēku un bija pūlējies, lai viņa ļaudis izlīgtu ar Dievu. Un tagad, lai arī viņa spēki bija skaitliski mazāki nekā ienaidniekam, viņa paļāvība uz Dievu nemazinājās.

Tāpēc, ka bija meklējis Kungu labklājībā, ķēniņš tagad drīkstēja uz To paļauties bēdu laikā. Viņa lūgšana liecina, ka tas pazina Dieva brīnišķīgo spēku. “Ak Kungs! Neviena nav, kā vienīgi Tu, cīņā starp to, kam ir daudz spēka un kuram nav nekāda spēka. Palīdzi mums, ak Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un mēs esam Tavā Vārdā devušies cīņā pret šo lielo pulku! Ak Kungs! Tu esi mūsu Dievs, lai neviens cilvēks tev līdzās nepastāv!” (2. Laiku 14:10) Asas lūgšana der kā paraugs ikvienam kristietim. “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Ef. 6:12) Dzīves cīņā mums jāsastopas ar ļaunā spēkiem, kas nostājušies pret patiesību. Mūsu cerība nebalstās uz cilvēkiem, bet uz dzīvo Dievu. Pilnā ticības paļāvībā mēs drīkstam sagaidīt, ka, pagodinot savu Vāru, Viņš dievišķo visspēcību savienos ar cilvēku pūlēm. Ģērbti Viņa taisnības bruņās, mēs varam uzvarēt ikkatru ienaidnieku.

Ķēniņa Asas ticība tika īpaši atalgota: “Un tas Kungs tā sita kušītus – gan Asas paša, gan Jūdas priekšā, ka kušīti metās bēgt. Bet Asa ar to karotāju saimi, kas bija pie viņa, dzinās tiem pakaļ līdz pat Gerārai, un kušīti krita, tā ka neviens no tiem nepalika dzīvs, jo tie tika tā Kunga un Viņa karapulka salauzti. Un Jūda ieguva ļoti lielu kara laupījumu.” [112]

Kad uzvarētāju Jūdas un Benjamīna armija atgriezās Jeruzālemē, “tad Dieva Gars nāca pār Azarju, Obeda dēlu. Un viņš izgāja Asam pretī, sastapa to un sacīja: “Uzklausiet mani, Asa, un viss Israēls un Benjamīns! – Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar viņu, un, ja vien jūs Viņu meklēsit, jūs Viņu arī atradīsit, bet, ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš jūs arī atmetīs. (..) Bet jūs esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga!”” (2. Laiku 15:1,2,7)

Šo vārdu stiprināts, Asa Jūdā īstenoja otrreizēju reformu. Viņš “iznīcināja riebekļus visās Jūdas un Benjamīna zemēs un visās pilsētās, kuras viņš bija iekarojis Efraima kalnājā; un viņš no jauna uzcēla tā Kunga altāri, kas atradās tā Kunga nama priekštelpas priekšā”.

“Un viņš sapulcināja visu Jūdu un Benjamīnu un tos svešiniekus, kas pie viņiem piemājoja un kas bija no Efraima un Manases, un no Simeona; arī no Israēla viņam daudzi pievienojās, kad tie redzēja, ka tas Kungs, viņu Dievs, bija ar viņu. Un viņi sapulcējās Jeruzālemē trešajā mēnesī ķēniņa Asas valdīšanas piecpadsmitajā gadā. Un viņi upurēja šinī dienā tam Kungam no laupījuma, ko viņi bija pārveduši, septiņus simtus vēršu un septiņus tūkstošus sīklopu. Un viņi atjaunoja derību ar solījumu meklēt to Kungu, savu tēvu Dievu, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli. (..) tad arī Viņš bija viņiem atrodams, un tas Kungs deva viņiem visapkārt mieru.” (2. Laiku 15:8-12,15)

[113] Vēstījumu par Asas ilgo uzticīgo kalpošanu aptumšo dažas viņa kļūdas, kuras tas pieļāva brīžos, kad pilnībā neuzticējās Dievam. Kādā gadījumā, kad Israēla ķēniņš ielauzās Jūdejā un ieņēma Rāmu, nocietinātu pilsētu, kas atradās tikai piecu jūdžu attālumā no Jeruzālemes, Asa palīdzību meklēja savienībā ar Sīrijas ķēniņu Ben-Hadadu. Šo nepārdomāto rīcību brīdī, kad vajadzēja uzticēties vienīgi Dievam, stingri norāja pravietis Hananija, kas pie Asas ieradās ar vēsti: “Tāpēc, ka tu esi paļāvies uz Aramas ķēniņu, bet neesi paļāvies uz to Kungu, savu Dievu, Aramas ķēniņa karapulks ir izslīdējis no tavas rokas. Vai arī kušītiem un lībiešiem nebija varens karapulks ar ļoti daudz kara ratiem un jātniekiem? Bet, tādēļ ka tu paļāvies uz to Kungu, Viņš tos nodeva tavā rokā, jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie viņa turas. Še tu esi aplam rīkojies, jo no šī laika tev nemitīgi būs jāpiedzīvo kari.” (2. Laiku 16:7-9)

Tā vietā, lai pieļautās kļūdas dēļ pazemotos Dieva priekšā, Asa “sadusmojās uz redzētāju un ielika viņu cietumā, jo viņš saskaitās pret viņu par šādu valodu. Tai pašā laikā Asa izturējās varmācīgi arī pret citiem paša tautas locekļiem”. (2. Laiku 16:10)

“Un savā trīsdesmit devītajā valdīšanas gadā Asam palika slimas kājas, un viņa slimība pieauga spēkā; taču arī slimībā viņš nemeklēja to Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem.” (2. Laiku 16:12) Ķēniņš nomira savas valdīšanas četrdesmit pirmajā gadā. Viņa vietā tronī nāca dēls Jošafāts.

[114] Divus gadus pirms Asas nāves Israēlā sāka valdīt Ahabs. Jau no paša sākuma viņa pārvalde iezīmējās ar savādu un briesmīgu atkrišanu. Ķēniņa tēvs Omrijs, Samarijas dibinātājs, bija darījis “to, kas bija tā Kunga acīs ļauns. Viņš pat bija ļaunāks nekā visi tie, kas pirms viņa bijuši”, (1. Ķēn. 16:25) bet Ahaba grēki bija vēl lielāki. “Ahabs (..) darīja tādas lietas, kas izaicināja to Kungu, Israēla Dievu, vēl vairāk nekā visi ķēniņi, kādi Israēlā bija pirms viņa bijuši.” “Viņš staigāja visus Jerobeāma, Nebata dēla, ceļus, darīdams visus viņa grēku darbus, ar kādiem tas pavedināja Israēlu grēkot (..).” (1. Ķēn. 16:33,26) Viņš neapmierinājās tikai ar to reliģiskās kalpošanas veidu atbalstīšanu, ko piekopa Bētelē un Danā, bet nekaunīgā pārdrošībā ieveda ļaudis visrupjākajā pagānismā, jo kalpošanu Jehovam aizstāja ar Baala pielūgšanu.

Apņēmis par sievu Izebeli, “Sidonas ķēniņa Etbaala meitu, viņš pats arī gāja un kalpoja Baalam un to pielūdza. Un viņš uzcēla altāri Baalam Baala namā, ko tas uzcēla Samarijā”. (1. Ķēn. 16:31,32)

Baala pielūgšanu Ahabs ieviesa ne tikai galvaspilsētā, bet Izebeles vadībā pagānu altārus uzcēla daudzās augstienēs, kur apkārtējo biržu pavēnī priesteri un citi, kas bija saistījušies ar elku kalpošanas pavedinošo rituālu, izplatīja postošu iespaidu, līdz gandrīz viss Israēls sekoja Baalam. “Neviens nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem – gluži kā amorieši, kurus tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā.” (1. Ķēn. 21:25,26) [115]

Ahabam trūka morālā spēka. Viņa laulības savienība ar elkus pielūdzošo stingra rakstura un pašapzinīgo sievieti postoši ietekmēja ne vien viņu, bet arī tautu. Dzīvojot bez principiem, ar vāju izpratni par pareizo, Izebeles stingrā griba to varēja viegli ietekmēt. Savā savtībā tas nespēja novērtēt Dieva žēlastības darbus Israēlā, ne arī paša pienākumu sargāt un vadīt izredzētos ļaudis. Zem Ahaba graujošā iespaida tauta samaitājās un atsvešinājās no dzīvā Dieva. Daudzus gadus tā turpināja pastāvēt bez jebkādas cieņas un godbijības pret Kungu. Šķita, ka nav neviena, kas iedrošinātos riskēt ar savu dzīvību un atklāti nostātos pret visapkārt izplatīto Dieva zaimošanu. Atkrišanas tumšās ēnas apklāja visu zemi. It visur bija redzami Baalam un Aštartei celtie elku tēli. Ļoti bija vairojušies elku kalpošanai veltītie tempļi un svētītās birzis, kur pielūdza cilvēku roku darbu. Gaisu sagandēja elkiem pienesto upuru kvēpināšana. Kalnos un ielejās atbalsojās piedzērušu pagānu priesteru klaigas, kuri upurēja saulei, mēnesim un zvaigznēm.

Izebele un viņas neticīgie priesteri ļaudis mācīja, ka izgatavotie elku tēli ir dievības, kas noslēpumaini valda pār zemes, uguns un ūdens elementiem. Visas debesu svētības – plūstošos strautus, atspirdzinošās ūdens straumes, maigo rasu un lietu, kas atsvaidzina zemi un dod auglību, [116] uzskatīja par Baala un Aštartes dāvanām, nemaz neņemot vērā visu labo un pilnīgo dāvanu Devēju. Ļaudis aizmirsa, ka kalni un lejas, upes un avoti atrodas dzīvā Dieva rokās, ka Viņš valda pār sauli, debesu mākoņiem un visiem dabas spēkiem.

Ar uzticīgiem vēstnešiem Kungs atkārtoti brīdināja atkritušo ķēniņu un tautu, bet šie rājieni un biedinājumi palika bez atbildes. Velti inspirētie vēstneši pūlējās aizstāvēt Jehovas tiesības būt vienīgajam Dievam Israēlā. Velti tie paaugstināja Israēlam uzticēto bauslību. Ārējās greznības un saistošo elku kalpošanas rituālu savaldzināti, ļaudis sekoja ķēniņa un viņa galma piemēram un nodevās apreibinošam, miesu pazemojošam baudu kultam. Savā aklumā tie atmeta Dievu un nevēlējās vairs Viņu pielūgt. Žēlastībā dotā gaisma bija pārvērtusies par tumsu. Zelts bija kļuvis netīrs.

Ak vai, kā bija izgaisusi Israēla godība! Vēl nekad Dieva izredzētie ļaudis nebija krituši tik zemu. Israēlā tagad bija 450 Baala praviešu un 400 Ašeras praviešu. (1. Ķēn. 18:19) Vienīgi Dieva brīnumdarošais spēks vēl varēja glābt tautu no pilnīga sabrukuma. Israēls labprātīgi bija šķīries no Jehovas, tomēr Jehova savā līdzjūtībā ļoti ilgojās pēc grēkā kritušajiem ļaudīm. Viņš gatavojās pie tiem sūtīt vienu no visvarenākajiem praviešiem, lai tā darbības rezultātā daudzi tiktu atgriezti paklausīt savam tēvu Dievam.

Ziemeļvalsts pravieši

9. Elija no Tisbes (1. Ķēn. 17:1-7)

“Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un saprātīgs, lai visu to atzītu? – “Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp.” (Hoz. 14:10)

[119] Uz austrumiem no Jordānas, Gileādas kalnājos, Ahaba dienās dzīvoja ticības un lūgšanu vīrs, kura bezbailīgajai kalpošanai bija lemts apturēt Israēla straujo atkrišanu. Tālu no ievērojamām pilsētām un neieņemdams nekādu augstu stāvokli dzīvē, Elija no Tisbes tomēr paļāvībā uz Kunga vadību uzņēmās savu misiju, ticot, ka Kungs sagatavos ceļu un dos bagātīgas sekmes. Viņš vienmēr runāja par ticību un spēku, un visa viņa dzīve bija veltīta reformas darbam. Elija bija kā saucēja balss tuksnesī, lai norātu grēkus un apturētu ļaunuma straumi. Un, lai gan viņš pie ļaudīm nāca, nosodot visur valdošo samaitātību, viņa vēsts grēka slimajām dvēselēm, kas vēlējās dziedināšanu, sniedza Gileādas balzāmu.

Redzot Israēlu grimstam arvien dziļākā elku kalpībā, Elija savā dvēselē ļoti cieta un viņa sašutums pieauga. Dievs savu ļaužu labā bija darījis lielas lietas. Viņš tos bija izglābis no verdzības un tiem devis “citu tautu zemi, lai viņi to iegūst un pārņem sev par īpašumu, lai turētu godā Dieva likumus un pildītu Viņa baušļus”. (Ps. 105:44,45) [120] Bet svētīgais Jehovas nodoms tagad bija gandrīz pilnīgi aizmirsts. Neticība izredzēto tautu bija šķīrusi no tās Spēka Avota. No klusajiem kalnājiem vērojot tautas atkrišanu, Eliju nomāca lielas skumjas. Dvēseles mokās tas sauca uz Dievu, lai Viņš aptur savus kādreiz pagodinātos ļaudis uz šī ļaunā ceļa – ja nepieciešams, tad kaut vai sodot, – lai tie spētu skaidri saskatīt savu atkāpšanos no Debesīm. Viņš ilgojās, lai ļaudis atgrieztos, kamēr ļaunajos darbos nav aizgājuši tik tālu, ka Dievam nāktos tos pilnīgi iznīcināt.

Elijas lūgšana tika atbildēta. Bieži atkārtotie aicinājumi, pamācības un biedinājumi nebija Israēlu atgriezuši. Bija pienācis laiks, kad Kungam jāsāk “runāt” ar soda sankcijām. Tā kā Baala pielūdzēji apgalvoja, ka Debesu svētības, rasa un lietus nenāk no Jehovas, bet gan no valdošajiem dabas spēkiem un ka tā ir vienīgi saules radošā enerģija, kas augsnei piešķir auglību, lai tā nestu bagātu ražu, tad aptraipīto zemi vajadzēja skart smagam Dieva lāstam. Atkritušajām Israēla ciltīm bija jāsaprot, cik neprātīgi ir gaidīt laicīgās svētības no Baala. Lai zeme saņemtu rasu un lietu, ļaudīm vajadzēja atgriezties pie Dieva un atzīt, ka Viņš ir visu svētību Avots.

Elijam uzticēja nest Ahabam vēsti par Debesu nolemto sodu. [121] Viņš nebija meklējis šo vēstneša amatu; Kungs pats viņu uzrunāja. Un tad, degdams par Dieva godu, viņš bez vilcināšanās paklausīja dievišķajam aicinājumam, lai gan, to darot, tam draudēja briesmas no ļaunā ķēniņa rokas drīz vien zaudēt dzīvību. Pravietis tūlīt cēlās un bez apstāšanās gāja dienu un nakti, līdz sasniedza Samariju. Pie pils viņš nelūdza pieņemšanu, ne arī gaidīja, kamēr to formāli pieteiks. Rupjās drēbēs, kā toreiz tērpās pravieši, viņš nepamanīts aizgāja garām sardzei un pēkšņi parādījās pārsteigtā ķēniņa priekšā.

Elija neatvainojās par savu straujo ierašanos. Kāds lielāks par Israēla valdnieku bija pavēlējis viņam runāt, un, roku uz debesīm pacēlis, tas dzīvā Dieva Vārdā svinīgi apliecināja, ka Israēlu tūlīt skars Visaugstākā sodības. “Tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu, šajos nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, kā vienīgi pēc Mana vārda pavēles!”

Vienīgi pateicoties stiprai ticībai, paļāvībā uz Dieva Vārda spēku, Elija spēja paziņot šādu vēsti. Ja viņš nešaubīgi neuzticētos savam Pavēlniekam, tad nekad nebūtu ieradies pie Ahaba. Ceļā uz Samariju Elijam bija jāiet gar vienmēr plūstošām straumēm un zāli apaugušiem pakalniem, gar staltiem mežiem, kas likās sausumam nekad nepieejami. Kur vien acis vērās – viss bija tērpts brīnišķā skaistumā. Pravietis varēja sākt brīnīties, kā gan var izžūt upes, kas nekad nebija mitējušās plūst, kā pakalni un ielejas var izdegt no sausuma. Bet viņš nedeva vietu neticībai. Elija bija pilnīgi pārliecināts, ka Dievs pazemos atkritušo Israēlu un, saņemot sodu, tauta nāks pie grēku nožēlas. [122] No Debesīm bija dota pavēle; Dieva Vārds nevar tā vienkārši izgaist; un, riskēdams ar dzīvību, Elija bezbailīgi pildīja savu uzdevumu. Līdzīgi pērkona grāvienam no skaidrām debesīm, ļaunā ķēniņa ausīs skanēja vēsts par tūlītēju sodu. Bet pirms Ahabs atjēdzās no pārsteiguma, Elija – tikpat ātri kā ieradies – atkal pazuda. Viņš nenogaidīja, lai redzētu vēsts iespaidu. Kungs to vadīja, līdzinot viņam ceļu. [123] “Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.”

Ķēniņš cītīgi meklēja pravieti, bet to neatrada. Ķēniņiene Izebele saskaitās par vēsti, kas bija aizslēgusi Debesu mantnīcas, un, nezaudējot laiku, apspriedās ar Baala priesteriem, kopīgi vienojoties nolādēt pravieti un ignorēt Jehovas dusmas. Lai gan viņi tik ļoti vēlējās atrast to, kurš bija izteicis briesmīgos vārdus par gaidāmo postu, tomēr piedzīvoja vilšanos. Tāpat tie nespēja noslēpt patiesību, ka sodība ir pasludināta sakarā ar valdošo atkrišanu. Jaunās ziņas par to, ka Elija ir norājis Israēla grēkus, kā arī viņa nestā vēsts ātri izplatījās pa visu zemi. Daži izbijās, bet lielākā daļa Debesu paziņojumu uzņēma ar nicinājumu un izsmieklu.

Pravieša vārdi sāka piepildīties nekavējoši. Tie, kas sākumā tiecās izsmiet jebkādu domu par postu, drīz kļuva visai nopietni, jo pēc dažiem mēnešiem zeme, nesaņemdama rasu un lietu, izkalta un zaļums uz tās novīta. Laikam ejot, straumes, kas nekad nebija izsīkušas, sāka mazināties, un strauti izžuva. Tomēr tautas vadītāji spieda ļaudis paļauties uz Baalu un Elijas pravietojumu uzskatīt par tukšiem, nenozīmīgiem vārdiem. Priesteri joprojām apgalvoja, ka lietus trūkums izskaidrojams ar Baala spēku. – Nebīstieties Elijas Dievu un netrīciet par viņa vārdiem, Baals dos pļauju savā laikā un gādās par cilvēkiem un lopiem. [124]

Dieva vēstījums Ahabam deva Izebelei un viņas priesteriem, un visiem Baala un Aštartes pielūdzējiem izdevību pārbaudīt savu dievu spēku un, ja iespējams, pārliecināties par Elijas vārdu nepatiesumu. Pret simtiem elku dievu priesteru apgalvojumiem bija tikai viens Elijas pravietojums. Ja, pretēji pravieša paziņojumam, Baals spēj dot rasu un lietu vai pavēlēt strautiem turpināt plūst un stādiem augt, lai tad Israēla ķēniņš tam kalpo un lai ļaudis saka, ka Baals ir dievs.

Nolēmuši paturēt ļaudis maldos, Baala priesteri turpināja upurēt saviem dieviem un piesaukt tos dienās un naktīs, lai tie atspirdzinātu zemi. Savu dievu dusmas viņi centās nomierināt ar dārgākiem upuriem. Ar dedzību un neatlaidību, kas būtu labāku nolūku vērta, tie staigāja ap saviem pagānu altāriem un nopietni sauca pēc lietus. Nakti pēc nakts visā nelaimīgajā zemē atskanēja viņu kliedzieni un lūgšanas. Tomēr dienā pie debesīm neparādījās neviens mākonis, kas sargātu no dedzinošajiem saules stariem. Ne rasa, ne lietus neatsvaidzināja izslāpušo zemi. Neskatoties uz visām Baala priesteru pūlēm, Jehovas Vārds palika negrozāms!

Paiet gads, un lietus vēl kā nav, tā nav. Zeme izdegusi, it kā no uguns. Dedzinošās saules karstums iznīcina vēl atlikušo augu valsti. Straumes izžūst, un maurojošie liellopu un blējošie aitu ganāmpulki staigā no vienas vietas uz otru, velti meklējot barību. Kādreiz zaļojošie lauki pārvēršas par izdegušiem smilšu tuksnešiem. Elku pielūgšanas birzis palikušas bez lapām. Mežos koki atgādina izdēdējušus skeletus, kas nedod pavēni. Gaiss ir sauss un smacīgs. [125] Putekļu vērpetes neļauj atvērt acis, un to dēļ gandrīz nav iespējams elpot. Kādreiz turīgās pilsētas un ciemi pārvērtušies par sēru vietām. Izsalkumā un slāpēs cilvēki un lopi mirst baismīgā nāvē. Bads ar savām šausmām visus apņem arvien ciešāk un ciešāk.

Tomēr, neskatoties uz šiem Dieva spēka pierādījumiem, Israēls neatgriezās, nedz pieņēma mācību, ko Dievs tiem vēlējās sniegt. Tie nesaprata, ka Viņš, kurš radījis dabu, pārvalda un uzrauga arī tās likumus un var tos izlietot kā rīkus postam vai svētībai. Lepnā spītībā, viltus reliģijas savaldzināti, ļaudis negribēja pazemoties zem Dieva varenās rokas un [126] sāka meklēt savām ciešanām citu izskaidrojumu.

Izebele kategoriski atteicās atzīt, ka sausums ir Jehovas sodība. Stingri apņēmusies nepadoties Debesu Dievam, viņa kopā gandrīz ar visu Israēlu šajā nelaimē vainoja Eliju. Vai tad Elija nebija liecinājis pret viņu reliģiju? Ja tik to varētu dabūt pie malas, Izebele sprieda, tad tautas dievi beigtu dusmoties un grūtības un bēdas izbeigtos.

Ķēniņienes iespaidā Ahabs visai cītīgi meklēja pravieša paslēptuvi. Viņš izsūtīja vēstnešus pie apkārtējām tautām, tuvu un tālu, lai tie ievāktu ziņas par vīru, kuru tas neieredzēja, bet no kura tomēr baidījās. Rūpējoties, lai meklēšana būtu pēc iespējas pilnīgāka, viņš pieprasīja, lai valstis un tautas ar zvērestu apliecina, ka tās neko nezina par pravieša atrašanās vietu. Tomēr visas pūles bija veltīgas. Pravietis tika sargāts no ķēniņa ļaunuma, kura grēku dēļ zeme tagad baudīja apvainotā Dieva dusmas.

Ciešot neveiksmi plānos pret Eliju, Izebele nolēma sevi atriebt, nogalinot visus Jehovas praviešus, kas atradās Israēlā. Nevienu nedrīkstēja atstāt dzīvu. Saniknotā sieviete savu nodomu piepildīja, noslepkavojot daudzus Dieva kalpus. Neskatoties uz to, Obadja, Ahaba nama uzraugs, kas bija uzticīgs Dievam, “bija paņēmis simts praviešus un tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni”. (1. Ķēn. 18:4)

[127] Tā pagāja otrs bada gads, bet, raugoties uz debesīm, joprojām nekas neliecināja, ka būtu iespējams lietus. Sausums un bads visā valstī turpināja savu postošo darbu. Tēvi un mātes, nespēdami atvieglot savu bērnu ciešanas, bija spiesti noskatīties, kā tie mirst. Vēl joprojām atkritušais Israēls atteicās pazemot savu sirdi Dieva priekšā un turpināja kurnēt pret vīru, pēc kura vārdiem šīs briesmīgās sodības bija nākušas. Šķita, ka tie šajās ciešanās un postā nav spējīgi saklausīt aicinājumu uz atgriešanos – dievišķu iejaukšanos, lai tos glābtu, pirms nav sperts liktenīgais solis, pārejot Debesu piedošanas robežu.

Israēla atkrišana bija briesmīgāka par visām bada šausmām. Dievs centās ļaudis atbrīvot no maldiem, lai tie saskatītu savu atbildību pret Viņu, kam tie bija parādā dzīvību un visu pārējo. Viņš centās tiem palīdzēt atgūt zaudēto ticību un tādēļ arī pieļāva šo lielo nelaimi.

“Vai tad man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs tas Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” “Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit.” “(..) Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams?” (Ec. 18:23,31,32; 33:11)

Kungs bija sūtījis pie Israēla vēstnešus, aicinot ļaudis atjaunot lojālas attiecības. Ja tie šos aicinājumus būtu ņēmuši vērā, ja tie no Baala būtu atgriezušies pie dzīvā Dieva, [128] tad Elijas nestā vēsts par sodu nekad nebūtu nākusi. Bet biedinājumi, kas varēja kļūt par dzīvības smaržu uz dzīvību, izvērtās par nāves smaržu uz nāvi. Bija ievainots ļaužu lepnums; pret vēstnešiem radās dusmas; un tagad tie karsti ienīda pravieti Eliju. Ja tik tie viņu dabūtu rokā, tad ar prieku nodotu Izebelei, it kā ar pravieša balss apklusināšanu varētu apturēt viņa vārdu piepildīšanos. Pat nelaimes skarti, tie stipri turējās pie elku dievības, līdz ar to vēl vairāk pavairojot noziegumus, kas pār zemi bija izsaukuši Debesu sodu.

Nelaimes piemeklētajam Israēlam bija tikai viena dziedināšanas iespēja – atgriešanās no grēkiem, kuru dēļ zemi bija skārusi Visvarenā pārmācošā roka, un pieķeršanās Kungam no visas sirds. Tiem bija apsolīts: “Redzi, kad es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai viņi noēd zemi, vai ja Es sūtīšu mēri savai tautai, un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.” (2. Laiku 7:13,14) Ja Israēlā būtu noticis izšķirošs reformācijas darbs, tad tauta atkal saņemtu rasu un lietu, svētības, ko Dievs tagad bija atrāvis.

10. Stingrs rājiens(1. Ķēn. 17:8-24; 18:1-19)

[129] Kādu laiku Elija slēpās kalnos pie Kritas strauta. Daudzus mēnešus viņš tur brīnumainā veidā tika apgādāts ar barību. Vēlāk, kad, sausumam turpinoties, strauts izsīka, Dievs savam kalpam pavēlēja meklēt patvērumu pagānu zemē. “Celies un dodies uz Sareptu, kas pieder pie Sidonas, un apmeties tur; Es, lūk, pavēlēšu kādai atraitnei tur tevi apgādāt ar uzturu.”

Šī sieviete nebija israēliete. Tā nekad nebija baudījusi priekšrocības un svētības, kādas saņēma Dieva izredzētie ļaudis, tomēr viņa ticēja patiesajam Dievam un izlietoja visu gaismu, kas spīdēja tās dzīves ceļā. Kad Elija vairs neatrada patvērumu Israēla zemē, Dievs to sūtīja pie šīs sievietes, lai mājotu viņas namā.

“Un viņš cēlās un nogāja uz Sareptu. Kad viņš nonāca pie pilsētas vārtiem, redzi, tur atradās sieva, kas bija atraitne. Un tā lasīja žagarus, bet viņš to uzrunāja un sacīja: “Atnes man mazliet ūdens kādā traukā, ko padzerties!” Un tā aizgāja, lai to atnestu. Un viņš tai sauca, sacīdams: “Atnes, lūdzu, ar savu roku man arī kumosu maizes!””

Šajā trūcīgajā ģimenē bads bija jo smagi izjūtams, un šķita, ka niecīgie barības krājumi tūlīt, tūlīt izbeigsies. Elijas atnākšana tieši tajā dienā, kad atraitne jau baidījās, ka tai jāatsakās no cīņas par savas dzīvības uzturēšanu, bija visaugstākais pārbaudījums viņas paļāvībai uz dzīvā Dieva spēku sagādāt tai dzīvē nepieciešamo. Bet pat visgrūtākajā nestundā viņa parādīja ticību, padodamās svešinieka prasībai dalīties ar to pēdējā maizes gabaliņā.

Atbildot Elijas lūgumam atnest barību un ūdeni, viņa sacīja: “Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam, kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” Un Elija tai sacīja: “Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk, jo tā ir sacījis tas Kungs, Israēla Dievs: milti tīnē neizsīks un eļļas apaļā krūzē nepietrūks līdz tai dienai, kurā tas Kungs atkal dos lietu virs zemes.”

Nav iespējams prasīt vēl lielāku ticības pierādījumu. Līdz šim atraitne pret visiem svešiniekiem bija izturējusies laipni un devīgi. Un arī tagad, neņemdama vērā šķietamās ciešanas, kas varēja skart viņu un tās bērnu, un paļaudamās uz Israēla Dievu, kas var apgādāt un apmierināt katru viņas vajadzību, tā izturēja šo visaugstāko viesmīlības pārbaudi, darīdama “pēc Elijas vārda”. [131]

Cik brīnišķīga bija augstsirdība, ko šī feniķiete parādīja Dieva pravietim, tikpat brīnišķs bija viņas ticības un devības atalgojums. “Un viņa ēda, tāpat arī viņš un tāpat viņas nams labu laiku. Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.”

Bet pēc tam saslima šīs sievas, nama saimnieces, dēls. Un slimība bija ļoti grūta, tā ka tam pat lāgā elpot vairs nebija iespējams. Un viņa sacīja Elijam: “Kas man ar tevi kopīgs? Tu, Dieva vīrs, vai tu esi nācis pie manis, lai man atgādinātu manus pārkāpumus un lai nonāvētu manu dēlu?”

Un Elija viņai sacīja: “Padod man savu dēlu!” Un viņš to paņēma no viņas klēpja, uznesa to augšējā telpā, kurā viņš dzīvoja, un noguldīja to uz savas gultas. (..) Un viņš izstiepās pār bērnu trīs reizes, un viņš izsaucās: “Kungs, mans Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!” Un tas Kungs paklausīja Elijas balsij, un Viņš lika bērna dvēselei atkal atgriezties tanī atpakaļ, un tas atdzīvojās.

Un Elija paņēma bērnu, nonesa to no nama augšējās istabas un atdeva to atpakaļ tā mātei. Un viņš tai sacīja: “Redzi, tavs dēls ir dzīvs.” Tad sieva sacīja Elijam: “Nu tagad es zinu, ka tu esi Dieva vīrs un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!””

Sareptas atraitne dalījās niecīgajā pārtikas krājumā ar Eliju, un kā atmaksa par to tika uzturēta viņas un dēla dzīvība. Visiem, kas grūtībās un trūkumā parāda līdzjūtību un palīdz vēl lielākā trūkumā esošajiem, Dievs apsola bagātas svētības. [132] Viņš nav mainījies. Viņa spēks nav mazāks kā Elijas dienās. Šis apsolījums tagad ir tikpat drošs kā tad, kad Pestītājs apliecināja: “Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs (..).” (Mat. 10:41, Glika tulk.)

“Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebr. 13:2) Laika gaitā šie vārdi ne mazākā mērā nav zaudējuši savu spēku. Mūsu Debesu Tēvs vēl arvien saviem bērniem dzīves ceļā turpina sagādāt izdevības, kas patiesībā ir apslēptas svētības. Tie, kas šīs iespējas izlieto, gūst lielu apmierinājumu. “Un ja tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” (Jes. 58:10,11)

Saviem uzticīgajiem kalpiem Kristus šodien saka: “Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.” (Mat. 10:40) Neviens laipnības darbs, kas veikts Kristus vārdā, nepaliks bez atzinības un atalgojuma. Un šajā maigajā atzinībā Kungs ietver pat visvājāko un nespēcīgāko Dieva ģimenes locekli, jo Viņš apliecina: “Kas vienu no šiem vismazākajiem” – kas vēl savā ticībā un Viņa atzīšanā ir kā bērni – “dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs.” (Mat. 10:42, Glika tulk.)

Ilgstošā sausuma un bada gados Elija nopietni lūdza, [133] lai Israēla bērnu sirdis atgrieztos no elkiem pie lojālām attiecībām ar Dievu. Pravietis pacietīgi gaidīja, kamēr Kunga roka jo smagi piemeklēja zemi. Redzot it visur vairojamies trūkumu un ciešanas, viņa sirds sāpēs sažņaudzās un tas ilgojās pēc spēka, kas reformu paātrinātu. Bet šo plānu dzīvē īstenoja pats Dievs, un viss, ko viņa kalps varēja darīt, bija turpināt ticībā lūgt un gaidīt uz brīdi noteiktai rīcībai.

Ahaba laikā valdošā atkrišana bija daudzu iepriekšējo gadu ļaunās rīcības rezultāts. Soli pa solim, gadu pēc gada Israēls novirzījās no pareizā kursa. Paaudze pēc paaudzes atteicās staigāt taisnības ceļus, un beidzot ļaužu vairākums atļāva, lai tos vada tumsas spēki.

Bija pagājis apmēram simts gadu no ķēniņa Dāvida valdīšanas laika, kad Israēls bija priecīgi vienojies, slavējot Visaugstāko ar dziesmām un atzīstot savu pilnīgo atkarību no Viņa žēlastības. Ievērosim ļaužu pielūgsmes vārdus, kad tie dziedāja:

“Ak Dievs, Tu mūsu Pestītājs (..),

Tu liec gavilēt ļaudīm gan rītausmas, gan saulrieta zemēs.

Tu piemeklē zemi ar svētību un dzirdini to,

Un dari to visai bagātu: Dieva strautā ūdens papilnam.

Tu liec viņu labībai un lauku augļiem labi izdoties,

Jo tā Tu apkop zemi.

Tu slacini zemes vagas, ar veldzi Tu līdzini tās arumus,

Tu dari zemi mīkstu ar lietusgāzēm un svētī tās asnus.

Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu,

Un Tavas pēdas pil no treknuma.

Klajuma ganības zeļ, un pakalni apjožas ar gavilēm.

Pļavas pārklājas ar ganāmiem pulkiem,

Un ielejas ietinas labības segā, tās gavilē un dzied!”

(Ps. 65:6,9-14)

Israēls tad Dievu atzina kā Radītāju, kas licis pamatus zemei. Savas ticības pārliecībā tie dziedāja:

“Tu pamatoji zemi uz stipriem balstiem,

Ka tā nesvārstās nemūžam.

Ar pirmplūdiem Tu biji apsedzis to kā ar drēbēm,

Ūdeņi stāvēja pāri kalniem;

No Taviem draudu saucieniem tie bēga,

No Tava pērkona tie aizsteidzās bailēs.

Kalni pacēlās augstu, un lejas nogrima līdz tai vietai,

Kā Tu tām biji licis.

Tu robežas esi licis, ko ūdeņiem nebūs pārkāpt,

Tie neapplūdinās vairs zemi.”

(Ps. 104:5-9)

Bezgalīgā varenais spēks satur kopā dabas elementus zemē, jūrā un gaisā. Šīs vielas Viņš lieto savu radījumu aplaimošanai. “Un tas Kungs tev atvērs savu labumu krātuvi, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei un svētītu visu tavu roku darbu (..).” (5. Moz. 28:12)

“Tu pievadi avotus strautiem pa ielejām,

Tā ka šie strauti priecīgi burbuļo dziļumos starp kalniem.

Tie dzirdina tālāk visus kustoņus laukā,

Tur meža ēzeļi dzesē savas slāpes.

Viņu krastos dzīvo debess putni un dzied koku zaros dziesmas.

Tu veldzē kalnus no savas debess pils;

Ar augļiem, ko tu audzē, piepildās zeme.

Tu liec augt zālei par barību lopiem

Un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām,

Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize

Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi,

Lai viņa vaigs spīdētu no eļļas un maize lai stiprinātu viņa miesu.”

“Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs!

Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis;

Zeme ir Tavu radījumu pilna.[135]

Redzi, jūra – cik liela un plaša tā uz visām pusēm!

Tur mudžēt mudž neskaitāmā daudzumā visādi kustoņi,

Lieli un mazi.

Tur brauc kuģi, tur ir leviatāns,

Ko Tu esi radījis, lai tas rotaļājas tanī.

Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā.

Kad Tu to viņiem dod,

Tad viņi to sakrāj;

Kad Tu atver savu roku,

Tad viņi top paēdināti ar visu labu.”

(Ps. 104:10-15, 24-28)

Israēlam bija papilnam iemeslu līksmībai. Zemē, kurā Kungs tos bija ievedis, tecēja piens un medus. Tuksneša ceļojuma laikā Dievs bija apsolījis, ka Viņš tos vadīs uz zemi, kur tiem nebūs jācieš no lietus trūkuma. “Jo šī zeme, uz kuru tu ej, lai to iemantotu, nav tāda, kāda ir Ēģiptes zeme, no kuras jūs esat iznākuši, ko tu apsēji ar savu sēklu un pats to aplaistīji it kā sakņu dārzu; bet tā zeme, ko jūs ejat iemantot, ir zeme ar kalniem un ielejām, kas tiek slacīta ar debess lietus ūdeni, zeme, par ko tas Kungs, tavs Dievs, rūpējas, uz kuru tā Kunga, tava Dieva, acis bez mitēšanās skatās no gada iesākuma līdz gada beigām.“

Lietus pārpilnība tika apsolīta zem paklausības nosacījuma. [136] “Ja jūs apzinīgi klausīsit Maniem baušļiem, ko Es jums šodien pavēlu, un jūs mīlēsit to Kungu, savu Dievu, un kalposit Viņam ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli, tad Viņš jūsu zemei dos lietu īstā laikā, gan agro lietu, gan vēlo lietu, ka tu spētu ievākt savu labību, savu svaigā vīna sulu un savu eļļu; un Viņš dos taviem lopiem barību tavos laukos, tā ka tu ēdīsi un būsi paēdis.”

“Sargieties,” Kungs bija pamācījis savus ļaudis, “ka jūsu sirdsprāts neļaujas pievilties un ka jūs nenovēršaties un nekalpojat citiem dieviem, viņus pielūgdami. Tad tā Kunga dusmas pret jums iedegtos un Viņš aizvērtu debesis, ka nebūtu lietus un zeme neizdotu savu ražu un ka jūs ātri iznīktu no šīs labās zemes, ko tas Kungs jums dod.” (5. Moz. 11:10-17)

“Bet, ja tu neklausīsi Kunga, sava Dieva, balsij un neturēsi un nepildīsi visus Viņa baušļus” – tā Israēls tika brīdināts, tad “debesis pār tavu galvu būs kā varš, bet zeme zem tavām kājām būs kā dzelzs. Un tas Kungs dos tavai zemei lietus vietā pīšļus un pelnus, tie nāks no debesīm pār tevi, līdz tu būsi izdeldēts.”(5. Moz. 28:15,23,24) Tādi, lūk, norādījumi bija sastopami starp senajam Israēlam dotajiem gudrajiem Jehovas padomiem. “Un visus šos vārdus ņemiet pie sirds un ierakstiet savās dvēselēs, un sieniet tos kā zīmi uz savām rokām un lieciet par zīmi starp savām acīm. Un māciet tos saviem bērniem, tos pārrunādami savā starpā, kad jūs esat atsēdušies savos namos un kad jūs ejat savā ceļā, kad jūs guļaties un kad jūs ceļaties.” (5. Moz. 11;18,19) [137] Tās bija skaidras pavēles, bet, paejot gadu simtiem, paaudze pēc paaudzes no sava skata pazaudēja garīgajai labklājībai domātos nosacījumus. Samaitājošais atkrišanas iespaids draudēja nopostīt katru dievišķās žēlastības aizsprostu.

Tāpēc tagad Dievs savus ļaudis piemeklēja ar visbargāko sodību. Elijas paredzējums piepildījās ar briesmīgu precizitāti. Trīs gadus šīs nelaimes vēstnesi meklēja no pilsētas pilsētā un no tautas tautā. Sakarā ar Ahaba rīkojumu, daudzi valdnieki bija devuši goda zvērestu, ka svešais pravietis viņu valstī nav atrodams. Tomēr meklēšana turpinājās, jo Izebele un Baala pravieši Eliju ļoti ienīda un netaupīja pūļu, lai to dabūtu savās rokās. Lietus joprojām nelija.

Beidzot, pēc ilga laika Kungs sacīja Elijam: “Ej, parādies Ahabam, un Es gribu likt lietum līt pār zemi.”

Paklausot pavēlei, “Elija aizgāja parādīties Ahabam.” Ap to laiku, kad pravietis devās ceļā uz Samariju, Ahabs ieteica savam nama uzraugam Obadjam rūpīgi pārmeklēt zemi cerībā atrast strautus un ūdens avotus, pie kuriem varētu ganīt badā nonākušos lopus un avis. Ilgstošā sausuma sekas asi izjuta pat ķēniņa galmā. Dziļi norūpējies par valsts saimniecisko stāvokli, ķēniņš pats personīgi nolēma kopā ar kalpu meklēt, vai vēl kaut kur neatrastos ganības.[138] “Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu. Ahabs viens pats gāja savu ceļu, un arī Obadja viens pats gāja savu ceļu.”

Kad Obadja vēl atradās ceļā, to sastapa Elija. Obadja viņu pazina, krita uz savu vaigu un teica: “Vai tu neesi mans pavēlnieks Elija?”

Israēlam no Kunga atkāpjoties, Obadja palika uzticīgs. Ķēniņš nevarēja viņu piespiest novērsties no dzīvā Dieva. Tagad Elija Obadju pagodināja ar uzdevumu: “Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!”

Ļoti izbijies, Obadja izsaucās: “Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nodod Ahaba rokā? Vai lai tas mani nonāvē?” Nest Ahabam šādu vēsti nozīmēja drošu nāvi. “Tik tiešām, ka tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, nav nevienas citas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet, kad sacīja: viņa nav, – tad viņš tai tautai un ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši. Un nu tu saki: ej un saki savam kungam, ka te, lūk, ir Elija! Var notikt, ka es, aiziedams no tevis, tevi vairs neatrastu, kad tā Kunga Gars tevi paceltu nezin kur projām. Un, ja es aizietu, lai to Ahabam paziņotu, bet viņš pats tevi neatrastu, tad tas mani nokautu.”

Obadja nopietni lūdza, lai pravietis neliek viņam to darīt. “Tavs kalps bīstas to Kungu no pašas jaunības. Vai tad nav paziņots manam pavēlniekam, ko es esmu darījis tolaik, kad Ahabs nogalināja tā Kunga praviešus, ka no praviešu skaita es esmu paslēpis simts vīru, pa piecdesmit un atkal pa piecdesmit, alās un ka es tos esmu apgādājis ar maizi un ar ūdeni? Un tagad tu mani skubini, lai es ejot un sakot savam kungam, ka te ir Elija. Vai lai viņš mani nokauj?” [139] Tad Elija ar svinīgu zvērestu Obadjam apstiprināja, ka uzdevums nav dots veltīgi. “Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots ir dzīvs, kā priekšā es te stāvu, – es vēl šodien rādīšos viņa priekšā!” Un Obadja aizgāja, lai satiktu Ahabu. Un viņš tam visu pateica.”

Pārsteigts un izbijies, Ahabs klausījās vēstī par vīru, kuru tā ienīda, no kura baidījās un kuru bija nenogurstoši meklējis. Tas saprata, ka Elija nedosies dzīvības briesmās, vēloties viņu vienīgi satikt. Vai pravietis būtu ieradies, lai Israēlam pasludinātu jaunu postu? Ķēniņa sirdi pildīja bailes. Viņš atcerējās Jerobeāma sakaltušo roku. No uzaicinājuma Ahabs vairs nevarēja izvairīties un neuzdrošinājās arī pacelt roku pret Dieva vēstnesi. Un tā miesas sargu pavadībā trīcošais monarhs gāja, lai sastaptos ar pravieti.

Viņi viens ar otru satikās vaigu vaigā. Lai gan Ahabu pildīja neprātīgs ienaids, tomēr Elijas priekšā viņš šķita nevarīgs un nespēcīgs. Savos pirmajos nedrošajos vārdos: “Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?” ķēniņš neapzinoties atklāja savas izjūtas. Ahabs zināja, ka debesis kā varš kļuvušas vienīgi Dieva Vārda spēkā, tomēr smagajā piemeklējumā, ko cieta zeme, pūlējās apvainot pravieti.

Postā, kas neizbēgami jāpiedzīvo, atkāpjoties no taisnības ceļa, ļauna darītāji parasti apvaino Dieva vēstnešus. Tie, kas sevi nodod sātana varai, vairs nespēj [140] uz apstākļiem raudzīties tā, kā Dievs tos redz. Kad viņu priekšā tur patiesības spoguli, tie saskaišas, dusmodamies par saņemto rājienu. Grēka aklumā tie atsakās atgriezties, uzskatot Dieva vēstnešus par saviem ienaidniekiem, kas pelnījuši visstingrāko nosodījumu.

Apzinādamies savu nevainību Ahaba priekšā, Elija nemēģināja attaisnoties un necentās ķēniņam glaimot. Viņš arī nepūlējās izkliedēt ķēniņa dusmas ar labo vēsti, ka sausums drīz beigsies. Viņam nevajadzēja sevi aizstāvēt. Iekarsis par Dieva godu, viņš Ahaba izteikto pārmetumu vērsa pret pašu ķēniņu, bezbailīgi paziņodams, ka tie ir viņa un viņa tēvu grēki, kas Israēlam nesuši šo briesmīgo postu. “Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baaliem.”

Arī šodien nepieciešama stingra, norājoša balss, jo smagi grēki cilvēkus ir šķīruši no Dieva. Neticība kļuvusi moderna. “Mēs negribam, ka Šis pār mums valda”, – tā tagad ir tūkstošu valoda. (Lūk. 19:14) Bieži sludinātās mierīgās svētrunas neatstāj paliekošu iespaidu. Bazūne neskan skaidri. Cilvēku sirds netiek skarta ar skaidrām, asām Dieva Vārda patiesībām.

Ir daudz vārda kristiešu, kas, ja tiem būtu jāatklāj viņu īstās jūtas, sacītu: kāpēc tik skaidri jārunā? Tie varētu jautāt: kāpēc Jānim Kristītājam bija jāsaka farizejiem: “Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgt nākamai dusmībai?” (Lūk. 3:7) [141] Kāpēc viņam vajadzēja izraisīt Hērodijas naidu, sakot Hērodam, ka ir nelikumīgi dzīvot ar sava brāļa sievu? Kristus priekštecis zaudēja dzīvību, tāpēc ka runāja skaidru valodu. Kāpēc viņš nevarēja turpināt darboties, neizsaukdams to dusmas, kuri dzīvoja grēkos?

Tā ir sprieduši vīri, kam vajadzēja būt uzticīgiem Dieva bauslības sargiem, līdz pasaules gudrība ieņēmusi ticības vietu un grēks palicis nenorāts. Kad atkal draudzē atskanēs uzticīga norājoša balss?

“Tu esi tas vīrs!” (2. Sam. 12:7) Tik nepārprotami skaidrus vārdus, kā Nātans teica Dāvidam, šodien reti var dzirdēt no paaugstinājumiem, visai maz var izlasīt preses izdevumos. Ja tie neskanētu tik reti, tad mēs redzētu, kā cilvēku dzīvē daudz vairāk atklājas Dieva spēks. Ja Kunga vēstneši nenožēlo savu tieksmi pēc ļaužu atzinības un ilgas izpatikt cilvēkiem, kas noved pie patiesības apspiešanas, tad lai tie nesūdzas, ka viņu pūles ir neauglīgas.

Lai darbinieki, kas cenšas izpatikt cilvēkiem, kuri sauc: “Miers, miers!” kad Dievs nav sacījis: miers, pazemo sirdi Dieva priekšā, lūdzot piedošanu par savu negodīgumu un morālās drosmes trūkumu! Ne jau mīlestība uz tuvāko ierosina tos mīkstināt uzticēto vēsti, bet gan patmīlība un vēlēšanās apmierināt tieksmi pēc ērtībām un vieglas dzīves. Patiesa mīlestība vispirms meklē Dieva godu un dvēseļu pestīšanu. Kas vadās no tādas mīlestības, tas neizvairīsies no patiesības teikšanas, lai sevi pasargātu no nepatīkamām sekām, ko var izsaukt šāda atklāta runāšana. Ja kādai dvēselei draud briesmas, Dieva kalpi nedomās par sevi, bet nesīs viņiem uzticēto vēsti, atsacīdamies atvainot vai saudzēt ļaunumu.

Lai ikviens darbinieks atzīst savu augsto aicinājumu un sava darba svētumu, parādot drosmi, kāda bija [142] Elijam! Kā Dieva izredzētiem vēstnešiem šiem vīriem uzticētas ārkārtīgi svarīgas atbildības. “Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību.” (2. Tim. 4:2) Tiem Kristus vietā jāstrādā kā Debesu noslēpumu namturiem, iedrošinot paklausīgos un brīdinot nepaklausīgos. Viņu darbā neder pasaulīga gudrība. Tie nekad nedrīkst novērsties no takas, pa kuru Jēzus tiem pavēlējis iet. Tiem jādodas uz priekšu ticībā, atceroties, ka tos vienmēr apņem “liels pulks liecinieku”. Lai tie nerunā no sevis, bet to, ko teicis pats Visvarenais. Viņu vēstij jābūt: “Tā saka Kungs.” Dievs aicina tādus vīrus, kas, līdzīgi Elijam, Jānim Kristītājam un Nātanam nes Kunga vēsti uzticīgi, nedomājot par sekām, kas droši pasludina patiesību, kaut arī tāpēc būtu jāupurē viss, kas tiem ir.

Dievs nevar lietot cilvēkus, kas briesmu brīžos, kad vajadzīga visa drosme, spēks un iespaids, baidās stingri nostāties par patiesību. Viņš aicina tos, kas uzticīgi cīnīsies pret ļaunumu, karojot pret šīs pasaules tumsības spēkiem, pret ļauniem gariem gaisā. Un tiem viņš kādreiz sacīs: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. (..) Ieej sava Kunga priekā.” (Mat. 25:23)

11. Karmela kalns(1. Ķēn. 18:19-40)

[143] Stāvēdams Ahaba priekšā, Elija pieprasīja, lai visu Israēlu sapulcinātu Karmela kalnā uz satikšanos ar viņu un Baala un Aštartes praviešiem. “Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti piecdesmit Baala praviešus, kas ēd pie Izebeles galda.”

Pavēle nāca no vīra, kas, šķiet, atradās Jehovas klātbūtnē. Ahabs tūlīt paklausīja, it kā pravietis būtu monarhs un ķēniņš – viņa padotais. Visā valstī izsūtīja ātrus vēstnešus, lai tautu sapulcinātu uz tikšanos ar Eliju un Baala un Aštartes praviešiem. Katrā pilsētā un ciemā ļaudis gatavojās uz noteiktā laikā nolikto sanāksmi. Dodoties ceļā, daudzu sirdi pildīja savādas priekšnojautas. Bija jānotiek kaut kam neparastam; vai gan citādi atskanētu tāds aicinājums sapulcēties Karmela kalnā? Kāda jauna nelaime tagad varētu nākt pār ļaudīm un zemi? [144]

Pirms sausuma Karmela kalns bija brīnišķīga vieta, kur strauti smēla ūdeni no nekad neizsīkstošiem avotiem, un auglīgajās kalna nogāzēs ziedēja krāšņas puķes un zaļoja birztalas. Bet tagad viss jaukums sausumā bija panīcis. Birzīs uzceltie altāri Baala un Aštartes pielūgšanai stāvēja zem kailiem kokiem. Vienā no visaugstākajām virsotnēm varēja redzēt nopostīto Jehovas altāri, kas ļoti atšķīrās no pārējiem.

Karmela kalns pacēlās pāri plašai apkārtnei; tā augstienes varēja redzēt no vairākām Israēla valsts daļām. Kalna pakājē bija ļoti izdevīgas vietas, lai varētu novērot daudz no kalnā notiekošā. Dievs bija ārkārtīgi pazemots ar koku aizsegā izvesto elku kalpošanu, tāpēc Elija izvēlējās šo plaši pārskatāmo augstieni kā vispiemērotāko vietu Dieva spēka atklāšanai un Viņa vārda goda aizstāvēšanai.

Un tā agri no rīta noteiktajā dienā atkritušā Israēla pulki satrauktās gaidās sanāk kopā kalna virsotnes tuvumā. Izebeles pravieši kāpj augšup iespaidīgā ierindā. Ķēnišķīgā krāšņumā parādās valdnieks un nostājas priesteru priekšā, kuri to skaļi apsveic. Bet priesteru sirdīs mostas bailes, atceroties, ka pēc pravieša vārda Israēla zeme trīs ar pus gadus bijusi bez rasas un lietus. Tie izjūt tuvojamies bīstamu krīzi. Dievi, uz kuriem tie paļāvās, izrādījās nespēcīgi pierādīt, ka Elija ir viltus pravietis. [147] Tie neko neatbildēja uz viņu ārkārtējiem saucieniem, uz lūgšanām, asarām un pazemošanos, uz riebīgajām kalpošanas izdarībām un dārgajiem un nerimstošajiem upuriem, bet izturējās dīvaini vienaldzīgi.

Sastopoties ar ķēniņu Ahabu, ar viltus praviešiem un ap tiem sanākušajiem Israēla pulkiem, Elija ir vienīgais, kas aizstāv Jehovas godu. Tas, kam visa valsts vēl ļaunu, tagad atrodas šo cilvēku priekšā. Viņš Israēla valdnieka klātbūtnē, Baala praviešu, karavīru un sapulcēto ļaužu tūkstošu vidū ir šķietami viens un neaizsargāts. Tomēr Elija nav viens. Pār viņu un ap viņu ir aizsargājošie Debesu pulki – spēcīgie eņģeļi.

Bez jebkādām kauna vai baiļu izjūtām pravietis stāv ļaužu pulka priekšā pilnīgā savas sūtības apziņā, gatavs izpildīt dievišķo pavēli. Viņa seju apgaismo bijājams svinīgums un nopietnība. Nemiera pārņemti, ļaudis gaida, kad Elija sāks runāt. Vispirms uzlūkojis nolauzto Jehovas altāri, pēc tam visus sanākušos, pravietis izsaucas skaidrā, bazūnei līdzīgā balsī: “Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!”

Ļaudis viņam neatbild ne vārda. Neviens šajā milzīgajā sapulcē neuzdrošinās parādīt uzticību Jehovam. Līdzīgi tumšam mākonim, viltus un aklums ir pārklājis Israēlu. Ne jau uzreiz tie nonāca šajā liktenīgajā atkrišanas tumsā, bet pamazām, atkārtoti neklausot Kunga izteiktajiem brīdinājumiem un pamācībām. Ikviena novēršanās no pareizā, ikviena atteikšanās atgriezties padziļināja viņu noziegumu un attālināja tos no Debesīm. [148] Un tagad, šajā krīzē, tie stūrgalvīgi atsakās nostāties Kunga pusē.

Kungam riebjas nenoteiktība un neuzticība Viņa darbā krīzes laikā. Ar neizsakāmu interesi viss Universs vēro noslēguma skatus lielajā cīņā starp labo un ļauno. Dieva ļaudis tuvojas mūžīgās pasaules robežai. Kas gan tiem var būt vēl svarīgāks par lojālām attiecībām ar Debesu Dievu? Kungam visos laikos ir bijuši morāli varoņi, un tādi Viņam ir arī tagad, – tie, kas, līdzīgi Jāzepam, Elijam un Daniēlam, nekaunas sevi apliecināt par Viņa īpašiem ļaudīm. Viņa sevišķās svētības pavada šo darbīgo vīru pūles, kas nenovēršas no tiešās pienākumu līnijas, bet ar dievišķu enerģiju prasa: “Kurš ir Kunga pusē?” (2. Moz. 32:26); vīru, kas ne tikai prasa, bet arī liek, lai tie, kas grib pievienoties Dieva ļaudīm, iet uz priekšu un nepārprotami pierāda savu uzticību ķēniņu Ķēniņam un kungu Kungam. Šādi vīri savu gribu un plānus pakļauj Dieva bauslībai. Mīlot Kungu, tie savu dzīvību netur dārgu. Viņu uzdevums ir saņemt no Vārda gaismu un likt tai spīdēt pasaulē pastāvīgos, skaidros staros. Viņu moto ir: Uzticība Dievam!

Israēlam Karmela kalnā šauboties un vilcinoties, klusumu atkal pārtrauc Elijas balss: “Es esmu vienīgais tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit vīru. Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi – es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu. [149] Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!”

Elijas priekšlikums ir tik pamatots, ka ļaudis nespēj izvairīties, bet iedrošināti atbild: “Tā ir labi!” Baala pravieši neuzdrošinās nepiekrist, un, tos uzrunājot, Elija pavēl: “Izraugieties vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet.”

Ārēji drosmīgi un izaicinoši, bet vainīgajās sirdīs baiļu pilni, viltus priesteri sagatavo savu altāri, uzliekot malku un upuri, un tad iesāk savu buršanu. Viņu griezīgie saucieni: “Ak, Baal, atbildi mums!” atbalsojas mežos un apkārtējos pakalnos. Priesteri sapulcējas ap altāri un, lēkādami, locīdamies un spalgi kliegdami, plūcot matus un sagraizot miesu, lūdz savu dievu tiem palīdzēt.

Paiet rīts, pienāk pusdiena un vēl nav pierādījumu, ka Baals būtu dzirdējis savu pievilto sekotāju saucienus. Uz viņu izmisušajām lūgšanām nav ne balss, ne atbildes. Upuris paliek neaprīts.

Turpinot neprātīgi lūgt, viltīgie priesteri pastāvīgi pūlas atrast iespēju aizdegt uz altāra uguni un likt ļaudīm ticēt, ka uguns nākusi tieši no Baala. Bet Elija uzmana katru kustību, un priesteri, veltīgi gaidīdami izdevību pievilt, turpina savas bezjēdzīgās ceremonijas.

[150] “Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: “Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!” Un tie sauca stiprākā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekams tiem asinis tecēja. Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas.”

Sātans labprāt būtu palīdzējis tiem, kurus pats bija pievīlis, kas bija nodevušies kalpošanai viņam. Tas labprāt būtu licis zibenim aizdedzināt upuri. Bet Jehova ierobežoja sātana spēku, tāpēc ienaidnieks ar visu savu viltību pie Baala altāra nespēja izraisīt pat vienu vienīgu dzirksteli.

Beidzot priesteru balsis ir aizsmakušas no pastāvīgās kliegšanas, viņu drēbes pašu izdarīto ievainojumu dēļ notrieptas asinīm, un tie nonākuši izmisumā. Neatslābstošā uzbudinājumā, vēršoties pie sava saules dieva, tie tagad lūgšanām piejauc briesmīgus lāstus, bet Elija turpina sasprindzināti visu novērot. Pravietis zina, ka tad, ja priesteriem ar kādas viltības palīdzību izdotos altārim pielikt uguni, tad viņu nekavējoties saplosītu gabalos.

Tuvojas vakars. Baala pravieši ir noguruši, spēkus zaudējuši un apjukuši. Viens ieteic vienu, otrs atkal ko citu, un beidzot tie pārtrauc pūlēties. Uz Karmela vairs neatskan viņu kliedzieni un lāsti. Izmisuši tie atsakās no tālākas cīņas.

Visu dienu ļaudis bija liecinieki priesteru veltīgajām izdarībām. Tie redzēja viņu mežonīgo lēkāšanu ap altāri, it kā viņi gribētu sagrābt dedzinošās saules starus un tā sasniegt savu mērķi. [151] Tie ar riebumu noskatījās uz priesteru briesmīgo sevis sakropļošanu. Visiem bija izdevība pārdomāt elku kalpošanas ģeķību. Ļaužu pūlī daudzi bija noguruši, skatoties dēmoniskajā izrādē, un tagad ar dziļu interesi vēroja Elijas rīcību.

Ap vakara upura laiku Elija aicina ļaudis: “Nāciet šurp pie manis!” Kad tie drebēdami tuvojas, viņš dodas pie nopostītā altāra, kur kādreiz cilvēki kalpoja Debesu Dievam, un to izlabo. Viņam šī drupu kaudzīte ir daudz dārgāka par visiem lieliskajiem pagānisma altāriem.

Atjaunojot šo seno upuru pienešanas vietu, Elija parāda cieņu tai derībai, ko Kungs slēdza ar Israēlu, kad tas šķērsoja Jordānu un iegāja Apsolītajā zemē. Izvēlēdamies divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba dēlu cilšu skaita, “viņš tā Kunga Vārdā uzceļ no akmeņiem altāri”.

Veltīgajās pūlēs nogurušie un cerībās vīlušies Baala priesteri gaida, lai redzētu, ko tagad darīs Elija. Viņi ienīst pravieti šī pārbaudes priekšlikuma dēļ, kas parādīja viņu dievu nevarību, tomēr tiem ir bail no viņa spēka. Arī ļaudis bijīgi, gandrīz vai elpu aizturot, vēro, kā Elija turpina sagatavošanos. Pravieša mierīgā izturēšanās ir asā pretstatā fanātiskajai un neprātīgajai Baala praviešu trakošanai.

Pabeidzis altāri, Elija ap to izrok grāvi un, sakārtojis malku un sagatavojis vērsi, viņš uz altāra uzliek upuri un pavēl ļaudīm visu apliet ar ūdeni. “Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmajam upurim un arī pāri malkai!” Un viņš sacīja: “Vēl otru reizi dariet tā!” Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: “Atkārtojiet to trešo reizi!” [152]Un tie darīja tā trešo reizi. Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni.”

Atgādinājis ļaudīm ilgi piekopto atkrišanu, kas izsaukusi Jehovas dusmas, Elija aicināja pazemot sirdis un atgriezties pie tēvu Dieva, lai no Israēla zemes tiktu atņemts lāsts. Pēc tam, godbijīgi zemojies neredzamā Dieva priekšā, viņš paceļ savas rokas pret Debesīm un pienes vienkāršu lūgšanu. Baala pravieši, trakodami līdz putām, bija klieguši un lēkājuši no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai, bet Elijam lūdzot Karmela kalna augstumos neatskan neviens kliedziens. Viņa lūgšana izteic paļāvību, ka Jehova ir klāt, redz visu notiekošo un dzird viņa lūgumu. Baala praviešu lūgšanas bija mežonīgas un nesakarīgas. Elija lūdz vienkārši un sirsnīgi, lūdz, lai Dievs parāda savu pārākumu pār Baalu un no jauna pievērš sev Israēlu.

“Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs, šodien dari sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!”

Visus klātesošos apņem svinīgi nospiedošs klusums. Baala priesteri bailēs trīc un dreb. Vainas apziņā tie sagaida ātru atmaksu.

Tiklīdz Elija beidz lūgt, no debesīm uz atjaunotā altāra krīt mirdzošam zibens uzliesmojumam līdzīgas uguns liesmas, [153], aprijot upuri, uzlaizot grāvī ūdeni un paņemot sev līdzi pat altāra akmeņus. Spožās liesmas apgaismo kalnu un apžilbina ļaudīm acis. Arī kalna nogāzē palikušie, kas noraizējušies neziņā gaida un vēro augšā notiekošo, skaidri redz uguns nolaišanos, un šis skats visus pārsteidz. Tas atgādina uguns stabu, kas pie Sarkanās jūras šķīra Israēla bērnus no ēģiptiešu pulkiem.

Uz kalna esošie ļaudis godbijībā pakrīt pie zemes neredzamā Dieva priekšā. Tie neuzdrošinās ilgāk lūkoties uz uguni, kas sūtīta no Debesīm. Tie baidās, ka arī paši netiek aprīti, un, piekrizdami, ka to pienākums ir atzīt Elijas Dievu par savu tēvu Dievu, kam tie parādā uzticību, visi kā vienā balsī sauc: “Tas Kungs ir Dievs, tas Kungs ir Dievs!” Ar pārsteidzošu noteiktību šis sauciens atskan kalnā un skaidri atbalsojas ielejā. Beidzot Israēls ir uzmodināts, nācis pie nožēlas un spējīgs atgriezties. Beidzot tie saprot, cik ļoti ir apkaunojuši Kungu. Tagad visā pilnībā ir atklājies Baala pielūgšanas raksturs pretstatā saprātīgajai kalpošanai patiesajam Dievam. Ļaudis atzīst Dieva taisnīgo rīcību un žēlastību rasas un lietus atturēšanā, kamēr tie nav atgriezušies, lai apliecinātu Viņa Vārdu. Tagad tie gatavi piekrist, ka Elijas Dievs stāv pāri ikkatram elkam.

Samulsuši un apjukuši, Baala priesteri vēro brīnišķīgo Jehovas spēka atklāsmi. Un tomēr, piedzīvojuši sakāvi un dievišķās Godības klātbūtni, [154] tie atsakās atgriezties no saviem ļaunajiem darbiem. Tie joprojām grib palikt kā Baala pravieši, līdz ar to paši pierādot, ka ir nobrieduši pazušanai. Lai pasargātu Israēlu pret jaunām viltībām no to puses, kas bija mācījuši kalpot Baalam, Kungs vada Eliju, lai tas šos viltus mācītājus iznīcinātu. Tagad arī ļaudīs pamodušās dusmas pret atkāpšanās vadoņiem. Kad Elija pavēl: “Satveriet Baala praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!” ļaudis ir gatavi paklausīt. Tie sagrābj priesterus un tos aizved pie Kisonas upes, un tur, pirms noslēdzas reformas pirmā diena, Baala kalpus nogalina. Nevienam netiek atļauts ilgāk dzīvot.

12. No Jezreēlas līdz Horebam(1. Ķēn. 18:41-46; 19:1-8)

[155] Atbrīvojoties no Baala praviešiem, Ziemeļvalsts desmit ciltīm pašķīrās ceļš varenai garīgai reformai. Elija bija atklājis ļaudīm viņu atkāpšanos un tagad tos aicināja pazemot savas sirdis un atgriezties pie Kunga. Debesu sodi bija izpildīti; ļaudis atzina grēkus un savu tēvu Dievu apliecināja par dzīvo Dievu. Tagad bija pienācis laiks novērst Debesu lāstu un atjaunot laicīgās dzīves svētības. Zemi vajadzēja atspirdzināt ar lietu. “Celies, ēd un dzer,” Elija sacīja Ahabam, “jo šņāc kā uz lietu.”(Pēc Glika tulk.) Pēc tam pravietis gāja kalna virsotnē, lai lūgtu.

Vēl nebija nekādu ārēju pierādījumu, kas liecinātu par lietus tuvošanos, uz ko Elija tik droši lika Ahabam gatavoties. Pravietis pie debesīm vēl neredzēja mākoņus; viņš nedzirdēja arī pērkonu. Viņš vienkārši runāja tā, kā Kunga Gars lika, saskaņā ar viņa paša stipro ticību. [156] Visu dienu tas nelokāmi bija pildījis Dieva prātu un parādījis savu nešaubīgo paļāvību Dieva Vārda pravietojumiem. Tagad, padarījis visu, kas bija viņa spēkos, viņš apzinājās, ka Debesis labprāt piešķirs iepriekš apsolītās svētības. Tas pats Dievs, kas bija sūtījis sausumu, bija arī teicis, ka atgriešanās alga būs lietus pārpilnība. Tagad Elija gaidīja apsolījuma izpildīšanu. “Viņš noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem.”

Atkal un atkal Elija sūtīja savu kalpu paskatīties uz Vidusjūras pusi, lai pārliecinātos, vai ir kāda redzama zīme, ka Dievs viņa lūgšanu paklausījis. Ik reizes kalps atgriezās ar vārdiem: “Tur nav nekā.” Pravietis nezaudēja pacietību un ticību, bet turpināja sirsnīgi lūgt. Sešas reizes kalps atgriezās ar vēsti, ka pie varam līdzīgajām debesīm nav ne mazākās pazīmes par lietus tuvošanos. Bez šaubīšanās Elija to sūtīja vēlreiz, un tad kalps atgriezās ar vārdiem: “Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna, tas paceļas no jūras puses!”

Ar to pietika. Elija negaidīja, lai debesis kļūtu melnas. Ticībā viņš šajā mazajā mākonītī saskatīja lietus pārpilnību un rīkojās saskaņā ar savu pārliecību, ātri sūtīdams kalpu pie Ahaba ar vēsti: “(..) liec aizjūgt un dodies lejup, ka lietus tevi nepārsteidz!”

Tāpēc, ka Elijam bija liela ticība, Dievs to varēja [157] izlietot Israēla vēstures smagajā krīzes laikā. Viņam lūdzot, tā ticība tiecās augšup un satvēra Debesu apsolījumus, un viņš pastāvēja lūgšanās, līdz tās tika atbildētas. Elija negaidīja pilnīgu pierādījumu, ka Dievs viņu ir paklausījis, bet bija gatavs rīkoties jau pie mazākās dievišķās labvēlības zīmes. To pašu, ko Dieva vadībā spēja paveikt Elija, šodien, kalpojot Dievam, var izdarīt ikviens, jo par Gileādas kalnāju pravieti ir rakstīts: “Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus.” (Jēk. 5:17)

Tieši tāda ticība pasaulē vajadzīga šodien – ticība, kas satver Dieva Vārda apsolījumus un neatkāpjas, kamēr Debesis paklausa. Tāda ticība mūs jo cieši savieno ar Debesīm un piešķir spēku uzvarēt tumsības varas. Ticībā Dieva bērni ir “valstis uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobens asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus kara pulkus piespieduši bēgt”. (Ebr. 11:33,34) Un ticībā arī mēs šodien varam aizsniegt Dieva paredzētos augstumus. “Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23)

Ticība ir būtiska uzvarošas lūgšanas sastāvdaļa. “Tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebr. 11:6) ”Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (1. Jāņa 5:14,15) [158] Ar Jēkaba nenogurstošo ticību un ar Elijas neatlaidību mēs varam griezties pie Debesu Tēva, pieprasot visu, ko Viņš ir apsolījis. Viņa troņa gods ir ķīla, ka Dievs savu Vārdu turēs.

Ahabam gatavojoties doties ceļā, Karmela kalnu apņēma naktij līdzīga tumsa. “Un notika, tanī laikā debesis aptumšojās ar mākoņiem un sacēlās vētra, un sāka lietus gāzt, bet Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēlu.” (1. Ķēn. 18:45) Steidzoties uz ķēniņa pili, viņš tumsas un lietus dēļ vairs nevarēja saskatīt ceļu. Elija, būdams Dieva pravietis, šajā dienā Ahabu bija pazemojis tā pavalstnieku priekšā un nokāvis elkiem kalpojošos priesterus, tomēr viņš to vēl atzina kā Israēla ķēniņu un, Dieva spēka stiprināts, skrēja valdnieka ratiem pa priekšu, tos ievezdams pilsētā.

Šī Dieva vēstneša laipnība pret ļauno ķēniņu sniedz mācību visiem, kas saucas par Dieva kalpiem, bet ir pārāk augstās domās par sevi. Ir daudzi, kam šķiet, ka viņiem uzticētie pienākumi ir pārāk pazemojoši. Tie vilcinās pildīt pat visai nepieciešamu darbu, baidīdamies, ka tos neuzskata par kalpiem. Tādiem daudz jāmācās no Elijas piemēra. Viņa nestās vēsts rezultātā zeme trīs gadus nesaņēma Debesu bagātās svētības. Dievs viņu sevišķi pagodināja, kad, atbildot uz pravieša lūgumu Karmela kalnā, no Debesīm nāca uguns un aprija upuri. Viņa roka izpildīja Dieva tiesu, nokaujot elkiem kalpojošos praviešus. [159] Tika paklausīta lūgšana pēc lietus. Un tomēr pēc visām šīm ārkārtējām uzvarām, ar kurām Dievs pagodināja Elijas publisko darbu, viņš bija labprātīgs izpildīt sulaiņa pienākumus.

Pie Jezreēlas vārtiem Elija un Ahabs šķīrās. Pravietis izvēlējās palikt ārpus pilsētas mūriem, ietinās savā mētelī un apgūlās uz kailas zemes. Ķēniņš drīz sasniedza patvērumu savā pilī un tur atstāstīja sievai dienas brīnišķos piedzīvojumus – Dieva spēka apbrīnojamo atklāsmi, kas Israēlam pierādīja, ka Jehova ir patiess Dievs un Elija – Viņa izredzētais vēstnesis. Ahabam stāstot par nogalinātajiem elku priesteriem, apcietinātā un neatgriezusies Izebele kļuva nikna. Viņa atteicās atzīt uz Karmela kalna notikušo kā visu pārvaldošā Dieva vadību, bet spītīgi un izaicinoši paziņoja, ka Elijam jāmirst.

Tajā naktī kāds vēstnesis uzmodināja nogurušo pravieti un pastāstīja visu, ko Izebele teikusi: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!”

Šķiet neiespējami, ka pēc tādas drosmīgas rīcības, pēc tik pilnīgas uzvaras pār ķēniņu, priesteriem un ļaudīm, Elija varētu padoties grūtsirdībai vai ļaut vaļu bailēm. Bet viņš, kam bija tik daudz pierādījumu par Dieva mīlestību, nestāvēja pāri cilvēces iespējamajām vājībām, un šajā tumšajā stundā ticība un drosme to atstāja. Satrūcies viņš uzlēca kājās. No debesīm gāzās lietus, un visapkārt bija bieza tumsa. Aizmirsis, ka pats Kungs viņu trīs gadus bija vadījis un izglābis [160] no Izebeles dusmām un Ahaba meklējumiem, pravietis tagad metās bēgt, lai glābtu dzīvību. Nonācis Bēršebā, “viņš tur atstāja savu puisi. Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi (..).”

Elijam nevajadzēja bēgt no pienākuma vietas. Viņš varēja stāties pretī Izebeles draudiem, lūdzot apsardzību no Tā, kas tam bija uzticējis aizstāvēt Jehovas godu. Viņam vajadzēja teikt vēstnesim, ka Dievs, kam viņš uzticas, to pasargās no ķēniņienes niknuma. Bija pagājušas tikai dažas stundas no brīža, kad viņš piedzīvoja brīnišķīgu dievišķā spēka atklāšanos, kam to vajadzēja iedrošināt, ka viņš arī tagad nav aizmirsts. Ja Elija būtu palicis tur, kur bija, ja viņš būtu meklējis Dievu pēc spēka un patvēruma, nelokāmi stāvot par patiesību, tad būtu pasargāts no iespējamās atriebības. Kungs būtu viņam devis vēl vienu ārkārtēju uzvaru – sodot Izebeli; un uz ķēniņu un ļaudīm atstātais iespaids ievadītu lielu reformas darbu.

Elija bija daudz gaidījis no Karmela kalnā piedzīvotā brīnuma. Viņš bija cerējis, ka pēc tādas Dieva spēka atklāsmes Izebele nespēs iespaidot Ahaba prātu un Israēlā notiks strauja reforma. Visu dienu Karmela augstienē viņš bija pavadījis bez ēdiena. Neņemot vērā fizisko sasprindzinājumu, vadot Ahaba pajūgu uz Jezreēlu, viņš vēl bija drosmes pilns.

Bet, kā tas bieži notiek pēc ievērojamām ticības uzvarām un spožiem panākumiem, Eliju pārņēma smaga depresija. [161] Viņš baidījās, ka Karmela kalnā iesāktā reforma nebūs ilgstoša. Ja tikko tas bija atradies Pizgas virsotnē, tad tagad nonāca ielejā. Visvarenā iedvesmā viņš bija pastāvējis grūtākajā ticības pārbaudē, bet šinī mazdūšības brīdī, kad ausīs vēl skanēja Izebeles draudi un šķita, ka sātans uzvar kopā ar šo sazvērējušos [162] sievieti, viņš zaudēja paļāvību uz Dievu. Viņš bija bez mēra pagodināts, kam sekoja briesmīga pretēja reakcija. Aizmirsdams Dievu, Elija bēga un bēga, līdz viens pats atradās drūmā tuksnesī. Pilnīgi spēkus izsmēlis, viņš apsēdās zem paegļa krūma. Tur atpūzdamies, viņš ilgojās, kaut varētu nomirt. “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” Kā bēglis, tālu prom no ļaužu mājokļiem, rūgtas vilšanās sagrauzts, viņš vairs nekad nevēlējās redzēt kāda cilvēka vaigu. Tā beidzot, pilnīgā spēku izsīkumā, viņš iegrima dziļā miegā.

Katra cilvēka piedzīvojumos kādreiz pienāk brīdis, kad nospiež vilšanās un pilnīga mazdūšība, – dienas, kad sirdi apņem bēdas un grūti ticēt, ka Dievs vēl ir labvēlīgs saviem zemes bērniem; dienas, kad grūtības biedē dvēseli, līdz nāve šķiet vēlamāka par dzīvību. Tad daudzi zaudē paļāvību uz Kungu un nonāk šaubu varā un neticības saitēs. Ja mēs tādos brīžos ar garīgu skatu spētu iedziļināties Dieva aizgādības nolūkos, tad ieraudzītu, kā eņģeļi cenšas mūs glābt no mums pašiem, ka tie cenšas mūsu kājas nostādīt uz pamata, kas stiprāks nekā mūžīgie kalni. Tad mums uzaustu jauna ticība, rastos jauna dzīvība!

Uzticīgais Ījabs savas dzīves tumšajos un bēdu pilnajos brīžos izsaucās:

[163] “Lai izgaist diena, kad es piedzimu,

Un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns!”

“Ak kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas

Un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos!”

“Kaut notiktu, ko es lūdzos,

Un kaut Dievs manu cerību piepildītu!

Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt

Vai kaut Viņš paceltu savu roku,

Lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu!

Tad tas man tomēr būtu apmierinājums(..).”

“Tad arī es savu muti vis neapklusināšu,

Bet runāšu savas dvēseles izmisumā,

Es žēlošos savā sirds rūgtumā, savās sirds bailēs.”

“Tad es labāk gribētu noslāpēts būt,

Labāk nāvi nekā te tādas mokas!

Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot,

Atstājieties jūs no manis, jo vairs

Tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!”

(Īj. 3:3; 6:2,8-10; 7:11,15,15)

Lai gan Ījabs bija no dzīves noguris, viņam neļāva mirt. Viņam tika atklātas nākotnes iespējas un dota cerības vēsts:

“Tad tādā brīdī tu gan savu vaigu bez vainas apziņas varētu pacelt,

Tu stāvētu nesatricināms, kā no vara izliets,

Tev ne no kā nav jābīstas,

Jo tad tu aizmirstu savas grūtības un ciešanas

Un atminoties tās tev šķistu kā ūdens, kas aiztecējis.

Un tava dzīve tev būtu gaišāka nekā pusdiena,

Un, ja tevi kādreiz apņemtu tumsa, tā būs kā rīta gaisma.

Tu būsi iepriecināts ar to, ka tev vēl ir cerība (..)

Tu gulēsi, un neviena nebūs, kas tevi izbiedē,

Un daudzi meklēs tavu atbalstu un tev glaimos.

Bet bezdievīgo acis izīgs:

Patvērums tiem iet bojā,

Un viņu cerība uz dzīvi iznīkst,

Un vienīgā cerība paliek – izlaist garu.”

(Īj. 11:15-20)

No mazdūšības un izmisuma Ījabs piecēlās klusā, nešaubīgā paļāvībā uz Dieva žēlastību un Viņa glābjošo spēku:

“Viņš jau mani tā kā tā nokaus,

Man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt,

Tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt.

Jau tas vien nāktu par labu manai glābšanai (..).”

“Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs,

Un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem,

Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos

Un es būšu bez miesas palicis,

Es tomēr skatīšu Dievu.

Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu,

Un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku

Un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!”

(Īj. 13:15,16; 19:25-27)

“Kungs Ījabam atbildēja no vētras”, (Īj. 38:1) un savam kalpam atklāja dievišķo spēku. Kad Ījabs uz brīdi aptvēra Radītāja varenību, viņš izjuta pret sevi riebumu un atgriezās pīšļos un pelnos. Tad Kungs to varēja svētīt pārpārim un atlikušos dzīves gadus padarīt par vislabākajiem viņa mūžā.

Lai patiesi kalpotu Dievam, nepieciešama cerība un drosme. Tie ir ticības augļi. Izmisums ir grēcīgs un nepamatots. Dievs ir spējīgs un labprātīgs vēl lielākā mērā dot saviem kalpiem pārbaudījumos un grūtībās nepieciešamo spēku. Kunga darba ienaidnieku plāni var likties stipri un iespaidīgi, bet Dievs spēj izjaukt arī visstiprākos. Un to Viņš dara Viņa paša noliktā laikā un veidā, kad redz, ka Viņa kalpu ticība ir pietiekoši pārbaudīta.

Izmisušam drošs dziedināšanas līdzeklis ir ticība, lūgšana un darbs. Ticība un aktīva darbība sniegs drosmi un apmierinājumu, kas ik dienas vairosies. Vai tu tiec kārdināts pakļauties bailes iedvesošām, ļaunām priekšnojautām vai pilnīgam izmisumam? Pat vistumšākajās dienās, kad ārējie apstākļi šķiet visdrūmākie – nebīsties! Uzticies Dievam! Viņš zina tavu vajadzību. Viņš ir visspēcīgs. Viņš savā mūžīgajā mīlestībā un līdzjūtībā nekad nenogurst. Nebīsties, ka Viņš savu solījumu varētu neizpildīt. [165] Viņš ir mūžīgā patiesība. Kungs nekad negrozīs savu derību, ko ir noslēdzis ar tiem, kas Viņu mīl. Viņš dos saviem uzticīgiem kalpiem tik daudz spēju, cik tiem vajag. Apustulis Pāvils saņēma iedrošinājumu: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās”, un var liecināt: “(..) Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Kor. 12:9,10)

[166] Vai pārbaudījumu stundā Dievs Eliju atmeta? Ak, nē! Kad pats Elija domāja, ka ir Dieva un cilvēku atstāts, Kungs savu kalpu mīlēja tāpat kā tad, kad uz Elijas lūgšanu no Debesīm nāca uguns un apgaismoja kalna virsotni. Tagad, Elijam guļot, to modināja maiga, patīkama balss. Viņš bailēs satrūkās, gribēdams bēgt, jo domāja, ka to atradis ienaidnieks, bet līdzjūtīgais vaigs, kas pār to noliecās, nebija ienaidnieka, bet drauga vaigs. Dievs no Debesīm bija sūtījis eņģeli ar barību savam kalpam. “Celies un ēd,” teica eņģelis. “Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni (..).”

Pēc atspirdzinošās maltītes Elija atkal aizmiga. Eņģelis nāca otru reizi. Aizskarot nogurušo vīru, viņš atkal līdzjūtīgi sacīja: ”Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā.” Un viņš cēlās un ēda, un dzēra, un gāja ar šīs barības spēku četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.” Tur viņš atrada patvērumu kādā alā.

13. “Ko tu še dari, Elija?”(1. Ķēn. 19:9-18)

[167] Elijas paslēptuve Horeba kalnā, lai gan cilvēkiem nezināma, vienmēr bija pieejama Dievam. Nogurušais un mazdūšībā nonākušais pravietis netika atstāts viens cīņā ar tumsas spēkiem, kas to gribēja nomākt. Pie ieejas alā, kur Elija bija atradis patvērumu, Dievs ar to satikās, kā starpnieku izlietodams varenu eņģeli. Tas gādāja par Elijas vajadzībām un paskaidroja dievišķo nodomu ar Israēlu.

Kamēr Elija nebija iemācījies pilnībā paļauties uz Dievu, viņš nespēja pabeigt darbu pie pieviltajiem Baala pielūdzējiem. Ievērojamās uzvaras Karmela kalnā pavēra iespējas vēl lielākām uzvarām, bet Izebeles draudi bija Eliju novērsuši no šīm brīnišķīgajām izdevībām, kas atklājās viņa priekšā. Dieva vīram vajadzēja aptvert sava pašreizējā stāvokļa vājumu, salīdzinot to ar Dieva paredzētajām priekšrocībām.

[168] Kungs uzrunāja savu uzticamo kalpu ar jautājumu: “Ko tu še dari, Elija?” – Es tevi sūtīju pie Kritas upes, pēc tam pie atraitnes Sareptā. Es tev liku atgriezties Israēlā, lai stāvētu elku priesteru priekšā Karmela kalnā. Es tevi apjozu ar spēku vadīt ķēniņa ratus līdz Jezreēlas vārtiem. Bet kas tev pavēlēja tik neapdomīgi bēgt uz tuksnesi? Kāds ir tavs uzdevums šeit?

Dvēseles rūgtumā Elija izteica nopietnu sūdzību: “Degtin es esmu dedzis savā centībā tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

Uzaicinājis pravieti atstāt alu, eņģelis tam pavēlēja nostāties uz kalna Kunga priekšā un uzklausīt, ko Viņš teiks. “Un redzi, tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā (..).”

Nevis varenā dievišķā spēka izpausmē, bet gan ar klusu, lēnu balsi Dievs vēlējās atklāties savam kalpam. Viņš gribēja Eliju pamācīt, ka ne vienmēr ar lielu spēku veiktie darbi ir vissekmīgākie Viņa nolūku īstenošanā. Elijam gaidot Kunga atklāsmi, [169] trakoja vētra, liesmoja zibens un plosījās rijoša uguns, bet Dieva tur nebija. Tad nāca lēna, klusa balss, un pravietis aizklāja savu vaigu Kunga klātbūtnes priekšā. Tā tika klusināta viņa neapmierinātība. Elijas gars kļuva maigāks un pakļāvīgāks. Tagad viņš saprata, ka mierīga uzticēšanās un stipra paļaušanās uz Dievu var nodrošināt palīdzību jebkurā brīdī.

Ne vienmēr tieši visizglītotākā veidā pasniegtā Dieva patiesība pārliecina un atgriež dvēseli. Ne ar daiļrunību vai loģiku aizsniedz cilvēku sirdis, bet gan Svētā Gara iespaidā, kas darbojas klusi, bet droši, pārveidodams un attīstīdams raksturu. Tā ir lēnā, klusā Svētā Gara balss, kurai ir vara pārvērst sirdi.

“Ko tu še dari, Elija?” jautāja Balss, un atkal pravietis atbildēja: “Degtin esmu dedzis tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.”

Kungs Elijam atbildēja, ka ļauna darītāji Israēlā nepaliks nesodīti. Šim nolūkam tiks izraudzīti īpaši vīri, lai sodītu elkudievīgo ķēniņa valsti, un veikts nopietns darbs, lai visiem būtu izdevība nostāties īstā Dieva pusē. Tāpēc Elijam jāatgriežas Israēlā un jāuzņemas sava daļa pienākumu paredzētajā reformas darbā.

Kungs pravietim pavēlēja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. [170] Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa.”

Elija domāja, ka viņš ir vienīgais patiesā Dieva pielūdzējs. Bet Tas, kas pazīst ikvienu sirdi, pravietim atklāja, ka vēl ir daudzi citi, kas ilgajā atkrišanas laikā palikuši Viņam uzticīgi. “Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav to skūpstījusi.”

No Elijas piedzīvojumiem tajās mazdūšības un šķietamā zaudējuma dienās varam smelties daudzas Dieva kalpiem nenovērtējami dārgas atziņas mūsu laikam, kas pazīstams ar vispārēju atkāpšanos no taisnības. Mūsu dienu atkrišana līdzinās pravieša dienu atkrišanai, kas toreiz bija izplatījusies Israēlā. Izceļot cilvēcisko pāri dievišķajam, slavējot populārus tautas līderus, kalpojot mantai un noliekot zinātnes atziņas Svēto Rakstu vietā, ļaužu pulki arī tagad seko Baalam. Šaubas un neticība atstāj kaitīgu iespaidu uz prātu un sirdi, un daudzi atmet Dieva Vārdu, tā vietā pieņemot cilvēku teorijas. Dominē uzskats, ka šodien esam sasnieguši tādu laiku, kad cilvēku spriedums jāvērtē augstāk par Vārdā atklātajām mācībām. Dieva bauslība, šī dievišķās taisnības mēraukla, tiek pasludināta par spēkā neesošu. Visas patiesības ienaidnieks darbojas ar [171] velnišķu viltību, lai Dieva iekārtojumu vietā ļaudis izvirzītu cilvēciskos un aizmirstu to, kas dots cilvēces laimei un atpestīšanai.

Tomēr šī plaši izplatītā atkrišana nav universāla. Ne jau visi pasaulē dzīvo bez bauslības un grēkos, ne visi ir nostājušies ienaidnieka pusē. Dievam ir daudzi tūkstoši, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā, daudzi, kas ilgojas pilnīgāk izprast saikni starp Kristu un bauslību, daudzi, kas, neskatoties uz visu, gaida, ka Jēzus drīz nāks, lai darītu galu grēka un nāves varai.

Ir arī tādi, kas neapzinīgi kalpo Baalam, bet pie kuriem vēl darbojas Svētais Gars, lai tos atgrieztu. Tādiem nepieciešams personisks atbalsts no to puses, kas iepazinušies ar Dievu un Viņa Vārda spēku. Mūsu dienās ikvienam Dieva bērnam dedzīgi jāstrādā, lai palīdzētu citiem. Ja Bībeles patiesības pazinēji centīsies uzmeklēt ļaudis, kas ilgojas pēc gaismas, Dieva eņģeļi tos pavadīs un atbalstīs. Un, kur iet eņģeļi, tur nevienam nav jābaidās virzīties uz priekšu. Svētījušos darbinieku uzticīgu pūļu rezultātā daudzi atgriezīsies no kalpošanas elkiem, lai pielūgtu dzīvo Dievu. Daudzi mitēsies godināt cilvēku iekārtojumus un bezbailīgi nostāsies Dieva un Viņa bauslības pusē.

Daudz ir atkarīgs no Kungam uzticīgo un lojālo ļaužu nepārtrauktas piepūles, un tāpēc sātans izmanto visas iespējas, lai tos aizkavētu dievišķā nodoma īstenošanā. Pamudinādams aizrauties ar šīs dzīves patīkamajām lietām, viņš rūpējas, lai tie pazaudētu no skata mērķi ar augsto un svēto uzdevumu. [172] Viņš vada tos uz ērtību meklēšanu, ierosinot atstāt vietas, kur tie būtu par svētību, un doties citur, lai tikai iegūtu lielākas priekšrocības pasaulē. Citus viņš iespaido bēgt no pienākuma, lai izsargātos no pretestības un vajāšanām. Bet visus tos Debesis vēl uzlūko maigā līdzjūtībā. Katrs Dieva bērns, kura balsi dvēseļu ienaidniekam izdevies apklusināt, tiek uzrunāts: “Ko tu še dari, Elija?” Es jums esmu pavēlējis iet pa visu pasauli un pasludināt Evaņģēliju, lai sagatavotu ļaudis uz Dieva dienu. Kāpēc jūs esat šeit? Kas jūs sūtījis?

Prieks, kas iedvesmoja Kristu, kas To stiprināja ciešanās un mirstot mūsu vietā, bija prieks, domājot par izglābtiem grēciniekiem. Tam jābūt arī katra Viņa sekotāja priekam, ierosinot to turpmākām pūlēm. Kas, pat ja tikai nedaudz, nojauš atpirkšanas nozīmi savā un citu labā, tas zināmā mērā aptvers cilvēces lielo vajadzību. To sirdis tiks aizkustinātas līdzjūtībā, redzot tūkstošu morālo un garīgo postu, kas cilvēkus pakļāvis briesmīgam liktenim, salīdzinājumā ar ko miesīgās ciešanas ir kā nekas.

Kā ģimenēm, tā atsevišķiem cilvēkiem tiek jautāts: “Ko tu še dari?” Daudzās draudzēs ir ģimenes, kas labi saprot Dieva Vārda patiesību un varētu paplašināt sava iespaida loku, pārejot dzīvot vietās, kur vajadzīga kalpošana, kādu tās spēj sniegt. Dievs aicina kristiešu ģimenes pārcelties uz tumšajām zemes vietām, lai gudri un izturīgi strādātu to labā, kas mājo garīgā tumsā. [173] Paklausot šim aicinājumam, būs jānes upuri. Kamēr daudzi gaida, kad tiks noņemts ikkatrs šķērslis, dvēseles mirst bez cerības un bez Dieva. Lai nodrošinātu pasaulīgas priekšrocības, lai iegūtu zinātnes atziņas, cilvēki riskē, dodamies sērgu un epidēmiju apdraudētos rajonos, un panes grūtības un trūkumu. Kur ir tie, kas gatavi darīt tikpat daudz, lai stāstītu citiem par Pestītāju?

Ja garīgi stipri cilvēki, nonākuši pārbaudošos apstākļos, kas tos smagi nospiež, kļūst mazdūšīgi un izmisuši, ja tie dzīvē vairs nesaskata nekā pievilcīga, tad tas nav nekas svešs vai jauns. Lai ikkatrs no tiem atceras, ka viens no varenākajiem praviešiem, glābjot savu dzīvību, bēga no kādas saniknotas sievietes dusmām. Ceļā noguris un pārpūlējies, rūgti vīlies un dažādu domu sagrauzts, viņš vēlējās, kaut varētu mirt. Bet tieši tad, kad vairs nebija cerības, kad dzīves darbs šķita iznīcināts, – viņš apguva vienu no dārgākajām savas dzīves mācībām. Vislielākā nespēka stundā viņš iepazinās ar nepieciešamību un iespēju uzticēties Kungam pat visgrūtākos apstākļos.

Tie, kas savu dzīves enerģiju ziedo, uzupurējoties Dieva darbā, bet piedzīvo kārdinājumu padoties izmisumam un šaubām, lai smeļas drosmi no Elijas piedzīvojuma. Dieva modrās rūpes, Viņa mīlestība un spēks sevišķi atklājas to Viņa kalpu labā, kuru dedzību pārprot un neatzīst, kuru padomus un rājienus nicina un kuru pūles īstenot reformu atmaksā ar naidu un pretošanos.

Tieši vislielākā nespēka laikā sātans dvēselei uzmācas ar visnežēlīgākajām kārdināšanām. [174] Tā viņš cerēja uzvarēt Dieva Dēlu. Tā viņam ir izdevies pārspēt daudzus cilvēkus. Kad gribasspēks kļuvis vājāks un trūkst ticības, tad tie, kas ilgi un drošsirdīgi stāvējuši par patiesību, padodas kārdināšanām. Četrdesmit gadus ilgās ceļošanas un ļaužu neticības nogurdināts, Mozus uz mirkli pazaudēja savienību ar Bezgalīgā spēku. Viņš kļūdījās tieši pie Apsolītās zemes robežām. Tā bija arī ar Eliju. Viņš, kas uzticīgi paļāvās uz Jehovu sausuma un bada gados, kas bezbailīgi izgāja, lai satiktos ar Ahabu, kas pārbaudes dienā uz Karmela kā vienīgais patiesais liecinieks par īsto Dievu stāvēja visas tautas priekšā, nespēka brīdī ļāva bailēm no nāves pārspēt paļāvību uz Dievu.

Tā notiek arī šodien. Kad uzmācas šaubas, kad apkārtējie apstākļi šķiet visai mulsinoši vai biedē nabadzība, tad sātans cenšas satricināt mūsu paļāvību uz Jehovu. Tas uzrāda mūsu kļūdas un kārdina neuzticēties Dievam un apšaubīt Viņa mīlestību. Ienaidnieks cer atņemt dvēselei drosmi un šķirt to no Dieva.

Kas cīnās pirmajās rindās, kam no Svētā Gara uzticēts īpašs uzdevums, tie pēc nastu nolikšanas bieži izjūt pretēju reakciju. Izmisums vai nomākts garastāvoklis spēj satricināt visvarenāko ticību un padarīt nespēcīgu visnelokāmāko gribu. Tomēr Dievs cilvēku saprot un turpina žēlot un mīlēt. Viņš lasa sirds motīvus un nodomus. Pacietīgi gaidīt un uzticēties, kad visapkārt valda tumsa, – ir mācība, kas jāapgūst ikvienam Dieva darba vadītājam. Neveiksmes dienā Debesis tos neatstās. Ārēji spriežot, visbezpalīdzīgākā, bet īstenībā visneuzvaramākā ir tā dvēsele, kas izjūt savu niecību [175] un pilnīgi paļaujas uz Dievu.

Ne tikai augstas atbildīgas vietas ieņemošiem vīriem ir jāmācās no Elijas piedzīvojuma, kā no jauna paļauties uz Kungu grūtā brīdī. Viņš, kas bija Elijas stiprums, spēj pacelt katru cīņā iesaistīto bērnu, lai cik nespēcīgs tas arī nebūtu. Viņš no katra sagaida uzticību un katram dod spēku atbilstoši vajadzībai. Cilvēks pats no sevis ir bezspēcīgs, bet Dieva spēkā viņš spēj ļaunumu uzvarēt un var palīdzēt arī citiem. Sātans nekad nepārspēs to, kas sevi uzticēs Dieva apsardzībai. “Vienīgi tai Kungā – tā liecinās – ir pilnvērtīga taisnība un spēks.” (Jes. 45:24)

Draugi, kristieši, sātans zina jūsu nespēku, tādēļ pieķerieties Jēzum! Paliekot Dieva mīlestībā, jūs spēsiet pastāvēt ikvienā pārbaudē. Vienīgi Kristus taisnība var sniegt jums spēku iet pret ļaunuma straumi, kas plūst pār pasauli. Iekļaujiet savos piedzīvojumos ticību! Ticība atvieglo ikvienu nastu un atņem katru nogurumu. Pastāvīga paļaušanās uz Dievu atrisinās šķietami neizprotamo nākotni. Ejiet ticībā pa Viņa iezīmēto ceļu! Grūtības noteikti būs, bet dodieties uz priekšu! Tas stiprinās ticību un darīs jūs derīgus kalpošanai. Svētās vēstures ziņojumi nav rakstīti, lai mēs tos tikai lasītu un brīnītos, bet lai tā pati ticība, kas darbojās Dieva kalpos senatnē, varētu darboties arī mūsos. Arī šodien Kungs grib atklāties ne mazāk zīmīgā veidā, ja vien ir ticīgas sirdis, kas var kļūt par Viņa spēka kanāliem.

Tāpat kā uz Pēteri, arī uz mums attiecas vārdi: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lūk. 22:31,32) Kristus nekad neatstās tos, par kuriem Viņš nomira. Mēs gan varam Viņu atstāt un kļūt kārdināšanu uzvarēti, bet Kristus nekad nenovērsīsies no cilvēka, par kura [176] atpirkšanu Viņš samaksāja ar savu dzīvību. Ja mūsu garīgās acis varētu tikt atvērtas, mēs ieraudzītu dvēseles, kas, bēdu nomāktas un nospiestas, kā rati zem kūļu svara, bezcerībā vēlas mirt. Mēs redzētu eņģeļus, kas steidzas šiem kārdinātajiem palīdzēt, pavēlot tos apņemošajiem ļauno pulkiem atkāpties un nostiprinot viņu kājas uz droša pamata. Šīs divas armijas cīnās tikpat reāli kā armijas šajā pasaulē, un garīgās cīņas iznākums izšķir mūžīgo likteni.

Pravietim Ecēhiēlam dotajā atklāsmē zem ķeruba spārniem bija redzama roka. Tas Kunga kalpiem norāda, ka sekmes piešķir dievišķais spēks. Tie, kurus Kungs lieto kā savus vēstnešus, nedrīkst domāt, ka viņi paši nosaka sava darba iznākumu. Aprobežotām būtnēm nav jānes tāda atbildības nasta. Tas, kurš nesnauž, kas pastāvīgi darbojas, lai izvestu savus nodomus, vienmēr ies uz priekšu. Viņš stāsies pretī bezdievīgo cilvēku nolūkiem un ienesīs sajukumu to padomā, kas plāno ļaunu pret Viņa ļaudīm. Būdams Ķēniņš, Viņš, Debesu karapulku Kungs, sēd starp ķerubiem un tautu cīņās un satraukumā vēl arvien sargā savus bērnus. Kad zudīs šīs pasaules ķēniņu vara, kad dusmu bultas caururbs Viņa ienaidnieku sirdis, Kunga ļaudis būs droši Tā rokās. (Lūk. 22:31,32)

14. “Elijas garā un spēkā”

[177] Cauri daudziem gadsimtiem, kas pagājuši kopš Elijas laika, ziņojums par viņa dzīves darbu ir devis iedvesmu un drosmi tiem, kas aicināti stāvēt par taisnību atkrišanas laikā. Un mums, “kas esam nonākuši pie laika beigām” (1. Kor. 10:11), tam ir jo īpaša nozīme. Vēsture atkārtojas. Arī šodien pasaulē ir Ahabi un Izebeles. Elku pielūgšanas ziņā mūsu laikmets līdzinās Elijas dienām. Lai gan nav redzamas elku birzis un tēli kā toreiz, tomēr tūkstoši seko šīs pasaules elkiem – bagātībai, slavai, izpriecām un patīkamām teikām, kas atbilst neatdzimušas sirds tieksmēm. Ļaužu tūkstošos valda nepareiza atziņa par Dievu un Viņa raksturu, un tie tikpat noteikti kalpo svešiem dieviem kā Baala pielūdzēji. Pat daudzi no tiem, kas sevi pieskaita kristiešiem, ir saistījušies ar ietekmēm, kas pastāvīgi vēršas pret Dievu un Viņa patiesību. Tā tie atļaujas novērsties no dievišķīgā, lai paaugstinātu cilvēcisko. [178]

Mūsu laikmetā dominē neticības un atkrišanas gars. Lai gan pašreizējās patiesības atziņas dēļ to pasludina kā lielas gaismas laikmetu, īstenībā tā ir tikai akla iedomība. Cilvēku teorijas tiek paaugstinātas un ieviestas tur, kur vajadzēja būt Dievam un Viņa likumam. Sātans ļaudis kārdina uz nepaklausību, solot, ka tā tie iegūs brīvību un neatkarību un būs kā dievi. Kļūst redzams, kā pret skaidro Dieva Vārdu nostājas opozīcijas gars, kas, dievinot cilvēku gudrību, to izceļ pāri dievišķai atklāsmei.

Pakļaujoties vispārējiem ieradumiem un iespaidam, ļaudis ir atļāvuši, lai viņu prāts tiek sajaukts un aptumšots, līdz, šķiet, tie ir pazaudējuši spējas atšķirt gaismu no tumsas vai patiesību no maldiem. Tie tik tālu novirzījušies no pareizā ceļa, ka dažu tā saukto filozofu domas uzskata par ticamākām nekā Bībeles patiesības. Dieva Vārda lūgumi un apsolījumi, kā arī draudi pret nepaklausību un kalpošanu elkiem šķiet bezspēcīgi atkausēt viņu sirdi. Ticība, kas kādreiz iedvesmoja Pāvilu, Pēteri un Jāni, tiem liekas vecmodīga, mistiska un inteliģentam jauno laiku domātājam nederīga.

Iesākumā Dievs cilvēcei deva savus likumus kā līdzekļus laimes un mūžīgas dzīves sasniegšanai. Lai izjauktu Dieva nodomu, sātana vienīgā cerība ir novest ļaudis pie šo likumu neievērošanas, tāpēc tas vienmēr cenšas nepareizi attēlot to mācību un mazināt to nozīmi. Viņa meistardarbs ir bauslības pārgrozīšana, kā rezultātā cilvēki, apliecinādami, ka tur Dieva baušļus, īstenībā tos pārkāpj.

Kāds rakstnieks Dieva baušļu pārgrozīšanu salīdzinājis ar senu ļaunprātīgu ieradumu divu ceļu krustojumā [179] pagriezt ceļrādi nepareizā virzienā. Tāda rīcība bieži rada lielu sajukumu un grūtības.

Ceļrādi šajā pasaulē ceļotājiem ir iekārtojis pats Dievs. Viens ceļa staba atzars aicina uz labprātīgu paklausību Radītājam, norādot uz svētlaimi un dzīvību, otrs brīdina no nepaklausības, kas noved uz posta un nāves takas. Ceļš uz svētlaimi bija tik skaidri noteikts kā kādreiz ceļš uz jūdu valsts glābšanās pilsētām. Bet cilvēces vēstures krīzes brīdī lielais visa laba ienaidnieks sagrozīja ceļa zīmes, un daudzi ir aizgājuši nepareizā virzienā.

Ar Mozus starpniecību Kungs Israēlu pamācīja: “Turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu tas Kungs, kas jūs svētī. Turiet Sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. (..) Tāpēc Israēla bērni lai svētī Sabatu un tur Sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējās un atspirdzinājās.” (2. Moz. 31:13-17)

Šajos vārdos Kungs paklausību skaidri nosauc par ceļu, kas aizved uz Dieva pilsētu. Bet grēka cilvēks pārgrozīja ceļa zīmes, lai tās rādītu nepareizā virzienā. Viņš iecēla viltus sabatu un lika cilvēkiem domāt, ka, dusot šai dienā, [180] viņi paklausa Radītāja pavēlei.

Dievs bija paziņojis, ka septītā diena ir Kunga Sabats. Kad “debesis un zeme tika pabeigtas”, Viņš paaugstināja šo dienu par pieminekli savam radīšanas darbam. Dusēdams septītajā dienā no visa sava darba, ko Viņš bija darījis, “Dievs svētīja septīto dienu un to iesvētīja”. (1. Moz. 2:1-3)

Kad Israēlu izveda no Ēģiptes, tad Sabatu Dieva ļaudīm uzsvēra it īpaši. Vēl verdzībā atrodoties, vietējie uzraugi centās Israēlu piespiest Sabatā strādāt, ik nedēļas palielinot veicamā darba apjomu. [181] Darba apstākļus padarīja arvien smagākus un grūtākus. Bet Kungs Israēlu atbrīvoja no verdzības un aizveda vietā, kur tie netraucēti varēja pildīt visas Jehovas pavēles. Bauslību atklāti paziņoja uz Sinaja; un tās norakstu uz divām akmens plāksnēm, kas “aprakstītas ar Dieva pirkstu” (2. Moz. 31:18), iedeva Mozum. Gandrīz četrdesmit gadu ilgajā ceļojuma laikā mannas nedošana katrā septītajā dienā un sataisāmā dienā savāktās divkārtējās devas brīnišķīgā uzglabāšanās israēliešiem pastāvīgi atgādināja Dieva iecelto dusas dienu.

Pirms tauta iegāja Apsolītajā zemē, Kunga uzdevumā Mozus to pamācīja: “Ievēro Sabata dienu , ka tu to svētī.” (5. Moz. 5:12) [182] Kungs vēlējās, lai ar uzticīgu Sabata ievērošanu Israēls pastāvīgi atcerētos savu atbildību Radītāja un Pestītāja priekšā. Pareizā garā praktizēta Sabata svētīšana izslēgtu elku dievības iespēju, bet, ja Dieva baušļus vairs neuzskata par saistošiem, tad Radītāju aizmirst un cilvēki sāk kalpot citiem dieviem. “Es devu tiem arī savas svētās dienas,” Dievs sacīja, “ kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas tos svētī.” “Bet tie nepildīja Manus baušļus un nestaigāja pēc Maniem likumiem, un nesvētīja Manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem.” Un aicinot ļaudis atgriezties pie Viņa, Kungs no jauna pievērsa to uzmanību Sabata svētīšanas svarīgajai nozīmei. “Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc Maniem likumiem, pildiet Manus baušļus un turieties pie tiem! Svētījiet Manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.” (Ec. 20:12,16,19,20)

Atgādinot Jūdu tautas grēkus, kas beidzot tos noveda Babilonijas gūstā, Kungs paziņoja: “Kas Man svēts, to tu nicini. Manas svētās dienas tu apgāni.” “Tad Es izlēju savas dusmas pār tiem un tos iznīcināju ar savas bardzības uguni, un sodam par viņu grēkiem Es liku krist uz viņu galvas.” (Ec. 22:8,31)

Atjaunojot Jeruzālemi, Nehemijas dienās Sabata pārkāpšana sastapās ar stingru prasību: “Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami Sabatu!” (Nehem. 13:18) [183]

Kalpojot virs zemes, Kristus uzsvēra, ka Sabata ievērošana ir ļoti saistoša. Visā savā mācībā Viņš parādīja godbijību pret paša ieviesto dzīves kārtību. Viņa laikā Sabats bija tā sagrozīts, ka tā svētīšana drīzāk atspoguļoja savtīga un despotiska cilvēka, bet nevis Dieva raksturu. Kristus neņēma vērā viltus mācības, ar kurām tie, kas teicās Dievu pazīstam, Viņu bija parādījuši nepareizā gaismā. Lai gan rabīni nesaudzīgā naidā Viņam sekoja, Viņš pat ārēji nepakļāvās to prasībām, bet gāja taisni uz priekšu, ievērodams Sabatu saskaņā ar Dieva bauslību.

Kristus nepārprotami apliecināja savu attieksmi pret Jehovas bauslību. “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību un praviešus,” Viņš sacīja, “Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku; tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek. Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.” (Mat. 5:17-19)

Kristietības laikmetā lielais cilvēces laimes ienaidnieks ceturtā baušļa Sabatu padarīja par īpašu mērķi saviem uzbrukumiem. Sātans apņēmās: “Es stāšos pretī Dieva nodomam. Es savus sekotājus padarīšu tik spēcīgus, ka tie atmetīs Dieva pieminekli, septītās dienas Sabatu. Tā es pasaulei pierādīšu, ka diena, ko Dievs ir svētījis un iesvētījis, ir pārmainīta. [184] Lai šī diena cilvēkiem vairs nenāk ne prātā! Es tās piemiņu izdzēsīšu. Šīs dienas vietā es iecelšu citu, kurai nav dievišķu pilnvaru, kas nevar būt par zīmi starp Dievu un Viņa ļaudīm. Es likšu tiem, kas šo dienu pieņem, tai piešķirt svētumu, kādu Dievs devis septītajai dienai.

Paaugstinot savu vietnieku, es paaugstināšu sevi. Tiks uzsvērta pirmā nedēļas diena, un protestantu pasaule pieņems šo viltus Sabatu par īstu. Ar Dieva ieceltā patiesā Sabata neievērošanu es pakļaušu nicināšanai Viņa baušļus. Vārdus: “Zīme starp Mani un jums uz mūžīgiem laikiem” es likšu attiecināt uz manu sabatu.

Tā es iegūšu pasauli. Es būšu zemes valdnieks, pasaules kungs. Es tā kontrolēšu sev pakļauto cilvēku prātu, ka uz Dieva Sabatu raudzīsies ar sevišķu nicināšanu. Vai “zīme”? – Es padarīšu septītās dienas ievērošanu par neuzticības zīmi pret laicīgām varām. Cilvēku likumi kļūs tik bargi, ka ļaudis neuzdrošināsies turēt septītās dienas Sabatu. Aiz bailēm, ka nepaliek bez barības un apģērba, tie pievienosies pasaulei Dieva baušļu pārkāpšanā. Un tā pasaule pilnīgi atradīsies manā pārvaldībā.”

Ieviešot viltus sabatu, ienaidnieks cerēja pārgrozīt laikus un bauslību. Bet vai viņam tiešām ir izdevies mainīt Dieva likumus? Atbildi varam atrast 2. Moz. 31. nodaļā. Tas, kurš tas pats vakar, šodien un mūžīgi, par septītās dienas Sabatu ir paziņojis: “Tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu tas Kungs, kas jūs svētī.” “Tā lai ir zīme mūžīgi.” (2. Moz. 31:13,17) [185] Sagrozītā ceļa zīme gan rāda nepareizu virzienu, bet Dievs nav mainījies. Viņš joprojām ir varenais Israēla Dievs. “Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā! Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ! Libānā nepietiek malkas, un tajā esošā zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam. Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā, un kā neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro.” (Jes. 40:15-17) Un, aizstāvot savu bauslību Viņš šodien ir tikpat dedzīgs kā Ahaba un Elijas dienās.

Bet cik ļoti šī bauslība ir pazemota! Pasaule šodien ir atklāti sacēlusies pret Dievu. Tā tiešām ir spītīga paaudze, pilna nepateicības, formālisma, negodīguma, lepnuma un atkrišanas. Bībeli ļaudis nevērtē un patiesību ienīst. Jēzus redz, kā Viņa bauslību atmet, Viņa mīlestību noniecina un vēstnešus uzlūko ar vienaldzību. Viņš ir runājis, vadoties no žēlastības, bet tā netiek atzīta. Viņš ir brīdinājis, bet to neņēma vērā. Cilvēka dvēseles dievnams pārvērties par netīru tirgu. Tajā piekopj savtību, skaudību, lepnību un ļaunprātību.

Daudzi pat nevilcinās zoboties par Dieva Vārdu. Tos, kas šo Vārdu pieņem tā, kā tas uzrakstīts, izsmej. Pieaug nicinoša izturēšanās pret Dieva likumiem un kārtību, izsmalcināta Jehovas skaidro pavēļu apgānīšana. Nogriežoties no paklausības takas, seko varmācība un noziegumi. Lieciet vērā postu un nelaimi, ko piedzīvo daudzie elku pielūdzēji, velti meklējot laimi un mieru!

Lieciet vērā vispārējo Sabata baušļa neievērošanu! Pavērojiet arī to cilvēku pārdrošo bezkaunību, [186] kas izdod likumus pirmās nedēļas dienas iedomātā svētuma sargāšanai un tajā pašā laikā ar likumu legalizē alkohola pārdošanu. Turēdami sevi gudrākus par to, kas rakstīts, tie cenšas apspiest cilvēku sirdsapziņu, bet viņu sankcijas vada uz ļaunu, padarot ļaudis rupjus un iznīcinot būtnes, kas radītas pēc Dieva līdzības. Šādu likumdošanu iedvesmo pats velns. Viņš labi zina, ka cilvēcisko dekrētu paaugstināšana dievišķo likumu vietā ir nolādēta, tādēļ dara visu iespējamo, lai vadītu cilvēkus pa plato ceļu, kas aizved pazušanā.

Ļaudis jau tik ilgi ir dievinājuši cilvēku uzskatus un viņu ieviesto kārtību, ka gandrīz visa pasaule kalpo elkiem. Un tas, kas visiem spēkiem pūlas pārgrozīt Dieva baušļus, izlieto ikvienu pievilšanas paņēmienu, lai cilvēki nostātos pret Dievu un pret zīmi, pēc kuras var pazīt taisnos. Tomēr Kungs ilgi necietīs sava likuma pārkāpšanu, bet vainīgos sodīs. Nāk laiks, kad “cilvēku lepnās acis tiks apkaunotas un vīru iedomība pazemota, vienīgi tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā”. (Jes. 2:11)

Kaut arī Dieva likumus apšauba, izsmej un aizliedz, kaut arī pasaules gars vēl šodien var daudzus pārvaldīt un aptraipīt, kaut arī Dieva darbs tiek uzturēts ar lielām grūtībām un pastāvīgu uzupurēšanos, tomēr, laikam beidzoties, patiesība tiks atkal paaugstināta.

Dieva darbam virs zemes noslēdzoties, Viņa bauslības karogs tiks atkal paaugstināts. Var dominēt maldīgas reliģijas, var vairoties noziegumi un daudzu mīlestība var [187] izdzist; Golgātas krustu var neievērot un tumsība līdzīgi līķautam var pārklāt pasauli; pret patiesību var vērsties visu populāro kustību spēki, un atkārtoti var tikt radīti visdažādākie plāni, lai pretotos Dieva ļaudīm, bet lielākajā briesmu brīdī Elijas Dievs pamodinās cilvēciskus darbarīkus, kas nesīs vēsti, ko neviens nevarēs apklusināt. Zemes biezi apdzīvotajās pilsētās un vietās, kur ļaudis visvairāk runājuši pret Visaugstāko, tad atskanēs spēcīga nopēluma balss. Dieva izredzēti vīri droši un atklāti apsūdzēs draudzi par savienošanos ar pasauli. Tie nopietni aicinās ļaudis atstāt cilvēku ieviesto kārtību un ievērot patieso Sabatu. Katrai tautai tie pasludinās vēsti: “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus. (..) Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā (..).” (Atkl. 14:7-10)

Dievs savu derību nelauzīs, nedz izmainīs to, par ko runājušas Viņa lūpas. Viņa Vārds pastāvēs stiprs mūžīgi, tikpat negrozāms kā Viņa goda krēsls. Tiesā šī ar Dieva pirkstu rakstītā derība tiks skaidri izcelta un pasaulei būs jāstājas bezgalīgās Taisnības priekšā, lai saņemtu spriedumu.

Šodien, tāpat kā Elijas dienās, ir skaidri izteikta demarkācijas līnija starp Dieva baušļu turētājiem un elku kalpiem. [188] “Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm?” sauca Elija, “ja tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet Tam!” (1. Ķēn. 18:21) Un šodien lai skan vēsts: “Kritusi, kritusi lielā Bābele! (..) Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalība viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības. Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus.”(Atkl. 18:2,4,5)

Nav tālu laiks, kad pārbaudīs katru dvēseli. Mums centīsies uzspiest viltus sabatu. Norisināsies cīņa starp Dieva baušļiem un cilvēku likumiem. Tie, kas soli pa solim piekāpušies pasaules prasībām un piemērojušies pasaules ieradumiem, tad padosies pastāvošajām varām, lai nepiedzīvotu izsmieklu un apvainojumus, apcietinājumu un nāvi. Tanī laikā zelts tiks atdalīts no pelavām. Īstā dievbijība skaidri atšķirsies no ārējās un šķietamās. Daudzas zvaigznes, kuras apbrīnojām viņu mirdzumā, tad izgaisīs tumsībā. Tie, kas piesavinājušies svētnīcas greznumu, bet nav tērpti Kristus taisnībā, ar kaunu atklāsies paši savā kailumā.

Starp pasaules iedzīvotājiem ikvienā zemē ir izkaisīti ļaudis, kas nav locījuši ceļus Baala priekšā. Līdzīgi debesu zvaigznēm, kas redzamas vienīgi naktī, šie uzticīgie spīdēs tad, kad krēsla apklās zemi un liela tumsa ļaudis. Pagāniskajā Āfrikā, Eiropas katoliskajās zemēs un Dienvidamerikā, Ķīnā, Indijā, jūras salās un visos tumšajos [189] zemes stūros Dievam ir izredzēto zvaigžņu krājums, kas skaidri atspīdēs tumsā, atklājot atkritušajai pasaulei baušļu ievērošanas pārveidojošo spēku. Jau tagad tie kļūst redzami ikvienā tautā, starp visiem Zemes iedzīvotājiem ikvienā valodu grupā; un visdziļākās atkrišanas stundā, kad sātans būs pielicis vislielākās pūles, lai “visiem, lieliem un maziem, bagātiem un nabagiem, brīviem un vergiem” (Atkl. 13:16), draudot ar nāvi, kā padevības zīmi liktu pieņemt neīsto dusas dienu, šie uzticīgie, nevainojamie un šķīstie Dieva bērni spīdēs kā gaisma pasaulē. (Filip. 2:15) Jo tumšāka būs nakts, jo spožāk tie mirdzēs.

Kādu savādu darbu iesāka Elija, skaitīdams Israēlu laikā, kad pār atkritušajiem ļaudīm nāca Dieva sodība! Viņš Kunga pusē varēja atrast tikai vienu. Bet, kad tas sacīja: “Es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu”, to pārsteidza Kunga vārdi: “Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav to skūpstījusi.” (1. Ķēn. 19:14,18)

Tāpēc lai neviens cilvēks šodien nemēģina skaitīt Israēlu, bet lai ikvienam ir maiga, līdzjūtīga sirds, kas, līdzīgi Kristus sirdij, ilgojas glābt pazudušo pasauli.

15. Jošafāts

[190] Kad 35 gadu vecumā tronī tika aicināts Jošafāts, viņam kā labs piemērs bija ķēniņš Asa, kas gandrīz katrā kritiskā brīdī bija darījis, “kas pareizi Kunga acīs”. (1. Ķēn. 15:11) Veiksmīgajā 25 gadu valdīšanas laikā Jošafāts centās staigāt “visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās (..)”. (1. Ķēn. 22:43)

Pūloties valdīt gudri un saprātīgi, Jošafāts centās pārliecināt savus pavalstniekus nostāties stingri pret kalpošanu elkiem. Daudz ļaužu viņa valstī “gāja upurēt kaujamos upurus un kvēpināt uz augstienēm”. (1. Ķēn. 22:44) Šīs elku pielūgšanas vietas ķēniņš tūlīt neiznīcināja, bet jau no paša sākuma centās pasargāt Jūdu no Ziemeļu valsts raksturīgākajiem grēkiem un no Ahaba iespaida, kas daudzus gadus bija viņa laikabiedrs. Pats Jošafāts bija uzticīgs Dievam. “Viņš staigāja sava ciltstēva Dāvida agrākos ceļos un nepielūdza baalus, jo viņš meklēja savu tēvu Dievu un sekoja Viņa pavēlēm, un nedarīja kā Israēls.” [191] Viņa godprātības dēļ Kungs bija ar to un “nostiprināja viņa rokā ķēniņa valsts varu”. (2. Laiku 17:3-5)

“Visa Jūdas zeme nesa Jošafātam dāvanas, un viņam bija bagātības un godības papilnam. Un viņa sirds bija pacilāta tā Kunga ceļos.” (2. Laiku 17:5,6) Pēc kāda laika, norisinoties reformas darbam, ķēniņš “nopostīja augstieņu svētnīcas un elku kokus Jūdā”. (2. Laiku 17:6) “Un viņš izdzina no zemes visus netikļus, kas bija atlikuši no viņa tēva Asas laikiem.” (1. Ķēn. 22:47) Tā pakāpeniski Jūdejas iedzīvotāji tika atbrīvoti no daudzām briesmām, kas nopietni draudēja aizkavēt tautas garīgo attīstību.

Ļaudīm visā valstī bija nepieciešamas pamācības no Dieva bauslības. Šo likumu izpratnē slēpās viņu drošība, jo, pakļaujot savu dzīvi tās prasībām, viņi varēja nostiprināt uzticību Dievam un starp cilvēkiem. To apzinoties, Jošafāts saviem pavalstniekiem ieviesa mācības Svēto Rakstu zināšanās. Uz dažādām valsts daļām tika sūtīti lielkungi, lai pārraudzītu priesteru veikto tautas izglītošanas darbu. Ar ķēniņa rīkojumu šie instruktori augstāko ierēdņu uzraudzībā “gāja apkārt pa visām Jūdas pilsētām un mācīja tautu”. (2. Laiku 17:7-9) Un, tā kā daudzi pūlējās izprast Dieva prasības, norisinājās vispārēja atmoda.

[192] Par labklājību valsts pārvaldē Jošafātam daudz jāpateicas tieši šīm gudrajām rūpēm attiecībā uz pavalstnieku garīgajām vajadzībām. Paklausība Dieva bauslībai nodrošina lielus panākumus. Saskaņošanās ar dievišķajām prasībām darbojas kā pārveidojošs spēks, kas nes mieru un saprašanos cilvēku starpā. Ja ikviens pilsonis savu dzīvi ļautu pārvaldīt Dieva Vārda mācībām, ja sirdi un prātu pakļautu tā ierobežojošajam spēkam, tad ļaunums, kas tagad redzams tautu un sabiedriskajā dzīvē, vienkārši nevarētu pastāvēt. Tad no katra nama izplūstu iespaids, kas stiprinātu ļaužu garīgo izpratni un morālo spēku, un gan atsevišķi cilvēki, gan tautas paceltos uz augstāka sadzīves līmeņa.

Jošafāts daudzus gadus nodzīvoja mierā, apkārtējo tautu netraucēts. “Un visu ķēniņu valstu zemēs, kas bija apkārt ap Jūdu, radās tādas bailes no tā Kunga, ka viņi nesāka karu pret Jošafātu.” (2. Laiku 17:10) No filistiešiem viņš saņēma nodevas naudā un dāvanās; no Arābijas lielu pulku avju un kazu. “Un notika, ka Jošafāts arvien vairāk un vairāk pieauga savā varenībā; viņš uzcēla Jūdā pilis un noliktavu pilsētas. Viņam bija arī (..) karotāji, varonīgi vīri Jeruzālemē.” (2. Laiku 17:12-19) Pārpilnībā svētīts ar “bagātību un godu” (2. Laiku 18:1), viņš spēja izplatīt varenu iespaidu par labu patiesībai un taisnībai.

Dažus gadus pēc nākšanas tronī, atrazdamies savas labklājības virsotnē, Jošafāts atļāva dēlam Jorāmam ņemt par sievu Ahaba un Izebeles meitu Atāliju. Šīs laulības Jūdas un Israēla valstu starpā izveidoja attiecības, kas nebija saskaņā ar Dieva prātu un krīzes laikā nesa ķēniņam un daudziem viņa pavalstniekiem lielu ļaunumu. [195]

Kādu reizi Jošafāts ieradās Samarijā, lai apciemotu Israēla ķēniņu. Ķēnišķīgajam viesim no Jeruzālemes tika parādīts īpašs gods, un pirms vizītes beigām viņu pierunāja pievienoties Israēla ķēniņam karā pret sīriešiem. Ahabs cerēja, ka, sakopojot Israēla un Jūdas valsts spēkus, viņš atgūs Ramotu, seno glābšanas pilsētu, kas, pēc viņa apgalvojuma, likumīgi piederēja Israēlam.

Lai gan Jošafāts vājuma brīdī pārsteidzīgi bija solījies piedalīties Israēla ķēniņa karā pret Sīriju, tomēr veselais saprāts tam šajā pasākumā lika meklēt Kunga padomu. Tādēļ Jošafāts sacīja Israēla ķēniņam: ”Bet vispirms vaicā, kāds ir tā Kunga vārds šajā lietā!” Atsaucoties uz šo priekšlikumu, Ahabs saaicināja 400 viltus praviešus no Samarijas un tiem jautāja: “Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?” Un viņi atbildēja: “Ej, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!” (2. Laiku 18:4,5)

Neapmierināts, Jošafāts centās uzzināt, vai tas tiešām ir Dieva prāts. “Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?” (2. Laiku 18:6) “Tur ir vēl viens vīrs, caur kuru mēs varētu vaicāt to Kungu”, Ahabs atbildēja, “bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet ļaunas vien.” (1. Ķēn. 22:7) Jošafāts stingri pieprasīja, lai atsauc šo Dieva vīru. Atnācis valdnieku priekšā un uzklausījis Ahabu, kas pravieti nozvērināja [196]”neko citu nerunāt kā vienīgi to, kas ir patiesība tā Kunga Vārdā,(..) Miha sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un tas Kungs sacīja: tiem nav vairs valdnieka; lai tie ikviens ar mieru atgriežas savā namā.” (1. Ķēn. 22:16,17)

Pravieša vārdi pietiekoši skaidri rādīja, ka Debesis ķēniņu nodomam nepiekrīt, tomēr neviens no valdniekiem nevēlējās šim brīdinājumam paklausīt. Ahabs bija nospraudis sev mērķi un gribēja rīkoties pēc sava plāna. Jošafāts bija devis goda vārdu: “Būsim tad arī abi vienoti karā!” (2. Laiku 18:3) un pēc tāda solījuma vairs nevēlējās atsaukt savu karaspēku. “Tā Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, cēlās pret Ramotu Gileādā.”

Kaujā uz Ahabu izšāva bultu, un no šī ievainojuma tas pievakarē mira. Saulei rietot, “pa visu karapulku (..) atskanēja saucieni: “Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!” (1. Ķēn. 22:36)

Pēc šīs nelaimīgās kaujas Jošafāts atgriezās Jeruzālemē. Tuvojoties pilsētai, viņu sagaidīja pravietis Jehus ar pārmetumu: “Vai tev vajadzēja palīdzēt tam bezdievim, un vai tev tiem, kas to Kungu ienīst, jāparāda mīlestība? Tādēļ tā Kunga dusmas nāks pār tevi. Taču tevī ir vēl atrodami arī labi darbi, jo tu esi iznīdējis no zemes ašēras un esi savā sirdī apņēmies Dievu meklēt.” (2. Laiku 19:2,3)

Savas valdīšanas atlikušos gadus Jošafāts izlietoja Jūdas valsts garīgās un laicīgās aizsardzības nostiprināšanai. “Pēc tam, kad Jošafāts bija kādu laiku Jeruzālemē nodzīvojis, viņš no jauna apstaigāja savu tautu no Bēršebas līdz Efraima kalniem un atgrieza to atkal pie tā Kunga, viņu tēvu Dieva.” (2. Laiku 19:4)

Viens no svarīgākajiem ķēniņa pasākumiem bija īpašu tiesnešu iecelšana un uzturēšana. Viņš “zemē iecēla soģus visās stiprajās Jūdas pilsētās, ikkatrai pilsētai savu. Un viņš piekodināja soģiem: “Pieraugiet, ko jūs darāt! Jūs taču nespriežat taisnību cilvēkiem, bet tam Kungam, un Viņš ir ar jums, kad jūs spriežat tiesu. Tad nu lai tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsos! Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas.” (2. Laiku 19:5-7)

r>Tiesas sistēmu pilnveidoja, nodibinot apelācijas tiesu Jeruzālemē, “kur Jošafāts iecēla kādus no levītiem un priesteriem un no Israēla tēvu namu galvenajiem nest tā Kunga tiesu un izšķirt strīdus lietas”. (2. Laiku 19:8)

Ķēniņš šos tiesnešus pamudināja būt uzticīgiem. “Tā jums jārīkojas tā Kunga bijībā un patiesībā un ar skaidru sirdi! Un ikvienā strīdus lietā, kas pie jums nonāk, jūsu pašu brāļu starpā, kas dzīvo jūsu pašu pilsētās, – starp asinīm un asinīm un starp bauslību un pavēli, likumiem un tiesām, brīdiniet tos, lai viņi nenoziedzas tā Kunga priekšā un lai dusmība nenāk pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā – un jūs negrēkosit. Un redzi, virspriesteris Amarja lai ir tas augstākais pār jums ikvienā tā Kunga lietā, bet Zebadja, Ismaēla dēls, Jūdas nama vadonis, lai ir katrā ķēniņa lietā, bet jums par uzraugiem lai ir levīti. [198] Ņemieties drošu prātu un dariet darbu! Un tas Kungs būs ar to, kas ir labs!” (2. Laiku 19:9-11)

Rūpīgi nodrošinot savu pavalstnieku tiesības un brīvību, Jošafāts vadījās no atziņas, ka par katru cilvēces ģimenes locekli nomodā ir taisnais Dievs, kas valda pār visiem. “Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņš tiesas kungiem tur tiesu: Spriediet tiesu nabagiem un bāriem, gādājiet taisnību vārgajiem un trūcīgajiem! Glābiet mazos ļaudis un nabagus, atsvabiniet viņus no bezdievju rokas!” (Ps. 82:1,3,4)

Jošafāta pēdējos valdīšanas gados Jūdas valstī iebruka karaspēks, kura tuvošanās zemes iedzīvotājiem izsauca pamatotas bailes. “Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu.” Ziņu par šo uzbrukumu ķēniņš saņēma no vēstnešiem, kas izteicās visai biedējošos vārdos: “Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā, tas ir, En-Gedijā.” (2. Laiku 20,1,2)

Jošafāts bija drosmīgs un varonīgs vīrs. Gadiem ilgi viņš bija stiprinājis savu armiju un nocietinājis pilsētas. Viņš bija labi sagatavojies sastapt gandrīz katru ienaidnieku, tomēr šajā kritiskajā brīdī tas nepaļāvās uz armijas fiziskajiem spēkiem. Ne ar labi apmācītu armiju un nocietinātām pilsētām, bet gan ar dzīvu ticību Israēla Dievam viņš varēja cerēt gūt uzvaru pār šiem pagāniem, kas [199] lielījās ar savu spēku pazemot jūdus citu tautu acīs.

“Jošafāts izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt Kungu, un izsludināja gavēni pa visu Jūdu. Un Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no tā Kunga, un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no tā Kunga palīdzību.”

Stāvēdams ļaužu priekšā dievnama pagalmā, Jošafāts nodevās sirsnīgai lūgšanai, atsaucoties uz Dieva apsolījumiem un atzīstot Israēla bezpalīdzību. “Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret tevi varētu stāties. Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, Tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgajiem laikiem? Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu Tavam Vārdam, sacīdami: ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties gan šī nama priekšā, gan Tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt Tavs Vārds. Un, kad mēs tevi piesauksim mūsu ciešanās, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi.”

“Un nu, redzi, Amona bērni un Moābs, un Seīra kalnu iedzīvotāji, kuru zemei Tu neļāvi Israēlam cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad arī turējās no tiem tālu nost un tos neiznīcināja, redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava īpašuma, kuru Tu mums esi nodevis par mantojumu. Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis.” (2. Laiku 20:3-12) [200]

Jošafāts tiešām pilnā paļāvībā varēja Kungam teikt: “Uz Tevi mēs paceļam savas acis.” Vairākus gadus viņš ļaudis bija mācījis uzticēties Kungam, kas pagātnē savus izredzētos bieži bija izglābis no pilnīgas iznīcināšanas. Tagad, kad valsts atradās briesmās, Jošafāts nestāvēja viens, bet “viss Jūda bija nostājies tā Kunga priekšā, arī viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli”. (2. Laiku 20:13) Tie kopīgi gavēja un lūdza. Viņi vienoti prasīja, lai Kungs iznīcina ienaidniekus, pagodinot Jehovas vārdu.

“Ak Dievs, nepaliec mierā! Neciet klusu un nekavējies, Dievs!

Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako, un Tavi nicinātāji paceļ galvas.

Pret Tavu tautu viņi lolo viltīgus nodomus;

Viņi sarunājas pret tiem, ko Tu sargi.

Viņi saka: “Nāciet, izdeldēsim viņus kā tautu,

Un lai vairs netiek minēts Israēla vārds!”

Tiešām, viņi vienprātīgi sarunājušies

Un pret Tevi noslēguši derību:

Edoms un ismaēliešu teltis, Moābs un hagrieši,

Gebals, Ammons un Amalehs(..)

Dari viņiem kā Midiānam, kā Siseram,

Kā Jabīnam pie Kisonas upes(..).

Lai viņi top apkaunoti un iztrūcināti uz mūžiem,

Lai no kauna viņi iet bojā.

Lai viņi atzīst, ka vienīgi tavs Vārds pastāv,

Ak Kungs, Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.”

(Ps. 83.)

Ļaudīm un ķēniņam kopīgi pazemojoties Dieva priekšā un lūdzot Viņa palīdzību, [201] Kunga Gars nāca pār Jahaziēlu, “levītu no Asafa pēcnācējiem”, un viņš sacīja: “Uzmanieties, viss Jūda un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafāt! Tā saka tas Kungs uz jums: nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš! Izejiet rīt tiem pretī, jo, redzi, tie nāks augšā uz Cīcas augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo tas Kungs būs ar jums!”

“Tad Jošafāts metās uz sava vaiga pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji krita pie zemes tā Kunga priekšā, lai pielūgtu to Kungu. Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.

Kad nākamajā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafāts nostājās viņu priekšā un sacīja: “Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet tam Kungam, savam Dievam, – un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!” Un viņš deva rīkojumus karapulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās.” (2. Laiku 20:14-21) Šie dziedātāji gāja armijas priekšgalā, slavējot Dievu par apsolīto uzvaru.

Tas bija vienreizējs gājiens kaujā pret ienaidnieka armiju,– ar dziesmām slavējot Kungu un paaugstinot Israēla Dievu. [202] Tā bija viņu cīņas dziesma. Tiem piederēja svētuma skaistums. Ja arī tagad vairāk izteiktu Dievam slavu, tad cerība, drosme un ticība pastāvīgi pieaugtu. Un vai tas nestiprinātu mūsdienu varonīgo patiesības aizstāvju rokas?

“Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, ka viņi tiktu sakauti. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru.

Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies.” (2. Laiku 20:22-24)

Tā laika krīzē Jūdas tautas stiprums bija Dievs, un Viņš ir savu ļaužu stiprums arī šodien. Nepaļausimies uz lieliem kungiem un neliksim cilvēkus Dieva vietā. Atcerēsimies, ka cilvēciskās būtnes ir nepastāvīgas un maldās; ka vienīgi Viņš, kam pieder visa vara, ir mūsu stiprā pils. Katrā vajadzības brīdī apzināsimies, ka tas ir Viņa karš. Viņa iespējas ir neierobežotas, un šķietamās neiespējamības uzvaru padara tikai vēl iespaidīgāku.

“Un lūdziet: izglāb mūs, Dievs, mūsu Glābēj!

Sapulcini mūs un atbrīvo mūs no citām tautām,

Lai mēs nestu pateicības slavu Tavam svētajam Vārdam,

Lai paši celtu sevi, tevi godinādami!”

(l. Laiku 16:35)

Apkrāvušies ar laupījumu, [203] Jūdas karapulki atgriezās “ar prieku, jo tas Kungs bija viņiem devis prieku par viņu ienaidniekiem. Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arfām, cītarām un taurēm un devās uz tā Kunga namu”. (2. Laiku 20:27,28)

Israēliešiem tiešām bija milzīgs iemesls līksmībai. Pildot pavēli: “Nebīstieties un neesiet apmulsuši! “ (2. Laiku 20:17), viņi pilnībā paļāvās uz Dievu, un Kungs pierādīja, ka ir viņu Aizstāvis un Glābējs. Tagad tie ar izpratni spēja dziedāt inspirētās Dāvida dziesmas:

“Dievs ir mūsu patvērums un stiprums,

Tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.

Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu

Un kalni pašā jūras vidū nogrimtu.

Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi,

Un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb.

Tas Kungs Cebaots ir pie mums,

Mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs!”

(Ps. 46.)

“Kā Tavs Vārds, Dievs, tāpat arī tava slava

Sniedzas līdz pasaules galiem.

Tava labā roka ir svētības pilna.

Ciānas kalns lai priecājas,

Un Jūdas meitas lai līksmo par Tavām tiesām!(..)

Ka tāds ir Dievs, mūsu Dievs, kas mūs vadīs mūžu mūžos.”

(Ps. 48: 11,12,15)

Sakarā ar Jūdas valdnieka un viņa armijas ticību “bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis, dzirdot, ka tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un Jošafāta ķēniņa valsti neviens neaizskāra, un viņa Dievs tam deva mieru no visiem visapkārt.” (2. Laiku 20:29,30)

16. Ahaba nama bojāeja (1. Ķēn. 21; 2. Ķēn. 1.)

[204] Ļaunais iespaids, ko Izebele jau sākumā ieviesa Ahaba dzīvē, turpinājās arī vēlākajos gados un nesa augļus tādos kauna un nozieguma darbos, kam līdzīgi svētajā vēsturē reti sastopami. “Tāds kā Ahabs neviens nav bijis, kas sevi bija pārdevis ļaunu darīt Kunga acīs, jo viņa sieva viņu tā paveda.”

No dabas būdams alkatīgs un Izebeles iedrošināts un atbalstīts ļaunos darbos, Ahabs sekoja savas samaitātās sirds diktātam, līdz to pilnībā pārvaldīja savtības gars. Viņš nespēja atteikt savām iegribām un to, ko iekāroja, jau uzskatīja par savu.

Šī Ahaba krasi izteiktā īpašība, kas tik postoši ietekmēja valsts labklājību viņa pēcteču laikā, atklājās kādā gadījumā, kad Israēlā vēl bija pravietis Elija. Tuvu pie ķēniņa pils atradās jezreēlieša Nabota vīnadārzs. Ahabs to iekāroja un gribēja nopirkt vai arī apmainīt pret kādu citu zemes gabalu. [205] “Atdod man savu vīnadārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīnadārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.” Tomēr Nabots ļoti augstu vērtēja no senčiem mantoto vīnadārzu un atteicās izpildīt ķēniņa vēlmes. “Bet Nabots sacīja Ahabam: “Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!” Saskaņā ar levītu likumiem zemi nedrīkstēja pārdot vai apmainīt. Ikvienam Israēla bērnam vajadzēja “cieši turēties pie savu tēvu cilts īpašuma”. (4. Moz. 36:7)

Nabota noraidījuma dēļ savtīgais valdnieks saslima. “Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis. (..) Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa seju uz sienas pusi un neēda maizi.”

Izebele par notikušo drīz uzzināja visos sīkumos un sašutumā par ķēniņa prasības atraidīšanu pārliecināja Ahabu, ka tam nevajag ilgāk skumt. “Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu?” viņa vaicāja. “Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu.”

Ahabam nerūpēja, ar kādiem līdzekļiem sieva var sasniegt kāroto mērķi, un Izebele nekavējoties devās izpildīt savu ļauno nodomu. Tā ķēniņa vārdā uzrakstīja vēstules, aizzīmogoja ar viņa gredzenu un izsūtīja ievērojamākajiem vīriem pilsētā, kur dzīvoja Nabots. [206] Tā rakstīja: “Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!”

Pavēlei paklausīja. “Viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts.” Tad Izebele gāja pie ķēniņa un lika viņam celties un ņemt vīnadārzu. Un Ahabs, nedomājot par sekām, akli paklausīja viņas padomam un nogāja, lai apstiprinātu sev kāroto īpašumu.

Bet Kungs neļāva Ahabam netraucēti baudīt prieku, kas bija sasniegts ar krāpšanu un asins izliešanu. “Tad tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju: “Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīnadārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu. Un runā uz viņu un saki viņam: tā saka tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis?” Tālāk Kungs lika Elijam pasludināt Ahabam briesmīgu sodu.

Pravietis steidzās izpildīt Dieva pavēli. Sastapdamies vīnadārzā vaigu vaigā ar Jehovas bargo vēstnesi, vainīgais valdnieks baiļu pārņemtā balsī teica: “Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?”

Kunga vēstnesis nevilcinoties atbildēja: “Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas tā Kunga acīs ir ļauns. Redzi, es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā.” [207] Žēlastības vairs nebija. Ahaba namam bija jātiek pilnīgi izdeldētam. “Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot.”

“Un par Izebeli tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas vārtiem. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!”

Kad ķēniņš dzirdēja šo briesmīgo vēsti, “viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams”.

“Un tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams: “Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā” Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.”

Nepilnus trīs gadus vēlāk Ahabs krita karā pret sīriešiem. Ahaba pēcnācējs Ahasja “darīja to, kas ļauns tā Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus, un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot. Un viņš kalpoja Baalam un pielūdza to, un viņš sadusmoja to Kungu, Israēla Dievu, ar visu, ko viņa tēvs bija darījis.” (1. Ķēn. 22:53,54) Par nepaklausīgā ķēniņa grēkiem nekavējoties sekoja sodības. Neveiksmīgs karš ar Moabu un pēc tam sekojošais nelaimes gadījums, kad briesmās atradās viņa paša dzīvība, liecināja par Dieva dusmām.

Nokritis “cauri savas augštelpas loga režģiem Samarijā”, Ahasja stipri sasitās un, bīdamies no iespējamām sekām, [208] sūtīja dažus no saviem kalpiem jautāt Baal-Zebubu, Ekronas dievu, vai viņš kļūs vesels. Zemē valdīja uzskats, ka Ekronas dievs ar priesteru starpniecību var pateikt nākotni. To uzzināt vēlējās daudz ļaužu, bet šie pareģojumi un ziņas nāca no tumsas lielkunga.

Ahasjas kalpi sastapās ar Dieva pravieti, kas tiem lika atgriezties pie ķēniņa ar vēsti: “Vai tad Israēlā nav Dieva, ka tu esi sūtījis, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tāpēc tas Kungs saka tā: no tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!” Paziņojis savu vēsti, pravietis aizgāja.

Pārsteigtie kalpi steidzās atgriezties pie ķēniņa un atkārtoja tam Dieva vīra vārdus. Ķēniņš jautāja: “Kāds tas vīrs izskatījās?” Tie atbildēja: “Tas vīrs bija spalvainā apģērbā un ādas apsēju ap saviem gurniem,” un Ahasja izsaucās: “Tas ir Elija no Tisbes.” Ķēniņš labi saprata, ka, ja šis svešinieks, ko vēstneši bija sastapuši, tiešām bija Elija, tad pasludinātais sods noteikti piepildīsies. Ļoti ilgodamies, ja vien iespējams, briesmīgo spriedumu novērst, tas nolēma sūtīt karavīrus, lai tie pravieti atvestu pie viņa.

Divas reizes Ahasja izsūtīja karavīrus pie Elijas, lai to iebiedētu, un divas reizes Dieva dusmas tos sodīja. Trešais karavīru pulciņš pazemojās Dieva priekšā, un viņu virsnieks, tuvodamies Kunga vēstnesim, “nokrita Elijas priekšā ceļos, lūdzot piedošanu un sakot: “Tu, Dieva vīrs, es tevi lūdzu, lai mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles ir dārgas tavās acīs!” [209]

“Tad tā Kunga eņģelis sacīja Elijam: “Nokāp kopā ar viņu un nebīsties no viņa!” Tad Elija cēlās un nokāpa, un gāja kopā ar viņu pie ķēniņa. Un viņš tam sacīja: “Tā saka tas Kungs: tāpēc, ka tu esi sūtījis sūtņus, lai tie izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu, it kā Israēlā nebūtu Dieva, kuru varētu izvaicāt, tāpēc tu no tās gultas , kurā tu esi iekāpis, vairs neizkāpsi laukā, jo tev jāmirst.”

Tēva valdīšanas laikā Ahasja bija liecinieks daudziem Visaugstākā brīnumdarbiem. Viņš redzēja briesmu pilnos pierādījumus, ko Dievs ļāva piedzīvot atkritušā Israēla ļaudīm, kas novērsās no Viņa bauslības saistošajām prasībām. Bet Ahasja izturējās tā, it kā šie bijājamie reālie notikumi būtu tukšas pasakas. Viņš nepazemoja savu sirdi Kunga priekšā, bet sekoja Baalam, un beidzot pārdroši riskēja ļauties vislielākajam godbijības trūkumam. Nepaklausīgs [210] un nevēlēdamies nožēlot, Ahasja nomira “pēc Kunga Vārda, kā Elija bija runājis”.

Stāsts par ķēniņa Ahasjas grēku un saņemto sodu ir kā biedinājums, ka neviens nevar palikt nesodīts. Ja arī šodien ļaudis nepagodina pagānu dievus, tomēr tūkstoši tieši tāpat kalpo sātana svētnīcās, kā to darīja Israēla ķēniņš. Elku dievināšanas gars tagad pasaulē plaukst un zeļ, lai gan zinātnes un audzināšanas ietekmē ir izsmalcinājies un kļuvis pievilcīgāks nekā Ahasjas dienās, kad tas meklēja Ekronas dieva palīdzību. Ik dienas rodas jauni skumji pierādījumi, ka ticība drošajam praviešu vārdam samazinās, bet tās vietā daudzu cilvēku prātu saista māņticība un sātana burvības.

Tagad pagāniskie elku kalpošanas noslēpumi tiek aizvietoti ar slepenām biedrībām un seansiem, ar spiritisma tumsu un brīnumiem. Šo mediju atklājumus kāri uzklausa ļaužu tūkstoši, kas atraida no Dieva Vārda un Viņa Gara nākošo gaismu. Spiritisma piekritēji var izsmejoši runāt par senatnes burvjiem, bet tajā pašā laikā lielais viltnieks gavilēdams smejas, kā tie paši aizraujas ar viņa izsmalcināto mākslu, tikai citādā veidā.

Ir daudzi, kas ar izbailēm atraujas no domas prasīt padomu tieši spiritistu medijiem, bet tos pievelk daudz patīkamākas spiritisma formas. Citus piekrāpj kristīgās zinātnes mācības vai teosofijas noslēpumainība, kā arī austrumu reliģijas.

Gandrīz visu spiritisma dažādo virzienu apustuļi [211] pieprasa atzīt to spējas dziedināt. Viņi šo spēku pieraksta īpašiem strāvojumiem, magnētismam vai apslēptām cilvēka prāta spējām. Un daudzi, pat mūsu kristīgajā laikmetā, labāk dodas pie šādiem dziedniekiem, nekā uzticas dzīvā Dieva spēkam vai labi kvalificētu ārstu prasmei. Atrodoties nomodā pie slima bērna gultas, māte izsaucas: “Es vairs nespēju! Vai tad nav ārsta, kas var glābt manu bērnu?” Viņai ir stāstīts par brīnišķīgu izārstēšanos pie kāda gaišreģa vai zintnieka, un tā savu dārgumu uztic tā gādībai, ieliekot to it kā paša sātana rokās, kas stāv turpat blakus. Daudzos gadījumos pēc tam bērna nākotni pārvalda ļaunie spēki, kas šķiet nepārvarami.

Kunga nepatika par Ahasjas bezdievību bija pamatota. Cik gan Viņš nebija pūlējies, lai mantotu Israēla ļaužu sirdis un iemācītu tos uzticēties Viņam! Gadsimtiem ilgi Viņš tiem bija sniedzis nesalīdzināmus laipnības un mīlestības pierādījumus. Jau no iesākuma Kungs bija apliecinājis, ka Viņa “prieks ir pie cilvēku bērniem”. (Sal. pam. 8:31) Godīgiem meklētājiem Viņš bija izrādījies īsti varens palīgs bēdu laikā. Bet tagad Israēla ķēniņš, novērsdamies no Dieva un meklējot palīdzību pie Viņa ļaužu niknākā ienaidnieka, līdz ar to pagāniem paziņoja, ka vairāk paļaujas uz viņu elkiem, nekā uz Debesu Dievu. Tieši tādā pašā veidā vīri un sievas arī tagad apkauno Kungu, ja tie novēršas no spēka un gudrības Avota, lai meklētu padomu un prasītu palīdzību no tumsības spēkiem. [212] Ja Dievs dusmojās par Ahasjas rīcību, kā tad lai Viņš izturas pret tiem, kas, kaut gan saņēmuši lielāku gaismu, rīkojas līdzīgi šim ķēniņam?

Tie, kas saistās ar sātanisko maģiju, var lepoties, ka ir ieguvuši lielu labumu, bet vai tas pierāda, ka viņu rīcība ir gudra un droša? Ko dod dzīvības pagarināšana? Ko cilvēks sasniedz, nodrošinot laicīgu labklājību? Vai tas atsvērs Dieva gribas neievērošanu? Visi šādi šķietami sasniegumi beidzot izrādīsies par neatgūstamu zaudējumu. Mēs neizbēgsim sodam, ja nolauzīsim kaut vienu vienīgu robežstabu, ko Dievs uzcēlis savu ļaužu pasargāšanai no sātana varas.

Tā kā Ahasjam dēla nebija, tad tronī sekoja viņa brālis Jorāms, kurš pār Israēla desmit ciltīm valdīja divpadsmit gadus. Tajā laikā vēl bija dzīva viņa māte Izebele, kas joprojām turpināja izplatīt tautā savu ļauno iespaidu. Daudzi ļaudis vēl arvien kalpoja elkiem. Pats Jorāms “darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, bet ne tā kā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baala stabu, kuru viņa tēvs bija darinājis. Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedinājis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās”. (2.Ķēn. 3:2,3)

Jorāma valdīšanas laikā nomira Jūdas ķēniņš Jošafāts un valsts tronī sekoja Jošafāta dēls, arī vārdā Jorāms. Laulība ar Ahaba un Izebeles meitu Jūdas ķēniņu Jorāmu cieši saistīja ar Israēla ķēniņu; un savā valdīšanas laikā viņš kalpoja Baalam, “it kā Ahaba nams”. [213] “Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt kalpību un noveda Jūdu neceļos.” (2. Laiku 21:6,11)

Jūdas ķēniņam neļāva nesodītam turpināt briesmīgo atkrišanas ceļu. Pravietis Elija vēl nebija uzņemts Debesīs, un viņš nevarēja klusēt, redzot, ka Jūdas valsts iet to pašu ceļu, kas Ziemeļvalsti noveda sabrukuma malā. Pravietis sūtīja Jūdas valdniekam Jorāmam rakstisku vēsti, kurā ļaunais ķēniņš lasīja biedinošus vārdus:

“Tā saka tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu – viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, – tad redzi, tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. Un tev pašam uzies moku pilna slimība (..).”

Piepildot šo pravietojumu, “Kungs modināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arābos, kuri mīt kaimiņos kušītiem. Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass (Ahasja), jaunākais no viņa dēliem.”

“Un pēc visa tā tas Kungs viņu piemeklēja ar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma. [214] Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu tie bija rīkojuši viņa tēviem.” “Un viņa dēls Ahasja kļuva par ķēniņu viņa vietā.” (2. Laiku 21:12-19; 2. Ķēn. 8:24)

Israēla valstī vēl valdīja Ahaba dēls Jorāms, kad Jūdas tronī nāca viņa māsas dēls Ahasja. Viņš valdīja tikai vienu gadu un šajā laikā, savas mātes Ataljas ietekmēts, kas “bija viņa padoma devēja uz ļaunu, viņš darīja to, kas ļauns tā Kunga acīs, kā Ahaba nams”. (2. Laiku 22:3,4) Vēl bija dzīva viņa vecmāmiņa Izebele, kas kopā ar Jorāmu, viņa tēvoci, izturējās visai nekaunīgi.

Jūdas valdnieks Ahasja drīz vien aizgāja traģiski bojā, jo “viņa padoma devēji pēc tam, kad viņa tēvs bija nomiris, – viņam par postu” bija atlikušie Ahaba nama locekļi . (2. Laiku 22:3,4) Kamēr Ahasja ciemojās pie sava tēvoča Jezreēlā, pravietis Elīsa saņēma dievišķu norādījumu sūtīt vienu no praviešu bērniem uz Ramotu Gileādā, lai svaidītu Jehu par Israēla ķēniņu. Jūdas un Israēla apvienotie spēki tajā laikā bija uzsākuši cīņu pret sīriešiem Ramotā Gileādā. Jorāmu kaujā ievainoja, un tas, atstājis par armijas pavēlnieku Jehu, bija atgriezies Jezreēlā.

Svaidot Jehu, Elīsas vēstnesis paziņoja: “Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār tā Kunga tautu, pār Israēlu.” Un pēc tam viņš Jehum svinīgi pavēlēja veikt īpašu Debesu uzdevumu. “Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles savu kalpu, praviešu, asinis un visu tā Kunga kalpu asinis. [215] Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā (..).” (2. Ķēn. 9:6-8)

Kad armija bija Jehu pasludinājusi par ķēniņu, viņš steidzās uz Jezreēlu, kur iesāka savu iznīcināšanas darbu, nonāvējot visus, kas bija apzinīgi izvēlējušies palikt grēkā un vēl citus vadīja šajā ļaunumā. Israēla ķēniņu Jorāmu, Jūdas ķēniņu Ahasju un Izebeli, ķēniņa māti, līdz ar visiem, “kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama”, nogalināja. “Un viņi sadragāja Baalam celto tēlu, noplēsa Baala templi.(..) Tā Jehus iznīcināja kalpošanu Baalam Israēla vidū.” (2. Ķēn. 10:11,27,29)

Vēstis par šo vispārējo nāves soda izpildīšanu sasniedza Atalju, Izebeles meitu, kas vēl ieņēma augstu stāvokli Jūdas valstī. Redzot, ka viņas dēls, Jūdas ķēniņš, bija miris, tā “cēlās un nogalināja visus, kas piederēja pie Jūdas ķēniņa nama”. Tā tika iznīcināti visi Dāvida nama pēcnācēji, kas varēja ieņemt troni, izņemot vienu, vēl mazu bērnu, vārdā Joāsu, kuru augstā priestera Jojadas sieva paslēpa Dieva namā. Tur bērns tika slēpts veselus sešus gadus, kamēr “Atalja valdīja pār zemi”. (2. Laiku 22:10,12)

Šī laika posma noslēgumā “levīti un visa Jūdas valsts” (2. Laiku 23:8) pievienojās priesterim Jojadam, kronējot un svaidot bērnu Joasu un izsaucot viņu par ķēniņu. “Tie plaukšķināja ar rokām un sauca: “Lai dzīvo ķēniņš!”” (2. Ķēn. 11:12)

“Kad Atalja dzirdēja tautas saucienus, kas bija saskrējusi un slavināja ķēniņu, tad viņa devās pie tautas tā Kunga namā.” (2. Laiku 23:12) “Un tā skatījās – un redzi, ķēniņš stāvēja uz sava paaugstinājuma pie ieejas, un vadoņi un taurētāji bija pie ķēniņa, bet visi tās zemes ļaudis bija līksmi un pūta taures, un dziedātāji ar saviem mūzikas instrumentiem pavadīja slavas dziesmas. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un sauca: “Sazvērestība, sazvērestība!” (2. Laiku 23:13) Bet Jojada pavēlēja virsniekiem saņemt Atalju un viņas sekotājus un izvest no tempļa uz soda vietu, kur tos varēja nogalināt.

Tā aizgāja bojā Ahaba nama pēdējais loceklis. Briesmīgais ļaunums, ko atnesa laulība ar Izebeli, turpinājās, līdz bija iznīcināts pēdējais viņas pēcnācējs. Pat Jūdas zemē, kur patiesā Dieva pielūgšana nekad nebija formāli atcelta, Ataljai bija izdevies daudzus novest no ceļa. Tūlīt pēc cietsirdīgās ķēniņienes nonāvēšanas “visi zemes ļaudis iegāja Baala templī, un tie salauza viņa altārus un pilnīgi sadragāja tēlus, bet Baala priesteri Matanu tie nokāva altāra priekšā”. (2. Ķēn. 11:18)

Sekoja vispārēja reforma. Tie, kas piedalījās Joasa pasludināšanā par ķēniņu, bija svinīgi solījuši, “ka viņi būs īsta Kunga tauta”. Un tagad, kad Jūdas valsts bija atbrīvota no Izebeles meitas ļaunā iespaida, kad bija nogalināti Baala priesteri un izpostīts viņu templis, “visi tās zemes ļaudis priecājās, un pilsēta pēc tam norima”. (2. Laiku 23:16,21)

17. Elīsas aicināšana

[217] Dievs pavēlēja Elijam svaidīt citu savā vietā par pravieti. Kungs sacīja: “(..) Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti” (1. Ķēn. 19:16), un, pavēli pildot, Elija devās meklēt Elīsu. Ceļojot ziemeļu virzienā, viņš varēja vērot, cik ļoti viss bija pārmainījies. Nesen vēl zeme bija izdegusi, lauki neapstrādāti, jo trīs ar pus gadus zeme nesaņēma ne rasu, ne lietu. Tagad augu valstī valdīja brīnišķīga auglība, it kā vēloties izpirkt zaudēto sausuma un bada laiku.

Elīsas tēvs bija turīgs zemkopis, vīrs, kura nama iedzīvotāji atradās to skaitā, kas gandrīz vispārējās atkrišanas laikā nebija locījuši ceļus Baala priekšā. Tā bija māja, kur pagodināja Dievu, kur sekošana senā Israēla ticībai bija ikdienas dzīves likums. Tādā vidē bija pagājusi Elīsas jaunība. Pateicoties lauku dzīves mieram, [218] Dieva un dabas sniegtajām mācībām un derīga darba rūdījumam, viņš bija uzaudzis vienkāršs ieradumos un paklausīgs vecākiem un Dievam, kas to darīja derīgu augstajam amatam, ko tas vēlāk pildīja.

Elīsu aicināja par pravieti brīdī, kad tas kopā ar tēva kalpiem ara tīrumā. Viņš bija uzņēmies darbu, kas dotajā laikā bija visnepieciešamākais. Tam piemita gan vadoņa spējas starp cilvēkiem, gan tāda pazemība, lai varētu kalpot citiem. Lai gan pēc dabas kluss un maigs, viņš tomēr bija enerģisks un nelokāms. Viņa dzīvē atklājās uzticība un godīgums, kā arī mīlestība pret Dievu. Ikdienas darbu pazemīgajā gājumā viņš ieguva izturību nodomos un rakstura krietnumu, pastāvīgi pieaugot žēlastībā un atziņā. Sadarbojoties ar tēvu mājas dzīves pienākumos, viņš mācījās sadarboties ar Dievu.

Būdams uzticīgs mazās lietās, Elīsa bija sagatavojies svarīgākiem uzdevumiem. Dienu dienā vingrinādamies praktiskos piedzīvojumos, viņš kļuva derīgs augstākam un plašākam darbam. Viņš mācījās kalpot un, to darot, apguva prasmi dot padomus un vadīt. Tāda skola nepieciešama visiem. Neviens nezina, kāds ir Dieva nolūks viņa audzināšanā, bet ikviens var būt drošs, ka uzticība mazās lietās ir liecība par derīgumu lielākai atbildībai. Katrs dzīves darbs atklāj raksturu, un vienīgi to, kas mazos pienākumos sevi pierāda kā “darbinieku, kam nav ko kaunēties” (2. Tim. 2:15), Dievs var pagodināt, aicinot augstākā kalpošanā.

Tas, kas domā, ka nav svarīgi, kā viņš izpilda mazos uzdevumus, līdz ar to apliecina savu nederību godājamākam stāvoklim. Viņš gan var iedomāties, ka ir pilnīgi spējīgs uzņemties svarīgākus pienākumus, bet Dievs skatās daudz dziļāk. [219] Pēc pārbaudes pret viņa vārdu var tikt ierakstīts spriedums: “Tu esi svaru kausā svērts un atrasts par vieglu.” Viņa neuzticība atsaucas uz viņu pašu. Tam nav izkoptu žēlastības spēju, spēka un rakstura stingrības, kas viss iegūstams ar nedalītu nodošanos.

Daudzi, kuri nav tieši saistīti reliģiskā darbā, domā, ka viņu dzīve ir nevērtīga un ka tie neko nedara Dieva valstības uzcelšanai. Ja tie varētu uzņemties kādu lielu darbu, ak, cik labprāt tie to darītu! Bet, tā kā tie var pildīt tikai sīkus pienākumus, tad to uzskata kā attaisnojumu, lai nedarītu neko. Te viņi maldās. Cilvēks var aktīvi kalpot Dievam, veicot savus ikdienas darbus – cērtot kokus, strādājot dārzā vai arot tīrumu. Māte, audzinot savus bērnus Kristum, tikpat patiesi kalpo Kungam kā sludinātājs uz paaugstinājuma.

Daudzi ilgojas pēc īpašām spējām, lai varētu veikt brīnišķus darbus, bet savus tiešos pienākumus, kas dzīvi tik tiešām padarītu jauku, tie atstāj neievērotus. Tādiem jāuzņemas tās saistības, kas tiem ir vistuvāk. Sekmes ne tik daudz nosaka talanti kā labprātīga piespiešanās un centība. Ne spoža apdāvinātība mūs dara spējīgus veikt Dievam pieņemamu kalpošanu, bet apzinīga ikdienas pienākumu izpilde, apmierināts gars un neliekuļota, godīga interese par citu labklājību. Vienkāršā dzīvesveidā slēpjas patiess lielums. Dieva skatījumā ir skaisti visparastākie uzdevumi, ja tie tiek mīlestībā uzticīgi izpildīti.

Kad Elija, dievišķi nozīmēts meklēt savu pēcteci, nonāca uz lauka, kur Elīsa ara, viņš uz jaunā vīra pleciem uzmeta iesvētīšanas mēteli. [220] Bada laikā Safata ģimene bija iepazinusies ar Elijas darbu un uzdevumu, un tagad Dieva Gars iespaidoja Elīsas sirdi un viņš saprata pravieša rīcības nozīmi. Tā viņam bija zīme, ka Dievs to aicina par Elijas darba turpinātāju.

“Viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: “Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev.” Un tas tam sacīja: “Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!” (1. Ķēn. 19:20,21) Tas nebija noraidījums, bet ticības pārbaude. Elīsam vajadzēja izšķirties atteikties vai pieņemt šo aicinājumu. Ja viņš kāroja pieķerties savam namam un tā priekšrocībām, tad varēja tur palikt. Bet Elīsa saprata aicinājuma nozīmi. Viņš zināja, ka to piedāvā Dievs, un tāpēc nevilcinājās paklausīt. Nekādu pasaules ieguvumu dēļ Elīsa nebija ar mieru atteikties no iespējas kļūt par Kunga vēstnesi vai upurēt priekšrocību sabiedroties ar Dieva kalpu. Viņš ”griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam”. (1. Ķēn. 19:21) Elīsa nevilcinoties pameta mājas, kur vienmēr bija baudījis tuvinieku mīlestību, lai pavadītu pravieti tā nedrošajā, mainīgajā dzīvē.

Ja Elīsa būtu Elijam jautājis, kas to sagaida vai kāds būs viņa uzdevums, tad būtu saņēmis atbildi: Dievs to zina, Viņš tev to atklās. Ja tu gaidīsi uz Kungu, tad Viņš atbildēs uz ikvienu jautājumu. Tu vari nākt man līdzi, ja esi pārliecināts, ka Dievs tevi aicinājis. [221] Ņem vērā, ka aiz manis stāv Dievs un tā ir Viņa balss, ko tu dzirdi. Ja tu visu citu vari uzskatīt par neko, lai mantotu Dieva labvēlību, tad nāc.

Līdzīgs aicinājums izskanēja Kristus atbildē jaunajam virsniekam, kurš Viņam jautāja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” (Mat. 19:16,21,22)

Elīsa pieņēma aicinājumu darbā, neatskatīdamies uz ērtībām un visu to patīkamo, ko atstāja. Jaunais virsnieks, dzirdēdams Kunga vārdus, “aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas”. (Mat. 19:22) Viņš nevēlējās uzupurēties. Mīlestība uz īpašumiem viņā bija lielāka par mīlestību pret Dievu. Atsakoties visu atstāt Kristus dēļ, viņš parādīja, ka ir necienīgs strādāt kopā ar Meistaru.

Aicinājums nolikt visu uz Dieva darba altāra nāk katram. No visiem gan neprasa Elīsam līdzīgu kalpošanu, ne arī visi tiek skubināti pārdot to, kas mums pieder, bet Dievs vēlas, lai mēs savā dzīvē pirmo vietu ierādām kalpošanai Viņam, lai neviena diena nepaietu, ka mēs nebūtu kaut ko darījuši Kunga darba uzplaukumam virs zemes. Viņš negaida no visiem vienādu kalpošanu. Viens var tikt aicināts darboties par misionāru ārzemēs, no otra var tikt prasīti līdzekļi evaņģelizācijas pasākumu atbalstīšanai. Dievs pieņem katra uzupurēšanos. Ir nepieciešama visas dzīves un tās interešu svētošana. Tie, kas tā nodosies Kungam, sadzirdēs Debesu aicinājumu un tam paklausīs.

[222] Ikvienam, kas kļuvis par Viņa žēlastības dalībnieku, Kungs norāda darbu citu labā. Mums katram atsevišķi jāstāv un jāsaka: “Še es esmu, sūti mani.” Vienalga, vai cilvēks ir Dieva Vārda sludinātājs vai ārsts, vai viņš ir tirgotājs vai lauksaimnieks, mehāniķis vai arī strādā kādā citā darbā, tam ir sava atbildība. Viņam ir uzdevums atklāt citiem glābjošo Evaņģēliju. Katram pasākumam, kurā tas piedalās, jākalpo par līdzekli šim vienīgajam mērķim.

Sākumā no Elīsas neprasīja lielus darbus; viņu sagatavoja parastu pienākumu izpildē. Par viņu teikts, ka tas lēja ūdeni uz sava meistara Elijas rokām. Viņš labprāt veica katru uzdevumu, ko Kungs norādīja, un ik solī mācījās izturēties pazemīgi un kalpot. Kā pravieša personīgais pavadonis viņš turpināja palikt uzticīgs mazās lietās, ik dienas stiprinot apņemšanos veltīt sevi Dieva paredzētajai misijai.

Pēc Elīsas piebiedrošanās Elijam viņa dzīve neritēja bez kārdinājumiem. Grūtību bija pārpārim, bet ikkatrā gadījumā viņš paļāvās uz Dievu. Viņu kārdināja atcerēties mājas, kuras tas bija atstājis, bet viņš šīs domas noraidīja. Pielicis roku citam arklam, viņš apņēmās atpakaļ negriezties un pārbaudījumos un grūtībās pierādīja patiesu uzticību.

Evaņģēlija izplatīšanas darbs nozīmē daudz vairāk nekā tikai Vārda pasludināšanu. Tas nozīmē audzināt jauniešus tā, kā Elija audzināja Elīsu, ņemot tos no viņu parastajiem pienākumiem un uzticot tiem atbildības Dieva darbā – sākumā mazākas un vēlāk, kad tie jau ieguvuši spēku un piedzīvojumus, lielākas. Šajā darbā jau ir iesaistījušies ticības un lūgšanu vīri, kuri var sacīt: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un ko mūsu rokas ir [223] aptaustījušas, dzīvības vārdu; (..) ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums.” (1. Jāņa 1:1,3) Jauniem nepiedzīvojušiem darbiniekiem jāvingrinās pildīt tiešos pienākumus, strādājot kopā ar šiem pieredzējušajiem Dieva kalpiem. Tādā veidā tie iemācīsies nest nastas.

Tie, kas uzņemas sagatavot jaunus darbiniekus, pilda cildenu uzdevumu, kurā pats Kungs ir viņu līdzstrādnieks. Un jaunajiem, darbā svaidītajiem strādniekiem jācenšas izlietot visas iespējamās priekšrocības, ko sniedz nopietnu, dievbijīgu Kunga kalpu tiešais tuvums. Dievs tos ir pagodinājis, izredzēdams savam darbam un noliekot vietā, kur tie var vislabāk sagatavoties doto pienākumu veikšanai, tāpēc tiem vajadzētu būt pazemīgiem, uzticīgiem, paklausīgiem un labprātīgiem uzupurēties. Pakļaujoties Dieva audzināšanai, izpildot Viņa norādījumus un par padomdevējiem izvēloties Viņa kalpus, tie kļūs taisnīgi, nelokāmi, augstu principu vīri, kam Kungs varēs uzticēt atbildīgus uzdevumus.

Kad Evaņģēliju pasludinās tā skaidrībā, tad tiks aicināti vīri no arkla un no parastas komerciālas nodarbošanās, kas lielā mērā aizņēma viņu prātu, lai sagatavotos savienībā ar piedzīvojušiem darbiniekiem. Iemācījušies ietekmīgi strādāt, tie patiesību spēs pasludināt ar spēku. Visbrīnišķīgākajā dievišķā aizgādībā grūtību kalni tiks nocelti un iemesti jūrā. Vēsti, kas zemes iedzīvotājiem nozīmē tik daudz, [224] ļaudis dzirdēs un sapratīs. Cilvēki uzzinās, kas ir patiesība. Darbs nemitīgi attīstīsies un ies uz priekšu, līdz visa zeme būs brīdināta, un tad nāks gals.

Pēc Kunga aicinājuma Elīsa dažus gadus strādāja kopā ar Eliju, un tādā veidā ik dienas pieauga jaunekļa derīgums darbam. Dievs Eliju bija izlietojis, lai izdeldētu briesmīgus ļaunumus. Elku kalpošanai, ko atbalstīja Ahabs un pagāniete Izebele un kas tautu bija ievedusi maldos, tika dots izšķirošs trieciens. Baala pravieši bija iznīcināti. Visa Israēla tauta bija dziļi satraukta, un daudzi atgriezās, lai kalpotu Dievam. Kā Elijas pēctecim, Elīsam pacietīgi un ar labi apdomātām pamācībām vajadzēja vadīt Israēlu uz priekšu pa drošiem ceļiem. Sadarbība ar Eliju, kas pēc Mozus bija lielākais pravietis, sagatavoja viņu pienākumiem, ko drīz vien tam nācās uzņemties vienam pašam.

Šajos kopīgās sadarbības gados Elija laiku pa laikam tika aicināts stingri norāt atsevišķus skandalozus ļaunumus. Kad nekrietnais Ahabs piesavinājās Nabota vīnadārzu, tad tā bija Elijas balss, kas viņam un tā namam izteica drausmīgo spriedumu. Un kad Ahasja pēc sava tēva Ahaba nāves novērsās no dzīvā Dieva, lai meklētu Baal-Zebubu, Ekronas dievu, tad atkal pret to dedzīgi protestēja tieši Elijas balss.

Israēla atkāpšanās laikā Samuēla dibinātās praviešu skolas bija izjukušas. Elija tās atkal atjaunoja un gādāja, lai jauni ļaudis apgūtu izglītību, kas tos darītu spējīgus paaugstināt un godāt bauslību. Trīs no šīm skolām – Gilgalā, Bētelē un Jērikā – ir minētas Bībeles ziņojumos. Tieši pirms Elijas uzņemšanas Debesīs viņš ar Elīsu kopīgi apmeklēja šos audzināšanas centrus. [225] Apciemojuma laikā Dieva pravietis atkārtoja agrāk dotās pamācības. Jo sevišķi viņš norādīja uz augsto priekšrocību uzturēt sadraudzību ar Debesu Dievu. Viņš arī uzsvēra, cik svarīgi visā audzināšanā un izglītības iegūšanā ievērot vienkāršību. Vienīgi tā var izveidot Debesīm derīgu raksturu un iziet, lai strādātu kopā ar Kungu.

Elija no sirds priecājās, vērojot visu, kas bija sasniegts ar šo skolu palīdzību. Reformas darbs vēl nebija pabeigts, bet visā valstī varēja redzēt piepildāmies Kunga vārdus: “Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā (..).” (1. Ķēn. 19:18)

Pavadot pravieti no skolas uz skolu, no jauna tika pārbaudīta Elīsas ticība un apņēmība. Gilgalā, pēc tam Bētelē un arī Jērikā pravietis to uzaicināja vairs tālāk neiet. “Lūdzu, paliec šeit, jo tas Kungs mani ir sūtījis uz Bēteli,” sacīja Elija. Jau savā iepriekšējā darbā, vadot arklu, Elīsa bija mācījies izturību, un arī tagad, reiz rokas pie cita pienākumu arkla pielicis, tas nepieļāva novirzīšanos no mērķa. Viņš vienmēr gribēja būt kopā ar savu meistaru, lai, cik vien iespējams, labāk sagatavotos kalpošanai. Elijam pašam nezinot, viņa mācekļiem praviešu skolās un jo sevišķi Elīsam tika atklāts, ka viņu no tiem atņems, tāpēc Dieva vīra pārbaudītais kalps pastāvīgi turējās pie viņa. [226] Uz katru aicinājumu griezties atpakaļ, skanēja atbilde: “Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!”

“Tā tie abi gāja tālāk. (..) un tie abi stāvēja pie Jordānas. Tad Elija ņēma savu apmetni, satina to un sita ar to ūdeni, un ūdens pašķīrās uz abām pusēm, tā ka viņi abi pa sausu zemi izgāja cauri. Kad viņi bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja Elīsam: “Lūdz, ko man būs tev darīt, iekams es tieku paņemts projām no tevis!”

Elīsa nelūdza pasaules godu vai augstu vietu starp šīs zemes lielajiem vīriem. Viņš ļoti ilgojās vēl vairāk saņemt Svēto Garu, ko Dievs tik bagātīgi bija devis Elijam, vīram, kuru pagodinās ar pārvēršanu. [227] Viņš saprata, ka vienīgi Gars, kas vadīja Eliju, spēj to darīt derīgu uzdevuma izpildei Israēlā, uz kuru Dievs to bija aicinājis; tāpēc viņš griezās pie pravieša ar vārdiem: “Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!”

Atbildot uz šo lūgumu, Elija sacīja: “Tu esi lūdzis grūti izpildāmu lietu; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tikšu aizrauts, tad lai tev tā notiek, bet, ja ne, tad tas nenotiks. Un, kamēr viņi iedami tā sarunājās, redzi, piepeši nāca ugunīgi rati un ugunīgi zirgi, kas tos abus vienu no otra atšķīra. Tā Elija vētrā aizbrauca uz Debesīm.” (2. Ķēn. 2:2-11)

Elija ir kā prototips svētajiem, kas dzīvos virs zemes Jēzus Kristus otrās atnākšanas laikā un tiks “pārvērsti piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot” (1. Kor. 15:51,52), un nepiedzīvos nāvi. Kā šo cilvēku pārstāvim, kas tādā veidā tiks pārvērsti, Elijam, tuvojoties Kristus zemes kalpošanas noslēgumam, tika atļauts stāvēt līdz ar Mozu blakus Pestītājam uz Apskaidrošanas kalna. Šajos pagodinātajos vīros mācekļi varēja skatīt miniatūrā pārstāvētu visu atpestīto valstību. Tie redzēja Jēzu Debesu gaismas apģērbā un dzirdēja “no padebeša balsi” (Lūk. 9:35), kas Viņu atzina par Dieva Dēlu. Tie redzēja Mozu, kas pārstāvēja ļaudis, kuri otrās adventes laikā tiks uzmodināti no nāves. Un tur stāvēja arī Elija kā prototips tiem, kas pasaules vēstures noslēgumā kļūs pārvērsti no mirstības nemirstībā un tiks pārcelti debesīs, nāvi nebaudījuši.

[228] Tuksnesī, vientulības un mazdūšības brīžos Elija bija sacījis, ka viņam pietiek dzīvot, un vēlējās mirt. Bet Kungs savā žēlastībā Elijas lūgumu neizpildīja. Viņam vēl bija jāpadara liels darbs. Un, kad šis darbs tika paveikts, tam nebija jāpazūd bezcerībā un vientulībā. To gaidīja nevis noiešana kapā, bet pacelšanās kopā ar Debesu eņģeļiem Dieva godības klātbūtnē.

“Kad Elīsa to redzēja, tad viņš skaļi kliedza: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!” Un kad viņš to vairs neredzēja, tad viņš sagrāba savas drēbes un saplēsa tās divos gabalos. Un viņš pacēla Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, griezās atpakaļ un nostājās Jordānas malā. Un viņš ņēma Elijas apmetni, kas tam bija nokritis, un sita ūdeni un sacīja: “Kur ir tas Kungs, Elijas Dievs?” Un viņš sita ūdeni, un tas pašķīrās uz abām pusēm, un Elīsa pārgāja pāri. Kad praviešu mācekļi, kas bija Jērikā, viņu iztālēm ieraudzīja, tad tie sacīja: “Elijas gars dus uz Elīsas.” Un viņi devās tam pretī un noliecās viņa priekšā līdz zemei.” (2. Ķēn. 2:12-15)

Ja Kungs savā aizgādībā redz par labu no sava darba atsaukt vīrus, kuriem agrāk devis gudrību, tad Viņš palīdz un stiprina to sekotājus, ja tikai tie Viņu lūdz pēc palīdzības un staigā Viņa ceļos. Mācoties no priekšteču piedzīvojumiem un kļūdām, tie var kļūt pat vēl gudrāki.

No tā brīža Elīsa stāvēja Elijas vietā. Palicis uzticīgs mazumā, viņš spēja būt uzticīgs arī lielumā.

18. Ūdeņu atveseļošana

[229] Sentēvu laikā Jordānas ieleja bija “bagāta ar ūdeni, it kā Kunga dārzs”. Šo skaisto zemieni sev par mājvietu izvēlējās Lats un “cēla savas teltis līdz Sodomai”. (1. Moz. 13:10,12) Laikā, kad izpostīja līdzenuma pilsētas, arī apkārtējais apvidus kļuva neauglīgs un daļēji saplūda kopā ar Jūdas tuksnesi.

Tomēr plašs apgabals no jaukās ielejas saglabājās, lai ar dzīvinošiem avotiem un straumēm iepriecinātu cilvēku sirdi. Šajā teritorijā, kas bija bagāta ar labības laukiem, ar dateļu palmu mežiem un citiem augļu kokiem, pēc Jordānas pāriešanas apmetās Israēla pulki un pirmo reizi baudīja Apsolītās zemes augļus. Viņu priekšā atradās Jērikas mūri, pagānu cietoksnis un Aštartes pielūgšanas centrs, kas pārstāvēja vienu no visļaunākajiem un vispazemojošākajiem kānaāniešu elku kalpošanas veidiem. Drīz pilsētas mūri tika sagrauti un tās iedzīvotāji iznīcināti. [230] Jērikas krišanas laikā visa Israēla klātbūtnē atskanēja svinīgs paziņojums: “Nolādēts lai ir tas vīrs tā Kunga priekšā, kas uzcels un atjaunos šo pilsētu Jēriku. Pamatus lai viņš tai liek par sava pirmdzimtā un vārtus lai ieceļ par sava jaunākā dēla dzīvību.” (Joz. 6:26)

Pagāja pieci gadsimti. Vieta joprojām bija pamesta, Dieva nolādēta. Arī ūdens straumes un avoti, kas to darīja tik vēlamu apdzīvošanai, cieta no lāsta. Bet Ahaba atkrišanas laikā, kad Izebeles ietekmē atjaunoja Aštartes kultu, par jaunu uzcēla arī tā seno centru – Jērikas pilsētu. Tomēr cēlāji par to samaksāja briesmīgu cenu. “Hiēls no Bēteles uzcēla Jēriku. Tās pamatu likšana prasīja viņa pirmdzimtā Abirāma dzīvību, bet viņa jaunākais dēls Segubs dabūja galu, kad tika iecelti jaunās pilsētas vārti, kā tā Kunga vārds caur Jozuu, Nuna dēlu, bija runājis.” (1. Ķēn. 16:34)

Netālu no Jērikas, auglīga meža vidū atradās viena no praviešu skolām, un, pēc Elijas pacelšanas Debesīs tagad turp devās Elīsa. Viņam tur uzturoties, pie pravieša atnāca pilsētas iedzīvotāji un teica: “Redzi, šī pilsēta ir gan labi apdzīvojama, kā mans kungs pats to redz, bet ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga.” Avots, kas agrāk bija bijis tīrs un atspirdzinošs, kas bagātīgi sniedza ūdeni pilsētai un tās apkārtnei, tagad bija lietošanai nederīgs.

Atbildot Jērikas vīru lūgumam, Elīsa sacīja: “Atnesiet man jaunu bļodu un ielieciet tanī sāli. Kad tie viņam to atnesa, tad viņš gāja ārā no pilsētas pie ūdens avota un tur iemeta sāli, un sacīja: “Tā saka tas Kungs: Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!” (2. Ķēn. 2:19-21) [231]

Jērikas ūdeņu atveseļošana nenotika cilvēka gudrībā, bet pateicoties Dieva brīnumdarbam. Pilsētas atjaunotāji nebija Debesu Dieva labvēlības cienīgi, tomēr Tas, kurš “liek saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem”(Mat. 5:45), redzēja, ka šajā gadījumā, apliecinot līdzjūtību, Viņš var atklāt savu labprātību Israēlu dziedināt no garīgās slimības.

Atjaunošana bija paliekoša; “ūdens kļuva veselīgs līdz šai dienai, kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši”. (2. Ķēn. 2:22) No gadsimta gadsimtā no turienes plūda ūdeņi, pārvērsdami šo ielejas daļu par brīnišķu oāzi.

No stāsta par ūdeņu atveseļošanu var smelt daudz garīgu mācību. Jaunā bļoda, sāls, avots – tam visam ir liela simboliska nozīme.

Iemetot sāli rūgtajā ūdenī, Elīsa sniedza to pašu garīgo mācību, par ko Jēzus runāja gadsimtus vēlāk ar saviem mācekļiem, teikdams: “Jūs esat zemes sāls!” (Mat. 5:13) Sajaucoties ar avota neveselīgajiem ūdeņiem, sāls tos darīja tīrus un ienesa dzīvību un svētību, kur agrāk bija sērgas un nāve. Salīdzinot savus bērnus ar sāli, Dievs māca, ka Viņš grib, lai tie, saņēmuši Viņa žēlastību, piedalītos citu cilvēku glābšanā. Izredzot virs zemes vienu tautu, Dievam bija nodoms ne tikai tās pārstāvjus pieņemt par dēliem un meitām, bet gan lai ar viņu starpniecību [232] piedošanas svētības tiktu nodrošinātas visai pasaulei. Arī aicinot Ābrahāmu, Kungs nevēlējās tikai to piesaistīt sev kā īpašu draugu, bet gan, lai tas liecinātu par sevišķajām priekšrocībām, ko Dievs ilgojās sagādāt visām tautām.

Pasaulei nepieciešami pierādījumi par patiesu kristietību. Sabiedrības sirdi ir skārusi grēka inde. Pilsētas un ciemi ir iestiguši grēka purvā un morāli pagrimuši. Zemi piepilda ciešanas, slimības un noziegumi. Gan tuvumā, gan tālumā sastopamas dvēseles, kas cieš trūkumu un postu, ko nomāc vainas apziņa un kas pazūd tāpēc, ka trūkst glābjošas ietekmes. Patiesības Evaņģēlijs tiem gan tiek sludināts, tomēr tie aiziet bojā, jo to piemērs, kuriem vajadzēja būt par smaržu uz dzīvību, ir smarža uz nāvi. Viņu dvēseles pārņem rūgtums, tāpēc ka avoti ir saindēti, lai gan tiem vajadzēja būt ūdens akām, kas verd uz mūžīgu dzīvību.

Sālij jāsajaucas ar vielu, kurai to pievieno. Tai jāsavienojas, jāuzsūcas, lai varētu pasargāt no bojāšanās. Tā, pateicoties personīgiem kontaktiem un sabiedriskumam, ļaudis tiek aizsniegti ar Evaņģēlija atjaunojošo spēku. Cilvēki nav glābjami masveidīgi, bet kā atsevišķas personas. Personīgam iespaidam ir spēks. Tam jāsadarbojas ar Kristus iespaidu, paaugstinot to, ko Kristus paaugstina, mācot pareizos principus un aizkavējot pasaules demoralizēšanos. Tam jāizplata žēlastība un laipnība, ko vienīgi Kristus var sniegt. Ar nevainojama piemēra spēku, kas savienots ar nopietnu ticību un mīlestību, ir jāpaceļ un jāizdaiļo citu dzīve un raksturs.

Par līdz šim netīro, sagānīto Jērikas avotu Kungs paziņoja: “Es šim ūdenim tagad esmu atņēmis tā ļaunumu; no tā vairs necelsies nedz nāve, nedz neauglība!” [233] Sagandētā straume attēlo dvēseli, kas šķirta no Dieva. Grēks ne tikai pārtrauc attiecības ar Kungu, bet iznīcina cilvēkā gan vēlēšanos, gan spējas Viņu atzīt. Grēks sagrauj visu cilvēka organismu, – samaitā prātu un iztēli un pazemo visu dvēseli. Ja Dieva pārveidojošais spēks nav pārvērtis raksturu, tad valda vispārējs trūkums pēc tīras reliģijas un sirds svētuma. Dvēsele ir vāja, un morālā spēka nepietiekamības dēļ tā netiek līdz uzvarai, bet paliek aptraipīta un pagrimusi.

Kad sirds tiek šķīstīta – viss pārmainās, un rakstura pārveidošanās liecina pasaulei par Kristus klātesamību. Dieva Gars dvēselē veido jaunu dzīvi, darot domas un vēlmes paklausīgas Kristus prātam, līdz beidzot iekšējais cilvēks ir atjaunots Dieva līdzībā. Tā vājas un maldīgas cilvēciskās būtnes kļūst par lieciniekiem pasaulei, ka žēlastības dziedinošais spēks kļūdaino raksturu var pārvērst vienmērīgi attīstītā un panākumiem pārbagātā pilnībā.

Sirds, kas uzņem Dieva Vārdu, nav dīķis, kas izžūst; tā nav kā sadauzīts trauks, kas zaudē savu vērtīgo saturu. Tāda sirds līdzinās kalnu strautam, ko apgādā neizsīkstoši avoti, kuru vēsais dzirkstošais ūdens izlejas no viena klints akmens uz nākamo, atspirdzinot nogurušos, slāpstošos un bēdīgos. Tā līdzinās pastāvīgi plūstošai straumei, kas savā gaitā uz priekšu arvien paplašinās un padziļinās, līdz tās dzīvību dodošie ūdeņi pārplūdina visu zemi. Tā veido straumi, kas savā ceļā it kā dzied, atstājot aiz sevis svaigumu un auglību. [234] Tās krastos zaļo zāle, koki ir bagāti augļiem, un pārpilnībā zied puķes. Kad vasarā saules tveicē zeme it kā novīst un paliek brūna, tad tur, kur plūst šī straume, redzama koši zaļa līnija.

Tieši tā ir ar patiesu Dieva bērnu. Kristus reliģija parādās kā atjaunojošs, caurstrāvojošs spēks, kā dzīva, darbīga, garīga enerģija. Ja sirds atveras patiesības debešķīgajam iespaidam un mīlestībai, tad šie principi veido straumes pat tuksnesī, radot sausuma un neauglības vietā augļu pārpilnību.

Ja tie, kurus šķīstījusi un svētojusi Bībeles patiesības atzīšana, sirsnīgi nododas dvēseļu glābšanas darbam, tad viņi tik tiešām kļūst par dzīvības smaržu uz dzīvību. Ik dienas dzerot no žēlastības un atzīšanas neizsīkstošā avota, tie piedzīvo, ka viņu pašu sirdi pilda Meistara pāri plūstošais gars un to nesavtīgā kalpošana daudzu citu cilvēku miesai, prātam un garam nes bagātas svētības. Nogurušie atspirgst, slimie atgūst veselību un grēku nomāktie – atvieglojumu. Tālās zemēs atskan pateicība no to lūpām, kuru sirds no kalpošanas grēkam tagad pievērsusies taisnībai.

“Dodiet, tad jums taps dots!” (Lūk. 6:38) Dieva Vārds ir “kā dārza avots, dzīvo ūdeņu izteka, un kā strauti, kuri plūst no Libanona kalniem”. (Augstā dz. 4:15)

19. Miera pravietis

[235] Pravieša Elīsas pienākumi zināmā mērā ļoti atšķīrās no Elijas darba. Elijam tika uzticētas soda un tiesas vēstis; viņa balsij bija jāskan bezbailīgos pārmetumos, aicinot ķēniņu un tautu atgriezties no to ļaunajiem ceļiem. Elīsam bija daudz mierīgāka misija; viņam bija jāattīsta un jānostiprina Elijas iesāktais darbs un jāmāca ļaudīm Kunga ceļš. Inspirācija to attēlo tuvās personīgās attiecībās ar ļaudīm, vienmēr praviešu bērnu apņemtu, ar saviem brīnumdarbiem un kalpošanu sagādājot dziedināšanu un prieku.

Elīsa bija maigs un laipns vīrs, bet spēja būt arī visai stingrs, ko atklāj viņa rīcība ceļā uz Bēteli, kad to izsmēja no pilsētas iznākušie bezdievīgie jaunieši. Dzirdējuši par Elijas pacelšanos Debesīs, tie par šo svinīgo notikumu zobojās un smējās, sakot uz pravieti Elīsu: “Nāc augšā, plikgalvi! Nāc augšā, plikgalvi!” [236] Atskanot šiem zaimojošiem vārdiem, Elīsa apgriezās un, Visvarenā iedvesmots, izsauca pār tiem lāstu. Sekojošā šausmīgā sodība bija no Dieva. “Tad divi lāči iznāca no meža, un tie saplosīja no tiem četrdesmit divus zēnus.” (2. Ķēn. 2:23,24)

Ja Elīsa šo zaimošanu būtu atstājis neievērotu, tad pūlis to turpinātu izsmiet un nicināt un viņa misija pamācīt un glābt tautu laikmetā, kad tā atradās lielās briesmās, būtu cietusi neveiksmi. Ar šo vienreizējo, ārkārtīgi stingro rīcību pietika, lai to cienītu visā viņa dzīves laikā. Piecdesmit gadus viņš izgāja un iegāja pa Bēteles vārtiem un pārstaigāja zemi šurpu un turpu, no pilsētas uz pilsētu, satiekoties ar dīku, rupju, palaidnīgu jauniešu pūļiem, bet neviens to vairs neizsmēja un nenicināja viņa kā Visaugstākā pravieša spējas.

Arī laipnībai ir sava robeža. Autoritāte jāuztur ar noteiktu stingrību, citādi daudzi izturēsies ar izsmieklu un necieņu. Tā sauktais maigums, pierunāšana un iecietība, ar kādu vecāki un audzinātāji izturas pret jaunatni, ir viens no lielākajiem tai sagādātajiem ļaunumiem. Katrā ģimenē nepieciešama stingrība, kārtība un noteiktas prasības.

Godbijība, kuras tik ļoti pietrūka jauniešiem, kas izsmēja Elīsu, ir īpašība, kura rūpīgi jākopj. Katrs bērns jāmāca, lai tas parāda patiesu godbijību Dievam. Viņa Vārdu nekad nedrīkstētu izteikt vieglprātīgi vai neapdomīgi. Pieminot šo Vārdu, eņģeļi aizklāj savas sejas. Ak, ar cik daudz lielāku godbijību tad mums, grēkā kritušajiem, būtu jāizrunā Viņa Vārds!

[237] Godbijība un cieņa pienākas arī Dieva pārstāvjiem – sludinātājiem, skolotājiem un vecākiem, kas ir aicināti runāt un darboties Viņa vietā. Ar tiem parādīto cieņu tiek pagodināts Dievs.

Arī laipnība ir Gara augļa īpašība, kas visiem jāizkopj. Tai ir spējas mīkstināt raksturu, kas citādi veidotos ciets un rupjš. Kas sevi sauc par Kristus sekotājiem un tajā pašā laikā ir rupji, nelaipni un nepieklājīgi, tie nav mācījušies no Jēzus. Ja arī nav iemesla šaubīties par viņu godīgumu un taisnīgumu, tad godīgums un taisnīgums tomēr neattaisno laipnības un pieklājības trūkumu.

Laipnais gars, kas Elīsu darīja spējīgu atstāt spēcīgu iespaidu uz daudziem israēliešiem, atklājas stāstījumā par viņa draudzību ar kādu ģimeni Sunemā. Viņam ceļojot pa valsti, “kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi. Un tā sacīja savam vīram: “Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas. Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie mums atnākušam būtu, kur ieiet.”” (2. Ķēn. 4:8-10) Pateicīgs par šo kluso miera vietu, Elīsa tur bieži iegriezās. Šīs sievietes laipnība nepalika bez Dieva ievērības. Viņai nebija bērnu, un tagad Kungs atalgoja tās viesmīlību, dāvājot tai dēlu.

Pagāja vairāki gadi. Bērns bija pietiekoši izaudzis, lai uzturētos tīrumā kopā ar pļāvējiem. Kādu dienu tas cieta no pārāk lielā karstuma [238] un “piepeši sāka vaimanāt un sacīja savam tēvam: “Mana galva, mana galva!” Bet tas pavēlēja savam kalpam: “Aiznes to pie viņa mātes!” Kad tas to paņēma uz rokām un nonesa pie viņa mātes, tad viņš līdz pusdienai nosēdēja viņas klēpī un tad nomira. Un tā uzgāja augšā un noguldīja viņu Dieva vīra gultā, un aizslēdza durvis un izgāja ārā.”

Savās bēdās sunamiete nolēma meklēt palīdzību pie Elīsas. Pravietis tad atradās pie Karmela kalna, un sieviete, kalpa pavadīta, nekavējoties devās ceļā. “Un notika, kad Dieva vīrs viņu ieraudzīja no tālienes, tad viņš sacīja savam puisim Gehazim: “Redzi, tur ir mūsu sunamiete! Lūdzu, tagad steidzies viņai pretī un jautā viņai, vai viņai pašai, viņas vīram un viņas dēlam klājas labi.” Kalps paklausīja pavēlei, bet satriektā māte savu bēdu iemeslu neatklāja, kamēr nebija sasniegusi Elīsu. Dzirdējis par viņas zaudējumu, pravietis pavēlēja Gehazim: “Apjoz savus gurnus un ņem manu zizli savā rokā, un dodies ceļā! Ja tu kādu sastopi, tad nesveicini to, un, ja tevi kāds sveicinās, tad neatbildi tam, un noliec manu zizli uz zēna sejas.”

Bet māte nepalika mierā, līdz Elīsa pats gāja kopā ar viņu. “Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu!” Tad viņš cēlās un devās tai līdzi. Bet pa to laiku Gehazis bija steidzies viņiem pa priekšu, un nogājis tas uzlika zizli uz zēna sejas, bet tur nebija nedz skaņas, nedz kādas dzīvības zīmes. Tad viņš griezās atpakaļ pretī savam kungam un tam paziņoja, ka zēns nav uzmodies.”

[239] Kad viņi sasniedza namu, Elīsa iegāja istabā, kur gulēja mirušais bērns, “aizslēdza durvis, un pielūdza to Kungu. Un viņš uzkāpa un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm, un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurpu turpu, un atkal uzkāpa, un pārliecās pār viņu. Tad bērns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis.”

Pasaucis Gehazi, Elīsa pavēlēja atsaukt bērna māti. “Un tas to atsauca, un kad tā iegāja pie viņa, tad viņš sacīja: “Saņem savu dēlu!” Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.”

Tā tika atalgota šīs sievietes ticība. Lielais dzīvības Devējs Kristus tai no jauna atgrieza viņas dēlu. Līdzīgā kārtā tiks atalgoti uzticīgie, kad, Viņam atnākot, nāve zaudēs savu dzeloni un pār kapu būs gūta uzvara. Tad Viņš saviem kalpiem atdos bērnus, kurus tiem atņēmusi nāve. “Tā saka tas Kungs: “Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm, tā saka tas Kungs, patiesi tie pārnāks no ienaidnieku zemes! Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība, tā saka tas Kungs, jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās!” (Jer. 31:15-17)

Skumjās par mirušajiem Jēzus mūs mierina, sniedzot nezūdošas cerības vēsti: “Es tos atpestīšu no kapa varas; Es tos atsvabināšu no nāves. Nāve, es būšu tavs mēris! Kaps, es būšu tavs posts!” (Hoz. 13:14, pēc angļu tulk.) “Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (Atkl. 1:18) “Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši. Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr.” (1. Tes. 4:16,17)

Līdzīgi cilvēces Pestītājam, kuram Elīsa bija kā prototips, viņš savā kalpošanā pie cilvēkiem mācīšanu savienoja ar dziedināšanu. Visā garajā un iespaidīgajā darbības laikā Elīsa uzticīgi un nenogurstoši cēla un veicināja svarīgo praviešu skolu audzināšanas darbu. Dievišķā aizgādībā viņa pamācības, ko tas sniedza nopietnām jaunu cilvēku grupām, apstiprināja dziļš Svētā Gara iespaids, un laiku pa laikam to apliecināja arī citi neapšaubāmi pierādījumi par viņa kā Jehovas kalpa autoritāti.

Tāds, piemēram, ir gadījums, kad viņš, apmeklējot Gilgalā nodibināto skolu, padarīja veselīgu saindēto ēdienu. “Tanī zemē bija bads. Kad praviešu mācekļi bija apmetušies pie viņa, tad viņš sacīja savam puisim: “Uzliec lielo katlu uz uguns un vāri ēdienu praviešu mācekļiem!” Tad viens no viņiem izgāja laukā, lai salasītu saknītes; tas atrada meža gurķu stīgas, un no tām viņš salasīja pilnu klēpi meža gurķu; un viņš tos atnesa mājā un iegrieza ēdienu katlā, jo viņš tos nepazina. [241] Un, kad tie ielēja vīriem, lai ēstu, un kad viņi baudīja ēdienu, tad vīri sāka kliegt un sauca: “Nāve ir katlā, Dieva vīrs!” Un tie nevarēja to ēst. Bet viņš sacīja: “Atnesiet miltus!” Un viņš tos iebēra katlā, un tad sacīja: “Iesmel ļaudīm, lai tie ēd!” Un vairs nekā nelaba nebija katlā.” (2. Ķēn. 4:38-42)

Tāpat Gilgalā, kad zemē vēl turpinājās bads, Elīsa simts cilvēkus pabaroja ar dāvanām, ko viņam atnesa “vīrs no Baal-Šališas”, “pirmās ražas maizi, divdesmit miežu maizes un dažas briedušas vārpas savā maizes tarbā”. Ap viņu esošie ļaudis ļoti cieta no barības trūkuma. Saņēmis veltījumu, viņš teica savam kalpam: “Dod tiem ļaudīm, lai viņi ēd!” Bet viņa apkalpotājs iebilda: “Ko lai es ceļu priekšā simts tādiem vīriem?” Tomēr viņš pavēlēja: “Dod tiem ļaudīm, lai ēd! Jo tā saka tas Kungs: tie ēdīs, un vēl atliks!” Kad viņš tiem lika priekšā, tad tie paēda un viņiem palika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis.” (2. Ķēn. 4:42-44)

Ak, cik liela labvēlība no Kristus puses – ar sava vēstneša starpniecību veikt šādu brīnumdarbu vienīgi izsalkuma apmierināšanai! Kungs Jēzus arvien no jauna atkārtoti ir darbojies, lai apmierinātu cilvēku vajadzības, kaut gan ne vienmēr tik zīmīgā un jūtamā veidā. Ja vien mums būtu skaidrāka garīgā izpratne, tad mēs daudz vairāk atzītu Dieva līdzjūtību pret cilvēku bērniem.

Tā ir Dieva žēlastība, kas mazumu padara par visu apmierinošu daudzumu. Dieva roka var pavairot simtkārtīgi. No saviem krājumiem Viņš galdu spēj uzklāt pat tuksnesī. [242] Ar savas rokas pieskārienu Kungs trūcīgo pārtikas krājumu var pārvērst tā, ka pietiek visiem. Tieši tā Viņa spēks pavairoja maizi un vārpas praviešu bērnu rokās.

Tāda pati neticība, kādu parādīja senatnes pravieša biedri, atklājās arī dienās, kad Kristus kalpoja virs zemes un, lai paēdinātu ļaužu pulkus, izdarīja līdzīgu brīnumu. [243] Elīsas kalps sacīja: “Ko es došu simts vīriem?” Kad Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem dot ļaužu pulkam ēst, tie atbildēja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?” (Lūk. 9:13) Kas tas ir tik daudz ļaudīm?

Šī mācība dota Dieva bērniem visos laikos. Ja Kungs saka: dari to, tad lai cilvēks neapstājas un nejautā, cik šī pavēle ir saprātīga un kādas var būt sekas, ja darīs tā, kā Kungs pavēlējis. Cilvēka rokās līdzekļi vajadzības apmierināšanai var likties nepietiekoši, bet Kunga rokās tie izrādīsies vēl vairāk nekā pietiekoši. Sulainis “tiem lika priekšā, ka tie paēda, un viņiem palika vēl pāri, kā tā Kunga vārds bija apsolījis”.

Šodien Dieva draudzei ļoti vajadzīga pilnīgāka atzīšana par to, kādas ir Dieva attiecības pret tiem, kurus Viņš atpircis, dāvinādams savu Dēlu, un lielāka ticība Viņa darba pastāvīgai uz priekšu iešanai virs zemes. Lai neviens neizšķiež laiku, žēlojoties par saviem redzami trūcīgajiem līdzekļiem. Ārēji apstākļi var būt neapsološi, bet enerģija un paļaušanās uz Dievu līdzekļus pavairos. Dāvanu, ko Kungam pienesam, pateicoties un lūdzot Viņa svētību, Viņš pavairos tieši tāpat, kā pavairoja barību praviešu bērniem un nogurušajam ļaužu pulkam.

20. Naamans (2. Ķēn. 5. nod.)

[244] “Un Naamans bija Aramas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, un viņš bija liels vīrs sava kunga priekšā, un viņam bija laba slava, jo caur viņu tas Kungs bija devis Aramai uzvaru, un šis vīrs bija drošsirdīgs varonis, bet spitālīgs.”

Sīrijas ķēniņš Benhadads bija pārspējis Israēla karapulkus, kad kaujā gāja bojā Ahabs. Kopš tā laika sīrieši bija pastāvīgi uzbrukuši Israēla zemes robežām, un pēc kāda sirojuma tie sev līdzi bija aizveduši mazu meitenīti, kas savā gūstniecības zemē kļuva “Naamana sievas kalpone”. Būdama verdzene, tālu no savām mājām, šī mazā meitene tomēr darbojās kā Dieva lieciniece, neapzināti izpildīdama nodomu, kādēļ Dievs bija izredzējis Israēlu par savu tautu. Kalpojot šajā pagānu namā, viņā pamodās līdzjūtība pret savu kungu, un, atcerēdamās brīnišķīgos dziedināšanas brīnumdarbus, kurus bija veicis Elīsa, viņa [245] savai valdniecei teica: “Kaut mans kungs būtu nonācis tā pravieša priekšā, kas ir Samarijā, tas viņu atbrīvotu no viņa spitālības.” Mazā meitene saprata, ka ar Elīsu ir Debesu spēks, un viņa ticēja, ka ar šo spēku Naamanu var dziedināt.

Gūstā nonākušā bērna izturēšanās, un tā uzvedība pagānu namā sniedz spēcīgu liecību par iespaidu, kāds pavada agrīno audzināšanu mājās. Nav augstāka pienākuma par to, kas uzticēts tēviem un mātēm, aprūpējot un pamācot savus bērnus. Vecākiem jāieliek pamats ieradumiem un raksturam. Ar savu piemēru un pamācībām tie lielā mērā nosaka bērna nākotni.

Cik laimīgi tie vecāki, kuru dzīve ir patiess dievišķā atspulgs – tā ka Dieva apsolījumi un pavēles bērnā izraisa pateicību un godbijību; vecāki, kuru maigums, taisnīgums un pacietība dara bērniem saprotamu Dieva mīlestību, taisnību un pacietību, kas, mācot mīlēt, uzticēties un paklausīt viņiem, iemāca tos mīlēt, uzticēties un paklausīt Tēvam Debesīs! Sagādājot bērniem šādu dāvanu, vecāki tos ir apveltījuši ar tādām vērtībām, kas dārgākas par visu laikmetu bagātībām, – ar vērtībām, kas pastāv mūžīgi.

Mēs nezinām, kādai kalpošanai aicinās mūsu bērnus. Tie savu dzīvi var pavadīt ģimenes lokā, tie var veikt visvienkāršākos darbus vai arī iziet par Evaņģēlija pasniedzējiem pagānu zemēs, tomēr visi vienlīdz ir aicināti par misionāriem, par Dieva žēlastības vēstnešiem šajā pasaulē. Tiem ir jāsaņem audzināšana, kas viņiem palīdzētu stāvēt blakus Kristum nesavtīgā kalpošanā.

Ebreju meitenītes vecāki, iepazīstinot savu bērnu ar Dievu, nezināja, kāds būs viņas liktenis, [246] bet tie savu uzdevumu izpildīja uzticīgi, un, kad viņu bērns atradās Sīrijas kara lielkunga namā, tad tas liecināja par Dievu, kuru bija iemācījies godāt.

Naamans dzirdēja, ko meitenīte teica savai kundzei. Saņēmis ķēniņa atļauju, viņš devās meklēt dziedināšanu, vezdams sev līdzi “desmit talentus sudraba un sešus tūkstošus seķeļu zelta, kā arī desmit kārtas drēbju”. Tam līdzi vēl bija vēstule no Sīrijas ķēniņa Israēla ķēniņam, kurā bija rakstīts: “Es savu kalpu Naamanu esmu pie tevis sūtījis, lai tu viņu atbrīvotu no spitālības.” Kad Israēla ķēniņš to izlasīja, tas saplēsa savas drēbes un izsaucās: “Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt, ka viņš pie manis atsūta kādu vīru, lai es to atbrīvoju no viņa spitālības! Lūdzu, uzmaniet un ņemiet vērā, ka tas pie manis meklē kādu strīdus iemeslu!”

Ziņas par notikušo sasniedza Elīsu, un viņš sūtīja ķēniņam vēsti, sacīdams: “Kāpēc tu esi savas drēbes saplēsis? Ļauj, lai tas vīrs atnāk pie manis un lai tas atzīst, ka patiesi vēl ir kāds pravietis Israēlā!”

“Un tā Naamans ar saviem zirgiem un ar saviem ratiem atbrauca un apstājās Elīsas durvju priekšā.” Sūtīdams vēstnesi, pravietis viņam pavēlēja: “Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!”

Augstais viesis bija gaidījis kāda brīnumaina spēka izpausmi no Debesīm. [249] Tas sacīja: “Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.” Pavēle mazgāties Jordānā aizskāra viņa lepnumu, un, juzdamies pazemots un vīlies, viņš izsaucās: “Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?” un viņš apgriezās un aizgāja dusmu pilns.”

Lepnais Naamana gars sacēlās pret Elīsas noteikto kārtību. Sīrijas karaspēka virspavēlnieka pieminēto upju krāšņumu veidoja ap tām esošās birzis, un daudzi pulcējās šo skaisto upju krastos, lai upurētu saviem elkiem. Nokāpšana kādā no šīm straumēm no Naamana neprasītu lielu pazemošanos. Tomēr dziedināšanu viņš varēja atrast vienīgi paklausot noteiktajam pravieša norādījumam. Tikai labprātīga paklausība spēja dot vēlamo iznākumu.

Naamana kalpi lūdza, lai viņš izpilda Elīsas norādījumus. “Mans tēvs, ja pravietis tev būtu kādu lielu lietu uzlicis, vai tad tu to nedarītu? Vēl jo vairāk, kad viņš tev ir tikai sacījis: mazgājies, tad tu kļūsi šķīsts?” Lepnumam cīnoties pēc virskundzības, tika pārbaudīta Naamana ticība un tā uzvarēja, jo augstprātīgais sīrietis apspieda savas sirds tieksmes un paklausībā pazemojās Jehovas atklātās gribas priekšā. Viņš septiņas reizes iegremdējās Jordānā, “kā Dieva vīrs to bija sacījis”. Un ticība tika atalgota, jo “viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts”.

Pateicīgs “viņš ar visiem saviem pavadoņu pulkiem griezās atpakaļ pie Dieva vīra un gāja, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” [250]

Atbilstoši tā laika ieradumiem, Naamans lūdza Elīsu pieņemt dārgu dāvanu, bet pravietis atteicās. Ne jau viņam pienācās atlīdzība par svētību, ko Dievs žēlastībā dāvināja. “Tik tiešām, ka tas Kungs, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs, es gan neņemšu.” Un viņš uzstāja, lai ņem, bet tas liedzās.”

“Tad Naamans sacīja: “Ja ne, tad ļauj tavam kalpam ņemt līdzi divu mūļu kravas zemes, jo tavs kalps vairs turpmāk neupurēs svešiem dieviem nedz dedzināmos, nedz kaujamos upurus kā vienīgi tam Kungam. Un vienā lietā lai tas Kungs piedod tavam kalpam: kad mans ķēnišķīgais kungs ies Rimona templī, lai tur pielūgtu un uz sava vaiga mestos pie zemes, un viņš atbalstīsies uz manu roku, un arī es nometīšos Rimona templī uz sava vaiga pie zemes, tad to, ka es metos zemē, – to lai tas Kungs piedod tavam kalpam!”

Un viņš uz to sacīja: “Ej ar mieru!” Tā viņš no tā aizgāja kādu ceļa gabalu.”

Elīsas kalpam Gehazi visos kopā pavadītajos gados bija iespēja sevī attīstīt pašaizliedzību, kas raksturoja viņa meistara dzīves darbu. Tam bija dota priekšrocība kļūt par cēlu Kunga karaspēka karognesēju, jo viņa sniedzamības robežās jau ilgi atradās labākās Debesu dāvanas. Tomēr viņš no tām novērsās, lai iekārotu netīro pasaules mantu. Apslēptais mantkārības gars tagad to spieda padoties uzmācīgai kārdināšanai. “Redzi,” viņš domāja, “mans kungs ir šo aramieti Naamanu saudzējis, neko nepieņemot no tā rokas, ko viņš bija atnesis. Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, es skriešu viņam pakaļ un ņemšu kaut ko no viņa!” [251] Un tā notika, ka nevienam neko nesakot, “Gehazi steidzās Naamanam pakaļ.”

“Kad tas redzēja, ka kāds skrien aiz viņiem, tad viņš nolēca no saviem ratiem, gāja viņam pretī un jautāja: “Vai viss labi?” Viņš atbildēja: “Jā! Ir labi.” Un pēc tam Gehazis izteica apzinātus melus. “Mans kungs ir mani sūtījis un licis tev pateikt: redzi, tikko pie manis ir atnākuši divi jaunekļi, praviešu mācekļi, no Efraima kalniem; iedod, lūdzu, viņiem talentu sudraba un divas kārtas drēbju!” Naamans priecīgi lūgumu izpildīja, piespiezdams Gehazi viena vietā ņemt divus talentus sudraba un “divas svētku drēbes”, un pavēlēja kalpiem šo bagātību aiznest atpakaļ.

Tuvojoties Elīsas namam, Gehazi kalpus atlaida un sudrabu un drēbes paslēpa. To izdarījis, “viņš aizgāja un nostājās sava kunga priekšā”, un, lai izsargātos no rājiena, pieļāva nākamos melus. Atbildot uz pravieša jautājumu: “No kurienes tu nāc, Gehazi?” no tā lūpām atskanēja vārdi: “Tavs kalps nekur nav bijis!”

Tad sekoja barga apsūdzība, kas pierādīja, ka Elīsa visu zina. “Vai garā es tev negāju līdzi, kad tas vīrs griezās atpakaļ no saviem ratiem tev pretī? Vai tad tagad ir laiks ņemt sudrabu un drēbes, eļļas kokus un vīna dārzus, sīklopus un liellopus, kalpus un kalpones? Tāpēc Naamana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!” Lūk, cik ātri vainīgajam vīram nāca atmaksa! Viņš aizgāja no Elīsas klātbūtnes “spitālīgs, balts kā sniegs”.

[252] Tiešām svinīgas ir mācības, ko sniedz šī vīra piedzīvojumi, kuram bija tik augstas un svētas priekšrocības. Gehazi izturēšanās varēja kļūt par piedauzīšanās akmeni Naamana dzīves ceļā, kam tikko bija uzaususi brīnišķa gaisma un kas bija labvēlīgi noskaņots, lai kalpotu dzīvajam Dievam. Gehazi krāpšanai nebija attaisnojuma. Līdz miršanai viņš palika spitālīgs, Dieva nolādēts un cilvēku pamests.

“Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un, kas nekautrīgi stāsta saltus melus, neizbēgs sodam.” (Sal. pam. 19:5) Ļaudis var mēģināt savus ļaunos darbus noslēpt cilvēku acīm, bet Dievu tie nespēj piekrāpt. “Nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu.” (Ebr. 4:13) Gehazi domāja, ka apmānīs Elīsu, bet Dievs savam pravietim atklāja pat vārdus, ko Gehazi bija teicis Naamanam, kā arī katru sīkumu par viņu savstarpējo satikšanos.

Patiesība ir no Dieva, bet blēdība visos tās neskaitāmajos veidos nāk no sātana; un ikviens, kas kaut kādā ziņā novēršas no taisnās patiesības līnijas, pats sevi pakļauj ļaunā varai. Tie, kas mācījušies no Kristus, nepiedalīsies neauglīgos tumsības darbos. (Skat. Ef. 5:11) Kā vārdos, tā arī dzīvē tie būs vienkārši, taisnīgi un godīgi, jo tie gatavojas dzīvei svēto sabiedrībā, kuru mutē viltība nav atrasta. (Skat. Atkl. 14:5)

Dziedināts miesā un atjaunots garā, Naamans atgriezās savā dzimtajā mājā Sīrijā, un pēc daudziem gadsimtiem uz viņa brīnišķīgo ticību norādīja Pestītājs, sniedzot īpašu mācību visiem, kas saka, ka kalpojot Dievam. “Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans.”(Lūk. 4:27) [253] Dievs pagāja garām daudziem lepras slimniekiem Israēlā, tāpēc ka viņu neticība tiem aizslēdza durvis uz labklājību. Pagānu augstmanis, kas bija uzticīgs savai pārliecībai par pareizo un izjuta vajadzību pēc palīdzības, Dieva acīs bija daudz cienīgāks saņemt Viņa svētības nekā slimie israēlieši, kas nevērtēja un noniecināja tiem sniegtās Dieva priekšrocības. Kungs darbojas to labā, kas atzīst un ciena Viņa labvēlību un atsaucas tiem no Debesīm dotajai gaismai.

Arī tagad katrā zemē ir ļaudis, kas savā sirdī ir patiesi godīgi; pār tiem spīd Debesu gaisma. Ja tie uzticīgi turpinās pildīt to, ko saprot par savu pienākumu, tad tiem tiks dota pieaugoša gaisma, līdz tie, līdzīgi senatnes Naamanam, būs spiesti atzīt, ka “nav neviena cita Dieva visā pasaulē”, kā tikai Dzīvais Dievs Radītājs.

Katrai patiesai dvēselei, kas “staigā visdziļākā tumsā”, skan aicinājums, lai tā piesauc “Kunga Vārdu un paļaujas uz savu Dievu”. “Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu. Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas Tavos ceļos piemin Tevi.” (Jes. 50:10; 64:4,5)

21. Elīsas pēdējie darbi

[254] Aicināts par pravieti, kad vēl valdīja ķēniņš Ahabs, Elīsa pieredzēja daudz pārmaiņu Israēla valstī. Sīrijas ķēniņa Hasaēla laikā, kas no Kunga bija nozīmēts par rīksti atkritušajai tautai, pār israēliešiem nāca sods pēc soda. Jehus stingrā rīcība, īstenojot reformu, panāca visa Ahaba nama iznīcināšanu. Atkārtotos karos ar sīriešiem Joahāms, Jehus pēcnācējs, pazaudēja dažas pilsētas uz austrumiem no Jordānas. Kādu laiku šķita, ka sīrieši pārņems visu valsti. Bet Elijas iesāktā un Elīsas turpinātā reformas kustība daudzus vadīja meklēt Dievu. Baala altārus aizmirsa, un lēni, bet droši piepildījās Dieva nodoms to dzīvē, kas izvēlējās kalpot Kungam no visas sirds.

Mīlēdams maldīgo Israēlu, Dievs pieļāva sīriešiem to pārmācīt. Līdzjūtībā pret morāli nespēcīgajiem Viņš pamodināja Jehu nogalināt ļauno Izebeli un visu Ahaba namu. [255] Pat vēl vairāk – žēlastības pilnā aizgādībā tika iznīcināti visi Baala un Aštartes priesteri un sagrauti viņu pagāniskie altāri. Dievs savā gudrībā paredzēja, ka, novēršot kārdinājumus, daži atstās pagānismu un sāks raudzīties uz Debesīm, un tāpēc Viņš tiem pieļāva bēdas pēc bēdām. Tomēr sodi tika mīkstināti ar žēlastību. Kad Viņa nodoms bija īstenots, tad Kungs notikušo pārvērta par svētību tiem, kas bija mācījušies vaicāt pēc Viņa.

Kamēr iespaidi uz labu un uz ļaunu sacentās pēc drošākas ietekmes un sātans darīja visu, ko spēja, lai pabeigtu postošo darbu, kas tika veikts Ahaba un Izebeles valdīšanas laikā, Elīsa turpināja mierīgi liecināt. Pravietis gan sastapās ar pretošanos, tomēr neviens nespēja noliegt viņa vārdus. Visā valstī viņu godāja un cienīja, un daudzi nāca pie viņa pēc padoma. Kad vēl Izebele bija dzīva, viņa padomu meklēja Israēla ķēniņš Jorāms, un reiz Damaskā pie Elīsas atnāca Sīrijas ķēniņa Ben-Hadada pārstāvis, ko tas bija sūtījis, lai uzzinātu par savas slimības turpmāko gaitu. Visiem pravietis sniedza patiesu liecību, kaut gan dzīvoja laikā, kad patiesība bija pārgrozīta un ļaužu vairākums atklāti sacēlās pret Debesīm.

Dievs nekad neatstāja savu izredzēto vēstnesi. Kādreiz, kad Israēla zemē iebruka sīrieši, Sīrijas ķēniņš gribēja Elīsu iznīcināt, jo tas Israēla valdnieku bija brīdinājis par ienaidnieka plāniem. Sīriešu ķēniņš bija apspriedies ar [256] saviem kalpiem, sacīdams: “Es uzcelšu savu nometni tādā un tādā vietā.” Kungs šo plānu atklāja Elīsam, kas sūtīja ziņu Israēla ķēniņam: “Sargies iet šai vietai garām, jo tur ir paslēpušies aramieši!”. Un Israēla ķēniņš sūtīja gan uz to vietu, par kuru Dieva vīrs bija tam sacījis un no kuras viņš to bija brīdinājis, un tur paglābās ne vienu un ne divas reizes vien.” (2. Ķēn. 6:8-10)

Tad sīriešu ķēniņa sirds sašuta par šo lietu, un viņš aicināja savus kalpus un uz tiem sacīja: “Vai jūs man varat pateikt, kurš no mums ir ar Israēla ķēniņu?” Tad viens no viņa karapulka vadoņiem atbildēja: “Tā nav, mans kungs un ķēniņ! Bet pravietis Elīsa, kas dzīvo Israēlā, pastāsta Israēla ķēniņam tos vārdus, kurus tu runā savā guļamajā telpā.”

Nolēmis pravieti iznīcināt, Sīrijas ķēniņš pavēlēja: “Ejiet un apskatieties, kur viņš ir, lai es sūtu un lieku viņu sagūstīt!” Elīsa tajā laikā atradās Dotanā. To uzzinājis, ķēniņš turp aizsūtīja “zirgus, ratus un stipru karapulku, un tie atnāca naktī un ielenca pilsētu. Un Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?”

“Nebīsties,” skanēja pravieša atbilde, “jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Lai kalps pats par to varētu pārliecināties, “Elīsa lūdza Dievu un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” [257] Un tas Kungs atdarīja tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.” Starp Dieva kalpu un apbruņotajiem karavīru pulkiem atradās Debesu eņģeļi. Viņi bija nonākuši ar varenu spēku, ne lai iznīcinātu, ne lai pieprasītu pagodināšanu, bet lai kalpotu Kunga nespēcīgajiem un bezpalīdzīgajiem bērniem un lai tos pasargātu.

Ja Dieva ļaudis nonāk bīstamos apstākļos, kur šķiet, ka vairs nav iespējas izglābties, Kungs būs viņu Patvērums.

Kad sīriešu karavīri droši gāja uz priekšu, nezinādami par neredzamajiem Debesu pulkiem, “Elīsa lūdza to Kungu un sacīja: “Sit šo svešo tautu ar aklību!” un Viņš tos sita ar aklību, kā Elīsa to bija vēlējies. Tad Elīsa tiem sacīja: “Šis nav īstais ceļš, un šī nav īstā pilsēta; nāciet un sekojiet man, es jūs vedīšu pie tā vīra, kuru jūs meklējat!” Un viņš tos veda uz Samariju.”

“Kad tie nonāca Samarijā, tad Elīsa lūdza: “Kungs atver viņu acis, ka viņi redz!” Un tas atvēra viņiem acis, ka tie varēja redzēt, un, lūk, tie atradās jau pašā Samarijas vidū. Kad Israēla ķēniņš viņus ieraudzīja, tad viņš jautāja Elīsam: “Mans tēvs, vai man būs tos bez žēlastības nokaut?” Bet viņš atbildēja: “Nē, to tu nedrīksti darīt! Vai tu gribi nomaitāt šos ļaudis, kurus tu neesi nedz ar savu zobenu, nedz ar savu loku saņēmis gūstā? Cel viņiem priekšā ēdienu un dzērienu, lai viņi ēd un dzer un atgriežas atpakaļ pie sava kunga.” ( 2. Ķēn. 6. nod.) [258]

Pēc tam kādu laiku sīrieši deva Israēlam mieru. Bet vēlāk apņēmīgā ķēniņa Hasaēla vadībā viņu pulki atkal aplenca Samariju. Nekad vēl Israēls nebija piedzīvojis tādas grūtības, kā šī aplenkuma laikā. Tiešām, tēvu grēki tika piemeklēti pie bērniem un bērnu bērniem. Ilgstošais bads spieda Israēla ķēniņu spert izmisuma pilnus soļus. Tad Elīsa paziņoja, ka nākamajā dienā tie tiks izglābti.

Kad ausa rīts, “Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni no ratiem, no zirgiem, no liela karaspēka (..), un tie mijkrēslī bija cēlušies un metušies bēgt, pamezdami savas teltis, savus zirgus, savus ēzeļus, nometni, kā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai glābtos”, un neapstājās, pirms nebija pārgājuši Jordānu.

Šajā naktī četri spitālīgi vīri pie pilsētas vārtiem, bada nomocīti, izmisumā nolēma iet uz sīriešu nometni un, uzticot sevi aplencēju žēlastībai, cerēja pamodināt to līdzjūtību un iegūt barību. Ak, kāds bija viņu pārsteigums, kad, nonākot nometnē, tie neatrada neviena cilvēka! Netraucēti, neatskanot nevienam aizliegumam, tie ”iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu, drēbes, un tie aizgāja un to paslēpa; tad tie atkal nāca un gāja citā teltī un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa. Tad tie cits citam sacīja: “Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi.” [259] Tāpēc tie ātri ar priecīgajām ziņām atgriezās pilsētā.

Laupījums patiesi bija liels. Pārtikas krājumi bija tik bagātīgi, ka tai dienā “mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli”, kā dienu iepriekš bija teicis Elīsa. Atkal Dieva Vārds bija paaugstināts pagānu priekšā, “kā tas Kungs to bija sacījis”. (2. Ķēn. 7:5-16)

Tādā veidā Dieva vīrs turpināja strādāt gadu pēc gada, ar uzticīgu kalpošanu nonākot ciešās attiecībās ar ļaudīm un krīzes brīžos kā gudrs padomdevējs stāvot blakus ķēniņam. Ilgie gadi, ko valdnieki un tauta pavadīja elku kalpošanā, bija atstājuši briesmīgas sekas; vēl joprojām visur bija redzama atkrišanas tumšā ēna, un tomēr šur un tur atradās ļaudis, kas noteikti atteicās locīt ceļus Baala priekšā. Elīsam turpinot reformas darbu, daudzi atstāja pagānismu un atrada prieku kalpošanā patiesajam Dievam. Pravieti iepriecināja šie Dieva žēlastības brīnumi, un viņš ļoti ilgojās aizsniegt visus, kas savā sirdī vēl bija godīgi. Lai kur arī viņš neatrastos, it visur tas centās būt taisnības mācītājs.

No cilvēciskā viedokļa skatoties, izredzes uz tautas garīgo atdzimšanu toreiz bija tikpat bezcerīgas, kādas tās arī šodien šķiet Dieva kalpiem, kas strādā tumšajās zemes vietās. Bet Kristus draudze ir Dieva ierocis patiesības pasludināšanai; Kungs to ir pilnvarojis īpašam darbam, un, ja tā paliks Dievam uzticīga un paklausīga Viņa pavēlēm, tad tajā atklāsies dievišķā Spēka varenība. Ja tā būs uzticīga savai derībai, tad nebūs varas, kas tai spētu pretoties. [260] Ienaidnieka karapulki vairs nevarēs to nomākt, tāpat kā pelavas nespēj pretoties viesulim.

Ja draudze apģērbs Kristus taisnības drēbes, pārtraucot jebkādas saistības ar pasauli, tad to sagaida spožas, godības pilnas dienas rīta ausma.

Dievs aicina savus uzticīgos ļaudis, kas uz Viņu paļaujas, lai tie iedrošina neticīgos un bezcerībā esošos. Griezieties pie Kunga jūs, cerības cietumnieki! Meklējiet stiprumu no Dieva, no dzīvā Dieva! Parādiet nesatricināmu, pazemīgu ticību Viņa spēkam un Viņa labprātībai jūs glābt! Ja mēs ticībā satversim Viņa stiprumu, tad Viņš pārveidos, brīnišķi pārveidos arī vissliktākās un bezcerīgākās izredzes. Viņš to darīs par godu savam Vārdam.

Kamēr Elīsa spēja ceļot pa Israēla valsti no vienas vietas uz otru, viņš pastāvīgi aktīvi piedalījās praviešu skolu nostiprināšanā. Itin visās vietās Dievs bija ar to, dodot tam vārdus, ko runāt, un spēku brīnumdarbiem. Kādā gadījumā “praviešu bērni sacīja uz Elīsu: “Redzi, šī vieta, kur mēs ar tevi esam apmetušies, ir mums par šauru. Dosimies uz Jordānu un ņemsim tur ikkatrs vienu baļķi, un taisīsim tur sev vietu, kur dzīvot.” (2. Ķēn. 6:1,2) Un Elīsa gāja ar tiem uz Jordānu, iedrošinot tos ar savu klātbūtni, sniedzot pamācības un pat izdarot brīnumdarbu, lai tiem palīdzētu. “Un notika, ka vienam no viņiem, cērtot baļķi, cirvis iekrita ūdenī, un viņš iekliedzās un sauca: “Ak vai, mans kungs! Cirvis bija patapināts!” Bet Dieva vīrs jautāja: “Kur tas iekrita?” Kad viņš bija tam to vietu parādījis, tad Elīsa nogrieza kārti un iemeta to tur. [261 Un cirvis uzpeldēja. Un viņš sacīja: “Izcel to sev ārā!” Un tas izstiepa savu roku un to satvēra.” (2. Ķēn. 6:5-7)

Elīsas darbi bija tik iespaidīgi un viņa ietekme tik plaša, ka tad, kad tas atradās uz nāves gultas, pat jaunais elkiem kalpojošais ķēniņš Joass, kas ļoti maz cienīja Dievu, pravieti atzina par tēvu Israēlā un viņa klātbūtni tautā bēdu laikā vērtēja augstāk par armiju, kas apgādāta ar zirgiem un kara ratiem. Par to mēs lasām: “Kad Elīsa sasirga ar slimību, ar kuru tas arī nomira, tad nāca lejā Joass, Israēla ķēniņš, lai viņu apraudzītu, un viņš raudāja tā priekšā un sauca: “Mans tēvs, mans tēvs! Israēla rati un jātnieki!” (2. Ķēn. 13:14)

Pret daudzām apbēdinātām dvēselēm, kam bija nepieciešama palīdzība, pravietis bija izturējies kā gudrs, līdzjūtīgs tēvs. Arī šajā gadījumā Elīsa nenovērsās no bezdievīgā jaunekļa, kurš bija sava augstā uzticības amata necienīgs, bet kam ļoti vajadzēja padoma. Dievs savā aizgādībā deva ķēniņam izdevību labot pagātnes kļūdas un pacelt valsti labākā stāvoklī. Sīriešu karaspēku, kas bija ieņēmis apgabalu austrumos aiz Jordānas, vajadzēja padzīt. Atkal Dieva spēks bija gatavs nākt palīgā maldīgajam Israēlam.

Mirstošais pravietis ķēniņam pavēlēja: “Atnes loku un bultas!” Joass paklausīja. Tad pravietis sacīja: “Uzvelc loku ar savu roku!” Kad viņš to izdarīja, tad Elīsa uzlika savu roku uz ķēniņa rokas un sacīja: “Atver logu pret austrumiem!” – pret pilsētām aiz Jordānas, ko bija ieņēmis sīriešu karaspēks. Kad ķēniņš bija atvēris [262]aizrestoto logu, Elīsa pavēlēja šaut. Bultai skrienot savu ceļu, pravietis tika iedvesmots sacīt: “Tā ir tā Kunga glābēja bulta, kas tevi glābs no Aramas, jo tu sakausi aramiešus pie Afekas, tiekams tu tos izdeldēsi!”

Tad pravietis pārbaudīja ķēniņa ticību. Pavēlējis Joasam ņemt bultas, viņš sacīja: “Sit ar tām zemi!” Un tas sita trīs reizes un apstājās. Tad Dieva vīrs sadusmojās par viņu un sacīja: “Piecas reizes vai pat sešas reizes tu būtu sitis, tad tu būtu aramiešus kāvis, līdz būtu tos izdeldējis, bet nu tu sakausi aramiešus tikai trīs reizes!” (2. Ķēn. 13:15-19) [263]

Šeit ir mācība visiem, kas atrodas atbildīgās vietās. Ja Dievs atver ceļu īpaša darba veikšanai un dod pārliecību par panākumiem, tad izraudzītajam rīkam jādara viss iespējamais, lai sasniegtu apsolīto rezultātu. Sekmes piešķirs atbilstoši entuziasmam un neatlaidībai, ar kādu tiks veikts darbs. Dievs savu ļaužu labā var darīt brīnumus vienīgi tad, ja tie no savas puses pūlas ar nenogurstošu enerģiju. Viņš aicina cilvēkus, kas nododas Viņa darbam un kam ir morāla drosme, kas karsti mīl dvēseles un kuru degsme neapdziest. Tādiem strādniekiem neviens uzdevums nebūs par grūtu un izredzes nekad nešķitīs bezcerīgas. Tie turpinās iet darbā uz priekšu bez jebkādām šaubām, līdz šķietamais zaudējums pārvērtīsies spožā uzvarā. Arī cietuma mūri un mocekļa nāve tos nenovērsīs no uzdevuma darboties kopā ar Dievu Viņa valsts uzcelšanā.

Līdz ar Joasam doto padomu un iedrošinājumu Elīsas darbs beidzās. Viņš, kurš visā pilnībā bija saņēmis Elijas garu, palika uzticīgs līdz galam. Viņš nekad nesvārstījās un nekad nezaudēja paļāvību Visvarenā Spēkam. Vienmēr, kad ceļš priekšā šķita pilnīgi noslēgts, tas ticībā gāja uz priekšu, un Dievs pagodināja viņa paļaušanos, pašķirdams tālākas izdevības.

Elīsam netika dota iespēja sekot savam meistaram ugunīgos ratos. Kungs lika pār viņu nākt ilgstošai slimībai. Šajā garajā cilvēciska nespēka un ciešanu laikā viņa ticība cieši satvēra Dieva apsolījumus, un viņš vienmēr ap sevi redzēja Dieva vēstnešus, kas to iedrošināja un mierināja. [264] Kā reiz Dotanas augstienē viņš bija skatījis apkārt stāvošos Debesu pulkus, Israēla ugunīgos ratus un jātniekus, tā tagad tas apzinājās līdzjūtīgo eņģeļu klātbūtni un atbalstu. Visā dzīvē viņš bija rūdījies stiprā ticībā, un, pieaugot atzīšanai par Kunga aizgādību un žēlsirdīgo laipnību, ticība nobrieda paliekošā paļāvībā uz Dievu, tāpēc, kad pienāca nāve, viņš bija gatavs iet atdusēties no savas darbošanās.

“Viņa svēto nāve ir dārga Kunga acīs.” (Ps. 116:15) “Taisnais arī nāves brīdī jūtas spēcināts.” (Sal. pam. 14:32) Līdz ar dziesminieku Elīsa pilnā paļāvībā varēja teikt: “Manu dvēseli atpestīs Dievs, no pazemes varas Viņš mani ņems pie sevis.” (Ps. 49:16) Ar prieku viņš varēja liecināt: “Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.” (Īj. 19:25) “Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.” (Ps. 17:15)

22. Lielā pilsēta Ninive

[265] Laikā, kad sadalījās Israēla valsts, starp senās pasaules pilsētām viena no lielākajām bija Asīrijas galvaspilsēta Ninive. Dibināta drīz pēc ļaužu izklīdināšanas pie Bābeles torņa un atrazdamās auglīgajos Tigras upes krastos, tā gadsimtu gaitā ļoti uzplauka, līdz izauga tik liela, ka “bija vajadzīgas trīs dienas”, “lai tai apietu apkārt un to izstaigātu”. (Skat. Jonas 3:3)

Neskatoties uz laicīgo labklājību, Ninive bija noziegumu un ļaunuma centrs. Inspirācija to nosauc par asinskāru pilsētu, “kas ir pārpildīta ar meliem un varas darbiem”. (Nah. 3:1) Tēlainā valodā pravietis Nahums to salīdzina ar nežēlīgu un rijīgu lauvu “, sakot: ”(..) kuru gan nav vajājusi bez mitēšanās tava ļaunprātība!” (Nah. 3:19)

Tomēr Ninive, lai gan kļuvusi ļauna, vēl nebija pilnībā atdevusies grēkam. Tas, kurš “uzlūko visus cilvēku bērnus” (Ps. 33:13) un “ierauga visādus dārgumus” (Īj. 28:10), šajā pilsētā vēl saskatīja daudzus, kas ilgojās pēc kaut kā labāka un augstāka un kuri, ja tiem dotu izdevību iepazīties ar [266] dzīvo Dievu, atstātu savus ļaunos elkus un kalpotu Kungam. Tāpēc Dievs savā gudrībā tiem atklājās nepārprotamā veidā, lai, ja iespējams, vadītu tos pie atgriešanās.

Šim darbam tika izredzēts pravietis Jona, Amitaja dēls. “Tā Kunga vārds nāca pār Jonu, Amitaja dēlu: ”Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Mana vaiga priekšā!” (Jonas 1:1,2)

Pārdomājot grūto uzdevumu, kur šķita, ka to nav iespējams izpildīt, pravietim uzmācās kārdinājums apšaubīt sava aicinājuma jēgu. No cilvēciskā redzes viedokļa raugoties, likās, ka pasludināt šādu vēsti tik lepnai pilsētai nav nekādas nozīmes. Viņš uz brīdi aizmirsa, ka Dievs, kuram tas kalpoja, ir visu zinošs un visspēcīgs. Vilcinoties un šauboties pravietis deva iespēju sātanam sevi pārvarēt ar mazdūšību. Baiļu pārņemts, viņš “cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī (..).” (Jonas 1:3)

Līdz ar uzdevumu Jonam tika uzticēta smaga atbildība, tomēr Tas, kurš pavēlēja iet, bija spējīgs savu kalpu atbalstīt un piešķirt sekmes. Ja pravietis būtu paklausījis nejautājot, viņš būtu pasargāts no daudziem rūgtiem pārdzīvojumiem un būtu pārpārim svētīts. Bet arī bezcerības un izmisuma stundās Kungs Jonu neatstāja. Grūtie pārbaudījumi un brīnišķīgā aizgādība atjaunoja pravieša paļaušanos uz Dievu un Viņa bezgalīgo spēku. [267]

Ja tad, kad aicinājums atskanēja pirmo reizi, Jona būtu to mierīgi pārdomājis, viņš būtu sapratis, cik muļķīgs ir katrs mēģinājums izvairīties no tam uzliktās atbildības. Bet ne jau ilgi viņam atļāva turpināt neprātīgo bēgšanu. “Tad Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīz sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims. Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā.” (Jonas 1:4,5)

Kad jūrnieki brēca uz saviem pagānu dieviem pēc palīdzības, kuģa kapteinis, ārkārtīgi uztraucies, uzmeklēja Jonu un sacīja: “Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu Dievu! Varbūt šis Dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā!” (Jonas 1:6)

Bet lūgšanas, ko raida no pienākuma takas novērsies cilvēks, nevar palīdzēt. Jūrnieki, pārliecināti, ka savādā, neparastā vētras trakošana izskaidrojama ar viņu dievu dusmām, kā pēdējo glābiņu ieteica mest kauliņus ,”lai izzinātu, kura dēļ (..) klājas tik ļauni”. Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu. Tad viņi tam teica: “Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda ir tava nodarbošanās, un no kurienes tu nāc? Kādas tu zemes un tautas?”

Un “viņš tiem atbildēja: “Es esmu ebrejs un bīstos to Kungu, debesu Dievu, kas radījis jūru un sauszemi.” [268]

“Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: “Kādēļ tu to tā izdarīji?” Viņi zināja, ka Jona bēga no tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis.”

“Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?” – Jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga. Viņš atbildēja viņiem tā: “Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.”

“Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai viņi drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām. Tad viņi piesauca to Kungu un sacīja: “Ak Kungs, nepazudini mūs šī cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā tu atzini par pareizu.” Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jūrā; vētras trakošana mitējās, un drīz jūra norima pavisam. Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes tā Kunga priekšā; viņi nesa tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam solījumus.”

“Bet tas Kungs sūtīja lielu zivi Jonu aprīt. Un Jona sabija zivs vēderā trīs dienas un trīs naktis.”

“Un Jona no zivs vēdera raidīja pie tā Kunga, sava Dieva, lūgšanu pēc palīdzības:

“Es piesaucu to Kungu savās bēdās,

Un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem,

Un Tu sadzirdēji manu saucienu.

Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū,

Kur mani no visām pusēm apņēma straumes;

Visas tevis sūtītās bangas un viļņu kalni vēlās man pāri,

Tā ka man šķita – es esmu atstumts no tavu acu skata

Un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu!

Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija

Apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi;

Niedres bija apvijušās ap manu galvu.

Es biju nolaidies līdz visdziļākajiem kalnu pamatiem,

Zemes aizsprosti, šķiet, bija aizdarījušies aiz manis uz mūžu,

Bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs

Tumšās bedres un izglābis to no pazušanas, ak Kungs, mans Dievs!

Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi,

Ak Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā.

Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām,

Zaudē savu žēlastības tiesu.

Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus,

Savus solījuma upurus es Tev pienesīšu.

Glābšana ir pie tā Kunga!”

(Jonas 1:7-2:9)

Beidzot Jona bija atzinis, ka “no Kunga nāk palīdzība”. (Ps. 3:9) Līdz ar grēku nožēlu un Dieva glābjošās žēlastības atzīšanu tika iegūta brīvība. Jona tika atsvabināts no vareno dziļumu briesmām un izsviests uz sauszemes.

Atkal Dieva kalpam tika dots uzdevums iet brīdināt Ninivi.

“Un otrreiz nāca tā Kunga vārds pār Jonu: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” Šoreiz Jona neapstājās, lai jautātu vai šaubītos, bet nekavējoties paklausīja. Viņš cēlās un gāja uz Ninivi, kā Kungs to bija teicis. (Jona 3:1-3) [270]

Nonācis pilsētā, Jona tūlīt iesāka pret to sludināt: “Vēl tikai četrdesmit dienas, tad Ninive tiks galīgi nopostīta!” (Jonas 3:4) Šo brīdinājuma vēsti viņš pauda, iedams no ielas ielā. Un vēsts neskanēja velti. Sauciens, kas bija dzirdams bezdievīgās pilsētas ielās, gāja no mutes mutē, līdz visi iedzīvotāji uzzināja pārsteidzošo paziņojumu. Dieva Gars iespaidoja katra iemītnieka sirdi un lika ļaužu pulkiem drebēt, apzinoties savus grēkus, un atgriezties dziļā pazemībā.

“Tad Ninives ļaudīs radās ticība Dievam, viņi izsludināja gavēni, un liels un mazs uzvilka mugurā maisu. Un, kad tas kļuva zināms Ninives ķēniņam, viņš uzcēlās no sava troņa, novilka savu purpuru, ietērpa savu miesu maisa drānās, sajozās un apsēdās pelnos. Tad viņš lika Ninivē ar uzsaukumu darīt zināmu: “Pēc ķēniņa un augstāko varas nesēju pavēles stājas spēkā šāds rīkojums: ne cilvēki, ne lopi, ne vērši, ne avis nedrīkst nekādu ēdienu, nedz ēdamo baudīt; lopus nedrīkst dzīt ganos, nedz arī viņus dzirdīt ar ūdeni; bet cilvēki un lopi lai tērpjas maisu drānās un lai jo gauži piesauc Dievu, un lai ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa un no varas darba, ko tas ar savām rokām dara! Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst sevi no savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!” (Jonas 3:5-9)

Kad ķēniņš un lielkungi līdz ar visu tautu, gan augstas, gan zemes kārtas ļaudis, “uz Jonas sludināšanu” (Mat. 12: 41) atgriezās un apvienojās, saucot uz Debesu Dievu, tad Viņš tos apžēloja. [271] Kad Kungs “redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja”. (Jona 3:10) Sods tika novērsts. Israēla Dievs bija paaugstināts un pagodināts pagānu pasaulē, un Viņa likumus tagad cienīja. Tikai pēc daudziem gadiem, kad Ninive, Dievu aizmirsusi, atkal kļuva lielīga un lepna, tā krita par laupījumu apkārtējām tautām.

(Par Asīrijas valsts pazemošanu un krišanu skat. 30. nodaļā.)

Uzzinot Dieva nodomu saudzēt šo pilsētu, kas, neskatoties uz savu ļaunumu, atgriezās, pazemojusies maisos un pelnos, Jonam kā pirmajam vajadzēja priecāties par Dieva brīnišķīgo žēlastību, bet viņš ļāvās domām, ka nu to var sākt uzskatīt par viltus pravieti. Rūpēdamies par savu godu, viņš nespēja saprast, cik bezgalīgi lielāka vērtība bija dvēselēm, kas atradās šajā ļaunajā pilsētā. Jonam ļoti nepatika žēlastība, ko Dievs parādīja niniviešiem, “un viņš iedegās dusmās”. “Ak Kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Taršišu, jo es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl.” (Jonas 4:1,2)

Atkārtoti padodoties savai tieksmei jautāt un šaubīties, viņu no jauna pārvarēja mazdūšība. Aizmirsis citu intereses un domājot, ka viņam labāk būtu mirt nekā piedzīvot Ninives apžēlošanu, tas neapmierināts izsaucās: “Tad nu, Kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāk mirt nekā dzīvot!” Bet tas Kungs teica: “Vai tu domā, ka tu dari labi dusmodamies?” [272] Tad Jona izgāja no pilsētas un apmetās kādā vietā uz austrumiem no tās. Viņš tur sev uzcēla mazu būdiņu un apsēdās tās paēnā, lai nogaidītu un redzētu, kas notiks ar pilsētu. Bet Dievs tas Kungs tur lika uzaugt ricinus stādam; tas drīz izauga lielāks par Jonu, radīja pavēni viņa galvai un atsvabināja viņu no drūmā garastāvokļa; tādēļ Jona ļoti priecājās par šo ricinus stādu.” (Jonas 4:3-6)

Tad Kungs deva Jonam sevišķu mācību. Viņš ”rīta ausmā pavēlēja parādīties kādam tārpam; tas iedzēla ricinus stādam, un tas nokalta. Un, kad bija uzlēkusi saule, Dievs lika pūst sausam austrumu vējam, saule spieda Jonam virs galvas, tā ka viņš zaudēja samaņu; savā dvēselē viņš tad vēlējās nāvi un teica: “Es gribētu labāk mirt nekā dzīvot!”

Atkal Dievs runāja uz savu pravieti: “Vai tu domā, ka tu pamatoti dusmojies ricinus stāda dēļ?” Un Jona atbildēja: “Tik tiešām, ka es mirstu, manas dusmas ir pamatotas!”

“Bet tas Kungs sacīja: “Tev sāp sirds par ricinus stādu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzējis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. Kā tad lai man nebūtu žēl Ninives, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk kā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no savas kreisās un kuriem pieder daudz lopu?” (Jonas 4:7-11)

Apjucis un pazemots, nespēdams saprast Dieva nodomu, žēlojot Ninivi, Jona tomēr bija izpildījis viņam doto uzdevumu un brīdinājis lielo pilsētu. Kaut arī pravietotais notikums nepiepildījās, tomēr biedinājuma vēsts bija no Dieva un sasniedza Viņa paredzēto nolūku. Pagāniem atklājās Dieva [273] žēlastības godība. Tie, kas ilgi sēdēja tumsībā “un nāves ēnā, ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos”, “piesauca to Kungu savās bēdās un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas, un sarāva viņu saites”. “Un Viņš sūtīja savu Vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojāejas”. (Ps. 107:10,13,14,20)

Kristus savā zemes kalpošanas laikā runāja par panākumiem, ko sasniedza Jonas sludināšana Ninivē, un salīdzināja šīs pagānu lielpilsētas iemītniekus ar Viņa laikā [274] dzīvojošajiem tā saucamajiem Dieva ļaudīm. “Ninivieši,” Viņš teica, “celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.” (Mat. 12:41) Nemierīgajā, vienmēr aizņemtajā pasaulē, ko piepildīja tirgošanās troksnis, domstarpības un strīdi, cilvēkiem pašiem cenšoties sev iegūt visu, ko vien tie spēja, bija atnācis Kristus, un Viņa balss šajā juceklī bija dzirdama līdzīgi Dieva bazūnei: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Marka 8:36,37)

Kā Jonas sludināšana bija zīme niniviešiem, tā Kristus sludināšana – Viņa paaudzei. Bet kādu pretstatu ieraugām Vārda pieņemšanā! Tomēr arī zaimu un vienaldzības vidū Pestītājs strādāja un strādāja, līdz savu misiju pabeidza.

Tā ir mācība Dieva vēstnešiem šodien, jo mūsdienu pilsētām ar patiesā Dieva īpašībām un nodomiem ir nepieciešams iepazīties tikpat ļoti kā senatnē niniviešiem. Kristus sūtņiem jānorāda uz labāku pasauli, par ko tiek domāts pavisam maz. Saskaņā ar Svētajos Rakstos teikto, vienīgā pilsēta, kas pastāvēs, ir tā, kuras cēlājs un uztaisītājs ir pats Dievs. Ar ticības acīm cilvēkiem ir iespējams saskatīt Debesu slieksni, ko apņem dzīvā Dieva godība. Izlietojot savus kalpus, Kungs Jēzus aicina ļaudis ar svētu godkāri cīnīties, lai nodrošinātu nemirstīgo mantojumu. Viņš skubina krāt mantu blakus Dieva tronim.

Gandrīz pār visu pilsētu iedzīvotājiem tur pieaugošā ļaunuma dēļ ātri un noteikti tuvojas vispārējs sods. [275] Visur valdošo korupciju cilvēka rokai nav iespējams aprakstīt. Katra diena atklāj jaunus konfliktus, piekukuļošanu un krāpšanu; katra diena atnes sirdi plosošus ziņojumus par noziegumiem un nelikumībām, par vienaldzību pret cilvēku ciešanām, par brutālu, velnišķīgu cilvēku dzīvību iznīcināšanu. Katra diena liecina par vājprāta, slepkavību un pašnāvības gadījumu pieaugumu.

No gadsimta gadsimtā sātans ir pūlējies turēt ļaudis neziņā par Jehovas labajiem nolūkiem. Viņš ir centies novērst to uzmanību no Dieva bauslības lielajām augstajām vērtībām, no taisnības, žēlastības un mīlestības pamatlikumiem. Laikmetā, kurā mēs tagad dzīvojam, ļaudis lepojas ar brīnišķīgu progresu un zinātniskām atziņām, bet Dievs redz, ka zeme ir pilna netaisnības un varas darbu. Ļaudis paziņo, ka Dieva likums ir atcelts, ka Bībele nav autentiska, un kā sekas tagad pasauli pārpludina tādas ļaunuma straumes, kādas nav redzētas kopš Noas dienām un Israēla atkrišanas laika. Dvēseles cēlumu, laipnību un dievbijību atmet, lai apmierinātu kāri pēc aizliegtām lietām. Noziegumu melnais saraksts, ko izdara ieguvuma dēļ, stindzina asinis un pilda dvēseli ar šausmām.

Mūsu Dievs ir žēlastības Dievs. Pret bauslības pārkāpējiem Viņš izturas pacietīgi un ar maigu līdzjūtību. Tomēr tagad, kad vīriem un sievām ir tik daudz izdevību iepazīties ar Dieva likumiem, kā tie atklāti Svētajos Rakstos, lielais Universa Valdnieks vairs ilgāk nevar paciest ļaunās pilsētas, kur valda vardarbība un noziegumi. [276] Dieva iecietībai pret tiem, kas paliek nepaklausībā, ātri tuvojas kritiskā robeža.

Vai gan cilvēki varētu justies pārsteigti, ja Augstais Valdnieks pēkšņi pārmainīs savu izturēšanos pret atkritušās pasaules iedzīvotājiem, vai tiem būtu jābrīnās, ka pārkāpumiem un noziegumiem seko sods? Vai tas būtu kaut kas negaidīts, ja Dievs pieļaus, ka pār tiem, kas netaisni iedzīvojušies ar viltu un krāpšanu, tagad nāk posts un nāve? Neņemot vērā pieaugošo gaismu par Dieva prasībām, kas apspīd cilvēku dzīves gājumu, daudzi atsakās atzīt Jehovas virsvaldību un izvēlas palikt zem Debesu valsts ienaidnieka melnā karoga, pie visas sacelšanās un nepaklausības iesācēja.

Dieva pacietība ir bijusi ļoti liela, – tik liela, ka, ņemot vērā zaimus, kas pastāvīgi vērsti pret Viņa svētajām pavēlēm, mums atliek tikai brīnīties. Visvarenais vēl aiztur savu spēku. Tomēr Viņš noteikti celsies, lai sodītu ļaunos, kas tik nekaunīgi pretojas bauslības taisnajām prasībām.

Dievs cilvēkiem ir devis pārbaudes laiku, bet ir kāda robeža, kad dievišķā pacietība būs izsmelta un sekos nenovēršams sods. Kungs jau ilgi ir cieties ar ļaudīm un pilsētām, žēlastībā sūtot brīdinājumus par dievišķajām dusmām, bet pienāks laiks, kad vairs neatskanēs aizlūgumi žēlot un sacelšanās elementi, kas turpina pretoties patiesības gaismai, par labu viņiem pašiem un tiem, kurus viņi varētu ietekmēt, beidzot tiks iznīcināti. [277]

Jau tuvu ir laiks, kad pasaulē būs tādas bēdas, ko nekādas cilvēciskas zāles nespēs mazināt. Dieva gars no zemes tiek atņemts. Ātri viena pēc otras seko lielas nelaimes uz jūras un sauszemes. Cik bieži mēs dzirdam par zemestrīcēm un viesuļvētrām, par ugunsgrēkiem un plūdiem, par daudz bojā gājušām dzīvībām un pazaudētām vērtībām! Šķiet, ka šīs nelaimes ir nekārtīgu, neregulējamu dabas spēku stihiski izvirdumi, kas atrodas ārpus cilvēka kontroles iespējām, tomēr visos šajos notikumos lasāms Dieva nodoms. Tie ir daļa no līdzekļiem, ar kuriem Viņš mēģina uzmodināt cilvēkus, lai tie apzinātos tuvojošās briesmas.

Dieva vēstneši lielajās pilsētās nedrīkst kļūt mazdūšīgi, redzot ļaunumu, netaisnību un izvirtību, ar ko tiem jāsastopas, cenšoties pasludināt priecīgo glābšanas vēsti. Kungs ikvienu tādu strādnieku grib uzmundrināt ar tiem pašiem vārdiem, kā Viņš uzrunāja apustuli Pāvilu ļaunajā Korintā: “Nebīsties, bet runā un neciet klusu. Jo es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo Man ir daudz ļaužu šajā pilsētā.” (Ap. d. 18:9,10) Lai tie, kas kalpo dvēseļu glābšanas darbā, atceras, ka, neskatoties uz daudziem, kas nepieņem Dieva Vārdā ietverto Kunga padomu, visa pasaule no patiesības gaismas nenovērsīsies un nenoraidīs pacietīgā, lēnprātīgā Pestītāja aicinājumu. Katrā pilsētā, kaut arī tā pārpilna pārkāpumiem un noziegumiem, ir daudzi, kuri, pienācīgi tos apmācot, kļūs par Jēzus sekotājiem. Tādā veidā ar pestīšanas vēsti var aizsniegt tūkstošus un tos pievērst Kristum, lai tie Viņu uzņemtu kā savu personīgo Pestītāju.

[278] Dieva vēsts šodien uzrunā zemes iedzīvotājus: “Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kad jūs nedomājat.” (Mat. 24:44) Sabiedrībā un it īpaši pasaules lielajās pilsētās valdošie apstākļi kā pērkona balsī brīdina, ka Dieva tiesas stunda ir nākusi un visu zemes lietu gals ir tuvu. Mēs stāvam pie laikmetu krīzes sliekšņa. Straujā gaitā viens otram seko Dieva tiesas piemeklējumi – uguns, plūdi, zemestrīces, kari un asinsizliešana. Uzmanīsimies, ka netiekam pārsteigti šo lielo, izšķirošo notikumu laikā, jo žēlastības eņģelis neatgriezušos vairs ilgi nesargās!

“Jo tas Kungs drīz izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neapsegs savus nokautos.” (Jes. 26:21) Dieva dusmu padebeši sakrājas, un pastāvēs vienīgi tie, kas atsauksies žēlastības aicinājumam, kā kādreiz atsaucās Ninives iedzīvotāji, dzirdot Jonas sludināšanu, un kļuva svētīti, paklausot Dievišķā Likumdevēja bauslībai. Vienīgi taisnais tiks apslēpts ar Kristu Dievā, kamēr izpostīšana būs pārgājusi. Lai tādēļ ikviena dvēsele saka:

“Cita patvēruma man nav,

Mana dvēsele bezpalīdzībā pieķeras tev;

Neatstāj, ak neatstāj mani vienu!

Nemitējies mani atbalstīt un iepriecināt!

Apslēp mani, ak Pestītāj, apslēp,

Kamēr dzīves vētra būs pāri,

Un vadi mani Debesu ceļā;

Pieņem, neļaujot dvēselei pazust!”

23. Asīrijas gūstā

[279] Neveiksmīgās Israēla valsts beigu gadi iezīmējas ar tādiem noziegumiem un asinsizliešanu, kādi nenotika pat vissliktākajā Ahaba nama valdīšanas cīņu un nemiera laikā. Vairāk nekā divus gadsimtus desmit cilšu valdnieki bija sējuši vēju; tagad nācās pļaut vētru. Ķēniņš pēc ķēniņa tika noslepkavoti, lai dotu vietu citam, godkārīgākam. Kungs par šiem bezdievīgajiem varmākām Hozejas 8:4 saka: “Viņi ieceļ ķēniņus, bet bez Manis, viņi izrauga vadoņus, bet Es to nedrīkstu zināt.” Katrs taisnības princips tika nobīdīts pie malas. Tie, kam pasaules tautu priekšā vajadzēja stāvēt kā Dieva žēlastības lieciniekiem, bija “neuzticīgi pret Kungu” (Hoz. 5:7, pēc Glika tulk.) un cits pret citu.

Ar stingriem rājieniem Dievs centās uzmodināt neatgriezušos tautu, lai tā atzītu draudošās briesmas un netiktu pilnīgi iznīcināta. [280] Ar praviešiem Hozeju un Amosu Viņš desmit ciltīm sūtīja vēsti pēc vēsts, skubinot uz pilnīgu atgriešanos un draudot ar nelaimi, kas nāks, ja tie paliks pārkāpumos. “Bet jūs sējat bezdievību un tādēļ pļausit ļaunumu un ēdīsit melu augļus. Jo tu paļaujies uz savu ceļu un uz savu varonīgo karavīru pulku; tad tavā tautā izcelsies liels kara troksnis, kas sagraus visus tavus nocietinājumus (..), rīta ausmā dabūs galu Israēla ķēniņš.” (Hoz. 10:13-15)

Par Efraimu (pravietis Hozeja bieži atsaucas uz Israēla vadošo cilti Efraimu kā visas atkritušās tautas simbolu) pravietis liecināja: “Svešinieki aprij viņa spēkus, bet viņš pats to neliekas manām; jau metas sirmi viņa galvas mati, bet viņš pats to neredz.” “Israēls ir atmetis to, kas labs.” “Efraims ir pakļauts varmācībai”, nespējīgs saskatīt savas ļaunās rīcības sekas. Desmit cilšu pārstāvji drīz “klejos, bez miera maldīdamies tautu starpā”. (Hoz. 7:9; 8:3; 5:11; 9:17)

Daži Israēla vadoņi asi izjuta cieņas un iespaida zudumu un vēlējās to atgūt, bet tā vietā, lai atstātos no prakses, kas valsti bija novājinājusi, tie turpināja dzīvot netaisnībā un glaimoja sev, ka pie izdevības atkal nostiprinās politisko varu, ko ilgojās sasniegt, savienojoties ar pagāniem. “Kad nu Efraims sajuta savu kaiti un Jūda savu strutojošo brūci, tad Efraims griezās pie Asīrijas (..).” “Efraims ir kā ievilināts balodis, kas neko neizprot: reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asīriešiem.” “Ar Asuru viņi slēdz derību.” (Hoz. 5:13; 7:11; 12:2)

Sūtot Dieva vīru, kas parādījās pie Bēteles altāra, [281] tāpat Eliju un Elīsu, Hozeju un Amosu, Kungs desmit ciltīm atkārtoti rādīja, kāds ļaunums sekos nepaklausībai. Bet, neņemdams vērā rājienus un lūgumus, Israēls grima dziļāk un arvien dziļāk atkrišanā. Kungs par to bija spiests sacīt: “Israēls traucas savā nepakļāvīgajā spītībā kā neprātīga un niķīga govs”. “Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie manis.” (Hoz. 4:16; 11:7)

Bija laiki, kad Debesu pārmācības stūrgalvīgo tautu piemeklēja visai smagi. “Tādēļ jau Es arī lieku šaust viņus ar praviešu runām un nogalinu viņus ar Manas mutes vārdiem, lai Mana taisnība atmirdzētu kā uzaustoša gaisma. Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem. Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši Man neuzticīgi.” (Hoz. 6:5-7)

Beidzot tiem tika paziņots: “Klausieties tā Kunga vārdu jūs, Israēla bērni!” “Tu aizmirsīsi sava Dieva baušļus, tāpēc Es aizmirsīšu tavus bērnus. Jo vairāk viņu top, jo vairāk viņi grēko pret Mani, tāpēc Es pārvērtīšu viņu godu kaunā (..). Es likšu viņiem smagi sajust viņu rīcību un atmaksāšu viņiem, kā viņi ar saviem darbiem to ir pelnījuši.” (Hoz. 4:1,6-9)

Israēla noziegumi pēdējā pusgadsimtā pirms Asīrijas gūsta līdzinājās Noas dienu noziegumiem un ikviena tāda laikmeta samaitātībai, kad cilvēki, Dievu atmetuši, pilnībā nododas ļaunumam. Dabas paaugstināšana pāri dabas Dievam un radības pielūgšana Radītāja vietā vienmēr ir izsaukusi vislielākos ļaunumus. Tā Israēla ļaudis, kalpojot Baalam un Aštartei [282] un atdodot augstāko godu dabas spēkiem, šķīrās no visa, kas paceļ un izdaiļo, kļūdami par vieglu upuri kārdināšanām. Zaudējuši dvēseles aizsardzības spējas, šie nomaldījušies dievlūdzēji palika bez bruņām pret grēku un paši sevi pakļāva ļaunām sirds iegribām.

Pret šajā laikmetā visur redzamo apspiešanu, kliedzošo netaisnību, nevajadzīgo greznumu un izšķērdību, nekaunīgajiem mielastiem un dzīrēm, rupjo izvirtību un izlaidību savu balsi pacēla pravieši, bet veltīgi bija viņu protesti, velti tie uzrādīja ļaužu grēkus. “Bet viņi nicina to,” vēstīja Amoss, “kas vārtos pārmāca, un ienīst to, kas runā patiesību.” “(..) jūs nomācat taisnīgos, ņemat uzpirkšanas dāvanas un nedodat taisnību nabagiem tiesā.” (Amosa 5:10,12)

Tādi bija rezultāti, kas sekoja Jerobeāma uzceltajiem diviem zelta teļiem. Pirmā atkāpšanās no noteiktā dievkalpošanas veida noveda pie arvien rupjāku elku kalpošanas formu ieviešanas, līdz beidzot gandrīz visa tauta pielūdza dabu. Aizmirstot savu Radītāju, Israēls dziļi samaitājās. (Hoz. 9:9)

Pravieši turpināja protestēt pret šiem ļaunumiem un aicināja uz taisnību. “Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt to Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums savai taisnībai.” “Atgriezies pie sava Dieva, glabā savu žēlsirdību un taisnību, ceri un paļaujies [283] vienmēr uz savu Dievu!” “Atgriezies, Israēl, pie tā Kunga, sava Dieva, jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ! (..) Sakiet Viņam: “Piedod mums visus mūsu pārkāpumus un esi mums žēlīgs (..).” (Hoz. 10:12; 12:7; 14:2,3)

Pārkāpējiem tika piedāvātas daudzas izdevības atgriezties. Pat visdziļākajā atkrišanas laikā un vislielākās vajadzības brīdī Dieva vēsts solīja piedošanu un cerību. “Israēl, tu grūd sevi postā; vienīgi Es esmu tavs glābiņš un atbalsts. Kur tad nu ir tavs ķēniņš, kas tev palīdzētu visās tavās pilsētās?” (Hoz. 13:9,10)

“Nāciet, atgriezīsimies atkal pie tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā. Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu to Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi.” (Hoz. 6:1-3)

Arī tiem, kas, sātana spēka savaldzināti, bija zaudējuši izpratni par gadsimtu laikā praktizēto atpestīšanas plānu, Kungs piedāvāja atjaunošanas iespēju un mieru. “Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu, jo manas dusmas pret viņiem izzudīs. Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libānas ciedra koks, un viņa zari lai kupli izplešas uz visām pusēm. Lai viņš tad būtu tik skaists kā eļļas koks, un lai šā koka smarža būtu tik jauka kā Libānas ciedra smarža. Un lai viņi visi atkal sēdētu viņa paēnā, lai viņi pārtiktu no pašu audzētās labības un zaļotu kā vīnakoks; lai atmiņas par to būtu kā Libānas vīns. Efraim, ko Man vairs var nozīmēt tavi elka dievi? Es pats uzklausīšu Efraimu un vadīšu viņu tālāk. Es viņam būšu kā zaļojoša ciprese. Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi. Kas ir gudrs, lai visu to saprastu, un saprātīgs, lai visu to atzītu? – “Tā Kunga ceļi ir taisni, un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp.” (Hoz. 14:5-10)

Vienmēr noteikti tika uzsvērta labklājība, kas sekos, ja ļaudis meklēs Dievu. “Meklējiet mani,” Kungs uzaicināja, “tad jūs dzīvosit! Bet nemeklējiet Bēteli un nenāciet uz Gilgalu, un neejiet uz Bēršebu! Jo Gilgalu aizvedīs projām sagūstītu un Bētele kļūs par Bet-Avenu.” “Meklējiet labo un ne ļauno, lai jūs varētu dzīvot, tad Dievs tas Kungs Cebaots būs pie jums, kā jūs to arvien daudzināt. Ienīstiet ļauno un mīliet labo, un spriediet arvien vārtos tiesu pēc taisnības, tad Dievs, tas Kungs Cebaots, būs žēlīgs arī Jāzepa nama pāri palikušajiem.” (Amosa 5:4,5, 14,15)

Bet klausītāju lielākā daļa atteicās pieņemt piedāvāto aicinājumu. Dieva vēstnešu vārdi bija tik pretēji nepaklausīgās tautas ļaunajām iegribām, ka Bēteles elku priesteri Israēla valdniekam ziņoja: “Amoss kūda Israēla ļaudis uz dumpi pret tevi; zeme vairs nevar paciest viņa vārdus.” (Amosa 7:10)

Tad Kungs Hozejam lika paziņot: “Kad vien es taisos dziedināt Israēla vainu, redzams kļūst Efraima noziegums un Samarijas ļaunprātība. Israēla augstprātība nodod nepārprotamu liecību pret viņu pašu; viņi tomēr neatgriežas pie tā Kunga, sava Dieva, un nemeklē Viņu.” (Hoz. 7:1,10)

No paaudzes uz paaudzi Kungs panesa savus stūrgalvīgos bērnus; arī vēl tad, kad tie spītīgi sacēlās. Viņš vēlējās atklāt, cik ļoti ilgojas tos glābt. “Ko lai Es tev daru, Efraim, un tev, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd.” (Hoz. 6:4)

Kad ļaunums, kas pārklāja zemi, kļuva neārstējams, pār Israēlu atskanēja briesmīgs spriedums: “Efraims ir pievienojies elka dievu pielūdzējiem; lai tad viņš arī iet.” “Ir klāt pienākušas piemeklēšanas dienas, tuvojas atmaksas dienas; ziniet to, Israēla ļaudis!” (Hoz. 4:17; 9:7)

Desmit Israēla ciltīm tagad bija jāpļauj atkrišanas sējas raža, atkrišanas, kas iesākās ar elku altāru uzcelšanu Bētelē un Danā. Kungs tiem pavēstīja: “Es noraidu un neieredzu tava teļa tēlu, Samarija! Manas dusmas ir iedegušās pret viņiem. Cik ilgi viņi vēl priecāsies nesodīti? Jo šis teļš ir nācis no Israēla, amatnieks to ir darinājis, un tas nevar būt Dievs; tāpēc tas Kungs sagraus pīšļos šo Samarijas teļa tēlu.” “Samarijas iedzīvotājiem ir rūpes par Bet-Avenas teļa tēlu; samariešu tauta skumst šā tēla dēļ, un viņas elku priesteri trīc par savu varu un godību, jo tā viņiem zudīs. Tiešām, šo pašu teļu aizvedīs uz Asīriju par dāvanu ķēniņam Jarebam.” (Hoz. 8:5,6; 10:5,6)

“Redzi, Kunga acis noraugās uz grēcīgo ķēniņa valsti, lai Es to noslaucītu no zemes virsus; taču Jēkaba namu Es pilnīgi gan neizdeldēšu, saka tas Kungs, jo, raugi, es pavēlēšu sijāt Israēla namu tautu starpā tā, kā sietā sijā labības graudus, un neviens grauds nenokrīt zemē. Visiem grēciniekiem Manā tautā būs mirt no zobena, tiem, kas saka: ļaunums nepienāks mums tik tuvu, tas mūs nepārsteigs!” “Un Es sagraušu tiklab greznās ziemas, kā vasaras mītnes, un ar ziloņkaulu rotātām telpām būs jāpazūd no zemes virsus, un daudzus namus nopostīs!” – tā saka tas Kungs.” “Un tāds ir Viņš, tas Kungs, Dievs Cebaots. Jo, kad Viņš aizskar zemi, tad tā izkūst un visi tās iedzīvotāji bēdājas.” “Zobens nesīs nāvi taviem dēliem un tavām meitām, tavu zemi izmērīs ar mērījamo auklu un izdalīs, un tu pats mirsi nešķīstā zemē, bet Israēls tiks vestin aizvests projām no savas zemes!” “Un, ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!” (Amosa 9:8-10; 3:15; 9:5; 7:17; 4:12)

Uz kādu laiku šos iepriekš pavēstītos sodus aizturēja, un Jerobeāma II ilgajā valdīšanas laikā Israēla armija guva ievērojamas uzvaras. Bet šī acīmredzamā labklājība nepārveidoja neatgriezto ļaužu sirdi, tāpēc beidzot atskanēja vēsts: “Jerobeāms mirs caur zobenu, un Israēlu aizvedīs projām no viņa zemes gūstā.” (Amosa 7:11)

Tomēr ķēniņš un tauta bija tik ļoti atkāpušies, ka arī šos spēcīgos vārdus neņēma vērā. Amacija, kas bija viens no Bēteles vadošajiem priesteriem, šo noteikto, pret tautu un tās ķēniņu pasludināto pravieša vārdu satraukts, Amosam teica: “Tu, redzētāj, celies un bēdz uz Jūdas zemi! Ēd tur savu maizi un tur pravieto! Bet Bētelē tu ilgāk vairs nedrīksti pravietot, jo tā ir ķēniņam svēta vieta un tur ir arī ķēniņa valsts galvenā mītne!” (Amosa 7:12,13)

Uz to pravietis stingri atbildēja: “Tā saka Kungs: (..) Israēls tiks vestin aizvests projām no savas zemes!” (Amosa 7:17)

Pret atkritušajām ciltīm izteiktie draudi piepildījās burtiski [287] , tomēr valsts izpostīšana notika pakāpeniski. Sodot Kungs ievēroja žēlastību, un sākumā, kad “Fūls, Asīrijas ķēniņš, iebruka zemē”, tas Menahēmu, Israēla ķēniņu, vēl neaizveda gūstā, bet ļāva tam palikt uz troņa kā Asīrijas valsts vasalim. “Menahēms deva Fūlam tūkstoš talentus sudraba, lai viņš tam palīdzētu ar savu spēku un arī lai nostiprinātu ķēniņa valsts varu viņa rokā. Un Menahēms šo naudu savāca no Israēla, un katram bagātniekam bija jādod Asīrijas ķēniņam, no ikkatra vīra piecdesmit sudraba seķeļus.” (2. Ķēn. 15:19,20) Tā, pazemojuši desmit ciltis, asīrieši uz kādu laiku atgriezās savā zemē.

Negribēdams novērsties no ļaunuma, kas viņa valsti bija novedis sabrukumā, Menahēms turpināja dzīvot Jerobeāma, Nebata dēla, grēkos, “ar kuriem tas pavedināja Israēlu grēkot”. Viņam sekojošie ķēniņi Pekahs un Pekahja tāpat “darīja , kas ir ļauns tā Kunga acīs”. (2. Ķēn. 15:18,24,28) Pekahs valdīja 20 gadus. Viņa laikā Israēlā ielauzās Asīrijas ķēniņš Tiglat-Pilesers un aizveda gūstā daudzus no Galilejā un Austrumos aiz Jordānas dzīvojošām ciltīm. “Rūbena bērnus un Gada bērnus, un Manases puscilti”, līdz ar citiem no Gileādas, Galilejas un visas Naftaļa zemes. (1. Laiku 6:26; 2. Ķēn. 15:29) Tos izkaisīja no Palestīnas tālu esošās pagānu zemēs.

[288] No šī briesmīgā trieciena Ziemeļu valsts nekad vairs neatspirga. Nevarīgais atlikums turpināja ievērot pārvaldes formu, kam nebija ne autoritātes, ne spēka. Pekaham sekoja vēl tikai viens valdnieks – Hozeja. Drīz valstij vajadzēja tikt noslaucītai uz visiem laikiem. Bet šajās bēdās un postā Kungs vēl parādīja žēlastību, dodams ļaudīm iespēju atgriezties no elkudievības. Ķēniņa Hozejas trešā valdīšanas gadā pār Jūdas valsti sāka valdīt dievbijīgais ķēniņš Hiskija un, cik ātri vien iespējams, Jeruzālemes dievnamā ievadīja svarīgu dievkalpošanas reformu. Tika organizēti Pashā svētki, un uz šiem svētkiem uzaicināja ne tikai Jūdas un Benjamīna ciltis, pār kurām Hiskija bija svaidīts par ķēniņu, bet arī visas Ziemeļu ciltis. Uzsaukums skanēja “pa visu Israēlu no Bēršebas līdz Danam, lai sanāk un svētī tam Kungam, Israēla Dievam Pashā svētkus Jeruzālemē, jo ilgu laiku tie nebija lielā pulkā svētīti, kā tas bija rakstīts.”

“Tā nu skrējēji ar vēstulēm no ķēniņa un viņa vadoņu rokas devās pa visu Israēlu un Jūdu” ar steidzīgu lūgumu: “Ak, Israēla tauta! Atgriezies pie tā Kunga, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dieva, tad arī Viņš atgriezīsies pie jums, kas vēl pāri palikuši un izglābušies no Asīrijas ķēniņa rokas.” “(..) neesiet stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, bet sniedziet tam Kungam savu roku un nāciet Viņa svētā vietā, ko Viņš ir licis svētīt mūžīgi, un kalpojiet tam Kungam, savam Dievam, lai Viņa bargo dusmu kvēle no jums novērstos! Un, kad jūs atgriezīsities atpakaļ pie tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu dēli atradīs žēlsirdību tajos, kas tos aizveduši gūstā, un viņi atkal varēs atgriezties šajā zemē, jo tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un žēlsirdīgs, un Viņš savu vaigu nenovērsīs no jums, ja tikai jūs atgriezīsities pie Viņa!” (2. Laiku 30:5-9)

[291] “Tā šie skrējēji devās no pilsētas uz pilsētu Efraima un Manases zemē līdz Zebulonam”. Israēlam šajā aicinājumā vajadzēja saskatīt žēlastības piedāvājumu un atgriezties pie Dieva, bet no desmit ciltīm atlikušie, kas vēl dzīvoja kādreiz ziedošajā Ziemeļvalsts apgabalā, neievēroja šos ķēniņa sūtītos ziņnešus un tos pat nicināja. “Viņi tika izsmieti un izzoboti.” Taču kādi tomēr bija, kas priecīgi atsaucās. “Tikai daži vīri no Ašera un no Manases, un no Zebulona paklausīja un nāca uz Jeruzālemi, “lai svētītu Neraudzētās maizes svētkus”. (2. Laiku 30:10-13)

Apmēram pēc diviem gadiem Samariju ielenca Asīrijas karaspēks Salmanesara vadībā. Šajā laikā daudzi gāja bojā no bada, sērgām un zobena. Pilsēta un tauta krita, un satriekto desmit cilšu atlikumu aizveda gūstā un izkaisīja Asīrijas valsts robežās.

Izpostīšana, ko piedzīvoja Ziemeļvalsts, bija tiešs sods no Debesīm. Asīrieši bija tikai rīki Dieva nodoma izpildīšanai. Jesaja, kurš sāka pravietot īsi pirms Samarijas krišanas, Kunga iedvesmots ziņoja, ka Asīrijas karapulki ir: “Manas bardzības rīkste, viņam ir rokā Mana dusmu pātaga.” (Jes. 10:5)

Israēla bērni bija smagi noziegušies “pret to Kungu, savu Dievu (..) un darīja ļaunas lietas”. “Tie neklausīja (..) un tie nicināja Viņa likumus un Viņa derību, kuru Viņš bija devis viņu tēviem, un Viņa liecības, ar kurām [292] Viņš bija tos brīdinājis.” Sods nāca tāpēc, ka “tie atstāja novārtā itin visus tā Kunga, sava Dieva, baušļus un sev izlēja elku tēlus divu teļu veidā, un darināja sev Ašēru, un metās uz sava vaiga pie zemes visu debesu zvaigžņu pulku priekšā, tos godinādami, un kalpoja Baalam”, stūrgalvīgi atsakoties nožēlot un atgriezties. Tad Kungs “atstājās no itin visiem Israēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamēr Viņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga” saskaņā ar skaidrajiem brīdinājumiem, ko Viņš tiem bija sūtījis “caur visiem saviem kalpiem un praviešiem”.

“Un Israēls tika aizvests no savas zemes gūstā uz Asīriju”, “tāpēc ka tie nebija klausījuši tā Kunga, sava Dieva, balsij un bija pārkāpuši Viņa derību un visu, ko tā Kunga kalps Mozus bija pavēlējis.” (2. Ķēn. 17:7,11,14-16, 20,23; 18:12)

Briesmīgajā sodībā, ko piedzīvoja desmit ciltis, Kungam bija gudrs un žēlastības pilns nodoms. To, ko Dievs vairs ar tiem nevarēja panākt Israēla tēvu zemē, Viņš gribēja sasniegt, tos izkaisīdams starp pagāniem, jo vajadzēja piepildīties Viņa plānam atpestīt visus, kas vien vēlas iegūt piedošanu ticot cilvēku cilts Pestītājam. Ar ciešanām, kas nāca pār Israēlu, Viņš sagatavoja ceļu savai Godībai, lai to atklātu pasaules tautām. Ne visi gūstā aizvestie bija pilnīgi atkrituši. Starp tiem vēl atradās daži uzticīgie un kādi, kas pazemojās Dieva priekšā. Izlietojot šos “dzīvā Dieva bērnus”, (Hoz. 1:10) Kungs vēlējās ļaužu pulkus Asīrijas valstī iepazīstināt ar savu raksturu un saviem labajiem likumiem.

24. “Izdeldēti tādēļ, ka bez atzīšanas”

[293] Dieva labvēlība pret Israēlu vienmēr ir bijusi saistīta ar paklausības nosacījumu. Sinaja kalna pakājē tie vienojās derības attiecībās ar Viņu kā “sevišķs īpašums no visām tautām”. Tie svinīgi solīja dzīvot un staigāt paklausībā, sakot ka: “visu, ko Kungs ir runājis, to mēs darīsim” (2. Moz. 19:5,8). Un, kad pēc dažām dienām no Sinaja tika pasludināta Dieva bauslība un Mozum vēl papildus sniegtas pamācības likumu un tiesu veidā, Israēls atkal vienbalsīgi apsolīja: “Visus šos vārdus, ko Kungs runājis, mēs izpildīsim.” Tāpat pie derības apstiprināšanas ļaudis vēlreiz no jauna apliecināja: “Visu, ko tas Kungs ir runājis, mēs darīsim un pildīsim.” Dievs Israēlu bija izredzējis par saviem ļaudīm, un tie Viņu bija izvēlējušies par savu Ķēniņu.

Īsi pirms tuksneša ceļojuma beigām derības nosacījumus atkārtoja. Baal-Peorā, pie pašas Apsolītās zemes robežas, kur daudzi krita par laupījumu viltīgajām kārdināšanām, atlikušie atkal atjaunoja savu uzticības zvērestu. Mozus tos brīdināja no pārbaudījumiem nākotnē un nopietni paskubināja, lai tie paliktu atšķirti no apkārtējām tautām un kalpotu vienīgi Dievam.

“Un nu, Israēl, klausies likumus un tiesas, kuras es jums mācu darīt, lai jūs dzīvotu un ienāktu un iemantotu to zemi, ko tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, jums dod. Nepielieciet pie tā vārda, ko Es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet, ievērojiet tā Kunga, jūsu Dieva, baušļus, ko Es jums pavēlu. (..) Turiet un dariet, jo tā būs jūsu gudrība un saprašana to tautu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: tiešām, šī lielā tauta ir sapratīga un gudra tauta.” (5. Moz. 4:1-6)

It īpaši israēlieši tika skubināti nenovērsties no Dieva likumiem, kam paklausot tie kļūtu stipri un iemantotu svētības. “Sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem.” (5. Moz. 4:9,10) Nekad nedrīkstēja aizmirst arī godbijību iedvesošos notikumus, kas pavadīja baušļu došanu Sinaja kalnā. Israēlam bija sniegti skaidri un noteikti brīdinājumi pret elku kalpošanas ieradumiem, kas pastāvēja apkārtējās tautās. [295] “Tad nu ļoti sargieties savu dvēseļu labā, (..) ka jūs neapgrēkojaties un nedarināt sev dieva atveidu kādā tēlā”, “un ka tu nepacel savas acis uz debesīm un, uzlūkodams sauli, mēnesi, kā arī zvaigznes, visus zvaigznāju pulkus debesīs, neliecies kārdināties un nekrīti ar savu vaigu pie zemes to priekšā, un ka tu tiem nekalpo, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris visām tautām zem visas debess.” “Tad nu sargieties, ka jūs neaizmirstat tā Kunga, sava Dieva, derību, ko Viņš ar jums ir slēdzis, ka jūs sev neizveidojat nekādu elka tēlu, nekādu atveidu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev būtu aizliedzis.” (5. Moz. 4:15,16,19,23)

Mozus rādīja ļaunumu, kas sekos atkrišanai no Jehovas likumiem. Piesaucis par lieciniekiem debesis un zemi, viņš paziņoja, ja tie, ilgāku laiku dzīvojuši Apsolītajā zemē, ievedīs samaitātās pielūgšanas formas, zemojoties izgrieztu tēlu priekšā, un atsacīsies atgriezties, lai kalpotu patiesajam Dievam, tad pamodīsies Kunga dusmas, un tie tiks aizvesti gūstā un izkaisīti starp pagāniem. “Jūs drīz pazudīsiet no tās zemes virsus (..). Kungs jūs tad izkaisīs tautu starpā, un no jums atliksies mazs skaits citu tautu vidū, pie kurām tas Kungs jūs vadīs. Un tur jūs kalposit dieviem, kas ir cilvēku roku darbs – koks un akmens, kas ne redz, ne dzird, ne ēd, ne ož.” (5. Moz. 4:26-28)

Daļēji šis pravietojums piepildījās jau soģu laikā, bet pilnīgi un burtiski tad, kad Israēlu aizveda uz Asīriju un Jūdu uz Bābeli. (296]

Israēla atkrišana notika pakāpeniski. No paaudzes paaudzē sātans atkārtoti centās panākt, lai izredzētā tauta aizmirstu “baušļus, likumus un tiesas”, ko tā bija solījusi ievērot mūžīgi. Viņš zināja, ka, ja tam tikai izdosies pavedināt Israēlu aizmirst Kungu un “tas sekos citiem dieviem un tiem kalpos un viņu priekšā metīsies zemē“, tad šī tauta “nīktin iznīks”. (5. Moz. 6:1; 8:19)

Bet Dieva draudzes ienaidnieks uz Zemes tomēr pilnībā nebija rēķinājies ar Viņa līdzjūtīgo dabu, kas gan “neatstāj nevienu nesodītu”, bet savā būtībā ir “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. (2.Moz. 34: 6.7) Kaut gan sātans pūlējās šķērsot Dieva nodomus ar Israēlu, tomēr pat viņu vēstures vistumšākajās stundās, kad šķita, ka ļaunā spēki tūlīt gūs uzvaru, brīnišķi atklājās Kunga žēlastība. Viņš visus apstākļus kārtoja tā, lai tie nāktu tautai par labu. “Es tam uzrakstīju lielu pulku savu baušļu,” Kungs vēstīja ar Hozejas lūpām, “bet tie tapa turēti kā sveša lieta.” “Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka es viņiem palīdzēju.” (Hoz. 8:12, Glika tulk; 11:3)

Ja Israēls būtu ņēmis vērā pravieša vārdus, tad tas būtu izbēdzis no turpmākajiem pazemojumiem. [297] Tikai tāpēc, ka tie stūrgalvīgi novērsās no Kunga bauslības, Dievs bija spiests pieļaut, lai tos aizved gūstā. “Mani ļaudis top izdeldēti tādēļ, ka tie bez atzīšanas,” skanēja Hozejas paustā Kunga vēsts. “Jo, kad tu atzīšanu esi atmetis, tad arī Es tevi atmetīšu (..) Tu esi aizmirsis sava Dieva bauslību, tad arī Es aizmirsīšu tavus bērnus.” (Hoz. 4:6, Glika tulk.)

Tādas sekas Dieva likumu pārkāpšanai ir bijušas vienmēr, ikkatrā laikmetā.

Noas dienās, kad tika sagandēta jebkura izpratne par taisnīgu izturēšanos un netaisnība bija kļuvusi tik dziļa un plaša, ka Dievs to vairs ilgāk nevarēja paciest, sekoja paziņojums: “Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis.” (1. Moz. 6:7) Ābrahāma laikā Sodomas iedzīvotāji atklāti izaicināja Dievu un Viņa likumus, tāpēc sekoja tāds pats ļaunums, pagrimums un neapvaldīta savu iegribu apmierināšana, kas raksturoja pirmsplūdu pasauli. Sodomas iedzīvotāji pārkāpa dievišķās pacietības robežu, un pret tiem iedegās Dieva atriebības uguns.

Laikā pirms desmit Israēla cilšu aizvešanas gūstā valdīja līdzīga nepaklausība un ļaunums. Dieva likumu vērtību pilnīgi noliedza, un tas izraisīja noziegumu plūdus pār Israēlu. “Jo tam Kungam ir pamats norāt zemes iedzīvotājus,” vēstīja Hozeja, “tāpēc ka zemē nav uzticības, nav mīlestības un nav Dieva atziņas. Toties ik uz soļa dzirdama Dieva zaimošana, skan nepareizi zvēresti, tiek pausti meli, notiek slepkavības, zādzības, laulības pārkāpšanas, un viens asiņains noziegums seko otram.” (Hoz. 4:1,2)

Hozejas un Amosa pravietojumi runā ne tikai par sodu, bet arī par nākotnes godību. [298] Desmit ciltīm, kas tik ilgi bija pretojušās un neatgriezās, nedeva apsolījumu par pilnīgu atjaunošanu Palestīnā agrākajā spēkā. Tiem līdz laika galam vajadzēja palikt kā ceļiniekiem tautu starpā. Bet ar pravieti Hozeju tika dots pravietojums, kas pavēra iespēju piedalīties atjaunošanā zemes vēstures noslēgumā, kad Kristus parādīsies kā kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš. “Jo ilgu laiku Israēla bērni būs bez ķēniņa un pārvaldniekiem, bez kaujamiem un bez altāra, bez efoda, bez terafīma”, teica pravietis. “Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs to Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un, bijībā trīsēdami, nāks pie tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdējās dienās.” (Hoz. 3:4,5)

Simbolu valodā Hozeja desmit ciltīm atklāja Dieva plānu katrai patiesai dvēselei, kas savienosies ar Viņa draudzi virs zemes, atjaunot svētības, ko Israēls saņēma Apsolītajā zemē, kad tas bija paklausīgs un uzticīgs Kungam. Uzrunājot Israēlu un apliecinot tam savas ilgas parādīt žēlastību, Kungs paziņoja: “Tāpēc, raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu, un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerības vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes. Tad tanī dienā, saka tas Kungs, tu Mani sauksi: mans vīrs, un nesauksi Mani vairs: mans Baals. [299] Jo Es gribu piespiest viņas muti un lūpas nekad vairs nelietot Baala dievību vārdus, tā ka lai neviens tos nekad vairs neatcerētos.” (Hoz. 2:16-19)

Šīs zemes vēstures pēdējās dienās tiks atjaunota Dieva derība ar Viņa baušļus turošajiem ļaudīm. “Un Es noslēgšu tai pašā dienā viņas labā derību ar dzīvniekiem laukā, ar putniem apakš debess, ar rāpuļiem un tārpiem uz pašas zemes; Es salauzīšu stopus un zobenus, Es iznīdēšu pašu karu un ļaušu ļaudīm mierīgi dzīvot. Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpēji uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnībā un žēlastībā. Un Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi to Kungu.”

”Un tai pašā dienā, saka tas Kungs, Es būšu labvēlīgs un piekāpīgs: Es uzklausīšu debesis, un debesis uzklausīs zemi, un zeme būs labvēlīga labībai, vīnogu sulai un eļļai, un tie būs labvēlīgi un paklausīgi Jezreēlam. Un Es visas šīs lietas paturēšu sev sēklai zemes virsū, Es tām likšu augt un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā (..), kas nebija Manas tautas: tu esi Mana tauta! – un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hoz. 2:20-25)

“Tanī dienā notiks, ka Israēla atlikušie un Jēkaba nama izglābtie (..) paļausies uzticībā uz to Kungu, uz Israēla Svēto.” (Jes. 10:20)

No “visām tautām, ciltīm, valodām un ļaudīm” būs kādi, kas priecīgi atsauksies vēstij: “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi.” Tie šķirsies no ikviena elka, kas tos saista pie zemes, un priecīgi kalpos Tam, kas “radījis debesis, zemi, jūru un ūdeņu avotus”. [300] Tie atbrīvosies no visām saitēm un stāvēs pasaules priekšā kā Dieva žēlastības pieminekļi. Paklausot dievišķiem noteikumiem, tie būs pazīstami eņģeļiem un cilvēkiem kā tādi, kas “tur Dieva baušļus un Jēzus ticību”. (Atkl. 14:6,7,12)

“Raugi, nāks dienas, saka tas Kungs, kad vienā laikā varēs kārtot zemi sējai un pļaut, varēs spiest vīnogas un sēt, kad visi kalni pilēs no salda vīna, visi pakalni būs auglīgi un tos klās augļu pārpilnība. Tad es atsaukšu atpakaļ savu Israēla tautu no trimdas, un viņi uzcels izpostītās pilsētas un tās arī apdzīvos, viņi dēstīs vīna dārzus un dzers no tiem vīnu, viņi ierīkos augļu dārzus un baudīs to augļus. Es viņus iedēstīšu stipri viņu pašu zemē, ka tos vairs nekad neizrautu no viņu zemes, ko Es viņiem esmu devis!” saka tas Kungs, tavs Dievs.” (Amosa 9:13-15)

Taisnības sludinātājs

[301] “Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai no viņa var aizbēgt tā gūstekņi? “Tomēr,” tā saka tas Kungs, “arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt.” “Bet jāatkāpjas un jāpaliek kaunā visiem, kas paļaujas uz elkiem, kas saka uz elka tēliem: jūs esat mūsu dievi!” (Jes. 49:24,25; 42:17)

25. Jesajas aicināšana

[303] Usijas ilgo valdīšanas laiku Jūdas un Benjamīna zemē raksturoja tāda labklājība, kāda nebija pieredzēta kopš Salamana nāves, gandrīz pirms diviem gadsimtiem. Daudzus gadus ķēniņš valdīja tiešām nevainojami. Svētīta no augšienes, viņa armija atguva dažus apgabalus, kas bija zaudēti iepriekšējā laika periodā. Pilsētas tika no jauna uzceltas un nostiprinātas, un Jūdas valsts stāvoklis apkārtējo valstu vidū ļoti nostiprinājās. Atdzīvojās tirdzniecība, un Jeruzālemē ieplūda tautu bagātība. Usijas “slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens”. (2. Laiku 26:15)

Tomēr šo ārējo labklājību nepavadīja tai atbilstoša garīga atmoda un spēks. Dievnamā kalpošana turpinājās tāpat kā agrāk, un ļaužu pulki nāca, lai pielūgtu dzīvo Dievu, bet maz pamazām lepnība un formālisms ieņēma pazemības un godīguma vietu. [304] Par pašu Usiju rakstīts: “Bet, kad viņš bija palicis varens, tad viņa sirds sāka noziegties, jo viņš apgrēkojās pret to Kungu, savu Dievu.” (2. Laiku 26:16, Glika tulk.)

Grēks, kas Usijam sagādāja tik postošas sekas, bija iedomība. Pārkāpdams Jehovas skaidro pavēli, ka tikai Ārona pēcnācēji drīkst kalpot kā priesteri, ķēniņš iegāja svētnīcā, “lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri”. Augstais priesteris Azarja un viņa līdzstrādnieki centās ķēniņu atrunāt un lūdza to atteikties no sava nodoma. “Tas tev, Usija, neklājas,” viņi teica, “ar to tu neesi ieguvis pagodinājumu Dieva, tā Kunga priekšā!” (2. Laiku 26:16,18)

Usija sadusmojās, ka viņu, ķēniņu, kāds tā uzdrošinās norāt. Bet tam neļāva sagānīt svētnīcu pretēji šo autoritatīvo vīru vienotajiem iebildumiem. Karstās dusmās tā stāvot, to piepeši pārsteidza dievišķs sods. Uz viņa pieres parādījās spitālības pazīmes. Izbijies viņš steidzās prom, lai nekad vairs neienāktu dievnama pagalmos. Līdz pat savai nāves dienai, dažus gadus vēlāk, Usija palika spitālīgs, kā dzīvs piemērs tam, cik liels neprāts ir novērsties no skaidrajiem vārdiem “tā saka Kungs”. Ne viņa augstais stāvoklis, ne ilgā kalpošana nespēja atvainot šo pārgalvības grēku, ar ko viņš aptraipīja savas valdīšanas pēdējos gadus, izsaukdams pār sevi Debesu sodu.

Dievs neuzlūko cilvēka stāvokli. “Bet tai dvēselei, kas to dara ar paceltu galvu, vai tas ir jūsu vidū dzimušais vai svešinieks, tāds ir zaimotājs tā Kunga priekšā, – un tai dvēselei ir jātop izdeldētai no savas tautas.” (4. Moz. 15:30)

[305] Šķiet, ka Usijas saņemtais sods atstāja pārveidojošu iespaidu uz viņa dēlu. Jau tēva valdīšanas pēdējos gados Jotamam nācās uzņemties smagas atbildības, un pēc Usijas nāves viņš mantoja troni. Par Jotamu ir rakstīts: “Un viņš darīja to, kas tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja, kā viņa tēvs Usija bija darījis. Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl arvien nesa dedzināmos upurus un upurēja kvēpināmos upurus augstienēs.” (2. Ķēn. 15:34,35)

Kad Usijas valdīšana tuvojās beigām un Jotams jau pildīja daudzus valsts uzdevumus, par pravieti tika aicināts vēl gados jaunais Jesaja,– vīrs no ķēniņa cilts līnijas. Laiks, kurā Jesajam nācās strādāt, Dieva ļaudīm bija sevišķu briesmu pilns. Pravietis kļuva par aculiecinieku Israēla Ziemeļu valsts un Sīrijas apvienotā karaspēka iebrukumam Jūdejā; tāpat viņš redzēja arī asīriešu pulkus apmetamies pret valsts galvenajām pilsētām. Viņa dzīves laikā krita Samarija un desmit ciltis tika izkaisītas starp apkārtējām tautām. Jūdejā atkārtoti ielauzās Asīrijas armija, Jeruzāleme tika aplenkta un beidzot arī kristu, ja Dievs to brīnumainā kārtā nebūtu izglābis. Dienvidu valstij tiešām draudēja lielas briesmas. Dievišķā aizsardzība bija atņemta, un Asīrijas karapulki gatavojās pārpludināt Jūdeju.

Tomēr ārējās briesmas, kas gan šķita visai satriecošas, nebija tik nopietnas kā iekšējās. Kunga kalpu visvairāk uztrauca un nomāca ļaužu stūrgalvība. Tie, kam vajadzēja būt par gaismas nesējiem apkārtējās tautās, atkāpjoties un pretojoties izsauca Dieva sodības. Daudzie ļaunumi, kas veicināja strauju Ziemeļu valsts izpostīšanu, ko tikai nesen nepārprotami bija norājis Amoss un Hozeja, tagad ātri un postoši izplatījās Jūdas valstī.

Arī ļaužu sabiedriskās attiecības bija visai bēdīgas. Dzīdamies pēc bagātības, cilvēki sev rausa namu pēc nama un zemes gabalu pēc zemes gabala. (Skat. Jes. 5:8) Tiesa bija korumpēta, bez kādas līdzjūtības pret trūcīgajiem. Par šiem ļaunumiem Dievs paziņoja: “Nabagiem nolaupītā manta ir jūsu namos!” “Kā jūs uzdrošināties postīt manu tautu un satriekt nabagus?” (Jes. 3:14,15) Pat amatpersonas, kuru pienākums bija aizstāvēt bezpalīdzīgos, izlikās nedzirdam trūcīgo un cietēju, atraitņu un bāreņu saucienus. (Jes. 10:1,2)

Līdz ar apspiešanu un labklājību ienāca lepnums un tieksme uz greznību (Jes. 2:11,12; 3:16,18-23), žūpošanu un uzdzīvi. (Jes. 5:22,11,12) Jesajas dienās elku kalpošana pati par sevi vairs neradīja izbrīnu. (Jes. 2:8,9) Nekrietni darījumi starp visām ļaužu šķirām bija tik izplatīti, ka tie nedaudzie, kas vēl uzticīgi turējās pie Dieva, bieži jutās kārdināti zaudēt drosmi un padoties šaubām un izmisumam. Šķita, ka Dieva nolūks ar Israēlu neizdosies un stūrgalvīgo tautu piemeklēs Sodomai un Gomorai līdzīgs liktenis.

Ņemot vērā šos apstākļus, nav pārsteigums, ka Jesaja, kas Usijas valdīšanas pēdējos gados tika aicināts nest Jūdas tautai Dieva brīdinošās un norājošās vēstis, centās izvairīties no tādas atbildības. Viņš labi saprata, ka sastapsies ar krasu pretestību. [307] Apzinoties paša nevarību šādos apstākļos strādāt un domājot par to, cik neticīgi un stūrgalvīgi ir ļaudis, pie kuriem viņam būs jādarbojas, tam uzdevums likās neizpildāms. Vai lai, drosmi zaudējis, tas tagad atsakās no uzdevuma un ļauj Jūdam netraucēti kalpot elkiem? Vai lai Ninives dievi valda virs zemes kā pastāvīgs izaicinājums Debesu Dievam?

Šādas domas pildīja Jesajas prātu, stāvot dievnama vārtos. Piepeši vārti un iekšējais priekškars šķita it kā paceļamies vai atveramies, un viņš drīkstēja ieskatīties iekšienē – vissvētākajā vietā, kur arī pravietim bija aizliegts ieiet. Tur viņam tika dota atklāsme par Jehovu, kas sēdēja uz augsti izvirzīta troņa, kamēr viņa godības klātbūtne piepildīja visu templi. Visapkārt ap troni atradās serafi, kas, kalpojot savam Radītājam, pielūgsmē aizklāja sejas un vienojās svinīgā apbrīnas saucienā: “Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Šīs balsis, šķiet, satricināja tempļa pamatus, pīlārus un ciedra koka vārtus tā, ka viņu pienestā slava piepildīja visu namu.

Skatot šo Kunga godības un varenības atklāsmi, Jesaju pārņēma visu pārvaroša apziņa par Dieva šķīstumu un svētumu. Cik ass pretstats starp Radītāja nepārspējamo pilnību un to cilvēku grēcīgo izturēšanos , kuri, līdzīgi pašam pravietim, tik ilgi skaitījās pie Israēla un Jūdas izredzētajiem! Tāpēc arī viņš izsaucās: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!” (Jes. 6:5) [308] Stāvot iekšējā svētnīcā, spožajā dievišķās klātbūtnes gaismā, viņš apzinājās pats savu nepilnību un spēka trūkumu, lai viens varētu izpildīt tam uzlikto pienākumu. Bet tad pie viņa atsūtīja vienu serafu, kas to atbrīvoja no izbailēm un sagatavoja lielajam uzdevumam. Pravieša lūpas tika skārtas ar kvēlošu ogli no altāra, un viņš dzirdēja vārdus: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Tad bija dzirdama Dieva balss: “Ko lai es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” un Jesaja atbildēja: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:7,8)

Debesu apmeklētājs pavēlēja gaidošajam pravietim: “Ej un saki šai tautai:

“Dzirdēt dzirdiet, bet nesaprotiet,

Redzēt redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!

Apcietini šīs tautas sirdi

Un padari tās ausis nedzirdīgas,

Un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm

Un nedzird ar savām ausīm,

Un nesaprot ar savu sirdi

Un neatgriežas, lai taptu dziedināti.”

(Jes. 6:9,10)

Pravieša pienākums bija skaidrs: ir jāpaceļ balss pret valdošo ļaunumu. Bet tas baidījās uzsākt šo darbu bez cerības nodrošinājuma.

“Cik ilgi, Kungs?” viņš jautāja. Vai tad neviens no Taviem izredzētajiem ļaudīm nekad nesapratīs, nenožēlos un nekļūs dziedināts?

[309] Nasta par dvēselēm maldos iestigušajā Jūdas valstī nebija jānes veltīgi. Jesajas misija nepaliks pilnīgi neauglīga. Tomēr ļaunumi, kas vairojušies daudzās paaudzēs, nebija novēršami viņa dzīves laikā. Viņam vajadzēja vienīgi pacietīgi un drosmīgi strādāt, kļūstot par cerības un likteņa pravieti. Dievišķais nodoms beidzot piepildīsies, un tad arī pilnībā parādīsies viņa darba augļi un vainagosies visu Dieva uzticīgo vēstnešu pūles. Atlikums tiks izglābts, bet, lai tas varētu notikt, atkritušajai tautai bija jāsludina brīdinājuma un aicinājuma vēstis. Kungs paziņoja:

“Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem,

Nami būs neapdzīvoti un zeme aizlaista un tukša.

Tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām,

Un pamestu vietu būs daudz tanī zemē.”

(Jes. 6:11,12)

Smagās sodības, kas nāca pār neatgrieztajiem, – karš, gūsts, apspiešana un varas un cieņas zaudēšana starp tautām – viss kalpoja vienam mērķim, lai tie, kas šajos piemeklējumos atzītu apbēdinātā Dieva roku, varētu atgriezties. Ziemeļu ķēniņvalsts desmit ciltīm drīz vajadzēja tikt izkaisītām starp pagānu tautām; viņu pilsētām jātiek pamestām, un ienaidnieku armijām arvien no jauna jāpārpludina Israēla zeme. Arī Jeruzalemei beidzot bija jākrīt un Jūdam jāaiziet gūstā. Tomēr Apsolītā zeme nepaliks pilnīgi atmesta uz visiem laikiem. Debesu sūtnis Jesajam apsolīja:

“Un, ja tur paliks vēl pāri desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz aizies postā, taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuriem pēc nociršanas pāri paliek vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.” (Jes. 6:13)

Šis iedrošinājums par Dieva nolūku galīgo piepildīšanos stiprināja Jesajas sirdi. Kas par to, ja zemes varas nostājas pret Jūdu! Kas par to, ja Kunga vēstnesim jāsastopas ar opozīciju un pretestību! Jesaja bija redzējis Ķēniņu, Kungu Cebaotu! Viņš bija dzirdējis serafu dziedāšanu: “Visa zeme ir pilna Viņa godības!” (Jes. 6:3) Viņam bija apsolīts, ka Jehovas vēstis atkritušajam Jūdam pavadīs Svētā Gara pārliecinošais spēks. Tā pravietis tika stiprināts savam darbam. Visā ilgajā un grūtajā misijā viņš vienmēr atcerējās šo atklāsmi. Sešdesmit vai pat vēl vairāk gadu viņš stāvēja Jūdas bērnu priekšā kā cerības vēstnesis, kļūdams arvien drošāks un drošāks savos pravietojumos par uzvaru, ko draudze piedzīvos nākotnē.

26. “Redzi, jūsu Dievs!”

[311] Jesajas laikā dievišķās atziņas trūkuma dēļ cilvēku garīgā izpratne bija visai tumša. Sātans bija ilgi pūlējies, lai ļaudis savu Radītāju uzlūkotu kā grēka, ciešanu un nāves autoru. Viņa pieviltie Dievu iedomājās kā cietsirdīgu un pavēlošu Būtni, kas modri gaida, lai apsūdzētu un notiesātu, nevēloties grēcinieku pieņemt, kamēr vien ir kāds likumīgs iegansts palīdzību nesniegt. Mīlestības bauslību, kas valda Debesīs, ļaunais viltnieks attēloja kā ierobežojumu cilvēku laimei, kā apgrūtinošu jūgu, no kura būtu labi izbēgt. Viņš paziņoja, ka šīs prasības nevar izpildīt un ka sodīt par pārkāpumiem ir varmācīgi.

Israēlam nebija iemeslu aizbildināties par Jehovas īstā rakstura nepazīšanu. Dievs daudzkārtīgi bija tiem atklājies kā “sirdsžēlīgs un lēnprātīgs, pacietīgs un no lielas žēlastības un uzticības”. (Ps. 86:15) [312] “Kad Israēls vēl bija jauns, Es viņu, savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.” (Hoz. 11:1)

Kungs tos saudzīgi atsvabināja no verdzības Ēģiptē un vadīja tuksneša ceļojumā uz Apsolīto zemi. “Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem.” (Jes. 63:9) “Mans vaigs ies tev līdzi,” (2. Moz. 33:14) skanēja solījums, ceļojot tuksnesī. Šo apliecinājumu pavadīja Jehovas rakstura brīnišķīgā atklāšanās, kas darīja Mozu spējīgu visam Israēlam vēstīt par Dieva laipnību un tos pilnībā pamācīt par viņu neredzamā Ķēniņa īpašībām. “Un tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: “Tas Kungs, tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu (..).” (2. Moz. 34:6,7)

Šī Jehovas nenogurstošās pacietības un bezgalīgās mīlestības un žēlastības pazīšana deva pamatu Mozus brīnišķajai aizlūgšanai par Israēla bērnu dzīvību, kad tie, atrodoties pie Apsolītās zemes robežām, atteicās iet uz priekšu un neklausīja Dieva pavēlei.

Viņu sacelšanās kulminācijas brīdī Kungs sacīja: “Es viņus sitīšu ar mēri un tos izdeldēšu, bet tevi Es darīšu par tautu, kas būs lielāka un stiprāka nekā viņi!” (4. Moz. 14:12) [313] Bet pravietis aizlūdza, atsaucoties uz Dieva brīnišķīgo aizgādību un apsolījumiem, kas doti izredzētajai tautai. Un tieši tad kā visdrošāko pamatu savam lūgumam viņš uzsvēra Dieva mīlestību uz kritušajiem cilvēkiem. (Skat. 4. Moz. 14:17-19)

Kungs žēlastībā atbildēja: “Es esmu piedevis, kā tu to esi lūdzis.” Pēc tam Viņš atklāsmē darīja Mozum zināmu, ka beidzot Israēls tomēr uzvarēs. “Bet nu, tik tiešām, ka Es dzīvoju,” Viņš paziņoja,” tā Kunga godība piepildīs visu zemi.” (4. Moz. 14:20,21) Dieva godība, Viņa raksturs, Viņa žēlastības pilnā laipnība un maigā mīlestība – ko Mozus lūdza Israēla labā – tiks atklāta visai cilvēcei! Un šis Jehovas apsolījums tika divkārt nodrošināts; to apstiprināja ar zvērestu. Tik tiešām, kā Dievs dzīvo un valda, Viņa godība kļūs zināma “visām tautām”. (Ps. 96:3)

Par šī pravietojuma piepildīšanos nākotnē mirdzošie serafi troņa priekšā dziedāja: “Visa zeme ir pilna Viņa godības.” (Jes. 6:3) Un pravietis, pārliecināts par dzirdēto vārdu patiesumu, vēlāk pats droši paziņoja, ka tie, kas pielūdza koka un akmens tēlus, “(..) redzēs tā Kunga godību, mūsu Dieva jaukumu”. (Jes. 35:2)

Šodien šis pravietojums strauji piepildās. Dieva draudzes misijas darbs virs zemes nes bagātus augļus, un Evaņģēlija vēsts drīz būs pasludināta visām tautām. “Par slavu Viņa augstajai žēlastībai” – vīri un sievas no visām ciltīm, valodām un tautām tiek pieņemti “mīļotajā Dēlā”, [314] “lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību”. (Ef. 1:6; 2:7) “Slavēts lai ir Dievs tas Kungs, Israēla Dievs, kas vienīgais dara brīnumus! Lai mūžīgi slavēts Viņa godības Vārds, un Viņa godība lai piepilda zemi!” (Ps. 72:18,19)

Atklāsmē, kuru Jesaja redzēja tempļa pagalmā, viņam tika sniegts skaidrs priekšstats par Israēla Dieva raksturu. Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā Vārds ir svēts, viņam parādījās lielā godībā; tomēr pravietis spēja saprast Kunga līdzjūtīgo raksturu. Viņš, kurš dzīvo “augstībā un svētā vietā”, mājo arī “pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, kas dzīvu dara garu pazemīgiem un dzīvu dara sirdi sagrauztiem”. (Jes. 57:15, pēc Glika tulk.) Eņģelis, sūtīts aizskart Jesajas lūpas, tam paziņoja: “(..) tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” (Jes. 6:7)

Uzlūkojot savu Dievu, pravietim, līdzīgi Saulam no Tarsas pie Damaskas vārtiem, tika ļauts ne vien saskatīt pašam savu nevērtību, bet viņa pazemojusies sirds guva pārliecību par piedošanu – pilnīgu un brīvu—un tas piecēlās kā pārveidots vīrs. Viņš bija redzējis savu Kungu. Viņš bija satvēris gaismas staru no dievišķā rakstura piemīlības. Viņš varēja liecināt par pārveidošanu, kas notikusi, uzlūkojot Bezgalīgo Mīlestību! No šī brīža viņu apgaroja karstas ilgas redzēt maldošos tautu atbrīvotu no grēku nastas un soda! “Par ko jūs vēl vairāk būs sist?” jautāja pravietis.(Pēc Glika tulk.) “Tad nāciet, turēsim tiesu, saka tas Kungs, kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna.” “Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt!” (Jes. 1:5,18,16,17)

Dievs, kuram tie teicās kalpojam, bet kura raksturu pārprata, viņiem tika rādīts kā lielais garīgo slimību Dziedinātājs. Kas par to, ka visa galva ir slima un sirds palikusi nespēcīga? Kas par to, ja no kāju pēdām līdz galvas virsai nav nevienas veselas vietas, bet vienīgi rētas un brūces, un jaunas vainas? (skat. Jes. 1:6) Tas, kurš staigājis pārgalvīgi pēc savas sirds, atgriežoties pie Kunga, var tikt dziedināts. “Es redzēju gan tās ceļus, un tomēr es to dziedināšu, to vadīšu un tai un tās cietējiem sniegšu kā atlīdzību apmierinājumu, un Es kā lūpu augli radīšu mieru – mieru tālajiem un tuvajiem, saka tas Kungs, un Es to dziedināšu.” (Jes. 57:18,19)

Pravietis Dievu paaugstināja kā visu lietu Radītāju. Viņš Jūdas pilsētām nesa vēsti: “Redzi, jūsu Dievs!”(Jes. 40:9) “Tā saka tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplatījis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem.” “Es esmu tas Kungs, kas visu radījis (..).” “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību (..).” “Es radīju zemi un cilvēkus zemes virsū; Manas rokas izklāja debesis, un Es vadīju visu to zvaigžņu pulku.” “Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka es tam būtu līdzīgs?” jautā Svētais. [316] Paceliet savas acis uz debesīm un raugiet: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:25,26)

Tiem, kas baiļojas, ka atgriežoties Dievs tos tomēr nepieņems, pravietis paziņoja:

“Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu tiesu Dievs neievēro? Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama. Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” (Jes. 40:27-31)

Mūžīgās Mīlestības sirds ilgojas pēc tiem, kas jūtas nespēcīgi paši atbrīvoties no sātana valgiem. Kungs žēlīgi piedāvā tos stiprināt, lai tie dzīvotu par godu Viņam. “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: “Nebīsties, Es tev palīdzu!” Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! Es tev palīdzu, saka tas Kungs, tavs pestītājs ir Israēla Svētais.” (Jes. 41:10,13,14)

Lai gan visi Jūdas iedzīvotāji bija necienīgi, Dievs tos tomēr negribēja atmest. [319] Tiem pienācās paaugstināt Kunga Vārdu pagānu vidū. Daudziem, kas Viņa labās īpašības nemaz nepazina, vēl vajadzēja ieraudzīt dievišķā rakstura godību. Lai paskaidrotu iecerēto žēlastības plānu, Viņš sūtīja savus kalpus – praviešus ar vēsti: “Atgriezieties ikviens no sava ļaunā ceļa!” (Jer. 25:5) “Sava Vārda dēļ Es pavilcināju savas dusmas, un sava goda dēļ Es izturos saudzīgi tev par labu, lai tevi neiznīcinātu. (..) Manis dēļ, jā, Manis dēļ Es to daru, lai Mans Vārds netop zaimots! Savu godu Es citam nedošu!” (Jes. 48:9,11)

Aicinājums uz nožēlu skanēja skaidri un nepārprotami; Kungs visus lūdza atgriezties. “Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:6,7)

Vai tu, lasītāj, esi izvēlējies pats savu ceļu? Vai tu esi aizgājis tālu prom no Dieva? Vai tu esi mielojies ar pārkāpumu augļiem, lai izjustu, ka tie paliek kā pelni uz tavām lūpām? Un vai tagad, kad tavi dzīves plāni ir iziruši un cerības mirušas, tu neesi vientuļš un nelaimīgs? Balss, kas tik ilgi uz tavu sirdi runājusi, bet kuru tu negribēji uzklausīt, atkal griežas pie tevis noteiktos, skaidros vārdos: “Tādēļ celieties un dodieties ceļā! Jo šī zeme nav jums paliekoša vieta, tādēļ ka tā ir nešķīsta, tā ved postā, un par savu nešķīstību tā tiks postīt izpostīta.” (Mihas 2:10) Atgriezies sava Tēva mājās. Viņš tevi aicina: “Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu!” “Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums.” (Jes. 44:22; 55:3) [320]

Neņem vērā ienaidnieka čukstus, kas tevi grib atturēt no Kristus, līdz tu pats sevi būsi darījis labāku, līdz jutīsies pietiekoši derīgs, lai nāktu pie Dieva, – ja tu tā ilgi gaidīsi, tad nekad pie Viņa nenonāksi. Kad sātans norāda uz tavām netīrajām drēbēm, tad atkārto Pestītāja apsolījumu: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Saki ienaidniekam, ka Jēzus Kristus asinis šķīsta no visiem grēkiem. Padari Dāvida lūgšanu par savu personīgo: “Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Ps. 51:9)

Pravieša paskubinājumi, lai Jūda uzlūkotu dzīvo Dievu un pieņemtu Viņa žēlastību, neizskanēja velti. Bija daži, kas tos nopietni uzklausīja un atmeta savus elkus, lai kalpotu Jehovam. Tie iemācījās saskatīt savā Radītājā mīlestību, žēlastību un maigu līdzcietību, un, kad Jūdas vēsturē iestājās tumsa, kad tikai atlikums vairs bija palicis savā zemē, pravieša vārdi turpināja nest nopietnas reformācijas augļus. “Tanī dienā cilvēki raudzīsies uz savu Radītāju,” teica pravietis, “viņu skati būs vērsti uz Israēla Svēto. Tie neskatīsies vairs uz altāriem, kas viņu pašu roku darbs, un neraudzīsies uz elku tēliem, elku kokiem un saules stabiem, ko viņu pašu pirksti darinājuši.” (Jes. 17: 7,8) [321]

Daudzi uzlūkos Visskaistāko, to Vienīgo starp tūkstošiem. “Tavas acis skatīs ķēniņu viņa glītumā un plašo zemi tālumā”, (Jes. 33:17) – tāds bija tiem dotais apsolījums. Grēki būs piedoti, un tie vairs leposies tikai ar Dievu. Laimīgajā dienā, kad tie būs atbrīvoti no kalpošanas elkiem, piepildīsies vārdi: “Jo tas Kungs pats savā godībā būs pie mums plato straumju un upju vietā (..). Jo tas Kungs ir mūsu soģis, tas Kungs ir mūsu likumu devējs, tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs izglābs.” (Jes. 33:21,22)

Vēstis, ko Jesaja nesa tiem, kas bija izvēlējušies atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem, bija pilnas prieka un iedrošinājuma. Klausieties Kunga Vārdu, ko saka pravietis:

“Apdomā to, Jēkab, un, tu Israēl, jo tu esi Mans kalps!

Es tevi radīju, tu esi Mans kalps; Israēl, Es tevi neaizmirsīšu!

Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu

Un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim.

Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu!”

(Jes. 44:21,22)

“Tanī dienā tu sacīsi: “Es Tev pateicos, Kungs!

Jo Tu gan biji uz mani dusmīgs,

Bet Tavas dusmas norima, un Tu mani iepriecināji.

Tiešām, Dievs ir mana pestīšana,

Es esmu paļāvības pilns un nebīstos,

Jo Dievs tas Kungs ir mans stiprums

Un mana slavas dziesma;

Viņš bija priekš manis pestīšana!”

“Dziediet tam Kungam slavas dziesmas,

Jo Viņš ir darījis varenus darbus,

Lai tas top zināms pa visām zemēm!

Gavilējiet un līksmojiet, jūs, Ciānas iedzīvotāji,

Jo liels ir jūsu vidū Israēla Svētais!”

(Jes. 12. nod.)

27. Ahass

[322] Līdz ar Ahasa nākšanu tronī Jesajam un viņa līdzgaitniekiem nācās vaigu vaigā saskarties ar daudz briesmīgākiem apstākļiem, kādi jebkad bija pastāvējuši Jūdas valstī. Daudzi, kas formāli bija pretojušies elku kalpošanas pavedinošajam iespaidam, tagad tam pakļāvās un sāka piedalīties pagānu dievu pielūgšanā. Israēla lielkungi izrādījās neuzticīgi savam pienākumam, radās viltus pravieši, kas tautu ieveda maldos, un bija priesteri, kas mācīja par maksu. Tomēr atkrišanas vadoņi vēl saglabāja dievišķīgās dievkalpošanas formas un prasīja, lai tos uzskata par Dieva ļaudīm.

Šajā grūtajā laika periodā liecināja pravietis Miha, kas paziņoja, ka grēcinieki Ciānā, teikdami, ka “paļaujas uz Kungu”, un nekaunīgi lielīdamies: “vai Kungs nav mūsu vidū”, turpina celt “Ciānu ar asinsizliešanu un Jeruzālemi ar netaisnību”. (Mihas 3:10,11) [323] Pret šiem ļaunumiem ar stingru rājienu atskanēja arī pravieša Jesajas balss: “Klausieties tā Kunga vārdus, jūs Sodomas valdnieki, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta! “Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka tas Kungs. “Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri(..). Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?”(Jes. 1:10-12)

Inspirētie Raksti ziņo: “Bezdievīgo upuris ir negantība; jo vairāk, ja to upurē ar ļaunu sirds nolūku.” (Sal. pam. 21:27, Glika tulk.) Mūsu Dieva “acis ir pārāk šķīstas, lai varētu skatīt ļaunumu”, kā arī uzlūkot netaisnību. (Habak.1:13) Kungs novēršas no pārkāpējiem ne tāpēc, ka Viņš negribētu piedot, bet Dievs taču nevienu nevar atbrīvot no grēkiem, ja cilvēks atsakās pieņemt Viņa bagāto žēlastību. “Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka viņš neklausās uz jums.” (Jes. 59:1,2)

Salamans bija rakstījis: “Bēdas tev, zeme, kuras ķēniņš vēl ir zēns!” (Sal. māc. 10:16) Tas tagad piepildījās Jūdas valstī. Nemitīgi grēkojot, tās valdnieki kļuva kā bērni. Jesaja tautas uzmanību pievērsa tās vājajam stāvoklim starp apkārtējām nācijām, kā iemeslu minot valdošajās aprindās pastāvošo ļaunumu. [324] “Tad nu ziniet – tas Kungs Cebaots atraus Jeruzālemei un Jūdai katru atbalstu un palīdzību – palīdzību ar maizi un ūdeni, atņems varoņus un karavīrus, tiesnešus un praviešus, zīlniekus un vecajus, virsniekus, cienījamus vīrus un padomniekus, dažādu mākslu pratējus un vainu apvārdotājus. Zēnus Es viņiem došu par virsniekiem, un vieglprātīgi neprašas valdīs pār tiem.” “Jo Jeruzāleme brūk kopā, un Jūda kritīs, tādēļ ka viņu mēle un darbi ir pret to Kungu, lai kaitinātu Viņa cildenuma pilnās acis.” (Jes. 3:1-4,8)

“Ak, mana tauta!” pravietis turpināja, “tavi vadoņi ir tavi maldinātāji, viņi padara neejamu to ceļu, pa kuru tev jāstaigā.” (Jes. 3:12) Šis pravietojums burtiski piepildījās Ahasa valdīšanas laikā, jo par to ir rakstīts: “Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un pat darināja baaliem tēlus. Un viņš nesa Ben-Hinomas ielejā kvēpināmos upurus.” (2. Laiku 28:2,3) “(..) viņš pat upurēja savu dēlu kā ugunsupuri, pēc to tautu negantībām, kuras tas Kungs bija izdzinis Israēla bērnu priekšā.” (2. Ķēn. 16:3)

Izredzētajai tautai tas tiešām bija briesmu pilns laiks. Vēl tikai daži īsi gadi, un Israēla valsts desmit ciltīm jātiek izkaisītām starp pagāniem. Arī Jūdas izredzes bija visai tumšas. Labie spēki strauji samazinājās, bet netaisnība vairojās. Raugoties uz savu zemi, pravietis Miha jutās spiests izsaukties: “Dievbijīgie ir izmiruši šai zemē, un taisnīgo vairs nav ļaužu starpā. (..) Labākie viņu starpā ir kā ērkšķi un godīgākie ir kā ērkšķu dzīvžogs.” (Mihas 7:2,4) “Ja tas Kungs Cebaots nebūtu mums saglabājis šo mazo atlikumu, mēs būtu kā Sodoma, mēs līdzinātos Gomorai.” (Jes. 1:9)

Ikvienā laikmetā savu uzticīgo ļaužu labā, kā arī bezgalīgi mīlot maldošos, Dievs ir ilgi panesis cilvēku sacelšanos, skubinot tos atstāt ļaunumu un atgriezties pie Viņa. [325] “Dari tu to, tu atkal to, rīkojies vienreiz tā, otrreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!” (Jes. 28:10) Tā savu izredzēto vīru personā Viņš pārkāpējiem ir mācījis taisnības ceļu.

Tieši tā notika Ahasa valdīšanas laikā. Maldos esošajiem ļaudīm tika sūtīts aicinājums pēc aicinājuma, lai tie atgrieztos un kļūtu uzticīgi Jehovam. Praviešu lūgumi izskanēja maigi un nopietni; un, kad tie, stāvot tautas priekšā, to dedzīgi pamudināja nožēlot savus ļaunos ceļus un veikt attiecīgās reformas, viņu vārdi nesa augļus Dievam par godu.

Brīnišķīgu aicinājumu izteica Miha: “Klausieties taču, ko saka tas Kungs: “Celies un sāc savu uzstāšanos tiesā kalnu priekšā, un ļauj pakalniem sadzirdēt savu balsi!” Klausieties jūs, kalni, kā tas Kungs ies tiesā, un arī jūs, spēcīgie zemes pamati, jo tas Kungs grib iet tiesā ar savu tautu un grib sodīt Israēlu!

Ko Es esmu tev nodarījis, Mana tauta, un ar ko Es tevi būtu apkaitinājis? Atbildi jel Man to! Es taču izvedu tevi no Ēģiptes zemes un atsvabināju tevi no tavas verdzības nama, un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjamu.

Atceries taču to, Mana tauta, kādus nodomus bija lolojis Balaks, moābiešu ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls, kā arī to, kas notika ceļā no Sitimas līdz Gilgalai, lai tu saprastu, ka tas Kungs jums darījis tikai labu!” (Mihas 6:1-5)

Dievs, kuram mēs kalpojam, ir pacietīgs , “Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals”. (Jer. r dz. 3:22) Pārbaudes laikā Viņa Gars aicina cilvēkus pieņemt Dzīvības Dāvanu. “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs, tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams?” (Ec. 33:11) [326] Sātans vienmēr ir modrs, lai cilvēku pieviltu, ievedot to grēkā un pēc tam tur atstājot – nevarīgu un bez cerības, ka tas pat baidās meklēt piedošanu. Bet Dievs aicina: “Lai tie meklē Manu palīgu, ka tie mieru var darīt ar Mani, un tie darīs mieru ar Mani.” (Jes. 27:5, pēc angļu tulk.) Kristū ir atrodama visa vajadzīgā palīdzība. Viņā mums piedāvāts iedrošinājums un atbalsts.

Israēla un Jūdas atkrišanas laikā daudzi jautāja: “Kā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošām eļļas straumju?” Atbilde ir skaidra un noteikta: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:6-8)

Rādīdams praktiskas dievbijības vērtību, pravietis tikai atkārtoja padomu, kas Israēlam bija dots jau gadsimtus iepriekš. Tieši pirms ieiešanas Apsolītajā zemē Kungs lika, lai Mozus paziņo: “Nu tad, Israēl, ko tas Kungs, tavs Dievs, no tevis prasa? Neko citu, kā vienīgi bīties to Kungu, savu Dievu, staigāt visur Viņa ceļos, Viņu mīlēt un tam Kungam, savam Dievam, kalpot ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli, turēt visus tā Kunga baušļus un Viņa likumus, ko es šodien pavēlu tev par labu.” (5. Moz. 10:12,13) [327] No gadsimta gadsimtā Jehovas kalpi ļaudīm atgādināja šos padomus, kad tiem draudēja briesmas kļūt formāliem un aizmirst parādīto žēlastību. Kad pie Kristus Viņa zemes kalpošanas laikā kāds nāca ar jautājumu: “Mācītāj, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?” Jēzus atbildēja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” (Mat. 22:36-40)

Šie pravieša un paša Meistara vienkāršie paskaidrojumi arī mums ikvienam jāpieņem kā Dieva balss. Mēs nedrīkstam nokavēt izdevības parādīt žēlastību, maigu uzmanību un kristīgu laipnību tiem, kas atrodas grūtībās un ir apspiesti. Ja arī vairāk nespējam, tad vismaz varam teikt iedrošinošus un cerības pilnus vārdus tiem, kuri Dievu vēl nepazīst, bet ir viegli aizsniedzami, parādot līdzjūtību un mīlestību.

Ikvienam, kas ir nomodā, lai izlietotu izdevības ienest prieku un svētības citu dzīvē, pieder bagātīgi, visu aptveroši apsolījumi. “Kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.” (Jes. 58:10,11)

Ahasa nosliece kalpot elkiem, neskatoties uz pravieša nopietnajiem aicinājumiem, [328] nepalika bez sekām. “Tādēļ tā Kunga bargās dusmas nāca pār Jūdu un Jeruzālemi, un Viņš tos ir padarījis par baiļu rēgu, par biedēkli un par izsmieklu (..).” (2. Laiku 29:8) Valsts strauji pagrima, un drīz vien tās pastāvēšanu apdraudēja iebrucēju armijas. “Un toreiz Aramas ķēniņš Recīns un Israēla ķēniņš Pekahs, Remaljas dēls, devās uzbrukumā kalnup pret Jeruzālemi, un viņi gan ielenca pilsētu, bet nebija spējīgi to ieņemt.” (2. Ķēn. 16:5)

Ja Ahass un valsts vadošie vīri būtu uzticīgi kalpojuši Visaugstākajam, tiem nebūtu jābaidās no tik nedabīgi izveidotās pretinieku savienības. Bet atkārtotie pārkāpumi bija nolaupījuši visu pārliecības spēku. Neizsakāmās bailēs no apvainotā Dieva atmaksas ķēniņa sirds “un viņa ļaužu sirds drebēja, kā meža koki trīc vējā”. (Jes. 7:2) [329] Šajā krīzes laikā Kungs lika, lai pravietis Jesaja iet pie trīcošā ķēniņa un saka:

“Neuztraucies un esi mierīgs! Nebaidies, un tava sirds lai neiztrūcinās (..). Pretstatā tam, ka sīrieši pret tevi domājuši ļaunu, kopā ar Efraimu un Remaljas dēlu sacīdami: iesim pret Jūdu, aplenksim un iekarosim to un iecelsim tur par ķēniņu Tabeēla dēlu! – Dievs tas Kungs saka: tas tā neizdosies un nenotiks!” Pravietis paziņoja, ka Israēla valsts un arī Sīrija drīz vien ies bojā.” “Bet, ja jūs neticēsit, jūs nepastāvēsit!” (Jes. 7:4-7,9)

Ak, cik labi būtu bijis Jūdas valstij, ja Ahass šo ziņu būtu uzņēmis kā vēsti no Debesīm! Bet, izvēlēdamies labāk balstīties uz miesīgo elkoni, viņš meklēja palīdzību pie pagāniem. Izmisis tas griezās pie Asīrijas ķēniņa Tiglat- Pilesera: “Es esmu tavs kalps un tavs dēls, nāc šurp un paglāb mani no Aramas ķēniņa un no Israēla ķēniņa rokas, kas man ir uzbrukuši.” (2. Ķēn. 16:7) Lūgumam vēl pievienoja bagātas dāvanas no ķēniņa mantnīcas un Dievnama mantu kambariem.

Palīdzība tika sniegta, un ķēniņam Ahasam kādu laiku bija miers, bet par kādu maksu jūdu tautai! Sūtītās dāvanas pamodināja Asīrijas mantkārību, un drīz vien šī neuzticamā palīga karapulki pārpludināja un aplaupīja Jūdas zemi. Tagad Ahasu un viņa nelaimīgos padotos pārņēma bailes, ka tie pilnībā varētu krist nežēlīgo asīriešu rokās.

Nemitīgo pārkāpumu dēļ Kungs Jūdu pazemoja. Šo sodību laikā Ahass neatgriezās, bet “smagi noziedzās pret to Kungu; (..) jo viņš upurēja kaujamos upurus Damaskas dieviem (..).” “Tāpēc, ka Aramas ķēniņu dievi ir viņiem palīdzējuši,” tas sacīja, “es gribu tiem nest kaujamos upurus (..).” (2. Laiku 28:19,22,23)

Īsi pirms savas valdīšanas baigām atkritušais ķēniņš lika aizslēgt dievnama durvis. Svētie dievkalpojumi tika pārtraukti. Lukturus altāra priekšā vairs neuzturēja vienmēr degošus, un par ļaužu grēkiem neviens upurus nepienesa. Rīta un vakara upura laikos vairs augšup nepacēlās saldā kvēpināmo zāļu smarža. Atstājuši dievnama pagalmus un aizslēguši durvis, bezdievīgās pilsētas iedzīvotāji droši cēla pagānu dievekļu tēlus visos Jeruzālemes ielu stūros. Pagānisms šķietami gavilēja. Tumsības spēki likās guvuši uzvaru.

Bet Jehovam vēl Jūdā bija uzticīgi ļaudis, kas noteikti atsacījās pielūgt elkus. Uz tiem cerībā skatījās Jesaja, Miha un viņu līdzgaitnieki, vērojot sabrukumu Ahasa valdīšanas pēdējos gados. Svētnīca gan bija aizslēgta, bet uzticīgos iedrošināja pravieša vārdi: “Ar mums ir Dievs! “ “Turiet par svētu to Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums (..).” (Jes. 8:10,13,14)

28. Hiskija

[331] Asā pretstatā Ahasa pārgalvīgajai rīcībai bija labklājību nesošās reformas, kas notika viņa dēla laikā. Kāpdams tronī, Hiskija apņēmās darīt visu iespējamo, lai Jūdu pasargātu no Ziemeļu valsts likteņa. Praviešu vēstis iedrošināja uz pilnīgu reformāciju. Tuvojošos sodību varēja novērst tikai ar visnoteiktāko rīcību.

Krīzes laikā Hiskija pierādīja, ka ir īstais vīrs. Tiklīdz viņš sāka valdīt, tas tūlīt sāka plānot un plānoto izpildīt. Vispirms viņš atjaunoja tik ilgi novārtā pamesto dievkalpošanu, nopietni un sirsnīgi sadarbojoties ar priesteriem un levītiem, kuri bija palikuši uzticīgi svētajam aicinājumam. Paļaudamies uz to lojalitāti, viņš ar tiem apsvēra savus nodomus īstenot tūlītēju, tālejošu reformu. “Tiešām, mūsu tēvi ir sacēlušies un darījuši ļaunu tā Kunga, mūsu Dieva, acīs,” viņš atzina, “tie Viņu ir atmetuši un savu vaigu novērsuši no tā Kunga mājokļa, un tam pagriezuši muguru.” [332] “Bet tagad, tas ir manas sirds nodoms, mums jānoslēdz derība ar to Kungu, Israēla Dievu, lai Viņa bargās dusmas novēršas no mums.” (2. Laiku 29:6,10)

Nedaudzos labi izmeklētos vārdos ķēniņš novērtēja stāvokli, kādā tie atradās: dievnams bija aizslēgts un visa kalpošana tajā mitējusies; riebīgā elku pielūgšana tika praktizēta pilsētas ielās un visā valstī; ļaužu pulki bija atkāpušies, kaut gan varēja palikt uzticīgi Dievam, ja Jūdas vadītāji būtu snieguši pareizu priekšzīmi; un valsts pilnīgi pagrimusi un apkārtējo tautu acīs tagad zaudējusi savu cieņu. Ziemeļu valsts bija strauji sabrukusi; daudzi aizgāja bojā no zobena, un liels pulks tika aizvests gūstā; drīz Israēls būs pilnīgā asīriešu varā un galīgi izpostīts; un tāds pats liktenis droši gaidīja arī Jūdas valsti, ja Dievs vareni nedarbosies ar saviem izredzētajiem pārstāvjiem.

Hiskija uzrunāja tieši priesterus, lai tie pievienotos viņam nepieciešamo reformu īstenošanā. “Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri!” viņš sacīja. “Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jūs stāvētu Viņa priekšā un Viņam kalpotu un ka jūs būtu Viņa kalpi un nestu kvēpināmos upurus.” “Tagad nu svētījieties paši un svētījiet tā Kunga, jūsu tēvu Dieva, namu, un izmetiet ārā nešķīstību no šīs svētās vietas!” (2. Laiku 29:11,5)

Laiks prasīja strauju rīcību, un priesteri sāka tūlīt. Pieaicinot no sava vidus arī tos, kas nebija klāt šajā sanāksmē, tie no sirds piedalījās dievnama šķīstīšanas un iesvētīšanas darbā. [333] Iepriekšējos gados sagānītais un pamestais templis paņēma daudz pūļu, bet, nenogurstoši darbojoties, priesteri un levīti neparasti īsā laikā jau spēja ziņot, ka uzdevums ir izpildīts. Dievnama durvis izlaboja un atvēra. Svētos traukus savāca un nolika savās vietās. Viss bija sagatavots, lai atjaunotu templī paredzēto kalpošanu.

Pirmajā dievkalpojumā pilsētas pārvaldnieki vienojās ar ķēniņu Hiskiju un priesteriem un levītiem, meklējot piedošanu par tautas grēkiem. Uz altāra pienesa grēku upurus par salīdzināšanu visam Israēlam. Kad upurēšana beidzās, ķēniņš ar visiem klātesošajiem zemojās lūgšanā. Atkal dievnama pagalmos atskanēja slavas un pielūgsmes vārdi. Apzinoties, ka ir salīdzināti par savu atkāpšanos un glābti no grēka verdzības, lūdzēji līksmi dziedāja Dāvida un Asafa dziesmas. “Hiskija un visa tauta priecājās par to, ko Dievs bija tautas labā darījis, jo šī lieta bija notikusi ātri.” (2. Laiku 29:24,29,36)

Tiešām Dievs bija sagatavojis vadošo Jūdas vīru sirdis, lai veiktu noteiktu reformu un līdz ar to apturētu atkrišanas plūdus. Ar saviem praviešiem Kungs izredzētajai tautai bija sūtījis vēsti pēc vēsts ar nopietniem aicinājumiem atgriezties. Israēla valsts desmit ciltis šīs vēstis izsmēja un atmeta, tāpēc tagad tika pakļautas ienaidniekam. Bet Jūdā vēl bija saglabājies dievbijīgs atlikums, un pie tā turpināja vērsties pravieši. [334] Mēs dzirdam Jesaju skubinām: “Griezieties taču atpakaļ, Israēla bērni, pie Viņa, no kura jūs tik ļoti esat atkrituši!” (Jes. 31:6) Un Miha droši paziņoja: “Bet es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs! Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! Es panesīšu tā Kunga dusmas, jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību; Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.” (Mihas 7:7-9)

Šīs un vēl citas līdzīgas vēstis rādīja Dieva labprātību piedot un pieņemt tos, kas no visas sirds pie Viņa atgrieztos, un deva cerību daudzām nomāktām dvēselēm tajos tumšajos gados, kad dievnama durvis bija aizslēgtas. Tāpēc tagad, kad vadītāji sāka ieviest reformas, liels skaits ļaužu, noguruši no grēka verdzības, bija gatavi atsaukties.

Tiem, kas iegāja pa tempļa vārtiem, lai meklētu piedošanu un atjaunotu savus uzticības solījumus Jehovam, Svēto Rakstu pravietojumos bija doti brīnišķīgi iedrošinājumi. Ar Mozus lūpām, visam Israelam dzirdot, izteiktie svinīgie brīdinājumi pret elku pielūgšanu bija savienoti ar apsolījumiem par Dieva labprātību uzklausīt un piedot tiem, kas atkrišanas laikā Viņu meklēs no visas sirds. “Un, kad tu būsi bēdās un visas šīs ciešanas tevi nākotnē skars, tad tu atgriezīsies pie tā Kunga, sava Dieva, un tu klausīsi Viņa balsi. Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir žēlsirdīgs Dievs, Viņš tevi neatstās un tevi neizdeldēs, un neaizmirsīs derību, ko Viņš taviem tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis.” (5. Moz. 4:30,31)

Savā pravietiskajā lūgšanā iesvētot dievnamu, kurā Hiskija un viņa līdzstrādnieki tagad atjaunoja kalpošanu, [335] Salamans bija teicis: “Un, ja Tava tauta, Israēls, tiek sakauta cīņā, tādēļ ka tie grēkojuši Tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie tevis, atzīdami Tavu Vārdu, un ja tie ar lūgšanām un piesaukšanām nāk tavā priekšā, lūgdamies šinī namā, tad uzklausi Tu debesīs, piedodams savai tautai Israēlam tās grēkus, un ved tos atkal atpakaļ uz to zemi, kuru Tu viņu tēviem biji devis.” (1. Ķēn. 8:33,34) Šai lūgšanai tika dots dievišķās piekrišanas zīmogs, jo tās noslēgumā no Debesīm nāca uguns, kas aprija dedzināmo un citus upurus, un templi piepildīja Kunga godība. (Skat. 2. Laiku 7:1) Naktī Kungs parādījās Salamanam, lai pateiktu, ka viņa lūgšana ir paklausīta un visiem, kas šajā vietā pielūgs, tiks dāvāta žēlastība. Tad arī tika dots apsolījums: “Un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.” (2. Laiku 7:14)

Šie apsolījumi ļoti spilgti piepildījās Hiskijas reformu laikā.

Labajam iesākumam, šķīstot dievnamu, sekoja plašāka kustība, kurā piedalījās kā Israēls, tā Jūda. Dedzīgi vēlēdamies padarīt dievkalpojumus templī par patiesu svētību ļaudīm, Hiskija nolēma atdzīvināt seno ieradumu sapulcināt israēliešus, lai svinētu Pashā.

Kā nacionāli svētki Pashā nebija ievēroti jau daudzus gadus. Valsts sadalīšanās, kas bija notikusi pēc Salamana valdīšanas beigām, šo svētku svinēšanu, šķiet, padarīja neiespējamu. Tomēr briesmīgās [336] sodības, kas nāca pār desmit ciltīm, dažās sirdīs pamodināja ilgas pēc kaut kā labāka, un arī praviešu apgarotās runas atstāja savu iespaidu. Ar ķēniņa ziņnešu palīdzību ielūgums uz Pashā svētku svinēšanu Jeruzālemē izskanēja tālu un plaši, [337] jo “skrējēji devās no pilsētas uz pilsētu Efraima un Manases zemē līdz Zebulonam, bet viņi tika izsmieti un izzoboti.” Laipnā ielūguma nesējus parasti noraidīja. Nenožēlojošie bezrūpīgi novērsās, tomēr kādi, kas dedzīgi meklēja Dievu, lai skaidrāk saprastu Viņa prātu, “paklausīja un nāca uz Jeruzālemi”. (2. Laiku 30:10,11)

Jūdejā atsaucība bija vispārēja, jo pār tiem “bija Dieva roka, kas lika viņiem vienprātīgi izpildīt ķēniņa un viņa vadoņu pavēli” – pavēli, kas bija saskaņā ar praviešu atklāto Dieva gribu. (2. Laiku 30:12)

Šajā gadījumā ļaužu pulki guva ļoti lielas svētības. Pilsētas apgānītās ielas bija iztīrītas no elku altāriem, kas tur tika uzcelti Ahasa valdīšanas laikā. Pashā svētkus svinēja noteiktajā dienā, un visu nedēļu ļaudis pienesa miera upurus un iepazinās ar to, ko Dievs viņu labā bija darījis. Levīti ik dienas mācīja izprast Kunga prātu, un tie, kas savā sirdī bija gatavi meklēt Dievu, atrada piedošanu. Pielūdzēju pulkos valdīja liela līksmība; “levīti un priesteri pauda tā Kunga slavu dienu no dienas ar spēku mūzikas instrumentu pavadībā”; (2. Laiku 30:21,22) visi bija vienoti, pienesot pateicību un slavu Tam, kurš parādījis tik lielu laipnību un žēlastību.

Pashā svētkiem parasti atvēlētās septiņas dienas šoreiz pagāja tik ātri, ka pielūdzēji nolēma ziedot vēl septiņas dienas, lai pilnīgāk iepazītos ar Kunga prātu. Priesteri turpināja mācīt no bauslības grāmatas, un ļaudis ik dienas sapulcējās templī, lai pienestu slavu un pateicību. Kad lielā sanāksme tuvojās noslēgumam, kļuva redzams, ka [338] Dievs ir brīnišķīgi darbojies, lai novērstu atkāpšanos Jūdā un apturētu elku kalpošanas plūdus, kas draudēja it visu aizskalot. Praviešu svinīgie brīdinājumi nebija skanējuši veltīgi. “Un tā Jeruzālemē valdīja liels prieks, jo no Israēla ķēniņa Salamana, Dāvida dēla, laikiem tāda nebija bijis Jeruzālemē.” (2. Laiku 30:26)

Tad pienāca brīdis, kad lūdzējiem vajadzēja doties mājās. “Un priesteri un levīti cēlās un svētīja tautu, un Viņš paklausīja viņu balsis, un viņu lūgšana nonāca Viņa svētajā mājoklī – Debesīs.” (2. Laiku 30:27) Dievs pieņēma tos, kas ar salauztu sirdi nožēloja grēkus un ar noteiktu apņemšanos lūdza Viņu piedot un palīdzēt.

Atgriežoties mājās, tiem vēl bija jāveic kāds svarīgs darbs, un aktīva piedalīšanās šajā pasākumā liecināja par notikušo reformu patiesumu. Raksti ziņo: “Kad tas viss bija pabeigts, tad viss Israēls, kas bija ieradies, devās Jūdas pilsētās un nolauza elku stabus, un nocirta elku kokus, un izpostīja augstieņu svētnīcas un altārus pa visu Jūdu un Benjamīnu, kā arī Efraimu un Manasi, kamēr tādu vairs nebija. Un tad visi Israēla bērni atgriezās atpakaļ, ikviens savā īpašumā, savās pilsētās.” (2. Laiku 31:1)

Hiskija un viņa līdzstrādnieki īstenoja dažādas reformas valsts garīgai un laicīgai nostiprināšanai. “Un šādi Hiskija rīkojās visā Jūdā, un viņš darīja to, kas bija labs, taisnīgs un patiesīgs tā Kunga, viņa Dieva, priekšā. Un katru darbu, ko vien viņš pasāka, kalpodams Dieva namā un turēdamies pie bauslības un pavēlēm, (..) viņš pildīja ar visu savu sirdi, un viņam veicās labi.” “Viņš paļāvās uz to Kungu, Israēla Dievu, (..) viņš cieši pieķērās tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās un sargāja tos baušļus, ko tas Kungs bija caur Mozu pavēlējis. Un tas Kungs bija ar viņu, tā ka viss, ko vien viņš pasāka, sekmējās.” (2. Laiku 31:20,21; 2. Ķēn. 18:5-7)

Hiskijas valdīšanas laiks raksturīgs ar īpašiem Kunga aizgādības pierādījumiem, kas apkārtējām tautām liecināja, ka Israēla Dievs ir ar saviem ļaudīm. Asīriešu sekmes Samarijas iekarošanā un desmit cilšu atlikušo ļaužu izkaisīšanā starp pagānu tautām viņa valdīšanas sākuma posmā daudziem radīja šaubas par ebreju Dieva spēku. Panākumu iedrošināti, ninivieši vairs nelika vērā Jonas sludināto vēsti un izaicinoši pretojās Debesu gribai. Dažus gadus pēc Samarijas krišanas uzvarētāju armijas atkal parādījās Palestīnā, šoreiz savus spēkus izvēršot tieši pret Jūdas nocietinātajām pilsētām, un guva zināmus panākumus, bet tad atkāpās, tāpēc ka viņu valsts citās daļās radās grūtības. Nedaudz gadus vēlāk, tuvojoties Hiskijas valdīšanas noslēgumam, pasaules tautām tika parādīts pagānu dievu nespēks.

29. Babilonijas sūtņi

[340] Ķēniņa Hiskijas veiksmīgās valdīšanas vidū to pēkšņi skāra slimība, kas varēja beigties ar nāvi. Cilvēciskie spēki bija par vājiem, lai viņam palīdzētu. Pēdējā cerība zuda, kad atnāca pravietis Jesaja ar vēsti: “Tā saka tas Kungs: apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!” (Jes. 38:1)

Izredzes šķita pavisam tumšas, tomēr ķēniņš vēl varēja lūgt To, kurš līdz šim vienmēr bija viņa “patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā”. (Ps. 46:2) Un viņš “pagrieza savu vaigu pret sienu un pielūdza to Kungu, un sacīja: “Ak Kungs! Lūdzams piemini, ka es Tavā priekšā esmu staigājis patiesībā un no visas sirds un ka es esmu darījis to, kas Tev labi patīk!” Un Hiskija rūgti raudāja.” (2. Ķēn. 20:2,3)

Kopš Dāvida valdīšanas dienām neviens ķēniņš nebija tik daudz pūlējies Dieva valstības atjaunošanā atkrišanas un grūtību laikā kā Hiskija. Mirstošais valdnieks bija uzticīgi kalpojis [341] Dievam un stiprinājis ļaužu paļaušanos uz Jehovu kā viņu Visaugstāko Valdnieku. Un tagad viņš, līdzīgi Dāvidam, varēja lūgt:

“Lai mana lūgšana nonāk Tavā priekšā,

Uzklausi manu karsto lūgšanos!

Jo mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna,

Un mana dzīvība tuvojas pazemei.”

(Ps. 88:3,4)

“Jo Tu esi mana cerība, Kungs,

Mana drošība no pašas manas jaunības.

Nepamet mani vecuma dienās,

Neatstāj mani, kad spēks man zūd!”

“Dievs, neesi tālu no manis!

Mans Dievs, steidzies man palīgā!”

“Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa

Lielo veikumu zināmu darījis nākamām paaudzēm

Un Tavu stiprumu bērnu bērniem.”

(Ps. 71:5,6,9,12,18)

Viņš, “kura žēlsirdībai vēl nav pienācis gals” (Jer. r. dz. 3:22), dzirdēja sava kalpa lūgšanu. “Un, kad Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad tā Kunga vārds nāca pār viņu un sacīja: “Griezies atpakaļ un saki Hiskijam, Manas tautas vadonim: tā saka tas Kungs, tava ciltstēva Dāvida Dievs: Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedināšu – un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz tā Kunga namu! Un Es gribu vēl pie tavām mūža dienām pielikt piecpadsmit gadus; un tevi un šo pilsētu Es izglābšu no Asīrijas ķēniņa rokas, un Es pasargāšu šo pilsētu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad.” (2. Ķēn. 20:4-6)

Pravietis labprāt atgriezās ar iedrošinājuma un cerības vārdiem. Norādīdams, ka slimajai vietai jāuzliek vīģu komprese, Jesaja ķēniņam pavēstīja par Dieva žēlastību un aizsardzību. [342]

Kā Mozus Midiānas zemē, kā Gideons Debesu vēstneša klātbūtnē, kā Elīsa pirms viņa meistara pacelšanās Debesīs, tā Hiskija lūdza kādu zīmi, ka šī vēsts ir no Dieva. “Kāda ir tā zīme, ka tas Kungs darīs mani veselu un ka es varēšu iet trešajā dienā augšup tā Kunga namā?” Tad Jesaja atbildēja: “Šī būs tā zīme tev no tā Kunga, ka tas Kungs šo lietu darīs, ko Viņš ir apsolījis: vai ēnai būs iet desmit pakāpienus uz priekšu vai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ?”

“Tad Hiskija atbildēja: “Tas ir ēnai par vieglu – iet desmit pakāpienus uz priekšu; nē, lai ēna atkāpjas desmit pakāpienus atpakaļ!”

Vienīgi ar tiešu Dieva iejaukšanos ēna saules pulkstenī varēja griezties desmit kāpienus atpakaļ, un tā bija zīme Hiskijam, ka Kungs viņa lūgšanu ir paklausījis. Tādēļ “pravietis Jesaja piesauca to Kungu un Viņš lika ēnai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ pa tiem pašiem pakāpieniem, pa kuriem tā pēc Ahasa saules pulksteņa bija gājusi uz priekšu.” (2. Ķēn. 20:8-11)

Atguvis kāroto veselību, Jūdas valdnieks dziesmā atzina Jehovas žēlastību un solīja savas atlikušās dienas veltīt labprātīgai kalpošanai ķēniņu Ķēniņam. Viņa pateicība par tam parādīto Dieva žēlastību var iedvesmot visus, kas ilgojas savu dzīvi ziedot Radītājam par godu.

“Es sacīju: pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos,

Nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi.

Es sacīju: es neredzēšu vairs to Kungu dzīvo zemē,

Es neredzēšu nevienu dzīvu cilvēku apakšzemes valsts iedzīvotāju vidū.

Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts.

Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu.

Viņš mani nogriež kā izaustu audumu,

Kas satinies ap riestavu.

Pirms diena izbeidzas naktī,

Tu man dari galu.

Ja es nomierinu savu sirdi līdz rītam,

Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva;

Pirms diena pārvēršas vakarā un naktī,

Tu man dari galu.

Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es ūboju kā balodis;

Manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu.

Ak Kungs, man ir bail! Palīdzi man!

Ko lai es saku? Ko Viņš man apsolījis, to Viņš piepildīja.

Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās pēc tādām

Savas dvēseles skumjām.

vAk Kungs! No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas gara dzīves saturs.

Tu mani atspirdzināsi un mani uzturēsi dzīvu!

Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību,

Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības

Un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi

Licis palikt Tev tālu aiz muguras.

Ne jau apakšzeme slavē tevi, ne jau nāve teic Tavu slavu,

Un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā,

Cer uz tavu patiesību.

Nē! Bet dzīvie, jā, dzīvie slavē tevi tā, kā es šodien:

Tēvs pasludina bērniem tavu patiesību.

Tas Kungs ir bijis gatavs un žēlīgs man palīdzēt.

Mēs skandināsim savas dziesmas tā Kunga namā,

Kamēr vien dzīvosim.” [344]

(Jes. 38:9-20)

Auglīgajās Tigras un Eifratas upju ielejās dzīvoja sena tauta, kam, lai gan tā tajā laikā vēl bija pakļauta Asīrijai, nākotnē bija lemts pārvaldīt pasauli. Šajā tautā atradās gudri vīri, kas daudz uzmanības veltīja astronomijai, un, ievērojuši, ka saules pulkstenī ēna slīd atpakaļ par desmit pakāpieniem, tie ļoti izbrīnījās. Uzzinot, ka šis brīnums dots kā zīme Jūdas valdniekam, ka Debesu Dievs tam piešķīris jaunu dzīvības laiku, viņu ķēniņš, Merodah-Baladans, sūtīja pie Hiskijas vēstnešus, kuru uzdevums bija apsveikt Hiskiju ar izveseļošanos un, ja iespējams, uzzināt kaut ko vairāk par to Dievu, kurš spēj darīt tik lielu brīnumu.

Šis tālās zemes valdnieka sūtņu apciemojums Hiskijam pavēra izdevību paaugstināt dzīvo Dievu. Ak, kāda iespēja viņam tagad bija pastāstīt par Dievu, kurš uztur visas radītās lietas un kura labvēlība ir saudzējusi arī viņa dzīvību, kad visas citas cerības bija zudušas! Cik svarīgas pārmaiņas varētu notikt, ja šie Kaldeju līdzenuma patiesības meklētāji būtu vadīti atzīt dzīvā Radītāja virsvaldību!

Bet Hiskijas sirdī iezagās lepnība un lielība, un, lai sevi izceltu, viņš mantkārīgajām acīm parādīja bagātības, ar kurām Dievs bija apveltījis savus ļaudis. [345] Ķēniņš “rādīja sūtņiem savu dārgumu glabātavās sudrabu un zeltu, smalkas smaržu vielas, dārgo eļļu, visu savu ieroču namu, visas savas mantas, kas atradās glabātavās. Nekā nebija viņa pilī un viņa valstī, ko viņš tiem nebūtu rādījis.” (Jes. 39:2) Viņš tā rīkojās, nevis lai pagodinātu Dievu, bet gan lai svešu zemju lielkungu acīs paaugstinātu pats sevi. Ķēniņš nemaz neapdomāja, ka šie spēcīgās tautas pārstāvji savā sirdī nebīstas un nemīl Dievu un cik neprātīgi [346] ir tiem atklāti izrādīt valsts laicīgās bagātības.

Šo vēstnešu apciemojums pārbaudīja Hiskijas pateicību un nodošanos. Svētie Raksti saka: “Pie Bābeles valdnieku sūtņiem, kas bija atsūtīti pie viņa, lai izjautātu par to brīnumaino parādību, kas tad zemē bija notikusi, Dievs viņu atstāja vienu, lai to pārbaudītu un tādējādi izzinātu, kas viņa sirdī.” (2. Laiku 32:31) Ja Hiskija doto izdevību būtu izlietojis, lai liecinātu par Israēla Dieva spēku, laipnību un līdzcietību, tad sūtņu ziņojums atgriežoties kļūtu par tumsu caururbjošu gaismu. Bet viņš Kunga Cebaota vietā pagodināja sevi. “Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirds kļuva augstprātīga.” (2. Laiku 32:25)

Ak, cik bēdīgas sekas bija šai rīcībai! Jesajam atklāja, ka, atgriežoties savā zemē, sūtņi aiznesa vēstis par redzēto laicīgo labklājību, un Bābeles ķēniņš ar saviem padomdevējiem sāka plānot, kā savu zemi padarīt bagātāku ar Jeruzālemes dārgajām mantām. Hiskija ļoti apgrēkojās; “tādēļ arī nāca bargas dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem”. (2. Laiku 32:25)

“Tad pravietis Jesaja gāja pie ķēniņa Hiskijas un tam jautāja: Ko tev teica šie vīri, un no kurienes tie nākuši?” Hiskija atbildēja: “Tie atnākuši no tālas zemes, no Bābeles.” Tad viņš jautāja: “Ko tie redzēja tavā pilī?” Hiskija teica: “Tie redzēja visu, kas ir manā pilī. Es tiem rādīju visu, kas ir manās dārgumu glabātavās.”

“Tad Jesaja teica Hiskijam: “Klausies tā Kunga Cebaota vārdu: Redzi, nāks dienas, kad visu, kas tavā pilī un ko tavi tēvi krājuši līdz šai dienai, aizvedīs uz Bābeli un nekā neatstās, tā saka Kungs. Un dažus no taviem miesīgiem dēliem, kas tev piedzims, paņems, lai viņi kalpotu kā galminieki Bābeles ķēniņa pilī.”

“Tad Hiskija atbildēja Jesajam: “Labs ir tā Kunga vārds, ko tu man sacīji!” (Jes. 39:3-8)

Sirdsapziņas pārliecināts, “Hiskija pazemojās savā garā – viņš un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tāpēc pār viņiem nenāca tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja”. (2. Laiku 32:26) Tomēr ļaunā sēkla bija izsēta. Savā laikā tai vajadzēja uzdīgt un nest pļauju – postu un nelaimi. Atlikušie gadi Jūdas ķēniņam bija visai veiksmīgi, jo viņš nelokāmi apņēmās izlabot pagātnes kļūdu un dot godu tā Dieva vārdam, kuram viņš kalpoja. Bet viņa ticība tika nopietni pārbaudīta un tam bija jāiemācās, ka, vienīgi pilnībā paļaujoties uz Jehovu, viņš var cerēt gūt uzvaru pār tumsības spēkiem, kas sazvērējušies, lai izdeldētu viņa ļaudis.

Ziņojums par Hiskijas neuzticību laikā, kad viņu apmeklēja sūtņi, sniedz svarīgu mācību ikvienam. Daudz vairāk, nekā to darām, mums ir nepieciešams runāt par savas dzīves piedzīvojumu dārgākajām nodaļām, kas liecina par Dieva žēlastību un apžēlošanu, par Pestītāja bezgalīgās mīlestības dziļumu. Ja prātu un sirdi pilda Dieva mīlestība, tad nav grūti citiem stāstīt par to, kas notiek garīgajā dzīvē. Lielas domas, cēli centieni, [348] skaidras patiesības atziņas, nesavtīgi nolūki un ilgas pēc dievbijības un svētuma atradīs izteiksmi vārdos, kas atklās sirds bagātību raksturu.

Ļaudīm, ar kuriem ik dienas sastopamies, daudzreiz nepieciešama mūsu palīdzība un vadība. Tie var atrasties tādā prāta noskaņojumā, kad ļoti noder īstā laikā pateikts vārds. Rītdien dažas no šīm dvēselēm jau var būt tur, kur mēs tās vairs nekad nevarēsim aizsniegt. Kāds ir mūsu iespaids uz citiem cilvēkiem?

Ikkatra dzīves diena mūsu pleciem uzliek zināmu atbildības nastu. Ik dienas mūsu vārdi un darbi iespaido cilvēkus, ar kuriem satiekamies. Cik svarīgi tāpēc būt nomodā par to, ko sakām, un rūpīgi sargāt savu kāju soļus! Tikai viens bezrūpīgs mirklis, tikai viens neprātīgs solis, un kādas spēcīgas kārdināšanas bangojošie viļņi var aizraut dvēseli pazušanā. Mums vairs nav iespējams savākt tās atziņas, kuras esam iekaisījuši cilvēku prātā! Ja nu tās bija sliktas, tad ar to esam iekustinājuši apstākļu lavīnu vai izraisījuši ļaunuma plūdus, ko neesam spējīgi apturēt.

No otras puses, ja ar savu piemēru palīdzam citiem attīstīt labus principus, tad vairojam viņos spēku uz labu. Tie savukārt šo dziedinošo ietekmi izplata tālāk uz citiem, un tā ar mūsu neapzināto iespaidu tiek palīdzēts simtiem un tūkstošiem. Patiess Kristus sekotājs visos cilvēkos, ar kuriem vien viņš satiekas, nostiprina labos nolūkus. Neticīgās, grēku mīlošās pasaules priekšā viņš parāda Dieva žēlastības spēku un Viņa rakstura pilnību.

30. Izglābšana no Asīrijas

[349] Drūmajā tautas nelaimes dienā, kad Asīrijas karapulki pārpludināja Jūdeju un šķita neiespējami pasargāt Jeruzālemi no galīgas izpostīšanas, Hiskija sapulcināja savas valsts spēkus un iedrošināja pretoties pagānu apspiedējiem, uzticoties Jehovas varai tos izglābt. “Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asīrijas ķēniņa, nedz visu to lielo karapulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa. Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu karus!” (2. Laiku 32: 7,8)

Ne jau bez iemesla Hiskija tik droši runāja par cīņas iznākumu. Lielīgajai Asīrijai, ko Dievs zināmu laiku lietoja par savu dusmu rīksti (skat. Jes. 10:5), lai sodītu tautas, nebija lemts valdīt mūžīgi. “Nebīstieties no Asura”, tā pirms dažiem gadiem Jesaja ar Kunga vēsti bija griezies pie tiem, kas dzīvoja Ciānā; [350] “jo ir atlicis tikai mazs brīdis”, un “tas Kungs Cebaots pacels rīksti pret viņu, kā Viņš sita Midiānu pie Oreba kalna, un izstieps savu vēzdu pār jūru kā citkārt pār Ēģipti. Tanī dienā novelsies viņa, Asura, nasta no taviem kamiešiem un noslīdēs viņa jūgs no tava kakla; tas sabruks aiz viņa treknuma”. (Jes. 10:24-27)

Citā pravietiskā paziņojumā, kas tika dots “gadā, kad nomira Ahass”, pravietis bija teicis: “Tas Kungs Cebaots ir zvērējis, sacīdams: “Tiešām, kā Es esmu nodomājis, tā tas notiks, un kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies. Es satriekšu Asuru savā zemē, Es to samīšu kalnos, lai tie top atsvabināti no viņa jūga un viņa nasta top noņemta no viņu kamiešiem.” Šis lēmums ir pieņemts par visu zemi, tā ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām. Jo, kad tas Kungs Cebaots ko nolēmis, kas to var grozīt? Un, kad Viņa roka izstiepta, kas to var pavērst citādāk?” (Jes. 14:28,24-27)

Apspiedēju varai reiz bija jālūst. Ahasa slēgtā līguma dēļ Hiskija savas valdīšanas sākumā vēl turpināja maksāt Asīrijai nodevas, bet jau pa to laiku ķēniņš apspriedās “ar lielkungiem un saviem varoņiem” un darīja visu iespējamo, lai nostiprinātu valsts aizsardzību. Ar dažādiem pasākumiem viņš panāca, ka Jeruzāleme tika bagātīgi apgādāta ar ūdeni, kamēr ārpus pilsētas ūdens trūka. “Viņš ar drosmi stājās pie darba un uzcēla visu noplēsto mūri un paaugstināja nocietinājumu torņus. No ārpuses viņš uzcēla [351] vēl otru mūri, un nostiprināja un nocietināja Millu Dāvida pilsētā un lika darināt daudz ieroču un lielo vairogu. Un viņš iecēla karapulkiem drosmīgus karavadoņus (..),” (2. Laiku 32: 5,6) tādā veidā neatstājot novārtā neko, kas bija nepieciešams, gatavojoties aplenkumam.

Kad Hiskija sāka valdīt pār Jūdu, asīrieši jau bija aizveduši gūstā lielu skaitu Israēla bērnu no Ziemeļu valsts; dažus gadus vēlāk, Hiskijam turpinot nostiprināt Jeruzālemes aizsardzību, Asīrija aplenca un ieņēma Samariju un izkaisīja desmit ciltis daudzās savas valsts provincēs. Jūdas valsts robeža bija tikai dažu jūdžu attālumā, un Jeruzālemi no tās šķīra nepilnas 50 jūdzes, tāpēc bagātais laupījums, ko varēja iegūt dievnamā, ienaidnieku kārdināja atgriezties.

Bet Jūdas ķēniņš bija apņēmies sagatavoties, lai varētu ienaidniekam pretoties. Paveicis visu, ko spēj cilvēciskā atjautība un spēks, viņš tagad sapulcināja savus karavīrus un tos iedrošināja: “Ar mums ir tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu karus.” (2. Laiku 32:8)

Nekas tā neiedvesmo ticību kā tās vingrināšana. Jūdas ķēniņš bija sagatavojies uz varbūtējo vētru; un tagad, paļaudamies, ka pravietojums pret asīriešiem piepildīsies, viņš sevi uzticēja Dievam. –“Un tauta paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdiem.” Lai Asīrijas karapulki nāk! Kas par to, ka tie ir uzvarējuši citas lielākas tautas un arī Samariju Israēlā! [352] Kas par to, ka tie tagad izvērš savus spēkus pret Jūdu! Lai jau viņi lielās: “Tā kā Mana roka aizsniegusi elka dievu valstis, kuru elki bija pārāki par Jeruzālemes un Samarijas dievekļiem, – vai tad Es lai nedaru Jeruzālemei un tās dievekļiem tāpat, kā Es darīju Samarijai un tās dievu tēliem?” (Jes. 10:10,11) Jūdam nav jābaiļojas, jo tas paļaujas uz Jehovu!

Ilgi nojaustā krīze beidzot pienāca. Gūdami uzvaru pēc uzvaras, Asīrijas karapulki ieradās Jūdejā. Pārliecināti par panākumiem, tās vadoņi savus spēkus sadalīja divās armijās. Vienai no tām bija jādodas uz dienvidiem pretī ēģiptiešiem, otrai – jāaplenc Jeruzāleme.

Jūdas valsts varēja cerēt vienīgi uz Dievu. Iespēja saņemt palīdzību no Ēģiptes bija nogriezta, un tuvumā nebija nevienas citas tautas, kas varētu sniegt draudzīgu roku.

Asīrijas virsnieki, pārliecināti par savu labi apmācīto karapulku stiprumu, ieradās uz sarunām ar Jūdas lielkungiem, nekaunīgi pieprasot pilsētas padošanos. Šo prasību pavadīja pret ebreju Dievu vērsti zaimi. Israēla un Jūdas atkāpšanās un vājuma dēļ Kunga Vārds tautu starpā tad vairs netika cienīts, bet to pastāvīgi apsmēja.

“Un Rabsaks tiem sacīja: sakiet tā Hiskijam: tā saka lielais ķēniņš, proti, Asīrijas ķēniņš; kas tas tev par tādu patvērumu, uz kuru tu paļaujies! Vai tu domā, ka lūpu vārdi vien ir padoms un spēka avots arī karam? Un tagad – uz ko tad tu tik stipri ceri, ka tu esi pret mani sacēlies?” (2. Ķēn. 18:19,20) [353]

Virsnieki sarunājās ārpus pilsētas vārtiem, bet tos varēja dzirdēt kareivji uz mūriem, un, kad Asīrijas ķēniņa pārstāvji visai skaļi izteica savus priekšlikumus Jūdas lielkungiem, tos lūdza labāk runāt sīriski, nevis ebreju valodā, lai uz mūriem esošie ļaudis nevarētu sekot sarunu gaitai. Izsmiedams šo ierosinājumu, Rabsaks savu balsi tikai vēl paaugstināja un, turpinot ebreju valodā, sacīja:

“Uzklausiet lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus! Tā saka jums ķēniņš: lai Hiskija jūs nepieviļ, jo viņš nevar jūs glābt! Un lai Hiskija jūs nemierina ar Dievu to Kungu, kad viņš saka: Tas Kungs droši vien mūs izglābs, mūsu pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokās!

Neklausieties uz Hiskiju! Jo tā saka Asīrijas ķēniņš: slēdziet mieru ar mani un uzticieties man! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, kamēr es nākšu un vedīšu jūs zemē, kas tāda pati kā jūsējā, labības un vīna pilna, zemē, kas maizes un vīna dārzu pilna (..).

Lai Hiskija jūs nepieviļ! (..) Vai tad kāds no citu tautu dieviem ir savu zemi izglābis no Asīrijas ķēniņa rokas? Kur ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvajima dievs? Vai tie Samariju izglāba no manas rokas? [354] Kur ir kāds no šo zemju dieviem, kas savu zemi būtu izglābis no manas rokas? Kā tad Dievs tas Kungs lai izglābtu Jeruzālemi no manas varas?” (Jes. 36:13-20)

Uz šiem dzēlīgajiem izteicieniem Jūdas bērni neatbildēja neviena vārda. Sarunas beidza. Jūdas pārstāvji atgriezās pie Hiskijas “ar saplēstām drēbēm un atstāstīja viņam, ko Rabsaks teicis.” (Jes. 36:21,22) Dzirdējis par šiem zaimojošajiem izaicinājumiem, arī ķēniņš “saplēsa savas drēbes un apvilka maisu, un gāja Kunga namā”. (2. Ķēn. 19:1)

Tika aizsūtīts vēstnesis pie Jesajas, lai to informētu par sarunu iznākumu. “Šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena,” skanēja ķēniņa sniegtā vēsts. “Bet varbūt Tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rabsaka vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēļ, kurus Viņš pats, tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis? Tādēļ celies un aizlūdz par pārējiem, kas vēl palikuši!” (2. Ķēn. 19:3,4)

“Gan ķēniņš Hiskija, gan pravietis Jesaja, Amoca dēls, lūdza Dievu par šo notikumu un vērsa pret debesīm savus saucienus.” (2. Laiku 32:20)

Un Dievs atbildēja savu kalpu lūgšanas. Jesajam tika dota vēsts, lai to paziņotu Hiskijam: “Tā saka tas Kungs, nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!” (2. Ķēn. 19:6,7)

Beiguši sarunu ar Jūdas virsniekiem, asīriešu pārstāvji [355] sazinājās tieši ar savu ķēniņu, kas atradās pie tās armijas daļas, kas bija devušies pretī ēģiptiešiem. Uzklausījis ziņojumu, Sanheribs “rakstīja vēstuli ar nolūku, lai nopeltu un nonicinātu to Kungu, Israēla Dievu, sacīdams: “Tāpat kā pasaules tautu dievi nav spējuši izglābt savas tautas no manas rokas, tā Hiskijas Dievs neizglābs savu tautu no manas rokas!” (2. Laiku 32:17)

Lielīgos draudus pavadīja vēsts: “Lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asīrijas ķēniņa rokā! Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi ir darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts? Vai tad tos izglāba citu tautu dievi, kurus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā? Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?” (2. Ķēn. 19:10-13)

Saņēmis šo dzēlīgo vēstuli, Jūdas ķēniņš gāja dievnamā un “izplēta to tā Kunga priekšā”, (2. Ķēn. 19:14) stiprā ticībā lūdzot pēc Debesu palīdzības, lai tautas virs zemes dabūtu zināt, ka ebreju Dievs vēl dzīvo un valda. Uz spēles bija likts Jehovas gods, un vienīgi Viņš varēja glābt.

“Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē, Tu esi radījis debesis un zemi! Pievērs, ak Kungs, savu ausi un klausi! Atver savas acis, ak Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kurus Sanheribs sūtījis, lai zaimotu dzīvo Dievu! [356] Patiesi, ak Kungs, Asīrijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes, un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši. Un tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka vienīgi tu, ak Kungs, esi Dievs!” (2. Ķēn. 19:15-19)

“Israēla Gans, klausies Tu, kas Jāzepu vadi kā avis!

Tu, kas sēdi pār ķerubiem, parādies ar spožumu!

Efraima, Benjamīna un Manases priekšā

Atmodini savu varoņu spēku un nāc mums palīgā!

Ak, Dievs Cebaot, atjauno mūs un liec savam vaigam spīdēt,

Lai mēs atspirgstam!

Ak, Kungs, Dievs Cebaot, cik ilgi Tu vēl dusmosies,

Neievērodams savas tautas lūgšanu?

Tu mūs ēdināji ar asaru maizi un dzirdināji ar asarām bez mēra,

Tu mūs esi pārvērtis par nesaskaņu iemeslu mūsu kaimiņiem,

Un mūsu ienaidnieki mūs izsmej.

Ak, Dievs Cebaot, atjauno mūs atkal un liec savam vaigam spīdēt,

Lai mēs atspirgstam!

Tu izcēli vīnakoku no Ēģiptes,

Aizdzini tautas un to iedēstīji.

Tu viņam sagatavoji augšanas telpu,

Ka tas varēja iesakņoties un piepildīja zemi.

Viņa ēna apsedza kalnus,

Un viņa zari un stīgas Dieva ciedrus.

Tas izstiepa savas vītnes līdz jūrai

Un savas atvases līdz pat Eifratas upei.

Kāpēc Tu esi noplēsis žogu ap to,

Ka visi ceļa gājēji to plūkā?

Meža cūka to izrakņā,

Un to apgrauž lauku zvēri.

Dievs, Cebaot, atgriezies jel!

Skaties no debesīm un redzi!

Uzlūko šo vīnakoku un dēstu,

Ko Tava roka ir stādījusi, atvasi, ko Tu pats esi izraudzījis!

(..) Uzturi mūs dzīvus,

Tad mēs piesauksim Tavu Vārdu. [359]

Ak Kungs, Dievs Cebaot, atjauno mūs!

Liec savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam!”

(Ps. 80.)

Hiskijas aizlūgšana par Jūdu un par viņu Visaugstākā Valdnieka godu bija saskaņā ar Dieva prātu. Tempļa iesvētīšanas brīdī Salamans bija lūdzis, lai Dievs “apsvērtu (..) to tiesu, kāda diendienā tai (Israēla tautai) pienākas (..), lai visas tautas virs zemes atzīst, ka tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita neviena.” (1. Ķēn. 8: 59,60) It sevišķi Kungam savu palīdzību vajadzēja sniegt tad, kad kara vai apspiešanas laikos Israēla lielkungi ies lūgšanas namā un sauks pēc izglābšanas. (Skat. 1. Ķēn. 8:33,34)

Hiskiju neatstāja bezcerībā. Jesaja sūtīja viņam vēsti: “Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: to, ko tu lūdzi Man par Asīrijas ķēniņu Sanheribu, to es esmu dzirdējis!”

“Šis ir tas vārds, ko tas Kungs, mūsu Dievs, par viņu ir sacījis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata galvu Jeruzālemes meita!

Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? Pret Israēla Svēto! [360] Ar savu vēstnešu muti tu esi to Kungu apmēdījis un esi sacījis: ar saviem kara ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libāna augstākai virsotnei; un es izcērtu viņas augstos ciedru kokus un izlasītās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam. Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām!

Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, un tagad Es tam ļauju notikt, ka tu liec stipri nocietinātām pilsētām kļūt par akmeņu kaudzēm. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros.

Un Es zinu gan tavu apmešanos, gan tavu iziešanu, gan atnākšanu, gan tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis Manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu savu kāsi tavās nāsīs un savus laužņus tavā mutē, un es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi atnācis!” (2. Ķēn. 19:20-28)

Iekarotāju armija bija izpostījusi Jūdas zemi, bet Dievs apsolīja ļaužu vajadzības brīnišķīgi apmierināt. Hiskija saņēma vēsti: “Un lai tas būtu tev, Hiskija, par zīmi: šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā ataugu; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet, un apstādiet vīna dārzus un ēdiet tā augļus. [361] Un, kas no Jūdas dzīvs palicis, tas atlikums, tas izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē. Jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs tā Kunga Cebaota degsme! Tāpēc tā saka tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni! Pa to pašu ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir tā Kunga lēmums. Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad!” (2. Ķēn. 19:29-34)

Atbrīvošana sekoja tajā pašā naktī. “Tā Kunga eņģelis izgāja un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru.” (2. Ķēn. 19:35)

“Visus varonīgos karavīrus, gan vadoņus, gan karapulku virsniekus” (2. Laiku 32:21) iznīcināja viens eņģelis.

Vēstis par briesmīgo sodu, kas skāris Jeruzālemes iekarošanai sūtīto armiju, drīz vien sasniedza Sanheribu, kurš vēl sargāja pieeju Jūdejai no Ēģiptes puses. Baiļu pārņemts, Asīrijas ķēniņš steidzās prom “un ar kaunu pagrieza savu vaigu uz savu paša zemi”. (2. Laiku 32:21) Pēc tam Sanheribs vairs ilgi nevaldīja. Saskaņā ar pravietojumu par valdnieka pēkšņo nāvi to noslepkavoja viņa paša tuvinieki, “un viņa dēls Esarhadons kļuva viņa vietā par ķēniņu”. (Jes. 37:38)

Tā ebreju Dievs pārspēja lepno Asīriju. Tagad apkārtējās tautās Jehovas gods bija aizstāvēts un paaugstināts. Jeruzālemes iedzīvotāju sirdi pildīja svēts prieks. Viņu nopietnās lūgšanas pēc izglābšanas bija savienotas ar grēku atzīšanu un daudz asarām. [362] Savā lielajā vajadzībā tie pilnībā paļāvās uz Dieva spēku, un Viņš tos nepameta kaunā, tāpēc dievnama pagalmos tagad skanēja svinīgas pateicības dziesmas.

“Dievs ir visu atzīts Jūdā, Israēlā Viņa Vārds ir liels,

Un Salemā bija Viņa telts, un Ciānā bija Viņa mājoklis.

Tur Viņš salauza stopu bultas, vairogu, zobenu un visādus kara piederumus.

Spožāks un varenāks esi Tu par tiem kalniem,

Kur laupījumu sakrāj.

Savā sirdī lepnie karotāji ir aplaupīti un guļ savā nāves miegā;

Visiem drošsirdīgajiem ļaudīm pagura rokas.

No Tava draudu sauciena, Jēkaba Dievs,

Krita gar zemi apstulbuši zirgi ar visiem ratiem.

Tu esi briesmīgs, un kas gan pastāvēs Tavā priekšā Tavā dusmu laikā?

No Debesīm Tu pasludināji tiesas noturēšanu;

Tad zeme iztrūkās un tapa klusa,

Kad Dievs piecēlās tiesas spriedumam,

Lai palīdzētu visiem apspiestajiem virs zemes.

Pat cilvēku bardzība kalpo Tavam godam,

Un ar visukarstām dusmām Tu apjozies.

Dodiet solījumu un pildiet to tam Kungam, savam Dievam!

Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Viņam, bijājamam Dievam.

Viņš salauž lielo kungu lepnības garu

Un iedveš bijību pasaules ķēniņiem.”

(Ps.76.)

Asīrijas lielvalsts celšanās un krišana satur bagātīgu mācību mūsdienu tautām. Svētie Raksti Asīrijas godību tās labklājības kulminācijas laikā salīdzina ar cēlu koku Dieva dārzā, kas pacēlies pāri citiem kokiem. [363]

Asīrija bija “līdzīga ciedra kokam Libānā ar skaistiem zariem, kupliem un ēnainiem, un slaidu augumu, tā ka ciedra galotne iesniedzās pašos mākoņos. (..) tā pavēnī dzīvoja daudzas tautas. Skaists tas bija savā diženumā un savu zaru kuplumā, jo tā saknēm bija ūdens papilnam. Ciedru koki Dieva dārzā to nepārspēja, cipreses tam netika līdzi ar saviem zariem, platānām nebija tādu zaru kā tam. Neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā. Es to darīju tik skaistu ar tā zaru kuplumu, ka visi Ēdenes koki, kas ir Dieva dārzā, to apskauda.” (Ec. 32:3-9)

Bet Asīrijas valdnieki tā vietā, lai savas neparastās svētības izlietotu cilvēces labā, kļuva par sodības pātagu daudzām zemēm. Nežēlīgi, nedomādami par Dievu, nedz par citiem cilvēkiem, tie centās visas tautas piespiest atzīt Ninives dievu pārākumu, kurus tie godināja vairāk par Visaugstāko. Dievs pie tiem sūtīja pravieti Jonu ar biedinājuma vēsti. Tad kādu laiku tie pazemojās Kunga priekšā un meklēja piedošanu, bet drīz vien atkal atgriezās pie elku kalpošanas un turpināja pasaules iekarošanu.

Apsūdzot ļaundarus Ninivē, pravietis Nahums izsaucās:

“Bēdas tai asinskārai pilsētai,

Kas ir pārpildīta ar meliem un varas darbiem

Un kas savu laupīšanas paradumu nespēj atmest!

Klau, pātagas švīkst, riteņi aizdārd, zirgi joņo, un rati rīb!

Atauļo jātnieki ar spīdīgiem zobeniem un mirdzošiem šķēpiem.

Aiz viņiem paliek daudz nogalināto (..).

“Redzi, Es tagad tuvošos tev,” saka tas Kungs Cebaots.” [364]

(Nah. 3:1-5)

Ar nemaldīgu noteiktību Mūžīgais pārrauga tautu kontus. Kamēr žēlastība vilcinās, aicinādama atgriezties, šis konts stāv atvērts, bet, kad tas sasniedzis Dieva noteikto lielumu, tad iesākas Viņa dusmas. Konts tiek slēgts. Dievišķā pacietība izbeidzas. Žēlastība vairs par tiem neaizlūdz.

“Tas Kungs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, un nesodītu Dievs neatstās nevienu. Cauri viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš; mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām. Viņš norāj jūru un dara to sausu un izsusina visas upes; Basans un Karmels izkalst, un, kas zied un zaļo Libanonā, tas savīst. Kalni trīc Viņa priekšā un augstienes izkūst; zeme dreb Viņa vaiga priekšā un pasaule, un visi tās iedzīvotāji. Kas var pastāvēt Viņa dusmu priekšā, un kas spēj palikt sveikā Viņa barguma karstumā? Viņa dusmu kvēle liesmo kā uguns versme, un klintis sabrūk un saplaisā no tās karstuma.” (Nah. 1:3-6)

Tā notika, ka Ninive, “līksmā pilsēta, kas tik droši dzīvoja un runāja savā sirdī: es, un citas nav nevienas!—Kā tā nu ir kļuvusi par tuksnešainu klajumu, zvēriem par mitekli!” “(..) Kur nu ir veco lauvu mājoklis un mazo lauvēnu rotaļāšanās vieta, pa kuru pastaigājas lauva un lauvas māte ar saviem mazuļiem, kur šie mazuļi mita drošībā, kur neviens nedrīkstēja viņus traucēt?” (Cef. 2:15; Nah. 2:12)

Raugoties uz laiku, kad vajadzēja tikt pazemotai Asīrijas lepnībai, Cefanja par Ninivi pravietoja, ka tās “(..) vidū apmetīsies ganāmpulki un baros mitīs visādi zvēri; dumpji un eži taisīs sev naktsmītnes tās tempļu [365] stabu pamatos, dziedātāju putni dziedās gaismas ailēs, kraukļi sēdēs uz sliekšņa, jo tempļa vidū būs izputēšana; ciedru koka plāksnes būs visas norautas.” (Cef. 2:14)

Iespaidīga bija Asīrijas valsts godība un iespaidīga bija arī tās krišana. Salīdzinādams šo valsti ar cēlo ciedra koku, pravietis Ecehiēls skaidri pateica, ka Asīrija kritīs savas lepnības un nežēlības dēļ. Viņš paziņoja:

“Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: tāpēc ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ, Es to nodevu kādas varenas tautas rokā, kas ar to var rīkoties pēc patikas: Es to atstūmu tā ļaunprātības dēļ. Tad sveši, kas paši briesmīgākie tautu starpā, to nocirta un aizsvieda prom: tā zari nokrita uz kalniem un visur ielejās, tie salauzti mētājās visapkārt pa gravām. Visas tautas aizgāja no šā koka pavēņa un to atstāja. Uz nogāztā koka stumbra nolaidās visādi debess putni, un visi lauku zvēri metās uz tā zariem, lai pie ūdens augušie koki nelepojas ar savu lielo augumu un necenšas sniegties ar savu galotni līdz mākoņiem, un lielie to starpā, kas apgādāti ar ūdeni, lai nedižojas ar savu lielumu (..).

Tā saka tas Kungs: tanī dienā, kad tas nogrima pazemē, Es liku apakšzemes ūdens plūsmai tērpties sērās, (..) visi lauka koki nokalta. Tā kritiena dunoņā Es liku notrīcēt tautām.” (Ec. 31:10-16)

Asīrijas lepnība un tās krišana ir kā īpašs mācību priekšmets gala laikā dzīvojošajiem. Pasaules tautām, kas šodien savā augstprātībā un lepnībā saceļas pret Dievu, Viņš jautā: “Kam tad tu no Ēdenes kokiem esi līdzīgs godībā un lielumā? Arī tu nogrimsi ar Ēdenes kokiem pazemē (..).” (Ec. 31:18)

“Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu paļaujas bēdu laikā, tiem Viņš ir stipra pils, un Viņš pazīst tos, kas pie Viņa meklē patvērumu. Viņš liek straumēm plūst pār šo vietu, iznīcinot savus pretiniekus (..).” (Nah. 1:7,8)

“Asura lepnība tiks pazemota, Ēģiptes scepteris kļūs nevarīgāks un beidzot izgaisīs.” (Cak. 10:11) Šie vārdi ir patiesi ne tikai attiecībā uz tautām, kas senatnē sacēlās pret Dievu, bet līdzīgi klāsies arī tām valstīm, kas mūsu dienās neizpilda dievišķo nodomu. Galīgās atmaksas dienā, kad visas zemes Taisnais Tiesnesis sijās tautas (Jes. 30:28), tiem, kas turējuši taisnību, atļaus ieiet Dieva pilsētā, un Debesu velvēs atskanēs atpestīto gaviļu dziesmas. “Tad jūs dziedāsit kā svētku naktī un priecāsities kā svētceļnieki, kas ar mūzikas skaņām dodas uz tā Kunga kalnu, Israēla klinti. Tad atskanēs tā Kunga varenā pērkona balss (..). Un Asurs izbīsies no tā Kunga balss, kas viņu sitīs ar rīksti, un katru reizi, kad tas Kungs sitīs viņu ar pārmācības rīksti (..), tas notiks ar bungām un cītaras skaņām(..).” (Jes. 30:29-32)

31. Cerība pagāniem

[367] Savas darbības laikā Jesaja sniedza skaidru liecību attiecībā uz Dieva nolūku ar pagāniem. Arī citi pravieši runāja par dievišķo plānu, tomēr ne vienmēr viņu vārdus saprata. Jesajam bija uzticēts ļoti atklāti pateikt jūdiem patiesību, ka pie Dieva Israēla jātiek pieskaitītiem daudziem, kas pēc miesas nav Ābrahāma pēcnācēji. Šī mācība nesaskanēja ar tā laika teoloģiju, tomēr Jesaja droši sludināja viņam no Dieva uzticētās vēstis un nesa cerību daudzām ilgu pilnām sirdīm, kas slāpa pēc Ābrahāma sēklai apsolītajām garīgajām svētībām.

Pagānu apustulis vēstulē ticīgajiem Romā pievērš uzmanību šai Jesajas mācību raksturīgajai iezīmei. Pāvils raksta: “Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas mani nemeklēja, un atklāju sevi tādiem, kas pēc manis nevaicāja.” (Rom. 10:20)

Israēlieši visai bieži šķita nespējīgi vai nelabprātīgi saprast Dieva nolūku ar pagāniem. Tomēr tieši šī mērķa dēļ [368] viņi kļuva par īpašiem ļaudīm un starp Zemes tautām tika izveidoti kā neatkarīga nācija. Viņu tēvs Ābrahāms, kuram vispirms uzticēja apsolījuma derību, tika aicināts atstāt savas mājas un radus un doties prom uz svešiem reģioniem, lai kļūtu par gaismas nesēju pagāniem. Lai gan apsolījumā bija teikts, ka viņa pēcnācēji būs kā smiltis jūrmalā, tomēr ne jau savtīgiem nolūkiem viņu izredzēja par tēvu tik lielai tautai Kānaānas zemē. Slēdzot derību ar Ābrahāmu, Dievs tajā ietvēra visus Zemes iedzīvotājus. “Es tevi darīšu par lielu tautu,” teica Jehova, ”Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Moz. 12:2,3)

Atjaunojot derību īsi pirms Īzāka dzimšanas, atkal tika skaidri izcelts Dieva nolūks attiecībā uz visu cilvēci. Par apsolīšanas bērnu Kungs sacīja, ka “Viņā tiks svētītas visas zemes tautas”. (1. Moz. 18:18). Un arī vēlāk Debesu viesis no jauna paziņoja: “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Moz. 22:18)

Šie visu aptverošie derības vārdi bija pazīstami Ābrahāma bērniem un bērnu bērniem. Israēla ļaudis atbrīvoja no Ēģiptes verdzības, lai tie būtu tautām par svētību un lai Dieva Vārds kļūtu zināms “pa visu zemes virsu”. (2. Moz. 9:16) Paklausot Kunga prasībām, tie būtu daudz pārāki par citiem gudrībā un saprašanā; bet šo pārākumu varēja sasniegt un paturēt vienīgi piepildot Dieva nodomu attiecībā uz visām zemes tautām.

[369] Brīnišķīgā palīdzība Israēla atbrīvošanā no Ēģiptes verdzības un Apsolītās zemes ieņemšanā lika daudziem pagāniem uzskatīt Israēla Dievu par Visaugstāko Valdnieku. Tas jau iepriekš bija pateikts pravietojumā: “Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu tas Kungs, ka Es izstiepju savu roku pār Ēģipti un ka Es izvedu Israēla bērnus no viņu vidus.” (2. Moz. 7:5) Pat lepnais faraons bija spiests atzīt Jehovas varu. “Celieties un ejiet,” viņš steidzināja Mozu un Āronu,” un kalpojiet tam Kungam, kā jūs to gribējāt. (..) ejiet, un svētījiet arī mani.” (2. Moz. 12:31,32)

Uz priekšu ejošie Israēla pulki pārliecinājās, ka ebreju Dieva varenie darbi pagāniem jau bija zināmi pirms viņu ierašanās un ka daži no tiem Kungu atzina par vienīgo patieso Dievu. Samaitātajā Jērikā kāda pagāniete liecināja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.” (Jozuas 2:11) Jehovas atzīšana sniedza viņai glābšanu. Ticībā “Rahaba negāja bojā līdz ar neticīgajiem”. (Ebr. 11:31) Viņas atgriešanās nebija vienīgais gadījums, kad Dievs parādīja žēlastību elku kalpiem, kas atzina Viņa dievišķo varu. Zemes vidienē liels ļaužu pulks – gibeonieši atteicās no pagānisma un savienojās ar Israēlu, līdz ar to gūdami dalību pie Derības svētībām.

Dievs neatzīst nekādu tautību, rasu vai šķiru sadalījumu, jo Viņš ir visas cilvēces Radītājs. Ar radīšanu un atpestīšanu visi cilvēki ir iekļauti vienā ģimenē. [370] Kristus nāca, lai noārdītu ikkatru šķirošo sienu un atvērtu ikvienu nodalījumu tempļa pagalmos, lai katra dvēsele varētu brīvi pieiet pie Dieva. Viņa mīlestība ir tik plaša, dziļa un pāri plūstoša, ka iespiežas it visur. Tā atbrīvo sātana iespaida piekrāptos ļaudis un nostāda tos Dieva troņa tuvumā, ko apņem apsolījumu varavīksne. Kristū vairs nepastāv atsevišķi ne jūds, ne grieķis, ne kalps, ne svabadais.

Tomēr pēc tam, kad Israēls bija ieņēmis Apsolīto zemi, tas gandrīz pilnīgi aizmirsa Jehovas laipno nodomu par pagānu glābšanu, un Kungam savs plāns bija jāpaziņo no jauna. “Lai to Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas,” Gara iedvesmots, dziedāja Dāvids. “Tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz”. “Dižciltīgie nāks no Ēģiptes, Kuša zeme steigsies izstiept savas pilnās rokas Dievam pretim.” “Lai taču tautas bītos tā Kunga Vārdu un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību!”

“Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, lai arī tās tautas, kas vēl celsies, slavē to Kungu! Jo Viņš skatās no savas svētnīcas, tas Kungs raugās no debesīm uz zemi, lai dziedētu cietumnieku nopūtas un atsvabinātu nāvei nolemtos, lai ļaudis sludina Ciānā tā Kunga Vārdu un Jeruzālemē Viņa slavu, kad tautas pulcēsies kopā, valstis sanāks kalpot tam Kungam.” (Ps.22:28; 68:32; 102:16,19-23)

Ja Israēls būtu pildījis doto uzdevumu, tad visas pasaules tautas varētu baudīt kopējas svētības. Bet to sirdis, [371] kuriem bija uzticēta glābjošā patiesības atziņa, palika nejūtīgas pret citu vajadzībām. Aizmirsuši Dieva nolūku, tie pagānus uzskatīja par tādiem, kas atrodas ārpus Viņa žēlastības robežām. Atturot patiesības gaismu, virsroku ņēma tumsa. Tautas pārklāja neziņas plīvurs; Dieva mīlestību gandrīz nepazina; visapkārt zēla maldi un māņticība.

Tādas, lūk, perspektīvas apsveica Jesaju, kad tas tika aicināts par pravieti. Tomēr viņš nekļuva mazdūšīgs, jo viņa ausīs vēl skanēja ap Dieva troni stāvošo eņģeļu koru līksmā dziesma: “Visa zeme ir pilna Viņa godības!” (Jes. 6:3) Pravieša ticība tika stiprināta ar atklāsmēm par Dieva draudzes krāšņām uzvarām, kad zeme būs “tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi”. (Jes. 11:9) “Tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām segām”, beidzot būs jāizzūd. (Jes. 25:7) Dieva Garu izlies pār visu miesu. Tos, kas alkst un slāpst pēc taisnības, pieskaitīs pie Dieva Israēla. “Tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm,” sacīja pravietis. “Šis sacīs: es piederu tam Kungam; kāds cits sauksies Jēkaba vārdā, vēl kāds trešais ar savu roku pierakstīsies kā piederīgs tam Kungam un ar godu nēsās Israēla vārdu.” (Jes. 44:4,5)

Pravietim tika dota atklāsme par Dieva labo nodomu, izkaisot nepaklausīgo Jūdu starp zemes tautām. “Tādēļ Manai tautai jāmācās pazīt Manu Vārdu, un tāpēc tanī dienā tai būs jāatzīst, ka Es esmu tas, kas saka: šeit Es esmu!” (Jes. 52:6) [372] Ne tikai viņiem pašiem bija nepieciešams apgūt paklausības un uzticības mācību, bet, atrodoties svešumā, tiem arī citus vajadzēja iepazīstināt ar dzīvo Dievu. Daudzi svešu tautu dēli tādā veidā Viņu iemīlētu kā savu Radītāju un Pestītāju; tie sāktu ievērot Kunga svēto Sabatu kā Viņa radīšanas spēka piemiņu; un, kad Viņš atsegtu “savu svēto elkoni visu tautu acu priekšā”, lai savus ļaudis atbrīvotu no gūsta, “ visi zemes gali” redzētu “mūsu Dieva palīdzību”. (Jes. 52:10) Daudzi atgrieztie pagāni vēlētos visā pilnībā pievienoties Israēlam, lai kopā ar to ceļotu atpakaļ uz Jūdeju. Neviens no tiem nesacītu: “Kungs droši vien mani izslēgs no savas tautas vidus” (Jes. 53:6), jo pravietis Dieva vārdā bija paziņojis, ka tie, kas nodosies Kungam un ievēros Viņa baušļus, tiks pieskaitīti garīgajam Israēlam – Viņa draudzei zemes virsū.

“Bet svešiniekus, kas turas pie tā Kunga, kas kalpo Viņam un mīl Viņa Vārdu, lai būtu Viņa kalpi, kas stingri ievēro Sabatu un tur Manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie upuri un kaujamie upuri uz Mana altāra būs Man patīkami, jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.” Tā saka Dievs tas Kungs, kas pulcina Israēla izklīdinātos. “Es pievienošu vēl vairāk tiem, kas jau ir sapulcināti.” (Jes. 56:6-8) [373]

Pravietim ļāva ieskatīties nākotnē, vairākus gadsimtus uz priekšu – uz apsolītā Mesijas atnākšanas laiku. Sākumā viņš redzēja vienīgi ciešanas, “bēdas un tumsu”. (Jes. 8:22) Daudzus, kas slāpa pēc patiesības gaismas, viltus mācītāji bija noveduši mulsinošos filozofijas labirintos un spiritismā. Citi paļāvās uz ārējo dievbijību, bet patiesa svētuma viņu ikdienas dzīvē nebija. Skats šķita bez cerības, bet drīz tas mainījās, un pravieša acis varēja vērot brīnišķu atklāsmi. Viņš redzēja uzlecam Taisnības Sauli ar dziedināšanu zem Tās spārniem. Pārsteigts un sajūsmināts, tas izsaucās: “Bet tumsa nepaliks ap tiem, kam tagad bailes un bēdas. Kā agrākos laikos Viņš apkaunoja Zebulona zemi un Naftaļa zemi, tā vēlākā laikā Viņš cels godā piejūras ceļu, Aizjordānu, citu tautu Galileju. Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” (Jes. 8:23; 9:1)

Šī godības pilnā pasaules Gaisma bija nesusi pestīšanu ikvienai tautai, ciltij, mēlei un visiem ļaudīm. Pravietis dzirdēja, kā Mūžīgais Tēvs par Kristus darbu saka: “Tas ir par maz, ka Tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” [374] “Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! (..)” “Redzi, vieni nāks no tālienes, otri no ziemeļiem un vakariem un vēl citi no jūras un Sinimas zemes.” (Jes. 49:6,8,9,12)

Skatīdamies vēl tālāk uz priekšu cauri laikmetiem, pravietis redzēja šo godības apsolījumu burtisku piepildīšanos. Viņš vēroja pestīšanas prieka vēstnešus ejam līdz pasaules galiem, pie visām ciltīm un tautām. Viņš dzirdēja Kungu par Evaņģēlija draudzi sakām: “Redzi, Es likšu, lai tajā ieplūst labklājība kā upe un tautu bagātības kā no krastiem izkāpusi straume”, (Jes. 66:12) un tad klausījās tai doto uzdevumu: “Paplašini savas telts vietu un izplet jo plaši savas telts pārsegu, pagarini savas telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus! Jo tu izplatīsies pa labi un pa kreisi, tavs dzimums iemantos veselas tautas (..).”(Jes. 54:2,3)

Jehova pravietim paziņoja, ka Viņš sūtīs savus lieciniekus “pie tautām uz Taršišu, Putu un Ludu – pie stopu strēlniekiem, uz Tabulu un Javanu, uz tālajām jūras salām”. (Jes. 66:19)

“Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi,

Kas vēstī mieru, atnes labas ziņas

Un sludina pestīšanu,

Kas saka Ciānai:

Tavs Dievs ir Ķēniņš!”

(Jes. 52:7)

Pravietis dzirdēja Dieva balsi, kas aicināja draudzi tai uzticētajā darbā, lai tiktu sagatavots ceļš ieiešanai [375] Viņa mūžīgajā valstībā. Vēsts bija nepārprotami skaidra:

“Celies, topi apgaismota!

Jo tava gaisma nāk,

Un tā Kunga godība uzlec pār tevi.

Tik tiešām, tumsība apklāj zemi

Un dziļa krēsla tautas,

Bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs,

Un Viņa godība parādās pār tevi.

Tautas staigās tavā gaismā

Un ķēniņi tai spožumā,

Kas uzlēcis pār tevi.

Pacel savas acis un skaties visapkārt!

Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis,

Tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas.”

“Sveši ļaudis cels tavus mūrus,

Un viņu ķēniņi tev kalpos,

Jo savās dusmās Es tevi gan situ,

Bet savā labprātībā Es par tevi apžēlojos.

Tavi vārti būs vienmēr atvērti,

Tie dienu un nakti netiks aizslēgti,

Lai ielaistu tautu mantas un tautu ķēniņus,

Ko pie tevis atvedīs.”

“Griezieties pie manis, tad jūs būsit glābti,

Visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs,

Un cita nav neviena!”

(Jes. 60:1-4,10,11; 45:22)

Šie pravietojumi par lielu garīgu atmodu biezas tumsas laikā piepildās šodien, kad, vēršoties plašumā, misijas stacijas ir aizsniegušas pasaules neapgūtos apvidus. Tiem, kas meklē patiesības gaismu, misionāru grupas pagānu zemēs pravietiski tiek pielīdzinātas vadošiem karogiem. [376]

“Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības. Un notiks tanī dienā: tas Kungs izstieps vēlreiz savu roku, lai salasītu un izglābtu savas tautas atlikumu (..), un Viņš pacels karogu tautām un salasīs izklīdinātos israēliešus un izkaisītos jūdus no visiem četriem zemes stūriem.” (Jes. 11:10-12)

Ir pienākusi atbrīvošanas diena. “Jo tā Kunga acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas.” (2. Laiku 16:9) Visās tautās, ciltīs un valodās Viņš redz vīriešus un sievietes, kas lūdz gaismu un skaidrāku izpratni. Viņu dvēseles ir neapmierinātas, jo pārāk ilgi tās ēdinātas ar pelniem. (Skat. Jes. 44:20) Visas taisnības ienaidnieks tos novedis maldos, un tie taustās kā akli. Bet sirdī tie ir godīgi un vēlas uzzināt pareizo ceļu. Atrazdamies pagānisma dziļumos, bez zināšanām par Dieva rakstīto bauslību vai Viņa Dēlu Jēzu, tie tomēr dažādos veidos pierāda, ka viņu prātā un raksturā darbojas dievišķais spēks.

Dažkārt tie, kam nav atziņas par Dievu, dievišķās žēlastības iespaidā ir izturējušies laipni pret Kunga kalpiem un aizsargājuši tos, riskēdami ar savu dzīvību. Daudzu godprātīgu patiesības meklētāju sirdī Svētais Gars ir iedēstījis Kristus žēlastību, [377] pamodinot ilgas pēc tā, kas pretējs dabai un agrākajai audzināšanai. Patiesais Gaišums, “kas nācis pasaulē” un “apgaismo ikvienu cilvēku” (Jāņa 1:9), ir iespīdējis viņu dvēselē, un, ja šo gaismu ņem vērā, tad tā vadīs meklētāja kājas uz Dieva valstību. Pravietis Miha saka: “Ja es arī mītu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! (..) Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.” (Mihas 7:8,9)

Debesu izstrādātais atpestīšanas plāns ir pietiekoši plašs, lai aptvertu visu pasauli. Dievs vēlas satriektajai cilvēcei iedvest jaunu dzīvību. [378] Viņš neļaus vilties nevienam, kas godīgi ilgojas pēc kaut kā augstāka un krietnāka par to, ko piedāvā pasaule. Pie tiem, kas visneiepriecinošākajos apstākļos ticībā lūdz pēc lielāka spēka, Viņš pastāvīgi sūta savus eņģeļus, kas tos izglābj un sniedz mieru. Dievs pats tiem atklājas visdažādākos veidos, lai tos vadītu saskarē ar savu aizgādību un nostiprinātu viņos paļāvību uz To, kas pats sevi atdevis par atpirkšanas maksu visai cilvēcei, “lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles”. (Ps. 78:7)

“Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai no viņa var aizbēgt tā gūstekņi?” “Tomēr,” tā saka Kungs, “arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt.”(Jes. 49:24,25) Kaunā paliks tikai tie, “kas paļaujas uz elkiem, kas saka uz elka tēliem: jūs esat mūsu dievi!” ( Jes. 42:17)

“Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs un kura cerība balstās uz to Kungu, viņa Dievu.” (Ps. 146:5) “Atgriezieties atpakaļ stiprā mītnē, jūs cerību pilnie cietumnieki!” (Cah. 9:12)

Visiem, kas pagānu zemēs ir godīgi savā sirdī, – “taisnajiem” Debesu novērtējumā – aust gaisma tumsībā. (Ps.112:4) Dievs ir teicis: “Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa takām, kas tiem bija svešas; Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu es darīšu un no tā neatkāpšos.” (Jes. 42:16)