Liecības draudzei 9

6. Starp krāsainajām tautām

“Lūdziet pļaujamā Kungu, lai
izdzen strādniekus Savā pļaujamā.”
(Mat. 9: 38)

Tumšādaino kalpotāju nepieciešamība

Vajadzētu sevišķi apņēmīgi censties izglītot un apmācīt krāsainos vīrus un sievas misionāru darbam Amerikas Dienvidu štatos. Kristīgos krāsainos studentus vajadzētu sagatavot pasludināt patiesību savai rasei. Tie, kas Kunga bijību dara par savas gudrības iesākumu un ievēro pieredzējušu cilvēku padomu, var būt par lielu svētību nēģeru rasei, nesot saviem ļaudīm tagadējās patiesības gaismu. Katrs strādnieks, strādājot pazemībā un saskaņā ar saviem brāļiem, var būt gaismas kanāls daudziem, kas tagad atrodas nezināšanas un māņticības tumsā.

Nevajadzētu daudz domāt par to, ka viņi nav piemēroti darbam balto cilvēku vidū, bet gan ļaut, lai krāsainie brāļi un māsas nododas misijas darbam krāsaino ļaužu vidū. Izglītotajiem krāsainajiem vīriem un sievām ir bezgala daudz iespēju strādāt savu ļaužu labā. Dienvidos vēl ir daudz darba. Sevišķas pūles jāvelta lielajām pilsētām. Katrā no tām ir tūkstoši krāsaino cilvēku, kuriem jāsniedz pēdējā brīdinošā žēlastības vēsts. Lai mūsu krāsaino draudzes locekļu sirdīs mostas misijas gars. Lai nopietns darbs tiek veikts to labā, kas patiesību nepazīst.

Katram krāsainajam brālim un māsai es vēlos sacīt: Skatieties, kādi ir apstākļi. Jautājiet sev: “Cik daudz esmu parādā savam Kungam, atskatoties uz man dāvātajām izdevībām un priekšrocībām? Kā es varu Viņu vislabāk godināt un atbalstīt savas tautas intereses? Kā es vislabāk varu izlietot zināšanu sniegtās priekšrocības, kuras Dievam paticis man dāvināt? Vai man nevajadzētu atvērt Bībeli un mācīt savai tautai patiesību? Vai atzīšanas trūkuma dēļ neiet bojā tūkstoši, kuriem es varu palīdzēt, ja padodos Dievam tā, ka Viņš mani var izlietot par savu rīku? Vai man nav jāstrādā manu apspiesto, drosmi zaudējušo biedru labā?”

Dienvidi cieš strādnieku trūkuma dēļ. Vai jūs iesiet garām saviem ļaudīm, nepūloties tiem palīdzēt, vai arī pazemīgi strādāsiet, lai glābtu bojā ejošos? Šeit ir darbs, kuru jūs spējiet darīt, ja pazemosities Dieva priekšā. Uzticoties Viņam, jūs atradīsiet mieru un iepriecu, bet ejot savu paša ceļu un rīkojoties pēc sava prāta, jūs sadursieties ar ērkšķiem un dadžiem, un zaudēsiet atalgojumu.

Laiks negaida, un ko jūs dariet, tas jādara ātri. Apņemieties izpirkt laiku. Nemeklējiet sev personīgu prieku. Saņemieties! Sāciet strādāt, no jauna sirsnīgi apņēmušies to darīt. Kungs jūsu priekšā atvērs ceļu. Dariet visu iespējamo, lai strādātu Kristus rindās, lēnprātībā un pazemībā, paļaujoties uz Viņa spēku. Izprotiet darbu, ko Kungs jums dod darīt, un uzticoties Dievam, jūs iesiet no spēka uz spēku, no žēlastības uz žēlastību. Jūs spēsiet čakli un neatlaidīgi strādāt savu ļaužu labā, kamēr vēl diena, jo nāk nakts, kad neviens nevarēs strādāt.

Dienvidos ļoti vajadzīgi visi misijas darba veidi. Šim laukam strādnieki jāsagatavo nekavējoties. Mūsu ļaudīm vajadzētu sagādāt naudas līdzekļus vīru un sievu izglītošanai Dienvidu štatos, kas pieraduši pie klimata, spētu strādāt, neapdraudot savu veselību.

Perspektīvus jaunus vīriešus un sievietes vajadzētu izglītot par skolotājiem. Viņiem vajadzētu dot vislabākās izdevības. Skolas un sapulču namus vajadzētu celt dažādās vietās un vajadzētu nodarbināt skolotājus.

Tie, kas gadiem ilgi strādājuši, cenšoties palīdzēt krāsainajiem cilvēkiem, spēj dot padomu, kā izveidot šādas skolas. Cik vien iespējams, šīs skolas vajadzētu iekārtot ārpus pilsētām. Tomēr pilsētās ir daudz bērnu, kuri nespēj apmeklēt tālu no pilsētām atrodošās skolas, un viņu labā vajadzētu atvērt skolas gan pilsētās, gan laukos.

Bērniem un jauniešiem šajās skolās jāmāca kaut kas vairāk par lasīšanu vien. Jāattīsta rūpnieciskas ražošanas nozares. Studentiem jāsniedz iespēja mācīties amatu, kas tos darītu spējīgus uzturēt pašiem sevi.

Mūsu draudzēm Ziemeļos, kā arī Dienvidos, vajadzētu darīt visu viņu spēkos esošo, lai atbalstītu skolu darbu krāsainajiem bērniem. Jau esošās skolas uzticīgi jāuztur. Jaunu skolu nodibināšana prasīs papildu līdzekļus. Lai visi mūsu brāļi un māsas no sirds dara savu daļu, lai šīs skolas varētu labi strādāt.

Blakus šai skolas darba nozarei mūsu krāsainie brāļi var veikt labu darbu savu ļaužu vidū, nodibinot misijas svētdienas skolas un Sabatskolas, skolas, kurās jauniešus mācītu skolotāji, kam sirdis deg mīlestībā uz dvēselēm.

Dienvidu štatos pastāvīgi rodas jaunas izdevības, un daudzi saprātīgi, kristīgi, krāsaini vīri tiks aicināti darbā. Tomēr vairāku iemeslu dēļ par vadītājiem jāizvēlas baltie vīri. Mēs visi esam vienas miesas locekļi un pilnīgi esam vienīgi Kristū Jēzū, kurš savus ļaudis paaugstinās no zemā līmeņa, kurā tos novedis grēks, līdz tādai pakāpei, ka Debesu pagalmi tos atzīs par Dieva līdzstrādniekiem.

Darbs jādara daudzās vietās, kur nepieciešama liela piepūle, un no tām iznāks spējīgi strādnieki. Lai darbu vadām tā, ka krāsainie strādnieki tiek sagatavoti darbam savas rases labā. Nēģeru vidū ir daudzi apdāvināti un spējīgi cilvēki. Uzmeklēsim šos vīrus un sievas, un mācīsim viņus, kā iesaistīties dvēseļu glābšanas darbā. Dievs sadarbosies ar viņiem un dāvās tiem uzvaru.

“Dieva līdzstrādnieki”

Kunga auss ir atvērta dzirdēt, ko lūdz cilvēki, kas Viņam kalpo. Viņš ir apsolījis: “Mana acs būs pār tevi.” Staigājiet pazemīgi ar Dievu un lūdziet, lai Viņš jums skaidri parāda jūsu pienākumu. Kad Viņš runā uz saviem pārstāvjiem un lūdz tos būt par Viņa līdzstrādniekiem, tad viņiem jādara tas pats darbs, ko Jēzus, pieceļoties lasīt Nācaretes sinagogā, paziņoja kā savu darbu. Viņš atvēra pravieša Jesajas grāmatu un lasīja: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību.” (Jes. 61: 1) (BRI)

Patiesību tagad klāj maldu mākoņi, kas valda pasaulē. Kas spēj ietekmēt pat visvienkāršāko cilvēku un mantot to Kristum, tas sadarbojas ar Dievišķīgajiem spēkiem, cenšoties glābt pazudušos. Parādot grēciniekam personīgu, grēkus piedodošu Pestītāju, mēs ar līdzjūtības un Kristum līdzīgas mīlestības roku satveram kritušā roku, un ticībā pieķeroties Kristus rokai, mēs izveidojam savienojošo ķēdes locekli starp grēcinieku un Pestītāju .

Gals ir tuvu, un katrai dvēselei tagad jāstaigā uzmanīgi, pazemīgi un lēnprātīgi ar Kristu Jēzu. Mūsu mīļais Pestītājs, no kura izplūst pasaulē visi patiesības stari, negrib, ka mēs paļautos uz lielkungiem, ne arī uz cilvēku bērniem, kas nespēj palīdzēt; bet mums pilnīgi jāatbalstās uz Viņu. Viņš saka: “Bez Manis jūs ne nieka nespējiet darīt.” (Jāņa 15: 5) Mums pastāvīgi jāraugās uz Jēzu, lai Viņš mūs varētu tā pārveidot, ka mēs atspoguļotu Viņa jaukumu. Mums jāskatās uz Dieva Jēru, kas atņem pasaulei grēkus. Tad arī saviem līdzcilvēkiem mēs varēsim atklāt Kristu.

Patiesības sludināšana tur, kur valda rasu naids

Domājot par darbu starp krāsainajiem cilvēkiem, es jūtos nospiesta, ļoti nospiesta. Ar evaņģēliju ir jāiepazīstina arī nomāktā nēģeru rase. Taču pūloties pacelt šos ļaudis, jārīkojas ļoti piesardzīgi. Balto cilvēku vidū daudzās vietās valda spēcīgi aizspriedumi pret nēģeru rasi. Mēs varbūt gribētu šos aizspriedumus neievērot, bet mēs nedrīkstam to darīt. Ja mēs izturētos tā, it kā šie aizspriedumi nepastāvētu, tad mēs nevarētu kļūt gaisma baltajiem cilvēkiem. Mums apstākļi jāpieņem tādi, kādi tie ir, un tajos jārīkojas gudri un saprātīgi.

Daudzus gadus esmu nesusi smagu atbildības nastu nēģeru rases labā. Mana sirds ir sāpējusi, redzot, ka naids pret šo rasi aug arvien lielāks, ka daudzi septītās dienas adventisti liekas nespējīgi saprast, ka te jādara nopietns darbs, un tas jādara ātri. Mūžībā aiziet gadi, kuros tik maz darīts, lai palīdzētu tiem, kas nesen vēl bija vergu rase.

Viens no kavēkļiem, ar ko jāsastopas darbā, ir daudzu balto cilvēku, kas dzīvo tur, kur krāsaini ir lielā skaitā, nevēlēšanās, ka kāds sevišķi pūlētos viņu labā. Kad baltie redz, ka nēģeriem iekārto skolas, ka tos māca būt neatkarīgiem, apgūt amatus, nedzīvot vairs būdās, bet iekārtoties ērtās mājās, tad viņi redz varbūtību, ka var tikt šķērsoti viņu pašu savtīgie plāni, - ka viņi vairs nevarēs izmantot nēģerus par niecīgu un nožēlojamu algu, un viņos pamostas naids. Viņiem liekas, ka viņi ir apvainoti, ka viņiem ir darīts pāri. Daži rīkojas tā, it kā verdzība vēl nebūtu atcelta. Šis gars kļūst arvien stiprāks līdz ar Dieva Gara atraušanu no pasaules; un daudzās vietās tagad nav iespējams darīt to, ko bija iespējams krāsaino cilvēku labā veikt iepriekšējos gados.

Amerikāņu tauta būtu varējusi daudz darīt, ja valdība un kristīgās baznīcas tūlīt pēc vergu atbrīvošanas būtu pietiekami pūlējušās šo cilvēku labā. Laikā, kad šiem atbrīvotajiem tik ļoti bija nepieciešama palīdzība, vajadzēja devīgi izlietot naudu to apgādei un izglītošanai. Bet valdība, tikai mazliet papūlējusies, pameta nēģerus vienus, nepalīdzot viņiem cīņās ar grūtībām. Dažas no spēcīgajām kristīgajām draudzēm iesāka labu darbu, bet diemžēl sasniedza pārāk maz; arī septītās dienas adventistu draudze nav padarījusi savu daļu. Labu darbu ir padarījuši atsevišķi cilvēki un sabiedrības, kas neatlaidīgi pūlējušās krāsaino cilvēku labā. Cik maz ir to, kas piedalījušies šajā darbā, kurā visiem vajadzēja ieinteresēties un pielikt savu roku!

Laikam ejot uz priekšu un pretestībai kļūstot stiprākai, apstākļi mūs brīdina, ka piesardzība ir drošsirdības labākā daļa. Ja darbā krāsaino cilvēku labā ir sperti neprātīgi soļi, tad ne tāpēc, ka nebūtu doti brīdinājumi. No Austrālijas pāri Klusā okeāna plašajiem ūdeņiem ir sūtīti brīdinājumi, ka katrs solis uz priekšu ir jāsper uzmanīgi, ka darbinieki nedrīkst teikt politiskas runas un nekādā veidā nevajadzētu atbalstīt cīņu par balto un melno sociālo vienlīdzību.

1895.g. Armadalē, Melburnas priekšpilsētā, Viktorijā, apspriedes sapulcē man atbildot uz brāļu jautājumiem, runāju par šo tematu un centos pārliecināt par piesardzības nepieciešamību. Es sacīju, ka tuvojas bīstami laiki, un nākotnes domu izteikšana par nepieciešamību darīt visās misijas darba nozarēs krāsaino ļaužu labā, apdraudēs pat dzīvību. Es skaidri teicu, ka darbs krāsaino cilvēku labā visās nozarēs jāturpina savādāk nekā dažos valsts rajonos iepriekšējos gados.

Lai par krāsaino jautājumu tiek runāts pēc iespējas mazāk, lai krāsainie galvenokārt strādā paši savas rases labā.

Attiecībā uz balto un krāsaino ļaužu kopējām lūgšanu telpām vienā un tajā pašā ēkā, jāsaka, ka šim apstāklim ne vienmēr var piekrist, jo tas nenesīs labumu nevienai pusei, - sevišķi Dienvidos. Vislabāk krāsainos ļaudis, kas pieņem patiesību ir apgādāt ar savām pielūgšanas vietām, kurās tie paši var kalpot. Sevišķi tas nepieciešams Dienvidos, lai darbu balto cilvēku labā varētu turpināt bez nopietniem šķēršļiem.

Apgādājiet citu rasu ticīgos ar glītiem, gaumīgiem lūgšanu namiem. Parādiet viņiem, ka šādas rīcības iemesls nav viņu izslēgšana no pielūgšanas kopā ar baltajiem viņu melnās ādas krāsas dēļ, bet lai dotu iespēju patiesībai iet tālāk. Lai viņi saprot, ka šis plāns ir jāievēro, kamēr Kungs mums rādīs labāku ceļu.

Spējīgos un pieredzējušos citu rasu locekļus vajadzētu atbalstīt viņu pašu ļaužu dievkalpojumu vadīšanā un viņu balsīm jābūt dzirdamām pārstāvju sapulcēs.

Citu rasu ticīgo vidū ir daudzi, kas labi var strādāt savu ļaužu interesēs; šiem strādniekiem Kungs ir devis gaismu un atzīšanu, un viņu spējas nav nenozīmīgas. Viņiem jāstrādā neatlaidīgi un visos ietekmīgos veidos. Viņiem jālieto mūsu literatūra, jāorganizē telts sapulces un sanāksmes sabiedriskās ēkās. Dažreiz, (kur tas pieļaujams) baltajiem sludinātājiem vajadzētu viņiem palīdzēt. Sevišķi vajadzētu censties palielināt citu rasu strādnieku spēku. Šiem krāsainajiem cilvēkiem jāsniedz pilnīgas zināšanas, kā savu ļaužu vidū organizēt Bībeles stundas un telts sanāksmes. Ir daudz tādu spējīgu cilvēku, kurus vajadzētu sagatavot šim darbam.

Mums vajadzētu būt ļoti ieinteresētiem skolu iekārtošanā krāsaino nācijai. Mēs nedrīkstam neievērot, cik svarīgi tagadējo patiesību atklāt skolotājiem un studentiem lielajās koledžās, ko krāsainajiem dibinājuši pasaules cilvēki.

Krāsainajiem cilvēkiem jādibina skolas un sanatorijas, un vislabākajiem skolotājiem, kādus iespējams nodarbināt, jāmāca krāsainie jaunieši un jāsagatavo kalpošanas darbam.

Krāsainajiem sludinātājiem vajadzētu darīt visu iespējamo, lai viņu pašu ļaudis saprastu šī laika patiesību. Laikam ejot uz priekšu un aizspriedumiem pieaugot, daudzās vietās baltajiem strādniekiem būs gandrīz neiespējami strādāt krāsaino ļaužu labā. Reizēm baltie cilvēki, kas nesimpatizē mūsu darbam, apvienosies ar krāsainajiem, lai pretotos šim darbam, apgalvojot, ka mēs ar savu mācību cenšamies sašķelt baznīcas un ieraut tās Sabata jautājuma dēļ bēdās un grūtībās. Baltie un krāsainie sludinātāji izplatīs melus, pamodinot cilvēkos tādas neiecietības un naida jūtas, ka tie būs gatavi pat iznīcināt un nogalināt.

Elles spēki izmanto visu savu atjautību, lai traucētu pēdējās žēlastības vēsts pasludināšanu krāsainajiem ļaudīm. Sātans strādā, lai darbu, ko evaņģēlija sludinātāji un skolotāji veic aizspriedumu novēršanai starp baltajiem un krāsainajiem, padarītu sevišķi grūtu.

Iesim pa gudrības ceļu. Nedarīsim neko, kas nevajadzīgi pamodinātu pretestību, - neko, kas kavētu evaņģēlija vēsts pasludināšanu. Kur to prasa ieradums vai kur jāgūst lielāki panākumi, lai baltie un krāsainie ticīgie sapulcējas atsevišķās lūgšanas vietās. Izkopsim Kristus lēnprātību. Viņš bija Debesu Majestāte, Dieva vienpiedzimušais Dēls. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3: 16)

Ja Dievs, lai glābtu bojā ejošo pasauli, bija ar mieru nodot Savu Dēlu mokošai un apkaunojošai nāvei, vai Kunga misionāriem nevajadzētu būt labprātīgiem darīt visu iespējamo, lai sasniegtu grēka dziļumos mītošos ļaudis un sniegtu tiem palīdzību un raidītu gaismu tiem, kuri nezina, kas ir patiesība? Kristus savu dievišķību ietērpa cilvēcībā, lai varētu sasniegt un paaugstināt kritušās cilvēcīgās būtnes. Vai Viņa sekotāji Viņa dēļ nebūs gatavi paciest daudz netaisnību un sāpju, lai palīdzētu tieši tiem, kuriem palīdzība ir tik nepieciešama? Lai darbs tiktu darīts ar tādām metodēm, kas nepamodinātu aizspriedumus un neaizvērtu durvis, pa kurām patiesība tagad var ieiet.

Apdāvinātiem vīriem starp krāsainajiem ticīgajiem jākļūst par Dieva līdzstrādniekiem savu pašu ļaužu labā. Tad viņiem reizēm būs arī izdevības liecināt telts sanāksmēs un lielās sapulcēs, aizsniedzot tādā veidā daudzas, daudzas dvēseles. Šīs izdevības pavērsies, sākot strādāt Dienvidu laukā un liekot tur atskanēt spēcīgam saucienam. Kad izliesies Svētais Gars, tad cilvēcība, cenšoties glābt dvēseles, uzvarēs aizspriedumus. Dievs pārvaldīs prātus. Cilvēku sirdis mīlēs tā, kā Kristus mīlēja. Tad daudzi uz krāsaino jautājumu skatīsies pavisam savādāk nekā tagad. Mīlestība, kas līdzīga Kristus mīlestībai, pacels garu skaidrajā, debešķīgajā un nesavtīgajā atmosfērā.

Tas, kurš ir cieši savienots ar Kristu, stāv pāri ādas krāsas vai sabiedrības šķiru radītajiem aizspriedumiem. Viņa ticība balstās uz mūžīgām patiesībām. Jāpaaugstina ir patiesības dievišķais Autors. Mūsu sirdīm jābūt piepildītām ar ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Žēlsirdīgā samarieša darbs ir tāds piemērs, kuram mums jāseko.

Mums nav jāiztirzā krāsaino jautājums, kas pamodinātu aizspriedumus un izraisītu krīzi. Trešā eņģeļa vēsts gaisma jādod tiem, kam šī gaisma ir vajadzīga. Mums jāstrādā mierīgi, klusi un uzticīgi, paļaujoties uz mūsu Vecāko Brāli. Mums nevajag steigties nospraust stingri noteiktu virzienu, kāds nākotnē jāsaglabā balto un krāsaino cilvēku attiecībās. Šī laika patiesība jāpasludina tūkstošiem cilvēku Dienvidu štatos. Ceļš, cik vien iespējams, jāatbrīvo no visiem šķēršļiem. Pasniedziet ļaudīm evaņģēlija vēsti. Lai baltie un krāsainie ļaudis strādā norobežotā atšķirtībā, bet lai par pārējo rūpējas Kungs. Patiesībai jānonāk arī pie baltajiem cilvēkiem Dienvidu štatos. Tad viņu ģimenēs tiks padarīts darbs, kam sekos daudzu dvēseļu izglābšana.

“Visā gudrībā un apdomībā”

Kamēr cilvēki cenšas atrisināt krāsaino jautājumu, laiks aiziet, un dvēseles nebrīdinātas un neizglābtas nogrimst kapā. Lai tā vairs ilgāk neturpinās. Lai vīri un sievas iziet darbā, un lai viņi strādā, kā Svētais Gars viņiem to like darīt. Šajā darbā mums vajadzīgi krāsaino ticīgo talanti, pat vismazākais no tiem. Lai krāsainie strādnieki pūlas paši savu ļaužu labā, saņemot palīdzību no baltajiem strādniekiem, ja vajadzība to prasa. Viņiem bieži būs vajadzīgs padoms. Lai krāsainajiem ticīgajiem ir sava pielūgšanas vieta un baltajiem cilvēkiem - sava. Lai katra draudze ir dedzīga patiesā misijas darbā un savas tautas labā, un kur un kad vien iespējams, arī krāsaino ļaužu labā.

Kad kādā vietā patiesība ir pasludināta un baltie cilvēki, cik ir gribējuši dzirdēt un ticēt, to ir pieņēmuši, tad dažreiz var pavērsties izdevības baltajiem strādniekiem mierīgi un neuzbāzīgi strādāt krāsaino ļaužu labā. Tādas izdevības nevajadzētu atstāt neievērotas.

Mums nevajadzīgi nav jāpamodina aizspriedumi, kas aizvērtu ceļu trešā eņģeļa vēsts pasludināšanai baltajiem cilvēkiem. Viņiem šī vēsts ir nepieciešama; jo mūs sagaida bēdu laiks, kāds vēl nekad nav bijis, kamēr dzīvo cilvēki.

Jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nesacītu un nedarītu neko tādu, kas krāsainajos varētu aizdedzināt naidu pret baltajiem. Nesaasināsim jau pastāvošās grūtības. Lai arī cik gudri rīkosies strādnieki, viņi tomēr sastapsies ar pretestību, pat nerunājot par krāsaino jautājumu. Atbrīvosim Ķēniņam ceļu. Dosim Dievam iespēju strādāt. Lai cilvēki nestājas Viņam ceļā. Viņš plānos un vadīs labāk, nekā cilvēcīgas būtnes to ir spējīgas darīt. Atcerēsimies, ka mūsu pirmais un galvenais darbs ir sludināt Dieva Vārdu, darīt zināmus Bībeles brīdinājumus.

Kungs visus aicina uzsākt darbu pazemīgā garā. Ne visi sludinātāji ir patiesības svētoti: Kungs visus aicina atstāt savus strīdus. Lai cilvēki sargās darīt kaut ko, kur valda rasu aizspriedumi un naids.

Lai uzvarētu aizspriedumus un gūtu pieeju dvēselēm, jāpievēršas ārstnieciskajam misijas darbam ne tikai vienā vai divās vietās, bet daudz vietās, kur patiesība vēl nav pasludināta. Mums jāstrādā kā evaņģēlija ārstnieciskajiem misionāriem un jādziedina ar grēku slimās dvēseles, sniedzot tām glābšanas vēsti. Šis darbs izveidosies par visspēcīgāko līdzekli aizspriedumu iznīcināšanai.

Sabats

Sabata jautājuma pasludināšana prasa lielu uzmanību un gudrību. Vajadzīgs daudz Dieva žēlastības un spēka, lai nogāztu elku, kas uzcelts viltus sabata veidā. Paceliet karogu, paceliet to arvien augstāk un augstāk. Norādiet ļaudīm uz 2.Mozus 20 nodaļu, kurā uzrakstīti Dieva likumi. Pirmie četri no desmit baušļiem atklāj mūsu pienākumu pret Radītāju. Tas, kas ir negodīgs pret Dievu, nevar būt godīgs pret savu tuvāko. Tas, kurš mīl Dievu pāri pār visu, mīlēs arī savu tuvāko kā sevi pašu. Lepošanās izaug iedomībā, liekot cilvēcīgajam rīkam sevi darīt par Dievu. Kristus evaņģēlijs svēto dvēseli, izraidot no tās pašmīlestību.

“Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” (2.Moz. 20: 8) Sabats bija iecelts Ēdenē pēc tam, kad Dievs bija radījis pasauli. “Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki. Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ka radīdams bija darījis.” (1.Moz. 2: 1-3) (BRI)

“Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Runā uz Izraēla bērniem un saki: turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāpēc Izraēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību un audžu audzēm.”” (2.Moz. 31: 12-16) (BRI)
1908.gada 19.oktobrī.

Rasu jautājums

Man ir kaut kas, ko teikt par Amerikas Dienvidu štatu krāsainajiem ļaudīm un par attiecībām, kādās mums jānostājas pret tiem. Viņi tik ilgi atradušies zem verdzības lāsta, ka jautājums, kā pret tiem tagad izturēties, ir grūti atrisināma problēma.

Ja Dieva strādnieki savu prātu pakļaus Svētā Gara darbībai, tad dvēseļu glābšanā tiks paveikts daudz. Kungs ir mūsu palīgs. Viņš mūs vadīs visās lietās, ja mēs Viņam uzticēsimies. Par vienu varam būt pārliecināti: mums vajadzīga ticība Dievam, - ticība, ka Viņš apstākļus kārtos tādā veidā, ka mēs spēsim strādāt sekmīgi. Neviens vēl nekad Dievam nav uzticējies veltīgi. Viņš nekad nepievils tos, kas uz Viņu like savu cerību.

Mums jāizvairās no strīdiem par krāsaino jautājuma problēmām. Daudz spriežot par šo jautājumu, radīsies grūtības, kuru novēršana prasīs daudz dārgā laika. Šai lietā mēs nevaram novilkt noteiktu līniju, kuru vienmēr vajadzētu ievērot. Dažādās vietās un dažādos apstākļos būs jārīkojas atšķirīgi. Dienvidos, kur rasu aizspriedumi ir tik spēcīgi, mēs neko nevarētu darīt patiesības pasludināšanā, ja mēs tur pret krāsaino jautājumu izturētos tāpat kā dažās vietās Ziemeļos. Baltajiem strādniekiem Dienvidos jāstrādā tādā veidā, kas tos darītu spējīgus gūt sekmes pie baltajiem ļaudīm.

Sātana plāns ir saistīt cilvēku prātus krāsaino jautājuma apspriešanai. Pievēršot uzmanību viņa čukstiem, radīsies uzskatu dažādība un liels sajukums. Neviens nav spējīgs skaidri noteikt krāsaino ļaužu īsto stāvokli. Cilvēki var izvirzīt teorijas, bet es jums apgalvoju, ka mums nav jāseko cilvēcīgajām teorijām. Cik tālu vien iespējams, krāsaino jautājums jāatstāj neaizskarts.

Dienvidu pilsētās ir jāstrādā, un šim darbam jānodrošina labākie talanti, pie tam bez vilcināšanās. Lai baltie strādnieki pūlas balto ļaužu labā, sludinot tagadējās patiesības vēsti tās vienkāršībā. Viņi atradīs iespējas augstāko šķiru sasniegšanai. Ir jāizlieto katra izdevība, lai aizsniegtu šos ļaudis.

Lai krāsainie strādnieki nostājas blakus un dara, ko viņi var, nopietni strādājot savu pašu ļaužu labā. Es pateicos Dievam, ka krāsaino ticīgo vidū ir talantīgi cilvēki, kuri spēj sekmīgi strādāt savu ļaužu labā, skaidri atklājot patiesību. Daudzi krāsainie cilvēki ir ļoti apdāvināti, un tie pievērsīsies patiesībai, ja mūsu krāsainie sludinātāji būs gudri, plānojot skolotāju un citu nepieciešamo strādnieku sagatavošanu skolām, un attiecīgajiem darba laukiem.

Krāsainos ļaudis nevajadzētu spiest prasīt sev vienlīdzīgas tiesības ar baltajiem cilvēkiem. Šo divu rasu savstarpējās attiecības vienmēr ir bijis grūti noteikt, un es baidos, ka tā arī uz priekšu paliks vissarežģītākā problēma. Cik tālu vien iespējams, jāizvairās no visa, kas pamodinātu baltajos cilvēkos rasu aizspriedumus. Draud briesmas tā aizvērt durvis, ka dažās vietās Dienvidos mūsu baltajiem strādniekiem nemaz nebūs iespējams strādāt.

Es zinu, ka mēģinot apmierināt dažu krāsaino cilvēku iedomas un vēlēšanās, mēs savu ceļu atradīsim pilnīgi aizsprostotu. Šim laikam dotās patiesības sludināšanas darbu nedrīkst aizkavēt ar centieniem nokārtot nēģeru rases stāvokli.

Ja mēs to mēģinātu darīt, tad pārliecinātos, ka celtos kalniem līdzīgi šķēršļi, kas aizkavētu darbu, kam saskaņā ar Dieva gribu jābūt padarītam. Ja mēs rīkosimies mierīgi un apdomīgi, strādājot Dieva norādītajā veidā, tad mūsu pūles nāks par labu kā baltajiem, tā krāsainajiem ļaudīm.

Vēl nav pienācis laiks strādāt tā, it kā nebūtu nekādu aizspriedumu. Kristus sacīja: “Tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” (Mat. 10: 16) Ja jūs redziet, ka darot kādu noteiktu darbu, ko darīt jums ir pilnīgas tiesības, jūs aizkavējiet Dieva darba iešanu uz priekšu, tad atturieties no tā. Nedariet neko, kas noslēgtu citu cilvēku prātus patiesībai. Pasaule ir jāglābj, un mēs neko neiegūsim, ja saasināsim attiecības ar tiem, kuriem cenšamies palīdzēt. Daudzas lietas var būt likumīgas, bet ne visas tās ir derīgas.

Gudra rīcība ir vislabākā. Kā Dieva līdzstrādniekiem mums jāstrādā tādā veidā, kādā visvairāk varam padarīt Viņa labā. Lai neviens neseko galējībām. Mums nepieciešama gudrība no augšienes, jo mums jāatrisina grūta problēma. Ja mēs tagad rīkosimies pārsteidzīgi, tad darbam ļoti kaitēsim. Jautājums jāizskaidro tā, lai patiesi atgriezušies krāsainie cilvēki pieķertos patiesībai Kristus dēļ un nenovērstos no kāda Bībeles veselīgās mācības pamatlikuma tāpēc vien, ka pēc viņu domām pret nēģeru rasi neizturas tā, kā tam vajadzētu būt.

Mums kā skolniekiem jāsēž pie Kristus kājām, lai Viņš mums varētu mācīt Dieva gribu un mēs uzzinātu, kā strādāt balto un krāsaino labā Dienvidu laukā. Mums jārīkojas tā, kā Kunga Gars pavēlēs, un par krāsaino jautājumu jāspriež, cik maz vien iespējams. Mums jāizlieto visi spēki, lai visām šķirām Dienvidos pasludinātu noslēdzošo evaņģēlija vēsti. Ja mūs vadīs un pārvaldīs Dieva Gars, tad mēs redzēsim, ka šis jautājums pats par sevi noskaidrosies mūsu ļaužu prātos. Lai katrs atsevišķi meklējam Kungu. Lai tie, kuru reliģiskie piedzīvojumi pagātnē ir bijuši tikai virspusēji, tiecas tuvāk Dievam.

Nožēlojiet, nožēlojiet un atgriezieties, lai jūsu grēki var tikt izdzēsti.

Kad mēs tiešām būsim sagatavoti patiesam darbam, tad arī spēsim labāk atrisināt ar šo darbu saistītos jautājumus, nekā tas ir tagad. Lai katrs ticīgais dara savu vislabāko, līdzinot ceļu evaņģēlija misijas darbam, kas ir jāpadara. Lai neviens neielaižas strīdīgu jautājumu apspriešanā. Sātana mērķis ir panākt, lai kristieši būtu aizņemti ar savstarpējiem strīdiem. Viņš zina, ka tiem neesot nomodā, Kunga diena pār tiem nāks kā zaglis naktī. Mums tagad nav laika dot vietu ienaidnieka garam un nodoties aizspriedumiem, kas samulsina prātu un vada prom no Kristus.

Lai darītu to, ko nepieciešams darīt krāsaino cilvēku vidū, būs vajadzīga nauda un nopietna, neatlaidīga piepūle. Katram vīram tagad jāstāv savā pienākuma vietā, atzīstot un atstājot savus grēkus, un strādājot saskaņā ar saviem brāļiem. Dieva strādniekiem jābūt vienotiem prātā un sirdī, lūdzot pēc Gara piešķiršanas un ticot, ka Dievs Savu Vārdu piepildīs.

Mācība par Kristus darbu

Kādreiz, kad Kristus mācīja un dziedināja, viens no pūļa, kas bija ap viņu sapulcējies, sacīja: “Mācītāj, saki manam brālim, lai tas tēva mantu art mani dala.” (Lūkas 12: 13)

Šis vīrs bija Kristus brīnišķīgo darbu aculiecinieks. Viņš jutās pārsteigts par Jēzus izpratnes skaidrību, par Viņa nepārspējamo spriedumu un taisnīgumu, ar kādu Viņš apsvēra visus gadījumus. Viņš dzirdēja Kristus modinošos aicinājumus un Viņa svinīgās, pret rakstu mācītājiem un farizejiem vērstās apsūdzības. Ja līdzīgā veidā pavēlētu šim brālim, tad tas neiedrošinātos atteikt apbēdinātajam vīram viņa daļu. Viņš ļoti lūdza Kristus iespaidu savā labā. “Saki manam brālim,” viņš sacīja, “Lai tas tēva mantu ar mani dala.”

Svētais Gars aicināja šo vīru kļūt par mantinieku nesamaitātam, neaptraipītam un nezūdošam mantojumam. Viņš savām acīm bija pārliecinājies par Kristus spēku. Tagad bija viņa izdevība runāt uz lielo Skolotāju, izteikt savas sirds visaugstāko vēlēšanos. Bet līdzīgi vīram ar mēslu dakšām Benjana alegorijā, viņa skatu saistīja zeme. Viņš neredzēja kroni virs savas galvas. Līdzīgi burvim Sīmanim viņš Dieva dāvanu vērtēja kā līdzekli laicīga labuma iegūšanai.

Pestītāja uzdevums virs zemes ātri tuvojās noslēgumam. Viņam bija atlikuši tikai daži mēneši, kuros vajadzēja pabeigt darbu, ko Viņš bija nācis darīt, lai nodibinātu Savu žēlastības valstību. Tomēr cilvēcīgā alkatība centās Viņu novērst no veicamā darba un pierunāt iesaistīties strīdā par zemes gabalu. Tomēr Jēzu novirzīt no Viņa uzdevuma nebija iespējams. Viņa atbilde skanēja: “Cilvēk, kas Mani pār jums iecēlis par tiesnesi vai izšķīrēju?” (Lūkas 12: 14)

Kristus šim vīram skaidri lika saprast, ka tas nav Viņa darbs. Viņš centās glābt dvēseles. Viņš nedrīkstēja novērsties no šī mērķa, lai uzņemtos laicīgas valsts ierēdņa pienākumus.

Cik bieži šodien no draudzes pieprasa darbu, kura savienošana ar evaņģēlija sludināšanu nekad nedrīkstētu tikt pieļauta!

Atkal un atkal Kristu lūdza izšķirt juridiskus un politiskus jautājumus. Taču Viņš atteicās iejaukties laicīgās lietās. Viņš zināja politiskajā pasaulē notiekošās netaisnības un nežēlīgo varmācību. Viņa vienīgā atsauksme uz visu notiekošo bija Bībeles patiesības sludināšana. Lielajam pulkam, kas drūzmējās viņa pēdās, Viņš atklāja Dieva baušļu skaidros, svētos pamatlikumus un runāja par svētībām, kas atrodamas, paklausot šiem pamatlikumiem. Ar autoritāti no augšienes Viņš liecināja par taisnības un žēlastības svarīgumu. Taču Viņš noraidīja katru cenšanos To iesaistīt personīgajos strīdos.

Mūsu pasaulē Kristus bija Galva lielai garīgai valstij, kuru viņš nāca šeit nodibināt, - t.i., taisnības valstij. Viņa mācība skaidri atklāj cēlinošos, svētojošos pamatlikumus, kas valda šai valstī. Viņš rādīja, ka taisnība, žēlastība un mīlestība ir vadošie spēki Jehovas valstī.

Sagatavošanās laiks

Mēs dzīvojam īstajā lielajā salīdzināšanās dienā, uz ko norādīja simboliskā salīdzināšanas diena senatnē. Mums katram atsevišķi jāmeklē Dievs. Tas ir personīgs darbs. Spiedīsimies tuvāk Dievam, nepieļaujot savās pūlēs neko, kas šim laikam doto patiesību parādītu nelabvēlīgā gaismā. Lai katrs viens atzīst un izsūdz ne sava brāļa grēkus, bet pats savus grēkus. Lai viņš pazemo savu sirdi Dieva priekšā un kļūst tā piepildīts ar Svēto Garu, ka viņa dzīve var liecināt par jaunpiedzimšanu. Mēs lasām: “Cik Viņu uzņēma, tiem viņš deva vaļu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz Viņa Vārdu.” (Jāņa 1: 12)

Kristus evaņģēlijs ir jādzīvo, jāpiepilda ikdienas dzīvē. Dieva kalpiem jātiek atbrīvotiem no visa aukstuma, visa savtīguma. Dieva darbā lielākā vērtība ir vienkāršai sirsnībai, lēnprātībai un pazemībai. Centieties strādniekus savienot uzticībā un mīlestībā. Ja jūs to nespējiet, rīkojieties paši pareizi un pārējo atstājiet Dievam. Strādājiet ticībā un lūdzot. Izvēlieties kristīgus jauniešus un audziniet tos par strādniekiem, kuru sirds nelīdzinātos cietai dzelzij, bet, kas būtu labprātīgs saskaņoties.

Es lūdzu, lai Kungs maina sirdis tiem, kas nesaņemot vairāk žēlastības, padosies kārdinājumam. Es lūdzu, lai Viņš mīkstina un dara padevīgu katru sirdi. Mums jādzīvo ciešā sadraudzībā ar Dievu, lai varētu mīlēt viens otru, kā Kristus mūs ir mīlējis. Tā ir pazīme, kas pasaulei liecinās, ka mēs esam Viņa mācekļi. Lai nav nekādas sevis izcelšanas. Ja strādnieki savu sirdi pazemos Dieva priekšā, tad nāks svētība. Viņi visi saņems svaigas, jaunas domas, un norisināsies brīnišķīga atmoda evaņģēlija ārstnieciskajā misijas darbā.

Lielais darbs, kas mums visiem kā kristiešiem jāveic, ir Kristus valstības evaņģēlija tik ātra izplatīšana, cik tas vien iespējams, neatkāpjoties no dievišķajiem norādījumiem. Evaņģēlijam jāiet uz priekšu no panākuma uz panākumu, no uzvaras uz uzvaru. Varenā valsts zem visām debesīm tiks dota Visaugstākā svētiem ļaudīm, un viņi to iemantos un pār to valdīs mūžīgi mūžam.

Cīņa, kurā mums jācīnās

Dieva kalpiem jāietērpjas pilnīgi visās kristiešu bruņās. Mēs necīnāmies tikai ar cilvēcīgiem pretiniekiem vien. Šajā cīņā Dievs aicina iesaistīties katru kristieti un cīnīties Viņa vadībā, paļaujoties, ka no Debesīm saņems žēlastību un palīdzību sekmju iegūšanai.

Mums jāiet uz priekšu Visvarenā spēkā. Mums nekad nav jāpadodas sātana uzbrukumiem. Kāpēc lai mēs kā Kristus karavīri nestāvam pretī valdībām un varām, un šīs pasaules tumsības valdniekiem? Dievs aicina mūs doties uz priekšu, izlietojot mums uzticētās dāvanas. Sātans mūsu priekšā izlika kārdinājumus. Viņš mūs centīsies pārspēt kara viltībā. Taču Dieva spēkā mums stipri jāstāv par pamatlikumiem, līdzīgi klintij.

Šajā cīņā nav atslābuma brīžu. Sātana aģenti ne uz mirkli nepārtrauc savu postošo darbu. Tiem, kas kalpo Kristum, jāuzmana visi priekšposteņi. Mūs mērķis ir glābt bojā ejošās dvēseles. Tas ir bezgalīgi liels darbs, un cilvēks nevar šeit cerēt uz panākumiem, nesavienojoties ar dievišķo Strādnieku.

No mūžības Kristus ir bijis cilvēka Pestītājs. Kopš grēkā krišanas tiem, kas savienojas ar Viņu lielajā darbā, vienmēr ir sūtīta vēsts: “Nepiekūstiet labu darīt.” (2.Tes. 3: 13) “Esiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgi Kunga darbā vienmēr.” (1.Kor. 15: 58) Kristietis ir pamudināts parādīt pacietīgu izturību, virzot uz priekšu evaņģēlija sludināšanas darbu kopā ar ārstniecisko misijas darbu. Līdz ar piedzīvojumiem patiesā reliģijā viņš iegūst garīgu atziņu, kas veido raksturu.

Īsta kristīga dzīve ir nepārtraukta kalpošanas virkne. Mēs esam Dieva līdzstrādnieki. Ikvienam, kas uzņēmies kalpot Dievam, katra jauna diena sniedz viņa spēkiem atbilstošus pienākumus. Viņa derīgums pieaug līdz ar pienākumu pildīšanu augstākās varas vadībā. Viena pienākuma izpildīšana dara mūs spējīgākus uzņemties citu. Kas pareizi izprot darāmo darbu, tie nostāsies Dieva Vārda gaismā, savienojoties ar citiem Viņa strādājošiem spēkiem. Katru dienu, tērpies pilnā apbruņojumā, viņš izies cīņā. Viņš strādās modri un izturīgi, pastāvīgi lūdzot, pārliecināts, ka viņa dzīves darba noslēgums to neatradīs nesagatavotu, nepadarījušu visu, ko viņš spēja veikt bojā ejošo dvēseļu glābšanas labā.

Ja kristieši darbotos saskanīgi, vienoti ejot uz priekšu, viena Spēka vadībā, un cenšoties sasniegt vienu mērķi, tad tie sakustinātu pasauli.

Pamatlikumus, pēc kuriem mums būtu jāvadās, strādājot Dieva darbā, atklāj apustulis Pāvils. Viņš saka: “Mēs esam Dieva darba biedri.” (1.Kor. 3: 9) “Visu, ko jūs dariet, to dariet no sirds tā kā Kungam un ne cilvēkiem.” (Kol. 3: 23) Un Pēteris ticīgos pamudina: “Lai viens otram kalpo ikviens ar to dāvanu, kā tas ir dabūjis, kā labi nama turētāji pār dažādām Dieva dāvanām. Ja kas runā, tas lai runā it kā Dieva Vārdus; ja kam kāds amats, lai tas to izdara itin pēc tā spēka, ko Dievs pasniedz, ka visās lietās Dievs top godināts caur Jēzu Kristu.” (1.Pēt. 4: 10, 11)

Lieli likumi valda pār fizisko pasauli, un tādi pat stingri -pamatlikumi pārvalda garīgas lietas. Lai iegūtu vēlamo rezultātu, šī mērķa sasniegšanai jāizlieto vajadzīgie līdzekļi. Dievs katram cilvēkam paredzējis viņa spējām atbilstošu darbu. Tikai izglītojoties un trenējoties cilvēki kļūst spējīgi pārvarēt jebkurus kritiskos stāvokļus; un ir nepieciešama gudra plānošana, lai ikvienu noliktu viņa īstajā vietā, kur tas iegūtu pieredzi un kļūtu derīgs atbildību nešanai.

Dievs vēlas, lai mēs cits citam palīdzētu, parādot labvēlību un nesavtīgu mīlestību. Mēs sastapsimies ar ļaudīm, kas mantojuši dīvainus raksturus un īpatnējas tieksmes. Sadarbošanās ar viņiem var būt grūta, bet vai mēs paši esam nevainojami? Tie nedrīkst atņemt drosmi. Viņu kļūdas nevajag darīt par kopēju īpašumu. Kristus jūt līdzi un palīdz tiem, kuru spriedums ir maldīgs. Viņš ir cietis nāvi par katru cilvēku un tāpēc dziļi un no visas sirds interesējas par katra cilvēka likteni.

Cilvēks var censties kalpot Dievam, bet viņam uzbrūk kārdināšanas no iekšpuses un ārienes. Sātans un viņa eņģeļi to skubina un vilina noziegties. Varbūt tas krīt viņa kārdinājumiem par laupījumu. Kā viņa brāļi pret to tad izturas? Vai tie runā skarbus, griezīgus vārdus, aizdzenot viņu vēl tālāk no Pestītāja? Cik skumjš skats tas ir Kristum un eņģeļiem!

Atcerēsimies, ka arī mēs cīnāmies un krītam, ka mums neizdodas valodā un rīcībā pārstāvēt Kristu, ka mēs krītam un atkal ceļamies, zaudējam cerības un no jauna ceram. Sargāsimies no nelaipnas izturēšanās pret tiem, kas līdzīgi mums ir padoti kārdināšanām un arī tāpat kā mēs bauda Kristus neizsmeļamo mīlestību.

Dievs pret cilvēkiem izturas kā pret atbildīgām būtnēm. Viņš strādās ar Savu Garu pie prāta, ko Viņš cilvēkā ir ielicis, ja tikai cilvēks dos Viņam šo iespēju strādāt un atzīs Viņa darbu. Viņš grib, lai katrs izlieto savu prātu un sirdsapziņu. Viņš nav domājis, lai viens cilvēks kļūtu otra ēna, izsakot tikai otra ieskatus.

Uzmanīga izturēšanās pret krāsainajiem strādniekiem

Bībeles reliģija nepazīst ne kastu, ne krāsu atšķirības. Tā neievēro sabiedrisko kārtu, bagātību, pasaulīgo godu. Dievs cilvēkus vērtē kā cilvēkus. Viņa priekšā to vērtību nosaka raksturs. Mums jāredz un jāpriecājas par Kristus Gara klātbūtni, vienalga, kādā cilvēkā tas atklājas. Nevienam nevajag kaunēties runāt jebkurā vietā ar godīgu melno cilvēku vai paspiest viņa roku. Kas dzīvo atmosfērā, kurā dzīvo Kristus, tas mācīsies no Dieva un pratīs vērtēt cilvēkus, kā Dievs tos vērtē.

Pret mūsu krāsainajiem sludinātājiem jāizturas ar cieņu. Vienmēr tas nav ievērots. Šie vīri jāpamudina iegūt pilnīgu patiesības atzīšanu. Viņiem jāmācās, kā gūt panākumus patiesības mācīšanā citiem. Kad viņi it uzticīgi iesaistījušies darbā, tiem jāsaņem sava alga. Atcerieties, ka tiem ir nepieciešama arī maize.

Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis Ziemeļos saglabātu laipnu nostāju pret krāsainajiem brāļiem un māsām. Mums nevajadzētu steigties meklēt viņos kļūdas. Mēs nevaram gaidīt, lai viņi visādā ziņā līdzinātos tiem, kas baudījuši lielākas priekšrocības. Mums vajadzētu atcerēties grūtos apstākļus, kādos dzīvojuši krāsainie ļaudis. Vide, kura tos apņēmusi, stipri atšķiras no baltās rases apstākļiem. Ziemeļu ļaudis ir dzīvojuši skaidrākā, tīrākā morālajā atmosfērā nekā krāsainie ļaudis Dienvidos. Mēs nevaram gaidīt, ka viņi visās lietās būs tikpat stingri un skaidri savos morālajos uzskatos. Ja Kristus šodien būtu virs zemes, Viņš nēģeru rasi mācītu tādā veidā, kas mūs pārsteigtu. Viņš aicina mūs atcerēties, ka pat tie, kuri daudzējādā ziņā saņēmuši sevišķas priekšrocības, bieži jūtas sāpināti, ja nepiedienīgi piemin viņu maldīšanos un, ja padomus un brīdinājumus izsaka nelīdzjūtīgā veidā.

Ja krāsaino ļaužu vidū notiek kaut kas nevēlams vai nosodāms, atcerieties, ka Kungs vēlas, lai jūs rīkotos ar uzticīgā Gana gudrību. Atcerieties, ka laipnība sasniegs vairāk nekā pārmetumi. Lai krāsainie brāļi un māsas redz, ka viņu baltie brāļi vēlas, lai tie paceltos uz augstākas pakāpes, un, lai redz, ka tie ir labprātīgi viņiem palīdzēt. Ja dažās lietās krāsainajiem ļaudīm neizdodas, tad nesteidzieties tos nosodīt un atšķirt no darba.

Attiecībās pret nēģeru rasi jāievēro vispilnīgākā taisnība. Kristus no Saviem kalpiem prasa maigu līdzjūtību pret cietējiem, labvēlību pret nelaimīgajiem un augstsirdīgu cieņu pret tiem, kuru uzvešanās nav nevainojama.

Nabadzīgie nav izslēgti no priekšrocības dot. Viņi tāpat kā bagātie var veikt savu daļu šai darbā. Mācība, ko sniedza Kristus, norādot uz atraitnes divām artavām, mums atklāj, ka nabaga vissīkākā labprātīgā dāvana, kas dota no mīlošas sirds, ir tikpat pieņemama un patīkama kā bagātā vislielākie ziedojumi. Svētnīcas svaros nabagā dāvanas, kas pienestas, mīlot Kristu, nenovērtē pēc to lieluma, bet atbilstoši mīlestībai, kas ierosinājusi šo upuri.

Misijas lauka vajadzības

Jau daudzus gadus Kungs Saviem ļaudīm norāda uz darba nepieciešamību starp krāsainajiem cilvēkiem Dienvidu štatos. Šai vietā valdošā morālā tumsa pati par sevi spēcīgi lūdz būt devīgiem. Pagātnē daži ir darījuši visu iespējamo, lai atbalstītu šo mūsu darba nozari; un viņu labdarības augļi ir daudzu dvēseļu atgriešanās.

Kaut arī krāsaino ļaužu labā jādara vēl daudz, mums ir iemesls priecāties par labo iesākumu. Pēdējā “The Gospel Herald” (“Evaņģēlija Vēstnesis” - 1907.g.) ziņots, ka pirms 15 gadiem dienvidos no Masonas un Dihonas līnijas nebija vairāk par 20 krāsainajiem septītās dienas adventistiem, bet šodien tur ir septiņi simti. Pirms divpadsmit gadiem bija tikai viena krāsaino septītās dienas adventistu draudze; šodien tādu ir piecdesmit, neskaitot Āfrikā un Rietumindijā esošās… Krāsaino ļaužu desmitais Savienotajās Valstīs pagājušajā gadā sasniedza piecus tūkstošus dolāru; pirms piecpadsmit gadiem tas nebija vairāk par piecdesmit dolāru.

Pateiksimies Dievam, mīļie brāļi un māsas, un būsim droši! Dievs ir izstiepis Savu roku darīt varenu darbu mūsu pašu zemes robežās esošajā misijas laukā. Viņš tagad Saviem ļaudīm dod neparastas izdevības ātri izplatīt vēsti Dienvidos. Mums sevišķā veidā vajadzētu parādīt labdarības garu tad, kad ievāc gadskārtējās dāvanas krāsaino darba atbalstīšanai. Dievs ir mums uzticējies, darot mūs par līdzekļu un Savas bagātās žēlastības namturiem; un tagad Viņš mums norāda un nabadzīgajiem, cietējiem un apspiestajiem, uz māņticības un maldu ķēdēs saistītajām dvēselēm, un apsola, - ja mēs tām darīsim labu, tad Viņš mūsu labdarību vērtēs tā, it kā Viņš to būtu saņēmis. “Ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem,” Viņš saka, “to jūs Man esat darījuši.” (Mat. 25: 40)

Tūkstoši krāsaino cilvēku Dienvidos tagad var tikt pacelti un kļūt par cilvēcīgiem rīkiem, kas palīdzētu savai pašu rasei, ja tik viņi saņems palīdzību, ko sniegt tiem mūs aicina Dievs. Ļoti daudz vīru un sievu šai laukā izjūt savu dziļo nabadzību un ilgojas, lai tos paceltu. Viņu tumsa izzudīs, ja uzticīgi skolotāji izies tiem atvērt Rakstus tādus, kādi tie ir, atklājot patiesību tās dabiskajā skaidrībā. Spoži gaismas stari apspīdēs patiesību meklējošo dvēseli. Kopā ar tiem, kam bijis labvēlīgāks stāvoklis, šie cilvēki dziļi un saprātīgi pētīs Rakstos atklātās patiesības. Daudzi būs Dieva mācīti. Viņi mācīsies tieši no lielā Skolotāja un ar prieku pieņems patiesības, kas viņus svētos un paaugstinās. Dvēselē tiks atjaunota Dieva morālā līdzība, un daudzi tiks izglābti mūžībai.

Mani mīļie brāļi un māsas, Kristus tagad jums saka: “Paceliet savas acis un skatieties uz šo Dienvidu lauku; jo tam vajadzīgi strādnieki - sēklas sējēji un pļāvēji. Tam vajadzīgi jūsu līdzekļi šo strādnieku uzturēšanai.” Kristus žēlastība ir neierobežota, tā ir Dieva brīva dāvana. Tad kāpēc lai šo novārtā pamesto ļaužu dzīvē neienestu cerību, drosmi un ticību? Visiem, kas pieņem Kristu, sirdi pielies Saules gaisma.
1907.gada septembrī

7. Reliģiskās brīvības principu aizstāvēšana

Šai nodaļā ietvertas tikai dažu līdz šim nepublicētu rokrakstu daļas. Par citiem svarīgiem jautājumiem, kam ir tieša, vitāla nozīme reliģiskās brīvības darbā, skatīt “Liecības draudzei” 5.sējumā 449.-454., 467.-476., 711.-720. lpp.; 6.sējumā 394.-410. lpp., kā arī “Lielā cīņa” nodaļas: 2., 16., 25., 36., 38.-40.

“Izsauciet svabadību visā zemē
visiem, kas tur dzīvo.”
“Esiet gudri kā čūskas un bez
viltus kā baloži.”
(3.Moz. 25: 10; Mat. 10: 16)

Mums priekšā bēdu laiks

Lielo bēdu laiks ir mūsu priekšā. Tagad mums darbā jāieliek visas spējas un dāvanas, lai virzītu uz priekšu Dieva lietu. Mums ir dots Kunga spēks, lai uzceltu, bet ne lai noārdītu. Tiem, kas nezināšanā pievilti, nav jāpaliek šai stāvoklī. Kungs Saviem vēstnešiem saka: ejiet pie tiem un pasludiniet, ko Es esmu sacījis, vienalga, vai tie klausa vai neklausa.

Tuvu, tuvu ir laiks, kad pār tiem, kas sludina patiesību, nāks vajāšanas. Izredzes nav glaimojošas. Taču neskatoties uz to, nemitēsimies pūlēties glābt cilvēkus, kas iet bojā un kuru atpirkšanai Debesu Lielkungs ir upurējis Savu dārgo dzīvību. Ja vieni līdzekļi nedod sekmes, mēģiniet strādāt savādāk. Mūsu pūles nedrīkst būt kūtras un nedzīvas. Kamēr vien tiek saudzēta mūsu dzīvība, strādāsim Dieva labā. Visos draudzes laikmetos Dieva izredzētie vēstneši patiesības dēļ sevi ir pakļāvuši negodam un vajāšanām. Bet visur, kur vien Dieva ļaudis ir spiesti iet, pat ja tie, līdzīgi mīļotajam māceklim, tiek izraidīti uz tuksnešainām salām, Kristus tomēr viņus redz un tos stiprinās un svētīs, piepildīdams ar mieru un prieku.

Drīz visu pasauli skars lielas bēdas. Ikviena pienākums meklēt Dievu un iepazīt Viņu. Vilcināties mums nav laika. Vēsts jāpasludina nopietni un dedzīgi: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!” (Jes. 55: 1) “Tā saka Kungs: Sargiet tiesu un uzturiet taisnību! Jo tuvu pienākusi ir Mana pestīšana, lai īstenotos, un Mana taisnība, lai kļūtu skaidri redzama. Svētīgs tas cilvēks, kas to veic, un tas cilvēka bērns, kas pie tā turas, kas ietur sabatu un to nepārkāpj, un, kas savu roku pasargā no ikviena ļauna darba!” (Jes. 56: 1, 2) (BRI)

Dieva mīlestība uz draudzi ir bezgalīga. Viņš nemitīgi rūpējas par Savu mantojumu. Viņš draudzei pieļauj vienīgi tādas bēdas, kas nepieciešamas tās šķīstīšanai, tās tagadējai un mūžīgajai laimei. Viņš šķīstīs Savu draudzi, tāpat kā Viņš šķīstīja templi, iesākot un noslēdzot kalpošanu virs zemes. Visas grūtības un pārbaudījumi, ko Viņš pieļauj draudzei, kalpo vienam mērķim - lai Viņa ļaudis varētu sasniegt dziļāku dievbijību un iemantot vairāk spēka krusta uzvaras izplatīšanai visās pasaules daļās. Viņam ir darbs visiem. Tam pastāvīgi jāpaplašinās un jāattīstās. Darbam jāizplešas no pilsētas uz pilsētu, no zemes uz zemi un no tautas uz tautu, nemitīgi ejot uz priekšu un uz augšu, pamatojoties, nostiprinoties un radot jaunus centrus.

“Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā, … pilns žēlastības un patiesības.” Bet tie, kurus Kristus nāca glābt, negribēja Viņu pieņemt. “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa 1: 14, 11) Pakļaujoties sātana vadībai, tie Mesiju atraidīja un meklēja izdevību Viņu nonāvēt.

Sātans un viņa eņģeļi apņēmās darīt Kristus nāvi tik pazemojošu, cik vien iespējams. Viņi piepildīja jūdu vadoņu sirdis ar rūgta naida jūtām pret Pestītāju. Ienaidnieka ierosināti, priesteri un valdnieki pamudināja pūli sacelties pret Dieva Dēlu. Izņemot Pilāta paziņojumu par Viņa nevainīgumu, Viņa labā neatskanēja neviens vārds. Pat Pilāts, atzīdams Viņa nevainību, tomēr nodeva To sātana pārvaldītā pūļa ļaunumam.

Līdzīgi notikumi risināsies arī tuvā nākotnē. Cilvēki paaugstinās un stingri pavēlēs ievērot likumus, kas tieši pretēji Dieva likumiem. Būdami dedzīgi uzspiest savas pašu pavēles, tie novērsīsies no skaidrā “Tā saka Kungs”. Cildinot viltoto dusas dienu, viņi centīsies piespiest cilvēkus nicināt Jehovas bauslību, Viņa rakstura norakstu. Dieva kalpiem, lai gan Viņi nebūs darījuši neko ļaunu, vajadzēs panest pazemojumus un pārestības no to rokām, kas sātana iedvesmoti, ir pārpildīti ar naidu un liekulīgu svētulību.

Reliģiskās varas, vārdos apliecinādamas savienību ar debesīm un pieprasīdamas atzīt, ka tām ir jēra daba, darbos atklās savu pūķa sirdi, un, ka sātans tās iedvesmo un vada. Tuvojas laiks, kad Dieva ļaudis sajutīs vajāšanu roku, tāpēc, ka tie tur svētu septīto dienu. Sātans sagrozīja sabatu, cerot sasniegt savu mērķi - iznīcināt Dieva plānus. Viņš cenšas panākt, lai Dieva pavēles pasaulē vērtētu zemāk nekā cilvēku likumus. Grēka cilvēks, kurš domāja izmainīt laikus (svētku laikus) un bauslību, un kurš vienmēr ir apspiedis Dieva ļaudis, rūpēsies par tādu likumu izdošanu, kas ar varu uzspiestu nedēļas pirmās dienas ievērošanu. Taču Dieva ļaudīm stipri jāstāv Kunga pusē. Un Kungs strādās viņu labā, skaidri rādot, ka Viņš ir Dievs pār visiem dieviem.

Kungs ir sacījis: …turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm…” (2.Moz. 31: 13) Neviens nedrīkst nepaklausīt Viņa pavēlei, lai izbēgtu no vajāšanām. Lai visi ņemam vērā Kristus vārdus: “Kad tie jūs vajā šinī pilsētā, tad bēdziet uz citu.” (Mat. 10: 33) Ja iespējams izvairīties, tad nenododiet sevi cilvēku varai, kas strādā antikrista garā. Jādara itin viss, kas vien mums iespējams, lai tos, kas labprātīgi ciestu patiesības dēļ, izglābtu no vajāšanām un nežēlībām.

Kristus ir mūsu piemērs. Antikrists, kas apņēmies novest līdz galam Debesīs iesākto sacelšanos, turpinās strādāt nepaklausības bērnos. Viņu skaudība un naids pret tiem, kas paklausa ceturtajam bauslim, kļūs arvien rūgtāks un rūgtāks. Taču Dieva ļaudis nedrīkst apslēpt savu karogu. Viņi nedrīkst nicināt Dieva baušļus un vieglākas dzīves labad iet kopā ar pūli darīt ļaunu.

Kungs atbalsta ikvienu, kas Viņu meklē no visas sirds. Viņš tiem dod Savu Svēto Garu, Savas klātbūtnes un labvēlības atklāsmes. Taču tos, kas glābjot savu dzīvību Dievu atstāj, Viņš atmetīs. Cenšoties glābt savu dzīvību, atsakoties no patiesības, viņi pazaudēs mūžīgo dzīvību.

Bēdu nakts ir gandrīz klāt. Sātans izlieto savu lielo gudrību un spēku, jo viņš zina, ka laika ir maz. Dieva sodības pasaulē aicina visus, kuri pazīst patiesību, apslēpties Klints plaisā un skatīt Dieva godību. Patiesība tagad nedrīkst tikt apslāpēta. Jāsniedz skaidra vēsts. Neizskaistināta patiesība jādara zināma atsevišķos rakstos un brošūrās, un tās jāizkaisa līdzīgi rudens lapām.

Atlikušo draudze nonāks lielos pārbaudījumos un bēdās. Tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, sajutīs pūķa un viņa karapulka dusmas. Sātans pasaules iedzīvotājus uzskata par saviem pavalstniekiem, viņš ir ieguvis varu pār atkritušajām baznīcām, bet te ir kāds mazs pulciņš, kas pretojas viņa pārvaldībai. Ja viņš tos varētu izdeldēt no zemes virsas, tad tā uzvara būtu pilnīga. Kā viņš ietekmēja pagānu tautas iznīcināt Izraēlu, tā tuvā nākotnē tas pamodinās zemes bezdievīgos spēkus iznīcināt Dieva ļaudis. No visiem prasīs paklausību cilvēcīgām pavēlēm, pārkāpjot dievišķīgo likumu. Tos, kas būs uzticīgi Dievam un pienākumam, “nodos Viņu pašu vecāki un viņu brāļi, radi un draugi”. (Lūkas 21: 16) (Liecības draudzei. 5.sējums 472, 473 lpp.

“Uzklausait Mani jūs, kas pazīstat taisnību un mīlat to, jūs ļaudis kam sirdī Mani baušļi! Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem!

Jo kodes viņus saēdīs kā drēbi un dažādi grauzēji kukaiņi kā vilnu, bet mana taisnība paliks mūžīgi un Mana palīdzība uz radu radiem.” (Jes. 51: 7,8)*

Darbs svētdienā

Sanatorijā, Kalifornijā, 1902. Gada 17.augustā

Mīļais brāli! Es centīšos atbildēt uz tavu jautājumu, kas tev jādara, ja tiks uzspiests svētdienas likums.

Gaisma, ko man Kungs deva laikā, kad mēs gaidījām tieši tādu krīzi, kāda, kā tev liekas, tuvojas jums, bija. Tad, kad ļaudis, velnišķas varas iespaidoti, uzspiedīs svētdienas ievērošanu, septītās dienas adventistiem jārīkojas gudri, atturoties šai dienā no parastajiem darbiem un veltot to misijas pasākumiem.

Svētdienas likumu ignorēšana tikai vēl vairāk pastiprinās vajāšanas no reliģisko fanātiķu puses, kas cenšas šos likumus uzspiest. Nedodiet viņiem iemeslu jūs nosaukt par likuma pārkāpējiem. Ja viņiem vajadzēs savaldīt ļaudis, kas nebīstas ne Dievu, ne cilvēkus, tad šis darbs viņu acīs zaudēs ļaunuma nokrāsu, un viņi redzēs, ka stingra svētdienas ievērošana nav tiem ne ērta, ne arī vajadzīga. Turpiniet pareizi strādāt misijas darbu ar savām Bībelēm rokās, un ienaidnieks atzīs, ka ir nodarījis ļaunumu pats savai lietai. Zvēra zīme netiks netiek pieņemta, ja kāds parāda gudrību, dzenoties pēc miera ar atturēšanos no izaicinošas strādāšanas, darot tajā pašā laikā vissvarīgāko darbu.

Veltījot svētdienu misijas darbam, mēs izņemsim pātagu no stūrgalvīgo un cietsirdīgo fanātiķu rokām, kam ļoti patiktu pazemot septītās dienas adventistus. Redzot, ka mēs svētdienā apmeklējam ļaudis un atveram tiem Rakstus, viņi sapratīs ka veltīgas ir viņu pūles kavēt mūsu darbu ar svētdienas likuma izdošanu.

Svētdienu var izlietot, strādājot dažādos mūsu darba virzienos, un tādā veidā daudz tiks paveikts Kunga labā. Šai dienā sapulces var organizēt brīvā dabā un mājās. Var strādāt ejot no mājas uz māju. Tie, kas raksta, šo dienu var veltīt saviem rakstu darbiem. Kur vien iespējams, lai svētdienās notiek reliģiska kalpošana. Izveidojiet šīs sapulces sevišķi interesantas. Dziediet īstas atmodas himnas, un ar spēku un pārliecību runājiet par Pestītāja mīlestību. Runājiet par sātību un patiesu reliģisku dzīvi. Tā jūs iegūsiet bagātas zināšanas kā strādāt, un aizsniegsiet daudzas dvēseles.

Lai skolotāji mūsu skolās svētdienu veltī misijas darbam. Esmu pamācīta, ka tādā veidā viņi spēs izjaukt ienaidnieka nodomus. Lai skolotāji kopā ar studentiem notur sapulces tiem, kas patiesību vēl neatzīst. Tā viņi paveiks daudz vairāk nekā jebkurā citā ceļā…

Kungs jums ir devis skaidrus norādījumus par mūsu darbu. Mums jāpasludina patiesība par Kunga sabatu un jāaizmūrē plaisa, kas radīta Viņa bauslībā. Mums jādara viss iespējamais, lai apgaismotu neziņā esošos; bet mēs nekad nedrīkstam apvienoties ar pasaules cilvēkiem, lai saņemtu finansiālu atbalstu.

Par Izraēla bērniem mēs lasām: “Un Es tos izvedu no Ēģiptes zemes un tos vadīju tuksnesī. Un Es tiem devu Savus likumus un tiem darīju zināmas tiesas, caur kurām cilvēks, ja tās darīs, dzīvos. Es tiem arī devu Savas svētās dienas (Savus sabatus), lai tās būtu par zīmi starp mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Kungs, kas tos svētī. Bet Izraēla nams bija stūrgalvīgs pret mani tuksnesī, tie nestaigāja Manos likumos un atmeta Manas tiesas, kuras darot cilvēks caur tām dzīvotu; un tie ļoti sagānīja Manas svētās dienas, tā kā Es sacīju: Es savu bardzību pār tiem gribu izgāzt tuksnesī un tiem darīt galu.

Bet Es darīju Sava Vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš pagānu acīm, priekš kuru acīm Es tos biju izvedis. Un tomēr Es savu roku pacēlu pret tiem tuksnesī tos nevest tai zemē, ko Es tiem biju devis, kur piens un medus tek, kas ir jauks pār visām zemēm. Tādēļ, ka tie atmeta Manas tiesas un nestaigāja Manos likumos un sagānīja Manas svētās dienas, jo viņu sirds dzinās pakaļ viņu elkiem. Bet Mana acs tos žēloja, ka Es tos nenomaitāju un tiem galu nedarīju tuksnesī. Un Es sacīju uz viņu bērniem tuksnesī: Nestaigājiet savu tēvu likumos un nesargājiet viņu tiesas un neapgānieties ar viņu elkiem. Es esmu Kungs, jūsu Dievs; staigājiet Manos likumos un sargājiet Manas tiesas un dariet tās. Un svētījiet Manas svētās dienas, lai tās ir par zīmi starp Mani un jums un jūs samanat, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs.” (Eceķ. 20: 10-20)

Sabats ir Kunga pārbaudes akmens, un nevienam cilvēkam, kaut arī tas būtu ķēniņš, priesteris vai valdnieks, nav tiesību nostāties starp Dievu un cilvēku. Kas cenšas būt par sirdsapziņu saviem līdzcilvēkiem, tie nostājas augstāk par Dievu. Kas atrodas viltus reliģiju ietekmē un ievēro neīsto dusas dienu, tie atmetīs vispārliecinošākos pierādījumus par patieso sabatu. Viņi centīsies piespiest cilvēkus paklausīt pašu radītiem likumiem, likumiem, kas ir tieši pretēji Dieva bauslībai. Pār cilvēkiem, kas neatstās šādu rīcību, nāks Dieva dusmas. Nemainot savu nostāju, tie nevar izbēgt no soda.

Likums par nedēļas pirmās dienas ievērošanu ir atkritušās kristietības auglis. Svētdiena ir pāvestības bērns, ko kristīgā pasaule paaugstina pāri svētajai Dieva dusas dienai. Nekādā gadījumā Dieva ļaudis nedrīkst to godināt. Bet es vēlos, lai tie saprastu, ka izaicinoši pretojoties, viņi nedarīs Dieva prātu, jo Kungs grib, lai no tādas izturēšanās tie izvairītos. Tā viņi radīs tik rūgtus aizspriedumus, ka kļūs neiespējami pasludināt patiesību. Svētdienā nedariet neko, ko varētu uzskatīt kā izaicinājumu pret šo likumu. Ja jūs vienā vietā, demonstratīvi nostājoties pret svētdienas likumu, tiksiet pazemoti, tad līdzīgi notikumi risināsies arī citur. Mēs varam svētdienu izmantot kā dienu, kurā virzīt uz priekšu darbu, kas nāktu par labu Kristum. Mums jādara vislabākais, strādājot vislielākajā lēnprātībā un laipnībā.

Kristus brīdināja Savus mācekļus par to, ko viņi sastaps eveņģelizācijas darbā. Viņš zināja, kas tiem būs jāpārcieš, kādus pārbaudījumus un grūtības tiem vajadzēs paciest. Viņš neslēpa, ar ko tiem būs jāsaduras, lai negaidītas bēdas nesatricinātu viņu ticību. “Tagad Es jums to saku, pirms tas notiek,” Viņš sacīja, “lai, kad tas notiek, jūs ticat.” Gaidāmajiem pārbaudījumiem vajadzēja viņu ticību vēl vairāk stiprināt, bet ne vājināt. Tie varēja sacīt viens otram: “Viņš mums stāstīja, ka tā notiks, un, kas šai gadījumā jādara.”

“Redzi,” Kristus sacīja, “Es jūs sūtu kā avis vilku starpā, tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” “Un jūs būsiet ienīsti no visiem Mana Vārda dēļ. Bet tas, kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Mat. 10: 16, 22)

Ļaudis ienīda Kristu bez iemesla. Vai kāds brīnums, ka tie ienīst cilvēkus, kas nes Viņa zīmi, kas kalpo Viņam? Viņus uzskata par sabiedrības padibenēm.

“Kad tie jūs vajā vienā pilsētā, tad bēdziet uz citu.” Dieva prāts nav, lai jūs vieglprātīgi upurētu savas dzīvības. “Patiesi, Es jums saku, jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Izraēla pilsētas, tiekams Cilvēka Dēls nāks.” (Mat. 10: 23)

Ļaudīm jārāda patiesība, skaidra, nemākslota un noteikta patiesība. Taču šī patiesība jāpasludina Kristus Garā. Mums jābūt kā avīm vilku starpā. Kas Kristus dēļ negribēs ievērot Viņa sniegtos brīdinājumus, kas nebūs pacietīgi un savaldīgi, tie pazaudēs dārgās izdevības strādāt priekš sava Kunga. Dievs nav paredzējis, ka Viņa ļaudis asi vērstos pret tiem, kas pārkāpj Viņa bauslību. Nekādā gadījumā mums nav tiesību uzbrukt citām draudzēm. Atcerēsimies, ka mēs kā tauta, kam uzticēta svētā patiesība, esam bijuši nolaidīgi un noteikti neuzticīgi. Dažos centros darbs ir ierobežots, jo iedzīvotāji tajos pret evaņģēliju jau ir nocietinājušies. Ir grūti atstāt kādu iespaidu uz cilvēkiem, kas dzirdējuši tik daudz patiesības un tomēr to ir atraidījuši…

Tas viss tagad ir pret mums. Ja mēs būtu nopietni pūlējušies sasniegt tos, kas ar savu atgriešanos parādītu, ko tagadējā patiesība spēj darīt cilvēciskajām būtnēm, cik daudz tālāk tad tagad būtu attīstījies mūsu darbs. Nav pareizi, ja dažās vietās ir visas priekšrocības, bet citas atstātas novārtā.

Mūsu skola Avondalē, kas atrodas Austrālijā, tuvu Coranbongai, mācās izšķirt jautājumu par darbu svētdienā. Likās, ka cīņas līnija drīz būs mums tik tuvu, ka mēs svētdienā vispār nevarēsim strādāt. Mūsu skola atradās meža vidū, tālu no jebkura ciema vai dzelzceļa stacijas. Neviens nedzīvoja pietiekoši tuvu, lai mēs ar kaut kādu savu darbu varētu to traucēt. Tomēr mūs uzmanīja. Ierēdņi tika skubināti iet pārbaudīt mūsu ieņemto platību, un viņi atnāca. Tie būtu varējuši ieraudzīt daudz, ja būtu vēlējušies mūs apsūdzēt, bet viņi izlikās neredzam tos, kas strādāja. Viņi tik ļoti mums uzticējās kā tautai, un tik augstu mūs cienīja jau sabiedrībā padarītā darba dēļ, ka uzticējās mums visās lietās.

Daudzi atzina, ka mūsu ierašanās šai apvidū pārveidojusi visu sabiedrību. Kāda sieviete, kas sabatu neievēroja, man sacīja: “Jūs man neticēsiet, ja es jums pastāstīšu visas pārmaiņas, kas norisinājušās šai sabiedrībā pēc jūsu pārcelšanās uz šejieni, skolas nodibināšanas un šo mazo sapulču noturēšanas.”

Kad mūsu brāļiem draudēja vajāšanu briesmas un tie vairs neizprata, ko darīt, tika dots tāds pat padoms, kā atbildot uz jautājumu par spēlēm un rotaļām. Es sacīju: “Izlietojiet svētdienu, darot misijas darbu Dievam. Skolotāji, ejiet kopā ar studentiem. Ņemiet tos līdzi maz apdzīvotās vietās (into the bush - tā mēs saucām atsevišķos apdzīvoto vietu rajonus mežos, kur mājas bieži vienu no otras šķira dažu jūdžu attālums)un apmeklējiet ļaudis viņu namos. Ļaujiet tiem saprast, ka jūs esiet ieinteresēti viņu dvēseļu izglābšanā.”

Brāļi paklausīja, un rezultātā guva lielu labumu sev un turklāt bija spējīgi palīdzēt citiem. Dieva svētība dusēja pār tiem, kad viņi čakli meklēja Rakstos, cenšoties saprast, kā iepazīstināt ar Vārda patiesībām citus, un, lai šis patiesības uzņemtu labvēlīgi.
1903.gada 20.augustā

Reiz mūsu skolas vadītāji Avondalē man jautāja: “Ko lai mēs darām? Ierēdņiem uzdots arestēt tos, kas strādās svētdienā.” Es atbildēju: “Ir ļoti viegli novērst šīs grūtības. Atdodiet svētdienu Kungam, pavadot to misijas darbā. Māciet studentus dažādās vietās noturēt sapulces un strādāt ārstniecisko misijas darbu. Viņi atradīs ļaudis mājās un gūs brīnišķīgas izdevības atklāt patiesību. Svētdienas pavadīšana tādā veidā Kungam būs vienmēr patīkama.”

Mums jādara viss iespējamais, lai novērstu aizspriedumus, kas valda cilvēkos pret darbu un pret Bībeles sabatu.

Māciet ļaudis visās lietās pakļauties valsts likumiem, kad vien tie to var darīt, nepārkāpjot Dieva likumus.

Dažreiz vajātāju sirdis ir jūtīgas pret dievišķiem iespaidiem, kādā, piemēram, bija apustuļa Pāvila sirds pirms atgriešanās.

Brīdinājuma vēsts

Kristus sacīja Saviem mācekļiem: “Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” (Mat. 10: 16)

Tuvojoties laika noslēgumam, sātana uzbrukumi patiesības aizstāvjiem kļūs arvien niknāki un noteiktāki. Kā Kristus dienās vadošie priesteri un valdnieki sakūdīja tautu pret Viņu, tā šodien reliģiskie vadoņi izsauks neapmierinātību un aizspriedumus pret šim laikam doto patiesību. Ļaudis tiks vadīti uz vardarbību un pretestību, uz tādiem darbiem, par kādiem agrāk viņi nekad nebija domājuši un kādos tie arī nekad neielaistos, ja nebūtu pildīti ar vārda kristiešu naidu pret patiesību.

Kā jāizturas patiesības aizstāvjiem? Viņiem ir nemainīgais Dieva Vārds, un viņiem jāparāda, ka tiem ir patiesība, kāda tā ir Jēzū. To vārdi nedrīkst būt nelaipni un asi. Patiesības pasludināšanā jāatklājas Kristus mīlestībai, Viņa lēnprātībai un Viņa maigumam. Lai patiesība ir tā, kas griež; Dieva Vārds līdzinās asam, abās pusēs griezīgam zobenam, un pats izcirtīs ceļu uz sirdi. Tiem, kas zina, ka viņiem ir patiesība, nevajadzētu, lietojot asus un dzēlīgus izteicienus, dot sātanam izdevību nepareizi iztulkot viņu garu.

Kā tautai mums jāizturas tieši tāpat, kā izturējās Pasaules Pestītājs. Cīnoties ar sātanu par Mozus miesām, Kristus neuzdrīkstējās pret viņu vērst zaimojošu apsūdzību. Sātans ar visiem iespējamiem līdzekļiem izaicināja Kristu to darīt un jutās vīlies, kad viņam neizdevās Jēzū pamodināt atriebības garu. Sātans bija gatavs nepareizi iztulkot itin visu, ko Jēzus darīja; un Pestītājs viņam nedeva nevienu iemeslu, nedarīja neko tādu, kas kaut vai šķietami varētu likties attaisnojums sātana apsūdzībām. Kristus nebija novēršams no taisnā patiesības ceļa, lai maldītos pa sātana līkumainajām tekām. Viņa dzīvē nebija nekā nepatiesa, nekādas izlocīšanās.

Cakarijas pravietojumā mēs lasām, ka sātans ar visu savu pulku pretojās augstā priestera Jozuas lūgšanām un Kristum, Kurš bija gatavs Jozuam parādīt neapstrīdamu labvēlību. “Kungs sacīja uz sātanu: Lai Kungs tevi rāj, sātan, lai tevi rāj Kungs, Kas Jeruzalemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta?” (Cak. 3: 2)

Veidam, kā Kristus izturējās pat pret dvēseļu ienaidnieku, vajadzētu kalpot par piemēru mums visās attiecībās pret citiem, lai nekad ne pret vienu nevērstu zaimojošu apsūdzību; pret tiem, kuri varbūt tikpat ļoti vēlas uzzināt pareizo ceļu kā mēs paši, mēs vēl mazākā mērā drīkstētu būt asi un bargi.

Tiem, kas izglītoti patiesībā ar priekšrakstiem, pamācībām un piemēru, vajadzētu būt daudz uzmanīgākiem savās prasībās pret citiem, kas nepazīst Rakstus , kuri zina vienīgi sludinātāju un draudzes locekļu izskaidrojumus, un, kas tradīcijas un izdomājumus ir pieņēmuši par Bībeles patiesību. Patiesības pasludināšana tos pārsteidz, tā viņiem ir kā jauna atklāsme, un viņi nespēj uzņemt visu patiesību, ja sākumā to parāda tās vispilnīgākajā gaismā. Viss ir jauns un svešs, un pilnīgi atšķiras no tā, ko viņi dzirdējuši no saviem sludinātājiem; un viņi ir noskaņoti ticēt, ko sludinātāji tiem ir stāstījuši, - ka septītās dienas adventisti ir neticīgi un netic Bībelei. Lai patiesība tiek pasludināta, kāda tā ir Jēzū, rinda pēc rindas, pamācība pēc pamācības, šeit mazliet un tur mazliet.

Lai tie, kas raksta mūsdienu laikrakstiem, sargās no nelaipniem mājieniem un dūrieniem, kas noteikti kaitēs, kas aizsprostos ceļu un mūs kavēs veikt darbu, kas mums jādara, lai sasniegtu visas ļaužu šķiras, ieskaitot katoļus. Mūsu darbs ir runāt patiesību mīlestībā un nesajaukt to ar dabīgās sirds nesvētajām īpašībām, izsakot lietas, kas smaržotu pēc tā paša gara, kādā strādā mūsu ienaidnieki. Visi asie dūrieni divkārtīgi atgriezīsies uz mums pašiem, kad vara atradīsies to rokās, kas to varēs izlietot mums par ļaunu. Atkal un atkal man sniegta vēsts, ka mēs nedrīkstam sacīt nevienu vārdu, ne arī rakstos pieļaut kādu teikumu, sevišķi personīgas, aizskarošas piezīmes, kas pamodinātu mūsu ienaidniekus pret mums un sakurinātu viņu kaislības līdz baltkvēlei, izņemot gadījumus, kad tāda nostāja noteikti nepieciešama patiesības aizstāvēšanai. Mūsu darbs drīz noslēgsies, drīz iesāksies bēdu laiks, tāds, kāds nekad nav bijis, un par ko mums tagad ir pavisam vāja nojausma

Kungs vēlas, lai Viņa strādnieki attēlo Viņu, lielo Misionāru. Pārsteidzība vienmēr kaitē. Pieklājības normas, kas kristieša dzīvē ļoti svarīgas, jāmācās ikdienas Kristus skolā. Tas, kurš ir vieglprātīgs un nevērīgs savos vārdos, kā arī rakstot preses izdevumiem, ko izsūta pasaulē, tādā veidā izplata izteicienus, ko nav iespējams atņemt atpakaļ. Viņš pats dara sevi nederīgu svētajam darbam, kas uzticēts Kristus sekotājiem šai laikā. Tie, kas mēdz ar vārdiem asi iedurt, izveido ieradumus, kas atkārtojot nostiprinās, un kurus nāksies nožēlot un atstāt.

Mums rūpīgi vajadzētu pārbaudīt savus ceļus un savu garu un zināt, kādā veidā mēs darām Dieva uzticēto darbu, kurš izšķir dvēseļu likteni. Uz mums gulstas visaugstākais pienākums. Sātans pastāvīgi ir gatavs un deg nepacietībā izraisīt visu sātanisko spēku pretestību, lai tiem liktu savienoties ar ļaunajiem cilvēkiem, un patiesībai ticīgajiem ātri sagādātu smagas ciešanas. Katru neprātīgu vārdu, ko izsacījuši mūsu brāļi, uztvers tumsas lielkungs.

Es gribētu jautāt: Kā ierobežotas cilvēcīgas būtnes drīkst izteikt vieglprātīgus un pārdrošus vārdus, kas pret Dieva svētajiem sacels elles spēkus, ja virseņģelis Miķelis neuzdrīkstējās pret sātanu vērst zaimojošu apsūdzību, bet sacīja: “Lai Kungs tevi rāj.” (Jūdas 9)

Mums būs neiespējami izvairīties no grūtībām un ciešanām. Jēzus sacīja: “Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vajag nākt, bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!” (Mat. 18: 7) Un tieši tāpēc, ka uzbrukumi notiks, mums vajadzētu būt uzmanīgiem, lai ar neprātīgiem vārdiem un nelaipnību nepamodinātu patiesību nemīlošo cilvēku dabīgās dziņas un tieksmes.

Dārgā patiesība jāpasludina tās īstajā spēkā. Maldi, kas pieviļ, kas plaši izplatīti, un, kas saista pasauli, ir jāparāda pareizā gaismā. Ir darīts viss iespējamais, lai savaldzinātu dvēseles ar viltīgiem prātojumiem, lai novērstu tās no patiesības pie meliem un sagatavotu tām ceļu spēcīgu maldu pieņemšanai. Taču šīm piekrāptām dvēselēm novēršoties no patiesības pie maldiem, nesakiet tām nevienu pārmetuma vārdu. Centieties šīm nabaga maldinātajām dvēselēm parādīt draudošās briesmas un atklāt, cik ļoti viņu nostāja apbēdina Jēzu Kristu; bet lai viss tiek darīts ar līdzjūtīgu maigumu. Strādājot pareizā veidā, dažas no sātana savaldzinātajām dvēselēm var tikt viņam atņemtas. Nenosodiet un netiesājiet tās. Izsmejot maldu varā esošo nostāju, viņu aklās acis neatvērsies, un tādā veidā pasniegta patiesība tos arī nespēs savaldzināt.

Pazaudējot no sava skata Kristus piemēru un nesekojot Viņa mācīšanas veidam, cilvēki kļūst pašapmierināti un iziet pretī sātanam ar viņa paša ieročiem. Ienaidnieks labi zina, kā savus ieročus vērst pret tiem, kas tos lieto. Jēzus runāja vienīgi tādus vārdus, kas bija skaidra patiesība un taisnība.

Ja ļaudīm jebkad ir bijis nepieciešams staigāt pazemībā Dieva priekšā, tad tā tas noteikti jādara Viņa draudzei, Viņa izredzētajiem šajā pasaulē. Mums visiem jāskumst par savu garīgo spēju vājumu, par neprasmi novērtēt savas priekšrocības un izdevības. Mums nav nekā, ar ko varētu lielīties. Ar skarbumu, ar nekristīgiem dūrieniem mēs apbēdinām Kungu Jēzu Kristu. Mums nepieciešams kļūt pilnīgiem Viņā.

Tā ir patiesība, ka mums pavēlēts: “Sauc pilnā kaklā, netaupi, pacel savu balsi kā bazūni un pasludini Maniem ļaudīm viņu pārkāpumus un Jēkaba namam viņu grēkus.” (Jes. 58: 1) Šī vēsts ir jāsniedz, bet, to sludinot, mums jābūt uzmanīgiem, lai nesistu un nenosodītu cilvēkus, kuriem nav tādas gaismas, kāda ir mums. Mums nevajadzētu noiet no sava ceļa, lai asi uzbruktu katoļiem. Katoļu vidū atrodas daudz visapzinīgāko kristiešu, un tie staigā visā gaismā, kas pār tiem spīd, un Dievs strādās viņu labā. Tie, kam bijušas lielas priekšrocības un izdevības, un, kas nav izlietojuši savus fiziskos, garīgos un morālos spēkus, bet dzīvojuši izpatikdami sev, un atteikušies pildīt savu pienākumu, atrodas lielākās briesmās un Dieva acīs ir daudz nosodāmāki par cilvēkiem, kas maldās mācības punktos, bet, kas tomēr cenšas dzīvot par labu citiem. Nenopeliet citus; netiesājiet tos.

Ja mēs pieļaujam savtīgiem apsvērumiem, negodīgiem spriedumiem un nepareizām atrunām noskaņot mūsu prātu un sirdi tā, ka vairs neizprotam Dieva ceļus un Viņa prātu, tad būsim daudz vainīgāki nekā atklāti grēcinieki. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, lai nenotiesātu tos, kuri Dieva priekšā ir mazāk vainīgi nekā mēs paši.

Lai katrs pastāvīgi atceras, ka mums nekādā gadījumā nav jāizraisa vajāšanas. Mēs nedrīkstam lietot asus un griezīgus vārdus. Izvairieties no tiem katrā rakstā, izmetiet tos no katras uzrunas. Lai Dieva Vārds griež, lai tas rāj; lai ierobežotie cilvēki paslēpjas un paliek Jēzū Kristū. Lai parādās Kristus Gars. Lai visi ir piesardzīgi savos vārdos, ka nenostāda tos, kas nav no mūsu ticības, nāvīgā pretestībā pret mums un nedod sātanam izdevību lietot nepārdomātus vārdus mūsu ceļa aizšķērsošanai.

Būs tāds bēdu laiks, kāds cilvēces vēsturē vēl nav bijis. Mums jāmācās izsakņot no visām mūsu uzrunām visu, kas ož pēc atriebības un izaicinājuma, un uzbrukuma baznīcām un atsevišķām personām, jo tāds nav Kristus ceļš un Viņa metode.

Tāpēc, ka Dieva ļaudis, kuri zina patiesību, nav izpildījuši savu pienākumu saskaņā ar Dieva Vārdā doto gaismu, mums ir jo nepieciešamāk būt vēl uzmanīgākiem, lai neapvainotu un nesadusmotu neticīgos, pirms viņi dzirdējuši mūsu ticības pamatojumus sabata un svētdienas jautājumā.

8. Savlaicīgi padomi

“Redzi, Es nāku drīz. Turi, kas tev
ir, ka neviens tavu kroni neatņem.”
(Atkl. 3: 11)

Uzticīga namturība

Rokraksts lasīts delegātiem štata sanāksmē San Hosē (Kalifornija), 1907.gada janvārī

Kristus mūs ir atpircis, maksājot ar savām asinīm. Viņš ir samaksājis izpirkšanas naudu par mūsu atpestīšanu, un, ja mēs šo bagātību pieņemam, tad tā kā brīva Dieva dāvana pieder mums.

“Cik tu manam Kungam esi parādā?” (Lūk. 16: 5) To nav iespējams pateikt. Viss, kas mums pieder, ir nācis no Dieva. Viņš liek Savu roku uz mūsu īpašumiem, sacīdams: “Es esmu īstais visa Universa Īpašnieks; tā ir Mana manta. Svētījiet Man desmitos un upurus. Ja jūs pienesīsiet šīs sevišķi norādītās dāvanas, apliecinot savu uzticību un padošanos Manai virsvaldībai, tad mana svētība pavairos jūsu bagātību, un jums būs pārpilnība.”

Dievs pārbauda katru dvēseli, kas ar vārdiem apliecina ticību Viņam. Visiem ir uzticēti talanti (podi). Kungs cilvēkiem ir devis savus labumus, lai viņi ar to pelnītos. Viņš tos ir darījis par saviem namturiem un nodevis viņu rokās naudu, namus un zemi. Tas viss jāuzskata par Kunga mantu un jāizlieto Viņa darba virzīšanai uz priekšu, Viņa valsts uzcelšanai šajā pasaulē. Rīkojoties ar Kunga mantu, mums jāmeklē no Viņa gudrība, lai neizlietotu Viņa svētās veltes sevis pagodināšanai vai arī mūsu savtīgo tieksmju apmierināšanai. Visiem nav uzticēts vienāds daudzums dāvanu, bet tie, kuriem ir mazākas dāvanas, nedrīkst domāt, ka tāpēc, ka viņiem maz līdzekļu, viņi ar tiem var nedarīt neko.

Katrs kristietis ir Dieva namturis, jo tam uzticēta Viņa manta. Atcerieties vārdus: “Visnotaļ nu pie nama turētājiem meklē, ka tie top atrasti uzticīgi.” (1.Kor. 4: 2) Lai esam droši, ka neaplaupām Dievu ne par matu, ne par mazāko nieciņu; jo šai jautājumā ir ietverts daudz.

Visas lietas pieder Dievam. Cilvēki var neievērot Viņa prasības. Bagātīgi dāvinot tiem Savas svētības, Viņš atļauj dotās dāvanas izlietot savu iegribu apmierināšanai, tomēr cilvēkiem būs jādod norēķins par savu namturību.

Namturis kļūst it kā viens ar savu kungu. Viņš atzīst namtura atbildību, un viņam jārīkojas sava meistara mierā, darot tā, kā viņa Kungs darītu, ja tas kārtotu visas lietas. Viņa Kunga intereses kļūst par šī namtura interesēm. Viņa amats ir cienījams, jo meistars viņam uzticas. Ja kādā gadījumā viņš rīkojas savtīgi un priekšrocības, kas iegūtas, izmanto savā labā, tad viņš ir nelietīgi izlietojis piešķirto uzticību.

Evaņģēlija atbalstīšana

Kungs evaņģēlija pasludināšanu ir darījis atkarīgu no Viņa ļaužu pūlēm un labprātīgām dāvanām. Tam, kas sludina žēlastības vēsti kritušajiem cilvēkiem ir vēl arī cits darbs - ļaudīm rādīt pienākumu atbalstīt Dieva darbu ar saviem līdzekļiem. Viņam tiem jāmāca, ka daļa no to ienākumiem pieder Dievam un ir jāsvēta Viņa darbam. Šī mācība viņam jāsniedz gan ar pamācībām, gan ar piemēru; viņam vajadzētu sargāties, lai ar savu rīcību nemazinātu mācības spēku.

Tas, kas saskaņā ar Rakstiem ir nošķirts kā Kungam piederošs, izveido evaņģēlija ienākumus un vairs nav mūsu. Ja cilvēks ņem no Dieva mantu nama, lai apmierinātu savas vēlēšanās vai palīdzētu citiem viņu laicīgajos darījumos, tad tāda rīcība nav nekas labāks par svētuma apgānīšanu. Daži neizpratnes dēļ ir vainojami sevišķi veltīto dāvanu noņemšanā Dievam no Viņa altāra. Visiem šo jautājumu vajadzētu apskatīt pareizā gaismā. Lai neviens, nokļūstot grūtos apstākļos, neņem reliģiskiem mērķiem nodoto naudu un neizlieto to savā labā, nomierinot savu sirdsapziņu ar vēlēšanos tuvākajā nākotnē visu atkal atdot. Daudz labāk ir samazināt izdevumus atbilstoši ienākumiem, ierobežojot vajadzības un dzīvot līdzekļu robežās, nekā Kunga naudu izlietot laicīgiem mērķiem.

Desmitā izlietošana

Dievs ir devis sevišķus norādījumus, kā jāizlieto desmitais. Viņš negrib, ka Viņa darbs ciestu līdzekļu trūkuma dēļ. Lai to nedarītu uz labu laimi un nekļūdītos, Viņš mūsu pienākumu šajos jautājumos ir parādījis ļoti skaidri. Daļa, ko Dievs ir paturējis Sev, jāizlieto tieši Viņa norādītajā veidā, un to nedrīkst novirzīt nevienam citam mērķim. Lai neviens neuzdrošinās rīkoties ar savu desmito saskaņā ar savu paša spriedumu. Nekādā gadījumā to nedrīkst izlietot priekš sevis, ne arī tā, kā pašam liekas pareizi, pat ne tādiem mērķiem, ko viņi paši var uzskatīt par Kunga darbu.

Sludinātājiem vajadzētu ar priekšrakstiem un piemēru mācīt ļaudis uzlūkot desmito kā svētu. Viņam nevajadzētu domāt, ka viņš var to paturēt tāpēc, ka viņš ir sludinātājs un izlietot atbilstoši savam spriedumam. Tas nav viņa. Viņam nav tiesību piešķirt sev to, kas pēc viņa domām tam pienākas. Viņam nevajadzētu pieļaut, ka tā iespaids kalpo kādam plānam, kurš novērstu desmito un Dievam novēlētās dāvanas no pareizas un likumīgas izlietošanas. Desmitais un upuri jānoliek Viņa mantu namā, un jāglabā kā svēts Viņa pagodināšanai paredzēts īpašums, kā viņš to ir norādījis.

Dievs vēlas, lai visi Viņa kalpi paklausībā dievišķajai kārtībai ir pilnīgi noteikti. Tie nedrīkst novērsties no Kunga plāniem, lai veiktu kādu labdarības darbu vai pienestu kādu dāvanu vai upuri, kur un kā tas viņiem kā cilvēcīgiem darba rīkiem liekas pareizi. Tā ir ļoti nožēlojama gudrība, ja cilvēki cenšas papildināt Dieva plānu un izgudrot atvietotāju, aizbildinoties vienā vai otrā gadījumā ar saviem labajiem nodomiem un nostādot tos pret Dieva prasībām. Dievs aicina visus atdot savu iespaidu Viņa paša dotajiem iekārtojumiem. Viņš ir darījis zināmu savu plānu, un visiem, kas vēlas ar Viņu sadarboties, jāīsteno šis plāns, neiedrošinoties mēģināt to uzlabot.

Kungs Mozum deva pamācības priekš Izraēla. “Tev būs pavēlēt Izraēla bērniem, ka tie pie tevis atnes tīru eļļu, no eļļas kokiem iegūtu, lukturiem, ka allaž eļļas lukturīši top uzlikti.” (2.Mozus 27: 20) Tam vajadzēja būt nemitīgam upurim, lai Dieva nams varētu tikt pienācīgi apgādāts ar visu, kas nepieciešams kalpošanai Dievam. Viņa ļaudīm šodien jāatceras, ka pielūgšanas nams ir Kunga īpašums un par to ir jārūpējas ar pedantisku apzinību. Taču līdzekļus šim namam nedrīkst ņemt no desmitā.

Man ir dota ļoti skaidra, noteikta vēsts mūsu ļaudīm. Man pavēlēts tiem paskaidrot, ka viņi kļūdās, izlietojot desmito dažādiem mērķiem, kas paši par sevi var būt labi, bet kuriem Kungs desmito nav paredzējis. Tie, kas desmito izlieto šādā veidā, atkāpjas no Kunga kārtības. Dievs būs tiesnesis par šīm lietām.

Vieni spriež, ka desmito var izlietot skolu darbā. Vēl citi domā, ka no desmitā vajadzētu uzturēt grāmatu evaņģēlistus un kolportierus. Taču tiek pielaista liela kļūda, ja desmito atrauj mērķim, kuram tas jāizlieto - sludinātāju uzturēšanai. Laukā, kad tagad ir tikai viens strādnieks, vajadzētu būt simts labi izglītotiem strādniekiem.

Svinīgas saistības

Desmitais ir svēts, ko Dievs paturējis sev. Tas jānones Viņa mantu namā un jāizlieto evaņģēlija strādnieku atbalstīšanai to darbā. Kungs ilgu laiku ir aplaupīts, tāpēc, ka ir tādi, kas nesaprot, ka desmitais ir Dieva paturētā daļa.

Daži ir jutušies neapmierināti un sacījuši: “ES vairs ilgāk savu desmito nemaksāšu, jo man nav uzticības tam, kādā veidā lietas kārto darba centrā.” Vai jūs aplaupīsiet Dievu tāpēc, ka jums liekas, ka darba vadība nav pareiza? Skaidri un atklāti, pareizā garā izsakiet savas sūdzības attiecīgām personām. Savos lūgumos atklājiet lietas, kas jānokārto un jāsakārto, bet neatraujieties no Dieva darba un neizrādieties neuzticīgi, tāpēc, ka citi nerīkojas pareizi.

Rūpīgi lasiet Malaķijas 3 nodaļu un skatieties, ko Dievs saka par desmito. Ja mūsu draudzes nostātos uz Dieva Vārda pamata un būtu uzticīgas desmitā nodošanā Viņa mantu namā, tad vairāk strādnieku būtu iedrošināti uzsākt kalpošanas darbu. Vairāk cilvēku nodotos sludināšanai, ja tiem nestāstītu par iztukšoto mantu namu. Kunga mantu namā vajadzētu būt bagātīgam līdzekļu krājumam, un tā tiešām arī būtu, ja savtīgas sirdis un rokas nebūtu atturējušas desmitos vai izlietojušas tos citu darba nozaru atbalstīšanai.

Dieva rezervētie līdzekļi nav izlietojami uz labu laimi. Desmitais pieder Kungam, un tie, kas tajā iejaucas un savu rīcību nenožēlo, tiks sodīti, zaudējot savu Debesu bagātību. Lai darbs vairs ilgāk netiek aizkavēts, novirzot desmito dažādos citos kanālos, prom no tā vienīgā, kuram Kungs to ir nozīmējis. Par šīm citām darba nozarēm ir jārūpējas un jāgādā. Tās ir jāatbalsta, bet ne no desmitā. Dievs nav mainījies; desmitais joprojām ir jāizlieto sludinātāju uzturēšanai. Jaunu lauku atvēršana prasa lielāku sludinātāju spēku, nekā tie tagad mums ir, un mantu namā ir vajadzīgi līdzekļi.

Tie, kas iziet strādāt par sludinātājiem, uzņemas svinīgu atbildību, kas dīvainā kārtā līdz šim nav ņemta vērā. Daži ar prieku sludina, bet neveltī personīgas pūles draudzēm. Ļoti nepieciešamas ir pamācības par saistībām un pienākumiem pret Dievu, sevišķi par godīgumu desmitā maksāšanā. Mūsu sludinātāji jūtas ļoti sarūgtināti, ja viņiem par darbu tūlīt nesamaksā; bet vai viņi ņem vērā, ka Dieva mantu namā ir jābūt barībai, ar ko uzturēt strādniekus? Ja tie neizpildīs visu savu pienākumu un nepamācīs ļaudis būt uzticīgiem, nododot Dievam to, kas Viņam pieder, tad mantu namā nepietiks līdzekļu Kunga darba virzīšanai uz priekšu.

Dieva ganāmpulka uzraugam vajadzētu uzticīgi izpildīt savu pienākumu. Ja viņš šo pienākumu, kas viņam nav patīkams, atstāj citiem, tad viņš nav uzticīgs strādnieks. Lai viņš lasa Malaķijas grāmatā Kunga vārdus, kas apsūdz ļaudis Dieva aplaupīšanā, atturot desmito. Varenais Dievs saka: “Jūs esiet ar lāstu nolādēti.” (Mal. 3: 9) Ja kāds, kas sludina ar vārdu un mācību, redz, ka ļaudis rīkojas tādā veidā, kas izsauks pār tiem lāstu, kā viņš var atļauties neizpildīt savu pienākumu un tos nepamācīt un nebrīdināt? Katru draudzes locekli vajadzētu mācīt būt uzticīgam pareiza desmitā samaksāšanā.

“Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā, un pārbaudiet jel Mani tā, saka Kungs Cebaots: vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētības pārpārim?” (Mal. 3: 10)

Es lūdzu, lai mani brāļi varētu saprast, ka trešā eņģeļa vēsts mums nozīmē daudz un patiesā sabata ievērošanai jābūt zīmei, kas atšķir tos, kas kalpo Dievam, no tiem, kas Viņam nekalpo. Lai tie, kas kļuvuši miegaini un vienaldzīgi, atmostas. Mēs esam aicināti, lai būtu svēti, un mums vajadzētu rūpīgi izvairīties atstāt iespaidu, it kā būtu mazsvarīgi, vai mēs savas ticības īpatnējās iezīmes saglabājam vai nē. Uz mums gulstas sevišķs pienākums vēl daudz noteiktāk nostāties par patiesību un taisnību, nekā mēs to esam darījuši pagātnē. Robežlīnijai starp tiem, kas tur Dieva baušļus, un tiem, kas tos neievēro, jābūt nepārprotami skaidrai. Mums apzinīgi jāgodā Dievs, čakli izlietojot visus līdzekļus, lai paliktu derības attiecībās ar Viņu tā, ka varētu saņemt Viņa svētības, - svētības, kas ļoti nepieciešamas ļaudīm, kam jātiek tik smagi pārbaudītiem. Ja paliek iespaids, ka mūsu ticība un reliģija nav valdošais spēks mūsu dzīvē, tad mēs ļoti apkaunojam Dievu. Tā mēs novēršamies no Viņa baušļiem, kas ir mūsu dzīvība, aizliedzot, ka Viņš ir mūsu Dievs un mēs Viņa ļaudis.

“Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, uzticīgais Dievs, kas Derību un žēlastību tur līdz tūkstošam augumam tiem, kas Viņu mīl un Viņa baušļus tur; un atmaksā tiem, kas Viņu ienīst, taisni acīs, viņus izdeldēdams. Viņš nekavēsies tam, kas Viņu ienīst, atmaksāt viņam taisni acīs.” (5.Moz. 7: 9, 10)

Kur mēs būsim, pirms būs izbeigušās šai Rakstu vietā minētās tūkstoš paaudzes? Mūsu liktenis būs izšķirts uz mūžību. Vai nu būs pasludināts, ka mēs esam cienīgi mājot Dieva mūžīgajā valstī, vai arī būsim saņēmuši mūžīgās nāves spriedumu. Tie, kas bijuši patiesi un uzticīgi derībai ar Dievu, tie, kas atceroties Golgātu, stingri būs stāvējuši patiesības pusē, vienmēr cenšoties godāt Dievu, dzirdēs uzslavu: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.” Bet tie, kas Dievam būs kalpojuši svārstīgi, ne no visas sirds, pieļaujot savā dzīvē piemērošanos pasaules paradumiem un rīcībai, dzirdēs briesmīgus vārdus: “Ejiet nost no Manis, Es jūs nepazīstu.

Labdarība

“Godā Kungu no savas mantas un no visa sava ienākuma pirmajiem.
Tad tavi šķūņi pildīsies ar pilnību un tavi vīna spaidi plūdīs no jauna vīna.”
(Sal. pam. 3: 9, 10) “Cits izkaisa, un tam vēl krājas; un cits taupa pārlieku, bet tik uz trūcību.
Tā dvēsele, kas svētī, tiks trekna, un, kas dzirdina, tas atkal taps dzirdināts.”
(Sal. pam. 11: 24, 25)

“Bet augstsirdīgiem ir augstsirdīgas domas;
un tie pastāvīgi turas pie tā, kas augstsirdīgs.”
(Jes. 32: 8)Dievišķā gudrība pestīšanas plānā ir paredzējusi darbības un pretdarbības likumu, darot labdarības darbu visās tā nozarēs divkārtīgi svētīgu. Tas, kurš dod trūcīgajam, svētī citus un vēl lielākā mērā tiek pats svētīts.

Evaņģēlija godība

Lai cilvēks nezaudētu labdarības svētīgos augļus, mūsu Pestītājs radīja plānu, saskaņā ar kuru cilvēks kļuva par Viņa līdzstrādnieku. Dievs varēja sasniegt Savu mērķi grēcinieku glābšanā bez cilvēka palīdzības; bet Viņš zināja, ka cilvēks nevar būt laimīgs, nepiedaloties lielajā darbā. Ar apstākļu ķēdi, kas prasa Viņa līdzjūtību, Kungs cilvēkam dāvina vislabākās iespējas kļūt devīgam un liek viņam pastāvīgi palīdzēt trūcīgajiem un virzīt uz priekšu Dieva lietu. Pazudušās pasaules lielās vajadzības prasa no mums līdzekļus un iespaidu, lai pasludinātu vīriem un sievām patiesību, kuras trūkuma dēļ tie iet bojā. Kad mēs ievērojam šīs vajadzības un nododamies labdarībai, tad kļūstam līdzīgi Viņam, Kurš mūsu dēļ kļuva nabags. Dodot mēs svētījam citus un tā sakrājam sev patiesas bagātības.

Evaņģēlija godība balstās uz nemitīgu labdarību, ar kuras palīdzību kritušajā cilvēcē tiek atjaunota dievišķā līdzība. Šis darbs iesākās Debesu pagalmos. Tur Dievs deva nepārprotamu pierādījumu Savai mīlestībai pret cilvēcīgajām būtnēm. Viņš “tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi tie, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3: 16) Kristus atdāvināšana atklāj Tēva sirdi. Tā liecina par to, ka apņēmies mūs glābt, Viņš netaupīs neko, lai arī cik dārgs tas būtu, kas nepieciešams Viņa darba pabeigšanai.

Devības gars ir Debesu gars. Kristus pašuzupurīgā mīlestība ir atklāta pie krusta. Lai glābtu cilvēku, Viņš atdeva visu, kas tam bija, un tad nodeva pats Sevi. Kristus krusts aicina uz labdarību katru svētā Glābēja sekotāju. Pamatlikums, kas tur atklājas, ir dot un dot. Tas, kas īstenots patiesā devībā un labos darbos, ir kristīgas dzīves īstais auglis. Pasaules ļaužu pamatlikums ir ņemt un ņemt, un tā viņi cer nodrošināt sev laimi, tomēr beigās tas nes postu un nāvi.

No Kristus krusta plūstošā evaņģēlija gaisma norāj savtīgumu un atbalsta devību un labdarību. Nevajadzētu žēloties par pieaugošajiem aicinājumiem dot. Dievs Savā aizgādībā modina Savus ļaudis, lai tie izietu no ierobežotās darbības sfēras un iesaistītos lielākos pasākumos. Šai laikā ir vajadzīga bezgalīga piepūle, kad pasauli klāj morāla tumsa. Daudziem Dieva ļaudīm draud briesmas iekrist pasaulīguma un alkatības slazdos. Viņiem vajadzētu saprast, ka tā ir Kunga žēlastība, kas pavairo prasības pēc viņu līdzekļiem. Tiem vajag rādīt mērķus, kas aicina būt devīgiem, jo citādi tie nevar atdarināt lielā Parauga raksturu.

Namturības svētības

Pavēlēdams Saviem mācekļiem iet “Pa visu pasauli un pasludināt evaņģēliju visai radībai”, Kristus cilvēkiem dod uzdevumu stāstīt citiem par Viņa lielo žēlastību. Kamēr daži iziet sludināt, citus Viņš aicina atsaukties Viņa prasībām, dodot dāvanas un pienesot upurus Viņa darba atbalstīšanai virs zemes. Viņš cilvēku rokās ir ielicis līdzekļus, lai viņa dievišķīgās dāvanas varētu plūst pa cilvēcīgiem kanāliem, darot mums norādīto darbu mūsu līdzcilvēku glābšanā. Šis ir viens no Dieva ceļiem cilvēka paaugstināšanai. Tas ir tieši tāds darbs, kas cilvēkam vajadzīgs; jo tas pamodinās visdziļāko līdzjūtību sirdī un attīstīs visaugstākās gara spējas.

Katru labu lietu šeit virs zemes ir nolikusi Dieva devīgā roka, apliecinot Savu mīlestību uz cilvēku. Trūcīgie pieder Viņam, un reliģijas sfēra ir Viņa. Zelts un sudrabs pieder Kungam; un Viņš, ja tikai vēlētos, varētu visam tam likt līt no Debesīm. Tomēr tā vietā Viņš ir darījis cilvēku par savu namturi, uzticot tam līdzekļus ne krāšanai, bet izlietošanai citiem par labu. Tādā veidā Viņš cilvēku dara par starpnieku Savu svētību izdalīšanai virs zemes. Dievs ir izveidojis šo labdarības sistēmu, lai cilvēks varētu kļūt līdzīgs savam Radītājam, devīgs un nesavtīgs raksturā, un beidzot līdz ar Kristu saņemtu mūžīgo un brīnišķīgo atalgojumu.

Sastapšanās pie krusta

Mūsu draudzēs vajadzētu tikt atjaunotai, stiprinātai un izplatītai mīlestībai, kas atklājās Golgātas kalnā. Vai mēs nedarīsim visu iespējamo, lai pamatlikumiem, kurus Kristus atnesa uz šo pasauli, būtu spēks? Vai mēs necīnīsimies veidot jaunus labdarības pasākumus un necentīsimies bez vilcināšanās darīt tos iedarbīgus, kuros tiekam aicināti piedalīties? Vai stāvot krusta priekšā un redzot Debesu Lielkungu mirstam par jums, jūs variet noslēgt savu sirdi, sakot: “Nē, man nav nekā ko dot.”

Kristum ticošiem ļaudīm pastāvīgi jāatstaro tālāk Viņa lielā mīlestība. Šī mīlestība tos sapulcinās ap krustu. Tā tos atbrīvos no visa savtīguma un savienos gan ar Dievu, gan savstarpēji.

Pulcējieties ap Golgātas krustu upurējoties un aizliedzoties. Dievs jūs svētīs, kad jūs darīsiet vislabāko. Kad jūs tuvosities žēlastības tronim, kad jūs pārliecināsities, ka jūs ar šo troni savieno zelta ķēde, kas no Debesīm nolaista uz zemi, lai cilvēkus izvilktu no grēka bedres, tad jūsu sirds pārplūdīs mīlestībā uz brāļiem un māsām, kas dzīvo pasaulē bez Dieva un bez cerības.

Neatkarības gars

Rokraksts lasīts Vispasaules Savienības delegātiem Vašingtonā, D.C., 1909. gada 30.maijā

Pirms es atstāju Austrāliju un atnācu uz šo zemi, man rādīja, ka liels darbs vēl ir veicams Amerikā. Tie, kas strādāja darba iesākumā, jau ir miruši. Mūsu vidū atlikuši tikai nedaudzi celmlauži. Smagās nastas, ko agrāk nesa cilvēki ar bagātu pieredzi, tagad uzgūlušās jaunākiem ļaudīm.

Šī atbildību nodošana strādniekiem, kuru pieredze ir vairāk vai mazāk ierobežota, saistīta ar zināmām briesmām, no kurām mums jāsargās. Pasauli pilda cīņa par virsvaldību. Atraušanās gars no līdzstrādniekiem, sajukuma un dezorganizācijas gars ir tieši tajā gaisā, kuru mēs elpojam. Visas pūles radīt kārtību daži uzlūko kā bīstamas, - kā personīgās brīvības ierobežojumu, no kā jābaidās tāpat kā no pāvestības. Šīs pieviltās dvēseles uzskata par tikumu lielīties ar savu brīvību domāt un rīkoties neatkarīgi. Viņi paziņo, ka tie nepieņem neko, ko saka kāds cilvēks, ka tie nav atbildīgi neviena cilvēka priekšā. Esmu pamācīta, ka sātans sevišķi pūlas ierosināt cilvēkus domāt, ka Dievam patīk, ja tie izvēlas paši savu virzienu, neņemot vērā brāļu padomu.

Šai apstāklī slēpjas nopietnas briesmas mūsu darbam. Mums jārīkojas apdomīgi, saprātīgi, saskaņā ar dievbijīgu padomdevēju spriedumu, jo vienīgi tā mēs varam būt droši un stipri. Citādi Dievs nevar strādāt ar mums, caur mums un mūsu labā.

Ak, kā sātans līksmotos, ja viņam izdotos ieiet šo ļaužu vidū un radīt sajukumu darba laikā, kad vissvarīgākais ir pilnīga organizācija, kas ir vislielākais spēks, spējīgs novērst neīstas atmodas un atspēkot prasības, ko neapstiprina Dieva Vārds! Mūsu robežlīnijām jābūt skaidrām, lai nesagrautu organizāciju un kārtību, kas radīta gudrā, rūpīgā darbā. Nedrīkst atļaut rīkoties nemierīgiem elementiem, kas vēlas pārvaldīt darbu šai laikā.

Daži izteikuši domu, ka tuvojoties laika noslēgumam, katrs Dieva bērns darbosies neatkarīgi no jebkuras reliģiskas organizācijas. Taču Kungs man ir rādījis, ka šajā darbā nevar būt nekas tāds, kur katrs cilvēks varētu justies neatkarīgs no citiem. Debesu zvaigznes visas pakļaujas likumam, viena otru ietekmēdama darīt Dieva prātu un kopīgi paklausīdamas noteikumiem, kas pārvalda to kustību. Lai Kunga darbs varētu izveidoties stiprs un drošs, tad viņa ļaudīm ir jāspiežas kopā.

Dažu cilvēku, kas sevi tomēr sauc par kristiešiem, krampjaino, nevienmērīgo darbību labi attēlo stipri, bet neapmācīti zirgi. Kad viens rauj uz priekšu, otrs velk atpakaļ, viens, saimnieka pamudināts, metas uz priekšu, otrs paliek nekustīgi stāvam uz vietas. Ja cilvēki šī laika lielajā un svarīgajā darbā nerīkosies saskanīgi, tad būs sajukums. Tā nav laba zīme, ja cilvēki atsakās sadarboties ar saviem brāļiem un labāk grib strādāt vieni paši. Lai strādnieki uzticas brāļiem, kas gatavi uzrādīt katru atkāpšanos no pareizajiem pamatlikumiem. Ja cilvēki uzņēmušies Kristus jūgu, tad tie nevar strādāt atsevišķi; tie strādās kopā ar Kristu.

Daži strādnieki izlieto visu spēku, ko Dievs tiem devis, bet viņi vēl nav iemācījušies, ka tiem nevajadzētu pūlēties vieniem. Atdalīšanās vietā lai tie strādā saskaņā ar saviem līdzstrādniekiem. Ja viņi to neņems vērā, tad atklāsies, ka tie būs strādājuši nepareizā laikā un nepareizā veidā. Bieži viņi tad strādās tieši pretī Dieva nodomam un viņu darbs būs sliktāks par veltīgu strādāšanu.

Vienība dažādībā

No otras puses, vadītājiem Dieva tautas vidū jāsargās no briesmām nosodīt metodes, ar kādām strādā atsevišķi strādnieki, kas ir Kunga vadīti darīt sevišķu darbu, kam tikai daži ir piemēroti. Lai brāļi atbildīgās vietās nesteidzas kritizēt darbību, kas pilnīgi nesaskan ar viņu darba metodēm. Lai viņi nekad neiedomājas, ka katram plānam vajadzētu atspoguļot viņu personību. Lai tie nebīstas uzticēties citu metodēm; jo atturoties uzticēties brālim, strādniekam, kurš pazemībā un svētotā dedzībā veic sevišķu darbu Dieva norādītā veidā, viņi kavē Kunga darba attīstību.

Dievs var un Viņš izlietos tos, kas nav ieguvuši augstu izglītību cilvēku skolās. Šaubīties par Viņa spēku nozīmē parādīt neticību; tas nozīmē ierobežot Visvarenā spēku, Kam nekas nav neiespējams. Ak, kaut mazāk būtu šīs nevajadzīgās, aizdomu pilnās piesardzības! Tas ir iemesls, kāpēc draudzē paliek neizlietots tik daudz spēka, tā aizver ceļu, ka Svētais Gars nevar izlietot cilvēkus; tā tur bezdarbībā tos, kas ir labprātīgi un pat ļoti vēlas strādāt Kristus rindās; tā atņem drosmi iesaistīties darbā daudziem, kas kļūtu sekmīgi Dieva līdzstrādnieki, ja tiem dotu atbilstošu izdevību.

Pravietim likās, ka ritenis ritenī, un ar tiem saistīto dzīvo radījumu izskats, - tas viss ir kaut kas juceklīgs un nesaprotams. Taču starp riteņiem ir redzama Bezgalīgās Gudrības roka, un tās darba iznākums ir pilnīga kārtība. Katrs ritenis, Dieva rokas vadīts, strādā pilnīgā saskaņā ar visiem citiem riteņiem. Man ir rādīts, ka cilvēcīgie rīki tiecas pēc pārāk lielas varas un cenšas paši pārvaldīt darbu. Viņi savās metodēs un plānos pārāk lielā mērā izslēdz Kungu Dievu, vareno Strādnieku, un nepaļaujas uz Viņu visās lietās attiecībā uz darba tālāko izveidošanos. Nevienam ne uz mirkli nevajadzētu iedomāties, ka viņš ir spējīgs vadīt lietas, kas pieder lielajam “Es esmu”. Dievs savā aizgādībā sagatavo ceļu, lai darbu varētu padarīt cilvēcīgi rīki. Tad nu lai katrs stāv savā pienākuma vietā, lai dara savu daļu šim laikam, un, lai saprot, ka viņa Skolotājs ir Dievs.

Vispasaules savienība

Kungs man bieži rādījis, ka nevienam cilvēka spriedumam nevajadzētu tikt pakļautam kāda cita cilvēka spriedumam. Nekad nevajadzētu pieņemt viena vai nedaudzu cilvēku prātu kā pietiekošu gudrībā un spēkā, lai vadītu darbu un sacītu, kādiem plāniem jāseko. Taču ja Vispasaules Savienībā tiek izteikts no visām lauka daļām sapulcējušos brāļu lēmums, tad tam ir jāpakļaujas un nedrīkst stūrgalvīgi palikt pie savas personīgās neatkarības un personīgā sprieduma. Nevienam strādniekam nekad nevajadzētu uzskatīt par tikumu ietiepīgu turēšanos pie sava neatkarīgā viedokļa pretēji visas miesas lēmumam.

Reizēm, kad maza cilvēku grupa, kam uzticēta darba galvenā vadība, Vispasaules savienības vārdā ir centušies piepildīt neprātīgus plānus un ierobežot Dieva darbu, es esmu sacījusi, ka Vispasaules savienības balsi, ko pārstāvējuši šie nedaudzie cilvēki, vairs nevaru uzskatīt par Dieva balsi. Taču tas nenozīmē, ka nevajadzētu ievērot Vispasaules Savienības lēmumus, kas pieņemti, sapulcējoties pareizi izraudzītiem pārstāvjiem no visām lauka daļām. Dievs ir piešķīris autoritāti no visām pasaules daļām Vispasaules Savienībā sapulcētajiem Viņa draudzes pārstāvjiem. Dažiem draud briesmas pielaist kļūdu, dāvājot viena vīra vai nelielas cilvēku grupas ieskatiem un spriedumam tikpat pilnīgu autoritāti un uzticību, kādu Dievs piešķīris Savai draudzei Vispasaules Savienības balsī un spriedumā, kas sanākusi, lai plānotu Viņa darba attīstīšanu un virzīšanu uz priekšu.

Kad šo varu, ko Dievs devis draudzei, pilnīgi attiecina uz vienu cilvēku un viņam piešķir autoritāti spriest citu vietā, tad patiesā Bībeles kārtība ir sagrozīta. Sātana pūles pie tāda cilvēka būtu sevišķi viltīgas un reizēm gandrīz uzvarošas, jo ienaidnieks cer, ka caur šī cilvēka nostāju viņš varēs ietekmēt daudzus citus. To, ko tiecamies dāvāt vienam cilvēkam vai nelielai cilvēku grupai, dosim visaugstākajai organizētajai autoritātei - draudzei.

Atbildību sadalīšana

Rokraksts lasīts Vispasaules Savienības delegātiem Vašingtonā, D.C., 1909.gada 30.maijā

Dievs vēlas, lai Viņa tauta būtu saprātīgi ļaudis. Dievs ir iekārtojis, ka izvēlētiem cilvēkiem jāiet kā delegātiem uz mūsu savienībām. Šie cilvēki rūpīgi jāpārbauda. Viņiem jābūt uzticības cienīgiem. Pārstāvju izvēlēšanu mūsu savienībām (konferencēm) ir svarīgs jautājums. Šiem cilvēkiem jāplāno darba tālākā attīstīšana; tāpēc tiem jābūt saprātīgiem, spējīgiem spriest no cēloņiem līdz sekām.

“Un otrā dienā Mozus apsēdās ļaudis tiesāt; un ļaudis stāvēja Mozus priekšā no rīta līdz vakaram. Kad nu Mozus tēvocis visu redzēja, ko viņš tiem ļaudīm darīja, tad tas sacīja: Kas tas ir, ko tu ar tiem ļaudīm dari? Kāpēc tu viens pats sēdi un visi ļaudis stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram? Tad Mozus sacīja uz savu tēvoci: tāpēc, ka tie ļaudis pie manis nāk Dievu vaicāt. Kad tiem ir kāda lieta, tad tie nāk pie manis; un es tiesāju starp vienu un otru un daru tiem zināmus Dieva likumus un viņa bauslību. Tad Mozus tēvocis uz viņu sacīja: Tā nav labi, kā tu dari. Tu gurtin pagursi, ir tu, ir šie ļaudis, kas pie tevis; jo tas tev ir par grūtu, tu viens pats to nespēj izdarīt. Nu klausi manu balsi, - es tev došu padomu, tad Dievs būs ar tevi. Stāvi tu par tiem ļaudīm Dieva priekšā un nes tās lietas Dieva priekšā, un māci tiem likumus un baušļus, un dari tiem zināmu ceļu, kur tiem jāiet, un darbu, kas tiem jādara. Bet lūko starp visiem ļaudīm pēc krietniem un dievbijīgiem vīriem, pēc taisniem vīriem, kas negausību ienīst, un iecel no šiem pār viņiem virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem. Un lai tie ļaudis tiesā jebkurā laikā; bet tā, ka tie tev nes priekšā visas lielās lietas un visas mazās lietas paši tiesā; atvieglini tā savu nastu, un lai tie tev palīdz nest.

Ja tu tā darīsi un Dievs tev to pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, ir visi šie ļaudis nāks savā vietā ar mieru.

Un Mozus klausīja sava tēvoča balsij un darīja visu, ko tas bija sacījis. Un Mozus ieraudzīja krietnus vīrus no visa Izraēla un tos iecēla par virsniekiem pār ļaudīm, virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, ka tie ļaudis jebkurā laikā tiesātu un grūtas lietas nestu Mozus priekšā, bet visas mazās lietas paði tiesātu.” (2.Moz. 18: 13- 26)

Apustuļu darbu pirmajā nodaļā ir dota pamācība par cilvēku izraudzīšanu atbildību nešanai draudzē. Jūdasam atkrītot, apustuļu rindās bija palikusi brīva vieta, un tāpēc vajadzēja izraudzīt citu, kas ieņemtu šo vietu. Par to runājot, Pēteris sacīja:

“Tāpēc nu pieklājas, ka no tiem vīriem, kas ar mums kopā bijuši visu laiku, kad Kungs Jēzus pie mums ir iegājis un izgājis, iesākot no Jāņa kristības līdz tai dienai, kad Viņš no mums ir uzņemts Debesīs, ka viens no šiem top par Viņa augšāmcelšanās liecinieku līdz ar mums. Un tie stādīja divus priekšā, Jāzepu, kas top saukts Barnaba, ar pavārdu Justs, un Matīsu. Un, Dievu pielūguši, tie sacīja: Kungs, Tu visu siržu manītājs, rādi no šiem diviem vienu, ko Tu izredzējis, kas var dalību dabūt pie šīs kalpošanas un apustuļu amata, no kā Jūdass ir atstājies, noiedams savā vietā. Un tie meslojās; un mesli krita uz Matīsu; un tas tiem vienpadsmit tika pieskaitīts.” (Ap.d. 1: 21-26)

No šīm Rakstu vietām mēs izprotam, ka noteiktiem amatiem Kungam ir noteikti cilvēki. Dievs Savus ļaudis māca rīkoties, uzmanīgi un gudri izvēloties cilvēkus, kas nenodotu tiem uzticētu svēto darbu. Ja Kristus dienās ticīgajiem vajadzēja būt piesardzīgiem, izvēloties cilvēkus atbildīgiem amatiem, tad mums, kas dzīvojam tagad, katrā ziņā nepieciešama liela apdomība. Mums katrs gadījums jāatklāj Dieva priekšā un nopietnā lūgšanā jālūdz Viņu izvēlēties mūsu vietā.

Kungs, Debesu Dievs, ir izredzējis pieredzējušus cilvēkus atbildību nešanai Savā darbā. Šiem cilvēkiem jābūt sevišķi ietekmīgiem. Ja visi saskaņosies ar varu, kas dota šiem izraudzītajiem cilvēkiem, tad neizpaudīsies tik liela svārstīšanās. Tie, kas izvēlēti nest nastas Dieva darbā, nedrīkst būt pārsteidzīgi, pašpaļāvīgi un savtīgi. To piemērs vai iespaids nekad nedrīkst stiprināt ļaunumu. Ne vīriem, ne sievām Kungs nav devis brīvību izvirzīt plānus, kas viņa darbu darītu parastu un ikdienišķu, atņemot svētumu, kam to vienmēr vajadzētu apņemt. Dieva darbam jākļūst arvien svētākam priekš Viņa ļaudīm. Katrā iespējamā veidā mums jāpaaugstina patiesības īpašais un izcilais raksturs. Tiem, kas likti par Dieva darba sargiem mūsu iestādēs, vienmēr priekšplānā jāizvirza Dieva griba un Viņa ceļš. Visa darba veselība atkarīga no to cilvēku uzticības, kas iecelti piepildīt Dieva gribu draudzēs.

Uzticības amatos jāieceļ ļaudis, kas grib iegūt plašāku pieredzi, ne personīgās lietās, bet Dieva lietās, un, kas arvien dziļāk grib iepazīt Kristus raksturu. Jo vairāk viņi pazīs Kristu, jo uzticīgāk tie viņu attēlos pasaulei. Tiem jāklausās uz Viņa balsi un jāņem vērā Viņa vārdi.

Brīdinājums

“Tad Viņš iesāka norāt tās pilsētas, kur Viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem neatgriezās. Vai tev, Horacina! Vai tev Betsaida! Jo, kad Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos. Bet es jums saku: Tirai un Sidonai vieglāk būs soda dienā nekā jums. Un tu, Kapernauma, vai tu nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei tiksi nogāzta; jo, ja Sodomā tādi brīnumi būtu notikuši, kas notika tevī, tad tā stāvētu vēl šodien. Bet Es jums saku: Sodomas zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā tev.

Tanī pašā laikā Jēzus iesāka runāt un sacīja: Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevis manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mat. 11: 20-30)*

Ja esam lēnprātīgi, pazemīgi un iejūtīgi, tad vienmēr varam justies droši, bet tai pašā laikā mums Kristus mācībās jābūt nelokāmiem kā klints. Viņa pamācību vārdi jāievēro stingri. Nevienu vārdu nedrīkst atstāt neievērotu. Patiesība paliks mūžīgi. Mums nav jāuzticas meliem vai maldinošiem aizbildināšanās vārdiem. Tie, kas to dara, atzīs, ka šis solis ir maksājis mūžīgās dzīvības zaudējumu. Tagad mums jādara taisni ceļi mūsu kājām, lai tizlais netiktu novērsts no ceļa. Ja tizlais tiek novērsts no drošām tekām, kas gan cits ir atbildīgs, ja ne tie, kas viņus nomaldinājuši? Tie par neko ir padarījuši Tās Būtnes padomu, Kura vārdi ir mūžīga dzīvība, un izvēlējušies pievilošus darbus, kuru autors ir melu tēvs. Man ir vēsts visiem, kuri domā, ka iegūt izglītību Betlkrīkā ir laime. Kungs ir iznīcinājis divas no mūsu lielākajām iestādēm, kas tika dibinātas Betlkrīkā, un sūtījis brīdinājumu pēc brīdinājuma, tāpat kā brīdināja Betsaidu un Kapernaumu. Nepieciešams pievērst nopietnu uzmanību katram vārdam, kas nāk no Dieva mutes. Negrēkojot nevar atkāpties no Kristus vārdiem. Pestītājs mudina maldošos nožēlot savus grēkus un atgriezties. Tie, kas pazemos savas sirdis un atzīs savus grēkus, tiks apžēloti. Viņu pārkāpumi tiks piedoti. Taču cilvēks, kurš domā, ka atzīstot un izsūdzot savus grēkus, viņš apliecinātu savu vājumu, nesaņems piedošanu, neieraudzīs Kristu kā savu Pestītāju, bet ies arvien tālāk un tālāk savos pārkāpumos, pielaizdams kļūdu pēc kļūdas un grēkam pievienodams grēku. Ko tāds darīs dienā, kad tiks atvērtas grāmatas un katru cilvēku tiesās saskaņā ar ierakstiem grāmatās?

Rūpīgi vajag studēt Atklāsmes grāmatas piekto nodaļu. Tā ir ļoti svarīga tiem, kas piedalīsies Dieva darbā šajās pēdējās dienās. Ir daži, kuri ir pievilti. Viņi nesaprot, kas tuvojas zemei. Tie, kas ļāvuši savu prātu aptumšot jautājumā par grēka būtību, ir briesmīgi piekrāpti. Ja viņu dzīvē nenotiks izšķiroša pārmaiņa, tad tie tiks atrasti par viegliem, kad Dievs pasludinās spriedumu par cilvēku bērniem. Viņi ir pārkāpuši bauslību un lauzuši mūžīgo derību, un tie saņems atbilstoši saviem darbiem.

“Un Es redzēju, kad Viņš atdarīja sesto zīmogu, tad notika liela zemestrīce, saule tapa melna kā saru maiss, viss mēness tapa kā asinis, debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt negatavi augļi. Un debess savēlās kā grāmata, ko satin, un visi kalni un visas salas tika izkustinātas no savām vietām. Zemes ķēniņi, varenie, virsnieki un bagātie, stiprie un katrs vergs un brīvais paslēpās alās un klinšu aizās, sacīdami kalniem un klintīm: Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņa lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?” (Atkl. 6: 12-17) *

“Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram… Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa templī, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” (Atkl. 7: 9, 10, 14-17)

Šajās Rakstu vietās atklātas divas ļaužu grupas. Viena daļa ļāvuši sevi pievilt un nostājušies to pusē, ar kuriem kungam ir karš. Viņi nepareizi iztulkoja tiem sūtītās vēstis un ietērpās paštaisnības drēbēs. Grēks to acīs nebija grēcīgs. Viņi melus mācīja kā patiesību un tādā veidā daudzas dvēseles aizveda nepareizā virzienā.

Mums tagad jāņem vērā pašiem sevi. Brīdinājumi ir doti. Vai mēs nespējam saskatīt, ka piepildās tas, ko Kristus jau iepriekš pateicis un par ko rakstīts Lūkas evaņģēlija divdesmit pirmajā nodaļā? Cik daudz ir to, kas studē Kristus vārdus? Un cik daudzi pieviļ paši savas dvēseles un nolaupa paši sev svētības, kuras būtu varējuši dot citiem, ja tikai būtu ticējuši un paklausījuši? Vēl ir pārbaudes laiks. Tas it kā kavējas noslēgties, un mūsu priekšrocība ir satvert evaņģēlijā doto cerību. Nožēlosim, atgriezīsimies un atstāsim grēkus, lai tie varētu tikt izdzēsti. “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lūk. 21: 33- 36)

Vai Kristus dotie brīdinājumi tiks atstāti neievēroti? Vai mēs tagad necentīsimies čakli nožēlot un atgriezties, kamēr vēl dzirdama žēlastības laipnā balss?

“Tāpēc esiet modrīgi; jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk. Bet to saprotiet: ja nama Kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. Tāpēc esiet arī jūs gatavi; jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat. Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko Kungs iecēlis pār savu saimi tiem dot barību savā laikā? Svētīgs šis kalps, kad viņa Kungs pārnākdams atradīs to tā darām. Patiesi Es jums saku: viņš to iecels pār visām savām mantām. Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans Kungs kavējas nākt,- un iesāks sist savus darba biedrus un rīt un plītēt ar plītniekiem, tad šā kalpa Kungs nāks tādā dienā, kurā viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. “ (Mat. 24: 42- 51)

Pazemībā un ticībā

Lasīts Losandželosā, Kalifornijā, telts sapulcē no 15.-31.aug. 1907.g. un pēc tam publicēts traktātā “Jehova ir mūsu ķēniņš”

Man dota sevišķa pamācība Dieva ļaudīm; jo mūsu priekšā ir bīstami laiki. Pasaulē pieaug iznīcināšana un varmācība. Draudzē pārsvaru gūst cilvēcīgā vara; tie, kas ir izvēlēti ieņemt uzticības vietas, domā, ka viņiem ir tiesības valdīt.

Cilvēkiem, kurus Kungs aicina svarīgos posteņos Savā darbā, jāmācās pazemībā paļauties uz Viņu. Tiem nevajag tiekties pēc pārāk lielas autoritātes; jo Kungs tos nav saucis valdīt, bet plānot un spriest kopā ar citiem līdzstrādniekiem. Visiem strādniekiem vienādi jābūt atsaucīgiem pret Dieva prasībām un norādījumiem.

Gudri padomdevēji

Ņemot vērā Dienvidkalifornijā veicamā darba svarīgumu un grūtības, kas to tagad apņem, vajadzētu izraudzīt ne mazāk kā piecus gudrus un pieredzējušus cilvēkus, kas kopā ar vietējās un ūnijas savienības priekšsēdētājiem apspriestu vispārējos plānus un rīcību. Kungam nepatīk dažu cilvēku atklātā tieksme valdīt pār tiem, kam vairāk piedzīvojumu nekā viņiem pašiem. Ar šādu darbību daži ir pierādījuši, ka viņi nav piemēroti svarīgajiem amatiem, kurus tie ieņem. Katra cilvēcīga būtne, kas sevi vērtē augstu un cenšas valdīt pār saviem biedriem, apstiprina, ka tai bīstami uzticēt reliģiskas atbildības.

Lai neviens nedomā, ka tad, ja mūsu rīcībā nav naudas, nevar darīt neko, kas prasa līdzekļu ieguldīšanu. Ja mēs pagātnes piedzīvojumos būtu vienmēr vadījušies no šādas metodes, tad bieži būtu zaudējuši sevišķas priekšrocības, tādas, kādas mēs ieguvām, pērkot zemi, kur uzcelta Fernando skola, un sanatoriju gruntsgabalus Paradīzes ielejā, Glendalē un Loma Lindā.

Ejiet uz priekšu

Pilnīgu neiešanu uz priekšu, ja mūsu rīcībā nav naudas nodomātā darba pabeigšanai, vienmēr nevajadzētu uzskatīt par visgudrāko plānu. Savā darbā Kungs Saviem kalpiem ne vienmēr nolīdzina visas lietas. Dažreiz Viņš pārbauda savu ļaužu uzticību, liekot tiem iet uz priekšu ticībā. Bieži Viņš tos vada šaurumos un grūtībās, pavēlot iet uz priekšu, kad viņiem liekas, ka to kājas skar Sarkanās jūras ūdeņus. Tieši tādās raizēs Viņa kalpu lūgšanas paceļas pie Viņa sirsnīgā ticībā, lai Viņš to priekšā atvērtu ceļu un tos izvestu caur grūtībām.

Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis šajās dienās ticētu, ka Viņš tiem grib darīt tikpat lielas lietas kā Izraēla bērniem viņu ceļojumā no Ēģiptes uz Kānaānu. Mums vajadzīga pārbaudīta ticība, kas nevilcinātos paklausīt Viņa norādījumiem pat dzīves visgrūtākajos brīžos. “Ejiet uz priekðu” ir Dieva pavēle Viņa ļaudīm.

Lai piepildītu Kunga nodomus, nepieciešama ticība un priecīga paklausība. Ja Viņš norāda uz nepieciešamību izveidot darbu vietās, kur tam būtu iespaids, tad ļaudīm ir jāiet un jāstrādā ticībā. Ar dievbijīgām sarunām, pazemīgu pieticību, lūgšanām un nopietnām pūlēm viņiem vajadzētu censties panākt, lai ļaudis novērtētu labo darbu, ko Kungs starp tiem dara. Kungs bija nodomājis, ka Loma Lindas sanatorijai vajadzēja kļūt par mūsu ļaužu īpašumu, un Viņš to piepildīja laikā, kad lielas grūtību straumes plūda pāri saviem krastiem.

Personīgo interešu ievērošana savu mērķu sasniegšanai ir viena lieta. Šai ziņā cilvēki var sekot savam pašu spriedumam. Taču Kunga darba virzīšana uz priekšu ir pavisam cits jautājums. Ja Viņš norāda, ka Viņa lietas attīstīšanai un Viņa darba stiprināšanai vajadzētu iegūt zināmu īpašumu vai nu sanatorijai vai skolas darbam, vai kādai citai nozarei, tad Viņš pašķirs šo darbu, ja pieredzējušie strādnieki parādīs ticību un uzticēsies Viņa nodomiem un nekavējoties rīkosies, lai gūtu sev labumu no Viņa dotajiem norādījumiem. Necenšoties īpašumu izraut no kāda cilvēka rokām, mums jābūt nomodā un jāredz šīs priekšrocības, ja tomēr rodas tādas izdevības, lai tālāk varētu plānot visa darba attīstību. To darījušiem, mums vajadzētu strādāt visiem spēkiem, lai nodrošinātu Dieva ļaužu labprātīgās dāvanas šo jauno iestāžu atbalstīšanai.

Bieži Kungs redz, ka Viņa strādnieki šaubās, nesaprazdami, ko tiem vajadzētu darīt. Tādās reizēs, ja tie viņam uzticēsies, Viņš tiem atklās Savu gribu. Tagad Dieva darbs ātri jāvirza uz priekšu, un, ja ļaudis ņems vērā Viņa aicinājumu, tad Dievs darīs labprātīgus tos, kam ir īpašumi, dāvināt no saviem līdzekļiem, un tā būs iespējams Viņa darbu virs zemes padarīt. “Ticība ir paļaušanās uz lietām, kas cerējamas, un pārliecināšanās par lietām, kas neredzamas.” (Ebr. 11: 1) Ticība Dieva Vārdam nodos Viņa ļaudīm īpašumus, kas tiem dos iespēju strādāt lielās pilsētās, kas gaida patiesības vēsti.

Aukstais, formālais, neticīgais veids, kādā daži strādnieki dara savu darbu, dziļi apvaino Dieva Garu. Apustulis Pāvils saka: “Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, ka esat bezvainīgi un skaidri, nenoziedzīgi Dieva bērni niknas un netiklas tautas vidū, kur jūs spīdat it kā spīdekļi pasaulē, pasargādami dzīvības Vārdu man par slavu uz Kristus dienu, ka es neesmu velti ticējis, nedz velti darbojies. Un, jebšu es topu upurēts klāt pie jūsu ticības upura un Dieva kalpošanas, es priecājos un līdz ar jums visiem priecājos.” (Fil. 2: 14- 17)

Mums vienam otrā jāatbalsta tā dzīvā ticība, kuras īpašnieks, pateicoties Kristum, var būt katrs ticīgais. Darbs jāvirza uz priekšu, līdz ko Kungs ir sagatavojis ceļu. Kad Viņš Savus ļaudis noved lielās grūtībās, tad to priekšrocība ir sapulcēties kopīgās lūgšanās, atceroties, ka visas lietas nāk no Dieva. Tiem, kam vēl nav bijusi dalība smagos piedzīvojumos, kas pavada darbu šajās pēdējās dienās, drīz nāksies piedzīvot notikumus, kas stipri pārbaudīs viņu uzticēšanos Dievam. Brīžos, kad viņa ļaudis neredz nekādu izeju, kad to priekšā ir Sarkanā jūra un aizmugurē vajātāja armija, Dievs tiem tomēr pavēl: “Ejiet uz priekðu.” Tā Viņš pārbauda to ticību. Kad šādi piedzīvojumi skar jūs, tad ejiet uz priekšu un uzticieties Kristum. Staigājiet soli pa solim pa Viņa norādīto teku. Grūtības būs, bet dodieties uz priekšu. Tā jūs gūsiet piedzīvojumu, kas stiprinās ticību Dievam un sagatavos uzticīgākai kalpošanai.

Kristus piemērs

Dieva ļaudīm vajadzīgi dziļāki un plašāki piedzīvojumi reliģiskās lietās. Kristus ir mūsu piemērs. Ja ar dzīvu ticību un svētotu paklausību Dieva Vārdam atklāsim Kristus mīlestību un žēlastību, ja parādīsim, ka pareizi izprotam Dieva vadošo aizgādību darbā, tad mums būs spēks, kas pārliecinās pasauli. Augsts stāvoklis nedara mūs vērtīgus Dieva acīs. Cilvēku mēra pēc viņa svētošanās un uzticības, izpildot Dieva gribu. Ja Dieva atlikušie ļaudis staigās Viņa priekšā pazemībā un ticībā, tad Viņš caur tiem piepildīs savu mūžīgo nodomu un darīs tos spējīgus strādāt saskanīgi, sniedzot pasaulei patiesību, kāda tā ir Jēzū. Viņš izlietos visus - vīrus, sievas un bērnus, lai liktu gaismai spīdēt pasaulē un uzaicinātu ļaudis, kas būs uzticīgi Viņa baušļiem. Caur Viņa ļaužu parādīto ticību Dievs atklāsies pasaulei kā patiesais Dievs, kā Izraēla Dievs.

“Tikai dzīvojiet tā, kā tas ir Kristus evaņģēlija cienīgi, lai, vai nu nākdams un jūs redzēdams, vai prom būdams, par jums dzirdētu, ka jūs stāvat vienā Garā, vienprātīgi kopā cīnīdamies par evaņģēlija ticību, nekādā lietā nebīdamies no pretinieku draudiem. Tā ir viņu pazušanas, bet mūsu pestīšanas zīme, un tas ir no Dieva; jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par viņu ciest,…

Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams pazemīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. Tātad, mani mīļie, tā kā jūs vienumēr esat paklausījuši, nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Filip. 1: 27-30; 2: 1-13)*

Esmu pamācīta uz šiem vārdiem norādīt mūsu ļaudīm Dienvidkalifornijā. Tie ir nepieciešami katrā vietā, kur dibināta mūsu draudze; jo mūsu rindās ir ienākusi sveša pieredze.

Tagad ir laiks, kad cilvēkiem ir jāpazemo savas sirdis Dieva priekšā un jāmācās strādāt Viņa ceļos. Lai tie, kas cenšas valdīt pār saviem līdzstrādniekiem, mācās saprast, no kāda gara viņi ir. Viņiem vajadzētu meklēt Kungu ar gavēšanu un lūgšanu, un pazemojot savas dvēseles.

Kristus, dzīvojot virs zemes, sniedz piemēru, kuram visi var droši sekot. Viņš augstu vērtē savu draudzi, un Viņš nevēlas, ka kāda vara ierobežotu cilvēku brīvību kalpošanā Viņam. Viņš nekad nav licis cilvēku par valdnieku savam mantojumam. Patiesā Bībeles reliģija vada uz pašsavaldīšanos un ne uz otra pārvaldīšanu. Kā tautai mums vajadzīgs daudz bagātāks Svētā Gara mērs, lai mēs nepaaugstinoties varētu nest svinīgo vēsti, ko Dievs mums uzticējis.

Brāļi, paturiet savus norājošos, nosodošos vārdus paši priekš sevis. Māciet Dieva ganāmpulku raudzīties uz Kristu, ne uz grēcīgu cilvēku. Katrai dvēselei, kas kļūst par patiesības sekotāju, jānes savā dzīvē svētuma auglis. Skatoties uz Kristu un sekojot Viņam, tas sniegs Viņa gādībā esošajām dvēselēm piemēru, kāds ir patiess kristietis, kas pastāvīgi mācās. Lai Kungs jums māca Savu ceļu. Jautājiet Viņu ik dienas, lai zinātu Viņa prātu. Viņš sniegs nekļūdīgu padomu visiem, kas to meklēs no patiesas sirds. Staigājiet tā aicinājuma cienīgi, ar ko jūs esiet aicināti, pagodinot Dievu savās ikdienišķajās sarunās tāpat kā lūgšanās. Tā turoties pie dzīvības Vārda, jūs spiedīsiet arī citas dvēseles kļūt par Kristus sekotājiem.

Dienvidkalifornijas darbiniekiem

Pirmo reizi iespiests “Special Testimonies” (Sevišķas Liecības), Sēr. B, Nr. 10, “Jehovah is our King” (Jehova ir mūsu ķēniņš)

Šorīt es nevaru rast mieru. Mani satrauc apstākļi Dienvidkalifornijā. Dievs katram cilvēkam ir devis savu darbu, bet ir daži, kuri ar lūgšanām nepārdomā savu personīgo atbildību.

Kad strādnieks ir izvēlēts kādam amatam, tad šis amats pats par sevi nesniedz tam spējas, kādu viņam iepriekš nebija. Augsts stāvoklis nerada raksturā kristīgus tikumus. Cilvēks, kurš domā, ka ar savu prātu spēj plānot un vadīt visas darba nozares, atklāj lielu gudrības trūkumu. Neviens cilvēcīgs prāts nav spējīgs pārzināt daudzās un dažādās atbildības savienībā, kas aptver trūkstošiem cilvēku un daudzas darba nozares.

Taču man atklāts, ka vēl lielākas briesmas slēpjas jūtās, kas ir augušas mūsu strādniekos, ka sludinātājiem un citiem, kas pūlas Kunga darbā, vajadzētu paļauties, lai to pienākumus nosaka zināmi vadošie strādnieki. Viena cilvēka prātu un spriedumu nedrīkst uzskatīt par spējīgu pārvaldīt un vadīt savienību. Atsevišķiem cilvēkiem un draudzei ir pašiem sava atbildība. Dievs katram cilvēkam ir devis kādu talantu (podu) vai talantus (podus), kas jāizlieto un jāpapildina. Izlietojot šos podus, tas pavairo savas kalpošanas spējas kalpot. Dievs katram personīgi ir devis spējas spriest, un Viņš vēlas, lai Viņa strādnieki šo dāvanu izlietotu un attīstītu. Savienības priekšnieks nedrīkst uzskatīt, ka viņa personīgajam spriedumam jāpārvalda visu spriedums.

Nevienā savienībā nevajadzētu steigties īstenot priekšlikumus, pirms brāļi nav veltījuši laiku visu jautājuma pušu rūpīgai vērtēšanai. Ja savienības priekšnieks ir ierosinājis kādus plānus, tad reizēm ir pielaista doma, ka nav vairs vajadzības prasīt padomu no Kunga. Tā ir pieņemti priekšlikumi, kas ticīgajiem nesniedza garīgas svētības un ar ko bija saistīts daudz vairāk, nekā likās, tos pirmo reizi pavirši apspriežot. Tāda rīcība nesaskan ar Dieva priekšrakstiem. Balsojot ir pieņemti un izlemti daudz, ļoti daudz jautājumu, kas ietvēra daudz vairāk, nekā tas sākumā likās, un daudz vairāk par to, kam tie, kas balsoja, būtu vēlējušies piekrist, ja viņi būtu ņēmuši dalību jautājuma vispusīgai aplūkošanai.

Šai laikā mēs nedrīkstam atļauties Dieva darbā izturēties vieglprātīgi un nolaidīgi. Ja vēlamies būt sagatavoti piedzīvojumiem, kas mūs sagaida, tad mums katru dienu vajag nopietni un dedzīgi meklēt Kungu. Mūsu sirdīm jātiek tīrītām no katras pārākuma izjūtas, un dvēselē jāiedēsta patiesības dzīvie pamatlikumi. Jauniem, veciem un pusmūžā esošiem tagad jāparāda Kristus rakstura tikumi. Viņiem ik dienas vajadzētu garīgi pieaugt, lai tie varētu kļūt par goda traukiem kalpošanā Kungam.

“Un notika, kad Viņš kādā vietā Dievu lūdza un bija pabeidzis, tad viens no viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis savus mācekļus ir mācījis.” (Lūk. 11: 1) Lūgšana, ko Kristus mācīja Saviem mācekļiem, atbildot uz šo lūgumu, neskan lielīgi un lepni, bet vienkāršos vārdos izsaka dvēseles vajadzības. Tā ir īsa un skar tieši ikdienai nepieciešamās lietas.

Katrai dvēselei ir priekšrocība izstāstīt Kungam savas sevišķās vajadzības un upurēt savu personīgo pateicību par svētībām, ko tā ik dienas saņem. Taču daudzas garas un nedzīvas, neticīgas lūgšanas, kas pienestas Dievam, Viņu neiepriecina, bet gan apgrūtina. Mums vajadzīgas un ļoti vajadzīgas tīras, atgrieztas sirdis. Mums nepieciešama mūsu ticības stiprināšana. “Lūdziet, tad jums taps dots,” apsolīja Pestītājs: “meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mat. 7: 7) Mums arī jāaudzina uzticība šim vārdam un visos savos darbos jāieauž Kristus gaisma un Viņa žēlastība. Mums jāsatver Kristus spēks un jāturas pie Viņa, līdz esam pārliecināti, ka mūsos atklājies Viņa pārveidojošās žēlastības spēks. Ja vēlamies atstarot dievišķo raksturu, mums vajadzīga ticība Kristum.

Kristus ietērpa Savu dievišķību cilvēcībā un dzīvoja lūgšanu un pašaizliedzības dzīvi, ikdienas cīnoties pret kārdinājumiem, lai varētu palīdzēt tiem, kam kārdināšanas uzbrūk šodien. Viņš ir mūsu spēks un uzvara. Viņš vēlas, lai cilvēce, pieņemot viņa žēlastību, kļūtu par dievišķās dabas līdzdalībnieci un izbēgtu no posta, kas ir pasaulē caur iekārošanu. Dieva Vārds, kas sastāv no Vecās un Jaunās Derības, uzticīgi pētīts un uzņemts dzīvē, sniegs garīgu gudrību un dzīvību. Šis Vārds svēti jāsargā. Ticība Dieva Vārdam un Kristus spēkam pārveidot dzīvi darīs ticīgo spējīgu strādāt Viņa darbus un dzīvot priecīgu dzīvi iekš Kunga.

Atkal un atkal esmu pamācīta sacīt mūsu ļaudīm: lai jūsu ticība un paļāvība sakņojos Dievā. Negaidiet, lai jūsu pienākumu nosaka kāds maldīgs cilvēks. Jūsu priekšrocība ir sacīt: “Tad es paudīšu tavu Vārdu saviem brāļiem, draudzes vidū es tevi slavēšu: “Slavējiet To kungu visi, kas viņu bīstas; Jēkaba dzimums lai Viņam dod godu, lai Viņu bīstas viss Izraēla nams! Jo Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par ko sērdieņu postu, nav apslēpis no tā savu vaigu, bet ir to paklausījis, kad tas sauca.” Par Tevi es dziedāšu lielā draudzē, es pildīšu savus solījumus to priekšā, kas Tevi bīstas. Pazemīgie ēdīs un būs paēduši, un, kas To Kungu meklē, tie viņu slavēs. Jūsu sirdis lai dzīvo mūžīgi!” (Ps. 22: 23-27)*

Šīs Rakstu vietas attiecas tieši uz šo jautājumu. Katram draudzes loceklim vajadzētu saprast, ka vienīgi Dievam ir jāprasa, kāds ir viņa personīgais pienākums. Ir pareizi, ja brāļi spriež kopīgi; bet, kad cilvēki lemj, kas tieši viņu brāļiem jādara, atbildiet, ka par savu padomdevēju esiet izvēlējušies Kungu. Tie, kas Viņu pazemīgi meklēs, atradīs pietiekami Viņa žēlastību. Taču, kad kāds cilvēks atļauj starp viņu un Dieva norādīto pienākumu nostāties kādam citam cilvēkam, dāvādams tam uzticību un pieņemdams to par savu vadoni, tad viņš no patiesā pamata nokāpj uz maldīgas un bīstamas platformas. Tāds cilvēks nevis pieaugs un attīstīsies, bet zaudēs savu garīgumu. Nevienā cilvēkā nav spēka labot nepilnīgu raksturu. Katram atsevišķi mums jācer un jāpaļaujas uz Vienu, kas ir vairāk kā cilvēks. Mums vienmēr jāatceras, ka palīdzība ir dota Vienā, Kas ir visvarens. Kungs ir sagādājis vajadzīgo palīdzību katrai dvēselei, kas to pieņems.
Sanatorijā, Kalifornijā 1907. gada 3.oktobrī

„Es vēl esmu jauns”

(“Es esmu tikai mazs bērns” - angļu tulk.)
Pirmo reizi iespiesta “Special Testimonies”, Sēr. B, Nr. 10, “Jehovah is our King”

Savas valdīšanas sākumā Zālamans lūdza: “Kungs, mans Dievs, Tu savu kalpu esi cēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Un es vēl esmu jauns un nezinu ne iziešanu ne ieiešanu.” (1.Ķēn. 3:7)

Zālamans Izraēla troni mantoja no sava tēva Dāvida. Dievs viņu ļoti pagodināja, un, kā mēs zinām, vēlāk viņš kļuva lielākais, bagātākais un gudrākais ķēniņš, kāds jebkad virs zemes ir valdījis. Valdīšanas pirmajos gados Svētais Gars Zālamanu pārliecināja par viņa atbildību svinīgumu, un, lai gan bagāti apdāvināts un ļoti spējīgs, viņš saprata, ka bez dievišķas palīdzības viņš bija tikpat nespēcīgs veikt savus uzdevumus kā mazs bērns. Zālamans nekad nebija tik bagāts, tik gudrs, tik patiesi liels kā tad, kad viņš atzinās Kungam: “Es vēl esmu jauns un nezinu ne iziešanu, ne ieiešanu.”

Tādā veidā savas nevarības izjūtu un dievišķās palīdzības vajadzību Zālamans apliecināja sapnī, kurā Kungs viņam parādījās, sacīdams: “Lūdz, ko lai tev dodu.” Viņš turpināja: ”Tavs kalps ir likts tavas tautas vidū, ko Tu esi izredzējis, kas ir liela tauta, ko nevar ne saskaitīt, ne pārskaitīt aiz liela pulka. Tad dod nu Savam kalpam paklausīgu sirdi Tavus ļaudis tiesāt un gudri izšķirt, kas labs un kas ļauns; jo kas prastu tiesāt un gudri izšķirt, kas labs un kas ļauns; jo kas prastu tiesāt šo Tavu tik lielo ļaužu pulku?

Un šis vārds Kungam labi patika, ka Zālamans bija lūdzis šo lietu. Un Dievs uz to sacīja: tāpēc, ka tu šo lietu esi lūdzis un sev neesi lūdzis bagātību, nedz lūdzis savu ienaidnieku dvēseles, bet, ka tu sev esi lūdzis saprašanu tiesas lietas izklausīt, redzi, tad Es daru pēc tava vārda. Redzi, Es tev dodu gudru un prātīgu sirdi, ka tāda kā tu priekš tevis nav bijis un pēc tevis vairs neuzcelsies tāds kā tu. Un arī ko tu neesi lūdzis, Es tev dodu, arī bagātību un godu, ka tāds kā tu neviens nebūs starp ķēniņiem visā tavā mūžā.” Tālāk seko nosacījumi: “Un, ja tu staigāsi manos ceļos, turēdams manus likumus un Manus baušļus, itin kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, tad Es tev došu ir garu mūžu.”

Un, kad Zālamans uzmodās, redzi, tad tas bija sapnis. Un viņš nāca uz Jeruzālemi un nostājās priekš Kunga derības šķirsta un upurēja dedzināmos upurus un nesa pateicības upurus, un taisīja visiem saviem kalpiem dzīres.” (1.Ķēn. 3: 8- 15)

Visiem, kas ieņem atbildīgus amatus, jāmācās mācība, ko sniedz Zālamana pazemīgā lūgšana. Tiem vienmēr jāatceras, ka amats nekad nepārvērtīs raksturu, ne arī padarīs cilvēku nekļūdīgu. Jo augstāku stāvokli cilvēks ieņem, jo lielāka atbildība viņam jānes, jo tālāk izplatīsies viņa iespaids un jo dziļāk viņam jāizjūt sava atkarība no Dieva gudrības un spēka, un jāizveido vislabākais un vissvētākais raksturs. Tiem, kas pieņem atbildīgas vietas Dieva darbā, vajadzētu arvien atcerēties, ka aicinot šim darbam, Dievs tos arī aicinājis apdomīgi staigāt Viņa un savu līdzcilvēku priekšā. Viņiem nevajadzētu uzskatīt, ka to pienākums ir pavēlēt, dot rīkojumus un valdīt, bet tādas izpratnes vietā atzīt, ka tiem pašiem jābūt skolniekiem. Ja atbildīgs darbinieks šo mācību nemācās, tad, jo ātrāk viņu atbrīvos no pienākumiem, jo labāk tas būs viņam un Dieva darbam. Amats nekad nepiešķirs rakstura svētumu un cēlumu. Kas godā Dievu un tur viņa baušļus, tas pats tiks godāts.

Jautājums, ar kādu katram visā pazemībā vajadzētu griezties pie sevis, skan: “Vai esmu šim postenim piemērots? Vai esmu iemācījies palikt uz Kunga ceļa, darot taisnību un tiesu?” Pestītājs, dzīvojot virs zemes, ir devis mums piemēru, ka mums nevajadzētu staigāt pašiem savā spēkā, bet gan katram sevi vajadzētu uzlūkot, kā izteicās Zālamans, “par mazu bērnu”.

„Paklausiet Dievam kā mīļi bērni”

Katra patiesi atgriezusies dvēsele var sacīt: “Es esmu tikai mazs bērns; bet es esmu Dieva bērns.” Lai cilvēku ģimenei varētu tikt atjaunotas Dieva bērnu tiesības, tika samaksāta bezgalīgi liela cena. Iesākumā Dievs cilvēku radīja Sev līdzīgu. Mūsu pirmie vecāki paklausīja kārdinātāja balsij un pakļāvās sātana varai. Tomēr cilvēks netika pamests, lai baudītu ļaunuma augļus, ko pats sev bija izvēlējies. Tika apsolīts Glābējs. “Es celðu ienaidu starp tevi un sievu,” Dievs sacīja čūskai, “un starp tavu sēklu un viņas sēklu; šis samīs tev galvu, un tu viņam iedursi papēdī.” (1.Moz. 3: 15) Pirms viņi dzirdēja par dadžiem un ērkšķiem, par sāpēm un smago darbu, kas būs viņu daļa, par pīšļiem, kuros viņiem vajadzēs atgriezties, tie klausījās vārdos, kas nevarēja tiem nedot cerību. Viss, kas bija pazaudēts, pakļaujoties sātanam, varēja tikt atgūts caur Kristu.

Dieva Dēls tika dots cilvēces atpestīšanai. Bezgrēcīgajam Glābējam bezgalīgi ciešot par grēciniekiem, tika samaksāta maksa par cilvēku ģimenes atbrīvošanu no postītāja varas, lai cilvēkos atkal varētu atjaunot Dieva līdzību. Tie, kas pieņem tiem Kristū sniegt glābšanu, pazemosies Dieva priekšā kā viņa mazie bērni.

Dievs vēlas, lai Viņa bērni lūdz pēc lietām, kas Viņam dotu iespēju caur tiem atklāt Savu žēlastību pasaulei. Viņš grib, lai tie meklē Viņa padomu, lai atzīst Viņa spēku. No visiem, par kuriem Kristus nodeva Savu dzīvību, Viņš kaut ko mīlestībā prasa: viņiem jāpaklausa Viņa gribai, ja tie vēlas dalīties priekos, ko Viņš sagatavojis visiem, kas šeit atstaro Kunga raksturu. Ir labi, ja mēs izjūtam savu nespēku; jo tad mēs meklēsim spēku un gudrību, ko Tēvs ar prieku dāvina Saviem bērniem ikdienas cīņai pret ļaunā spēkiem.

Kaut arī izglītība, audzināšana un pieredzējušu cilvēku padoms ir ļoti svarīgs, tomēr strādnieki jāmāca, ka tie nedrīkst pilnīgi paļauties ne uz viena cilvēka spriedumu. Kā labprātīgiem Dieva pārstāvjiem visiem vajadzētu lūgt gudrību no Viņa. Kamēr skolnieks pilnīgi paļaujas uz kāda cita domām, pieņemot viņa plānus un neejot tālāk, viņš redz tikai caur šī cilvēka acīm un tik ilgi viņš ir vienīgi otra atbalss.

Uzcītīgu pūļu atalgojums

“Ja kāda darbs paliek, … tas dabūs algu.” (1.Kor. 3: 14) Krāšņs būs dāvinātais atalgojums, kad uzticīgie strādnieki sapulcēsies ap Dieva un jēra troni. Jānis savā mirstīgajā stāvoklī uzlūkojot Dieva godību, pakrita kā nāves skarts: Viņš nebija spējīgs panest šo skatu. Taču, kad Dieva bērni būs ietērpti nemirstībā, tie “Viņu redzēs, kā Viņš ir.” (1.Jāna 3: 2) Tie stāvēs troņa priekšā, Mīļotā pieņemti. Visi viņu grēki ir izdzēsti, visi viņu pārkāpumi atņemti. Tagad tie spēj skatīt Dieva troņa neaptumšoto godību. Tie ir bijuši Kristus līdzdalībnieki Viņa ciešanās, tie ir bijuši Viņa līdzstrādnieki pestīšanas plānā, un tie ir viņa prieka līdzdalībnieki, redzot izglābtās dvēseles Dieva valstībā slavējam Dievu visā mūžībā.

Mans brāli, mana māsa, es jūs ļoti lūdzu sagatavoties uz Kristus nākšanu debess padebešos. Ikdienas izdzeniet no savas sirds mīlestību uz pasauli. Piedzīvojumos uzziniet, ko nozīmē sadraudzība ar Kristu. Sagatavojieties uz tiesu, lai, kad nāks Kristus, par ko ļoti priecāsies visi, kas tic, jūs varētu būt starp tiem, kas Viņu satiks mierā. Tai dienā izglābtie mirdzēs Tēva un Dēla godībā. Eņģeļi, aizskarot zelta kokles, apsveiks Ķēniņu un Viņa uzvaras trofejas, - tos, kas mazgāti un balināti jēra asinīs. Atskanēs gaviļu dziesma, piepildot visas Debesis. Kristus ir uzvarējis. Viņš ieiet Debesu pagalmos, Savu izglābto pavadīts, kas liecina, ka Viņa ciešanas un upuris nav bijis veltīgs.

Mūsu Kunga augšāmcelšanās un atgriešanās Debesīs ir drošs pierādījums Dieva svēto uzvarai pār nāvi un kapu, un ķīla, ka Debesis ir atvērtas tiem, kas mazgā savas rakstura drēbes un tās balina jēra asinīs. Jēzus uzkāpa pie tēva kā cilvēces pārstāvis, un Dievs atvedīs tos, kas atstaro Viņa līdzību, lai tie skatītu Viņa godību un kļūtu šīs godības līdzdalībnieki.

Tur ir mājas zemes svētceļniekiem. Tur ir drēbes taisnajiem līdz ar godības kroņiem un uzvaras palmām. Viss, kas Dieva vadībā mūs mulsinājis, nākošajā pasaulē kļūs skaidrs. Apstākļi, kas bija grūti saprotami, tad atradīs izskaidrojumu. Mūsu priekšā atvērsies žēlastības noslēpumi. Kur mūsu ierobežotais prāts redzēja vienīgi sajukumu un lauztus solījumus, ieraudzīsim vispilnīgāko un skaistāko saskaņu. Mēs zināsim, ka bezgalīga Mīlestība ir kārtojusi tieši tos piedzīvojumus, kas likās vissmagākie. Saprotot, cik maigu uzmanību mums veltījis Tas, Kurš visas lietas griež mums par labu, mēs līksmosimies ar neizsakāmu un godības linu prieku.

Sāpes Debesu atmosfērā nevar pastāvēt. Atpestīto tēvijā nebūs ne asaru, ne bēru gājienu, ne sēru zīmju. “Neviens iedzīvotājs nesacīs: Es esmu vājš; jo tiem ļaudīm, kas tur dzīvo, grēki būs piedoti.” (Jes. 33: 24) Plūdīs bagātas laimes straume, kas mūžības gaitā arvien vairāk padziļināsies.

Mēs vēl atrodamies zemes ēnu un tās nemiera vidū. Ļoti nopietni domāsim par laimīgo nākotni. Lai mūsu ticība izspiežas cauri katram tumsas mākonim un uzlūko Viņu, Kurš nomira par pasaules grēkiem. Viņš ir atvēris paradīzes vārtus visiem, kas Viņu pieņem un Viņam tic. Tiem Viņš dod spēku kļūt par Dieva dēliem un meitām. Lai bēdas un sāpes, kuru dēļ mēs tik ļoti ciešam, kļūst mums par mācību stundām, kas pamudinātu mūs doties uz priekšu pretī godalgai, kas ir mērķis mūsu augstajam aicinājumam Kristū. Lai mūs iedrošina doma, ka Kungs nāks drīz. Lai šī cerība iepriecina mūsu sirdis. “Vēl ir mazs brīdis, un Tas, Kam jānāk, nāks un nekavēsies.” (Ebr. 10: 37) Svētīgi ir tie kalpi, ko Kungs atnākot atradīs nomodā.

Mēs ejam uz mājām. Tas, Kurš mūs tik ļoti mīlēja, ka nomira mūsu vietā, ir mums uzcēlis pilsētu. Jaunā Jeruzaleme ir mūsu miera vieta. Dieva pilsētā nebūs skumju. Nekad vairs nebūs dzirdamas sāpju vaimanas vai kapa dziesmas par sagruvušām cerībām un apraktām mīlestības jūtām. Drīz smago sāpju drēbes tiks apmainītas pret kāzu tērpu. Drīz mēs būsim liecinieki mūsu Ķēniņa kronēšanai. Tie, kuru dzīvība bija paslēpta Kristū, tie, kuri šai zemē bija cīnījušies labo ticības cīņu, tad līksmosies Pestītāja godībā mūsu Dieva valstībā.

Vairs nebūs ilgi, un mēs redzēsim Viņu, Kurā koncentrēta mūsu mūžīgās dzīvības cerība. Viņa klātbūtnē visi šīs zemes pārbaudījumi un šīs zemes ciešanas nogrims nebūtībā. “Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. “Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.” (Ebr. 10: 35- 37) Skatieties augšup, skatieties augšup, un, lai jūsu ticība pastāvīgi pieaug. Lai šī ticība jūs vada pa šauro taku, kas ved caur Dieva pilsētas vārtiem lielajā mūžībā, atpestītajiem sagatavotajā plašajā, neierobežotajā nākotnes godībā. “Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Tā Kunga atnākšanai. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs stipriniet savas sirdis, jo Tā Kungs atnākšana ir tuvu.” (Jēk. 5: 7, 8)