Lūgšanu spēks

6. Aizlūgšana par jauniem ļaudīm

Gribu pastāstīt par kādu jaunu cilvēku Robertu. Svētais Gars par viņu rūpējās un to svētīja laikā, kad viņš bija aizgājis no Dieva.

Pārsteidzošs un bēdīgs bija stāsts, kuru dzirdēju no kāda viņa koledžas studiju biedra. Pārmaiņa Roberta dzīvē likās neticama. Nedaudzos gados Dievu mīlošais jauneklis pārvērtās tikai sevī centrētā patmīlī.

“Roberts,” stāstīja viņa studiju biedrs, “vairs nav tas straujais, enerģiskais jaunais kristietis, kuru jūs pazināt. Pēc koledžas viņš atrada darbu, kas nodrošināja materiālu labklājību, turklāt arī viņa sievai bija ienākumi, kas ļāva dzīvot pārticībā.

Viņi sadraudzējās ar darījumu kolēģiem un pamazām sāka apmeklēt izpriecu vietas, kuras agrāk nepazina. Sievu savaldzināja mūzika, un drīz vien abi bija aizrāvušies ar roku. Savu brīvo laiku viņi piepildīja ar aktivitātēm, kas tos attālināja no Dieva un beidzot arī vienu no otra. Vai viņš atstāja sievu, vai tā – viņu, es īsti nezinu.”

Studiju biedrs turpināja: “Viņa brālis man teica, ka Roberts savā mājā glabā narkotiskas vielas tūkstoš dolāru vērtībā. Viņš pavada laiku, smēķējot “zālīti”, un aizraujas ar smago roku. Viņš pat ieguldījis tūkstošus dolāru augstākās klases stereosistēmā, kas rada iespaidu, it kā klausītājs atrastos blakus roka koncerta estrādei.”

Kad izteicu savu vilšanos, jauneklis piebilda: “Pārāk neraizējieties par viņu. Viņš pazina labāku dzīvi, nekā tā, ko viņš tagad dzīvo. Acīmredzot tas ir tas, ko viņš izvēlējās, citādi viņš no sākta gala nebūtu tuvojies šīm lietām.”

Es, dabiski, tūlīt nolēmu uzticēt Roberta lietu Debesu Tēvam un darīt to ik dienas. Es lūdzu, lai Svētais Gars ļauj Robertam uzvarēt rokmūziku, alkoholu un narkotikas. Es, protams, zināju, ka var paiet gadi, kamēr viņš sasniegs tādu stāvokli, lai spētu pieņemt lēmumu atgriezties pie Dieva, bet es biju gatavs par to lūgt sava mūža atlikušo daļu.

Pagāja trīs gadi. Tad kādu dienu es piedzīvoju brīnišķu pārsteigumu – sastapu Robertu reliģiskā sapulcē. Nākamajā dienā ar prieku varēju noklausīties, kā Dieva Gars ir darbojies viņa labā.

“Tas bija pirms kāda gada,” viņš man stāstīja. “Es piedzīvoju pārmaiņu savā domu gaitā, kad domāju par saviem draugiem, brīvo laiku, muzikālo gaumi un citiem savas dzīves aspektiem. Līdz tam laikam es nicināju garīgas lietas, piecus gadus es baudīju to, ko pasaulē sauc par labu dzīvi. No brīža, kad no rīta piecēlos, līdz gulēt iešanai es vai nu aizrāvos ar sevis izklaidēšanu, vai arī tīksminājos par tādas iespējas rašanos. Piemēram, pats pirmais, ko no rīta darīju, gatavodamies iet uz darbu, bija kāda iemīļota rokmūzikas skaņdarba noklausīšanās. Tajā bija kaut kas, kas klusināja iekšējās ilgas.

Katra nedēļas nogale tika pavadīta mežonīgās orģijās, aurojot barā ar sievietēm, alkoholu, narkotikām un visu, ko varēja izdomāt, lai sevi uzmundrinātu. Tajā laikā mēs ar sievu jau gājām katrs savu ceļu, un es pilnīgi brīvi varēju darīt, ko vien gribēju. Man tas patika. Tad pēkšņi vaigu vaigā sastapos ar realitāti.”

“Vai jūs varētu to man izstāstīt sīkāk?” es vaicāju.

“Aptuveni pirms gada viss mainījās. Pirmkārt, man sāka apnikt rokmūzika un alus dzeršana. Kādā vakarā es, kā parasti, atgriezos mājās no darba, ieslēdzu stereosistēmu, ievietoju vairākas iecienītas plates un ērti atlaidos krēslā ar alus kausu vienā rokā un avīzi otrā. Ieņēmu dažus malkus un lasīju kādas minūtes, bet, kad izdzēru trešo malku, jutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Alus malks bija negaršīgs. Ne tikai negaršīgs, bet pretīgs.

Piegāju pie ledusskapja pēc cita alus. Kad biju to iemalkojis, jutu, ka tas ir vēl riebīgāks par pirmo. Arī mūzika nebija tāda, kāda agrāk, kaut kā trūka. Tā nebija vairs tik patīkama; es pārbaudīju atskaņotāja slēdžus. Tie bija noregulēti pareizi, bet rokmūzika bija zaudējusi daudz no savas pievilcības, un es nekādi nevarēju atrast vainu.

Tanī brīdī zvanīja pie durvīm. Atnāca Henrijs, mans tuvs draugs. ’’Henrij, tu nāc īstā laikā. Te notiek kaut kas savāds, un es nekādi nevaru to izskaidrot.” Izlējis otrās bundžas atlikumu glāzē, es to piedāvāju Henrijam. Henrijs atzina alu par izcili garšīgu. Es atteicu, ka man no alus kļūst nelabi.

“Ļauj man nogaršot alu no tavas glāzes; tas ir neticami.” Ieņēmis mutē malku, viņš metās pie izlietnes un pēc tam spļaudījās: “Tie ir puvekļi. Riebīga dzira. Tev, draugs, ir tāda lieta, kurā es nevaru līdzēt. Negribu tevi baidīt, bet ticu, ka šeit darbojas kāds pārdabisks spēks. Starp citu, atnācu pie tevis aizņemties uz dažām dienām kādu darbarīku.”

Dabiski, ka mana interese par Roberta piedzīvojumu pieauga, un es nevarēju atturēties nejautājis, kā viņš sapratis drauga piezīmi par pārdabisko.

“Mana pirmā doma bija, ka kāds par mani aizlūdz,” atbildēja Roberts, “un Kungs dara kaut ko, lai liktu man nopietni padomāt par manu dzīvesveidu. Savādais piedzīvojums mani mulsināja un pārsteidza, un kopš tās dienas es vairs nevaru iedzert alu.”

Sarunas gaitā viņš minēja dažas šī notikuma detaļas. Visdziļāk mani iespaidoja šāds gadījums.

“Dažas dienas pēc piedzīvojuma ar alu es gandrīz zaudēju dzīvību. Bija novembra vakars, apmēram astoņi, un es braucu lejā pa mazu pakalnu, tā kā bija uzlijis, un asfalts sāka vietām apsalt, samazināju ātrumu līdz kādiem 45 km stundā; pēkšņi uz šosejas izlēca četras stirnas. Prožektori dzīvniekus apžilbināja, un tās palika stāvot ceļa vidū.

Es asi bremzēju, un mašīna sāka griezties kā vilciņš uz stikla plates, tā meta apļus, bet nepieskārās ceļa iežogojumam un pakalna apakšā apstājās. Bet kā tas notika! Pēc pirmā apļa stirnas bija pazudušas, bet apturēt mašīnu nekādi neizdevās. Kādus simts metrus tālāk ceļš bija atkal līmenisks; auto pamazām kļuva lēnāks un apstājās nomalē blakus nožogojuma sliedei.

Sliede bija vadītāja pusē. Es paspīdināju ar prožektoru uz apmali un ieraudzīju aiz tās stāvu, apmēram trīsdesmit metrus dziļu gravu.”

Kad jautāju, kāda doma viņam radās brīdī, kad viņš atskārta, ka ir drošībā, viņš atbildēja: “Es jutu, ka tika paklausīta kāda aizlūgšana. Protams, šie divi piedzīvojumi lika man domāt, ka ir kāds, kas vērtē manu dzīvību augstāk nekā es pats. Atgriezties pie Dieva mani iedrošināja arī pārliecība par to, ka Dievu gan biju atstājis, bet Viņš mani ne. Kopš tā laika es sāku svērt savu dzīvi un rīcību uz mūžīgās dzīves svariem. Man bija tālu jābrauc atpakaļgaitā, lai tiktu atkal uz pareizā ceļa. Narkotikas mani turēja ciešā saitē, un es zināju, ka pats šo saiti nespēšu saraut. Es nolēmu visu šo lietu pārrunāt ar Jēzu un sekot Viņa vadībai. Un Viņš vadīja. Šodien atkal esmu brīvs vīrs un varu atskatīties uz uzvaru pār sevi, pār grēku un pār pasauli.”

Roberta stāsts stiprināja mani lūgšanu kalpošanā un palīdzēja pilnīgāk sasniegt to, ko biju meklējis ilgu laiku, proti, nešaubīgu paļāvību uz savu Debesu Ievu un Viņa Svētā Gara spēku.

Pārdomas

Es nepiekrītu tiem kristīgajiem vecākiem, kas uzskata, ka viņu dēliem un meitām, kas atstājuši Kungu, neko daudz nevar līdzēt pat Dievs, jo jaunie ļaudis izmanto savas tiesības brīvi izvēlēties. Tādi vecāki tic, ka vienīgais, ko viņi var darīt, ir lūgt, lai Dievs sargā viņu paklīdušos bērnus.

Šādam secinājumam var būt liktenīgas sekas. Ir taisnība, ka Dievs nelieto varu pret cilvēka gribu, tomēr mūsu aizlūgšanas, atsaucoties uz Kristus asinīm, var ierosināt Dieva Garu atvairīt tumsas spēkus un palīdzēt mūsu mīļajiem izšķirties par taisnību, kaut arī tas būtu saistīts ar neizbēgamām ciešanām.

Atcerēsimies Simsona piedzīvojumu! Varu iedomāties, cik ļoti sarūgtināti bija Manua un viņa sieva, kad abu dēls, ko tie bija audzinājuši Dievam, pievienojās elku kalpiem. Būdams Israēla soģis divdesmit gadus, viņš tomēr atkārtoti nodevās netiklībai. Kādu dienu Manua atgriezās no pilsētas un teica sievai, ka tagad viņam ir patiesi sliktas ziņas; lai viņa apsēžas, pirms viņš sāk stāstīt. Ziņa bija tā, ka filistiešu valdnieki bija notvēruši Simsonu pie kādas netikles un izdūruši viņam abas acis.

Man gribas ticēt, ka vecāki gan bija dziļi satriekti, tomēr nedomāja, ka Dievs viņus ir pievīlis. Viņi droši vien lūdza, lai Dievs kaut kādā veidā tomēr izglābj Simsonu savai mūžīgajai valstībai, lai palīdz viņam attapties, kaut arī par dārgu cenu.

Cietumā Simsonam bija izdevība daudz domāt. Viņa gara acu priekšā cita pēc citas iznira bērnības ainas. Viņš pievērsās Dievam no visas sirds, un Vēstules ebrejiem vienpadsmitajā nodaļā lasām, ka Simsons Kunga dienā stāvēs Viņa priekšā līdz ar citiem ticības varoņiem.

7. Aizlūdzot par tiem, kas nepazīst dievu

Esmu novērojis gandrīz neticamas pārmaiņas daudzu tādu cilvēku dzīvē, par kuriem tika aizlūgts. Sekmes, kuras esmu guvis savā lūgšanu kalpošanā gadu gaitā, ir tikai Dieva Svētā Gara darbības rezultāts. Es pats nevaru pretendēt ne uz kādu godu.

Mēs esam iesaistīti sīvā cīņā ar tumsības spēkiem. Cīņas objekts ir vara pār cilvēku apziņu. Pieredze rāda, ka uzvaru panākt var vienīgi Dieva Svētais Gars. Aizlūgšanas var dot Dievam iespēju sniegt savu dievišķo žēlastību pat visai necienīgiem cilvēkiem.

Laika gaitā, kad es gadu no gada atgriezos pie saviem klientiem, lai pārskatītu viņu pasūtītās reklāmas dzeltenajām lapām, man bija izdevība novērot, kā Dieva Gars bija izmainījis un apgaismojis dzīvi dažiem bezdievīgiem ļaudīm, par kuriem biju lūdzis. Šis novērojums man lika satraukties par savu lūgšanu kalpošanu. Es lūdzu, lai Kungs mani vada dziļākā lūgšanu piedzīvojumā ar Viņu, jo gribu redzēt, kā Viņa Gars svētī lielāku skaitu cilvēku. Pēc neilga laika Viņš atbildēja uz manu lūgšanu. Tolaik man bija pāri piecdesmitiem. Līdz tam es biju palaidis garām daudzas izdevības kļūt par darba vadītāju. Kādā dienā beidzot sapratu, ka ir pienācis laiks mainīt darba režīmu. Mani fiziskie spēki mazinājās. Atcerējos, ko mans šefs bija sacījis pirms kāda laika. “Rodžer,” viņš teica, “jums vajadzētu nopietni padomāt, kā pelnīt savu maizi, apmācot jaunākus cilvēkus un daloties pieredzē; ievērojiet, ka jūs tuvojaties dabas liktajai robežai, aiz kuras vairs nevarēsit strādāt tik garas stundas.” Viņš man atgādināja vairākus gadījumus, kad man bija labi veicies tīri organizatoriskā darbā. Tā tas bija 1970. gadā, kad biju norīkots palīdzēt Ņūbransvikas telefona kompānijai pārstrukturēt tālruņu kataloga veidošanu šajā Kanādas provincē.

Pēc tam, kad biju uzņēmies šo atbildību, es ierosināju izdot vairākus katalogus divās valodās, jo dažos piejūras provinču apgabalos piecdesmit līdz septiņdesmit pieci procenti iedzīvotāju runā franču valodā. Kad dažas nedēļas biju vadījis reklāmas aģentu darbu un ievirzījis darbu pareizā gultnē, es atgriezos Bufalo.

Ar Dieva svētību Ņūbransvikas komandējums izvērsās par lielu veiksmi, un kopš tā laika augstākā priekšniecība man vairākkārt piedāvāja vadītāja amatu, bet es atteicos. Ja es kļūtu par vadītāju, vai tas neaizkavētu Dieva svētības? Par to es nebiju drošs. Vai notiks tā, ka man būs jāstrādā savā vājajā cilvēciskajā spēkā bez Dieva spēka palīdzības? Ja es saņemšu pilnvaras no cilvēkiem, kas palaikam ar savu muti zaimo Dievu, vai Dievs varēs manu darbu svētīt?

Daudzi no tiem, kas varētu kļūt par maniem padotajiem, gan ir izglītoti, kulturāli, ar labām manierēm, taču tiem nav nekādu piedzīvojumu ar Dievu. Jes. 59:1,2 ilgus gadus bija mans moto: “Redzi, Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” Es negribēju, lai kaut kas nostājas starp mani un Dievu.

Atkal un atkal es sev uzdevu jautājumu, vai padoto uzvedība neuzcels tādu barjeru starp mani un Dievu, ka Viņš nevarēs svētīt manu darbu? Es lūgšanā uzticēju šo jautājumu Kungam un ilgojos pēc skaidras atbildes uz saviem jautājumiem un skaidri nosprausta ceļa, pa kuru iet.

Pirms tam man bija vairāki piedzīvojumi, kas paplašināja izpratni par barjeru, kuru daudzi ir uzcēluši, lai paslēptos no Dieva vaiga.

Šoks izraisa aizlūgšanas

Kādā aprīļa svētdienas pēcpusdienā, braukdams mājup no darba, es apstājos pie Vūlvorta veikala un iepirkos. Atgriezies pie mašīnas, es nodomāju, ka vēl varētu pakavēties dažas minūtes un uzrakstīt darbam vajadzīgos dokumentus.

Termometrs rādīja plus 25 grādus pēc Celsija. Iekāpis mašīnā, es ātri atvēru logus un izlaidu svelmaino gaisu. Pēc dažām minūtēm trešajā stāvvietā man blakus iegriezās zaļš Merkurijs. Pametis skatu sāņus, ievēroju, ka braucēji ir pusmūža pāris, un sieviete ir pie stūres.

“Mērij, tev jāpagriež aizdedzes atslēga, lai es varētu aizvērt logu,” teica vīrs.

“Džim, tu esi muļķis. Es tev simtreiz esmu teikusi, lai tu aizver logu, kamēr motors vēl darbojas. Vai tu to nekad neiemācīsies?”

Vīrs atdarīja muti, un izplūda duļķainu ķengu straume. Lamas un gānīšanās nepārprotami rādīja, ka sievas vārdi skāruši sāpīgu vietu. Kliedzot kļūdams vēl niknāks, viņš pārmeta sievai, ka tā sagrāvusi izredzes uz skaistu dienu ar to vien, ka nevīžo savaldīt savu muti.

Kāds ļauns cilvēks, es nodomāju. Tad nekavējoties sāku lūgt: “Mīļais Jēzu, piedod viņiem. Lūdzu, ar Tava Gara vareno spēku norāj dēmoniskos spēkus, kas nomāc viņu prātu, un svētī viņu dzīvi ar Tavas mīlestības saldo mieru.”

Pēkšņi vārdu plūdi aprāvās. Apmēram divdesmit sekundes neviens neteica ne vārda; tad vīrs pārtrauca klusēšanu. “Mērij, man žēl, ka tik ļoti sadusmojos. Es patiesi nožēloju, ka esmu runājis ar tevi tā, kā to nupat darīju. Nezinu, kāpēc reizēm kļūstu tik dusmīgs. Man tiešām uznāk dusmas uz cilvēkiem, kurus es ļoti mīlu. Lūdzu, piedod man, un es apsolu censties nekad neatkārtot šādus izvirdumus.”

Pēc tam bija jauki dzirdēt, kā sieva atzina arī savu vainu vismaz daļēji, jo nebija bijusi izvēlīga izteicienos, un reizēm viņai tiešām patika vīram iedzelt ar vārdiem. Viņa apsolīja, ka turpmāk būs uzmanīgāka, viegli noskūpstīja viņu, aizvēra logu, un abi izkāpa no mašīnas, lai dotos uz veikalu.

Pie stāvvietas skaitītāja vīrs palūkojās makā un, neatradis sīknaudu, pagriezās pret sievu: “Saldumiņ, vai tu būtu tik laipna un pameklētu savā makā desmitcentu monētu?”

“Kā gan varu atteikt, ja tu mani tā uzrunā? Vai tu aptver, Džim, ka neesi mani saucis par saldumiņu kopš tā laika, kad mūsu bērni bija mazi?” Kad vīrs bija iemetis monētas skaitītājā, sieva viņu paņēma zem rokas un roku rokā kā jaunlaulātie abi iegāja veikalā.

Sēdēdams mašīnā, es jutos vairāk nekā pārsteigts par spējo izmaiņu šī pāra dzīvē; vienlaicīgi es varēju pievienot jaunu dimensiju savai kristīgajai pieredzei. Nekad pirms tam es vēl nebiju lūdzis, lai Dievs kādam piedod. Vienīgi šoka sajūta mani spieda aizlūgt par viņiem. Kad apvainojumu plūdi sāka norimt, es aptvēru, ka, iespējams, vīrietis nekad savā mūžā nebūs lūdzis piedošanu. Zinot, ka grēks atšķir cilvēku no Dieva, es sajutu brīža skaudrumu un lūdzu, lai Kungs abiem sniedz sevišķu palīdzību.

Brīnījos, cik ātri un krasi pārvērtās abu cilvēku izskats, kad Dieva Gars skāra viņu dzīvi. Es biju kalpojis kā instruments, kas ar aizlūgšanām pašķir ceļu šai norisei. Mani saviļņoja doma, ka savā kalpošanas laikā virs zemes Jēzus tieši tādā kārtā atrisināja problēmas.

Triekas ķertajam, kas cerēja uz fizisku dziedināšanu, Jēzus sacīja: “Tavi grēki tev piedoti.” (Lūk. 5:20) Vispirms Jēzus no bezpalīdzīgā vīra pleciem noņēma grēka nastu un pēc tam darīja nākamo labo darbu – dziedināja viņa slimību. Kad sieviete, meklēdama mieru savai dvēselei, Sīmaņa namā svaidīja Jēzus kājas ar dārgām smaržām, Viņš sacīja: “Tavi grēki tev piedoti. (..) Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.” (Lūk. 7:48-50)

Tā tas ir, es noteicu pie sevis. Lūdzot par bezdievīgajiem un ļaunajiem, manām pirmajām rūpēm jābūt, lai Jēzus viņus atbrīvo no grēka nastas. Mana sirds gavilē par to, ka mans Kungs ir pestīšanas lietpratējs, kas specializējas bezcerīgiem gadījumiem. Braucot uz mājām, mana sirds bija pateicības pilna par Viņa bezgalīgo žēlastību un labvēlību.

Es lūdzu, ja tāds būtu Viņa prāts, lai es piedzīvotu vēl kādu līdzīgu brīnumu, kas atkal parādītu Svētā Gara spēju svētīt pēc tam, kad atņemta grēka nasta.

Sliktā oma

Kādas lielas kokmateriālu un celtniecības piederumu noliktavas pārzinis man paskaidroja, ka parunāt ar īpašnieku par reklāmu būs grūti, jo viņam pieder uzņēmumi dažādās vietās, un viņš bieži izbrauc no pilsētas. Reklāmas kampaņas vadītājs man bija nodevis šo pasūtījumu ar piebildi, ka gadījumā, ja man neizdotos sastapt īpašnieku kampaņas laikā, pieņemt pasūtījumu pa tālruni varēs arī pēc kampaņas noslēguma. Pie tam šis vīrs jau gadiem ilgi neko nebija mainījis savā reklāmā. Nesen viņš vispār atteicās runāt ar reklāmas aģentu. Likās, viņa mainīgā oma nosaka visu.

Tā kā ik dienas braucu garām šai noliktavai, katru reizi apturēju un pieteicos pie īpašnieka, bet velti. Tikai tad, kad biju šajā apvidū pēdējo nedēļu, tās sākumā noliktavas pārzinis paziņoja, ka īpašnieks vēlas pasūtīt jaunu reklāmu un papildināt jau esošo. Šobrīd viņš bija savā birojā, bet sliktā omā. “Pārāk daudz lietu jākārto vienlaicīgi,” atvainodamies piebilda pārzinis. Es lūdzu, lai viņš man iekārto satikšanos ar īpašnieku noteiktā laikā, citādi nākamajā tālruņu katalogā paliks iepriekšējais sludinājums. Pēcpusdienā saņēmu ziņu, ka īpašnieks ir gatavs mani pieņemt trešdien, desmitos no rīta.

Trešdiena bija jauka diena, un līdz šim laikam viss bija gājis labi. Ieiedams noliktavā, konstatēju, ka tur iet kā bišu stropā. Ieraudzījis tālumā pārzini, es centos izspraukties līdz letei, kur viņš patlaban apkalpoja pircēju. Viņš lika kādam pārdevējam pārņemt apkalpošanu, un mēs uzkāpām otrajā stāvā, kur bija īpašnieka kabinets.

Pa ceļam pārzinis piezīmēja, ka mana sastapšanās ar īpašnieku gadījusies nelaimīgā dienā. Viņš esot pavisam sliktā omā. Jau no rīta viņš bijis ļoti nomākts. “Būs izkāpis no gultas ar nepareizo kāju.” Pēc brīža viņš aizsvilies dusmās, uzzinādams, ka apsolītā krava neparedzētu iemeslu dēļ aizkavēsies. “Tātad sagatavojieties uz visu,” brīdināja pārzinis. “Ja šefs sāks kliegt uz jums, nepievērsiet tam uzmanību. Varbūt tā ir nodeva, kas viņam jāmaksā par savu turību.”

Kad pienācām pie stiklotā kabineta durvīm, pārzinis tās atvēra un pieteica mani.

“Lai viņš ienāk un apsēžas,” norūca īpašnieks. “Tieši šobrīd es nevaru ar viņu runāt, jo man jāpiezvana.”

Kad ienācu, viņš pat nepalūkojās uz mani, bet turpināja pārbīdīt papīrus uz sava galda. “Kāds rupjš cilvēks,” es nodomāju. Tad ievēroju, ka vīrs ir ļoti nomākts. Viņa sejas izteiksme liecināja par iekšēju nemieru. Viņš noteikti bija nemitīgs smēķētājs, jo birojs bija pilns dūmu un pelnutrauks – ar cigarešu galiem. Viena cigarete bija viņa pirkstos.

Uzgriezis numuru, viņš sāka runāt ar kādu no saviem padotajiem pilnīgi neiedomājamā tonī. Tikai despots varēja teikt vārdus, kādus saimnieks meta sava darbinieka ausīs. Viņš nebija apmierināts ar skaitļiem kādā ceturkšņa pārskatā. Rupjības tika dāļātas pa labi un kreisi, un, jo vairāk viņš runāja, jo brutālāka kļuva viņa valoda.

“Šis tēvainis ir tik pretīgs, ka nāk vēmiens,”  es nodomāju pie sevis. Tad atcerējos savu lūgšanu pirms dažām dienām un aprāvos. Šeit taču ir tāda pati izdevība lūgt par kādu bezdievīgu cilvēku, lai redzētu, kā Dievs noņem cilvēka grēku nastu un Svētais Gars ar spēku nāk palīgā cīņā ar tumsas valdībām un varām un ļaunajiem gariem gaisā.

Diemžēl man nebija vēlēšanās par viņu aizlūgt. Es to apzinājos un īpaši par to pielūdzu. “Dārgais Jēzu, man vajadzīga Tava palīdzība. Man nav tādu jūtu, lai aizlūgtu par šo ļauno cilvēku. Patiesībā man gribētos tikt no šejienes projām. Tu mūs esi mācījis mīlēt nemīlamos, un tāpēc šobrīd lūdzu īpašu palīdzību.

Lūdzu, palīdzi man redzēt šo vīru nevis tādu, kāds viņš ir tagad, bet tādu, kāds viņš Tavā žēlastībā būs tanī dienā, kad modināsi un pārvērtīsi taisnotos ļaudis.”

Pēkšņi manu sirdi pildīja žēluma jūtas, un es turpināju lūgt: “Kungs, es lūdzos, izārdi milzīgo šķīrējsienu, ko viņš ir uzcēlis, lai apslēptos no Tava vaiga, tā zaudējot Tavas žēlastības un mīlestības mieru.

Kungs, Tava Svētā Gara spēkā, lūdzu, norāj dēmoniskos spēkus, kas nomāc šī cilvēka prātu un liek tam sēt nelaimi citu dzīvē. Kad Tu būsi to darījis, lūdzu, apņem viņu ar dievišķu gaismas un miera gaisotni. Lai Tavs Gars iemājo viņā šodien un runā ar viņa sirdi par taisnības ceļiem. Pateicos Tev, Kungs, ka Tu vienmēr klausi manus lūgumus pēc palīdzības bezpalīdzīgajiem. ”

Turpat uz vietas es nolēmu, ka šis vīrs tiks pieminēts manās ikdienas lūgšanās. Tūlīt pat sajutu Svētā Gara vareno klātbūtni. Jāpiezīmē, ka mana kristīgā pieredze nekad nav bijusi atkarīga no izjūtām, bet gan no “tā saka Kungs”. Dažreiz, kad ceļš ir bijis staigns, man bijis kārdinājums domāt, ka Kungs mani atstājis vienu ar manu nastu, bet beigu beigās esmu pārliecinājies, cik laipni Dieva Gars mani sargā. Pie tam daudzos gadījumos mans Debesu Tēvs mani ir pagodinājis ar savas klātbūtnes nepārprotamiem pierādījumiem.

Pārvērsts cilvēks

Nepagāja ne piecas minūtes, kad es ievēroju saimniekā pārvērtību kā dienu pret nakti. Viņa saruna pārgāja citā gultnē un citā virzienā. Runas plūdi un lamas mitējās, balss atmaiga, un saruna ieguva saprātīgu veidolu. Garās pauzes deva sarunu partnerim iespēju izskaidrot situāciju. Saruna noslēdzās atraisīti, un viņš nolika klausuli. Viņa skarbā sejas izteiksme, kas likās tik nemainīga kā skulptūru vaibsti parkos, tagad atmaiga.

Pret mani viņš pagriezās smaidīdams. “Esmu Deniss D.” Ar šiem vārdiem viņš piecēlās no krēsla un laipni izstiepa roku pāri rakstāmgaldam.

“Bet es – Rodžers Morno,” es sacīju, spēcīgi pakratīdams viņam roku.

“Priecājos jūs sastapt, Rodžer. Žēl, ka jums gadījās atnākt tādā dienā, kad viss iet ačgārni.”

Tad viņš sevi izlaboja. “Nedrīkstu apgalvot, ka saruna, kuru jūs nupat dzirdējāt, ir rets izņēmums. Godīgi runājot, man jāatzīstas, ka palaikam esmu traks. Neesmu ne slims, ne jucis, bet tas ir kaut kas savāds. Nevaru saprast, kāpēc es varu uzliesmot dusmās par lietām, kuras nav neviena cilvēka varā. Ar laiku šādi incidenti gadās biežāk un kļūst sīvāki. Pārāk bieži manī sakrājas nepārvaramas dusmas, un es tās izgāžu uz katru, kas pagadās.”

Varu apliecināt, ka cilvēks bija dziļi satraukts par savu stāvokli.

“Ja es saviem vadītājiem nemaksātu otrtik, nekā tie ir pelnījuši, neviens pie manis nestrādātu.” Pēkšņi viņš atguvās, ka runā ar svešu cilvēku. “Ko es daru, atklādams jums savas dzīves noslēpumus? Lūdzu piedodiet, ka uzkrauju jums savas problēmas. Runāsim par sludinājumiem.”

“D. kungs, lūdzu atraisieties un paļaujieties uz mani,” es sacīju. “Pati pirmā prasība manā darbā ir saglabāt stingrā noslēpumā visu, ko reklāmas pasūtītāji man saka, un es to esmu veiksmīgi ievērojis jau gadiem. Visai bieži man cilvēki pasaka to, ko nav teikuši nevienam. Daudzi apliecina, ka jūtas patīkami manā klātbūtnē. Ticiet man – labāk ir atvērt sirdi svešiniekam nekā labam paziņam.”

Viņa atbilde mani mazliet pārsteidza. “Rodžer, es piekrītu tam, ko saka jūsu klienti. Es jūtu, ka jūs pavada kāds spēks, kuru nevaru izskaidrot; varu teikt tikai to, ka tas nav no šīs pasaules. Nekad neesmu sajutis tādu mieru un klusumu, kā tagad.”

“Paldies ser, ka to pateicāt. D. kungs, es jūtu, man jāpaskaidro, ka kopš brīža, kad jūs sākāt sarunu pa tālruni, pievērsos Dievam lūgšanā. Es lūdzu lielo Visuma Valdnieku un Dzīvības Devēju, lai Viņš svētī jūsu dzīvi ar sava Gara klātbūtni, kas vienīgais var nest mieru un palīdzību cilvēkiem virs zemes.”

Viņš pētoši nolūkojās manī un atbildēja. “No Dieva un reliģijas es atteicos pirms daudziem gadiem. Taču šodien jūs man esat devis vielu pārdomām par Visuma Valdnieku un Viņa varu pieskarties cilvēku dzīvēm zīmīgā veidā. Man patīk šī doma. Nepārprotiet mani. Es nedomāju par iešanu uz baznīcu vai kaut ko tādu. Vai jūs būtu tik laipns un neturpinātu aizlūgt par mani? Es to augsti vērtētu.”

Kad biju apliecinājis, ka man būs pagodinājums pievienot viņa vārdu manam lūgšanu sarakstam, mēs pārskatījām un atjaunojām viņa reklāmu programmu. Kad taisījos iet, viņš sacīja: “Atļaujiet man jūs pavadīt, man tāpat jādodas lejā.”

Pa ceļam pajautāju, kā izdevies iekārtot tik labu uzņēmumu. Viņa seja noskaidrojās, un visu ceļu līdz pat ārdurvīm viņš stāstīja dažādus atgadījumus. Atvadoties viņš pajautāja, vai es būtu tik laipns to atkal apmeklēt nākamgad reklāmas kampaņas sākumā.

Nākamajā gadā es vairs nepiedalījos tālruņu kataloga izveides kampaņā, bet pēc diviem gadiem es kā apgabala reklāmas vadītājs aizgāju pie viņa kopā ar kolēģi, kas apkalpoja šo firmu. Saimnieks priecājās, mani atkal redzot, un bija ļoti pieklājīgs. Kamēr tika saskaņots jaunais sludinājums, viņš mani lūdza aiziet līdzi uz citu biroju pie grāmatveža.

Iepazīstinādams mūs, viņš teica, ka esmu cilvēks, kas viņam ir devis jaunu dzīves jēgu un vienlaicīgi aiztaupījis kaudzi naudas, jo vairs nav jāredz, ka viņa dzīve sarūk.

Liela pārmaiņa bija notikusi šī cilvēka dzīvē. Viņā kūsāja dzīvesprieks. Kabinetā pie sienas aiz krēsla bija pakarināts glīts plakāts ar uzrakstu “Lūgšanas maina dzīvi.”

Tas tiešām to dara. Šajā gadījumā esmu noskaņots ticēt, ka no mums abiem lielāko svētību ieguvējs esmu es. Šis lūgšanu piedzīvojums ir iztaisnojis manus greizos spriedumus, kas daudzu gadu laikā bija aizkavējuši lūgt īpašu palīdzību neticīgajiem. Kopš tā laika Kungs varēja mani izmantot, lai pašķirtu ceļu Viņa Svētajam Garam un ļautu tam ienest svētības daudzu dzīvēs.

8. Katrs sarežģījums ir aicinājums lūgt

Kā apgabala reklāmu dienesta vadītājs Ziemeļaustrumu reģionā, kas ģeogrāfiski ietver astoņus štatus, es lielāko laika daļu pavadīju, pārbaudīdams jau iesāktas tālruņu katalogos ievietojamo reklāmu vākšanas kampaņas.

Iepazinies ar vairāku nedēļu pārskatiem par pasūtītajām reklāmām, es nolēmu apmeklēt tos dzelteno lapu reklāmas aģentus, kas vāca pasūtījumus Pensilvānijā. Viena cilvēka pārskati saistīja manu uzmanību. Kādreizējais veiksmīgais aģents tagad pārdzīvoja būtisku ieņēmumu kritumu. Es secināju, ka Čārlzam ir kāds darbu traucējošs sarežģījums.

Parunājis ar viņu, es uzzināju, ka viņa bijusī sieva, kas audzināja abus bērnus, neļauj viņam ar tiem tikties. Piedevām bijušās sievas māte dara visu iespējamo, lai noskaņotu bērnus pret viņu; tas viss bezmaz lauza viņa sirdi. Čārlzs piekrita, ka tagad ir grūti iejusties darbā. Ja nekas nemainīsies uz labu, viņš būs spiests no darba atteikties.

Es jautāju, kā sauc sievasmāti, lai varētu par viņu aizlūgt. Viņš bija mazliet pārsteigts par manu priekšlikumu, tomēr to pieņēma un piebilda: “Šaubos, vai lūgšanas līdzēs; mani vecāki aizlūdza par veco raganu kopš dienas, kad apprecēju viņas meitu. Viņi pat lūdza noturēt vairākas mises, lai tā neizjauc mūsu ģimeni, bet arī tas nelīdzēja.” īsi sakot, es pierakstīju savā lūgšanu sarakstā bijušās sievas, sievasmātes un bērnu vārdus līdz ar Čārlza vārdu. Katru dienu es ar Mateja evaņģēlija divdesmit septītajā nodaļā atvērtu Bībeli aizlūdzu par viņiem. Par visu vairāk es lūdzu, lai Dieva Gars palīdzētu Čārlzam nest savas nastas un nesabrukt.

Kompānijā bija noteikums, ka katru piektdienu no vieniem līdz trijiem visiem dzelteno lapu pārstāvjiem jāpiezvana apgabala birojam Virdžīnijā un jāpaziņo nedēļas ienākumu kopsumma. Bija jānosauc pasūtījumu iznākums, kā arī pārmaiņas reklāmas devēju skaitā.

Braucot piektdienās uz mājām, pēc trijiem es mēdzu pieturēt un zvanīt uz biroju, lai iegūtu ziņas par to aģentu darbu, kuri bija manas sevišķās uzmanības lokā. Man bija īpašs iedrošinājums un svētīgs kristīgs piedzīvojums uzzināt Čārlza pārskata ciparus un redzēt, kā Dieva Gars svētījis, vadījis un iedrošinājis viņu, jo viņa darba rezultāti uzlabojās no nedēļas nedēļā.

Kādreiz vēlāk Čārlzs man pats par to izstāstīja. Ar Debesīs dzimušu prieku viņš stāstīja, kā viss ir vērsies uz labu. Vairākkārt viņš atzina: “Jūsu lūgšanām ir reāla vara. Tas tiešām palīdz cilvēkiem.”

Kompānijā noteiktā kārtība man gan aizliedza runāt ar klientiem par reliģiju, bet es varēju dzīvot pēc savas reliģiskās pārliecības, un par to pateicos Dievam. Mani pārsteidza cilvēku piezīmes par manu ticību. Veselības problēmu dēļ kādam aģentam pēc ārstu padoma bija jāpārceļas uz siltāku apvidu. Pirms aizbraukšanas uz Kaliforniju viņš apmeklēja mūs ar sievu. Mani pārsteidza, ka viņš Hildai manā klātbūtnē atklāja, cik ļoti liela ir manu kolēģu ciena pret mani. Kāds kolēģis bija teicis, ka dienā, kad atsāks iet uz baznīcu, viņš ies uz Rodžera baznīcu, jo grib piederēt pie draudzes, kurai ir spēks.

Alkohola problēmas atrisinājums

Džordžs bija prasmīgs darbinieks, bet par labi paveikto darbu viņš nedēļas nogalēs sevi atalgoja ar iedzeršanu. Šis neprecējies vīrietis dzīvoja Bostonā, bet reiz nedēļas nogalē palika kādā Jaunanglijas pilsētā, kur strādāja pie kārtējā kataloga. Piektdienas vakarā viņš iedzēra pārāk daudz un kaut kā nokļuva cietumā. Viņš piezvanīja tālruņu kompānijas vadītājam, un tas viņu atbrīvoja pret galvojumu. Nākamajā rītā, kad skurbums bija pārgājis, viņš saprata, ka kaut kas jādara, lai saglabātu savu darbu.

Džordžs bija domājis piezvanīt man, bet apsvēra, ka es, ticīgs cilvēks, iespējams, būšu nepielūdzams un atlaidīšu viņu uz vietas, tāpēc viņš piezvanīja uz apgabala biroju Virdžīnijā, lai parunātu ar manu priekšnieku, cerēdams, ka tas būs iejūtīgāks, jo arī pats mīlēja iedzert. Mans priekšnieks atbildēja Džordžam, ka šādas lietas jāizlemj man un ka man jābūt birojā pirmdien; tad arī abi varēsim pārrunāt šo lietu.

Svētdienas vakarā priekšnieks piezvanīja man uz mājām, pastāstīja par notikušo un ierosināja, lai es pirmdien sapulcinu visus kataloga veidotājus un viņu klātbūtnē atlaižu Džordžu no darba.

Es biju lūdzis Dievu par šo notikumu un izšķīros pret tādu soli, turklāt parunājos ar Džordžu. Braukdams uz biroju, es lūdzu pēc gudrības, kā taktiski rīkoties šādā situācijā. Man likās, ka varbūt vajadzētu viņu paturēt darbā un meklēt risinājumu aizlūgšanās. Es ticēju, ka Dieva Gars dos Džordžam uzvaru pār dzeršanas kāri, ja par viņu aizlūgšu. Tas ir, ja Dieva Gars Džordžam dos sirsnīgu vēlēšanos palikt darbā.

Pēc tam es nodomāju, ka Džordžs ir pārāk lepns, lai pats pazemotos un lūgtos saglabāt viņam darbu. Drīzāk viņš atdos kompānijas materiālus un darbu uzteiks. Izrādījās, ka šis cilvēks par notikušo bija dziļi satriekts. Kad klausījos viņa lūgumu pēc līdzjūtības, es sapratu, ka viņš izcīna patiesu cīņu pret alkoholu.

Visbeidzot viņš ar asarām acīs sacīja: “Lūdzu, dodiet man vēlreiz iespēju. Lūdzu!”

“Džordž,” es atbildēju, “Šādu iespēju es jums dodu. Līdz ar to par jums lieku savu galvu ķīlā. Tāpēc es sniegšu jums palīdzību cīņā pret alkoholu, lūgšu, lai Dievs svētī jūsu dzīvi un dod jums uzvaru pār dzeršanu.”

Pateikdamies man, viņš teica: “Tomēr es nedomāju, ka lūgšanas palīdzēs. Mana māte piecpadsmit gadus ir lūgusi par manu problēmu. Viņa ir skaitījusi rožukroni un pasūtījusi mises, lai es uzvarētu savu vājību, bet tas nav palīdzējis.”

“Labi, Džordž, es ticu brīnumiem; skatīsimies, kas notiks.”

Tieši tas notika. Dieva Svētais Gars darīja brīnumu. Pēc dažiem mēnešiem Džordžs man pastāstīja, cik ļoti priecīgs ir par to, ka atteicies no dzeršanas. Viņš bija zaudējis jebkuru baudas sajūtu, kad iedomājās alkoholu.

Gribu atkal uzsvērt: Svētais Gars neapspiež cilvēka gribu, tomēr dara daudz, lai izmainītu cilvēka izturēšanos, ja par to tiek pastāvīgi ticībā lūgts.

Pēc darba vadītāju sanāksmes kompānijas galvenajā mītnē Kanzassitijā es atgriezos Ziemeļaustrumu nodaļā ar jaunu ieceri: samazināt dzelteno lapu reklāmas aģentu lielo mainību mūsu apgabalā.

Lidostā gaidot lidmašīnu, es sarunājos ar diviem citu apgabalu reklāmas vadītājiem. Viņi domāja, ka tas ir smieklīgi, ja kaut ko tādu iesaka kompānijas viceprezidents komerciālajos jautājumos. Lai novērstu personāla mainību, vajadzētu panākt, ka visi mūsu darbinieki kļūst par izciliem pasūtījumu vācējiem, bet tas taču nav iespējams. Daudziem aģentiem rodas sarežģījumi ģimenē, un tāpēc viņiem nākas atstāt darbu. Citi gan cenšas un ļoti nopūlas, bet viņiem vienkārši kaut kā trūkst, lai kļūtu par sekmīgiem darbiniekiem. Tātad, pēc manu kolēģu domām, atliek tikai viens – turpināt sagatavot aizvien jaunus darbiniekus speciālajos kursos. Tas gan ir dārgs prieks, taču citas izejas nav.

Kas attiecas uz mani, es jau zināju, ka sekmes var manāmi uzlaboties, ja Svētais Gars svētīs manus darbiniekus un viņu klientus. Čārlza un Džordža piedzīvojumi to jau bija pierādījuši.

Pagāja zināms laiks, un kādā ceturtdienas vakarā man piezvanīja priekšnieks no Kanzasas. Es atrados tūristu viesnīcā Louelā, Masačūsetsā. Tur es trīs dienas biju iepazinies ar reklāmas aģentu kandidātiem, kurus mums bija ieteikusi Snelinga un Snelinga nodarbinātības firma. “Cik cilvēku jūs nākammēnes gribat sūtīt uz sagatavošanas kursiem Kanzassitijā?” priekšnieks noprasīja.

“Pašreizējā situācijā,” es atbildēju, “no manas puses nebūs neviena dalībnieka.”

Pēc ilgākas klusēšanas viņš apjautājās: “Vai tad jūs nedomājat aizstāt tos trīs puišus, kas velkas ieņēmumu saraksta pašā astē, – trīs jaunos darbiniekus, par kuriem mēs ar jums runājām pagājušajā nedēļā?”

“Tad, kad runājām, arī man bija tāds viedoklis, bet tagad domāju citādi. Priekšniek, neņemiet ļaunā, bet esmu pārliecināts, ka mūsu prakse atlaist cilvēkus pēc tam, kad tie pie mums ir strādājuši piecus mēnešus, un tikai tādēļ, ka tiem pagaidām nav spožu panākumu, ir mazliet smieklīga. Tas būtu tā, kā iepirkt tīrasiņu rikšotājus un tos pamest, ja viņi pirmajā gadā nav ieguvuši Lielo balvu, bet tad to vietā iepirkt citus no tās pašas šķirnes.

Ticiet man, ser, neviens no kandidātiem, ar kuriem esmu šonedēļ runājis, man neliekas labāks par tiem puišiem, kas mums jau ir. Ja jūs tam piekristu, man gribētos paturēt tos trīs, pavadīt vairāk laika kopā ar viņiem klientu apmeklējumos un mēģināt attaisnot ieguldījumus viņu apmācībā.”

“Man ir prieks dzirdēt jūs to sakām. Jūs zināt, man patīk jaunievedumi.”

“Ja atceraties, pēdējā vadītāju sanāksmē viceprezidents komerciālajos jautājumos ziņoja, ka viena cilvēka apmācība viena mēneša kursos un piecu mēnešu praksē kompānijai izmaksā ap pieciem tūkstošiem dolāru. Mans nolūks – mēģināt ietaupīt daļu šīs naudas. Ko jūs par to sakāt?”

“Es īsti nesaprotu, kā jūs domājat tos trīs pataisīt par izciliem veiksminiekiem, bet labprāt vēlētos, lai jūs to izmēģinātu. Es jums pilnībā piekrītu, bet man jāsaka, ka šādi jūs uzkāpsit uz varžacīm valsts reklāmas vadītājam un kļūsit par viņa ienaidnieku. Viņš ir noorganizējis augstas kvalifikācijas reklāmas izplatītāju kursus, vadoties no pieņēmuma, ka šai skolai jāizlaiž cauri liels skaits daudzsološu jaunu cilvēku, lai tad no tiem atsijātu zināmu procentu izcili veiksmīgu aģentu.”

“Nesaprotu, kā viņš var būt neapmierināts, ja viceprezidents mums liek samazināt lielo kandidātu mainību.”

“Viņam nevajadzētu būt neapmierinātam, bet, ja jums izdosies, tad viņš tāds būs: jūs būsit ieviesis tendenci, kas apdraud viņa skolas nākotni.”

“Es atzinīgi vērtēju to, ko pateicāt. Tomēr es tam neļaušu mainīt savus plānus.”

“Bet mums ir vēl kāda problēma. Kursu vadītājs cer, ka nākamajos kursos būs trīsdesmit pieci dalībnieki. Es viņam jau pieteicu trīs dalībniekus no mūsu apgabala, bet rīt no rīta es viņam paziņošu mūsu lēmumu. Sagatavojieties uz sarunu ar Roju pirms dienas beigām.” Es savus plānus biju uzticējis Kungam un biju pārliecināts, ka rīkojos pareizi, tāpēc nolēmu neatkāpties. Varat nešaubīties, ka pavadīju lielu laiku lūgšanās par šiem darbiniekiem. Nākamajās trīs nedēļās es strādāju kopā ar viņiem, pa vienai nedēļai ar katru. Es piedalījos visās viņu darījumu vizītēs. Lai aģentus patīkami pārsteigtu, es pirmajās divās dienās pats runāju ar klientiem, palīdzēju jaunajiem kolēģiem justies atraisītiem, un kopīgo darbošanos viņi izjuta kā izklaidēšanos. Mēs tērzējām par visu ko. Tā es daudz ko uzzināju par viņu mājas dzīvi, ģimenes locekļiem un tamlīdzīgas lietas. Vīri juta, ka kopīgais darbs viņiem daudz ko dod, viņi kļuva drošāki, un tas vainagojās ar konkrētiem panākumiem. Ticu, ka Dieva Gars mani vadīja šajā virzienā, tāpēc es guvu augsto priekšrocību ar savām aizlūgšanām ienest viņu namos dāsnas Dieva svētības.

Jo vairāk iepazinu savus ļaudis, jo garāks kļuva mans lūgšanu saraksts. Pienāca laiks, kad braucot vairs neieslēdzu radio, lai noklausītos ziņas, bet visu brauciena laiku veltīju aizlūgšanām par kādu. Jāpiezīmē, ka no visām piecām Continental Telephone nodaļām Ziemeļaustrumu nodaļa izcēlās ar viszemāko darbinieku mainību valstī.

Mans šefs bieži ziņoja augstākajai vadībai, ka es esmu vīrs, kuram ir vara pielikt bremzes lielajai personāla mainībai Ziemeļaustrumu nodaļā un to pārliecinoši apturēt. Viņš gan izteica atzinību man, bet labi apzinājās, ka šī vara nāk no augšienes. Esmu vairākkārt pārliecinājies, ka viņš to zina.

Kad mani iecēla par apgabala reklāmas vadītāju, Ziemeļaustrumu nodaļa bija visneproduktīvākā visā valstī. Ar Dieva svētībām nedaudzos gados mēs kļuvām vieni no labākajiem. 1977. gadā manu šefu un mani apbalvoja ar Meistara Apli – godalgu par nodaļas izcilo sasniegumu – pirmo vietu visos šī gada rādītājos.

Kopš tā laika līdz 1981. gadam, kad atstāju darbu kompānijā, mūsu nodaļai bija viszemākā darbinieku mainība, kā arī pirmā vieta itin visās kompānijas darba nozarēs, izņemot pasūtījumu tīro pieaugumu. (Klusā okeāna nodaļa Kalifornijas štata ekonomikas fenomenālās augšupejas dēļ mūs tomēr pārspēja un saglabāja pirmās vietas godu.)

9. Dziedinošās žēlastības pali

Tas ir medicīnas brīnums, ka es vēl šodien dzīvoju.

Mana pēdējā sadursme ar nāvi sākās kādā sestdienas naktī, kad ap pusvienpadsmitiem vakarā gatavojos doties pie miera. Ejot uz vannas istabu, man piepeši sākās asiņošana. Acumirklī pasaucu savu sievu Hildu. Asinis viņu gan pārsteidza, bet viņa ir medicīnas māsa un saglabāja mieru. Atvērusi tualetes durvis, Hilda paķēra bērnu autiņu, ko turējām mūsu mazmeitiņas vajadzībām. Vajadzēja mani steigšus aizvest uz ātrās palīdzības nodaļu vienā no trim tuvākajām slimnīcām.

Tā kā es sirdsdarbības traucējumu dēļ pastāvīgi lietoju preparātus pret asins sarecēšanu, dežūrējošais ārsts nespēja apturēt asiņošanu līdz pat pulksten diviem svētdienas naktī. Pēc tam man bija jāgaida, kamēr no laboratorijas saņems analīzes rezultātus.

Sanitārs mani pavadīja no laboratorijas uz kādu mazu telpu. Norādot uz augstu galdu ar riteņiem, viņš teica: “Lūdzu, pagaidiet šeit, ārsts tūlīt ienāks pie jums.”

Pēc apmēram piecpadsmit minūtēm sanitārs atgriezās un ieraudzīja, ka es vēl stāvu turpat. “Ak, Morno kungs, jums jāapsēžas, pagaidiet lūdzu, es tūlīt atnākšu.” Pēc dažām sekundēm viņš ienesa kāju ķeblīti, ap 25 centimetrus augstu, nolika to man pie kājām un aizsteidzās. “Tas nu gan ir pārāk mazs daikts, lai uz tā sēdētu,” noteicu pie sevis. “Bet stāvot gurst sirds.” Apsēdos, cik ērti iespējams, ar muguru atspiedos pret galda malu un kājas izstiepu horizontāli sev priekšā. Pagāja vēl piecpadsmit minūtes. Tad ieradās māsiņa, turēdama rokā šļirci ar garu adatu. “Hallo! Kā jums tur apakšā iet,” viņa vaicāja, raudzīdamās uz mani. “Ser, jums bija jāuzkāpj uz ķeblīša, lai uzsēstos uz galda.”

Iedomājoties, cik es muļķīgi izskatos, nevarēju novaldīt smieklus. Māsiņa izdarīja injekciju un smaidīdama izgāja; viņa acīmredzot steidzās pastāstīt kolēģēm par neattapīgo slimnieku.

Pēc nedēļas man piezvanīja ārsts urologs doktors Vaizs. Viņš bija pārbaudījis manas izmeklēšanas rezultātus un lūdza atnākt pie viņa uz pieņemšanu nākamajā dienā.

Kad biju ārsta kabinetā, viņš ar visu iespējamo taktu un saudzību atklāja, ka man ir priekšdziedzera vēzis. Liels audzējs bija pēkšņās asiņošanas iemesls. Vēzis bija pāraudzis pāri robežai, līdz kurai bija iespējama ķīmijterapija. Vienīgā izeja bija ķirurģiska iejaukšanās. Pēc pārrunām par manu sirdi viņš teica, ka par operācijas risku aprunāsies ar Dr. Smārtu, manu kardiologu.

Kā jau iepriekš minēju, es gandrīz nomiru Lielās Niagaras slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā 1984. gada decembrī. Vēlākā izmeklēšana rādīja, ka vīruss ir iznīcinājis lielu manas sirds muskuļa daļu. Ārsti noteica diagnozi – kardiomiopātija. Toreiz Dr. Smārts izteicās manai sievai, ka, pēc viņa domām, es varēšu dzīvot ne ilgāk par dažiem mēnešiem. Šī prognoze man kļuva zināma daudz vēlāk.

Tādos gadījumos sirds parasti sairst, līdz iestājas nāve. Taču manā gadījumā sirds muskuļu audi pārvērtās cietos saistaudos, kas mazliet līdzīgi pastalādai. Tātad ar 60% sirds muskuļa zudumu un ar nepieciešamību pastāvīgi lietot pretsarecēšanas preparātus es biju visai vājš operācijas kandidāts.

Ap deviņiem vakarā atskanēja tālruņa zvans. Mani pārsteidza, ka tas bija Dr. Smārts. Viņš paziņoja, ka ir runājis ar urologu par operāciju, tāpēc vēloties pārliecināties, vai es apzinos, ka varu to neizturēt.

Mēs ar Hildu ilgi runājām un spriedām, ko darīt; tad mēs lūdzām, lai Dievs mums palīdz pieņemt saprātīgu lēmumu. Šajā naktī es maz gulēju, jo bija jādomā par nāvi. Pārlūkojot savu dzīvi, atcerējos, kā Kungs gadu gaitā ir atkārtoti iejaucies manā dzīvē, tāpēc nomierinājos.

Dievs pastāvīgi bija nožāvējis asaras, remdinājis ciešanas, atņēmis nemieru, izkliedējis bažas, piepildījis vajadzības un sagādājis bezgalīgi daudz svētību. Pārdomājot, ko Viņš ir darījis manā dzīvē, mana ticība kļuva stiprāka, un es jautāju sev: “Kāpēc es domāju par nāvi, ja es kalpoju dzīvajam Dievam, godības Kungam, kurā mājo dzīvības Gars?” (Rom. 8:2, angļu tulk.)

Prātā nāca Bībeles panti. “Kā tēvs apžēlojas par saviem bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:13, 14) “Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā, un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi, jo Viņš ir galva visām varām un spēkiem.” (Kol. 2:9,10)

Tad mana sirds uzgavilēja ar Debesīs dzimušu prieku; es pārdomāju Mat. 4:23,24: “Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības Evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja.”

Iedrošināts un mierināts es sāku lūgt.

“Dārgais Jēzu, Tu esi mans stiprums un mans Pestītājs. Kad paceļu acis uz Debesu svētnīcas Vissvētāko vietu, kur Tu kalpo kritušās cilvēces labā, es Tev pateicos, ka Tu atstāji Debesu galmu, lai nāktu uz šo ienaidnieka zemi. Tavas krustā izlietās asinis ir nomazgājušas visus manus pārkāpumus un grēkus, manas dzīves maldus un kritušās cilvēces sirds ļaunumu. Par visu Tavu žēlastību un mīlestību, par Tavas žēlastības svētībām es Tev pateicos, Kungs, no sirds dziļumiem.

Kā Tu labi zini, manas cilvēciskās iespējas ir tikpat kā izsīkušas. Nāve un tas, kam ir nāves vara, tas ir velns, man tuvojas, lai aizrautu kapā. Bet es atsakos ticēt, ka šis ir laiks mirt.

Pirms pieciem gadiem Tu mani izglābi no nāves slimnīcā. Šajā starplaikā Tu mani esi ievadījis īpašā lūgšanu kalpošanā, un es redzēju, kā Tu svētīji daudzus cilvēkus, atbildēdams uz manām aizlūgšanām. Es neticu, ka Tu vēlies, lai es tagad pārtrauktu savu kalpošanu.

Tu zini, Kungs, man nav bail no nāves. Ir tiešām tiesa, ka man tik ļoti patīk aizlūgt par citiem, un es redzu sevi kā durvju atvērēju, kā tādu, kas steidzas no cietuma uz cietumu, lūdzot Tevi atbrīvot garīgus gūstekņus, kas saistīti grēku važās.

Tagad, Kungs, es Tev nemēģinu ieteikt, ko un kā darīt. Taču ir skaidrs, ka pēc desmit dienām man paredzēta operācija. Ja tā ir Tava griba, tad lai Tavs lielais dzīvības spēks tā iespiežas manā būtnē, ka ķirurgs operācijas laikā neatrod nekādu audzēju, ne vēzi.

Kungs, ir tik daudz cilvēku, par kuriem man jālūdz, ka nedrīkstu izšķērdēt laiku, lūdzot pašam par sevi. Es vairs negribu runāt par savām fiziskajām vajadzībām. Mana lūgšana lai ir tikai tāda: Lai Tavs prāts piepildās manā dzīvē par slavu Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam.”

Pēc šīs lūgšanas es atdusējos Viņa mīlestībā un žēlastībā.

Operācijas dienā sanitāri mani ratiņos iestūma zālē, kurā bija vismodernākais ķirurģiskais aprīkojums. Viss spīdēja un laistījās, bija tīrs un rūpīgi kopts.

Pēc piecām stundām es pamodos savā palātā un jutos labi. Mazliet vēlāk Dr. Vaizs ienāca pārbaudīt, kā man iet. Viņš paziņoja, ka nav atradis nekādas audzēja pēdas. Bez tam viņu pārsteidza tas, ka es nejutu sāpes. Slimniekam blakusgultā bija līdzīga operācija, un viņam bieži vajadzēja izdarīt injekcijas, lai remdētu sāpes.

Izoperētie audi tika nosūtīti uz divām atsevišķām laboratorijām, lai noteiktu, vai tajos ir ļaundabīgās šūnas. Pēc četrām dienām es atstāju slimnīcu, jutos lieliski un slavēju Dievu par to, cik Viņš ir bijis labs pret mani. Pagāja vēl trīs dienas, un es iegriezos Dr. Vaiza kabinetā, lai uzzinātu analīzes rezultātus. Kad iegāju, viņš bija smaidīgs un priecīgi satraukts. “Nekādas vēža pēdas nav atrastas”; viņš paziņoja un paskaidroja, cik tā ir liela laime, ja ņem vērā iepriekšējās izmeklēšanas datus un uzstādīto diagnozi.

Pateikdamies viņam, es atgādināju, ka pēc iepriekšējās diagnozes es viņam lūdzu pateikt skaidri, cik kritiska ir mana situācija. Man tas bija svarīgi, lai zinātu, kā lūgt. “Tagad es jums pateicos, ka bijāt ar mani atklāts, un visvairāk pateicos Dievam, kas ir darījis cilvēciski neiespējamo.”

Satraucošas vēstis

Pēc kādiem sešiem mēnešiem no Kalifornijas man piezvanīja Sirils Grose, vīrs, kas savulaik vadīja mani no kalpošanas ļauniem gariem pie Kristus. Pēc dažiem vispārējiem teikumiem viņš pavēstīja bēdīgu ziņu.

“Tas tevi satrieks,” viņš teica, “bet, pēc mana ārsta vārdiem, man atliek dzīvot kādus sešus mēnešus. Biopsija parādīja, ka man ir attīstījies priekšdziedzera vēzis. Tas izplatījies arī blakusorgānos, ieskaitot limfmezglus. Ārsts ieteica plašu operāciju ar sekojošu apstarošanu. Būs vajadzīga arī kastrācija.”

Lai gan ziņa bija slikta, tā mani izmisumā neiedzina. Galu galā, es šādā stāvoklī biju pirms dažiem mēnešiem. Dievs mani pārnesa tam visam pāri, un es ticēju, ka Viņš to darīs arī manam tuvajam draugam.

Ierosināju, lai viņš atliek operāciju uz kādām trim nedēļām un šajā laikā sazinās ar stipras ticības vīriem un sievām, kas apvienotos ar viņu lūgšanās. Protams, apsolīju, ka arī abi ar Hildu lūgsim par viņu.

Sirils piekrita manam ierosinājumam, un ārsts samierinājās ar viņa prasību nedaudz atlikt operāciju. Pēc šīm trim nedēļām speciālisti veica pārbaudi, un tā uzrādīja nepārprotamu uzlabošanos mana drauga stāvoklī. Ārsts atlika operāciju un lika Sirilam atnākt vēlreiz pēc trim nedēļām. Sev par pārsteigumu ārsts konstatēja, ka audzēja lielākā daļa pazudusi – saplakusi un sākusi uzsūkties.

Pēc tam Sirils nāca uz izmeklēšanu ik pēc trim mēnešiem. Oktobrī ārsts ierosināja izoperēt palielināto priekšdziedzeri, lai atjaunotu normālu urinēšanu. Operācija bija veiksmīga, un laboratorijas analīzē konstatēja dziedzera centrā tikai nedaudz vēža šūnu.

Nākamās analīzes parādīja, ka mans draugs ir pilnīgi brīvs no ļaundabīgajām šūnām, un tagad Sirils turpina strādāt par skolotāju.

Sauciens pēc palīdzības

Edmonds, viens no maniem brāļiem, dzīvoja Otavā. Drīz pēc tam, kad bija iznākusi mana grāmata par aizlūgšanām, viņš nopirka vairāk nekā piecdesmit eksemplāru un izsūtīja tos radiem un draugiem. Vienu grāmatu saņēma viņa bijusī sieva, kas dzīvoja Niagarafolsā, Ontario.

Izlasītā iespaidota, viņa piezvanīja Edmondam un lūdza, vai viņš nevarētu sazināties ar mani un ierosināt aizlūgt par viņas kaulu slimību, kas strauji progresēja un draudēja ar pilnīgu invaliditāti.

Viņa smagi cieta daudzus gadus. Vispirms deformācija parādījās starp potīti un papēdi; tur izveidojās sacietējums, kas neļāva vairs uzvilkt kurpi. Aso sāpju dēļ viņa nevarēja necik balstīties uz pēdas un bija spiesta lietot kruķus.

Kad arī stipras zāles vairs nemazināja neciešamās sāpes, ārsti sāka domāt par pēdas amputāciju. Taču drīz pēc tam, kad sāku par viņu aizlūgt, sāpes mazinājās un dažās dienās pilnīgi izzuda. Izaugums saruka, un drīz vien viņa atkal varēja uzvilkt kurpi.

Kopš tā laika viņa pati spēj iet iepirkties un darīt to, kas agrāk bija jālūdz no citiem. Sevišķi iepriecināta viņa ir par iespēju atkal apciemot savus bērnus Ontario provinces ziemeļos.

10. Nav lielāka prieka

Kopš iznākusi mana pirmā grāmata par aizlūgšanām, simtiem cilvēku man ir rakstījuši un zvanījuši, lai pastāstītu, kā Dieva Gars svētījis viņu dzīvi, kad viņi bija izlasījuši par aizlūgšanām un sākuši tās paši.

Mans lūgšanu saraksts pastāvīgi paplašinās, kad es tam pievienoju savas lūgšanas un aizlūgšanas Dievam. Dievs mūs ir augsti pagodinājis, kad Svētais Gars deva cilvēkiem uzvaru pār sevi, pār grēku, pār kārdinājumiem un pār kritušo eņģeļu varu.

Viena lieta izraisa šo lūdzēju vislielāko izbrīnu – kā Svētais Gars panāk tik pēkšņu sirds pārmaiņu tādiem cilvēkiem, kas bijuši pilnīgi sveši Dievam un tāli garīgām lietām. Dievs ir izmantojis viņu aizlūgšanas, lai veiktu brīnumdarbus. Pēc tam viņi man raksta garas vēstules par savu prieku.

Piemēram atļaušos citēt dažus izvilkumus no kādas sievietes vēstules. Sauksim viņu par Meriju Braunu.

“Mīļo brāli Morno!

Kāds prieks kalpot Dievam ar aizlūgšanām! Pagājušajos divos gados es sāku ļoti ticēt aizlūgšanu spēkam. Šajā laika posmā es meklēju tuvāku saskari ar Jēzu un veidu, kā Viņam pilnīgāk kalpot savā ikdienā. Viņš mani tik brīnišķi mudināja un vadīja, un jūsu grāmata bija šīs vadības viena daļa.

Esmu pieņēmusi dažas no jūsu pārbaudītajām idejām. Man īpaši patīk lūgt, lai Dievs apņem manu aizlūgumu objektu ar gaismas un miera gaisotni, īsumā atstāstīšu vienu lūgšanu piedzīvojumu.

Manai māsai Džozefīnei 38 gadu vecumā gadījās kāda mīlas dēka, tāpēc vīrs Rasels viņu atstāja. Vairāk nekā divu mēnešu laikā pēc Rasela aiziešanas viņa izgāja, kā pati teica, “cauri ellei”. Tik ilgi viņa centās piespiest savu mīļāko izvēlēties starp viņu un savu sievu.

Pirms šī laika viņa nekad un nekādi neparādīja interesi par Dievu un reliģiju. Kad radās šī krīze, viņa vēlējās, lai es aizlūgtu par viņu. Es dedzīgi lūdzu, lai viņas mīļākais paliktu pie savas sievas. Pēc diviem manas aizlūgšanas mēnešiem viņš uzsvērti paziņoja, ka savu sievu nekad neatstās, un ar to dēka beidzās.

Pēc kāda laika es uzzināju, ka Džozefīne un Rasels abi lūdz Dievu, lai drīz atkal varētu būt kopā.

Cik satraucoši, ka Debesu Tēvs tevi izmanto tik īpašam darbam! Manas ilgas un manas lūgšanas ir kļūt par gudru aizlūdzēju, lai mūsu Skolotājs man varētu aizvien vairāk un vairāk uzticēt šo lielo atbildību! Redzēt, kā Dievs uzklausa lūgšanu, ir tik satraucoši! Mana ticība pastāvīgi aug. Esmu pārņēmusi lūgšanas ideju, kuru jūs pieminat savas grāmatas 48. lappusē. Kāda brīnišķa, svētībām pārpilna ideja!

Kungs bija labs pret mani. Man ir vairāki mīļi draugi. Lai nevajadzētu papildināt jūsu lūgšanu sarakstu pēc katras manas vēstules ar dažiem vārdiem, sūtu jums visus uzreiz. Es jums rakstīšu, kā Dieva aizgādība atklāsies katra dzīvē.

Savam rīta svētbrīdim es pārņēmu jūsu brīnišķo lūgšanu no 27. lappuses (..).

Šodien nosūtu jūsu grāmatu saviem vecākiem. Kungs man ir devis brīnišķas izdevības viņiem liecināt. Viņi nesen atsāka apmeklēt baznīcu, un mamma izteicās, ka viņi apmeklēs “dažādas”, lai noskaidrotu, kura viņiem labāk patīk. Viņi patiešām meklē, un, kamēr viņi to dara, es lūdzu ik dienas. Es tiešām ticu no visas sirds, ka Kungs viņus pievienos draudzei. Tas ir tikai laika jautājums. Tas būs godības pilns notikums, kuram es gatavojos ar lielu prieku.

Es apsolu aizlūgt par jums un jūsu mīļajiem ik dienas, līdz nāks mūsu dārgais Jēzus un ņems mūs uz mājām. Kāda svētīta un bijājama būs šī diena!

Lai jums patīkama un laimīga diena!”

Pēc trim mēnešiem es saņēmu no viņas vēl vienu vēstuli.

“Mīļie brāli un māsa Morno!

Paldies jums, Hilda, par jūsu dārgo vēstulīti. Man atkal gribas padalīties domām par dažām brīnišķi uzklausītām lūgšanām. Ja atceraties, pēdējā reizē es jūs lūdzu aizlūgt par manu māsu, kuras laulība bija izirusi. Viņi ir atkal kopā. Rasels atgriezās nedēļu pirms Ziemassvētkiem, un tagad abi pūlas, lai atjaunotā ģimene paliktu stipra uz visiem laikiem. Slava Dievam!

Otra atbildētā lūgšana ir brīnums, kas notika mana patēva dzīvē. Vēl pirms trim mēnešiem es nevarēju pat sapņot, ka kādreiz sēdēšu baznīcā blakus saviem vecākiem. Kāds tas bija pārsteigums! Es savām acīm redzu Svētā Gara darbību viņu dzīvē, un tas mani ļoti iedrošina.”

No dienas dienā mani aizvien vairāk priecīgi satrauc fakts, ka kristieši lūdz, lai Kristus upura nopelns apsedz neticīgos, kuriem ir sevišķa vajadzība. Kāds cilvēks man rakstīja: “Mani dziļi iespaidoja tas, cik lielu uzmanību jūs pievēršat Kristus izlietajām asinīm. Es tagad katru dienu rodu laiku un runāju ar Debesu Tēvu par Viņa varu izglābt tos cilvēkus, kas patveras dievišķo asiņu nopelnā, kā arī par Svētā Gara gatavību veikt lielu glābšanas darbu viņu dzīvē. Es redzu, kā manas lūgšanas piepildās manu acu priekšā, un tas ir bezgala brīnišķīgi!”

Es ticu, ka tā piepildās Jesajas vārdi par Dieva darba nobeigumu virs zemes. “Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un tā Kunga godība uzlec pār tevi. Tik tiešām, tumsība apklāj zemi, un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigās tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas uzlēcis pār tevi.” (Jes. 60:1-3)

Lasot to cilvēku vēstules, kuri piedzīvojuši savu aizlūgumu piepildīšanos, novēroju, ka viņi jaunā gaismā aptver to, ka vienīgi Svētais Gars spēj apskaidrot cilvēka sirdi un to saglabāt šķīstu.

Jau sen esmu lūdzis, lai Svētais Gars man sagādā vislielāko prieku un svētī tos, kuru vārdi ir manā pastāvīgajā lūgšanu sarakstā. Nepagāja ilgs laiks, un es ieraudzīju Svēto Garu darbojamies manā dzīvē, kad bieži domāju par tiem, kuriem vajadzīga Dieva svētība.

Es atklāju lūgšanu prieku, braucot automobilī, apstaigājot klientus, gaidot iepriekš norunātu satikšanos. Rezultāti mani sajūsmināja. Piemēram, es aizlūdzu par tiem saviem darījumu klientiem, kuriem, kā zinu, ir dažādas grūtības. Kad es tos vēlāk apmeklēju, viņi bez vaicāšanas stāsta, kā Dievs viņus ir svētījis.

Dievs turpina svētīt citus līdz pat šai dienai. Atļaušos pastāstīt, kas notika tieši šīs nodaļas rakstīšanas laikā.

Mērijas stāsts

Jauna sieviete, sauksim viņu par Mēriju, man piezvanīja un lūdza aizlūgt par savu draudzeni, kura pirms neilga laika bija aizgājusi no vīra cita vīrieša dēļ. Ar asarām Mērija stāstīja, ka draudzene, sauksim viņu par Betiju, kādreiz bija aizlūgusi par viņu, kad Mērijai bija sarežģījusies laulības dzīve. Patiesība bija tā, ka arī Betija bija mani uzmeklējusi un lūgusi, lai aizlūdzu par Mēriju, tikai tā to nezināja. Tagad bija atkal Mērijas kārta meklēt kādu, kas iestāsies Dieva priekšā par Betijas glābšanu.

Es gan tūlīt pazinu šo vārdu, bet ļāvu Mērijai runāt. Bez mana pamudinājuma viņa sīki izstāstīja, kādas cīņas ir izcīnījusi. “Mēs ar Dzimu bijām precējušies nedaudz vairāk par diviem gadiem un vēl arvien bijām iemīlējušies,” viņa stāstīja. “Viņš studēja, un mūsu ienākumi bija visai ierobežoti, tāpēc bijām priecīgi, kad atradu labāk atalgotu darbu., un uzskatījām, ka tā ir atbilde uz lūgšanām.”

Viņa mirkli paklusēja, tad jautāja. “Morno kungs, vai jūs domājat, ka sieviete var iemīlēties citā vīrietī, ja viņa joprojām jūt dziļu mīlestību pret savu vīru?”

Es nemēģināju skaidrot, kas ir īsta mīlestība un kāda ir aizraušanās vara. Es vienkārši pateicu, ka mūsu dienās un šajā paaudzē mēdz notikt savādas lietas. “Nezinu, kāpēc jums to stāstu,“ Mērija turpināja. “Varbūt Svētais Gars vēlas, lai jūs zinātu, kā Viņš atbildēja uz jūsu aizlūgšanām par mani.

Pēc tam kad pāris mēnešu biju nostrādājusi jaunā darba vietā – lielā universālveikalā –, es sāku ievērot vienu no administratoriem. Viņa laipnība un maniere sveicināt saistīja manu uzmanību. Viņš man ļoti iepatikās un drīz vien vairs neizgāja no prāta. Ievēroju, ka pastāvīgi domāju par viņu pat tad, kad biju kopā ar vīru. Kaut sapratu, ka nav labi visu laiku par viņu domāt, es vienkārši nespēju to nedarīt. Viņa vara pār mani bija tik liela, ka kādu dienu es atzinos Betijai – es nespētu atteikt pat tad, ja viņš man piedāvātu iet ar viņu gultā.

Es zinu, tieši tas notiktu, ja viss turpinātos tādā pašā garā. Es pat aizdomājos tiktāl, ka viņš mani kādā klusā veikala stūrī varētu apkampt.

Palaikam viņš runājoties uzlika savu plaukstu uz manas rokas, un mani pārņēma varena, ļoti patīkama sajūta. Es jutos cieši saistīta ar viņu. Bet, paldies Dievam, jūs, Morno kungs, un Betija aizlūdzāt par mani. Kad pienāca diena, kurā viņš ielūdza mani uz savu dzīvokli, lai parādītu savu pastmarku kolekciju, kas bija viņa lepnums un prieks, es nedomājot atteicu: “Es to nevaru darīt, ja mans vīrs nav kopā ar mani.”

Man šermuļi pārskrēja iedomājoties, kas notiktu viņa dzīvoklī, ja mēs tur būtu divatā. Prātā iešāvās teiciens, ko biju iemācījusies no galvas bērnībā, proti, Jāzepa vārdi, kad viņš sastapās ar kārdinājumu: “Kā es varētu darīt šo lielo ļaunumu un grēkot pret Dievu?” Pēkšņi man kļuva bail no tā, pēc kā pirms brīža biju ilgojusies.

Es nepārspīlēju, Morno kungs, ja saku, ka tajos īsajos mirkļos atguvu izpratni par labu un ļaunu. Aizraušanās važas nokrita, un, ar Dieva žēlastību, tās mani nekad vairs nesaistīs.”

Atgādināju Mērijai, ka cilvēki par viņu bija iestājušies Dieva priekšā. Viņas grūtajā brīdī vareni darbojās Svētais Gars. Viņa klusēja kādas 10-15 sekundes, un es dzirdēju viņas šņukstus. Nomierinājusies viņa man pateicās par aizlūgšanām.

Taču viņu joprojām nomāca bažas par Betiju.

Mērija nevarēja saprast, kāpēc sieviete, kas bija lūgusi par viņu grūtajos brīžos, tagad pēkšņi ielaižas ar citu vīrieti. “Kā tāds cilvēks kā Betija, kuru es vienmēr uzskatīju par stingru kristieti, var tik dziļi krist grēkā, ka neklausās pat veselā saprāta balsī? Viņas skats uz dzīvi ir tik ļoti mainījies, ka garīgas lietas viņai neko vairs nenozīmē.

Šī izmaiņa mani biedē, un es jautāju sev: “Ja tāds stingru principu cilvēks kā Betija varēja pēkšņi atteikties no visa garīgā, kādas izredzes sasniegt Debesis tad ir man?””

“Jūs neesat vienīgā, kas man uzdod šādu jautājumu,” es atbildēju. “Tiešām, daudzi man ir rakstījuši vēstules ar lūgumu aizlūgt par kādu irstošu ģimeni. Man pastāvīgi stāsta par to, cik dziļi ļaudis ir satriekti, kad kāds, ko uzskata par draudzes pīlāru, pēkšņi pamet savu ģimeni.”

Mērijas balsī ieskanējās neatlaidības nots, kad viņa jautāja, kas, pēc manām domām, īsti notiek draudzē. Es paskaidroju, ka, manuprāt, šādi ļaudis nav sapratuši, ko nozīmē tikt Dieva spēkā pasargātiem ticībā. (1. Pēt. 1:5) Plaši izplatītā laulības pārkāpšana un ģimeņu iziršana rodas no tā, ka draudzes locekļi pakāpeniski atraisās no Dieva, līdz kritušās cilvēka sirds dabiskās tieksmes tos pārvar.

Es viņai teicu: “Novēršanos no kaut kā tik svēta, kā laulības solījums, nav iespējams saprast, ja neatceramies, ka cilvēka “sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga”. (Jer. 17:9) Tiešām, tā ir tik lokana, ka pat Salamans, gudrākais no cilvēkiem un Rakstos trīsreiz dēvētais par Dieva mīļoto, piemirsa Dievu vienmēr turēt savā priekšā un izpostīja savu dzīvi. Drīz vien viņš pārliecinājās par neapvaldītās iekāres spēku. Bībele vēsta, ka Salamana sievas pievērsušas viņa sirdi svešiem dieviem. “Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu šausmonim Kārnošām uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzalemei, tāpat arī drausmīgajam amoniešu elkam Moloham. Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja (..) saviem dieviem.” (1. Ķēn. 11:7-8)

Tāds bija mans paskaidrojums.

Mērija gribēja zināt vairāk par to, kā var ticībā “tikt saglabāts Dieva spēkā”. Es apsolīju uzrakstīt vēstuli par grēka varu un par atšķirtību no Dieva, par to, cik bezpalīdzīgi esam šīs varas priekšā, ja mūs neaizstāv Dieva Gars.

Nākamajās nodaļās gribu minēt dažus no svarīgākajiem faktoriem, kas mums jāzina, lai mēs spētu saglabāt dzīvu mūsu saikni ar Dievu. Mēģināšu arī parādīt, kā mūsu aizlūgšanas par citiem var ļaut Dievam sūtīt Svēto Garu pilnīgāk, lai palīdzētu mūsu mīļo cīņās pret grēku un ļaunumu.