Liecības draudzei 2

Liecības draudzei nr. 19

Sludinātājiem

Mīļie brāļi! 1868. gada 25. oktobrī es redzēju, ka ne visi, kas sevi uzskata par aicinātiem mācīt patiesību, ir piemēroti šim svētajam darbam. Daži ir kūtri laicīgās lietās, un arī viņu reliģiskajā dzīvē jūtams garīgs kūtrums. Ja tiem nav uzcītības un neatlaidīgas enerģijas laicīgos pasākumos, tad tie paši trūkumi parādīsies arī garīgajā dzīvē.

Daži no jums ir ģimenes galvas, un jūsu priekšzīme un iespaids veido jūsu bērnu raksturus. Lielākā vai mazākā mērā viņi atdarina jūsu priekšzīmi, un jūsu nepilnības viņiem rāda sliktu piemēru. Tomēr Dieva lietā un darbā jūsu trūkumi ir vēl jūtamāki un izraisa daudz smagākas sekas. Jūsu ģimenes ir izjutušas šos trūkumus un tamdēļ arī cietušas; viņām ir trūcis daudz lietu, ko ar čaklu darbu un neatlaidību būtu iespējams sagādāt. Bet Dieva lietā šie trūkumi ir bijuši tik redzami un jūtami pat tik lielā mērā, par cik Viņa lieta un darbs ir svarīgāki nekā lietas, kas attiecas uz šo dzīvi. Dažu sludinātāju iespaids nav labs. Viņi nav bijuši uzmanīgi, lai izlietotu acumirkļus, tādā veidā ļaudīm atstājot čakluma piemēru. Viņi laiskā bezdarbībā ir pavadījuši minūtes un stundas, kas, reiz aizgājušas mūžībā ar padarīto darbu pierakstiem, vairs nekad nav atsaucamas. Daži pēc dabas ir kūtri, tāpēc viņiem ir grūti gūt panākumus jebkurā pasākumā. Šis trūkums ir bijis redzams un jūtams arī viņu reliģiskajā dzīvē. Zaudējumu piedzīvo ne tikai paši vainīgie, bet no viņu trūkumiem jācieš arī citiem. Un šai pēdējā laika posmā daudziem jāmācās mācības, ko tiem vajadzēja apgūt jau daudz agrāk.

Daži nav uzticīgi Bībeles pētnieki. Viņiem nepatīk nodoties rūpīgām Dieva Vārda studijām. Sekas šai nolaidībai ir tās, ka viņu darbs ir bijis ļoti neveiksmīgs un viņi, strādājot par sludinātājiem nav padarījuši desmito daļu no tā darba, ko tie būtu varējuši padarīt, ja būtu izpratuši, cik nepieciešami ir čakli studēt Vārdu. Viņiem ir iespējams tik labi iepazīt rakstus un kļūt spēcīgiem Bībeles pierādījumos, ka tie varētu atspēkot pretiniekus un tā paskaidrot mūsu ticības pamatus, ka patiesība gūtu krāšņu uzvaru un viņu pretinieki apklustu.

Kas kalpo ar Vārdu, tiem ar šo Vārdu vajadzētu iepazīties tik pamatīgi, cik vien tas viņiem ir iespējams. Viņiem pastāvīgi jāmeklē, jālūdz un jāmācās, vai arī Dieva ļaudis šī Vārda zināšanā kļūs pārāki un atstās šos, tā saucamos skolotājus, tālu aiz sevis. Kas tad ļaudis pamācīs, ja ļaudis būs aizsteigušies saviem skolotājiem priekšā? Visas šādu sludinātāju pūles ir neauglīgas. Tad būs vajadzīgs, lai ļaudis tos dziļāk iepazīstina ar Vārdu, pirms tie var citus mācīt.

Daži tagad varētu būt krietni strādnieki, ja viņi būtu lietderīgi izlietojuši savu laiku, apzinoties, ka par izšķiestajiem mirkļiem viņiem vajadzēs dot norēķinu Dievam. Nebūdami čakli, tie ir Dievam nepatīkami. Savu iegribu apmierināšana, pašmīlība un savtīga ērtību mīlestība, [500] dažus ir atturējusi no laba, no Rakstu atziņu apgūšanas, kas tos pilnīgi apbruņotu visiem labiem darbiem. Daži nenovērtē laka nozīmi un stundas, ko varēja izlietot Bībeles studijām, labāk pavada gultā. Nav daudz tādu tematu, pie kuriem tie ir vairāk kavējušies, ko viņi tuvāk pazīst un par ko viņi var pietiekoši labi runāt; bet viņi ar to lielā mērā ir apmierinājušies. Visā visumā viņi nav bijuši ar sevi apmierināti un reizēm ir izjutuši savus trūkumus, tomēr viņi nav tā atmodušies, lai izprastu, kādu noziegumu tie izdara, neiepazīdamies ar Dieva Vārdu, kuru tie māca citiem. Viņu nezināšanas dēļ ļaudis jūtas vīlušies; tie viņos nesaskata domāšanas spējas, kādas tiem varētu būt un kādas tiek sagaidītas no Kristus sludinātājiem. Agri ceļoties un taupot savus acumirkļus, sludinātājs var atrast laiku rūpīgai rakstu pētīšanai. tiem jābūt neatlaidīgiem un nav jāļaujas novērsties no mērķa, bet nemitīgi jāņem laiks Vārda studijām, ņemot palīgā patiesības, kuras jau pirms viņiem nogurdinošās pūlēs ir atraduši citi cilvēki, neatlaidīgā, čaklā darbā sagatavojot tās viņu rokām. Ir tādi sludinātāji, kas strādā jau gadiem ilgi, mācot patiesību citiem, kaut gan vēl paši nav labi iepazinušies ar mūsu nostājas stiprajiem pamatiem. Tos es lūdzu atbrīvoties no sava slinkuma. Viņiem tas ir pastāvīgs lāsts. Dievs prasa, lai viņi katru brīdi izlietotu darot kaut ko labu sev pašiem un citiem. “Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam.” (Rom.12:11) “Kas ir kūtrs savā darbā, tas ir brālis lielajam izšķērdētājam.” (Sal.pam.18:9)

Kristus sludinātājiem ir svarīgi rūpēties par savu tālāko attīstību, izgreznojot ar to savu ticības apliecību un saglabājot pienācīgu cieņu. [501] Nevingrinot savu prātu, tie noteikti piedzīvos neveiksmes visās lietās, ko viņi uzsāks. Es redzēju, ka dažiem Vārda sludinātājiem ir skaidri redzami trūkumi. Dievam nepatīk viņu ceļi un domas. Citējot Rakstus kā pagadās, viņi apkauno savu darbu. Viņi sevi sauc par šī Vārda skolotājiem un tomēr nespēj pareizi atkārtot Rakstus. Kas pilnīgi nododas Vārda sludināšanai, tie nedrīkst citēt nepareizi pat vienu rakstu vietu. Dievs no visiem saviem kalpiem prasa pilnīgu darbu.

Kristus reliģiju tās īpašnieks parādīs dzīvē, sarunās un darbos. Tās stiprie pamatlikumi būs līdzīgi enkuram. Vārda sludinātājiem vajadzētu būt dievbijības paraugiem, priekšzīmei savam ganāmpulkam. To priekšzīmei vajadzētu norāt slinkumu, kūtrumu, nevēlēšanos strādāt un taupīt. Reliģijas pamatlikumi kategoriski prasa, lai cilvēks būtu uzticīgs, strādīgs, taupīgs un godīgs. Drīz visi dzirdēs vārdus: “Atbildi par savu namturību.” Brāļi, ko jūs atbildētu, ja Kungs parādītos jau tagad? Jūs neesat gatavi. Jūs tikpat droši tiktu pieskaitīti kūtrajiem kalpiem, cik droša ir patiesība, ka tādi vispār ir. Vēl jums ir atvēlēti dārgi acumirkļi. Es lūdzu: Izpērciet laiku.

Pāvils pamudina Timoteju: “Centies sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt kā strādnieku, kam nav jākaunas un kas patiesības Vārdu pareizi izdala.” “Bet jautāšanas, kas ir ģeķīgas un bez pamācīšanas, tās atmet, zinādams, ka tās tikai strīdu dzemdina. Bet Kunga kalpam nepienākas strīdēties, bet lēnīgam būt pret visiem un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest, kas ar laipnību pretinieku māca, vai Dievs jebkad tiem nedotu atgriešanos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu.” (2.Tim.2:15,23-26)

Lai veiktu darbu, ko Dievs no viņiem prasa, sludinātājiem nepieciešama sagatavošanās savam (darbam) amatam. [502] Vēstulē kolosiešiem apustulis Pāvils par savu kalpošanu draudzei raksta sekojošus vārdus: “Tai esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva Vārdu pilnīgi pasludinu; to noslēpumu, kas ir bijis paslēpts kopš mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad ir skaidri parādīts Viņa svētiem; tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām, tas ir Kristus jūsos, godības cerība; to mēs pasludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visās gudrībās, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Jēzū Kristū; par to es arī darbojos, cīnīdamies Viņa varā, kas manī stipri strādā ar spēku.” (Kol.1:25-29)

No saviem kalpiem, kas dzīvo tik tuvu visu lietu galam, Dievs prasa ne mazāku svētuma izpratni un ne mazāku nodošanos sludināšanas darbam. Viņš nevar pieņemt tādu strādnieku darbu, kas savā sirdī nav izjutuši tās patiesības dzīvību un spēku, kuru viņi pasludina citiem. Viņš nepieņems neko mazāku par čaklu, dedzīgu un rosīgu sirds darbu. Šai lielajā darbā vajadzīga modrība, un pūlēm jābūt auglīgām. Dievam vajadzīgi nesavtīgi strādnieki, kas grib darīt labu, nedomājot par sevi, kas šim darbam veltītu nedalītu interesi.

Brāļi, jūs neesat nodevušies un svētījušies darbam. Jūsu sirdis ir savtīgas. Jums jānovērš savu trūkumi, vai arī jūs drīz piedzīvosiet liktenīgu vilšanos — jūs pazaudēsiet Debesis. Dievs nevērtēs pavirši uzticību darbā. Daudziem, kas strādā kalpošanas darbā, trūkst izturīgas enerģijas un pastāvīgas uzticēšanās Dievam. Šo īpašību dēļ lielas nastas tiek uzkrautas cilvēkiem, kam tās jau ir, un viņi ir spiesti strādāt tā, lai izlīdzinātu nepilnības, kas tik neapšaubāmi atklājas ļaudīs, kuri varētu būt spējīgi strādnieki, ja vien viņi gribētu tādi kļūt. Nedaudzi cilvēki strādā dienu un nakti, atsakoties no atpūtas un priekiem, [503]ko dod citu cilvēku sabiedrība, līdz pēdējam pārslogodami savas smadzenes, katrs padarot triju cilvēku darbu; izsmeļot savus dārgos dzīvības spēkus , lai veiktu tos uzdevumus, ko arī citi varēja padarīt, bet pameta novārtā. Daži ir par slinkiem, lai darītu savu daļu; daži sludinātāji rūpīgi sargā paši sev, izvairīdamies no atbildības nastām un tādā veidā palikdami darbam nepiemērotā stāvoklī; rezultātā tie nepadara gandrīz neko. Tādēļ tie, kas izprot dvēseļu vērtību un darba svētumu un zina, ka tiem jāiet uz priekšu, dara vairāk par saviem tiešajiem pienākumiem, pieliekot pārcilvēcīgas pūles un izlietojot visus savus prāta spēkus, lai tikai uzturētu darbu un virzītu to uz priekšu. Ja visi vienlīdzīgi interesētos par darbu un nodotos tam, ja visi, kas saucas par sludinātājiem, uzticīgi atdotu Dieva lietai visu savu interesi, netaupot sevi, tad nedaudzie, nopietnie, dievbijīgie strādnieki, kas pārmērīgās pūlēs ātri izšķiež savus dzīvības spēkus, varētu atbrīvoties no lielajām un nospiedošajām nastām, kas gulstas uz viņiem, un saglabātu savus spēkus, lai tad, kad rastos tieša nepieciešamība, viņiem būtu iespējams strādāt ar divkāršu spēku, gūstot daudz lielākus panākumus nekā tagad, kad viņus nospiež pārmērīgas rūpes un raizes. Kungam nepatīk šī vienaldzība.

Daudzi, kas apliecina, ka viņi ir Dieva aicināti kalpot ar Vārdu un pamācībām, nesaprot, ka viņiem nav tiesību saukties par sludinātājiem, kamēr viņi šim darbam nav pilnīgi sagatavojušies, nopietni un uzticīgi pētot Dieva Vārdu. Daži nav gribējuši iegūt zināšanas pat elementārās izglītības jomā. Daži nevar pat tekoši lasīt, citi nepareizi citē Rakstus; un ir arī tādi, kas ar savu skaidri redzamo nepiemērotību darbam, ko tie mēģina darīt, nodara ļaunumu Dieva lietai un apkauno patiesību. Tie neredz vajadzību attīstīt savu prātu, izkopt, īpašu, iedrošinošu, nemākslotu smalkjūtību un sasniegt patiesa kristīga rakstura cēlumu. Drošs un iespaidīgs līdzeklis šo mērķu sasniegšanai ir savas dvēseles pakļaušana Dievam. Viņš tad vadīs prātu un jūtas tā, [504] lai tās kavētos pie dievišķām lietām; un tad tiem būs enerģija bez nevajadzīgā straujuma, jo visi gara un visas būtnes spēki būs paaugstināti, izsmalcināti un ievadīti viscēlākā un vissvētākā gultnē. No Dievišķā Skolotāja lūpām atskanēja vārdi: “Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.”(Marka 12:30) Kad būs notikusi tāda pakļaušanās Dievam, tad katru darbu rotās jauka, patiesa pazemība, tomēr, tajā pašā laikā tiem, kas tā savienojas ar Dievu un Debesu eņģeļiem, būs atbilstoša cieņa, kas stāstīs par Debesīm.

Kungs no saviem ļaudīm prasa enerģisku rīcību. Viņam nepatīk, ka tie ir vienaldzīgi un kūtri. Viņi apliecina, ka ir saņēmuši pierādījumus, ka Dievs tos īpaši izraudzījis, lai tie mācītu ļaudīm dzīvības ceļu; tomēr bieži viņu sarunas ir bezvērtīgus, un viņi rāda, ka uz tiem negulstas darba nasta. Viņu pašu dvēseles nav saņēmušas spēku no varenajām patiesībām, kuras tie sniedz citiem. Tik ļoti svarīgas patiesības daži pasludina tik vienaldzīgi, ka nespēj ietekmēt un saviļņot ļaudis. “Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, dari tikuši.” (Sal.māc.9:10) Cilvēkiem, kurus Dievs ir aicinājis, jāprot strādāt priekš Viņa neatslābstoši, dedzīgi un nenogurstoši, izraujot ļaudis it kā no uguns. Kad sludinātāji izjutīs patiesības spēku paši savās sirdīs, kad tas liks ietrīcēties visai viņu būtnei, tad tiem būs spēks iespaidot sirdis, un viņi parādīs, ka paši nešaubīgi tic tām patiesībām, kuras sludina citiem. Savā prātā tiem vajadzētu paturēt dvēseļu vērtību un Pestītāja mīlestības nesalīdzināmos dziļumus. Tas atmodinās dvēseli, tā ka tie līdz ar Dāvidu varēs sacīt: “Mana sirds ir iekarsusi manī, kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns.” (Ps.39:4)

Pāvils paskubināja Timoteju: “Lai neviens nenicina tavu jaunību, bet topi ticīgiem par priekšzīmi mācībā, dzīvošanā, mīlestībā, ticībā, šķīstībā. [505] Pastāvi lasīšanā, paskubināšanā, mācīšanā, tiekams es nāku. Par to gādā, pie tā paliec, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās; jo, to darīdams ir sevi pašu izglābsi, ir tos, kas tevi klausa.” (1.Tim.4:12,13,15,16) Cik svarīga nozīme šeit piešķirta Dieva kalpa kristīgai dzīvei! Cik nepieciešama ir Dieva Vārda uzticīga pētīšana, lai patiesība varētu svētot viņu pašu un viņš būtu derīgs mācīt arī citus.

Brāļi, no jums tiek prasīts, lai jūs derētu par paraugu patiesības īstenošanai dzīvē. Tomēr tie, kas domā, ka viņiem patiesība jāmāca citiem, ne visi ir atgriezti un patiesības svētoti. Dažiem ir maldīgi uzskati par to, kas ir kristietis, un par līdzekļiem ar kuru palīdzību iegūstami stipri reliģiski piedzīvojumi; vēl daudz mazāk viņi izprot, kādiem jābūt Dieva kalpiem un ko Dievs no viņiem prasa. Šie cilvēki nav svētojušies. Viņus laiku pa laikam piepilda jūtas, kas liek tiem domāt, ka viņi tiešām ir Dieva bērni. Šī paļaušanās uz iespaidiem ir īpašs sātana krāpšanas paņēmiens. Kas pierod pie tādiem uzskatiem, tie savu reliģiju dara atkarīgu no apstākļiem. Trūkst stipru pamatlikumu. Neviens nav dzīvs kristietis, ja tam ik dienas nav piedzīvojumu Dieva lietās un ja ik dienas nesot Krustu un sekojot Kristum, viņš neaizliedz pats sevi. Ikkatrs patiess kristietis nemitīgi ies uz priekšu dievbijīgā dzīvē. Tiecoties pretī pilnībai, viņš ik dienas piedzīvos atgriešanos pie Dieva; un šīs atgriešanās nav pabeigta, kamēr tas nav aizsniedzis kristīga rakstura pilnību, kamēr nav pilnīgi sagatavojies noslēdzošajam nemirstības pieskārienam.

Dievam vajadzētu būt mūsu pārdomu visaugstākajam tematam. Domas par Viņu un Viņa ciešanas paceļ dvēseli un atdzīvina jūtas. Pārdomu un lūgšanu atstāšanai novārtā noteikti seko reliģisko interešu samazināšanās. (506) Tad parādīsies bezrūpība un kūtrums. Reliģija nav tikai jūtas. Tas ir pamatlikums, kas saaužas ar visiem ikdienas pienākumiem un ar katru darbu. Nekas netiks uzsākts, nekāds darbs netiks darīts, kas traucētu saskaņoties ar šo pamatlikumu. Kas grib saglabāt šķīstu un neaptraipītu reliģiju, tiem jābūt darbā neatlaidīgiem strādniekiem. Mums pašiem ir kaut kas jādara. Mūsu darbu neviens cits nevar padarīt. Vienīgi mēs paši varam ar bijāšanu un drebēšanu panākt savu izglābšanos. Tieši to darbu Kungs ir atstājis mums, lai mēs to darītu.

Dažiem sludinātājiem, kuri saka, ka viņus aicinājis Dievs, pie drēbēm ir dvēseļu asinis. Viņiem visapkārt ir atkritēji un grēcinieki, un tomēr viņi nejūtas atbildīgi par to dvēselēm; Viņi parāda, ka to izglābšanās viņiem ir vienaldzīga. Daži ir jau gandrīz tā aizmiguši, ka liekas, ka viņi nemaz neizprot evaņģēlija sludinātāja darbu. Viņi nedomā, ka no tiem kā no garīgiem ārstiem, tiks prasīta gudrība un veiklība grēkiem slimo dvēseļu ārstēšanā. Grēcinieki nav brīdināti, nav raudāts par viņiem un nav būts kopā ar viņiem, līdz tiem vairs nekāds dziedināšanas līdzeklis nelīdz. Daudzi ir miruši savos grēkos un Dieva tiesas dienā celsies un apsūdzēs tos, kuri būtu varējuši viņus glābt, bet nav to darījuši. Neuzticīgie sludinātāji, kāda atmaksa gan jūs gaida!

Kristus kalpiem nepieciešams jauns svaidījums, lai tie spētu skaidrāk izšķirt svētās lietas un labāk izprast, cik svētiem un nevainojamiem tiem jākļūst savā raksturā, lai varētu būt par priekšzīmi ganāmpulkam. Nekas tāds, ko mēs paši no sevis varam padarīt, nepacels mūs līdz tik augstam līmenim, lai Dievs mūs varētu pieņemt kā Savus sūtņus. Tikai stipra paļaušanās uz Dievu un spēcīga darbīga ticība veiks šo darbu, kuru Dievs prasa, lai tas mūsos tiktu padarīts. Dievs aicina darbīgus cilvēkus. Pastāvīga darbošanās labās lietās ir tā, kas izveidos raksturu derīgu Debesīm. [507] Vienkārši, skaidri, uzticīgi un mīlestībā mums jālūdz ļaudis sagatavoties Dieva dienai. Dažus vajadzēs sirsnīgi lūgt pirms viņi kaut ko sāks darīt. Lai darbu raksturo labprātība un pazemība, un tomēr dziļa nopietnība, kas liktu saprast, ka šīs lietas ir nopietnība un ka cilvēkiem jāizvēlas dzīvība vai nāve. Dvēseles glābšana nav tāds jautājums, pret kuru var izturēties vieglprātīgi. Dieva strādniekam jābūt nopietnam, un viņa rīcībai jāiezīmējas ar vienkāršību un patiesu kristīgu pieklājību; tomēr darbs, kuru Kungs viņam uzdevis darīt, tam jādara bijīgi un no visas sirds. Vislielāko laimi sniegs noteikta un pastāvīga nostāšanās par taisnību, reliģiskos uzdevumos radinot prātu mīlēt dievbijību un Debesu lietas.

Ja paļausimies uz Dievu, tad mums būs iespējams valdīt pār savām domām šais lietās. Pastāvīgi vingrināts prāts kļūst stiprs cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem un spēcīgs apspiest paša “es”, līdz būs notikusi pilnīga pārvēršanās un kaislības, stiprās tieksmes un iegribas būs pilnīgi pakļautas. tad ikdienas mājās un ārpus tām mūsu dzīvi raksturos dievbijība, un, uzsākot darbu dvēseļu labā, mūsu pūlēm līdzi ies panākumi. Pazemīgam kristietim būs savi svētīšanās brīži, kas neparādīsies lēkmjveidīgi, krampjaini, kā arī neiezīmēsies ar māņticību, bet būs klusi, mierīgi, dziļi, pastāvīgi un nopietni. Ja cilvēks pilnīgi nodevies Dievam, tad Dieva mīlestība un svēta dzīve atstās patīkamu iespaidu.

Iemesls, kāpēc Kristus sludinātājiem darbā trūkst lielāku panākumu, ir tas, ka viņi nav nesavtīgi atdevušies darbam. Dažiem intereses dalās; viņi ir svārstīgi. Šīs dzīves rūpes saista viņu uzmanību un viņi neizprot sludinātāja darba svētumu. Iespējams, ka tie sūdzēsies par tumsu, lielu neticību un bezdievību. Bet iemesls ir tas, ka viņi nav nostājušies pareizās attiecībās ar Dievu; viņi neredz, cik svarīgi ir pilnīgi nodoties un svētoties. [508] Tie mazliet kalpo Dievam, bet vairāk sev. Viņi lūdz, tomēr tikai nedaudz.

Debesu Majestāte, darīdams Savu darbu virs zemes, daudz lūdza savu Tēvu. Bieži vien Viņš uz ceļiem lūgšanā pavadīja visu nakti. Viņa Gars bieži bija noskumis, izjūtot šīs pasaules tumsas varu un Viņš pameta pilsētas darba steigu un trokšņaino pūli, lai uzmeklētu kādu vientuļu vietu, kur varētu pienest Savas aizlūgšanas Dievam. Iemīļota patvēruma vieta lūgšanām Dieva Dēlam bija eļļas kalns. Bieži vien, kad ļaužu drūzma Viņu bija atstājusi, lai dotos nakts atpūtā, Viņš pats tomēr neatpūtās, kaut arī dienas darbs Viņu bija ļoti nogurdinājis. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām: “Ikviens nogāja savā namā. Un Jēzus gāja uz Eļļas kalnu.”(Jāņa 7:53;8:1) Kad pilsēta apklusa un mācekļi devās uz savām mājām, lai miegā gūtu jaunus spēkus, Jēzus negulēja. No Eļļas kalna pie Tēva Debesīs pacēlās Viņa dievišķās aizlūgšanas, lai mācekļi tiktu pasargāti no ļauniem iespaidiem, ar ko tiem ikdienas šajā pasaulē vajadzēja sastapties, un lai Viņa paša dvēsele saņemtu spēkus, nākošās dienas pienākumiem un pārbaudījumiem. Visu nakti, kamēr tie, kas Viņam sekoja gulēja, Dievišķais skolotājs lūdza Dievu. Ne vienmēr Viņš gāja uz Eļļas kalnu, jo mācekļi bija atklājuši Viņa iemīļoto patvēruma vietu un bieži tam sekoja. Viņš izvēlējās nakts klusumu, kur nekas to netraucētu. Jēzus varēja dziedināt slimos un uzmodināt mirušos. Viņš pats bija spēka un svētību avots. Viņš pavēlēja pat vētrai, un tā Viņam paklausīja. Viņu nebija aptraipījusi samaitātība, grēks Viņam bija svešs; tomēr Viņš lūdza Dievu un bieži to darīja kliedzot ar asarām. Viņš lūdza par Saviem mācekļiem un Sevi, juzdams mūsu vājības un mūsu trūkumus, kas cilvēcei ir tik pierasti, kā savējos. [509] Viņš bija liels lūdzējs, bez mūsu cilvēcīgās, kritušās dabas kaislībām, tomēr līdzīga nespēka apņemts un kārdināts visās lietās kā mēs. Jēzus cīnījās izmisuma pilnu cīņu, kurā bija vajadzīgs tēva atbalsts un palīdzība.

Kristus ir mūsu priekšzīme. Vai Kristus kalpi tiek kārdināti un vai sātans tiem nežēlīgi uzbrūk? To izturēja arī Viņš, Kurš nepazina grēku. Šais bēdu brīžos Viņš griezās pie Sava Tēva. Viņš nāca uz šo zemi, lai sagatavotu ceļu, uz kura mēs varētu atrast žēlastību un spēku par palīdzību ikkatrā vajadzības brīdī; ja sekosim Viņa priekšzīmei, bieži un sirsnīgi lūdzot. Ja Kristus kalpi atdarinās šo priekšzīmi, tad viņus pildīs Kristus gars, un tiem kalpos eņģeļi.

Eņģeļi kalpoja Jēzum, tomēr viņu klātbūtne nepadarīja Viņa dzīvi vieglu un brīvu no smagām cīņām un nežēlīgām kārdināšanām. Viņš tika kārdināts visās lietās kā mēs, tomēr palika bez grēka. Vai sludinātājiem, ja tiem darot Meistara nozīmēto darbu, jāsastopas ar pārbaudījumiem, grūtībām un kārdināšanām, vajadzētu kļūt mazdūšīgiem, zinot, ka Kungs visu to ir panesis jau pirms viņiem? Vai viņiem vajadzētu kļūt nepaļāvīgiem, neredzot savam darbam tādas sekas, kādas viņi bija gaidījuši? Kristus sirsnīgi pūlējās savas tautas labā, bet tieši tie, kurus Viņš bija nācis glābt, Viņa pūles nonicināja un piesita Viņu krustā, kaut gan Viņš bija nācis tiem dot dzīvību.

Sludinātāju skaits ir pietiekošs, bet stipri trūkst strādnieku. Strādnieki, kas ir Dieva līdzstrādnieki, izpratīs šī darba svētumu un zinās, ka lai sekmīgi virzītu darbu uz priekšu, tiem būs jāsastopas ar smagām cīņām. Strādnieki nepagurs un nekritīs izmisumā, redzot šo darbu, kaut arī tas liktos ļoti grūts. Vēstulē romiešiem Pāvils saka; “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, miers ir pie Dieva caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur ko mēs ticībā esam dabūjuši arī pieiešanu pie tās pašas žēlastības, kurā mēs stāvam un lielāmies ar cerību uz Dieva godību. Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, ka bēdas dara pacietību un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību, un cerība nepamet kaunā; [510] jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums ir dots.” (Rom.5:1-5) Viņā ir visas gudrības un atzīšanas bagātība. Mēs nevaram aizbildināties, ja neizmantojam bagātīgo krājumu, kas sagatavots, lai mums nekas netrūktu. Izvairīšanās no grūtībām un sūdzēšanās par bēdām Dieva kalpus padara vājus un nespējīgus nest atbildības un nastas.

Kas droši nostāsies cīņas priekšējās rindās, tie visi izjutīs pret sevi vērstus īpašus sātana uzbrukumus. Piedzīvojot viņa triecienus, tie patvērumu meklēs Savā Stiprajā Cietoksnī. Viņi izjūt, ka tiem nepieciešams sevišķs Dieva spēks, un tie strādā šai spēkā; tāpēc gūtās uzvaras tos nevada uz paaugstināšanos, bet gan liek ticībā vēl drošāk atbalstīties uz Visvareno. Viņu sirdīs pamostas dziļi izjusta pateicība Dievam, un viņi ir priecīgi bēdās, kas pār tiem nāk ienaidnieka uzmākšanās rezultātā. Šie labprātīgie kalpi iegūst piedzīvojumus un veido raksturu, kas pagodinās Dieva lietu.

Tagadne Dieva kalpiem ir svinīgu priekštiesību un svētu uzdevumu laiks. Ja šie uzdevumi tiek uzticīgi pildīti, tad liels būs šo kalpu atalgojums, kad Meistars sacīs: “Atbildi par savu namturību.” Bagātīgi tiks atalgots no sirds un nesavtīgi veiktais grūtais darbs, pacietība un neatlaidīgās pūles. Jēzus sacīs: Uz priekšu Es jūs nesaukšu par kalpiem, bet par draugiem un viesiem. Meistars neizteiks atzinību padarītā darba lielo apmēru dēļ, ne tāpēc, ka daudz kas ir iegūts, bet gan uzticības dēļ, kas parādīta. Ne lieli sasniegumi, bet gan motīvi, kas mūs ierosina strādāt ir tie, kas izšķirs Dieva spriedumu. (511) Augstāk par padarītā darba lielumu Viņš vērtē krietnumu un uzticību.

Man rādīja, ka daudziem draud vislielākās briesmas neiegūt pilnīgu svētumu Kunga bijāšanā. Sludinātājiem draud briesmas pazaudēt pašiem savas dvēseles. Daži, kas sludinājuši citiem, paši tiks atmesti, jo nav sasnieguši kristīga rakstura pilnību. Ar savu darbu tie neglābj dvēseles un tā neizglābj pat savējo. Viņi nesaskata sevis pazīšanas un sevis savaldīšanas lielo nozīmi. Viņi nav modri un nelūdz, lai neiekristu kārdināšanās. Ja viņi būtu modri, tad tie iepazītos ar savām vājajām vietām, kur tie visvieglāk pieejami kārdināšanām. Ar modrību un lūgšanām viņu vājās vietas var tikt pasargātas tā, ka kļūst par viņu stiprākajām vietām, un tie spēs stāties pretī k