Liecības draudzei 2

Liecības draudzei nr. 19

Sludinātājiem

Mīļie brāļi! 1868. gada 25. oktobrī es redzēju, ka ne visi, kas sevi uzskata par aicinātiem mācīt patiesību, ir piemēroti šim svētajam darbam. Daži ir kūtri laicīgās lietās, un arī viņu reliģiskajā dzīvē jūtams garīgs kūtrums. Ja tiem nav uzcītības un neatlaidīgas enerģijas laicīgos pasākumos, tad tie paši trūkumi parādīsies arī garīgajā dzīvē.

Daži no jums ir ģimenes galvas, un jūsu priekšzīme un iespaids veido jūsu bērnu raksturus. Lielākā vai mazākā mērā viņi atdarina jūsu priekšzīmi, un jūsu nepilnības viņiem rāda sliktu piemēru. Tomēr Dieva lietā un darbā jūsu trūkumi ir vēl jūtamāki un izraisa daudz smagākas sekas. Jūsu ģimenes ir izjutušas šos trūkumus un tamdēļ arī cietušas; viņām ir trūcis daudz lietu, ko ar čaklu darbu un neatlaidību būtu iespējams sagādāt. Bet Dieva lietā šie trūkumi ir bijuši tik redzami un jūtami pat tik lielā mērā, par cik Viņa lieta un darbs ir svarīgāki nekā lietas, kas attiecas uz šo dzīvi. Dažu sludinātāju iespaids nav labs. Viņi nav bijuši uzmanīgi, lai izlietotu acumirkļus, tādā veidā ļaudīm atstājot čakluma piemēru. Viņi laiskā bezdarbībā ir pavadījuši minūtes un stundas, kas, reiz aizgājušas mūžībā ar padarīto darbu pierakstiem, vairs nekad nav atsaucamas. Daži pēc dabas ir kūtri, tāpēc viņiem ir grūti gūt panākumus jebkurā pasākumā. Šis trūkums ir bijis redzams un jūtams arī viņu reliģiskajā dzīvē. Zaudējumu piedzīvo ne tikai paši vainīgie, bet no viņu trūkumiem jācieš arī citiem. Un šai pēdējā laika posmā daudziem jāmācās mācības, ko tiem vajadzēja apgūt jau daudz agrāk.

Daži nav uzticīgi Bībeles pētnieki. Viņiem nepatīk nodoties rūpīgām Dieva Vārda studijām. Sekas šai nolaidībai ir tās, ka viņu darbs ir bijis ļoti neveiksmīgs un viņi, strādājot par sludinātājiem nav padarījuši desmito daļu no tā darba, ko tie būtu varējuši padarīt, ja būtu izpratuši, cik nepieciešami ir čakli studēt Vārdu. Viņiem ir iespējams tik labi iepazīt rakstus un kļūt spēcīgiem Bībeles pierādījumos, ka tie varētu atspēkot pretiniekus un tā paskaidrot mūsu ticības pamatus, ka patiesība gūtu krāšņu uzvaru un viņu pretinieki apklustu.

Kas kalpo ar Vārdu, tiem ar šo Vārdu vajadzētu iepazīties tik pamatīgi, cik vien tas viņiem ir iespējams. Viņiem pastāvīgi jāmeklē, jālūdz un jāmācās, vai arī Dieva ļaudis šī Vārda zināšanā kļūs pārāki un atstās šos, tā saucamos skolotājus, tālu aiz sevis. Kas tad ļaudis pamācīs, ja ļaudis būs aizsteigušies saviem skolotājiem priekšā? Visas šādu sludinātāju pūles ir neauglīgas. Tad būs vajadzīgs, lai ļaudis tos dziļāk iepazīstina ar Vārdu, pirms tie var citus mācīt.

Daži tagad varētu būt krietni strādnieki, ja viņi būtu lietderīgi izlietojuši savu laiku, apzinoties, ka par izšķiestajiem mirkļiem viņiem vajadzēs dot norēķinu Dievam. Nebūdami čakli, tie ir Dievam nepatīkami. Savu iegribu apmierināšana, pašmīlība un savtīga ērtību mīlestība, [500] dažus ir atturējusi no laba, no Rakstu atziņu apgūšanas, kas tos pilnīgi apbruņotu visiem labiem darbiem. Daži nenovērtē laka nozīmi un stundas, ko varēja izlietot Bībeles studijām, labāk pavada gultā. Nav daudz tādu tematu, pie kuriem tie ir vairāk kavējušies, ko viņi tuvāk pazīst un par ko viņi var pietiekoši labi runāt; bet viņi ar to lielā mērā ir apmierinājušies. Visā visumā viņi nav bijuši ar sevi apmierināti un reizēm ir izjutuši savus trūkumus, tomēr viņi nav tā atmodušies, lai izprastu, kādu noziegumu tie izdara, neiepazīdamies ar Dieva Vārdu, kuru tie māca citiem. Viņu nezināšanas dēļ ļaudis jūtas vīlušies; tie viņos nesaskata domāšanas spējas, kādas tiem varētu būt un kādas tiek sagaidītas no Kristus sludinātājiem. Agri ceļoties un taupot savus acumirkļus, sludinātājs var atrast laiku rūpīgai rakstu pētīšanai. tiem jābūt neatlaidīgiem un nav jāļaujas novērsties no mērķa, bet nemitīgi jāņem laiks Vārda studijām, ņemot palīgā patiesības, kuras jau pirms viņiem nogurdinošās pūlēs ir atraduši citi cilvēki, neatlaidīgā, čaklā darbā sagatavojot tās viņu rokām. Ir tādi sludinātāji, kas strādā jau gadiem ilgi, mācot patiesību citiem, kaut gan vēl paši nav labi iepazinušies ar mūsu nostājas stiprajiem pamatiem. Tos es lūdzu atbrīvoties no sava slinkuma. Viņiem tas ir pastāvīgs lāsts. Dievs prasa, lai viņi katru brīdi izlietotu darot kaut ko labu sev pašiem un citiem. “Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam.” (Rom.12:11) “Kas ir kūtrs savā darbā, tas ir brālis lielajam izšķērdētājam.” (Sal.pam.18:9)

Kristus sludinātājiem ir svarīgi rūpēties par savu tālāko attīstību, izgreznojot ar to savu ticības apliecību un saglabājot pienācīgu cieņu. [501] Nevingrinot savu prātu, tie noteikti piedzīvos neveiksmes visās lietās, ko viņi uzsāks. Es redzēju, ka dažiem Vārda sludinātājiem ir skaidri redzami trūkumi. Dievam nepatīk viņu ceļi un domas. Citējot Rakstus kā pagadās, viņi apkauno savu darbu. Viņi sevi sauc par šī Vārda skolotājiem un tomēr nespēj pareizi atkārtot Rakstus. Kas pilnīgi nododas Vārda sludināšanai, tie nedrīkst citēt nepareizi pat vienu rakstu vietu. Dievs no visiem saviem kalpiem prasa pilnīgu darbu.

Kristus reliģiju tās īpašnieks parādīs dzīvē, sarunās un darbos. Tās stiprie pamatlikumi būs līdzīgi enkuram. Vārda sludinātājiem vajadzētu būt dievbijības paraugiem, priekšzīmei savam ganāmpulkam. To priekšzīmei vajadzētu norāt slinkumu, kūtrumu, nevēlēšanos strādāt un taupīt. Reliģijas pamatlikumi kategoriski prasa, lai cilvēks būtu uzticīgs, strādīgs, taupīgs un godīgs. Drīz visi dzirdēs vārdus: “Atbildi par savu namturību.” Brāļi, ko jūs atbildētu, ja Kungs parādītos jau tagad? Jūs neesat gatavi. Jūs tikpat droši tiktu pieskaitīti kūtrajiem kalpiem, cik droša ir patiesība, ka tādi vispār ir. Vēl jums ir atvēlēti dārgi acumirkļi. Es lūdzu: Izpērciet laiku.

Pāvils pamudina Timoteju: “Centies sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt kā strādnieku, kam nav jākaunas un kas patiesības Vārdu pareizi izdala.” “Bet jautāšanas, kas ir ģeķīgas un bez pamācīšanas, tās atmet, zinādams, ka tās tikai strīdu dzemdina. Bet Kunga kalpam nepienākas strīdēties, bet lēnīgam būt pret visiem un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest, kas ar laipnību pretinieku māca, vai Dievs jebkad tiem nedotu atgriešanos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu.” (2.Tim.2:15,23-26)

Lai veiktu darbu, ko Dievs no viņiem prasa, sludinātājiem nepieciešama sagatavošanās savam (darbam) amatam. [502] Vēstulē kolosiešiem apustulis Pāvils par savu kalpošanu draudzei raksta sekojošus vārdus: “Tai esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva Vārdu pilnīgi pasludinu; to noslēpumu, kas ir bijis paslēpts kopš mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad ir skaidri parādīts Viņa svētiem; tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām, tas ir Kristus jūsos, godības cerība; to mēs pasludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visās gudrībās, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Jēzū Kristū; par to es arī darbojos, cīnīdamies Viņa varā, kas manī stipri strādā ar spēku.” (Kol.1:25-29)

No saviem kalpiem, kas dzīvo tik tuvu visu lietu galam, Dievs prasa ne mazāku svētuma izpratni un ne mazāku nodošanos sludināšanas darbam. Viņš nevar pieņemt tādu strādnieku darbu, kas savā sirdī nav izjutuši tās patiesības dzīvību un spēku, kuru viņi pasludina citiem. Viņš nepieņems neko mazāku par čaklu, dedzīgu un rosīgu sirds darbu. Šai lielajā darbā vajadzīga modrība, un pūlēm jābūt auglīgām. Dievam vajadzīgi nesavtīgi strādnieki, kas grib darīt labu, nedomājot par sevi, kas šim darbam veltītu nedalītu interesi.

Brāļi, jūs neesat nodevušies un svētījušies darbam. Jūsu sirdis ir savtīgas. Jums jānovērš savu trūkumi, vai arī jūs drīz piedzīvosiet liktenīgu vilšanos — jūs pazaudēsiet Debesis. Dievs nevērtēs pavirši uzticību darbā. Daudziem, kas strādā kalpošanas darbā, trūkst izturīgas enerģijas un pastāvīgas uzticēšanās Dievam. Šo īpašību dēļ lielas nastas tiek uzkrautas cilvēkiem, kam tās jau ir, un viņi ir spiesti strādāt tā, lai izlīdzinātu nepilnības, kas tik neapšaubāmi atklājas ļaudīs, kuri varētu būt spējīgi strādnieki, ja vien viņi gribētu tādi kļūt. Nedaudzi cilvēki strādā dienu un nakti, atsakoties no atpūtas un priekiem, [503]ko dod citu cilvēku sabiedrība, līdz pēdējam pārslogodami savas smadzenes, katrs padarot triju cilvēku darbu; izsmeļot savus dārgos dzīvības spēkus , lai veiktu tos uzdevumus, ko arī citi varēja padarīt, bet pameta novārtā. Daži ir par slinkiem, lai darītu savu daļu; daži sludinātāji rūpīgi sargā paši sev, izvairīdamies no atbildības nastām un tādā veidā palikdami darbam nepiemērotā stāvoklī; rezultātā tie nepadara gandrīz neko. Tādēļ tie, kas izprot dvēseļu vērtību un darba svētumu un zina, ka tiem jāiet uz priekšu, dara vairāk par saviem tiešajiem pienākumiem, pieliekot pārcilvēcīgas pūles un izlietojot visus savus prāta spēkus, lai tikai uzturētu darbu un virzītu to uz priekšu. Ja visi vienlīdzīgi interesētos par darbu un nodotos tam, ja visi, kas saucas par sludinātājiem, uzticīgi atdotu Dieva lietai visu savu interesi, netaupot sevi, tad nedaudzie, nopietnie, dievbijīgie strādnieki, kas pārmērīgās pūlēs ātri izšķiež savus dzīvības spēkus, varētu atbrīvoties no lielajām un nospiedošajām nastām, kas gulstas uz viņiem, un saglabātu savus spēkus, lai tad, kad rastos tieša nepieciešamība, viņiem būtu iespējams strādāt ar divkāršu spēku, gūstot daudz lielākus panākumus nekā tagad, kad viņus nospiež pārmērīgas rūpes un raizes. Kungam nepatīk šī vienaldzība.

Daudzi, kas apliecina, ka viņi ir Dieva aicināti kalpot ar Vārdu un pamācībām, nesaprot, ka viņiem nav tiesību saukties par sludinātājiem, kamēr viņi šim darbam nav pilnīgi sagatavojušies, nopietni un uzticīgi pētot Dieva Vārdu. Daži nav gribējuši iegūt zināšanas pat elementārās izglītības jomā. Daži nevar pat tekoši lasīt, citi nepareizi citē Rakstus; un ir arī tādi, kas ar savu skaidri redzamo nepiemērotību darbam, ko tie mēģina darīt, nodara ļaunumu Dieva lietai un apkauno patiesību. Tie neredz vajadzību attīstīt savu prātu, izkopt, īpašu, iedrošinošu, nemākslotu smalkjūtību un sasniegt patiesa kristīga rakstura cēlumu. Drošs un iespaidīgs līdzeklis šo mērķu sasniegšanai ir savas dvēseles pakļaušana Dievam. Viņš tad vadīs prātu un jūtas tā, [504] lai tās kavētos pie dievišķām lietām; un tad tiem būs enerģija bez nevajadzīgā straujuma, jo visi gara un visas būtnes spēki būs paaugstināti, izsmalcināti un ievadīti viscēlākā un vissvētākā gultnē. No Dievišķā Skolotāja lūpām atskanēja vārdi: “Tev būs Dievu savu Kungu mīlēt no visas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.”(Marka 12:30) Kad būs notikusi tāda pakļaušanās Dievam, tad katru darbu rotās jauka, patiesa pazemība, tomēr, tajā pašā laikā tiem, kas tā savienojas ar Dievu un Debesu eņģeļiem, būs atbilstoša cieņa, kas stāstīs par Debesīm.

Kungs no saviem ļaudīm prasa enerģisku rīcību. Viņam nepatīk, ka tie ir vienaldzīgi un kūtri. Viņi apliecina, ka ir saņēmuši pierādījumus, ka Dievs tos īpaši izraudzījis, lai tie mācītu ļaudīm dzīvības ceļu; tomēr bieži viņu sarunas ir bezvērtīgus, un viņi rāda, ka uz tiem negulstas darba nasta. Viņu pašu dvēseles nav saņēmušas spēku no varenajām patiesībām, kuras tie sniedz citiem. Tik ļoti svarīgas patiesības daži pasludina tik vienaldzīgi, ka nespēj ietekmēt un saviļņot ļaudis. “Visu, ko tava roka atrod, kas jādara, dari tikuši.” (Sal.māc.9:10) Cilvēkiem, kurus Dievs ir aicinājis, jāprot strādāt priekš Viņa neatslābstoši, dedzīgi un nenogurstoši, izraujot ļaudis it kā no uguns. Kad sludinātāji izjutīs patiesības spēku paši savās sirdīs, kad tas liks ietrīcēties visai viņu būtnei, tad tiem būs spēks iespaidot sirdis, un viņi parādīs, ka paši nešaubīgi tic tām patiesībām, kuras sludina citiem. Savā prātā tiem vajadzētu paturēt dvēseļu vērtību un Pestītāja mīlestības nesalīdzināmos dziļumus. Tas atmodinās dvēseli, tā ka tie līdz ar Dāvidu varēs sacīt: “Mana sirds ir iekarsusi manī, kad es uz to domāju, tad es iedegos kā uguns.” (Ps.39:4)

Pāvils paskubināja Timoteju: “Lai neviens nenicina tavu jaunību, bet topi ticīgiem par priekšzīmi mācībā, dzīvošanā, mīlestībā, ticībā, šķīstībā. [505] Pastāvi lasīšanā, paskubināšanā, mācīšanā, tiekams es nāku. Par to gādā, pie tā paliec, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās; jo, to darīdams ir sevi pašu izglābsi, ir tos, kas tevi klausa.” (1.Tim.4:12,13,15,16) Cik svarīga nozīme šeit piešķirta Dieva kalpa kristīgai dzīvei! Cik nepieciešama ir Dieva Vārda uzticīga pētīšana, lai patiesība varētu svētot viņu pašu un viņš būtu derīgs mācīt arī citus.

Brāļi, no jums tiek prasīts, lai jūs derētu par paraugu patiesības īstenošanai dzīvē. Tomēr tie, kas domā, ka viņiem patiesība jāmāca citiem, ne visi ir atgriezti un patiesības svētoti. Dažiem ir maldīgi uzskati par to, kas ir kristietis, un par līdzekļiem ar kuru palīdzību iegūstami stipri reliģiski piedzīvojumi; vēl daudz mazāk viņi izprot, kādiem jābūt Dieva kalpiem un ko Dievs no viņiem prasa. Šie cilvēki nav svētojušies. Viņus laiku pa laikam piepilda jūtas, kas liek tiem domāt, ka viņi tiešām ir Dieva bērni. Šī paļaušanās uz iespaidiem ir īpašs sātana krāpšanas paņēmiens. Kas pierod pie tādiem uzskatiem, tie savu reliģiju dara atkarīgu no apstākļiem. Trūkst stipru pamatlikumu. Neviens nav dzīvs kristietis, ja tam ik dienas nav piedzīvojumu Dieva lietās un ja ik dienas nesot Krustu un sekojot Kristum, viņš neaizliedz pats sevi. Ikkatrs patiess kristietis nemitīgi ies uz priekšu dievbijīgā dzīvē. Tiecoties pretī pilnībai, viņš ik dienas piedzīvos atgriešanos pie Dieva; un šīs atgriešanās nav pabeigta, kamēr tas nav aizsniedzis kristīga rakstura pilnību, kamēr nav pilnīgi sagatavojies noslēdzošajam nemirstības pieskārienam.

Dievam vajadzētu būt mūsu pārdomu visaugstākajam tematam. Domas par Viņu un Viņa ciešanas paceļ dvēseli un atdzīvina jūtas. Pārdomu un lūgšanu atstāšanai novārtā noteikti seko reliģisko interešu samazināšanās. (506) Tad parādīsies bezrūpība un kūtrums. Reliģija nav tikai jūtas. Tas ir pamatlikums, kas saaužas ar visiem ikdienas pienākumiem un ar katru darbu. Nekas netiks uzsākts, nekāds darbs netiks darīts, kas traucētu saskaņoties ar šo pamatlikumu. Kas grib saglabāt šķīstu un neaptraipītu reliģiju, tiem jābūt darbā neatlaidīgiem strādniekiem. Mums pašiem ir kaut kas jādara. Mūsu darbu neviens cits nevar padarīt. Vienīgi mēs paši varam ar bijāšanu un drebēšanu panākt savu izglābšanos. Tieši to darbu Kungs ir atstājis mums, lai mēs to darītu.

Dažiem sludinātājiem, kuri saka, ka viņus aicinājis Dievs, pie drēbēm ir dvēseļu asinis. Viņiem visapkārt ir atkritēji un grēcinieki, un tomēr viņi nejūtas atbildīgi par to dvēselēm; Viņi parāda, ka to izglābšanās viņiem ir vienaldzīga. Daži ir jau gandrīz tā aizmiguši, ka liekas, ka viņi nemaz neizprot evaņģēlija sludinātāja darbu. Viņi nedomā, ka no tiem kā no garīgiem ārstiem, tiks prasīta gudrība un veiklība grēkiem slimo dvēseļu ārstēšanā. Grēcinieki nav brīdināti, nav raudāts par viņiem un nav būts kopā ar viņiem, līdz tiem vairs nekāds dziedināšanas līdzeklis nelīdz. Daudzi ir miruši savos grēkos un Dieva tiesas dienā celsies un apsūdzēs tos, kuri būtu varējuši viņus glābt, bet nav to darījuši. Neuzticīgie sludinātāji, kāda atmaksa gan jūs gaida!

Kristus kalpiem nepieciešams jauns svaidījums, lai tie spētu skaidrāk izšķirt svētās lietas un labāk izprast, cik svētiem un nevainojamiem tiem jākļūst savā raksturā, lai varētu būt par priekšzīmi ganāmpulkam. Nekas tāds, ko mēs paši no sevis varam padarīt, nepacels mūs līdz tik augstam līmenim, lai Dievs mūs varētu pieņemt kā Savus sūtņus. Tikai stipra paļaušanās uz Dievu un spēcīga darbīga ticība veiks šo darbu, kuru Dievs prasa, lai tas mūsos tiktu padarīts. Dievs aicina darbīgus cilvēkus. Pastāvīga darbošanās labās lietās ir tā, kas izveidos raksturu derīgu Debesīm. [507] Vienkārši, skaidri, uzticīgi un mīlestībā mums jālūdz ļaudis sagatavoties Dieva dienai. Dažus vajadzēs sirsnīgi lūgt pirms viņi kaut ko sāks darīt. Lai darbu raksturo labprātība un pazemība, un tomēr dziļa nopietnība, kas liktu saprast, ka šīs lietas ir nopietnība un ka cilvēkiem jāizvēlas dzīvība vai nāve. Dvēseles glābšana nav tāds jautājums, pret kuru var izturēties vieglprātīgi. Dieva strādniekam jābūt nopietnam, un viņa rīcībai jāiezīmējas ar vienkāršību un patiesu kristīgu pieklājību; tomēr darbs, kuru Kungs viņam uzdevis darīt, tam jādara bijīgi un no visas sirds. Vislielāko laimi sniegs noteikta un pastāvīga nostāšanās par taisnību, reliģiskos uzdevumos radinot prātu mīlēt dievbijību un Debesu lietas.

Ja paļausimies uz Dievu, tad mums būs iespējams valdīt pār savām domām šais lietās. Pastāvīgi vingrināts prāts kļūst stiprs cīņā pret iekšējiem ienaidniekiem un spēcīgs apspiest paša “es”, līdz būs notikusi pilnīga pārvēršanās un kaislības, stiprās tieksmes un iegribas būs pilnīgi pakļautas. tad ikdienas mājās un ārpus tām mūsu dzīvi raksturos dievbijība, un, uzsākot darbu dvēseļu labā, mūsu pūlēm līdzi ies panākumi. Pazemīgam kristietim būs savi svētīšanās brīži, kas neparādīsies lēkmjveidīgi, krampjaini, kā arī neiezīmēsies ar māņticību, bet būs klusi, mierīgi, dziļi, pastāvīgi un nopietni. Ja cilvēks pilnīgi nodevies Dievam, tad Dieva mīlestība un svēta dzīve atstās patīkamu iespaidu.

Iemesls, kāpēc Kristus sludinātājiem darbā trūkst lielāku panākumu, ir tas, ka viņi nav nesavtīgi atdevušies darbam. Dažiem intereses dalās; viņi ir svārstīgi. Šīs dzīves rūpes saista viņu uzmanību un viņi neizprot sludinātāja darba svētumu. Iespējams, ka tie sūdzēsies par tumsu, lielu neticību un bezdievību. Bet iemesls ir tas, ka viņi nav nostājušies pareizās attiecībās ar Dievu; viņi neredz, cik svarīgi ir pilnīgi nodoties un svētoties. [508] Tie mazliet kalpo Dievam, bet vairāk sev. Viņi lūdz, tomēr tikai nedaudz.

Debesu Majestāte, darīdams Savu darbu virs zemes, daudz lūdza savu Tēvu. Bieži vien Viņš uz ceļiem lūgšanā pavadīja visu nakti. Viņa Gars bieži bija noskumis, izjūtot šīs pasaules tumsas varu un Viņš pameta pilsētas darba steigu un trokšņaino pūli, lai uzmeklētu kādu vientuļu vietu, kur varētu pienest Savas aizlūgšanas Dievam. Iemīļota patvēruma vieta lūgšanām Dieva Dēlam bija eļļas kalns. Bieži vien, kad ļaužu drūzma Viņu bija atstājusi, lai dotos nakts atpūtā, Viņš pats tomēr neatpūtās, kaut arī dienas darbs Viņu bija ļoti nogurdinājis. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām: “Ikviens nogāja savā namā. Un Jēzus gāja uz Eļļas kalnu.”(Jāņa 7:53;8:1) Kad pilsēta apklusa un mācekļi devās uz savām mājām, lai miegā gūtu jaunus spēkus, Jēzus negulēja. No Eļļas kalna pie Tēva Debesīs pacēlās Viņa dievišķās aizlūgšanas, lai mācekļi tiktu pasargāti no ļauniem iespaidiem, ar ko tiem ikdienas šajā pasaulē vajadzēja sastapties, un lai Viņa paša dvēsele saņemtu spēkus, nākošās dienas pienākumiem un pārbaudījumiem. Visu nakti, kamēr tie, kas Viņam sekoja gulēja, Dievišķais skolotājs lūdza Dievu. Ne vienmēr Viņš gāja uz Eļļas kalnu, jo mācekļi bija atklājuši Viņa iemīļoto patvēruma vietu un bieži tam sekoja. Viņš izvēlējās nakts klusumu, kur nekas to netraucētu. Jēzus varēja dziedināt slimos un uzmodināt mirušos. Viņš pats bija spēka un svētību avots. Viņš pavēlēja pat vētrai, un tā Viņam paklausīja. Viņu nebija aptraipījusi samaitātība, grēks Viņam bija svešs; tomēr Viņš lūdza Dievu un bieži to darīja kliedzot ar asarām. Viņš lūdza par Saviem mācekļiem un Sevi, juzdams mūsu vājības un mūsu trūkumus, kas cilvēcei ir tik pierasti, kā savējos. [509] Viņš bija liels lūdzējs, bez mūsu cilvēcīgās, kritušās dabas kaislībām, tomēr līdzīga nespēka apņemts un kārdināts visās lietās kā mēs. Jēzus cīnījās izmisuma pilnu cīņu, kurā bija vajadzīgs tēva atbalsts un palīdzība.

Kristus ir mūsu priekšzīme. Vai Kristus kalpi tiek kārdināti un vai sātans tiem nežēlīgi uzbrūk? To izturēja arī Viņš, Kurš nepazina grēku. Šais bēdu brīžos Viņš griezās pie Sava Tēva. Viņš nāca uz šo zemi, lai sagatavotu ceļu, uz kura mēs varētu atrast žēlastību un spēku par palīdzību ikkatrā vajadzības brīdī; ja sekosim Viņa priekšzīmei, bieži un sirsnīgi lūdzot. Ja Kristus kalpi atdarinās šo priekšzīmi, tad viņus pildīs Kristus gars, un tiem kalpos eņģeļi.

Eņģeļi kalpoja Jēzum, tomēr viņu klātbūtne nepadarīja Viņa dzīvi vieglu un brīvu no smagām cīņām un nežēlīgām kārdināšanām. Viņš tika kārdināts visās lietās kā mēs, tomēr palika bez grēka. Vai sludinātājiem, ja tiem darot Meistara nozīmēto darbu, jāsastopas ar pārbaudījumiem, grūtībām un kārdināšanām, vajadzētu kļūt mazdūšīgiem, zinot, ka Kungs visu to ir panesis jau pirms viņiem? Vai viņiem vajadzētu kļūt nepaļāvīgiem, neredzot savam darbam tādas sekas, kādas viņi bija gaidījuši? Kristus sirsnīgi pūlējās savas tautas labā, bet tieši tie, kurus Viņš bija nācis glābt, Viņa pūles nonicināja un piesita Viņu krustā, kaut gan Viņš bija nācis tiem dot dzīvību.

Sludinātāju skaits ir pietiekošs, bet stipri trūkst strādnieku. Strādnieki, kas ir Dieva līdzstrādnieki, izpratīs šī darba svētumu un zinās, ka lai sekmīgi virzītu darbu uz priekšu, tiem būs jāsastopas ar smagām cīņām. Strādnieki nepagurs un nekritīs izmisumā, redzot šo darbu, kaut arī tas liktos ļoti grūts. Vēstulē romiešiem Pāvils saka; “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, miers ir pie Dieva caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur ko mēs ticībā esam dabūjuši arī pieiešanu pie tās pašas žēlastības, kurā mēs stāvam un lielāmies ar cerību uz Dieva godību. Bet ne vien ar to, bet mēs lielāmies arī ar bēdām, ka bēdas dara pacietību un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību, un cerība nepamet kaunā; [510] jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums ir dots.” (Rom.5:1-5) Viņā ir visas gudrības un atzīšanas bagātība. Mēs nevaram aizbildināties, ja neizmantojam bagātīgo krājumu, kas sagatavots, lai mums nekas netrūktu. Izvairīšanās no grūtībām un sūdzēšanās par bēdām Dieva kalpus padara vājus un nespējīgus nest atbildības un nastas.

Kas droši nostāsies cīņas priekšējās rindās, tie visi izjutīs pret sevi vērstus īpašus sātana uzbrukumus. Piedzīvojot viņa triecienus, tie patvērumu meklēs Savā Stiprajā Cietoksnī. Viņi izjūt, ka tiem nepieciešams sevišķs Dieva spēks, un tie strādā šai spēkā; tāpēc gūtās uzvaras tos nevada uz paaugstināšanos, bet gan liek ticībā vēl drošāk atbalstīties uz Visvareno. Viņu sirdīs pamostas dziļi izjusta pateicība Dievam, un viņi ir priecīgi bēdās, kas pār tiem nāk ienaidnieka uzmākšanās rezultātā. Šie labprātīgie kalpi iegūst piedzīvojumus un veido raksturu, kas pagodinās Dieva lietu.

Tagadne Dieva kalpiem ir svinīgu priekštiesību un svētu uzdevumu laiks. Ja šie uzdevumi tiek uzticīgi pildīti, tad liels būs šo kalpu atalgojums, kad Meistars sacīs: “Atbildi par savu namturību.” Bagātīgi tiks atalgots no sirds un nesavtīgi veiktais grūtais darbs, pacietība un neatlaidīgās pūles. Jēzus sacīs: Uz priekšu Es jūs nesaukšu par kalpiem, bet par draugiem un viesiem. Meistars neizteiks atzinību padarītā darba lielo apmēru dēļ, ne tāpēc, ka daudz kas ir iegūts, bet gan uzticības dēļ, kas parādīta. Ne lieli sasniegumi, bet gan motīvi, kas mūs ierosina strādāt ir tie, kas izšķirs Dieva spriedumu. (511) Augstāk par padarītā darba lielumu Viņš vērtē krietnumu un uzticību.

Man rādīja, ka daudziem draud vislielākās briesmas neiegūt pilnīgu svētumu Kunga bijāšanā. Sludinātājiem draud briesmas pazaudēt pašiem savas dvēseles. Daži, kas sludinājuši citiem, paši tiks atmesti, jo nav sasnieguši kristīga rakstura pilnību. Ar savu darbu tie neglābj dvēseles un tā neizglābj pat savējo. Viņi nesaskata sevis pazīšanas un sevis savaldīšanas lielo nozīmi. Viņi nav modri un nelūdz, lai neiekristu kārdināšanās. Ja viņi būtu modri, tad tie iepazītos ar savām vājajām vietām, kur tie visvieglāk pieejami kārdināšanām. Ar modrību un lūgšanām viņu vājās vietas var tikt pasargātas tā, ka kļūst par viņu stiprākajām vietām, un tie spēs stāties pretī kārdināšanām, tajās neiekrītot. Visiem Kristus sekotājiem ik dienas vajadzētu sevi pārbaudīt, lai pilnīgi iepazītu paši savu rīcību. Gandrīz visi pamet novārtā sevis pārbaudīšanu. Šī nolaidība ir sevišķi bīstama cilvēkam, kas sevi atzīst par Dieva muti, kas ieņem bijājamo un atbildīgo stāvokli, saņemot vārdus no Dieva, lai pasniegtu tos Viņa ļaudīm. Šāda cilvēka izturēšanās ikdienas dzīvē atstāj uz citiem lielu iespaidu. Ja viņam darbā ir kādi panākumi, tad tos, kas atgriežas viņš vada tikai līdz savam zemajam līmenim, un reti kad tie paceļas augstāk. Sava sludinātāja gaitas, viņa vārdus, viņa kustības un izturēšanos, viņa ticību un dievbijību tie uzskata kā paraugu visiem Sabatu ievērojošiem adventistiem; un tie domā, ka ja viņi atdarina to, kas viņiem mācījis patiesību, tad tie savu pienākumu ir izpildījuši.

Sludinātājs savā izturēšanās veidā var daudz ko labot. Daudzi redz un jūt savus trūkumus, tomēr liekas, ka viņi nezin kādu iespaidu tie atstāj. Viņi apzinās savu rīcību, bet pēc tam atļaujas nepareizo aizmirst un tāpēc neko nelabo. Ja sludinātāji ik dienas rūpīgi pārdomātu un apsvērtu savu rīcību, [512] vēlēdamies iepazīties ar savas dzīves ieradumiem, tad tie sevi pazītu labāk. Rūpīgi pārbaudot savu ikdienas dzīvi visādos apstākļos, viņi iepazīstas ar motīviem un pamatlikumiem, kas tos ierosina uz rīcību. Visiem, kas vēlas sasniegt kristīga rakstura pilnību, nepieciešams katru dienu novērtēt savu rīcību, lai redzētu vai sirdsapziņa to atzīst par labu vai notiesā.

Ja stingrāk pārbaudīsim daudzus darbus, pat labdarību, kas liekas laba, tad izrādīsies, ka to ierosina nepareizi motīvi. Daudzi saņem atzinību par tikumiem, kādu viņiem nemaz nav. Siržu Izmeklētājs pārbauda motīvus, un bieži darbus, kurus ļaudis ļoti slavē, Viņš apzīmē kā tādus, kurus izraisījuši savtīgi motīvi un zemiska liekulība. Katru mūsu dzīves darbu, kā ļoti labu un slavējamu, tā arī nopeļamu, Siržu Izmeklētājs tiesā pēc motīviem, kas to izraisījuši.

Pat daži sludinātāji, kas aizstāv Dieva likumus, pavisam maz pazīst paši sevi. Viņi nepārdomā un nepārbauda savus motīvus. Viņi neredz savus maldus un grēkus, jo godīgi un nopietni neaplūko savu dzīvi, savus darbus un savu raksturu, atsevišķi un visus kopā, un nesalīdzina ar Dieva svētajiem likumiem. viņi īsti neizprot Dieva likumu prasības un ikdienas dzīvē pārkāpj to likumu garu, kurus viņi sakās godājam. Pāvils saka: “Caur bauslību nāk grēku atzīšana.” “Grēku es nepazinu, kā vien caur bauslību; jo iekārošanu es nezinātu, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot.” (Rom.7:7) Dažiem, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, trūkst praktiskas izpratnes par Dieva likumiem un to svētajām prasībām, vai arī par Kristus samierinošo darbu. Tiem pašiem vispirms jātiek atgrieztiem, iekams tie var atgriezt grēciniekus.

Nav ņemts vērā uzticīgais spogulis, [513] kas atklāj rakstura trūkumus; tāpēc pastāv kroplums un grēks, un citi to redz, ja arī paši vainīgie to nesaprot. Lielā mērā turpina pastāvēt riebīgais savtības gars, pat dažos no tiem, kas sevi uzskata par Dieva darbam nodevušies cilvēkiem. Ja tie savu raksturu salīdzinātu ar Viņa prasībām, sevišķi ar Viņa svēto , taisno un labo baušļu augsto standartu, tad, ja viņi tikai ir nopietni un godīgi meklētāji, tie pārliecinātos, ka viņiem briesmīgi daudz kas trūkst. Bet daži nevēlas skatīties pietiekoši tālu vai pietiekoši dziļi, lai ieraudzītu savas sirds samaitātību. Viņi ir nepilnīgi daudzējādā ziņā; tomēr tie labprātīgi paliek savu vainu nezināšanā un tā ir aizrāvušies ar savām personīgajām interesēm, ka Dievs tiem nemaz nerūp.

Daži pēc savas dabas nav dievbijīgi, un tāpēc tiem vajadzētu attīstīt un rūpīgi izkopt ieradumu pārbaudīt savu dzīvi un motīvus, sevišķi izkopjot mīlestību uz reliģiskiem pienākumiem un lūgšanām vienatnē. Tos bieži var dzirdēt runājam par šaubām un neticību un stāstam par apbrīnojamām cīņām ar šo neticību. Viņi kavējas pie drosmi atņemošiem notikumiem, it kā tie varētu stiprināt viņu ticību, cerību un drosmi patiesībā, it kā tas nodrošinātu panākumus darbā, kurā viņi ir iesaistījušies, un it kā atrašanās apšaubītāju pusē būtu sevišķs tikums. Reizēm liekas, ka viņi tieši ar prieku runā par neticīgo nostāju, stiprinot paši savu neticību ar dažādiem apstākļiem, kādus vien viņi var atrast savas tumsas atvainošanai. Tādiem mēs vēlētos teikt: Būtu labāk, ja jūs tūlīt nokāptu un atstātu Ciānas mūrus, līdz kamēr kļūstiet par atgrieztiem cilvēkiem un labiem kristiešiem. Pirms jūs uzņematies atbildību kļūt par sludinātājiem, Dievs prasa, lai jūs atteiktos no mīlestības uz šo pasauli. Tie, kas turpinās palikt šais šaubās, saņems tādu pat atalgojumu kā bailīgie un neticīgie.

Bet, kas ir šo šaubu, šīs tumsas un neticības cēlonis? Es atbildēšu: — šie ļaudis nestāv pareizi Dieva priekšā. [514] Viņi neizturas godīgi un patiesi pret savām dvēselēm. Tie ir atstājuši novārtā personīgas dievbijības izkopšanu. Viņi nav atšķīrušies no visas savtības un no grēka un grēciniekiem. Viņi nav iedziļinājušies mūsu Kunga pašaizliedzīgajā un pašuzupurīgajā dzīvē un nav atdarinājuši Viņa atstāto skaidrības, dievbijības un pašuzupurēšanās priekšzīmi. Grēks, kas sevišķi apstāj ir nostiprinājies, izturoties pret to iecietīgi. Personīgā nolaidība un grēks tos ir atšķīris no dievišķā Skolotāja sabiedrības, un Viņš atrodas vienas dienas gājumā tiem priekšā. Viņiem līdzi iet slinkums, kūtrums (atšķiršana) atkrišana, neticība, negodbijība, nepateicība, nesvētums un to pavadoņi — ļaunie eņģeļi. Vai brīnums, ka šādi cilvēki atrodas tumsā un apšauba mācību punktus? “Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas pazīs mācību,” (Jāņa 7:17) (angļu tulk.) tas šai lietā būs drošs. Šis apsolījums liks izgaist visām šaubām un neskaidrībām. Šaubas rada šķiršanos no Kristus. Kristus seko nopietni, godīgi patiesi, pazemīgi, lēnprātīgi un skaidri ļaudis, kurus svētie eņģeļi, tērpti pilnīgā Debesu bruņojumā, svēto, apgaismo šķīsta un pasargā; jo tie ir pierakstīti Debesīs.

Ja dzirdam kādu cilvēku izsakām šaubas, ja viņa vārdi pauž neticību, tāpēc ka tas dzīvo nelabvēlīgā vidē, tad nav vajadzīgs meklēt vēl kādu lielāku pierādījumu, ka šis cilvēks atrodas tālu no Jēzus un ir atstājis novārtā lūgšanas vienatnē un personīgo dievbijību. Tādām personām nav šķīstas, patiesas un neaptraipītas Kristus reliģijas. Viņu lieta ir viltota, ko šķīstīšanas process iznīcinās kā sārņus. Līdzko Dievs tos pārmeklē un pārbauda viņu ticību, tā tie sāk ļodzīties, stāv nedroši, nosveras vispirms uz vienu pusi, tad uz otru. Viņiem nav neviltotas pārliecības, kāda bija Pāvilam, kas varēja lielīties bēdās, jo “bēdas dara pacietību un pacietība pastāvību, un pastāvība cerību un cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs.” (Rom.5:3-5) Viņiem ir apstākļu reliģija. [515] Ja visi ap viņiem ir stipri ticībā un droši par trešā eņģeļa vēsts neizpaliekošajiem panākumiem, un ja pret viņiem netiek izdarīts nekāds sevišķs spiediens, tad liekas, ka viņiem ir kaut cik ticības. Bet līdz ko šķiet, ka Dieva lieta cieš neveiksmi, kad darbs lēni iet uz priekšu un nepieciešama visu palīdzība, tad šīs nabaga dvēseles, kaut arī viņi varbūt saucas par evaņģēlija sludinātājiem, sagaida, ka viss iznīks. Šie cilvēki traucē un nevis palīdz.

Ja jāsastopas ar atkrišanu un atklātu sacelšanos, tad jūs nedzirdēsiet, ka viņi teiks iedrošinošus, mierīgus un iepriecinošus vārdus: Brāļi, nepagurstiet, esiet droši. “Bet stiprais Dieva pamats pastāv; tam ir šis zīmogs: Kungs savējos pazīst.” (2.Tim.2:19) Cilvēkiem, kurus tik ļoti ietekmē apstākļi, vajadzētu palikt savās mājās, savus fiziskos un garīgos spēkus nodarbināt mazāk svarīgā lietā, kur nav gaidāma tik stipra pretestība. Ja viss rit gludi, tad tos var noturēt par ļoti labiem, dievbijīgiem cilvēkiem. Tomēr šie ļaudis nav tie, kurus Meistars sūta Savā darbā; jo šim darbam pretosies cilvēki, kas ir sātana eņģeļi. Arī pats sātans ar savu ļauno eņģeļu pulkiem nostāsies pret tiem. Cilvēkiem, kurus Dievs aicinājis darīt Savu darbu, Viņš ir arī sagatavojis palīdzību, lai tie no katras cīņas var iziet kā uzvarētāji. Kas sekos Viņa norādījumiem, tie nekad nepiedzīvos sakāvi.

Efez.6:10-18 Kungs runā caur Pāvilu un mums stāsta, kā varam apbruņoties pret sātanu un viņa eņģeļiem: “Beidzot, mani brāļi, topiet spēcīgi Kungā un Viņa spēka varā. Apvelciet visas Dieva bruņas, lai varētu pretī stāvēt visām velna viltīgām uzmākšanām. Jo mums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret valdībām un varām, pret ļauniem gariem gaisā. Tādēļ sagrābiet visus Dieva ieročus, ka jūs variet pretī stāvēt ļaunā dienā un, visu uzvarējuši, pastāvēt. [516] Tad nu stāviet savus gurnus apjozuši ar patiesību un apvilkuši taisnības bruņas, un kājas apāvuši ar gatavu prātu pakaļ dzīties miera evaņģēlijam; par visām lietām sagrābuši ticības priekšturamās bruņas, ar ko jūs blēdnieka ugunīgās bultas visas varēsiet izdzēst; un ņemiet pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir Dieva Vārdu; ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu vienmēr garā un nomodā būdami visādā pastāvēšanā un aizlūgšanā par visiem svētajiem.”

Mēs esam iesaistījušies augstā un svētā darbā. Kas saka, ka ir aicināti mācīt patiesību ļaudīm, kas sēž tumsā, tie paši nedrīkst būt neticības un tumsas ķermeņi. Viņiem jādzīvo tuvu Dievam, kur tie visās lietās var būt gaisma iekš Kunga. Iemesls, kāpēc viņi nav tādi, ir tas, ka tie paši nepaklausa Dieva Vārdam; tāpēc tiek izteiktas šaubas un zaudēta drosme, kad vajadzētu atskanēt vienīgi ticības un svētas iepriecas vārdiem.

Tas, kas sludinātājiem nepieciešams, ir reliģija; atgriešanās pie Dieva ik dienas, nedalīta, nesavtīga interese par Viņa lietu un darbu. Ir jāpazemojas un jānoliek visa nenovīdība, ļaunas aizdomas, skaudība, naids, ļaunprātība un neticība. Ir nepieciešama pilnīga pārvēršanās. Daudzi no sava redzes loka pazaudējuši mūsu Priekšzīmi — Golgātas Sāpju Vīru. Kalpojos Viņam, mums šajā dzīvē nevajadzētu gaidīt ērtības, godu un lielus sasniegumus, jo arī Viņš, Debesu Majestāte, to nesaņēma. “Viņš bija nievāts un ļaužu atstāts, pulgots, pilns sāpju un vājības. Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:3,5) Vai raugoties uz šo Priekšzīmi, mēs vēlēsimies izvairīties no krusta un ļausim sevi ietekmēt apstākļiem? Vai mūsu centībai un dedzībai vajadzētu liesmot tikai tad, kad ap mums atrodas ļaudis, kuri ir modri un čakli Dieva darbā?

[517] Vai mēs nevaram palikt Dievā, kaut arī mūsu apkārtne būtu ļoti nepatīkama un drosmi atņemoša? “Ko lai nu par to sakām? Ja Dievs ar mums, kas būs pret mums? Jo viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar to nedāvinās visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? Dievs ir kas taisno. Kas pazudinās? Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts; Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs aizstāv. Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai bailība, vai vajāšanas, vai bads, vai plikums, vai likstas, vai zobens? Tā kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs tiekam nāvēti visu augošu dienu; mēs esam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Bet visās šinīs lietās mēs pārpārim uzvaram caur To, Kas mūs ir mīlējis. Jo es zinu tiešām, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne spēki, ne klāt būdamas, ne nākamas lietas, ne augstums, ne dziļums ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom.8:31-39)

Daudzi sludinātāji nav nedalīti ieinteresēti Kunga darbā. Viņi tikai nedaudz ir ieguldījuši Dieva lietā un, tā kā viņu ieguldījums patiesības tālākai attīstībai ir tik mazs, tad viņi arī viegli padodas kārdinājumam novērsties no patiesības. Viņi nav nopamatojušies, nostiprinājušies un iesakņojušies. Kas labi pazīst savu raksturu, kas zina, kādam grēkam viņš vislabāk pieejams un kādas kārdināšanas viņu visvieglāk var pārvarēt, tas bez vajadzības sevi neatklās un neizraisīs kārdināšanas, pats nostājoties uz ienaidnieka zemes. Ja pienākums viņu sauc nelabvēlīgos apstākļos, tad viņš no Dieva saņems sevišķu palīdzību un izies pilnīgi sagatavots cīņai ar ienaidnieku. Sevis pazīšana daudzus paglābs no iekrišanas smagās kārdināšanās un pasargās no apkaunojošas sakāves. Lai pats sevi iepazītu, ļoti svarīgi ir pārbaudīt savas izturēšanās motīvus un principus, [518] salīdzinot savu rīcību ar pienākuma normām, kas atklātas Dieva Vārdā. Sludinātājiem vajadzētu izkopt labsirdību un devīgumu.

Man rādīja, ka daži, kas iesaistījušies mūsu darbā izdevniecībā, Veselības institūtā un sludināšanas darbā, ir strādājuši tikai algas dēļ. Ir arī izņēmumi; ne visi ir vainīgi šajā ziņā, tomēr, liekas, ka tikai nedaudzi izprot, ka par savu namturību visiem būs jādod norēķins. Līdzekļi, kas bija nodoti Dievam patiesības lietas izvēršanai, ir izšķiesti veltīgi. Trūcīgas ģimenes, kas izjutušas patiesības svētojošo iespaidu un, kas to tāpēc augstu vērtē un jūtas Dievam pateicīgi, ir nolēmušas, ka tās var un, ka tām arī vajag atteikties no dzīvē nepieciešamām lietām, lai dotu dāvanas Kunga mantu namā. Daži sev ir atrāvuši apģērbu, kas viņiem tiešām bija vajadzīgs, lai tie varētu justies labi. Citi pārdevuši savu vienīgo govi un tā iegūtos līdzekļus novēlējuši Dievam. Būdami sirsnīgi un godīgi, raudot pateicības asaras, par priekšrocībām kaut ko darīt Dieva lietas labā, viņi ar savu ziedojumu ir nometušies Kunga priekšā un to nosūtot ir saņēmuši Kunga svētības, lai šī dāvana kalpotu patiesības aiznešanai tumsā dzīvojošām dvēselēm. Šādā veidā novēlētie līdzekļi ne vienmēr ir izlietoti tā, kā pašuzupurīgie devēji ir vēlējušies. Ar līdzekļiem, kas tādā veidā nodoti mantu namā, ir rīkojušies mantkārīgi savtīgi cilvēki, kas paši nepazīst pašaizliegšanās un uzupurēšanās garu; viņi ir aplaupījuši Dieva mantu namu, saņemot līdzekļus, ko nebija taisnīgi nopelnījuši. Viņu nesvētā pārgalvīgā rīcība ir izšķiedusi un izputinājusi līdzekļus, kas Dievam tika nodoti ar lūgšanām un asarām.

Es redzēju, ka pierakstošais eņģelis uzticīgi atzīmē visus Dievam veltītos un mantu namā nodotos ziedojumus, (519) kā arī gala rezultātus, kas iegūts ar šādi ziedotiem līdzekļiem. Dieva skats redz katru Viņa lietai veltīto grasi. Kā arī devēja labprātību vai nepatiku. Arī došanas motīvi tiek pierakstīti. Pašuzupurīgie, Dievam nodevušies ļaudis, kas atdod Dievam to, kas Viņam pieder, kā Dievs to no viņiem prasa, saņems saviem darbiem atbilstošu atalgojumu. Pat, ja tā nodotie līdzekļi tiek izlietoti nepareizi, ne tam mērķim, kam tos deva — Dieva pagodināšanai un dvēseļu izglābšanai. Tomēr ļaudis, kas upuri pienesa ar atklātu un godīgu sirdi, domājot vienīgi par Dieva godu, savu atalgojumu nezaudēs.

No cilvēkiem, kas nepareizi izlietoja Dievam veltītos līdzekļus, tiks prasīts norēķins par viņu namtura darbu. Daži, būdami mantkārīgi, savtīgi ir sargājuši šos līdzekļus. Viņiem ir nejūtīga sirdsapziņa; ilgi piekopjot savtīgumu, tā ir notrulinājusies. Viņi uz svētām un mūžīgām lietām skatās no zema redzes viedokļa. Ilgi turpinātā nepareizā rīcība, liekas, paralizējusi viņu morālo iejūtību. Šķiet, nav iespējams pacelt to jūtas un skatu līdz augstajam standartam, kas skaidri parādīts Dieva Vārdā. Ja nenotiks pilnīga pārmaiņa, atjaunojoties prātam, tad šie ļaudis vietu sev Debesīs neatradīs. Kas rīkojušies savtīgi un nepareizi, neuzskatot par svētu pat Dieva mantu namu, tie nespēs vērtēt arī Debesu valstības šķīstumu un svētumu, ne arī bagātās godības krāšņumu, mūžīgo atalgojumu, kas tiek glabāts uzticīgajiem uzvarētājiem. Viņu prāts tik ilgi ir atradies zemiskā un savtīgā gultnē, ka tie vairs nespēj novērtēt mūžīgās lietas. Viņi neciena pestīšanu. Liekas, ka nav iespējams pacelt viņu prātu, lai tie pareizi spriestu par pestīšanas plānu, kā arī salīdzināšanas darba lielo nozīmi. Savtīgas intereses ir piepildījušas visu viņu būtni, iedarbojoties līdzīgi magnētam, [520] tās domas un jūtas tur zemā līmenī. Daži no šiem cilvēkiem nekad neaizsniegs kristīgā rakstura pilnību, tāpēc ka viņi neredz ne šāda rakstura vērtību, ne arī vajadzību to iegūt. Viņu domas nav paceļamas tik augstu, lai tos valdzinātu svētums. Pašmīlība un savtīgas intereses tā sabojājušas raksturu, ka viņi nevar atšķirt svēto un mūžīgo no parastā. Dieva lieta un Viņa manta tiem nav svētāka par parastajiem un veikalnieciskajiem darījumiem un līdzekļiem, kas veltīti laicīgiem mērķiem.

Pienākumi šai virzienā ir saistoši visiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem. Dieva likumi nosaka viņu pienākumus arī pret līdzcilvēkiem: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mat.22:39) Neizturoties taisnīgi pret savu tuvāko, neparādot viņam žēlastību un labvēlību, daži tā ir nocietinājuši savu sirdi, ka var iet vēl tālāk un pat aplaupīt Dievu, neizjūtot sirdsapziņas pārmetumus. Vai šie cilvēki aizver acis un prātu, neņemot vērā patiesību, ka Dievs visu zina, ka Viņš redz to rīcību un lasa motīvus, kas viņus uz to skubina? Viņa alga ir pie Viņa un Viņa darbs gaida uz Viņu, lai katram dotu atbilstoši tā darbiem. Siržu Pārmeklētājs, Kuram visi noslēpumi ir atklāti, izseko katram labam un ļaunam darbam, kā arī šo darbu iespaidam uz citiem. Un atalgojums būs saskaņā ar motīviem, kas ierosināja rīcību.

Neskatoties uz atkārtotiem brīdinājumiem un rājieniem, ko Kungs tiem ir sūtījis, cilvēki, kas ieņem atbildīgas vietas, ir gājuši paši pa saviem ceļiem un ir vadījušies paši no sava nesvētā sprieduma, un rezultātā ir cietusi Dieva lieta un dvēseles ir novērstas no patiesības. Visi, kas šajās lietās vainīgi, pēdējā atmaksas dienā sastapsies ar briesmīgu pārskatu. Ja viņi jebkad tiks izglābti, tad tas notiks ne ar parastu piepūli no viņu puses; viņiem ir jāierauga sava pagājusī dzīve un tā jāizmeklē. [521] Ja šo darbu uzsāks godīgi un turpinās neatlaidīgi un ar nenogurstošu dedzību, tad tas būs sekmīgs; tomēr daudzi negūs panākumus, jo dedzība, ar kādu tie darbu uzsāks, atdzisīs līdz vienaldzībai un bezrūpībai. Sākumā, kamēr tie kaut cik saprot savu stāvokli, viņi strādā pareizi, tomēr cenšas aizmirst pagātni un neņemt to vērā, neatbrīvojoties no piedauzīšanās akmeņiem un nepadarot pilnīgu darbu. Savus grēkus viņi nenožēlo pietiekami dziļi, neizjūtot patiesus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka viņu rīcības dēļ ir apkaunots Dievs un aizgājušas pazušanā dvēseles, par kurām mira Kristus. Viņu piepūle ir lēkmjveidīga un jūtas ārēji spēcīgas; tomēr tas, ka šī piepūle apsīkst un jūtas pāriet un tam seko gurdena vienaldzība, liecina, ka Dievs pilnībā nav viņos darbojies. Izjūtas uz laiku tika pamudinātas; bet darbs nesniedzās pietiekoši dziļi, lai izmainītos pamatlikumi, kuri pārvalda viņu rīcību. Atkal viņus iespējams tik pat viegli ievadīt tajā pat nepareizajā ceļā, jo viņiem trūkst spēka pretoties sātanam, un tie kļūst par upuri viņa viltīgajiem nodomiem.

Patiesa kristieša dzīve ir vienmēr uz priekšu ejoša. Tur nav nekādas apstāšanās, ne arī iešanas atpakaļ. Jums dota priekštiesība “tapt piepildītiem ar Viņa prāta atzīšanu visā gudrībā un garīgā saprašanā, lai jūs cienīgi staigājiet Kungam par patikšanu, visā labā darbā augļus nesdami un pieaugdami Dieva atzīšanā; ar visādu spēku spēcīgi būdami pēc Viņa godības varas visā pacietībā un lēnprātībā ar līksmību, pateikdami Tēvam, Kas mūs ir darījis derīgus līdz ar svētiem mantību dabūt gaismā.” (Kol.1:9-12)

Es lūdzu visus, bet sevišķi tos, kas kalpo ar Vārdu un priekšrakstiem, pilnīgi, neko neatturot nodoties Dievam. Veltiet savu dzīvi Viņam un esiet tiešām priekšzīme ganāmpulkam. Nesamierinieties vairs ilgāk ar pundurīša stāvokli garīgās lietās. Lai jūsu mērķis nav nekas mazāks par kristīga rakstura pilnību. Dzīvojiet nesavtīgu un nevainojamu dzīvi, [522] lai tā ir dzīvs pārmetums tiem, kas ir savtīgi un, liekas pieķeras laicīgajai bagātībai. Lai Dievs “jums dod pēc Savas bagātās godības ar spēku tapt stiprinātiem caur Viņa garu pie iekšķīgā cilvēka, ka Kristus caur ticību mājo jūsu sirdīs, un jūs iesakņojieties un nopamatojieties, ka spējat saņemt līdz ar visiem svētiem, kāds tas platums un garums, un dziļums un augstums, un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana, ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību.” (Efez.3:16-19)

Fiziska piepūle un svaigs gaiss

Radot cilvēku, Kungs vēlējis, lai tas būtu darbīgs un derīgs. Tomēr daudzi šinī pasaulē dzīvo kā nederīgi mehānismi, tik tikko eksistēdami. Viņi nevienam neapgaismo ceļu, viņi nevienam nav par svētību. Dzīvodami tie vienīgi apgrūtina citus. To iespaids patiesības pusē līdzinās nullei; tomēr uz slikto pusi viņu iespaids ir varens. Rūpīgi pārbaudiet tādu cilvēku dzīvi, un jums būs grūti atrast kādu nesavtīgu labdarības darbu. Tiem mirstot, mirst arī viņu piemiņa. Viņu vārdi ātri izgaist; pat savu draugu jūtās tie nevar ilgi dzīvot, jo nav darījuši patiesi labus un krietnus darbus. Šiem cilvēkiem dzīve ir bijusi kļūda. Viņi nav bijuši uzticīgi namturi. Tie ir aizmirsuši, ka viņu Radītājam ir prasības pret tiem un ka Viņš vēlas, lai tie čakli darītu labu un lai ar savu iespaidu vienmēr būtu par svētību citiem. Savtīgas intereses savaldzina prātu un liek aizmirst Dievu un viņu Radītāja nolūkus.

Visiem, kas sevi sauc par Jēzus sekotājiem, vajadzētu saprast, ka uz viņiem gulstas atbildība par savas miesas uzturēšanu vislabākajā veselības stāvoklī, [523] lai viņu prāts spētu skaidri izprast Debesu lietas. Prāts ir jākontrolē, jo tas visstiprāk ietekmē veselību. Iztēle bieži vien maldina, un tai nododoties, rodas smagas slimības. Daudzi mirst no slimībām, kas pa lielākai daļai ir tikai iedomātas. Es pazīstu vairākas personas, kas savas fantāzijas darbības rezultātā ir tiešām saslimušas.

Kādu māsu vīrs nēsāja no krēsla uz gultu un no vienas istabas otrā, jo viņa iedomājās, ka viņa ir par vāju, lai pati ietu. Bet, kā man vēlāk tik rādīts, viņa varēja staigāt tik pat labi kā es, ja tikai viņa būtu tā domājusi. Ja būtu gadījusies kāda nelaime, — degtu māja, vai kādam no viņas bērniem krītot draudētu nenovēršama nelaime vai nāve — šī sieviete, apstākļu spiesta, būtu piecēlusies un gājusi pavisam veikli un viegli. Viņa varēja staigāt, cik tas attiecās uz fizisko spēku; bet slimās fantāzijas rezultātā nolēma, ka nespēj iet, un arī nemodināja gribas spēku, lai šiem maldiem pretotos. Iztēle sacīja: Tu nevari iet un labāk nemēģini to darīt, paliec mierā; tavi locekļi ir par vājiem, lai tu spētu nostāvēt. Ja šī māsa būtu izlietojusi savu gribas spēku un pamodinājusi sastingušo, snaudošo enerģiju, tas šis viltus tiktu atmaskots. Pakļaujoties iztēlei, viņa varbūt vēl šodien domā, ka tiešām viņa bija tik nevarīga; tomēr tas bija tikai iedomu radīts auglis, jo iztēle reizēm dīvaini apmāna slimībām pakļautās mirstīgās būtnes.

Daži tā baidās no svaiga gaisa, ka ievīsta paši sevi un galvu tā, ka izskatā līdzinās mūmijām. Viņi sēž mājās, parasti bezdarbībā, baiļodamies pagurt un vēl vairāk saslimt, ja sāks kaut ko darīt telpās vai ārpus tām. Viņi varētu pierast un strādāt ārā kurā katrā jaukā dienā, ja vien viņi tā domātu. [524] Ilgstoša bezdarbība ir viens no briesmīgākajiem miesas nespēka un gara vājuma cēloņiem. Ir daudz tādu slimnieku, kas varētu būt pilnīgi veseli un tādā veidā baudīt vienu no vislielākajām svētībām.

Man rādīja, ka daudzi, kas ir šķietami vāji, un ka vienmēr sūdzas, nemaz nav tik slimi, kā paši iedomājas. Dažiem ir stipra griba, kas pielietota pareizā virzienā varētu būt iespaidīgs spēks fantāzijas savaldīšanai un slimības atvairīšanai. Bet pārāk bieži gribu lieto nepareizā virzienā, un tā stūrgalvīgi atsakās pakļauties saprātam. Visu izšķir viņu griba; viņi grib būt slimi un vēlas saņemt uzmanību, kāda pienākas slimniekiem, neņemot vērā citu cilvēku spriedumu.

Man ir rādītas mātes, kuras ļaujas slimas fantāzijas vadībai un, tas ietekmē vīru un bērnus. Logiem jābūt aizvērtiem, jo māte jūt katru vēja pūsmu. Ja viņai ir auksti un ja tāpēc viņa maina savu apģērbu, tad viņa domā, ka arī bērniem jārīkojas tāpat, un līdz ar to visa ģimene kļūst fiziski neizturīga. Visus ietekmē viens prāts, vienas sievietes, kas sevi uzskata par mērauklu visai ģimenei, slimā iztēle, kas atstāj iespaidu, kas ir kaitīgs gan fiziskai gan garīgai dzīvei. Ķermeni ģērbj saskaņā ar slimās fantāzijas untumiem un ietuntuļo tādā drēbju daudzumā, kas novājina visu organismu. Āda nevar izpildīt savu uzdevumu; nedabiskais ieradums izvairīties no svaiga gaisa un kustībām noslēdz poras mazās mutītes caur kurām miesa elpo — neļaujot caur šiem vadiem atbrīvoties no netīrumiem. Darba nasta tiek uzkrauta aknām, plaušām, nierēm utt. ; un šie iekšējie orgāni spiesti darīt ādas darbu. Tā ļaudis ar saviem nepareizajiem ieradumiem paši izraisa slimības; tomēr, neskatoties uz gaismu un atziņām, viņi grib iet paši pa savu ceļu. Viņu saprāts tiem saka: “Vai mēs neesam pārbaudījuši šo lietu? [525] Un vai mēs to nezinām no saviem piedzīvojumiem?” Tomēr tāda cilvēka piedzīvojumus, kura fantāzija slima, nevienam nevajadzētu daudz likt vērā.

Ziema ir tas gada laiks, kad iet pie šiem slimniekiem un pie viņiem dzīvot ir sevišķi bīstami. Tad tiešām ir ziema, ne tikai ārpusē, bet arī telpās, tiem, kuri spiesti dzīvot tajā pašā mājā un gulēt tajā pašā istabā. Šie slimās fantāzijas upuri iesprosto sevi telpās un noslēdz logus; jo svaigs gaiss kaitējot viņu plaušām un galvai. Iztēle darbojas rosīgi; viņi visu laiku domā par saaukstēšanos, un viņi arī saaukstēsies. Nekādi prāta slēdzieni nevar viņus pārliecināt, ka tie neizprot visas lietas būtību. Vai tad viņi to neesot pārbaudījuši? — tie turpina pierādīt. Tas tiesa, vienpusīgi viņi šo lietu ir pārbaudījuši — stingri turoties savā izvēlētajā ceļā — un tiešām, tie arī saaukstējās, tiklīdz ir bijuši kaut cik neuzmanīgāki. Jūtīgi kā mazi bērni, viņi neko nevar panest; tomēr viņi dzīvo, turpina noslēgt logus un durvis, grozās ap krāsni un priecājas par savu postu. Viņi ir pārbaudījuši, ka viņu rīcība nedara tos veselus, bet tikai palielina viņu grūtības. Kāpēc gan šie ļaudis neļauj prātam iespaidot savus lēmumus un savaldīt fantāziju? Kāpēc pat tagad tie negrib izmēģināt pretēju rīcību un saprātīgi strādāt ārā un elpot svaigu gaisu, nepaliekot vairs dienu no dienas telpās, kur tie vairāk līdzinās galantērijas preču vīstokļiem nekā dzīvām būtnēm?

Galvenais, ja ne vienīgais iemesls tam, kāpēc daudzi slimo, ir traucējumi asinsriņķošanā un vielu maiņā, kas nepieciešams veselībai un dzīvībai. Viņi nav devuši savam ķermenim iespēju darboties, ne arī savām plaušām barību, kas ir tīrs un svaigs gaiss; tāpēc asinīm nav iespējams būt dzīvinošām, un caur visu organismu tās plūst kūtri. Jo vairāk mēs kustamies, jo labāka būs asinsriņķošana. [526] Kustību trūkuma dēļ mirst vairāk cilvēku nekā no pārguruma; daudz, daudz vairāk ir to, kas ierūsē, nekā to, kas pārgurst. Kas pierod pareizi strādāt svaigā gaisā, tiem asinsrite parasti būs laba un spēcīga. Mēs vairāk esam atkarīgi no gaisa, ko elpojam, nekā no barības, ko ēdam. Vīriem un sievām, jauniem un veciem, kas vēlas būt veseli un priecāties par darbīgu dzīvi, vajadzētu atcerēties, ka to visu nevar panākt bez labas asinsrites. Lai arī kāda būtu viņu nodarbošanās un, lai arī kādas būtu viņu tieksmes, tiem vajadzētu apņemties kustēties svaigā gaisā tik daudz, cik vien tas viņiem iespējams. Kā savu reliģisko pienākumu tiem vajadzētu uzskatīt tāda stāvokļa pārvarēšanu, kas liek tiem vienmēr palikt telpās, atturot no fiziskām kustībām un atņemot svaigu gaisu.

Daži slimnieki ietiepjas un neļauj sevi pārliecināt, cik lielu labumu tie iegūtu, ja ik dienas strādātu ārpus telpām, kur būtu iespējams bagātīgi elpot svaigu gaisu. Baidoties saaukstēties, tie stūrgalvīgi gadu no gada turpina palikt pie saviem uzskatiem un dzīvo tālāk tādā atmosfērā, kurā gandrīz nemaz nav dzīvībai svarīgo elementu. Nav iespējams, ka šiem cilvēkiem būtu veselīga asinsrite. Viss organisms cieš no fizisku vingrinājumu un svaiga gaisa trūkuma. Āda novājinās un kļūst ļoti jūtīga pret atmosfēras izmaiņām. Tāpēc tie uzvelk vēl kādu apģērba gabalu un vēl vairāk paaugstina istabas temperatūru. Ar katru nākošo dienu viņi pieprasa vēl nedaudz siltākas telpas un mazliet vairāk drēbju, lai justos tiešām silti; un tā viņi izdabā ikkatrai izjūtu maiņai, līdz pretoties aukstumam tiem paliek pavisam maz spēka. Dažs varbūt jautās: “Ko lai mēs darām? Vai jūs gribat, lai mēs saltu?” Ja velkat sev virsū vēl kādas drēbes, tad tikai nedaudz un, ja iespējams, kustieties, lai iegūtu vajadzīgo siltumu. Ja jūs tiešām nevarat rosīgi kustēties, tad sasildieties pie uguns; bet līdz ko esat sasiluši, tūlīt noģērbjat liekās drēbes un ejat projām no uguns. Ja tie, kas var, sāktu ar kaut ko rosīgi nodarboties, lai nevajadzētu domāt pašiem par sevi, tad tie parasti aizmirstu, ka viņiem ir bijis auksti, un tiem nekas slikts nenotiktu. [527] Līdzko siltums ir atgūts dabīgi, tā istabas temperatūru vajadzētu samazināt. Slimniekiem ar vājām plaušām nekas nevar būt sliktāks par pārkarsētu atmosfēru.

Slimnieki pārāk bieži paši sev atņem saules gaismu. Saule ir viens no dabas visdziedinošākajiem spēkiem. Izrotāt savas mājas ar Dieva saulstaru gaismu un baudīt to ir ļoti vienkāršs dziedniecības līdzeklis, un tādēļ tas nav modē. Mode sevišķi rūpējas, lai nolaižot aizkarus un aizverot slēģus, viesistabās un guļamistabās neielaistu saules gaismu, it kā tās stari atstātu graujošu iespaidu uz veselību un dzīvību. Daudzas sāpes, kas ir mirstīgo mantojums, pār mums nav vedis Dievs. Mūsu pašu ģeķība ir likusi mums atteikties no dārgām svētībām, kuras Dievs mums ir sagādājis un kas, pareizi izlietotas, ir nenovērtējamas veselības atgūšanai. Ja vēlaties, lai jūsu mājas būtu jaukas un patīkamas, tad dariet tās gaišas, ielaižot tur saulstarus un svaigu gaisu. Noņemiet smagos aizkarus, atveriet logus, atbīdiet aizkarus un bagātīgi baudiet saules gaismu, pat ja par to būtu jāsamaksā ar jūsu paklāju krāsām. Dārgā saules gaisma varbūt izbalinās šos paklājus, tomēr tā dos veselīgu sārtumu jūsu bērnu vaigos. Ja ar jums ir Dievs un jūsu sirdis ir siltas un mīlošas, tad vienkārša mājvieta, kur valda svaigs gaiss un saules gaisma, kā arī vēlēšanās parādīt nesavtīgu viesmīlību, kļūs jau šeit par Debesīm jūsu ģimenei un arī kādam nogurušam ceļiniekam.

Daudzi jau no bērnības ir mācīti, ka nakts gaiss veselībai stipri kaitīgs un tāpēc tas telpās nav ielaižams. Sev pašiem par ļaunu viņi aizver savas guļamistabas logus un durvis, lai izsargātos no nakts gaisa, kas tiem liekas tik bīstams veselībai. Šai ziņā viņi ir piekrāpti. Lai vakara vēsumā nesaaukstētos, varbūt ir vajadzīgs papildus apģērbs, tomēr plaušām tiem vajadzētu dot svaigu gaisu.

Kādā rudens vakarā mēs reiz braucām pārpildītā vagonā, kur no daudzo cilvēku elpošanas gaiss bija kļuvis ļoti netīrs. Plaušu un visa organisma izelpotais, piesārņotais gaiss manī radīja sajūtu, ka ļoti ātri varu saslimt. [528] Es pabīdīju uz augšu savu logu un priecājos par svaigo gaisu, bet tad kāda cienījama sieviete nopietnā, lūdzošā tonī izsaucās: “Taisiet ciet logu. Jūs saaukstēsieties un saslimsiet, jo nakts gaiss ir tik neveselīgs.” Es atbildēju: “Kundze, mums šajā vagonā vai ārpus tā nav pieejams cits gaiss kā tikai nakts gaiss. Ja jūs atsakāties elpot nakts gaisu, tad jums jāpārtrauc elpošana. Dievs saviem radījumiem ir devis gaisu, ko elpot dienā, un tādu pašu, tikai mazliet vēsāku, naktī. Naktī jums nav iespējams elpot ko citu, kā tikai nakts gaisu. Jāizšķir tikai jautājums, vai nakts gaisam, ko mēs elpojam, jābūt tīram, vai varbūt tas ir kļuvis labāks, ja to esam atkārtoti izelpojuši un ieelpojuši? Vai tas nāks mūsu veselībai par labu, ja elposim šī vagona samaitāto nakts gaisu? Tabakas un alkohola piesātināto cilvēku plaušu un ķermeņa izelpojumi samaitā gaisu un apdraud veselību; un tomēr gandrīz visi pasažieri turpina sēdēt tik vienaldzīgi, it kā viņi ieelpotu vistīrāko atmosfēru. Dievs gudri ir iekārtojis, ka naktīs mums jāelpo nakts gaiss un dienā dienas gaiss. Ja mēs nesaskaņojamies ar Dieva plānu un asinis kļūst netīras, tad vainojami mūsu nepareizie ieradumi. Bet nakts gaiss, ieelpots naktī, pats par sevi nesaindēs cilvēka dzīvības plūsmu.” Daži cieš no slimībām, tāpēc ka atsakās naktīs ielaist telpās svaigo nakts gaisu. Bez maksas saņemamais tīrais nakts gaiss ir viens no vislielākajām svētībām, par kurām mēs varam priecāties.

Vēl viena dārga svētība ir fiziski vingrinājumi vai fizisks darbs. Daudz ir kūtru, bezdarbīgu cilvēku, kam nepatīk fiziska piepūle vai fiziski vingrinājumi, jo tie viņus nogurdina. Kāpēc viņi nogurst? Iemesls viņu nogurumam ir tas, ka viņi savus muskuļus nestiprina vingrinot, un tāpēc vismazāko piepūli tie izjūt. Slimām sievietēm un meitenēm labāk patīk nodarboties ar viegliem rokdarbiem, [529] kā tamborēšanu, izšūšanu vai drēbju pārveidošanu, nekā strādāt kādu fizisku darbu. Ja slimnieki grib izveseļoties, tad viņiem nevajadzētu pārtraukt fiziskas nodarbes, jo tādā veidā samazināsies muskuļu spēks un palielināsies vispārējs vājums. Ar saites palīdzību padariet savu roku nekustīgu kaut vai dažas nedēļas un to nelietojiet, pēc tam to no saites atbrīvojiet, un jūs redzēsiet, ka tā ir vājāka par otro roku, kuru jūs visā šajā laikā esat mēreni nodarbinājuši. Tādu pašu iespaidu bezdarbība atstāj uz visu muskuļu sistēmu. Asinis nespēj organismu tīrīt ar tādu spēku, kāds tām būtu, ja asinsriti paātrinātu fiziska piepūle.

Ja laika apstākļi to atļauj, tad visiem, kam tas iespējams, katru dienu vajadzētu pastaigāties svaigā gaisā, kā vasarā, tā ziemā. Bet apģērbam jābūt piemērotam kustībām un kājām labi aizsargātām. Pastaigāšanās, pat ziemā, dos veselībai vairāk labuma nekā visas zāles, kādas vien ārsts varētu izrakstīt. Tiem, kas var staigāt, staigāšana ir labāka par braukšanu. Tādā veidā muskuļiem un asinsvadiem tiek dota iespēja labāk veikt savus uzdevumus. Tad arvien vairāk palielināsies dzīvības spēki, kas veselībai tik ļoti nepieciešami. Plaušām būs tām nepieciešamais darbs; jo nav iespējams iziet ārā spirdzinošā ziemas rīta gaisā, nepiepildot plaušas ar šo gaisu.

Bagātību un dīkdienību daži uzskata par svētību. Bet, ja cilvēki iegūst mantu vai negaidot to manto, tad pārtrūkst viņu rosīgais dzīves gājums, laiks paiet bezdarbībā, viņi dzīvo ērtībās, un liekas, ka viņu lietderība ar to ir izbeigusies; viņi kļūst nemierīgi, norūpējušies un nelaimīgi un viņu dzīve drīz vien noslēdzas. Kas vienmēr ir aizņemti un priecīgi veic savus ikdienas pienākumus, tie arī ir vislaimīgākie un visveselīgākie ļaudis. Nakts atpūta un miers viņu nogurušajiem augumiem sniedz dziļu miegu. Dodot cilvēkam darbu, Dievs zināja, kas vajadzīgs viņu laimei. Spriedums, ka cilvēkam viņu maizes labad ir smagi jāstrādā, un nākošās laimes un godības apsolījums nāk no viena un tā paša troņa. Abas šīs lietas ir svētības. [530] Modei nodevušās sievietes ir nederīgas visiem cilvēka dzīves labajiem mērķiem. Raksturs tām ir pavisam vājš un tāda ir arī viņu morāliskā stāja un fiziskā enerģija. Viņu augstākais mērķis ir panākt, lai citi tās apbrīnotu. Viņas mirst priekšlaicīgi un viņu trūkums nav jūtams, jo tās nevienam nav bijušas par svētību.

Fiziskās kustības veicina gremošanu. Pastaiga pēc ēšanas, taisna galvas stāvokļa ievērošana, plecu atvilkšana atpakaļ un mēreni vingrinājumi dos lielu labumu. Domas tiks atrautas no sevis pie dabas skaistuma. Jo mazāk pēc ēšanas tiek domāts par kuņģi, jo labāk. Ja jūs pastāvīgi domāsiet, ka barība jums var kaitēt, tad noteikti var teikt, ka tā arī būs. Aizmirstiet sevi un domājiet par kaut ko priecīgu.

Daudzi rīkojas, vadoties no nepareiziem uzskatiem, it kā tad, kad tie ir saaukstējušies, tiem rūpīgi vajadzētu izsargāties no āra gaisa un palielināt istabas temperatūru līdz pārmērīgam karstumam. Organisma darbs var būt traucēts, poras noslēgtas ar izdalījumiem, un iekšējos orgānos var rasties lielāki vai mazāki iekaisumi, jo asinis aukstumā ir atrāvušās no organisma virspuses un pārplūdinājušas šos orgānus. Šajā laikā vairāk kā jebkad, plaušām nevajadzētu atraut tīru, svaigu gaisu. Ja svaigs gaiss tām vispār ir nepieciešams, tad sevišķi tas ir nepieciešams laikā, kad kāda organisma daļa, kā plaušas vai kuņģis ir saslimuši. Saprātīgi fiziski vingrinājumi liks asinīm izplūst virspusē, tādā veidā atvieglojot iekšējos orgānus. Straujas un tomēr ne pārāk spēcīgas kustības svaigā gaisā līdz ar priecīgu prātu veicinās asins riti, kas ādai piešķir veselīgu sārtumu un locekļiem pievadīs ar svaigu gaisu atdzīvinātas asinis. Fiziski vingrinājumi palīdzēs arī tiem, kam slims kuņģis. Ārsti bieži vien slimniekiem ieteic apmeklēt citas zemes, doties uz avotiem vai izbraukt jūrā, lai atkal kļūtu veseli; bet no desmit gadījumiem deviņos tie, ievērojot mērenību ēšanā, un priecīgā garā nododoties veselībai atbilstošiem fiziskiem vingrinājumiem, kļūtu tikpat veseli, bez laika un naudas izšķiešanas. [531] Fiziski vingrinājumi un neierobežota bagātīga svaiga gaisa un saules gaismas lietošana — to svētību lietošana, ko Debesis par velti dāvājušas visiem — atdotu šiem novājinātajiem slimniekiem dzīvību un spēku.

Liela sieviešu daļa apmierinās ar sildīšanos pie krāsns un netīra gaisa elpošanu pusi vai trīs ceturtdaļas no sava laika, līdz viņu smadzenes ir pārkarsētas un pa pusei paralizētas. Viņām vajadzētu iet ārā un katru dienu fiziski kaut ko strādāt, pat ja mājās kas paliktu nedarīts. Tām nepieciešams vēss gaiss, kas nomierinātu satrauktās smadzenes. Tām nav jāiet pie kaimiņiem pļāpāt, bet par mērķi vajag spraust kādu labu darbu, tā cenšoties palīdzēt citiem. Tad tās būs citiem par priekšzīmi, un arī pašas saņems patiesu labumu.

Laba veselība ir atkarīga no labas asinsrites. Sevišķa vērība jāpiegriež locekļiem, lai tie būtu tikpat labi apģērbti kā krūšu kurvis un sirds rajons, kuru temperatūra ir visaugstākā. Vecāki, kas bērnus ģērbjot atstāj viņu locekļus kailus vai gandrīz kailus, upurē modei savu bērnu veselību un dzīvību. Ja šīs ķermeņu daļas nav tikpat silti apģērbtas kā pārējās, tad asinsrite nevar būt vienmērīga. Ja locekļi, kas atrodas tālāk no vitāliem ķermeņa orgāniem, nav pietiekoši apģērbti, tad asinis tiek sadzītas galvā, izraisot galvas sāpes un deguna asiņošanu; var būt arī spiediens krūtīs, izraisot klepu vai sirds darbības paātrināšanos, kam cēlonis ir pārmērīgs asins daudzums šinī rajonā; arī kuņģim var pieplūst par daudz asiņu, izraisot gremošanas traucējumus.

Sekojot modei, mātes, ģērbjot bērnus, to locekļus atstāj gandrīz kailus; un asinis vēsuma ietekmē vairs neiet dabīgajā ceļā, bet pārplūdina iekšējos orgānus, traucējot visu asinsriti un izraisot slimības. Locekļus Radītājs nav veidojis tā, lai tie līdzīgi sejai varētu panest ārējās vides iedarbību. Kungs seju ir bagātīgi apgādājis ar asins plūsmu, jo tai ir jāpanes ārējā ietekme. Viņš arī locekļus ir apgādājis ar lieliem asinsvadiem un nerviem, [532] lai tur bagātīgi varētu ieplūst cilvēka dzīvības straume, un locekļi varētu būt tikpat silti kā pārējās ķermeņa daļas. Tos vajadzētu tā apģērbt, lai asinīm būtu iespējams aizplūst līdz tālākajām organisma daļām. Mode, kas locekļus atstāj pilnīgi neapģērbtus, izgudrojis sātans, liekot dzīvības plūsmai vēsuma ietekmē atstāt savu sākotnējo ceļu. Un vecāki klanās modes altāra priekšā un tērpj savus bērnus tā, ka asinsvadi sašaurinās un vairs neatbilst Radītāja sākotnējam nolūkam. Rezultātā rokas un kājas vienmēr ir aukstas. Šiem vecākiem, kas seko modei, bet ne saprātam, būs jādod norēķins Dievam par to, ka saviem bērniem ir laupījis veselību. Pat pati dzīvība bieži tiek upurēta modes elkam.

Pēc modes tērpti bērni nevar panest svaiga gaisa ietekmi, izņemot tās dienas, kad laiks ir silts un jauks. Tāpēc vecāki un bērni paliek slikti vēdinātās telpās, baidīdamies no āra gaisa; un viņi turpina ģērbties saskaņā ar modi. Ja viņi ģērbtos saprātīgi un ja tiem pietiktu morālās drosmes nostāties pareizā pusē, tad, izejot ārā viņu veselībai briesmas nedraudētu; to viņi varētu darīt kā vasarā, tā ziemā, brīvi nododoties fiziskiem vingrinājumiem svaigā gaisā. Bet netraucēti paliekot pie saviem uzskatiem, daudzi drīz vien noslēgs upuru pienešanu modei ar savu un savu bērnu dzīvības ziedošanu. Jācieš arī tiem, kas spiesti par viņiem rūpēties. Ir jābaidās no slimniekiem, kas vadās pēc savas fantāzijas. Visi, kas ar tādu slimnieku dzīvo vienā mājā, kļūst arvien nespēcīgāki. Vīrs zaudē savu nervu spēku un saslimst, jo ievērojamu laika daļu viņa sieva tam neļauj elpot dzīvinošo Debesu gaisu, bet visvairāk cieš nabaga bērni, kuri domā, ka māte vislabāk zina kā jārīkojas. Māte ar savu nepareizo rīcību pati sevi ir novājinājusi un, jūtot vēsumu, viņa vēl vairāk ietinas drēbēs un tādā pat veidā rūpējas par bērniem, domādama, ka arī tiem ir auksti. Tiek aizvērti logi un noslēgtas durvis, un vēl vairāk sakāpināta istabas temperatūra. [533] Bērni bieži nīkuļo un bieži ir vāji, un arī viņu tikumiskā vērtība ir zema. Uz visu ziemu vīrs un sieva tiek ieslēgti telpās, vergojot kādas sievietes iedomām, kura vadās no fantāzijas, un kurai reizēm ir nelokāma griba. Šādas ģimenes locekļi katru dienu dzīvo kā mocekļi. Veselību viņi upurē vienas kurnošas sievietes untumiem. Viņiem lielā mērā ir atņemts gaiss, kas tos stiprinātu, dotu viņiem enerģiju un dzīvības spēkus.

Kas ikdienas nelieto savus locekļus, tie, mēģinot kaut ko darīt, izjutīs nespēku. Asinsvadi un muskuļi nav tādā stāvoklī, lai spētu veikt savu darbu, liekot strādāt visam dzīvajam mehānismam, kurā katrs orgāns dara savu darba daļu. Locekļi nostiprināsies tos lietojot. Ja muskuļus ik dienas mēreni vingrinās, tad tie kļūs stipri, bet nevingrināti tie paliks ļengani un vāji. Katru dienu rosīgi strādājot svaigā gaisā, arī aknas, nieres un plaušas spēs labi veikt savu darbu. Ņemiet palīgā gribas spēku, lai tas pretotos aukstuma izjūtai un atmodinātu darbam visu nervu sistēmu. Īsā laikā jūs tik tālu izpratīsiet fizisku vingrinājumu un svaiga gaisa labumu, ka nevēlēsieties dzīvot bez šīm svētībām. Jūsu plaušas, ja tām tiks liegts svaigs gaiss, jutīsies kā izsalcis cilvēks, kuram nedod ēst. Tiešām, mēs ilgāk varam dzīvot bez barības nekā bez svaiga gaisa, kas ir Dieva nozīmētais uzturs plaušām. Tāpēc neuzskatiet to kā ienaidnieku, bet kā dārgu Dieva svētību.

Ja slimniekiem atļaus izdabāt viņu slimajai iztēlei, tad tie izšķiedīs ne tikai savus spēkus, bet arī to cilvēku dzīvības spēkus, kas par viņiem rūpējas. Es ieteicu slimajām māsām, kas pieradušas pie lielā drēbju daudzuma, pakāpeniski no visa liekā atbrīvoties. Dažas no jums dzīvo tikai lai ēstu un elpotu, neizpildot tos uzdevumus, [534] kādiem jūs esat radītas. Jums vajadzētu savai dzīvei spraust augstāku mērķi, cenšoties kļūt derīgākām savā ģimenē un arī sabiedrībā. Jums nevajadzētu prasīt, lai ģimene jūs stādītu uzmanības centrā un nevajadzētu arī gaidīt uz citu līdzjūtību. Dariet savu daļu uzmanības un mīlestības parādīšanā nelaimīgajiem cilvēkiem, atceroties, ka arī tiem ir īpašas sāpes un grūtības. Vērojiet vai nevariet ar līdzjūtīgiem vārdiem un mīlestību atvieglot viņu nastas. Aplaimojiet citus un jūs redzēsiet, ka pašas esat saņēmušas svētības.

Kas iesaistās cik tālu tas viņam iespējams, labos darbos priekš citiem, praktiski parādot savu interesi par tiem, tie ne tikai atvieglos cilvēces postu, palīdzot nest citu cilvēku nastas, bet tajā pat laikā sekmēs pašu dvēseles un miesas veselību. Labdarība ir darbs, kas dod labumu kā saņēmējam, tā arī devējam. Ja, interesējoties par citiem jūs aizmirstat sevi, tad esat guvuši uzvaru pār savu nespēku. Apmierinājums, ko izjūtat darot labu, stipri palīdzēs jūsu fantāzijai iekļauties veselīgā gultnē. Labdarības izraisītais prieks atdzīvinās garu un atbalsosies visā cilvēka būtnē. Kamēr labu vēlošo cilvēku sejās mirdz prieks, kas stāsta par domu morālo cēlumu, savtīgie, skopie cilvēki ir nomākti, nospiesti un drūmi. Viņu sejās redzami morālie trūkumi. Pašmīlība un savtīgums uzspiež savu īpašo attēlu, kas redzams cilvēka ārienē. Persona, kas vadās no patiesas, nesavtīgas labvēlības, ir dievišķās dabas līdzdalībniece, izbēgusi no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekārošanu; bet savtīgais un mantkārīgais tik ilgi kopj savu savtīgumu, līdz izsīkst līdzjūtība pret citiem cilvēkiem un viņa sejā vairāk ir redzams ienaidnieka attēls nekā skaidrība un svētums.

Jums, kas jūtaties darba nespējīgi, es iesaku uzdrošināties kaut ko darīt. Pamodiniet savu gribas spēku un vismaz izdariet šai virzienā kādu mēģinājumu. Novērsiet domas no sevis un tik daudz par sevi nerūpējieties. Speriet soli uz priekšu ticībā. Ja pamostas vēlēšanās domāt par sevi un bailes, ka svaigais gaiss atņems jums dzīvību, tad pretojieties šādām domām un izjūtām. Nepakļaujieties savai slimajai fantāzijai. Ja jums šis mēģinājums neizdodas, jūs varat tikai nomirt. Bet kas par to, ka jūs nomirsiet? Labāk lai pazūd viena dzīvība, nekā tiek upurētas daudzas. Jūsu piekoptie uzskati un untumi iznīcina ne tikai jūsu dzīvību, bet kaitē arī tiem, kuru dzīve ir daudz vērtīgāka nekā jūsu dzīve. Tomēr rīcības veids, kuru mēs ieteicam, neatņems jums dzīvību, ne arī jums kaitēs. Jūs iegūsiet labumu. Jums nav jāpārsteidzas vai jārīkojas neapdomīgi; iesāciet mēreni, arvien vairāk pieradinoties pie svaiga gaisa un fiziskiem vingrinājumiem, un turpiniet reformēties līdz jūs kļūstat derīgi, par svētību savai ģimenei un visiem, kas ir ap jums. Pārlieciniet savu prātu, ka fiziskie vingrinājumi, saules gaisma un svaigs gaiss ir Debesu sagādātās svētības, kas paredzētas, lai slimie varētu kļūt veseli un tie, kas nav slimi, saglabātu savu veselību. Dievs jums nav atņēmis šīs par velti sniegtās svētības, bet jūs paši sevi esat nosodījuši, noslēdzot tām savas durvis. Pareizi lietoti, šie vienkāršie un tomēr spēcīgie līdzekļi, palīdzēs dabai pārvarēt patiesās grūtības un sniegs veselību garam un spēku miesai.

Šajā laikmetā, kad pār vīriem un sievām valda mode un netikumība, kristiešiem jāsaglabā skaidrs raksturs un vesels prāts. ja tas tā būtu , tad sejās, kas tagad apmākušās, nesot slimības un samaitātības iezīmes, parādītos cerība un prieks, un atmirdzētu patiesa labsirdība un skaidra sirdsapziņa.

Ieradums neko nedarīt ir vislielākais lāsts, kas skāris mūsu rasi. Bērniem, kam nelaimīgā kārtā jāsaņem audzināšana no mātēm, kurām pašām nav patiesas morālas vērtības, kuru iztēle ir slima un kas cieš no iedomātām vājībām, ir nepieciešama līdzjūtība, pacietīga pamācīšana un saudzīga gādība no to cilvēku puses, kuri viņiem var palīdzēt. [536] Šo bērnu vajadzības netiek apmierinātas, un izglītība, kuru viņi saņem, nedara tos par derīgiem sabiedrības locekļiem viņu dzīves laikā un priekšlaicīgi tos ieved kapā. Ja arī viņiem tiek dāvāts garāks dzīves laiks, tad tiem tomēr nekad neaizmirstas tas, ko mācīja māte. Viņas dzīves kļūdas ar viņas vārdu un darbu starpniecību tiek iespiestas bērnu uzskatos, un daudzos gadījumos viņi turpina iet savas mātes pēdās. Viņas dzīves ieradumi līdzīgi tumšam līķautam apēno viņas nabaga bērnus. Mātes pretrunīgā rīcība ir uzspiedusi viņu dzīvei savu zīmogu, un tiem grūti pārvarēt bērnībā saņemtās audzināšanas iespaidu.

Māti ar bērniem saista vismaigākās šīs zemes saites. Bērns daudz vieglāk iespaidojas no savas mātes dzīves un piemēra nekā no tēva; jo māti ar bērniem saista stiprākas un daudz maigākas saites. Uz mātes gulstas smaga atbildība. Es justos laimīga, ja varētu tās pārliecināt par darbu, ko tās spēj veikt savu bērnu prāta veidošanā.

Ja vecāki paši krātu atziņas un saprastu, cik liela nozīme ir šo atziņu praktiskai izlietošanai viņu mīļo bērnu audzināšanā, tad jauniešu un bērnu vidū mēs redzētu pavisam savādāku situāciju. Bērniem jāmāca saprast viņu pašu ķermeņa uzbūve. Maz ir jauniešu, kam ir kaut cik nopietnas zināšanas par cilvēka dzīvības noslēpumiem. Jaunieši maz zina par šo dzīvo mehānismu. Dāvids saka: “Es tev pateicos, Dievs, ka esmu tik brīnišķi radīts.”(Ps.139:14) Māciet bērnus izsekot no lietu cēloņa līdz rezultātiem; rādiet viņiem, ka par savas būtnes likumu pārkāpšanu tiem būs jāmaksā sods — būs jācieš no slimībām. Ja savās pūlēs jūs neredzat sevišķus panākumus, nekļūstiet mazdūšīgi; turpiniet pacietīgi pamācīt, sniedzot rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta, mazliet šeit un mazliet tur. Ja tā jums izdodas aizmirst pašiem sevi, jūs jau esat spēruši soli uz priekšu pareizā virzienā. Turpiniet spiesties uz priekšu, līdz ir gūta uzvara. Nepārtrauciet bērnus pamācīt par viņu ķermeni un stāstiet, kā par to jārūpējas. Nevērība pret miesas veselību dara cilvēku nezinošu morālā rakstura veidošanā. [537]

Neaizmirstiet saviem bērniem mācīt ēdienu pagatavošanas mākslu. Ar to jūs viņiem iemācīsiet pamatlikumus, kas vajadzīgi to reliģiskajā audzināšanā. Mācot bērniem fizioloģiju (dzīvības procesu norises) un ēdienu pagatavošanas mākslu, kā šo darbu iespējams veikt vienkārši un tomēr meistarīgi, jūs liksiet pamatu visderīgākajai izglītības nozarei. Lai izceptu labu un vieglu maizi, ir vajadzīga prasme. Labu ēdienu pagatavošanā ir apslēpta reliģija, un es šaubos par to cilvēku reliģiju, kas šai jautājumā ir pārāk nezinoši un bezrūpīgi, lai apgūtu ēdienu pagatavošanas mākslu.

Kur vien mēs ejam, visur ir redzamas dzeltenīgas sejas un vaidoši ļaudis, kas slimo ar gremošanas traucējumiem. Apsēžoties pie galda un ēdot pasniegtos ēdienus, kas mēnešiem un varbūt gadiem ilgi ir gatavoti vienā un tai pašā veidā, man jābrīnās, ka šie ļaudis vispār vēl dzīvo. Cepamais pulveris padarījis maizi un cepumus dzeltenus. Šis cepamais pulveris tiek lietots, lai aizvietotu nelielu uzmanību; bieži vien maizei pirms cepšanas ļauj ieskābt un, lai šo vainu izlīdzinātu, pieliek krietnu porciju cepamā pulvera, kas maizi padara cilvēka kuņģim pilnīgi nederīgu. Cepamajam pulverim nekādā veidā nevajadzētu ļaut nonākt cilvēka kuņģī, jo sekas ir briesmīgas. Tas iznīcina kuņģa gļotādu, izraisa iekaisumus un bieži saindē visu organismu. Daži cenšas aizbildināties un saka: “Es nevaru izcept labu maizi, ja nelietoju sodu vai cepamo pulveri.” — Jūs noteikti to varat, kļūstiet tikai par skolniekiem un mācieties. Vai jūsu ģimenes veselība nav pietiekoši vērtīga, lai pamodinātu vēlēšanos mācīties, kā pagatavot ēdienus un kā tos ēst?

Uzturs, kuru mēs lietojam, nevar tikt pārvērsts labās asinīs, ja tas pats nav labs, vienkāršs un barojošs. Skābu maizi kuņģis nekad nevar pārvērst saldā. Nepilnvērtīgi sagatavots ēdiens nav barojošs un nevar tikt pārvērsts labās asinīs. Lietas, kas kaitē kuņģim un traucē tā darbu, [538] atstāj paralizējošu iespaidu uz skaidrajām sirds izjūtām. Daudzi, kas pieņem veselības reformu, sūdzas, ka tā viņus neapmierina; tomēr, apsēžoties pie viņu galdiem, esmu spiesta redzēt, ka vainīga ir nevis veselības reforma, bet gan trūcīgi sagatavotie ēdieni. Veselības reformas piekritējiem vairāk par visiem citiem vajadzētu izvairīties no galējībām. Organismam jāsaņem pietiekošs daudzums barības vielu. Mēs nevaram iztikt vienīgi ar gaisu; mēs arī nevaram būt veseli, ja mums trūkst barojoša uztura. Uzturs jāpagatavo prasmīgi, lai tas būtu garšīgs. Mātēm savā dzīvē vajadzētu praktiski īstenot fizioloģijas likumus, lai varētu savus bērnus mācīt pazīt pašiem sevi un būt morāli pietiekoši drosmīgiem, lai neskatoties uz veselībai un dzīvībai bīstamo modi, dzīvotu saskaņā ar pareizajiem pamatlikumiem. Mūsu būtnes likumu pārkāpšana ir arī Dieva likumu pārkāpšana.

Slikti pagatavoti ēdieni lēnām iznīcina dzīvības spēkus tūkstošiem cilvēku. Pie dažiem galdiem, ēdot smago, skābo maizi un līdzīgi sagatavotu citu uzturu, tiek apdraudēta veselība un dzīvība. Mātes, muzikālās izglītības vietā, ko jūs cenšaties dot savām meitām, apmāciet tās šajā lietderīgajā izglītības nozarē, kas visciešāk saistās ar dzīvību un veselību. Māciet tām visus ēdiena pagatavošanas noslēpumus. Rādiet tām, ka tā ir daļa no izglītības, kam ir ļoti liela nozīme, lai tās varētu būt kristietes. Ja uzturs nav pagatavots veselīgi un garšīgi, tad to nevar pārvērst labās asinīs bojā ejošo audu atjaunošanai. Jūsu meitas varbūt mīl mūziku, un tas viss varbūt ir pareizi; ar to ģimenes laime var vēl vairāk palielināties; tomēr muzikālās zināšanas, ja trūkst zināšanu ēdiena pagatavošanā, nav sevišķi vērtējamas. Kad jūsu meitām būs pašām savas ģimenes, tad ar mūziku un smalkiem rokdarbiem vien nepietiks, lai spētu likt galdā labas, garšīgi pagatavotas pusdienas un nevajadzētu nosarkt, tās pasniedzot saviem viscienījamākajiem draugiem. Mātes, jūs gaida svēts darbs. [539] Kaut Dievs jums to palīdzētu uzsākt, ņemot vērā Viņa godu, un pacietīgi un ar mīlestību turpināt jūsu bērnu tagadējās un nākošās labklājības dēļ, domājot tikai par Dieva pagodināšanu.

Norāta savtība

Mīļais brāli A! Kopš Ilinoisas telts sanāksmes tavs gadījums ļoti nospiež manu prātu. Atceroties dažas lietas, kas man rādītas par sludinātājiem, īpaši par tevi, es jūtos sevišķi nomākta. Sapulcē Ilinoisā es runāju tieši par evaņģēlija kalpiem nepieciešamajām īpašībām. Kad es ļaudīm stāstīju, kādas īpašības nepieciešamas sludinātājiem, kas nes svinīgo vēsti šīm pēdējām dienām, tad daudz no tā, ko es teicu, attiecās uz tevi; un es sagaidīju, ka dzirdēšu no tevis kādu atzinību. Pirms manas runas tava sieva māsai Hall stāstīja par tavu mazdūšību. Viņa teica, ka tu nezinot, vai sludināšanas darbs ir tavs pienākums; tu nejūtoties drošs par savu pienākumu un neesot nodevies darbam tā, kā tu to būtu darījis, ja būtu pārliecināts, ka ej pareizo ceļu. Māsa Halla lika man saprast, ka, ja man priekš tevis būtu kādi iepriecinoši vārdi, tad tava sieva priecātos, ja es tos pateiktu. Es māsai Hallai teicu, ka nevaru sacīt neko iedrošinošu un ka, ja tu nejūties drošs, tad tev vajadzētu nogaidīt, līdz tu pats izproti savu pienākumu. Pēc tam es runāju par Kristus kalpa piemērotību darbam; un, lai pilnīgi izpildītu savu pienākumu, man būtu vajadzējis runāt tieši par tevi. Neticīgo klātbūtne bija vienīgais iemesls, kas mani no tā atturēja.

Minesotā man atkal vajadzēja sadurties ar grūtībām, ko rada mūsu sludinātāji un to rīcība. Es satiku brāli B un runāju ar viņu par viņa trūkumiem, kas tieši kavē viņa darbu, glābjot dvēseles. Viņa rīcība, rūpējoties par šīs zemes lietām, atkal man tik skaidri atgādināja tavu gadījumu, [540] ka, ja es būtu jutusies tik labi kā parasti, tad es tev būtu rakstījusi jau pirms telts sanāksmes atstāšanas. Mums nemaz neatlika laika atpūtai, un mēs tūlīt devāmies uz Viskonsinu. Es biju slima, tomēr Dievs mani stiprināja pienākuma pildīšanai ļaužu priekšā. Stāvot sanāksmes priekšā es pazinu sejas, lai gan neatceros, ka tās jebkad būtu redzējusi. Atkal sakarā ar citu cilvēku gadījumiem man skaidri atklājās tava lieta. Tā bija vieta, kur tavs iespaids bija iedarbojies kā graujošs lāsts, bet ne svētība. Bet tā bija arī vieta, kur pat tu varēji padarīt daudz laba. Ja tu būtu svētījies Dievam un būtu nesavtīgi strādājis, glābjot dvēseles, par kurām mira Kristus, tad tavam darbam būtu bijuši panākumi. Tu izprati mūsu nostājas pierādījumus. Mūsu ticības pamatojumi, atklājot tos ļaudīm, kuri vēl nekad par tiem nav saņēmuši gaismu, uz viņiem atstāja izšķirošu iespaidu, ja tikai to prāts nav pildīts ar aizspriedumiem, tā kā tie vairs nemaz negrib pierādījumus uzklausīt. Es redzēju dažus cilvēkus, kuri bija vislabākais materiāls, lai kļūtu par Sabatu ievērojošiem kristiešiem N un NN apkārtnē. Bet, kad patiesības skaistā ķēde dažus jau bija savaldzinājusi un tie bija gatavi par to izšķirties, tu šo lauku atstāji, nenobeigdams savu darbu. Būtu bijis labāk, ja tu vispār te nebūtu atnācis. Tādu interesi vairs nekad nebūs iespējams pamodināt.

Jau gadiem ilgi ir dota gaisma par šo lietu, norādot uz nepieciešamību uzturēt pamodušos interesi un nekādā gadījumā neatstāt darbu, līdz visi, kas tiecās pēc patiesības, ir izšķīrušies, ir piedzīvojuši kristībām nepieciešamo atgriešanos un pievienojušies kādai draudzei, vai arī paši izveidojuši jaunu draudzi. Nav tādu apstākļu, kas būtu pietiekoši svarīgi, lai aizsauktu sludinātāju no vietas, kur patiesības sludināšana radījusi interesi. Pat slimībai un nāvei ir mazāka nozīme nekā dvēseļu glābšanai, [541] kuru dēļ Kristus ir pienesis tik milzīgu upuri. Kas izprot patiesības svarīgumu un to dvēseļu vērtību, kuru dēļ nomira Kristus, tie ne zem kādiem apsvērumiem neatstās ieinteresētus ļaudis. Tie teiks: Lai miroņi aprok savus miroņus. Mājas intereses, zeme un nami nedrīkstētu ne vismazākā mērā kādu ietekmēt atrauties no darba lauka. Ja sludinātāji atļauj šīm laicīgām interesēm tos šķirt no darba, tad viņiem ir tikai viens ceļš— jāatstāj viss, jāatsakās no zemes gabaliem un laicīgām interesēm, kuru iespaids varētu tos atraut no šo pēdējo dienu svarīgā darba. Viena dvēsele ir vērtīgāka nekā visa pasaule. Kā gan cilvēki, kas saka, ka sevi ir atdevuši svētajam dvēseļu glābšanas darbam, var atļaut maziem laicīgiem īpašumiem saistīt viņu prātu un sirdi un tos atturēt no sekošanas augstajam aicinājumam, kuru, kā viņi to apliecina, tie ir saņēmuši no Dieva?

Es redzēju, brāli A, ka tavs iespaids N un NN apkārtnē ir ļoti kaitējis Dieva lietai. Ar šo iespaidu es iepazinos, kad tu pēdējā reizē biji Batl-Krīkā. Rakstot svarīgas lietas priekš sludinātājiem, man parādīja tavu gadījumu, un es apņēmos tūlīt tev rakstīt; bet tas nebija iespējams. Trīs naktis es gulēju pavisam maz. Gandrīz pastāvīgi domāju par tavu lietu. Garā es tev rakstīju gan guļot, gan nomoda stāvoklī. Redzot sanākušo vidū tieši tos cilvēkus, kuriem tavs iespaids bija kaitējis, es vēlējos šo lietu noskaidrot, ja tikai tu būtu bijis klāt. Par tavu rīcību neviens mirstīgais man nav teicis nevienu vārdu. Es jutos spiesta ar vienu vai diviem par šo jautājumu runāt, teikdams viņiem, ka atceros viņu sejas sakarā ar dažām lietām, kas man rādītas par tevi. Tad ļoti negribīgi man tika pastāstīti daži gadījumi, kas apstiprināja visu, ko es tiem biju teikusi… Es teicu tikai to, ko es sapratu, kas man, bīstoties Dievu, ir jāsaka kā Viņa kalponei, pildot savu pienākumu.

[542] Divus gadus atpakaļ es redzēju, ka tu un tava sieva bijāt ļoti savtīgi, mantkārīgi cilvēki. Jūsu pašu savtīgās intereses jums bija dārgākas par dvēselēm, kuru dēļ mira Kristus. Es redzēju, ka tavām pūlēm vispār nav sekmju. Tev ir spējas pasludināt patiesību; tev ir pētošs prāts; un, ja nebūtu daudzo trūkumu tavā kristīgajā raksturā, tad tev būtu bijuši labi panākumi. Tomēr daudzu iemeslu dēļ patiesības pasludināšanā tu neesi guvis sekmes. Viens no tavas dzīves lielākajiem lāstiem, brāli A, ir bijis tavs ārkārtīgais savtīgums. Tu vienmēr esi domājis par savu personīgo labumu. Jūs abi sevi esat padarījuši par līdzjūtības un uzmanības centru. Dodoties uz kādu vietu un ieejot kādā ģimenē, jūs ar visu svaru uzgulstieties šai ģimenei, liekat tiem gatavot priekš jums ēdienus un jūs apkalpot; bet neviens no jums necenšas padarīt tikpat daudz, cik priekš jums tiek darīts. Šī ģimene varbūt smagi strādā, nesot savas un jūsu nastas, bet jūs abi esiet tik savtīgi, ka neredzat viņu nastas, viņu pārgurumu un nesaskatiet, ka esat fiziski spējīgāki veikt to darbu, ko viņi dara jūsu labā. Brāli A, tu esi par kūtru, lai būtu patīkams Dievam. Tu neredzi, kad ir jāatnes malka vai ūdens, un ļauj to nest tiem, kas jau tā ir pārguruši, un bieži vien pat sievietēm, lai gan tieši šo mazo pakalpojumu veikšana, šīs sadzīves laipnības nāktu par labu tavai veselībai. Tu esi bagāts ar miesām un asinīm, un tu fiziski nestrādā pat pusi tik daudz, cik būtu vajadzīgs tevis paša labā. Kūtrums, kuru tu parādi, un tieksme satvert visu, kas varētu tev dot kādu priekšrocību, apkauno patiesību un tevi padara par piedauzīšanās akmeni neticīgiem.

Tava sieva, tāpat kā tu, mīl ērtības. Jūs gultā pavadījāt laiku, kur piecēlušies varējāt parādīt interesi tai ģimenei, kuru jūs apgrūtinājāt. Tu domā, ka tava klātbūtne, tāpēc ka tu esi sludinātājs, viņiem jāuzskata kā kāda labvēlība un ka viņiem tevi jāapkalpo un par tevi jāinteresējas, [543] kaut gan tev pašam nav nekādu citu rūpju, izņemot savtīgās domas par sevi. Tavs iespaids ir bijis ļoti slikts. Jūs abi tikāt uzskatīti par to sludinātāju un viņu sievu pārstāvjiem, kas pasaulei stāsta par Sabatu un mūsu Kunga drīzo atnākšanu.

Kas pazīst tavu rīcību, tie teiks, ka tava ticības apliecība un tava mācība nesaskan ar dzīvi. Viņi redz, ka tavi augļi nav labi un nolemj, ka tu pats netici tam, ko māci citiem. Viņi secina, ka visi sludinātāji ir tādi kā tu un ka svētās un mūžīgās patiesības, pēc visa spriežot, ir tikai krāpšana. Kas būs atbildīgs par šādu iespaidu un šādiem nožēlojamiem rezultātiem? Vai tu vari redzēt savu smago atbildību, kas gulstas uz tevi, tava savtīguma dēļ, kas ir lāsts tev un visiem ap tevi.

Vēl, brāli A, tevi nomāc jūtas un iespaidi, kas ir dabīgi savtības augļi. Tu domā, ka citi nevērtē tavas pūles. Tu sevi uzskati par spējīgu veikt lielu darbu, bet savu neveiksmi darbā aizbildini ar to, ka citi tev nedod vietu un netic tavām spējām. Tu apskaud citus un esi kavējis darba attīstību Ilinoisā un Viskonsinā, pats strādādams pavisam maz un traucēdams tos, kas būtu strādājuši, ja tu viņiem nestātos ceļā. Tavs pārmērīgais jūtīgums un greizsirdība ir vājinājuši to cilvēku rokas, kas būtu varējuši savest lietas kārtībā un pacelt šīs savienības. Ja šajos štatos ir panākts kaut kas labs, tad tu to lielā mērā vēlies attiecināt uz sevi, kaut gan patiesībā, ja šīs lietas būtu atstātas tavā uzraudzībā, tad tās būtu ātri aizgājušas bojā. Savās uzrunās tu parasti esi pārāk sauss un formāls. Tu praktisko dzīvi nesaaud ar mācību punktiem. Tu runā pārāk gari un nogurdini ļaudis. Tā vietā, lai iztirzātu to temata daļu, ko tu varētu izskaidrot tā, ka visi cilvēki varētu saprast, [544] tu maldies apkārt un apstājies pie sīkumiem, kas nepalīdz izprast galveno domu un ko varēja nemaz nepieminēt. Runā ievijot tik daudz gadījumu, kas attiecīgajā jautājumā nav nepieciešami, klausītājam zūd pierādījumu savstarpējā saistība, un viņš vairs nevar paturēt prātā galveno domu. Kad sludinātājs ir izsaucis ļaužu uzmanību, tad viņam jāiet no viena punkta pie otra, cik iespējams tos neaptumšojot ar daudziem vārdiem un nenozīmīgiem sīkumiem. Savas domas ļaužu priekšā tam vajadzētu izteikt tik skaidri, lai tās paliktu kā ceļa rādītāji. Vitāli svarīgo punktu pārklāšana ar daudziem vārdiem, aizskarot visus jautājumus, kam ir tikai tāls sakars ar galveno domu, iznīcina tās spēku un padara nesaprotamu skaisto, cieši saistīto patiesības ķēdi. Savās uzrunās tu esi kūtrs un garlaicīgs, tāpat kā visā citā, ko tu uzsāc. Ja vispār kādam cilvēkam ir vajadzīgs patiesības Gara atdzīvinošais spēks, tad noteikti tas nepieciešams tev. Tev vajadzīgs, lai Kristus tevī kļūtu par godības cerību. Tev nepieciešama reliģija kā patiesa reāla lieta.

Man norādīja uz sekojošiem inspirētiem vārdiem: “Kurš ir gudrs un prātīgs starp jums, tas lai rāda caur labo dzīvošanu savus labos darbus lēnā gudrībā?” “Bet tā gudrība, kas nāk no augšienes, papriekš ir šķīsta, pēc tam mierīga, lēna, paklausīga, pilna apžēlošanās un labu augļu, taisna un bez liekulības. Bet taisnības auglis top sēts mierā tiem, kas mieru dara.”(Jēk.3:13,17,18) Cilvēki, kurus Dievs ir aicinājis dvēseļu glābšanas darbā, jutīsies atbildīgi par ļaudīm. Savtīgās iegribas pazudīs dziļajā interesē par to dvēseļu glābšanu, kuru dēļ mira Kristus. Tas izjutīs apustuļa Pētera pamācības spēku: “Tos vecajus jūsu starpā pamācu es, arī būdams vecākais un liecinieks par Kristus ciešanām, un tās godības biedrs, kas taps redzams: Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas pie jums, un uzraugiet, ne piespiesti, bet ar labu prātu, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, nedz kā valdīdami pār Kunga daļu, bet priekšzīmes būdami ganāmam pulkam. Un, kad Augstais Gans atspīdēs, tad jūs dabūsiet nesavīstamo godības kroni.”(1.Pēt.5:1-4)

[545] Pēc savas dabas tu esi stūrgalvīgs. Greizsirdība un stūrgalvība ir dabīgi savtības augļi. Tu kaut ko jau esi labojis; bet es redzēju, ka vēl darāms ir tik ļoti daudz; es tik skaidri redzēju tavas savtīgās, nesvētās dzīves postošo ietekmi un baidos, ka tu nekad nespēsi saskatīt, cik pretīgi Dievam šādi rakstura vilcieni. Es baidos, ka tu to pietiekoši neizpratīsi, lai šīs īpašības atstātu un kļūtu līdzīgs savam Pašaizliedzīgajam Glābējam, šķīsts un nesavtīgs, un būtu redzams, ka tavu dzīvi iezīmē par sevi nedomājoša labvēlība. Tavs iespaids un priekšzīme ir tāda rakstura, ka dažiem, kas mīl patiesību un Dieva darbu, kas augstu vērtē mūsu ticību, zūd pašuzupurēšanās gars un interese par tagadējās patiesības lietu. Tava savtīgā, mantkārīgā rīcība dzemdē viņos to pašu garu; un tava vēlēšanās ieraut un gūt labumu sev, tai pašā laikā saucoties par patiesības kalpu, ir aizvērusi sirdi ļoti daudziem, tā kā tie vairs negrib dot līdzekļus patiesības lietas atbalstīšanai. Ja sludinātāji ļaudīm rāda savtīgu priekšzīmi, tad šī priekšzīme atsauksies uz Dieva darbu ar desmitkārt lielāku spēku par to, ko var sniegt viņa uzrunas.

Tavs maziskums ir darījis kaunu Dievam. Tava rīcība ir odusi pēc negodīguma. Tavs ceļš aiz tevis nav tīrs, un, ja tavā dzīvē nenotiks pilnīga izmaiņa, tad tu būsi smags lāsts jebkurai draudzei, kurā tu uzturēsies. Tu strādā algas dēļ un, ja tev nemaksās, tu neiededzināsi uguni uz Dieva altāra, kā arī par velti neaizvērsi durvis. Ja tu ļaudīm rādītu priekšzīmi, uzupurējoties un nododoties Dieva lietai, darot patiesību un dvēseļu glābšanas jautājumu par pašu svarīgāko, tad tavs iespaids arī citus vadītu uz tādu pašu uzupurēšanos un nodošanos, pirmā vietā stādot Debesu valstību un Kristus taisnību. Tu jūties pilnvarots gūt peļņu no šīm lietām. Tavi brāļi, kuru dvēsele ir devīga, dažādos veidos dara tev labu un palīdz un visu to tu pieņem kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, [546] kā tev pienākošos. Un ja kādi nav pret tevi pilnīgi brīvi un tevi neatbalsta, tad tu kļūsti greizsirdīgs un nekautrējies likt viņiem saprast, ka tu netiec vērtēts un ka viņi rīkojas savtīgi. Tu bieži norādi uz citiem cilvēkiem, kas tā un tā ir izturējušies pret tevi, kā uz piemēru, kuru vajadzētu atdarināt. Kas tev parādījuši sevišķu labvēlību, tie ir darījuši vairāk par savu pienākumu. Tu neesi pelnījis ne viņu uzticību, ne viņu augstsirdīgo devību. Tev šajā darbā nebija jānes nekādas smagas nastas, bet uz citiem tu esi uzkrāvis daudz vairāk nastu, nekā tu pats esi cēlis uz saviem pleciem. Tavi īpašumi ir palielinājušies, un tu esi sagādājis šīs dzīves labās lietas un domā, ka tev uz to ir tiesības. Kaut arī ik nedēļas tu saņēmi savu algu, tomēr ne vienmēr tu esi juties apmierināts. Neskatoties uz saņemto atalgojumu, tu pastāvīgi esi centies vēl kaut ko nopelnīt. Par visām tavām lielākām vai mazākām pūlēm, kuras tev bija iespējams uzrādīt, maksājusi ir Dieva organizācija. Tu neesi nopelnījis tos līdzekļus, kurus tu esi saņēmis.

Tavu sievu ir lutinājuši vecāki un vīrs, līdz tās lietderība ir kļuvusi pavisam maza. Jūs abi redzējāt, kā citus nospiež rūpju nastas, bet jūs viņiem nepalīdzējāt tās nest. Tava sieva kā bezpalīdzīgs smagums ir uzgūlusies citu ģimenēm, lielā mērā kaitēdama sev un citiem, kaut gan viņa bija veselāka par vienu otru no tiem, kas nesa viņas un tavas nastas, un tāpēc arī spējīgāka veikt attiecīgos darbus. Bet viņa par to nedomāja. Neviens no jums nespēja redzēt šo īstenību un tāpēc just citiem līdzi. Daži, no kuriem jūs un jūsu bērns saņēma palīdzību, finansiālā ziņā darīja pāri pār saviem spēkiem, bet viņi domāja, ka tie kalpo pašuzupurīgiem Kristus vēsts sludinātājiem; tāpēc viņi aizliedzās un panesa neērtības un grūtības, ar kurām jūs paši būtu vieglāk tikuši galā nekā tie, kas pūlējās jūsu labā.

Tava sieva ar nepatiku ir raudzījusies uz savas dzīves nastām. Viņa ilgojas pēc augstāka aicinājuma un atstāj novārtā dotās dienas pienākumus. [547] Neviens no jums nepaklausa Dieva pavēlei mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Paša es un savtīgums neļauj jums redzēt savu līdzcilvēku vajadzības. Jūsu sīkumainais un peļņas kārais gars ir lipīgs. Tava priekšzīme vairāk ir darījusi pasauli mīloša un nenovīdīga, skopa gara atbalstīšanai, kā viss cits, kas ir noticis Viskonsinā un Ilinoisā. Ja tu neko nebūtu darījis un tikai nodevies savām laicīgajām interesēm, tad Dieva lieta šajos štatos atrastos daudz labākā stāvoklī nekā tagad. Panākumi, kādi tev ir bijuši, nespēj atsvērt ļaunumu, ko tu esi nodarījis. Dieva lieta ir sabojāta. Tavu pārmērīgo jūtīgumu un greizsirdību citi ir ņēmuši par priekšzīmi. Ar šo garu mēs sastapāmies Viskonsinā un Ilinoisā. Draudžu stāvoklis N un apkārtnē bija ļoti nožēlojams. Mīlestības un vienprātības trūkums, ļaunas aizdomas, greizsirdība, stūrgalvība, ko redzam šais draudzēs, lielā mērā ir tava rakstura īpašību auglis. Stāvoklis, kādu tu ieņēmi pēc fanātisma N, kad tu nostājies par savu cieņu, neko nedarīji, bet tikai runāji kā ar fanātiķiem, tā ar tiem, kurus Dievs bija sūtījis ar sevišķu vēsti, traucēja citiem ieraudzīt un labot savas kļūdas. Tava rīcība šajā laikā, tas ir, neķeršanās pie darba un nenostāšanās pareizajā pusē, lai labotu postošo fanātismu, veidoja šo neko labu nesološo lietu stāvokli, kāds te radās pēc fanātisma tumšā valdīšanas laika. Pareizā stāvoklī netika nostādīti ne brālis C, ne brālis D, ne arī draudze N un ļaudis no NN, kas viss bija iespējams, ja tu būtu bijis pazemīgs un būtu ļāvies pamācīties, strādājot kopā ar Dieva kalpiem. Cilvēkam, kas saucas par skolotāju un vadītāju, ja tas savā stūrgalvībā iedrošinās rīkoties tā, kā tu to darīji, grūti būs atbildēt par dvēselēm, kas, piedauzoties pie viņa, ir aizgājušas pazušanā. Sava iespaida ziņā sludinātājs nevar būt par daudz uzmanīgs. Viņā nedrīkst būt nekas no stūrgalvības, greizsirdības un savtīguma, [548] jo, ja viņš piekopj šīs īpašības, tad tas vairāk dvēseļu iznīcina, nekā spēj izglābt. Ja viņš nevar pārvarēt šīs rakstura īpašības, kas viņam pašam varbūt neizliekas tik pārāk sliktas, nostādīs dvēseli tur, kur ne viņš pats, ne cits kāds nevarēs aizsniegt. Ja šādi sludinātāji pilnīgi atteiktos no darba, tad Dieva Gara iespaidam pieejamās dvēseles aizsniegtu tie, kas tām varētu rādīt priekšzīmi, kuru būtu vērts atdarināt, kas saskanētu ar viņa mācītajām patiesībām. Ar mācībai atbilstošu dzīvi sludinātājs iemantos patiesību meklējošu cilvēku uzticību un varēs tiem palīdzēt sirsnīgi pieķerties Visu Laikmetu Klintij, un vēlāk, tiem tiekot kārdinātiem, šis iespaids sludinātājam dos iespēju sekmīgi brīdināt, aicināt, norāt un dot padomu.

Kristus kalpiem, kas nes svinīgo patiesību šīm pēdējām dienām, jābūt brīviem no savtīguma vairāk par visiem citiem cilvēkiem. Devībai jābūt viņu dabīgai īpašībai. Viņiem vajadzētu kaunēties no tādas rīcības pret brāļiem, kam būtu savtīguma iezīmes. Tiem vajadzētu būt priekšzīmei dievbijībā, dzīvām vēstulēm, zināmām un lasāmām visiem cilvēkiem. Viņu augļiem jābūt svētiem. Viņu garam jābūt pretējam tam, kādu atklāj pasaules cilvēki. Pieņemot dievišķo patiesību, viņi kļūst par Dieva kalpiem un nedrīkst vairs būt tumsas bērni un pasaules kalpi. Kristus viņus ir izraudzījis no pasaules. Pasaules cilvēks neizprot dievbijības noslēpumu; tāpēc viņš nepazīst motīvus, kas noteic Kristus kalpa rīcību. Tomēr viņos esošais gars un dzīvība, kas atklājas Debesīm patīkamās sarunās, sevis aizliegšanā un nevainojamā dzīvē, ar savu pārliecinošo spēku neticīgos vadīs visā patiesībā un tos ierosinās paklausīt Kristum. Viņi atstāj dzīvu un iespaidīgu priekšzīmi, tāpēc ka viņi līdzinās Kristum. Viņi ir pasaules gaisma, zemes sāls, un viņu iespaids uz citiem ir glābjošs. Viņi ir Kristus pārstāvji virs zemes. Zemes lietas neiedvesmo to mērķus un gribu; [549] viņi arī nevar strādāt peļņas dēļ, ne arī savtīgā mīlestībā par to priecāties. Mūžības apsvērumi viņiem ir pietiekoši svarīgi, lai paceltos pāri visam tam, kas ir pievilcīgs virs zemes. Īsts kristietis strādās tikai ar vienu mērķi, lai patiktu Dievam, domādams vienīgi par Viņa godu, un prieks darīt Dieva prātu būs viņa atalgojums.

Sludinātājiem sevišķi vajadzētu iepazīties ar Kristus raksturu un Viņa darbiem, lai varētu Viņu atdarināt; Jo īsta kristieša raksturs un darbi līdzināsies Kristus raksturam un darbiem. Viņš atstāja Savu godību, Savu varu, Savas bagātības un meklēja tos, kas gāja bojā grēkā. Viņš pazemojās līdz mūsu nospiedošajam stāvoklim, lai mūs paaugstinātu līdz Debesīm. Viņa dzīvi iezīmēja upuris, sevis aizliegšana un nesavtīga labdarība. Viņš ir mūsu Paraugs. Vai tu, brāli A, esi atdarinājis šo paraugu? Es atbildu: Nē. Viņš ir pilnīgs un svēts Paraugs, kas mums dots atdarināšanai. Mēs nespējam līdzināties šim Paraugam; tomēr Dievs mūs neatzīs, ja mēs To neatdarināsim un tam nelīdzināsimies atbilstoši spējām, kādas Dievs mums ir devis. Mīlestība uz dvēselēm, kuru dēļ mira Kristus, vadīs mūs uz sevis aizliegšanu un darīs mūs gatavus pienest jebkuru upuri, lai būtu Kristus līdzstrādnieki dvēseļu glābšanas darbā.

Dieva izredzēto kalpu darbs nesīs augļus, ja tas tiks darīts iekš Viņa. Sludinātāju vārdi un darbi ir kanāli, pa kuriem pasaule saņem skaidros un svētos patiesības pamatlikumus. Viņu priekšzīmīgā dzīve dara tos par pasaules gaismu un par zemes sāli. Dieva kalpiem ar ticības roku vajadzētu satvert Visvarenā elkoni un uzkrāt no augšienes nākošos dievišķās gaismas starus, bet ar mīlestības roku viņiem tajā pašā laikā vajadzētu sniegties pēc bojā ejošām dvēselēm. Tādā darbā nepieciešama uzticība. Kūtrums pieļaus, ka dvēseles, kas varētu tikt izglābtas, tiek aizdzītas ārpus sniedzamības robežām. Dievs Savā darbā grib tādus sludinātājus, kas paši jau ir atmodušies un ir enerģiski un neatlaidīgi, kas ir uzticīgi sargi uz Ciānas mūriem, [550] ņemdami vērā visus dievišķā Skolotāja vārdus un tos uzticīgi pasludinādami ļaudīm.

Tu ļoti līdzinies Merosam. Tu esi diezgan čakls, ja tas, ko tu dari, nesīs tev pašam kādu labumu; bet ja tev nekāds sevišķs labums nenāk, tad tev nepatīk sevišķi censties. Tu tiešām esi slinks vīrs. Tu regulāri vari apēst savu devu, tomēr fizisku piepūli tu sevišķi nemīli. Neviens cilvēks nevar izpildīt savus sludinātāja darba pienākumus, ja viņš savā darbā nav čakls un uzcītīgs un ja viņš uzticīgi nepilda savus pienākumus, kas saistās ar sabiedrisko dzīvi un darbu atklātībā. Dievs mūs izredzējis par kalpiem savam darbam, kas prasa neatlaidīgu enerģiju. Mēs nedrīkstam izlutināties, nedrīkstam izvairīties no pūlēm, grūtībām un cīņām.

Man norādīja uz sekojošajiem inspirācijas vārdiem: “Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, mūsu Kungu; bet sevi, ka esam kalpi Jēzus dēļ. jo Dievs, kas sacījis, lai gaisma aust no tumsības, tas ir atspīdējis mūsu sirdīs apgaismošanu dot, ka atzīstam Dieva godību Jēzus Kristus vaigā. Bet mēs šo mantu turam māla traukos, lai lielu lielais spēks būtu no Dieva un ne no mums. Mēs visur topam spaidīti un tomēr nenospaidīti; mums ir grūtības un tomēr neesam izmisuši; mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; mēs topam pie zemes mesti, tomēr neejam bojā. Mēs arvien Kunga Jēzus Kristus miršanu visur līdzi nesam savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādītos.”(2.Kor.4:5-10) Apustuļa derīgums nebija viņā pašā, bet gan Svētā Gara klātbūtnē un spēkā, Kura brīnišķais iespaids piepildīja viņa dvēseli, darot katru domu padevīgu un paklausīgu Kristum. Viņa sludināšanai bija augļi.

Pirmais lielais bauslis ir: “Tev būs mīlēt Kungu savu Dievu no visas sirds.” (Mat.22:37) “Un otrs tam līdzīgs, proti šis: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu.”(Mat.22:39) Šajos divos baušļos ietverti visi morāliskās būtnes pienākumi un intereses. Kas pilda savu pienākumu pret citiem tā, kā viņi vēlētos, lai citi to pildītu pret viņiem, tiek novesti stāvoklī, [551] kur tiem var atklāties Dievs. Šos cilvēkus Viņš atzīs par labiem. Viņi tiek darīti pilnīgi mīlestībā, un viņu pūles un lūgšanas nebūs veltīgas. Tie pastāvīgi saņems žēlastību un patiesību no galvenā avota, un tikpat bagātīgi, kā paši to ir saņēmuši, viņi šo dievišķo gaismu un pestīšanu sniedz citiem. Viņos ir piepildījusies Rakstu liecība: “Jums ir savs auglis, ka paliekat svēti; bet gals ir mūžīga dzīvošana.” (Rom.6:22)

Dieva un svēto eņģeļu acīs savtīgums ir negantība. Šī grēka dēļ daudzi nevar iegūt labumu, par ko citādi tiem būtu iespējams priecāties. uz savām personīgām lietām viņi skatās ar savtīgām acīm un tiem nav mīlestības, lai interesētos par citu vajadzībām, kā par savējām. Viņi pārgroza Dieva kārtību. Tie nevis dara citiem to, ko viņi vēlētos, lai citi viņiem darītu, bet paši priekš sevis dara to, ko vēlētos, lai citi viņiem darītu, un citiem dara to, ko tie vismazāk vēlētos, lai tiem tiktu darīts. Lūk, pamatlikums, kas vēl jāmācās! Mīlestība ir no Dieva. Tev nav mīlestības, ka mājoja Kristus sirdī. Nesvēta sirds nevar radīt vai veidot šo Debesu izcelsmes stādu, kuram, lai tas augtu un ziedētu, pastāvīgi jātiek slacītam ar Debesu rasu. tas var zelt un ziedēt tikai tādā sirdī, kurā valda Kristus. Šī mīlestība nevar dzīvot un augt bezdarbībā; tā nevar arī darboties, nekļūstot arvien dedzīgāka un neizvēršot savu iespaidu un neizplatot to pār citiem. Šis pamatlikums tev ir ļoti trūcis, un tāpēc viss ir bijis tumšs, kur Tās klātbūtne visu būtu darījusi gaišu.

Mans brāli, tev nepieciešama pilnīga pārvēršanās, dziļa un visu aptveroša atgriešanās. Bez tās tu esi tikai akls ceļa rādītājs. Tavs iespaids nevairo mīlestību un vienprātību to cilvēku vidū, starp kuriem tu atrodies. tas nevis uzceļ, bet noārda. Ar saviem trūkumiem tu esi bijis par postu Rietumiem. Kamēr tev tik lielā mērā trūkst Dieva žēlastības un tu esi tik ļoti nodevies savtīgumam, tu nevari pacelt draudzi tādā stāvoklī, kāds tai jāieņem atbilstoši Dieva prasībām. [552] “tai es esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva Vārdu pilnīgi pasludinu; to noslēpumu, kas ir bijis paslēpts kopš mūžīgiem laikiem, un no dzimumu dzimumiem; bet tagad skaidri ir paradīts Viņa svētiem; Tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām; tas ir Kristus jūsos, godības cerība; to mēs pasludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Kristū Jēzū; par to es arī darbojos, cīnīdamies Viņa varā, kas manī stipri strādā ar spēku.” (Kol.1:25-29)

Dieva kalpiem, lai tie varētu patiesību sekmīgi pasniegt citiem, vispirms tā jāuzņem savā sirdī. Tiem jākļūst svētotiem caur patiesību, ko tie sludina, vai arī viņi būs tikai piedauzīšanās akmens grēciniekiem. Kurus Dievs ir aicinājis kalpot svētās lietās, tie ir arī aicināti būt šķīsti sirdīs un svēti dzīvē.” Šķīstieties jūs, kas Kunga rīkus nesat.” Ja Dievs izsaka “vai” pār tiem, kas ir aicināti sludināt patiesību un atsakās Viņam paklausīt, tad vēl smagāks “vai” gulstas uz tiem, kas uzņēmās šo svēto darbu bez tīrām rokām un skaidras sirds. Kā “vai” ir izteikts, kas sludina patiesību, nesvētījušies sirdī un dzīvē, tāpat “vai” ir izteikts pār tiem, kas šai amatā pieņem un patur nesvētījušos cilvēkus, kas nespēj izpildīt amata pienākumus. Ja Dieva gars nav svētojis un darījis šķīstas rokas un sirdis cilvēkiem, kuri kalpo svētās lietās, tad tie runās saskaņā ar saviem nepilnīgajiem un trūcīgajiem piedzīvojumiem, un viņu padoms nomaldinās no Dieva tos, kas raugās uz viņiem un uzticas viņu spriedumam un piedzīvojumiem. Kaut Dievs palīdzētu sludinātājiem ņemt vērā Pāvila paskubinājumu Korintiešiem: “Pārbaudieties paši, vai esat ticībā, pārmeklējieties paši! Jeb vai jūs neatzīstieties, ka Jēzus Kristus iekš jums ir, ja tikai neesat nederīgi?” (2.Kor.13:5) Tev, mans brāli, darāms darbs, [553] lai tu iegūtu mūžīgo dzīvību. Kaut Dievs tev palīdzētu šo darbu veikt pamatīgi, lai tu varētu būt pilnīgs un nevainojams, kam nekā netrūkst.”

Čikago, Ilinoisa, Massasio nams, 1870. gada 6. jūlijs

Fanātisms un nezināšana

Brāli E! 1865. gada 25. decembrī, atrodoties Ročesterā, N.Y., pirms apmeklēju Menas štatu, es redzēju daudz lietas sakarā ar grūtībām un drosmi atņemošo stāvokli šajā štatā. Man rādīja, ka diezgan liels skaits cilvēku, kuri iedomājas, ka viņu pienākums ir atklāti mācīt Dieva Vārdu, ir kļūdījušies darba izvēlē. Viņi nav saņēmuši nekādu aicinājumu nodoties šim svinīgajam un atbildīgajam darbam. Viņi nebija derīgi sludināšanas darbam, jo nespēja citus pareizi pamācīt.

Daži savu pieredzi bija ieguvuši reliģisku fanātiķu vidū, kuriem nebija pareizas izpratnes par darba augsto raksturu. Šo, tā saucamo, septītās dienas adventistu reliģiskie piedzīvojumi nebija uzticami. Visas viņu rīcības pamatos nebija stipru pamatlikumu. Viņi bija pašpaļāvīgi un lielīgi. Viņu reliģija nepastāvēja taisnības darbos, patiesā dvēseles pazemībā un sirsnīgā padevībā Dievam, bet gan impulsīvā trokšņainā rīcībā un savādībām un dīvainībām bagātā nekārtībā. Viņi neizjuta un arī nevarēja izjust nepieciešamību ietērpties Kristus taisnībā. viņiem bija pašiem sava taisnība, kas līdzinājās notraipītām lupatām un kuru Dievs nekādā gadījumā nevarēja pieņemt. Šie cilvēki nemīlēja vienprātību un saskanīgu rīcību. Viņi priecājās par nekārtību. Viņi izvēlējās sajukumu, nemieru un uzskatu dažādību. Viņi bija nevaldāmi un nepakļāvīgi, neatdzimuši un nesvēti, un sajukuma elements atbilda viņu nedisciplinētajam prātam. Viņi bija lāsts Dieva lietai un apkaunoja septītās dienas adventistu vārdu.

Šos cilvēkus patiesība nebija reformējusi, [554] ne svētojusi. Viņi bija rupji un neaudzināti. Viņi vēl nekad nebija baudījuši kaut ko no nākamās pasaules jaukā un šķīstā skaistuma. Viņi vēl nekad nebija izjutuši dievbijības noslēpumu, ne arī viņu sirdis bijīgi nodrebējušas tā priekšā. Dievišķās un mūžīgās lietas viņi nostādīja vienādā līmenī ar parastām un bija gatavi runāt par Debesīm un Jēzus nākšanu tā, kā tie mēdza runāt par zirgiem. Viņiem bija paviršas zināšanas par patiesības teoriju, un par to vairāk tie neko nezināja. Patiesības pamatlikumi nebija mainījuši viņu dzīvi un nebija tiem likuši ar riebumu raudzīties uz savu es. Viņi sevi nekad nebija aplūkojuši tādā gaismā, kādā Pavils raudzījās uz sevi un atklāja morālos trūkumus savā raksturā. Dieva baušļi tos nekad nebija nonāvējuši, un viņi nebija atšķīrušies no savas netīrības un no visa, kas tos aptraipīja. Dažiem no šiem cilvēkiem vismīļākā nodarbošanās ir niekošanās un vieglprātīgas sarunas. Šo ieradumu tie attaisnoja un piekopa pat tādos gadījumos, kuriem vajadzētu iezīmēties ar svinīgām domām un nodošanos Dievam. Ar to viņi parādīja patiesas cieņas un dziļas izpratnes trūkumu un zaudēja vērtību pat tādu domājošu cilvēku acīs, kuriem nebija nekādu zināšanu par patiesību. Šie ļaudis paši metās kārdināšanu straumē un uzturējās tur, kur ienaidniekam bija izdevies tos ievest, un sātanam ir tik viegli pārvaldīt to prātu un samaitāt visus viņu piedzīvojumus, ka, pēc visa spriežot, tiem neizdosies atraisīties no viņa valgiem un iegūt veselīgus piedzīvojumus.

Dieva dienas ugunis aprīs salmus un pelavas, un no katra, kas turpinās iet šo, jau tik ilgi iemīļoto nedievbijīgo ceļu, nekas nepaliks pāri. Šiem ļaudīm nepatīk atrasties tādu cilvēku sabiedrībā, ar kuriem tiešām ir Dievs. [555] Viņu reliģiskie piedzīvojumi ir tik zemi, ka tiem nav nekādas daļas nedz intereses saprātīgos reliģiskos piedzīvojumos; tāpēc viņi ir nonicinājuši to ļaužu sabiedrību, kurus vada un māca Dievs. Dažu īpašu šīs šķiras pārstāvju stiprā puse ir sarkasms (ļauns, dzēlīgs izsmiekls) un ironija. Viņi uzstājas nekaunīgi un apvainojoši un neievēro labas uzvešanās likumus. Viņi neko necenšas šķirot, kā arī necenšas godāt tos, kam gods nākas. Tie lepni, dumpīgi, izaicinoši saceļas pret visiem, kas domā savādāk nekā viņi. Viņu trokšņainā izturēšanās un sliktā uzvešanās liek patiesajam Dieva kalpam just, ka tie pretojas viņa pūlēm to labā, un tas zaudē drosmi turpināt darbu pie tiem. Tad tie nododas necienīgai līksmībai, kas ir tieši tāda pat rakstura, kāds ir sātana un viņa ļauno eņģeļu prieks par sev nodrošinātu dvēseli. Viņiem blakus stāv sātans un viņa eņģeļi, kas gavilē līdz ar tiem. Bezcerīgs ir to personu stāvoklis, kuriem piemīt šīs rakstura īpašības un kas tās stipri attīstījuši. Tie ir ieslēgti savā paštaisnībā, un katra veida rakstura izsmalcinātību un cēlumu, ar ko viņiem nākas sastapties, tie nosauc par lepnumu un pazemības trūkumu. Rupja izturēšanās un nezināšana tiek uzskatīta par pazemību.

Savus reliģiskos piedzīvojumus tu lielā mērā esi ieguvis šādu cilvēku vidū; tāpēc tu neesi derīgs mācīt mirstīgajiem šo vissvinīgāko, visskaistāko, viscēlāko un reizē arī vispārdrošāko vēsti. Tu varbūt aizsniegsi zināmu ļaužu šķiru, bet sabiedrības inteliģentākā daļa ar tavu darbu tiks aizdzīti tikai vēl tālāk prom. Tev nav pietiekošu zināšanu pat vispārējās izglītības nozarēs, lai spētu pamācīt vīrus un sievas, kuriem otrā pusē stāvēs viltīgais velns, kas tiem iečukstēs priekšlikumus un rādīs ceļus, kas vedīs prom no patiesības.

No parasto skolu skolotājiem prasa, lai tie būtu sava darba meistari. Viņus rūpīgi pārbauda, lai pārliecinātos vai viņu gādībai drīkst uzticēt bērnus. Viņu piemērotības pakāpe tiek pārbaudīta, [556] ņemot vērā tā amata svarīgumu, kas tiem būs jāpilda. Es redzēju, ka Dieva darba raksturs ir par tik augstāks un svarīgāks, par cik mūžīgās lietas vērtējamas augstāk par laicīgajām. Šeit pielaistā kļūda nav vairs izlabojama. Bezgalīgi liela nozīme ir tam, lai visi, kas iziet mācīt patiesību, būtu piemēroti sagatavoti savam darbam. To spējas mācīt patiesību jāpārbauda ne mazāk stingri, kā tie cilvēki, kas mūsu skolās. Tā saucamo Kristus kalpu paviršais, nevīžīgais darbs ir noniecinājis visu Dieva lietu.

Es redzēju, ka sludinātājiem jābūt taisniem un svētiem un ka viņiem jāpazīst Dieva Vārds. Viņiem labi jāpārzina Bībeles piedzīvojumi un jābūt sagatavotiem dot pamatojumu savai cerībai, vai arī tiem vajadzētu pārtraukt savas pūles un meklēt citu nodarbošanos, kurā viņu trūkumiem nebūs tik briesmīgas sekas. Tagadējo vispār pazīstamo konfesiju sludinātāji jau ir pieņemti, ja viņi var runāt kaut par nedaudziem vienkāršiem Bībeles tematiem; bet sludinātājiem, ka izplata nepopulāro patiesību šīm pēdējām dienām, kuriem jāsastopas ar mācītiem vīriem, ar stipra prāta cilvēkiem un ar visāda veida pretiniekiem, ir jāzina viss, par ko tie var runāt. Viņiem nevajadzētu uzņemties atbildību par patiesības mācīšanu, ja tie nav šim darbam sagatavoti. Pirms tie iesaistās šai darbā vai tam nododas, viņiem vajadzētu kļūt par Bībeles pētītājiem. Ja viņiem nav tādas izglītības, lai atklātībā varētu pieņemami runāt, liekot pareizi novērtēt patiesību un pagodināt Dievu, kuram tie sakās kalpojam, tad tiem vajadzētu gaidīt, līdz kļūs derīgi šim darbam.

Brāli E, tu nevari pildīt Kristus kalpa vietu. Es redzēju, ka tev trūkst pareizu reliģisku piedzīvojumu. Tu nepazīsti pats sevi. Tu neproti pat pareizi lasīt, kā arī runāt tā, lai patiesību izteiktu inteliģentiem klausītājiem. Tev trūkst izšķiršanas spēju. Tu nesapratīsi, kad pareizāk ir runāt, [557] un kad gudrāk ir klusēt. Tu tik ilgi esi domājis līdzīgi šai īpašajai ļaužu šķirai, kuru es pieminēju un kuru tu labi pazīsti, ka tu tomēr nevēlēsies redzēt savus trūkumus, kad tie tev tiks atklāti. Tu sevi vērtē augstu, un tavi piedzīvojumi ir raksturojušies ar pašpaļāvību un lielību.

Tu neļaujies pamācīties; tāpēc Dieva lietai tavās rokās nebūs panākumu. Piedzīvojot neveiksmi, tu to neatzīsi. Tava darba rezultātā Dieva lieta nonāks negodā un kaunā, bet tu to nespēsi saskatīt. Zināmu ļaužu šķiru tu varbūt pārliecināsi par patiesību; tomēr vairāk būs to, kas tiks novērsti no patiesības un nostādīti tur, kur arī ar pareizām un saprātīgām pūlēm tos nevarēs aizsniegt. Ar tavu dzīvi ir saaustas lietas, kas kaitē patiesībai. Dievs nevar tevi pieņemt kā patiesības pārstāvi. Tava izturēšanās nav bijusi smalkjūtīga un cēla. Dievam nav patikusi tava uzvešanās. Tavi vārdi ir bijuši vieglprātīgi. Tu nebīsties Dievu un neesi svētojies. Tev nav piedzīvojumu garīgā dzīvē. Tu nezini, kā pareizi izdalīt dzīvības Vārdus, pasniedzot īstajā laikā ikvienam viņa daļu. Tu labprāt esi strīdējies un debatējis par punktiem, kurus tu nemaz nesaproti, un tāpēc tu varēji piedzīvot tikai sakāvi. Tāds gars ir šai ļaužu šķirai Menā, kurus es pieminēju. Viņi priecājas par iespējām cīnīties un dara to izaicinošā garā. Tu nebūsi lēnprātīgs tādu ļaužu pamācīšanā, kas runā paši sev pretī. Savu nelaimīgo piedzīvojumu dēļ tu vienmēr parādīsi zināmu kroplumu. Tu neesi lēnprātīgs un pats sevi neveido. Tev jāmācās svarīgas mācības, pirms tu vari kļūt vienkāršs un pieņemams Kristus sekotājs, kaut vai tikai savas personīgās dzīves ietvaros.

Kāda izlutināta meita

[558] Mīļais draugs F! Es redzēju, ka tev draud briesmas pilnīgi pakļauties lielā dvēseļu ienaidnieka pārvaldībai. Tavi piedzīvojumi N priekš tevis nebija labi. Apmešanās uz dzīvi N nāca tev par ļaunu; tu kļuvi lepna un godkārīga. Netrūka cilvēku, kas negudri tevi lutināja un slavēja, līdz tu kļuvi godkārīga un bezkaunīga. Tu nostājies pret ierobežojumiem, izturējies ietiepīgi un stūrgalvīgi un sagādāji vecākiem daudz grūtību. Viņi pielaida kļūdas. Tavs tēvs tevi negudri lutināja. Tu to izmantoji un piekrāpies. Tu saņēmi atzinību, ko nebiji pelnījusi.

Tu N ļoti daudz darīji pēc sava prāta un atļāvies vaļības, kurām pat uz mirkli tu nedrīkstēji nodoties. Kad tu vai tavas māsas tika norātas, tu juties apvainota un stāstīji to savai mātei, radot iespaidu it kā pret tevi būtu izturējušies nepareizi. Tu pārspīlēji un viņa, būdama nervoza, ātri uzbudinājās un uztraucās, domādama, ka netiek ņemts vērā viņas stāvoklis un cieņa. Viņai nepatika, ja kāds kaut ko diktēja viņas bērniem, un savu nepatiku viņa neslēpa. Viņa nepiedienīgi izteicās par tiem, kurus tai vajadzēja cienīt. tava māte parādīja lielu gudrības trūkumu, nostājoties tavā pusē un peļot ļaudis, kuriem drīzāk gan vajadzēja pateikties un nevis tos norāt. Viņas rīcība tev kaitēja, izdarot to, ko viņa vairs nekad nevarēs pilnīgi labot. Tu priecājies, domādama, ka esi nodrošināta pret pārmetumiem, ka vari rīkoties, kā tev pašai patīk. Mātes skats ne vienmēr tevi vēroja, un, ja arī viņa būtu pastāvīgi tevi uzmanījusi, tavas ļaunās tieksmes viņa tomēr nespēja redzēt.

Skolā tev bija labs un priekšzīmīgs skolotājs; tomēr tu juties sašutusi, ja tiki ierobežota. Tu domāji, ka tavam skolotājam vajadzēja tev parādīt zināmas priekšrocības un viņš nedrīkstēja atļauties tevi rāt un mācīt, [559] tāpēc ka tu esi G meita. Arī tavas māsas domāja tāpat. Jūs žēlojāties un sūdzējāties saviem vecākiem; viņi par notikušo dzirdēja tavā atstāstījumā un lielākā vai mazākā mērā juta jums līdzi, un jūsu pārspīlētie ziņojumi viņus satrauca. Viņi bojāja jūsu raksturu. Jūs nesaņēmāt pietiekoši stingru audzināšanu. Tomēr tu dusmojies par to, ka nevarēji iet pati savu ceļu, bet biji spiesta pakļauties brāļa H stingrajām un pārdomātajām prasībām. Skolā tu reizēm biji nemierīga, nekaunīga un izaicinoša, lielā mērā pārkāpjot atturīgas pieklājības likumus. Tu izturējies bezkaunīgi, savtīgi un pārāk augstprātīgi, un stingra disciplīna tev bija vajadzīga kā mājās, tā arī skolā.

Tavas domas ir netīras. Tu visumā pārāk ilgi esi bijusi brīva no pūlēm un rūpēm. Mājas pienākumi tev būtu snieguši vislielākās iespējamās svētības. Nogurums tev nenodarītu pat desmito daļu no tā ļaunuma, kam cēlonis ir tavas baudkārās domas un uzvešanās. Tu esi pieņēmusi nepareizus uzskatus par meiteņu un zēnu kopēju draudzēšanos, un tev ļoti patīk atrasties zēnu sabiedrībā. Tu sirdī un domās neesi skaidra. Tev kaitējusi mīlas stāstu un romānu lasīšana, un rezultātā tevi savaldzinājušas netīras domas. Tava fantāzija ir samaitājusies, un tagad tev liekas, ka tev vairs nav spēka valdīt pār savām domām. Sātans ved tevi kā savu gūstekni, kur vien viņam iepatīkas. Tu nejūties laimīga. Tu nemīli Dievu, ne arī Viņa ļaudis. Tu ar rūgtumu sacelies pret tiem, kuri redz tavu patieso raksturu. Tev liekas, ka viņi vainojami par to, ka viņiem pret tevi ir izveidojušies tādi uzskati; bet vienīgā vainīgā esi tu pati. Tava uzvešanās ir likusi tiem būt piesardzīgiem un tevi brīdināt. Par to vari pārmest tikai pati sev.

Tu esi bīstams biedrs un ar savu iespaidu esi nodarījusi lielu ļaunumu —. Tu esi vadījusi citus, kaut gan tev pašai vajadzēja ļauties vadīties. Dievu tu neesi godājusi, [560] un Viņš prasīs no tevis atbildību par grēkiem, kurus izraisījis tavs iespaids. Tava izturēšanās nav bijusi šķīsta, kautrīga un meitenei piemērota. Dieva bijība nav bijusi tavu acu priekšā. Lai piepildītu savus plānus, tu tik bieži esi liekuļojusi, ka tava sirdsapziņa ir stipri cietusi. Mana mīļā meitene, ja tu nepastāvēsi tieši tur, kur pašlaik atrodies, tad tevi noteikti gaida bojā eja. Pārtrauc sapņot dienā un celt savas gaisa pilis. Neļauj savām domām plūst pa neprāta un samaitātības kanāliem. Biedrošanās ar zēniem priekš tevis nav droša. Tavās krūtīs ir paslēpušās bangojošas kārdināšanu straumes, cenšoties iznīcināt pamatlikumus, sievišķīgo tikumību un patieso pieklājību. Ja tu turpināsi savu ietiepīgo, stūrgalvīgo ceļu, kāds gan tad būs tavs liktenis?

Pār mums ir atausis jauns gads. Ko tu esi nolēmusi darīt? Kāds pēc tavas apņemšanās būs kalpojošo eņģeļu ziņojums Debesīm par taviem diendienā veiktajiem darbiem? Kādi tavi izteiktie vārdi parādīsies Debesu grāmatu lappusēs? Kādas domas tevī atradīs Siržu Pārbaudītājs? Viņš lasa domas un izprot sirds tieksmes un nolūkus. Pār tavu dzīvi pagājušajā gadā ir briesmīgs pārskats, kuru redz Debesu Majestāte un šķīsto bezgrēcīgo eņģeļu miriādes. Tavas domas un rīcība, tavas neprātīgās, nesvētās jūtas varbūt var tikt apslēptas no mirstīgām būtnēm; bet atceries, ka Dieva skatam ir atvērti tavas dzīves visniecīgākie notikumi. Debesīs esošais pārskats par tevi ir aptraipīts. Tur ir pierakstīti visi tavi grēki.

Dieva nepatika ir pār tevi, un tomēr, liekas, tu neko nesaproti, tu neredzi savu pazudušo un samaitāto stāvokli. Reizēm tu jūti sirdsapziņas pārmetumus, tomēr tavs lepnais, neatkarīgais gars drīz vien gūst virsroku, un tu apslāpē sirdsapziņas balsi. Tu neesi laimīga, tomēr tu domā, ka tu tāda būtu, ja neierobežoti varētu rīkoties pēc sava prāta. Nabaga bērns! Tu izturies līdzīgi Ievai Ēdenē. [561] Viņa iedomājās, ka tā sasniegtu ļoti augstu stāvokli, ja tikai varētu ēst no koka augļiem, kurus Dievs viņai bija aizliedzis pat aizskart, lai nemirtu. Viņa ēda un pazaudēja visu Ēdenes godību.

Tev vajadzētu valdīt pār savām domām. Tas nebūs viegls uzdevums; tu to nevari veikt, ja nepieliksi nopietnas un pat ļoti stipras pūles. Tomēr Dievs to no tevis prasa; šis pienākums gulstas uz visām atbildīgām būtnēm. Tu esi atbildīga Dievam par savām domām. Ja tu nododies tukšām domām, ļaujot prātam kavēties pie netīriem tematiem, tad zināmā mērā tu Dieva priekšā esi tikpat vainīga, it kā tavas domas būtu jau piepildītas darbos, jo to aizkavē vienīgi izdevības trūkums. Dienām un naktīm celt gaisa celtnes un sapņot ir slikts un ārkārtīgi bīstams ieradums. Tam nostiprinoties, gandrīz vairs nav iespējams to salauzt un domas vērst uz tīrām, augstām un svētām lietām. Tev jākļūst par modru sargu savām acīm, ausīm un visam savam prātam, lai valdītu savu fantāziju un neatļautu tumšām, samaitātām domām aptraipīt dvēseli. Vienīgi žēlastības spēks var veikt šo visiekārojamāko darbu. Tu šajā virzienā esi vāja.

Tu esi kļuvusi untumaina, pārāk pašapzinīga un uzbāzīgi nekaunīga. Dieva žēlojošai laipnībai nav vietas tavā sirdī. Tikai Dieva spēkā tu vari kļūt par Dieva žēlojošās laipnības saņēmēju, par taisnības darba rīku. Dievs no tevis prasa ne tikai savu domu savaldīšanu, bet arī savu tieksmju, savu kaislību un savu jūtu kontroli. No tā ir atkarīga tava pestīšana. Kaislības, tieksmes un jūtas ir vareni spēki. Nepareizi pielietoti vai darbojoties nepareizu motīvu ietekmē vai nepareizā virzienā, tie būs vareni, lai tevi iznīcinātu, lai tevi padarītu nekam nederīgu un atstātu bez Dieva un bez cerības.

Iztēle ir stingri un neatlaidīgi jāuzrauga, lai kaislības, [562] tieksmes un jūtas būtu pakļautas saprātam, sirdsapziņai un raksturam. Tev draud briesmas, jo tu patreiz esi sagatavojusies upurēt mūžības intereses uz kaislību altāra. Kaislības ieguvušas pārliecinošu kontroli pār visu tavu būtni. Un kādas ir šīs kaislības? — Zemiskas un postošas. Pakļaujoties tām, tu sarūgtinātu savu vecāku dzīvi, apbēdinātu un apkaunotu savas māsas, upurētu savu godu un zaudētu Debesis un godības pilno nemirstības dzīvi. Vai tu to vēlies? Es tevi lūdzu: apstājies tur, kur tu tagad esi. Nevienu soli vairs nesper uz priekšu savā neprātīgi un stūrgalvīgi izraudzītajā ceļā; jo to ejot, tevi sagaida bēdas un nāve. Ja tu nesavaldīsi savas kaislības un jūtas, tad tu iegrūdīsi negodā sevi līdz ar visiem, kas ir ap tevi, un tavs raksturs būs apkaunojoši aptraipīts, kamēr vien tu dzīvosi.

Tu neklausi saviem vecākiem, esi izlaidīga, nepateicīga un nesvēta. Šīs nožēlojamās īpašības ir samaitāta koka augļi. Tu esi nekautrīga. Tev patīk zēni, un tev patīk par viņiem runāt. “No sirds pilnības mute runā.” (Mat.12:34) Ieradumi ir kļuvuši tik spēcīgi, ka valda pār tevi; un tu esi iedomājusies krāpt, lai izvestu savus nodomus un piepildītu savas iegribas.

Es tavu gadījumu neuzskatu par bezcerīgu; ja es tā domātu, tad mana spalva nerakstītu šīs rindas. Dieva spēkā tu vari izpirkt pagātni. Tavs vārds N jau ir kļuvis par sakāmvārdu, par palamu; tomēr tu to varu izmainīt, lietojot spēkus, ko tev devis Dievs. Tu vēl tagad vari sasniegt morālus augstumus, lai tavs vārds tiktu saistīts ar šķīstām un svētām lietām. Tevi iespējams pacelt. Dievs tev ir sagādājis nepieciešamos palīglīdzekļus. Viņš tevi ir aicinājis nākt pie Viņa un ir apsolījis nest tavas nastas un dot tavai dvēselei mieru. Dievišķais Skolotājs saka: “Nāciet pie Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm.”(Mat.11:29) Tu jau sen esi atstājusi pazemību un lēnprātību. [563] Šī dievišķā Skolotāja svarīgā mācība tev vēl būs jāmācās, lai atrastu apsolīto atvieglojumu. Tu tik daudz esi domājusi par sevi, par ārējo greznošanos, līdz ar mākslotu izturēšanos un iedomību esi sevi padarījusi gandrīz vai par nejēgu. Tev ir viltīga mēle, kas ir nodevusies patiesības sagrozīšanai un meliem. Mana mīļā meitene, ja tikai tu varētu atmosties, ja būtu iespējams pamodināt tavu snaudošo, nejūtīgo sirdsapziņu un tu pastāvīgi sajustu Dieva klātbūtnes iespaidu un sevi pakļautu apgaismotas, atmodinātas sirdsapziņas vadībai, tad tu pati kļūtu laimīga un būtu par svētību saviem vecākiem, kuru sirdis tu tagad esi sāpinājusi. Saviem līdzgaitniekiem tu varētu kļūt par taisnības darba rīku. Tev nepieciešama pilnīga un dziļa atgriešanās; bez tās tu atrodies netaisnības saitēs un mokošā jūgā. Paklausot savam untumainajam un postošajam prātam, tu varbūt domā, ka esi brīva, tomēr tu esi saistīta vispazemojošākā verdzībā. Ārpus reliģiskajiem pamatlikumiem tu varbūt sevi vari uzskatīt par apskaužamu; tomēr visi krietnie un tikumīgie ļaudis uz tevi raudzīsies ar līdzjūtību un tavu uzvešanos uzlūkos ar riebumu. tu vari kļūt par dievišķās dabas līdzdalībnieci, ja gribēsi izbēgt samaitātībai, kas pasaulē ir caur iekāri; vai arī ļaujoties iekārēm tu vari grimt vēl dziļāk šai samaitātībā, nesot sevī sātana rakstura nospiedumu.

Tev ir jaunākās māsas, kuras tu vari aplaimot ar savu iespaidu. Sava tēva ģimenē tu vari atstarot jauku un dārgu gaismu, iepriecinot viņa sirdi; tu vari arī būt tumša ēna un mākonis vai vētra, kas visu izposta. Tava grāmatu lasīšanas kaislība ir tāda rakstura, kas samaitā fantāziju un panāks tavu bojā eju. Ja tu nesavaldīsi savas domas, savu tieksmi lasīt un arī savus vārdus, tad tava iztēle kļūs bezcerīgi slima. Lasi uzmanīgi un ar lūgšanām savu Bībeli un vadies no tās pamācībām. Tā ir tava vienīgā drošība.

Turies tālu no zēniem. Viņu sabiedrībā tu tiec nopietni un spēcīgi kārdināta. [564] Precību jautājumu izmet no savas meitenes galvas. Tu nekādā ziņā neesi derīga laulībām. Tev vajadzīgi gadi ar piedzīvojumiem, pirms tu spēsi izprast laulības dzīves pienākumus un varēsi uzņemties šīs dzīves nastas. Stingri sargā savas domas, savaldi kaislības un jūtas. Nepazemo tās ar kalpošanu kaislībām. Dari tās skaidras, veltī tās Dievam. Tu vari kļūt saprātīga, kautrīga, kautrīga un tikumīga meitene, tomēr ne bez nopietnām pūlēm. Tev jābūt modrai, tev jālūdz, tev jāpārdomā savi motīvi un rīcība. Vai tu vēlētos sava tēva klātbūtnē darīt kādu netīru darbu? Tiešām nē. Tomēr tu to dari Debesu Tēva klātbūtnē, kas ir tik ļoti augsts, tik svēts, tik šķīsts. Tiešām tu samaitā pati savu miesu Kristus un skaidro, bezgrēcīgo eņģeļu klātbūtnē; un tu turpini to darīt, neņemot vērā sirdsapziņu, neskatoties uz tev doto gaismu un brīdinājumiem.

Atceries, par visiem taviem darbiem tiek rakstīts pārskats. Tev vēlreiz būs jāsastopas ar visapslēptākajām tavas dzīves lietām. Tu tiksi tiesāta pēc miesā darītiem darbiem. Vai esi sagatavojusies uz to? Tu fiziski un morāli dari sev pāri. Dievs tev ir stingri pavēlējis uzturēt savu miesu svētu. “Vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis… un jūs nepiederat sev pašiem, jo jūs esat dārgi atpirkti? Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.”(1.Kor.6:19,20) Vai Dievs tevi netiesās par sevis pazemošanu, padodoties iekārēm, kaislībām un jūtām? Viņš prasa, lai tu Viņam kalpotu ar visu savas mīlestības bagātību un ar visu savu būtni.

Vēlreiz es brīdinu tevi kā tādu, kam ar šīm rindām būs jāsastopas tanī dienā, kad tiks izšķirta ikviena cilvēka lieta. Atdodies bez kavēšanās Kristum; [565] vienīgi Viņš ar savas žēlojošās laipnības spēku var izglābt tevi no bojā ejas. Vienīgi Viņš var atdot pilnīgu veselību taviem garīgajiem un morālajiem spēkiem. Tavai sirdij jāiesilst mīlestībā uz Dievu; tavam prātam jākļūst skaidram un nobriedušam, tavai sirdsapziņai apgaismotai, jūtīgai un šķīstai; tavai gribai godīgai un svētotai, pakļautai Dieva Gara vadībai. Tu no sevis vari izveidot, ko pati vēlies. Ja tu tagad atgriezīsies pilnīgi pretējā virzienā, pārtrauksi darīt ļaunu un mācīsies dzīves cīņās un kļūsi derīga godam un slavai dzīvē, ka būs labāka par šo. “Izvēlieties šodien, kam jūs gribat kalpot.”

Kāda sludinātāja sieva

Mīļā māsa I! Vakar man bija nedaudz laika pārdomām, un tagad dažas domas es gribu izteikt tev. Es nevarēju tik viegli atbildēt uz tavu jautājumu par pienākumu ceļot kopā ar vīru. Es vēl nezināju, kādas sekas ir tam, ka tu viņu pavadi; tāpēc es arī vēl nevarēju runāt tik saprotami, kā varu tad, kad esmu iepazinusies ar iespaidu, kādu tu atstāj uz citiem. Es nevaru dot padomu tumsā. Man jāzina, ka mans padoms ir pareizs gaismā. Maniem vārdiem tiek piedota liela nozīme, tāpēc man jārīkojas ļoti piesardzīgi. Pēc rūpīgām pārdomām, cenšoties atcerēties visu, kas man rādīts par tevi, es esmu gatava rakstīt.

Vēstules, kurās tu man rakstīji par brāli J manī izraisa bailes, ka tevī ir kādi aizspriedumi un zināma greizsirdība. Es ceru, ka tā tas tomēr nav, bet baidos, ka tā tas ir. Jūs abi ar savu vīru esat ļoti jūtīgi un pēc savas dabas greizsirdīgi; tāpēc jums šajā virzienā jābūt piesardzīgiem. Mēs nedomājam, ka brālis J visas lietas redz skaidri. Mēs saprotam, ka viņa sieva ir tālu no patiesības, un, ka tai pār viņu ir liels iespaids; tomēr mēs ceram, ka ja visi pret viņu izturēsies saprātīgi, [566] tad viņš atbrīvosies no sātana cilpām un visu redzēs skaidri.

Mīļā māsa, mēs esam apņēmušies būt bezpartejiski, neļaujot baumām iespaidot mūsu vārdus un darbus. Mums nav mīluļu. Kaut Kungs mums dotu Debesu gudrību, ka spējam rīkoties taisnīgi un bezpartejiski un darīt savu darbu saskaņā ar Viņa Garu. Mēs negribam savus darbus darīt iekš sevis. Mēs negribam balstīties uz personīgām izjūtām. Ja domājam, ka netiekam sevišķi ievēroti, ja redzam vai iedomājamies redzam, ka mūs vispār neņem vērā, tad mēs vēlamies vadīties no mūsu Kunga piedodošā Gara. Ļaudis, kas sevi sauca par Viņa sekotājiem, Viņu neuzņēma, jo Viņš gatavojās iet uz Jeruzalemi un īpašā kārtā neparādīja, ka grib uzturēties pie viņiem. Viņi neatvēra savas durvis Debesu viesim un nespieda Viņu palikt pie tiem, kaut arī redzēja, ka Viņš no ceļojuma ir noguris un ka tuvojas nakts. Viņi ne ar ko neparādīja, ka tiešām ilgojas pēc Jēzus. Mācekļi zināja, ka šo nakti Viņš vēlējās pavadīt šeit, un tik sāpīgi izjuta Kungam parādīto nevērību, ka sadusmojās un lūdza Jēzu pienācīgi atriebties, izsaucot uguni no debesīm, lai aprītu tos, kas pret Viņu tik ļauni izturējās. Bet Viņš norāja mācekļu sašutumu un viņu dedzīgo cenšanos, aizstāvēt sava Kunga godu un teica, ka Viņš nav nācis, lai piemeklētu zemi ar sodību, bet gan lai parādītu žēlastību.

Šī mūsu Pestītāja mācība domāta tev un man. Mūsu sirdis nedrīkst justies aizvainotas. Ja tiekam zākāti, mēs nedrīkstam savukārt nonievāt vainīgos. Ak, greizsirdība un ļaunās aizdomas, cik daudz posta jūs esat izdarījušas! Kā jūs draudzību un mīlestību esat pārvērtušas rūgtumā un naidā? Mēs nedrīkstam būt tik lepni, tik jūtīgi, tik pašmīlīgi, mums jāmirst savtībai. Mūsu interesēm jābūt iegremdētām Kristū, un mums jābūt spējīgiem teikt: “Es dzīvoju tomēr vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal.2:20) Kristus mums ir pateicis, kā viegli un labi nokārtot visu, kas gadās mūsu ceļā. [567] “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm.” (Mat.11:28,29) Lielas grūtības izsauc tas, ka tik maz ir lēnprātības un pazemības, un tāpēc jūgs kļūst mokošs

Un nasta smaga. Ja mums būs patiesa lēnprātība un pazemība, tad mēs sevi pazaudēsim Kristū un nevērību vai nicināšanu vairs neņemsim pie sirds; tad būsim kurli pret pārmetumiem un akli pret izsmieklu un apvainojumiem.

Māsa I, kad man skaidri atklāja tava gadījuma īpatnības, es redzēju nopietnus iebildumus tavai ceļošanai. Tu neuzņemies tās nastas, kādas tev vajadzētu uzņemties. Tu prasi līdzjūtību no citiem, bet pretī to nesniedz. Tu ar visu savu svaru uzgulsties ļaudīm, pie kuriem tu nonāc, un pārāk bieži tiec apkalpota tad, kad cilvēki, kuri nes savas un tavas nastas, nemaz nav par tevi stiprāki veikt šo kalpošanu. Tu esi pārāk nevarīga, lai strādātu sevis pašas labā, un iespaids nav tāds, kādu sludinātāja sievai vajadzētu atstāt. Tev vajadzētu vairāk fiziski strādāt, nekā tu to tagad dari; no tā, kas man rādīts, es domāju, ka vēlamāk tev būtu pildīt pienākumu savas meitas audzināšanas darbā un vairāk iemīļot arī mājsaimniecības darbus. Šajā virzienā tu neesi saņēmusi vajadzīgo audzināšanu tad, kad tu biji vēl meitene un tāpēc tava dzīve nav bijusi tik laimīga, kāda tā citādi varēja būt. Tev nepatīk fiziska piepūle; ceļojumos ar tevi jārēķinās kā ar slimnieku, un tu necenties palīdzēt un nedari iespējamo, lai atvieglotu nastu, kuru tu ar sevi uzliec. Tu neredzi, ka bieži vien tiem, kas tev kalpo, nemaz nav vieglāk kā tev pašai izpildīt šo neparedzēto pienākumu. Tu balsties uz citiem, un pie tam ar visu savu svaru. Es neredzu nekādu pierādījumu, ka Dievs tevi būtu aicinājis darīt kādu sevišķu darbu šajos ceļojumos.

Tev jāapgūst izglītības nozare, kurā tev vēl nav nepieciešamo zināšanu. [568] Kas labāk par māti var pamācīt bērnu? Kas gan tik labi var ieraudzīt trūkumus sevī un savā bērnā, kā māte pildot Debesu uzlikto pienākumu? Tas, ka tev šis darbs nepatīk, tomēr nepierāda, ka Kungs tev to nebūtu uzdevis darīt. Tev nav tik daudz fizisko ne garīgo spēku, lai ceļošanu darītu par savu uzdevumu. Tu vēlies tikt apkalpota, bet nevēlies kalpot citiem. Tu neesi pietiekoši noderīga, lai atlīdzinātu grūtības, kuras tu ar sevi uzkrauj vīram un citiem cilvēkiem ap tevi.

Kas nevar gudri vadīt sava bērna vai bērnu gaitas, tas nav spējīgs gudri kārtot draudzes lietas, vai arī palīdzēt ļaudīm, kuru saistītais prāts ir pakļauts sātana īpašām kārdināšanām. Ja viņi priecīgi un mīlestībā var veikt darbu, ko no viņiem prasa kā no vecākiem, tad arī draudzes nastu nešanā tiem būs lielāka izpratne. Mīļā māsa, es tev ieteicu rūpēties par to, lai tavam vīram ir laba sieva un laba māja. Vairāk paļaujies pati uz savām iespējām un mazāk balsties uz viņu. Uzmosties un dari tieši to daru, kas tev jādara saskaņā ar Kunga prātu. Tu tiecies domāt par lieliem darbiem, par lielu uzdevumu veikšanu, atstājot novārtā mazos pienākumus, kas stāv tieši tavā ceļā un kas ir tik pat nepieciešami kā lielie darbi. Tu šiem pienākumiem ej garām un ilgojies pēc lielāka darba. Pamodini savu godkāri censties pēc lietderības un būt šajā pasaulē par darba darītāju, bet ne tikai par novērotāju.

Mana mīļā māsa, es runāju skaidri, jo savādāk es nedrīkstu. Es tevi lūdzu ņemt uz saviem pleciem dzīves nastas un vairs no tām neizvairīties. Palīdzi savam vīram apkalpojot pati sevi. Uzskati, kādi jums abiem ir par sludinātājam saglabājamo cieņu, nesaskan ar mūsu Kunga rādīto priekšzīmi.

Kristus kalpam jābūt apdomīgam, nosvērtam, mīlošam, ļoti pacietīgam, dziļi līdzjūtīgam un laipni pieklājīgam. Viņam jābūt piesardzīgam, cēlam savās domās un sarunās un ar nevainojamu izturēšanos. Tomēr, ja sludinātājs nonāk ģimenē, [569] kur viņš pats sevi var apkalpot, tad katrā ziņā viņam to vajadzētu darīt; ar savu priekšzīmi viņam vajadzētu atbalstīt čaklumu, strādājot fizisku darbu, ja nav pārāk daudz citu pienākumu un uzdevumu. Viņš neko nepazaudēs no savas cieņas, bet, nododoties lietderīgam darbam viņa veselība tikai uzlabosies. Izlīdzināta kļūs viņa asinsrite. Fiziskais darbs līdz ar novēršanos no garīgas piepūles samazinās asins pieplūdumu smadzenēs. Tavam vīram ir sevišķi svarīgi vairāk strādāt fiziski, lai tādā veidā tiktu atslogotas smadzenes. Fiziska nodarbība veicinās gremošanas procesu. ja viņš ik dienas daļu laika pavadītu fiziskā darbā, kad uz viņu sevišķā mērā negulstas ilgstošu sapulču sēriju pienākumi, tad tas viņam nāktu par labu, un viņa sludinātāja cieņa nemaz neciestu. Priekšzīme saskanētu ar to, kādu ir atstājis mūsu dievišķais Paraugs.

Mēs jūs mīlam un vēlamies, lai jūs gūtu sekmes savās pūlēs, tiecoties pretī labākai dzīvei.

Uz tvaikoņa “Keokuk”, Misisipi upe, 1869. gada 30. septembris

Neuzticība namturībā

Mīļais brāli K! Es saprotu, ka mans pienākums ir rakstīt par nedaudzām lietām, kas mani nospiež brālim L un tev. Lietas būtību es jau atstāstīju, bet, tā kā mans gars ir vēl nospiests, tad gribu arī rakstīt.

Es redzēju, ka tev “es” un “man” ir ieņēmis pirmo vietu. Tu pats tik ļoti rūpējies par sevi, ka Kungam nav vietas, kur Viņš kaut ko varētu darīt tavā labā. Tu Viņam nedod izdevības. Viņš lielā mērā ir atļāvis brālim L un tev rīkoties pašiem pēc sava prāta, lai jūs pārliecinātos, ka jūsu gudrība ir tikai ģeķība. Jūs neesat rūpējušies par atraitņu un bāreņu vajadzībām, kā Kungs sevišķi ir piekodinājis saviem sekotājiem, [570] arī Kunga nabagu (trūcīgo) lietu jūs neesat darījuši par savējo, lai īpaši par tiem interesētos, un arī neesat centušies pagodināt Dievu un paaugstināt Viņa Vārdu; tāpēc Kungs ir pacietis, ka tu un brālis L ejat pa savu izraudzīto ceļu. Viņš ir atļāvis jums pašiem rūpēties par sevi. Jūsu pašu savtīgās intereses ir bijušas jūsu rīcības pamats; un jūs pļausiet ražu no tā, ko paši esat sējuši. Es redzēju, ka jūs tiešām saņemsiet algu, kas agrāk vai vēlāk sekos šai jūsu kalpošanai savām interesēm. Jūs dzirdēsiet vārdus: “Atbildi par savu namturību.” Jūs esat atbildīgi Dieva priekšā par jums uzticēto darbu, kuru jūs kaunpilnā kārtā esat atstājuši novārtā, lai kalpotu paši sev.

Ja jūs būtu dzinušies pēc Dieva atzinības, ja būtu dzinušies pēc Dieva valstības un Kristus taisnības, tad jūs būtu darījuši Kristus darbus. Trūcīgie, atraitnes, bāreņi būtu pamodinājuši jūsos vismaigākās līdzjūtības jūtas; jūs būtu interesējušies par viņiem un apgājušies ar viņiem tā, kā jūs vēlētos, lai citi izturētos pret jūsu sievām un bērniem, ja tie būtu palikuši atkarīgi no pasaules aukstās žēlastības vai no tā saucamo kristiešu nejūtīgās nežēlības. Nelaimīgajiem jūs esat parādījuši nožēlojamu, neiejūtīgu nevērību. Jūs rūpējaties par savām personīgajām interesēm, neņemot vērā viņu lielo vajadzību. Dievs nevar jūs svētīt, ja jūs nesaskatāt savu grēku šinīs lietās.

Es redzēju, ka Kunga darbs jūsu acīs nav svētāks par jūsu personīgajām veikala lietām. Mūžīgās lietas nav izprastas un vērtētas. Kungs jums ir sūtījis brīdinājumus un rājienus, ļaujot jums saprast, ko Viņš no jums sagaida; tomēr šos brīdinājumus jūs neesat ņēmuši vērā. Jūs nesapratāt, ka jums ir darīšana ar Dievu. Jūs aplaupījāt Dievu un kalpojāt paši sev.

[571] Daudzi cilvēki, labas ticības ierosināti, nosūtīja kantorim naudu, kuras iegūšanai viņi bija pienesuši upurus. Daži, kā vīri, tā sievas, strādāja ļoti smagu darbu un ievēroja vislielāko taupību, lai varētu nosūtīt naudu mūsu lietas tālākai attīstībai. Nabaga atraitnes ir nosūtījušas gandrīz visus savus līdzekļus, uzticoties Dievam, ka Viņš rūpēsies par tām. Šos līdzekļus viņas ar lūgšanām un asarām ir veltījušas Dievam un darījušas to līksmām sirdīm, saprotot, ka tādā veidā viņas palīdz lielajā dvēseļu glābšanas darbā. Trūcīgas ģimenes ir pārdevušas savu vienīgo govi, atraujot sev un saviem mazajiem bērniem pienu, saprotot, ka savu upuri viņi pienes Dievam. Stipras ticības vadīti, viņi savus līdzekļus nodeva kantorim. Savtīga un nemākulīga rīcība ir sekmējusi šo līdzekļu izšķiešanu. Kas ar šiem līdzekļiem rīkojās, tie par visu to ir atbildīgi Dievam. Drīz atskanēs vārdi: ”Atbildi par savu namturību.” Kaut Kungs jums palīdzētu atbrīvoties no visiem kauna traipiem.

Batl-Krīka, Mičigana, 1870. gada 17. janvāris

Nepareizi izprasta smalkjūtība

Mīļā māsa M, man pastāvīgi jādomā par tavu gadījumu, un es nevaru atturēties, lai rakstiski neizteiktu savu pārliecību par to, ko esmu redzējusi attiecībā uz tevi. Es esmu pārliecināta, ka tu klīsti pa miglu un tumsu. Tu neredzi lietas pareizā gaismā. Tu aizver acis pret sevi un aizbildinies sekojoši: “Es to vai to nebūtu darījusi, ja citu cilvēku zināma ietekme nebūtu man likusi tā rīkoties.”

Tu pastāvīgi vaino apstākļus, kas nav nekas mazāks par vainas meklēšanu Dieva aizgādībā. Tu pastāvīgi centies atrast kādu cilvēku vai lietu. kas ieņemtu tuksnesī palaižamā āža vietu, kuram tu varētu uzvelt vainu par savām kristietes necienīgajām domām un vārdiem. Tu par saviem trūkumiem nenosodi sevi, bet vainu uzkrauj apstākļiem un gadījumiem, [572] kas likuši tev attīstīt šīs rakstura īpašības, kuras guļ vai ir apslēptas zem ārējā cilvēka, līdz kaut kas tās ietekmē un pamodina dzīvei un darbam. Tad tās parādās visā savā kroplumā un spēkā.

Tu pati sevi piekrāp, domādama, ka šo nepatīkamo rakstura īpašību tev nemaz nav, līdz tu nonāc apstākļos, kur tu rīkojies un runā tādā veidā, ka šīs īpašības atklājas visiem. Tu negribi redzēt un atzīt, ka tā ir tava miesīgā daba, kas vēl nav pārveidota un pakļauta Kristum. Tu sevi vēl neesi situsi krustā.

Reizēm tu pavadi dienas un nedēļas, neparādot šo ļauno garu, kuru es saucu par nepacietību un pavēlniecisku garu, par vēlēšanos valdīt pār savu vīru. Tava patika valdīt un pakļaut visus saviem uzskatiem gandrīz ir pazudinājusi tevi pašu un viņu. Tev patīk izteikt priekšlikumus un pavēlēt citiem. Tu gribi, lai citi redz un saprot, ka tev ir vislielākā gaisma un ka Dievs tevi īpaši vada. Ja viņi tam nepiekrīt, tad tu sāc par tiem domāt ļaunu, kļūsti greizsirdīga un satraukta; tu jūties neapmierināta un ļoti nelaimīga.

Nekas tik ļoti neatmodina tavas ļaunās rakstura īpašības kā tavas gudrības un tava autoritatīvā sprieduma apšaubīšana — apstrīdēšana. Tad tavs spēcīgais, valdonīgais raksturs, kas it kā snauda, pamostas viss enerģiskākai darbībai. Tad pār tevi valda tavs “es”, un saprātīgs, mierīgs spriedums tevi ietekmē tikpat maz kā psihiski slimu cilvēku. Paša es tad ar visiem spēkiem cīnās par virskundzību, un tevis savaldīšanai ir vajadzīgs visstiprākais prāts. Tavai neprāta lēkmei paejot, tu spēj paciest tavas rīcības apšaubīšanu. Tomēr tūlīt tu esi gatava attaisnot sevi, aizbildinoties ar savu lielo jūtīgumu, ar to, ka visu dziļi ņem pie sirds un ka tev daudz jācieš. Es redzēju, [573] ka viss tas Dieva acīs tevi tomēr neatvaino. Tu nepareizi lepnumu uzskati par smalkjūtību. Noteicējs tevī ir tavs “es”. Kad paša “es” tiks sists krustā, tad šis pārspīlētais jūtīgums jeb lepnums mirs; kamēr tas nav noticis, tu neesi kristiete. Būt kristietim, nozīmē būt Kristum līdzīgam, pazemīgam, lēnprātīgam, mierīgam; tāds cilvēks pretimrunāšanu panesīs nesadusmojoties un nekļūstot neprātīgs. Ja krāpjošais apsegs, kas tevi ietin, varētu tikt norauts, un tu ieraudzītu sevi tā, kā tevi redz Dievs, tad tu vairs ilgāk necenstos sevi attaisnot, bet pilnīgi salauzta kristu uz Jēzu, kas vienīgais var atņemt tava rakstura trūkumus un tad tevi dziedināt.

Sanāksmes

Dievs Israēlam pavēlēja noteiktos laikos sapulcēties Viņa priekšā vietā, ko Viņš izraudzīs, un ievērot īpašas dienas, kurās nedrīkstēja darīt nekādus parastos, atlikšanai pakļaujamos darbus, bet visu laiku veltīt svētību aplūkošanai, kuras Dievs tiem bija dāvājis. Šajos īpašajos laikos viņiem vajadzēja pienest dāvanas, labprātības un pateicības upurus Kungam, atbilstoši svētībām, kādas Viņš tiem bija dāvājis. Kalps un kalpone, svešinieks, bāriņš un atraitne bija pamācīti, ka Dievs Savā brīnišķajā spēkā tos bija izglābis no verdziskas kalpošanas līksmībai brīvībā. Viņiem bija pavēlēts nerādīties tukšām rokām Kunga priekšā. Tiem vajadzēja atnest dāvanas, kas apliecinātu, ka tie pateicas Dievam, kas viņus pastāvīgi ir apveltījis ar žēlastību un svētībām. Šie ziedojumi ļoti atšķīrās viens no otra, rādot cik augstu devēji vērtēja viņiem piešķirtās priekšrocības. Tā visiem redzamā veidā atklājās ļaužu raksturs. Kas augstu vērtēja Dieva dāvātās svētības, atnesa ziedojumus atbilstoši savam svētību novērtējumam. [574] Kam savtība un elku kalpošanai līdzīgā mīlestība uz saņemto labumu bija notrulinājusi un paralizējusi morālos spēkus un kas šī iemesla dēļ nebija iedegušies mīlestībā pret savu devīgo Labdari, tie atnesa niecīgus ziedojumus. Tā kļuva redzams, kas ir viņu sirdīs. Bez šīm īpašajām, līksmajām reliģisko svētku dienām Jūdu tautai bija ik gadus pavēlēts atcerēties lielo saudzēšanas gadījumu. Kungs Savā derībā bija ar viņiem bija apsolījis svētīt visu viņu dzīvā īpašuma pieaugumu un visu viņu roku darbu, ja tie uzticīgi izpildīs Viņa prasības.

Šajās pēdējās dienās Dievs no Saviem ļaudīm neprasa mazākus upurus un ziedojumus, kā Viņš prasīja no jūdu tautas. Tiem, kurus Viņš ir svētījis ar pārticību, un pat atraitnēm un bāreņiem, nevajadzētu uz Viņa svētībām raudzīties nevērīgi. Sevišķi tiem, kurus Viņš ir apveltījis ar labklājību, vajadzētu atdot Dievam to, kas Viņam pieder. Tiem Viņa priekšā vajadzētu nākt ar pašuzupurīgu garu un pienest ziedojumus saskaņā ar svētībām, kādas Dievs tiem ir piešķīris. Tomēr daudzi, kurus Dievs ir svētījis ar labklājību, parāda Viņam zemisku nepateicību. Ja tos pavada Dieva svētības un Dievs vairo viņu mantu, tad šīs dāvanas viņi padara par saitēm, kas viņu mīlestību piesaista īpašumiem; viņi pieļauj, ka laicīgam darbam un veikala lietām pieder viņu jūtas un visa viņu būtne, bet dievbijība un reliģiskas priekšrocības tiek pamestas novārtā. Viņi pat vienu reizi gadā nevar atļauties atstāt savus veikalnieciskos pienākumus, lai nāktu Dieva priekšā. Dieva svētības tie pārvērš lāstā. Viņi kalpo savām laicīgajām interesēm, neievērodami Dieva prasības.

Cilvēki, kam pieder tūkstoši, gadu no gada paliek mājās, ierakušies savās laicīgajās rūpēs un interesēs, un domā, ka nevar atļauties nelielu upuri, kas saistās ar ikgadējo Dievu pagodinošo sapulču apmeklēšanu. [575] Dievs ir svētījis viņu kurvi un klēti un pa labi un kreisi apņēmis viņus ar saviem labumiem, tomēr tie atrauj mazos upurus, kurus Viņš no tiem prasa. Tiem patīk kalpot pašiem sev. Viņu dvēsele kļūst līdzīga debesu rasas un lietus neveldzētam dārzam. Kungs tiem ir dāvājis Savas žēlastības dārgās svētības. Viņš tos ir atbrīvojis no vergošanas grēkam un no maldu važām un viņu aptumšotai saprašanai atklājis tagadējās patiesības krāšņo gaismu. Un vai šiem Kunga žēlastības un mīlestības pierādījumiem nevajadzētu viņos radīt pateicības atbalsi? Vai tie, kas sakās ticam visu lietu drīzajam galam, paliks akli pret savām garīgajām interesēm un dzīvos tikai šai pasaulei un šai dzīvei? Vai viņi cer, ka viņu mūžīgās intereses pašas par sevi rūpēsies un gādās? Garīgs spēks netiek iegūts bez piepūles no viņu puses.

Daudzi, kas sakās gaidām mūsu Kunga atspīdēšanu, nobažījušies un grūtību nomākti dzenas pēc laicīgiem ieguvumiem. Viņi ir akli pret savām mūžīgajām interesēm. Viņi tiecas pēc tā, no kā nevar paēst. Viņi izdod naudu par to, kas nav maize. Viņi cenšas apmierināt sevi ar bagātībām, kuras tie krāj uz šīs iznīcībai nolemtās zemes. Bet sagatavošanās darbu mūžībai, kam vajadzētu būt pirmajam un vienīgajam patiesajam dzīves uzdevumam, tie atstāj novārtā.

Lai visi, kam vien tas iespējams, apmeklē šīs ikgadējās sanāksmes. Tiem vajadzētu saprast, ka Dievs to no viņiem prasa. Ja viņi neizmantos priekšrocības, kuras Dievs tiem sagādājis, lai tie kļūtu stipri Viņā un Viņa žēlastības spēkā, tad tie kļūs vājāki, arvien vājāki, un arvien mazāk un mazāk vēlēsies visu veltīt Dievam. Nāciet, brāļi un māsas, uz šīm svētajām lielo sanāksmju sapulcēm, lai atrastu Jēzu. Viņš ieradīsies uz šiem svētkiem. Viņš būs tur, lai padarītu priekš jums to, kas jums ir visvairāk vajadzīgs. Savas fermas jums nevajadzētu vērtēt augstāk par dvēseles mūžīgajām interesēm. Ar visām jums piederošajām bagātībām, lai arī tās būtu nezin cik vērtīgas, nepietiks, lai nopirktu mieru un cerību, kas būtu bezgalīgs ieguvums, [576] ja par to būtu jāatdod pat viss, kas jums ir, un arī visa jūsu dzīves laika pūles un ciešanas. Stipra un skaidra mūžīgo lietu izpratne un sirds, kas gatava un labprātīga pakļauties Kristum, ir svētība, kas daudz vērtīgāka par visu šīs pasaules godu, bagātībām un priekiem.

Šīs telts sanāksmes ir ļoti svarīgas. Tās kaut ko maksā. Dieva kalpi atdod visus savas dzīvības spēkus, lai palīdzētu ļaudīm, bet daudzi izturas tā, it kā palīdzība viņiem nemaz nebūtu vajadzīga. Baidoties pazaudēt kaut mazliet no laicīgās peļņas, daži šīm dārgajām priekšrocībām ļauj nākt un iet, it kā tās būtu pavisam mazsvarīgas. Lai visi, kas sakās ticam patiesībai, cienī ikkatru priekštiesību, ko Dievs tiem piedāvā skaidrākas izpratnes iegūšanai par Viņa patiesību, Viņa prasībām un nepieciešamo sagatavošanos uz Viņa atnākšanu. Tas, ko Dievs prasa, ir mierīga, priecīga un paklausīga uzticēšanās Viņam.

Jums nevajadzētu sevi nogurdināt, raizējoties par saviem laicīgajiem uztraukumiem un rūpēm. Strādājot dotajai dienai, uzticīgi pildot uzdevumus, kādus Dieva aizgādība jums ir nozīmējusi, un tālāk par jums parūpēsies Viņš. Jēzus padziļinās un paplašinās jums piešķirtās svētības. Ja jūs beidzot vēlaties izglābties, tad jums ir jāpūlas. Nāciet uz šīm sanāksmēm un sagatavojaties strādāt. Atstājiet mājas rūpes un nāciet meklēt Jēzu, un jūs Viņu atradīsiet. Nāciet ar saviem ziedojumiem, kā Dievs jūs ir svētījis. Ar labprātīgiem ziedojumiem parādiet savu pateicību Radītājam, visu jūsu labo dāvanu Devējam. Lai neviens, kas spējīgs dot, nenāk tukšām rokām. “Nesiet pilnu desmito mantu namā, ka barība ir Manā namā un pārbaudiet Mani, saka Kungs Cebaots: vai Es jums neatvēršu Debesu logus un jums nedošu svētību papilnam?”(Mal.3:10)

Liecība draudzei nr. 20

Kopējās sanāksmes

Nesen es saņēmu vēstuli no kāda brāļa, kuru es ļoti cienu, un šajā vēstulē viņš jautā, kā jāvada sapulces. Viņš jautā, vai tajās vajadzētu pēc kārtas lūgt daudziem un tad uz īsu brīdi pārtraukt, lai pēc tam atkal lūgtu vairāki citi.

No gaismas, kas man dota šajā lietā, man ir skaidrs, ka Dievs no mums neprasa, lai sanākot kopā ar mērķi Viņu pagodināt, mēs šos brīžus padarītu garlaicīgus un nogurdinošus, paliekot ilgāku laiku uz ceļiem un klausoties dažādās garās lūgšanās. Kam vājāka veselība, tie šādu slodzi nevar izturēt, nezaudējot spēkus un neizjūtot lielu nogurumu. Tik ilga palikšana uz ceļiem nogurdina miesu; un vēl sliktāk ir tas, ka nepārtrauktās lūgšanās nogurst arī prāts, tā kā netiek izjusts nekāds garīgs atspirdzinājums, un tāpēc labāk šiem cilvēkiem būtu bijis, ja sapulce vispār nebūtu noturēta. Viņi ir noguruši garīgi un miesīgi, un nav ieguvuši nekādu garīgu spēku. Sanāksmju un lūgšanu sapulces nevajadzētu padarīt garlaicīgas un nogurdinošas. Ja iespējams, visiem vajadzētu ierasties precīzi noteiktā laikā; ja kādi kavējas un atnāk pusstundu vai tikai piecpadsmit minūtes pēc noteiktā laika, tad uz viņiem nevajadzētu gaidīt. Ja klāt ir tikai divi, arī tad viņi var paļauties uz doto apsolījumu. Ja iespējams, sapulci jāatklāj noteiktā laikā, [578] neskatoties uz to vai klāt ir daudz vai maz cilvēku. Formalitātes un auksts stīvums jānoliek pie malas, un visiem jābūt gataviem pildīt savu pienākumu. Parastos gadījumos lūgšanām nevajadzētu veltīt vairāk laika kā desmit minūtes. Kad ķermeņa stāvoklis izmainīts un dziedāšana vai pamudinājumi ir izkliedējuši vienmuļību, tad, ja vēl kādi izjūt vajadzību lūgt, tad lai viņi to dara.

Visiem jāsaprot, ka viņu kristīgais pienākums ir lūgt īsi. Sakiet Kungam tieši to, ko jūs vēlaties, neceļojot apkārt visai pasaulei. Lūdzot vienatnē, katram ir dota priekštiesība lūgt tik ilgi, cik vien tas vēlas, un izteikt visu pēc savas patikas. Tad var lūgt par visiem radiem un draugiem. Personīgā istabiņa ir tā vieta, kur var izteikt visas savas īpašās grūtības, bēdas un kārdināšanas. Kopējās, Dievu pagodinošās sapulces nav tā vieta, kur būtu jāatklāj sirds noslēpumi.

Kāds ir sapulcēšanās mērķis? Vai tas ir Dieva iepazīstināšana un pamācīšana, izsakot lūgšanā visu, kas mums zināms? Mēs sanākam kopā, lai viens otru pamācītu, apmainoties domām un uzskatiem, lai smeltu spēku, gaismu un drosmi savstarpēji iepazīstoties ar citu cerībām un ilgām; un mūsu sirsnīgajās, dziļi izjustajās un ticībā pienestajās lūgšanās mēs saņemam atspirgšanu un jaunu enerģiju no mūsu Spēka Avota. Šīm sapulcēm vajadzētu būt visjaukākajiem brīžiem, un tās vajadzētu padarīt interesantas visiem, kam patīk reliģiskas lietas.

Es baidos, ka daži cilvēki savas grūtības neizsaka Dievam vienatnē, bet tās pietaupa lūgšanas sapulcēm un tur tad lūdz priekš vairākām dienām. Tos varētu nosaukt par sanāksmju un lūgšanas sapulču slepkavām. Viņi neizplata gaismu, viņi nevienu nepamāca. Viņu aukstās un nedzīvās lūgšanas un garās, atkrituša cilvēka liecības met ēnu. Visi ir priecīgi, kad tie ir beiguši, un gandrīz vairs nav iespējams atbrīvoties no sastinguma un tumsas, [579] ko viņu garās lūgšanas ienesušas sapulcē. Ņemot vērā man doto gaismu, mūsu sapulcēm vajadzētu būt garīgām, sabiedriskām un ne pārāk garām. Atturība, lepnums iedomība un bailes no cilvēkiem jāatstāj mājās. Uz šīm sapulcēm nevajadzētu ņemt līdzi arī mazas nesaskaņas un aizspriedumus. Sapulcējoties, lai ar savu lukturu sanešanu kopā gūtu atspirgšanu un jaunus spēkus, brāļu un māsu sirdīs kā vienotā ģimenē vajadzētu valdīt vienkāršībai, lēnprātībai, uzticībai un mīlestībai.

Debesu Skolotājs saka: “Jūs esat pasaules gaisma.” (Mat.5:14) Ne visiem ir vienādi piedzīvojumi reliģiskajā dzīvē. Tāpēc ļaudis ar atšķirīgiem piedzīvojumiem iet kopā un vienkārši un pazemīgi stāsta savus piedzīvojumus. Visiem, kas neatlaidīgi iet pa augšup vedošo kristieša ceļu, vajadzētu būt un arī būs piedzīvojumi, kas ir saistoši, jauni un interesanti. Dzīvi piedzīvojumi rodas ikdienas pārbaudījumos, cīņās un kārdināšanās, pūlēs un uzvarās, un caur Jēzu mēs iegūstam lielu mieru un prieku. Šādu piedzīvojumu vienkārša atstāstīšana sniedz gaismu, spēku un zināšanas, kas palīdz citiem iet uz priekšu dievbijības dzīvē. Dievu pagodinošām sapulcēm vajadzētu būt interesantām un arī pamācošām priekš tiem, kas ar patiku kavējas pie dievišķām un pie Debesu lietām.

Jēzus, Debesu Skolotājs, neatrāvās no cilvēku bērniem, bet, lai darītu tiem labu, Viņš atstāja Debesis un nāca uz zemi, kur Viņa dzīves skaidrība un svētums varēja spīdēt uz visu cilvēku tekas, apgaismojot ceļu uz Debesīm. Pasaules Glābējs centās Savas pamācības izteikt vienkārši un skaidri, lai visi varētu saprast. Viņš Savām uzrunām parasti izvēlējās kādu vietu laukā. Nekādas sienas nevarēja uzņemt tos ļaužu pulkus, kas sekoja Viņam; tomēr Viņam bija arī savi īpaši iemesli, kāpēc Savu pamācošo norādījumu došanai Viņš izraudzījās birztalas un jūras krastus. Tur Viņš varēja labi pārskatīt dabas ainavas un izlietot vienkāršiem cilvēkiem labi pazīstamos skatus un priekšmetus, lai paskaidrotu svarīgās patiesības, ar kurām Viņš tos iepazīstināja. [580] Savas mācības Viņš savienoja ar dabā redzamajiem Dieva darbiem. Putni, kas bezrūpīgi dziedāja savas dziesmas, ieleju puķes, kas rotājās savā skaistumā, ūdensroze, kas skaidra mirdzēja ezera ūdeņos, augstie koki, apstrādātie lauki, vējā līgojošā labība, neauglīgā zeme, augļus nenesošie koki, mūžīgie kalni, čalojošie strauti, saulriets, kas dažādās nokrāsās zeltoja debesīs — to visu Viņš izlietoja, lai klausītāju prātā iespiestu dievišķās patiesības. Dieva roku darbus debesīs un virs zemes Viņš savienoja ar dzīvības Vārdiem, ko vēlējās iespiest klausītāju prātā, lai tie, raugoties uz Dieva brīnišķajiem darbiem dabā, pilnībā varētu atcerēties Viņa mācības.

Visādā veidā Kristus centās Savas mācības darīt interesantas. Viņš zināja, ka noguris un izsalcis pūlis nespēj gūt garīgu labumu un tāpēc neaizmirsa arī viņu miesīgās intereses. Kādā gadījumā viņš izdarīja brīnumu, lai paēdinātu piecus tūkstošus cilvēku, kas bija sanākuši klausīties dzīvības vārdus, kas plūda no Viņa lūpām. Pasniedzot ļaudīm dārgo patiesību, Viņš ņēma vērā savu apkārtni. Ainava bija tāda, kas saistīja acis un skaistuma mīlētājos izraisīja apbrīnu un sajūsmu. Vēršot uzmanību uz Dieva radības darbiem, Viņš varēja cildināt Dieva gudrību un spēja tiem piesaistīt savas svētās mācības, caur dabu vadot cilvēku domas pie Dieva.

Tā dabas ainavas, koki, putni, ielejas, puķes, pakalni, ezeri un skaistās debesis viņu prātā tika saistītas ar svētām patiesībām, kas no jauna atausīs atmiņā, kad tie, pēc Kristus pacelšanās debesīs, uzlūkos to, uz ko Kristus bija norādījis.

Mācot ļaudis, Jēzus laiku neveltīja lūgšanām. Viņš neuzspieda tiem garlaicīgas ceremonijas un lūgšanas, kā darīja farizeji. Mācekļiem Viņš stāstīja, kā jālūdz Dievs: “Un kad tu Dievu lūdz, tad neturies kā liekuļi, jo tiem patīk stāvēt un Dievu lūgt baznīcās un ielu stūros, [581] lai no ļaudīm top redzēti. Patiesi, Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī un, savas durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, Kas redz slepenībā, Tas tev to atmaksās gaismā. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ tiek paklausīti. Tad nu nepalieciet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs gan zina, kā jums vajag, pirms jūs viņu lūdzat, tāpēc jums būs tā lūgt….” (Mat.6:5-8)

Kristus mācekļiem paskaidroja, ka lūgšanām jābūt īsām, kas izsaka tieši to, kas viņiem vajadzīgs, un ne vairāk. Viņš nosaka lūgšanas garumu un galveno saturu, tas ir, viņu ilgas pēc laicīgām un garīgām svētībām un pateicību par tām. Cik aptveroša ir šī parauglūgšana! Tā skar visu cilvēku patiesās vajadzības. Jebkurai parastai lūgšanai pietiek ar vienu vai divām minūtēm. Var būt gadījumi, kad lūgšanas vārdus īpašā kārtā liek runāt Dieva Gars, kad lūgšanu pienes Garā. Bēdu nomāktā dvēsele izmisumā cīnās un sāpēs sauc pēc Dieva. Cilvēka gars cīnās līdzīgi Jēkabam un negrib atlaisties bez īpašas Dieva spēka atklāšanās. Tieši to vēlas Dievs.

Daudzi tomēr pienes lūgšanas sausā, pamācošā veidā. Tie lūgšanu adresē cilvēkiem, bet ne Dievam. Ja viņi lūgtu Dievu un tiešām izprastu, ko tie dara, tad tie izbītos par savu pārdrošību, jo lūgšanas veidā viņi Kungam pienes uzrunu, it kā Visuma Radītājam būtu vajadzīga īpaša informācija par vispārējiem jautājumiem attiecībā uz lietām, kas notiek pasaulē. Visas šādas lūgšanas ir kā skanīgs varš un zvanošs zvārgulis. Debesīs tām nav nekādas vērtības. [582] Tās nogurdina Dieva eņģeļus tāpat kā mirstīgos, kuri spiesti šīs lūgšanas klausīties.

Jēzus bieži bija atrodams lūgšanā. Lai izteiktu Tēvam Savu lūgumu, Viņš uzmeklēja klusu birztalu vai kalnu. Norimstot dienas gaitām un rūpēm, kad nogurušie ļaudis meklēja atpūtu, Jēzus laiku veltīja lūgšanām. Mēs negribam atņemt ļaudīm drosmi lūgt; jo pārāk maz tiek lūgts un pārāk maz tiek domāts par lūgšanu. Un vēl mazāk tiek lūgts Gara vadībā un pareizā izpratnē. Dedzīgas un iedarbīgas lūgšanas vienmēr ir vietā un nekad nenogurdinās. Šādas lūgšanas saista un atspirdzina visus, kas mīl dievbijību.

Lūgšanas vienatnē ir atstātas novārtā, un tāpēc daudzi, kas sapulcējušies pagodināt Dievu, pienes šīs garās, nogurdinošās atkritēju lūgšanas. Savās lūgšanās viņi skar visas nedēļas neizpildītos pienākumus un tos atkārtojot, cer izpirkt savu nolaidību un nomierināt sirdsapziņu, kas tos notiesā un moka. Ar lūgšanu viņi cer sevi padarīt Dievam patīkamus un pieņemamus. Tomēr bieži šādu lūgšanu rezultātā arī citu cilvēku gars noslīd līdz viņu zemajam līmenim, ieslīgstot garīgā tumsā. Ja kristietis pastāvīgi atcerētos Kristus mācības par modrību un lūgšanu, tad savās Dievu pagodinošajās sapulcēs viņi izturētos daudz saprātīgāk.

Kā ievērosim sabatu

Dievs ir žēlīgs. Viņa prasības ir pamatotas un saskan ar Viņa rakstura laipnību un labsirdību. Sabats tika dots ar vienu mērķi — lai visa cilvēce gūtu no tā labumu. Cilvēks netika radīts, lai tas būtu derīgs Sabatam; jo Sabatu iecēla pēc cilvēka radīšanas, lai apmierinātu viņa vajadzības. Pēc tam, kad Dievs sešās dienās bija veidojis pasauli, Viņš dusēja un svētīja un iesvētīja šo dienu, [583] kurā dusēja no visa, ko Viņš bija radījis un darījis. Šo īpašo dienu Viņš atšķīra priekš cilvēka, lai tas atpūstos no sava darba un lai, raugoties uz zemi apakšā un debesīm augšā, varētu pārdomāt, ka Dievs to darījis sešās dienās un septītajā dusējis; un, lai skatoties uz Dieva bezgalīgās gudrības taustāmajiem pierādījumiem, viņa sirds pildītos ar mīlestību un godbijību pret savu Radītāju.

Lai turētu Sabatu svētu, nav vajadzīgs katrā ziņā ieslēgties četrās sienās, atrauties no dabas skaistajām ainavām un atteikties no dzīvi plūstošā, dzīvinošā debesu gaisa. Nekādā gadījumā mums nevajadzētu pieļaut, ka dažādas nastas un darba vai veikala darīšanas saista mūsu prātu Kunga Sabatā, kuru Viņš ir svētījis. Prātam nevajadzētu ļaut kavēties pat pie laicīga rakstura lietām. Tomēr gars nevar atspirgt, kļūt brīvāks un cēlāks, ja tas gandrīz visas Sabata stundas tiek ieslēgts sienās, klausoties uz garīgiem sprediķiem un nogurdinošām formālām lūgšanām. Ar tādu svinēšanu Sabats tiek izlietots nepareizi. Mērķis, kādēļ tas iecelts, netiek sasniegts. Sabatu iecēla cilvēka dēļ, lai tas viņam būtu par svētību, atsaucot prātu no laicīgajiem darbiem, lai pārdomātu par Dieva laipnību un godību. Protams, Dieva ļaudīm ir nepieciešami sapulcēties, lai runātu par Viņu, izmainītos domām un uzskatiem par Viņa Vārdā ietvertajām patiesībām un daļu laika veltītu piemērotām lūgšanām. Tomēr šie brīži, pat Sabatā nedrīkst nogurdināt ar savu ilgumu un neinteresantumu.

Visiem vajadzētu atrast iespēju daļu šīs dienas pavadīt laukā. Kā bērni var saņemt pareizas atziņas par Dievu un kā viņu prātu var labāk iespaidot, ja ne ar zināma laika pavadīšanu ārpus mājas, ne spēlējoties, bet vecāku sabiedrībā? Ļaujiet viņu jaunajam prātam domāt par Dievu, raugoties dabas skaistajās ainavās, [584] un viņu uzmanību pievērsiet radītām lietām, kas liecina par Dieva mīlestību uz cilvēku, un bērni jutīsies savaldzināti un ieinteresēti. Tad viņiem nedraudēs briesmas saistīt Dieva raksturu ar kaut ko stingru un bargu. Aplūkojot skaistas lietas, kuras Viņš ir radījis cilvēka laimei, bērni mācīsies raudzīties uz Viņu kā uz maigu un mīlošu Tēvu. Tie redzēs, ka Viņa aizliegumi un priekšrakstu nav doti tikai Viņa varas un autoritātes izcelšanai, bet ka Viņš vienmēr ir domājis par Savu bērnu laimi. Dieva raksturam parādoties mīlestības, labdarības, skaistuma un pievilcības gaismā, tie izjutīs sevī mīlestību uz Viņu. Jūs varat Viņu uzmanību vērst uz jaukajiem putniem, no kuru dziesmām skan gaiss, uz zāļu stiebriem un krāšņi rotātajām puķēm, kas savā pilnīgajā skaistumā pilda gaisu ar smaržām. Tas viss stāsta par Debesu Mākslinieka mīlestību un gudrību un pauž slavu Dievam.

Vecāki, kāpēc gan lai neizlietojam dārgās mācības, kādas Dievs mums ir devis dabas grāmatā, lai saviem bērniem sniegtu pareizu izpratni par Viņa raksturu? Kas vienkāršību un skaidrību upurē modei un noslēdzas no dabas skaistuma, tie nevar būt garīgi domājoši cilvēki. Tie nevar izprast Dieva gudrību un spēku, kā tas atklāts Viņa radītajos darbos; tāpēc viņu sirdis neatspirgst un krūtīs nedzimst jauna mīlestība un interese, un, raugoties uz Dievu dabā, viņi neizjūt nekādu godbijību un cieņu.

Visiem, kas mīl Dievu, vajadzētu darīt visu iespējamo, lai Sabats būtu līksms, svēts un godājams. To tie nevar sasniegt meklējot prieku grēcīgos un aizliegtos uzjautrinājumos. Bet viņi var darīt daudz, lai paaugstinātu Sabatu savās ģimenēs un padarīt to par visinteresantāko dienu nedēļā. Mums jāveltī laiks savu bērnu ieinteresēšanai. Katra pārmaiņa uz viņiem atstās labvēlīgu iespaidu. Mēs varam ar viņiem pastaigāties svaigā gaisā; mēs varam apstāties birztalās un spožo saulstaru pielietajos laukos, kur, norādot uz Dieva darbiem, [585] varam viņu nemierīgajam prātam dot kaut ko pārdomām, un, pievēršot uzmanību skaistumam dabā, varam viņos iedvest mīlestību un godbijību pret Dievu.

Sabatu mūsu ģimenēs vajadzētu padarīt tik interesantu, lai ik nedēļas tā atnākšana tiktu apsveikta ar prieku. Vecāki nevar labākā veidā izcelt un godāt Sabatu, kā izdomājot līdzekļus, kas piemēroti ģimenes pamācīšanai un ieinteresēšanai garīgās lietās, sniedzot pareizu izpratni par Dieva raksturu, un to, ko Viņš no mums prasa kristīga rakstura pilnveidošanai un mūžīgās dzīvības iegūšanai. Vecāki, padariet Sabatu par prieku, lai jūsu bērni to gaidītu un apsveiktu savā sirdī.

Kristīga atpūta

Uzstāšanās apmēram divi simti cilvēku priekšā, kuri izbaidīja atpūtu Goguac ezera krastā Batl-Krīkas tuvumā, Mičiganā, 1870. gada maijā.

Es domāju par to, cik ļoti mūsu sapulcēšanās šodien šeit atšķiras no sanāksmēm, kādās parasti pulcējas neticīgie. Lūgšanu, Kristus vārda pieminēšanas un reliģisku lietu aplūkošanas vietā būtu dzirdami vieglprātīgi smiekli un tukšas sarunas. Viņu mērķis ir “labi” pavadīt laiku. Viss iesāktos nejēdzībā un beigtos tukšā uzpūtībā. Mēs šīs sanāksmes vēlamies vadīt tā un arī paši izturēties tā, ka mājās varētu atgriezties ar tīru sirdsapziņu, bezvainīgi Dieva un cilvēku priekšā; ar apziņu, ka neesam sāpinājuši, vai kaut kādā veidā kaitējuši tiem, ar kuriem kopā pulcējāmies, kā arī neesam atstājuši ļaunu iespaidu.

Tieši šajā lietā daudzi kļūdās. Viņi neņem vērā, ka ir atbildīgi par iespaidu, ko tie ik dienas atstāj; [586] ka viņiem būs jādod norēķins Dievam par uz citiem cilvēkiem atstāto iespaidu visās savas dzīves gaitās. Ja iespaids ir tāds, kas tiecas novērst citu cilvēku domas no Dieva un ievadīt tukšas iedomības un ģeķības kanālā, liekot tiem meklēt sev prieku izpriecās un neapdomīgā savu iegribu apmierināšanā, tad viņiem par to būs jādod norēķins. Un, ja šīs personas ir cilvēki ar iespaidu, tad viņu stāvoklis ir tāds, ka to priekšzīme ietekmē citus, tad viņu grēks — nolaidība savu uzvedību saskaņot ar Bībeles norādījumiem — būs vēl lielāka.

Šī sanāksme, kurā mēs tagad priecājamies, pilnīgi saskan ar manām domām par atspirdzinošu atpūtu. Es esmu centusies izteikt savus uzskatus par šo lietu, bet vieglāk tos uzskatāmi parādīt, nekā izteikt vārdos. Arī pirms viena gada es biju šajā vietā, kad šeit tika organizēta līdzīga sanāksme. Gandrīz viss ritēja ļoti jauki, un tomēr pret vienu, otru lietu varēja kaut ko iebilst. Daži diezgan daudz nodevās niekiem un jokiem. Ne visi bija Sabata ievērotāji, un tāpēc iespaids nebija tik patīkams, kā mēs to būtu vēlējušies.

Es tomēr ticu, ka meklējot atspirgšanu garam un jaunus spēkus miesai, Dievs no mums prasa, lai mēs vienmēr visus savus spēkus izlietotu vislabākajiem mērķiem. Mēs varam sanākt kopā, kā to šodien šeit darām, un visu darīt Dievam par godu. Mēs varam un mums vajag organizēt savu atpūtu tādā veidā, lai kļūtu derīgāki vēl sekmīgāk pildīt uz mums gulstošos pienākumus un lai mūsu iespaids uz tiem, ar kuriem saejamies, kļūtu vēl svētīgāks. Sevišķi tā tam vajadzētu būt tādos gadījumos kā šis, kas iepriecina mūs visus. Mēs varam atgriezties mājās ar atsvaidzinātu prātu un atspirgušu miesu, gatavi no jauna ķerties pie darba ar labāku cerību un lielāku drosmi.

Mēs ticam, ka katrā mūsu mūža dienā virs zemes mums dota priekšrocība godināt Dievu; ka mēs šajā pasaulē nedzīvojam tikai, lai uzjautrinātos, lai izpatiktu paši sev. Mēs šeit esam, lai darītu labu citiem cilvēkiem, lai būtu par svētību sabiedrībai. Un, ja mēs savām domām ļausim plūst kādā zemā līmenī, kādā domas iet daudziem no tiem cilvēkiem, kuri meklē tikai niekus un nejēdzību, kā tad mēs varam būt par svētību sabiedrībai un darīt labu cilvēcei un mūsu paaudzei? Mēs nevaram palikt bezvainīgi, ja nododamies izpriecām, kas mūs nesagatavo vēl uzticīgākai ikdienas dzīves pienākumu pildīšanai.

[587]Mēs vēlamies meklēt to, kas ir cēls un jauks. Mēs vēlamies novērst domas no seklām un neko nedodošām lietām, kas nav drošas. Tas, pēc kā ilgojamies, ir jaunu spēku uzkrāšana visā, kur mēs piedalāmies. No visām šīm atspirdzinošām atpūtas sanāksmēm, no visas šīs patīkamās sadraudzības, mēs vēlamies uzkrāt sev jaunus spēkus, lai kļūtu labāki vīri un sievas. No visiem iespējamiem avotiem mēs vēlamies sevī uzkrāt jaunu drosmi, jaunas spējas un jaunu enerģiju, lai varētu visu dzīvi darīt skaistāku un svētāku un lai mēs nenoslīdētu līdz šīs pasaules zemajam līmenim. Mēs dzirdam daudzus Kristus reliģijas apliecinātājus bieži sakām apmēram šādus vārdus: “Mums visiem jānokāpj uz viena līmeņa.” — Patiesa kristīga dzīve nevar būt nokāpšana kādā zemākā līmenī. Satvert Dieva patiesību un Bībeles reliģiju nenozīmē kāpt uz leju; tā ir kāpšana uz augšu, cēlākas, augstākas platformas ieņemšana, kur mēs varam satikties un sarunāties ar Dievu.

Tieši šī iemesla dēļ Kristus pazemojās, uzņemoties mūsu dabu, lai caur savu pazemošanos, ciešanām un upuri varētu kļūt par palīdzošu akmeni kritušajiem cilvēkiem, lai tie Viņa nopelnā varētu kāpt uz augšu un lai caur Viņa lielo vērtību un krietnumu Dievs varētu pieņemt cilvēku pūles turēt baušļus. Te nav nekā, kas līdzinātos kāpšanai uz leju. [588] Mēs cenšamies nostiprināt savas kājas uz ļoti augstas mūžīgās patiesības platformas. Mēs cenšamies arvien vairāk līdzināties Debesu eņģeļiem, arvien skaidrāki savā sirdī, bezgrēcīgāki, citiem ļaunu nedaroši un neaptraipīti.

Mēs tiecamies pēc skaidras un svētas dzīves, lai beidzot būtu derīgi Debesu sabiedrībai godības valstībā; un vienīgā iespēja sasniegt šo augsto kristieša rakstura pilnību ir caur Jēzu Kristu. Cita ceļa cilvēces pacelšanai nav. Daži runā par pazemošanos un upuriem, ko no tiem prasījusi Debesu izcelsmes patiesības pieņemšana. Tas tiesa, ka pasaule neatzīst patiesību; neticīgie to nepieņem. Viņi var runāt par tiem, kas satver patiesību un kas meklē Pestītāju, attēlojot tos kā tādus, kas atstāj visu, atsakās no visa un upurē visu, ko būtu vērts paturēt. Tomēr man to nestāstiet. Es zinu labāk. Mani piedzīvojumi pierāda, ka ir pavisam citādi. Jums man nav jāsaka, ka mēs atdodam savas visdārgākās vērtības un pretī nesaņemam neko līdzvērtīgu. Tiešām tā nav! Radītājs, kas mūsu pirmajiem vecākiem stādīja jauko Ēdeni un kas mums stādīja skaistos kokus un brīnišķīgās puķes un kas cilvēka labad devis visu skaistāko un krāšņāko dabā, vēlas, lai cilvēki par to priecājas. Tad nedomājiet, ka Dievs grib, lai mēs atteiktos no visa tā, ko paturot mēs justos laimīgi. Viņš prasa, lai mēs atdotu tikai to, kā paturēšana nenāktu mums par labu un nedarītu mūs laimīgus.

Dievs, kas stādījis šos skaistos kokus un ietērpis tos bagātīgajā lapu rotā, kas mums devis jauko un brīnišķīgo ziedu dažādību un Kura rokas veidojušas visu daiļo, ko mēs redzam dabas valstī, nevēlas darīt mūs nelaimīgus. Viņš nevēlas, lai mēs neizjustu skaistumu un nepriecātos par šīm lietām. Viņš tieši grib, lai mēs par tām priecātos un justos laimīgi brīnišķīgi krāšņajā dabā. Viņš pats ir radījis.

[589] Ir pareizi, ja mēs atpūtai un atspirgšanai izvēlamies tādu vietu kā šo birztalu. Bet, atrodoties šeit, mums nevajadzētu uzmanību piegriezt tikai sev, izšķiežot dārgo laiku tikai uzjautrinājumos, kuru iespaidā svētas lietas mums kļūtu nepatīkamas. Mēs šurp nenācām, lai nodotos niekiem un jokiem, ģeķīgām sarunām un nejēdzīgiem smiekliem. Šeit mēs vērojam dabas skaistumu. Bet tālāk? Vai mums vajadzētu krist ceļos un to pielūgt? Tiešām nē! Bet raugoties uz dabu, mums savas domas vajadzētu pacelt augstāk — pie dabas Dieva; lai tās paceļas pie universa Radītāja un apbrīnā pielūdz Radītāju, kas darījis visas šīs skaistās lietas mums par labu, lai mēs būtu laimīgi.

Daudzi priecājas par jaukām gleznām un ir gatavi dievināt talantu, kas spēj radīt skaistus zīmējumus; bet kur ļaudis, kas savu dzīvi veltī šim darbam, rod savas ieceres? Kur mākslinieks atrod priekšstatus lietām, kas tiek attēlotas uz audekla? No dabas brīnišķajām ainavām — no dabas, vienīgi no dabas. Atsevišķi cilvēki veltī visus savas būtnes spēkus un atdod visu savu mīlestību tieksmju apmierināšanai šajā virzienā. Daudzi savas domas novērš no dabas krāšņuma un skaistuma, ko Radītājs sagatavojis viņu priekam, un visus savas būtnes spēkus atdod mākslas pilnveidošanai; tomēr visas šīs lietas ir tikai nepilnīgas dabas kopijas. Māksla nekad nesasniegs pilnību, kas redzama dabā.

Visu skaisto dabas lietu Radītājs tiek aizmirsts. Es esmu redzējusi daudzus cilvēkus, kas ļoti sajūsminās par saulrieta atainojumu, kamēr tajā pašā laikā viņiem dota priekšrocība redzēt patiesu un krāšņu saulrietu visu gadu gandrīz katru vakaru. Viņi var skatīt jaukās nokrāsas, kādās neredzamais Lielais Mākslinieks ar dievišķu prasmi ir veidojis brīnišķas ainas uz debesu mainīgā audekla, un tomēr viņi vieglprātīgi novēršas no debesu veidotām ainavām pie mākslas darbiem,[590] kurus darinājušas nepilnīgas rokas, un ir gandrīz gatavi zemoties, lai tos pielūgtu. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka ienaidnieks gandrīz nepārtraukti cenšas cilvēku domas novērst no Dieva. Kad mēs tiem norādām uz Dievu un Kristus reliģiju, vai viņi to pieņem? Tiešām nē! Viņi nevar atzīt Kristu. Ak! Vai viņi upurē to, ko tiem vajadzētu upurēt, lai pieņemtu Kristu? Ne mazākā mērā! Bet kas tad tiek prasīts? Tikai sirds labākās un svētākās jūtas priekš Tā, Kas atstāja Tēva godību un nonāca uz zemi, lai mirtu nepaklausīgā cilvēka vietā. Viņš atstāja savas bagātības, savu varenību un savu virspavēlnieka stāvokli un uzņēmās mūsu dabu, lai radītu glābšanas ceļu. Kādam nolūkam? Vai lai jūs pazemotu? Tiešām nē! Lai jums dotu iespēju izglābties no bezcerīgā posta un beidzot paaugstinātu pie Savas labās rokas Dieva valstībā. Tādēļ tika pienests lielais, neizmērojamais upuris. Un kas var aptvert šo lielo upuri? Kas spēj to novērtēt? Neviens cits kā tikai tie, ka izprot dievbijības noslēpumu, kas ir baudījuši nākamās pasaules spēkus, kas ir dzēruši no mums pasniegtā pestīšanas kausa, kamēr Viņš pats ar savām lūpām tukšoja mūsu sagatavoto rūgto grēka kausu, kas būtu jādzer mums. Un tomēr mēs runājam, ka Kristus, kas ir pienesis tādu upuri un mums parādījis tādu mīlestību, grib mums atņemt visu to, ko būtu vērts paturēt.

No kādām vērtībām Viņš grib mūs atbrīvot? Viņš vēlas mūs atbrīvot no priekšrocības nodoties miesīgās sirds dabīgajām kaislībām. Mēs nevaram dusmot, kad vien mums iepatīkas, saglabājot tīru sirdsapziņu un Dieva labvēlību. Bet vai tad mēs nevēlamies šo ieradumu atmest? Vai nodošanās samaitātām kaislībām darīs mūs laimīgus? Ierobežojumi šajā ziņā uzlikti tikai tāpēc, ka, ja to nebūtu, mēs nekļūtu laimīgi. Kungs negrib mums palīdzēt priecāties par iespēju dusmoties un pieradināties pie slikta garastāvokļa. Sekošana mūsu dabīgās sirds vadībai nenesīs mums laimi. [591] Vai nodošanās samaitātām kaislībām darītu mūs labākus? Nē, tā mestu ēnu pār mūsu namu un mūsu laimei uzsviestu līķautu. Dabīgo tieksmju apmierināšana tikai kaitētu mūsu organismam un saplosītu mūs pašus. Tāpēc Dievs grib, lai mēs ierobežotu savas tieksmes, savaldītu kaislības un turētu pakļautībā visu cilvēku. Un Viņš solījis dot mums spēku, ja iesaistīsimies šinī darbā.

Ādama un Ievas grēks izsauca briesmīgu šķiršanos starp Dievu un cilvēku. Kristus nostājas starp kritušo cilvēku un Dievu un saka cilvēkiem: “Tu vēl vari nākt pie Tēva; ir radīts plāns, lai Dievs varētu tikt salīdzināts ar cilvēku un cilvēks — ar Dievu; tu vari tuvoties Dievam caur Vidutāju.” Un tagad Viņš stāv, lai būtu tev par starpnieku. Viņš ir Lielais Augstais Priesteris, Kas aizlūdz tevis labā; un tev jānāk un jāpienes sava lieta Tēvam caur Jēzu Kristu. Tā tu vari atrast pieeju Dievam; un kaut arī tu grēko, tavs stāvoklis nav bez cerības. “Ja kas grēko, tam ir aizbildinātājs pie Tēva, Jēzus Kristus, Taisnais.” (1.Jāņa 2:1)

Es pateicos Dievam, ka mums ir Pestītājs. Un izņemot Kristu, nav nevienas citas iespējas mūs pacelt. Tāpēc lai neviens nedomā, ka Kristus pieņemšana no viņa puses ir liela pazemošanās; jo, sperot šo soli, mēs satveram zelta virvi, kas savieno ierobežot cilvēku ar bezgalīgo Dievu; tad mēs speram pirmo soli pretī patiesam cēlumam, lai kļūtu derīgi šķīsto eņģeļu sabiedrībai godības valstībā.

Nekļūstiet mazdūšīgi, nebīstieties! Kaut arī jums var būt kārdināšanas, kaut arī jums varbūt uzmācas viltīgais ienaidnieks, tomēr, ja jūs bīstieties Dievu, jums palīgā tiks sūtīti spēkā varenāki eņģeļi un jūs varat būt vairāk kā tikai līdzvērtīgi pretinieki tumsas spēkiem. Jēzus dzīvo. Viņš mira, lai kritušai cilvēcei sagādātu glābšanās ceļu, un Viņš dzīvo, lai aizrunātu mūsu labā, ka mēs varētu tikt paaugstināti pie Viņa labās rokas. Ceriet uz Dievu. [592] Pasaule traucas pa plato ceļu; un jūs, ka ejat pa šauro ceļu, kas cīnāties ar virsniecībām un varām un stājaties pretī ienaidnieka uzbrukumiem, neaizmirstiet, ka par jums ir gādāts. Lūdziet palīdzību no Tā, Kas ir ļoti varens, un caur Viņu jūs varat uzvarēt.

Izejiet no viņu vidus un atšķirieties, saka Kungs, tad es jūs pieņemšu, un jūs būsiet Visvarenā dēli un meitas. Brīnišķīgs apsolījums! Tā ir ķīla, ka jūs kļūsiet par Ķēniņa ģimenes locekļiem, par Debesu valsts mantiniekiem. Ja kādu cilvēku pagodina šīs zemes valdnieki vai arī tam izveidojas ar šiem valdniekiem kādi sakari, cik daudz par to ziņo dienas laikraksti, izraisot skaudību citos cilvēkos, kas domā, ka viņi nav tik laimīgi. Bet te ir Viens, Kas ir Ķēniņš pār visu, Visuma Valdnieks, visa labā Radītājs; un Viņš mums saka: Es jūs pieņemšu par Saviem dēliem un meitām; Es jūs piesaistīšu Sev; jūs kļūsiet ķēnišķīgās ģimenes locekļi un Debesu Ķēniņa bērni.

Pāvils saka: “Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, tad mīļie, lai paši šķīstamies no visas apgānīšanās pie miesas un pie gara un lai topam pilnīgi svēti Dieva bijāšanā.”(2.Kor.7:1) Kāpēc gan lai mēs to nedarītu, ja dots tāds pamudinājums, priekšrocība kļūt par Visaugstākā bērniem, priekštiesība saukt Debesu Dievu par savu Tēvu? Vai mums ar to nepietiek? Un vai tas ir šķiršanās no visa, pēc kā vērts tiekties? Vai tā ir atsacīšanās no lietām, kuras ir vērts paturēt? Ļaujiet man būt vienotai ar Dievu un svētajiem eņģeļiem, jo tā ir mana visaugstākā vēlēšanās. Lai jums pieder visas pasaules bagātības, bet man vajadzīgs Jēzus, man jāiegūst tiesības uz nemirstīgo mantojumu, uz mūžīgām vērtībām. Ļaujiet man priecāties par gleznām, ko veidojusi Viņa roka. Man atļauts par tām priecāties. Arī jums atļauts par tām priecāties. Mums tā nav jāpielūdz; bet caur tām mēs varam nākt pie Viņa un skatīt Viņa godību, Kas visas šīs lietas darījis mūsu priekam.

[593] Es atkārtoju: Esiet droši! Uzticieties Kungam. Neļaujiet ienaidniekam laupīt jums šos apsolījumus. Dievs ir teicis, ka ja jūs atšķiraties no pasaules, tad Viņš grib būt jūsu Tēvs un jūs būsiet Viņa dēli un meitas. Vai ar to nepietiek? Kādu vēl lielāku paskubinājumu varētu jums dot. Vai ir kas liels un ievērojams būt tauriņam, kura dzīvei nav ne vērtības, ne mērķa? Ak, ļaujiet man stāvēt uz mūžīgās patiesības platformas! Dodiet man paliekošas, mūžīgas vērtības. Ļaujiet man satvert zelta ķēdi, kas no Debesīm nolaista uz zemi, un lai tā mani velk augšup pie Dieva, pretī godībai. Tā ir mana vislielākā vēlēšanās; tas ir mans mērķis. Ja citiem nav augstāka mērķa par apģērbu, ja viņi atrod prieku ārišķībās un savu dvēseli var paēdināt ar lentītēm un visādiem citādiem izdomājumiem, tad lai viņi priecājas par šīm lietām. Bet es vēlos būt iekšēji skaista. Ļaujiet man ietērpties lēnprātībā un klusā garā, kam Dieva skatījumā ir liela vērtība. Un to es ieteicu arī jums, jaunie cilvēki, jo Viņa skatījumā tas ir daudz vērtīgāks par Oviras zeltu. Tieši tas cilvēku dara vērtīgāku par vistīrāko zeltu, vērtīgāku par Oviras zelta gabalu. Es jums ieteicu Jēzu, manu brīnišķo Glābēju. Es Viņu pielūdzu. Es Viņu izceļu augstāk par visu. Ak, kaut man būtu nemirstīga mēle, lai varētu slavēt Viņu tā, kā es to vēlētos; lai varētu nostāties visa universa priekšā un, slavējot stāstīt par Viņa nesalīdzināmo skaistumu!

Un pielūdzot un paaugstinot Kungu, es vēlētos, kaut arī jūs līdz ar mani Viņu paaugstinātu. Slavējiet Kungu, pat ja jūs krītat tumsā. Slavējiet Viņu pat kārdināšanās. “Priecājaties iekš Kunga vienmēr,” saka apustulis, “un atkal es saku: priecājaties.” (Filip.4:4) Vai ar to jūsu ģimenēs ienāks tumsa un grūtsirdība? Tiešām nē! Tas ģimenē ienesīs saules starus. [594] Tā jūs sakrāsiet mūžīgās gaismas starus, kas nāk no godības troņa, un tos izkaisīsiet ap sevi. Ļaujiet man jūs paskubināt uz šo darbu — sēt ap sevi gaismu un dzīvību, ne tikai uz sava ceļa vien, bet arī uz to cilvēku tekām, ar kuriem jūs satiekaties. Lai jūsu mērķis ir darīt ap jums esošos cilvēkus labākus, pacelt tos, rādīt viņiem Debesis un godību un likt tiem vairāk par visām zemes lietām meklēt mūžīgās vērtības, nemirstīgu mantojumu, neizsīkstošas bagātības.

Iespaidīgs sapnis

1868. gada augustā, atrodoties Batl-Krīkā, es sapņoju sapni, ka es esmu lielā ļaužu pulkā. Daļa sanāksmes dalībnieku bija sagatavojušies doties ceļojumā. Mums bija līdzi smagi piekrauti rati. Ceļojuma gaitā likās, ka mēs dodamies uz augšu. Ceļa vienā malā bija dziļš bezdibenis; otrā pusē — augsta, gluda, balta siena, kas līdzinājās cietam mūra apmetumam.

Dodoties tālāk, ceļš pakāpeniski sašaurinājās un kļuva stāvāks. Dažās vietās tas likās tik šaurs, ka nolēmām ceļojumu turpināt bez piekrautajiem ratiem. Mēs izjūdzām zirgus un daļu bagāžas no ratiem uzlikām zirgiem, lai ceļu turpinātu jāšus.

Dodoties tālāk, ceļš joprojām turpināja sašaurināties. Mums vajadzēja spiesties cieši pie sienas, lai nenokristu no šaurā ceļa stāvajā bezdibenī. Tā darot, uz zirgiem uzsietā bagāža atdūrās pret sienu, un mēs paši nosvērāmies uz bezdibeņa pusi. Mēs baidījāmies, ka varam nokrist un pret klintīm nosisties. Tad pārgriezām saites, kas bagāžu turēja uz zirgu mugurām, un tā nokrita bezdibenī. Mēs turpinājām ceļot [595] jāšus un, nonākot šaurākās vietās ļoti baidījāmies, ka nezaudējam līdzsvaru un nenokrītam. Šādās reizēs likās, ka kāda roka satver pavadu un izvada mūs pāri bīstamajām ceļa vietām.

Takai kļūstot vēl šaurākai, mēs nolēmām, ka tālāka ceļošana jāšus vairs nav droša, un mēs atstājām zirgus un gājām kājām, vienā rindā, mīdami viens otra pēdās. Šajā brīdī no tīrās baltās sienas augšas tika nolaistas nelielas virves; mēs ātri tās satvērām, lai ar to palīdzību nezaudētu uz tekas līdzsvaru. Dodoties uz priekšu, virves nāca mums līdz. Beidzot taka kļuva tik šaura, ka mēs nolēmām drošības labad tālāk ceļot bez kurpēm, mēs tās novilkām un kādu gabalu gājām bez apaviem. Drīz tika nolemts, ka vēl drošāk būs iet bez zeķēm; arī tās novilkām un ceļojumu turpinājām kailām kājām.

Tad mums prātā ienāca tie, kas nebija radinājušies panest trūkumu un grūtības. Kur tie atradās tagad? Mūsu vidū viņu nebija. Pēc katras izmaiņas daži atpalika, un uz priekšu devās tikai tie, kas bija radinājušies panest grūtības. Ar ceļojumu saistītās grūtības un trūkums tiem tikai lika vēl dedzīgāk spiesties uz priekšu pretī gala mērķim.

Briesmas nokrist no tekas vēl palielinājās. Mēs spiedāmies cieši pie baltās sienas, tomēr taka bija pārāk šaura, lai uz tās pietiktu vietas mūsu pēdām. Tad mēs gandrīz visu savu svaru uzticējām virvēm, izsaukdamies: “Mēs no augšas tiekam turēti!” “Mēs no augšas tiekam turēti!” Šos vārdus teica visi, kas gāja pa šauro ceļu. Dzirdot līksmas uzdzīves skaņas, kas likās, nāca no paša bezdibeņa, mēs nodrebējām. Mēs dzirdējām rupjus lāstus, neķītrus jokus un piedauzīgas, pretīgas dziesmas. Mēs dzirdējām kara dziesmas un deju melodijas. Dzirdējām dažādu instrumentu mūziku, skaļus ar lāstiem sajauktus smieklus, sāpju kliedzienus un rūgtas vaimanas, un mēs vēl dedzīgāk kā jebkad agrāk centāmies noturēties uz šaurās un grūti ejamās tekas. Pa [596] lielākai daļai mēs bijām spiesti ar visu svaru karāties virvēs, kas, ejot uz priekšu, kļuva arvien resnākas.

Es ievēroju, ka skaistā, baltā siena bija notraipīta ar asinīm. Uzskatot šo tādā veidā aptraipīto sienu, mūsos pamodās nožēlas sajūta. Tomēr šīs jūtas ilga tikai īsu brīdi, līdz es sapratu, ka viss bija tā, kā tam jābūt. Kas sekos vēlāk, tie zinās, ka arī citi priekš viņiem ir gājuši pa šauro un grūto ceļu un nolems, ka, ja citi ir spējuši iet pa augšup vedošo teku, tad tas iespējam arī viņiem. Un, asinīm plūstot no viņu sāpošajām kājām, tie nepagurs un nekļūs mazdūšīgi; bet redzot asinis pie sienas, tie sapratīs, ka arī citi ir cietuši tādas pat sāpes.

Beidzot mēs nonācām pie plašas aizas, kur mūsu taka izbeidzās. Nebija vairs nekā, kur likt savas kājas, kur rast tām atbalstu. Vajadzēja pilnīgi paļauties uz virvēm, kas bija pieaugušas resnumā, līdz bija kļuvušas tikpat lielas kā mūsu ķermeņi. Šeit uz brīdi mēs apjukām un sākām bēdāties. Bailīgi sačukstoties, mēs jautājām: “Pie kā virve ir piestiprināta?” Mans vīrs atradās tieši man priekšā. Lielas sviedru lāses krita no viņa pieres, dzīslas uz viņa kakla un deniņiem bija kļuvušas divreiz lielākas nekā parasti, un no viņa lūpām atskanēja apspiesti vaidi, kas liecināja par dvēseles mokām. Arī no manas sejas lija sviedri, un mana dvēsele cieta tādas sāpes, kādas es nekad agrāk nebiju izjutusi. Mūs sagaidīja briesmīga cīņa. Ja mēs šeit piedzīvosim neveiksmi, tad visas ceļojuma grūtības būs bijušas veltīgas.

[597] Mūsu priekšā, otrā pusē aizai, atradās skaists, ar zaļu, apmēram sešas collas garu zāli apaudzis lauks. Es sauli nevarēju redzēt, tomēr šo lauku apgaismoja spoži, maigi gaismas stari, kas atgādināja tīru zeltu un sudrabu. Nekas no tā, ko es biju redzējusi virs zemes, nevarēja līdzināties šī lauka skaistumam un godībai. Radās baiļu pilns jautājums: vai mums izdosies to aizsniegt? Ja virve trūks, tad mums jāiet bojā. Atkal tika izdvesti mokpilni čuksti: “Kas tur virves?” Kādu brīdi mēs vilcinājāmies riskēt. Tad izsaucāmies: “Mūsu vienīgā cerība ir pilnīgi uzticēties virvei. Tā ir bijusi mūsu atbalsts visā grūtajā ceļā. Tā arī tagad mūs nepievils.” Tomēr mēs vēl vilcinājāmies un bēdājāmies. Tad tika izteikti vārdi: “Virvi tur Dievs. Mums nav jābaidās.” Šos vārdus atkārtoja ļaudis, kas atradās aiz mums, piebilstot: “Viņš mums tagad neļaus piedzīvot neveiksmi. Viņš līdz šejienei mūs tik droši ir vadījis.”

Mans vīrs tad pārsviedās pāri briesmīgajai aizai viņā pusē esošajā skaistajā laukā. Es tūlīt sekoju viņam. Un, ak, kādu atvieglojumu un pateicību Dievam mēs tad izjutām! Es dzirdēju balsis paceļamies uzvarošās slavas dziesmās Dievam. Es biju laimīga, pilnīgi laimīga.

Es atmodos, un man likās, ka visi manas miesas nervi trīc no pārdzīvotajām grūtībām. Šim sapnim paskaidrojumi nav vajadzīgi. Tas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka es, iespējams, dzīvi atcerēšos katru sīkumu, kamēr vien darbosies mana atmiņa.

Mūsu telts sanāksmes

Uz mūsu telts sanāksmēm un citām reliģiskām Dievu pagodinošām sapulcēm nekas neatstāj tik kaitīgu iespaidu, kā pārāk liela savstarpēja ciemošanās un vieglprātīgas sarunas. Bieži vien vīri un sievas sapulcējas kopā un pārrunā parastus jautājumus, kas neattiecas uz sanāksmi. Daži paņēmuši sev līdzi savas fermas, citi — savas mājas un te sprauž plānus celtniecības darbiem. Daži sīki pārspriež citu cilvēku raksturu un viņiem nav ne laika, ne vēlēšanās pārmeklēt pašiem savu sirdi, atklāt trūkumus savā raksturā, lai tad varētu nepareizības izlabot un tad kļūt pilnīgi svēti Dieva bijībā.

[598] Ja visi, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, izlietotu sapulču laiku sarunām par patiesību un par kristīgo cerību, pārmeklējot savu sirdi un sirsnīgi lūdzot Dievu dāvāt savas svētības, tad būtu padarīts daudz lielāks darbs par to, ko redzam tagad. Neticīgos, kas nepareizi apvaino patiesībai paklausīgos ļaudis, tad pārliecinātu Kristū notiekošās labās sarunas. Mūsu vārdi un darbi ir mūsu augļi; “pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.”

Dievs Izraēlim pavēlēja noteiktos laikos sapulcēties Dieva priekšā vietā, kuru Viņš izraudzīs, un ievērot īpašas dienas, kurās nedrīkstēja darīt nekādus parastus, atlikšanai pakļaujamus darbus, bet visu laiku vajadzēja veltīt svētību aplūkošanai, kuras Dievs tiem bija dāvājis. Šajos īpašajos laikos kalpam un kalponei, svešiniekam, bāriņam un atraitnei — visiem bija pavēlēts priecāties, ka Dievs savā brīnišķīgajā spēkā tos bija izglābis no verdzības kalpošanas līksmībai brīvībā. Tiem bija pavēlēts Kunga priekšā nerādīties tukšām rokām. Tiem vajadzēja atnest dāvanas, kas apliecinātu , ka viņi pateicas Dievam, kas tos pastāvīgi ir apveltījis ar žēlastību un svētībām; atbilstoši saņemtajām svētībām tiem Kungam vajadzēja pienest dāvanas, labprātīgos ziedojumus un pateicības ziedojumus. Šie ziedojumi ļoti atšķīrās viens no otra, rādot, cik augstu devējs vērtēja viņam piešķirtās priekšrocības. Tā visiem redzamā veidā atklājās ļaužu raksturs. Kas augstu vērtēja Dieva dāvātās svētības, atnesa ziedojumus atbilstoši savam šo svētību novērtējumam. Kam savtība un elku kalpošanai līdzīgā mīlestība uz saņemto labumu bija notrulinājusi un paralizējusi morālos spēkus un kas šī iemesla dēļ nebija iedegušies mīlestībā pret savu devīgo Labdari, tie atnesa niecīgus ziedojumus. Tā kļuva redzams, kas ir viņu sirdīs. Bez šīm īpašajām, līksmajām svētku dienām jūdu tautai bija pavēlēts ik gadus atcerēties lielo saudzēšanas gadījumu. [599] Kungs savā derībā ar viņiem bija apsolījis svētīt visu viņu dzīvā īpašuma pieaugumu un visu viņu roku darbu, ja tie uzticīgi izpildīs Viņa prasības.

Šajās pēdējās dienās Dievs no Saviem ļaudīm neprasa mazākus upurus un ziedojumus, kā Viņš prasīja no jūdu tautas. Tiem, kurus Viņš ir svētījis ar pārticību, un pat atraitnēm un bāriņiem nevajadzētu uz Viņa svētībām raudzīties nevērīgi. Sevišķi tiem, kurus Viņš ir apveltījis ar labklājību, vajadzētu atdot Dievam to, kas viņam pieder. Tiem Viņa priekšā vajadzētu nākt ar pašuzupurīgu garu un pienest ziedojumus saskaņā ar svētībām, kādas Viņš tiem ir piešķīris. Tomēr daudzi, kurus Dievs ir svētījis ar labklājību, parāda Viņam zemisku nepateicību. Ja tos pavada Dieva svētības un Dievs vairo viņu mantu, tad šīs dāvanas viņi padara par saitēm, kas viņu mīlestību piesaista to īpašumiem; viņi pieļauj, ka laicīgam darbam un veikala lietām pieder viņu jūtas un visa viņu būtne, bet dievbijība un reliģiskās priekšrocības tiek pamestas novārtā. Viņi pat vienu reizi nevar atļauties atstāt savus veikalnieciskos pasākumus, lai nāktu Dieva priekšā. Kalpojot savām laicīgajām interesēm, neievērodami Kunga prasības, viņi Dieva svētības pārvērš lāstā.

Cilvēki, kam pieder tūkstoši, gadu no gada paliek mājās, ierakušies savās laicīgajās rūpēs un interesēs, un domā, ka viņi nevar atļauties nelielo upuri, kas saistās ar ikgadējo Dievu pagodinošo sapulču apmeklēšanu. Dievs ir svētījis viņu kurvi un klēti un pa labi un kreisi viņus apņēmis ar Saviem labumiem, tomēr tie atrauj Viņam mazos upurus, kurus Viņš no tiem prasa. Tiem patīk kalpot pašiem sev. Viņu dvēsele kļūst līdzīga debesu lietus vai rasas neveldzētam tuksnesim. Kungs tiem ir dāvājis savas žēlastības dārgās svētības; Viņš tos ir atbrīvojis no vergošanas grēkam un no maldu [600] važām un viņu aptumšotajai saprašanai atklājis tagadējās patiesības krāšņo gaismu. Un vai šiem Viņa mīlestības un žēlastības pierādījumiem nevajadzētu viņos atbalsoties pateicībā? Vai tie, kas sakās ticam visu lietu drīzajam galam, paliks akli pret savām garīgajām interesēm un dzīvos tikai šai pasaulei un šai dzīvei? Vai viņi cer, ka viņu mūžīgās intereses pašas par sevi interesēsies un rūpēsies? Garīgs spēks bez piepūles no viņu puses netiks iegūts.

Daudzi, kas sakās gaidām mūsu Kunga atspīdēšanu, nobažījušies un grūtību nomākti dzenas pēc laicīgiem ieguvumiem. Viņi ir akli pret savām mūžīgajām interesēm. Viņi tiecas pēc tā, no kā nevar paēst, viņi izdod naudu par to, kas nav maize. Viņi cenšas apmierināt sevi ar bagātībām, kuras tie sakrāj uz šīs iznīcībai nolemtās zemes, un atstāj novārtā sagatavošanos mūžībai, kam vajadzētu būt viņu dzīves pirmajam un patiesajam darbam.

Lai visi, kam vien tas iespējams, apmeklē šīs ikgadējās sanāksmes. Visiem vajadzētu saprast, ka to no viņiem pieprasa Dievs. Ja brāļi un māsas neizmantos Viņa dāvātās priekšrocības, lai stiprinātos Viņā un Viņa žēlastībā, tad kļūs arvien vājāki un vājāki un viņu vēlme ziedot Viņam savus īpašumus kļūs arvien mazāka. Brāļi un māsas, brauciet uz šīm svētajām sapulcēm, lai atrastu Kristu. Viņš atnāks uz svētkiem, Viņš būs jūsu starpā un izdarīs priekš jums to, kas jums visvairāk ir nepieciešams. Nedrīkst uzskatīt, ka jūsu saimniecības ir vērtīgākas nekā augstās garīgās intereses. Visa bagātība, kas jums pieder, nedos jums mieru un cerību, jo tikai tiem ir patiesa vērtība. Miers un cerība ir vērtīgāks par visu, kas jums pieder, visām jūsu pūlēm un ciešanām. Skaidra un gaiša izpratne par mūžīgām vērtībām un sirds, kas gatava nodoties Kristum – tās ir daudz vērtīgākas par šīs pasaules bagātību, apmierinājumu un izpriecām.

[601] Mūsu telts sanāksmēm ir ārkārtīgi liela nozīme. Viņas tiešām ir vērtīgas. Dieva kalpi izšķiež savus spēkus pārmērīgā darbā, mēģinot palīdzēt citiem cilvēkiem, kad daudziem no viņiem pašiem ir nepieciešama palīdzība. Daži brāļi, baidoties zaudēt mazu daļu savu ienākumu, palaiž garām dārgās iespējas it kā dziļām zināšanām par patiesību nebūtu vērtības. Lai visi, kas tic patiesībai, izmanto katru iespēju, ko piedāvā Dievs, lai saņemtu skaidrākus priekšstatus par Viņa patiesību un prasībām un sagatavoties Viņa atnākšanai. Mierīga, priecīga un paļāvīga ticība Dievam – ir Viņa prasības pret mums.

Mums nevajag sevi nogurdināt ar nevajadzīgām rūpēm un uztraukumu. Godprātīgi strādājiet katru dienu izpildot to darbu, kuru jums uzdod Dievišķā Gudrība un Viņš rūpēsies par jums. Jēzus padziļinās un paplašinās jūsu svētības. Ja jūs beigu beigās gribat iegūt glābšanu , jums vajadzēs nopietni pūlēties .Brauciet uz telts sanāksmēm ar gatavību strādāt .Atstājiet savas mājas rūpes un brauciet, lai atrastu Jēzu, un Viņš ļaus jums atrast Sevi. Brauciet un ziedojiet pēc tā mēra kā Dievs jūs svētījis. Parādiet savu pateicību Radītājam, visu jūsu svētību Devējam, ar brīvprātīgiem ziedojumiem. Lai neviens no tiem, kas var ziedot, neatnāk ar tukšām rokām. “Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā manā klētī tā, lai arī manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā”, -saka tas Kungs Cebaots, “vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Mal. 3:10)

Telts sanāksmes mērķis ir aicināt visus atstāt darba un veikala rūpes un grūtības, lai dažas dienas veltītu vienīgi Kunga meklēšanai. Šo laiku mums vajadzētu pavadīt pārbaudot sevi, rūpīgi pārmeklējot savu sirdi, atzīstot un nožēlojot savus grēkus un atjaunojot savus svinīgos solījumus. Mēs ceram, ka, ja kāds uz šīm sapulcēm atnāks ar mazvērtīgākiem mērķiem, tad sapulču kopējais noskaņojums, viņu domas vadīs uz šo sapulču īstajiem mērķiem.

[602] Daži cieš tāpēc, ka telts sanāksmei pārmērīgi gatavojas. Tie ir devīgi noskaņoti ļaudis, kas neko negrib darīt skopulīgi. Daži gatavo lielus uzturlīdzekļu krājumus un, kad atnāk uz telts sanāksmi, tie savus spēkus jau ir izsmēluši. Līdz ar atbrīvošanos no darba steigas, nomocītā daba liek tiem saprast, ka tai nodarīta pārestība. Daži no šiem cilvēkiem varbūt vēl nekad nav bijuši telts sanāksmē un nezina, kāda sagatavošanās no viņiem tiek prasīta. Viņi zaudē dažas dārgas sapulces, kuras tie bija nodomājuši apmeklēt. Tagad apskatīsim, kāpēc tik liela gatavošanās ir kļūda. Uz telts sanāksmi līdzi nevajadzētu ņemt neko citu, kā tikai visveselīgākos produktus, kas sagatavoti vienkāršā veidā, bez jebkādām garšvielām un taukiem.

Es esmu pārliecināta, ka, gatavojoties uz telts sanāksmi, nevienam nebūtu jāsaslimst, ja ēdienu sagatavošanā ievērotu veselības likumus. Ja viņi ceptu nevis kūkas un tortes, bet gan vienkāršu, rupju kviešu miltu maizi un iztiktu ar augļiem, konservētiem vai kaltētiem, tad tiem nevajadzētu saslimt gatavojoties uz sanāksmi, ne arī slimot sanāksmes laikā. Nevienam nevajadzētu sanāksmes laikā iztikt bez siltiem ēdieniem. Tādēļ sanāksmes vietās vienmēr ir pieejamas virtuves.

Atrodoties nometnē, brāļi un māsas nedrīkst slimot. Ja viņi piemēroti apģērbsies rīta un vakara vēsumā un rūpēsies par tērpa maiņu atbilstoši mainīgajiem laika apstākļiem, lai varētu saglabāties pareiza asinsrite, un ja viņi stingri ievēros regularitāti gulēšanā un vienkārša uztura lietošanā, neko neēdot starplaikos, tad tiem nevajadzēs slimot. Sapulču laikā viņi var justies labi, un viņu prāts var būt skaidrs, spējīgs novērtēt patiesību, un mājup tie var atgriezties miesīgi un garīgi atspirguši. Kas diendienā ir strādājuši smagu darbu, sanāksmē vairs sevi tā nepiepūlē; tāpēc viņiem arī ēst nevajadzētu parasto daudzumu. Ja viņi tomēr ēdīs tikpat daudz kā agrāk, tad pārslogos kuņģi. Mēs vēlamies, lai šo sanāksmju dalībniekiem sevišķi labi darbotos smadzenes un lai to veselība būtu vislabākā stāvoklī, [603] tā ka patiesība tiktu sadzirdēta, novērtēta un paturēta atmiņā, lai, atstājot sanāksmi, viņi to īstenotu savā dzīvē. Ja kuņģi pārslogo ar pārāk lielu ēdiena devu, pat ja tas ir vienkāršs, tad gremošanas orgāniem tomēr vajadzīga smadzeņu spēka palīdzība. Smadzenes tiek it kā paralizētas. Acis noturēt vaļā gandrīz nav iespējams. Tieši tās patiesības, kuras būtu jādzird, jāizprot un jāīsteno dzīvē, pilnīgi pazūd sakarā ar nespēju koncentrēties vai arī tāpēc, ka apēstās barības lielā daudzuma dēļ smadzenes ir tikpat kā paralizētas.

Es visiem gribu ieteikt vismaz katru rītu ieēst kaut ko siltu. To varat izdarīt bez lielas piepūles. Jūs varat pagatavot rupju kviešu miltu tumi. Ja šie milti ir pārāk rupji, tad tos izsijājiet un, kamēr tume vēl ir karsta, pielejiet pienu. Tā jūs pagatavosiet visgaršīgāko un visveselīgāko ēdienu telts sanāksmes periodam. Un, ja maize ir sakaltusi, tad iedrupiniet to tumē, un tā kļūs baudāma… Es neiesaku ēst daudz aukstu ēdienu, jo, pirms var sākties sagremošanas process, organisma dzīvības spēks tiks izlietots šī uztura sasildīšanai līdz tādai pat temperatūrai, kāda ir kuņģī. Otrs ļoti vienkāršs un veselīgs ēdiens ir vārītas vai ceptas pupas. Kādu daļu no tām atšķaidiet ar ūdeni, pieliekot klāt pienu vai krējumu, un izvāriet zupu; maizi var izmantot tāpat kā pie miltu tumes.

Es esmu apmierināta, redzot sekmes, kādas daudzi guvuši veselības reformā, tomēr ļoti skumstu, tāpēc ka daudzi stipri atpaliek. Ja mūsu telts sanāksmēs kāds saslimst, tad jāmeklē iemesls un šis gadījums jāņem vērā. Es nevēlētos, ja mūsu telts sanāksmju slava cieš, izplatoties ziņām, ka tās bijušas par iemeslu ļaužu saslimšanai. Ja šajās svarīgajās sanāksmēs ļaudis rīkosies pareizi, tad tās var būt par svētību kā miesas, tā arī dvēseles veselībai.

Svinīgs sapnis

1873. gada 3. aprīlī es devos pie miera, juzdamās ļoti nomākta. Kādus trīs mēnešus mani bija pārņēmusi mazdūšība. Es garīgās mokās bieži biju lūgusi atvieglojumu. Es ļoti lūdzu no Dieva palīdzību un spēku, lai varētu pacelties pāri šai smagajai mazdūšības sajūtai, ka paralizēja manu ticību un cerību, darot mani nederīgu darbam. Šajā naktī es redzēju sapni, kas uz mani atstāja ļoti iepriecinošu iespaidu. Es sapņoju, ka atrodos kādā ļoti svarīgā sapulcē, kur bija sapulcējušies daudz ļaužu. Daudzi bija nometušies Dieva priekšā nopietnās lūgšanās, un likās, ka viņi jutās ļoti nomākti. Viņi nemitīgi lūdza no Kunga īpašu gaismu. Likās, ka daži izcieta briesmīgas garīgas mokas; viņi jutās ļoti satraukti; ar asarām tie skaļi kliedza pēc palīdzības un gaismas. Šajā tik iespaidīgajā ainā dalību ņēma mūsu visievērojamākie brāļi. Brālis A bija pakritis uz grīdas, kā likās, dziļās bēdās. Viņa sieva sēdēja vienaldzīgu smējēju sabiedrībā. Izskatījās, ka viņa vēlas, lai visi zina, ka viņa nicina šos ļaudis, kas tik ļoti pazemojas. Es sapņoju, ka pār mani nāca Kunga Gars un es piecēlos, kamēr citi turpināja saukt un lūgt, un sacīju: Kunga Dieva Gars ir uz manis. Es jūtos spiesta jums teikt, ka jums jāsāk strādāt katram personīgi priekš sevis. Jūs raugieties uz Dievu un gribat, lai Viņš priekš jums padara to darbu, kuru Viņš ir atstājis jums, lai jūs to darītu. Ja jūs darīsiet priekš sevis to darbu, kas, kā jūs ziniet, ir jādara jums, tad Dievs jums palīdzēs, kad jums būs vajadzīga palīdzība. Jūs neesat padarījuši tieši to, ko Dievs jums atstājis, lai jūs to darītu. Jūs saucat uz Dievu, lai Viņš dara jūsu darbu. Ja jūs paklausīsiet gaismai, kuru Viņš jums devis, tad Viņš liks pār jums spīdēt vēl lielākai gaismai; bet ja jūs neesat ņēmuši vērā jau dotos padomus, brīdinājumus un rājienus, kā [605] jūs varat gaidīt, ka Dievs dos vēl vairāk gaismas un svētību, lai jūs to nonicinātu un atstātu novārtā? Dievs nelīdzinās cilvēkam; Viņš neļaujas apsmieties.

Es paņēmu dārgo Bībeli un to apliku ar vairākām Dieva ļaudīm dotajām Liecībām Draudzei. Šeit, es teicu, ir apskatīti gandrīz visu cilvēku gadījumi. Ir parādīti grēki, no kuriem viņiem ir jāizvairās. Padomu, ko viņi lūdz, var atrast šeit, jo tas jau dots citos viņiem līdzīgos gadījumos. Dievam ir paticis jums dot rindu pēc rindas un priekšrakstu pēc priekšraksta. Tomēr starp jums nav daudz tādu, kas tiešām zinātu, ko sevī ietver Liecības. Arī Rakstus jūs labi nepazīstat. Ja jūs Dieva Vārdu būtu darījuši par savu studiju priekšmetu, vēloties sasniegt Bībeles standartu un kristīgu pilnību, tad liecības jums nebūtu vajadzīgas. Tāpēc, ka jūs neesat centušies iepazīties ar Dieva inspirēto Grāmatu, Viņš ir mēģinājis jūs sniegt ar vienkāršām, tiešām liecībām, griežot jūsu vērību uz inspirētajiem Vārdiem, kuriem jūs neesat paklausījuši, un spiežot jūs savu dzīvi veidot saskaņā ar šo Vārdu šķīstajām un augstu stāvošajām mācībām.

Dodot liecības, Kungs vēlas jūs brīdināt, norāt, pamācīt un pārliecināt par Viņa Vārdā ietverto patiesību svarīgumu. Rakstītajām liecībām nav jādod jauna gaisma, bet dzīvi jāiespiež sirdī jau atklātās inspirētās patiesības. Cilvēka pienākums pret Dievu un līdzcilvēkiem ir skaidri izteikts Viņa Vārdā; tomēr tikai nedaudzi no jums paklausa dotajai gaismai. Papildu patiesības nav dotas; bet caur Liecībām Dievs tikai vienkāršojis jau dotās lielās patiesības un savā īpašā veidā pasniedzis tās ļaudīm, lai ar tām pamodinātu un iespaidotu viņu prātu, tā kā nevienam nebūtu iespējams aizbildināties.

Lepnums, pašmīlība, savtīgums, naids, skaudība un greizsirdība ir aptumšojuši cilvēka uztveres spējas, un patiesības, kas viņu varētu darīt gudrus uz izglābšanos, zaudējušas spēku valdzināt un pārvaldīt cilvēka prātu. Netiek [606] izprasti paši svarīgākie dievbijības pamatlikumi, jo nav izsalkuma un slāpju pēc Bībeles atziņām, pēc skaidras sirds un svētas dzīves. Liecības nepamazina Dieva Vārda nozīmi, bet to paaugstina, un saista pie tā domas, lai visus iespaidotu patiesības skaistā vienkāršība.

Tālāk es teicu: Kā Dieva Vārdu apņem šīs grāmatas un brošūras, tā Dievs jūs ir apņēmis ar rājieniem, padomiem, brīdinājumiem un iedrošinājumiem. Šeit jūs Dieva priekšā dvēseles mokās kliedzat prasot vairāk gaismas. Dievs mani jums pilnvarojis teikt, ka nekādi citi gaismas stari no Liecībām neapspīdēs jūsu teku, kamēr jūs praktiski neizlietosiet jau doto gaismu. Dievs jūs ir apņēmis ar gaismu ka ar sienu; bet jūs šo gaismu neesat vērtējuši, jūs to esat minuši kājām. Kamēr daži gaismu nonicinājuši, tikmēr citi to ir atstājuši novārtā, vai paklausījuši tai pavisam vienaldzīgi. Tikai nedaudzi no visas sirds ir apņēmušies paklausīt gaismai, kuru Dievam ir paticis tiem dot.

Daži, kas caur liecībām saņēmuši īpašus brīdinājumus, dažu nedēļu laikā jau ir paspējuši dotos rājienus aizmirst. Dažiem liecības ir dotas atkārtoti, tomēr viņi tās nav uzskatījuši par pietiekoši svarīgām, lai tās rūpīgi ievērotu. Priekš tiem tās ir bijušas kā tukšas pasakas. Ja viņi būtu ņēmuši vērā doto gaismu, tad tie būtu izvairījušies no zaudējumiem un pārbaudījumiem ko viņiem bija grūti panest. Vainot viņi var tikai paši sevi. Viņi paši uz sava kakla ir uzlikuši jūgu, kas tiem ir bijis mokošs. Šis nav tas jūgs, ko Kristus grib tiem uzlikt. Dieva mīlestība un gādība ir darbojusies viņu labā; tomēr viņu savtīgās, ļaunās un neticīgās dvēseles nav varējušas saskatīt Viņa laipnību un žēlastību. Viņi turpina skriet savā gudrībā, līdz, grūtību nomāktus un sarežģījumu apmulsinātus, tos saista sātans. Ja jūs sakrāsiet gaismas starus, kurus Dievs jums jau ir devis pagātnē, tad Viņš [607] jums dāvās arī pieaugošu gaismu.

Es viņiem norādīju uz seno Izraēlu. Dievs viņiem deva Savu bauslību; tomēr viņi negribēja tai paklausīt. Tad Viņš tiem deva ceremonijas un rituālus, lai tos pildot, viņi atcerētos Dievu. Viņi bija tik ļoti noskaņoti aizmirst Dievu un Viņa prasības, ka tos pastāvīgi vajadzēja turēt satrauktā stāvoklī, lai tie izprastu savu pienākumu paklausīt Radītājam un Viņu godāt. Ja viņi būtu paklausījuši un mīlestībā priecīgi ievērojuši Dieva baušļus, tad nebūtu bijis vajadzīgs lielais daudzums ceremoniju un rituālu.

Ja tie, kas tagad saucas par Dieva īpašiem, Viņam piederošiem ļaudīm, paklausītu Viņa prasībām, kā tās skaidri ir izteiktas viņa Vārdā, tad nebūtu dotas īpašās liecības, lai atmodinātu tos viņu pienākumam un liktu tiem ieraudzīt savu grēcīgumu un ar nepaklausību Dieva Vārdam saistītās draudošās briesmas. Sirdsapziņa ir notrulinājusies, jo gaisma ir tikusi atmesta, neievērota un nicināta. Un Dievs ļaudīm atņems šīs liecības un spēku un tos pazemos.

Es sapņoju, ka runājot, pār mani visievērojamākā veidā nāca Dieva spēks un viss mans spēks man tika atņemts; tomēr es neredzēju nekādu parādīšanu. Man likās, ka mans vīrs piecēlās ļaužu priekšā un izsaucās: “Tas ir Dieva brīnišķīgais spēks. Viņš liecības ir darījis par varenu līdzekli dvēseļu aizsniegšanai, un Viņš caur tām strādās vēl varenāk nekā līdz šim to ir darījis. Kas grib būt Kunga pusē?”

Es sapņoju, ka diezgan liels ļaužu skaits tūlīt piecēlās kājās un atsaucās uz šo aicinājumu. Citi sēdēja saīguši. Daži izrādīja nicinājumu un izsmieklu, un atsevišķi cilvēki, likās, palika pilnīgi vienaldzīgi. Kāds stāvēja man blakus un teica: “Dievs tevi pamodinājis un tev devis vārdus, ko teikt ļaudīm un ar kuriem aizsniegt viņu sirdis, kā Viņš nav devis nevienam citam. Viņš veidojis tavas liecības, lai tās [608] atbilstu gadījumiem, kad ļaudīm nepieciešama palīdzība. Tu nedrīksti pieļaut, ka tevi iespaido nicināšana, izsmiekls, nopēlumi un pārmetumi. Lai tu varētu būt īpašs Dieva darba rīks, tad tev nav jābalstās uz nevienu citu, bet jāpieķeras vienīgi Viņam, un līdzīgi vīna stādām tev jāļauj savām stīgām vīties ap To. Viņš tevi darījis par vidutāju, lai Savu gaismu nodotu ļaudīm. Tev ik dienas jāuzņem spēks no Viņa, lai tava apkārtne nevarētu aptumšot vai aizēnot gaismu, kurai Viņš ļāvis caur tevi spīdēt uz Viņa tautu. Sātans īpaši strādā, lai neļautu šai gaismai nonākt pie Dieva ļaudīm, kas tiem tik ļoti vajadzīga šo pēdējo dienu briesmu vidū.

Tavi panākumi atkarīgi no tavas vienkāršības un skaidrības. Līdzko tu no tās atteiksies un savas liecības veidosi atbilstoši kāda cilvēka uzskatiem, tā tavs spēks būs zudis. Gandrīz viss šajā laikmetā ir ārēji nospodrināts un neīsts. Pasaulei ir papilnam tādu liecību, kas dotas, lai attiecīgā brīdī būtu patīkamas un valdzinošas un lai cildinātu cilvēku. Tavas liecības ir savādāka rakstura. Tām jāpieskaras dzīves sīkajām lietām, pasargājot vājo ticību no bojā ejas un liekot ticīgiem saprast nepieciešamību mirdzēt kā spīdekļiem pasaulē.

Dievs tev ir devis tavas liecības, lai atkritējiem un grēciniekiem atklātu viņu patieso stāvokli un viņu milzīgo zaudējumu, kādu tie piedzīvos, ja turpinās staigāt savos grēkos. Atklājot šīs lietas tavam skatam, Dievs tās ir iespiedis tavā prātā, kā to Viņš nav darījis nevienam citam no pašlaik dzīvojošajiem, un no tevis Viņš prasīs atbildību saskaņā ar tev doto gaismu. “Ne caur varu, ne caur spēku, bet caur Manu Garu, saka Kungs Cebaots.” (Cak.4:6) “Pacel savu balsi kā bazūni un rādi Maniem ļaudīm viņu pārkāpumus un Izraēla namam viņa grēkus.” (Jes.58:1)

Šis sapnis uz mani atstāja varenu iespaidu. Kad atmodos, mans nospiestais garastāvoklis bija zudis, es biju priecīga un sajutu lielu mieru. Vājības, kas mani darīja nederīgu darbam bija atņemtas, un es sevī izjutu tādu enerģiju un [609] spēku, kāds jau mēnešiem ilgi man bija svešs. Man likās, ka Dieva eņģeļiem bija uzdots sniegt man atvieglojumu. Neizsakāma pateicība pildīja manu sirdi par šo pārmaiņu jo bezcerības vietā bija stājusies gaisma un laime. Es zināju, ka palīdzība bija nākusi no Dieva. Viss notikušais man šķita kā Dieva palīdzības brīnumdarbs un es pret Viņa mīlošo laipnību negribu izturēties nepateicīgi.

Sludinātāju apģērbs un izturēšanās

No runas Ģenerālkonferencē 1871. gadā.

(Efez. 3:6,7) “Ka pagāni ir līdzmantinieki un vienā miesā savienoti un, ka tiem arīdzan ir dalība pie Viņa apsolīšanas Kristū caur evaņģēliju; tiem es esmu palicis par kalpu pēc tās žēlastības dāvanas, ko Dievs man devis pēc sava spēka varas.”

“Tam es esmu palicis par kalpu,” — ne tikai lai patiesību sludinātu ļaudīm, bet lai to īstenotu dzīvē.

“Un visus apgaismot, lai saprot, kā ir gājis ar to noslēpumu, kas no iesākuma bija apslēpts Dievā.” (9. p.)

Tas neattiecas tikai uz vārdiem, kas atraisās no mēles; ar to nav jāsaprot vienīgi daiļrunība uzrunās un lūgšanās; tas nozīmē iepazīstināt ar Kristu, Kristum mājojot mūsos, un darīt Viņu zināmu tiem, kas mūs klausās.

“To mēs pasludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā,” ne kā iesācēji un nezināšanā, “lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Jēzū Kristū. Par to es arī darbojos, cīnīdamies pēc Viņa spēcības, kas manī stipri strādā ar spēku.”(Kol. 1:28,29) Tas ir Dieva darbs, žēlastība no Dieva, saprasta, izjusta, dzīvi un rīcību izdaiļojoša, kas atstās jūtamu iespaidu uz klausītājiem. [610]

Tomēr ne tas vien. Jāievēro arī citas lietas, kurās daži ir bijuši nolaidīgi, bet kas, vadoties no gaismas, kādā man tas tika rādīts, ir svarīgas. Uz ļaudīm iespaidu atstāj runātāja izturēšanās uz paaugstinājuma, viņa stāja un runāšanas veids. Ja šai ziņā ievēros Dieva norādījumus, tad iegūs iespaidu, kas nāks par labu patiesībai; tas sevišķi labvēlīgi ietekmēs ļaužu šķiru, kas klausījušies uz pasakām. Ir svarīgi, lai sludinātāja izturēšanās būtu vienkārša un cienīga, atbilstoša svētajai un augstajai patiesībai, ko viņš māca; tad ļaudis, kas dabīgi nav reliģiski noskaņoti, var saņemt labu iespaidu.

Svarīga nozīme ir kārtīgam apģērbam. Šajā ziņā sludinātājiem, kas tic tagadējai patiesībai, ir bijuši trūkumi. Daži ir ģērbušies pat nekārtīgi un netīrīgi. Drēbes darinātas ne tikai bez gaumes izjūtas un attiecīgajai personai nepiemērotas, bet kas arī krāsas ziņā nav piemērotas Kristus kalpam, bet daži savā apģērbā ir bijuši pat nolaidīgi. Daži sludinātāji pie gaišas krāsas svārkiem valkā tumšas bikses un pie tumšiem svārkiem — gaišas bikses, un, tiem izejot ļaužu priekšā, apģērbs ir bijis bezgaumīgs un nekārtīgs. Arī šīs lietas ir sludinājušas ļaudīm. Sludinātājs rāda ļaudīm priekšzīmi kārtībā un ar savu apģērbu sniedz glītuma un gaumīguma paraugu vai arī ļaudis pamudina uz nevīžību un parāda gaumes trūkumu, neņemot vērā, ka viņu rīcība tiks atdarināta.

Sludinātājam uz paaugstinājuma piemērotākas būtu melnas vai tumšas krāsas drēbes, un tās uz ļaudīm atstās labāku iespaidu nekā divu vai triju dažādu krāsu kombinējums apģērbā.

Man norādīja uz Izraēla bērniem senatnē, ka Dievs tiem deva īpašus noteikumus, no kāda materiāla un kā šūtam jābūt to personu drēbēm, kurām jākalpo Viņa priekšā.

[611] Debesu Dievs, kura roka vada pasauli, kas mūs uztur, dāvājot mums dzīvību un veselību, ir devis mums pierādījumus, ka Viņš var tikt pagodināts vai apkaunots ar to cilvēku drēbēm, kas kalpo Viņa priekšā. Viņš Mozum deva īpašus norādījumus par visu, kas saistās ar kalpošanu Viņam. Viņš deva norādījumus par māju iekārtojumu un noteica īpašu tērpu ļaudīm, kuriem vajadzēja piedalīties Viņa pagodinošajā kalpošanā. Visur vajadzēja valdīt kārtībai, un sevišķi bija jārūpējas par tīrību.

Lasiet pavēles, kas tika dotas Mozum, lai tās darītu zināmas Izraēla bērniem, kad Dievs gatavojās nonākt uz kalna un, viņiem dzirdot, izteikt Savus likumus. Ko Mozus lika ļaudīm darīt? Būt gataviem uz trešo dienu; jo trešajā dienā, viņš sacīja, Kungs, visiem ļaudīm redzot, nonāks lejup uz kalna. Kalnu viņiem vajadzēja norobežot. “Un Kungs sacīja uz Mozu: Ej pie ļaudīm un svētī tos šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes.”(2Moz.19:10) Lielais un varenais Dievs, kas radīja skaisto Ēdeni un visas jaukās lietas tajā, ir kārtības Dievs; un pie Saviem ļaudīm Viņš grib redzēt kārtību un tīrību. Šis varenais Dievs pavēlēja Mozum teikt ļaudīm, lai tie mazgā savas drēbes, lai viņiem nākot Kunga priekšā, pie viņiem pašiem un pie viņu drēbēm nebūtu nekādas netīrības. Un Mozus nonāca no kalna pie ļaudīm, un tie saskaņā ar Dieva pavēli mazgāja savas drēbes.

Un, lai rādītu, cik rūpīgiem viņiem jābūt tīrības ziņā, Mozum starp saiešanas telti un altāri vajadzēja nolikt mazgājamo trauku un tur ieliet ūdeni priekš mazgāšanās. Un Mozum, Āronam un Ārona dēliem, kas kalpoja Kunga priekšā, kad tie gāja saiešanas teltī un kad gāja Kunga priekšā, tur vajadzēja mazgāt savas rokas un kājas.

[612] Tāda bija lielā un varenā Dieva pavēle. Tie, kas rādījās Viņa priekšā un nāca Viņa svētajā tuvumā, nedrīkstēja pieļaut nekādu nolaidību vai nekārtību. Un kāpēc? Kāds bija visa šī darba mērķis? Vai tikai tāpēc, lai ļaudis ieteiktu Dievam? Vai tikai tāpēc, lai iegūtu Dieva atzinību? Iemesls, uz ko man norādīja, ir — lai uz ļaudīm atstātu pareizu iespaidu. Ja tie, kas kalpo svētā amatā, nebūtu rūpīgi un neparādītu godbijību Dieva priekšā kā savā apģērbā, tā izturēšanās veidā, tad ļaudis pazaudētu svinīgas godbijības un cieņas izjūtu pret Dievu un Viņa svētās kalpošanas iekārtojumu. Ja priesteri parādīja lielu rūpību un bija ļoti godbijīgi un pat pedantiski, nākot Viņa tuvumā, tad tas ļaudīs izraisīja augstas un cēlas domas par Dievu un Viņa prasībām. Tas viņiem liecināja, ka Dievs ir svēts, ka Viņa darbs ir svēts un, ka visam, kam ir sakars ar Viņa darbu, jābūt svētam; ka tam jābūt brīvam no visa, kam ir kaut kas kopējs ar netīrību un nešķīstību; un ka ļaudīm, kas tuvojas Dievam, jānoliek viss netīrais un samaitātais.

No gaismas, kas man dota, redzams, ka šajā ziņā ir valdījusi bezrūpība. Es par to varētu runāt līdzīgi Pāvilam. Tiek izvesta tikai prāta kalpošana, neņemot vērā miesu. Tomēr šī labprātīgā pieticība, šī prāta kalpošana un miesas atstāšana novārtā nav tā pieticība un pazemība, kas smaržo pēc Debesīm. Patiesa pazemība raksturo to cilvēku rīcību un drēbes, kas sludina svētās Dieva patiesības — taisna un pilnīgi pareiza, tā, ka katrs ar mums saistītais sīkums runās par labu mūsu svētajai reliģijai. Tieši apģērbs ieteiks patiesību neticīgajiem. Tas pats par sevi jau būs svētruna.

Tomēr uz svētā paaugstinājuma bieži vien atklājas sliktas lietas. Sludinātāji, kas uzkāpuši uz paaugstinājuma, sapulcējušos priekšā sarunājas, smejas un parāda, ka viņus nespiež darba nasta un ka tiem trūkst svinīgas izpratnes par savu svēto aicinājumu, tie apkauno patiesību un nostāda svētas lietas uz zemā parasto lietu līmeņa. Tāds piemērs tiecas (613) ļaudīm atņemt dievbijību un samazina svētumu un cieņu evaņģēlijam, kura paaugstināšanas dēļ mira Kristus. Saskaņā ar gaismu, kas man dota, Dievam patiktu, ja sludinātāji, uznākuši uz paaugstinājuma, tūlīt nomestos ceļos un svinīgi izlūgtos Dieva palīdzību. Kādu iespaidu tas atstātu uz ļaudīm? Visi izjustu svinīgu bijību. Viņu sludinātājs sarunājas ar Dievu; viņš sevi uztic Dievam, pirms uzdrošinās stāties ļaužu priekšā. Svinīga sajūta pārņem ļaudis, un Dieva eņģeļi ir ļoti tuvu. Uznākot uz paaugstinājuma, sludinātājiem vispirms vajadzētu raudzīties uz Dievu, ar to visiem sakot, ka viņu spēka avots ir Dievs.

Sludinātājs, kas savā apģērbā ir nolaidīgs, bieži aizvaino ļaudis, kas ir smalkjūtīgi un ar labu gaumi. Kas šajā ziņā ir vainīgi, tiem vajadzētu labot savas kļūdas un būt piesardzīgākiem. Beidzot būs redzams, ka dažas dvēseles ir zudušas sludinātāja nevīžības dēļ. Pirmais iespaids uz ļaudīm ir bijis nelabvēlīgs, jo viņi nekādi nevarēja savienot sludinātāja izskatu ar sniegtajām patiesībām. Viņa apģērbs runāja tām pretī; un ļaudīm palika iespaids, ka šķira, kuru viņš pārstāv, ir nevīžīgi cilvēki, kas nerūpējas par savām drēbēm, un rezultātā klausītāji negribēja ielaisties nekādās attiecībās ar šiem cilvēkiem.

Ņemot vērā man doto gaismu, jāsaka, ka šajā ziņā starp mūsu ļaudīm ir valdījusi izteikta nolaidība. Sludinātāji reizēm nostājas uz paaugstinājuma ar nesakārtotiem matiem, un liekas, ka ķemme vai suka tos nav skārusi visu nedēļu. Dievs tiek apkaunots, ja ļaudis, kas iesaistās Viņa svētajā kalpošanas darbā, ir tik nevērīgi pret savu ārējo izskatu. Senatnē priesteriem, lai kalpotu svētajā vietā un priestera amatā, vajadzēja tērpties īpaši darinātās drēbēs. Tiem vajadzēja ģērbties atbilstoši to darbam, un Dievs skaidri noteica, kādiem jābūt šiem tērpiem. Starp altāri un sapulcējušos draudzi [614] bija nolikts mazgājamais trauks, lai pirms iešanas Dieva tuvumā tie, draudzei redzot, varētu mazgāt savas rokas un kājas. Kādu iespaidu tam vajadzētu atstāt uz ļaudīm? Ar to viņiem tika rādīts, ka, lai varētu iet Dieva tuvumā, iepriekš jānoliek ikkatrs puteklis; jo Viņš ir tik augsts un svēts, ka, nesaskaņojoties ar šiem noteikumiem, sekas būtu nāve.

Bet paskatieties uz drēbēm, kādās staigā daži mūsu sludinātāji! Daži, kas kalpo svētās lietās, tā valkā savas drēbes, ka tās vismaz daļēji iznīcina viņu darba iespaidu. Ir skaidri redzams gaumes trūkums krāsas un lietderīga glītuma ziņā. Kādu iespaidu atstāj šāds apģērbs? Tas norāda, ka darbs, ko viņi dara, netiek uzskatīts par svētāku vai augstāku kā parastais darbs, piemēram, aršana tīrumā. Sludinātājs ar savu priekšzīmi svētās lietas nostāda vienā līmenī ar parastajām.

Šādu sludinātāju iespaids Dievam nepatīk. Ja kādi viņa darba rezultātā tiek pārliecināti pieņemt patiesību, tad tie bieži atdarina savus sludinātājus un nostājas uz tikpat zema līmeņa kā viņi. Pārveidot šos cilvēkus, nostādot tos pareizā stāvoklī un ieaudzināt viņos kārtību un disciplīnu būs daudz grūtāk, nekā atgriezt pie patiesības tos, kas patiesību vēl nekad nav dzirdējuši. Kungs no saviem kalpiem prasa šķīstumu un svētumu, lai tie paši savā dzīvē pareizi īsteno patiesības pamatlikumus un lai citus ar savu priekšzīmi vada uz augstu stāvoša līmeņa.

No visiem, kas sevi sauc par Viņa izredzētajiem ļaudīm, kaut arī tie nav patiesības sludinātāji, Dievs prasa rūpēties par tīrības un skaidrības saglabāšanu sevī, kā arī par tīrību un kārtību savās mājās un uz sava zemes gabala. Mēs esam priekšzīme pasaulei, dzīvas vēstules, kas zināmas [615] un lasāmas visiem cilvēkiem. Dievs prasa, lai visi, kas sevi sauc par dievbijīgiem, un sevišķi tie, kas citiem māca patiesību, atturas no visa, kas liekas ļauns.

Ņemot vērā gaismu, ko es esmu saņēmusi, jāsaka, ka sludināšanas darbs ir svēts un ļoti augsts amats un ka tiem, kas ir šajā amatā, vajadzētu savā sirdī uzņemt Kristu un nopietni censties ar savu rīcību, apģērbu un pat runāšanas veidu To cienīgi pārstāvēt ļaužu priekšā. Viņiem jārunā godbijīgi. Daži iznīcina svinīgo iespaidu, ko atstājuši uz ļaudīm, ar savas balss pacelšanu līdz labi augstam tonim, patiesību izaurodami un spalgi izkliegdami. Tādā veidā pasniegtā patiesība daudz zaudē no sava jaukuma, sava spēka un svinīguma. Bet, ja balss tonis ir pareizs, ja tā skan svinīgi un pat aizkustinoši, tad iespaids būs daudz labāks. Tādā tonī Kristus mācīja Savus mācekļus. Viņš tos iespaidoja ar valodas svinīgumu; Viņš runāja aizkustinoši. Bet skaļā aurošana, ko tā dod? — Tā ļaudīm nesniedz augstākus uzskatus par patiesību un nevar atstāt dziļāku iespaidu. Tā klausītājos izraisa vienīgi nepatīkamu sajūtu un nogurdina runātāja balss orgānus. Balss tonim ir liela nozīme klausītāju sirds aizsniegšanā.

Daudzi, kas varētu būt derīgi ļaudis, ar savu runas veidu izšķiež dzīvības spēkus un bojā plaušas un savus balss orgānus. Daži sludinātāji pieraduši steigā nobērt to, kas viņiem sakāms, it kā viņiem vajadzētu atsacīt uzdoto mācību vielu, un viņi steidzas to izdarīt, cik ātri vien iespējams. Tas nav vislabākais runāšanas veids. Pareizi pūloties, ikkatrs sludinātājs var iemācīties runāt skaidri un iespaidīgi, neizgrūžot steigā daudz vārdus kopā, neņemot laiku pat atpūtai. Tam vajadzētu runāt mierīgi, lai izteiktās domas iespiestos [616] ļaudīm atmiņā, pirms tiek pāriets uz citu domu. Bet, ja jautājumi tiek apskatīti pārāk ātri, tad ļaudis nevar paturēt prātā atsevišķus punktus, un viņiem nepietiek laika kopējā iespaida uzņemšanai, kura iedarbība viņiem būtu ļoti nozīmīga; tad arī nav laika, kad patiesība tos varētu iespaidot, ko pretējā gadījumā tā izdarītu.

Runāšana ar gaisa rīkli, ļaujot vārdiem izplūst no balss orgānu pašas augšējās daļas, visu laiku to kairinot, nav vislabākais ceļš veselības saglabāšanai, vai šo orgānu spēju palielināšanai. Vajadzētu sekot, lai būtu pilna ieelpa un ļaut, lai darbu veic vēdera muskuļi. Lai plaušas izpilda tikai kanāla lomu, bet nelieciet tām darīt šo darbu. Ja ļausiet vārdiem nākt no dziļuma, izlietojot vēdera muskuļus, tad jūs varēsiet runāt uz tūkstošiem tikpat viegli kā uz desmitiem.

Daži mūsu sludinātāji paši sevi nokauj ar garām, nogurdinošām lūgšanām un skaļu runāšanu, kad zemāks tonis atstātu labāku iespaidu un pasargātu viņu spēkus. Bet, ja jūs rīkosieties neņemot vērā dzīvības un veselības likumus un vadīsieties no acumirklīgiem impulsiem, tad nevainojiet Dievu, ja jūs sabruksiet. Daudzi no jums, pirms sāk runāt, laiku un spēku izšķiež gariem ievadiem un atvainojumiem. Jums nevajadzētu atvainoties un taisnoties, kāpēc jūs gribat runāt uz ļaudīm, bet gan sākat savu darbu tā, it kā Dievs jums būtu kaut ko uzticējis, kas jums jāsaka. Daži atvainošanās un taisnošanās vārdiem izlieto gandrīz pusstundu; tā tiek izšķiests laiks, un, kad tie nonāk pie apskatāmās vielas un cenšas izcelt patiesības punktus, ļaudis jau ir noguruši un nevar ieraudzīt patiesības spēku, ne arī tikt no tās iespaidoti. Tagadējās patiesības svarīgos punktus, lai ļaudis tos varētu saprast, jums vajadzētu parādīt tik skaidri kā kilometru stabus. Tad viņi izpratīs jūsu pierādījumu pamatojumus un nostāju, kuru jūs gribat atbalstīt.

[617] Otra šķira darbinieku ir tādi, kas ļaudis uzrunā žēlabainā balsī. Dieva Gars nav skāris viņu cietās sirdis un tie domā, ka uz ļaudīm jāatstāj iespaids ar ārēju pazemību. Tāda rīcība nepaaugstina evaņģēlija sludināšanas darbu, bet gan pazemo to. Sludinātājiem patiesību vajadzētu pasniegt patiesības pašas aizkustinošajā skaistumā. Viņiem vajadzētu to runāt tā, lai pareizi pārstāvētu Kristu un saglabātu Viņa kalpiem atbilstošu cieņu.

Garās lūgšanas, ko pienes daži sludinātāji, ir liela kļūda. Ilgi lūgt, kā daži to dara, pavisam nav vietā.. Viņi bojā rīkli un balss orgānus un tad saka, ka tie sabrukuši grūta darba dēļ. Viņi kaitē sev, kad tas no viņiem nemaz netiek prasīts. Daudzi jūt, ka lūgšana viņu balss orgāniem kaitē vairāk nekā runāšana. Tās ir sekas nelabvēlīgajam ķermeņa stāvoklim un galvas turēšanas veidam. Stāvēt un runāt viņi var bez kādām grūtībām. Stāvoklim lūgšanā vajadzētu būt pilnīgi dabīgam. Ilga lūgšana nogurdina un nesaskan ar Kristus evaņģēliju. Puse vai pat ceturtā daļa no stundas ir daudz par ilgu. Nedaudzas minūtes ir pietiekoši garš laiks, lai pienestu savu lietu Dievam un izteiktu Viņam to, ko vēlamies; un jūs varat aicināt ļaudis lūgt līdzi, tos nenogurdinot un nesamazinot viņu interesi uz dievbijību un lūgšanām. Viņi var tikt atspirdzināti un stiprināti, bet ne nogurdināti.

Daudzi savos reliģiskajos piedzīvojumos ir pielaiduši kļūdu — gari lūdzot un gari sludinot, runājot augstā tonī, piespiestā balsī, nedabīgā sasprindzinājumā un nedabīgā tonī. Tāds sludinātājs nevajadzīgi nogurdina sevi un nomoka klausītājus ar savu grūto, kaut arī neko nedodošo darbu. Sludinātājiem vajadzētu runāt tā, lai aizsniegtu un iespaidotu ļaudis. Kristus mācības bija iespaidīgas un svinīgas; Viņa balss bija melodiska. Un vai mums līdzīgi Kristum [618] nevajadzētu domāt, kā savu balsi darīt melodisku? Viņam bija varens iespaids, jo Viņš bija Dieva Dēls. Mēs, salīdzinot ar Viņu, atrodamies tik zemu un mūsu trūkumi ir tik lieli, ka, darot visu labāko, ko spējam, mūsu darbs būs pavisam nožēlojams. Mūsu iespaids nevar būt tāds, kāds bija Viņam; bet kāpēc lai mēs sevi neveidojam un nekļūstam dotajai Priekšzīmei tik līdzīgi, cik tas mums ir iespējams, lai uz ļaudīm atstātu iespējami vislabāko iespaidu? Mūsu vārdiem, mūsu rīcībai, mūsu izturēšanās veidam — visam vajadzētu sludināt. Uz ļaudīm vajadzētu runāt ne tikai mūsu vārdiem, bet visam, kas saistīts ar mums, vajadzētu būt priekš viņiem svētrunai, lai tiem paliktu pareizs iespaids, un lai dzirdēto patiesību viņi varētu aiznest līdzi uz mājām. Tā mūsu ticība sabiedrības priekšā atklāsies labākā gaismā.

Es nekad neesmu tik dziļi kā šodien izpratusi mūsu darba augsto raksturu, tā svētumu un cik ļoti svarīgi, lai mēs būtu tam derīgi. Es redzu trūkumus pati sevī. Man no jauna tam jāsagatavojas, jāsaņem svēts svaidījums, vai arī es nedrīkstu uz priekšu citus mācīt. Man jāzina, ka es staigāju ar Dievu. Man jāzina, ka es izprotu dievbijības noslēpumu. Man jāzina, ka Dieva žēlojošā laipnība ir manā sirdī, ka mana dzīve rit saskaņā ar Viņa prātu, ka es eju Viņa pēdās! Tad mani vārdi būs patiesi un mana rīcība taisna.

Vēl ir viens punkts, kuru es gandrīz aizmirsu. Tas attiecas uz iespaidu, kādu sludinātājam vajadzētu atstāt savā kalpošanas darbā. Viņa darbs nav tikai stāvēšana uz paaugstinājuma. Tas tur tikai sākas. Viņam jāapmeklē dažādas ģimenes un tur jāieved Kristus, jāienes tur savas svētrunas, tās jāieauž savā dzīvē un vārdos.. Apmeklējot kādu ģimeni, viņam vajadzētu interesēties par tās apstākļiem. Vai viņš ir ganāmpulka gans? Viss gana darbs nav padarāms uz paaugstinājuma. Viņam vajadzētu runāt ar visiem ganāmpulka locekļiem; ar vecākiem, lai izprastu viņu nostāju; ar bērniem, lai mācītos arī tos saprast. Sludinātājam vajadzētu barot ganāmpulku, kuru Dievs nodevis viņa uzraudzībā. Būtu patīkami ieiet mājā [619] un nodoties studijām; bet, ja jūs tā rīkosities, nedarot darbu, kuru Dievs jums ir uzticējis, tad jūs rīkosities nepareizi. Nekad neieejiet kādā ģimenē, nesaaicinot tos kopā un to neatstājiet, pirms neesat zemojušies kopējā lūgšanā. Apjautājieties par viņu dvēseles labklājību. Ko dara prasmīgs ārsts? Viņš izjautā lietas vissīkākos apstākļus un tad cenšas atrast pareizo dziedināšanas veidu. Tieši tā dvēseles ārstam vajadzētu noskaidrot dvēseles garīgās slimības, ar ko slimo viņa ganāmpulka locekļi, un tad sākt strādāt, lietojot pareizus ārstēšanās līdzekļus un izlūdzoties Lielā Ārsta palīdzību. Sniedziet viņiem vajadzīgo palīdzību. Tādi sludinātāji saņems visu Kristus kalpiem pienākošos cieņu un godu. Un, darbojoties priekš citiem, arī viņu pašu dvēseles tiks uzturētas dzīvas. Viņiem jāsaņem spēks no Dieva, lai varētu sniegt spēku tiem, kuriem kalpo.

Lai Kungs mums palīdz meklēt Viņu no visas sirds. Es gribu būt droša, ka pati ik dienas uzkrāju gaismas starus no godības, kas izplūst no Dieva troņa un atspīd no Jēzus Kristus vaiga, lai tad tos kaisītu uz ceļa ap sevi. Es visa gribu būt gaisma iekš Kunga.

Mantkārība

Mīļais brāli B! Es divas reizes esmu sākusi rakstīt tev liecību, bet laika trūkuma dēļ nespēju to pabeigt. Ilgāk vairs nedrīkstu atlikt, jo tava lieta mani stipri apbēdina un nospiež. Es esmu rakstījusi liecību vairākiem sludinātājiem, un, atceroties viņu gadījumus, es pilnīgi apzinos, ka viņu stāvoklis ir nožēlojams. Tavs gadījums nav izņēmums. Daudziem mūsu sludinātājiem, kas sevi sauc par Kristus pārstāvjiem, par galveno lietu dzīvē ir izvirzījusies mantkārība un mīlestība uz naudu. [620] Priekšzīme, ko rāda daži no viņiem, ir tāda, ka ļaudīm pagurst rokas.

Daži mūsu sludinātāji stāv tieši ceļā Dieva darba tālākai attīstībai, un ļaudis, kas raugās uz viņiem kā uz priekšzīmi, atkrīt no Dieva. Apmēram pirms diviem gadiem man rādīja mūsu sludinātājiem draudošās briesmas un viņu rīcības ietekmi uz Dieva darbu. Es esmu par šīm lietām runājusi vispārējos vilcienos, tomēr visvairāk vainīgi ir pēdējie, kas šīs liecības negrib attiecināt uz sevi. Dažus to savtība ir padarījusi tik aklus, ka viņi ir pazaudējuši izpratni par Dieva darba augsto raksturu.

Brāli B, tavu dzīvi gandrīz var nosaukt par kļūdu. Tev ir ietekmīgas spējas, bet tu tās neesi izlietojis vislabākā veidā. Arī savā ģimenē tu esi rīkojies nepareizi; tur tu atļauj visam ritēt pašplūsmā, un tādi paši trūkumi jūtami draudzē. Kungs tev ir devis gaismu par nepildītajiem pienākumiem ģimenē un par vēlamo rīcību, ar kādu tu varētu izpirkt pagātni. Tev ir parādīti tavi trūkumi, tomēr tu neatzini, ka bērnu laišana pasaulē bez tālāks pienācīgas audzināšanas ir grēks. Tu atvainoji viņu kļūdas, viņu grēkus un viņu untumaino, bezatbildīgo rīcību un glaimoji sev, ka ar laiku viņi paši labosies.

Elus ir pilnīgs tava gadījuma pārstāvis. Reizēm tu, rājot bērnus, centies viņus pārliecināt, sacīdams: kāpēc jūs rīkojaties tik bezdievīgi? Bet tu neesi izlietojis savu tēva un mājas priestera autoritāti, lai pavēlētu un lai tavs vārds ģimenē būtu likums. Nepareizi izprasta mīlestība uz bērniem tev pašam un arī tavai sievai ir likusi atstāt novārtā svinīgos pienākumus, kas gulstas uz jums kā uz vecākiem.

Uz tevi kā uz Dieva kalpu, brāli B, gūlās divkārša atbildība, labi pārvaldīt savu namu un panākt, lai tavi bērni būtu paklausīgi. Bet tu tikai priecājies par viņu spējām un atvainoji viņu kļūdas. Grēks viņos tev nelikās [621] grēcīgs. Nepildot savu pienākumu, tu pār sevi esi izsaucis Dieva nepatiku un gandrīz iznīcinājis savus bērnus; un tu turpināji palikt tikpat nolaidīgs arī tad, kad Kungs tevi bija norājis un pamācījis. Ļaunums, kas Dieva lietai nodarīts ar jūsu kā atsevišķas ģimenes iespaidu dažādajās vietās, kur jūs dzīvojāt, ir lielāks nekā labums, ko jūs esat snieguši. Sātans tevi ir padarījis aklu un piekrāpis tā, ka tu neredzi savas ģimenes patieso stāvokli. Jūs abi ar sievu savus bērnus esat padarījuši sev līdzīgus. Viņi ir rīkojušies, kā tiem ir paticis. Tas tavā kā Kristus kalpa darbā ir bijis briesmīgs šķērslis, un novārtā pamestais pienākums pakļaut savus bērnus ir vedis pie vēl lielāka ļaunuma, kas draud iznīcināt tavu derīgumu. Tu šķietami esi kalpojis Dievam, bet patiesībā vairāk esi kalpojis pats sev. Dieva lieta ir nīkuļojusi, bet tu esi dedzīgi rēķinājis un plānojis, ka pats sev varētu gūt kādu labumu, un pienākuma nepildīšanas dēļ bojā ir aizgājušas dvēseles. Ja tu savas kalpošanas laikā būtu nostājies par šī darba tālāku izvēršanu, ja tu, kalpojot Dieva lietai, būtu parādījis priekšzīmi, kā jāaizmirst paša personīgās intereses un būtu noguris, nododoties darbam, tad tava rīcība būtu atvainojamāka, kaut gan Dievs to arī tad neatzītu par labu. Bet ja tavi trūkumi dažās lietās jau tā tik ļoti iezīmējās un tu, nepildot savus pienākumus ģimenē, ar savu priekšzīmi jau stipri esi kaitējis Dieva lietai, tad ārējā kalpošana, pirmā vietā tomēr stādot savas intereses, Dieva skatījumā ir smags noziegums.

Tu ar savu darbu bieži esi pamodinājis interesi, un tieši tad, kad tev darbā bija iespējams gūt vislabākās sekmes, tu pieļāvi, ka mājas intereses tevi atrauj no Dieva darba. Daudzos gadījumos tu neesi turpinājis neatlaidīgi pūlēties, līdz tu redzētu, ka visi ir izšķīrušies par vai pret patiesību. Tā nav gudra kara māksla, ja uzsākam cīņu [622] pret sātana spēkiem, bet cīņas kulminācijas punktā apkaunojoši atstājam kaujas lauku, dodot ienaidniekam izdevību vēl stiprāk saistīt tos, kas jau gandrīz bija gatavi atstāt viņa rindas un ieņemt vietu Kristus pusē. Tā interese, kas reiz zaudēta, vairs neparādīsies nekad. Varbūt nedaudzus izdosies aizsniegt, bet lielākā daļa paliks neietekmējami, un patiesības pasludināšana vairs nekad nemīkstinās to sirdi.

Vecākais C, piedalīdamies spekulācijās, pie tam vēl brāļu starpā, pazaudēja savu iespaidu un atņēma patiesībai spēku. Tāda rīcība no Kristus kalpa puses sevišķā kārtā apvainoja Dievu. Un tu esi darījis to pašu. Tu ar vecākā C rīcību aizbildināji savu nodošanos tirdzniecībai. Savu savtīgo, personīgo labumu meklējošo rīcību tu attaisnoji ar to, ka tāpat ir rīkojušies arī citi sludinātāji. Tu nedrīksti mērīt sevi pie citiem sludinātājiem. Ja viņi kaitē savam iespaidam un ar savu rīcību zaudē savu Dieva labpatiku un brāļu uzticību, tad no šī ceļa vajadzētu izvairīties. Tava priekšzīme ir Kristus; un tu ne ar ko nevari aizbildināties, ja sev par priekšzīmi ņem kļūdainu cilvēku rīcību, kuru dzīve nesaskan ar Kristus dzīvi. Uz Dieva lietu tavs iespaids būs nāvējošs, ja tu turpināsi rīkoties tā, kā esi rīkojies šajos nedaudzajos pēdējos gados. Tavi lielie un mazie tirdzniecības pasākumi un nepelnīto līdzekļu vākšana no brāļiem Dieva acīs ir liels grēks.

Lai tev palīdzētu, daži tiešām ir atdevuši līdzekļus, kas bija nepieciešami viņu ģimeņu ērtībai, un daži ir pat atteikušies no dzīvei visvajadzīgākajām lietām, un tomēr tu šos līdzekļus esi pieņēmis. Saviem brāļiem Filipos Pāvils raksta: “Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis” (Fil.2:5). “Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas der pašam, bet ikviens lai raugās arī uz to, kas der citiem” (Fil.2:4). Arī saviem brāļiem Korintā viņš rakstīja: “Nevienam nebūs meklēt, kas pašam, bet kas citam par labu”(1.Kor.10:24). Noskumis viņš vēl piebilst: “Jo tie visi meklē, kas pašiem un ne kas Jēzum Kristum der” (Fil.2:21).

[623[ Gars, kuram tu nododies, domājot par savām personīgajām interesēm, kļūst tevī arvien stiprāks, un tavas sarunas ir bijušas alkatīgas. Savus ebreju brāļus Pāvils pamāca: “Jūsu dzīvošana lai ir bez mantas kārības; esiet mierā ar to, kas pie rokas, jo Viņš ir sacījis: Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu”(Ebr.13:5). Savu reputāciju un savu iespaidu tu upurē mantrausības garam. Skaistais Dieva darbs tiek apkaunots šī gara dēļ, kas ir nostiprinājies Viņa kalpos. Tu esi padarīts akls un neredzi, cik ārkārtīgi pretīgas šīs lietas ir Dievam. Ja tu esi nolēmis iet un iemantot visu pasauli, tad tu to vari darīt, tikai nedari to zem Kristus sludinātāja apsega. Ir tikai divas iespējas — tavs laiks vai nu ir vai nav nodots Dievam. Personīgās intereses tev ir stāvējušas pirmā vietā. Laiks, ko vajadzēja atdot Dieva lietai, pārāk lielā mērā ir ziedots tavām personīgām interesēm, un no Dieva mantu nama tu saņem līdzekļus, kurus neesi pelnījis. Tu esi labprātīgs pieņemt līdzekļus no ļaudīm, kuri nedzīvo tik ērti kā tu pats. Tu nedomā par viņiem, par tiem neinteresējies un nejūti tiem līdzi. Tu necenties dziļāk izpētīt, lai redzētu, vai tie, kas tev palīdz, var to atļauties. Bieži būtu bijis vietā, ka tu palīdzētu viņiem, tiem, no kuriem tu saņem palīdzību. Tev jākļūst citam cilvēkam, pirms Dieva darbs tavās rokās var plaukt un zelt. Tava māja un tava ferma ir aizņēmusi tavas domas. Lai attaisnotu, kāpēc tu tik daudz laika pavadi mājās, tu paskaidroji, ka taviem bērniem ir vajadzīga tēva klātbūtne un gādība un ka tev jābūt kopā ar viņiem, lai dzīvē īstenotu gaismu, kas tev dota atklāsmē. Tomēr, brāli B, vai tu tā arī darīji? Vēl tu attaisnojies, sakot, ka tavi bērni stāv ārpus tavām iespējām viņus uzraudzīt, ka viņi ir jau izauguši, lai tiem pavēlētu. Te tu kļūdies. Neviens no taviem bērniem nav par vecu, lai [624] cienītu tavu autoritāti un paklausītu tavām pavēlēm, kamēr tiem patvērums ir zem tava jumta. Cik veci bija Elus dēli? Viņi jau bija apprecējušies; un no Elus kā tēva un Dieva priestera tika prasīts, lai viņš tos savalda.

Pat pieņemot, ka divus vecākos dēlus tu vairs tagad nevari uzraudzīt, jāievēro, ka tad, kad Dievs tev sūtīja gaismu, ka tava lutināšana viņus ved pretī bojā ejai, ka tev viņi ir stingri jāaudzina, viņiem vēl nebija tik daudz gadu. Bet tev vēl ir trīs jaunākie bērni, kuri staigā grēcinieku ceļos, nepaklausīgi, nepateicīgi, nesvēti, kas vairāk mīļo izpriecas nekā Dievu. Tavs jaunākais dēls iet sava brāļa pēdās. Kā tu izturies pret viņu? Vai tu viņu radini darbam un lietderībai? Vai tu dari tik briesmīgi novārtā atstāto darbu, izpirkdams pagātni? Vai tu nodrebi Dieva Vārda priekšā?

Tava nolaidība mājās ir jāapbrīno, jo tev taču ir Dieva rakstītais Vārds un arī liecības, kas sniegtas īpaši tev, uzrādot tavus nepildītos pienākumus. Tavs zēns dara to, kas viņam patīk. Tu viņu neierobežo. Tu viņu neesi audzinājis un radinājis uzņemties savu daļu nastu. Viņš ir slikts zēns tieši tavas nolaidības dēļ. Viņa dzīve dara kaunu tēvam. Tu zināji savu pienākumu, bet to nepildīji. Patiesība viņu nemaz nav pārliecinājusi. Viņš saprot, ka var darīt, ko pats vēlas, un tālāk viņu vada sātans. Tu aizbildinies, ka bērni spiež tevi palikt mājās, tomēr, brāli B, pirmā vietā tu stādi šīs pasaules lietas.

Dieva lieta nav tev tuva, un priekšzīme, kādu tu esi rādījis Dieva ļaudīm, nav atdarināšanas cienīga. Minesotā ir vajadzīgi strādnieki un ne tikai sludinātāji, vajadzīgi tādi, kas iet no vienas vietas uz otru, ja tas ir vajadzīgs. Dieva lietai ir vajadzīgi ļaudis, kas vienmēr gatavi pildīt pienākumu, kurus savtīgas, pasaulīgas intereses nekavē darīt Dieva darbu vai pildīt pienākumu. Minesota ir plašs darba lauks, un tur daudz ir pieejami patiesības iespaidam. Ja draudzes būtu sagatavotas darbam un pilnīgi disciplinētas, tad tās atstarotu gaismu, [625] kuras iespaids būtu jūtams visā štatā. Minesotā tev bija iespējams padarīt desmit reizes vairāk par to, ko esi darījis. Bet pasaule ir nostājusies starp tevi un Dieva darbu un saskaldījusi tavas intereses. Tavā sirdī ir ienākušas savtīgas intereses, un patiesības spēks to ir atstājis. Tevī jānotiek lielai pārmaiņai, lai tu varētu pareizi strādāt. Tu pavisam maz esi padarījis patiesu un nopietnu darbu. Tomēr tu ļoti rūpējies par visu iespējamo līdzekļu saņemšanu, it kā tie tev taisnīgi pienāktos. Tu esi rīkojies negodīgi; tu rūpējies par savām personīgajām interesēm un centies iegūt labumu uz citu cilvēku rēķina. Kādu laiku jau tu esi gājis šai virzienā; un, ja tu netiksi apstādināts, tad tavs iespaids būs zudis uz visiem laikiem. Tā rīkojās Mosars Hulls. Viņa sarunās valdīja alkatība, un viņš sev savāca tik daudz naudas, cik vien bija iespējams. Viņš patiesību nebija tik stipri satvēris, lai tā spētu pārvarēt visu alkatību un savtīgumu.

Kad B. F. Snooks pieņēma patiesību, viņš bija ļoti trūcīgs. Augstsirdīgi ļaudis atrāva ērtības, pat dažas dzīvei nepieciešamās lietas, lai palīdzētu šim sludinātājam, kuru viņi uzskatīja par uzticīgu Kristus kalpu. Visu to viņi darīja, vadoties no skaidras ticības, un palīdzēja viņam tā, kā tie būtu palīdzējuši savam Pestītājam. Tomēr tas viņu noveda pie bojā ejas. Viņa sirds nebija pareiza Dieva priekšā; viņš nebalstījās uz pamatlikumiem. Viņš nebija patiesi atgriezts cilvēks. Jo vairāk viņš saņēma, jo vairāk līdzekļu viņš vēlējās iegūt. No brāļiem viņš ņēma visu, ko vien varēja, līdz, pateicoties to devībai, viņš ieguva dārgu namu; tad viņš atkrita un kļuva par visrūgtāko ienaidnieku tieši tiem cilvēkiem, kuri bija viņam visvairāk devuši. Šim cilvēkam būs jāatbild par līdzekļiem, ko viņš ir ņēmis no godīgiem, patiesiem ticīgiem ļaudīm. Viņš neaplaupīja cilvēkus, bet gan Dieva mantu namu. Mēs viņam nevēlam ļaunu, “jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas apslēpts, vai tas labs vai ļauns”(Sal.māc.12:14). [626] Viņš ir staigājis pēc savas sirds un prāta un pēc savu acu kārības; tomēr par visu to viņam tiesas dienā būs jāatbild. Tad gaismā tiks vestas visas apslēptās tumšās lietas un tiks atklāti visapslēptākie sirds nodomi.

Brāli B, tu neesi tāds kā šie cilvēki. Mēs negribam tevi pielīdzināt viņiem; mēs tikai gribam teikt: sargies mīt viņu pēdās un saistīt savu dzīvi ar mantkārību. Šī sludinātāju vēlēšanās iegūt līdzekļus savtīgiem nolūkiem ir slazda valgs, un visi, kas to piekops, piedzīvos krišanu. Pievēršot skatu savam “es” , arvien vairāk samazināsies viņu interese par Dieva lietas labklājību, gan viņu mīlestība uz dvēselēm. Mīlestību uz patiesību un interesi par to viņi nepazaudē uzreiz. Viņu novirzīšanās no taisnības notiek tik pakāpeniski un nemanāmi, ka bieži ir grūti pateikt, kad šī izmaiņa sākusies.

Es domāju, ka tava rīcība ir ļoti bīstama. Tu nevēlējies ņemt vērā gaismu, kuru Dievs tev deva, cenšoties tevi pamodināt, lai tu pildītu kā tēva, tā nama priestera pienākumus, un caur to glābtu savu ģimeni. Tu neatteicies no dotās gaismas un nesacēlies pret to; tomēr savā dzīvē tu to neņēmi vērā, tāpēc, ka to darīt tev nebija ērti un patīkami. Tāpēc tu biji līdzīgs Merosam. Tu nenāci palīgā Kungam, kaut arī šī lieta bija ļoti svarīga, jo tā skāra tavu bērnu mūžīgās intereses. Tu nepildīji savu pienākumu. Šajā ziņā tu biji kūtrs kalps. Tu pavisam maz saproti, kā Dievs raugās uz vecāku nevēlēšanos audzināt un pārmācīt savus bērnus. Ja tu šeit būtu reformējies, tad tu izjustu nepieciešamību tādu pašu darbu veikt draudzē, lai tur valdītu disciplīna un kārtība. Tava vaļība ģimenes lietās atklājas arī tavā darbā draudzē. Tu nevari stiprināt draudzi, kamēr pats netiec pārveidots.

[627] Nepaklausība gaismai, ko Dievs tev deva, zināmā mērā tevi saistīja un pakļāva sātana viltībām; tādā veidā viņam palika atvērtas durvis, lai tev piekļūtu arī no citas puses un tevi darītu par vāju vīru. Viņš redz, ka tam ir izdevies padarīt tevi aklu pret ģimenes lietām un interesēm; to viņš ir panācis, tevi skubinot neņemt vērā Kunga doto gaismu. Un tad sātans tev ir uzmācies no citas puses. Viņš atmodināja tavu mīlestību uz tirdzniecību un peļņu; tā tavas intereses daļēji tika atrautas no Dieva darba un Viņa lietas. Mīlestība uz Dievu un patiesību pakāpeniski kļuva maznozīmīgāka. Dvēseles, par kurām mira Kristus, tev ir mazvērtīgākas par tavām laicīgajām interesēm. Ja tu turpināsi iet šo ceļu, drīz tu kļūsi greizsirdīgs, viegli aizvainojams un skaudīgs, līdz beidzot aiziesi no patiesības, kā citi ir aizgājuši.

Tu ļoti rūpējies, lai varētu strādāt savas dzīves vietas tuvumā, cerēdams, ka būs iespējams kaut ko teikt vai darīt bērnu pamodināšanai. Tu neesi pildījis savu pienākumu. Ja tu sāksi darīt ilgi novārtā atstāto darbu, ko Kungs tev uzdevis; ja tu Kristus garā stingri apņemsies savest kārtībā savu māju, tad tu vari cerēt, ka Dievs atbalstīs tavas pūles un iespaidos tavu ģimenes locekļu sirdis. Atvainojot savu palikšanu mājā ar pienākumu pret bērniem, tu tomēr nedarīji šo darbu, ar ko tu attaisnoji savu uzturēšanos mājās. Tu neaudzināji un nepārmācīji savus bērnus. Tavai sievai šajā ziņā ir trūkumi, tāpēc vēl vairāk nepieciešams, lai tu būtu savā vietā un pildītu savu pienākumu. Viņas mīlestības raksturs ir tāds, ka tā liek bērnus lutināt, ļaujot tiem rīkoties pašiem pēc savas patikas un pašiem izvēlēties sev sabiedrību, kas tos vedīs pretī bojā ejai. Ja tu bērniem atļauj rīkoties, kas viņiem pašiem patīk, tad tava atrašanās mājās ģimenei kaitē vairāk nekā tava prombūtne; un vēl sliktāku iespaidu tu atstāj uz patiesības lietu.

[628] Dievam vajadzīgi dedzīgi, pašaizliedzīgi un nesavtīgi strādnieki, kas gādātu par visām darba nozarēm, piem. cilvēkiem, kas vāc parakstus mūsu periodiskajiem izdevumiem, jāmāca precizitāte pienācīgo iemaksu izdarīšanā un brāļi jāpaskubina uz sistemātisku darbu. Kristus dzīvi raksturoja sistemātiska uzupurēšanās, sevis aizliegšana, smags darbs un nesavtīga labdarība; Viņš ir mūsu priekšzīme visās lietās. Patiesa sludinātāja darbs un raksturs saskanēs ar Kristus dzīvē parādīto priekšzīmi. Viņš atteicās no slavas, no pavēlnieka stāvokļa, no goda un bagātībām un pazemojās līdz mūsu stāvoklim, pakļaujot Sevi mūs apņemošai nabadzībai. Mēs nevaram kļūt līdzīgi šai priekšzīmei, bet mums vajadzētu to atdarināt. Mīlestībai uz dvēselēm, kuru dēļ Kristus pienesa šo lielo upuri, vajadzētu Viņa kalpus ierosināt darbam, sevis aizliegšanai un neatslābstošai piepūlei, lai tie varētu būt Kristus līdzstrādnieki dvēseļu glābšanā. Tad Dieva kalpu darbs nesīs augļus, jo tad tie patiesi būs Viņa darba rīki. Viņa Gara brīnišķajā svaidījumā sludinātājos atklāsies Dieva spēks. Dievs vēlas, lai tu atmostos un lai tu būtu stiprs pārvarēt šķēršļus; nekļūsti ātri mazdūšīgs. Ja vajadzīgs, strādā līdzīgi apustulim Pāvilam, nevairoties no noguruma un ciešanām, būdams daudz nomodā un aizmirsdams savas vājības, no sirds rūpējoties par ļaudīm, kuru dēļ mira Kristus.

Daži mūsu sludinātāji brāļu augstsirdīgo devību izmanto personīgiem nolūkiem; ar tādu rīcību viņi pakāpeniski zaudē savu iespaidu; viņu priekšzīme šajās lietās iznīcina brāļu uzticību. Viņi tik cieši aizver durvis, ka pat tie, kuriem tiešām vajadzīga palīdzība un kas ir tās cienīgi, nevar vairs to saņemt. Viņi noslēdz arī tās durvis, no kurām varētu gaidīt atbalstu visai Dieva lietai. Daudzi cilvēki kļūst mazdūšīgi, redzot, ka viņiem kalpojošie sludinātāji parāda tik mazu interesi par Dieva lietas tālāku attīstību. Viņi neredz nekādu nodošanos darbam. Ļaudis tiek atstāti novārtā, [629] un visa lieta nīkuļo, jo nav pareizi virzīts un prasmīgi veikts darbs, kādu viņiem ir tiesības sagaidīt no saviem sludinātājiem.

Pievīlušies cerībās, daži brāļi padodas nepacietībai un izmisumam, jo savos skolotājos viņi redz savtību un mantkārību. Ļaudis attīstībā ir pārāki par daudziem saviem sludinātājiem. Ja sludinātāji parādīs pašuzupurēšanās garu un mīlestību uz dvēselēm, tad līdzekļi darbam netiks atrauti. Lai sludinātāji paceļas līdz Kristus pārstāvju augstajam standartam, un mēs redzēsim, ka Dieva godība pavadīs patiesības pasniegšanu, un ļaudis būs spiesti atzīt tās skaidrību un spēku. Dieva lieta jāliek pirmā vietā.

Mans brāli, tu vari darīt labu darbu. Tu izproti patiesību un varētu būt tagadējās patiesības lietai par lielu svētību, ja tu nodotos un svētītos darbam un tam blakus neauklētu nekādas savtīgas intereses. Dievs tev ir uzticējis svētu mantu, dārgas spējas; un, ja tu būsi uzticīgs, pareizi izlietodams savas spējas, tad tev nebūs jāpaliek kaunā, kad nāks Kungs un atprasīs gan uzticēto kapitālu, gan nopelnītos augļus. Nav droši necienīt vai kaut kādā veidā neievērot gaismu, kādu Kungam ir paticis dot. Tev kaut kas jādara, lai nostātos vietā, kur Dievs īpašā kārtā varētu strādāt priekš tevis.

Dieva lietas attīstībai Minesotā vairāk ir devušas brāļa Pierca pūles nekā tavējās. Viņš ir cilvēks ar jūtīgu sirdsapziņu. Viņš bīstas Dievu. Viņu stipri nospieduši trūkumi un tāpēc viņš ir šaubījies vai dara savu pienākumu, un ir baidījies, ka Dievs viņa pūles var neatzīt par labām. Dievs mīl brāli Pierce. Viņš sevi vērtē zemu un tāpēc baidās, šaubās un neuzdrošinās strādāt; jo viņš pastāvīgi domā, ka nav cienīgs un spējīgs palīdzēt citiem. Ja viņš pārvarētu kautrību un vairāk paļautos uz Dievu, [630] ka Tas būs ar viņu un viņu stiprinās, tad viņš justos daudz laimīgāks un būtu citiem par lielāku svētību. Brālis Pierce savā dzīvē nav izpratis cilvēkus. Viņš ticēja, ka citi ir tikpat godīgi kā viņš; dažos gadījumos viņš ir pievīlies. Viņam nav tādas asas uztveres, kāda ir citiem. Arī tu savā dzīvē esi kļūdījies cilvēku raksturu izpratnē. Tu esi runājis par mieru ar tiem, kurus Dievs ir parādījis kā ļaunus cilvēkus. Savā vecumā un vājumā brālis Pierce var tikt piekrāpts; tomēr viņa darba dēļ visiem to vajadzētu augstu vērtēt. Viņš ir savu brāļu mīlestība un maigās līdzjūtības cienīgs; jo viņš ir apzinīgs vīrs, kas bīstas Dievu.

Dievs mīl māsu Pierci. Savu pienākumu pildīšanā viņa ir kautrīga, nedroša un tomēr apzinīga; un, Jēzum atnākot, viņa saņems algu, ja paliks uzticīga līdz galam. Viņa savas labās īpašības neizrādīja, viņa ir bijusi atturīga, viena no klusākajām; tomēr viņas dzīve ir bijusi lietderīga; ar savu iespaidu viņa daudziem ir bijusi par svētību. Māsa Pierce sevi nevērtē augstu un neuzticas sev. Viņa no daudz kā baidās un, tomēr nav pieskaitāma bailīgajiem un neticīgajiem, kuriem nebūs vietas Dieva valstībā. Tie, kas paliks pilsētas ārpusē, atrodas starp vispaļāvīgākajiem, lielīgākajiem un šķietami dedzīgākajiem, kas mīl ar vārdiem, bet ne darbos un patiesībā. Viņu sirdis nav taisnas un godīgas Dieva priekšā. Viņi Dievu nebīstas. Bailīgie un neticīgie, kas tiks sodīti ar otro nāvi, ir ļaudis, kas šai pasaulē kaunas no Kristus. Viņi baidās darīt taisnību un sekot Kristum, lai nerastos naudas zaudējumi. Viņi nepilda savu pienākumu, jo grib izvairīties no pārmetumiem, negoda un grūtībām un izbēgt no briesmām. Kas neuzdrošinās darīt taisnību tāpēc, ka tāda rīcība var izsaukt pārbaudošas grūtības, vajāšanas, zaudējumus un ciešanas, tie ir gļēvuļi un līdz ar elku pielūdzējiem, meļiem un visiem citiem grēciniekiem nobriest priekš otrās nāves.

[631] Kristus Kalna svētrunā paziņo, kuri ir patiesi svētīgi: “Svētīgi tie, kas garā nabagi (kas nevērtē sevi augstu, bet kas ir atklāti, taisni un pazemīgi, kas nav par lepniem uzklausīt pamācības, nav uzpūtīgi un nekāro pēc šīs pasaules goda); jo tie taps iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie (kas ir laipni, piedodoši, kas lamāti neatlamā, kas ir vērīgi un paši neturas augstu); jo tie zemi iemantos” (Mat.5:3-5). Kam būs šeit minētās īpašības, tos Dievs svētīs ne tikai šajā dzīvē, bet arī vaiņagos ar godu, slavu un nemirstību Savā valstībā.

Dieva darbs vermontā

Man rādīja, ka Kristus mācekļi ir Viņa pārstāvji virs zemes; un Dievs vēlas, lai tie būtu gaismas ķermeņi šīs pasaules tikumiskajā tumsā, izvietoti pa visu zemi — lielās un mazās pilsētās un ciemos, “skatu spēle pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem” (1.Kor.4:9). Ja viņi paklausa Kristus Kalna svētrunā sniegtajām mācībām, tad tie pastāvīgi tieksies pēc kristīga rakstura pilnības un tiešām būs gaisma pasaulei — kanāli, caur kuriem Dievs ļaudīm, kas sēž tumsībā un kam nav nekādu zināšanu par dzīvības ceļu un pestīšanu, darīs zināmu Savu prātu — Debesu izcelsmes patiesības.

Ja Dievam nav pa visu zemi izkaisītu liecinieku, tad Viņš nevar neticīgajai pasaulei atklāt Savu gribu un Savus žēlastības brīnumdarbus. Viņa plāns ir, lai ļaudis, kas ir šīs lielās, caur Jēzu Kristu sagādātās pestīšanas līdzdalībnieki, būtu Viņa misionāri, gaismas ķermeņi visā pasaulē, lai tie kalpotu ļaudīm kā ceļa rādītāji, dzīvas vēstules, [632] zināmas un lasāmas visiem cilvēkiem, ar savu ticību un darbiem liecinot par Pestītāja atnākšanas tuvumu un rādot, ka Dieva žēlastību viņi nav velti saņēmuši. Ļaudis jābrīdina, lai tie sagatavotos uz tuvojošos lielo tiesas dienu. Tiem, kas klausījušies vienīgi uz pasakām, Dievs piešķir izdevību dzirdēt drošo praviešu Vārdu, un viņi darītu labi, ja to ņemtu vērā kā gaismu, kas spīd tumšā vietā. Viņš grib pasniegt drošo patiesības Vārdu viņu pārspriešanai, kas tikai to ņem vērā; visiem tiks ļauts redzēt patiesības atšķiršanu no pasakām, kuras liek priekšā cilvēki, kas prasa, lai citi atzīst, ka tie izprot Dieva Vārdu un spēj pamācīt tumsā esošos.

Lai palielinātu locekļu skaitu Bordovilē, brāļi devās turp, un vietās, no kurām tie nāca, nepalika ne spēka, ne iespaida sapulču noturēšanai. Tas patika patiesības un Dieva ienaidniekiem. Šiem brāļiem kā uzticīgiem lieciniekiem vajadzēja palikt uz vietas, lai viņu labie darbi varētu liecināt par ticības patiesīgumu, un priekšzīmīgā dzīve stāstītu par patiesības skaidrību un spēku. Viņu iespaids pārliecinātu un atgrieztu vai arī nosodītu.

Katram Jēzus sekotājam kā Kristus misionāram jādara savs darbs tur, kur viņš dzīvo, savā ģimenē, pie kaimiņiem, ciemā vai pilsētā. Visi, kas sevi atdevuši Dievam, ir gaismas kanāli. Dievs tos dara par taisnības darba rīkiem, lai citiem atklātu patiesības gaismu un Savas žēlastības bagātības. Neticīgie var izlikties vienaldzīgi un bezrūpīgi, tomēr Dievs darbojas, ietekmējot un pārliecinot to sirdis, ka patiesība ir tiešām patiesība. Bet, ja mūsu brāļi atstāj darba lauku, atsakās no cīņas un ļauj Dieva lietai nīkuļot, pirms Dievs ir sacījis: “atstāj to”, tad tie būs tikai par apgrūtinājumu ikvienai draudzei, vienalga kurp arī viņi neietu. Ļaudis, kurus viņi atstāj, kas jau bija pārliecināti, [633] bieži nomierina savu sirdsapziņu ar domu, ka galu galā tie ir nevajadzīgi uztraukušies un baidījušies; viņi nolemj, ka Septītās dienas adventistu liecībai nav reāla pamata. Sātans priecājas, ka Dieva stādītais vīna koks vai nu tiek pilnīgi izsakņots vai arī pamests nīkuļošanai. Tas nesaskan ar Dieva nodomu, ja viņa ļaudis cenšas dzīvot kopā, atdodot savu iespaidu vienai īpašai vietai.

Brāļi D, skubinot ticīgos pārcelties uz viņu dzīves vietu, ir rīkojušies ticībā, tomēr viņu pūles nesaskan ar Dieva prātu. Dieva ceļi nav mūsu ceļi. Viņš redz ne tā kā cilvēki. Viņu nolūks bija labs; tomēr, tā rīkojoties nevarēja piepildīties Dieva nodoms attiecībā uz citu cilvēku glābšanu. Dievs grib, lai Viņa ļaudis būtu pasaules gaisma, zemes sāls. Liela ticīgo skaita sapulcēšanas plāns, lai izveidotu plašu draudzi, ir samazinājis viņu iespaidu un sašaurinājis viņu lietderības sfēru, un burtiski tas nozīmē viņu gaismas nolikšanu zem pūra. Dievs vēlas, lai patiesības atziņas aizsniegtu visus cilvēkus, lai neviens nepaliktu tumsā, neko nezinot par tās pamatlikumiem; bet lai visi tiktu pārbaudīti un izšķirtos par vai pret patiesību, lai visi tiktu brīdināti un neviens nevarētu aizbildināties. Koloniju dibināšanas plāns, tas ir, aiziešana no vietām, kur ir pavisam maz spēka vai maz iespaida, un šī iespaida koncentrēšana vienā vietā atņem gaismu tām vietām, kur tai, pēc Dieva prāta vajadzētu spīdēt.

Kristus sekotājiem, kas izkaisīti visā pasaulē, trūkst augstas atbildības sajūtas un izpratnes par pienākumu ļaut savai gaismai spīdēt uz citiem. Ja kādā vietā ir tikai viens vai divi cilvēki, viņi, kaut skaita ziņā nedaudzi, var dzīvot pasaules priekšā tā, lai viņu iespaids neticīgiem stāstītu par viņu ticības patieso godīgumu. Jēzus sekotāji neatbilst Dieva prātam un nepilda Viņa prātu, [634] ja tie jūtas apmierināti, nezinot Viņa Vārdu. Visiem vajadzētu kļūt par Bībeles pētniekiem. Kristus Saviem sekotājiem pavēlēja: “Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani”(Jāņa 5:39). Pēteris paskubina: “Bet svētījiet Dievu Kungu savā sirdī. Un esiet arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt ikkatram, kas atbildi prasa par cerību, kas ir jūsos”(1.Pēt.3:15).

Daudzi, kas sakās ticam šo pēdējo dienu patiesībai, tiks atrasti par viegliem. Svarīgākās lietas tie nav ņēmuši vērā. Viņu atgriešanās ir pavirša, tai trūkst dziļuma, nopietnības un pamatīguma. Viņi nezina, kāpēc tie tic patiesībai, un tic tai tikai tāpēc, ka arī citi tai ir ticējuši, un bez pētīšanas tie pieņem, ka tā ir patiesība. Tie nespēj dot savai ticībai saprātīgu pamatojumu. Daudzi ļauj savām domām kavēties pie mazsvarīgām lietām, un mūžīgās intereses viņi stāda otrā vietā. Garīgās izaugsmes ziņā viņu pašu dvēsele ir kropla un nepilnīga. Viņu dzīve nesniedz gaismu, neiepriecina un nepamāca citus, un to nedara arī viņu zināšanas, kuras iegūt bija viņu pienākums un priekšrocība. Spēks un nesvārstīga nostāja redzama ticības apliecinātājos, kas savā sirdī ir godīgi.

Kristum un Viņa krusta nāvei jākļūst par mūsu pārdomu tematu; tam jāsatrauc mūsu dvēseles dziļumi. Patiesie Kristus sekotāji augstu novērtē lielo pestīšanas darbu, kuru Kungs ir darījis viņu labā; tie sekos Viņam, kurp Viņš tos vedīs. Viņi uzskatīs par priekšrocību nest nastas, kādas Kristus tiem uzliek. Vienīgi caur Krustu mēs varam novērtēt cilvēka dvēseles vērtību. Cilvēki, kuru dēļ mira Kristus, ir tik ļoti vērtīgi, ka Tēvs piekrīt bezgalīgajai maksai, kuru Dēls maksā par cilvēka pestīšanu, un ļauj Jēzum mirt par viņiem. Kāda gudrība, kāda žēlastība, kāda mīlestības pilnība te atklājas! [635] Cilvēka vērtību iespējams izprast , tikai ejot uz Golgātu. Kristus krusta noslēpumā mēs varam ieraudzīt cilvēka vērtību.

Kāds atbildīgs darbs ir savienoties ar pasaules Pestītāju, lai glābtu citus cilvēkus! Šis darbs prasa sevis aizliegšanu, uzupurēšanos, labdarību, neatlaidību, drosmi un ticību. Tomēr cilvēki, kas kalpo ar Vārdu un priekšrakstiem, savā sirdī nenes Dieva žēlojošo laipnības augli; viņiem nav ticības. Tāpēc viņu pūlēm ir tik mazi panākumi. Daudzos, kas sevi sauc par Kristus kalpiem, redzama apbrīnojama samierināšanās ar to, ka ap viņiem esošie neatgrieztie cilvēki iet pretī bojā ejai. Redzot, ka patiesība ir bezspēcīga un tās sludināšana ļaudis neaizsniedz un neaizkustina, Kristus kalpam nav tiesības neko nedarīt un , samierinoties ar notikušo, mierīgi apsēsties. Patvērums jāmeklē lūgšanās; nepārtraukti jālūdz un jāstrādā. Kas apmierinās ar to, ka nesaņem garīgas svētības, nopietni un dedzīgi necīnoties pēc šīm svētībām, tas piekrīt sātana uzvarai. Ir vajadzīga neatlaidība, visu pārvaroša ticība. Dieva kalpiem jāstājas ciešākā sadraudzībā ar Kristu un jāatdarina Viņa priekšzīme visās lietās — dzīves skaidrībā, sevis aizliegšanā, labdarībā, čaklumā un izturībā. Tiem jāatceras, ka pienāks diena, kad kļūs redzams pārskats, kas uzrādīs katru viņu neizpildīto pat vismazāko pienākumu.

Brāļi D. nesaprata, ka līdz ar citu brāļu paskubināšanu pārnākt uz dzīvi viņu tuvumā, viņš pats sev un draudzei uzkrāva jaunas nastas; viņš nesaskatīja, ka būs vajadzīgs daudz laika un darba, lai uzturētu tos tādā stāvoklī, ka tie varētu būt palīgi un ne kavēkļi. Viņš domāja, ka ģimeņu sakopošana šajā vietā palīdzēs izveidot draudzi un atvieglos viņu rūpju un grūtību nastu. Tomēr Bordovilē un Batl-Krīkā ir pierādījies, ka, jo vairāk brāļu tur sabrauca, jo smagāka kļuva nasta, ko vajadzēja nest tiem darbiniekiem, [636] kam Dieva lieta bija tuva sirdij. Dažādi veidoti ļaudis ar dažādiem uzskatiem un atšķirīgu uzbūvi var spiesties kopā atsevišķos pulciņos un dzīvot visjaukākā saskaņā, ja viņi citus vērtē augstāk par sevi, ja savu tuvāko mīlē kā sevi pašu, kā Kristus mums to ir pavēlējis.

Tomēr ļoti grūti ir vadīt cilvēkus, ka neatrodas sevišķā Dieva Gara vadībā un ir pakļauti sātana pārraudzībai. Vīru un sievu sirdis tā pārvalda savtīgums, un pat daži no tiem, kas sevi sauc par dievbijīgiem, tik ļoti nododas netaisnībai, ka no daudzu ģimeņu apmešanās vienā vietā vajadzētu izvairīties; jo tā tiem nebūs vislabāk.

Ļaudis, kurus brālis D patiešām vēlējās redzēt atnākam uz Bordovile, bija tādi, kurus viņš uzskatīja par sabiedrības vislabākajiem pārstāvjiem, kas var atstāt uz citiem labu iespaidu. Tieši tādi cilvēki kā uzticīgi sargkareivji ir vajadzīgi visā pasaulē, lai ļaudis, kas nepazīst Dievu, pārliecinātos, ka Kristus reliģijai ir spēks. Šādi iespaidīgi ļaudis tiešām ir zemes sāls. Dievam nepatīk, ja tie dzīvotu vienkopus un sašaurinātu savas lietderības sfēru. Ļoti reti atrodami cilvēki, uz kuriem var paļauties, jo ļaužu sirdis tā nodevušās savām personīgajām interesēm, ka par kaut ko citu tie nemaz neinteresējas.

Dievam patiktu, ja svarīgajās vietās Batl-Krīkā atrastos zināms skaits izlasītu ļaužu; un, ja viņi savas personīgās intereses upurētu Dieva lietas neatliekamo vajadzību dēļ, tā ejot Sava Glābēja pēdās, kas atstāja Savu godību, Savu majestātisko augstākā Pavēlnieka stāvokli un mūsu dēļ kļuva nabags, lai mūs caur Savu nabadzību darītu bagātus. Kristus upurējās cilvēku labā; bet cilvēks, savukārt, negrib priecīgi uzupurēties Kristus dēļ. Ja uz Batl-Krīku pārceltos zināms skaits apzinīgu, patiesi godīgu un nastas nesošu cilvēku, kuri vienmēr būtu gatavi pildīt savu pienākumu, kas nekavējoši atsauktos uz saucienu pēc palīdzības, kad [637] palīdzība vajadzīga, tad ar to tiktu pagodināts Dievs. Dievs vēlas, lai Batl-Krīkā atrastos ļaudis, uz kuriem var paļauties, kas briesmu brīžos vienmēr nostātos pareizajā pusē; ka uzticīgi cīnītos pret ienaidnieku, nenostājoties ar tiem, kas Dieva Izraēlim vienmēr ir sagādājuši grūtības, kas aizstāv ļaudis, kuri nogurdina Dieva kalpu rokas un kas savus ieročus griež tieši pret tiem, kurus Dievs viņiem pavēl atbalstīt. Ikkatrai draudzei, lai tā zeltu, ir vajadzīgi ļaudis, uz kuriem tā briesmu brīžos var paļauties — ļaudis, kurus uzticības ziņā var pielīdzināt tērauda bruņām — nesavtīgi ļaudis, kuriem Dieva darba intereses sirdij ir tuvākas par visiem viņu personīgajiem uzskatiem un laicīgajām interesēm.

Draudzes visā visumā nepastāv no skaidriem un godīgiem kristiešiem. Ne visi vārdi, kas ierakstīti draudzes grāmatās, ir cienīgi tur atrasties. Dažu cilvēku raksturs un dzīve, salīdzinot ar citiem cilvēkiem, ir kā zelts pret nevērtīgiem izdedžiem. Tam tā nevajadzētu būt. Ļaudis, kuru dzīvei un iespaidam ir vērtība, saprot, cik svarīga ir nozīme ciešai sekošanai Jēzum, darot Kristus dzīvi par savu studiju priekšmetu un priekšzīmi, kas jāatdarina. Tas prasīs piepūli, dziļas pārdomas un lūgšanas. Būs stingri jāpiespiežas, lai pārvarētu savtīgumu un pirmā vietā stādītu Dieva darba intereses. Daži ir tā pūlējušies un pieradinājuši sevi pie stingras disciplīnas — un ir arī guvuši dārgas uzvaras. Kas pirmā vietā stāda savas personīgās intereses, tie dzīvo sev. Viņu raksturs Dieva skatījumā ir līdzīgs nevērtīgiem izdedžiem.

Brālis D savā dzīves vietā draudzes interešu labā ir darījis vairāk nekā vienam cilvēkam būtu jādara. Ja viņš uz īsu laiku aizbrauca, lai strādātu citur, tad, kad viņš atgriezās, priekš viņa jau bija sagatavotas vēl lielākas un smagākas nastas. Viņš ir atļāvis draudzei atspiesties uz saviem pleciem un zem šī svara, smagi nopūzdamies, saliecies. Brāļiem D draud briesmas būt pārāk prasošiem un tādiem, kas savu dzīvi un priekšzīmi uzstāda citiem par kritēriju. Raugoties uz Kristu, vēl nav pazaudēta vēlēšanās redzēt sevi. Šiem brāļiem vajadzētu maz runāt par sevi, bet vairāk izcelt Kristu. Tiem vajadzētu slēpties aiz Jēzus un ļaut, lai kā pilnīga priekšzīme vienmēr parādītos Kristus, ko visi varētu censties atdarināt.

Kur bija ļaudis, uz kuriem varēja paļauties pārbaudošu grūtību un briesmu brīžos? Kur bija dievbijīgi vīri, kas ienaidniekam laužoties uz priekšu, būtu drosmīgi nostājušies ap karogu? Daži, kuriem vajadzēja stāvēt savā postenī, parādīja neuzticību tieši tad, kad viņu palīdzība bija visvairāk vajadzīga. Viņu rīcība rādīja, ka tie nav sevišķi ieinteresēti Dieva lietas un Viņa darba attīstībā. Daži domāja, ka no viņiem gaida pārāk daudz; un, kad tiem vajadzēja priecīgi iet uz priekšu un darīt visu iespējamo, tie apsēdās sātana piedāvātajā atpūtas krēslā un nedarīja nekā.

Daži vienmēr ir bijuši greizsirdīgi. Šīs grupas pārstāvis bija brālis E. Viņā redzama īpatnēja stūrgalvība, kas liek viņam turēties pie nepareizas rīcības, jo tam liekas, ka ar savas rīcības izmaiņu un pretējas nostājas ieņemšanu viņš iepriecinās savus brāļus. Viņš vadās no jūtām un reizēm ir gatavs no savas puses darīt visu, kas viņa spēkos. Tomēr viņš tik ļoti mīl pats savu ceļu, ka labāk atļaut ciest dārgajai Dieva lietai, nekā atteikties no sava prāta un sava ceļa. Brālis E nav vīrs, uz kuru var paļauties. Viņš ir pakļauts sātana kārdināšanām un bieži atrodas ienaidnieka vadībā. Viņa sirds ir savtīga un nepakļāvīga. Viņš ir untumains un impulsīvs, te nīst, te mīl. Reizēm viņš ir laipns, bet tad atkal greizsirdīgs, savtīgs un ļoti skaudīgs. Viņš nesasniegs kristīga rakstura pilnību, ja nepretosies kārdināšanām, neapspiedīs savu stūrgalvīgo gribu un nekops pazemīgu garu, kas būtu labprātīgs ieraudzīt un atzīt savas kļūdas. Reizēm viņš ir bijis patiesi godīgs un sirsnīgs. Tad atkal kāds vilnis viņu ir pārsviedis pretējā virzienā, un viņš ir atdevies greizsirdībai, skaudībai un neuzticībai. Pirmā vietā viņš ir stādījis sevi un savas intereses, un sevi piepildījis ar kļūdu meklēšanu un ļaunām aizdomām, [639] ka citi viņu nevērtē un grib viņam kaitēt. Brālim E ir nepieciešama dziļi ejoša atgriešanās. Nepietiek ar to, ka cilvēks apliecina patiesību. Viņš var atzīt visu patiesību un tomēr būt pilnīgā neziņā — bez praktiskām zināšanām — par patiesības svētojošo iespaidu uz sirdi un dzīvi, vai par patiesas dievbijības spēku.

Patiesība ir svēta un varena un izdarīs pilnīgu sirds un dzīves reformu ļaudīs, kas ir tās svētoti. Brālis E spēj atstāt labu iespaidu. Apspiežot sevi un pazemojot savu sirdi Dieva priekšā, viņš var kļūt par uzticīgu un godīgu kristus jūga nesēju. Viņš savai ģimenei un citiem var būt palīgs, bet ne kavēklis. Dieva lietu Bordovillē viņš vājina ar trūkumiem savā kristīgā raksturā. ja brālis E dzīvos saskaņā ar saņemto gaismu, tad viņš ar bijāšanu un drebēšanu rūpēsies par savu pestīšanu, un tā rīkojoties ļaus spožai gaismai spīdēt uz citu cilvēku tekas un pagodinās Dievu. Brāļa E gadījums pārstāv arī citus cilvēkus šai draudzē, kuriem, lai tie ieņemtu pareizu stāvokli, nepieciešams tāds pats sirds pārveidošanas darbs.

Brālis F savā dzīvē var būt daudz derīgāks, nekā viņš ir tagad vai kāds viņš jebkad ir bijis. Dievs viņu īpaši nav aicinājis kalpot ar Vārdu un priekšrakstiem. Šim amatam viņš nav piemērots; tomēr viņš var darīt darbu priekš Kunga un palīdzēt sapulcēs. Ja viņš pats dzīvos gaismā, tad to varēs atstarot arī uz citiem. Viņš var būt citiem par svētību; viņš var teikt mierinošus un stiprinošus vārdus izmisušajiem un bezcerīgajiem. Tomēr, lai to spētu, viņam pašam sevī jāizkopj cerībām bagātāks un priecīgāks gars, atsakoties raudzīties uz tumšajām pusēm un runāt neticību. savos vārdos un pat ar savas balss noskaņu viņam jāstāsta par cerību prieku un drosmi.

Māsai G ir vājības; viņa nerīkojas vislabākajā veidā. Viņa ļauj ienaidniekam valdīt pār sevi un ar nepiekāpīgu garu palielina savas grūtības. Viņa cieš no miesīgām kaitēm [640] un pelna līdzjūtību; tomēr nepacietība, īgnums, sūdzēšanās, kurnēšana un neko nedodoša žēlošanās neatvieglo viņas ciešanas un nedara viņu laimīgu, bet tikai palielina grūtības.

Pasauli piepilda neapmierināti gari, kas neredz sniedzamības robežās esošās svētības un laimi un nepārtraukti meklē laimi un apmierinājumu, ko paši nesaprot. Viņi pastāvīgi tiecas un gaida uz kaut ko tālu un labu, lielāku par to, kas viņiem ir, un vienmēr jūtas savās cerībās vīlušies. Neredzot vērtības, kas atrodas tieši viņu ceļā, tie kopj neticību un nepateicību. Parastās ikdienas dzīves svētības viņus neiepriecina, kā mannā neapmierināja Izraēla bērnus.

Māsu G uzrunā Kristus: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu un mācieties no Manis; jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir laipnīgs un Mana nasta viegla”(Mat.11:28-30). Māsas G vārdi, izturēšanās un ‘visa viņas priekšzīme sniedz pilnīgi pretēju mācību tai, ko izteica mūsu Kungs. Viņa daudz zaudē, neievērojot sniedzamības robežās esošās tagadējās svētības un nemierīgi meklējot laimi citur. Viņas pūles paliek neatalgotas, un neauglīga meklēšana dara viņu pašu un visus, ar kuriem viņa dzīvo kopā, ļoti nelaimīgus. Viņas nemiers, nomāktais un rūpju pilnais gars ir redzams viņas sejā un met ēnu uz citiem. Šis drūmums, neticība un neapmierinātība paver durvis ienaidnieka kārdināšanām. Ar savu pastāvīgo neuzticēšanos citiem un ar aizņemtu grūtību nastu viņa met ēnu tur, kur vajadzēja plūst saules gaismai.

Brālim G jābūt pacietīgam un panesošam, viņu rūpīgi sargājot no nevajadzīgām nastām; jo viņa nav sagatavota to nešanai. Viņai savukārt vajadzētu būt modrai pret ienaidnieka tuvošanos, nekurnot uzņemties dzīves nastas un nest tās priecīgi, darot tās patīkamākas ar pateicību par to, [641] ka tās nav smagākas. Brālim G ir tieksme skatīties uz tumšo pusi. Viņam vajadzētu būt modram, lai vienmēr būtu gatavs darīt Dieva prātu un Dieva doto iespaidu izlietotu vislabākajā veidā. Viņam vajadzētu priecīgi pildīt šīs dienas pienākumus, neaizņemoties rītdienas grūtības, lai jau šodien par tām bēdātos. Viņam nav jāpilda nākošās nedēļas pienākumi, bet jādara dotās dienas darbs un tai līdzi ejošie pienākumi.

Brālim un māsai G vajadzētu apvienot savu iespaidu un kopīgi teikt: “Ir diezgan, ka ikvienai dienai pašai savas bēdas.” Tā ir nelaime, ja ar nākošās nedēļas bēdām un grūtībām sarūgtinām tekošo nedēļu. Kad atnāks patiesas grūtības, tad Dievs ikvienam lēnprātīgam un pazemīgam dos spēku tajās pastāvēt. Kad Viņa tālredzīgā aizgādība pieļaus tām nākt, tad Dievs arī rūpēsies par palīdzību to panešanai. Kurnēšana un raizēšanās apēno un aptraipa dvēseli un neļauj arī uz citu cilvēku tekas krist spožajai saules gaismai. Brālis G ar savu rīcību varēja palīdzēt brālim H, un reizē ar to būtu palīdzējis arī pats sev; bet savtīgums atņēma brālim H priekšrocības, un, baidoties atbalstīt citus, arī brālis G pats nonāca neizdevīgā stāvoklī. Brālis G nav mīlējis savu tuvāko kā sevi pašu; un viņa sevišķais savtīgums daudzās lietās viņam ir atņēmis labumu un to atšķīris no Dieva svētībām. Galu galā neviens cilvēks no savtīguma neiegūst nekādu labumu; jo Dievs visu redz un viņam atmaksā pēc viņu darbiem. “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus”(Gal.6:7). ”Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus” (2.Kor.9:6).

Es pieminēju šīs personas, lai attēlotu daudzu cilvēku patieso stāvokli Bordoviles draudzē, kuru gadījumi līdzīgi šiem. Daudzi, sanākdami vienkopus šajā vietā, ir uzlikuši brāļa D pleciem rūpes un nastas, jo viņam jāgādā par šo cilvēku pareizu nostāju. Ja viņi būtu brīvi no greizsirdības un nenovīdības un būtu palikuši Dieva mīlestībā, tad tie būtu atbalstījuši viņa rokas, iepriecinājuši viņa sirdi, [642] un būtu viņu izsūtījuši dvēseļu glābšanas darbā, pļaujas laukā kā asus sirpjus dodot viņam līdzi savas aizlūgšanas. Viņu nesvētošanās un nenodošanās Dievam ir vājinājusi viņu pašu ticību, nogurdinājusi brāļa D rokas, iznīcinājusi viņa drosmi un viņa pūles evaņģēlija laukā padarījusi gandrīz veltīgas. Vietējās draudzes grūtības ir sakropļojušas viņa darbu, kā vietējā, tā ārējā laukā, un ir bijušas par iemeslu, ka viņa pūles lielā mērā ir norobežojušās ar viņa dzīves vietu. Šāda darba ierobežošana uz vienu vietu atstāj vājinošu iespaidu uz Kristus kalpa garīgajām interesēm un centību.

Pieaugšanai žēlastībā un patiesības atzīšanā darbiniekam vajag dažādu piedzīvojumu. Tos vislabāk iegūst ar darba paplašināšanu jaunos laukos, dažādās vietās, kur tie sastopas ar visādu šķiru ļaudīm, kuru uzskati savstarpēji atšķiras, un kur jāstrādā dažādos veidos, kas atbilstu daudzo un dažādi noskaņoto cilvēku vajadzībām. Tas patiesu Dieva strādnieku pamudina steigties pie Dieva un meklēt Bībelē gaismu, spēku un atzīšanu, lai viņš spētu pilnīgi apmierināt ļaužu vajadzības. Viņam jāņem vērā Timotejam dotā pamācība: “Centies sevi pašu Dievam derīgu priekšā stādīt kā strādnieku, kam nav jākaunas un kas patiesības Vārdu pareizi izdala”(2.Tim.2:15). “Kurš nu ir gudrais un uzticīgais kalps, ko Kungs iecēlis pār Savu saimi tiem maizi dot īstā laikā?”(Mat.24:45) Ir vajadzīga gudrība, lai izšķirtu, ko katrā laikā runāt.

Brālis D nav izaudzis par sekmīgu strādnieku. Viņa augšana ir aizkavējusies; viņa prāta spējas ir sašaurinājušās, un garīgi viņš ir kļuvis vājāks. Tagad jau viņam vajadzētu būt panākumiem bagātam darbiniekam, pilnvērtīgam strādniekam. Viņš nav pilnīgi nodevies darbam, bet gan “kalpojis pie galda.” Pāvils pamācīja Timoteju: “Topi ticīgiem par priekšzīmi mācībā, dzīvošanā, mīlestībā, ticībā, šķīstībā. Pastāvi lasīšanā, mācīšanā, tiekams es nāku. Kopi dāvanu, [643] kas tev ir, kas tev caur praviešu vārdiem ir dota, kad vecaji tev rokas uzlika. Par to gādā, pie tā palieci, ka tava pieaugšana top redzama visās lietās. Ņem vērā sevi pašu un mācību, pastāvi šinīs lietās, jo, to darīdams, ir sevi pašu izglābsi, ir tos, kas tevi klausa” (1.Tim.4:12-16).

Brālis D ir rosīgs, labprātīgs strādāt, labprātīgs nest nastas, kas nesaistās ar viņa aicinājumu; savu prātu un laiku viņš par daudz ir atdevis laicīgām lietām. Daži sludinātāji rūpējas par savu cieņu ne tā kā māca Kristus dzīve, un viņi negrib iesaistīties derīgā fiziskā darbā, kad gadījums to prasa, lai atvieglotu rūpes ļaudīm, kuru viesmīlību viņi bauda. Fiziskais darbs viņiem nāktu par labu, bet ne par ļaunu. Turpretī citi noiet pretējā galējībā. Kad viss viņu spēks un laiks ir vajadzīgs Dieva darbam un Viņa lietai, tie labprāt atdodas citam darbam un kļūst visiem par kalpiem, pat laicīgās lietās; viņi tiešām nolaupa Dievam to kalpošanu, kādu Viņš no tiem prasa. Tādā kārtā mazsvarīgas lietas paņem dārgo laiku, kuru vajadzēja veltīt Dieva darba interesēm.

Brālis J.N.Andrews šeit ir kļūdījies. Laiku un spēku, ko viņš atdeva korespondencei, sarakstoties ar brāļiem, atbildot uz viņu personīgām jautājošām vēstulēm, vajadzēja veltīt Dieva darba īpašajām vajadzībām. Tikai nedaudzi saprot vajadzības, kas gulstas uz atsevišķiem sludinātājiem, kas nes nastas šai darbā. Bieži vien brāļi šos vīrus atsauc no darba, lai tie kārtotu viņu sīkās lietas vai kādas grūtības draudzē, kuras viņi var un kuras arī vajag pašiem nokārtot. “Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdz no Dieva, Kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet — tad tā viņam taps dota. Bet lai lūdz ticībā, nešaubīdamies” (Jēk.1:5,6). [644] Viņam jābūt dedzīgam un neatlaidīgam. Bet, ja viņš svārstās, pastāvīgi šauboties par to, vai Kungs tiešām darīs tā, kā Viņš ir apsolījis, tad viņš nesaņems.

Daudzi raugās uz saviem sludinātājiem, lai tie viņiem sniegtu gaismu no Dieva; viņiem liekas, ka šādā veidā var izvairīties no grūtībām, ar kurām vajadzētu sastapties pašiem ejot pie Dieva. Šie cilvēki daudz zaudē. Ja viņi ikdienas sekotu Kristum un izvēlētos Viņu par savu Vadoni un Padomdevēju, tad tie iegūtu skaidru izpratni par Viņa prātu, un tas viņiem būtu dārgs piedzīvojums. Trūkstot tieši šim piedzīvojumam, brāļi, kas apliecina ticību patiesībai, staigā citu cilvēku iedegtās uguns dzirksteļu gaismā; tie nav iepazinušies ar Dieva Garu un neizprot Viņa gribu un tāpēc ir viegli izkustināmi no savas ticības. Viņi ir svārstīgi, jo ir uzticējušies citiem, lai tie iegūst viņiem vajadzīgos piedzīvojumus. Katram Ādama bērnam ir sagādātas plašas iespējas personīgi iegūt dievišķās dabas izpratni, lai pilnveidotu kristīgo raksturu un kļūtu šķīsts caur patiesību. Ļaudis, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem un kam tomēr nav praktiskas dievišķās gribas vai dievbijības noslēpuma izpratnes, apkauno Dievu.

Brālim D ir ļoti daudz mājas rūpju. Draudzes locekļu skaita palielināšanās nav samazinājusi viņa rūpes un nastas. Ģimenes pieaugums ir pārāk smagi nospiedis viņu pašu un visu ģimeni, un šie apstākļi ir viņu kavējuši kļūt par panākumiem bagātu darbinieku. Dieva darbā viņš aprūsējis un viņam nepieciešams jauns spodrinājums. Viņa liecība jāatdzīvina Dieva Garam un Viņa spēkam. Brāļiem Bordovillē, kam nav īpašu uzdevumu darbā ar Vārdu un priekšrakstiem, vajadzētu būt nomodā, lai redzētu, kur citiem nepieciešama palīdzība, un viņiem arī vajadzētu tiem palīdzēt. Daudzi aizver acis pret izdevībām darīt citiem labu, un ar savu nevīžību viņi pazaudē svētības, kuras tie varētu iegūt. Brālis D ir atstāts, lai nestu nastas, kuru nešanu brāļiem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu un priekštiesību.

[645] Mūsu darbs šai pasaulē ir dzīvot citu labā, citus svētīt un aplaimot un būt viesmīlīgiem; bieži vien citu cilvēku uzņemšana, kuriem tiešām vajadzīga mūsu gādība un labums, ko var sniegt mūsu sabiedrība un māja, varbūt prasīs no mums tikai dažas neērtības. Daži izvairās no šīm nepieciešamajām nastām. Tomēr kādam tās ir jānes; un tāpēc, ka brāļi visā visumā nav viesmīlīgi un vienlīdzīgi nedalās šajos kristiešu pienākumos, nedaudzi cilvēki, kuriem ir labprātīga sirds un kas vajadzībās nonākušo stāvokli uzskata par savējo, tiek ļoti apgrūtināti. Draudzei sevišķā kārtā vajadzētu rūpēties, lai savus sludinātājus atbrīvotu no šāda veida nastām. Sludinātājiem, kas čakli strādā Dieva darbā, pūloties glābt cilvēkus, pastāvīgi kaut kas ir jāupurē.

Brāļa D liecībai Dieva žēlastības spēkā jākļūst dzīvākai. Viņam nepieciešams jauns svaidījums, lai viņš spētu izprast darba lielumu un sevi visu atdotu Dieva lietas uzcelšanai. Kungam ir pietiekoši daudz darba, kur nodarbināt visus savus sekotājus. Visi var atstarot tālāk Viņa godību, ja tikai viņi to vēlas. Tomēr vairākums atsakās to darīt. Viņi sevi atzīst par ticīgajiem, bet darbu viņiem nav. Viņu ticība ir nedzīva, jo tai trūkst darbu. Viņi izvairās no atbildībām un nastām, un arī algu viņi saņems pēc saviem darbiem. Tāpēc, ka daži negrib pacelt nastas, kuras viņi varētu pacelt un darīt darbu, ko tie spētu darīt, tad uz nedaudzajiem cilvēkiem, kas ir labprātīgi strādāt, gulstas pārāk liels darbs. Viņi redz tik daudz darāmā darba, ka pārslogo savus spēkus un tos gandrīz pilnīgi izsmeļ.

Šim nolūkam Dievs aicina strādniekus, kuri savas intereses pilnīgi savienojušas ar Viņa darbu un Viņa lietu. Sludinātājiem, kas iesaistīti šai darbā, enerģija jāsaņem no viņu pasludinātās patiesības gara un spēka, tad tie atstās iespaidu arī uz citiem. Reti būs gadījumi, kad ļaudis pacelsies augstāk par savu sludinātāju. Pasauli mīlošs gars viņā atstāj briesmīgu iespaidu uz citiem. Ar viņa trūkumiem [646] ļaudis aizbildina savu pieķeršanos pasaulei. Viņi nomierina savu sirdsapziņu ar domu, ka viņiem atļauts mīlēt šīs pasaules lietas un būt vienaldzīgiem pret garīgām lietām, jo tāpat rīkojas viņu sludinātājs. Viņi piekrāpj savas dvēseles un paliek draugos ar pasauli, ko apustulis izskaidro kā ienaidu pret Dievu.

Sludinātājam jābūt par priekšzīmi ganāmpulkam. Viņam jāparāda neizgaistoša mīlestība uz dvēselēm un tāda pat nodošanās Dieva lietai, kādu viņi vēlas redzēt pie ļaudīm. Sludinātāji Vermontā ir rīkojušies nepareizi. Viņi atkal un atkal ir runājuši par vienu un to pašu lietu, lai palīdzētu draudzēm, kad bieži bija nepieciešams strādāt priekš viņiem pašiem, lai tos nostādītu tādā stāvoklī, ka Dievs varētu svētīt viņu darbu un darīt tos auglīgus. Tur nav bijis pat viena iespaidīga un laba strādnieka, kas Vermontā būtu varējis uzturēt pilnīgā kārtībā visas darba nozares.

Brālis un māsa I ir invalīdi. Dievs neliek uz viņu pleciem ļoti smagas atbildības. Viņiem rūpīgi jāuzmanās, lai paši nesamazinātu savu iespaidu. Viņiem pašiem nav bērnu, kas prasītu viņu kā vecāku gādību un mīlestību, un tādēļ tiem draud briesmas kļūt savos uzskatos un jūtās arvien šaursirdīgākiem un savtīgākiem, visu aplūkojot tikai no teorētiskās puses. Tas viss uz Dieva lietu atstāj sliktu iespaidu. Tiem domas un garu vajadzētu pacelt sev pāri un nedarīt sevi par kritēriju citiem. Kam pašiem nav bērnu, ar ko jādalās domās un darbā un kas prasa iecietību, pacietību un mīlestību, tiem jāsargās, lai viņu domas un pūles nevītos ap viņiem pašiem. Viņi ir pavisam slikti vecāku pamācītāji attiecībā uz audzināšanu, jo šajā darbā tiem nav bijis piedzīvojumu. Tomēr, ļoti daudzos gadījumos tie, kuriem nav bērnu, visvairāk cenšas pamācīt tos, kuriem tie ir, kamēr paši tai laikā daudzējādi izturas kā bērni. Viņus [647] nevar novērst no viņu pieņemtajiem uzskatiem, un viņi prasa pat vēl lielāku pacietību kā bērni. Turēties pie kādiem pieņemtiem uzskatiem un rīkoties saskaņā ar tiem, kaut arī tādā veidā citiem tiek sagādātas neērtības, ir savtīgi.

Mazās lietas ir tās, kas pārbauda raksturu. Neuzkrītošā ikdienas sevis aizliegšana, kas iezīmējas ar prieku un saudzīgu laipnību, ir tā, kam uzsmaida Dievs. Mums nevajadzētu dzīvot sev, bet citiem. Mums vajadzētu kļūt par svētību, aizmirstot sevi un domājot par citiem. Mums vajadzētu mācīties mīlēt, panest un izturēt.

Ļoti maz ir to, kas izprot labumu, ko bērni ienes ģimenē ar attiecīgām rūpju un atbildības nastām un īpatnējiem piedzīvojumiem. Daudziem ir lielas ģimenes, kurās bērni uzaug bez vajadzīgās disciplīnas; vecāki izturas nolaidīgi pret tiem uzticēto dārgo mantu un svēto pienākumu, kura godīga un dievbijīga izpildīšana darītu derīgus Dieva valstībai ne tikai viņu bērnus, bet arī viņus pašus. Māja bez bērniem ir tuksnesim līdzīga vieta. Tās iemītniekiem draud briesmas kļūt savtīgiem, nododoties savu ērtību meklēšanai un prasot padomu savām iegribām un interesēm. Līdzjūtības parādīšanu viņi prasa sev, bet citiem to dāvā ļoti maz. Rūpes par nevarīgajiem bērniem un pieķeršanās viņiem nolīdzina mūsu rakstura asās šķautnes, dara mūs maigus un līdzjūtīgus un atstāj iespaidu uz mūsu rakstura tālāko cēlo īpašību izveidošanos. Daudzi ir fiziski, garīgi un morāli slimi, jo tie savu uzmanību pievērš gandrīz vienīgi sev. No šī sastinguma stāvokļa tos varētu glābt jaunāku prātu veselīgā rosme ar savu daudzējādo dažādību un bērnu nemierīgā enerģija.

Brālis J ir jau gados vecs vīrs. Viņam vairs nevajadzētu uzlikt nekādas smagas atbildības. Ar savu nepareizo mīlestību uz bērniem viņš ir izsaucis Dieva nepatiku. Viņš ir pārāk centies tiem īpašā kārtā palīdzēt, lai tos neapvainotu. Ar savu vēlēšanos izpatikt, viņš tiem ir nodarījis ļaunu. [648] Viņi nav gudri un uzticīgi līdzekļu pārvaldīšanā, raugoties pat no pasaules redzes viedokļa. Skatoties no reliģiskā viedokļa viņi ir ļoti nepilnīgi. Reliģiskās lietās tie nav apzinīgi un stipri. Ar savu nostāju un iespaidu pasaulē viņi nerotā sabiedrību un nav arī par rotu Dieva lietai ar skaidru kristīgu morāli un krietniem darbiem, kurus tie būtu darījuši Kristum. Viņi nav radināti aizliegt sevi un tikt visam pāri paši ar saviem spēkiem, kas tos sargātu tālākā dzīvē. Šis ir lielais grēks, kas gulstas uz vecākiem. Viņi nedisciplinē savus bērnus un neaudzina tos priekš Dieva. Viņi nemāca tiem valdīt pār sevi, būt noteiktiem savā raksturā un neizskaidro stingras un pareizi vadītas gribas nepieciešamību. Lielākajam vairumam bērnu šai pasaulē mūsu paaudzē ļauj augt pašiem. Tiem netiek mācīta vajadzība attīstīt savus fiziskos un garīgos spēkus kādam labākam mērķim, lai ar savu iespaidu būtu par svētību sabiedrībai, lai ar sevi greznotu kristīgo dzīvi un Dieva bijībā panāktu pilnīgu svētumu.

Uzticot savu īpašumu bērniem, brālis J ir pielaidis kļūdu. Viņš tiem ir uzlicis atbildības, kuru nešanai tie nebija sagatavoti. Savus līdzekļus viņš nolicis ārpus savas pārvaldības robežām un par savām vājajām pūlēm ir ņēmis naudu no saviem brāļiem. Rīcībā ar saviem īpašumiem viņš nav pagodinājis Dievu. Viņš ir aizbildinājis savu bērnu nepareizo ceļu, kas nesaskan ar mūsu ticību, ne arī ar Bībelē parādītajiem paraugiem. Viņš tiešām bezdievīgajam ir teicis: tev labi klāsies; kad Dievs skaidri ir paziņojis, ka tam ies slikti.

Šīs brāļa J kļūdas norāda uz lielu Debesu gudrības trūkumu un lielā mērā dara viņu nederīgu darbam, kas veicams uzticīgam Dieva kalpam. Ar ko brālis J atvainosies Kunga priekšā, kad Kungs liks viņam norēķināties par savu namturību? [649] Viņš ir vadījies no savu bērnu nesvētajiem uzskatiem un nav izjutis vajadzību meklēt norādījumus un padomu pie gaismā staigājošajiem Dieva kalpiem. Viņš ir vadījies no nepareizas līdzjūtības un savā lēmumā ir kļūdījies. Viņš ir rīkojies kā akls. Viņa rīcība ir kaitējusi viņam pašam un arī Dieva lietai.

Vermontai ir vajadzīgi ne tikai svētrunu teicēji, kas ietu no vienas draudzes uz otru, lūgtu Dievu un laiku pa laikam pamācītu ļaudis. Dieva ļaudis Vermontā tiešām būtu varējuši pastāvīgi saukt pēc darbiniekiem. Ir vajadzīgi nopietni un čakli strādnieki, kas nostiprinātu ar kalpošanu draudzēs locekļu garīgajām vajadzībām saistītās lietas. Dieva darbā visās vietās un it sevišķi Vermontā ir vajadzīgi nastu nesēji. Cilvēki runā par vienu un to pašu, bet padara pavisam maz, ja vispār kaut ko padara. Viņi uzticīgi apmeklē savus brāļus un bieži tas ir viss viņu darbs; tomēr viņi gaida, ka par pavadīto laiku viņi saņems atlīdzību.

Rakstot, manā priekšā nostājās brāļa un māsas K lieta. Viņi nav vingrinājušies rūpēties par citiem. Viņi nav sapratuši, ka uz viņiem gulstas atbildība būt par nastu nesējiem. Brāli K man rādīja starp citiem, kuri juta, ka viņiem ir jādara kāds darbs priekš Kunga. Tiešām viņam ir darbs un tāds ir arī daudziem citiem, ja tikai viņi gribētu to darīt. Dieva lietai ir krietni strādnieki, kuriem darbā ir piedzīvojumi, un kas savu laiku un spēku ir atdevuši kalpošanai Dievam. Tos vajadzētu devīgi atbalstīt. Bet ļaudis, kas laiku pa laikam dodas apmeklēt draudzes — sevišķi tiem, kuriem nav ģimeņu, par kurām vajadzētu gādāt un, kas paši ir pārtikuši — nevajadzētu tukšot Kunga mantu namu.

Ne brālis, ne māsa K nezina, ko nozīmē upurēties patiesības labā, būt bagātiem labos darbos un krāt sev mantu Debesīs. Mīļi un nevarīgi bērni nav atmodinājuši viņos līdzjūtību, pacietību un vēlēšanos rūpēties par tiem. [650] Viņi ir dzīvojuši saskaņā ar personīgo ērtību prasībām. Viņu sirdis nelīdzinājās ūdens avotam, no kura izplūst maigas līdzjūtības un mīlestības dzīvinošās straumes. Aplaimojot citus ar laipniem mīlestības vārdiem un labdarības un žēlastības darbiem, viņi paši saņemtu svētības. Savas lietderības sfērā viņi ir bijuši pārāk aprobežoti. Ja šādi ļaudis netiks pārveidoti savā prātā un visā savā būtnē un netiks atjaunoti ar Kristus Garu, tad tie nevarēs kļūt par krietniem un veikliem strādniekiem. Kristus dzīve ir kristiešu priekšzīme. Viņu dzīvi vajadzētu raksturot nesavtīgumam un labdarībai un sevis uzupurēšanai. Priekšplānā pārāk ir izvirzījusies patmīlība. Ak, cik maz brālis K zina, ko nozīmē strādāt priekš Dieva, pacelt Kristus krustu un staigāt pašaizliedzīgā Glābēja pēdās!

Kristus kalps, patiesības skolotājs un uzticīgs gans ir, skatoties no vienas puses, visu cilvēku kalps, kas steidzas apmierināt to ļaužu vajadzības, kuriem nepieciešama palīdzība, kas zina, kā būt lietderīgam dažādās vietās lielajā dvēseļu glābšanas darbā. Cilvēks, kas saka, ka māca patiesību, un dodas turp, kur viņam pašam patīk un strādā tā un tad, kā un kad viņam iepatīkas, tomēr izvairoties no atbildībām, nenes krustu, sekojot Kristum, un arī nepilda evaņģēlija kalpam uzticēto darbu. Tikai nedaudzi zina no piedzīvojumiem, ko nozīmē ciest Kristus dēļ. Viņi ilgojas būt Kristum līdzīgi, tomēr vēlas izvairīties no trūkuma un krustā sišanas. Viņi ar prieku vēlētos būt kopā ar Kristu godībā, bet tiem nepatīk iet pie Kristus caur daudz bēdām un sevis aizliegšanu.

Lai izpētītu patiesību, brālim K nevajadzēja daudz pūlēties; jo Dieva izredzēti ļaudis ir sagatavojuši viņam aizsniedzamus pierādījumus, kas ir skaidri, vienkārši un pārliecinoši. Nedaudzi cilvēki, kas bija nodevušies darbam, nopietni un dedzīgi pūloties, ir atrisinājuši tagadējās patiesības sarežģītos jautājumus. Gavēšana un karstu lūgšanu pienešana Dievam aizkustināja Kunga sirdi, liekot Tam atvērt viņu prātam patiesības bagātības. Tiem vajadzēja sastapties ar viltīgiem pretiniekiem un lielīgiem goliātiem, reizēm pat vaigu vaigā, bet visbiežāk ar spalvu. Sātans cilvēkus skubināja uz nežēlīgu [651] pretestību, lai apstulbotu ļaužu acis un aptumšotu viņu saprašanu. Nedaudzi cilvēki, kuru sirdij bija tuva Dieva patiesība un Viņa lietas intereses, tika pamodināti tās aizstāvēšanai. Viņi nemeklēja ērtības, bet patiesības dēļ bija gatavi riskēt pat ar savu dzīvību.

Šie dedzīgie patiesības meklētāji, tās aizstāvēšanas un gaismas izplatīšanas darbam nebaidījās atdot savu spēka kapitālu un visu citu. Viens pēc otra tika uzmeklēti dārgās patiesības ķēdes atsevišķie locekļi, līdz tā visa atklājās savā harmoniskajā skaistumā, savstarpējā vienotībā un pilnībā. Šie pētošā gara cilvēki atrada pierādījumus un padarīja tos tik skaidrus, ka tie ir saprotami pat skolas zēnam. Cik viegli tagad cilvēkiem kļūt par patiesības mācītājiem, izvairoties no upuriem un sevis aizliegšanas.

Šie patiesības mācītāji patiesības labā cieta un zināja, ko tas maksā. Viņi to vērtē un ir vislielākā mērā ieinteresēti tās attīstībā. Sevis aizliegšana un krusts atrodas tieši uz ikkatra Kristus sekotāja tekas. Krusts ir tas, kas krusto cilvēkam piemītošās tieksmes un iegribas. Ja sirds nav pilnīgi svētota Dievam, ja griba, tieksmes un domas nav pakļautas Dieva prātam, tad neveiksmīga būs cenšanās dzīvot saskaņā ar patiesās reliģijas pamatlikumiem un atstarot Kristus priekšzīmi. Nebūs īstas vēlēšanās upurēt ērtības un pašmīlību; miesas prāts nebūs sists krustā, lai cilvēks darītu Kristus darbus.

Ir kāds darbs, kas jāpadara daudziem, kuri dzīvo Bordovillē. Es redzēju, ka ienaidnieks čakli strādā, lai piepildītu savus nodomus. Ļaudis, kuriem Dievs uzticējis līdzekļu podus, ir nobīdījuši viņiem Debesu uzlikto Dieva namturu atbildību uz saviem bērniem. Tie nevis atdod Dievam to, kas Viņam pieder, bet apgalvo, ka viss, kas ir viņu rokās, [652] ir to īpašums, it kā savu mantu būtu ieguvuši ar savu varu, spēku un gudrību. Kas viņiem deva spēku un gudrību laicīgās mantas iegūšanai? Kas veldzēja viņu laukus ar Debesu rasu un lietus gāzēm? Kas viņiem deva sauli, lai tā sildītu zemi un atmodinātu dzīvei dabu, liekot visam augt un zelt cilvēkam par labu? Cilvēki, kurus Dievs ir svētījis ar savām labdarības dāvanām, ar savām rokām apkampj šīs laicīgās bagātības un šīs svētības un labdarības dāvanas, kuras Dievs tiem laipnā kārtā ir devis, padara par lāstu , pildot savu sirdi ar savtīgumu un neuzticēšanos Viņam. Tie pieņem aizdotās mantas un prasa atzīt, ka tās tagad pieder viņiem, aizmirstot, ka arī Kungam ir pret viņiem kādas prasības, un atsakoties Viņam atdot pat to peļņu, kuru Viņš prasa. Bagātība liek tā saucamajiem Kristus sekotājiem piedzīvot daudz grūtību un caururbj viņu sirdi ar daudz sāpēm, tāpēc ka tie aizmirst Dievu, iemīl mamonu un kalpo tam. Tie atļauj laicīgajai bagātībai sarūgtināt viņu dzīvi un kavēt tiem sasniegt pilnīgu kristīgu raksturu. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, viņi nodod saviem bērniem, tiem par lāstu, to, kas ir bijis par postu viņu pašu dzīvē. Dievs cilvēkiem uztic līdzekļus, lai tos pārbaudītu un lai redzētu, vai tie ir labprātīgi atzīt Viņu Viņa dāvanās un tās izlietot Viņa slavas vairošanai virs zemes.

Kungam pieder zeme un visas tajā esošās bagātības. Lopi uz pakalnu tūkstošiem pieder Viņam. Viss zelts un sudrabs ir Viņa īpašums. Savas bagātības Viņš ir uzticējis Saviem namturiem, lai tie ar tām virzītu uz priekšu Viņa darbu un pagodinātu Viņa Vārdu. Viņš šīs bagātības nav cilvēkiem uzticējis, lai tie tās izlietotu sevis izcelšanai un pagodināšanai un lai viņiem būtu vara apspiest tos, kas laicīgā ziņā ir trūcīgi. Ne tāpēc Dievs pieņem ziedojumus no cilvēkiem, ka tie Viņam būtu vajadzīgi un ka Viņš bez tiem nevarētu būt slavens un bagāts, bet gan tāpēc, ka Viņa kalpiem nāk par labu Dievam piederošo lietu atdošana Viņam. Viņš pieņem labprātīgos ziedojumus no [653] pazemīgās un sagrauztās sirds un atalgos devēju ar vislabākajām svētībām. Viņš tos pieņems kā pateicīgas paklausības upuri. Viņš prasa un pieņem mūsu zeltu un sudrabu par liecību tam, ka viss, kas mums ir un kas mēs esam, pieder Viņam. Viņš prasa un pieņem mūsu laiku un spējas kā mūsu sirdī mājojošās mīlestības augli. Paklausība ir labāka nekā upuris. Bez tīras un skaidras mīlestības visdārgākie ziedojumi ir priekš Dieva par trūcīgiem, lai Viņš tos pieņemtu.

Daudzi savu sirdi tā piesaistījuši šīs zemes mantai, ka vairs neaptver tās priekšrocības, ko tiem dod mantas sakrāšana Debesīs. Viņi nesaprot, ka labprātīgie ziedojumi Dievam nedara Dievu bagātāku, bet gan pašus devējus. Kristus dod mums padomu krāt mantu Debesīs. Priekš kā? Vai priekš Dieva, lai Tas kļūtu bagātāks? Ak, nē! Viņam pieder visas pasaules bagātības un neaprakstāma godība, un arī nenovērtējamās Debesu bagātības pieder Viņam, lai dotu tam, kam Viņš tā vēlēsies dot. “Krājiet mantu Debesīs”(Mat.6:20). Ļaudis, kurus Dievs ir darījis par savu bagātību pārvaldniekiem, tā aizraujas ar šīs pasaules mantām, līdz vairs nespēj saprast, ka ar savu savtību un mantkārību tie ne tikai nolaupa Kungam desmitos un ziedojumus, bet arī paši sev nolaupa mūžīgās bagātības. Katru dienu tie varētu vairot savas Debesu mantas, darot tieši to darbu, ko Kungs tiem ir uzdevis un kura veikšanai Kungs tiem ir uzticējis līdzekļus. Meistars vēlas, lai tie modri vērotu izdevības darīt labu un visā savas dzīves laikā paši izlietotu līdzekļus savu līdzcilvēku glābšanai un Dieva darba dažādo nozaru tālākai attīstībai. Tādā veidā viņi darītu tikai to, ko Dievs no viņiem prasa: Viņi atdotu Dievam to, kas Tam pieder. Daudzi labprāt aizver acis un sirdi, lai neredzētu un nesaprastu Kunga darba vajadzības un, lai to atbalstot, nesamazinātu savus ienākumus, savu peļņu [654] vai pamatkapitālu. Daži domā, ka līdzekļi, ko viņi atdod Dieva lietas attīstībai, tiešām pazūd. Viņi redz aizplūstam tik daudz dolāru un jūtas neapmierināti, ja tūlīt tos nevar atgūt, lai viņu laicīgā manta nesamazinātos. Darījumos ar brāļiem un pasaules cilvēkiem viņi ir skopi un pat viltīgi. Sirdsapziņa viņiem nepārmet par krāpjošiem paņēmieniem, kurus tie pielieto, lai sev gūtu labumu, lai nopelnītu dažus dolārus.

Daži, baidoties zaudēt laicīgo mantu, atstāj novārtā lūgšanas un kopējās Dievu pagodinošās sanāksmes, jo vēlas iegūt vairāk laika, ko veltīt savām fermām un veikala lietām. Ar saviem draugiem, kuru pasauli tie vērtē augstāk. Reliģiskās priekštiesības, kas tik svarīgas viņu izaugsmei, tie upurē šīs zemes lietu dēļ un neiegūst Dieva prāta izpratni. Viņi nepanāk kristīga rakstura izpratni un neatbilst Dieva mēram. Laicīgās, pasaulīgās intereses viņi stāda pirmā vietā un laupa Dievam laiku, kuru vajadzēja veltīt kalpošanai Viņam. Dievs ievēro šos ļaudis, un tie drīzāk gan saņems lāstu nekā svētības. Daži savus līdzekļus nogulda ārpus savām pārraudzības spējām, ieliekot tos savu bērnu rokās. Šādas nostājas apslēptais motīvs ir cenšanās izvairīties no atbildības par sava īpašuma nenodošanu patiesības izplatīšanai. Šādi ļaudis mīl ar vārdiem, bet ne ar darbiem un patiesību. Viņi neatzīst, ka nauda, ar kuru tie rīkojas, ir Kunga nauda, bet ne viņu pašu.

Daudzi priecātos, redzot dvēseles atgriežoties, ja to būtu iespējams panākt bez upuriem no viņu puses; bet, ja tiek aizskarts viņu īpašums, tad tie atraujas, jo to viņi vērtē vairāk nekā vīru un sievu dvēseles, kuru dēļ mira Kristus. Ja ļaudis, kam Dievs ir uzticējis līdzekļus, izprastu savu kā Dieva īpašumu pārvaldnieku atbildību, tad Viņa aizdotos līdzekļus tie paturētu savās rokās, lai [655] varētu uzticīgi pildīt viņiem pienākošos pienākumu, darot savu daļu Dieva darba uz priekšu virzīšanā. Ja visi izprastu pestīšanas plānu un kaut vienas Kristus asinīm atpirktas dvēseles vērtību, tad visas citas intereses viņiem kļūtu maznozīmīgas.

Vecākiem vajadzētu ļoti baidīties saviem bērniem uzticēt līdzekļu podus, kurus Dievs ir ielicis viņu rokās, ja nav visdrošāko pierādījumu, ka viņu bērni par Dieva lietu interesējas vairāk, mīl to un nododas tai vairāk nekā viņi paši, un ka bērni būs čaklāki un dedzīgāki Dieva lietas uz priekšu virzīšanā un devīgāki dažādo ar to saistīto nozarojumu atbalstīšanā, kas prasa līdzekļus. Tomēr daudzi savus līdzekļus ieliek bērnu rokās, novirzot uz tiem savu pārvaldnieka atbildību, jo to darīt viņus skubina sātans. Tādā veidā viņi savu naudu droši nodod ienaidnieka rindām. Šeit strādā sātans, lai panāktu savus nodomus un atturētu Dieva lietai līdzekļus, kas vajadzīgi tās bagātīgai atbalstīšanai. Ļaužu iepazīstināšanai ar patiesību veltītās pūles pamatīguma un plašuma ziņā neatbilst pat pusei no tām, kādas ir vajadzīgas. Nav padarīta pat piecpadsmitā daļa no patiesības izplatīšanas darba, ko varēja veikt, izplatot Rakstus un vadot visus, kurus iespējams ieinteresēt, tur, kur viņi dzirdētu patiesību.

Daudziem pārbaudes laiks jau noslēdzas. Sātans ik dienas ievāc savu dvēseļu pļauju. Daži izšķirīgi nostājas pret patiesību, un daudzi mirst, neiepazīstoties ar to. Viņu prāts paliek neapgaismots, un viņu grēki nenožēloti; bet ļaudis, kas sevi sauc par dievbijīgiem, tikai krāj savas laicīgās bagātības un savus spēkus atdod lielākas peļņas iegūšanai. Viņi ir pilnīgi nejūtīgi attiecībā uz vīru un sievu stāvokli, kuri nonāk viņu iespaida sfērā un kas iet bojā atzīšanas trūkuma dēļ. Ar pareizi vadītu darbu, veiktu mīlestībā [656] un pazemībā, daudz varētu panākt citu cilvēku apgaismošanā un atgriešanā; tomēr daudzu cilvēku priekšzīme, kas varētu veikt daudz laba, iespaidīgi saka: jūsu dvēseles es vērtēju zemāk par savām laicīgajām interesēm.

Daudzi patiesību mīl tikai nedaudz, bet vairāk mīl šo pasauli. “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt”(Mat.7:16). Garīgas lietas tiek upurētas laicīgo labā. Augļi, ko nes šie cilvēki, nestāsta par svētumu, un viņu priekšzīme nav tāda, kas pārliecinātu grēciniekus un tos atgrieztu no viņu maldu ceļiem patiesībā. Viņi ļauj dvēselēm iet pazušanā, kaut gan būtu varējuši tās glābt, ja to labā būtu pūlējušies tik pat dedzīgi, kā šīs dzīves bagātību nodrošināšanā. Lai iegūtu vairāk šīs pasaules lietu, kas īstenībā viņiem nemaz nav vajadzīgas un kas tikai palielina viņu atbildību un notiesāšanas iespēju, daudzi darbā iegulda visus spēkus, apdraud savu veselību, garīgo prieku, mieru un savas ģimenes laimi. Viņi ļauj dvēselēm iet bojā savā tuvumā, jo baidās, ka to glābšana var prasīt mazliet no viņu laika un līdzekļiem. Viņu Dievs ir nauda. Viņi nolemj, ka neatmaksājas upurēt līdzekļus, lai glābtu dvēseles.

Kam ir uzticēts viens pods, tas nav atbildīgs par pieciem vai par diviem, bet tikai par šo vienu. Daudzi nekrāj sev mantu Debesīs, darot labu ar līdzekļiem, kurus Dievs tiem ir aizdevis. Viņi neuzticas Dievam, bet nākotne viņus biedē ar tūkstoš briesmām. Līdzīgi Izraēla bērniem viņiem ir ļaunas, neticīgas sirdis. Dievs bagātīgi apgādāja šos ļaudis, kā to prasīja viņu vajadzības; bet viņi aizņēmās nākotnes bēdas. Ceļojumā viņi sūdzējās un kurnēja, bet Mozus tos ir izvedis, lai tie un viņu bērni aizietu bojā bada nāvē. Iedomātas grūtības aizvēra viņu acis un sirdi, ka tie nespēja savos ceļojumos saskatīt Dieva laipnību un žēlastību, un par visām viņa labdarības dāvanām atmaksāja ar nepateicību. Tādi paši [657] ir šie neuzticīgie, Dievu atzīstošie ļaudis šajā neticības un izvirtības laikmetā. Viņi baidās, ka var nonākt trūkumā, vai ka viņu bērni var kļūt nabagi, vai mazbērni palikt bez līdzekļiem. Viņi neuzdrošinās uzticēties Dievam. Tiem nav īstas ticības Viņam, kas tiem ir uzticējis svētības un šīs dzīves labās lietas, un kas viņiem ir devis podus, lai tos izlietotu Viņam par godu un Viņa lietas uzcelšanai. Daudzi vienmēr tā rūpējas par sevi, ka Dievam nedod izdevību rūpēties par viņiem. Viņu ticībai būtu labāk, ja tiem reizēm neveiktos un tie nonāktu grūtībās. Ja viņi mierīgi uzticētos Dievam, lai Tas kaut ko darītu viņu labā, tad viņu spiedošā vajadzība kļūtu par Dieva izdevību; un Dieva svētības viņu kritiskajā stāvoklī palielinātu Viņu mīlestību uz To un liktu tiem augstākā izpratnē nekā jebkad agrāk vērtēt savas laicīgās svētības. Viņu ticība kļūtu stiprāka, viņu cerība spožāka, un prieks stātos drūmo domu, šaubu un kurnēšanas vietā. Daudziem ticība nepieaug, jo tā netiek vingrināta.

Mīlestība uz naudu un draudzība ar pasauli ir tās lietas, kas iznīcina Dieva ļaužu dzīvības spēkus. Dieva ļaudīm dota priekštiesība būt pasaulē kā spožai un mirdzošai gaismai, palielināt savas zināšanas par Dievu un iegūt skaidru izpratni par Viņa gribu. Bet šīs dzīves rūpes un bagātības pieviļošā vara nomāc viņu sirdīs iesēto sēklu, un tie nenes augļus Dievam par godu. Viņi apliecina ticību, bet tā nav dzīva ticība, jo to neatbalsta darbi. Ticība bez darbiem, viena pati ir nedzīva. Kas runā par lielu ticību, bet kuriem nav darbu, caur šo savu ticību netiks izglābti. Sātans tic patiesībai un dreb; tomēr šādai ticībai nav nekādas vērtības. Daudzi, kas augsti apliecina savu ticību, ir trūcīgi labos darbos. Ja savu ticību viņi parādītu darbos, tad tie atstātu varenu iespaidu par labu patiesībai. Viņi tomēr neizlieto tiem no Dieva aizdotos līdzekļu podus. Kas cenšas nomierināt savu sirdsapziņu ar savu īpašumu novēlēšanu bērniem vai ar savu līdzekļu atraušanu no Dieva lietas, atļaujot tiem nonākt neticīgu, neapdomīgu bērnu rokās, lai tie tos izšķiestu, vai krātu un dievinātu, tiem par visu būs jādod norēķins Dievam; viņi ir neuzticīgi Kunga naudas pārvaldnieki. Viņi ļauj sātanam sevi pārvarēt caur šiem bērniem, kuru prātu viņš kontrolē. Sātans savus nodomus īsteno dažādos ceļos, tomēr tajā pat laikā Dieva namturi, liekas, ir apstulbuši un paralizēti; viņi neizprot savu lielo atbildību un to, ka drīz būs jādod norēķins.

Ļaudis, kuriem ir īpašums, un kuru prātu ir apstulbojis šīs pasaules dievs, liekas, ļauj, lai sātans tos māca, kā rīkoties ar īpašumu. Ja viņiem ir godīgi, ticīgi bērni un arī tādi bērni, kas pieķērušies pasaules lietām, tad, norakstot savus līdzekļus bērniem, tie parasti lielāko daļu atdod tiem, kuri nemīl Dievu un kalpo visas taisnības ienaidniekam, un mazāko — tiem, kas kalpo Dievam.

Neuzticīgajiem bērniem viņi ieliek rokās tieši tās lietas, kas viņiem būs par slazda valgu un šķērsli ceļā, kas ved uz padošanos Dievam. Pasniedzot lielas dāvanas neticīgiem bērniem, viņi ir ļoti skopi pret tiem bērniem, kuriem ir tā pati ticība, kas viņiem pašiem. Tieši šai lietai vajadzētu satraukt šos līdzekļiem bagātos ļaudis, kas ir rīkojušies šādā veidā. Viņiem vajadzētu redzēt, ka bagātības pieviļošā vara ir samaitājusi viņu spriedumu. Ja viņi varētu ieraudzīt iespaidu, kas ietekmē viņu prātu, tad tie saprastu, ka sātans šīs lietas ļoti lielā mērā saskaņo ar saviem nodomiem un plāniem. Prātu pārvalda nevis Dievs, kas spriedumu svētotu, [659] bet gan pretējā vara. Tos, kas gājuši viņiem blakus vienā ticībā, tie reizēm pat neievēro, un visās attiecībās ar tiem ir ļoti skopi un prasoši; bet tajā pašā laikā viņiem ir atvērta roka pret neticīgajiem, pasauli mīlošajiem bērniem, par kuriem viņi zina, ka tie viņu rokās ieliktos līdzekļus neizlietos Dieva darba atbalstīšanai. Kungs prasa, lai ļaudis, kuriem Viņš ir aizdevis līdzekļu podus, tos izlietotu pareizi, priekšplānā izvirzot Viņa darba labklājību. Visam citam jābūt pakļautam šim apsvērumam.

Līdzekļu podi, lai to būtu pieci, divi vai viens, lietojot ir jāpavairo. Kam pieder lielas naudas summas, tie ir atbildīgi par lielāku uzticēto podu skaitu. Tomēr arī nesalīdzināmi trūcīgākie ļaudis nav atbrīvoti no atbildības. Kam ir nedaudz šīs pasaules vērtību, tie ir attēloti ar cilvēkiem, kuriem ir dots viens pods. Bet arī viņiem draud tieši tādas pat briesmas par daudz iemīlēt šo mazumu, savtīgi atturot to no Dieva lietas. Viņi neapzinās tiem draudošās briesmas. Dieva Vārdā atrodamos satraucošos pārmetumus šīs pasaules mīļotājiem viņi attiecina tikai uz bagātniekiem, kaut gan viņu pašu stāvoklis var būt pat bīstamāks nekā bagātākajiem cilvēkiem. Vai nu viņiem ir daudz vai maz, no visiem tiek prasīts dot savus podus mijējiem, lai, Kungam atnākot, Viņš varētu saņemt Tam piederošos īpašumu ar augļiem. Bez tam no viņiem prasa, lai tie pastāvīgi svētītos Dievam un nesavtīgi interesētos par Viņa lietu un darbu. Dzenoties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, tiem jātic Viņa apsolījumam, ka visas lietas tiks pieliktas. Salīdzinot ar visiem citiem apsvērumiem, pirmā vietā jāstāda citu cilvēku glābšanas darbs; tomēr parasti tā tas nenotiek. Ja kaut kur kaut kas paliek nedarīts, tad tā ir Dieva lieta, kurai jācieš. Ne tāpēc Dievs cilvēkiem ir aizdevis podus, lai atbalstītu viņu lepošanās kāri, vai izsauktu citos skaudību, bet gan lai tos izlietotu Viņam par godu. Viņš šos ļaudis ir darījis par Saviem pārstāvjiem, lai tie dotu līdzekļus [660] cilvēku glābšanas darba izvēršanai plašumā. Kristus ar Savu dzīvi tiem ir atstājis priekšzīmi. Viņš atstāja visas Debesu bagātības un krāšņumu un mūsu dēļ kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti. Dieva plānā nav paredzēts likt naudai līt no Debesīm Viņa darba vajadzībām. Viņš ir uzticējis cilvēkiem vai pie tiem noguldījis pietiekoši daudz līdzekļu, lai nevienā Viņa darba nozarē nebūtu jūtams trūkums. Viņš pārbauda ļaudis, kuri sakās Viņu mīlam, ieliekot to rokās līdzekļus, un tad vēro, vai viņi dāvanu neiemīl vairāk par Devēju. Savā laikā Dievs atklās sirds patiesās izjūtas.

Dieva darba attīstībai ir nepieciešami līdzekļi. Dievs ir rūpējies par šo vajadzību, liekot Savu pārstāvju rokās līdzekļu pārpilnību, lai tos izlietotu ikkatrā darba nozarojumā, kur dvēseļu glābšana tos prasa. Ikviena izglābta dvēsele ir nopelnīts pods. Patiesi atgriezts cilvēks, kas iepazinies ar patiesību, savukārt izlietos Dieva dotos iespaida un līdzekļu podus, lai strādātu savu līdzcilvēku glābšanai. Viņš dedzīgi iesaistīsies lielajā tumsā un maldos dzīvojošo cilvēku apgaismošanas darbā. Dvēseļu glābšanas darbā viņš tiks izlietots kā darba rīks. Tādā veidā iespaida un līdzekļu podi nepārtraukti tiek mainīti un pastāvīgi aug. Kungam atnākot, uzticīgais kalps ir gatavs Viņam atdot kā kapitālu, tā arī peļņu. Par viņa podu pavairošanos liecina augļi, ko viņš ir ieguvis, lai tos atdotu atpakaļ Kungam. tad uzticīgais kalps savu darbu būs padarījis, un Kungs, kuram priekš katra ir alga, atdos uzticīgajam kalpam kā pamatkapitālu, tā arī augļus.

Savā Vārdā Kungs ir skaidri atklājis Savu prātu, kas jādara tiem, kuri ir bagāti. Bet tā kā Viņa skaidrās pavēles nav ņemtas vērā, tad Viņš žēlastībā caur Liecībām rāda tiem draudošās briesmas. Viņš nedod kādu jaunu gaismu, bet [661] ļaužu uzmanību pievērš tai gaismai, kas jau ir atklāta Viņa Vārdā. Ja ļaudis, kas sakās mīlam patiesību, turēsies pie savām bagātībām, atsakoties paklausīt Dieva Vārdam, nemeklēs izdevību darīt labu ar līdzekļiem, kurus Viņš tiem ir uzticējis, tad Viņš liks Sevi manīt un to līdzekļus izputinās. Viņš tiem tuvosies ar sodību, Viņš dažādos veidos izputinās viņu elkus. Daudzi zaudējumi sekos viens otram. Savtīgā dvēsele paliks bez svētībām, bet devīgo dvēsele “paēdinās...arī tukšās vietās”(Jes.58:11). Kas godās Dievu, to Viņš godās.

Kungs ar Izraēlu slēdza derību, ka, ja tie klausīs Viņa pavēlēm, tad Viņš tiem dos lietu savā laikā, zeme nesīs savu ražu un lauka koki nesīs savus augļus. Viņš apsolīja, ka kulšana turpināsies līdz vīnogu lasīšanai un vīnogu lasīšana — līdz sējas laikam, un ka maizes viņiem būs papilnam, un ka tie droši dzīvos savā zemē. Viņu ienaidniekiem Kungs liks iet bojā. Viņam neriebs Viņa ļaudis, bet Viņš staigās ar tiem un būs viņu Dievs, un tie būs Viņa ļaudis. Bet, ja tie neņems vērā Viņa prasības, tad Viņa izturēšanās pret tiem būs pilnīgi pretēja. Svētību vietā pār tiem nāks Viņa lāsts. Viņš salauzīs Savu ļaužu stipruma lepnumu un debesis pār tiem darīs kā tēraudu un zemi kā varu. “Jūs savu spēku velti tērēsiet, un jūsu zeme nedos savu ražu, nedz jūsu zemes koki savus augļus. Un, ja jūs Man pretī turēsities, tad Es jums arī pretī turēšos”(3.Moz.26-24).

Kas savtīgi aiztur savus līdzekļus, tiem nevajadzētu brīnīties, ja Dieva roka tos izputina. Kas netiek atdots Dieva darba un Viņa lietas uz priekšu virzīšanai, bet tiek atrauts, tas varbūt tiks uzticēts pārgalvīgam dēlam, kas šos līdzekļus tad var izšķiest. Labs zirgs, ar ko lepojas iedomīgā sirds, varbūt tiks atrasts stallī nobeidzies. Laiku pa laikam var nobeigties kāda govs. Var iet bojā augļu vai labības raža. Dievs var izputināt Saviem namturiem aizdotos līdzekļus, ja tie atteiksies tos izlietot Viņam par godu. Pār dažiem, kā es redzēju, var nenākt neviens no šiem [662] zaudējumiem, lai atgādinātu nepildītos pienākumus, tomēr viņu stāvoklis var būt vēl bezcerīgāks.

Jēzus brīdināja ļaudis: “Pieraugiet un sargājieties no mantas kārības! Jo neviens nedzīvo no tā, ka viņam pārlieku mantas.” Un Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams: “Kāda bagāta vīra tīrums bija nesis papilnam augļus, un tas domāja savā prātā, sacīdams: Ko darīšu? Jo man nav kur savus augļus likt. Un tas sacīja: to darīšu: es savus šķūņus gribu noplēst un lielākus uztaisīt un tur likšu visus savus augļus un savu labību

Laicīgās bagātības pārvietošana

[678] Mīļai brāli N! Kopš mēs satikāmies Tiptonas telts sanāksmē, es tavas lietas dēļ esmu jutusies ļoti nospiesta. Tik tikko varēju atturēties neuzrunājot tevi personīgi, tad kad es ļaudīm teicu Kristus vārdus: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog; bet krājiet sev mantu Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa to nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds” (Mat.6:19-21).

Es atcerējos, ka tavu seju esmu redzējusi jau kādu laiku atpakaļ man dotajā atklāsmē. Tu domāji, ka tev pienākas sludināt vārdu citiem; tomēr tava priekšzīme, kāda tā tagad ir, vairāk kavēs pieņemt patiesību, nekā tava sludināšana liks tai ticēt. Tu apliecini, ka tici vissvinīgākajai, vispārbaudošākajai vēstij, bet darbi tavu ticību neatbalsta. Tev ir patiesības teorija, bet tā tevi nav atgriezusi. Patiesība pilnībā nav pārvarējusi tavu sirdi, un tā netiek īstenota tavā ikdienas dzīvē.

Tev jāatgriežas un jāpārvēršas, atjaunojoties savā prātā. Kad patiesība pārvarēs tavu sirdi, tad tā izdarīs reformu arī dzīvē. Tad neuzticīgā pasaule pārliecināsies, ka patiesībā ir spēks, kas izdarījis tik lielu pārmaiņu tādā pasauli mīlošā cilvēkā, kāds biji tu. Tu mīli šo pasauli. Tava manta ir šeit, un tava sirds ir pie tavas mantas. Un, ja patiesība tevi nepiespiedīs pārtraukt mīlēt savu dievu, kas ir šī pasaule, tad tu ar savu mantu iesi bojā. [679]

Tev ir pavisam maza izpratne par šo pēdējo dienu darba augsto raksturu. Tu patiesības dēļ neesi pienesis upurus. Tev ir skopa aprēķinātāja gars, un tu esi aizvēris savas acis pret apbēdināto un trūcīgo ļaužu vajadzībām. Tevī nav pamodusies līdzjūtība, lai atvieglotu apspiesto vajadzības un tev nav arī sirds, kas ar saviem līdzekļiem palīdzētu Dieva lietai vai izdalītu cietēju vajadzībām. Tava sirds ir pie tavām laicīgajām bagātībām. Ja tu nepārvarēsi savu pieķeršanos šīs pasaules lietām, tad Debesu valstībā tev nebūs vietas.

Kāds likumu pazinējs jautāja Jēzum, ko viņam vajadzētu darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Jēzus viņam norādīja uz Sava Tēva baušļiem, paskaidrojot, ka paklausība tiem ir nepieciešama, lai varētu tikt izglābts. Kristus viņam teica, ka viņš zina baušļus un, ka paklausot tiem, viņš dzīvos. Ņem vērā viņa atbildi: “Visu to es esmu turējis no savas jaunības.” Jēzus līdzjūtībā un mīlestībā uzlūko šo piekrāpto jaunekli. Viņš gatavojas tam pasacīt, ka viņam tomēr nav izdevies no sirds ievērot tos baušļus, par kuriem viņš pārliecinoši apgalvoja, ka ir tiem paklausījis. Jēzus viņam saka: “Vienas lietas tev trūkst: ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem, tad tev būs manta Debesīs un nāc un staigā Man pakaļ, krustu uz sevis ņēmis” (Marka 10:21).

Jēzus jaunekļa uzmanību vērš tieši uz viņa rakstura trūkumu. Viņš atsaucas uz Savu pašaizliedzīgo krustu nesošo dzīvi. Cilvēku glābšanas labā Viņš bija atstājis visu un tagad uzaicināja šo jaunekli nākt un atdarināt Viņa priekšzīmi, apgalvojot, ka tad būs manta Debesīs. Vai jaunekļa sirds kļuva līksma par šo apliecinājumu, ka viņam tiešām būs manta Debesīs? Ak, nē! Laicīgā manta bija viņa elks; tā aptumšoja mūžīgā mantojuma vērtību. Viņš novērsās no krusta, novērsās no Pestītāja pašaizliedzīgās dzīves un pievērsās šai pasaulei. Viņš turpina ilgoties pēc Debesu mantojuma, tomēr nepakļaujoties nosacījumiem, no tā atsakās. Viņš cīnās, lai izšķirtos, ko izvēlēties, tomēr beidzot apņemas arī tālāk atdot [680] savu mīlestību laicīgajai mantai.

Šim jauneklim piederēja lieli īpašumi, un viņa sirds bija tiem pieķērusies. Viņš nebija ar mieru pārvietot savu mantu uz Debesīm, atraujot tai savu mīlestību un darot ar to labu - aplaimojot atraitnes un bāreņus un tādā veidā kļūstot bagātam labos darbos. Šī jaunekļa mīlestība uz laicīgo mantu bija lielāka par viņa mīlestību uz līdzcilvēkiem un neiznīkstošo mantojumu. Viņš bija izšķīries. Kristus izteiktais paskubinājums nodrošināt sev mantu Debesīs, tika noraidīts, jo viņš nebija ar mieru pildīt nosacījumus. Uzvarēja mīlestība uz laicīgo mantu, un šīs pasaules bagātības dēļ tika upurētas Debesis ar visu to valdzinošo godību. Jauneklis ļoti noskuma, jo viņš vēlējās iegūt abas pasaules; tomēr laicīgās pasaules labā viņš upurēja Debesu pasauli.

Tikai nedaudzi saprot, kāds spēks ir viņu mīlestībai uz bagātību, kamēr pār tiem nav nācis attiecīgs pārbaudījums. Daudzi, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, tad ierauga, ka bagātību mīl vairāk par savu tuvāko un vairāk par savu Dievu. Līdzīgi bagātajam jauneklim viņi meklēja dzīvības ceļu, bet, kad ceļš ir parādīts un arī aprēķināts, ko maksās iešana pa to, un viņi tiek pārliecināti, ka tiem jāupurē savas laicīgās bagātības un jākļūst bagātiem labos darbos, tad tie nolemj, ka Debesis maksā pārāk dārgi. Jo lielāka ir virs zemes uzkrātā manta, jo grūtāk tās īpašniekam saprast, ka manta nepieder viņam, bet ir aizdota, lai to izlietotu Dievam par godu.

Jēzus šeit izmantoja gadījumu, lai pasniegtu mācekļiem iespaidīgu mācību: “Bet Jēzus sacīja saviem mācekļiem: patiesi Es jums saku: bagātais grūti ieies Debesu valstībā. Vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Debesu valstībā” (Mat,19:23,24). [681]

Šeit parādīts bagātības spēks. Bagātības mīlestības vara uz cilvēku prātu iedarbojas gandrīz paralizējoši. Bagātība savaldzina daudzus un liek tiem rīkoties it kā bez saprašanas. Jo vairāk šīs pasaules mantu tiem pieder, jo vairāk tie tās kāro. Līdz ar bagātības vairošanos pieaug viņu bailes nonākt trūkumā. Viņi tiecas uzkrāt naudu nākotnei. Viņi ir skopi un savtīgi, baidīdamies, ka nākotnē Dievs par viņu vajadzībām negādās. Šādi cilvēki tiešām ir nabagi Dieva priekšā. Kad bagātība ir vairojusies, tad viņi paļaujas uz to un pazaudē ticību Dievam un Viņa apsolījumiem.

Nabadzīgs cilvēks, kas tic Dievam un paļaujas uz Viņu, kas uzticas Viņa mīlestībai un Viņa gādībai un ir bagāts labos darbos, saprātīgi izlietodams mazumu, kas viņam pieder, lai aplaimotu citus, ir bagāts Dieva priekšā. Viņš saprot, ka tuvākam ir prasības pret viņu un ka viņš nevar tās neievērot un tomēr uzskatīt, ka paklausa Dieva pavēlei: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mat.22:39). Trūcīgs cilvēks, kas ir bagāts Dieva priekšā, līdzcilvēku glābšanai, piešķir daudz lielāku nozīmi nekā visam zeltam un sudrabam, kas atrodas pasaulē.

Kristus norāda ceļu, kā ļaudis, kam pieder laicīgas bagātības, bet kas nav bagāti Dieva priekšā, var iegūt patiesu bagātību. Viņš saka: Pārdodiet, kas jums ir, dodiet dāvanas, un krājiet sev mantu Debesīs. Dziedināšanas līdzeklis ko Viņš ieteic pasaules bagātniekiem, ir viņu mīlestības novēršana no laicīgās bagātības, tā vietā iemīlot mūžīgo mantojumu. Ieguldot savus līdzekļus Dieva lietā, lai palīdzētu glābt līdzcilvēkus, un ar saviem līdzekļiem aplaimojot trūcīgos, tie kļūst bagāti labos darbos un “sev mantas krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka tie dabūtu mūžīgo dzīvošanu” (1.Tim.6:19). Tāds noguldījums būs drošs. Tomēr daudzi ar saviem darbiem rāda, ka viņi neuzticas Debesu bankai. Viņi labāk izvēlas uzticēt savus līdzekļus zemei, nekā aizsūtīt tos sev pa priekšu uz Debesīm, lai viņu sirds varētu būt pie viņu Debesu mantas.

Mans brāli, tevi gaida darbs; tev jācenšas pārvarēt [682] mantkārība un mīlestība uz laicīgo bagātību, kā arī sevišķa uzmanība jāpievērš cīņai ar pašpaļāvību, kas tevī radusies sakarā ar taviem šķietamajiem panākumiem šīs pasaules lietu iegūšanā. Nabaga bagātnieki, kas sakās kalpojam Dievam, pelna līdzjūtību. Ar vārdiem apliecinot, ka pazīst Dievu, darbos tie Viņu aizliedz. Cik liela ir tādu cilvēku tumsa! Viņi apliecina ticību patiesībai, bet darbi neatbilst viņu ticības apliecībai. Bagātības mīlestība cilvēkus padara savtīgus, prasošus un valdonīgus. Bagātība ir vara; un bieži mīlestība uz to samaitā visu, kas cilvēkā ir cēls un līdzīgs Dievam. Bagātība uzliek lielas atbildības. Tās iegūšana ar netaisnu rīcību, ar viltu tirdzniecībā, ar atraitņu un bāreņu apspiešanu vai ar mantas uzkrāšanu, neņemot vērā trūkumcietēju vajadzības, beidzot izsauks taisnu atmaksu, kuru Svētā Gara iedvesmā aprakstījis apustulis: “Tad nu jūs, bagātie, raudiet un kauciet par tām bēdām, kas pār jums nāk. Jūsu bagātība ir sapuvusi un jūsu drēbes kožu saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis; un viņu rūsa būs jums par liecību un aprīs jūsu miesas it kā ugunis. Jūs esat mantas krājuši pēdējās dienās. Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju alga, ko jūs esat atrāvuši, brēc, un pļāvēju brēkšana ir nākusi priekš Kunga Cebaota ausīm” (Jēk.5:1-4).

Vienkāršākais un nabadzīgākais no patiesajiem Kristus mācekļiem, kas ir bagāts labos darbos, Dieva skatījumā ir vērtīgāks un dārgāks par ļaudīm, kuri lepojas ar savu lielo bagātību. viņi Debesu pagalmos tiek vairāk godāti nekā vislielākie ķēniņi un augstmaņi, kas nav bagāti dieva priekšā.

Apustulis Pāvils pamācīja Timoteju teikt bagātajiem: “Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz cer uz nepastāvīgo bagātību, bet uz dzīvo Dievu, Kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu, lai tie dara labu, bagāti top labos darbos, labprāt izdala, ir [683] devīgi. Lai sev mantu krāj par labu pamatu nākamam laikam, ka tie dabū mūžīgu dzīvošanu” (1.Tim.6:17-19). Šie pamācošie vārdi ir attiecināmi uz tevi, brāli N, un uz ļoti daudziem citiem, kas sakās ticam šo pēdējo dienu patiesībai.

Kas krāj naudu vai iegulda to lielos zemes īpašumos, tanī pašā laikā atraujot savām ģimenēm dzīves ērtības, rīkojas līdzīgi bezprātīgiem ļaudīm. Viņi neatļauj savām ģimenēm baudīt tās lietas, kuras Dievs tām ir bagātīgi pasniedzis. Neskatoties uz to, ka viņiem pieder lieli īpašumi, viņu ģimenes locekļi bieži ir spiesti strādāt pāri saviem spēkiem, lai ietaupītu uzkrāšanai vēl vairāk naudas. Līdz pēdējam tiek piepūlētas smadzenes, kauli un muskuļi, lai tikai būtu ko krāt, bet kristieša reliģiskie pienākumi tiek pamesti novārtā. To mērķis no rīta līdz vakaram ir darbs, darbs un atkal darbs.

Daudzi neparāda nopietnāku vēlēšanos iepazīt Dieva gribu un izprast viņa prasības pret tiem. Daži, kas mēģina mācīt patiesību citiem, paši nepaklausa Dieva Vārdam. Jo vairāk šādu skolotāju būs Dieva darbā, jo nesekmīgāks tas kļūs.

Daudzi, kuriem Dievs ir uzticējis bagātību, nedomā, ka ar šīs bagātības paturēšanu savās rokās tie rīkojas pretī savām mūžīgajām interesēm. Apustulis tiem rāda, ka, kļūstot bagātiem labos darbos, patiesībā tie strādā priekš sevis. Tad tie krāj sev, sagādā sev Debesīs paliekošu mantu, lai dabūtu mūžīgo dzīvošanu. Izdalot Dieva darba vajadzībām un palīdzot trūcīgiem, viņi uzticīgi pilda to darbu, ko Dievs tiem ir nozīmējis; un viņu pašaizliedzīgie, augstsirdīgie mīlestības darbi piemiņai tiks ierakstīti Debesu grāmatās. Ikkatrs taisns darbs tiks padarīts nemirstīgs, kaut arī darītājs varbūt nedomās, ka ir veicis kaut ko ievērības cienīgu. Ja to cilvēku ikdienas gaitas, kuri atzīst patiesību, būtu Kristus priekšzīmes dzīvs atdarinājums, tad no šiem cilvēkiem izplūstu gaisma, kas arī citus vadītu pie Pestītāja. [684] Tikai Debesīs pilnībā tiks novērtēti mācībai atbilstošas, harmoniskas un dievbijīgas dzīves svētlaimīgie rezultāti attiecībā uz citu cilvēku izglābšanu.

Mans brāli, tev daudz jāstrādā savā ģimenē, lai tai parādītu, ka patiesība priekš tevis ir padarījusi lielu darbu un ka tās iespaidā tava dzīve un tavs raksturs ir kļuvis iejūtīgāks, skaistāks un cēlāks. Tu apliecini ticību tam, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās un, ka mēs sniedzam pasaulei brīdinošu un pārbaudošu vēsti; vai tu ar saviem darbiem to rādi? Dievs tevi pārbauda, un viņš atklās tavas sirds patiesās domas un jūtas.

Kungs tev ir uzticējis līdzekļu podus, lai tos izlietotu Viņa lietas uz priekšu virzīšanai, trūcīgo aplaimošanai un nabadzīgo ļaužu stāvokļa atvieglošanai. Ar saviem līdzekļiem tu vari izdarīt daudz vairāk laba, nekā tu sasniegsi ar sludināšanu, paturot savu naudu pie sevis. Vai tu savus līdzekļu podus esi devis mijējiem, lai Kungam atnākot un sakot: “norēķinies par savu namturību”, tu neapmulsis varētu nodot viņam dubultotu podu skaitu, kapitālu un augļus, jo tu tos nebūsi krājis, nebūsi savtīgi zemē apracis, bet gan izlietojis. Aplūko savas pagājušās dzīves gājumu. Cik daudzus tu esi aplaimojis ar saviem līdzekļiem? Cik daudzās sirdīs tu ar savu devību esi pamodinājis pateicības jūtas? Lūdzu izlasi Jesajas 58. nodaļu. Vai esi kādu atraisījis no netaisnām saitēm? Vai esi centies atvieglot smagās nastas? Atbrīvot apspiestos un salauzt ikkatru jūgu? vai esi dalījis savu maizi ar izsalkušiem un ievedis namā nabaga izdzītos? Vai esi apsedzis kādu kailu cilvēku?

Ja esi bagāts šajos labajos darbos, tad tu vari sev prasīt minētā nodaļā dotos apsolījumus: “Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma un tava dzīvība no jauna zels, un tava [685] taisnība ies tavā priekšā, un Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi un Kungs atbildēs; tu brēksi un Viņš sacīs: redzi, še Es esmu.” “Un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdināto dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava krēsla būs kā dienas vidus; un Kungs Tevi vadīs bez mitēšanās un pieēdinās tavu dvēseli tuksnesī un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst”(Jes.58:8-11). Bet tagad tev nav tiesību uz šīm apsolītajām svētībām. Šeit uzrādītajā darbā tu neesi iesaistījies. Atskaties uz savu pagājušo dzīvi un pārdomā, cik tukša tā ir labu, cēlu un augstsirdīgu darbu ziņā. Tu esi runājis par patiesību, bet tu to neesi ieaudis savā dzīvē. Tava dzīve nav bijusi cēla un svēta, bet ir raksturīga ar savtību un skopumu. Tu esi uzticīgi kalpojis savam es. Ir pēdējais laiks mainīt savu rīcību un čakli strādāt, lai iegūtu mantu Debesīs.

Tu esi daudz zaudējis, ko tu vairs nekad nevari atgūt. Tu neesi izmantojis piešķirtās izdevības darīt labu, un tava neuzticība ir ierakstīta Debesu grāmatās. Kristus dzīvi raksturoja Sevis aizliegšana, sevis upurēšana un nesavtīga labdarība. Tu neesi pareizi sapratis, kā jāsagatavojas Dieva valstībai. Tavi uzskati visā visumā ir pārāk nepilnīgi. Runāšana ir lēta prece, tā daudz nemaksā. Darbi, augļi noteiks koka raksturu. Kādus augļus tu esi nesis? Apustulis Jēkabs pamāca savus brāļus: “Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kas saka, viņam ir ticība, bet darbu nav? Vai ticība viņu var izglābt? Ja kāds brālis vai māsa būtu kaili un viņiem trūktu dienišķās pārtikšanas, un ja kāds no jums uz tiem sacītu: ejiet ar mieru, sildieties un esiet paēduši, bet jūs tiem nedotu, kas miesai vajadzīgs - ko tas palīdz?” (Jēk.2:14-16). Tavi labie novēlējumi, mans brāli, trūcīgos neapgādās. Darbiem [686] jāliecina, ka tava līdzjūtība un mīlestība ir patiesa. Cik reizes tu burts burtā neesi izturējies tā, kā rādīts minētajā ainojumā?

Tu sevi vērtē ļoti augstu; tomēr tev vēl ir darāms kāds darbs, ko neviens cits tavā vietā nevar padarīt. Tavai dabai jāpārveidojas un pārmaiņai jānotiek visā tavā būtnē. Tu patiesību mīli vārdos, bet ne darbos. Tu mazliet mīli Kungu, bet vairāk savu mantu. Vai Kungs tev, ja Viņš tevi sastaps tādu, kāds tu pašlaik esi, sacīs: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps; ieej sava Kunga priekā?” (Mat.25:23). Par kādu prieku te runāts? “Kas jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis, par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labai rokai Dieva goda krēslam” (Ēbr.12:2). Jēzus prieks bija redzēt dvēseles, kas izglābtas, tāpēc Viņš upurēja savu slavu, godu, bagātības un Savu dzīvību. Cilvēku glābšana bija Viņa prieks. Kad Dieva valstībā būs sapulcināti visi atpestītie, tad Viņš redzēs savas dvēseles ciešanu augļus un būs apmierināts.

Cilvēki, kuri ir Kristus līdzstrādnieki, kuri ir līdzstrādnieki Viņa pašaizliedzīgajā un sevi uzupurējošā dzīvē, varēs būt darba rīki dvēseļu pievešanā Kristum un varēs redzēt tos izglābtus, mūžīgi izglābtus, slavējam Dievu un Jēru, kas viņus ir atpircis.

Pleansanton, Kanzasa, 1870. gada 15. oktobris

Pārbaudes pēc Kristus atnākšanas nebūs

Brāli O! Rakstot par citiem cilvēkiem draudošajām briesmām, manu prātu nospiež tavs gadījums. Jau vairākus mēnešus es meklēju izdevību, lai rakstītu tev un arī citiem; tomēr neatliekams darbs ir mani kavējis uzrakstīt visas tās liecības, kas man dotas atsevišķiem cilvēkiem.

Tavs gadījums bieži ir nomācis manu prātu; tomēr es [687] skaidri neizpratu vai man tev jāraksta. Es esmu pārrakstījusi daudzas liecības, kuras dotas priekš citiem cilvēkiem, un daudzas no tām daudzējādā ziņā attiecas arī uz tevi. Liecības tiek publicētas ar nolūku, lai arī tie, kas personīgi nav uzrādīti, bet kas ir tikpat vainīgi kā norātie, tiktu brīdināti caur citiem cilvēkiem izteikto rājienu. Es domāju, ka mans pienākums nav griezties pie tevis personīgi. Tomēr, rakstot personīgās liecības citiem, kuriem draud briesmas neievērot un nepildīt savus pienākumus pret Dieva lietu, ar to kaitējot un sagādājot zaudējumus, es nevaru skaidri izprast, vai tavu gadījumu drīkstētu atstāt, neko tev nerakstot.

Pēdējā atklāsme man tika dota vairāk kā pirms diviem gadiem. Tad man pavēlēja runājot un rakstot, izcelt galvenos pamatlikumus un tajā pat laikā īpaši norādīt uz dažiem cilvēkiem draudošajām briesmām, uz viņu kļūdām un grēkiem, lai viņi būtu brīdināti, norāti un pamācīti. Es redzēju, ka visiem vajadzētu rūpīgi pārbaudīt savu sirdi un dzīvi, lai redzētu, vai viņi nav pielaiduši tās pašas kļūdas, par kurām norāti citi, un vai citiem dotie brīdinājumi neattiecas arī uz viņu gadījumu. Ja tā, tad viņiem vajadzētu saprast, ka padoms un rājiens dots arī viņiem, un ka tas jāņem vērā praktiskā dzīvē tā, it kā viņi būtu uzrunāti tieši personīgi.

Kas pēc savas dabas mīl pasauli un kas nevērīgi izturas pret saviem pienākumiem, tie var ieraudzīt savas kļūdas citu cilvēku gadījumos, kuri ir norāti. Dievs vēlas pārbaudīt ticību visiem tiem, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem. Viņš pārbauda visu to cilvēku lūgšanu patiesīgumu, kuri saka, ka nopietni grib izprast savus pienākumus. Viņš pienākumu parādīs ļoti skaidri. Viņš visiem dos bagātas iespējas ieraudzīt to, kas ir viņu sirdīs. Cīņa starp paša es un Dieva žēlastību būs ļoti nopietna. Paša es cīnīsies pēc virskundzības un nostāsies pretī darbam, kas pūlas dzīvi un domas, [688] gribu un tieksmes pakļaut Kristus prātam. Ceļu, kas ved pretī mūžīgai dzīvei, vienmēr raksturo nepieciešamība sevi aizliegt un uzņemties krustu; un tāpēc “ir maz, kas to atrod”.

Dievs pārbauda visu cilvēku raksturu. Viņš pārbauda to mīlestību uz Viņa lietu un uz patiesības izplatīšanas darbu, par kuru tie saka, ka tā nozīme nemaz nav novērtējama. Siržu Pārmeklētājs pēc uzrādītajiem augļiem vērtē, kurš ir patiess Kristus sekotājs; kurš līdzīgi dievišķīgajam Paraugam atteiksies no pasaulīgā goda un laicīgās mantas un samierināsies ar pasaules acīs neievērojamu dzīvi, augstāk vērtējot Dieva labvēlību un Kristus krustu, lai beidzot varētu sev iegūt patiesas bagātības, Debesīs ieguldītu mantu, algas atvieglojumu - mūžīgu dzīvību.

Kas nevēlas sevi patiesi pazīt, tie rājienus un brīdinājumus attiecinās uz citiem un nesapratīs, ka skārts ir tieši viņa gadījums, ka atklātas tieši viņa kļūdas un viņam draudošās briesmas. Laicīgie, savtīgie motīvi aptumšo prātu un tā iedarbojas uz dvēseli, ka cilvēks nevar tikt atjaunots dievišķā līdzībā. Bet, kas ar savu samaitāto dabu nepretosies Dieva prātam, tie netiks atstāti tumsā, bet tiks atjaunoti atzīšanā un patiesā svētumā un pat priecāsies nesot Kristus krustu.

Man rādīja, ka īstā laikā Dievs mani spiedīs teikt atsevišķiem cilvēkiem, kā Nātāns teica Dāvidam: “Tu esi tas vīrs.”(2.Sam.12:7) Daudzi izliekas, ka tic liecībām, kad tās sniegtas citiem, un līdzīgi Dāvidam, spriež par tiem tad, kad tiem vajadzētu rūpīgi pārmeklēt pašiem savu sirdi, pārbaudīt savu dzīvi un praktiski ņemt vērā citiem dotos nopietnos rājienus un brīdinājumus.

Brāli O, man rādīja, ka tu esi pieķēries laicīgai mantai vairāk, nekā tu pats to domā. Pienākuma izpratne tev ir kļuvusi neskaidra. Kad tavu prātu ietekmē Dieva Gars, vēloties tevi vadīt uz darbiem, kas saskan ar Dieva gribu un Viņa prasībām, tad citi iespaidi, kas neatbilst Dieva darbam šai [689] laikā, tevi kavē paklausīt dievišķās gribas pamudinājumiem; un rezultātā tava ticība nav kļuvusi pilnīga darbos. Tev jāuzvar pieķeršanās tavai laicīgajai mantai. Reizēs, kad pretēji tavai gribai un taviem aprēķiniem, līdzekļi no tevis aizplūst ienaidnieka rindās un ar to tie ir zaudēti Dieva lietai, tu esi juties ļoti samulsis un satraukts. Kungs tev ir uzticējis līdzekļu podus, lai tu tos izlietotu Viņam par godu. Tu esi Viņa mantu pārzinis, un tev jābūt ļoti uzmanīgam, lai pret savu pienākumu neizturētos nevērīgi. Pēc savas dabas tu esi pasauli mīlošs vīrs un tiecies tavā pārziņā nodotos līdzekļu podus uzskatīt par saviem. Bet drīz tu dzirdēsi vārdus: “Atbildi par savu namturību.”(Lūk.16:2)

Dieva bērni ir gudri, ja tie uzticas tikai tai gudrībai, kas nāk no augšienes, un ja tiem nav cita spēka, kā tikai tas, kas nāk no Dieva. Ja mēs gribam būt vienoti ar Kungu un palikt Viņā, tad mums nepieciešams pārtraukt draudzību ar pasauli un tās garu. Mūsu spēks un veiksme ir savienībā ar Kungu, viņam mūs izredzot un pieņemot. Starp gaismu un tumsu nevar būt nekāda savienība. Dievs vēlas, lai viņa ļaudis būtu īpaša tauta, atšķirta no pasaules, un lai tā atstātu iespaidīgu svētuma priekšzīmi, kas apvienotu pasauli, pārliecinātu vai nosodītu, atkarībā no tās izturēšanās pret doto gaismu. Patiesība, kas pasniegta saprašanai, un gaisma, kas būs apspīdējusi dvēseli, notiesās un nosodīs, ja to nepieņems vai atraidīs.

Šajā izvirtušajā laikmetā maldi un tumsa tiek vērtēti augstāk par gaismu un patiesību. Daudzu, tā saucamo, Kristus sekotāju darbi neizturēs pārbaudi, ja tos apskatīs tagad uz viņiem spīdošajā gaismā. Šī iemesla dēļ daudzi nenāk pie gaismas, lai neatklātos, ka viņu darbi netiek darīti iekš Dieva. Gaisma atklāj un uzrāda tumsā apslēptos ļaunos [690] darbus. Pasaules cilvēki un ļaudis, kas ir patiesi Kristus kalpi, ārējā izskata ziņā var neatšķirties; tomēr viņi kalpo katrs savam kungam, kuru intereses ir pilnīgi pretējas. Pasaule neredz un neizprot šo starpību; tomēr tos šķir neizmērojams attālums, milzīga atstarpe.

Kristus saka: “Jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules.” (Jāņa 15:19) Patiess Kristus sekotājs nevar baudīt pasaules draudzību un tajā pat laikā dzīvot dzīvi, kas ir apslēpta Kristū. Mīlestība ir jāatrauj no laicīgās mantas un jāpievērš Debesu bagātībām. Cik grūti bija jauneklim, kuram piederēja lieli īpašumi, atraut savu mīlestību no laicīgās mantas, pat neskatoties uz to, ka kā alga viņam tika apsolīta mūžīgā dzīvība!

Ja viss, kas mums ir un kas mēs esam, nav veltīts Dievam, tad savtīgās intereses aizklāj mūsu acis, ka neredzam darba milzīgo nozīmi, un līdzekļi, kurus Dievs prasa atdot Viņam, tiek aizturēti. Bet Tas, Kas mums šos līdzekļus ir aizdevis Viņa lietas tālākai attīstīšanai, bieži vien atraus Savu labklājību dodošo roku un dažādos ceļos izputinās šos aizturētos līdzekļus, un tie būs zuduši to īpašniekam un zuduši Dieva lietai. Tie nebūs pasargāti ne šai pasaulei, ne nākošai. Dievs ir aplaupīts, un sātans līksmo uzvaras priekšā. Kungs vēlas, lai tu, brāli O, rūpīgi pārbaudītu pats savu sirdi un to atbrīvotu no pasaules mīlestības. Mirsti sev un dzīvo Dievam. Tad tu būsi to skaitā, kuri ir pasaules gaisma.

Man rādīja, ka tu nododies maldīgām domām par nākotni, domām, kam kaut kas kopējs ar postošiem uzskatiem par nākamo laikmetu. Šos uzskatus tu reizēm izsaki citiem. Tomēr tie nesaskan ar visas draudzes domām. Tu nepareizi izlieto [691] Rakstus. Kad Jēzus piecelsies vissvētākajā vietā un noliks savas vidutāja drēbes un priestera tērpa vietā uzvilks atriebības drēbes, tad darbs grēcinieku labā būs pabeigts. Tad būs pienācis laiks, kad atskanēs pavēle: “Kas netaisnību dara, tas lai joprojām netaisnību dara…un, kas ir taisns, tas lai joprojām ir taisns, un kas ir svēts, tas lai joprojām ir svēts. Un redzi, es nāku drīz, un Mana alga līdz ar Mani, ikvienam atmaksāt kā viņa darbs būs.” (Atkl.22:11,12)

Dievs ir devis Savu Vārdu visiem cilvēkiem, lai to pētītu un iepazītos ar dzīvības ceļu. Nav jāmaldās nevienam, kas grib pakļauties Dieva Vārdā atklātajiem nosacījumiem. Visiem ir dāvāts pārbaudes laiks, lai viņi varētu izveidot mūžīgai dzīvei derīgu raksturu. Visiem tiks dota iespēja izšķirties par dzīvību vai nāvi. Ļaudis tiks tiesāti atbilstoši viņiem dotajam gaismas mēram. Nevienam nebūs jāatbild par tumsu un maldiem, ja viņam nav sniegta gaisma, viņi nevar būt grēkojuši nepieņemdami to, kas viņiem nemaz nav sniegts. Pirms Jēzus atstās Savu vietu svētnīcas vissvētākajā nodalījumā, visi tiks pārbaudīti. Pārbaudes laiks grēciniekiem noslēgsies līdz ar Kristus aizlūgšanas izbeigšanos un ietērpšanos atriebības drēbēs.

Daudzi lolo uzskatus, ka pārbaudes laiks tiks dāvāts vēl pēc tam, kad Jēzus pabeigs Savu Vidutāja darbu vissvētākajā vietā. Tā ir sātana viltība. Dievs pārbauda pasauli ar gaismu, kuru viņam ir paticis dot vēl pirms Kristus atnākšanas. Šajā laikā tiek veidots raksturs dzīvībai vai nāvei. Bet pārbaudes laiks ļaudīm, kuri izvēlas dzīvot grēka dzīvi un neņem vērā piedāvāto lielo pestīšanu, noslēdzas līdz ar Kristus kalpošanas darba izbeigšanos īsi pirms viņa parādīšanās debesu padebešos.

Kas mīl šo pasauli un kuru prāts ir miesīgs un ir ienaidā ar Dievu, tie sev glaimo, ka pārbaudes laiks tiks dots vēl pēc Kristus parādīšanās debesu padebešos. Miesīgo sirdi, kurai tik ļoti negribas pakļauties un paklausīt, piekrāps šie patīkamie uzskati. Daudzi paliks miesīgas drošības [693] sajūtā un turpinās pretoties Dievam, glaimodami sev, ka vēl ir jābūt laikam grēku nožēlošanai un iespējai pieņemt patiesību, kas tagad ir tik nepopulārs un tik pretēja viņu dabīgajām tieksmēm un iegribām. Viņi domā, ka tie iemantos pestīšanu tad, kad tiem, paklausot Kristum un patiesībai, ne ar ko nevajadzēs riskēt un neko nevajadzēs zaudēt.

Rakstos ir dažas vietas, kas grūti izprotamas, un ko, kā saka Pēteris, nemācītie un nenosvērtie cilvēki pārgroza sev par pazušanu. Mēs šajā dzīvē varbūt nespēsim izskaidrot katras Rakstu vietas nozīmi; tomēr nav tādu svarīgu, praktisku patiesības punktu, kas paliktu tīti noslēpumā. Kad pienāks Dieva iepriekš paredzētais laiks pārbaudīt pasauli ar kādu patiesību attiecīgajam laikam, tad Viņa Gars liks cilvēku prātiem meklēt Rakstos, pat ar lūgšanām un gavēšanu, līdz tiks atrasts viens loceklis pēc otra un savienoti pilnīgā ķēdē. Ikkatra patiesība, kas tieši attiecas uz dvēseļu pestīšanu, tiks padarīta tik skaidra, ka nevienam nevajadzēs maldīties vai staigāt tumsā.

Izsekojot pravietojumu ķēdei, mēs redzam, ka mūsu laikam atklātās patiesības ir kļuvušas skaidras un nepārprotamas. Mēs esam atbildīgi par šīm priekšrocībām, kuras baudām un par gaismu, kas spīd uz mūsu tekas. Kas dzīvoja pagājušo paaudžu laikos, tie bija atbildīgi par gaismu, kurai bija ļauts spīdēt uz viņiem. Viņu prāts tika pievērsts dažādām rakstu vietām, kuras viņi pārbaudīja. Tomēr viņi nesaprata tās patiesības, kuras izprotam mēs. Viņiem nevajadzēs atbildēt par gaismu, kuras tiem nebija. Viņiem bija Bībele tāpat kā mums; tomēr īpašās patiesības par zemes vēstures noslēdzošajām ainām tiks atklātas laikā, kad virs zemes dzīvos pēdējās paaudzes. [693]

Īpašas patiesības ir bijušas piemērotas attiecīgo paaudžu apstākļiem, kādos tās dzīvojušas. Tagadējā patiesība, kas pārbauda šīs paaudzes ļaudis, nebija pārbaudes akmens sen agrāk dzīvojošiem cilvēkiem. Ja gaisma, kas tagad spīd uz mums par ceturtā baušļa sabatu, būtu dota agrākajām paaudzēm ,tad Dievs no tā prasītu atbildību par šo gaismu.

Kad Debesīs tika atvērts Dieva templis, Jānis svētā atklāsmē redzēja ļaužu grupu, kuri ļoti uzmanīgi un dziļā godbijībā raudzījās uz šķirstu, kurā atradās Dieva likumi. Īpaša pārbaude attiecībā uz ceturto bausli nenotika, pirms nebija atvērts Dieva templis Debesīs.

Kas miruši laikā, kad gaisma par Dieva likumiem un ceturtā baušļa prasībām vēl nebija dota, tos nesodīs par septītās dienas, Sabata, pārkāpšanu. Nav izprotama Dieva gudrība un žēlastība, kas gaismu un zināšanas pasniedz īstajā laikā, kad ļaudīm tās ir nepieciešamas. Pirms Savas nākšanas, lai tiesātu šo pasauli taisnībā, Viņš sūta brīdinājumu, lai ļaudis atmodinātu un viņu uzmanību pievērstu novārtā atstātajam ceturtajam bauslim, lai tie kļūtu apgaismoti, nožēlotu Viņa likuma pārkāpšanu un pierādītu savu padevību Lielajam Likumdevējam. Viņš ir gādājis, lai visi varētu būt svēti un laimīgi, ja vien viņi to vēlas. Šai paaudzei dots pietiekoši daudz gaismas, lai mēs uzzinātu, kādi ir mūsu pienākumi un priekšrocības, un priecātos par dārgajām un svinīgajām patiesībām to vienkāršībā un spēkā.

Mēs esam atbildīgi tikai par to gaismu, kas spīd uz mums. Mūs pārbauda Dieva baušļi un Jēzus liecība. Ja būsim uzticīgi un paklausīgi, tad Dievs par mums priecāsies un mūs svētīs kā savu izredzēto, īpašo tautu. [694] Kad Kristus sekotāju sirdīs valdīs un darbosies pilnīga ticība un pilnīga mīlestība un padevība, tad viņu iespaids būs varens. No tiem izstaros gaisma, izklīdinot apkārtējo tumsu, izdaiļojot un paceļot visus, kas nonāk to iespaida sfērā, un vadot uz patiesības atzīšanu visus, kas ir labprātīgi pieņemt gaismu un iet pa pazemīgo paklausības teku.

Kuru prāts ir miesīgs, tie nevar saprast dzīvību dodošās patiesības svēto gaismu, no kā atkarīga viņu pestīšana, jo to sirds ir lepna, viņi mīl pasauli, mīl ērtības, nododas savtībai, mantkārībai, skaudībai, greizsirdībai, miesas kārei, naidam un visiem citiem ļaunumiem. Ja viņi tos uzvarētu, tad tiem būtu iespējams kļūt dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Daudzi atstāj skaidrās Dieva Vārda patiesības un neņem vērā gaismu, kas spoži spīd uz to tekas; viņi cenšas ielauzties noslēpumos, kas nav skaidri atklāti; viņi min, runā un strīdas par jautājumiem, kurus tiem nav nepieciešams izprast, jo tiem nav sevišķas nozīmes attiecībā uz viņu pestīšanu. Šādā veidā sātans ir pievīlis tūkstošus. Viņi nav domājuši par pašreizējo ticību un pašreizējiem pienākumiem, kas ir skaidri un saprotami visiem, kuriem ir spējas spriest; viņi kavējušies pie apšaubāmām teorijām un Rakstu vietām, kuras nav varējuši saprast, un ir kļūdījušies ticības ziņā; viņu ticība ir sajaukta.

Dievs grib, lai visi praktiski izlietotu Viņa Vārda skaidrās mācības par cilvēka pestīšanu. Ja viņi būs Vārda darītāji, kas savā vienkāršībā ir skaidrs un spēcīgs, tad tie nepiedzīvos neveiksmi kristīga rakstura pilnveidošanā. Viņi tiks svētoti caur patiesību un, pazemīgi paklausot, sev nodrošinās mūžīgu dzīvību. Dievam vajadzīgi kalpi, kas ir patiesi un godīgi ne tikai vārdos, bet arī darbos. Viņu augļi atklās to ticības patiesīgumu.

Brāli O, tu tiksi pakļauts sātana kārdināšanām, ja tu turpināsi turēties pie saviem maldīgajiem uzskatiem. Tava ticība kļūs sajaukta ticība, un tev draudēs briesmas samulsināt arī citus cilvēkus. Dievs prasa, lai Viņa ļaudis [695] būtu vienoti. Tavi īpatnējie uzskati kaitēs tavam iespaidam; un, ja tu turpināsi turēties pie tiem, tad beidzot tie tevi šķirs no taviem brāļiem. Ja Dievam ir gaisma, kas nepieciešama Viņa ļaužu glābšanai, tad Viņš to tiem dos, kā Viņš ir devis citas lielās un svarīgās patiesības. Šai ziņā tev vajadzētu palikt mierīgam. Ļauj Dievam darboties Viņa paša izraudzītā ceļā, piepildot Savus nodomus Viņa paša nolemtajā veidā un laikā. Kaut Dievs tevi darītu spējīgu staigāt gaismā, kā Viņš ir gaismā.

Atbildība par saņemto gaismu

Man rādīja brāļa P gadījumu. Viņš kādu laiku stāvēja, pretojoties patiesībai. Viņa grēks nebija, ka viņš nepieņēma to, ko godīgi uzskatīja par maldiem, bet gan tas, ka viņš to, kam pretojās, uzcītīgi nepētīja un neieguva par to zināšanas. Ka Sabatu ievērojošie adventisti kā draudze maldās, to viņš uzskatīja kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Šis viedoklis saskanēja ar viņu izjūtām, un viņš neredzēja nepieciešamību pašam visu izpētīt, čakli un ar dedzīgām lūgšanām meklējot Rakstos. Ja viņš būtu izvēlējies šo ceļu, tad tagad jau būtu aizgājis daudz tālāk uz priekšu par to vietu, kur tas atrodas patlaban. Viņš bija par kūtru, lai pieņemtu pierādījumus, un par nevīžīgu, lai meklētu Rakstos. Ja viņš būtu izvēlējies šo ceļu, tad tagad jau būtu aizgājis daudz tālāk uz priekšu par to vietu, kur tas atrodas patlaban. Viņš bija par kūtru, lai pieņemtu pierādījumus, un par nevīžīgu, lai meklētu Rakstos un redzētu vai viņa spriedums ir pareizs. Pāvils nedomāja, ka ļaudis, kas pretojās viņa mācībām, cik ilgi vien tas viņiem bija iespējams, līdz pārliecinoši pierādījumi tos spieda nostāties par labu patiesībai, kuru viņš mācīja un kuru tas bija saņēmis no Dieva, ir pelnījuši uzslavu.

Pāvils un Sīla ar zināmiem panākumiem darbojās jūdu sinagogā Tesalonikā; bet neticīgie jūdi bija ļoti neapmierināti, cēla troksni un izraisīja pret tiem sacelšanos. Dievam svētījušies apustuļi nakts aizsegā bija spiesti slepeni atstāt Tesalonīku [696] un doties uz Bereju, kur tos uzņēma ar prieku. Uzslavējot berejiešus, viņš saka: “Šie bija godīgāki par Tesalonīkas jūdiem un Vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ik dienas Rakstos, vai šīs lietas tā ir. Tad nu daudzi no tiem ticēja.” (Ap.d.17:11,12)

Brālis P nav izpratis šī jautājuma ļoti svarīgo nozīmi. Viņš nav izjutis spiedošo vajadzību uzcītīgi pētīt Rakstus, lai neatkarīgi no jebkura cilvēka pats uzzinātu, kas ir patiesība. Viņš pārāks augstu ir vērtējis vecāko P un nav sapratis, ka nepieciešams mācīties no Tā, Kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Viņš ir bijis pašpaļāvīgs un nevis mācību pieņemošs cilvēks. Ļaudīm, kuri šinīs pēdējās dienās ir kūtri ticēt, Pestītājs nevar sacīt vairāk uzslavas vārdu kā šaubīgajam Tomam, kurš lielījās, ka viņš neticēs pierādījumiem, kurus mācekļi atstāstīja un kuriem viņi uzticējās, ka Kristus tiešām ir augšāmcēlies un viņiem parādījies. Toms sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās, un nelieku savu roku Viņa sānos, tad es neticēšu.”(Jāņa 20:25) Kristus deva Tomam viņa prasītos pierādījumus, tomēr Viņš tam norājoši sacīja: “Neesi neticīgs, bet ticīgs.”(Jāņa 20:27) Toms atzina, ka viņš ir pārliecināts. Jēzus uz to sacīja: “Tāpēc, ka tu Mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi, kas neredz un tomēr tic.”(Jāņa 20:29)

Brāļa P nostāja padarījusi viņu par vāju vīru. Viņš ilgāku laiku turpināja apstrīdēt visu, izņemot Sabatu. Tai pašā laikā viņš biedrojās ar baušļu pārkāpējiem, un tā rīcību par pareizu atzina adventisti, kas nikni pretojās ceturtā [697] baušļa Sabatam. Viņš nemaz nespēja tiem palīdzēt, jo pats atradās nenoteiktā stāvoklī. Viņa iespaids gan daudzus vēl vairāk nocietināja neticībā. Ņemot vērā tam sniegto palīdzību, pierādījumus un iedrošinājumus, viņa atraušanos Kungs ir uzskatījis ar nepatiku, un tā ir stiprinājusi to cilvēku rokas, kas, pretojoties patiesībai, cīnījās pret Dievu.

Brālis P tagad varēja būt jau stipri vecs vīrs, ar iespaidu starp Dieva ļaudīm, un Menā, savu darbu dēļ, augstu vērtēts un mīlēts. Tomēr viņš tiecās domāt, ka viņa kūtrā atturēšanās ir sevišķs tikums, bet ne grēks, kas tam jānožēlo. Viņš ir bijis pārāk kūtrs mācīties mācības, kuras Dievs viņam vēlējās pasniegt. Viņš nav bijis spējīgs skolnieks un nav audzis tagadējā patiesībā un attiecīgajos piedzīvojumos, kas to sagatavotu nest tādu atbildību, kādu viņš varētu nest, ja būtu čakli izlietojis visu doto gaismu. Man rādīja laiku, kad brālis P sāka censties savaldīt sevi un savu ēstgribu, tad viņam bija vieglāk būt pacietīgam. Viņš bija viegli uzbudināms, sakaitināms, satraucams un novedams garīgas nomāktības stāvoklī. Viņa ēšana un dzeršana bija ļoti ietekmējusi šāda stāvokļa pastāvēšanu. Zemākās kaislības guva virsroku un valdīja pār dvēseles augstākajiem spēkiem. sātība varēja daudz darīt priekš brāļa P: viņa veselībai ir arī nepieciešams vairāk fizisks darbs un vingrinājumi. Kad viņš sāka sevi savaldīt, viņš sāka arī augt, tomēr, pūloties paklausīt dotajiem norādījumiem, viņš saņēma tādu svētību, kādu būtu saņēmis, ja šai virzienā būtu strādājis jau agrāk.

Kur viņš varēja sakrāt ar Kristu, viņš pārāk ilgi palika atrāvies; viņš pats negribēja iet uz priekšu un stāvēja ceļā citu tālākai iešanai, tādā veidā izkaisot. Viņa iespaids stāvēja ceļā tieši tā darba procesam, kura veikšanai Dievs bija sūtījis savus kalpus. Brāļa P domas par kārtību un organizāciju bija tieši pretējas Dieva paredzētajai kārtībai. Kārtība valda Debesīs un tā jāatdarina tiem, kas ir pestīšanas mantinieki. [698] Jo ciešāk mirstīgās būtnes saskaņojas ar Debesu kārtību un tur pastāvošajiem iekārtojumiem, jo tuvāk tie nāk tam Dievam patīkamajam stāvoklim, kas tos darīs par Debesu valstības pavalstniekiem, tikpat derīgus pārcelšanai no zemes uz Debesīm, kāds bija Enoks pirms savas pārcelšanas.

Brālim P vajadzētu būt modram. Viņu lietu izpratnē trūkst kārtības sajūtas. Viņš nav saskaņojies ar tādiem ierobežojumiem, ar tādām rūpēm un uzticību, kas nepieciešama harmonijas un vienotas rīcības saglabāšanai. Viņa dzīve, viņa audzināšana reliģiskajās lietās agrākajos gados ir ļoti kaitējusi viņa mīļajiem bērniem un īpaši Dieva ļaudīm. Pienākumus, kuras Debesis uzlikušas tēvam un sevišķi sludinātājam, viņš nav izpratis. Cilvēkam, kuram pavisam vāja izpratne par viņam kā tēvam uzlikto atbildību paskubināt savus bērnus būt kārtīgiem, disciplinētiem un paklausīgiem un pašam stingri par to nostāties, nebūs panākumu arī kā sludinātājam un kā ganām pulka ganam. Tie paši trūkumi, kas raksturo viņa rīcību mājās un ģimenē, vēl atklātākā veidā un plašākos apmēros būs redzami Dieva draudzē. Nepareizības un netaisnības paliks nepatīkamo rezultātu dēļ, kas pavada rājienus un nopietnus uzaicinājumus.

Brāļa p ģimenē nepieciešama liela reforma. Dievam nepatīk patlaban tur valdošā nekārtība, viņu iešana pa saviem ceļiem un rīkošanās pēc savas patikas, Šis lietu stāvoklis viņu ģimenē noteikti strādās pretī viņa iespaidam, kur vien ar viņu iepazīsies. Tas arī nogurdinās rokas ļaudīm, kuri grib viņam palīdzēt ģimenes uzturēšanā. Šis trūkums kaitē mūsu lietai. Brālis P nesavalda savus bērnus. Dievam nepatīk viņu palaidnīgais, trokšņainais dzīves veids - viņu neizkoptā uzvedība. Tas viss ir kā sekas vai kā lāsts neaprobežotai brīvībai, uz ko kā uz savu priekšrocību pretendē jau pieminētie adventisti. Brālis un māsa P ir ilgojušies, lai viņu bērni tiktu izglābti; bet es redzēju, ka Dievs viņu atgriešanai nedarīs brīnumdarbu, kamēr tik maz tiks izprasti vecākiem atbilstošie pienākumi. Dievs šiem vecākiem ir atstājis [699] kādu darbu, kas tiem jādara, bet šo pienākumu viņi atgrūž atpakaļ Dievam, lai Dievs to padarītu viņu vietā. Kad brālis un māsa P izpratīs atbildību, kādu viņiem vajadzētu izjust par saviem bērniem, tad viņi apvienos savas pūles kārtības, disciplīnas un veselīgu ierobežojumu nostiprināšanai savā ģimenē.

Brāli P, tu esi bijis pārāk kūtrs šo nastu nešanā, kuras katram tēvam vajadzētu nest savā ģimenē; rezultātā nasta, kas atstāta mātes pleciem, ir bijusi ļoti smaga. tu esi bijis pārāk labprātīgs atrast kādu iemeslu, lai nebūtu jārūpējas un jānes nastas mājās un ārpus tās. Kad Dieva bijībā un svinīgā noskaņojumā, ņemot vērā Dieva tiesas dienu, tu apņēmīgi uzņēmies atbildības nastu, kuru Debesis tev ir nozīmējušas, lai tu to nestu, un kad tu no savas puses būsi darījis visu iespējamo, tad tu garā un ticībā varēsi lūgt, lai Dievs priekš taviem bērniem padara to darbu, kura veikšana ir ārpus cilvēka spēkiem.

Brālis P līdzekļus nav izlietojis saprātīgi. Viņu nav tik daudz ietekmējis gudrs spriedums, kā viņu bērnu balsis un vēlēšanās. Viņš naudu savās rokās nav vērtējis tā, kā to vajadzētu darīt, apdomīgi izdodot līdzekļus visnepieciešamākajām lietām, tieši tiem priekšmetiem, kas tam vajadzīgi, lai justos ērti un būtu vesels. Visai ģimenei šai ziņā nepieciešama labošanās. Ģimenei vajadzīgs daudz lietu ērtībai un iepriecai. Kārtības un sistemātiskas rīcības nevērtēšana ved pretī postam un ļoti neveiksmīgai strādāšanai. Ikkatram ģimenes loceklim vajadzētu saprast, ka uz viņu personīgi gulstas atbildība darīt savu daļu ģimenes prieka, kārtības un sistemātiskuma nostiprināšanai. Nevienam nevajadzētu strādāt pretī otram. visiem kopīgi vajadzētu nodoties labajam citu iedrošināšanas un atbalstīšanas darbam; vajadzētu būt laipniem, iecietīgiem un pacietīgiem. Runāt vajadzētu klusā, mierīgā balsī, [700] izvairoties no nekārtības un ikvienam darot visu iespējamo, lai atvieglotu mātes nastas. Nevajadzētu atļaut notikumiem risināties pašplūsmā, ikvienam sevi aizbildinot par pienākumu nepildīšanu, atstājot citiem to, ko var un ko arī vajadzētu padarīt pašam. Šīs lietas var būt sīkumi; tomēr kopīgi tie izveido lielu nekārtību un izraisa Dieva nepatiku. Tieši nevērīga izturēšanās pret mazajām, niecīgajām lietām ir tā, kas saindē dzīves laimi. Uzticīga sīko uzdevumu veikšana veido laimi, kuru varam izjust šajā dzīvē. Kas ir uzticīgs mazās lietās, tas arī lielās ir uzticīgs. Kas ir neuzticīgs vai netaisns mazās lietās, tāds tas arī būs lielākās lietās. Katram ģimenes loceklim vajadzētu izprast tieši to darba daļu, ko no viņa sagaida, lai viņš to padarītu savienībā ar citiem. Visiem, sākot no sešu gadu veca bērna un tālāk, vajadzētu saprast, ka no viņa tiek prasīts nest savu daļu dzīves nastu.

Šiem bērniem jāmācās svarīgas mācības, un tagad tie tās var apgūt labāk, nekā kādā citā laika posmā. Dievs strādā priekš šiem mīļajiem bērniem, savienojoties ar viņu vecāku pareizi izvērstām pūlēm, un tos vadīs, lai tie kļūtu par skolniekiem Kristus skolā. Jēzus vēlas, lai šie bērni atšķirtos no pasaules uzpūstā tukšuma, atstātu grēku priekus un izvēlētos pazemīgas paklausības teku. Ja tie tagad ņems vērā laipno aicinājumu, pieņems Jēzu kā savu Glābēju un turpinās iepazīties ar savu Kungu, tad Viņš tos tīrīs no viņu grēkiem un piešķirs tiem žēlastību un spēku.

Mīļais brāli P, tas, ko tu esi mācījies Menā valdošo satraucošo iespaidu vidū, ir ārkārtīgi kaitējis tavai ģimenei. Sarunās tu neesi bijis piesardzīgs, kādam tev jābūt atbilstoši Dieva prasībām. Sarunās savā ģimenē tu neesi kavējies pie patiesības, uzticīgi mācot bērniem patiesības pamatlikumus un Dieva baušļus, ceļoties un sēžoties, izejot un ieejot. Tu neesi pareizi novērtējis savu tēvu un sludinātāja darbu. [701]

Tu neesi cītīgi pildījis savu pienākumu pret saviem bērniem. Ģimenes lūgšanām tu neesi veltījis pietiekoši daudz laika un neesi prasījis visas saimes klātbūtni. Vārds “vīrs” (angliski - “Husband”) nozīmē - “mājas saite”. Visu ģimenes locekļu viduspunkts ir tēvs. Viņš ir likumu devējs, pats sevī parādīdams vīrišķīgu stāju, stingru tikumību, enerģiju, taisnīgumu, godīgumu, pacietību, drosmi, čaklumu un praktisku lietderību. Tēvs ir arī mājas priesteris, kas rītos un vakaros uz Dieva altāra uzliek upuri. Sievu un bērnus vajadzētu paskubināt pievienoties šajā upurēšanā un kopīgi dziedāt slavas dziesmas. Rītos un vakaros tēvam kā mājas priesterim vajadzētu izsūdzēt Dievam paša un bērnu izdarītos grēkus attiecīgās dienas laikā. Jāizsūdz grēki, ka viņam nākuši zināmi un arī slepenie grēki, kas atklāti tikai Dieva skatam. Šī noteiktā rīcība, ja to cītīgi ievēros tēvs, kad viņš ir mājās, vai tēva prombūtnes laikā māte, nesīs svētību visai ģimenei.

Iemesls, kāpēc šī laika jaunatne nav vairāk noskaņota par labu reliģijai, ir tās nepilnīgā audzināšana. Bērniem netiek parādīta patiesa mīlestība, ja tiem atļauj nodoties savām nepareizajām tieksmēm, vai arī ja atstāj nesodītu nepaklausību. Koks aug tai virzienā, kurp tas noliekts, kamēr vēl ir bijis mazs. Tu pārāk daudz mīli pats savas ērtības. Tu neesi pietiekoši neatlaidīgs. Tiek prasīta pastāvīga piepūle - pastāvīga modrība un nopietnas, dedzīgas lūgšanas. Uzturi savu garu lūgšanas noskaņojumā, lai tas tiektos pretī Dievam; neesi kūtrs savā darbā, bet esi dedzīgs garā, kalpodams Kungam.

Tu savā ģimenē neesi pareizi novērtējis Sabata svētumu un arī savus bērnus neesi mācījis to pareizi izprast, piekodinādams tiem, cik svarīgi ir Sabatu ievērot saskaņā ar bauslību. Tavas izjūtas nav skaidras un spējīgas izšķirt augsto standartu, kāds mums jāsasniedz, lai būtu baušļu turētāji. Tomēr [702] Dievs būs ar tevi tavās pūlēs, ja tu nopietni ķersies pie šī darba. Tev jāiegūst pilnīga kontrole pašam pār sevi; tad tev būs labāki panākumi bērnu savaldīšanā. Lai izlabotu pagātnes nolaidības, tev veicams liels darbs; tomēr no tevis netiek prasīts, lai tu to padarītu savā spēkā. Šajā darbā tev palīdzēs kalpojošie eņģeļi. Nenovērsies no šī darba un nenobīdi pie malas šo nastu, bet apņēmīgi ķeries tai klāt un izlabo to, kas ilgi atstāts novārtā. Tev jāiegūst skaidrāka izpratne par Dieva prasībām pret tevi attiecībā uz Viņa svēto dienu. Visu, ko iespējams izdarīt sešās dienās, kuras Dievs tev devis, to tad arī vajadzētu darīt. Tev nevajadzētu Dievam nolaupīt nevienu svētā laika stundu. Kas augstu vērtē Sabatu un izprot uz tiem gulstošos pienākumus, ar ko saistās Sabata ievērošana, tiem apsolītas lielas svētības: “Ja tu savu kāju savaldi Sabatā (nesaminot to un nepadarot par neko), un nedari, kas tev patīk Manā svētā dienā, un ja tu dusas dienu nosauc par līksmību, par Kunga svēto dienu, kas cienījama, un tu tā viņu godā turi ka nestaigā savus ceļus, nedz ej pēc savas peļņas, nedz runā liekus vārdus. Tad tu priecāsies iekš tā Kunga, un Es tevi vadīšu pa zemes augstumiem, un Es tevi mielošu ar tava tēva Jēkaba mantību; jo Kunga mute to runājusi.” (Jes.58:13,14)

Sabatam iesākoties, mums jāuzmana pašiem sevi, savi darbi un savi vārdi, ka neaplaupām Dievu, izlietojot savām vajadzībām laiku, kas stingri noteikts kā Kunga laiks. Mēs nedrīkstam darīt paši, ne arī pieļaut, ka mūsu bērni dara kāda veida darbu iztikas iegādei vai arī kaut ko citu, ko varam padarīt sešās darba dienās. Piektdiena ir sagatavošanās [703] diena. Tad laiku var veltīt nepieciešamajiem sagatavošanās darbiem, un Sabata pārdomāšanai un pārrunām. Neko, ko Debesis uzskatītu par Sabata pārkāpšanu, nevajadzētu atstāt nepateiktu vai nepadarītu, lai to pateiktu vai padarītu Sabatā. Dievs prasa, lai mēs Sabatā atturētos ne tikai no fiziska darba, bet lai mēs arī savām domām liktu kavēties pie svētiem tematiem. Ceturtais bauslis patiesi tiek pārkāpts runājot par pasaulīgām lietām vai ielaižoties vieglprātīgās un nenozīmīgās sarunās. Tērzēt un runāt kaut ko un visu ko, kas ienāk prātā, jāuzskata par savu vārdu runāšanu. Ikkatra novirzīšanās no taisnības ieved mūs verdzības saitēs un pakļauj notiesāšanai.

Brāli P, tev vajadzētu mācīties izprast ceturtā baušļa Sabata svētumu un strādāt, lai paceltu standartu savā ģimenē un visur, kur ar savu priekšzīmi tu to esi pazemojis Dieva ļaužu vidū. Tev jāstrādā pretī iespaidam, kādu tu šai ziņā esi atstājis, mainot savus vārdus un rīcību. Tu bieži neesi paklausījis pavēlei: “Piemini Sabata dienu, ka tu to svētī!” Tu bieži esi aizmirsies un Dieva iesvētītajā dienā runājis pats savus vārdus. Tu neesi bijis uzmanīgs un neesi sevi sargājis Sabatā un esi pievienojies nesvētiem ļaudīm sarunās par dienas parastajiem tematiem, par peļņu un zaudējumiem, ražu, lopiem un uztura līdzekļu sagādi. Šeit tava priekšzīme kaitē tavam iespaidam. Tev vajag reformēties.

Kas nav pilnīgi svētojušies patiesībai, tie bieži ļauj savām domām brīvi kavēties pie laicīgiem darbiem, un, kaut Sabatā tie arī atpūšas no fiziska darba, viņu mēles izsaka to, par ko tie domā; tad nāk vārdi par lopiem, ražu, zaudējumiem un peļņu. Tas viss ir Sabata pārkāpšana. Ja domas kavējas pie pasaulīgām lietām, tad mēle to atklās; jo no sirds pārpilnības mute runās.

Sludinātāja priekšzīmei šai ziņā vajag būt sevišķi pārdomātai. Sabatā tiem sevi vajadzētu apzinīgi norobežot ar [704] sarunām par reliģiskiem tematiem - par tagadējo patiesību, tagadējiem pienākumiem, kristīgo cerību un bailēm, pārbaudījumiem, cīņām un bēdām; par uzvaru beigās un saņemamo atalgojumu.

Jēzus kalpiem vajadzētu stāvēt kā to cilvēku norājējiem, kuri nepieņem Sabatu un netur to svētu. Viņiem laipni un tomēr svinīgi vajadzētu norāt tos, kas Sabatā ielaižas pasaulīgās sarunās, tajā pašā laikā uzskatīdami sevi par Sabata turētājiem. Šajā svētajā dienā viņiem vajadzētu atbalstīt nodošanos Dievam.

Nevienam nevajadzētu domāt, ka svēto laiku tam atļauts pavadīt nelietderīgā veidā. Dievam nepatīk, ka Sabata ievērotāji Sabatā daudz guļ. Ar tādu rīcību viņi apkauno savu Radītāju, ar savu priekšzīmi sakot, ka sešas dienas tiem ir pārāk vērtīgas, lai tās izlietotu atpūtai. Viņiem jāpelna nauda, kaut arī tādā veidā tie laupa sev nepieciešamo miegu, ko tie atgūst, noguļot svēto laiku. Viņi tad aizbildinās ar vārdiem: “Sabats ir dots atpūtai; sapulces apmeklēšanas dēļ es neatraušu sev atpūtu; tā man ir vajadzīga.” Tādi cilvēki nepareizi izlieto iesvētīto dienu. Šajā dienā tiem sevišķā kārtā vajadzētu ieinteresēt savas ģimenes locekļus tās ievērošanā un sapulcēties lūgšanas namā, daudziem vai nedaudziem kopā, skatoties pēc apstākļiem. Savu laiku un enerģiju vajadzētu atdot garīgām nodarbībām, lai Sabatam piešķirtais dievišķais iespaids viņus pavadītu visas nedēļas laikā. No visām nedēļas dienām neviena nav tik piemērota dievbijīgas nodošanās domām un jūtām kā Sabats.

Visas Debesis man tika rādītas kā tādas, kas Sabatā ir nomodā, raudzīdamies uz tiem, kas atzīst ceturtā baušļa prasības un ievēro Sabatu. Eņģeļi atzīmēja viņu cieņu un viņu interesi attiecībā uz šo dievišķo iestādījumu. Kas ar stingri dievbijīgu domu gājumu svētī Dievu Kungu savās sirdīs [705] un kas cenšas izmantot svētās stundas, turot Sabatu, cik labi vien iespējams, un godā Dievu, nosaucot Sabatu par līksmību - tos eņģeļi sevišķā kārtā svētīs ar gaismu un veselību, un tiem tiks dots dievišķs spēks. Bet uz otru pusi, eņģeļi novēršas no cilvēkiem, kas neciena Dieva iesvētītās dienas svētumu, un tiem atrauj savu gaismu un spēku. Es to redzēju kāda mākoņa apēnotus, izmisušus un bieži nobēdājušos. Viņi izjuta Dieva Gara trūkumu.

Mīļais brāli P, tev savās sarunās vienmēr jābūt ļoti apdomīgam. Vai Dievs tevi ir aicinājis būt par Kristus pārstāvi virs zemes, lai tu Viņa vietā lūgtu grēciniekus salīdzināties ar Dievu? Tas ir svinīgs un augsts darbs. Tad, kad tu uz paaugstinājuma beidz runāt, tad šis darbs tikai patiesi sākas. Aizejot no sapulces, tu netiec atbrīvots no savas atbildības; tev arī tad jāturpina nodoties dvēseļu glābšanas darbam. Tev jābūt dzīvai un iespaidīgai vēstulei, kas zināma un lasāma visiem cilvēkiem. Vissvarīgākais temats ir dvēseļu glābšana. Tieši šim darbam ir aicināts Kristus evaņģēlija sludinātājs. Viņam jāturpina darīt labu arī ārpus sapulces ietvariem un sava ticības apliecība jāizrotā ar dievbijīgām sarunām un pārdomātu izturēšanos. Savai ērtībai padoms nav jāprasa. Par priekiem nav jādomā.

Bieži vien, pabeidzis savu darbu uz paaugstinājuma, tu apsēsties citu cilvēku sabiedrībā un ar savu nesvēto runāšanu iznīcini uz paaugstinājuma darīto darbu. Pienākumus, kurus tu sludini citiem, vispirms jāizpilda tev pašam un tā, kā tu nekad vēl neesi darījis, tev jāuzņemas darba nasta, atbildības smagums, kam vajadzētu gulties uz ikkatra Kristus kalpa pleciem. Nostiprini uz paaugstinājuma darīto darbu ar tālākām personīgām pūlēm. Nododies saprātīgām sarunām par tagadējo [706] patiesību un ar sirsnīgu pieeju uzzini klātesošo domas šajā jautājumā. Bīstoties Dievu, uzaicini sarunu biedrus saskaņot dzīvi ar šo svarīgo patiesību. Tu neesi uzstājies laikā un nelaikā, norājis, brīdinājis, paskubinājis visā pacietībā un visos mācību veidos.

Ir nepieciešama pastāvīga modrība kā sargam uz Ciānas mūriem. Tava piesardzība nedrīkst samazināties. Mācies būt spējīgs ģimeņu pamācītājs pie mājas pavarda. Šajā virzienā tev ir iespējams veikt pat vairāk, nekā strādājot uz paaugstinājuma. Esi nomodā par dvēselēm kā tāds, kuram par tām būs jāatbild. Nedod neticīgajiem iemeslu tevi apvainot nolaidībā pret šo pienākumu, tos nelūdzot un neaicinot personīgi. Runā ar viņiem godīgi un tos sirsnīgi lūdz paklausīt patiesībai. “Jo mēs esam Kristus salda smaržā Dievam pie tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd, vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību.” (2.Kor.2:15,16) Redzot šī darba lielumu un smagās atbildības, kas gulstas uz sludinātāju, viņš izsaucas: “Un kas šim darbam ir derīgs? Jo mēs neesam tādi kā daudzi, kas izlieto Dieva Vārdu veikalam, bet mēs runājam ar skaidru sirdi kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā.” (2.Kor.2:16,17)

Kas samaitā Dieva Vārdu, pasniedzot kviešus un pelavas vai kaut ko citu, ko tie varbūt uzskata par evaņģēliju, paši nostājoties pret Dieva baušļiem, tie nespēs novērtēt apustuļa izjūtas, kā viņš drebēja zem svinīgā darba smaguma, izprotot Kristus kalpa atbildību, jo no viņu rīcības atkarīgs cilvēku liktenis, par kuriem mira Kristus. To sludinātāju vērtējumā, kas paši sevi dara par sludinātājiem, nokārtot nepieciešamās formalitātes un kādu iecelt par sludinātāju liksies pavisam viegli. Bet apustulis augstu vērtēja nepieciešamo sagatavošanos, lai kādu varētu izsūtīt par sludinātāju.

Uz paaugstinājuma sludinātājam vajadzētu izturēties apdomīgi, bet ne bezrūpīgi. Viņš nedrīkst būt nevērīgs pret savu stāju. Viņam visaugstākā mērā jābūt kārtīgam, [707] smalkjūtīgam savā uzvedībā. To Dievs prasa no cilvēkiem, kas uzņemas tik atbildīgu darbu — saņemt vārdus no Dieva mutes un tos sacīt ļaudīm brīdinot un norājot, labojot un iepriecinot atbilstoši katram gadījumam. Dieva pārstāvjiem virs zemes jābūt pastāvīgā savienībā ar Radītāju, spējīgiem pastāvīgi ar Viņu sarunāties. Viņu vārdiem vajadzētu būt izmeklētiem, viņu valodai veselīgai. Nejaušus, uz labu laimi teiktus vārdus, kādus bieži lieto sludinātāji, kas evaņģēliju nesludina godīgi un no sirds, vajadzētu atstāt uz visiem laikiem.

Es redzēju, brāli P, ka tu pēc savas dabas esi ātri sakaitināms, viegli izaicināms un tev nav pacietības un izturības. Ja tavu rīcību apšaubīja vai tevi spieda nostāties par patiesību, tad tu par daudz pieķēries domai, ka tevi nedrīkst steidzināt. Tu nevēlējies spert soli uz priekšu, tāpēc ka citi vēlējās, lai tu to darītu. Tu gribēji pats noteikt par savu laiku. Ja tavi klausītāji rīkotos tāpat, tad tu tos uzskatītu par nosodāmiem. Ja visi darītu tā, kā tu esi darījis, tad Dieva ļaudīm, lai sagatavotos uz Dieva tiesu, būtu vajadzīgi tūkstoš gadi. Dievs žēlastībā ir panesis tavu gausumu; tomēr tas nenozīmē, ka citi var sekot tavai priekšzīmei, jo tu tagad esi vājš un nepilnīgs, kaut gan varēji būt stiprs un derīgs darbam.

Brālis R pavisam maz varēja tevi ietekmēt. Viņš savu darbu nedarīja gudri. Viņš kļūdījās, īpaši interesējoties par tiem, kas domāja, ka tiem jākļūst par skolotājiem. Ja viņš nebūtu pieskāries sludinātāja lietai Menas un būtu strādājis jaunos laukos, kur vēl nekad adventisti nav bijuši, tad tagad jau daudzi būtu ieguvuši patiesības atzīšanu. Brālis S lēnām ir gājis uz priekšu, ieņemdams Dievam patīkamāku stāvokli attiecībā uz pacietību, iecietību un izturību; tomēr priekš viņa jātiek padarītam vēl lielākam darbam, pirms viņš var kļūt panākumiem bagāts sludinātājs mūsu darbā un virzīt uz priekšu Dieva lietu.

Brālis R no sirds interesējās par tavu stāvokli, bet [708] tu viņa palīdzību atraidīji. Viņš tev veltīja laiku un spēku; lietas tika kārtotas tev par labu, lai atņemtu tavus aizspriedumus un mantotu tevi patiesības pieņemšanai, līdz tavs kūtrums un neticība izsmēla brāļa R pacietību. Tad izmainījās viņa pūļu raksturs, un viņš tevi spieda izšķirties un rīkoties saskaņā ar gaismu un pierādījumiem, ko tu jau biji saņēmis. Šīs viņa nopietnās pūles tu nosauci par uzmākšanos un piespiešanu. Te atklājās tavs ietiepīgais raksturs, tu sacēlies pret rīcību un atraidīji visu viņa cenšanos tev palīdzēt. Ar tādu nostāju tu kaitēji pats sev, padarīji mazdūšīgu brāli R un kļuvi Dievam nepatīkams. Tavas izjūtas pret brāli R nebija kristīgas. Tu lepojies ar savu pretestību viņa pūlēm tevis labā. Kungs svētīja brāļa R darbu, modinot ļaudis Menas štatā. Šis darbs bija smags un pārbaudošs, un tu darīji savu daļu, lai tas tāds būtu. Tu nesaprati, cik smagu tu padarīji darbu tiem, kurus Dievs bija sūtījis ļaudīm pasniegt patiesību. Tie atdeva visus savus spēkus, lai novestu ļaudis pie izšķiršanās par patiesību, kamēr tu un citi sludinātāji stāvējāt viņam tieši ceļā. Dievs darbojās caur Saviem kalpiem, lai vilktu ļaudis tuvāk patiesībai, bet sātans darbojās caur tevi un citiem sludinātājiem, lai strādniekus padarītu mazdūšīgus un iznīcinātu viņu pūles. Tieši tie ļaudis, kas sevi sauca par sargiem un kas varēja pirmie saņemt brīdinošo vārdu un sniegt to tālāk ļaudīm, ja viņi būtu stāvējuši Dieva padomā, patiesības pieņemšanā bija starp pēdējiem. Ļaudis atradās priekšā saviem skolotājiem. Tie brīdinājumu pieņēma pat pirms sargiem, jo sargi bija neuzticīgi un gulēja savās sargu vietās.

Brāli P, tev pret brāli R vajadzētu izjust brāļa līdzjūtību un mīlestību, jo to viņš drīzāk no tevis ir pelnījis, nekā kādu nosodošu vārdu. Tev vajadzētu stingri nopelt [709] pašam savu rīcību, jo tu biji cīnītājs pret Dievu. Bet tu kavēji laiku sev un citiem, stāstot par brāļa R pūlēm pie tevis un par tavu pretošanos viņa darbam un sirsnīgi par to smējies.

Katram Kristus kalpam pienākas rūpēties, lai viņa valoda būtu veselīga, ko nebūtu iespējams nosodīt. Es redzēju, ka Kristus kalpu labā ir jādara kāds svinīgs darbs. Tas nav padarāms bez piepūles no viņu pašu puses. Tiem jāsaprot, ka ir darāms darbs viņu pašu lietā, ko neviens cits priekš tiem nevar padarīt. Tiem jāiegūst nepieciešamais derīgums, lai būtu spējīgi Kristus kalpi, un lai Dieva dienā tie varētu stāvēt attaisnoti, brīvi no dvēseļu asinīm, kā tādi, kas darījuši visu savu pienākumu Dieva bijībā. Kā atalgojumu uzticīgais Gana palīgs dzirdēs no Virsgana vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps!” (Mat.25:23) Tad Viņš tiem galvā uzliks godības kroni un tos aicinās ieiet sava Kunga priekā. Kas ir šis prieks? — tas būs raudzīšanās kopā ar Kristu uz atpestītajiem svētajiem, atskatīšanās kopā ar Kristu uz savu grūto darbu dvēseļu glābšanas labā, uz pašaizliegšanos un uzupurēšanos, uz atteikšanos no ērtībām un pasaulīgiem ieguvumiem, uz atteikšanos no visiem laicīgiem pamudinājumiem, to vietā izvēloties negodu, ciešanas un sevis pazemošanu, nogurdinošu darbu un garīgas mokas, ko izraisīja cilvēku pretošanās Dieva padomam pašu dvēselēm par sliktu; atmiņā tiks atsaukta dvēseles savaldīšana un disciplinēšana Dieva priekšā, raudāšana starp priekškaru un altāri un viņu kļūšana par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Tas viss ir beidzies un nu ir redzami viņu darba augļi, dvēseles, kas izglābtas pateicoties viņu pūlēm Kristū. Sludinātāji, kas ir bijuši Kristus līdzstrādnieki, ieiet sava Kunga priekā un ir pilnīgi apmierināti.

“Raudzīsimies uz Jēzu, mūsu ticības iesācēju un pabeidzēju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā Krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labo [710] roku. Ņemiet vērā To, Kas panesis tādu pretestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat savās dvēselēs pagurdami. Jūs vēl neesat līdz asinīm pretī turējušies, cīnīdamies pret grēku.” (Ebr.12:2-4) Sludinātāji pārāk ātri aizmirst savu Pestīšanas Autoru. Viņi domā, ka pacieš daudz, kad patiesībā panes un cieš pavisam maz. Dievs strādās sludinātāju labā, ja tie ļaus Viņam priekš tiem strādāt. Bet, ja tie domā, ka ar viņiem viss ir kārtībā, un ka tiem nav vajadzīga pamatīga atgriešanās, ja tie nevēros sevi un nepacelsies līdz Dieva noteiktajam standartam, tad Dieva darbs labāk sekmēsies bez viņa pūlēm nekā ar tiem.

Dievs no sludinātājiem prasa, lai tie sasniegtu viņa nolikto standartu, lai parādītos kā no Viņa nolikti strādnieki, kam nav jākaunas. Ja tie atsakās no stingras disciplīnas, tad Dievs viņus atlaidīs un izraudzīsies cilvēkus, kas nepaliks mierā, līdz būs pilnīgi sagatavoti ikvienam labam darbam. Mūsu sirdis pēc savas dabas ir grēcīgas un kūtras kalpošanā Kristum; mums pastāvīgi ir jābūt modriem un piesardzīgiem, vai arī mēs nepanesīsim grūtības kā labi Kristus karavīri; mēs neizjutīsim nepieciešamību dot labi tēmētus un spēcīgus triecienus grēkiem, kas mums ļoti uzmācās, bet būsim labprātīgi paklausīt sātana čukstiem un labāk paši sev spraudīsim standartu, nekā pieņemsim šķīsto un augsto no Dieva mums noteikto standartu.

Es redzēju, ka Sabatu turošie Menas sludinātāji nav kļuvuši Bībeles pētnieki. Viņi nav izjutuši nepieciešamību paši priekš sevis uzcītīgi pētīt Dieva Vārdu, lai būtu pilnīgi sagatavoti ikvienam labam darbam; viņi arī nav izjutuši nepieciešamību paskubināt savus klausītājus rūpīgi meklēt Rakstos. Ja Menā nebūtu bijis neviens Septītās dienas adventistu draudzes sludinātājs, kas pretotos Dieva padomam, tad visu padarīto būtu bijis iespējams veikt ar pusi no tur veltītajām pūlēm, un ļaudis būtu izvesti no sava neskaidrā, apmulsušā stāvokļa pie kārtības un tagad būtu pietiekoši [711] stipri stāties pretī svešiem, pretestības pilniem iespaidiem. Daudzas vietas, kurās vēl nav ieiets, varēja būt jau apmeklētas, veltot tām sekmīgu darbu, kas daudzus būtu vadījis pie patiesības atzīšanas.

Daudz no tā darba, kas darīts Menā, ir darīts priekš Septītās dienas adventistu sludinātājiem, lai tos nostādītu pareizā stāvoklī. Bija nepieciešams smags darbs, lai apkarotu iespaidu, ko tie atstāja, pretojoties Dieva padomam, līdz ar to kaitēdami paši sev un stādamies ceļā grēciniekiem.

Viņi nevēlējās ieskatīties paši sevī, un tiem, kas to vēlējās darīt, viņi lika ceļā šķēršļus ar priekšrakstiem un priekšzīmi. Tika pielaista kļūda, ieejot laukos, kur jau atradās adventisti, kas vispārīgi neizjuta vajadzību pēc palīdzības, bet kas par sevi domāja, ka viņi atrodas labā stāvoklī un ir spējīgi mācīt citus. Strādnieku ir maz, un viņu spēki jāizlieto tur, kur sagaidāmi iespējami vislabākie panākumi. Vispār Menas štatā daudz vairāk var padarīt tur, kur nav neviena adventista. Ir jāiet jaunos laukos; un laiku, kas līdz šim pavadīts smagā darbā priekš adventistiem, kuri nevēlas mācīties, vajadzētu veltīt šiem laukiem, izejot uz ceļiem un sētmalēs un strādājot pie neticīgo atgriešanas. Ja arī adventisti nāk un klausās, tad lai tie nāk. Atstājiet tiem atvērtu ceļu nākt, ja tie vēlas.