Piedzīvojumi un atklāsmes

Piedzīvojumi un atklāsmes

1. Piedzīvojumi un atklāsmes

Atbildot uz mīļu draugu lūgumu es apņēmos īsi attēlot savus piedzīvojumus un atklāsmes, cerībā, ka tas iepriecinās un spēcinās pazemīgos Dieva bērnus.

Vienpadsmit gadu vecumā man radās vēlme kalpot Dievam, un kad es biju divpadsmit gadus veca, es tiku kristīta un tapu par metodistu draudzes locekli. Jau nākamajā gadā es dzirdēju otro svētrunu ciklu, ko br. Millers sludināja Portlandē (Menas štatā). Es jutu, ka neesmu svēta un gatava sastapt Jēzu. Kad draudzes locekļi un citi grēcinieki tika aicināti nākt priekšā, lai par viņiem lūgtu Dievu, es izmantoju šo izdevību, jo zināju, ka manī vajadzīgas lielas pārmaiņas, lai mani sagatavotu debesīm. Mana dvēsele slāpa pēc pilnīgākas svētīšanās, bet es nezināju, kā to varētu panākt.

1842. gadā Portlandē (Menas štatā) es pastāvīgi apmeklēju sapulces, kur sludināja par Kristus otro atnākšanu un patiesi ticēju, ka Kungs drīzi nāks. Es alku un slāpu pēc īstas svētīšanās un pilnīgas saskaņas ar Dieva gribu. Es cīnījos dienu un nakti, lai panāktu šo dārgo uzvaru, ko nevar nopirkt ar visām pasaules bagātībām. Kad es biju nometusies Dieva priekšā lūgšanā un lūdzos pēc šīs svētības, es jutu pienākumu lūgt atklātā sapulcē. Nekad iepriekš atklātā sapulcē nebiju lūgusi un baidījos no šī pienākuma, jo uztraucos, ka tad kad mēģinātu to darīt, es varētu kaut ko sajaukt un tiktu pārprasta. Taču, kad personīgā, klusā lūgšanā nācu Kunga priekšā, mani atkal mocīja šis neizpildītais pienākums un es pārtraucu lūgt, iekritu mazdūšībā un dziļā bezcerībā.

Šādā stāvoklī es paliku [12] trīs nedēļas, bez jebkādas cerības un gaismas stara, kas varētu izklaidēt ap mani esošos biezos mākoņus. Tad es redzēju divus sapņus, kuri man deva nelielu gaismu un cerību, bet pēc tam es uzticējos savai mātei. Viņa man sacīja, ka neesmu pazudusi un ieteica man iet pie br.Stokmana, adventistu sludināja Portlandē. Es viņam ļoti uzticējos, jo viņš bija pazemīgs un mīļš Kristus māceklis. Viņa vārdi iedrošināja mani un deva man atkal cerību. Es atgriezos mājās, gāju atkal Kunga priekšā un apsolījos, ka es visu gribu darīt pat gavēt, lai tikai atkal iegūtu Jēzus labvēlību. Taču tad, mani atkal uzrunāja neizpildītais pienākums. Kad vakarā bija lūgšanas sapulce, kuru apmeklēju arī es. Šajā sapulcē visi nometās ceļos uz lūgšanu un es drebēdama zemojos kopā ar tiem. Pēc tam kad kādi divi vai trīs bija lūguši, es atdarīju savu muti lūgšanai, pirms pati to apzinājos. Dieva apsolījumi atklājās man līdzīgi daudzām dārgām pērlēm, kuras bija sasniedzamas caur vienkāršu lūgšanu. Kad es sāku lūgt mani atstāja dvēseles nasta un mokas, kuras es tik ilgi biju nesusi, un Kunga svētība nāca pār mani līdzīgi maigai rasai. Es par to teicu Kungam godu, bet vēlējos vēl vairāk. Es nevarēju samierināties, līdz nebiju saņēmusi dievišķās svētības pilnību. Neizsakāma mīlestība uz Jēzu piepildīja manu dvēseli. Viens godības vilnis pēc otra vēlās pār mani, līdz miesas spēki mani atstāja. Viss nogrima manā priekšā, izņemot Jēzu un Viņa godību, un es neapzinājos to, kas notika ap mani.

Tādā stāvoklī paliku kādu laiku, un tad ievēroju to, kas bija ap mani. Katra lieta izskatījās pārvērsta. Viss izskatījās jauns un jauks, it kā viss slavētu un teiktu Dievu. Tad es biju gatava Jēzu visur apliecināt. Sešus mēnešus [13] neviens mākonis neaptumšoja manu garu. Mana dvēsele ik dienas bagātiem malkiem baudīja svētlaimību. Es domāju, ka tie, kas mīl Jēzu, mīlēs arī Viņa atnākšanu, un tāpēc gāju uz klaju sapulci un pastāstīju tur, ko Jēzus priekš manis bija darījis un kādu prieka pilnumu es saņēmu caur ticību uz Kunga drīzo nākšanu. Klases vadītājs mani pārtrauca ar vārdiem: “Caur metodismu!” Bet es nevarēju pagodināt metodismu, jo mani bija atsvabinājis Kristus un cerība uz viņa drīzo nākšanu.

Visa mūsu ģimene ticēja Kunga atnākšanai un nodeva liecību par šo krāšņo mācību. Tādēļ septiņi no mums tika izslēgti no metodistu draudzes. Šajā laikā vērtīgi mums kļuva pravieša Jesajas vārdi: “Jūsu brāļi, kas jūs ienīst un jūs atstumj Mana Vārda dēļ, saka: lai tas Kungs parāda savu godību, ka mēs redzam jūsu prieku! – Bet viņi paliks kaunā.” (Jes. 66:5)

No šī laika līdz pat 1844.gada decembrim mani darbi, prieki un vilšanās bija tādi paši kā maniem mīļajiem adventes draugiem. Tad es apmeklēju vienu no mūsu māsām un no rīta mēs lūgšanā zemojāmies pie ģimenes altāra. Mēs kopā bijām tikai piecas māsas un tas bija vienkāršs lūgšanu brīdis, tomēr kad lūdzām pār mani nāca Dieva spēks, tā kā nekad agrāk. Es tiku aizrauta atklāsmē pie Dieva godības un man rādīja, ka tieku pacelta ar vien augstāk no zemes. Es redzēju adventistu ceļojumu uz svēto pilsētu, kas sekojošā nodaļā tiks izstāstīts plašāk.

2. Mana pirmā atklāsme

Tā kā Dievs man ir rādījis adventistu [14] ceļojumu uz svēto pilsētu un bagāto algu, kas tiks dota tiem, kas gaida sava Kunga atgriešanos no kāzām, mans pienākums ir dot īsu pārskatu no tā, ko Dievs man parādījis. Mīļotajiem svētajiem ir jāuzvar daudz grūtību. Taču “mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, dara neizsakāmi lielu, mūžīgu un patstāvīgu godību, mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams; jo, kas redzams, tas ir laicīgs, bet kas nav redzams, tas ir mūžīgs.” Esmu mēģinājusi nest līdzi labu vēsti un dažus vīnogu ķekarus no debess Kanaānas, par ko daži gribēja mani nomētāt ar akmeņiem, tāpat kā draudze gribēja nomētāt ar akmeņiem Jozuu un Kālebu. (skat. 4.Moz. 14:10) Bet es jums apgalvoju, mani brāļi un māsas, tā ir laba zeme, un mums ir iespējams viņā ieiet un to iemantot.

Kamēr mēs pie ģimenes altāra lūdzām, pār mani nāca Svētais Gars un man likās it kā es taptu pacelta augstāk un augstāk, tālu virs tumšās pasaules. Es atskatījos un meklēju adventistus pasaulē, bet nevarēju tos ieraudzīt. Tad kāda balss man sacīja: “Skaties vēlreiz, bet mazliet augstāk”. Es pacēlu savas acis un ieraudzīju kādu taisnu, šauru taciņu, kura bija uzcelta augstu pāri pasaulei. Pa to adventisti ceļoja uz svēto pilsētu, kas atradās taciņas galā. Aiz viņiem taciņas sākumā, bija spoža gaisma, kas bija “Pusnakts sauciens” , kā to man sacīja kāds eņģelis. Tā apspīdēja visu ceļu, un bija kāju gaišums, lai tie nekluptu. Kad tie savas acis turēja vērstas uz Jēzu, kas atradās taisni viņu priekšā un vadīja tos uz pilsētu, tad tie bija droši. Bet drīz daži no viņiem kļuva vāji un sacīja, ka pilsēta vēl ir tik tālu, un tie ir domājuši, ka daudz ātrāk varēs tajā ieiet. Bet Jēzus tos iedrošināja, [15] paceldams savu labo roku, no kuras izplūda godības pilna gaisma pār adventistiem, un tie sauca: “Aleluja!” Citi, neapdomīgi, nonicināja gaismu aiz viņiem un sacīja, ka tas neesot bijis Dievs, kas tos tik tālu izvedis. Aiz tiem izdzisa gaisma, un viņu kājas palika pilnīgā tumsībā; tie paklupa, pazaudēja Jēzu no acīm un nokrita no taciņas, zem viņiem esošajā tumšajā, ļaunajā pasaulē. Drīz mēs dzirdējām Dieva balsi, līdzīgu daudziem ūdeņiem, kas paziņoja Jēzus nākšanas dienu un stundu. Dzīvi palikušie svētie, pēc skaita144 tūkstoši, pazina šo balsi, turpretim bezdievīgie to uzskatīja par pērkonu un zemestrīci. Dievs, paziņodams laiku, izlēja pār tiem Svēto Garu un to vaigi sāka starot un Dieva godība atspoguļojās uz tiem, tāpat kā uz Mozu, kad viņš nonāca no Sinaja kalna.

Tie 144 tūkstoši visi bija apzīmogoti un pilnīgi vienoti. Uz viņu pierēm bija rakstīts: Dievs, jaunā Jeruzaleme, un Jēzus jaunais vārds, kuru saturēja kāda jauka zvaigzne. Par mūsu laimīgo, svēto stāvokli bezdievīgie kļuva ļoti dusmīgi, tie vētrainās dusmās gribēja gāzties pār mums un pielikt rokas, lai iemestu mūs cietumā; bet kad mēs Kunga vārdā pacēlām savas rokas, tie bezspēcīgi nokrita pie zemes. Tad šis sātana pūlis saprata, ka Dievs mīl tos, kas viens otram mazgā kājas un var sveicināt brāļus ar svētu skūpstu un tie noliecās pie mūsu kājām.

Drīz mūsu acis tika vērstas uz austrumiem, kur parādījās kāds mazs, tumšs mākonītis, gandrīz pus vīra plaukstas lielumā; mēs visi zinājām, ka tā ir Cilvēka Dēla zīme. Mēs visi ar dziļu pazemību raudzījāmies uz šo mākonīti, kā tas tuvodamies tapa arvien gaišāks, spožāks un krāšņāks, līdz kļuva par lielu, baltu mākoni. Tā pamats izskatījās kā uguns, pār to bija varavīksne, un to apņēma desmitiem tūkstošu eņģeļu, [16] kas mīlīgā balsī dziedāja; uz šī mākoņa sēdēja Cilvēka Dēls. Viņa mati bija balti un matu sprogas nokārās uz pleciem un uz Viņa galvas bija vairāki kroņi. Viņa kājas līdzinājās ugunij; Viņa labajā rokā bija ass sirpis, kreisajā – sudraba bazūne. Viņa acis bija kā uguns liesma, kas dziļi iespiedās Viņa bērnos. Tad visu sejas nobālēja, un tos, kas bija atmetuši Dievu, apņēma tumsība. Mēs visi izsaucāmies: Kas var pastāvēt? Vai mans apģērbs ir neaptraipīts? Tad eņģeļi beidza dziedāt, kādu laiku valdīja šaušalīgs klusums, un pēc tam Jēzus sauca: “Tie, kam šķīstas sirdis un rokas, pastāvēs; mana žēlastība priekš jums ir pietiekoša.” Tad mūsu sejas staroja un ikviena sirds piepildījās ar prieku. Eņģeļi atkal sāka dziedāt, kamēr mākonis pienāca vēl tuvāk zemei.

Kad Jēzus, ietērpts uguns liesmās nonāca mākonī, tad atskanēja Viņa sudraba bazūne. Viņš raudzījās uz svēto kapiem un, paceldams savas acis un rokas pret debesīm, sauca: “Uzmostaties! Uzmostaties! Uzmostaties! Jūs, kas guļat zemē, un ceļaties augšā!” Tad notika zemes trīce, kapi atdarījās un mirušie iznāca, ģērbti nemirstībā. Kad tie 144 tūkstoši pazina savus draugus tie sauca “Aleluja”, un tai pašā acumirklī arī mēs tikām pārvērsti un tapām aizrauti gaisā, pretī Kungam.

Mēs visi, mākoņa apņemti, tikām septiņas dienas nesti uz augšu līdz sasniedzām kristāla jūru, kur Jēzus iznesa kroņus un ar paša roku uzlika tos mūsu galvās. Viņš deva mums zelta kokles un uzvaras palmas. Tie 144 tūkstoši stāvot pie kristāla jūras izveidoja četrstūri. Dažiem no tiem kroņi bija ļoti krāšņi, kamēr citiem ne tik krāšņi. Daži bija apsēti ar zvaigznēm, kamēr citiem bija tikai dažas, taču ikviens ar savu kroni bija pilnīgi apmierināts. Visi [17] no pleciem līdz pat kājām bija ietērpti spožā, baltā apģērbā. Kad gājām pār kristāla jūru uz pilsētas vārtiem, ap mums bija eņģeļi. Tad Jēzus pacēla savu vareno, spēcīgo roku un, satverot spīdošajās eņģēs balstītos pērļu vārtus, tos atdarīja un uz mums sacīja: “Jūs esat savas drēbe mazgājuši manās asinīs, esat stipri turējušies par manu patiesību, nāciet iekšā!” Mēs visi iegājām iekšā un jutām, ka mums ir tiesības atrasties šajā pilsētā. Šeit mēs redzējām dzīvības koku un Dieva troni. No troņa izplūda dzīva ūdens straume, un abās straumes pusēs bija dzīvības koks. Katrā straumes pusē bija koka stumbrs no šķīsta un spīdoša zelta.

Sākumā domāju, ka redzu divus kokus, bet vēlreiz apskatoties sapratu, ka tie galotnē savienojas kā viens. Dzīvības koks stāvēja dzīvības upes abās pusēs. Tā zari nokarājās līdz pat tai vietai, kur stāvējām mēs; tā augļi bija koši un izskatījās kā zelts, maisīts ar sudrabu. Lai apskatītu šīs vietas godību, mēs visi pagājām zem koka un apsēdāmies. Tad, Dieva valstībā parādījās brāļi Fitčs un Stokmans, kas bija sludinājuši evaņģēliju un kurus Dievs iepriekš bija guldījis kapā, lai glābtu, un prasīja ko mēs esam piedzīvojuši pa to laiku, kamēr tie gulēja. Mēs mēģinājām pastāstīt mūsu lielākās grūtības, taču tās, salīdzinot ar to godību, kas bija ap mums, izskatījās tik niecīgas, ka negribējām par tām runāt un tikai izsaucāmies: “Aleluja, debesis ir viegli sasniedzamas!” Mēs aizskārām mūsu zelta kokles un aizskanēja viss debesu plašums.

Ar Jēzu priekšgalā mēs visi no pilsētas nokāpām uz zemi un uz kāda liela un augstu kalna, kas Kungu nevarēja panest un sadalījās divās daļās, izcēlās liels līdzenums. Tad mēs paskatījāmies uz augšu [18] un redzējām lielo pilsētu uz divpadsmit pamatiem, ar divpadsmit vārtiem, katrā pusē pa trim, un pa vienam eņģelim pie katriem vārtiem. Mēs visi izsaucamies: “Pilsēta, lielā pilsēta ir nonākusi, tā ir nonākusi no Dieva no debesīm”, un tā nolaidās uz klajumu, kur mēs stāvējām. Tad mēs no ārienes aplūkojām pilsētas brīnišķo iekārtojumu. Es tur redzēju jaukus namus kā sudrabs, kas atbalstīti uz četriem ar pērlēm greznotiem stabiem, kas bija brīnišķīgi pēc sava izskata. Tie bija svēto mājokļi; pie katra no tiem atradās zelta lievenis. Es redzēju kā daži no svētajiem, ieiedami namos, noņēma savus kroņus un nolika tos uz lieveņa. Tad tie gāja laukā un māju tuvumā sāka strādāt; bet ne tā kā mums šeit virs zemes jāstrādā, nē, nē! Brīnišķīgs gaismas stars atspīdēja pār visu galvām un pastāvīgi tie teica un slavēja Dievu.

Un es redzēju kādu citu lauku ar dažādām puķēm, un tās plūkdama es izsaucos: “Tās nekad vairs nenovītīs.” Tad es redzēju kādu klajumu, apaugušu ar brīnišķa izskata garu zāli, kas bija svaigi zaļa. Tā viļņojās laistīdamās kā sudrabs un zelts par godu ķēniņam Jēzum. Tad mēs pienācām kādam citam klajumam, kur redzējām dažādus dzīvniekus – lauva, jērs, leopards, vilks, tie visi, bija draudzīgi. Mēs gājām caur viņu vidu, un tie mums mierīgi sekoja. Pēc tam mēs iegājām kādā mežā, ne tādā tumšā, kādi pie mums, bet gaišā, pildītā ar spožumu. Koku zari viegli šūpojās, un mēs visi iesaucāmies: “Mēs dzīvosim tuksnesī bez bailēm un gulēsim mežos.” Mēs turpinājām iet caur mežiem, jo bijām ceļā uz Ciānas kalnu.

Tālāk ejot satikām kādu pulku, kas arī apbrīnoja šīs vietas godību. Viņu kroņi spīguļoja, drēbes bija šķīsti baltas un viņu drēbēs es pamanīju sarkanu vīli. Kad mēs tos sveicinājām, [19] es jautāju Jēzum, kas viņi ir. Viņš atbildēja, ka tie ir mocekļi, kas Viņa dēļ esot nokauti. To vidū bija neskaitāms bērnu pulks, kuru drēbēs arī bija sarkanā vīle. Ciānas kalns tagad atradās taisni mūsu priekšā un uz tā bija vēl septiņi citi kalni, uz kuriem auga rozes un lilijas. Es redzēju mazus bērnus kāpjam vai lidojam, jo kad tie vēlējas, tie izmantoja savus mazos spārniņus, lai uzlaistos kalnu galotnēs, kur tie plūca nekad nevīstošas puķes. Visapkārt dievnamam atradās dažādi koki, kas šo vietu padarīja vēl jaukāku. Buksusu, priedes, egles un eļļas koki, mirtes un granātābeles, vīģes koki noliecās no smagās auļu nastas – tas viss darīja šo vietu brīnišķi jauku. Kad mēs taisījāmies ieiet dievnamā, Jēzus savā maigajā balsī sacīja: “Tikai tie 144 tūkstoši lai ieiet šai vietā”, un mēs saucām: Aleluja!

Šis dievnams balstījās uz septiņiem stabiem, kas visi bija no spīdoša zelta, greznoti ar jaukām pērlēm. Tās brīnišķās lietas, kuras tur redzēju, nespēju aprakstīt. Ak, kaut es varētu runāt Kanaānas valodā, tad varētu vairāk pastāstīt par šīs, labākās pasaules godību. Es tur redzēju akmens galdus, kuros zelta platītēs bija iegravēti 144 tūkstošu vārdi.

Pēc tam, kad aplūkojām dievnama godību, mēs to atstājām, arī Jēzus mūs atstāja, noejot uz pilsētu. Drīz mēs atkal dzirdējām Viņa mīlošo balsi, kas sacīja: “Nāciet, mani ļaudis, jūs esiet nākuši no lielām bēdām, esiet darījuši manu prātu, esiet manis dēļ cietuši, nāciet pie vakarēdiena, es gribu apjozties un jums kalpot.” Mēs atkal saucām: Aleluja, godība! Un iegājām pilsētā. Un es redzēju kādu galdu no tīra sudraba, vairāku jūdžu garumā, bet mūsu acis to tomēr varēja pārskatīt. Es redzēju tur dzīvības koka augļus, mannu, mandeles, vīģes, granātābolus, vīnogas un daudz dažādu citu augļu. Es lūdzu Jēzu ļaut man baudīt šos augļus, bet Viņš sacīja: “Vēl nē. Tie, kas ēd no šīs [20] zemes augļiem, vairs neatgriežas atpakaļ uz zemi. Bet, ja tu esi uzticīga, tad tu drīz varēsi ēst no dzīvības koka un dzert no dzīvības ūdens, un tagad”, Viņš turpināja, “tev atkal jāatgriežas atpakaļ uz zemi un jāstāsta citiem, ko Es tev esmu parādījis.” Tad kāds eņģelis mani lēnām nonesa atpakaļ šinī tumšajā pasaulē. Dažreiz jūtos tā, it kā nevarētu vairs ilgāk šeit palikt, jo visas šīs pasaules lietas izskatās tik drūmas. Es jūtos šeit ļoti vientuļa, jo esmu redzējusi labāku pasauli. Ak, kaut man būtu spārni, līdzīgi balodim, lai spētu aizlidot un ieiet mierā!

Kad atmodos no atklāsmes, viss likās pārvērties; drūms plīvurs bija pār visu, ko uzlūkoju. Ak, cik tumša man izskatījās šī pasaule! Es raudāju atrazdamās atkal šeit un sajutu ilgas pēc Tēva mājām. Es biju redzējusi labāku zemi un nemīlēju vairs šo pasauli. Šo atklāsmi izstāstīju mūsu mazajā sapulcē Portlandē, un visi ticēja, ka tā ir no Dieva. Tas bija svarīgs brīdis, jo mūžības nopietnība dusēja uz mums. Vienu nedēļu vēlāk Kungs deva man kādu citu atklāsmi un atklāja man grūtības, kuras man būs jāiztur; kā man būs jāiet pie citiem un jāstāsta tiem, to ko Viņš man ir parādījis; kā man būs jācīnās ar milzīgu pretestību un jācieš smagas dvēseles mokas. “Bet”, sacīja eņģelis, “Kunga žēlastība būs ar tevi un tevi uzturēs.”

Pēc šīs atklāsmes es biju ļoti norūpējusies. Tajā laikā es biju tikai septiņpadsmit gadus veca un mana veselība bija ļoti vāja. Es zināju, kā daži caur paaugstināšanos bija krituši, un sapratu to, ja arī es paaugstināšos, Dievs mani atstās un es aiziešu pazušanā. Es gāju lūgšanā Kunga priekšā un lūdzu Viņu likt atbildību uz kādu citu. Es gulēju ilgu laiku uz sava vaiga, līdz atkal dzirdēju tos pašus vārdus: “Iepazīstini citus ar to, ko Es tev esmu rādījis.” [21]

Nākošajā atklāsmē es nopietni lūdzu Kungu, lai tad, kad man jāiet un jāstāsta citiem, ko Dievs man rādījis, Viņš mani pasargā no paaugstināšanās. Dievs man rādīja, ka mana lūgšana ir paklausīta, un tad, kad man draudēs briesmas paaugstināties, Viņš liks uz mani Savu roku un es tikšu vārdzināta ar slimību. Eņģelis man sacīja: “Ja tu uzticīgi nodosi tālāk tev dotos vēstījumus un pastāvēsi līdz galam, tad baudīsi no dzīvības koka augļiem un dzersi no dzīvības upes ūdeņiem.

Drīzumā izplatījās baumas, ka manas atklāsmes nāk caur mesmerismu (hipnozi) un daudzi adventisti ticēja un izplatīja šīs baumas. Kāds ārsts, slavens hipnotizētājs, man sacīja, ka manas atklāsmes rodas hipnozes rezultātā, ka es esmu viegli hipnotizējama un viņš man var dot atklāsmes. Es viņam sacīju, ka Dievs man atklāsmē ir rādījis, ka mesmerisms ir no ļaunā un izcēlies no bezdibeņa un drīz ar visiem saviem piekritējiem aizies šinī bezdibenī. Tad es atļāvu viņam pamēģināt mani nohipnotizēt, ja viņš to spēs. Vairāk kā pusstundu viņš visādi mēģināja to darīt, taču bez panākumiem. Caur ticību Dievam es spēju stāvēt pretī viņa iespaidam un viņš man nekādā veidā nevarēja kaitēt.

Pat tad kad atklāsmi saņēmu sapulces laikā, tad daži sacīja, ka tas ir kāds īpašs uzbudinājums un ka es tieku hipnotizēta. Tad es viena pati iegāju mežā, kur neviens, izņemot Dievu, mani nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt un nodevos lūgšanām; Dievs tur man dažreiz deva kādu atklāsmi. Tad es priekā stāstīju, to ko Dievs man atklājis, tur kur neviena cilvēciska būtne nespēj mani iespaidot. Taču daži sacīja, ka es pati sevi hipnotizējot. Es domāju, kā gan tas var būt, ka tie, kas ar pateicīgām sirdīm nāk pie Kunga, lai norādītu Viņa apsolījumus un panāktu svētīšanos, tiek apvainoti, ka stāvot zem hipnozes dvēseli postošā iespaida? Vai mēs lūdzam mūsu laipno Debesu Tēvu pēc maizes, lai tai vietā saņemtu [22] akmeni jeb skarpiju? Šāda rīcība ievainoja manu garu un piepildīja manu dvēseli ar mokām, kuras sniedzās gandrīz līdz izmisumam. Daudzi gribēja mani pārliecināt, ka Svētā Gara nemaz nav un, ka visi piedzīvojumi, kurus ir redzējuši svētie Dieva vīri, ir bijuši tikai hipnozes darbība jeb sātana apmānīšanas.

Tajā laikā Mainē valdīja fanātisma stāvoklis. Daži pavisam novērsās no darba un izslēdza no draudzes visus, kas šajā lietā un arī citās, nepieņēma un nepiekrita tiem uzskatiem, kurus tie turēja par reliģiskiem pienākumiem. Dievs man kādā atklāsmē parādīja šos maldus un sūtīja mani pamācīt Viņa maldošos bērnus, bet daudzi no tiem nepieņēma šo vēsti un sacīja, ka es pievēršos pasaulei. No otras puses mani apvainoja „vārda adventisti” un sacīja, ka esmu pārspīlētā sajūsmā; tiku nepatiesi uzskatīta par fanātisma vadītāju, ko es pastāvīgi centos apkarot. Dažas reizes tika noteikts Kunga atnākšanas laiks un šīs iedomas tika iegalvotas brāļiem, taču Kungs man rādīja, ka jāpaiet laikam, jo pirms Viņa nākšanas vēl jānāk lielajam bēdu laikam un, ka katrs cilvēku noteiktais laiks paies un tikai vājinās Dieva ļaužu ticību. Taču es tiku apvainota, ka esmu ļaunais kalps, kas savā sirdī saka: “Mans Kungs kavējas nākt.”

Visas šīs lietas smagi nospieda manu garu un apjukusi es tiku dažreiz kārdināta apšaubīt savus piedzīvojumus. Kādā rītā ģimenes lūgšanas laikā pār mani nāca Dieva spēks un es iedomājos, ka tā ir hipnoze un tam pretojos. Uzreiz kļuvu pilnīgi mēma un dažus mirkļus kļuvu pilnīgi nejūtīga pret visu apkārtni. Es redzēju, ka sagrēkoju, apšaubīdama Dieva spēku, un tādēļ esmu palikusi mēma, bet mana mēle atkal taps atraisīta, iekams būs pagājušas divdesmit četras stundas. Manā priekšā tika turēta tāda karte, uz kuras zelta burtiem bija uzzīmēti nodaļas [23] un panti no 41 Bībeles teksta. No atklāsmes atmodusies caur zīmēm lūdzu tāfeli uz kuras uzrakstīju, ka esmu mēma, ko esmu redzējusi un ka vēlos dabūt lielo Bībeli. Es paņēmu Bībeli un uzšķīru visas tās rakstu vietas, kuras biju redzējusi uz kartes. Visu dienu nespēju nevienu vārdu izrunāt. Nākošā rītā tika atraisīta mana mēle un dvēsele pildīta ar prieku, lai skaļi slavētu Dievu. Pēc tam es vairs neuzdrošinājos šaubīties un pretoties Dieva spēkam, lai arī citi domātu par mani, ko gribēdami.

1846. gadā, kamēr mēs uzturējāmies Fairhavenā (Masačusetas štatā), mana māsa, kas tanī laikā mani vienmēr pavadīja, māsa A., brālis G. un es braucām ar buru laivu apmeklēt kādu ģimeni Rietumu salā. Kad sākām braukt, bija jau gandrīz tumšs. Bijām nobraukuši tikai īsu gabaliņu un sacēlās vētra. Pērkons rūca, zibens laistījās un lietus gāzās uz mums straumēm. Izskatījās, ka bez Dieva žēlastības mēs aiziesim bojā. Es nometos laivā ceļos un saucu uz Dievu pēc palīdzības. Virs trakojošajiem viļņiem, kamēr ūdens sitās pār laivas malu un pār mums, es saņēmu parādību un redzēju, ka drīzāk okeāns izsīktu, nekā mēs aizietu bojā, jo mans darbs bija tikko iesācies. Kad pamodos no parādības, manas bailes bija pazudušas un mūsu mazā laiva bija priekš mums kā peldoša Bētele. “Advent Herald” izdevējs bija sacījis, ka manas atklāsmes nāk caur hipnozi (mesmerismu). Bet es jautāju, kā gan tādā laikā iespējama hipnozes? Br. G. bija aizņemts ar laivas vadīšanu. Viņš mēģināja laivu noenkurot, bet enkurs neturēja. Mūsu mazā laiva tika šurpu turpu mētāta un dzīta no vēja, bija tik tumšs, ka no laivas viena gala nevarēja [24] redzēt otru. Drīz pēc tam ieķērās enkurs un br. G. sauca pēc palīdzības. Uz salas atradās tikai divas mājas un kā pēc tam noskaidrojās, tad vienai no tām mēs bijām ļoti tuvu, taču tā nebija tā uz kuru sākotnēji ieplānojām doties. Visa ģimene, izņemot vienu mazu bērnu, kas bija dzirdējis palīdzības saucienu no ūdens, bija devusies pie miera. Taču drīz nāca viņa tēvs un mazā laivā viņš mūs izcēla malā. Nakts lielāko daļu mēs pavadījām slavēdami un teikdami Dievu par Viņa brīnišķīgo žēlastību.

Bībeles teksti, kuri tika parādīti atklāsmē.

1. Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc, ka tu neesi ticējis Maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies. (Lūk. 1:20);

2. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. (Jāņa 16:15);

3. Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Ap.d. 2:4);

4. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā. Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus (Ap.d. 4:29-31);

5. Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa. Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts; jo ikviens [25], kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz? Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem; jo tā ir bauslība un pravieši… Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki (Mat. 7:6-12,15);

6. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos (Mat. 24:24);

7. Tad nu Kristu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirms spēkiem, bet ne uz Kristu. (Kol. 2:6-8);

8. Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies. Bet Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts. Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību. (Ebr. 10:35-39);

9. Jo, kas iegājis Viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem kā Dievs no Saviem. Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga. Jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. (Ebr. 4:10-12); [26]

10. Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai… Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem. Tā ir viņu pazušanas, bet mūsu pestīšanas zīme, un tas ir no Dieva; jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest (Fil. 1:6,27-29);

11. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta. Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķisti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē (Fil. 2:13-15);

12. Beidzot topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Nemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem (Ef. 6:10-18);

13. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis (Ef. 4:32); [27]

14. Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi (1.Pēt. 1:22);

15. Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība sava starpā (Jāņa 13;34,35);

16. Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. Jeb vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir Jūsos? Citādi jūs esat nederīgi (2.Kor. 13:5);

17. Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs (1.Kor. 3:10-13);

18. Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi (Ap.d. 20:28-30);

19. Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to! (Gal. 1:6-9); [28]

20. Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem. Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt. Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiesām Es saku: to bīstieties. Vai piecus zvirbuļus nepārdot par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstieties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu (Lūk. 12:3-7);

21. Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi. (Lūk. 4:10-11);

22. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. (2.Kor. 4:6-9);

23. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs. (2.Kor. 4:17,18);

24. Kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tik pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. (1.Pēt. 1:5-7);

25. Jo, kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam. (1.Tes. 3:8); [29]

26. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. (Marka 16:17-18);

27. Viņa vecāki atbildēja: „Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis; bet, kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.” Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgtu no draudzes. Tāpēc viņa vecāki sacīja: „Viņš ir pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!” Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: „Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.” Tad tas atbildēja: „Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.” Viņi tam sacīja: „Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acīs?” Viņš tiem atbildēja: „Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?” (Jāņa 9:20-27);

28. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu. Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. (Jāņa 14:13-15);

29. Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat tas jums notiks. Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem. (Jāņa 15:7,8);

30. Un Viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķistu garu, un tas brēca, sacīdams: „Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: „Paliec klusu un izej no tā.” (Marka 1:23-25); [30]

31. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeli, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā! (Rom. 8:38,39);

32. Un Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas atver, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. Redzi, Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis. Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes. Es nāku drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu. To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzalemes, vārdu, kas nokāpj no debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. (Atkl. 3:7-13);

33. Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīsti: šie ir tie, kas seko Jēram, kurp Tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un Viņa Jēram; viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas. (Atkl. 14:4,5);

34. Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. (Fil. 3:20); [31]

35. Esiet pacietīgi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo Tā Kunga atnākšana ir tuvu. (Jēk. 5:7,8);

36. Kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku. Kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas. (Fil. 3:21);

37. Es redzēju, un raugi: bija balts mākonis, un uz mākoņa kāds sēdēja, līdzīgs Cilvēka Dēlam; tam bija uz galvas zelta vainags un rokā ass sirpis. Cits eņģelis izgāja no Tempļa un sauca stiprā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: „Laid savu sirpi darbā un sāc pļaut, jo atnākusi pļaujas stunda, jo zemes raža ir nobriedusi.” Tad tas, kas sēdēja uz mākoņa, nolaida savu sirpi pār zemi, un zeme tika nopļauta. Un cits eņģelis izgāja no Tempļa, kas bija debesīs, arī tam bija ass sirpis. (Atkl. 14:14-17);

38. Tātad vēl atliek svēta dusa (angļu tulk. „Sabata turēšana”; izdevēja piez.) Dieva tautai. (Ebr. 4:9);

39. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzalemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. (Atkl. 21:2);

40. Tad es redzēju, un raugi: Jērs stāvēja uz Ciānas kalna un līdz ar Viņu simts četrdesmit četri tūkstoši to, kam Viņa Vārds un Viņa Tēva Vārds bija rakstīts uz viņu pierēm. (Atkl. 14:1)

41. Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam. (Atkl. 22:1-5).

3. Tālākās atklāsmes

Nākošo atklāsmi Kungs man parādīja 1847. gadā, kad brāļi Sabatā bija sapulcējušies Topshamā (Menas štatā).

Mēs sajutām neparastu lūgšanas garu un, kad mēs lūdzām, pār mums nāca Svētais Gars. Mēs bijām ļoti laimīgi. Drīz es tiku aizrauta no zemes un uzņemta Dieva godībā. Es redzēju kādu eņģeli ātri laižamies pie manis, kas mani no zemes nesa augšā Dieva pilsētā. Pilsētā es redzēju kādu dievnamu, kurā iegāju; gāju caur vieniem vārtiem, pirms nonācu pie pirmā priekškara. Tas tika atvilkts un es iegāju svētā vietā. Šeit redzēju kvēpināmo altāri, lukturi ar septiņām lampām un galdu uz kura bija svētās maizes. Pēc tam, kad biju redzējusi svētās vietas godību, Jēzus pašķīra otru priekškaru un es iegāju vissvētākajā vietā.

Vissvētākajā vietā es redzēju šķirstu, kura virspuse un sāni bija no smalka zelta. Katrā šķirsta galā bija krāšņs ķerubs, kas pār to bija izpletis savus spārnus. Viņu sejas bija vērstas viena pret otru un tie lūkojās uz šķirstu. Starp eņģeļiem bija kvēpināmais trauks. Pār šķirstu, kur stāvēja eņģeļi bija krāšņa, starojoša gaisma; izskatījās it kā tur būtu tronis, kur mājo Dievs. Jēzus stāvēja pie šķirsta un, kad svēto lūgšanas pacēlās Viņa priekšā, tad zāles kvēpināmā traukā sāka kūpēt un Viņš gribēja lūgšanas ar kvēpināmo zāļu dūmiem pienest savam Tēvam. Šķirstā bija zelta krūze ar mannu, Ārona zizlis, kas bija zaļojis un akmens galdiņi salikti kā grāmata. Jēzus tos atvēra un es redzēju desmit baušļus, rakstītus ar Dieva pirkstu. Uz viena galdiņa bija četri baušļi, uz otra seši. Četri baušļi uz pirmā galdiņa spīdēja gaiši; no tiem ceturtais bauslis, [33] Sabata bauslis, īpaši izcēlās; to vajag turēt godā Dieva svētā vārda dēļ. Šo bausli ietvēra gaismas riņķis. Es redzēju, ka Sabats nebija piesists pie krusta. Ja tas tā būtu, tad ar citiem baušļiem būtu noticis tas pats un mēs varētu pārkāpt visus baušļus, tāpat kā ceturto. Es redzēju, ka Dievs nebija pārgrozījis Sabatu, jo Viņš savus vārdus nepārgroza. To bija izdarījusi pāvestība, kas sabatu no septītās dienas pārcēla uz pirmo; viņš sagrozīja laikus un bauslību.

Ja Dievs pārceltu Sabatu no septītās uz pirmo nedēļas dienu, tad šo bausli Viņš mainītu arī uz akmens plāksnes, kas atrodas Derības šķirstā Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā; tur būtu sacīts: “Pirmā diena ir Kunga Sabats.” Bet es redzēju, ka tas ir tāds pats kā uz akmens plāksnes, kuru Dievs rakstīja ar Savu pirkstu un nodeva Mozum Sinaja kalnā: “Bet septītā diena ir Kunga diena, tava Dieva Sabats.” Es redzēju, ka svētais Sabats ir un paliks šķirošs mūris starp Dieva īsto Izraēlu un neticīgajiem; Sabats ir lielā patiesība, kas savieno svēto sirdis, kas gaida savu Kungu.

Es redzēju, ka Dievam ir bērni, kas neizprot Sabata nozīmi, taču neskatoties uz to, tie no tā nenovēršas. Bēdu laika sākumā, kad tiksim piepildīti ar Svēto Garu, tad iziesim un vēl pilnīgāk pasludināsim Sabata patiesību. Tas saniknos baznīcas un vārda adventistus, tāpēc, ka tie nevar atspēkot patiesību par Sabatu. Šinī laikā visi Dieva izredzētie redzēs, ka mums ir patiesība un izšķirsies, lai kopā ar mums izciestu vajāšanas. [34] Es redzēju virs zemes zobenu, badu, mēri un lielu postu. Bezdievīgie domāja, ka mēs pār tiem esam izraisījuši šīs sodību un, tie sacēlās un nolēma mūs iznīcināt no zemes virsas, jo domāja, ka tad sodības izbeigsies.

Bēdu laikā mēs bēgām no pilsētām un ciemiem, bet bezdievīgie mūs vajāja un ar zobeniem ielauzās svētajos namos. Tie pacēla zobenus, lai mūs iznīcinātu, bet tie salūza un nokrita zemē kā bezspēcīgi salmu stiebri. Mēs visi dienām un naktīm saucām pēc glābšanas un šīs lūgšanas pacēlās pie Dieva. Saule uzlēca un mēness apstājās, upes pārtrauca tecēt. Uznāca tumši, smagi mākoņi, kas lauzās viens pret otru. Taču bija redzama tāda gaiša vieta, kur kā izskatījās bija savienota visa godība; no turienes nāca Dieva balss līdzīga daudziem ūdeņiem un satricināja debesis un zemi. Un, kad Dievs pasludināja Jēzus nākšanas dienu un stundu, un nodeva savai tautai mūžīgo derību; Viņš runāja īsos teikumos un pēc katra teikuma apstājās, kamēr Viņa vārdi atskanēja pār zemi. Dieva Izraēls stāvēja uz augšu vērstām acīm un klausījās vārdus, kas nāca no Jehova mutes; tie līdzīgi visspēcīgākajam pērkonam spiedās caur zemi. Tas viss notika ļoti svinīgi. Katra teikuma beigās svētie sauca: “Gods! Aleluja!” Viņu sejas bija apgaismotas no Dieva godības un spīdēja līdzīgi Mozus sejai, kad viņš nonāca no Sinaja kalna. Šī spožuma dēļ bezdievīgie nevarēja tos uzlūkot. Un, tad pār tiem, kas Dievu bija godinājuši ar Sabata ievērošanu, tika izsacītas nekad nebeidzošas svētības, un atskanēja skaļa gavilēšana, jo bija gūta uzvara pār zvēru un viņa tēlu.

Iesākās gaviļu gads , kura laikā zemei vajadzēja dusēt. Es redzēju dievbijīgu kalpu, kā tas gavilēdams par uzvaru, pacēlās un nokratīja ķēdes, kas viņu tik ilgi bija saistījušas; šajā brīdī, apjucis viņa bezdievīgais kungs nezināja ko darīt, jo bezdievīgie nesaprata Dieva balsi. Drīz parādījās liels, balts mākonis, kas izskatījās neaprakstāmi skaists un uz tā sēdēja Cilvēka Dēls. Sākumā mēs redzējām tikai mākoni un nevarējām saskatīt Jēzu, bet, kad tas pienāca tuvāk zemei, mēs saskatījām Jēzus krāšņo stāju. Mākoņa parādīšanās, bija Cilvēka Dēla zīme debesīs. Dieva Dēla balss uzmodināja dusošos svētos un ieģērba to nemirstībā. Dzīvie svētie tika vienā acumirklī pārvērsti un kopā ar uzmodinātajiem uzņemti mākoņa ratos. Tas bija brīnišķīgs skats, kad rati devās uz augšu. Katrā ratu pusē bija spārni un zem tiem riteņi. Kad rati devās uz augšu, riteņi sauca: “Svēts!”. Arī spārni kustēdamies sauca: “Svēts!” un svētie eņģeļi, kas bija ap mākoni, sauca: “Svēts, svēts, svēts, Kungs Dievs, Visvarenais!” Un svētie mākonī sauca: “Gods! Aleluja!” Un rati devās uz augšu uz svēto pilsētu. Jēzus atvēra zelta pilsētas vārtus un lika mums ieiet. Šeit mēs tikām laipni uzņemti, jo bijām turējuši Dieva baušļus un mums bija tiesības uz dzīvības koku. [36]

4. Apzīmogošana

1849. gada 5. janvārī, svētā Sabata sākumā mēs ar br. Beldena ģimeni bijām vienojušies lūgšanā Rokhillā (Konektikudas štatā), un pār mums nāca Svētai Gars. Es tiku uzņemta atklāsmē vissvētākajā vietā, kur redzēju Jēzu vēl kā Izraēla vidutāju. Pie Viņa drēbju vīles bija zvārgulīši un granātāboli. Man tika atklāts, ka Jēzus neatstās vissvētāko vietu kamēr katra cilvēka liktenis netiks izšķirts vai nu uz glābšanu vai pazušanu un Dieva dusmas nevar nākt agrāk, līdz Jēzus nebūs pabeidzis Savu darbu vissvētākajā vietā un nebūs nolicis Savu priestera apģērbu un tērpsies atmaksas drānās. Tad Jēzus atstās starpnieka vietu starp Tēvu un cilvēkiem, un Dievs ilgāk nevilcināsies, bet izlies Savas dusmas pār tiem, kas atmetuši Viņa patiesību. Es redzēju, ka bezdievīgo naids, Dieva dusmas un mirušo tiesāšanas laiks ir dažādi notikumi, kas seko viens otram; redzēju arī, ka Miķelis vēl nav cēlies un, ka bēdu laiks, kāds vēl nekad nav bijis, nav iesācies. Jau tagad parādās bezdievīgo naids, bet, kad mūsu Augstais priesteris būs pabeidzis Savu darbu debesu svētnīcā, kad Viņš celsies un tērpsies atriebības drēbēs, tad tiks izlietas septiņas pēdējās mocības.

Es redzēju, ka četri eņģeļi turēja četrus vējus, līdz brīdim kamēr Jēzus būs padarījis Savu darbu svētnīcā; pēc tam sākās septiņas pēdējās mocības. Šīs mocības izraisīja bezdievīgo naidu pret taisnajiem, jo viņi domāja, ka mēs pār tiem esam izsaukuši Dieva sodības un ka, ja tie varētu mūs iznīcināt, tad mocības beigtos. Tika pavēlēts svētos [37] nonāvēt, un tie dienām un naktīm lūdza pēc izglābšanas. Tas bija Jēkaba bēdu laiks. Izbaiļu pilnie dvēseles saucieni nonāca līdz Kungam un Dieva balss tos atbrīvoja. 144 tūkstoši gavilēja uzvarā un viņu sejas apgaismoja Dieva godība. Pēc tam man tika parādīts kāds ļaužu pulks, kas gauži raudāja. Uz viņu drēbēm lieliem burtiem bija rakstīts: “Tu esi svara kausā svērts un atrasts par vieglu.” Es jautāju: „Kas viņi ir?” Eņģelis atbildēja: “Tie ir tie, kas bija turējuši Sabatu, bet vēlāk atstājuši.” Es dzirdēju kā tie stiprā balsī sauca: “Mēs esam ticējuši Tavai atnākšanai un esam to ar dedzību mācījuši.” Kad tie runāja, to acu skatiens pievērsās savām drēbēm un, ieraudzījuši uzrakstu tie skaļi vaimanāja. Es redzēju, ka tie bija dzēruši šķīstu ūdeni, taču atlikušo samaitājuši ar savām kājām. Tie Sabatu bija minuši ar kājām un svara kausā svērti tika atrasti par viegliem.

Pēc tam mani pavadošais eņģelis atkal atveda mani atpakaļ pilsētā, kur es redzēju četrus eņģeļus, kas laidās uz pilsētas vārtiem. Kad tie parādīja pie vārtiem esošajam eņģelim zelta karti, no vietas, kur plūda neaprakstāma godības, atlaidās kāds cits eņģelis. Tas ar spēcīgu balsi sauca citiem eņģeļiem un rokā cilāja kaut ko uz augšu un leju. Es lūdzu savu pavadošo eņģeli paskaidrot to, ko redzēju. Viņš man sacīja, ka es vairāk neredzēšu, bet viņš drīzumā atklās, ko šīs lietas nozīmē.

Sabata pēcpusdienā viens no mūsu pulciņa bija saslimis un lūdza, lai mēs lūgtu Dievu par viņa izveseļošanos. Mēs visi vienojāmies kopīgās lūgšanās pie Ārsta, kurš nevienu nekad neatstāj. Kad pār slimnieku nolaidās dziedinošais spēks un viņš kļuva vesels, pār mani nāca Svētais Gars un es tiku uzņemta atklāsmē.

Es redzēju četrus eņģeļus, kuriem uz zemes bija darāms noteikts darbs un tie gatavojās šo darbu izpildīt. Jēzus bija ietērpies priestera drānās. Līdzjūtībā Viņš uzlūkoja atlikumu, tad pacēla Savas rokas un sauca žēlastības pilnā balsī: “Manas asinis, Manas asinis, Tēvs, Manas asinis, Manas asinis!” Es redzēju, ka tajā brīdī no Dieva, kas sēdēja uz liela balta troņa, iznāca spoža gaisma, kas apņēma Jēzu. Tad eņģelis ar uzdevumu no Jēzus ātri laidās pie četriem eņģeļiem, kam virs zemes bija jādara briesmīgs darbs; viņš kaut ko vicināja savā rokā uz augšu un uz leju un spēcīgā balsī sauca: “Turiet! Turiet! Turiet! Turiet, līdz Dieva kalpi ir apzīmogoti pie viņu pierēm.”

Es jautāju mani pavadošajam eņģelim, ko nozīmē tas, ko es dzirdēju un ko grib darīt četri eņģeļi. Viņš man paskaidroja, ka Dievs vēl joprojām aiztur šīs zemes varas un Saviem eņģeļiem liek sekot līdzi visam, kas notiek uz zemes. Četriem eņģeļiem no Dieva dota vara turēt četrus zemes vējus, taču tie gatavojās šos vējus palaist vaļā. Tajā brīdī, kad eņģeļi gatavojās atlaist vējus, Jēzus acis žēlastībā uzlūkoja atlikumu, kas vēl nebija apzīmogots un pacēlis Savas rokas pret Tēvu atgādināja Tam, ka Viņš viņu dēļ ir izlējis Savas asinis. Tādēļ kādam citam eņģelim tika uzdots ātri laisties pie četriem eņģeļiem, kas tur vējus un likt viņiem turēt vējus tik ilgi, kamēr Dieva kalpi pie viņu pierēm būs apzīmogoti ar Dzīvā Dieva zīmogu. [39]

5. Dieva mīlestība uz savu tautu

Esmu redzējusi Dieva maigo mīlestību uz savu tautu – tā ir ļoti liela. Es redzēju eņģeļus, kas savus spārnus tur izplestus pār svētajiem. Katram svētajam ir pa sargeņģelim. Kad svētie raudāja, bija vīlušies vai atradās briesmās, tad sargeņģeļi laidās augšup, lai to paziņotu tiem eņģeļiem, kas atradās pilsētā. Tie pārstāja dziedāt un tad Jēzus uzdeva citam eņģelim atgriezties pie pakritušajiem, tos apsargāt un palīdzēt noturēties uz šaurās takas. Kad tie nepievērsa uzmanību eņģeļu centieniem un rūpēm, nepaļāvās to vadībai, bet turpināja maldīties un atstāja patiesības ceļu, tad eņģeļi uz tiem skatījās ar dziļām skumjām un raudāja. Tad tie nesa šo skumjo ziņu augšup, kur visi eņģeļi, kas atradās pilsētā dziļās skumjās raudāja un tad stiprā balsī sacīja: “Amen!” Bet, kad svētie vērsa savas acis uz apsolīto atalgojumu un slavas dziesmās pagodināja Dievu, tad eņģeļi šo priecīgo vēsti nesa uz debesu pilsētu, kur aizkarot savas zelta kokles visi pārējie eņģeļi priecīgā balsī dziedāja: “Aleluja!” un debess velves atbalsoja viņu mīlīgo dziedāšanu.

Svētajā pilsēta valda pilnīga kārtība un harmonija. Visiem eņģeļiem, kam ir uzdots apmeklēt zemi ir zelta karte, kuru tie pie ieiešanas un iziešanas uzrāda eņģeļiem pie pilsētas vārtiem. Debesis ir laba vieta, es vēlētos tur būt, pastāvīgi uzlūkot mīlestības pilno Pestītāju, kas par mani atdeva dzīvību un pārveidoties Viņa līdzībā. Ak, kaut man būtu vārdi, lai aprakstītu nākošās pasaules godību! Man slāpst pēc dzīvības straumēm, kas mūsu Dieva pilsētu padara tik patīkamu.

Kungs man atļāva aplūkot arī citas pasaules. Man tika doti spārni un, kāds eņģelis pavadīja mani uz lielu krāšņu planētu. Zāle tur bija patīkami zaļa un [40] putni dziedāja saldas dziesmas. Šīs vietas iedzīvotāji viens no otra atšķīrās pēc to lieluma, tie bija skaisti, majestātes un mīlestības pilni. Tie bija ļoti līdzīgi Jēzum, viņu sejās staroja svēts prieks, kas atspoguļoja šīs vietas mieru un svētlaimi. Es jautāju vienam no tiem, kāpēc tie ir tik ļoti pārāki par zemes iedzīvotājiem un atbilde bija: “Mēs esam dzīvojuši pilnīgā paklausībā Dieva baušļiem un neesam kļuvuši nepaklausīgi kā tie, kas dzīvo virs zemes.” Tad es redzēju divus kokus un viens izskatījās kā dzīvības koks svētajā pilsētā. Abiem kokiem bija brīnišķīgi augļi, bet no viena tie nedrīkstēja ēst. Tiem bija iespēja ēst no abiem kokiem, bet uz vienu koku bija aizliegums. Tad mani pavadošais eņģelis sacīja: “Neviens šinī vietā nav ēdis no aizliegtā koka, bet, ja tie no tā ēstu, tad tie kristu.” Tad es tiku pārcelta uz kādu citu planētu, kurai bija septiņi mēneši. Tur es redzēju taisno Ēnohu , kas tika paņemts no zemes debesīs. Savā labajā rokā viņš nesa krāšņu palmu, kurai uz katras lapas bija rakstīts: “Uzvara.” Ap viņa galvu bija spīdoši balts vainags uz kura katras lapas vidū bija rakstīts: “Šķīstums”. Lapām apkārt bija dažādas krāsas akmeņi, kas spīdēja spožāk par zvaigznēm un apgaismojot rakstu padarīja to vēl cēlāku. Aizmugurē, pie viņa galvas, bija lente ar ko bija sastiprināts vainags un uz lentes bija rakstīts: “Svētums.” Vainagu rotāja brīnišķīgs kronis, kas spīdēja spožāk par sauli. Es viņam jautāju vai šī vieta ir tā mājvieta, uz kuru viņš tika pacelts no zemes. Viņš sacīja: “Nē, svētā pilsēta ir mans mājoklis, šo vietu es tikai apmeklēju.” Taču viņš šajā vietā jutās tā it kā būtu savās mājās. Es lūdzu mani pavadošo eņģeļi man ļaut palikt šajā vietā. Bet viņš sacīja: “Tev jāiet atpakaļ, bet, ja tu būsi uzticīga, tad tev kopā ar 144 tūkstošiem būs tiesības apmeklēt visas šīs pasaules un redzēt Dieva darbus. [41]

6. Izmaiņas debesu ķermeņos

1848. gada 16. decembrī Kungs man deva atklāsmi par izmaiņām debesu ķermeņos. Es redzēju, ka Kungs, dodams zīmes, par kurām varam lasīt Mateja, Marka un Lūkasa evaņģēlijos, runājot par “debesīm” domā reālas debesis un, kad Viņš runā par “zemi”, Viņš domā reālu zemi. Debess ķermeņi ir saule, mēness un zvaigznes. Tie pārvalda debesis. Zemes ķermeņi ir tie, kas pārvalda zemi. Atskanot Dieva balsij, debess ķermeņos notiks izmaiņas un tad saule, mēness un zvaigznes tiks izkustināti no savām vietām. Tie neizzudīs, bet Dieva balss tos satricinās.

Es redzēju kā viens pret otru drūzmējās tumši, smagi mākoņi. Atmosfēra sadalījās un saritinājās kopā kā tīstoklis. Tad, mūsu skatienam atklājās brīnumainais Oriona zvaigznājs, no kā atskanēja Dieva balss. Tieši no šejienes nolaidīsies arī svētā pilsēta. Es redzēju, ka zemes ķermeņos notiek izmaiņas un šie notikumi ļoti ātri seko viens aiz otra. Sākumā karš un vēstis par karu, zobens, bads un mēris skars zemi, tad Dieva balss sakustinās sauli, mēnesi, zvaigznes un arī šo zemi. Es redzēju, ka spēku sakustēšanās Eiropā nav izmaiņas debess ķermeņos kā daži māca, bet saniknotu tautu sacelšanās. [42]

7. Atvērtās un aizslēgtās durvis

1849. gada 24. martā, Sabatā mums ar brāļiem Topshemā (Menas štatā), bija patīkama un diezgan interesanta sapulce. Pār mums tika izliets Svētais Gars un es atklāsmē tiku pacelta dzīvā Dieva pilsētā. Man tika rādīts, ka Dieva baušļi un Jēzus liecība ir cieši saistīti ar žēlastības durvju aizslēgšanu; ka laiks, kad visā savā pilnībā atmirdzēja Dieva baušļi un Viņa tauta atzina patiesību par Sabatu, bija tad, kad tika atvērtas durvis debesu svētnīcas kalpojot stāv kalpojot stāv Vissvētākajā vietā, kur atrodas derības šķirsts ar desmit baušļiem. Šīs durvis netika atvērtas, līdz 1844. gadam, kamēr Jēzus starpnieka kalpošana svētnīcas svētajā vietā netika pabeigta. Jēzus aizslēdza Svētās vietas durvis un atvēra Vissvētākās vietas durvis; Viņš izgāja caur otru priekškaru, kur pie derības šķirsta turpina Savu kalpošanu, un pateicoties tam, uz turieni tagad vērstas mūsdienu Izraēla lūgšanas.

Es redzēju, ka Jēzus ir aizslēdzis durvis Svētajā vietā un neviens tās nevar atvērt un Viņš ir atvēris Vissvētākās vietas durvis un neviens nevar tās aizslēgt. (Atkl. 3:7,8) Kopš brīža, kad Jēzus atvēris Vissvētākās vietas durvis, kur atrodas derības šķirsts, Viņa tautai skaidri atklātas Dieva morāles likumu prasības un Sabats kļuvis par pārbaudes jautājumu.

Man tika rādīts, ka Sabata svētīšana kā pārbaudījums nevar sākties pirms Jēzus nav beidzis Savu starpniecisko kalpošanu Svētajā vietā un izgājis caur otro priekškaru. Tāpēc kristieši, kas miruši pirms tika atvērtas Vissvētākās vietas durvis un pirms 1844. gada septītā mēneša, kad atskanēja „Pusnakts sauciens” [43], nav svētījuši Kunga iestādīto Sabatu, dus cerībā. Tiem nebija atklāta patiesība par Sabatu un tādēļ viņiem tas nebija pārbaudes jautājums, kas mums, kopš durvju atvēršanas ir kļuvis par pārbaudījumu. Es redzēju, ka sātans dažus no Dieva ļaudīm šajā jautājumā kārdināja. Tie apšaubīja to, ka Sabats mūsu dienās ir pārbaudes jautājums, jo daudzi patiesi un krietni kristieši miruši ticībā nesvētīja Kunga patieso Sabata dienu.

Tagadējās patiesības ienaidnieki ir mēģinājuši atvērt Svētās vietas durvis, ko Jēzus aizslēdzis un aizslēgt Vissvētākās vietas durvis, ko Viņš 1844. gadā atvēra, kur atrodas derības šķirsts ar diviem akmens galdiņiem, uz kuriem ar Dieva pirkstu rakstīti desmit baušļi.

Šinī apzīmogošanas laikā sātans izmēģina visas viltības, lai Dieva tautu novērstu no tagadējās patiesības un liktu tai šaubīties. Es redzēju ka Dievs pār savu tautu pārklāj pārsegu, lai to pasargātu bēdu laikā un lai katra dvēsele, kura nostājas uz patiesības ceļa un kurai ir tīra sirds, tiek apklāta ar Visvarenā Dieva apsegu.

Sātans to zina un pieliek visas pūles, lai pēc iespējas vairākus padarītu šaubīgus un sētu viņos neticību pret patiesību. Es redzēju, ka noslēpumainie klauvējieni Ņujorkā un citās vietās ir sātana viltīgie meli un šāda veida parādības kļūs aizvien izplatītākas. Tas viss ietērpts reliģiskā mētelī, lai gūtu Dieva ļaužu uzticību un liktu viņiem šaubīties par Svētā Gara mācību un spēku.

Es redzēju, ka sātans darbojās visdažādākajos veidos caur cilvēkiem, kas ļāvušies viņa ietekmei. Viņš strādā caur sludinātājiem, kuri atmetuši patiesību [44] un sātana viltību rezultātā sākuši ticēt meliem, kuri tos pazudinās. Sludināšanas vai lūgšanas laikā, daži no tiem bezspēcīgi krita pie zemes, tomēr tas nebija Svētā Gara vadībā, bet sātanisko spēku ietekmes rezultāts, kas atstāja spēcīgu un negatīvu ietekmi uz ļaudīm. Daži, kas dēvēja sevi par adventistiem, bet noliedza šī laika patiesību, sludināšanas, lūgšanas vai sarunas laikā izmantoja mesmerismu (hipnozi), lai tādējādi gūtu vairāk piekritēju un ļaudis, ticot ka tas ir Svētais Gars, par to priecājās. Daži no tiem, kas izmantoja mesmerismu bija tādā tumsā un sātana viltībā, ka domāja, ka tas ir Dieva spēks, kas Viņiem dots, lai to izmantotu. Tie uzskatīja, ka ir līdzīgi Dievam un nonicināja Viņa spēku.

Daži no šiem sātana aģentiem mēģināja ienest šķelšanos to svēto rindās, kurus tiem neizdevās caur sātana viltībām novērst no patiesības. Ak, kaut visi varētu redzēt ko Dievs man ir atklājis, lai labāk atpazītu sātana viltu un būtu modri. Redzēju, ka tieši šajā pēdējā apzīmogošanas laikā, sātans cenšas piemānīt, pievilt un novērst no patiesības ceļa Dieva tautu. Es redzēju dažus, kas nebija stipri tagadējā patiesībā. Viņiem drebēja ceļi un slīdēja kājas, jo tie nebija stipri nopamatojušies patiesībā; Visvarenā Dieva pārsegs pār tiem nevarēja tikt pārklāts. Sātans izmantoja visdažādākās viltības, lai noturēt tos tur, kur tie bija, lai apzīmogošana ir pabeigta un sega pār Dieva tautu pārvilkta. Tad, paliekot ārpusē, bez aizsardzības tie būtu nodoti Dieva dusmībai, kas parādīsies septiņās pēdējās mocībās. Dievs ir iesācis izplatīt pārsegu pār Savu tautu un drīz tā izplatīsies pār visiem, kas grib būt pasargāti nežēlīgajā cīņā ar ienaidnieku. Šajā laikā Dievs spēcīgi darbosies uz Savu tautu, taču sātanam centīsies Viņa darbam traucēt. [45]

Es redzēju, ka noslēpumainās zīmes, brīnumi, nepareizās reformācijas izplatīsies arvien vairāk. Šīs reformācijas, ko redzēju, nemazināja maldus un neveda pie patiesības. Mani pavadošais eņģelis pavēlēja man paskatīties, vai starp reformatoriem ir jūtams dvēseles smagums par grēcinieku glābšanu kā tas bija agrāk? Es skatījos, bet nevarēju to redzēt; viņu glābšanas laiks bija pagājis .

8. Mūsu ticības pārbaudījumi

Šajā bēdu lakā vajadzīgs, lai mēs viens otru uzmundrinām un atbalstam. Sātana kārdināšanas ir lielākas kā jebkad agrāk; viņš zina, ka viņam ir maz laika un, ka drīz ikviena liktenis tiks izšķirts vai nu uz dzīvību, vai nāvi. Tagad nav laika padoties mazdūšībai vai kārdinājumiem. Mums vajag stingri paciesties visas mūsu bēdas un uzticēties Varenajam Jēkaba Dievam. Kungs man atklāja, ka Viņa žēlastība būs mums līdzās visos pārbaudījumos un kaut arī tie būs lielāki nekā agrāk, tad tomēr, paļaudamies uz Dievu, mēs pārvarēsim visas kārdināšanas un caur Viņa žēlastību varēsim gūt uzvaru.

Ja panesam savas grūtības un uzvaram sātana kārdināšanas, tad izturam mūsu ticības pārbaudījumus, kas ir vērtīgāki par zeltu; tādējādi mēs topam stiprāki un esam labāk sagatavoti cīņai ar jaunām grūtībām. Bet, ja mēs sašļuksim un padosimies sātana dažādajiem kārdinājumiem, tad nevarēsim uzveikt visas grūtības un šķēršļus, kas stāsies mūsu ceļā. Tādējādi mēs kļūsim arvien nespēcīgāki un vājāki, līdz kamēr kļūsim par sātana gūstekņiem un rīkosimies pēc viņa gribas. Mums ir jātērpj visas Dieva bruņas un ik mirkli jābūt gataviem cīņai ar tumsības spēkiem. Kad pār mums nāk kārdināšanas un pārbaudījumi, tad tuvosimies Dievam un cīnīsimies ar Viņu lūgšanā. Viņš mūs neatstās tukšām rokām, bet dos mums žēlastību un spēku, lai varam uzveikt un sagraut ienaidnieka varu. Ak, kaut visi spētu redzēt šo cīņu tās patiesajā gaismā un izturētu vissmagākos pārbaudījumus kā krietni Jēzus Kristus kareivji. Tad Izraēls, stiprināts Kunga spēkā, uzvarēdams ietu uz priekšu. [47]

Dievs man atklāja, ka Viņš Savai tautai devis baudīt šo rūgto kausu, lai tādējādi to šķīstītu un tīrītu. Tas ir rūgts kauss, taču caur kurnēšanu, sūdzēšanos un neapmierinātību, Viņa ļaudis to var padarīt vēl rūgtāku. Šādi rīkojoties, tiem būs jābauda vēl cits kauss, jo pirmais uz to sirdi neatstāja vajadzīgo iespaidu. Ja arī otrais nepalīdzēs, tad tiem būs jādzer atkal un atkal, līdz kamēr nenotiks izmaiņas; pretējā gadījumā tiem paliks nešķīsta sirds. Es redzēju, ka caur pacietību un pastāvīgu lūgšanu šo rūgto dzērienu var saldināt, un pieņemot to tādā veidā, tas atstās vajadzīgo iespaidu uz sirdīm un caur to tiks pagodināts Dievs. Būt kristietim, būt Dieva pieņemtam un atzītam bērnam – tā ir liela lieta. Kungs man rādīja dažus, kas pieņēmuši tagadējo patiesību, bet viņu dzīve ar to nesaskan. Tiem ir aprobežota izpratne par dievbijību un tie ir tāli no svētuma parauga, kas atklāts Bībelē. Daži no tiem nododas tukšām un nepiedienīgām sarunām, citi mēģina paaugstināt savu „es”. Mēs nedrīkstam pieļaut domu par to, ka drīkstam brīvi nodoties savām iekārēm, dzīvot un rīkoties kā pasaulē, baudīt tās sniegtās izpriecas un dzīties pēc pasaulīgo cilvēku uzslavas un labvēlības un pēc tā visa, valdīt godībā kopā ar Kristu.

Ja gribam kļūt Kristus godības dalībnieki, tad jau šeit mums jākļūst par Viņa ciešanu dalībniekiem. Ja mēs domāsim tikai paši par savu labumu, tā vietā, lai iepriecinātu Dievu, un darbotos Viņa varenā un brīnišķā darba virzīšanā, tad apkaunosim Kungu un Viņa svēto darbu, kuru apgalvojam, ka mīlam. Maz laika atlicis, lai darbotos priekš Dieva; mums jāupurē itin viss, kas mūsu acīs var likties vērtīgs, lai glābtu izkaisīto un vajāto Kristus ganāmpulku. Tie, kas caur upuriem pilda derību ar Dievu, drīz nokļūs mājās, kur jaunajā, mūžīgajā valstībā mantos bagātu atalgojumu. [48]

Ak, atdosim sevi pilnīgā Kunga vadībā un ar savu taisno dzīvi un rīcību parādīsim, ka esam lēnprātīgi un pazemīgi Jēzus sekotāji. Mums jāstrādā, kamēr vēl ir diena, jo nāks bēdu un izbaiļu tumšā nakts un tad būs par vēlu strādāt Dievam. Jēzus vēl ir Savā svētajā namā un pieņemt mūsu upurus, mūsu lūgšanas un mūsu grēku nožēlas. Pirms Viņš atstāj debesu svētnīcu Viņš grib piedot un izdzēst visas Izraēla netaisnības. Kad Jēzus atstās svētnīcu, tad tie, kas ir svēti un taisni arī paliks svēti un taisni, jo visi viņu grēki būs izdzēsti un tie būs apzīmogoti ar dzīvā Dieva zīmogu. Netaisni un nešķīsti turpinās tāpat kā iepriekš rīkoties netaisnīgi. Svētnīcā vairs nebūs priestera, kas varētu pieņemt viņu upurus un nožēlošanu, un nestu viņu lūgšanas Jehovas troņa priekšā. Tādēļ, tas kas jādara, lai glābtu dvēseles no tuvojošās lielās Kunga dusmības, jādara pirms Jēzus atstāj Vissvētāko vietu debesīs.

9. Mazajam ganāmpulkam

Mīļie brāļi! 1850. gada 26. janvārī Kungs man deva kādu atklāsmi, kuru vēlos jums pastāstīt. Es redzēju, ka daži no Dieva ļaudīm ir miegaini un tikai puslīdz nomodā. Viņi nejūt laiku, kurā mēs tagad dzīvojam un nezina to, ka ir ienācis vīrs ar „slotu”, lai dažus no tiem izslaucītu; Dievs Savus ļaudis grib šķīstīt, taču tiem draud briesmas palikt nešķīstībā un tikt atmesti līdz ar netaisnajiem. (skat. „Viljama Millera sapnis” ??.lpp.)

Es lūdzu Jēzu tos glābt, dot tiem vēl mazliet laika, lai tie ierauga savu bīstamo stāvokli un sagatavojas pirms vēl nav par vēlu. [49] Eņģelis man sacīja: “Iznīcināšana nākusi līdzīgi stiprai vētrai.” Es lūdzu eņģeli apžēlot tautu un glābt tos, kam vēl mīļa šī pasaule; kas saistīti pie saviem īpašumiem, kas nav gatavi no tiem šķirties un upurēties Kunga darbam, lai par šiem līdzekļiem sagatavotu vēstnešus, kas ēdinātu izsalkušās avis, kuras iet bojā no garīgās barības trūkuma.

Kad es redzēju, kā iet bojā dvēseles, tādēļ, ka tās nav saņēmušas mūsu laika patiesību, tajā laikā, kad daudzi, kas to bija saņēmuši, atturēja savus līdzekļus Dievam darba veicināšanai, tad man šis skats likās tik sāpīgs, ka lūdzu eņģeli man to nerādīt. Es redzēju, ka tad, kad Dieva darbam bija nepieciešami viņu līdzekļi, kad tie līdzīgi jauneklim (Mat.19:16-22) aizgāja noskumuši. Bet drīz sāksies iznīcinošie Dieva sodi un iznīcinās visus viņu īpašumus; tad būs par vēlu upurēt laicīgās vērtības un krātu mantu debesīs.

Tad es redzēju brīnišķīgo Pestītāju, žēlastības un mīlestības pilnu, atstājam godības valsti un nākam uz šo tumšo, vientuļo pasauli, lai atdotu Savu dārgo dzīvību un mirtu kā taisnais par netaisnajiem. Viņš izcieta briesmīgu apsmieklu un tumsonīgā pūļa nievāšanu, spēcīgos ērkšķu kroņa dūrienus, kura ērkšķi sadūra Viņa miesu. Un garīgie pārdzīvojumi, kas bija jāpārdzīvo Ģetzemenes dārzā! Tie bija šausmīgi, jo Viņu nospieda visas pasaules grēki. Eņģelis man jautāja: “Kā dēļ?” Ak, es redzēju un zināju, ka tas bija mūsu dēļ. Viņš to visu izcieta mūsu dēļ, lai ar Savām dārgajām asinīm mūs darītu taisnus Dieva priekšā.

Tad man atkal tika rādīti tie, kas nav gatavi šķirties no šīs pasaules bagātībām, lai šos līdzekļus izmantotu dvēseļu glābšanā un izsūtītu vēstnešus patiesības pasludināšanai. Jēzus par tiem lūdz Tēva priekšā, atsaukdamies uz savām asinīm, savām ciešanām un savu nāvi! Dieva kalpi gaida un ir gatavi nest dvēselēm pestījošo patiesību, [50] lai arī šīs dvēseles tiktu apzīmogotas ar dzīvā Dieva zīmogu. Taču daži, kas apliecina, ka ticot mūsu laika patiesībai, no līdzekļiem, kurus Dievs viņiem piešķīris, kā zemes pārvaldniekiem, nespēj Dieva vēstnešiem ziedot pat mazumiņu.

Pēc tam man tika rādīts Jēzus, Viņa ciešanas un lielā mīlestība, kas Viņu pamudināja nodot savu dzīvību par cilvēkiem. Līdzās es redzēju to dzīves, kas izlikās par Viņa sekotājiem; tiem šīs pasaules labumi bija tik mīļi, ka tie nespēja saņemties un palīdzēt dvēseļu glābšanas darbā. Eņģelis jautāja: “Vai tādi var ienākt Debesu valstībā?” Kāds cits eņģelis atbildēja: “Nē, nekad, nekad, nekad! Tie, kas virs zemes nav ņēmuši dalību Dieva darbā, nekad nevarēs tur augšā dziedāt par pestījošo mīlestību.” Es redzēju, ka darbs, kuru Dievs virs zemes ātri noslēdz, drīz taisnīgi tiks pabeigts. Dieva vēstnešiem jāsteidzas visos virzienos un jāsalasa izkaisītais ganāmpulks. Viens no eņģeļiem jautāja: „Vai visi ir vēstneši?” Kāds cits atbildēja: “Nē, nē! Tikai tie, kuriem ir vēsts no Dieva.”

Es redzēju, ka Dieva darbs tika kavēts un apkaunots ar dažiem, kas braukāja apkārt un sludināja, taču šajā sludināšanā nebija vēstījuma no Dieva. Tiem būs jāatbild Dievam par katru santīmu, ko tie ir izlietojuši, savu neauglīgo ceļojumu rezultātā, jo šī nauda būtu varējusi nest bagātīgus augļus Kunga svētajam darbam. Ja ar šiem līdzekļiem rīkotos Dieva aicinātie un izredzētie vēstneši, tad neviena dvēsele nebūtu gājusi bojā garīgās barības trūkuma dēļ. Es redzēju, ka tiem, kam ir iespēja ar savām rokām darboties un pabalstīt Dieva darbu, tieši tāpat būs jāsniedz atbildība, par izlietoto spēku kā citiem, par saviem līdzekļiem.

Lielā sijāšana ir sākusies un visi tie, kas nevēlās ieņemt stingru un noteiktu nostāju attiecībā uz patiesību, un nevēlās upurēties Dieva un Viņa darba dēļ, tiks izsijāti. Eņģelis sacīja: “Vai tu domā, ka kādam šī upurēšanās tiek uzspiesta? Nē, nē! [51] Upurim ir jābūt brīvprātīgam. Ja kāds grib pirkt tīrumu, lai to iegūtu, viņš atdos visu.”

Es lūdzu Dievu žēlot savus ļaudis, īpaši tos kuri bija vāji un tuvu bojāejai. Pēc tam es redzēju ātru Visvarenā sodību tuvošanos un lūdzu eņģeli, ar savu vareno Vārda spēku uzmodināt bezrūpīgos ļaudis. Bet viņš sacīja: “Visi Sinaja pērkoni un zibeņi neuzmodinās tos, kas nepieskaras Dieva Vārda vienkāršajām, gaišajām patiesībām. Tos uzmodināt pat eņģeļu saucieni.”

Tad es redzēju cik skaists un mīlīgs ir Jēzus. Viņa drēbes bija gaišākas par visbaltāko sniegu. Vārdos nav iespējams izsacīt Viņa godību un diženumu. Visi, kas tur Dieva baušļus, ieies caur vārtiem pilsētā. Tiem būs tiesības pie dzīvības koka un tie vienmēr būs brīnišķīgā Jēzus tuvumā, Kura seja spīdēs gaišāk par pusdienas sauli.

Pēc tam man tika parādīts Ādams un Ieva paradīzē. Viņi ēda no aizliegtā koka un tādēļ tika izdzīti no paradīzes dārza. Tad, ap dzīvības koku tika nostādīts ugunīgs zobens, lai viņi neēstu no tā auļiem un nekļūtu par nemirstīgiem grēciniekiem, jo dzīvības koks dod mūžīgo dzīvību. Es dzirdēju kādu eņģeli jautājam: “Kurš no Ādama ģimenes ir izgājis caur ugunīgo zobenu un ēdis no dzīvības koka?” Un kāds cits eņģelis atbildēja: “Neviens, tāpēc arī nav neviena nemirstīga grēcinieka. Dvēsele, kas grēko mirs mūžīgā nāvē, kurai nav nekādas cerības uz augšāmcelšanos un tad Dieva dusmība būs izlīdzināta.

Svētie paliks svētajā pilsētā un valdīs tūkstošs gadus kā ķēniņi un priesteri. Pēc tam Jēzus ar svētajiem nonāks uz Eļļas kalnu, kurš pāršķelsies un izveidos lielu līdzenumu, [52] kurā atradīsies Dieva paradīze. Zemes atlikušā daļa netiks šķīstīta, tad tūkstošgades beigās, uzcelsies bezdievīgie mirušie un sapulcēsies ap pilsētu. Bezdievīgo kājas nekad neaizskars jauno zemi. No Dieva, no debesīm nāks uguns un aprīs tos, ka nepaliks ne saknes, ne zaru. Sātans ir sakne un viņa bērni zari. Uguns, kas izdeldēs bezdievīgos, šķīstīs arī zemi.

10. Pēdējās mocības un tiesa

Ģenerālkonferences laikā, kas notika 1850. gada septembrī Suttonā (Vermountas štatā), man tika atklāts, ka septiņas pēdējās mocības tiks izlietas pēc tam, kad Jēzus būs atstājis svētnīcu. Eņģelis sacīja: “Dieva un Jēra dusmība iznīcinās visus bezdievīgos, bet svētie izdzirdot Dieva balsi pietrūksies kājās kā bijājama, varena uzvarētāju armija, taču vēl nebūs laiks izpildīt sodu. Soda izpildīšana notiks pēc tūkstošs gadiem.”

Pēc tam, kad svētie būs ietērpti nemirstībā un uzņemti pie Jēzu, kad viņi būs saņēmuši savas kokles, savas drēbes un savus kroņus, būs iegājuši pilsētā, tikai tad viņi sēdīsies līdzās Jēzum uz tiesu. Tiks atvērtas grāmatas – dzīvības grāmata un nāves grāmata. Dzīvības grāmatā ir svēto labie darbi, bet nāves grāmatā bezdievīgo ļaunie darbi. Šīs grāmatas tiks salīdzinātas ar likumu grāmatu – Bībeli, un visi tiks tiesāti saskaņā ar šo grāmatu. Svētie kopā ar Jēzu tiesās bezdievīgos. “Redzi”, sacīja eņģelis, “Svētie sēž ar Jēzu un bezdievīgos tiesā [53] pēc viņu darbiem. Sods kādu tie saņems, tiek pierakstīta pie viņu vārdiem.” Es redzēju, ka izmeklēšanas tiesas bija tas darbs, ko svētie kopā ar Jēzu veica tūkstošs gadu laikā svētajā pilsētā, pirms tā nonāca uz zemi. Pēc tam, tūkstošs gadu beigās Jēzus ar eņģeļiem un svētajiem atstās svēto pilsētu un nonāks uz zemi. Tajā brīdī uzcelsies bezdievīgie mirušie arī tie, kas Viņu dūruši un, redzēdami Viņu visā Viņa godībā ar eņģeļiem un visiem svētajiem, gauži raudās. Tie redzēs naglu zīmes Pestītāja rokās un kājās, un rētu Viņa sānos. Naglu un šķēpa zīmes mūžīgi liecinās par Viņa godību. Tūkstošs gadu beigās Jēzus nostājās uz Eļļas kalna, kas pāršķēlās uz pusēm un tai vietā izcēlās liels līdzenums. Bezdievīgie, kas šajā laikā uzcelsies, bēgs un slēpsies kalnos un klinšu aizās. Tad uz līdzenumu nolaidīsies svētā pilsēta un sātans bezdievīgos piepildīs ar savu garu. Pēc tam viņš tos pārliecinās, ka svēto pulks pilsētā ir mazs, bet viņa pulks liels, tādēļ viņi var uzveikt svētos un ieņemt pilsētu.

Kamēr sātans formēja savu pulku, svētie bija pilsētā un apbrīnoja Dieva paradīzes jaukumu un godību. Jēzus, kā pavadonis bija viņu priekšgalā. Piepeši mēs pamanījām, ka Viņš mūs bija atstājis, bet drīz dzirdējām Viņa mīlīgo balsi, kas sacīja: “Nāciet, jūs mana Tēva svētie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” Mēs sapulcējāmies ap Jēzu un tad kad Viņš slēdza pilsētas vārtus, pār bezdievīgajiem tika izsacīts spriedums. Kad vārti tika aizslēgti, tad svētie izmantojot savus spārnus, uzkāpa uz pilsētas mūriem. Arī Jēzus bija kopā ar tiem. [54] Viņa vainagu rotāja septiņkārtīga diadēma, kas atspoguļoja debesu godības brīnišķo starojumu. Svēto vainagi bija no tīra zelta un rotāti ar zvaigznēm. Viņu sejas staroja godībā, jo tie līdzinājās Jēzum. Es redzēju, ka tad viņi visi kopā devās uz svētās pilsētas centru un šis brīnišķais skats mani ļoti saviļņoja.

Tad bezdievīgie redzēja un sajuta sava zaudējuma rūgtumu. Uguns, kas nāca no Dieva un debesīm, aprija tos pilnīgi un pavisam. Tā bija soda izpildīšana. Bezdievīgie saņēma, to ko svētie saskaņā ar Jēzu pa tūkstošs gadiem tiem bija nosprieduši. Tas pats uguns no Dieva, kas iznīcināja bezdievīgos, šķīstīja visu zemi. Sadrupušie un stāvie kalni ar to nelīdzenajām un asajām virsotnēm, milzīgie klinšu gabali, kas no tiem atšķēlušies zemestrīces laikā, augu valstība un visa dzīvība virs zemes lielā karstumā izkusa un izzuda ugunsliesmās. Pēc tam zeme izveidojās no jauna, jauka un brīnišķīga. Mēs to iemantojām, lai pārvaldītu mūžīgi. Viņa bija tik brīnišķa, ka mēs nespējām noturēt savu sajūsmu un visi saucām vienā balsī: “Gods, aleluja!”

11. 2300 dienu beigas

Es redzēju troni uz kura sēdēja Tēvs un Dēls un apbrīnoju Jēzus izskatu, kas bija neaprakstāmi brīnišķs. Tēvu es nevarēju redzēt, jo to apklāja starojošs gaismas mākonis (skat. 6. pielikumu). Es jautāju Jēzum, vai Tēvam ir tāds pats izskats kā Viņam, un atbildē saņēmu šādus vārdus: „Jā, Viņam ir tāds pats izskats, bet tu nedrīksti skatīt Viņa godību, lai nemirtu. Troņa priekšā es redzēju adventes tautu – Dieva draudzi un pasauli. Manu uzmanību piesaistīja divas grupas: viena ar dziļu interesi noliecās troņa priekšā, bet otra stāvēja vienaldzīgi un bezrūpīgi. Tie, kas bija nolocījušies troņa priekšā, pienesa Jēzum savas lūgšanas un lūkojās tikai uz Viņu; tad Jēzus griežoties pie Sava Tēva, lūdza par tiem. [55] Tajā brīdī no Tēva izgāja gaisma, tā atmirdzēja pār Dēlu un no Tā pār lūdzošo ļaužu pulku. Pēc tam es redzēju sevišķi gaišu gaismu no Tēva iznākam uz Dēlu un no Dēla pār ļaudīm, kas stāvēja troņa priekšā. Bet tikai nedaudzi pieņēma šo vareno gaismu. Visi pārēji (viņu bija daudz vairāk), to atraidīja, izrādīja pretestību, vai savā bezrūpībā nepievērsa tai uzmanību. Gaisma viņus atstāja. Taču daži to uzņēma un pievienojās mazajam lūdzošo pulkam. Šis pulks uzņēma visu gaismu un priecājās iekš tās un viņu sejās staroja šīs gaismas godība.

Es redzēju Tēvu paceļamies no troņa un ugunīgos ratos dodamies uz Vissvētāko vietu aiz priekškara, kur Viņš nosēdās. Pēc Viņa no troņa piecēlās Jēzus un lielākā daļa to, kas bija noliekušies troņa priekšā, piecēlās līdz ar Viņu. Es neredzēju nevienu gaismas staru, kas no Jēzus būtu izplūdis pār bezrūpīgajiem; kad Viņš piecēlās, tie bija pilnīgā tumsā. Tie, kas piecēlās ar Jēzu, skatījās uz Viņu, kad Viņš atstāja troni un ar skatienu turpināja Viņam sekot, kad Viņš attālinājās. Tad Viņš pacēla Savu labo roku un mēs dzirdējām kā Viņu patīkamā un maigā balsī sacīja: “Gaidiet šeit. Es eju pie Tēva, lai saņemtu valstību; turiet savas drēbes šķīstas, jo drīz Es atnākšu no kāzām un ņemšu jūs pie sevis.” Tad debess rati, kuru riteņi bija līdzīgi ugunim un, kas bija apņemti no eņģeļiem, tuvojās Jēzum. Viņš iekāpa ratos un tika nests uz Vissvētāko vietu, kur sēdēja Tēvs. Tad es redzēju Jēzu kā lielo Augsto priesteri, stāvam Tēva priekšā. Pie Viņa drēbju vīles bija zvārgulīši un granātāboli. Tie, kas ar Jēzu bija piecēlušies, ticībā uzlūkoja Vissvētāko vietu un lūdza: “Tēvs, dod mums Tavu Garu.” Tad Jēzus pūta pār tiem Svēto Garu. Šinī dvesmā bija gaisma, spēks, daudz mīlestības, prieks un miers. [56]

Es apgriezos, lai ieraudzītu to pulku, kas atradās troņa priekšā; tie nezināja, ka Jēzus tos bija atstājis. Tad pie troņa parādījās sātans un centās darīt Dieva darbu. Es redzēju, ka tie lūkojās uz troni un lūdza: “Tēvs, dod Savu Garu.” Sātans dvesa pār tiem nesvētu iespaidu. Tajā bija gaisma un liela vara, bet nebija saldas mīlestības, prieka un miera. Sātana darbs bija tos pievilt un maldināt Dieva bērnus.

12. Pienākumi, kas attiecās uz bēdu laiku

Kungs man vairakkārt rādīja, ka mūsu tieksme rūpēties par savām laicīgajām vajadzībām pirms bēdu laika ir pretrunā ar Bībeles mācību. Es redzēju, ka tad, ja svētie krās barības krājumus un sēs laukus, tad bēdu laikā, kad pār zemi nāks zobens, bads un mēris, tie viņiem tiks varmācīgi atņemti un svešinieki nopļaus viņu laukus. Šajā laikā mums būs pilnīgi jāpaļaujas uz Kungu un Viņa apgādību. Es redzēju, ka maizes un ūdens mums šajā laikā netrūks, un mēs necietīsim trūkumu vai badu, jo Dievs ir spējīgs sagatavot mums galdu pat tuksnesī. Ja būtu vajadzīgs, tad Viņš mums sūtītu kraukļus, lai mūs ēdinātu kā Viņš to darīja ar Eliju, vai liktu krist mannai no debesīm kā Viņš to darīja Izraēla tautai tuksnesī.

No namiem un zemes gabaliem bēdu laikā svētajiem nebūs nekāds labums, jo viņiem būs jābēg no trakojošiem ļaudīm. Viņu īpašumus vairs nevarēs izmantot priekš tagadējās patiesības izplatīšanas. Man tika atklāts, ka Dievs vēlās, lai svētie atvadās no visām nastām un [57] upurējot visu slēdz derību ar Viņu, pirms iesācies bēdu laiks. Kad tie būs gatavi ziedot savus īpašumus un līdzekļus, lai virzītu Dieva darbu, kad tie nopietni lūgs Kungu parādīt viņu pienākumus, tad Viņš tiem rādīs, kā ar šiem līdzekļiem un īpašumiem rīkoties vislabāk. Tad bēdu laikā tie būs brīvi un nekas tos neuztrauks.

Es redzēju, ka daži cieši turējās pie saviem īpašumiem un nejautāja Kungam, kādi ir viņu pienākumi. Tādiem, Kungs tos arī nerādīja. Viņi varēja paturēt savus īpašumus, bet bēdu laikā tie viņiem bija kā kalns, kas tos smagi nospieda; neskatoties uz visiem centieniem tos pārdot, tas vairs nebija iespējams. Es dzirdēju dažus ar rūgtumu sakām: “Kad Kungs darbam bija vajadzīgs atbalsts, kad ļaudis alka dzirdēt patiesību, mēs necentāmies un nepiedāvājām palīdzību; tagad mūsu īpašums nekam vairs neder. Ak, kaut mēs to būtu atdevuši un būtu krājuši sev mantu debesīs!” Es redzēju, ka ziedojamie līdzekļi nepavairojās, bet samazinājās un tika izlietoti. Es redzēju arī to, ka Dievs saviem bērniem neprasa pārdot savus īpašumus vienā laikā. Ja tie vēlas šajā lietā tikt Kunga vadīti, tad Viņš tiem mācīs un rādīs, kad un cik tiem jāpārdod. Daži jau iepriekš ir ziedojuši savus īpašumus adventes darba atbalstīšanā, taču citi tos paturējuši, līdz brīdim kad tie būs nepieciešami. Kad Dieva darbam būs nepieciešams atbalsts, tad viņu pienākums būs tos pārdot.

Es redzēju, ka mūsu Pestītāja aicinājumu: “Pārdodiet, kas jums ir un dodiet nabagiem”, daudzi skaidro nepareizi. Īpašumu pārdošanas nolūks nav iegūt līdzekļus, lai uzturētu tos, kas paši spēj sevi uzturēt, bet tādēļ, lai iegūtos līdzekļus izmantotu patiesības izplatīšanai. Atbalstīt to slinkumu, kuri paši var strādāt ir grēks. Daži ļoti cītīgi apmeklē visas sapulces ne jau tādēļ, lai pagodinātu Dievu, bet tikai “maizes un zivju” dēļ. Tādi var labāk palikt mājās, strādāt un darītu ko vērtīgu [58], lai apmierinātu savas ģimenes vajadzības un virzītu tagadējās patiesības izplatīšanu. Tagad ir laiks krāt mantas debesīs un sagatavot savas sirdis priekš bēdu laika. Tikai tie, kam ir šķīstas sirdis un rokas, pastāvēs šinī smagajā pārbaudes laikā. Ir pienācis laiks, kad Dieva baušļiem jābūt rakstītiem mūsu prātos un sirdīs.

Kungs man ir rādījis, kādas briesmas draud, ja mūsu prāts ir pildīts ar laicīgām domām un rūpēm. Es redzēju, ka daži novēršas no šī laika patiesības un atsalst mīlestībā uz Svētajiem Rakstiem tādēļ, ka lasa tukšu un samaitājošu literatūru. Citi ir pildīti ar nemieru un rūpēm, ko tie ēdīs un dzers, un ko tie ģērbs. Daži Kristus otro nākšanu uzlūko kā ļoti tālu notikumu. Laiks ir ievilcies ilgāk nekā viņi to bija gaidījuši, tāpēc tie domā, „ka vēl ne tik ātri” un tādā veidā viņu prāts tiek novērsts no tagadējās patiesības un tie saaug ar šo pasauli. Tajā visā es redzēju lielas briesmas; ja prāts ir pildīts ar citām lietām, tad tagadējā patiesība tiek nomākta un pie mūsu pierēm nebūs vietas dzīvā Dieva zīmogam. Es redzēju, ka laiks, ko Jēzus pavada Vissvētākajā vietā drīz beigsies un laiks ilgs vēl tikai īsu brīdi. Tādēļ visu savu brīvo laiku mums vajadzētu izlietot, lai pētītu Bībeli, pēc kuras mēs tiksim sodīti pēdējā dienā.

Mani mīļie brāļi un māsas, lai Dieva baušļi un Jēzus Kristus liecība ir pastāvīgi jūsu prātā un lai tas izspiež no jūsu sirdīm pasaulīgas domas un rūpes. Pārdomājiet par tiem tad, kad jūs guļaties un ceļaties. Dzīvojiet un rīkojieties saskaņā ar Cilvēka Dēla nākšanu. Apzīmogošanas laiks ir ļoti īss un drīz beigsies. Tagad, kamēr četri eņģeļi vēl tur četrus vējus, ir laiks, lai nostiprinātu mūsu misiju un aicinājumu. [59]

13. „Noslēpumainie klauvējieni”

1850. gada 24. augustā man tika rādīts, ka „noslēpumainie klauvējieni” tiek veikti sātana spēkā. Daži no tiem nāca tieši no viņa, daži netieši – caur viņa aģentiem, bet tas viss bija sātana darbs. Daudzi baznīcās un pasaulē atradās tik lielā tumsā, ka ticēja, ka tas ir Dieva spēks. Es dzirdēju kā eņģelis sacīja: “Vai ļaudīm nebūs jautāt savu Dievu? Jeb vai mirušos būs jautāt par dzīviem? Vai tad dzīviem būs iet pie mirušiem pēc padoma? Mirušie nezin nenieka. Vai jūs tai vietā, kur jāiet pie dzīvā Dieva, ejiet pie miroņiem? Tie ir šķīrušies no dzīvā Dieva un griezušies pie miroņiem, kas neko nezin.” (Jes.8:19,20)

Es redzēju, ka drīz pienāks laiks, kad visi argumenti „pret klauvējieniem” tiks uzlūkoti kā Dieva zaimošana; šāda veida dīvainas parādības izplatīsies arvien vairāk un sātana vara pieņemsies spēkā. Daži no viņa sekotājiem darīs brīnumus un pat liks ugunij nokrist no debesīm cilvēku priekšā. Man tika rādīts, ka ar klauvējieniem un hipnozi šie mūsdienu burvji izskaidros mūsu Kunga Jēzus Kristus brīnumus un daudzi ticēs, ka lielie brīnumi, kurus Dieva Dēls darīja virs zemes, tika izdarīti caur to pašu spēku. Pēc tam es tiku pārcelta atpakaļ Mozus laikā un redzēju [60] visas zīmes un brīnumus, kurus Dievs caur Mozu paveica faraona priekšā. Lielāko daļu šo brīnumu ēģiptiešu burvji atdarināja un mēģināja atveidot. Īsi pirms svēto galīgās izglābšanas Dievs ar lielu spēku darbosies savas tautas vidū. Taču arī mūsdienu burvji mēģinās viltīgi atdarināt Dieva darbu.

Šis laiks pienāks ļoti drīz tādēļ mums stipri jāturas pie Jehovas varenās rokas, jo visas sātana lielās zīmes un vareni brīnumi notiek tādēļ, lai pieviltu un iznīcinātu Dieva ļaudis. Mūsu domām jābūt vērstām uz Dievu. Mēs nedrīkstam kļūt mazdūšīgi kā bezdievji, nedrīkstam pagodināt to, ko tie pagodina un bīties no tā no kā tie bīstas. Mums jābūt uzticīgiem un drosmīgi jāturas pie patiesības. Ja mūsu acis tiktu atdarītas, tad ap sevi mēs redzētu ļaunu eņģeļu barus, kas pastāvīgi meklē iespējas un ceļus lai mūs iznīcinātu. Taču mēs redzētu arī Dieva eņģeļus, kas mūs pasargā no ļauno eņģeļu varas. Visaugstākais ir pastāvīgi nomodā par Israēlu, un Viņš grib pasargāt un izglābt tos, kas uz Viņu paļaujas. Kad ienaidnieks nāks līdzīgi plūdiem, tad Kunga Gars stāsies tam pretī.

Eņģelis sacīja: “Atceries to, ka tu atrodies uz apburtas zemes.” Es redzēju, ka mums jābūt modriem, jāapvelk visas bruņas un jāpaņem ticības vairogs. Tad mēs varēsim pastāvēt un sātana ugunīgās bultas mūs neaizķers.

14. Vēstneši

Kungs man bieži atklāsmēs ir rādījis to stāvokli un vajadzības, kurās atrodas izkaisītās dārgās dvēseles, kas vēl nav pieņēmuši tagadējās patiesības gaismu. Kungs pievērsa manu uzmanību tam, ka vēstnešiem pēc iespējas ātrāk jāiet un jānes tiem patiesības gaisma. Daudziem mūsu līdzcilvēkiem nepieciešams atbrīvoties no viņu dažādajiem aizspriedumus, caur Dieva Vārdu jānorāda pamati, uz kuriem mēs stāvam un tad tie labprāt pieņems mūsu laika patiesību. Vēstnešiem apzinīgi jāizturas pret savu pienākumu, jo par katru dvēseli Dieva priekšā tiem būs jādod atskaite. Viņu dzīvei jābūt pildītai ar nenogurstošu darbu un pašaizliedzīgām rūpēm par dvēselēm. Uz viņiem gulstas dārgais, bet daudziem nievātais Kristus darba jūgs. Viņi atteiksies no laicīgiem labumiem un ērtībām, bet par savu galveno uzdevumu izvirzīs darbu patiesības izplatīšanā un pazudušo dvēseļu glābšanā.

Vēstnešus gaida bagātīga alga. Tie, kas caur viņiem tiks glābti, atspīdēs viņu prieka kroņos mūžīgi. Visā mūžībā tie varēs priecāties, ka darījuši visu iespējamo, lai pasludinātu patiesību viņas skaistumā un šķīstumā tā, ka daudzas dvēseles to iemīlējušas, tikušas caur to svētītas un baudījušas augsto priekštiesību tikt mazgātiem Jēra asinīs un salīdzinājušās ar Dievu.

Es redzēju, ka draudžu ganiem nevajadzētu steigties aizstāvēt jaunus uzskatus patiesības jautājumos, kaut arī tie, pēc viņu domām, nav pretrunā ar Bībeli. Vispirms tiem vajadzētu aprunāties ar tiem, kam var uzticēties. Ar tiem, kuri piedzīvojuši visu „Trīs eņģeļu vēsts” pasludināšanu un stipri nopamatojušies tagadējā patiesībā. Tad gani savā starpā būs pilnīgi vienprātīgi [62] un šī vienprātība būs jūtama arī draudzēs. Es redzēju, ka tādā veidā var izvairīties no nevajadzīgas šķelšanās un briesmām, ka dārgais ganāmpulks izklīdīs un paliks bez gana.

Es redzēju arī to, ka Dievam ir vēstneši, kurus Viņš gribētu izlietot Savā darbā, bet tie nav tam gatavi. Tie ir pārāk pavirši un nenopietni, lai atstātu labu iespaidu uz ganāmpulku; tie nejūt darba svarīgumu un dvēseļu dārgo vērtību tā kā to jājūt Dieva vēstnešiem, kas vēlās darboties dvēseļu glābšanā. Eņģelis sacīja: “Šķīstiet sevi, jūs, kas nesiet Kunga traukus!” Šādi vēstnieki nesīs mazvērtīgus augļus, līdz brīdim, kamēr pilnīgi nenodosies Kungam un nesajutīs pēdējās žēlastības vēsts svarīgumu un svētumu, kuru nes izkaisītajam ganāmpulkam. Daži, kas nav Dieva aicināti, ir gatavi iet pasludināt vēsti, bet ja tie sajustu šī pienākuma patieso atbildību un svarīgumu, tad ļoti atrautos un līdz ar apustuli sacītu: “Kurš tam ir derīgs?” Viens no iemesliem, kāpēc tie labprātīgi vēlās iet un pasludināt vēsti, ir tas, ka Dievs nav licis tiem sajust vēsts pasludināšanas smagumu. Ne visiem, kas sludinājuši pirmo un otro eņģeļa vēsti, būs jāpasludina arī trešā, pat ja tie to pilnīgi pieņēmuši. Kaut arī pieņēmuši „Trīs eņģeļu vēsti” tie dziļi sapinušies maldos un pieļauj tik daudz kļūdu, ka var izglābt tikai savas dvēseles. Ja tie uzņemtos līdzcilvēku glābšanu, tad vestu viņus uz pazušanu. Es redzēju, ka tie, kuri iekļuvuši dziļā fanātismā, būs pirmie, kas steigsies darbā, pirms Dievs tos sūtīs, pirms tie atbrīvosies no saviem maldiem. Neatšķirot maldus no patiesības, tie baros Dieva ganām pulku ar nepiemērotu barību, līdz tie taps slimi un aizies bojā. Es redzēju, ka tiem nepieciešama vairākkārtīga šķīstīšana. Tie jāatbrīvo [63] no visiem maldiem, jo savādāk tie nekad neiemantos Dieva Valstību. Vēstneši nevar paļauties uz zināšanām un spriedumiem, kas nāk no tiem, kas dzīvo maldos un fanātismā. Tiem vairāk jāuzticas tiem, kas dzīvo patiesībā nevis rīkojās neapdomīgi un neprātīgi. Daudzi rīkojās neapdomīgi un misijas darbā sūta tos, kuri tikko pieņēmuši tagadējo patiesību; tiem pašiem vēl daudz jāmācās un jācenšas, pirmkārt jau tādēļ, lai paši ieņemtu pareizu stāvokli Dieva priekšā, nevis lai rādītu ceļu citiem.

Es redzēju, ka vēstnešiem jābūt pastāvīgā nomodā, tie nedrīkst pieļaut, lai viņu dzīvē parādās fanātiskas izpausmes. Sātans uzbrūk no visām pusēm. Ja neturam acis vaļā un nesaskatām viņa viltības un valgus, ja neesam tērpušies Dieva bruņās, tad ugunīgās bultas, kas nāk no ļaunā mūs aizskars. Dieva vārds satur ļoti daudz dārgu patiesību, bet šobrīd ganāmam pulkam ir vajadzīga “tagadējā patiesība”. Es esmu redzējusi kādas briesmas draud, ja vēstneši atstāj tagadējās patiesības svarīgos punktus un aizkavējās pie tādām lietām, kas nepalīdz vienot ganāmo pulku un pestīt dvēseli. Sātans izmanto šīs izdevības un kaitē Kunga darbam.

Debesu svētnīca, pravietojums par 2300 dienām, Dieva baušļi un Jēzus ticība ir tās patiesības, kuras atklāj pagājušo adventes kustību, norāda uz mūsu tagadējo stāvokli, stiprina šaubīgos un dod tiem drošu pārliecību par jauko nākotni. Man bieži tika norādīts, ka šīs ir tās lietas, pie kurām vēstnešiem vajadzētu pieturēties.

Ja Kunga izredzētie vēstneši gaidītu, līdz visi šķērslis no viņu ceļa tiek atņemti, tad daži no tiem nekad neizietu sapulcināt izkaisītās avis. Sātans sējot šaubas cenšas atturēt vēstnešus no viņu pienākuma, taču viņiem ir jāiet ticībā un paļāvībā uz Kungu, [64] kas tos aicinājis. Tas viņu priekšā atvērs ceļu tā, lai tas viņiem ir par labu un Dievam par godu. Jēzum, Lielajam Mācītājam un mūsu priekšzīmei, nebija kur nolikt savu galvu. Viņa dzīve bija pildīta ar darbu, rūpēm un bēdām, un visbeidzot Viņš atdeva Savu dzīvību mūsu dēļ. Tiem, kas Kristus vietā lūdz dvēseles ļauties salīdzināties ar Dievu, tiem, kas cer valdīt kopā ar Viņu godībā, jābūt gataviem jau šeit ņemt dalību Viņa ciešanās. “Kas ar asarām sēj, ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.” (Ps. 126: 5,6)

15. Zvēra zīme

Kādā atklāsmē 1850. gada 27. jūnijā mani pavadošais eņģelis man sacīja: “Laiks drīz beigsies. Vai no tevis staro Jēzus līdzība tā kā to vajag?” Man tika norādīts uz zemi un es redzēju, ka tiem, kas tikko bija pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti, vajadzēja sagatavoties. Eņģelis sacīja: “Esiet gatavi, esiet gatavi, esiet gatavi! Jums jānomirst pasaulei vairāk kā nekad agrāk.” Es redzēju, ka tiem bija darāms liels darbs un tikai īss laiks, kurā to varēja padarīt.

Tad es redzēju, ka par tiem, kas nav paglābti, drīzumā tiks izlietas septiņas pēdējās mocības, bet pasaule to neievēro tāpat kā ūdens pilienu, kas taisās krist. Tad es tiku darīta spējīga panest briesmīgo skatu kāds būs, kad tiks izlietas septiņas mocības jeb Dieva dusmas. Es redzēju, ka Kunga dusmas bija briesmīgas un šausmīgas. Kad Kungs dusmās izstieps Savu roku, tad zemes iedzīvotāji cietīs no nedziedināmiem augoņiem un briesmīgām mocībām, tā kā nekad agrāk. [65] Tie neatradīs nekādu glābšanu, bet tiks izdeldēti. To redzot, mani pārņēma šausmas. Es, eņģeļa priekšā nokritu ar seju pret zemi un lūdzu šo skatu man nerādīt; tas bija pārāk briesmīgs. Tad es sapratu, vairāk kā nekad agrāk, cik svarīgi ir rūpīgi pētīt Dieva vārdu. Tajā ir pasludināts kā var paglābties no mocībām un kas nāks pār tiem, kas pielūgs zvēru un viņa tēlu, pieņem viņa zīmi pie savas pieres un pie savas labās rokas. Mani pārsteidza tas, ka neskatoties uz izsacītajiem briesmīgajiem un nopietnajiem brīdinājumiem, daži vēl joprojām pārkāpj Dieva bauslību un nicina Viņa svēto Sabatu.

Pāvests Dusas dienu pārcēlis no septītās dienas uz pirmo. Viņš pārgrozījis bausli, kas dots, lai atgādinātu cilvēkam par Viņa Radītāju. Pārgrozot svarīgāko dekaloga bausli, viņš darījis sevi līdzīgu Dievam. Dievs ir nemainīgs un arī Viņa bauslība ir negrozāma, taču pāvests, mēģinādams pārgrozīt Viņa nepārgrozāmo svētuma, taisnības un laipnības mērauklu, ir paaugstinājies pār Dievu. Viņš Dieva Svēto dienu samini zem kājām un ar paša varu vienu no sešām darba dienām iecēlis tās vietā. Visi ļaudis ir paklausījuši zvēram un katru nedēļu laupa Dieva Svēto laiku. Pāvests ir darījis plaisu Dieva svētajā bauslībā, taču es redzēju, ka tuvojas laiks, kad Dieva ļaudis plaisu atkal aizmūrēs un posta vietas atkal uzcels.

Es lūdzu Dieva eņģelim, lai Viņš savā žēlastībā glābj ļaudis, kas iet maldos. Kad sāksies mocības, tad tie, kas turpina pārkāpt svēto Sabatu, neatvērs mutes, lai aizbildinātos ar tiem aizbildinājumiem ar kuriem tie tagad aizbildinās, [66] lai pārkāptu Sabatu. Mocību laikā mutes taps mēmas un Lielais Likumdevējs pieprasīs taisnību no tiem, kas nicinājuši Viņa svēto Bauslību un to saukuši par “cilvēces jūgu”, “nevajadzīgu” un “ nepilnīgu”. Tad šie ļaudis sajutīs bauslības neaizskaramību un nemainību; savus izteikumus tie saskatīs īstajā gaismā un atzīs, ka nonicinot bauslību, kuru Dieva vārds nosauc par “svētu, taisnu un labu” ir bijis grēks.

Tad man tika rādītas debesu godības bagātības, kuras sagatavotas priekš ticīgajiem. Tās visas bija cēlas un brīnumaini jaukas. Tad, sāka skanēt eņģeļu jaukās balsis un beidzot dziedāt eņģeļi noņēma savus vainagus, nolika tos pie Jēzus kājām un sauca mīlīgām balsīm: “Gods, aleluja!” Arī es kopā ar viņiem dziedāju dziesmas par godu Jēram un, kad es atdarīju savu muti Viņu slavēdama, tad sajutu neizsakāmas jūtas no tās godības, kura bija ap mani. Tā bija varena, neizsakāma un mūžīga godība. Eņģelis sacīja: “Mazais pulks, kas mīl Dievu, tur Viņa baušļus, un ir uzticīgs līdz galam, iemantos šo godību, un būs vienmēr Jēzus klātbūtnē un kopā ar svētajiem eņģeļiem dziedās Viņam slavas dziesmas.”

Tad manas acis no debesu godības tika vērstas uz “atlikumu” virs zemes. Eņģelis sacīja atlikumam: “Vai jūs gribat izbēgt no septiņām pēdējām mocībām? Vai jūs gribat ieiet godībā un iemantot visu, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu meklē un ir gatavi Viņa dēļ ciest? Ja jūs to gribat, tad jums jāmirst, lai varētu dzīvot. Esiet gatavi, esiet gatavi, esiet gatavi! Jums jāsagatavojas daudz labāk, nekā jūs esat sagatavoti tagad. “Kunga diena nāk briesmīga ar dusmām un karstu bardzību, tā darīs zemi par tuksnesi un izdeldēs no tās visus grēciniekus.” Upurējiet Kungam visu, lieciet uz Viņa altāra visu – sevi pašus, [67] savu īpašumu – visu kā dzīvu upuri. Ir jāuzupurē viss, lai ieietu godībā. Krājiet sev mantas debesīs, kur tās nevar zagļi zagt un rūsa maitāt. Ja jūs gribat ņemt dalību pie Kristus godības, tad Jau šeit jums jākļūst par Viņa ciešanu līdzdalībniekiem.

Debesis kļūs daudz tuvākas, ja izturēsim ciešanas, ar kurām vajadzēs saskarties. Mums nepārtraukti jāparāda pašaizliedzība un ik dienas jāmirst savam „es”, mums Jēzus jāparāda savā ikdienas dzīvē un ik mirkli acu priekšā jāuzlūko Viņa godība. Es redzēju, ka tie, kas šajā laikā pieņēmuši patiesību, piedzīvos ko nozīmē ciest Kristus dēļ; tie ies caur grūtībām, lai tiktu šķīstīti un caur ciešanām, lai tiktu sagatavoti saņemt Dzīvā Dieva zīmogu. Tiem vispirms jāiziet caur bēdu laiku, lai redzētu Ķēniņu Viņa godībā un dzīvotu Dieva un svēto, šķīsto eņģeļu klātbūtnē.

Es redzēju, kādiem mums jābūt, lai iemantotu godību un cik daudz Jēzus ir izcietis, lai sagādātu mums šo bagātību. Tad es lūdzu, lai mēs tiktu kristīti Kristus ciešanās tā, ka mēs nebaidītos no grūtībām; lai nestu tās ar pateicību un prieku, lai pieminētu, ko Jēzus priekš mums ir izcietis un lai caur Viņa nabadzību un ciešanām kļūtu bagāti. Eņģelis sacīja: “Noliedziet paši sevi, jo jums ātri jāvirzās uz priekšu.” Dažiem no mums bijis laiks pieņemt patiesību un soli pa solim virzīties uz priekšu. Katrs mūsu noietais solis, devis spēkus nākamajam. Taču tagad, laiks beidzas un tas ko mēs mācījāmies vairāku gadu garumā, tagad jāiemācās dažos mēnešos. Mums no daudz kā jāšķiras un jāiemācās daudz kas jauns. Kad izies pavēle pieņemt zvēra un viņa tēla zīmi, tad tiem, kas negrib to pieņemt jau tagad jābūt pietiekoši pārliecinātiem sacīt: “Nē, mēs negribam ievērot zvēra likumus.” [68]

16. Akli aklo vadoņi

Es redzēju, ka aklie vadoņi neglābj dvēseles, bet padara tās tikpat aklas kā viņi paši. Tie nedomā, ka viņiem par to nāksies atbildēt. Tie uzstājas pret patiesību, taču kad patiesība uzvarēs, tad ļaudis, kas šos mācītājus uzlūkoja kā Dieva vīrus un griezās pie tiem pēc padoma būs vīlušies. Kad šos vadītājus jautā par Sabatu, tad vēloties izvairīties no diskusijām par ceturto bausli, viņi atbild, ka tas ir atcelts. Man tika atklāts, ka nostājoties pret Sabatu šie vadītāji rīkojās pret savu sirdsapziņu. Viņu mērķis ir apslēpt patieso Sabatu un Kunga iesvētītās dienas vietā turēt kādu citu. Kad viņu aizbildināšanās pamats ir apgāzts, tie tūlīt mēģina atrast kādu citu ieganstu, lai aizbildinātos; tie izmanto pat tādus argumentus, par kuriem pirms brīža runāja kā par ačgārniem.

Patlaban Dieva tauta nāk pie vienas ticības atziņas un tie, kas tur Bībeles Sabatu ir vienprātīgos uzskatos par Bībeles patiesībām. Taču starp adventistiem (ne Septītās Dienas Adventistiem) ir tādi, kas neievēro Sabatu; viņos nav vienprātības, bet gluži otrādi jūtama šķelšanās. Ir tādi, kas nostājoties pret Sabatu mēģina šo jautājumu traktēt pēc saviem ieskatiem. Taču viņu mēģinājumi Sabata patiesību sagrozīt ir bezcerīgi, jo Dieva bērni dziļi un patiesi pieņemt Sabata jautājumu. Taču nāk vēl citi, kas mēģina apgalvot, ka Sabats ir pavisam atcelts. Izsacīdams savus argumentus, tie apgāž to uzskatus, kas pirms viņiem mēģināja kļūdaini traktēt Sabata jautājumu. Veidojas aizvien jaunas grupas un uzstāda mācības, kas vēršas gan pret patiesību, gan pret iepriekš paustajiem ačgārnajiem uzskatiem. Taču, neviens no viņiem negrib atzīt patiesību kas [69] atklāta Dieva vārdā: “Septītā diena ir Kunga, tava Dieva dusēšanas diena.”

Es redzēju, ka šie ļaudis dzīvo pēc miesas prāta un tādēļ nespēj saprast un pieņemt Dieva svēto bauslību. Viņu starpā nav vienprātības. Ar saviem spriedumiem tie cenšas sagrozīt Svētos Rakstus un izveido plaisu Dieva bauslībā. Tie vai nu sagroza, vai pilnīgi atmet ceturto bausli un ir gatavi svētīt jebkuru citu dienu, lai tikai nevajadzētu svētīt patieso Kunga Dienu. Tie grib ļaudis nomierināt šī jautājuma sakarā un cer, ka tas izdosies, jo viņu sekotāji maz pēta Bībeli un neredz tālāk par saviem vadoņiem. Tie par patiesību uzstādītos maldus pieņem par patiesību.

17. Sagatavošanās noslēgumam

1850. gada 7. septembrī Osvegā (Ņujorkas štatā) Kungs man rādīja, ka Viņa tautas labā ir jādara liels darbs, lai tā varētu pastāvēt Kunga dienā. Man tika norādīts uz tiem, kas saucās adventisti, bet tajā pašā laikā atmeta tagadējo patiesību. Es redzēju, ka adventistu starpā ienāca nevienprātība. Pār tiem tika pacelta Kunga roka, kura tos izsijāja, un, starp viņiem esošās, dārgās dvēseles, kas tika maldinātas atvēra acis un ieraudzīja savu patieso stāvokli. Kad tās dzirdēja dārgo patiesību, kuru tiem atklāja Dieva vēstneši, tad tās saprata patiesības skaistumu un harmoniju. Tie atstāja savus agrākos maldus, pieņēma dārgo patiesības vēsti un bija spējīgas sniegt savas cerības un paļāvības izskaidrojumu.

Es redzēju, ka tie, kas nostājas pret Kunga Sabatu, nevar balstoties uz Bībeli mums pierādīt, ka mēs maldāmies. Tādēļ tie mēģina nomelnot [70] to Dieva bērnu dzīves un raksturus, kas tic un māca patiesībai. Daudzi, kādreiz bija taisnprātīgi un mīlēja Dievu un Viņa vārdu, taču atmezdami patiesības gaismu tie kļuva apcietināti. Tie bez sirdsapziņas pārmetumiem uzbrūk un nepatiesi apvaino savus brāļus un māsas, kas meklē patiesību un mēģina sagraut viņu autoritāti. Šīs lietas Dieva darbu neaizstāvēs. Gluži otrādi, to rīcība, kas ienīst patiesību, bieži ļauj citiem atšķirt patiesību no maldiem. Dārgās dvēseles tiks aicinātas un savāktas kopā, jo Kungs ir nolēmis izglābt atlikumu un brīnumainā veidā pabeigtu savu darbu uz zemes.

Mums, kas ticam patiesībai, vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, jo mēs nedrīkstam dot nevienu iemeslu runāt par mums ļaunu. Mums vajadzētu domāt par to, lai katrs solis, ko speram, saskanētu ar Bībeli; tie, kas neciena Dieva baušļus, gavilēs par mūsu kļūdām un pārkāpumiem tā kā to darīja bezdievīgie 1843. gadā.

1851. gada 14. maijā es redzēju, cik brīnišķi skaists un mīlīgs ir Jēzus. Kad redzēju Viņa godību, nespēju iedomāties, ka kaut kad varētu tikt šķirta no Viņa klātbūtnes. No godības, kurā bija tērpts Tēvs, es redzēju nākam gaismu. Kad šī gaisma tuvojās man, es drebēju kā lapa vējā. Domāju, ka ja tā nāktu vēl tuvāk, tad es mirtu, taču gaisma pagāja man garām. Es sajutu cik varens un spēcīgs ir Dievs, taču redzēju, cik nepilnīgi uzskati par Dieva svētumu ir dažiem no mums. Cik bieži daži Viņa svēto un cienīgo vārdu nelietīgi valkā! Tie nemaz neapdomā, ka piemin vareno un spēcīgo Visuma Radītāju. Aiz nevērības, daži lūgšanās lieto negodbijīgus izteicienus, kas apbēdina lēnprātīgo Kunga Garu un debesīs viņu lūgšanas netiek pieņemtas. [71]

Es redzēju, ka daži neatzīst to, kādiem tiem jākļūst, lai bēdu laikā pastāvētu Dieva vaiga priekšā. Bēdu laikā Augstais priesteris izies no Vissvētākās vietas, tādēļ tiem, kas saņem Dzīvā Dieva zīmogu patvērums ir jāatrod pirms bēdu laika, un pilnīgi jāatstaro Jēzus līdzība.

Es redzēju, ka daudzi aizkavēja tik ļoti vajadzīgo sagatavošanos. Tie gaidīja uz “atspirdzināšanās” laiku un “vēlo lietu”, kas viņus sagatavotu Kunga dienā pastāvēt Viņa vaiga priekšā. Ak, cik daudzus es bēdu laikā redzēju bez aizsardzības! Tie bija aizkavējuši vajadzīgo sagatavošanos, tāpēc nevarēja saņemt atspirdzināšanu, kura vajadzīga visiem, kuri vēlās pastāvēt un dzīvot Svētā Dieva priekšā. Tie, kas neļaujas praviešu pamācībām, kas kavējas šķīstīt savas dvēseles un nepaklausa visai patiesībai, kas savu stāvokli uzskata par labāku, nekā tas ir patiesībā, laikā, kad nāks mocības, pamodīsies. Tie atzīs, ka nepieciešams ļaut sevi aptēst un sagatavoties, lai tie būtu derīgi būvei. Taču, to darīt vairs nebūs laika, jo tad nebūs neviena Vidutāja, kas viņus aizstāvētu Tēva priekšā. Pirms tam izskanēs svinīgais un nopietnais paziņojums: “Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara un, kas ir apgānīts, tas lai joprojām ir apgānīts un, kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns un, kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts.” Es redzēju, ka nevienam, kas nebūs panācis uzvaru pār ikkatru grēku – lepnumu, patmīlību, mīlestību uz pasauli un pār ikkatru netaisnu vārdu un rīcību, nebūs dalības pie „atspirdzināšanās”. Mums nopietni jānāk tuvāk Jēzum un neatlaidīgi jācenšas panākt vajadzīgo sagatavošanos; tas mūs darīs spēcīgus izturēt cīņu un pastāvēt Tā Kunga dienā. Atcerēsimies, ka Dievs ir Svēts, un tikai svētas būtnes var mūžīgi dzīvot Viņa klātbūtnē. [72]

18. Lūgšana un ticība

Es bieži redzu, ka Dieva bērni nevērtē lūgšanas, it īpaši klusās lūgšanas vienatnē; daudzi neparāda ticību, kaut gan viņiem ir priekštiesība un pienākums to darīt; tie gaida uz jūtām, taču tās nāk vienīgi ticības rezultātā. Jūtas nav ticība; tās ir divas dažādas lietas. Parādīt ticību ir mūsu darbs, bet dot priecīgas jūtas un svētības ir Dieva darbs. Kunga žēlastība dvēselē ieplūst pa dzīvas ticības kanālu, un mūsu spēkos ir šo ticību attīstīt un stiprināt.

Īsta ticība satver un manto apsolītās svētības, pirms tās ir piepildītas un sajūtamas. Savas lūgšanas mums ticībā jāsūta aiz otrā priekškara. Mums ticībā jāsatver apsolītās svētības un jāprasa tās kā savējās. Tikai tad mēs varam ticēt, ka esam saņēmuši svētību, jo, kad mūsu ticība to satvērusi tad tā ir mūsu, saskaņā ar Dieva vārdu. “ Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” (Marka 11:24) Šeit ir vajadzīga patiesa ticība, lai spētu ticēt, ka esam saņēmuši svētību, pat pirms to ieraugām. Kad nu apsolītā svētība ir nākusi, tad ticība ir piepildīta. Taču daudzi uzskata, ka viņu ticība ir liela tikai tad, kad tie ir saņēmuši daudz Svētā Gara; tie domā, ja nejūt Gara spēku, tad nav arī ticības. Tādi ļaudis ticību sajauc ar ticībā saņemamo svētību. Īstais laiks parādīt ticību ir tieši tad, kad izjūtam Gara trūkumu. Kad šķiet, ka prātu pārņem biezi tumsas mākoņi, tad dzīvai ticībai ir laiks izlauzties caur tumsu un izklīdināt mākoņus. Īsta ticība pamatojas uz Dieva Vārdā sniegtajiem brīnišķajiem apsolījumiem. Tos pieprasīt var tikai tie, kas (73) paklausa Vārdam. „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.” (Jāņa 15:7) „Un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams.” (1.Jāņa 3:22)

Mums vajadzētu daudz laika veltīt klusām lūgšanām vienatnē. Kristus ir vīnakoks, mēs esam zari. Un, ja mēs gribam augt un nest augļus, mums pastāvīgi jāsaņem barība no Dzīvā Koka; šķirtiem no vīnakoka mums nebūs spēka.

Es jautāju eņģelim, kāpēc Israēlam nav lielākas ticības un lielāka spēka. Viņš atbildēja: „Jūs pārāk ātri atlaižat Kunga roku. Sūtiet savus lūgumus augšup pie troņa un pastāviet stipri ticībā! Apsolījumi ir droši. Ticiet, ka jūs saņemsiet to, ko lūdziet, un jūs to dabūsiet!” Tad man tika norādīts uz Eliju. Viņš bija cilvēks ar tādām pašām vājībām kā mēs, bet lūdza ļoti nopietni. Viņa ticība pārvarēja grūtības. Septiņas reizes tas griezās pie Kunga, līdz beidzot parādījās mākonis. Es redzēju, ka mēs apšaubām Dieva drošos apsolījumus un ar savu ticības trūkumu apbēdinām Glābēju. Eņģelis sacīja: „Apvelciet visas Dieva bruņas, bet pāri visam satveriet ticības vairogu, jo tas jūsu sirdi un visu dzīvi pasargās no ienaidnieka ugunīgajām bultām.” Ienaidniekam izdodas grēcinieku acis novērst no Glābēja. Tā vietā, lai grūtsirdībā nonākuši cilvēki raudzītos uz Jēzus godību, uz Viņa mīlestību, uz Viņa nopelniem un Viņa lielo žēlastību, tie domās kavējas pie sevis. Tie nevar rast mieru un mokās, apzinoties savu nevērtību. Lielais krāpnieks tiem atņem ticības vairogu un sasniedzis savu mērķi pakļauj tos nežēlīgām kārdināšanām. Nespēcīgajiem vajadzētu raudzīties un paļauties uz Jēzu; tādā veidā tie stiprinās savu ticību. (74)

19. Dieva izkaisīto bērnu sapulcēšanas laiks

23. septembrī Kungs man rādīja, ka Viņš jau otru reizi ir izstiepis savu roku, lai mantotu savas tautas atlikušos; taču šīs pulcēšanās laikā ir jāuzupurējas divreiz vairāk. (skat. pielikumā) Izkaisīšanas laikā Israēls bija satriekts un ievainots, taču tagad, sapulcināšanas laikā, Dievs grib savu ļaužu brūces pārsiet un dziedināt. Izkaisīšanas laikā visām pūlēm izplatīt patiesību bija pavisam maz panākumu, tie bija niecīgi vai arī vispār izpalika. Tagad, sapulcināšanas laikā, kad Dievs izstiepis Savu roku, lai pulcinātu Savus ļaudis, centieniem izplatīt patiesību būs vajadzīgais spēks. Visiem vajadzētu būt vienprātīgiem un dedzīgi nodoties darbam. Taču man tika rādīts, ka tagad, sapulcināšanas laikā, daži rīkojās nepareizi. Tie atsaucās uz vadības piemēriem izkaisīšanas laikā un domāja, ka tagad Dievs mūsu labā nedarīs vairāk kā toreiz; ja Dievs neizstieptu Savu roku un nesniegtu vajadzīgo spēku, tad Israēls nekad netiktu sapulcināts. Man tika rādīts, ka pravietiskās tabulas izveidi attiecībā uz 1843. gadu vadīja Kunga roka. Tā nebija jāmaina, jo aprēķini bija tādi, kā Viņš to vēlējās. Tā bija Viņa roka, kas aizklāja skaitļos ieviesto kļūdu un neviens to nespēja saskatīt, tik ilgi, kamēr Kungs Savu roku atvilka. (skat. pielikumā)

Pēc tam man tika paskaidrots par „dienišķo upuri” (Dan. 8:12). Vārdu „upuris” šeit pievienojusi cilvēciskā gudrība. Šis vārds nepieder pie šī teksta, un tiem, kas pasludināja (75) tiesas laiku, Kungs šajā sakarā devis pareizu izpratni. Pastāvot vienprātībai, pirms 1844. gada, gandrīz visiem bija vienota pareiza izpratne par vārdu „dienišķais”. Taču tad, sakarā ar piedzīvoto vilšanos, radās arī citi uzskati, kas izraisīja neizpratni un sajukumu. Pravietotais laiks, sākot ar 1844. gadu, vairs nav pārbaudes punkts un nekad tāds arī nebūs.

Kungs man atklāja, ka trešā eņģeļa vēstij jāiet uz priekšu un jātiek pasludinātai Viņa bērniem, kas izkaisīti pa visu pasauli, taču tai nav jābūt saistītai ar noteiktu laika periodu. Es redzēju, ka, nosakot laiku, daži sacēla viltus trauksmi, taču trešā eņģeļa vēsts ir spēcīgāka par jebkuru noteiktu laiku. Šī vēsts var stāvēt uz sava pamata un to nav nepieciešams pastiprināt, nosakot laiku. Tā izplatīsies ar milzīgu spēku, paveiks savu darbu un tiks taisnībā saīsināta.

Man tika rādīts, ka daži atrodas lielos maldos. Tie tic, ka to pienākums ir doties uz seno Jeruzalemi (skat. pielikumu) un tur veikt darbu, pirms atgriežas mūsu Pestītājs. Šie uzskati radušies, lai novērstu domas un interesi no pašreiz trešā eņģeļa vēsts ietvaros veicamā uzdevuma. Tie, kas pieņem, ka viņiem jāiet uz Jeruzalemi, būs aizņemti ar domām par pārcelšanos; viņu līdzekļi tiks atrauti no mūsu laika patiesības pasludināšanas. Es redzēju, ka šāds misijas darbs nedos reālu labumu. Būs nepieciešams ilgs laiks, lai daži jūdi sāktu ticēt Kristus Pirmajai nākšanai un, vēl daudz vairāk, lai tos pārliecinātu par Otro adventi. Man tika atklāts, ka sātans šajā ziņā dažus ievedis lielos maldos. Viņu apkārtnē ir ļaudis, kuriem tie varēja palīdzēt, pamācot ievērot Dieva likumus, taču viņi par tiem nedomāja un ļāva aiziet bojā. Es redzēju, ka senā Jeruzaleme vairs nekad netiks atjaunota, taču sātans dara visu iespējamo, lai Dieva bērnu domas, tagad – sapulcēšanas laikā, pievērstu (76) šīm lietām. Tādējādi viņu uzmanība, veltīt visu Kunga tiešajam darbam, tiek kavēta un viņi novārtā atstāj nepieciešamo sagatavošanos Viņa atnākšanai.

Dārgo lasītāj, pienākuma apziņa pret maniem brāļiem un māsām un dziļas ilgas, lai dvēseļu asinis netiktu atrastas pie manām drēbēm, pamudināja mani uzrakstīt šo nelielo darbu. Es labi apzinos ļaužu vairākuma neticību šīm atklāsmēm. Daudzi no tiem, kas sludina Kristu un māca, ka mēs dzīvojam „pēdējās dienās”, tās piedēvē sātanam. Es no viņiem sagaidu lielu pretestību, taču ja nebūtu jutusi, ka Kungs man pavēl šīs atklāsmes uzrakstīt, es tās nebūtu tādā veidā publicējusi. Iespējams, tās dažos pamodinās naidu un izsmieklu, taču es, Dievu bīstos vairāk nekā cilvēkus.

Sākumā, kad Kungs man uzticēja nodot vēstis Saviem ļaudīm, man bija grūti tās viņiem paziņot. Es, baidoties kādu sāpināt, bieži vien visu teikto padarīju maigāku un cik vien iespējams saudzīgāku. Nodot vēstis tieši tā, kā Kungs man tās atklāja, bija smags pārbaudījums. Es nesapratu, ka tā ir neuzticība, un nesaskatīju tādā rīcībā grēku vai briesmas, taču tad, kādā atklāsmē nonācu Jēzus tuvumā. Viņš mani uzlūkoja ar drūmu skatu un tad novērsās. Nav iespējams aprakstīt tās izbailes un izmisumu, ko tajā brīdī jutu. Es nokritu Viņa priekšā uz sava vaiga, bet nespēju izteikt nevienu vārdu. Ak, kā tad vēlējos paslēpties no šī caururbjošā skata! Tajā brīdī, kaut nedaudz spēju saprast, kā jutīsies bezdievīgie, kad tie sauks uz kalniem un klintīm: „Krītiet pār mums un paslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd uz goda krēsla, un no Jēra dusmām!”

Tūlīt kāds eņģelis pavēlēja man piecelties. Skats, ko es ieraudzīju, ir grūti aprakstāms. Manā priekšā (77) stāvēja ļaužu pulks ar izplūkātiem matiem un saplēstām drēbēm. Viņu sejas izteiksme liecināja par neizsakāmu izmisumu un šausmām. Tie pienāca man klāt un berzēja savas drēbes pie manējām. Kad paskatījos uz savu apģērbu, tad ievēroju, ka tas ir aptraipīts ar asinīm un šīs asinis tajā bija izēdušas caurumus. Es kā mirusi pakritu pie mani pavadošā eņģeļa kājām. Man nebija, ar ko aizbildināties. Mēle pretojās jebkādiem centieniem kaut ko teikt; vienīgi ļoti ilgojos tikt prom no šīs svētās vietas. Tad eņģelis mani piecēla kājās un sacīja: „Tu vēl neesi nonākusi tādā stāvoklī, taču lai tu saprastu visu nopietnību, tev tika atklāts kā būs, ja nevēlēsies ļaudīm godīgi atklāt to, ko Kungs tev rādījis. Ja tu būsi uzticīgi līdz galam, tad varēsi ēst no dzīvības koka un dzert ūdeni no dzīvības upes. Tev būs daudz jācieš, bet Dieva žēlastība ir pietiekoša.” Pēc tam es biju labprātīga darīt visu, ko Kungs no manis prasīja. Es vēlējos iegūt Viņa atzinību un domāju par to, kaut nebūtu jāpiedzīvo šis šausmas iedvesošais skats.

Es bieži tiku nepatiesi apsūdzēta, ka izplatot spiritismam raksturīgus uzskatus. Tomēr, pirms laikraksta „Day-Star” (skat. pielikumu) redaktors nonāca maldos un pievienojās šīm apsūdzībām, Kungs man deva atklāsmi. Man tika atklātas cik bēdīgi šie uzskati ietekmēs Kunga ganāmpulku. Atklāsmēs, kuras man dāvāja Kungs es bieži redzēju, ka Jēzus ir Personība. Vienā no atklāsmēs es Viņam jautāju, vai arī Dievs Tēvs ir tāds pat kā Viņš, Jēzus atbildēja: „Es esmu pilnīgi līdzīgs sava Tēva Personai.”

Man bieži tika rādīts, ka spiritistu izpratnē Debesu varenība un godība zaudē savu patieso jēgu un nozīmi. Dāvida tronis un Jēzus pievilcīgā persona izzūd šo atziņu ugunī. Es redzēju, ka daži no pieviltajiem, kuri nonākuši šajos maldos, var tikt atgriezti pie patiesības gaismas, tomēr pilnībā atbrīvoties no spiritisma (78) samaitājošā iespaida viņiem būs gandrīz neiespējami. Tādiem nepieciešamas milzīgas pūles, lai atzītu savas kļūdas un tās atstātu uz visiem laikiem.

Dārgo lasītāj, praktiskai dzīvei un ticībai kā vadoni tev iesaku Dieva Vārdu, jo saskaņā ar šo Vārdu mēs visi reiz tiksim tiesāti. Dievs šajā Vārdā ir apsolījis „pēdējās dienās” dot atklāsmes — ne tādēļ, lai ieviestu kaut ko jaunu ticībā, bet Savu ļaužu labklājībai un to cilvēku atgriešanai, kas novērsušies no Bībeles patiesības. Līdzīgi Dievs rīkojās ar Pēteri, kad to gribēja sūtīt sludināt pagāniem. (Ap.d. 10. nod.)

Tiem, kas šo nelielo darbu grib izplatīt, es vēlētos sacīt, ka tas ir domāts vienīgi nopietniem ļaudīm un nevis tādiem, kuri Dieva Gara darbību padara smieklīgu.

Pielikums

Māsas Vaitas sapņi

Es sapņoju, ka redzu kādu dievnamu uz kuru plūda daudz ļaužu. Tikai tie, kas patvērumu meklēs šinī dievnamā, gala laikā tiks izglābti. Visi, kas palika ārpusē gāja bijā. Pūlis ārpusē, kas gāja paši savus ceļus izsmēja tos, kas iegāja dievnamā un sacīja, ka tāds glābšanas veids ir viltīgs apmāns un, ka patiesībā nav nekādu briesmu, no kurām vajadzētu bēgt. Viņi pat dažus aizturēja un mēģināja aizkavēt ieiet dievnamā.

Baidoties no zobgalībām un izsmiekla, domāju, ka labāk nogaidīt līdz ļaudis izklīdīs un tad ieiet dievnamā neviena neievērota. Tomēr tā vietā, lai izklīstu, viņu skaits tikai vairojās, un bailēs nokavēt es steidzīgi atstāju savu māju un spiedos cauri pūlim. Degot nepacietībā nonākt dievnamā, (79) es nemaz neievēroju un nepievērsu uzmanību mani apņemošajai drūzmai. Iegājusi dievnamā es redzēju, ka plašais dievnams balstījās uz viena milzīga pīlāra, pie kura bija piesiets ievainots un asiņojošs jērs. Mēs, klātesošie, sapratām, ka šis jērs ir sasists un ievainots mūsu dēļ. Visiem, kas ienāca templī, vajadzēja iet pie tā un nožēlot savus grēkus.

Jēra priekšā bija sēdekļi ar paaugstinājumu, uz tiem sēdēja ļaudis, kas izskatījās ļoti laimīgi. Viņu sejas apņēma debesu gaisma; tie pagodināja Dievu un dziedāja Viņam pateicības un slavas dziesmas, kas izskanēja kā eņģeļu mūzika. Tie bija tie, kas nākuši pie Jēra, nožēlojuši savus grēkus, panākuši piedošanu un tagad priecīgi gaidīja kaut ko ļoti jauku.

Pēc tam, kad biju iegājusi iekšā, mani pārņēma baiļu un kauna sajūta, ka jāzemojas šo ļaužu priekšā. Taču sajutu, ka kāds mudina mani virzīties uz priekšu un es lepni gāju ap pīlāri, lai nokļūtu pie Jēra. Pēkšņi atskanēja bazūne, nodrebēja dievnams. Atskanēja dievnamā esošo svēto ļaužu gaviļu saucieni un apžilbinošs spožums apspīdēja ēku un tad iestājās dziļa tumsa. Laimīgie ļaudis līdz ar gaismu pazuda un es paliku viena nakts briesmīgā klusumā.

Kad pamodos dvēseli pārņēma bailes. Nespēju aptvert, ka tas bija tikai sapnis. Man likās, ka es aiziešu pazušanā, ka Kunga Gars mani atstājis, lai nekad vairs neatgrieztos. Mans izmisums kļuva vēl lielāks.

Drīz pēc tam es redzēju kādu citu sapni. Izskatījās, ka esmu izmisumā un aizklājusi ar rokām seju, domāju: Ja Jēzus būtu virs zemes, tad es ietu pie Viņa, mestos pie Viņa kājām un izstāstītu Viņam [80] visas savas bēdas. Viņš no manis nenovērstos, Viņš par mani apžēlotos un es Viņu mīlētu un Viņam vienmēr kalpotu. Tad atvērās durvis un ienāca kāda persona, kurai bija cēla stāja un izskats. Tā līdzcietīgi mani uzlūkoja un sacīja: “Vai tu labprāt gribētu redzēt Jēzu? Viņš ir šeit un, ja tu gribi, tu vari Viņu redzēt. Ņem visu, kas tev ir un seko man!” To dzirdot mani apņēma neizsakāms prieks, jautri satvēru savas nedaudzās mantas un sekoju savam vadonim. Viņš mani veda pie kādām stāvām un acīmredzami nestiprām kāpnēm. Kad es sāku kāpt augšā, viņš mani paskubināja lūkoties uz augšu, lai es neapreibtu un nenokristu. Daudzi citi, kas bija kāpuši pa šīm kāpnēm, krita pirms nonāca galā.

Mēs sasniedzām pēdējo pakāpi un stāvējām pie kādām durvīm. Mans vadonis aizrādīja, lai es šeit atstāju visas lietas, ko esmu paņēmusi līdz. Es tās priecīgi noliku; tad viņš atvēra durvis un aicināja mani ieiet. Nākošā mirklī es stāvēju Jēzus priekšā. Kāda skaista seja! Tas nepārprotami bija Viņš; tāds labvēlīgs un cienīgs izskats nevarēja būt nevienam citam. Kad Viņa skats vērsās uz mani, es tūlīt zināju, ka Viņam ir pazīstami visi mani dzīves apstākļi, visas manas domas un jūtas.

Es mēģināju izvairīties no Viņa skatiena, jo nebiju spējīga panest Viņa vērīgo skatienu, taču Viņš smaidīdams nāca tuvāk un, likdams savu roku uz manu galvu, sacīja: “Nebīsties!” Viņa patīkamā balss apņēma manu sirdi ar tādu svētlaimību, kādu vēl nekad agrāk nebiju izjutusi. Es biju tik laimīga, ka nespēju izsacīt nevienu vārdu, bet pārņemta no neaprakstāmas svētlaimes nokritu pie Viņa kājām. Kamēr bezpalīdzīgi gulēju, man parādījās skaisti un krāšņi skati. Likās, ka esmu sasniegusi debesu drošību un mieru. [81] Mans spēks pilnībā atgriezās un es piecēlos. Jēzus mīlestības pilnais skats vēl dusēja uz mani un Viņa smaids atspirdzināja manu dvēseli. Viņa klātbūtne piepildīja mani ar svētu godbijību un neizsakāmu mīlestību.

Tad mans pavadonis atvēra durvis un mēs izgājām. Viņš man atkal pavēlēja paņemt visas lietas, ko biju atstājusi ārā. Kad biju to izdarījusi, viņš man iedeva zaļu, cieti satītu kamolu un lika to likt pie savas sirds; kad es vēlēšos redzēt Jēzu, tad man tas jāizņem un cik iespējams jāattin. Viņš mani brīdināja, lai neturu to ilgi satītu, lai tas nesamezglojas un nepaliek grūti attinams. Es liku kamolu pie savas sirds, priecīgi kāpu pa kāpnēm lejā, slavēju Kungu un stāstīju visiem, kurus satiku, kur tie var atrast Jēzu. Šis sapnis deva man cerību. Zaļais kamoliņš attēloja ticību un manā tumšajā dvēselē uzausa gaisma par to, cik jauki un vienkārši ir uzticēties Dievam.

Br. Millera sapnis

Es sapņoju, ka Dievs neredzamā veidā man atsūtīja mākslīgi izstrādātu dārgakmeņu kārbiņu. Kārbiņa bija vairāk kā desmit collas gara un sešas collas plata, taisīta no eben koka un izgreznota ar pērlēm. Pie kārbiņas bija atslēga. Es nekavējoties satvēru atslēgu un atslēdzu kārbiņu. Man par brīnumu atradu to pilnu ar dažāda lieluma un dažādas vērtības dārgumiem, dimantiem, zelta un sudraba monētām. Tiem viesiem kārbiņā bija noteikta vieta un tie izstaroja gaismu un krāšņumu līdzīgi saulei.

Es domāju, ka nedrīkstu viens pats baudīt šo brīnišķo skatu, lai gan mana sirds nevarēja nopriecāties par kārbiņas satura spožumu, [82] skaistumu un vērtību. Es kārbiņu noliku savā istabā uz galda un paziņoju, ka visi, kas vēlās, var nākt un apskatīt viskrāšņāko un spožāko lietu, ko jebkad kāds cilvēks ir redzējis. Ļaudis nāca. Vispirms tikai nedaudzi, vēlāk to skaits palielinājās. Kad pirmie ieskatījās kārbiņā, tie brīnījās un izskanēja prieka saucieni. Skatītāju skaitam palielinoties, tie sāka dārgakmeņus sajaukt; ļaudis izņēma tos no kārbiņas un izkaisīja pa galdu. Es sāku domāt, ka īpašnieks šo kārbiņu un dārgakmeņus no manas rokas atprasīs un, ja es pieļaušu, ka dārgakmeņus izkaisa, tad vairs nekad nevarēšu tajā pašā kārtībā tos atlikt atpakaļ. Es sapratu, ka nespētu uzņemties tik lielu atbildību un lūdzu ļaudis dārgakmeņus neaizskart un neizņemt no kārbiņas. Jo vairāk es lūdzu, jo vairāk tie tos izkaisīja. Tie sāka dārgakmeņus kaisīt pa istabu – uz grīdas, uz istabas mēbelēm.

Es redzēju, ka starp īstajiem dārgakmeņiem un naudu tie izkaisīja lielu skaitu neīstu dārgakmeņu un neīstu naudu. Par ļaužu nekrietno izturēšanos un nepateicību es biju ļoti saīdzis un sāku tos norāt; jo vairāk es tos rāju, jo vairāk tie neīstos dārgakmeņus un naudu sajauca ar īstajiem.

Es ļoti saniknojos un ar varu mēģināju izdabūt tos no istabas; kamēr es vienu izvedu, tikmēr trīs citi ienāca un ienesa putekļus, dubļus un citus netīrumus. Drīz visi īstie dārgakmeņi, dimanti un naudas gabali tika apklāti ar netīrumiem un tos vairs nevarēja saskatīt. Arī manu kārbiņu tie saplēsa gabalos [83] un nosvieda netīrumos. Es domāju, ka neviens neredz manas bēdas. Jutos pavisam nelaimīgs un nospiests, apsēdos un raudāju. Kamēr es raudāju, bēdājos par lielo zaudējumu un apzinājos savu atbildību, domāju par Dievu un nopietni Viņu lūdzu sūtīt man palīdzību.

Tūlīt atvērās durvis un ienāca kāds vīrs. Visi ļaudis atstāja istabu. Viņam rokā bija slota, viņš atvēra logus un sāka no istabas izmest putekļus. Es viņam uzsaucu apstāties, jo netīrumos atrodas dārgakmeņi. Viņš sacīja, lai nebaidos, jo viņš to ņem vērā. Kamēr viņš mēza netīrumus un putekļus, neīstie dārgakmeņi un naudas gabali līdzīgi mākonim laidās ārā pa logu un vējš tos aizpūta projām. Juceklī uz vienu mirkli biju aizvēris savas acis un, kad tās atkal atvēru, tad visi netīrumi bija projām. Vērtīgie dārgakmeņi, dimanti, zelta un sudraba naudas gabali bija izkaisīti pa visu istabu.

Vīrs uzlika uz galda kārbiņu, lielāku un krāšņāku par pirmo. Salasīja visus dārgakmeņus, dimantus un nauda gabalus un ielika tos kārbiņā. Neviena neiztrūka, lai gan daži dimanti nebija lielāki par kniepadatas galviņu. Tad viņš aicināja mani nākt un aplūkot dārgakmeņus. Es ielūkojos kārbiņā un manas acis apžilba. Dārgakmeņiem bija desmit reižu lielāks spožums kā agrāk. Es sapratu, ka tie tikuši nospodrināti ar smiltīm, kad tos zem kājām samina bezdievīgās personas, kas tos izkaisīja un nosvieda. Tie apbrīnojamā kārtībā atradās kārbiņā, katrs savā vietā. No prieka es iekliedzos un šis kliedziens mani uzmodināja. [85]

Izdevuma „piedzīvojumi un atklāsmes” pielikums

20. Paskaidrojošās piezīmes

Dārgie kristīgie draugi! Pēc tam, kad 1851. gadā izdevu īsu izklāstu par maniem piedzīvojumiem un atklāsmēm, mans pienākumu ir sniegt paskaidrojumu par dažām lietām, kas iekļautas šajā mazajā grāmatiņā, kā arī pievienot klāt vēlākās atklāsmes.

1) “ Es redzēju, ka svētais Sabats ir un paliks šķirošs mūris starp Dieva īsto Izraēlu un neticīgajiem; Sabats ir lielā patiesība, kas savieno svēto sirdis, kas gaida savu Kungu. Es redzēju, ka Dievam ir bērni, kas neizprot Sabata nozīmi, taču neskatoties uz to, tie no tā nenovēršas. Bēdu laika sākumā, kad tiksim piepildīti ar Svēto Garu, tad iziesim un vēl pilnīgāk pasludināsim Sabata patiesību.”

Šī atklāsme tika dota 1847. gadā, kad vēl tikai maza daļa no adventistiem svinēja Sabatu; no šī mazumiņa tikai daži Sabata svētīšanu uzskatīja par tik svarīgu, it kā tā būtu līnija starp Dieva ļaudīm un neticīgajiem. Jau tagad redzams šo atklāsmju piepildīšanās sākums. “Bēdu laika sākums”, kas te minēts, neattiecas uz laiku, kad tiks izlietas mocības; tas attiecas uz laiku pirms mocībām, kamēr Kristus ir svētnīcā. Laikā, kad tiks pabeigts pestīšanas darbs, pār pasauli nāks bēdas un tautas būs saniknotas. Taču, tās tiks aizturētas, lai netiktu traucēts [86] trešā eņģeļa vēsts pasludināšanas darbs. Tajā laikā, no Kunga vaiga nāks “Vēlais lietus” jeb „atspirdzināšana”. Vēlais lietus dos spēku trešā eņģeļa varenajai balsij un sagatavos svētos, lai tie varētu pastāvēt septiņu pēdējo mocību laikā.

2) Atklāsme par atvērtām un aizvērtām durvīm, tika dota 1849. gadā. Atklāsmes grāmatas 3. nodaļas 7-8. pantu izmantošana, svētnīcas un tajā notiekošās Kristus kalpošanas kontekstā, man bija pilnīgs jaunums. Nekad iepriekš par to nebiju dzirdējusi. Tagad, kad jautājums par svētnīcu tiek saprasts pareizā gaismā, šie panti iegūst daudz dziļāku jēgu un nozīmi.

“Nepareizās reformācijas”, attiecas uz tiem, kas dzirdējuši, taču atmetuši adventes mācību. Tie kritīs spēcīgos maldos un kā agrāk vairs nejutīs rūpes par grēcinieku pestīšanu. Tā kā tie ir atmetuši vēsti un padevušies sātana kārdinājumiem, tad “viņu glābšanas laiks ir pagājis”. Šeit nav runa par tiem, kas nav dzirdējuši mācību par otro atnākšanu.

3) Atklāsme par to, ka „Kungs otrreiz izstiepis roku, lai mantotu Savas tautas atlikumu”, attiecas uz vienprātību un spēku, kas kādreiz valdīja starp tiem, kas gaidīja Kristus nākšanu un norāda, ka Kungs atkal sācis savienot un stiprināt Savus ļaudis.

4) Spiritisma parādības. „Es redzēju, ka noslēpumainā klauvēšana Ņujorkā un citās vietās norisinājās ļaunā ienaidnieka spēkā. Lai pieviltos ieaijātu, liktu tiem justies drošība, un, ja iespējams, arī Dieva ļaužu prātus pievērstu šīm lietām, liekot šaubīties par Svētā Gara mācībām un spēku, šādas reliģiskā mētelī tērptas parādības kļūs arvien biežākas.” Šī atklāsme tika dota 1849. gadā. Gandrīz piecus gadus pēc tam, spiritisma parādības, pārsvarā ierobežotā veidā, bija atklājušās Ročesterā un kļuva pazīstamas kā „Ročesteras klauvēšana”. Kopš tā laika šīs ienaidnieka darbības izplatījušās neiedomājami plašā mērā.

No atklāsmes, kas man par noslēpumaino klauvēšanu tika dota 1850. gadā, daudz kas jau ir piepildījies un vēl piepildās. Lūk, daļa no tas: „Es redzēju, ka iebildumus pret klauvēšanu drīz sāks uzskatīt par Dieva zaimošanu. Šādi uzskati izplatīsies arvien vairāk. (87) Sātana vara pieaugs un viņa uzticīgajiem sekotājiem būs spēks darīt brīnumus, pat ugunij liekot krist no debesīm cilvēku acu priekšā. Man tika rādīts, ka mūsdienu burvji ar klauvēšanu un hipnozi sāks izskaidrot visus mūsu kunga Jēzus Kristus darītos brīnumus; daudzi sāks ticēt, ka Dieva Dēla virs zemes veiktos, lielos darbus pavadīja tas pats spēks.”

Es redzēju šīs pievilšanas lielos panākumus. Ja tas būs iespējams, maldos tiks ievesti pat izredzētie. Sātanam būs vara cilvēku priekšā atveidot dažādus šķietamus tēlus, kas uzdosies par mūsu nesen Kristū mirušajiem radiniekiem un draugiem. Liksies, ka viņi atkal ir pie mums; tiks izteikti mums labi pazīstami vārdi, kurus dzirdējām , vēl kopā dzīvojot. Ausīs skanēs tas pats balss tembrs, pie kura mēs tik ļoti bijām pieraduši. Tas viss tiks darīts, lai pieviltu svētos un liktu viņiem noticēt maldiem.

Es redzēju, ka svētajiem jābūt skaidram priekšstatam par mūsu laika patiesību; to tie var iegūt vienīgi no Rakstiem. Tiem jāizprot, kādā stāvoklī atrodas mirušie, jo viņiem parādīsies ļaunie gari, kas uzdūdosies par tuvākajiem draugiem un radiniekiem. Tie apliecinās, ka Sabats ir atcelts un paudīs citas Rakstiem neatbilstošas mācības. Tie darīs visu iespējamo, lai pamodinātu pret sevi simpātijas un, apstiprinot savus paziņojumu, veiks dažādus brīnumdarbus. Dieva ļaudīm jābūt gataviem stāties pretī šiem gariem ar Bībelē atklāto patiesību; mirušie nezina ne nieka un tie, kas viņiem tādā veidā parādās, ir ļaunie gari. Mēs savās domās nedrīkstam pieķerties šīs Zemes lietām; sirdīm jābūt aizņemtām ar mūsu laika patiesību, tām jābūt gatavām sniegt pamatotu un godbijīgu atbildi par mūsu sirdī valdošo cerību. Lai spētu (88) pastāvēt šajā viltus un maldu laikā, mums jāmeklē gudrība no augšienes.

Mums labi jāpārbauda savas cerības pamats. Mums tas jāspēj aizstāvēt ar Svētajiem Rakstiem. Minētie maldi izplatīsies arvien plašāk, un mums ar tiem būs jāsastopas vaigu vaigā. Gadījumā, ja nebūsim sagatavoti, mēs nonāksim to gūstā un tiksim uzveikti. Taču, ja gatavojoties priekšā stāvošajai cīņai, no savas puses darīsim visu iespējamo, Dievs veiks savu daļu, un Viņa varenā roka mūs pasargās. Lai aizstāvētu uzticīgos bērnus un veidotu ap tiem aizsargmūri, Kungs drīzāk no debesīm palīgā sūtīs visus eņģeļus, nekā atļaus tos pievilt ar sātana indīgajiem brīnumiem. Es redzēju, cik strauji šie maldi izplatās.

Man tika rādīts zibens ātrumā joņojošs dzelzceļa vilciens. Eņģelis aicināja to rūpīgi aplūkot, un kad savu skatu pievērsu šim vilcienam, šķita, ka tajā uz priekšu trauktos visa pasaule. Likās, ka neviena netrūkst un visi sēž vilcienā. Eņģelis paskaidroja: „Tie ir sasieti kūlīšos sadedzināšanai.” Tad viņš man norādīja uz vilciena pārzini – skaistu, stalta auguma personu, kuru visi pasažieri uzlūkoja ar apbrīnu un cieņu. Es mazliet apmulsu un jautāju pavadošajam eņģelim, kas viņš ir. Viņš atbildēja: „Tas ir sātans. Viņš vada šo vilciena sastāvu gaismas eņģeļa izskatā. Viņš gūstā ir saņēmis gandrīz visu pasauli. Ļaudis ir pakļauti spēcīgiem maldiem. Tie tic meliem, kas tos pazudinās. Netālu stāvošais mašīnists ir viņa tuvākais palīgs, un tur atrodas vēl citi, dažādos amatos nodarbināti ierēdņi, kas visi zibens ātrumā traucas pretī bojāejai.

Es jautāju eņģelim, vai tiešām neviens nav atlicis? Viņš man pavēlēja skatīties uz otru pusi, un tur es ieraudzīju kādu nelielu pulku, kas gāja pa šauru taku. Tie visi šķita cieši vienoti, ar patiesības saitēm saistīti (89) atsevišķās grupās. Eņģelis sacīja: „Trešais eņģelis tos ir apzīmogojis jeb sasējis kūlīšos Debesu klētīm.” Šis mazais pulks izskatījās visai novārdzis, it kā tas būtu gājis cauri smagiem pārbaudījumiem un grūtībām. Tajā brīdī it kā saule iznira no mākoņiem un apgaismoja viņu sejas, liekot tiem līksmi raudzīties uz priekšu pretī uzvarai.

Es redzēju, ka Kungs pasaulei ir devis iespēju izbēgt no sātana slazdiem. Spiritisms neievēro nekādu atšķirību starp labo un ļauno, un balstoties tikai uz šo faktu, patiess kristietis spētu ieraudzīt šīs parādības maldīgo raksturu.

Tomasa Peina ķermenis ir pārvērties pīšļos. Tas tiks uzmodināts tūkstoš gadu laika perioda beigās, pie otrās augšāmcelšanās, lai saņemtu savu algu un izciestu otro nāvi. Taču, sātans rāda, ka tas ir paņemts Debesīs un paaugstināts. Cik ilgi tas bija iespējams, sātans viņu izmantoja Zemes dzīves laikā. Tagad, turpinot šos maldus, viņš cenšas ļaudīm iegalvot, ka Debesīs Peins ir augstu godāts un ka tur viņš māca to pašu, ko šeit. Atrodas daži, kas, kādreiz ar riebumu noskatījās uz viņa dzīvi un nāvi, uz viņa mācību samaitājošo iespaidu, taču tagad pieņem padomus no šī visnekrietnākā un zemiskākā cilvēka, kurš tā ienīda Dievu un Viņa likumus.

Būdams melu tēvs, sātans pasauli pieviļ un padara to aklu; viņš sūta savus eņģeļus un liek tiem runāt apustuļu vārdā tā, lai tie izteiktos pretēji tam, ko kādreiz, dzīvojot virs Zemes, rakstīja Svētā Gara iespaidā. Šie ļaunie eņģeļi liek domāt, ka apustuļi atmet savas mācības un paziņo tās par viltotām. Tā rīkojoties, sātans vārda kristiešos un visā pasaulē sēj neuzticamību Dieva Vārdam. Šī svētā Grāmata stāv viņam tieši ceļā un jauc visus plānus, tāpēc velns vada ļaudis apšaubīt tās dievišķo izcelsmi. Viņš liek ticēt neticīgajam Tomasam Peinam, un tam, it kā tas pēc nāves būtu uzņemts Debesīs, kur kopā ar svētajiem apustuļiem, kurus viņš virs Zemes nonicināja, būtu norīkots pamācīt pasauli.

Sātans katram savam eņģelim ir paredzējis noteiktu darbu un piekodina darboties viltīgi, veikli un gudri. Viņš dažus no tiem ir norīkojis darboties un runāt apustuļu vārdā. Citiem licis attēlot neticīgos un ļaunos cilvēkus, kas šķīrušies no dzīves zaimodami Dievu, bet tagad parādās kā ļoti reliģiozi. Nav nozīmes vai tas ir vissvētākais apustuli, vai visbezdievīgākais neticīgais. Tie visi māca vienu un to pašu, jo sātanam nav svarīgi kādus paņēmienus izmantot, galvenais, lai piepildās viņa nodomi. Ar Peinu velns bija cieši saistīts virs Zemes un palīdzēja tam viņa darbā. Tagad ļaunajam ir pavisam viegli lietot tos pašus vārdus un atveidot rokrakstu, kāds bija tā uzticīgajam kalpam, kas tik veiksmīgi īstenoja viņa nolūkus. Sātans agrāk ir diktējis daudzus no šī cilvēka rakstiem, tāpēc tagad ļaunie eņģeļi bez grūtībām lieto Peinam raksturīgos izteicienus un liek domāt, ka tie nāk (91) no viņa. Šis cilvēks savā dzīvē uzticīgi kalpoja ļaunajam.

Visas šīs mācības, kuras šķietami sludina mirušie apustuļi, svētie un neticīgie, nāk tieši no sātana – tas ir viņa meistardarbs.

Šim sātana apgalvojumam, ka viņa mīlulis, kurš pilnībā ienīda un noliedza Dievu, tagad godībā ir kopā ar svētajiem apustuļiem un eņģeļiem, vajadzētu būt pietiekošam pierādījumam, lai ļaudīm atvērtos acis un tie saprastu ienaidnieka tumšos, noslēpumainos darbus. Viņš pasaulei un neticīgajiem faktiski saka: Nav svarīgi, cik ļauni jūs esat; vienalga, vai jūs ticat vai neticat Dievam un Bībelei; dzīvojiet, kā vien jums patīk, Debesis jums tik un tā ir nodrošinātas. Ja jau Tomass Peins ir Debesīs, tad visiem skaidrs, ka arī viņi tur nokļūs. Šie maldi ir tik acīmredzami, ka visi, kas patiesi vēlas, tos var saskatīt. Izmantojot Tomasam Peinam līdzīgus cilvēkus, sātans tagad veic to pašu darbu, ko viņš ir centies darīt kopš savas krišanas. Pielietojot ļaunu spēku un viltus brīnumus, viņš dara nedrošu kristīgās cerības pamatu un aizsedz sauli, kurai vajadzēja apgaismot uz Debesīm vedošo šauro taku. Viņš liek pasaulei ticēt, ka Bībele nav inspirēta, ka tā nav labāka par jebkuru stāstu grāmatu. Tās vietā viņš iesaka kaut ko citu, proti, dažādas garu izpausmes!

Tas ir pilnībā viņam veltīts un pakļauts informācijas kanāls, caur kuru velns pasaulei var likt ticēt, kam vien grib. Grāmatu, kas sātanu un viņa sekotājus nosoda, tas nostumj ēnā pēc savas patikas. Pasaules Glābēju viņš padara tikai par vienkāršu cilvēku. Tieši tāpat, kā Jēzus kapu apsargājošie Romas kareivji izplatīja nepatiesas ziņas, kuras tiem ieteica augstie priesteri un vecaji, rīkosies arī šo krāpjošo garīgo parādību nožēlojamie piekritēji. Tie centīsies (92) visiem skaidrot, ka Kristus dzimšanas, nāves un augšāmcelšanās notikumos nav nekā neparasta. Tādā veidā, atstumjot Jēzu otrā plānā, viņi pasaules uzmanību pievērsīs sev un saviem viltus brīnumiem, kuri, kā tie apgalvo, tālu pārsniedz Kristus darbus.

Līdz ar to pasaule nonāk tai izliktajos slazdos, un, drošības sajūtas ieaijāta, neaptver briesmīgos maldus, kamēr tiek izlietas septiņas pēdējās mocības. Sātans smejas, redzot, ka viņa plāns gūst tādus panākumus un visa pasaule atrodas tā valgos.

5) Es rakstīju, ka nevarēju saskatīt Tēva Personu, jo Viņu aizklāja godības pilns gaismas mākonis. Tāpat es rakstīju, ka redzēju Tēvu pieceļamies no troņa. — Dievs tiešām bija tīts gaismā un godībā. Es Viņu kā Personu nevarēju redzēt, tomēr skaidri sapratu, ka tas bija Tēvs, un Viņš izstaroja šo gaismu un godību. Kad es redzēju gaismas un godības atveidu pieceļamies no troņa, tad sapratu, ka šīs kustības izdara Tēvs; tādēļ es sacīju, ka redzēju Tēvu pieceļamies. Viņa godību un Viņa Personu es nekad neesmu redzējusi, jo neviens nevar Viņu uzlūkot un palikt dzīvs. Tomēr gaismas un godības atveidu, kas aizsedz Viņa Personu, var redzēt.

Tālāk es minēju, ka „troņa priekšā parādījās sātans, cenšoties atdarināt Dieva darbības”. Nedaudz tālāk es rakstīju, ka: „pagriezos, lai paskatītos uz ļaužu grupu, kas vēl palika zemojušies troņa priekšā.” Šeit jāatzīmē, ka šis lūdzošais pulks kā mirstīgi cilvēki atradās uz Zemes, taču man viņi tika rādīti kā zemojušies troņa priekšā. Jāsaprot, ka šie cilvēki neatradās Jaunajā Jeruzalemē. Lai neviens nepieļauj domu, it kā es ticētu, ka Jaunajā Jeruzalemē ir uzturējies sātans. Atcerēsimies, ka apustulis Jānis lielo sarkano pūķi redzēja debesīs. „Vēl cita zīme parādījās pie debesīm: redzi, liels pūķis, (93) ugunīgi sarkans; tam bija septiņas galvas un desmit ragi.” (Atkl. 12:3) Vai tad tāds briesmonis ir debesīs? Šeit, ja kāds vēlas, var atrast labu izdevību izsmieklam, tāpat kā dažiem cilvēkiem runājot par maniem paziņojumiem.

6) 1850. gada janvārī saņemtā atklāsme. Daļa no šīs atklāsmes, kur runāts par vēstnešiem aizturētajiem līdzekļiem, attiecas tieši uz to laiku. Kopš tām dienām mūsu laika patiesības draugi ir sarosījušies un pat gaida piemērotas izdevības, lai ar saviem līdzekļiem varētu paveikt kaut ko labu. Daži ir ziedojuši tik devīgi, ka saņēmējiem tas nācis par sliktu. Pirms apmēram diviem gadiem man tika rādīts, ka ar Kunga naudu drīzāk ir rīkojušies pārāk bezrūpīgi, nekā tās būtu trūcis.

Sekojošais fragments ir ņemts no kādas atklāsmes, kas tika dota 1853. gada 2. jūnijā, Džeksonā, Mičiganas štatā. Tā galvenokārt attiecās uz brāļiem šajā minētajā vietā. „Es redzēju, ka brāļi sāka ziedot savus īpašumus un tos izdalīt bez kāda noteikta, neatliekama mērķa. Viņi deva pat pārāk brīvi, pārāk daudz un pārāk bieži. Es redzēju, ka vadītājiem šo kļūdu pienācās labot un radīt draudzē pareizu iespaidu. Nauda tika vērtēta pārāk maz vai vispār nemaz, it kā jo ātrāk to varēja izdot, jo labāk. Daži atstāja sliktu piemēru, pieņemdami lielus ziedojumus un nemaz nedomādami par tiem, kuriem nebija līdzekļu, lai tik brīvi un bezrūpīgi rīkotos. Neiebilstot pret tik lielām naudas summām un nemaz neinteresējoties, vai Dievs ļaudīm ir licis tik daudz ziedot, šis pārmērīgais dāsnums tika atzīts par labu.

Kļūdījās arī devēji, nemaz tiešāk nepajautājot par radušos vajadzību, vai šajā gadījumā ir vai nav nepieciešams dot, jo tie, kas šo naudu lietoja, ar to tika pakļauti lielām briesmām. Kāds brālis tiešām ļoti cieta tāpēc, ka viņa rokās bija par daudz līdzekļu. (94) Viņš nebija mācījies taupību un dzīvoja izšķērdīgi, savu ceļojumu laikā šur un tur izdodams naudu bez kādas vajadzības. Tik vieglprātīgi rīkodamies ar Kunga līdzekļiem, viņš atstāja sliktu iespaidu, jo citi par viņu savā sirdī varēja domāt: „Brālim J. ir pietiekoši naudas, vairāk nekā to varētu izlietot līdz Kunga nākšanai!” Dažiem tas ļoti kaitēja. Atzīstot patiesību, viņi nonāca pie nepareiziem uzskatiem, neizprotot, ka lieto Kunga naudu, un neapzinoties tās vērtību. Šīm nabaga dvēselēm, kas, tikko pieņēmušas trešā eņģeļa vēsti, tūlīt bija sastapušās ar tādu piemēru, pēc tam nāksies daudz mācīties, ko nozīmē sevi aizliegt un ciest Kristus dēļ. Tam būs jāiemācās atteikties no bezrūpīgas dzīves, jābeidz domāt tikai par savām ērtībām un komfortu un jāsajūt dvēseļu vērtība. Tie, kas apzinās, ko nozīmē vārdi „vai jums” (Lūk. 6:24), nepieliks lielas pūles, lai gatavotos ērti un omulīgi ceļot. Iziet darbā ir iedrošināti arī tādi, kuriem šajā ziņā nav aicinājuma. Tāda rīcība uz citiem atstās iespaidu, ka nav vērts taupīt, sevi aizliegt un atdot līdzekļus Dieva mantu namā. Viņi teiks: „Ir taču citi, kam pietiek naudas, lai tie ziedo laikrakstam. Nav nekādas nepieciešamības man kaut ko darīt, laikraksts pastāvēs arī bez manas palīdzības.”

Ne mazums grūtību man ir sagādājuši tie, kas no konteksta izrauj manas atklāsmes, kur runāts par īpašumu ziedošanu mūsu darba vajadzībām, un tad tās nepareizi interpretē. Viņi līdzekļus izšķērdē, neņemot vērā citus atklāsmē dotos principus. 50. lappusē ir lasāms sekojošais: „Es redzēju, ka Kunga darbu kavēja un apkaunoja daži vīri, kas ceļoja apkārt, bet kuriem nebija vēsts no Dieva. Tādiem būs jāsniedz Kungam atskaite par katru dolāru, ko tie izlietojuši, lai ceļotu tur, kurp doties nemaz nebija viņu pienākums, jo šo naudu varēja izlietot (95) Dieva lietas labā.” Un turpat 50. lappusē vēl varam lasīt: „Es redzēju, ka tiem, kam ir spēks strādāt ar savām rokām, lai atbalstītu Kunga darbu, par šo spēku būs jānorēķinās tāpat, kā citiem par saviem īpašumiem.”

Es vēlos sevišķu uzmanību pievērst 57. lappusē izteiktajai domai. Lūk, īss fragments: „Mūsu Kunga vārdu nolūks nav pietiekoši paskaidrots.” Es redzēju, ka „pārdošanas mērķis nav atbalstīt tos, kas spēj strādāt un paši sevi uzturēt, bet — izplatīt patiesību. Izdabāt to slinkumam, kas var strādāt, ir grēks. Daži ir dedzīgi apmeklējuši visas mūsu sanāksmes, nevis lai pagodinātu Dievu, bet „maizes un zivju” dēļ. Tādiem daudz labāk būtu bijis palikt mājās un strādāt ar savām rokām, lai, „kaut ko labu sagādājot”, varētu apmierināt ģimenes vajadzības un atliktu, ko dot mūsu laika patiesības dārgās vēsts atbalstam.” Pagātnē sātanam bija nodoms paskubināt dažus cilvēkus pārsteidzīgā garā vieglprātīgi izlietot līdzekļus un iespaidot brāļus ātri šķirties no saviem īpašumiem, lai ar tādu bezrūpīgu un neapdomīgu naudas tērēšanu kaitētu dvēselēm un tās pazudinātu. Taču tagad, kad patiesība tiek pasludināta daudz intensīvāk, darbs izjūt līdzekļu trūkumu. Viņa plāns zināmā mērā ir piepildījies.

Kungs ir rādījis, ka daudzi kļūdās, raudzīdamies vienīgi uz tiem, kam ir īpašumi; it kā tikai viņiem būtu jāatbalsta traktātu un laikrakstu izdošana. Katram vajadzētu darīt savu daļu. Tie, kam ir spēks strādāt ar savām rokām un nopelnīt līdzekļus darba vajadzībām, par to būs tikpat atbildīgi, kā citi par saviem īpašumiem. Ikvienam Dieva bērnam, kurš apliecina, ka tic mūsu laika patiesībai, no savas puses vajadzētu dedzīgi darīt visu, ko vien tas var.

1853. gada jūlijā es redzēju, ka viss nav tā, kā tam vajadzēja būt, ja Dievam piederošais un Viņa atzītais laikraksts var iznākt tik reti. Laiks, kurā mēs (96) dzīvojam, prasa laikraksta izdošanu katru nedēļu. Tāpat vajadzētu publicēt daudzus traktātus, lai atmaskotu arvien pieaugošos maldus, bet darbs tiek kavēts līdzekļu trūkuma dēļ. Es redzēju, ka patiesībai jātiek izplatītai un mums nevajadzētu būt tik bailīgiem. Labāk lai trīs traktāti nonāk tur, kur pēc tiem neviens neilgojas, nekā to pietrūkst vienam, kurš tos vērtē un no tiem var gūt kādu labumu. Es redzēju, ka laika zīmēm jātiek rūpīgi izskaidrotām, jo sātana darbība arvien vairāk pastiprinās. Sātana un viņa aģentu publicētie darbi vairojas, viņu spēki pieaug, un, tas ko mēs gribam darīt, lai nestu patiesību citiem, ir jādara ātri.

Man tika rādīts, ka tagad sludinātā patiesība pastāvēs, jo tā ir pēdējo dienu patiesība; tā paliks, un nākotnē nebūs nepieciešamība to daudz papildināt. Nav vajadzības daudz rakstīt par to, kas pats par sevi ir saprotams. Patiesība ir tieša, vienkārša un skaidra. Tā pati sevi aizstāv, un tajā nav maldu. Maldi ir tik sarežģīti un mīklaini, ka nepieciešams milzīgs daudzums vārdu, lai par tiem šajā sagrozītajā veidā varētu kaut ko paskaidrot. Es redzēju, ka visa gaisma, ko ļaudis atsevišķās vietās saņēma, nāca no mūsu laikraksta; ļaudis tā atrada patiesību un stāstīja par to citiem. Pateicoties šiem klusajiem vēstnešiem, Dieva atziņa dažās vietās ir vairojusies. Laikraksts šiem ļaudīm bija vienīgais sludinātājs, tāpēc patiesības lietas tālāko virzību nedrīkst aizkavēt līdzekļu trūkums. (97)

21. Draudzes kārtība

Kungs man ir rādījis, ka no draudzes kārtības par daudz baidās un to neievēro. No formālisma un ārišķībām vajadzētu sargāties, bet tas nenozīmē, ka nav vajadzīga organizācija. Debesīs valda kārtība, un, kad Kristus bija virs Zemes, arī draudzē bija kārtība, kuru pēc Viņa aiziešanas stingri centās ievērot visi mācekļi. Tāpat tagad, pēdējās dienās, kad Kungs Savu tautu grib novest pie vienotas ticības pārliecības, kārtība ir nepieciešama vairāk nekā jebkad agrāk. Kamēr Dievs savus bērnus vēlas apvienot, sātans ar ļaunajiem eņģeļiem pūlas šo vienotību izjaukt un izpostīt. Tāpēc darbā visai steidzīgi ir izgājuši vīri, kam trūkst gudrības un veselīga sprieduma spēju, kas pārsvarā nevar pārvaldīt pat savu namu, lai ieviestu kārtību un disciplīnu starp tiem nedaudzajiem, kurus Dievs uzticējis viņu aizgādībai; tomēr tie jūtas spējīgi uzņemties rūpes par visu ganāmpulku. Viņi pieļauj daudz kļūdu, un tie, kas nav pazīstami ar mūsu ticību, domā, ka visi vēstneši ir līdzīgi šiem sevi izvirzījušajiem vīriem. Līdz ar to Dieva darbs tiek apkaunots un daudzi neticīgie, kas citādi par patiesību būtu vaļsirdīgi interesējušies un to rūpīgi meklējuši, tagad no tās izvairās.

Draudzes un brāļu neaicināti, darbā iesaistās cilvēki bez svētas dzīves, nesagatavoti mācīt mūsu laika patiesību, kā rezultātā rodas nevienprātība un sajukums. (98) Daži zina patiesības teoriju un var sniegt pierādījumus, bet tiem trūkst garīguma, veselīga sprieduma un piedzīvojumu. Tiem trūkst daudz kā tāda, ko vispirms nepieciešams pašiem saprast, lai varētu mācīt patiesību ļaudīm. Citi nespēj argumentēt, bet, tā kā daži brāļi ir dzirdējuši tos labi lūdzam un laiku pa laikam izsakām kādu pamudinājumu, tad tie ir izsūtīti darīt darbu, kuru Dievs tiem nav paredzējis un kura veikšanai tiem trūkst nepieciešamās pieredzes un izpratnes. Dvēselē iezogas garīgs lepnums, tie jūtas ievēroti un rīkojas saskaņā ar maldīgo pieņēmumu, ka ir īsti strādnieki; bet tie paši sevi nepazīst. Viņiem trūkst skaidras izpratnes un apdomības, kaut gan paši par sevi tie izsakās lielīgi un apgalvo daudzas lietas, ko nevar pamatot ar Bībeli. Dievs to zina, tāpēc šajā bīstamajā laikā nav tos aicinājis darbā, un arī brāļiem vajadzētu būt piesardzīgiem un neizsūtīt uz misijas laukiem darbiniekus bez Kunga piekrišanas.

Pārsvarā tieši tie, kurus Dievs nav aicinājis, ir vispārliecinātākie par savu sūtību un domā, ka viņu paveiktais ir ļoti svarīgs. Tie ķeras pie darba un parasti neatstāj nekādu labu iespaidu. Ja atsevišķās vietās viņiem ir zināmi panākumi, tas vēl nav drošs pierādījums par Kunga aicinājumu, kaut arī tā domātu viņi paši vai citi. Jāņem vērā tas, ka Dieva eņģeļi aizkustina uzticīgo bērnu sirdis, apgaismo un iepazīstina ar patiesību, ka tie to pieņem un īsteno dzīvē. Un pat ja tādi neaicināti vīri, izliekoties par sludinātājiem, dodas turp, kur Dievs tos nav sūtījis, un dvēseles, viņos klausoties, pieņem patiesību, tad tas nav pierādījums, ka Dievs tos ir aicinājis. Vēlāk, redzot, ka tie nerīkojas pēc Dieva prāta, šīs dvēseles nonāk apjukumā un (99) šaubās. Daži patiesību var pieņemt pat tad, ja to sludina bezdievīgi cilvēki, bet tas šos sludinātājus nedara Dievam tuvākus. Bezdievīgie tā arī paliks bezdievīgi. Tie saņems sodu atbilstoši maldiem, kuros ieveda Dieva mīļotos, un atbildēs par sajukumam, ko radīja draudzē. Viņu grēki nepaliks apslēpti, bet tiks atklāti Kunga dusmu izliešanās dienā.

Šie neaicinātie vēstneši ir lāsts Dieva darbam. Godīgi ļaudis tiem uzticas, domādami, ka tie rīkojas saskaņā ar Dievu un draudzi. Ļaudis pieņem no viņiem Kunga vakarēdienu un, kad vēlās noslēgt ar Kungu derību piekrīt, ka tie viņus kristī. Bet kad viņu acis atveras (kas noteikti pēc tam notiek) un viņi saprot, ka šie cilvēki nav Dieva aicinātie un izredzētie vēstneši, tie piedzīvo vilšanos un sāk apšaubīt atzīto patiesību, un sāk domāt, ka tā viņiem jāmācās no jauna. Ienaidnieks radīs satraukumu un nedrošību par agrākajiem piedzīvojumiem. Zudīs agrākā pārliecība, ka tos vadījis Dievs. Ļaudis nevarēs atrast mieru, kamēr nebūs no jauna kristīti. Patiesiem Dieva vēstnešiem ir daudz grūtāk darboties vietās, kur iepriekš izplatīts nepareizs iespaids, nekā doties uz jauniem laukiem. Kunga kalpiem jāuzvedas vienkārši un jārīkojas atklāti. Tie nedrīkst apslēpt netaisnību, jo viņi stāv starp dzīvajiem un mirušajiem. Tiem būs jāatbild par savu uzticību, padarīto darbu un iespaidu, kādu tie ir atstājuši uz viņu uzraudzībā nodoto ganāmpulku.

Tie, kas tādā veidā pieņēmuši patiesību un nonākuši grūtībās, Kristu būtu atraduši tāpat, ja arī šie vīri nebūtu pie tiem nākuši, bet palikuši savā vietā un darījuši to vienkāršo darbu, (100) ko Kungs tiem norādīja. Dievs ir nomodā par saviem izredzētajiem un pie tiem būtu sūtījis patiesi aicinātus vēstnešus — vīrus, kas rīkotos apzinīgi. Patiesības gaisma būtu atspīdējusi un atklājusi dvēselēm to patieso stāvokli, un tās būtu to saprātīgi pieņēmušas un varētu priecāties par šīs gaismas skaidrību un skaistumu. Izjūtot šīs patiesības pārveidojošo spēku, tās kļūtu stipras un izplatītu svētu iespaidu.

Tad man atkal tika rādītas briesmas, kas draud no cilvēkiem, kuri ceļo, Dieva neaicināti. Ja arī viņi gūst kādas sekmes, vienmēr jūtams kvalifikācijas trūkums. Ar neapdomīgu rīcību un gudrības trūkumu dažas dārgas dvēseles var tikt novestas stāvoklī, kur tām nekad vairs nebūs iespējams palīdzēt. Es redzēju, ka draudzei vajadzētu izjust atbildību un rūpīgi un uzmanīgi pārbaudīt to cilvēku dzīvi, sagatavotību un vispārējo uzvedību, kas sevi uzskata par sludinātājiem. Ja nav nekļūdīgu pierādījumu par Dieva aicinājumu (tad tādā gadījumā to tālākā kalpošana tiem nāks par sliktu) tad draudzei ir pienākums rīkoties un paziņot, ka viņi netiek atzīti par patiesības pasniedzējiem. Tas ir vienīgais veids, kā draudzei izturēties, lai šajā lietā varētu izpildīt tai uzlikto pienākumu.

Es redzēju, ka durvis, pa kurām ienāk ienaidnieks un rada sajukumu un grūtības draudzē, var tikt aizvērtas. Es jautāju eņģelim, kā to izdarīt, un tas atbildēja: „Draudzei ir jāķeras pie Dieva Vārda un jāatjauno kārtība, kas nav ievērota un ir pamesta novārtā.” Tā ir obligāta nepieciešamība, ja draudze vēlās nonākt pie vienotas ticības. Es redzēju, ka arī apustuļu dienās šāda veida viltus mācītāju dēļ draudzei draudēja briesmas nonākt maldos un sajukumā. Tieši tāpēc brāļi izvēlējās vīrus, kas bija pierādījuši, ka spēj labi pārvaldīt (101) paši savas mājas, uzturot kārtību savās ģimenēs, un var apgaismot tos, kas vēl atrodas tumsā. Par tiem jautāja Dievam un tad saskaņā ar draudzes un Svētā Gara lēmumu, viņi tika nošķirti, tiem uzliekot rokas. Saņēmuši šādu uzdevumu no Kunga kopā ar draudzes apstiprinājumu, viņi izgāja, lai kristītu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Viņi pārzināja pasākumus Kunga namā. Tie bieži kalpoja svētajiem un pasniedza krustā piesistā Glābēja lauztās miesas un izlieto asiņu simbolus, kas Dieva bērnu atmiņā kā svaigi saglabāti notikumi, saistījās ar Pestītāja ciešanām un nāvi.

Es redzēju, ka mēs no viltus skolotājiem neesam vairāk pasargāti kā ticīgie apustuļu dienās. Ja mēs savas drošības labā nedarām vairāk kā viņi, tad, lai saglabātu ganāmpulka mieru un saskaņu, vajadzētu izmantot vismaz tos pašus līdzekļus, kurus izmantoja apustuļi. Mums tagad ir viņu piemērs, un mums tam vajadzētu sekot. Paklausot Dieva Vārda ieteikumiem un Svētā Gara vadībai, piedzīvojušiem, ar veselīgu spriedumu apveltītiem brāļiem, Kungu piesaucot, vajadzētu uzlikt rokas tiem, kuri snieguši drošus pierādījumus par Dieva aicinājumu, lai viņus nošķirtu pilnībā svētīties Dieva darbam. Tāda rīcība apliecinātu, ka draudze šos vīrus izsūta nest vissvinīgāko vēsti, kāda jebkad uzticēta cilvēkiem.

Rūpes par savu dārgo ganāmpulku Dievs nevēlas uzticēt cilvēkiem, kuru prāts un spriedums ir ticis novājināts ar tādiem, agrāk lolotiem maldiem kā garīgās pilnības sasniegšana (skat. pielikumu) vai spiritisms un kuri pievēršoties šiem maldiem, ir degradējuši paši sevi un apkaunojuši patiesības lietu. Lai gan viņi no tā jūtas atbrīvoti un jūtas spējīgi nest pēdējo vēsti, Dievs (102) tomēr viņu darbu nevar pieņemt. Viņš dārgās dvēseles neuzticēs šo vīru aizgādībai, jo viņu spriešanas spējas tika samaitātas, atrodoties maldos; tagad tās ir kļuvušas vājas. Lielais, Visvarenais ir greizsirdīgs Dievs. Viņš grib, lai patiesību izplatītu svēti vīri. Sinaja kalnā pasludinātie svētie baušļi ir daļa no Viņa paša, un, mācot citus, Viņu pagodināt var vienīgi tie, kas tos strikti ievēro.

Dieva kalpiem, kas māca patiesību, jābūt saprātīgiem vīriem. Tiem jābūt ļaudīm, kas neuztraucoties var panest pretestību. Cilvēki, kas nostājas opozīcijā, tiem uzbruks. Lai pretotos patiesībai, tie visus iebildumus, ko vien var atrast, attēlos vissliktākajās krāsās. Tādēļ vēsts nesējiem, Dieva kalpiem, jābūt gataviem pacietīgi un mierīgi šos iebildumus noraidīt, tiem jāatklāj vienīgi patiesības gaisma. Bieži vien pretinieki rīkosies izaicinošā veidā. Tie centīsies viņos pamodināt tādu pašu neiecietības garu, lai pēc tam, kā to darījuši iepriekš, par Dieva likumu aizstāvjiem varētu nodot pēc iespējas sliktāku liecību. Tie citiem varēs stāstīt, cik tie ir bargi un rūgtuma pilni ļaudis. Es redzēju, ka mums jābūt gataviem sastapties ar iebildumiem pacietīgi, mierīgi un izprotoši. Mums jāparāda nepieciešamā uzmanība, nevis vienkārši tos jānoraida vai jāapgāž ar pārliecinošiem apgalvojumiem. Mēs nedrīkstam pazemot iebildumu cēlāju un izturēties pret viņu cietsirdīgi. Labāk ir atstāt iebildumus spēkā un atklāt gaismu un patiesību, lai tā izkliedē un likvidē radušos maldus. Tā tiks atstāts labs iespaids, un katrs godīgs pretinieks būs spiests atzīt, ka ir kļūdījies un sapratīs, ka bauslības aizstāvji nav tādi, kā par tiem tiek sacīts.

Kas sevi uzskata par dzīvā Dieva kalpiem, tiem jābūt labprātīgiem kalpot nevis jācenšas paaugstināties pār brāļiem. Viņiem jādarbojas (103) laipnā, pieklājīgā garā un, ja iznāk kļūdīties, jābūt gataviem nepareizo rīcību atzīt. Nevienu grēku nevar aizbildināt ar labiem nodomiem. Atklāta sludinātāja nožēla nemazinās draudzes uzticību viņam. Tā kalpos kā labs piemērs, jo tā varētu pamosties patiesa nožēla visā draudzē, kā rezultātā iestātos patīkama vienprātība. Tiem, kas sevi uzskata par skolotājiem, jābūt par piemēru dievbijībā, lēnprātībā un pazemībā. Parādot laipnu garu, tiem jāmanto dvēseles Jēzum un Bībeles patiesībai. Kristus pārstāvim jābūt šķīstam sarunās un visā savā izturēšanās veidā. Tam vienmēr jāpatur prātā, ka viņš lieto inspirētus vārdus – svētā Dieva vārdus. Jāatceras, ka viņam uzticēts rūpēties par ganāmpulku, ka tam ļaužu vajadzības lūgšanā jāpienes Jēzum un jāaizlūdz par tiem, kā Jēzus par mums visiem aizlūdz pie Dieva. Man norādīja uz Izraēla bērniem senatnē, un es redzēju, cik skaidriem un svētiem vajadzēja būt svētnīcas priesteriem, jo tie savā darbā nonāca tuvās attiecībās ar Dievu. Sludinātājiem jābūt svētiem, tīriem un nevainojamiem, pretējā gadījumā Kungs tos izdeldēs. Dievs nav mainījies. Viņš ir tikpat skaidrs un svēts, tikpat noteikts kā vienmēr. Tiem, kas uzdodas par sludinātājiem, jābūt piedzīvojušiem dziļas pārliecības vīriem, tad tie visos laikos un visās vietās varēs atstāt svētu iespaidu.

Es redzēju, ka vēstnešiem ir laiks doties ceļā, tur kur tiem paveras iespējas. Dievs ies viņiem pa priekšu un liks dažam labam vēsti uzklausīt. Darbs jāsāk jaunās vietās un, kur tas tiek uzsākts, būtu labi, ja to veiktu pa diviem kopā, lai viens otru varētu atbalstīt. Man tika ieteikts rīkoties tieši šādi – uz tumšām vietām, kur milzīga pretestība, kur nepieciešams liels darbs, brāļiem jādodas divatā, lai ar vienotām pūlēm un stipru (104) ticību nestu patiesību tiem, kas to vēl nepazīst. Vēlāk, ja kļūst redzams, ka, atsevišķi apmeklējot daudzas vietas, var padarīt vairāk, var darboties pa vienam. Taču strādniekiem bieži jāsatiekas, lai viens otru ticībā stiprinātu un atbalstītu viens otra rokas. Tāpat tiem jāapspriežas par jaunām vietām un iespējām. Tiem jāizšķiras, kura no viņu garīgajām dāvanām ir visnepieciešamākā un kā iespējams mantot sirdis ar lielākiem panākumiem. Pēc tam, kad tie atkal būs vieni, viņi ar atjaunotu drosmi un enerģiju varēs stāties pretī opozīcijai un tumsai; tie strādās ar iejūtīgām sirdīm un glābs pazudušās dvēseles.

Es redzēju, ka Dieva kalpiem nevajadzētu atkal un atkal doties uz vieniem un tiem pašiem darba laukiem, bet meklēt dvēseles jaunās vietās. Tiem, kas patiesībā jau ir nopamatojušies, nevajadzētu pieprasīt, lai šie strādnieki tik daudz pūlas viņu labā, jo tiem jau vajadzētu pastāvēt vieniem pašiem un vēl stiprināt citus, kamēr Dieva vēstneši apmeklē tumšās un atstātās vietas, nesot gaismu tiem, kas vēl nav pazīstami ar mūsu laika patiesību.

22. Grūtības draudzē

Mīļie brāļi un māsas! Tā kā maldi ātri izplatās, tad mums vajadzētu censties Dieva darbā būt modriem un pazīt laiku, kurā mēs dzīvojam. Tumsība apklāj zemi un krēsla ļaudis. Un tā kā gandrīz visi ap mums ir ietērpti maldu un viltus biezā tumsā, tad mūsu pienākums ir aizdzīt nezināšanu un dzīvot Dieva tuvumā. Tikai tur mēs varam saņemt Jēzus vaiga dievišķos gaismas un godība starus. Jo vairāk sabiezē tumsa un vairojas maldi, jo pamatīgāk mums vajadzētu iepazīties ar patiesības atziņu, (105) lai būtu gatavi savu pārliecību aizstāvēt ar Rakstiem.

Mums jātiek patiesībā svētotiem. Mums pilnībā jānododas Dievam, lai pēc savas svētās pārliecības dzīvotu tā, ka Kungs pār mums varētu izliet arvien vairāk gaismas, un mēs Viņa gaismā redzētu gaismu un kļūtu stiprāki Viņa spēkā. Ikkatru brīdi, kad neesam nomodā, mēs esam pakļauti ienaidnieka uzbrukumiem. Mums draud briesmas tikt tumsības spēku pārvarētiem. Sātans saviem eņģeļiem pavēl būt modriem un liek pārmeklēt visu iespējamo, lai uzzinātu to cilvēku vājības un apslēptos grēkus, kas apliecina patiesību. Viņš liek tos apņemt ar tumsu, lai tie zaudētu uzmanību un ar savu rīcību apkaunotu iemīlēto patiesības lietu, tā apbēdinot visu draudzi. Tādas maldos nonākušas, modrību zaudējušas dvēseles apņem arvien lielāka tumsa, un Debesu gaisma tām pakāpeniski izzūd. Tas vairs nespēj saskatīt, ka pastāvīgi piekopj kādu grēku, bet sātans savus tīklus ap tām izmet tik ilgi, kamēr beidzot pilnīgi pārņem savā varā.

Dievs ir mūsu stiprums. Pēc vadības un gudrības mums jāraugās uz Viņu. Paturot prātā Viņa godu, draudzes labklājību un savas dvēseles pestīšanu, ir jāuzvar visi uzmācīgie grēki. Mums katru dienu jācenšas gūt jauni personīgi panākumi. Mums jāiemācās pastāvēt vienatnē un būt pilnīgi atkarīgiem vienīgi no Dieva. Jo ātrāk mēs to spēsim, jo labāk. Lai ikviens sevi pārmeklē, kur tas kļūdās. Lai ikviens patur prātā, ka nevis grēks, bet viņš cīņā ar to gūst uzvaru! Tikai tad mēs varēsim paļauties uz Dievu, un draudze tiks pasargāta no lielām grūtībām.

Dieva vēstneši, kas atstājuši savas mājas, lai izietu glābt dvēseles, daudz laika tērē, darbojoties to labā, kuri jau gadiem ilgi ir patiesībā, bet vēl jūtas vāji. To vājums ir tāpēc, ka tie nevajadzīgi atlaiduši grožus, pārstājuši sevi uzmanīt (106) un, kā es domāju, dažreiz izaicina ienaidnieku tos kārdināt. Tie nonāk dažādās niecīgās nepatikšanās un grūtībās, bet Kunga kalpu laiks tiek tērēts, lai tos apmeklētu. Viņi šo cilvēku mājās spiesti uzturēties stundām, pat dienām ilgi; viņu dvēseles tiek ievainotas un apbēdinātas, uzklausot tās nelielās grūtības un bēdas, kuras katrs no stāstītājiem cenšas attēlot pēc iespējas drūmākās krāsās, baidoties, ka Dieva kalpi tās varētu atstāt bez ievērības. Tā vietā, lai grūtību pārvarēšanai meklētu palīdzību pie sludinātājiem, tiem vajadzēja krist ceļos Kunga priekšā, gavēt un lūgt, līdz problēmas tiek atrisinātas.

Daži, kā šķiet, domā, ka Dievs savus vēstnešus darbā sūtījis tikai tāpēc, lai tos uzklausītu un uz rokām nēsātu. Ka vissvarīgākais viņu pienākums ir nokārtot niecīgos dzīves sarežģījumus, kuros tie nonākuši paši savas neapdomīgās rīcības dēļ. Tie ir piekāpušies ienaidniekam un ļāvuši izpausties nepiekāpīgam, kļūdas meklējošam garam pret apkārtējiem ļaudīm. Bet kas šajā laikā notiek ar izsalkušajām avīm? Tās cieš badu dzīvības maizes trūkuma dēļ. Ļaudis, kas zina patiesību un ir jau nopamatoti, bet tomēr tai nepaklausa (jo, ja tie paklausītu, tad tiktu pasargāti no daudzām grūtībām), aizkavē vēstnešus. Īstais mērķis, kādēļ Dievs tos aicināja iziet darbā, netiek sasniegts. Ja draudzē notiek tādas lietas, Kunga kalpi tiek apbēdināti un zaudē drosmi. Draudzei jācenšas nepadarīt smagākas viņu nastas, bet ar iedrošinošiem vārdiem un paļāvības pilnām lūgšanām tos atbalstīt. Cik daudz brīvāki tie varētu būt, ja visi, kas atzīst patiesību, iejustos viņu stāvoklī un tā vietā, lai pieprasītu tik daudz palīdzības sev, mēģinātu rūpēties par citiem. Tomēr ir tā, ka, ieejot tumšos apgabalos, kur patiesība vēl nav pasludināta, Dieva kalpiem darbs jāuzsāk ar sāpošu sirdi, jo viņi ir norūpējušies par brāļu niecīgajām grūtībām. (107) Turklāt tiem vēl jāsastopas ar pretinieku neticību un aizspriedumiem, kas viņus grib pazemot.

Cik daudz vieglāk būtu iespaidot sirdis un cik daudz vairāk Dievs tiktu pagodināts, ja Viņa kalpi būtu brīvi no mazdūšības un dažādām nastām. Tad tie līksmā garā varētu atklāt patiesību visā tās skaistumā! Tiem, kas ir vainīgi, pieprasot tik daudz pūļu no Dieva kalpiem un apgrūtinot tos ar problēmām, kuras pašiem vajadzēja risināt, nāksies atskaitīties Kungam par visu to laiku un līdzekļiem, kas tika izlietoti, lai apmierinātu sevi un līdz ar to sagādātu gandarījumu ienaidniekam. Draudzes locekļiem jābūt gataviem savstarpējai palīdzībai. Tiem ar savām nastām un problēmām nekad nevajadzētu apgrūtināt visu kopējo sanāksmi vai arī gaidīt uz vēstnešiem, lai tie nāk un nokārto viņu lietas. Tiem pašiem vajadzētu pareizi staigāt Dieva priekšā, un pašiem tikt galā ar visiem sarežģījumiem, atbalstot un nevis vājinot darbinieku rokas, kad tie pie viņiem ierodas.

23. Draudzes cerība

(„Review and Herald” 1852. gada 10. jūnijs)

Nesen pavēros apkārt un gribēju ieraudzīt pazemīgā un lēnprātīgā Jēzus sekotājus, taču jutos visai satraukta. Daudzi, kas apliecināja, ka gaida uz drīzu Kristu nākšanu, ir kļuvuši līdzīgi pasaulei un vairāk meklē sabiedrības atzinību, nekā Dieva labvēlību. Viņi ir vēsi un oficiāli; līdzīgi to formālo draudžu kristiešiem, no kuru vidus tie pirms neilga laika izgāja. Viņu pašreizējo stāvokli precīzi raksturo Laodiķejas draudzei rakstītie vārdi. (skat. Atkl. 3:14-20) Viņi nav „ne auksti ne karsti”, bet (108) „remdeni”. Ja tie neņems vērā „uzticīgā un patiesīgā liecinieka” padomu, dedzīgi nenožēlos savu stāvokli un nepirks „uguns kvēlē kausētu” zeltu, „baltas drēbes” un „acu zāles”, tad Viņš tos izspļaus no Savas mutes.

Pienācis laiks, kad daļa no tiem, kas reiz priekā gavilēja, gaidot uz Kunga nākšanu, atrodas tādā pašā stāvoklī kā tās draudzes un pasaule, kas viņus par šo cerību izsmēja un izplatīja visdažādākos melus, lai radītu pret tiem aizspriedumus un izpostītu viņu iespaidu. Tāpēc tagad, ja kāda sirds ilgojas pēc dzīvā Dieva; ja tā alkst un slāpst pēc Viņa taisnības un ja Dievs tai ļauj izjust savu spēku, apmierinot tās ilgas un bagātīgi aplaimojot ar Savu mīlestību, līdz tā sāk slavēt un pagodināt Kungu, tad šie vārda kristieši un kādreizējie Kunga gaidītāji to uzskata par pieviltu, hipnozes vai kāda ļauna gara iespaidā nonākušu dvēseli.

Daudzi no šiem vārda kristiešiem ģērbjas, runā un izturas tieši tāpat kā pasaule. Vienīgais, ar ko tie atšķiras, ir viņu ticības apliecība. Lai gan tie izliekas, ka gaida Kristu, tomēr visas sarunas norisinās nevis par Debesu, bet Zemes lietām. Cik stipriem tad „svētā dzīvē un dievbijībā” jābūt tiem, kas apgalvo, ka „gaidot un pasteidzinot Dieva dienas nākšanu”? (2.Pēt. 3:11,12) „Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” (1.Jāņa 3:3) Tomēr fakts paliek fakts, ka daudzi, kas saucas par adventistiem, tā vietā, lai no Dieva Vārda mācītos, kā iegūt Kunga labvēlību, vairāk rūpējas par to, kā izgreznot savu miesu un kā izskatīties pasaules priekšā.

Kā būtu, ja mūsu Priekšzīme Jēzus pēkšņi ierastos pie visiem šiem kristīgās reliģijas apliecinātājiem kā savas Pirmās adventes laikā? Viņš taču (109) piedzima kūtī. Padomājiet tikai par Kristus dzīvi un kalpošanu Viņš bija sāpju un ciešanu vīrs. Šiem vārda kristiešiem vienkārši būtu kauns no lēnprātīgā un pazemīgā Pestītāja, kurš valkāja parastu apģērbu un kuram nebija kur savu galvu nolikt. Viņa nevainīgā, pašaizliedzīgā dzīve tos visu laiku it kā notiesātu; svētā un nopietnā izturēšanās būtu sāpīgs pārmetums šo ļaužu vieglprātībai un tukšajiem smiekliem. Pestītāja neliekuļotā valoda liktu apklust to pasaulīgajām, alkatīgajām sarunām, un Viņa neizskaistinātie, tiešie patiesības paziņojumi atklātu to patieso raksturu, tā ka tie no šīs lēnprātības priekšzīmes, no mīlestības pilnā Jēzus vēlētos pēc iespējas ātrāk atbrīvoties. Tie būtu pirmie, kas uzmanītu katru Viņa vārdu, un pirmie, kas sāktu saukt: „Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!”

Atcerieties, cik pazemīgi Jēzus iejāja Jeruzalemē, kad „viss mācekļu pulks skaļā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu” un saukt: „Slavēts mūsu Ķēniņš, kas nāk tā Kunga vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: „Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: „Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.”

Liela daļa no tiem, kas šodien izliekas, ka gaida Jēzu Kristu, būtu gatavi, līdzīgi farizejiem, apklusināt Viņa mācekļus un bez mazākajām šaubām sauktu: „Fanātisms! Hipnoze!” Redzot, kā mācekļi uz ceļa izklāj savas drēbes un palmu zarus, tie viņus uzskatītu par neprātīgiem un nepieklājīgiem ļaudīm. Tomēr Dievs nevēlas, lai Viņa tauta virs Zemes būtu tik vēsa un nedzīva. Viņš vēlās, lai tā savu Kungu slavētu un pagodinātu. Tādi ļaudis noteikti būs, un ja pat Viņa izredzētie, kas tur Dieva baušļus, cietīs klusu, tad brēks akmeņi. (110) Jēzus drīz atnāks, tomēr ne tā kā savas Pirmās adventes laikā, kā bērns Betlēmē; ne tā kā iejājot Jeruzalemē, kad mācekļi slavēja Dievu un skaļā balsī sauca „Ozianna”. Viņš nāks Sava Tēva godībā un pavadot uz Zemi, Viņu apņems svēto eņģeļu pulks. Tad visi eņģeli uz brīdi atstās Debesis, bet gaidošie svētie pasaulē pacels savus skatus un cieši vērsies augšup kā kādreiz Galilejas vīri, Jēzum uz Eļļas kalna no viņiem šķiroties. Un tikai tie, kas būs svēti, kas pilnībā būs sekojuši savai pazemīgajai Priekšzīmei, Viņu ieraugot, varēs līksmi izsaukties: „Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs atpestī!” Tie tiks pārvērsti, „piepeši, vienā acumirklī, pie pēdējās bazūnes skaņas”, kas uzmodinās arī dusošos svētos, pieceļot tos no viņu apbedījumu vietām, tērptus godības pilnā nemirstībā un skaļi saucot: „Uzvara! Uzvara pār nāvi un kapu!” Pārvērstie svētie kopā ar eņģeļiem tiks aizrauti Kungam pretī gaisā, lai nekad vairs netiktu šķirti no Tā, ko viņi mīl.

Vai tiešām mēs varam palikt vienaldzīgi, ņemot vērā tādu nākotnes perspektīvu, tādu brīnišķu cerību, tādu izglābšanās iespēju, kuru Kristus mums sagatavojis, izlejot Savas asinis? Vai arī mums nepienāktos skaļā balsī slavēt Dievu, kā to savā laikā darīja mācekļi, Jēzum iejājot Jeruzalemē? Vai mūsu izredzes nav daudz krāšņākas nekā viņiem? Kurš gan mūs varētu kavēt, pat visiem dzirdot, teikt un pagodināt Dievu, ja mums ir tāda godības pilna cerība uz nemirstību? Mēs jau esam izjutuši nākamās pasaules spēku un ilgojamies to baudīt vēl vairāk. Visa mana būtne alkst pēc dzīvā Dieva, un es nebūšu mierā, līdz netikšu piepildīta ar visu Viņa pilnību. (111)

24. Sagatavošanās Kristus atkal atnākšanai

(“Review and Herald”, 1853. gada 17. februāris)

Dārgie brāļi un māsas, vai mēs no visas sirds ticam, ka Kristus drīz nāks un ka mēs grēkā vainīgajai pasaulei nesam pēdējo žēlastības vēsti? Vai mūsu piemērs ir tāds, kādam tam vajadzētu būt? Vai mēs ar savu dzīvi un nevainojamo valodu apkārt esošajiem ļaudīm rādām, ka gaidām mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus krāšņo ierašanos; ka Viņš pārvērtīs mūsu iznīcīgo miesu, padarot to līdzīgu Savas godības miesai? Es baidos, ka mēs tomēr neticam un visu neapzināmies tā, kā tas būtu vajadzīgs. Tiem, kas tic mūsu paustajai svarīgajai patiesībai, savu pārliecību vajadzētu īstenot dzīvē. Ir vērojama pārāk liela tieksme pēc izpriecām un tādām lietām, kas piesaista pasaules uzmanību; prāts tiek aizņemts, domājot par apģērbu, un mēle bieži vien iesaistās vieglprātīgās, nekam nederīgās sarunās. Tādējādi mēs aizliedzam savu ticību, jo nedomājam par to, kas ir Debesīs, no kurienes gaidām atnākam savu Glābēju.

Eņģeļi par mums rūpējas un mūs apsargā, bet mēs tos bieži apbēdinām, nododoties tukšām sarunām, vieglprātībai un jokiem, vai arī izvēlamies bezrūpīgu dzīves veidu. Lai gan mēs laiku pa laikam pieliekam zināmas pūles, cenšoties panākt uzvaru, tomēr, ja to nenostiprinām, bet atkal ieslīgstam tajā pašā bezrūpīgajā vienaldzības stāvoklī, kļūstot nespējīgi pretoties kārdinājumiem un ienaidnieka uzbrukumiem, tad savu ticības pārbaudi neesam uzturējuši , kaut gan tā ir dārgāka par zeltu. Mēs neciešam Kristus dēļ un nespējam priecāties bēdās.

Mums ļoti pietrūkst kristīgās izturības, lai kalpotu Kungam, ņemot vēra pamatlikumus. Mums nevajadzētu censties (112) izpatikt sev, bet ar vārdiem un darbiem vienmēr tiekties pagodināt Dievu. Mēs nekad tik viegli nepadotos kārdinājumam un mūsu valoda būtu daudz tīrāka un izmeklētāka, ja vienmēr paturētu prātā un ļautu savu sirdi iespaidot vārdiem: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” „Par katru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā.” „Tu, Dievs, mani redzi.”

Mēs reizē nevaram domāt par šīm nopietnajām atziņām, ka, pieminot Jēzus ciešanas un pateicoties Viņa dārgajām asinīm, kā nabaga grēcinieki saņemam piedošanu no Dieva, un vienlaicīgi neizjust svētu iespaidu un dziļas ilgas kļūt labākiem un ciest Tā dēļ, kurš tik daudz ir cietis un darījis mūsu labā. Ja mēs domās kavēsimies pie šiem tematiem, tad mūsu mīļais, tik augstu vērtētais „es” tiks pazemots un tā vietu ieņems bērnišķa vienkāršība, kas spēs panest citu izteiktos pārmetumus un tik viegli nepadosies provokācijai. Tad pār mums vairs nevaldīs agrākais ietiepīgais un stūrgalvīgais gars.

Patiesam kristīgam priekam un mierinājumam vienmēr jābūt saistītam ar Debesīm. Ilgu pilnās dvēseles, kas būs iepazinušās ar nākamās pasaules labumiem un izjutušas tur Augšā valdošo līksmību, vairs nebūs mierā ar šīs Zemes lietām. Tas vienmēr atradīs, ko darīt brīvajā laikā. Tas tieksies pēc Dieva. Kur būs viņu manta, tur būs arī viņu sirds — priecīgā, līksmā savienībā ar Dievu, kuru tās mīl un kuram kalpo. Tādi cilvēki labprāt domās par apsolīto mantojumu — par svēto Pilsētu, Jauno Zemi un mūžīgajām mājām. Un tā, kavējoties pie visa, kas šķīsts, taisns un svēts, Debesis tiem kļūs arvien tuvākas. Viņi izjutīs Svētā Gara (113) spēku un līdz ar to vairāk un vairāk novērsīsies no pasaules; mierinājumu un patiesu prieku tie meklēs pārdomās par tālo, krāšņo Dzimteni. Dieva un Debesu pievilkšanas spēks būs tik liels, ka viņu prātu nekas vairs nespēs saistīt tik ļoti kā savas dvēseles glābšana un slava un pateicība Dievam.

Kad es sāku aptvert, cik daudz ir darīts, lai mūs uzturētu uz pareizā ceļa, man neviļus jāizsaucas: Ak, kas par mīlestību, kas par brīnišķu Dieva Dēla mīlestību pret mums, nabaga grēciniekiem! Vai mums tā arī jāpaliek vienaldzīgiem un bezrūpīgiem, ja cilvēku glābšanas labā ir paveikts viss iespējamais? Par to interesējas visas Debesis. Mums vajadzētu būt modriem un rosmes pilniem, lai teiktu, slavētu un pielūgtu Visaugstāko. Mūsu sirdīm vajadzētu plūst pāri mīlestībā un pateicībā pret To, kurš mums dāvājis tik daudz mīlestības un līdzjūtības. Viņu vajadzētu pagodināt ar visu dzīvi un ar skaidru un nevainojamu valodu vienmēr apliecināt, ka esam piedzimuši no augšienes, ka šī pasaule nav mūsu mājas, bet mēs te esam tikai viesi un svešinieki un atrodamies ceļā uz labāku Zemi.

Daudzi, kas piesauc Kristus vārdu un stāsta, ka viņu Kungs drīz atkal atnāks, nemaz nezina, ko nozīmē Viņa dēļ ciest. To sirdis žēlastībā vēl nav kļuvušas klusākas. Tie nav sev nomiruši, kā to bieži vien var redzēt no viņu uzvedības, kaut gan tajā pašā laikā tie runā par dažādiem pārbaudījumiem. Tomēr šo grūtību galvenais iemesls slēpjas viņu nepakļāvīgajā garā, kā rezultātā paša „es” ir kļuvis tik jūtīgs, ka visai bieži apvainojas. Ja vien tie spētu saprast, ko nozīmē būt pazemīgam Kristus sekotājam, ko nozīmē būt īstam kristietim – tad tie daudz nopietnāk sāktu pūlēties sevis labā. Tad viņi sev nomirtu jau pašā sākumā. Viņi kļūtu pastāvīgi lūgšanās un valdītu pār sirds ļaunajām tieksmēm. Ak, brāļi un māsas, atsakieties taču reiz no savas pašpaļāvības un iedomātās neatkarības; sekojiet pazemīgajai Priekšzīmei! Atcerieties, ka Jēzus ir jūsu Piemērs, ka jums jāiet (114) Viņa pēdās! Uzlūkojiet Jēzu Kristu, savas ticības Iesācēju un Piepildītāju. Viņš sagaidāma prieka vietā krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis! Viņš pacieta visus grēcinieku izteiktos pārmetumus. Viņš mūsu grēku dēļ reiz kļuva par sodīto, sasisto, ievainoto, mocīto un nokauto Dieva Jēru.

Tāpēc priecīgi pacietīsim kaut ko Kristus dēļ arī mēs. Sitīsim sevi krustā ikdienas. Kļūsim par līdzdalībniekiem Viņa ciešanās, lai varētu piedalīties Viņa godībā un saņemt nemirstību un mūžīgu dzīvību!

25. Pienākumi sabiedriskajās sanāksmēs

Kungs man ir rādījis, ka Sabata ievērotājiem jābūt lielai interesei par savām sanāksmēm. Tās jāpadara pēc iespējas saturīgākas. Šis darbs prasa daudz pūļu un enerģijas. Ikvienam vajadzētu kaut ko uzņemties Kunga labā, jo, to darot, tie tiktu vairāk svētīti. Par tiem, kas neatstāj novārtā kopējās sapulces, bet viens otru pamāca, Debesīs tiek izdarītas atzīmes Piemiņas grāmatā. Atlikušie iegūs uzvaru, pateicoties Jēra asinīm un savas liecības vārdam. Daži domā, ka pietiek vienīgi ar Jēra asinīm un nav vajadzīgas nekādas īpašas personīgas pūles. Es redzēju, ka Dievs Savā žēlastībā mums devis spējas izteikties. Viņš katram cilvēkam piešķīris mēli, un mēs esam atbildīgi, kā to lietojam. Mums Kungu vienmēr vajadzētu pagodināt, godbijīgi stāstot par patiesību, Viņa neierobežoto žēlastību un tādā veidā, Jēra asins spēkā tiks gūta uzvara ar savas liecības vardu. (115)

Mums nav jānāk kopā, lai klusētu; Kungs piemin tikai tos, kas sapulcējas, lai, liecinot par Dieva spēku, Viņu paaugstinātu un pagodinātu. Tie saņems svētības un tiks atspirdzināti. Ja viss notiktu tā, ka tam vajadzētu būt, tad dārgais laiks netiktu izšķiests velti. Atkristu aizrādījumi par garām lūgšanām, nebūtu vajadzīgi pastāvīgi pamudinājumi; katrs brīdis tiktu izlietots īsām, mērķtiecīgām liecībām un pielūgsmei. Pieprasiet, ticiet un saņemiet! Mēs pārāk bieži Kungu aizvainojam, izsakot tik garas lūgšanas, kas nemaz neatbilst šim nosaukumam, kas ar savu pārmērīgo tukšumu un sīkumainību nogurdina eņģeļus un rada nepatiku Dievam. Vispirms mums vajadzētu izjust savu vajadzību un tad lūgt to, kas nepieciešams, ticot, ka Kungs mums jau piešķir, kamēr mēs vēl lūdzam. Līdz ar to pieaugs ticība, visi kļūs atziņām bagātāki — vājie stiprāki, un mazdūšīgie un izmisušie varēs pacelt galvas pārliecībā, ka Dievs ir tas, kas atmaksā ikvienam, kurš no sirds un patiesi Viņu meklē.

Daži kopējās sanāksmēs izvairās no lūgšanām, jo tiem nav nekā jauna ko sacīt un atkārtot to pašu, ko lūguši iepriekš, tie uzskata par nevajadzīgu. Es redzēju, ka šādas rīcības patiesais iemesls ir pašlepnums. Dievs un Viņa eņģeļi ar prieku uzklausa svēto liecības; tās Viņam patīk un ikdienas To pagodina, lai arī tiek atkārtotas katru nedēļu. Kungs vērtē vienkāršību un pazemību, bet, ja tie, kas uzskata, ka ir vienoti ar Dievu un Jēzu, ļauj dārgajam laikam savās sanāksmēs paiet bez kāda ieguvuma, tas Viņam nepatīk un apbēdina eņģeļus.

Ja brāļi un māsas vienmēr apzinātos savu uzdevumu, tiem netrūktu, ko sacīt par godu Jēzum, kurš viņu grēku dēļ cieta pie Golgatas krusta. Ja viņi censtos vairāk saprast Dieva labvēlību, kas par mūsu pārkāpumiem un grēkiem upura nāvē nodeva savu vienīgo Dēlu, un pārdomātu, cik daudz Jēzum nācās ciest, lai sagādātu iespēju cilvēkiem izglābties, lai tiem tiktu piedots, tad viņi (116) būtu gatavi daudz vairāk Jēzu slavēt un pagodināt. Tie vienkārši nespētu klusēt, bet atzinības un pateicības pilnos vārdos runātu par Viņa godību un stāstītu par Viņa spēku. To darot, pār tiem nāktu Dieva svētība. Un, ja arī tiktu atkārtots iepriekšējais stāsts, Kungs tomēr ar to tiktu paaugstināts. Eņģelis man norādīja uz būtnēm, kas dienu un nakti nepārstāj saukt: „Svēts, svēts, Kungs Dievs Visaugstākais!” „Lai arī pastāvīgi tiek atkārtoti vieni un tie paši vārdi”, sacīja eņģelis, „tomēr Dievs tiek pagodināts.” Kaut arī mēs atkārtoti atstāstām vienu un to pašu notikumu, tas vairo Dieva godu un rāda, ka mēs neesam nejūtīgi pret Viņa laipnību un žēlastību.

Es redzēju, ka formālās draudzes ir kritušas. Viņu vidū valda vienaldzība un nāve. Ja tie sekotu Dieva Vārdam, tas tos darītu pazemīgus, bet viņi paaugstinās pār Kunga darbu. Tiem šķiet pazemojoši savās sanāksmēs vienmēr atkārtot vienkāršos stāstus par Dieva labvēlību, tāpēc tie meklē kaut ko jaunu, kaut ko pārsteidzošu, lai viņu izmeklētie vārdi būtu patīkami cilvēku ausīm; bet Dieva Gars tos atstāj. Ja mēs iesim pa Bībelē norādīto pazemības ceļu, mūs vadīs Viņa Gara spēks. Ja sekosim vienkāršajiem patiesības norādījumiem, pilnībā paļaujoties uz Kungu, valdīs patīkama saskaņa un nedraudēs briesmas, ka ļaunie eņģeļi mums varētu kaitēt. Sargeņģeļi par mums pārtrauc rūpēties un mēs nonākam sātana uzbrukumu krustugunīs vienīgi tad, ja paaugstināmies pār Dieva Garu un izvēlamies dzīvot savā spēkā.

Svētajos Rakstos ir izklāstīti pienākumi, kurus ievērojot, Dieva ļaudis sevi saglabātu pazemīgā un no pasaules atšķirtā stāvoklī. Tad tiem tiktu izslēgta iespēja atkrist līdzīgi formālajām draudzēm. Daudz biežāk vajadzētu praktizēt kāju mazgāšanu un Kunga piemiņas mielastu. Jēzus ir atstājis piemēru un pavēlējis mums darīt tā, kā Viņš darīja. Es redzēju, ka šim piemēram pienācās (117) sekot tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr kāju mazgāšanas iestādījumā brāļi un māsas ir izturējušies ne visai saprātīgi; tā rezultātā ir radies zināms sajukums. Jaunos apgabalos to vajadzētu ieviest ar lielu rūpību un gudrību. Sevišķi par to jādomā vietās, kur ļaudis nav pietiekoši informēti par šo Kunga mācību un izturas pret to ar aizspriedumiem. Daudzas godīgas dvēseles savu agrāko mācītāju iespaidā, kuriem tās uzticējās, pret šo vienkāršo pienākumu izturas visai piesardzīgi, tāpēc tām lietu patieso stāvokli vajadzētu savlaicīgi un pareizā veidā paskaidrot.

Dieva Vārdā nav piemēra, ka brāļiem vajadzētu mazgāt kājas māsām (skat. pielikumu), bet ir kāds piemērs, ka sieviete mazgā kājas vīrietim. Marija ar asarām mazgāja Jēzus kājas, pēc tam tās nožāvējot ar saviem matiem (skat. 1.Tim. 5:10). Es redzēju, ka ir gadījumi kad Kungs pamudinājis māsu mazgāt kājas brālim; tas saskan ar Evaņģēlija kārtību. Vajadzētu rīkoties saprātīgi un kāju mazgāšanu nepārvērst par garlaicīgu ceremoniju.

Arī svēto sveicienus, ko, atsaucoties uz Jēzus Kristus Evaņģēliju, piemin apustulis Pāvils, vajadzētu praktizēt, izprotot tā patieso raksturu. Tas ir svēts skūpsts. (skat. pielikumu) To vajadzētu uzskatīt par kristīgu draugu tuvu attiecību apliecinājumu; kad tie šķiras vai atkal satiekas pēc vairāku nedēļu vai mēnešu prombūtnes. 1.Tes. 5:26 Pāvils saka: „Sveiciniet visus brāļus ar svētu skūpstu!” Un tajā pašā nodaļā viņš vēl uzsver: „Atraujieties no visa, kas ļauns!” Tāpēc, ja tāds svēts sveiciens tiek lietots īstā laikā un vietā, tad tur nevar būt nekāds ļaunums.

Es redzēju, ka ienaidnieks ar lielu spēku ir vērsies pret Dieva darbu, tādēļ ikvienam, kurš mīl patiesību, būtu jāveltī savi spēki un jāsniedz palīdzība kopējā cīņā. Ar lielu ieinteresētību jāstiprina rokas tiem, kas šo patiesību aizstāv, (118) lai ar pastāvīgu modrību atvairītu ienaidnieka uzbrukumus. Visiem, darbā vienotiem, vajadzētu stāvēt kā vienam virām, ziedojot Dieva lietai visu dvēseles enerģiju, jo tas, kas vēl darāms – jāpaveic ātri.

Pēc tam es redzēju trešo eņģeli. Mani pavadošais eņģelis par to sacīja: „Viņa darbs ir briesmīgs. Tam uzticēts šausmas iedvesošs uzdevums. Viņš ir tas eņģelis, kurš izlasa kviešus no nezālēm. Viņš apzīmogo un sasien tos Debesu noliktavām. Šim jautājumam vajadzētu veltīt visu uzmanību, un ar to jānodarbina visas mūsu domas.”

26. Tiem kam nav pieredzes

Es redzēju, ka ir tādi, kuriem nav īstas izpratnes par patiesības svarīgo lomu un tās iespaidu. Tie rīkojas, vadoties no acumirkļa izraisītām iedomām un satraukuma, bieži vien tie seko savām jūtām un neņem vērā kārtību draudzē. Tādi domā, ka reliģija pārsvarā saistās ar trokšņa un nemiera radīšanu (skat. pielikumu). Ļaudis, kas tikai nesen pieņēmuši trešā eņģeļa nesto vēsti, gatavi celties un mācīt tos, kas jau gadiem ilgi nopamatojušies patiesībā, kas par to ir cietuši un izjutuši tās pārveidojošo spēku. Tādiem, kurus ienaidnieks ir darījis tik lepnus, vispirms vajadzētu atzīt patiesības svētojošo iespaidu. Tiem jāizprot stāvoklis, kādā patiesība tos atradusi; tie ir „nelaimīgi, nožēlojami, nabagi, akli un kaili”. Kad patiesība tos sāks šķīstīt, attīrot no visiem sārņiem – kas noteikti notiek – ja tā tiek mīlestībā pieņemta, tad, šim svarīgajam darbam viņu dzīvē norisinoties, tie nejutīsies bagāti, it kā tiem nekas nebūtu vajadzīgs.

Kas, atzīstot patiesību, iedomājas, ka jau visu zina, pirms vēl ir apguvuši tās pirmos pamatlikumus, kas steidzīgi cenšas ieņemt pamācītāju vietu, lai norātu tos, kuri gadiem ilgi stingri aizstāvējuši tās (119) principus, ar to skaidri pierāda, ka viņiem nav izpratnes par šo patiesību, ka tie nepazīst tās iespaidu. Ja viņi būtu izjutuši patiesības svētdarošo spēku, tad savā dzīvē uzrādītu taisnības miera mīlošos augļus; tās spēcīgajā iespaidā tie kļūtu daudz pazemīgāki. Viņi nestu augļus Dievam par godu un, atzīstot, ko patiesība viņu labā darījusi, cienītu citus vairāk par sevi.

Es redzēju, ka Dieva tautas „atlikušie” nav sagatavoti priekšā stāvošajiem notikumiem, kas drīz piemeklēs Zemi. Šķiet, ka vairākumam no tiem, kas apliecina ticību pēdējā laika vēstij, prātu līdzīgi letarģiskam miegam pārņēmusi zināma apmātība. Mani pavadošais eņģelis izteicās ārkārtīgi svinīgi: „Sagatavojieties! Sagatavojieties! Sagatavojieties! Drīz Zemi piemeklēs Kunga bargās dusmas. Tās izliesies bez kādas žēlastības, bet jūs vēl neesat gatavi. Saplēsiet savas sirdis un ne drēbes! Atlikušajiem ir jāpaveic liels darbs. Daudzi no tiem pārāk daudz uzmanības velta pavisam niecīgiem pārbaudījumiem.” Pēc tam viņš turpināja: „Jūs apņem ļauno eņģeļu leģioni, cenšoties ievilināt savā briesmīgajā tumsā, sagūstīt un pārvarēt. Jūs ciešat zaudējumus, labprāt atļaujot sevi novērst no nepieciešamajiem sagatavošanās darbiem un pēdējo dienu vissvarīgākās patiesības. Jūs kavējaties pie nenozīmīgām lietām, visai sīki iztirzājot nelielus sarežģījumus, lai tādā veidā vienu vai otru apmierinātu.” Ja brāļu sirdis nav skārusi Kunga žēlastība, to savstarpējās diskusijas izvērtīsies stundām ilgas; tā rezultātā tiks izšķiests ne tikai viņu laiks, bet arī Dieva kalpi būs spiesti to visu uzklausīt. Taču, ja egoisms un lepnums tiktu nolikts pie malas, tad lielāko daļu grūtību varētu nokārtot dažās minūtēs. Ar stundām, kas ir veltītas, lai sevi attaisnotu, bieži vien tiek apbēdināti eņģeļi un apkaunots Dievs. Es redzēju, ka Kungs nenolieksies, lai uzklausītu garas attaisnošanās runas. Arī no saviem kalpiem Viņš neprasa, to, lai (120) tie vienkārši tāpat izšķiestu savu dārgo laiku; tiem šo laiku vajadzētu veltīt, uzrādot pārkāpējiem viņu vainas un kļūdas, tiem būtu jāglābj dvēseles no samaitātības.

Es redzēju, ka Dieva ļaudis atrodas uz apburtas zemes, un daži no tiem ir zaudējuši jebkādu izpratni par laika īsumu un dvēseļu vērtību. Sabata aizstāvju rindās ir iezadzies lepnums – mīlestība uz drēbēm un ārēju izrādīšanos. Eņģelis sacīja: „Sabata ievērotājiem vajadzētu nomirt sev, nomirt lepnībai un augstprātībai.”

Tumsībā nīkstošajiem ļaudīm ir jāsniedz glābjošā patiesība. Es redzēju, ka daudzi no Dieva lūdz, lai Viņš tos darītu pazemīgus. Ja Dievs šīs lūgšanas paklausītu, un uzlūkotu viņus pēc Savas taisnības, tad viņi saņemtu briesmīgu sodu. Viņu pienākums ir – nevis gaidīt, kad pazemība nāks no augšas, bet pazemināt pašiem sevi. Es redzēju, ka ļaujot sirdī ienākt augstprātībai, tā droši vedīs pretī postam un nepārvarēta beigsies ar dvēseles bojāeju. Ja kāds pats savās acīs kļūst arvien lielāks un domā, ka pats jau kaut ko spēj paveikt, tad Dieva Gars tiek atņemts; tas turpina iet savā spēkā, līdz tā arī pazūd. Es redzēju, ka viens pats taisnībā staigājošs svētais var aizkustināt Dieva roku, kad liels pulks bezdievīgo tajā pašā laikā ir par vājiem un nevar panākt it neko.

Daudziem ir ietiepīga, lepna sirds un tie ir vairāk norūpējušies par savām sīkajām nepatikšanām un grūtībām, nekā par grēcinieku dvēselēm. Ja tie domātu par Dieva godu, tad nebūtu tik vienaldzīgi pret bojā ejošajiem cilvēkiem savā apkārtnē. Ja tie saprastu grēcinieku bēdīgo stāvokli, tad ticībā uz Dievu enerģiski dotos uz priekšu; tie stiprinātu rokas Viņa kalpiem, lai tie drosmīgi, tomēr mīlestībā, pasludināt patiesību un aicinātu ļaudis to pieņemt, pirms žēlastības maigā balss ir apklususi uz visiem laikiem. Eņģelis sacīja: „Tie, kas sauc sevi Viņa vārdā, vēl nav gatavi.” Es redzēju, ka tad, kad pār bezdievīgo neaizsargātajām galvām nāks septiņas pēdējās mocības, viņiem pazīstamie ticīgie (121) dzirdēs rūgtus pārmetumus, kas dziļi skars viņu sirdis.

Eņģelis sacīja: „Jūs esat kavējušies pie niekiem, pie mazsvarīgiem sarežģījumiem un tā rezultātā grēciniekiem jāiet bojā.” Dievs vēlas palīdzēt mums mūsu sanāksmēs – Viņam ir prieks to darīt! Taču sātans piebilst: „Es darbu kavēšu,” un viņa aģenti to apstiprina ar savu „Āmen!” Patiesības apliecinātāji ir aizņemti ar daudziem niecīgiem pārbaudījumiem un grūtībām, kuras velns viņu iztēlē arvien palielina. Tiek pazaudēts laiks, ko vairs nekad nebūs iespējams atsaukt. Ienaidnieki redz mūsu vājumu, Dievs tiek apbēdināts un Kristus atkal ievainots. Sātana nodomi ir piepildījušies, viņa plāni gūst sekmes, un viņš gavilē.

27. Pašaizliedzība

Es redzēju, ka svētajiem draud briesmas no pārmērīgām pūlēm, gatavojoties lielām sanāksmēm. Tajās daudzus apgrūtina neskaitāmi pienākumi, apkalpojot citus, taču ēstgribu ir jāmācās savaldīt. Daži mūsu sanāksmes apmeklē „maizes un zivju” dēļ.

Man tika rādīts, ka visiem, kas izdabā savām iegribām, lietojot kaitīgo tabaku, vajadzētu to atstāt un līdzekļus izlietot labākiem mērķiem. Tie, kas izšķiras neapmierināt savas ierastās vēlmes un naudu, kuru agrāk izlietoja izdabājot apetītei, nodod Kunga mantu namā, ar to pienes Viņam upuri. Dievs to novērtē līdzīgi nabaga atraitnes divām artavām. Šīs summas var būt pat nelielas, taču, ja tā darītu visi, tad līdzekļu netrūktu. Ja visi apsvērtu, kā pēc iespējas taupīgāk ģērbties, kā atsacīties no lietām, kas nav obligāti nepieciešamas, ja pārtrauktu izdot naudu kaitīgajām (122) tējām un kafijai, savukārt līdzekļi tiktu ziedoti Dieva darbam, tad viņi saņemtu daudz vairāk svētību jau šeit un savu algu Debesīs. Daudzi domā, ka apstākļos, kur Dievs tiem devis līdzekļus, tie var tērēt vairāk, nekā vajadzīgs. Tie domā, ka var atļauties bagātīgu uzturu un dārgas drēbes, ka pašaizliedzība vairs nav nekāds tikums, ja visu lietu ir papilnam. Tādi cilvēki neko neupurē. Ja tie sevi mazliet ierobežotu un palīdzētu Dieva darbam, lai izplatītu patiesību, tad no viņu puses tas būtu pilnvērtīgs upuris, un Dievs neaizmirstu par viņu labajiem darbiem Savas atnākšanas dienā.

28. Godbijības trūkums

Es redzēju, ka Dieva svēto vārdu vajadzētu pieminēt ar cieņu un godbijību. Daži savās lūgšanās tik bezrūpīgi un neapdomīgi lieto vārdu salikumu „Visvarenais Dievs”, ka tādējādi izpelnās Viņa nepatiku. Tiem nav skaidras izpratnes Visaugstāko un Viņa patiesību, jo citādi viņi tik necienīgi neizteiktos par lielo un bijājamo Dievu, Kurš drīzumā tos tiesās pēdējā dienā. Eņģelis sacīja: „Par Dievu nerunājiet bezrūpīgi un nevērīgi, jo Viņa Vārds ir varens un augsti bijājams!” Ļaudis, kuri aptver Dieva varenību un godību, Viņa vārdu izrunās ar svētu bijību. Mūžīgais dzīvo nepieejamā gaismā. Neviens cilvēks nevar viņu uzlūkot un palikt dzīvs. Es redzēju, ka mums nepieciešams mainīt savu attieksmi pret Dievu, ja vēlamies, lai Viņa draudze augtu un veiksmīgi virzītos uz priekšu.

29. Viltus gani

Man tika atklāts, ka viltus gani bija apreibuši – bet ne no vīna. Tie streipuļoja – bet ne no stipra dzēriena. Dieva patiesība tiem ir aizzīmogota un tie nespēj to saprast. Kad viņi tiek izjautāti par nedēļas septīto dienu, kad tiek jautāts – vai tā ir vai nav patiesais Bībeles Sabats – tie novirzās pie dažādiem izdomājumiem. Es redzēju, ka šie pravieši ir līdzīgi lapsām sagruvušos mūros. Viņi nav centušies aizlīdzināt plaisas, nav uzcēluši vecās posta vietas, lai Dieva ļaudis varētu pastāvēt cīņā Kunga dienā. Ja draudzes locekļu sirdīs notiek garīga atmoda un tie šos viltus mācītājus sāk izjautāt par patiesību, tad lai nomierinātu draudzes locekļu sirdsapziņu un sasniegt savu mērķi, tie izvēlas vieglāko un drošāko paskaidrojumu. Daudziem no šiem mācītājiem patiesības gaisma tika atklāta, taču tie to negribēja atzīt. Tie vairākas reizes ir mainījuši savus uzskatus, lai tikai izvairītos no patiesības un izbēgtu no secinājumiem, pie kuriem noteikti nonāktu, ja būtu palikuši sākotnējās pozīcijās. Patiesība ar savu spēku sagrāva viņu pārliecības pamatus, bet tā vietā, lai tai pakļautos, viņi izvēlējās citu platformu, kas tik un tā tos nav apmierinājusi.

Es redzēju, ka daudzi no šiem mācītājiem bija aizlieguši agrāk mācītās atziņas par Dievu; tie bija aizlieguši un atteikušies no brīnišķās patiesības, kuru reiz tik dedzīgi aizstāvēja, tie ieslīguši hipnotismā un dažāda veida maldos. Es redzēju, ka pastāvīgā izvairīšanās no patiesības, bija viņus tā apreibinājusi, ka tie savu ganāmpulku veda pretī nāvei.

Dieva patiesības pretinieki kaļ ļaunus plānus, pat guļot naktī. Kad uzaust diena, tie šos ļaunos nodomus cenšas īstenot dzīvē; tie nomelno patiesību un (124) ar jaunām un aizraujošām idejām, novērš ļaudis no vissvarīgākajām patiesības atziņām.

Es redzēju, ka priesteri, kuri savu ganāmpulku ved pretī nāvei, šajā briesmīgajā gaitā drīz tiks apturēti. Tuvojas Dieva paredzētās mocības, bet šiem viltus mācītājiem nepietiks ar vienu vai divām mocībām. Kunga roka tiks pacelta dusmās un taisnībā . Tā netiks nolaista, līdz pilnībā nebūs sasniegts nospraustais mērķis; nolīgtie priesteri zemosies pie svēto kājām un atzīs, ka Dievs viņus mīlējis tāpēc, ka tie stipri stāvējuši par patiesību un turējuši Dieva baušļus; ikviens bezdievīgais uz Zemes būs izdeldēts.

Katrai no dažādajām grupām, kas tic Otrajai Adventei, ir nedaudz patiesības, taču visu patiesību Dievs devis saviem bērniem, kuri ir sagatavoti Kunga dienai. Viņš tiem ir atklājis tādas atziņas, kuras neviens, izņemot viņus pašus, nezina un nesaprot. To, kas citiem ir neskaidrs, Kungs ir darījis zināmu tiem, kuri to vēlas saprast un ir gatavi atzīt. Ja Dievs nolēmis sniegt kādu jaunu gaismu, tad Viņš to liek saprast saviem izredzētajiem un mīļotajiem, lai tiem nebūtu jāiet meklēt skaidrību, klausoties tos, kas atrodas tumsā un maldos.

Man tika rādīts, ka tiem, kas tic, ka viņiem ir pēdējā žēlastības vēsts, jābūt atšķirtiem no visiem, kuri ik dienas sevī uzņem arvien jaunus maldus. Es redzēju, ka ne jauniem, ne veciem nevajadzētu apmeklēt viņu sanāksmes. Kamēr tie māca nepatiesību un izceļ cilvēku ieviestus likumus, nav pareizi tos šajā ziņā iedrošināt. Tādu sanāksmju iespaids nav labs. Ja Dievs mūs no šīs tumsas un maldiem ir atsvabinājis, tad mums jāstāv stingri piešķirtajā brīvībā (125) un jāpriecājas par patiesību. Dievam nepatīk, ja mēs ejam un klausāmies šīs viltus mācības, kas nav mūsu pienākums. Ja Viņš mūs nav sūtījis uz sanāksmēm, kur izskan maldi un tiek uzspiesta netaisnība, tad Viņš mūs neapsargās. Debesu eņģeļi par mums vairs nerūpēsies, un mēs būsim pakļauti pastāvīgiem ienaidnieka un viņa ļauno eņģeļu uzbrukumiem. Tie mūsu izpratni darīs vāju un neskaidru, jo mūs apņemošā gaisma tiks sajaukta ar tumsu.

Es redzēju, ka mums nav laika uzklausīt dažādus izdomājumus. Tie nedrīkst novērst mūsu domas, jo tām jābūt aizņemtām ar mūsu laika patiesību. Mums jāmeklē gudrība un plašākas zināšanas, lai mierīgā garā spētu paskaidrot mūsu nostāju un Rakstos atklātās cerības pamatu. Ja prāts ir aizņemts ar viltīgām mācībām un bīstamiem maldiem, tas nevar pastāvīgi kavēties pie patiesības, kas vienīgā Izraēla namu var sagatavot pastāvēt Kunga dienā.

30. Dieva dāvana cilvēkam

Man tika atklāta Dieva lielā mīlestība un labvēlība, nododot nāvē Savu Dēlu, lai cilvēks varētu atrast piedošanu un dzīvot. Es redzēju Ādamu un Ievu, kuriem bija priekštiesība uzturēties skaistajā un pievilcīgajā Ēdenes dārzā un kuriem bija atļauja ēst no visu koku augļiem, izņemot vienu. Taču, kad čūska kārdināja Ievu un tā pierunāja savu vīru, viņi abi ēda no aizliegtā koka. Tie pārkāpa Dieva norādījumu un kļuva par grēciniekiem. Šī vēsts izplatījās Debesīs, un visi mūzikas instrumenti uz laiku apklusa. Eņģeļi ļoti noskuma un baidījās, ka Ādams un Ieva atkal ēdīs no dzīvības koka un līdz ar to kļūs par nemirstīgiem grēciniekiem. Tomēr Dievs sacīja, ka Viņš pārkāpējus (126) no dārza izraidīs. Viņš pavēlēja ķerubiem ar liesmojošu zobenu apsargāt ceļu uz dzīvības koku. Cilvēks pie tā vairs nevarēja piekļūt un nevarēja lietot augļus, kas nodrošināja nemirstību.

Kad kļuva zināms, ka cilvēks ir zudis, ka Dieva radīto pasauli piepildīs postam, slimībām un nāvei nolemtas mirstīgas būtnes, un ka šo stāvokli nav iespējams mainīt – Debesīs iesākās sēras. Visai Ādama dzimtai bija jāmirst. Es redzēju arī Jēzu un Viņa sejas izteiksmē ievēroju dziļu līdzjūtību un skumjas. Drīz vien Viņš tuvojās ārkārtīgi spožajai gaismai, kas aizsedza Devu. Mani pavadošais eņģelis sacīja: „Viņam ar Devu ir slepena saruna.” Laikā, kuru Jēzus pavadīja pie Deva, eņģeļu nemiers arvien pieauga. Trīs reizes Jēzu apņēma Dieva godības pilnā gaisma. Kad pēc trešās reizes mēs viņu atkal uzlūkojām, Viņa sejas izteiksme bija pavisam mierīga. Tā bija brīva no visām skumjām, raizēm un staroja tādu pievilcību, ko vārdos nemaz nav iespējams izteikt. Tad Viņš eņģeļu pulkam paziņoja, ka ir atrasta iespēja, kā glābt pazudušo cilvēku. Viņš sacīja, ka par to ir ļoti lūdzis Savu Tēvu un saņēmis atļauju par cilvēku cilti nodot Savu dzīvību. Tā uzņemoties ikviena grēkus un izciešot nāvi, pateicoties Viņa izlietajām asinīm, tie varēs atrast piedošanu par pagātnes pārkāpumiem un ar paklausību atkal atgriezties zaudētajā dārzā, no kurienes tika izraidīti. Tad tiem no jauna pavērsies pieeja pie brīnišķajiem, nemirstību nodrošinošajiem dzīvības koka augļiem, uz kuriem tagad nebija nekādu tiesību.

Tad Debesis piepildīja neizsakāms prieks, un eņģeļu pulki sāka dziedāt slavas un apbrīnas pilnu pielūgsmes dziesmu. Daudz spēcīgākos, augstākos toņos kā jebkad agrāk, tie, ar koklēm pavadot, dziedāja par Dieva lielo žēlastību un (127) neaptveramo labvēlību, nododot savu mīļoto Dēlu par dumpīgo cilvēku cilti. Pēc tam slava un apbrīna tika izteikta par Jēzus pašaizliedzību un uzupurēšanos; Viņš izšķīrās atstāt Dieva tuvumu un uzņemtos ciešanas, mokas un apkaunojošu nāvi, sagādāt dzīvību citiem.

Eņģelis sacīja: „Vai jūs domājat, ka Dievs savu mīļoto Dēlu nodeva bez kādas cīņas? Ak, nē!” Dievs Debesīs pārdzīvoja šo izšķiršanos, jo bija jāizvēlas – ļaut vainīgajiem cilvēkiem pazust, vai atdot par tiem nāvē Savu Dēlu. Arī eņģeļi tik ļoti interesējās, kā cilvēkiem palīdzēt, ka starp viņiem atradās tādi, kas bija gatavi atstāt godību un atdot dzīvību par bojā ejošo cilvēku. „Bet ar to vien nepietiktu,” paskaidroja mani pavadošais eņģelis. Izdarītais likumu pārkāpums bija tik liels, ka ar eņģeļa dzīvību to nevarēja izlīdzināt. No bezcerīgā posta un pilnīgas bojā ejas cilvēku glābt vairs nespēja nekas cits, kā vienīgi aizvietojošā Dieva Dēla nāve.

Tomēr eņģeļiem tika uzticēts uzdevums veidot sakarus starp Debesīm un Zemi. Tiem ar dziedinošu balzāmu bija jāstiprina Dieva Dēls Viņa ciešanu pilnajā dzīvē. Viņi Jēzum kalpoja. Tāpat viņiem bija pienākums gādāt par žēlastības saņēmējiem, aizsargājot tos no ļaunajiem eņģeļiem un tumsas, ko sātans pastāvīgi ap tiem izplatīja. Es redzēju, ka Dievam nebija iespējams mainīt Savus likumus, lai glābtu pazudušo cilvēci, tāpēc Viņš ļāva par tās pārkāpumiem mirt Savam mīļotajam Dēlam.