Liecības draudzei 1

Liecības draudzei nr. 10

Jauniešiem draudošās briesmas

[390] 1863. gada 6. jūnijā man rādīja dažas jauniešiem draudošās briesmas. Sātans pārvalda jaunatnes prātu un vada viņu nepiedzīvojušās kājas maldu ceļos. Viņi nepazīst sātana viltīgos plānus, un šajā bīstamajā laikā vecākiem jābūt nomodā un neatlaidīgi un čakli jāstrādā, lai nepieļautu ienaidniekam tuvoties. Viņiem vajadzētu savus bērnus pamācīt izejot un ienākot, ceļoties un sēžoties, dodot norādījumu pēc norādījuma, priekšrakstu pēc priekšraksta, te mazliet un tur mazliet.

Mātes darbs iesākas pie zīdaiņa. Viņai vajadzētu pakļaut bērna gribu un temperamentu savai gribai un mācīt viņam paklausību. Bērnam pieaugot, neatlaidiet savu roku. Katrai mātei vajadzētu ņemt laiku, lai sarunātos ar saviem bērniem, labotu viņu kļūdas un pacietīgi mācītu viņiem īsto ceļu. Kristīgiem vecākiem vajadzētu zināt, ka viņi savus bērnus māca un gatavo, lai viņi kļūtu par Dieva bērniem. Bērnībā veidotais raksturs un dotās pamācības atstāj iespaidu uz visiem bērna reliģiskajiem piedzīvojumiem. Ja tajā laikā griba nav apspiesta un pakļauta vecāku gribai, tad vēlākos gados to būs grūti iemācīt. Kāds grūts un smags darbs, kādas cīņas, lai Dieva prasībām pakļautu gribu, kas nekad nav radusi padoties! Vecāki, kas atstāj novārtā šo svarīgo darbu, pielaiž [391] lielu kļūdu un grēko pret saviem nabaga bērniem un pret Dievu.

Stingri audzināti bērni reizēm jutīsies neapmierināti. Ierobežojumu dēļ viņi kļūs nepacietīgi un vēlēsies iet paši savus ceļus, iet un nākt kad viņiem pašiem patīk. Sevišķi vecumā no desmit līdz astoņpadsmit gadiem viņiem bieži liksies ka dažādos izbraukumos un citās jauniešu sanāksmēs nav nekāda ļaunuma; tomēr viņu piedzīvojušie vecāki var saskatīt briesmas. Viņi pazīst savu bērnu īpatnējos raksturus un zina, kādu iespaidu šīs lietas atstās uz viņu prātu, un, vēlēdamies viņus glābt, viņi savus bērnus attur no šīm uzbudinošajām izpriecām. Kad bērni paši apņemas atstāt pasaules priekus un kļūt par Kristus mācekļiem, kāda nasta tad ir noņemta no uzticīgo vecāku rūpju pilnajām sirdīm! Tomēr pat tad vecāku darbam nav jābeidzas. Bērniem nevajadzētu ļaut iet pašiem savu ceļu un vienmēr pašiem izvēlēties. Viņi tikai ir uzsākuši nopietno karagājienu pret grēku, lepnumu, skaudību, greizsirdību, naidu un visiem citiem miesīgās sirds ļaunumiem. Un vecākiem jābūt nomodā par saviem bērniem, jādod padoms un jāizlemj viņu vietā, rādot viņiem, ka, ja viņi priecīgi un labprātīgi nepaklausīs saviem vecākiem, tad viņi nevarēs labprātīgi paklausīt Dievam, un viņiem ir neiespējams būt kristiešiem.

Vecākiem vajadzētu pamudināt bērnus, lai tie viņiem uzticas, lai izteic savu siržu lielās bēdas, savas mazās ikdienas grūtības un pārbaudījumus. Tā vecāki var mācīties līdzjūtību pret saviem bērniem, var lūgt kopā ar viņiem un par viņiem, lai Dievs viņus sargā un vada. Viņiem vajadzētu tiem norādīt uz nekad nekļūdīgo Draugu un Padomdevēju, Kurš no sirds jutīs līdzi viņu vājumiem, Kas visās lietās tika kārdināts tāpat kā mēs, tomēr bez grēka.

Sātans kārdina bērnus būt atturīgiem pret vēcākiem un dāvāt uzticību jaunajiem un nepiedzīvojušajiem [392] biedriem; tādiem, kas nevar palīdzēt, bet kas viņiem dos sliktu padomu. Meitenes un zēni saiet kopā, tērzē, smejas, joko un ar savu neapdomību, blēņām un niekiem aizdzen Kristu no savas sirds un eņģeļus no sava tuvuma. Nederīgas sarunas par citu cilvēku rīcību, vieglprātīgas pārrunas par šo jaunieti vai šo meiteni liek novīst cēlām nodošanās domām un jūtām un izdzen no sirds labas un svētas ilgas, atstājot to aukstu un tukšu, bez īstas mīlestības uz Dievu un patiesību.

Bērni izsargātos no daudz ļauna, ja viņi labāk pazītu savus vecākus. Vecākiem vajadzētu atbalstīt savos bērnos vēlēšanos būt atklātiem un vaļsirdīgiem pret tiem, nākt pie viņiem ar savām grūtībām un samulsumu gadījumos, kad nevar izprast, kurš ceļš ir pareizākais, izstāstīt vecākiem visu lietu tieši tā, kā viņi to redz, un prasīt vecāku padomu. Kas vēl spēj tik labi ieraudzīt un parādīt bērniem draudošās briesmas kā dievbijīgi vecāki? Kas vēl var tik labi izprast bērnu īpatnējos raksturus kā viņu vecāki? Māte, kas no agras bērnības vērojusi katru viņu prāta pagriezienu un pazīst viņu dabīgās tieksmes, ir vislabāk sagatavota dot padomu saviem bērniem. Kas var tikpat labi pateikt, kuru rakstura vilciena veidošanos kavēt, kuru ierobežot, kā bērna māte, ja viņai palīdz tēvs?

Bērni, kas ir kristieši, savu dievbijīgo vecāku mīlestību un atzinību vērtēs augstāk par katru pasaulīgu labumu. Viņi savus vecākus mīlēs un godās. Domai, kā darīt vecākus laimīgus, vajadzētu būt vienam no viņu dzīves pamatlikumiem. Šajā nepaklausības laikmetā bērniem, kuri nav saņēmuši pareizas pamācības un audzināšanu, ir pavisam maza izpratne par saviem pienākumiem pret vecākiem. Bieži gadās, ka, jo vairāk vecāki priekš viņiem dara, jo nepateicīgāki tie ir un jo mazāk tie viņus cienī. Bērni, kas ir lutināti un auklēti, vienmēr gaida pret sevi tādu izturēšanos, un, ja viņu cerības nepiepildās, tad viņi kļūst neapmierināti un mazdūšīgi. Tāda rīcība un noskaņojums iezīmēs visu viņu dzīvi; viņi jutīsies bezpalīdzīgi, meklēs palīdzību pie citiem, [393] gaidot, lai citi viņiem izdabātu un pakļautos. Bet, ja viņiem runā pretī, pat kad viņi jau pieauguši par vīriem un sievām, viņi domā, ka pret viņiem izturas nepareizi; un tā viņi mokās, iedami cauri dzīvei, tik tikko spēdami panest paši sevi, bieži kurnēdami un skaizdamies, ka viss nenotiek pēc viņu prāta.

Maldīgi vecāki māca saviem bērniem mācības, kas priekš viņiem izrādīsies postošas un kas sēj ērkšķus viņu pašu kājām. Viņi domā, ka, apmierinot bērnu iegribas un ļaujot viņiem sekot savām tieksmēm, viņi var iemantot mīlestību. Kāda kļūda! Bērni, kas tā tiek lutināti, uzaug savās iegribās neierobežoti, nepiekāpīgi savās tieksmēs, savtīgi, prasoši un uzpūtīgi, par lāstu sev un visiem ap viņiem. Lielā mērā vecāki tur savās rokās bērnu nākamo laimi. Uz viņiem gulstas svarīgākais darbs – veidot šo bērnu raksturu. Bērnībā dotās pamācības pavadīs viņus visā dzīvē. Vecāki sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus, labus vai sliktus. Viņi var sagatavot savus dēlus un meitas laimei vai postam.

Bērniem jau ļoti agri vajadzētu mācīt būt derīgiem palīdzēt pašiem sev un palīdzēt citiem. Daudzas šī laikmeta meitas bez sirdsapziņas pārmetumiem var noskatīties uz savām mātēm, kā viņas pūlas, vāra, mazgā veļu un gludina to, kamēr pašas sēž istabā, lasa stāstus, ada apmales, tamborē vai izšuj. Viņu sirdis ir tik nejūtīgas kā akmens. Bet kur ir radies šis ļaunums? Kas ir tie, kuri parasti šajā lietā ir vainīgi? Nabaga piekrāptie vecāki. Viņi neņem vērā savu bērnu nākamo labumu un savā nepareizajā maigumā ļauj tiem slinki sēdēt vai arī darīt pavisam nenozīmīgas lietas, kas neprasa ne prāta, ne muskuļu pielietošanu, un tad savas slinkās meitas atvaino ar nespēku un vājumu. Kas viņas ir padarījis vājas? Daudzos gadījumos vainīga [394] vecāku nepareizā rīcība. Samērīga vingrināšanās mājas darbos uzlabotu kā garu tā arī miesu. Bet bērniem šīs iespējas atņem nepareizu iedomu dēļ, līdz viņiem darbs sāk riebties. Tas ir nepatīkams un nesaskan ar viņu lieluma izpratni. Uzskata, ka cēlai sievietei nav jāstrādā, ka pat mazgāt traukus, gludināt veļu un stāvēt pie veļas vannas ir nepieklājīgi. Šādu modes mācību sniedz bērniem šajā nelaimīgajā laikmetā.

Dieva ļaudīm vajadzētu vadīties no augstākiem principiem nekā pasaules cilvēkiem, kas cenšas visu savu rīcību piemērot modei. Dievbijīgiem vecākiem savus bērnus vajadzētu radināt lietderīgai dzīvei. Viņiem nevajadzētu pieļaut, ka viņu audzināšanas pamatlikumus aptraipa pārspīlēti uzskati, kas ņēmuši virsroku šajā laikmetā, ka jāsaskaņojas ar modi un jāļaujas vadīties no pasaules cilvēku domām. Viņiem nevajadzētu atļaut bērniem pašiem izvēlēties sev biedrus. Māciet viņus, ka tas ir jūsu pienākums izvēlēties priekš viņiem. Sagatavojiet viņus nest nastas jaunībā. Ja jūsu bērni nav raduši strādāt, tad viņi ātri pagurs. Viņi sūdzēsies par sāpēm sānos, plecos un par nogurumu locekļos; un jums draud briesmas līdzjūtībā pašiem padarīt viņu darbu, nepieļaujot viņiem pat mazas ciešanas. Sākumā bērniem uzlieciet vieglas nastas un tad ar katru dienu tās palieliniet, līdz viņi zināmu darba daudzumu var padarīt bez sevišķa noguruma. Bērnu sānu un plecu sāpju galvenais iemesls ir bezdarbība.

Šajā laikmetā ir jaunas sievietes, kas ir gandrīz nekam nederīgi radījumi, kas spēj tikai elpot, ēst, valkāt drēbes, tērzēt un runāt niekus, turot savos pirkstos kādu izšuvumu vai tamboradatas. Tikai nedaudziem jauniešiem ir pareizas spriešanas spējas un vesels saprāts. Viņi dzīvo līdzīgi taurenim, bez sevišķi izraudzīta mērķa. Kad šī pasaulnieku šķira saiet kopā, tad viss, ko jūs te varat dzirdēt, ir muļķīgas [395] piezīmes par tērpiem vai kaut ko vieglprātīgu, un tad viņi paši smejas par savām piezīmēm, kas viņiem liekas ļoti asprātīgas. To bieži dara vecāku cilvēku klātbūtnē, kas var justies tikai apbēdināti, redzot tādu cieņas trūkumu pret viņu gadiem. Liekas, ka šie jaunieši pazaudējuši visu izpratni par tikumību un labu uzvešanos. Tomēr veids, kādā viņi ir audzināti, liek viņiem domāt, ka viņi sasnieguši aristokrātisku manieru augstumus.

Šis gars ir līdzīgs lipīgai slimībai. Dieva ļaudīm vajadzētu izraudzīties sabiedrību saviem bērniem un pamācīt viņus, lai tie izvairās no šo tukšo pasaules cilvēku tuvuma. Mātēm vajadzētu savas meitas ņemt līdzi virtuvē un pacietīgi viņas audzināt. Viņu miesas uzbūvei šāds darbs nāks par labu; muskuļi iegūs pienācīgu vingrumu, un domas, dienai noslēdzoties, būs veselīgākas un cēlākas. Viņas var būt nogurušas, bet cik salda ir atpūta pēc piemērota darba daudzuma. Miegs, brīnišķais dabiskais atjaunotājs, dos jaunus spēkus nogurušai miesai un sagatavos to nākošās dienas pienākumiem. Nelieciet saviem bērniem domāt, ka ir vienalga, vai viņi strādā vai ne. Māciet viņiem, ka viņu palīdzība ir vajadzīga, ka viņu laikam ir vērtība un ka jūs esat atkarīgi no viņu darba.

Man rādīja, ka kūtrums ir par iemeslu daudziem grēkiem. Darbīgām rokām un darbīgam prātam nav laika ievērot katru ienaidnieka iedvesto kārdinājumu, bet kūtras rokas un kūtras smadzenes ir sagatavotas ienaidnieka virsvaldībai. Pareizi nenodarbināts prāts kavējas pie nepiedienīgām lietām. Vecākiem vajadzētu mācīt saviem bērniem, ka slinkums ir grēks. Man norādīja uz (Eceķ. 16:49) “Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku.”

Bērniem vajadzētu saprast, ka viņi ir parādnieki saviem vecākiem, kas par viņiem ir rūpējušies bērnībā un viņus kopuši slimības laikā. Viņiem jāsaprot, ka vecāki viņu dēļ daudz rūpējušies un daudz cietuši. Sevišķi apzinīgie un dievbijīgie [396] vecāki ir bijuši dziļi ieinteresēti, lai viņu bērni nostātos uz pareizā ceļa. Cik nospiestas ir bijušas viņu sirdis, redzot kļūdas savos bērnos. Ja bērni, kas izsaukuši šīs sirds sāpes, redzētu savas rīcības iespaidu, tad viņi noteikti tā nerīkotos. Ja viņi varētu redzēt mātes asaras un dzirdēt viņas lūgšanas, kuras tā viņu dēļ raida uz Dievu, ja viņi dzirdētu mātes klusās un apspiestās nopūtas, tad viņu sirds atmaigtu un viņi steigšus atzītu savas kļūdas un lūgtu piedošanu. Kā veciem, tā jauniem jādara darbs. Vecākiem vajadzētu labāk sagatavoties savu pienākumu pildīšanai pret saviem bērniem. Daži vecāki nesaprot savus bērnus un īsti viņus nepazīst. Bieži vien vecākus un bērnus šķir liels attālums. Ja vecāki gribētu pilnīgāk izprast bērnu izjūtas un uzzināt, kas ir viņu sirdī, tad tas uz viņiem atstātu labvēlīgu iespaidu.

Vecākiem godprātīgi jāapejas ar viņiem uzticētajām dvēselēm. Viņiem nevajadzētu savos bērnos atbalstīt lepnumu, tieksmi uz pārmērībām un mīlestību uz izrādīšanos. Nevajadzētu viņiem mācīt, ne arī paciest, ka viņi mācās mazus nedarbus, kas pie maziem bērniem izskatās kā veiklība vai gudrība, bet no kā viņiem tomēr būs jāatsakās un, kļūstot lielākiem, tie jāizlabo. Pirmie ieradumi nav viegli aizmirstami. Vecāki, jums vajadzētu sākt audzināt savu bērnu prātu, kamēr viņi vēl ir pavisam jauni, lai pieaugot viņi varētu būt kristieši. Lai visas jūsu pūles būtu viņu glābšanai. Rīkojieties tā, it kā viņi būtu nodoti jūsu gādībai līdzīgi vērtīgiem dārgakmeņiem, kuri sagatavojami, lai mirdzētu Dieva valstībā. Sargieties, ka neieaijājat viņus miegā virs iznīcības bedres ar nepareizām domām, ka viņi vēl nav pietiekoši veci, lai nožēlotu savus grēkus un atzītu Kristu.

Man norādīja uz daudziem dārgiem apsolījumiem priekš tiem, kas agri meklē savu Glābēju. (Sal. māc. 12: 1) “Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms ļaunās dienas [397] nāk un tie gadi tuvojas, par kuriem tu vēlāk sacīsi: tie man nepatīk!” (Sal. pam. 8:17) “Es mīlu tos, kas mani mīl, un tie, kas mani laikus meklē, mani arī atrod.” Lielais Izraēla Gans vēl saka: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Māciet saviem bērniem, ka jaunība ir vislabākais laiks, lai meklētu Kungu. Tad dzīves nasta vēl tik smagi nespiež un viņu jaunais prāts nav rūpju nomākts, un šādiem brīviem viņiem vajadzētu nodot Dievam savus vislabākos spēkus.

Mēs dzīvojam priekš bērniem nelaimīgā laikmetā. Varena straume traucas lejup pretī pazušanai, un, lai šai straumei turētos pretī un neļautu sevi aizraut līdzi uz leju, tad ir vajadzīgs vairāk nekā bērnības piedzīvojumi, vairāk nekā bērna spēks. Jaunieši vispārīgi liekas esam sātana gūstekņi, un viņš un viņa eņģeļi vada viņus uz drošu bojā eju. Sātans un viņa pulki karo pret Dieva valdību un visus, kas grib savu sirdi pakļaut Dievam un paklausīt Viņa prasībām, viņš centīsies samulsināt un pārvarēt ar savām kārdināšanām, lai viņi kļūtu mazdūšīgi un atteiktos no cīņas.

Vecāki, palīdziet saviem bērniem. Uzmostieties no letarģiskā miega, kurā jūs esat gulējuši. Esiet pastāvīgi modri, lai novērstu ļaunuma straumi, kuru sātans ar varu rada jūsu bērnos, un lieciet šim ļaunuma smagumam velties atpakaļ. Bērni vieni paši to nevar izdarīt, bet vecāki var darīt daudz. Ar nopietnām lūgšanām un dzīvu ticību var panākt lielas uzvaras. Daži vecāki nav izpratuši uz viņiem gulstošos atbildību un ir atstājuši novārtā savu bērnu reliģisko audzināšanu. Rītos kristieša pirmajām domām vajadzētu steigties pie Dieva. Pasaulīgajam darbam un savām interesēm vajadzētu būt otrā vietā. Bērnus vajadzētu mācīt ievērot un godāt lūgšanas stundu. Pirms atstājat māju, ejot darbā, vajadzētu sasaukt kopā visu ģimeni, un tēvam vai viņa prombūtnē mātei dedzīgi vajadzētu lūgt Dievu, lai Tas viņus pasargā visās dienas gaitās. Nāciet pie Dieva pazemīgi, ar iejūtīgām, maiguma pilnām sirdīm, [398] apzinoties jums un jūsu bērniem priekšā stāvošās kārdināšanas un briesmas; ticībā saistot viņus uz altāra, izlūdzieties pār viņiem Kunga gādību. Kalpojošie eņģeļi sargās bērnus, kas tā būs novēlēti Dievam. Kristīgo vecāku pienākums ir rītos un vakaros ar nopietnām lūgšanām un neatslābstošu ticību izveidot sētu ap saviem bērniem. Viņiem viņus vajadzētu pacietīgi pamācīt, – laipni un nenogurstoši viņiem stāstīt, kā dzīvot, lai patiktu Dievam.

Nepacietība vecākos izraisa nepacietību bērnos. Dusmas, ko parāda vecāki, rada dusmas bērnos un pamodina viņu dabā esošo ļaunumu. Daži vecāki rāj un māca savus bērnus neiecietīgi un bargi un bieži pat dusmās. Šādi rājieni nedod nekāda labuma. Cenšoties izlabot vienu ļaunumu, tā rada divus. Pastāvīga bērnu nopelšana un viņu pēršana viņus nocietina un atsvešina no vecākiem. Vecākiem vispirms jāmācās savaldīt pašiem sevi, un tad viņi sekmīgāk varēs savaldīt savus bērnus. Katru reizi, kad viņi zaudē pašsavaldīšanos, kad runā un rīkojas nepacietīgi, viņi grēko pret Dievu. Vispirms viņiem vajadzētu ar bērniem izrunāties, skaidri norādot viņu nepareizības, parādīt viņiem viņu grēku un izskaidrot, ka viņi nav grēkojuši tikai pret vecākiem, bet arī pret Dievu. Apspiežot savu sirdi un jūtot līdzi saviem maldīgajiem bērniem, un skumstot par viņiem, pirms jūs viņus sodāt, lūdziet kopā ar viņiem. Tad sods neliks bērniem jūs ienīst. Viņi jūs mīlēs. Viņi redzēs, ka jūs viņus nesodāt tāpēc, ka viņi jums sagādājuši neērtības, vai arī tāpēc, ka jūs gribat parādīt savu nepatiku pret tiem, bet ka jūs to darāt, apzinoties savu pienākumu viņu labā, lai viņiem neļautu uzaugt grēkā.

Daži vecāki nav devuši saviem bērniem reliģisku izglītību un atstājuši novārtā arī viņu skolas izglītību. Ne vienu, ne otru nevajadzētu pamest novārtā. Bērna prāts darbojas, un, ja tas nav aizņemts ar fizisku darbu vai mācībām, [399] tad tas pakļaujas ļauniem iespaidiem. Vecāki grēko, ja atļauj bērniem augt, viņiem nepievēršot uzmanību. Viņus vajadzētu apgādāt ar derīgām un interesantām grāmatām un vajadzētu arī mācīt strādāt, lai viņiem būtu fiziska darba stundas un stundas mācībām un lasīšanai. Vecākiem vajadzētu censties pacelt savu bērnu prātus un attīstīt viņu garīgās spējas. Savā vaļā atstāts prāts, ko neattīsta, parasti ir zems, juteklisks un samaitāts. Sātans izmanto izdevību un audzina nenodarbinātu prātu.

Vecāki, eņģelis rakstvedis pieraksta katru neiecietīgu, īgnu vārdu, ko jūs runājat uz saviem bērniem. Pret jūsu vārdu atzīmē katru jūsu nolaidību dot saviem bērniem pareizu pamācību un rādīt viņiem grēka briesmīgo grēcīgumu un grēcīgas rīcības gala rezultātus. Katru nepiesardzīgu vārdu, kas teikts viņiem nevērīgi vai jokojot, kas nav šķīsts un augšup ceļošs, rakstvedis eņģelis atzīmē kā traipu pie jūsu kristīgā rakstura. Pierakstīti tiek visi jūsu darbi, kā labie, tā sliktie.

Vecāki nevar gūt labus panākumus savu bērnu audzināšanā, kamēr viņi vispirms nav iemācījušies pilnīgi savaldīt paši sevi. Viņiem vispirms jāmācās savaldīt pašiem sevi, savus vārdus un pat sejas izteiksmi. Nevajadzētu pieļaut, ka uzbudinājumā vai dusmās mainās viņu balss noskaņa. Tikai tad viņi uz bērniem atstās izšķirīgu ietekmi. Bērni var vēlēties darīt pareizi, viņi var apņemties savā sirdī būt paklausīgi un laipni pret vecākiem vai audzinātājiem, bet tiem no viņu puses ir vajadzīga palīdzība un pamudinājumi. Bērni var apņemties darīt labu, bet, ja viņu principus nestiprina reliģija un ja viņu dzīvi neiespaido atjaunojošā Dieva žēlastība, tad viņi mērķi neaizsniegs.

Vecākiem vajadzētu dubultot pūles savu bērnu glābšanai. Viņiem uzticīgi viņus vajadzētu pamācīt, neatstājot viņus, lai viņi paši sevi audzina, cik labi vien spēj. Nevajadzētu paciest, ka jaunieši bez izšķirības [400] mācās ļaunu un labu, domājot, ka kādreiz vēlāk labais gūs virsroku un ļaunais zaudēs savu iespaidu. Ļaunais augs ātrāk nekā labais. Iespējams, ka ļaunais, ko viņi mācījušies, pēc daudz gadiem tiks izdeldēts, bet kas varētu uzdrīkstēties riskēt? Laiks ir īss. Vieglāk un daudz drošāk sēt bērnu sirdī labu sēklu, nekā pēc tam izravēt nezāles. Vecākiem pienākas vērot, lai apkārtējie iespaidi nekaitētu viņu bērniem. Viņu pienākums ir izraudzīties viņiem sabiedrību un nepieļaut, ka viņi paši to sev izvēlas. Kas piegriezīs vērību šim darbam, ja vecāki to nedarīs? Vai citiem var būt tāda interese par jūsu bērniem, kādai vajadzētu būt jums pašiem? Vai citi var izjust tādas pastāvīgas rūpes un tik dziļu mīlestību pret bērniem, kādu izjūt vecāki?

Ierobežojumu dēļ Sabata turētāju bērni var kļūt neiecietīgi un domāt, ka viņu vecāki ir pārāk stingri; viņu sirdī var pamosties pat asas izjūtas un var tikt koptas nelaimīgas neapmierinātības domas pret tiem, kas rūpējas par viņu tagadējo un mūžīgo labumu. Bet ja dzīvība nedaudzus gadus tiks taupīta, tad viņi svētīs savus vecākus par šīm stingrajām pūlēm un uzticīgo modrību pār viņiem gados, kad viņiem nebija piedzīvojumu. Vecākiem vajadzētu bērniem izskaidrot un vienkāršot pestīšanas plānu, lai viņu jaunais prāts to varētu saprast. Astoņus, desmit vai divpadsmit gadus veci bērni ir pietiekoši nobrieduši, lai ar viņiem runātu par personīgo reliģiju. Nemāciet bērnus, norādot uz laiku nākotnē, kad viņi būs pietiekami veci, lai nožēlotu grēkus un ticētu patiesībai. Pareizi mācītiem, jau ļoti jauniem bērniem var būt pareizs uzskats par savu grēcinieka stāvokli un par pestīšanas ceļu caur Kristu. Sludinātāji parasti ir pārāk vienaldzīgi bērnu glābšanā un nav attiecībā pret bērniem tik personīgi, kādiem viņiem vajadzētu būt. Bieži paliek neizmantotas zelta izdevības, lai iespaidotu bērnu prātus.

Gandrīz visu pārvarošs ir ļaunais iespaids, kas no visām pusēm apņem mūsu bērnus; tas samaitā viņu prātus un vada viņus lejup pretī [401] postam. Jauniešu prāti dabīgi pievēršas ģeķībām, un jau agrajos gados, pirms ir izveidojies viņu raksturs un nobriedis spriedums, viņi bieži parāda vēlēšanos dot priekšroku tai sabiedrībai, kurai pār viņiem būs kaitīgs iespaids. Daži sāk pieķerties pretējam dzimumam, pretēji savu vecāku gribai un lūgumiem, un, tādā veidā negodādami vecākus, viņi pārkāpj piekto bausli. Vecāku pienākums ir vērot bērnu ieiešana un iziešana. Vecākiem viņus vajadzētu atbalstīt un gādāt, lai mājas viņiem būtu pievilcīgas, lai viņi ieraudzītu, ka vecāki par viņiem interesējas. Māju viņiem vajadzētu darīt patīkamu un priecīgu.

Tēvi un mātes, runājiet laipni ar saviem bērniem, neaizmirstiet, cik jūs paši esat jūtīgi, cik maz jūs spējat panest pelšanu; apsveriet to un ziniet, ka jūsu bērni līdzinās jums. Ko jūs paši nevarat nest, to neuzkraujiet viņiem. Ja jūs nevarat panest pārmetumus un pelšanu, tad to nevar arī jūsu bērni, kas ir par jums vājāki. Lai jūsu patīkamie, priecīgie vārdi ģimenē ir līdzīgi saules stariem. Pašsavaldīšanās, apdomība un grūtību pārvarēšana no jūsu puses nesīs simtkārtīgus augļus. Vecākiem nav nekādu tiesību caur kļūdu meklēšanu vai bargiem pārmetumiem par niecīgu pārkāpumu savu bērnu laimi aptumšot ar drūmu tumsas mākoni. Bet īstas nepareizības un grēkus vajadzētu parādīt tieši tik grēcīgus, kādi tie ir, un, lai aizkavētu to atkārtošanos, vajadzētu spert noteiktus un izšķirīgus soļus. Vajadzētu panākt, lai bērni izprot savas vainas, tomēr nevajadzētu viņus atstāt bezcerīgā gara stāvoklī, bet gan ar kādu uzmudinājumu parādīt, ka viņi var laboties un atgūt jūsu uzticību un atzinību.

Daži vecāki kļūdās, dodot saviem bērniem pārāk daudz brīvības. Viņi reizēm tik ļoti viņiem uzticas, ka nemaz neredz viņu nepilnības. Ir nepareizi atļaut bērniem, vecāku vai audzinātāju nepavadītiem, braukt uz tāliem ciemiem un tā izdot līdzekļus. Tas uz bērniem [402] atstāj sliktu iespaidu. Viņi sāk domāt ka ir kaut kas, ar ko citiem jārēķinās, un ka viņiem pienākas zināmas priekšrocības, kuras nesaņemot viņi jūtas apvainoti. Viņi norāda uz bērniem, kas pēc sava prāta iet un nāk un kuriem ir daudz priekštiesību, kamēr viņiem to ir tik maz.

Un mātes, baidīdamās, ka bērni domās, ka viņas ir netaisnas, apmierina viņu vēlēšanās, kas beidzot atnes lielu ļaunumu. Jaunie ciemiņi, kurus neuzrauga vecāku modrās acis, redzot un labojot viņu kļūdas, bieži gūst iespaidus, kuru izdzēšanai vajadzīgi mēneši. Man norādīja uz vecākiem, kuriem bija labi, paklausīgi bērni un kas, pilnīgi uzticēdamies kādai zināmai ģimenei, atļāva saviem bērniem aizbraukt no viņiem un apciemot šos draugus tālumā. No šī laika pilnīgi pārmainījās bērnu izturēšanās un raksturs. Agrāk viņi mājās jutās apmierināti un laimīgi un daudz neilgojās būt citu jauniešu sabiedrībā. Atgriezdamies pie vecākiem, ierobežojumi viņiem likās netaisni un māja līdzīga cietumam. Šāda negudra vecāku rīcība izšķirīgi ietekmē bērnu raksturu.

Ar šādu ciemošanos daži bērni izveido draudzības saites, kas beidzot kļūst par iemeslu viņu bojāejai. Vecāki, ja vien iespējams, turiet bērnus pie sevis un sargājiet viņus ar visdziļākajām rūpēm. Ja jūs viņiem atļaujat braukt uz tāliem ciemiem, tad viņi domā, ka ir pietiekoši izauguši, lai paši par sevi rūpētos un izraudzītos sev ceļu. Atstājot jauniešus vienus, viņu sarunu temati bieži ir tādi, kas neatstāj skaidrojošu un cēlinošu ietekmi, ne arī palielina mīlestību uz reliģiskām lietām. Jo vairāk viņiem atļaus ciemoties, jo lielāka vēlēšanās būs iet un nepievilcīgāka viņiem liksies māja.

Bērni, Dievs ir atradis par labu uzticēt jūs jūsu vecāku gādībai, lai viņi jūs pamācītu un audzinātu un tādā veidā darītu savu daļu jūsu rakstura veidošanā Debesīm. Tomēr jūs paši izšķirat, vai jūs attīstīsiet labu, kristīgu raksturu, iespējami vislabāk izmantojot priekštiesības, kādas jums dod dievbijīgi, uzticīgi un lūdzoši vecāki. [403] Neskatoties uz uzticību un rūpēm par bērniem, vecāki vieni paši viņus izglābt nevar. Bērniem ir darāms savs darbs. Katram bērnam ir kaut kas īpašs, kur tam sevišķi jāuzmanās. Ticīgie vecāki, jūs gaida atbildīgs darbs, jums jāvada jūsu bērnu soļi pat reliģiskajos piedzīvojumos. Ja viņi patiesi mīlēs Dievu, tad viņi jūs svētīs un cienīs par rūpēm, kuras jūs parādījāt, un par uzticību viņu tieksmju ierobežošanā un gribas pakļaušanā.

Valdošais iespaids pasaulē ir tāds, kas ļauj jauniešiem paklausīt viņu pašu prāta dabiskajām tieksmēm. Ja viņi jaunībā ir ļoti nevaldāmi, tad vecāki saka, ka gan pēc kāda laika viņi sāks rīkoties pareizi, un sešpadsmit vai astoņpadsmit gadu vecumā viņi paši zinās sevi pareizi novērtēt un atstās savus nepareizos ieradumus un beidzot kļūs par derīgiem vīriem un sievām. Kāda kļūda! Gadiem ilgi viņi atļauj ienaidniekam sēt savu sēklu sirds dārzā; viņi atļauj nostiprināties nepareiziem pamatlikumiem, un daudzos gadījumos visvēlākais darbs, kas tiek veltīts šai zemei, vairs nedod nekādus panākumus. Sātans ir viltīgs, neatlaidīgs strādnieks, bīstams ienaidnieks. Kur vien pasaka kādu nepiesardzīgu vārdu, kas jauniešiem glaimo vai uz grēku pamudina skatīties ar mazāku riebumu, tur sātans šo stāvokli izmanto sev par labu un baro šo ļauno sēklu, lai tā varētu laist saknes un nest bagātu ražu. Daži vecāki atļāvuši bērniem izveidot nepareizus ieradumus, kuri atstāj pēdas visā tālākajā dzīvē. Šis grēks gulstas uz vecākiem. Šie bērni var sevi apliecināt par kristiešiem, tomēr bez sevišķa žēlastības darba pie sirds un bez pamatīgas reformas dzīvē katrā viņu piedzīvojumā būs redzami pagātnes ieradumi un viņi parādīs tieši tādu raksturu, kādu vecāki viņiem ļāvuši izveidot.

Starp ļaudīm, kas parasti sevi sauc par kristiešiem, dievbijības līmenis ir tik zems, ka tiem, kas no sirds grib sekot Kristum, ir jādara daudz grūtāks un sarežģītāks darbs, nekā tas būtu, ja apstākļi būtu savādāki. [404] Pasaulīgo ticības apliecinātāju iespaids kaitē jauniešiem. Lielais cilvēku vairums, kas sevi apliecina par kristiešiem, ir nojaukuši atšķirības līniju starp kristiešiem un pasauli, un, apliecinādami, ka dzīvo Kristum, viņi patiesībā dzīvo pasaulei. Viņu ticība atstāj pavisam maz ierobežojošu iespaidu uz viņu priekiem; apliecinādami sevi par gaismas bērniem, viņi staigā tumsā un ir nakts tumsības bērni. Tie kas staigā tumsā, tie nevar no sirds pagodināt un mīlēt Dievu. Viņi nav apgaismoti, lai izprastu Debesu lietu brīnišķo skaistumu, un tāpēc nevar tās patiesi mīlēt. Viņi sevi sauc par kristiešiem, tāpēc ka to uzskata par goda lietu, un viņiem nav jānes nekāds krusts. Viņu motīvi bieži vien ir savtīgi. Daži šādi ticības apliecinātāji atļaujas iet balles zālē un piedalīties visās izpriecās, ko tā piedāvā. Citi tieši tik tālu nevar iet, tomēr viņi ņem dalību izpriecu sanāksmēs un attiecīgos izbraucienos, dažādās apdāvināšanās un izstādēs. Un vismeklējošākais skats šādos vārda kristiešos neatradīs nevienu kristietības pazīmi. Neviens neredzēs ārējā izskatā kādu starpību starp viņiem un visneticīgākajiem cilvēkiem. Vārda kristieši, izvirtuļi, reliģijas izsmējēji un atklāti bezdievīgie – visi savstarpēji jaucas kopā kā vienas šķiras ļaudis. Un Dievs viņus uzlūko kā tādus, kas savstarpēji vienoti garā un dzīvē.

Kristietības apliecināšana bez attiecīgas ticības un darbiem neko nedos. Neviens cilvēks nevar kalpot diviem kungiem. Ļaunuma bērni ir sava kunga kalpi, kam viņi sevi atdod par kalpiem uz paklausību, tā kalpi viņi ir, un viņi nevar būt Dieva kalpi, kamēr tie nav atteikušies no velna un visiem viņa darbiem. Debesu Ķēniņa kalpiem nevar nekaitēt nodošanās tādiem priekiem un uzjautrinājumiem, kuriem nododas sātana kalpi, kaut arī bieži atkārto, ka šādi uzjautrinājumi ir nevainīgi. Dievs ir atklājis augstas un svētas patiesības, lai atšķirtu Savus ļaudis no bezdievīgajiem un šķīstītu tos pats priekš Sevis. Septītās dienas adventistiem vajadzētu izdzīvot [405] savu ticību. Kas paklausa desmit baušļiem, tie skatās uz pasaulīgajām un reliģijas lietām pavisam no cita viedokļa nekā tie ticības apliecinātāji, kas mīl izpriecas, kas izvairās no krusta un dzīvo ceturtā baušļa pārkāpšanā. Tagadējā sabiedrībā vecākiem nav viegli darbs ierobežot bērnus un pamācīt viņus dzīvot pēc Bībeles taisnajiem likumiem. Reliģijas apliecinātāji ir tik tālu aizgājuši no Dieva Vārda, ka, Viņa ļaudīm atgriežoties pie šī Svētā Vārda un audzinot savus bērnus saskaņā ar šī Vārda priekšrakstiem un līdzīgi seno laiku Ābrahāmam pavēlot savam namam aiz sevis, nabaga bērniem, tādu iespaidu apņemtiem, jādomā, ka viņu vecāki ir nevajadzīgi stingri un ka tie par daudz raizējas par biedriem, kurus viņi sev izvēlas. Viņi dabīgi vēlas sekot pasaules cilvēku un izpriecas mīlošo ticības apliecinātāju priekšzīmei.

Šajās dienās mēs gandrīz nepazīstam vajāšanas un negodu Kristus dēļ. Vajadzīgs pavisam maz sevis aizliegšanas un pašuzupurēšanās, lai uzģērbtu dievbijības izskatu un panāktu sava vārda ierakstīšanu draudzes grāmatā; tomēr, lai dzīvotu tā, ka mūsu ceļi patiktu Dievam un mūsu vārdi būtu ierakstīti dzīvības grāmatā, tad no mūsu puses vajadzīga modrība un lūgšanas, pašaizliedzības un uzupurēšanās. Vārda kristieši nav priekšzīme jauniešiem, vienīgi par tik par cik viņi seko Kristum. Taisnīga rīcība ir nekļūdīgs patiesas dievbijības auglis. Visas pasaules Tiesnesis dos katram algu saskaņā ar viņa darbiem. Bērnus, kuri seko Kristum, sagaida cīņas; lai izietu no pasaules un paliktu atšķirti un atdarinātu Kristus dzīvi, viņiem ik dienas ir jānes krusts.

Staigājiet gaismā

Man rādīja, ka Dieva ļaudis pārāk daudz dzīvo zem mākoņiem. Tas nav Dieva prāts, lai viņi dzīvotu neticībā. Jēzus ir gaisma, un Viņā nav nekādas tumsas. Viņa bērni [406] ir gaismas bērni. Tie ir atjaunoti Viņa līdzībā un izaicināti no tumsas pie Viņa brīnišķās gaismas. Viņš ir pasaules Gaisma, un tādi ir arī tie, kas Viņam seko. Viņiem nav jāstaigā tumsā, bet jābūt dzīvības gaismai. Jo vairāk Dieva ļaudis centīsies atdarināt Kristu, jo neatlaidīgāk viņus vajās ienaidnieks; bet Kristus tuvums darīs viņus stiprus pretoties viltīgā ienaidnieka pūlēm šķirt tos no Kristus.

Man rādīja, ka ticīgie par daudz sevi salīdzina ar citiem, sev par paraugu ņemot maldīgus mirstīgos, kad mums taču ir drošs un nemaldīgs Paraugs. Mums nevajadzētu sevi mērot ar pasauli, ne arī ar cilvēku ieskatiem, ne arī ar to, kādi mēs bijām pirms patiesības pieņemšanas. Bet mūsu ticība un stāvoklis pasaulē kāds tas ir tagad jāsalīdzina ar to, kādi mēs būtu, ja mūsu ceļš, kopš mēs sevi atzīstam par Kristus sekotājiem, pastāvīgi būtu gājis uz priekšu un uz augšu. Šis ir vienīgais drošais salīdzinājums, kādu mēs varam darīt. Katrā citā veidā mēs paši sevi piekrāpsim. Ja Dieva ļaužu tikumiskais raksturs un garīgais stāvoklis neatbilst tām svētībām, priekštiesībām un gaismai, kāda viņiem ir dota, tad viņi tiek svērti svaru kausā, un eņģelis ziņo – par viegliem.

Liekas, ka daži nesaskata savu patieso stāvokli. Viņi redz patiesību, bet neaptver tās svarīgo nozīmi, nedz tās prasības. Viņi dzird patiesību, bet pilnīgi to neizprot, jo nesaskaņo ar to savu dzīvi un tāpēc netiek svētoti caur paklausību tai. Tomēr viņi paliek tik vienaldzīgi, tik pilnīgi apmierināti ar sevi, kā kad viņiem pa priekšu ietu Dieva labvēlības zīmes – mākonis dienā un uguns stabs naktī. Ar vārdiem viņi saka, ka pazīst Dievu, bet darbos Viņu aizliedz. Viņi sevi uzskata par Dieva izredzētiem, īpašiem ļaudīm, tomēr Dieva klātbūtne un Viņa pilnīgi glābjošais spēks reti kad parādās viņu vidū. Cik liela ir šādu cilvēku tumsa! Bet viņi to nezina. Gaisma spīd, tomēr [407] viņi to neizprot. Nekāda stiprāka sevis apmānīšana nevar pievilt cilvēku prātu kā doma, ka viņi rīkojas pareizi un ka Dievs pieņem viņu darbus, kad patiesībā tie pret Viņu grēko. Viņi kļūdaini pieņem dievbijības formu par tās garu un spēku. Viņi domā, ka ir bagāti un ka viņiem nekā nevajag, kad viņi ir nabagi, nožēlojami, akli un kaili un viņiem ir vajadzīgs viss.

Ir tādi cilvēki, kas sevi atzīst par Kristus sekotājiem, tomēr garīgās lietās viņi nemaz nepūlas. Jebkurā pasaulīgā pasākumā viņi pieliek pūles un godkāri vēlas izvest dzīvē savus nodomus un panākt iecerēto mērķi, bet mūžīgās dzīvības pasākumā, kur uz spēles likts viss un kur panākumi nosaka viņu mūžīgo laimi, viņi rīkojas tik vienaldzīgi, it kā viņi nebūtu morālas cīņas dalībnieki, kā kāds cits viņu vietā spēlētu šo dzīves spēli un it kā viņiem nekas nebūtu jādara, kā vien jāgaida rezultāti. Ak, kāda ģeķība! Kāds neprāts! Ja visi, cenšoties sasniegt mūžīgo dzīvību, parādītu tādu godkārības, centības un nopietnības pakāpi, kādu viņi parāda savos pasaulīgajos darbos, tad viņi kļūtu par uzvarētājiem. Es redzēju ka, katram pašam priekš sevis jāiegūst piedzīvojumi, katram uzticīgi un pareizi jāspēlē sava loma šajā dzīves spēlē. Sātans uzmana sev izdevīgus brīžus, lai nolaupītu dārgo žēlastību, kad mēs esam neaizsargāti un mums būs jāizcīna nopietnas cīņas ar tumsības spēkiem, lai to neatdotu vai arī lai atgūtu atpakaļ Debesu žēlastību, ja modrības trūkuma dēļ to esam pazaudējuši.

Tomēr es redzēju, ka kristietim dota priekštiesība saņemt spēku no Dieva, lai paturētu katru dārgo dāvanu. Dedzīgas un iespaidīgas lūgšanas Debesis ievēros. Kad Kristus kalpi satver tiesības vairogu, lai aizsargātu sevi un gara zobenu cīņai, tad ienaidnieka nometne baidās, un kaut kas viņiem jādara. Vajāšanas un negods gaida tikai tos, kas darbam apveltīti ar spēku no augšienes. Kad ticīgo vidū valda patiesība tās vienkāršībā un spēkā un kad tā [408] nostājas pret pasaules garu, tad kļūst redzams, ka Kristum ar Belialu nav nekā kopēja. Kristus mācekļiem iespaidīgi jāparāda sava Kunga dzīve un viņa Gars.

Jaunus un vecus gaida cīņas. Ne uz acumirkli viņi nedrīkst iemigt. Viltīgais ienaidnieks vienmēr ir gatavs viņus nomaldināt un pārvarēt. Ļaudīm, kas tic tagadējai patiesībai, jābūt tikpat modriem, kāds ir viņu ienaidnieks, un viņiem gudri jāpretojas sātanam. Vai viņi to darīs? Vai viņi šajā karagājienā būs neatlaidīgi? Vai viņi rūpīgi centīsies atstāt visu netaisnību? Kristus tiek aizliegts daudzējādos veidos. Mēs Viņu varam aizliegt, runājot pretī patiesībai, runājot ļaunu par citiem, ar ģeķīgu tērzēšanu vai jokošanos vai arī ar tukšiem vārdiem. Šajās lietās mēs neparādām tālu ejošu saprašanu vai gudrību. Mēs paši sevi novājinām, pūles atsist mūsu lielo ienaidnieku ir vājas un mēs tiekam uzvarēti. “Jo no sirds pilnības mute runā,” Mat. 12: 34 un trūkstot modrībai mēs apliecinām, ka Kristus nav mūsos. Kas vilcinās nodoties Dievam bez atlikuma, tie sekojot Kristum parāda bēdīgu darbu viņi Kristum seko tik lielā attālumā, ka pusi no laika viņi tiešām nezina, vai min Kristus pēdās vai arī sava lielā ienaidnieka pēdās. Kāpēc mēs esam tik kūtri novērst savu interesi no šīs pasaules lietām un pieņemt Kristu par mūsu vienīgo daļu? Kāpēc mums vajadzētu vēlēties draudzēties ar mūsu Kunga ienaidniekiem, atdarināt viņu ieradumus un vadīties no viņu domām? Dievam ir jānododas pilnīgi nerezervēti, pilnīgi un bez ierunām jāatsakās un jānovēršas no mīlestības uz pasauli un zemes lietām, vai arī mēs nevaram būt Kristus mācekļi

Vienīgi Kristus dzīve un Viņa Gars ir visaugstākais pilnības paraugs, un mūsu vienīgais drošais ceļš ir sekot Viņa priekšzīmei. Ja mēs to darīsim, tad Viņš mūs vadīs ar savu padomu un pēc uzņems godībā. Mums čakli jācīnās un jābūt labprātīgiem daudz ciest, staigājot mūsu Glābēja [409] pēdās. Dievs labprāt grib strādāt priekš mums, dot mums savu brīvību sniedzošo garu, ja tikai mēs uz to tieksimies, dzīvosim un ticēsim, tad mēs spēsim staigāt gaismā, kā Viņš ir gaismā. Mēs varam baudīt Viņa mīlestību un dzert no Viņa bagātīgās pilnības.

Darba stāvoklis austrumos

Fanātisms, kas trakoja pēdējos gados, ir atstājis savu postošo iespaidu Austrumos. Es redzēju, ka Dievs savus ļaudis pārbaudīja 1844. gadā, bet ka neviens cits pēc tam noliktais laiks nav nesis Viņa roku sevišķās pazīmes. Kopš 1844. gada Viņš savus ļaudis nav pārbaudījis nevienā citā īpašā laikā. Mēs esam atradušies un vēl atrodamies pacietīgas gaidīšanas laikā. Sevišķs satraukums tika radīts, noliekot laiku uz 1854. gadu, un daudzi ir nolēmuši, ka šī kustība ir bijusi pēc Dieva paredzējuma, jo tā bija ļoti plaša un daži caur to it kā tika atgriezti. Tomēr šāds slēdziens nav vajadzīgs. Sakarā ar noteikto laiku uz 1854. gadu tika daudz sludināts; tas bija saprātīgi un pareizi. Daži godīgi cilvēki pieņēma patiesību kopā ar maldiem un daudz no sava īpašuma upurēja, lai to atbalstītu, bet pēc vilšanās viņi atteicās kā no patiesības, tā arī no maldiem un tagad atrodas tur, kur patiesībai viņus grūti aizsniegt. Daži, kas vilšanos pārcieta, ieraudzīja tagadējās patiesības pierādījumus un satvēra trešā eņģeļa vēsti un tagad cenšas ar to saskaņot savu dzīvi. Bet kur ir kaut viens, kam ir nācis kāds labums no ticības uz 1854. gadā nolikto laiku lai gan desmitiem ar to ir kaitēts, un daudzi no viņiem ir nostādīti tur, kur patiesība viņus nepārliecinās, lai cik skaidri arī to pasniegtu.

1854. gada laika pasludināšana pavadīja gars, kas nebija no Dieva. Tas bija trokšņains, rupjš, nevērīgs un satraucošs gars. Daudzi troksni sāka uzskatīt par patiesas [410] reliģijas svarīgu īpašību, un parādījās tieksme visu vilkt lejup zemākā līmenī. Daudzi to uzskatīja par pazemību, bet, kad viņu īpatnējiem uzskatiem runāja pretī, tad viņi acumirklī uztraucās, parādīja uzpūtīgu garu un tos kas viņiem nepiekrita, apvainoja par lepniem un par tādiem, kas pretojas patiesībai un Dieva spēkam.

Svētajos eņģeļos radās nepatika un riebums par to negoddevīgo veidu, kādā daudzi lietoja Dieva, Lielā Jehovas vārdu eņģeļi piemin vislielākajā godbijībā un vienmēr aizklāj savas sejas, un izrunājot Dieva Vārdu un Kristus vārds viņiem ir tik svēts, ka to viņi izrunā ar vislielāko cieņu. Bet cik pretējs visam tam bija gars un iespaids, kas pavadīja 1854. g. noteiktā laika kustību. Daži kas vēl tagad atrodas zem tā paša iespaida, runā par Dievu, kā viņi runātu par zirgu vai par kādu citu ikdienišķu lietu. Savās lūgšanās viņi vārdus “Visvarenais Dievs” lieto parastā un negoddevīgā veidā. Kas to dara, tiem nav nekādas izpratnes par Dieva, Kristus un Debesu lietu augsto raksturu.

Man rādīja, ka tad, kad senatnē Dievs sūtīja Savus eņģeļus, lai tie kalpotu vai uzturētu sakarus ar atsevišķām personām, un, kad šīs personas uzzināja, ka ir redzējušas un runājušas ar eņģeli, tad viņas pārņēma liela godbijība un bailes, ka tām būs jāmirst. Tām bija tik augsti ieskati par Dieva briesmīgo majestātīgumu un spēku, ka tās domāja, ka ies bojā, ja nonāks ciešākā saskarē ar kādu, kas nāk tieši no Dieva svētā tuvuma. Man norādīja uz Soģu 13: 21.22 “Tad Manua saprata, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis. Tad Manua sacīja savai sievai: “Mēs mirdami mirsim, tādēļ ka esam Dievu redzējuši,” [411] Soģu 6: 22.23 “Kad Gideons noskārta, ka tas bija bijis Tā Kunga eņģelis, tad viņš sacīja: “Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!” Tad Tas Kungs viņam sacīja: “Miers ar tevi! Nebīsties, tu nemirsi,” Joz. 5: 13.15 “Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un redzi, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kuram rokā bija atvēzts zobens, un Jozua gāja pie viņa un jautāja: “Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?” Bet tas sacīja: “Nē, bet Es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks.” Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un Viņam sacīja: “Ko mans Kungs grib teikt Savam kalpam?” Tad Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks sacīja uz Jozuam: “Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta.” Un Jozua tā arī darīja.” Ja eņģeļus tā bijās un godāja, tāpēc ka viņi nāca no Dieva tuvuma, cik daudz lielākā godbijībā vajadzētu raudzīties uz pašu Dievu.

Daudziem, kas atgriezās caur 1854. gada kustības iespaidu, vajadzēja vēlreiz atgriezties. Un tagad vajadzīgs desmitreiz vairāk darba, lai izlabotu nepareizos, satraucošos ieskatus, kurus viņi ir pieņēmuši no saviem skolotājiem, un lai vadītu viņus uzņemt ar maldiem nesajauktu patiesību. Tā tas nebūtu, ja viņiem liktu iziet no pasaules uz trešās eņģeļa vēsts pamata. Šīs šķiras ļaudīm vispirms jāaizmirst tas, ko viņi zina, lai varētu iemācīties kaut ko pareizu, citādi kupli sazels indīgās maldu nezāles un izsakņos dārgo patiesības sēklu. Vispirms ar saknēm jāizrauj maldi, un tad tikai zeme būs sagatavota labajai sēklai, lai tā uzdīgtu un nestu augļus Dievam par godu.

Vienīgās zāles Austrumiem ir laba disciplīna un organizācija. Zināmu Sabata turētāju daļu tur pārvaldīja fanātisma gars, no patiesības avotiem viņi ir dzēruši pavisam pavirši, un viņi nepazīst trešās eņģeļa vēsts garu. Priekš šīs šķiras neko nevar darīt, kamēr nav izlaboti viņu fanātiskie uzskati. Daži kas piedalījās 1854. gada kustībā, sev līdzi ir paņēmuši maldīgus ieskatus kā bezdievīgo necelšanos augšā un par nākošo laikmetu; viņi cenšas šos ieskatus un savus pagātnes piedzīvojumus savienot ar trešā eņģeļa vēsti. Viņi to nespēj, Kristum ar Beliaru nav nekā [412] kopēja. Bezdievīgo necelšanos augšā un viņu īpatnējie uzskati par nākošo laikmetu ir ļoti rupji sātana maldi, kurus tas ir ieaudis pēdējo dienu atkrišanas mācībās, lai tie kalpotu viņa nodomam iznīcināt dvēseles. Šie maldi nevar harmonēt ar vēsti, kas ir nākusi no Debesīm.

Dažas no šīm personām ir vingrinājušās lietās, kuras viņi sauc par dāvanām, un viņi saka, ka Kungs tās ir ielicis draudzē. Viņi nododas neizprotamai muldēšanai, ko viņi sauc par nezināmu valodu, kuru nepazīst ne tikai cilvēki, bet arī Kungs un visas Debesis. Šādas dāvanas uzrāda vīri un sievas ar lielā viltnieka palīdzību. Par dāvanām, kuras Dievs ir ielicis draudzē, uzskata fanātismu, nepareizu satraukumu, viltus runāšanu valodās un trokšņainus piedzīvojumus. Daži ir tikuši piekrāpti. Visa tā augļi nav bijuši labi. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Mat. 7: 16 Fanātismu un trokšņošanu ir uzskatījuši par sevišķu ticības pierādījumu. Daži nav apmierināti ar sapulci, ja tās laikā nejūtas stipri un laimīgi. Viņi cenšas tādi būt un izsauc jūtu satraukumu. Bet iespaids, ko atstāj šādas sapulces, nav labs. Kad laimīgais jūtu lidojums ir zudis, tad viņi grimst vēl zemāk par to stāvokli, kādā viņi atradās pirms sapulces, jo viņu laimes izjūta nav nākusi no pareiziem avotiem. Garīgai pieaugšanai vislabākās sapulces ir tās, kas raksturojas ar svinīgumu un dziļu sirds pārbaudi, kad katrs vēlas labāk pazīt pats sevi un cenšas nopietni, un dziļā pazemībā mācīties no Kristus.

Br./Lunt/ no Portlendas, Menā, savās izjūtās ir daudz cietis. Viņš juta, ka sapulcēs valdošais gars bieži nesaskanēja ar trešā eņģeļa vēsti. Viņam ir bijuši piedzīvojumi fanātismā, kas atstāja postošu iespaidu Austrumos, un tāpēc viņš ar aizdomām skatās uz visu, kas liekas līdzināmies fanātismam. Pagātne viņam ir kā pastāvīgs brīdinājuma signāls, vadot viņu nostāties savrup un skaidri runāt ar cilvēkiem, kam ir kaut [413] kas no fanātisma, jo viņš saprot, ka briesmas draud gan ļaudīm, gan Dieva darbam. Viņš uz lietām un apstākļiem ir skatījies pareizā gaismā.

Ir daudz nemierīgu garu, kas negrib pakļauties disciplīnai, sistēmai un kārtībai. Viņi domā, ka pakļaušanās piedzīvojumiem bagātāku cilvēku spriedumam ierobežos viņu brīvību. Necenšoties pēc kārtības un neizraidot no sapulcēm pārsteidzīgo, nemierīgo fanātisma garu, nav iespējama Dieva darbu iešana uz priekšu. Iespaidi un izjūtas nav drošs pierādījums, ka kādu cilvēku vada Kungs. Ja neņemsim vērā sātana darbu, tad arī viņš dos iespaidus un izjūtas. Tie nevar būt drošs vadonis. Visiem pilnībā vajadzētu iepazīties ar mūsu ticības pierādījumiem un mācoties galveno uzmanību pievērst jautājumam, kā izrotāt savu ticības apliecību un nest augļus Dievam par godu. Nevienam ar savu rīcību nevajadzētu izsaukt pretīguma sajūtu neticīgajos. Mums jābūt skaidriem, vienkāršiem, pieklājīgiem un cēliem sarunās un nevainojamiem dzīvē. Vieglprātīgu, neapdomīgu joku un asprātību garu vajadzētu norāt. Spējas runāt sapulcēs neliecina par Dieva žēlastības darbu pie sirds, ja, neatrodoties sapulcē, šis pats cilvēks ļaujas rupjam un bezrūpīgam runas un rīcības veidam. Tie ir nožēlojami mūsu ticības pārstāvji; viņi ir negods Dieva lietai.

Savāds ieskatu sajukums valda to vidū, kas sevi sauc par Sabata turētājiem. Daži nevar saskaņoties ar draudzi kā miesu, un, turpinot palikt šai stāvoklī, viņi būs pakļauti sātana kārdināšanām, un viņus pārņems fanātisma un maldu gars. Dažiem ir dīvaini ieskati, kas viņus padara aklus pret vitāli svarīgiem patiesības punktiem, nostādot savus fanātiskos slēdzienus vienā līmenī ar dzīvībai svarīgajām patiesībām. Šādu cilvēku izskats un viņus pavadošais gars domājošiem neticīgajiem liek apšaubīt Sabatu, kuru šie cilvēki atzīst. Trešās eņģeļa vēsts attīstībai un [414] panākumiem būtu daudz labāk, ja šādas personas atstātu patiesību.

Saskaņā ar gaismu, kuru Dievs man devis, Austrumos vēl radīsies draudze, kas apzinīgi paklausīs patiesībai. Bet kas turpinās iet pa savu neprātīgi izvēlēto ceļu, tos atstās, lai pieņem maldus, kuri beidzot izsauks viņu bojā eju; bet zināmu laiku viņi būs par piedauzīšanās akmeņiem tiem, kas citādi būtu gatavi pieņemt patiesību. Sludinātājiem, kas strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, vajadzētu būt ļoti rūpīgiem strādniekiem un pasludināt un pasludināt patiesību visā tās šķīstumā, tomēr vienkārši. Ganāmpulku viņiem vajadzētu barot ar tīru barību, kas labi vētīta. Ir cilvēki, kuri sevi sauc par Dieva sūtītiem sludinātājiem, kas līdzīgi klīstošām zvaigznēm (komētām); viņi iet no vienas vietas uz otru un māca citiem Sabata patiesību, tomēr patiesību viņi ir sajaukuši ar maldiem un izplata ļaudīs lielu daudzumu savu pretrunīgo uzskatu. Viņus vada sātans, lai tā radītu nepatiku un riebumu saprātīgos un domājošos neticīgos. Daži no viņiem daudz runā par gara dāvanām un bieži vien ir ļoti veikli. Viņi ļaujas mežonīgām, satraucošām izjūtām un izdod nesaprotamas skaņas, kuras viņi sauc par valodas dāvanu, un liekas, ka zināmu ļaužu šķiru savaldzina šīs savādās izpausmes. Viņus pārvalda svešs gars, kas nomāc katru, kas viņus grib norāt; to nevar neizjust. Dieva Gars šeit nedarbojas un nepavada šādus strādniekus. Viņos mājo cits gars. Tomēr šādiem sludinātājiem ir panākumi pie zināmas laužu šķiras. Bet tas pavairo darbu Dieva sūtītajiem strādniekiem, kas spējīgi pareizā gaismā atklāt ļaudīm Sabatu un Gara dāvanas un kuru iespaids un priekšzīme ir atdarināšanas cienīgi.

Patiesību vajadzētu atklāt tādā veidā, kas to darītu pievilcīgu izglītotiem cilvēku prātiem. Mūs kā tautu nesaprot, bet uzskata par nabagiem, domāt nespējīgiem, nožēlojamiem un atpalikušiem ļaudīm. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visus, kas māca patiesību un tic tai, patiesības svētījošais iespaids tā pārveidotu, ka [415] viņu dzīves skaistums pastāvīgi rādītu neticīgajiem, ka savās domās par šiem cilvēkiem viņi ir maldījušies. Ir svarīgi, lai patiesības lieta būtu atšķirta no visa neīstā un katra fanātiska satraukuma, lai patiesība balstītos pati uz savas vērtības, atklājot savu dabīgo skaidrību un izcilo raksturu.

Es redzēju, ka ir sevišķi svarīgi, lai cilvēki, kuri sludina patiesību, būtu cēli izturēšanās veidā, izvairītos no dīvainībām un pārspīlējumiem un atklātu patiesību visā tās skaidrībā un šķīstumā. Man norādīja uz Tita 1:9 “Kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” Sešpadsmitajā pantā Pāvils runā par ļaudīm, kas teicas pazīstam Dievu, bet kas ar saviem darbiem Viņu aizliedz, kas nav “ikvienam labam darbam”. Viņš tad pamāca Titu: “Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā. (..) Jaunos vīrus tāpat paskubini būt prātīgiem. Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams nekā ļauna par mums sacīt.” Titam. 2:1–8 Šī pamācība uzrakstīta par labu visiem tiem, kurus Dievs aicinājis pasludināt Vārdu, un arī par labu tiem Viņa ļaudīm, kas šo Vārdu dzird.

Dieva patiesība tās saņēmēju nekad nepazemos, bet gan to pacels, izsmalcinās viņa gaumi, svētos spriedumu, pilnveidos šķīsto un svēto eņģeļu sabiedrībai Dieva valstībā. Dažus cilvēkus patiesība atrod rupjus, nepieklājīgus, dīvainus, lielīgus, kas, ja viņiem iespējams, izmanto sev par labu savus kaimiņus; viņi maldās daudzējādā ziņā, tomēr, ja viņi patiesībai tic no visas sirds, tad tā pilnīgi izmainīs viņu dzīvi. Viņi nekavējoties uzsāks reformas darbu. [416] Patiesības skaidrais iespaids pacels augstāk visu cilvēku. Savā darbā un veikala attiecībās ar citiem cilvēkiem viņš bīsies Dievu un savu tuvāku mīlēs kā sevi. Viņš izturēsies pret citiem tā, kā viņš vēlas, lai citi izturētos pret viņu. Viņa valoda būs patiesa, tīra un paceļoša, tā kā neticīgie viņa vārdos nevarēs atrast neko, ko varētu izlietot sev par labu, un nemelojot nevarēs runāt par viņu ļaunu, kā arī nejutīsies no viņa atgrūsti nepieklājīgās izturēšanās dēļ. Patiesības svētījošo iespaidu viņš ienesīs savā ģimenē un liks savai gaismai spīdēt viņu priekšā, lai, redzot viņa labos darbus, godātu Dievu. Visos savas dzīves gājumos viņš atdarinās Kristus dzīvi.

Dieva likuma prasības neapmierina nekas mazāks par pilnību, par pilnīgu paklausību Dieva likumu prasībām. Daļēja nodošanās, neparādot pilnīgu paklausību, nedos nekāda labuma. Pasaules cilvēki un neticīgie apbrīno patiesības teorijai atbilstošu dzīvi, un tieši ticībai atbilstoši Dieva bērnu darbi viņus stipri pārliecinās, ka Dievs tiešām ir ar saviem ļaudīm. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Mat 7:16 Katru koku pazīst pēc tā augļiem. Augļi, kurus mēs nesam, ir mūsu vārdi un darbi. Ir daudzi, kas klausās Kristus teiktos vārdus, bet tos nedara. Vārdos viņi patiesību atzīst, bet viņu augļi ir tādi, kas neticīgiem nepatīk un pat riebj. Viņi ir lielīgi, lūdz un runā paštaisnā garā, izceļot sevi, uzskaitot savus labos darbus, un līdzīgi farizejam patiesīgi pateicas Dievam, ka viņi nav tādi kā citi cilvēki. Tomēr tieši šie cilvēki ir sevišķi viltīgi savos veikala darījumos un darbā. Viņu augļi nav labi. Viņu vārdi un darbi ir slikti, tomēr viņi izliekas neredzam savu tukšo, nožēlojamo stāvokli.

Es redzēju, ka uz viņiem, kas šādā veidā piekrāpti, attiecas sekojoša Rakstu vieta: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, [417] kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Mat. 7:21–23

Šī ir vislielākā sevis piekrāpšana, kādā var nonākt cilvēks. Šie cilvēki tic, ka viņu rīcība ir pareiza, bet patiesībā tā ir netaisna. Viņi tic, ka savā ticības dzīvē dara lielus darbus, bet Jēzus beidzot norauj viņu paštaisnības apsegu un skaidri parāda viņu patieso stāvokli, visas viņu nepareizības un reliģijas kroplumu. Viņi atrasti par viegliem tad, kad jau par vēlu ko labot. Dievs ir gādājis par līdzekļiem, ar kuru palīdzību maldošais var laboties, bet ja tie, kas maldās, izvēlas sekot paši savām domām, savam spriedumam un nonicina līdzekļus, kas doti viņu labošanai un viņu nostādīšanai uz kopēja patiesības pamata, tad viņi nonāks augstāk citēto Kunga Vārdu aprakstītajā stāvoklī.

Dievs izved vienu tautu un sagatavo to vienotai nostājai, lai viņi runātu vienas un tās pašas lietas un tādā veidā piepildītu Kristus lūgšanu par saviem mācekļiem: “Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Mat. 17:20,21

Pastāvīgi rodas nelielas ļaužu kopas, kas domā, ka Dievs ir tikai ar nedaudziem ļoti izkliedētiem cilvēkiem, un viņu iespaids noposta un jauc to, ko Dieva kalpi uzceļ. Pastāvīgi parādās nemierīgi prāti, kas vienmēr vēlas redzēt un ticēt kaut kam jaunam, daži vienā, citi otrā vietā, bet visi viņi, pieprasīdami atzīt, ka tiem ir patiesība, dara sevišķu ienaidnieka darbu. Viņi nostājas savrup no ļaudīm, kurus vada un svētī Dievs un caur kuriem Viņš dara lielu darbu. Viņi pastāvīgi izsaka savas bailes, ka Sabata turētāju lielā kopa kļūst līdzīga pasaulei; tomēr reti pat diviem viņu starpā ir saskanīgi uzskati. Viņi ir [418] izklīdināti un apmulsuši, un tomēr paši sevi pieviļ, domādami, ka Dievs sevišķā kārtā ir ar viņiem. Daži no viņiem saka, ka to vidū ir Gara dāvanas, bet šo dāvanu iespaids un mācīšana liek viņiem šaubīties par cilvēkiem, kuriem Dievs uzlicis sevišķu darba nastu, un ierosina zināmu ļaužu šķiru aizvilināt no visas lielās kopas. Viņi ar aizdomām raugās uz cilvēkiem, kas saskaņā ar Dieva Vārdu dara visu iespējamo vienprātības labā, kas nopamatoti trešajā eņģeļa vēstī, jo šie cilvēki paplašina savu darbu un pulcē dvēseles patiesībā. Viņus uzskata par pasaulīgiem tāpēc, ka viņiem ir iespaids pasaulē un ka viņu darbi liecina, ka viņi sagaida no Dieva kādu sevišķu un lielu darbu uz šīs zemes, izvadot ārā vienu tautu un sagatavojot to Kristus atnākšanai.

Šie ļaudis īsti nezina, kam viņi tic, kā arī neredz savai ticībai pamatu. Viņi pastāvīgi mācās un nekad nespēj nākt pie patiesības atzīšanas. Kāds vīrs nāk ar neprātīgiem, maldīgiem uzskatiem un pieprasa atzīt, ka viņu ir sūtījis Dievs, sniedzot jaunu un spožu gaismu, un ka visiem jātic tam, ko viņš saka. Šo mācību vēju pieņem cilvēki, kas nav nopamatojušies ticībā, nav pakļāvušies lielajai ticīgo kopai un kas klīst apkārt bez viņus turoša enkura. Šāda vīra gaisma spīd tādā veidā, kas liek pasaulei nepatikā un riebumā novērsties un viņu ienīst. Tad viņš nostāda sevi blakus Kristum un saka, ka pasaule viņu ienīst tā paša iemesla dēļ, kāpēc ienīda Kristu. Cits ceļas apgalvodams, ka viņu vada Dievs, un aizstāv maldīgu mācību, ka nebūs nekādas bezdievīgo augšāmcelšanās, kas ir viena no sātana lielajām maldu mācībām. Kāds cits lolo maldīgus uzskatus par nākošo laiku. Un vēl kāds cits dedzīgi cenšas uzspiest amerikānisko ietērpu. Visi viņi vēlas pilnīgu reliģisku brīvību, un ikviens no viņiem rīkojas neatkarīgi no otra, tomēr apgalvo, ka Dievs sevišķā kārtā darbojas viņu vidū.

Daži priecājas un līksmojas, ka viņiem ir tādas dāvanas, [419] kādu nav citiem. Kaut Dievs pasargātu Savus ļaudis no tādām dāvanām. Ko šīs dāvanas viņiem dod? Vai tās viņus vadījušas vienotā ticībā? Un vai viņi pārliecina neticīgos, ka Dievs tiešām ir viņu vidū? Kad šie strīdīgie cilvēki, turoties pie saviem dažādajiem uzskatiem, sanāk kopā un ir redzams liels uztraukums un dzirdamas nesaprotamas valodas, tad viņu gaisma spīd tā, ka neticīgie gatavi teikt: šie ļaudis nav pie pilna prāta, viņus aizrauj, viltus satraukums, un mēs zinām, ka viņiem nav patiesības. Šādi cilvēki stāv grēciniekiem tieši ceļā. Viņu iespaids spēcīgi darbojas, atturot citus no Sabata pieņemšanas. Viņi saņems saviem darbiem atbilstošu algu. Kaut Dievs liktu viņiem reformēties vai arī atstāt Sabatu! Tad viņi nestāvētu ceļā neticīgajiem.

Dievs ir vadījis cilvēkus, kuri strādājuši gadiem ilgi, kas bijuši gatavi visu upurēt, kas panesuši trūkumu, pacietuši grūtības, lai tikai nestu pasaulei patiesību un ar savu dzīvi atņemtu Dieva lietai negodu, ko tai uzlikuši fanātiķi. Viņi ir sastapušies ar visāda veida pretestībām. Viņi ir pūlējušies naktīm un dienām, meklējot pierādījumus savai ticībai, lai atklātu patiesību visā tās skaidrībā savstarpēji saskanīgu un saistītu, lai tā varētu izturēt visu pretestību. Nepārtrauktas pūles un garīga rakstura grūtības, kas saistījušās ar šo lielo darbu, ir prasījušas pēdējos spēkus ne tikai no viena cilvēka vien un likušas priekšlaicīgi nosirmot daudzām galvām. Viņi sevi nav atdevuši velti. Dievs ir ņēmis vērā viņu nopietnās, asarām pavadītās un izmisīgas lūgšanas, saucot pēc gaismas un patiesības, lai patiesība visā skaidrībā varētu apmirdzēt arī citus. Viņš ir redzējis viņu pašuzupurīgās pūles, un Viņš tos atalgos pēc viņu darbiem.

No otras puses, tie, kuri nav pūlējušies atrast šīs dārgās patiesības, kuri pienākuši klāt un pieņēmuši dažus punktus kā Sabata [420] patiesību, kas viņiem nav maksājis neko, bet citiem tik daudz, ir sacelšanās līdzīgi Koram, Dātanam un Abirāmam un pārmetumi cilvēkiem, kuriem Dievs ir uzlicis Sava darba nastu. Viņi grib sacīt: “Jūs pārāk augstu par sevi domājat, visa draudze ir svēta, ikviens tās loceklis, un Kungs ir tās vidū.” Pateicību šie cilvēki nepazīst. Viņos valda spēcīgs gars, kas nepakļausies saprātam un kas viņus vadīs pretī pašiznīcībai.

Dievs ir svētījis savus ļaudis, kas gājuši uz priekšu, sekojot Dieva aizgādības pavērtajām iespējamībām. Uz lielās patiesības platformas Viņš ir uzvedis ļaudis no visām iedzīvotāju šķirām. Neticīgie ir pārliecinājušies, ka Dievs ir bijis ar saviem ļaudīm, un ir pazemojuši savu sirdi, lai paklausītu patiesībai. Dieva darbs pastāvīgi iet uz priekšu. Tomēr, neskatoties uz visiem pierādījumiem, ka Dievs vada draudzes kopu, ir un vienmēr būs cilvēki, kas, atzīstot Sabatu, rīkosies neatkarīgi no draudzes, ticēs un strādās atbilstoši pašu gribai. Viņu uzskatos valda sajukums. Viņu izkaisītais stāvoklis pastāvīgi liecina, ka Dievs nav ar viņiem. Pasaule Sabatu un viņu maldus nostāda vienā līmenī un abus kopā atmet. Dievs ir dusmīgs uz tiem, kuru rīcība liek pasaulei viņus ienīst. Ja kristieti ienīst viņa labo darbu dēļ un tāpēc, ka viņš seko Kristum, tad viņš saņems atalgojumu, bet, ja viņu ienīst tāpēc, ka viņa rīcību nevar mīlēt, viņa nelaipnās, nekulturālās izturēšanās dēļ un tāpēc, ka patiesību viņš padara par iemeslu ķildām ar kaimiņiem, ja viņa nostājas dēļ Sabats viņiem kļūst tik nepatīkams, cik vien iespējams, tad viņš ir piedauzīšanās akmens grēciniekiem un negods svētajai patiesībai, un, ja viņš nenožēlo savus grēkus un neatgriežas, tad būtu bijis labāk, ja viņam pie kakla piekārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā.

Neticīgajiem nevajadzētu dot nekādu iemeslu pelt mūsu ticību. Mūs uzskata par savādniekiem un īpatnējiem cilvēkiem, un mūsu rīcībai nevajadzētu būt tādai, kas neticīgajiem liktu par mums tā domāt vairāk, nekā mūsu ticība to no mums prasa.

[421] Daži ticīgie var domāt, ka mūsu māsām veselīgāk būtu pieņemt amerikāņu tērpu stilu, bet, ja šis apģērbs sakropļos mūsu iespaidu uz neticīgajiem, apgrūtinot pieeju viņiem, tad nekādā gadījumā mums nevajadzētu pieņemt šo modi, kaut arī rezultātā mums daudz būtu jācieš. Domādami, ka šis tērps dod tik daudz labuma, daži paši sevi ir pievīluši. Kas dažiem šķiet labs, tas citiem var kaitēt.

Es redzēju, ka tie, kuri pieņem amerikānisku ģērbšanās stilu, ir sagrozījuši Dieva noteikto kārtību un nav ņēmuši vērā Viņa sevišķos noteikumus. Man norādīja uz 5. Mozus 22:5 “Vīrieša drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara Tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību.” Dievs negrib, lai Viņa ļaudis pieņemtu tā saukto reformēto apģērbu. Tas ir nepieklājīgs apģērbs, pilnīgi nederīgs vienkāršajiem un pazemīgajiem Kristus sekotājiem.

Sieviešu vidū pieaug tendence apģērbā un izskatā, cik iespējams, arvien vairāk piemēroties pretējam dzimumam un gatavot savus tērpus ļoti līdzīgus vīriešu tērpiem, bet Dievs tos nosauc par riebīgiem. “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas.” 1. Tim. 2:9 Glika tulk.

Kas jutušies aicināti pievienoties kustībai par labu sievietes tiesībām un tā saucamajai apģērba reformai, tikpat labi būtu varējuši pārraut visus sakarus ar trešo eņģeļa vēsti. Gars, kas vada vienu kustību nevar būt saskaņā ar otru. Raksti skaidri nosaka vīriešu un sieviešu attiecības un tiesības. Spiritisti diezgan lielos apmēros ir pieņēmuši šo īpatnējo tērpu modi. Septītās dienas adventisti, kas tic Gara dāvanu atjaunošanai, bieži apkaunojošā veidā tiek pielīdzināti spiritistiem. Pieņemot šo ietērpu, viņu iespaids būs iznīcināts. Ļaudis viņus nostādīs vienā līmenī ar spiritistiem un atteiksies viņus uzklausīt.

[422] Ar tā saucamo tērpu reformu roku rokā iet vieglprātības un pārdrošības gars. Pieņemot šo tērpu veidu, daudzi, šķiet, pazaudē katru kautrību un atturību. Man rādīja, ka Dievs grib, lai mūsu rīcība saskanētu ar mūsu mācību un būtu skaidra un nepārprotama. Ļaujiet mūsu māsām pieņemt amerikānisko ģērbšanās stilu, un viņas iznīcinās pašas savu un arī savu vīru iespaidu. Viņas kļūs par sakāmvārdu un apsmieklu. Mūsu Pestītājs saka: “Jūs esat pasaules gaišums. (..) Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” Mat. 5:14–16 Mūsu pasaulē darāms liels darbs, un Dievs nevēlas, ka mūsu rīcība būtu tāda, kas mazinātu vai iznīcinātu mūsu iespaidu pasaulē.

Dāvida lūgšana

Man rādīja Dāvidu lūdzam Kungu neatstāt viņu vecumā un arī iemeslus, kas izsauca šo viņa nopietno lūgšanu. Viņš redzēja, ka lielākā daļa gados veco cilvēku ap viņu jutās nelaimīgi un ka viņu rakstura trūkumi sevišķi pastiprinājās līdz ar gadu skaita pieaugšanu. Ja cilvēki pēc savas dabas bija mantkārīgi un noslēgti, tad visnepatīkamāk šinī ziņā viņi kļuva vecumā. Ja viņi bija greizsirdīgi, neapmierināti un nepacietīgi, tad šīs īpašības sevišķi izcēlās vecumā.

Dāvids cieta, redzot, ka ķēniņi un dižciltīgi cilvēki, kuri spēka gados likās esam dievbijīgi, vecumā kļuva greizsirdīgi pat uz saviem vislabākajiem draugiem un radiniekiem. Viņi pastāvīgi baidījās, ka draugi par viņiem interesējas tikai savtīgu motīvu dēļ. Viņi uzklausīja svešinieku viltīgos padomus attiecībā uz tiem, pret kuriem vajadzēja būt uzticīgiem. Tāpēc ka visi nepiekrita viņu arvien nepilnīgākajiem spriedumiem, viņu neierobežotā nenovīdība reizēm iedegās liesmās. Viņu alkatība [423] bija briesmīga. Viņi bieži domāja, ka viņu pašu bērni un radinieki vēlas to nāvi, lai ieņemtu viņu vietu, saņemtu viņu mantu un viņiem dāvāto godu. Dažus cilvēkus tā pārvaldīja greizsirdība un alkatība, ka viņi bija gatavi iznīcināt paši savus bērnus.

Dāvids redzēja, ka, neskatoties uz to, ka spēka gados dažu cilvēku dzīves gājums ir bijis taisns, pienākot vecumam, liekas, ka viņi ir pazaudējuši spējas valdīt pār sevi. Viņos iegāja sātans un, vadot viņu prātu, darīja viņus nemierīgus un neapmierinātus. Dāvids redzēja, ka daudzi veci cilvēki likās Dieva atstāti un viņi paši sevi pakļāva savu ienaidnieku apsmieklam un pārmetumiem. Dāvids bija dziļi nospiests; bēdu nomākts, viņš raudzījās uz priekšu uz laiku, kad viņš kļūs vecs. Viņš baidījās, ka Dievs viņu atstās un ka viņš būs tikpat nelaimīgs kā citi veci cilvēki, kuru dzīvi viņš bija vērojis, un ka viņš būs pamests Kunga ienaidnieku nievāšanai. Šo domu nospiests, viņš nopietni lūdza: “Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd. (..) Ak, Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākamām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.” (Dz. 71:9,17,18) Dāvids izjuta aizsardzības vajadzību pret ļaunumiem, kas nāk līdz ar vecumu.

Bieži gadās, ka veci cilvēki negrib labprātīgi atzīt, ka viņu gara spējas kļūst vājākas. Savas dienas viņi saīsina, uzņemoties nastas, ko vajadzētu nest bērniem. Sātans bieži iespaido viņu iztēli un liek viņiem pastāvīgi rūpēties par naudu. Tā ir viņu elks, un viņi to krāj un glabā, parādot lielu skopumu. Reizēm viņi ir gatavi atteikties no daudzām ērtībām savā dzīvē un strādāt pāri spēkiem, lai tikai nebūtu jāizlieto jau esošie līdzekļi. Baidoties, [424] ka kādreiz nākotnē var kļūt nabagi, viņi paši sevi jau tagad pakļauj pastāvīgam trūkumam. Visas šīs bailes rada sātans. Viņš satrauc orgānus, kas liek vergot bailēm un neuzticībai, tādā veidā samaitājot dvēseles cēlumu un iznīcinot augstākās domas un jūtas. Šie cilvēki ir neprātīgi uz naudu. Ja viņi rīkotos tā, kā Dievs grib redzēt viņus izturamies, tad viņu pēdējās dienas varētu būt vislabākās un laimīgākās viņu dzīvē. Cilvēkiem, kuriem ir bērni, kuru godīgai un saprātīgai rīcībai viņi pamatoti var uzticēties, vajadzētu atļaut, lai viņu bērni tos dara laimīgus. Ja viņi to nedarīs, tad sātans izmantos viņu garīgo spēku novājināšanos un rīkosies viņu vietā. Viņiem vajadzētu nolikt pie malas rūpes un nastas un izlietot laiku, cik labi vien iespējams, lai justos laimīgi un sagatavotos Debesīm.

Pārspīlējumi apģērbā

Mēs nedomājām, ka amerikāniskā tērpa vai stīpoto svārku nēsāšana, kā arī pārspīlēti garu kleitu valkāšana, kas slauka ietves un ielas, saskanētu ar mūsu ticību. Ja sievietes nēsātu tērpus vienu vai divus sprīžus īsākus par tiem, kas uzslauka ielu netīrumus, tad viņu drēbes būtu pieklājīgi vienkāršākas, un tās varētu daudz vieglāk uzturēt tīras un valkāt ilgāk. Šāds tērps saskanētu ar mūsu ticību. Es esmu saņēmusi vairākas vēstules no māsām, kas jautā, kā es skatos uz rievota auduma sieviešu svārkiem. Uz šiem jautājumiem tika atbildēts vēstulē, kuru es rakstīju kādai māsai Viskonsinā. Citu labad es šeit atkārtošu šīs vēstules saturu:

“Kā tauta mēs nedomājam, ka mums pienākas iziet no pasaules, atsakoties no modes. Ja mēs ģērbjamies glīti un vienkārši, pieklājīgi un ērti un arī pasaules cilvēki izvēlas tādu pat apģērbu, vai tad mums, lai atšķirtos no pasaules, jāizmaina šī tērpa mode? Nē, mums nevajadzētu būt īpatniem un dīvainiem [425] savā apģērbā, lai tikai atšķirtos no pasaules, jo tad pasaules cilvēki mūs varētu nicināt mūsu dīvainības dēļ. Kristieši ir pasaules gaisma, zemes sāls. Viņu tērpiem vajadzētu būt glītiem un pieklājīgi vienkāršiem, viņu sarunām tīrām un debešķīgām un viņu izturēšanās veidam nevainojam. ”

“Kā lai mēs ģērbjamies? Ja kāds pirms krinolīna ievešanas nēsājis smagus pikē tērpus un ja šī persona to ir darījusi ne ērtības, bet izrādīšanās dēļ, tad tā ir grēkojusi pret sevi, kaitēdama savai veselībai, kuru sargāt un kopt ir viņas pienākums. Ja kāds tādus tērpus nēsā vēl tagad, lai līdzinātos krinolīnam, tad attiecīgā persona grēko, jo cenšas atdarināt apkaunojošu modi. Velveta tērpus nēsāja pirms krinolīna ieviešanas. Es esmu nēsājusi viegli krokotus svārkus jau no četrpadsmit gadu vecuma, ne lai izrādītos, bet ērtības un pieklājības dēļ. Es neatmetu velveta tērpus, tāpēc, ka modē nāca krinolīns. Vai man tagad tos atmest, tāpēc ka tie nāk modē? Nē, tā būtu iešana galējībās.

Es vienmēr vēlētos atcerēties, ka man jābūt par priekšzīmi un tāpēc nedrīkstu skriet līdzi vienam vai otram modes veidam, bet manai rīcībai jābūt nosvērtai un neatkarīgai, nenoejot galējībās. Atmest savus velveta tērpus, kas vienmēr ir bijuši pieklājīgi un ērti, un nēsāt tagad plānos kokvilnas svārkus, tādā kārtā parādoties smieklīgam otrā galējībā, būtu nepareizi, jo tad es nesniegtu pareizu priekšzīmi, bet gan zināmā mērā dotu pamatu krinolīna nēsātāju valodām. Lai attaisnotu krinolīna tērpu valkāšanu, viņi norādītu uz mani, kas tos nenēsāju, un teiktu, ka viņi negrib sevi tādā veidā apkaunot. Noejot šādā galējībā, mēs iznīcinātu visu iespaidu, ko citādi būtu varējuši atstāt uz cilvēkiem, un dotu iespēju krinolīna nēsātājiem attaisnot savu rīcību. Mums jāģērbjas pieklājīgi, bez mazākās noslieces uz krinolīna tērpa pusi.

Šajos jautājumos ir iespējams iet pa vidusceļu. Ak, kaut visi varētu gudri atrast šo ceļu un uz tā turēties. Šajā nopietnajā laikā pārbaudīsim mēs visi savu sirdi, nožēlosim savus grēkus, atstāsim tos un pazemosimies [426] Dieva priekšā. Šis darbs darāms tikai starp Dievu un mūsu pašu dvēseli. Tas ir katra personīgs darbs, un visiem būs pietiekoši daudz darba, nekritizējot savu brāļu un māsu tērpus, rīcību un motīvus. “Meklējiet To Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojas Tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs, Tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast.” Cef. 2:3 Te norādīts mūsu darbs. Ar šiem vārdiem nav uzrunāti grēcinieki, bet visi zemes pazemīgie ļaudis, kas darījuši Viņa tiesas un turējuši Viņa baušļus. Šis ir darbs katram, un, ja mēs visi paklausīsim, tad Sabata turētāju rindās ieraudzīsim jauku vienprātību.

Paziņojums sludinātājam Hallam

[Ģenerālkonferences padome gribētu šeit izteikt savu atzinību par šīs liecības publicēšanu. Sevišķi mēs gribētu ieteikt to vēstuļu publicēšanu, kas adresētas vec. Hallam un viņam nodotas tieši tajos datumos, kad uzrakstītas. Mēs aicinām lasītāju piegriezt vērību norādījumiem, kas uzrakstīti 422. lpp. Tur teikts, ka vecākais Halls bija jāvada kā aklu vīru, kurš redzes ziņā atkarīgs no citiem. Ģenerālkonferencē Batl-Krīkā 1863. gada maijā vec. Halls atzina teiktā patiesīgumu, tomēr pret to ir protestējis. Padome tagad uzskata, ka viņa rīcība īsajos pēdējos četros mēnešos, atmetot visus ticības punktus, kas pie mums kā tautai dārgi, ir visskaidrākais pierādījums par iepriekšminētā norādījuma pareizību, ka viņam vajadzēja paklausīt sava brāļa padomam. Generālkonf. padome.]

1862. gada 5. nov. man rādīja br. Halla stāvokli. Viņš bija ļoti nemierīgs. Svētošanās un dzīvas dievbijības trūkums darīja viņu par sātana iedvesmojumu uztvērēju. Viņš bija paļāvies uz sava paša stiprumu, bet ne uz stipro Kunga roku, un šī varenā roka daļēji tika atrauta.

Es redzēju, ka vissatraucošākais br. Halla stāvoklī ir draudošo briesmu neapzināšanās. Viņš nemaz nejūtas satraukts, bet gan pilnīgi drošs un mierīgs, liekot sātanam un viņa eņģeļiem gavilēt par savu izcīnīto uzvaru. [427] Kamēr br. Halls cīnījās, tikmēr viņa prāts tika turēts grožos un viņš mocījās pretrunās. Tagad viņš beidzis cīnīties un mitējies arī gara nemiers. Viņš ir mierīgs, un sātans viņa mieru netraucē. Ak, cik bīstams bija stāvoklis, kādā viņu man rādīja! Viņa lieta ir gandrīz bezcerīga, jo viņš nemaz necenšas pretoties sātanam un necenšas atbrīvoties no viņa briesmīgajiem valgiem.

Citi pret br. Hallu ir izturējušies godīgi un pareizi. Bet viņš ir juties pārāk ierobežots, jo viņam nav atļauts rīkoties pēc sava prāta. Kamēr patiesības spēks visā savā varenībā viņu iespaidoja, tikmēr viņš zināmā mērā atradās drošībā, bet, ja, uz prātu izbeigs iedarboties patiesības spēka varenais iespaids, tad izbeigsies arī savaldīšanās, un vadošo lomu sāks spēlēt dabīgās tieksmes, un vairs nebūtu nekādas tieksmes apstāties. Cīņa viņu ir nogurdinājusi, un reizēm viņš ir ilgojies pēc brīvākas rīcības, uzskatot, ka brāļu rājieni ir aizvainojoši. Man viņu rādīja stāvam briesmīga bezdibeņa malā, sagatavojušos lēcienam. Ja viņš lēks, tad būs beigas, viņa mūžīgais liktenis ar to būs izšķirts. Viņš darbojas un izlemj mūžībai. Dieva darbs nav atkarīgs no br. Halla. Ja viņš atstās to cilvēku rindas, kas nes asinīm slacīto Imanuela karogu, un pievienosies sabiedrībai, kas nes melno karogu, tad tas būs viņa paša zaudējums, viņa paša mūžīgā bojāeja.

Es redzēju, ka cilvēkiem, kas vēlas apšaubīt Dieva vārda inspirāciju, priekš tam ir pietiekoši iespēju Dievs nevienu nepiespiež ticēt. Viņš var izvēlēties – uzticēties pierādījumiem, kurus Dievam labpaticis dot, vai arī tos apšaubīt un iet bojā. Brāli Hall, Tavā priekšā ir dzīvība un nāve. Es jau redzēju Tevi, ļauno eņģeļu mākoņu apņemtu, un viņu vidū Tu juties pilnīgi mierīgs. Sātans Tev stāsta patīkamu pasaku par kādu vieglāku ceļu, kas neprasa patstāvīgu cīņu pret uzbrūkošajiem gariem; bet, izvēloties šo ceļu, Tu beidzot redzēsi, ka Tev jāmaksā liela un briesmīga nodeva.

[428] Es redzēju, ka Tu jūties drošs, ka Tu domāji, ka Tev ir pierādījumi, kuriem nevar runāt pretī, un Tu neesi paļāvies uz Kunga spēku. Tu pārāk bieži esi steidzies nostāties uz sātana zemes, lai satiktos ar kādu no pretiniekiem. Tu negaidīji, lai uzzinātu, ka patiesība jeb Dieva darbs prasa šāda veida diskusijas, bet esi ielaidies strīdā ar pretiniekiem tad, kad, mazliet padomājot, Tu būtu sapratis, ka tādā veidā patiesība uz priekšu neies un Dieva darbs negūs nekādu labumu. Tā ir izšķiests dārgais laiks.

Sātans bija liecinieks smagajam triecienam, kādu brālis Halls deva spiritistam Batl-Krīkā. Spiritisti izprata viņa raksturu un jutās pārliecināti, ka izšķirošu pūļu pielikšana cīņā pret brāli Hallu, kas viņu lietai nodarījis tādu ļaunumu, nebūs veltīga. Runājot ar spiritistiem, Tu nesastapies tikai ar cilvēkiem un cilvēcīgiem pierādījumiem, bet ar sātanu un viņa eņģeļiem. Cīņā ar spiritistiem nekad nevajadzētu sūtīt vienu cilvēku. Ja Dieva darbs prasa mūsu nostāšanos pretī sātanam un viņa pulkam, kuru pārstāv spiritistu medijs, ja ir pietiekoši iemesli, kāpēc mums šādā diskusijā jāiesaistās, tad cīņā vajadzētu iet vairākiem kopā, lai ar lūgšanām un ticību spiestu atkāpties tumsības pulkiem un runātāju sargātu visstiprākie eņģeļi.

Brāli Hall, Tevi man rādīja atrodamies nomierinošas burvības iespaidā, kura, ja to nesalauzīs, izrādīsies Tev liktenīga. Tu esi ielaidies sarunās ar sātanu, prātojis kopā ar viņu un uzturējies uz aizliegtas zemes, kā arī nodarbinājis savu prātu ar lietām, kas Tev ir par lielām, un, atļaudamies šaubām un neticībai, esi sasaucis ap sevi ļaunos eņģeļus un aizdzinis skaidros, svētos Dieva eņģeļus. Noteikti pretojoties sātana iečukstējumiem un neatlaidīgi meklējot spēku no Dieva, Tu būtu sarāvis visas važas, padzinis savu garīgo ienaidnieku, nācis tuvāk Dievam un Viņa Vārdā sasniedzis uzvaru. Es redzēju, ka laikā, kad Tevi pašu apņēma un mulsināja neticības mākoņi, sastapšanās ar spiritistu no Tavas puses bija [429] pārdrošība. Tu izgāji cīņā pret sātanu un viņa pulku neietērpies bruņās, un Tu tiki smagi ievainots un to neapzinies. Es ļoti baidos, ka arī Sinaja pērkoni un zibeņi vairs nespēs Tevi modināt. Tu esi iesēdies sātana ērtajā atpūtas krēslā, neredzi savu briesmīgo stāvokli un nemaz nepūlies no tā izrauties. Ja Tu neuzmodīsies un neatbrīvosies no sātana valgiem, tad iesi bojā. Brāļi un māsas gribēja Tevi izglābt, bet es redzēju, ka viņi to nespēja. Tev kaut kas ir jādara, Tev izmisīgā cīņā jāpūlas visiem spēkiem, vai arī Tu esi pazudis. Es redzēju, ka tie cilvēki, kuri atrodas spiritisma apburošajā iespaidā, paši to nemaz neapzinās. Tu esi bijis savaldzināts un hipnotizēts, tomēr Tu to neapzinies un tāpēc nemaz nepūlies nākt pie gaismas.

Es redzēju, ka mēs tagad dzīvojam sijāšanas laikā. Sātans strādā ar visiem spēkiem, lai izrautu dvēseles no Kristus rokas un liktu tām Dieva Dēlu mīt kājām. Kāds eņģelis lēnām un izteiksmīgi atkārtoja šos vārdus: “Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis.” Ebr. 10:29 Raksturs attīstās un veidojas. Dieva eņģeļi sver cilvēka tikumisko vērtību. Dievs pārbauda savu ļaudis. Eņģelis man norādīja uz vārdiem: “Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva, bet pamāciet cits citu katru dienu, kamēr vēl saka “šodien, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.” Ebr. 3:12–14 Dievam nepatīk, ja kāds no Viņa ļaudīm, kas pazinis žēlastības spēku, izsaka savas šaubas un tā dara sevi par sātana kanālu, pārvadot citu cilvēku prātā sātana ierosinājumus. Neticības sēkla un ļaunā sēja nav viegli izsakņojama. [430] Sātans to baro katru stundu, un tā zeļ un pieaug spēkā. Iesētā labā sēkla jākopj, jālaista un maigi par to jārūpējas, jo viens gādā, lai to visapkārt apņemtu indīgi iespaidi, kas aizkavētu tās augšanu, lai tā beidzot iznīktu.

Tagad sātans strādā spēcīgāk kā jebkad agrāk, jo viņš zina, ka viņa krāpšanas laiks ir īss. Brāli Hall, es redzēju ka Tu esi nodarījis sev lielu ļaunumu, parādot sātana darba rīkiem savu vājumu un runājot ar viņiem par savām šaubām. Tevi ir pievīluši maigi vārdi un skaistas runas, un visneapdomīgākajā veidā Tu sevi esi atklājis sātana uzbrukumiem. Kā gan Tu varēji sevi tā ievainot un apkaunot Dieva vārdu? Pārsteidzīgi Tu esi nostājies uz sātana kaujas lauka, un nav nekāds brīnums, ka Tavs prāts ir tik truls un nejūtīgs. Sātans caur saviem darba rīkiem jau ir saindējis atmosfēru, kuru Tu elpo, ļaunie eņģeļi jau ir signalizējuši saviem darba rīkiem virs zemes, kā pret Tevi jāizturas. Un tas viss pret cilvēku, kuru Dievs aicinājis stāvēt starp mirušiem, kam vajadzēja būt sargam, kas nolikts uz Ciānas mūriem, lai stāstītu ļaudīm, cik gara nakts. Uz Tevis gulstas smaga atbildība. Ja Tu nekritīsi viens, sātans izmantos Tevi par savu darba rīku, lai aizrautu nāvē dvēseles.

Es redzēju, ka Dieva eņģeļi nobēdājušies raudzījās uz Tevi. Viņi Tevi atstājuši un ar skumjām novērsušies, kamēr sātana eņģeļi uzvaras priekā par Tevi ņirdz. Ja Tu viens pats būtu cīnījies ar savām šaubām un nebūtu velnu pamudinājis Tevi kārdināt, runājot par savu neuzticību un ar patiku pie tās kavējoties, tad Tu nebūtu pieaicinājis tik lielu skaitu kritušo eņģeļu. Bet Tu izvēlējies runāt par savu tumsu; Tu izvēlējies pie tās kavēties un, jo vairāk Tu par to runāji un domāji, jo tumšāks un tumšāks Tu kļuvi. Tu sev nepielaidi nevienu Debesu gaismas staru, un starp Tevi un vienīgo Būtni, [431] kas Tev var palīdzēt, ir izveidojies liels bezdibenis. Ja Tu paliksi uz tā ceļa, pa kuru Tu esi iesācis iet, tad Tevi gaida posts un bēdas. Dieva roka Tevi apstādinās tādā veidā, kas nebūs Tev patīkams. Viņa karstās dusmas nesnaudīs. Bet tagad Viņš Tevi aicina. Tagad, tieši tagad Viņš aicina Tevi bez kavēšanās atgriezties pie Viņa, un Viņš laipni piedos Tev un dziedinās visas Tavas atkāpšanās. Dievs izved no pasaules ļaudis, kas ir īpaši. Viņš tos tīrīs un šķīstīs un sagatavos pārvēršanai. No Dieva sevišķās mantības tiks atšķirts viss miesīgais, līdz tie līdzināsies zeltam, kas septiņkārt šķīstīts.

Es redzēju, ka brāļi A un B atradās smagā stāvoklī, pakalpodami sātana nodomiem, ļaujot savu prātu ievadīt neticības gultnē tieši tā, kā sātans vēlas. Viņu lielākais grēks bija runāšana par šīm savām tumšajām šaubām, šo pusnakts neticību un citu cilvēku ievilkšana tajā pat tumšajā ceļā.

Dieva ļaudis tiks sijāti kā graudi sietā, līdz no tīrās sēklas būs atdalītas visas pelavas. Mums jāraugās uz Kristu kā uz savu priekšzīmi un jāatdarina Viņa pazemīgās dzīves paraugs. Tu nevari samierināties ar Tev vajadzīgo disciplīnu, un Tu nevingrinies un neparādi pašaizliegšanos, kādu Kristus prasa no tiem, kas ir patiesie pestīšanas mantinieki. Kas iesaistīti dvēseļu glābšanas darbā, tie ir Kristus līdzstrādnieki. Viņa darbs bija nesavtīga labdarība, pastāvīga sevis upurēšana. Tiem, kuru labā pienests tik liels upuris, dodot iespēju kļūt par debešķīgās žēlastības dalībniekiem, vajadzētu upurēt un aizliegt sevi, lai atbalstītu lielo darbu – citu cilvēku ievadīšanu patiesības atzīšanā. Savtīgas intereses vajadzētu nolikt; Dieva darbu, glābjot dvēseles, tagad nevajadzētu aizkavēt ar savtīgām tieksmēm un sevis lutināšanu. Dieva kalpi strādā Kristus vietā; tie ir Viņa sūtņi. Viņi nedrīkst domāt par bezrūpīgu dzīvi, ērtībām, savu patiku, savām tieksmēm vai savu labumu. Viņiem Kristus dēļ ir jācieš, jātiek līdz ar Viņu krustā sistiem un jāpriecājas, [432] ka var, pilnā vārda izpratnē, iepazīt sadraudzību ar Kristus ciešanām.

Es redzēju, ka sludinātājus, kas strādā ar Vārdu un mācību, gaida liels darbs; uz viņiem gulstas smaga atbildība. Savā darbā viņi nepieiet pietiekoši tuvu sirdīm. Viņu darbs ir par daudz vispārīgs, pārāk izklaidēts. Viņiem savas pūles jākoncentrē tieši pie tiem, priekš kuriem viņi strādā. Runājot no paaugstinājuma, viņi savu darbu tikai iesāk. Pēc tam viņiem pašiem sludinātā mācība jāizdzīvo, vienmēr sevi sargājot, lai neapkaunotu Dieva lietu. Ar savu priekšzīmi viņiem vajadzētu attēlot Kristus dzīvi. 1. Kor. 3:9 “Jo mēs esam Dieva darba biedri.” 2. Kor. 6:1 “Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.” Atstājot paaugstinājumu, sludinātāja darbs vēl nav padarīts. Viņam tad nevajadzētu nolikt savu rūpju nastu un nodarboties ar lasīšanu vai rakstīšanu, ja tas nav tieši nepieciešams. Savu atklāto darbu viņam vajadzētu turpināt, strādājot personīgi pie dvēselēm, kur vien paveras izdevība, sarunājoties pie ģimenes pavarda, Kristus vietā aicinot un lūdzot dvēseles samierināties ar Dievu. Drīz mūsu darbs šeit nobeigsies, “un ikviens saņems algu pēc saviem darbiem”.

Man rādīja svēto atalgojumu, nemirstīgo mantojumu. Tad es redzēju, cik daudz Dieva ļaudis bija pacietuši patiesības dēļ un ka viņiem likās, ka Debesis ir diezgan viegli sasniedzamas. Viņi uzskatīja, ka šī laika ciešanas nav salīdzināmas ar godību, kāda viņiem atklāsies Debesīs. Šinīs pēdējās dienās Dieva ļaudis tiks pārbaudīti. Drīz pienāks viņu pēdējā pārbaude, pēdējās grūtības, un viņi saņems mūžīgās dzīvības dāvanu.

Brāli Hall, Tu esi panesis negodu patiesības dēļ. Tu esi izjutis patiesības spēku un tās dzīvības spēku, kas nekad nebeigsies. Tu esi saņēmis Dieva Gara Liecību, ka Dievs Tevi ir atzinis un pieņēmis. [433] Es redzēju, ka, ja Tu no jauna ietērpsies bruņās un turpināsi stāvēt sava sarga vietā, pretojoties velnam un vīrišķīgi cīnoties Kunga karos, Tu iegūsi uzvaru un drīz noliksi savus kaujas ieročus un nesīsi uzvarētāja vainagu. Ak, vai mantojamā daļa nav pietiekoši liela? Vai tā nav dārgi pirkta ar Dieva Dēla nāves mokām un Viņa asinīm? Es Tevi Kunga vārdā aicinu atmosties. Pārvari briesmīgos maldus, ar kādiem sātans Tevi apņēmis. Satver mūžīgo dzīvību. Stāvi pretī velnam. Ap Tevi ir ļaunie eņģeļi, kuri čukst Tev ausīs, kuri nāk pie Tevis ar viltus sapņiem, un Tu klausies uz viņiem un jūties labi. Ak, Kristus dēļ, Tavas paša dvēseles dēļ izraujies no šī briesmīgā iespaida, pirms galīgi neesi apbēdinājis Dieva Garu un aizraidījis to prom no sevis uz visiem laikiem.

Sabatā, 1863. gada 6. jūnijā, es redzēju dažas lietas attiecībā uz Dieva darbu un patiesības izplatīšanos. Sludinātājiem un ļaudīm ir pārāk maz ticības, pārāk maz nodošanās un patiesas dievbijības. Ļaudis atdarina sludinātāju un tādā veidā viņam pār tiem ir ļoti liels iespaids. Brāli Hall, Dievs vēlas, lai Tu nāktu Viņam tuvāk, kur Tu varētu satvert Viņa spēku un dzīvā ticībā prasīt no Viņa pestīšanu un būt stiprs vīrs. Ja Tu uz paaugstinājuma un neatrodoties uz tā būtu svētījies un dievbijīgs vīrs, Tavu sludināšanu pavadītu varens iespaids. Tu rūpīgi nepārbaudi pats savu sirdi. Tu esi izpētījis daudzas grāmatas, lai savus priekšnesumus izveidotu pilnīgus, skaistus un patīkamus; tomēr novārtā Tu esi atstājis vislielāko un vissvarīgāko pētīšanas darbu, – sevis pārmeklēšanu un pārbaudīšanu. Pilnīgai sevis pazīšanai, nopietnām pārdomām un lūgšanām Tu esi piešķīris tikai otrās pakāpes nozīmi. Tavus sludinātāja panākumus nosaka Tavas sirds stāvoklis, cik rūpīgi Tu to sargā. Katru dienu vienu stundu pavadot pārdomās, skumstot par saviem trūkumiem un sirds samaitātību, saucot uz Dievu pēc piedodošas mīlestības un apliecinājuma, [434] ka grēki ir piedoti, Tu saņemtu vairāk spēka, nekā veltot daudzas stundas un dienas vistalantīgāko autoru darbu pētīšanai un rūpīgi iepazīstoties ar visiem iebildumiem pret mūsu ticību un visspēcīgākajiem pierādījumiem tās labā.

Iemesls mūsu sludinātāju mazajiem panākumiem ir tas, kas viņi nestaigā ar Dievu. Lielāko daļu sludinātāju no Dieva šķir vienas dienas gājums. Jo rūpīgi sargi savu sirdi, centies kļūt arvien uzmanīgāks un piesardzīgāks, lai Tavi vārdi un darbi neapkaunotu patiesību, kā arī lai nedotu nekādu iemeslu apmelotāju mēlēm un lai Tava nolaidība sevis pārbaudīšanā, savas sirds izmeklēšanā neliktu iet bojā dvēselēm. Kristus kalpu svētajam dzīves veidam vajadzētu likt kaunēties tiem, kuru ticības apliecība ir tukša un lielīga. Patiesības un svētuma stari, kas gaiši izstaros no Tavas nopietnās, jaukās valodas, pārliecinās citus cilvēkus un vadīs viņus pie patiesības, un ap Tevi esošie būs spiesti teikt – tiešām Dievs ir ar šo cilvēku. Vieglprātība un vaļīgums ir iemesli, kāpēc tā saucamo Kristus kalpu iespaids ir tik mazs. Daudz ir ticības apliecinātāju, bet maz ir lūgšanas vīru. Ja mūsu sludinātāji būtu vīri, kas vairāk lūgtu Dievu vienatnē, kas savās ģimenēs dzīvotu atbilstoši sludinātajam vārdam, kas savu namu vadītu ar cieņu un svinīgu nopietnību, tad tiešām viņu gaisma apmirdzētu ap viņiem atrodošos cilvēkus.

Br. Hall, man rādīja, ka ja Tu nodotos Dievam un cieši jo cieši ar Viņu savienotos, veltītu laiku nopietnām pārdomām, būtu modrs pret saviem trūkumiem un visdziļākajā pazemībā par tiem skumtu un raudātu Kunga priekšā, paļaujoties uz Viņa spēku, tad Tavs patreizējais darbs būtu vislabākais Tavā dzīvē, tad Tu dzertu no dzīvā ūdens Avota un varētu arī citiem dot dzert no tā Avota, kas atspirdzinājis un stiprinājis Tevi.

Mīļais brāli, ja Tavs kristīgais raksturs nemainīsies, tad Tu pazaudēsi mūžīgo dzīvību, jo mūsu čaklais ienaidnieks izliks cilpas Tavām kājām, un, neatrodoties Dieva tuvumā, Tu iekritīsi viņa tīklos. [435] Tu izjūti nemieru un satraukumu, un studijas ir Tavs elements; bet reizēm Tavu studiju viela ir nepareiza. Tad, kad Tev vajadzētu pārmeklēt pašam savu sirdi, Tu nododies grāmatu lasīšanai. Kad Tev ticībā vajadzētu vairāk tuvoties Kristum, Tu pētī grāmatas. Es redzēju, ka visas Tavas studijas būs veltīgas, ja Tu uzcītīgi nepārmeklēsi un neiepazīsi pats sevi. Tu sevi nepazīsti, un Tavs prāts pavisam maz kavējas pie Dieva. Tu esi pašpaļāvīgs un turpini savas gaitas, neizprazdams, ka, lai būtu panākumiem bagāts Kristus kalps, ir jāmirst savam es. Tad, kad Tu neatrodies uz paaugstinājuma, Tev trūkst apdomības un svinīgas nopietnības. Tas viss strādā pretī Tavam darbam no paaugstinājuma.

Pirms Tavu lietu man atklāja parādīšanā, es jau redzēju Tevī trūkumu. Tavas domas nav cēlas. Stāvot uz paaugstinājuma, Tu tiešām prasmīgi un talantīgi izskaidro vissvētākās un cēlākās patiesības, bet, runājot par vissvinīgākajiem tematiem, Tu bieži izsaki arī kaut ko komisku, lai izsauktu smaidus, un tas bieži iznīcina visa Tava priekšnesuma spēku. Tu viegli un nepiespiesti runā par svinīgām patiesībām, bet neparādi tās dzīvē, un tāpēc darbam trūkst debesu atzinības. Daudzi cilvēki, kuru ausīm patikuši Tavi vārdi, runā par skaisto priekšnesumu, par talantīgo sludinātāju, bet pēc uzrunas noklausīšanās viņos nepadziļinās izjūta par nepieciešamību paklausīt patiesībai. Tāpat kā iepriekš viņi turpina pārkāpt Dieva likumus. Viņiem bija paticis sludinātājs, bet ne viņa pasludinātā patiesība. Tu paliec tik lielā attālumā no Dieva, ka Viņa spēks neiespiež patiesību sirdī un neļauj to pilnībā aptvert. Ar reliģiju Tev vajadzētu saskaņot mājas dzīvi, un tas atstātu cēlinošu ietekmi uz Tavu ģimeni un paceltu augstāk Tavu sievu. Atrodoties mājās, Tu atbrīvojies no ierobežojumiem un izturies kā puika; patiesības lielā vērtība un darba nastas smagums Tevi nespiež. Tu neesi izvēlīgs vārdos un nerūpējies par savu priekšzīmi.

Tava vienīgā drošība ir sevis iepazīšanā, sava vājuma un trūkumu atzīšanā. Nepārtrauc modri sargāt pats sevi. Sevišķi rūpīgi sevi vēro atrodoties mājās. Uzmani un sargi sevi, esot prom no mājām. Tu nevērīgi izturies pret saviem vistiešākajiem pienākumiem, [436] nomet savas bruņas un atdodies bezrūpīgam un pārgalvīgam garam, tādā veidā aizdzenot eņģeļus no sevis un visas savas ģimenes. Nepamet novārtā savas sirds pārmeklēšanu, atrodoties mājās. Neatdod visu savu mīlestību vienīgi ģimenei. Sirds labākās jūtas saglabā Jēzum, Kas Tevi atpircis ar Savām asinīm. Visu laiku, ko pavadi mājās, izlieto lietderīgi, sagatavojoties Meistara darbam, kad būsi prom no mājas. Tā rīkojoties, Tu katru mirkli būsi apbruņojies. Tavas dvēseles visaugstākās ilgas būs pagodināt Dievu, darīt virs zemes Viņa prātu, un Tu pilnīgi uzticēsies savam Dievam. Tad Tu vairs nejutīsies tik nemierīgs, bet Tev vienmēr būs pietiekoši vielas nopietnām pārdomām, būs, kam ziedoties un svētoties. Man norādīja uz 1. Kor. 9:27 “Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūtu atmetams.” Tev jācenšas izprast pašam sevi. Lai Tev neglaimo piezīmes, kuras par Tavu darbu izsaka negudri un neapdomīgi brāļi. Ja viņi slavē Tavu sludināšanu, tad nepriecājies, nelepojies. Ja Tavu darbu pavadīs Dieva svētība, tad būs redzami augļi. Tava sludināšana ne tikai patiks, bet arī sakrās dvēseles.

Br. Hall, Tev vienmēr un visur jābūt uzmanīgam un piesardzīgam. Es redzēju, ka viss, kas liek dalīties jūtām, kas novērš sirdi, atņemot Dievam Tam pienākošos visaugstāko mīlestību, kas traucē neierobežoti Viņam uzticēties un pilnīgi uz viņu paļauties, ietekmē raksturu un kļūst par elku. Man norādīja uz pirmo lielo bausli: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Mat. 22: 37 Nekādā gadījumā nav atļauts Dievam atraut mūsu labākās jūtas. Nekas nedrīkst atņemt vai dalīt mūsu visaugstāko mīlestību, kas visa pienākas Viņam, ne arī prieku Viņā. Tava griba, vēlēšanās, plāni, ilgas un prieki – viss jāpakļauj un jāsavalda. Tev vēl ir jāmācās paaugstināt Kungu Dievu savā sirdī, sarunās un visā rīcībā; un tad Jēzus varēs Tevi pamācīt un palīdzēt, ka Tu izmetīsi savu tīklu laivas labajā pusē, lai vilktu to krastā pilnu ar zivīm. [437] Bet, izmetot tīklu bez Kristus palīdzības, Tu vari pūlēties nedēļām, mēnešiem un gadiem, neredzot savam darbam daudz augļu.

Es redzēju, ka Tevi kārdinās domāt, ka Tavi brāļi grib nospraust Tev ejamo ceļu, ka viņi pārāk daudz grib Tevi ierobežot. Bet Tavi brāļi tikai grib, lai Tu dzīvotu saskaņā ar Dieva Vārda norādījumiem, un arī Dievs to vēlas, un eņģeļi Tevi vēro, izjūtot par Tevi visdziļākās rūpes. Tev jāsaskaņo sava dzīve ar Dieva Vārdu, lai Tu no Viņa varētu saņemt svētību un spēku, vai arī Tu nomaldīsies no ceļa, un, sludinot citiem, pats tiksi atmests. Tomēr Tu vari būt uzvarētājs un vari iegūt mūžīgo dzīvību. Tu jau raisies vaļā no sātana cilpām, bet viņš gatavo Tev jaunus slazdus. Dievs Tev palīdzēs un Tevi stiprinās, ja Tu Viņu patiesi meklēsi. Bet iepazīsti pats sevi. Pārbaudi katru motīvu un nespraud sev mērķi teikt spīdošas svētrunas, lai paaugstinātu Mozu Hallu, bet centies paaugstināt Kristu. Patiesību klausītājiem atklāj tik vienkārši, lai to varētu saprast arī maz attīstīti prāti. Savas uzrunas izstrādā skaidri izprotamas, mērķtiecīgas un svinīgi nopietnas. Vadi ļaudis pie izšķiršanās. Liec viņiem izjust patiesības dzīvību dodošo spēku. Ja kāds Tev saka glaimojošu vārdu, asi un noteikti to norāj. Saki šiem cilvēkiem, ka sātans jau iepriekš Tevi tādā veidā ir mocījis un ka viņiem nevajag palīdzēt sātanam viņa darbā.

Atrodoties māsu sabiedrībā, esi atturīgs. Tas nekas, ja viņas domā, ka Tu esi nepieklājīgs. Ja māsas, precētas vai neprecētas, izturas pret Tevi familiāri, tad atraidi, atgrūd tās. Esi atturīgs un noteikts, lai viņas vienmēr saprastu, ka šādas vaļības Tu neatbalsti. Atrodoties jauniešu priekšā, kā arī vienmēr esi nopietns un svinīgs. Es redzēju, ka, ja br. Lafboro un Tu par savu stiprumu darīsiet Dievu, tad jūs paveiksiet darbu priekš Viņa nabaga ļaudīm; jo divi var būt vesels pulks. Cieši tuvojieties viens otram, lūdziet kopā un atsevišķi, esiet viens pret otru vaļsirdīgi. Br. Hallam vajadzētu uzticēties br. Lafboro spriedumam un paklausīt viņa norādījumiem un padomiem.

Nesvētījušies sludinātāji

[438] Sludinātājiem, kas pasludina trešā eņģeļa vēsti, vajadzētu strādāt, jūtot, ka darba nastu viņiem ir uzlicis Dievs. Ja mūsu sludinātāji ievēro taupību, tad trūkums viņiem nav jācieš. Neņemot to vērā, viņi nonāks trūkumā, atrodoties jebkurā vietā, kur viņiem vajadzētu strādāt. Piešķiriet viņiem vislabvēlīgākās iespējas, un viņi izšķiedīs visu, ko saņems. Tā tas ir bijis ar vec. Hallu. Lai šādi cilvēki justos apmierināti, vajadzīgi gandrīz neizsmeļami krājumi.

Kas neprot gudri rīkoties laicīgās lietās, parasti pielaiž kļūdas arī garīgās lietās. Viņi draudzes nespēj celt uz augšu. Viņiem var būt iedzimtās spējas un viņus var uzskatīt par veikliem, talantīgiem runātājiem, tomēr tikumiskas vērtības viņiem nav. Viņi sapulcēm var pievilkt daudz apmeklētāju un radīt ievērojamu satraukumu, bet, meklējot augļus, izrādās, ka to ir pavisam maz, ja vispār kādu var atrast. Šādi cilvēki parasti nostājas augstāk par darbu un pazaudē mīlestību uz evaņģēlija vienkāršību. Patiesība, kuru viņi pasludina, nav svētojusi viņus pašus. Tā tas ir bijis ar vec. Hallu. Viņš nav atļāvis pie sevis darboties žēlastībai, kas stiprina dvēseli, kas paceļ un izdaiļo cilvēka raksturu. Ir labi, ja sirds ir nopamatota žēlastībā. Tas ir mūsu nelokāmības pamats.

Vietās, kur vec. Halls ir noturējis lekciju sērijas, ļaudīm ir paticis viņa atjautīgais, īpatnējais sludināšanas veids, tomēr viņa darba rezultātā patiesību ir satvēruši tikai nedaudzi; un pat no tiem diezgan liela daļa drīz atsakās no ticības. Daudzi jūtas vīlušies, pēc viņa darba redzot tik maz augļu. Man rādīja iemeslu. Trūka pazemības, vienkāršības, šķīstuma un dzīves svētuma. Pats viņš ir domājis, ka viņa darbs ir nenovērtējams un ka bez viņa Dieva darbs tikko varētu pastāvēt; bet, ja viņš varētu ieraudzīt tās rūpes, kuras īstie strādnieki, kas centušies viņam palīdzēt, [439] ir izjutuši viņa dēļ, tad viņš savu darbu tik augstu nevērtētu. Viņa rīcība ir bijusi pastāvīgs slogs Dieva darbam, un darbs labāk būtu attīstījies bez viņa iespaida. Brāļi, karsti vēloties viņu glābt no krišanas, ir par daudz viņu apgādājuši ar līdzekļiem. Viņiem patikušas viņa sludinātāja spējas, un daži ir bijuši tik neapdomīgi, ka ir slavējuši viņu un parādījuši viņam vairāk labvēlības nekā citiem brāļiem sludinātājiem, kuru iespaids būtu runājis par labu darbam visās vietās. Tas viņam ir nācis par ļaunu. Viņam nav bijis pietiekoši pazemības un Dieva žēlastības, lai stātos pretī brāļu glaimiem. Kaut Dievs palīdzētu šiem brāļiem ieraudzīt savu kļūdu, lai vairs nekad viņi nebūtu vainojami glaimos, kaitējot kādam jaunam sludinātājam.

Visi, kas vēlas aiziet no Dieva atlikušajiem ļaudīm, lai sekotu savām samaitātām sirdīm, labprātīgi atdodas sātana rokās, un viņiem būs šī priekštiesība. Mūsu vidū briesmas draud vēl citiem cilvēkiem. Viņi augstu vērtē savas spējas, kaut gan viņu iespaids daudzējādā ziņā ir bijis tikai nedaudz labāks par vecākā Halla iespaidu. Ja tie pilnībā nereformējas, tad darbam būtu labāk, ja viņu nebūtu. Nesvētījušies sludinātāji kaitē darbam un ir smags slogs saviem brāļiem. Kādam pēc viņiem ir jāizlabo viņu kļūdas, paceļot un stiprinot cilvēkus, kas viņu iespaidā kļuvuši vāji un svārstīgi. Viņi ir greizsirdīgi uz tiem, kas nesuši darba nastas, kas bijuši gatavi upurēt pat savu dzīvību, ja tas būtu vajadzīgs patiesības uz priekšu iešanai. Viņi tiesā savus brāļus, ka to motīvi nav augstāki par viņu pašu motīviem. Uzticot sludinātāja darbu tādiem cilvēkiem, kas tā pakļauti sātana kārdināšanām, visiem ar to tiek tikai kaitēts un tiek izšķiesti arī līdzekļi. Tā viņi gūst iespaidu, kas viņiem dod iespēju ievainot brāļus un visdziļāk kaitēt arī Dieva darbam.

[440] Man rādīja, ka, neskatoties uz daudzu domām, šaubām, kas izteiktas par mūsu ieņemto stāvokli un par Dieva Vārda inspirāciju, nav pamata. Šīs grūtības tik daudz nesagādā Bībele vai mūsu ticības pierādījumi kā viņu pašu sirdis. Viņu nesvētotajiem raksturiem Dieva Vārda prasības ir par stingrām. “Jo miesas tieksme ir ienaidā ar Dievu; tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” Rom. 8:7 Ja Dieva žēlastības svētījošais spēks, ko saņemam ticībā, nesavalda un neapspiež miesīgās sirds jūtas, tad sirds domas nav šķīstas un svētas. Pestīšanas nosacījumi, kas atklāti Dieva Vārdā, ir saprātīgi, skaidri un noteikti, un tie nav nekas mazāks kā pilnīga saskaņošanās ar Dieva prātu, šķīsta sirds un skaidra dzīve. Tāpēc mums sevi līdz ar kārībām jāsit krustā. Mums jāšķīsta miesa un gars no katra traipa, kļūstot pilnīgi svētiem Dieva bijībā.

Gandrīz vienmēr, kad cilvēks sāk šaubīties par Dieva Vārda inspirāciju, tas notiek viņu nesvētās dzīves dēļ, kuru šis Vārds nosoda. Viņi negrib pieņemt Dieva Vārda rājienus un biedinājumus, jo tie rāda, ka viņu rīcība ir nepareiza. Viņi nemīl tos, kas viņus grib atgriezt un savaldīt. Tas, kas centīsies dzīvot saskaņā ar patiesības skaidrajiem pamatlikumiem, būs brīvs no grūtībām un šaubām, kas moka ļaunu, samaitātu sirdi.

Daudziem cilvēkiem ir spējas un dāvanas, kas, svētotas un izlietotas Kristus darbā, dotu daudz labuma, bet, atļaujot tām kalpot neticībai un sātanam, tās atnes lielu ļaunumu. Izpatikšana sev un savām dažādajām kārībām dāvanas samaitās, un svētības vietā tās kļūs par lāstu. Sātanam, lielajam virskrāpniekam, ir brīnišķas spējas. Reiz viņš bija augsts eņģelis, nākošais aiz Kristus. Viņa krišanas iemesls ir pašpaaugstināšanās. Viņš izsauca sacelšanos Debesīs, un līdz ar viņu krita daudzi. Tad viņš [441] savas spējas un prasmi izlietoja pret Dieva valdību, liekot visiem, kurus viņš pārvaldīja, nicināt Debesu Autoritāti. Kurus valdzina sātana majestātīgums, tiem atļauts atdarināt šo kritušo ģenerāli un pēcgalā dalīties viņa liktenī.

Dzīves skaidrība paceļ, izdaiļo cilvēku, liekot viņam vairāk un vairāk izvairīties no visa rupjā un no grēcīgu iegribu apmierināšanas. Tādus cilvēkus no patiesības neaizvils. Tie arī nebūs padoti šaubām par Dieva Vārda inspirāciju. Tieši pretēji, viņi ar pieaugošu interesi nodosies ikdienišķai Svēto Rakstu pētīšanai, un kristietības liecība un inspirācija uzspiedīs savu zīmogu viņu prātā un dzīvē. Cilvēki, kuri mīl grēku, novērsīsies no Bībeles, iemīlēs šaubas un izturēsies nevērīgi un pārgalvīgi pret pamatlikumiem. Viņi pieņems un aizstāvēs nepareizas teorijas. Tādi ļaudis atsevišķu cilvēku grēkus attaisnos ar apstākļiem, un, ja tas izdarīs kādu lielu grēku, tad tie uz viņu skatīsies kā uz tādu, kas pelnījis līdzjūtību, bet nevis kā uz noziedznieku, kurš jāsoda. Tas vienmēr patiks samaitātai sirdij, kas laika gaitā pieskaņosies kritušās dabas principiem. Dažos svarīgos gadījumos cilvēki uzreiz neatzīst grēka pastāvēšanu, lai varētu izvairīties no nepatīkamās nepieciešamības pašam reformēties un pūlēties. Lai atbrīvotos no tagadnes pienākuma, daudzi gatavi paziņot, ka nav nekādas nozīmes visam viņu dzīves darbam un visām pūlēm, cenšoties paklausīt Dieva Vārda svētajiem pamatlikumiem. Vec. Hallam neatliekama vajadzība filozofēt rodas no sirds samaitātības. Dievs modina ļaudis, kas izietu strādāt pļaujas laukā, un pazemīgie, svētojušies un dievbijīgie saņems vainagus, kurus zaudēs sludinātāji, kas ticības lietās rīkojas negodīgi.

1862. gada 5. novembrī es redzēju, ka daži cilvēki neizprot savu aicinājumu. Viņi domā, ka, ja kāds cilvēks nevar strādāt ar savām rokām vai arī ja viņam nav veikalnieka dotību, tad viņš var būt sludinātājs. Daudzi šai ziņā pielaiž lielu kļūdu. [442] Cilvēks, kuram trūkst laicīgam darbam vajadzīgās uzņēmības un takta, var strādāt par sludinātāju, tomēr viņam nebūs spēju, kādām jābūt katram sludinātājam, lai tas spētu gudri vadīt draudzi un celt uz augšu visu darbu. Bet, ja sludinātājs ir labs uz paaugstinājuma un ja viņam kā vec. Hallam trūkst prasmes citu lietu kārtošanā, tad viņam nekad nevajadzētu iziet vienam. Kādam citam vajadzētu iet kopā ar viņu, aizstājot šo trūkumu un vadot viņa vietā. Un, kaut arī tas izskatītos pazemojoši, viņam tomēr vajadzētu ņemt vērā sava biedra padomu un spriedumu, tā kā akls cilvēks seko redzīgajam. Tā viņš izbēgtu no daudzām briesmām, kas, paliekot vienam, var izrādīties liktenīgas.

Daudzējādā ziņā Dieva darba attīstību un uzplaukumu nosaka sludinātāji, kas strādā evaņģēlija laukā. Kas māca patiesību citiem, tiem vajadzētu būt svētījušamies, pašuzupurīgiem un dievbijīgiem vīriem, kas izprot savu darbu un dara labu, jo viņi zina, ka šajā darbā viņus ir aicinājis Dievs. Viņiem jābūt vīriem, kas saprot dvēseļu vērtību un kas grib nest nastas un atbildības. Īstu amatnieku parāda viņa padarītais darbs.

Mūsu vidū ir pavisam maz sludinātāju. Un tāpēc ka liekas, ka Dieva lietai ļoti vajadzīga palīdzība, daži domā, ka gandrīz katrs, kas vēlas būt sludinātājs, ir arī pieņemams. Daži uzskata, ka, ja cilvēki prot sapulcē zināmā mērā brīvi lūgt un pamācīt, tad viņi ir piemēroti iziet par strādniekiem. Un pirms tie vēl ir pārbaudīti vai arī varējuši parādīt savā darbā labus augļus, daži nepiedzīvojuši brāļi saka iedrošinošus un glaimojošus vārdus cilvēkiem, kurus Dievs nav sūtījis. Bet darbs rāda, kāds ir strādnieks. Viņi izklīdina un sajauc, bet nesakrāj un neuzceļ. Viņu darba rezultātā daži cilvēki var pieņemt patiesību, tomēr viņi parasti nepaceļas augstāk par tiem brāļiem, no kuriem viņi patiesību mācījušies. Tas pats trūkums, kas iezīmējies viņu darbā, ir redzams arī pie viņu atgrieztajām dvēselēm.

Šī darba panākumi nav atkarīgi no liela skaita sludinātāju; bet ļoti svarīgi, lai tie, kas strādā Dieva [443] darbā, būtu vīri, kas tiešām izjūt uz viņiem gulstošos nastu un darba svētumu, kurā Dievs viņus ir aicinājis. Nedaudzi pašuzupurīgi, dievbijīgi vīri, kas mazi savā vērtējumā, var padarīt vairāk laba nekā daudz lielāks sludinātāju skaits, ja daļa no viņiem nav piemērota darbam, ir pašpaļāvīgi un lielās ar savām spējām. Šādi strādnieki, kuriem labāk vajadzēja pildīt kādu darbu mājās, liek uzticīgajiem sludinātājiem gandrīz visu savu laiku izlietot viņu atstātā nepareizā iespaida izlabošanai. Jauno sludinātāju lietderību nākotnē stiprā mērā nosaka veids, kādā viņi uzsāk savu darbu. Brāļi, kuriem sirds ir Dieva darbā, tik ļoti rūpējas, lai patiesība ietu uz priekšu, ka viņiem draud briesmas pārāk daudz darīt vēl nepārbaudīto sludinātāju labā, bagātīgi palīdzot viņiem ar līdzekļiem un savu iespaidu. Kas sāk strādāt evaņģēlija laukā, tiem vajadzētu ļaut pašiem nopelnīt labu slavu, pat ja tam jānotiek grūtībās un ciešot trūkumu. Viņiem vispirms jādod pilnīgs pierādījums par savas kalpošanas lietderību.

Piedzīvojušiem brāļiem vajadzētu būt piesardzīgiem; nevajadzētu gaidīt, lai šie jaunie sludinātāji viņiem palīdzētu un tos vadītu, bet, izprotot savu atbildību, viņiem vajadzētu uzņemties rūpes par šiem jaunajiem sludinātājiem, viņus pamācīt, sniegt padomu, vadīt un veltīt viņiem tēva uzmanību. Jaunajiem sludinātājiem vajadzētu būt izstrādātai darba sistēmai, noteiktam mērķim, nodot sevi darbam, lai par velti neēstu neviena cilvēka maizi. Viņiem nevajadzētu iet no vienas vietas uz otru, runājot par dažiem mūsu ticības punktiem, tā tikai pamodinot aizspriedumus, bet neatklājot ne pusi no tagadējās patiesības. Jaunekļiem, kas domā, ka viņiem pienākas darba labā kaut ko darīt, nevajadzētu uzņemties atbildību mācīt patiesību citiem, pirms viņi nav sev nodrošinājuši priekštiesību atrasties kāda piedzīvojuša sludinātāja iespaidā, kas ir sistemātisks savā darbā. [444] Tiem no viņa vajadzētu mācīties kā skolniekam no skolotāja. Viņiem nevajadzētu staigāt šurp un turp bez noteikta darba mērķa vai nobrieduša plāna.

Daži, kuriem ir tikai nedaudz piedzīvojumu un kas vismazāk sagatavoti patiesības mācīšanas darbam, ir paši pēdējie padoma un norādījumu prasīšanā no saviem pieredzējušiem brāļiem. Viņi uzņemas sludinātāja darbu un nostāda sevi vienā līmenī ar tiem, kuriem ir ilga un pārbaudīta pieredze. Viņi nejūtas apmierināti, kamēr viņiem nedod iespēju vadīt, jo domā, ka sludinātāja amats sniedz arī zināšanas par visu, ko ir vērts zināt. Šādi sludinātāji, bez šaubām, neredz sevi pareizā gaismā. Viņiem trūkst vajadzīgās atturības, un vispār viņi par sevi ir augstās domās. Piedzīvojuši sludinātāji, kas izprot darba svētumu un izjūt uz viņiem gulstošos atbildības smagumu, ir greizsirdīgi paši uz sevi. Prasīt padomu no brāļiem viņi uzskata par priekštiesību, un viņi nejūtas apvainoti, ja tie ierosina labojumus vai papildinājumus to darba plānos vai runas veidā.

Sludinātāji, kas iznākuši no dažādām konfesijām un pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti, bieži vien vēlas mācīt tad, kad viņiem pašiem vēl vajadzētu mācīties. Dažiem, lai pilnīgi varētu iemācīties tagadējās patiesības pamatlikumus, vispirms jāaizmirst liela daļa no iepriekšējās mācības. Sludinātāji nodarīs zaudējumus Dieva lietai, ja viņi izies strādāt priekš citiem, kad vēl pie viņiem pašiem ir darāms liels darbs, lai viņus sagatavotu darbam, kuru viņi vēlas darīt pie neticīgajiem. Ja viņi šim darbam nav derīgi, tad viņu atstātā nepareizā iespaida izlabošanai būs vajadzīgs divu vai triju uzticīgu sludinātāju darbs. Beidzot varam secināt, ka Dieva darbam būtu lētāk, ja šādiem sludinātājiem labi atlīdzinātu viņu palikšanu mājās, tā novēršot viņu nepareizo (kaitīgo) iespaidu.

Daži cilvēki raugās uz sludinātājiem kā uz sevišķi inspirētiem darbiniekiem, kā uz vienīgiem vidutājiem, caur kuriem runā Kungs. Ja gados vecākie un pieredzē bagātie ļaudis redz trūkumus kādā sludinātājā un aicina labot izturēšanās veidu, balss toni, žestus vai mīmiku, [445] tad attiecīgais sludinātājs bieži ir juties aizskārts un ir pastāvējis uz to, ka Dievs viņu aicinājis tieši tādu, kāds viņš ir, ka viņa spēks ir no Dieva, bet ne no viņa paša un ka Dievs padarīs darbu priekš viņa, ka viņš nav runājis saskaņā ar cilvēku gudrību utt. Domāt, ka cilvēks nevar sludināt, pirms nav nonācis lielā satraukumā, ir kļūda. Cilvēkus, kas tā padoti jūtām, var izlietot citu pamācīšanai, kad viņi ir šādā noskaņojumā, tomēr viņi nekad nekļūs par labiem atbildības nastu nesošiem strādniekiem. Kad darbs ir grūts un nekur nav paredzams labs iznākums, tad šie uzbudināmie un no jūtām atkarīgie cilvēki nav sagatavoti nest savu daļu nastu. Grūtos un tumšos brīžos ļoti, ļoti vajadzīgi mierīgi domājoši cilvēki, kas neļauj apstākļiem sevi ietekmēt, bet uzticas Dievam un tikpat labi strādā tumsā kā gaismā. Būs redzams, ka cilvēki, kas kalpo Dievam, vadoties no pamatlikumiem, droši paļausies uz nekļūdīgo Jehovas roku, kaut arī viņu ticība tiktu smagi pārbaudīta.

Jaunie sludinātāji un cilvēki, kas kādreiz bijuši ir sludinātāji, kuru izturēšanās ir bijusi rupja un nepieklājīga, kuru valodā ietverti izteicieni, kas nav pilnīgi tīri un šķīsti, neder šim darbam, pirms nav pierādījumu, ka notikusi pilnīga reforma. Salīdzinot ar labumu, ko dotu vesela rinda viņu noturēto sapulču, viens neprātīgi izteikts vārds var nodarīt vairāk ļauna. Viņi atstāj patiesības karogu, kuru vienmēr vajadzētu izcelt; cilvēku sabiedrības priekšā viņi ļauj tam ieslīgt putekļos. Viņu atgrieztie locekļi parasti nepaceļas augstāk par šo sludinātāju līmeni. Cilvēkiem, kas stāv starp mirušajiem un dzīvajiem, vajadzētu būt pilnīgi taisniem un godīgiem. Sludinātājam vajadzētu sargāties, lai pat vienu vienīgu mirkli nekļūtu neuzmanīgs. Viņš strādā, lai paceltu citus, nostādot tos uz patiesības pamata. Lai viņš rāda citiem, ka patiesība kaut ko ir darījusi arī pie viņa. Viņam vajadzētu ieraudzīt, kādu ļaunumu atnes šie vieglprātīgie, [446] rupjie izteicieni, un atmest un nicināt visu, kas ir tāda rakstura. Ja viņš to nedarīs, tad viņa atgrieztie cilvēki viņu atdarinās. Kad vēlāk nāks uzticīgi Dieva kalpi un strādās pie šiem atgrieztajiem, lai izlabotu viņu nepareizības, tad viņi sevi atvainos, atsaucoties uz iepriekšējo sludinātāju. Ja jūs nosodīsiet viņa rīcību, tad viņi griezīsies pie jums un jautās, kāpēc jūs atbalstāt un dodat iespaidu cilvēkiem, izsūtot viņus sludināt patiesību grēciniekiem, kamēr viņi paši ir grēcinieki?

Darbs, kurā mēs esam iesaistījušies, ir atbildīgs un augstu stāvošs darbs. Kas kalpo ar Vārdu un priekšrakstiem, tiem pašiem vajadzētu būt paraugiem labos darbos. Viņiem vajadzētu būt priekšzīmei svētumā, tīrībā un kārtībā. Dieva kalpu izskatam un izturēšanās veidam kā uz paaugstinājuma, tā ārpus tā vienmēr vajadzētu nodot liecību, ka viņš ir īsts, dzīvs Dieva Vārda sludinātājs. Ar savas dievbijīgās dzīves priekšzīmi viņš var panākt daudz vairāk laba par to, ko var sniegt sludināšana no paaugstinājuma, ja viņa iespaids ārpus tā nav atdarināšanas vērts. Kas strādā šo darbu, tie nes pasaulei viscēlāko patiesību, kāda jebkad mirstīgiem ir uzticēta.

Cilvēki, kurus Dievs ir izredzējis par strādniekiem šai darbā, dos pierādījumu par savu augsto aicinājumu, un par visaugstāko pienākumu viņi uzskatīs savu garīgo augšanu un savu spēju uzlabošanu, līdz viņi kļūs par prasmīgiem strādniekiem. Kad viņi nopietni vēlas uzlabot Dieva uzticētās spējas, tad vajadzētu saprātīgi viņiem palīdzēt. Tomēr iedrošinājumiem un uzmudinājumiem ne mazākā mērā nevajadzētu līdzināties glaimiem, jo tāda veida darbu pietiekoši darīs sātans. Cilvēkus, kuri domā, ka viņu pienākums ir sludināt, nevajadzētu atbalstīt tā, ka viņi paši un viņu ģimenes tūlīt būtu jāuztur citiem brāļiem. Viņiem uz to nav tiesību, kamēr savā darbā nav parādījuši labus augļus. Tagad draud briesmas, ka jauniem sludinātājiem un cilvēkiem, kam maz piedzīvojumu, ar glaimiem un dzīves nastu atvieglošanu var nodarīt ļaunu. No sludināšanas brīvajā laikā viņiem vajadzētu darīt visu iespējamo sevis uzturēšanai. Tas ir vislabākais veids, lai pārbaudītu viņu aicinājuma raksturu. [447] Ja viņi vēlas sludināt tikai sludinātāja algas dēļ, tad, draudzei rīkojoties saprātīgi, viņi drīz vien šo nastu nometīs un sludināšanu apmainīs pret ienesīgāku nodarbošanos. Pāvils, visdaiļrunīgākais sludinātājs, kuru Dievs brīnišķi atgrieza, lai viņš veiktu sevišķu darbu, nepacēlās pāri vienkāršajam darbam. Viņš saka: “Līdz šai stundai mēs ciešam badu un slāpes, esam pliki un vajāti, bez pajumtes. Un mēs grūti strādājam savām rokām. Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam.” 1. Kor. 4:11,12 “Neesam arī ne pie viena maizi ēduši par brīvu, bet esam dienām un naktīm grūti strādājuši un pūlējušies, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu.” 2. Tes. 3:8

Man rādīts, ka daudzi pareizi nevērtē mūsu vidū esošos talantus. Daži brāļi neizprot, kādas sludināšanas spējas būtu vislabākās patiesības lietas virzīšanai uz priekšu, bet domā tikai par savu patreizējo izjūtu apmierināšanu. Nepārdomājot viņi dod priekšroku runātājam, kas dedzīgs sludināšanā ar vārdiem un stāsta ausij patīkamus stāstus, kas uz brīdi gan prātu ierosina, bet paliekošu iespaidu neatstāj. Tanī pat laikā viņi zemu novērtē sludinātāju, kas ar lūgšanām studē, kā mierīgi un saskanīgi atklāt ļaudīm pierādījumus par mūsu ieņemtā stāvokļa pareizību. Viņa darbu nenovērtē un bieži pret viņu izturas vienaldzīgi.

Kāds cilvēks var sludināt dzīvi un enerģiski, kas patīk ausij, bet nedod nevienu jaunu domu vai patiesu atziņu prātam. Šādas sludināšanas sniegtais iespaids nepastāv ilgāk par laiku, kurā dzirdama runātāja balss. Meklējot tādam darbam augļus, atrast var pavisam maz. Šīs spilgtās spējas patiesības lietas uz priekšu virzīšanai nav tik derīgas un piemērotas kā dāvanas, uz kurām var paļauties grūtos un smagos apstākļos. Patiesības mācīšanas darbā nepieciešams, lai svarīgākos punktus labi nopamatotu ar Rakstu liecībām. [448] Tukši apgalvojumi neticīgo var apklusināt, bet tie viņu nepārliecinās. Ticīgie nav vienīgie, kuru labā strādnieki tiek sūtīti darba laukā. Lielais mērķis ir dvēseļu glābšana.

Šajā ziņā daži brāļi ir maldījušies. Viņi domāja, ka br. C ir īstais vīrs darbam Vermontā un ka viņš varētu padarīt vairāk kā jebkurš cits sludinātājs šajā štatā. Viņi neskatās no pareizā redzes viedokļa. Br. C runājot spēj ieinteresēt sapulci, un, ja tas būtu viss, kas vajadzīgs, lai sludinātājs gūtu panākumus, tad daļa brāļu un māsu būtu viņu novērtējuši pareizi. Tomēr viņš nav īsts strādnieks; uz viņu nevar paļauties. Draudzes grūtībās ar viņu nav ko rēķināties. Viņam nav piedzīvojumu, vajadzīgā sprieduma un izšķiršanās spēju, lai grūtos brīžos varētu draudzei palīdzēt. Viņam nav bijis pietiekoši gudrības un veiksmes laicīgajā darbā un, kaut gan viņa ģimene ir maza, ir nācies vairāk vai mazāk to atbalstīt. Tāds pats trūkums kā laicīgajā dzīvē redzams arī garīgajās lietās. Ja tad, kad viņš sāka sludināt, pret viņu būtu izturējušies pareizi, tad var būt tagad viņš šai darbā būtu kaut cik lietojams. Brāļi viņam ir padarījuši ļaunumu, pārāk daudz domādami par viņu un cenšoties ļoti atvieglot dzīves nastas, līdz viņš ir sācis domāt, ka viņa darbs ir sevišķi nozīmīgs. Viņam patika, ka brāļi Vermontā bija gatavi uzņemties viņa dzīves nastas, kamēr pats jutās brīvs no rūpēm. Viņš nav pietiekoši strādājis fiziski, kas vajadzīgs, lai būtu stipri muskuļi un laba veselība.

Viņš nav spējīgs uz draudzes pacelšanu. Ja viņš izjustu pār sevi vai, ja nesludina evaņģēliju, kā pašuzupurīgi sludinātāji to ir izjutuši pagātnē, tad līdzīgi tiem viņš būtu bijis labprātīgs daļu sava laika pavadīt, strādājot ar rokām, lai nopelnītu līdzekļus ģimenes iztikai, lai viņi nebūtu par apgrūtinājumu draudzei, un tad viņš izietu ne tikai sludināt, bet glābt dvēseles. Pūloties tādā garā, kaut kas arī tiktu panākts. [449] Sevi viņš vērtējis pārāk augstu, pielīdzinot jebkuram citam strādniekam Vermontā, uzskatot sevi viņiem līdzīgu un ka viņiem jāprasa no viņa padoms draudzes darba jautājumos, kaut arī viņš nav iemantojis labu slavu, ne arī pierādījis savu vērtību. Kāda pašuzupurēšanās vai nodošanās draudzes labā ir redzama viņa dzīvē? Kādas briesmas vai grūtības viņš ir panesis, lai brāļiem būtu pamats paļauties uz viņu kā uz strādnieku, kuram var uzticēties, kura iespaids būs labs, lai kurp viņš ietu? Pirms viņš neiemanto pilnīgi citu garu un nesāk rīkoties saskaņā ar nesavtīgiem pamatlikumiem, viņam būtu labāk atteikties no sludināšanas darba.

Brāļi Vermontā nav ievērojuši tādu cilvēku tikumisko vērtību kā brāļi (Bourdeau), Pīrss un (Stone), kuriem ir dziļi piedzīvojumi un kuri ar savu iespaidu iemantojuši draudzes uzticību. Viņu čaklums un izturētā nevainojamā dzīve viņus ir darījusi par dzīviem un iespaidīgiem sludinātājiem. Viņu darbs ir novērsis ļoti daudz aizspriedumu, ir sakrājis un cēlis uz augšu. Tomēr brāļi nav novērtējuši šo vīru darbu, kamēr viņiem ir paticis dažu tādu cilvēku darbs, kas neizturētu pārbaudi, ja tādu izdarītu, un kuri savam darbam var uzrādīt pavisam maz augļu.

Sludinātāju sievas

1863. gada 5. jūnijā es redzēju, ka sātans nemitīgi strādā, lai padarītu mazdūšīgus un nomaldinātu sludinātājus, kurus Dievs ir izraudzījis patiesības pasludināšanai. Vislielākās sekmes viņš var gūt, izmantojot ģimenes dzīves iespaidus, nesvētojušos dzīves biedrus. Ja viņam izdodas pārvaldīt šo līdzgaitnieku prātu, tad tādā veidā viņam visvieglāk iespējams piekļūt vīriem, kuri strādā ar Vārdu un priekšrakstiem, lai glābtu dvēseles. Man norādīja uz brīdinājumiem, kurus Dievs atkārtoti sniedzis, un uz pienākumiem, kādi jāpilda sludinātāja sievai; tomēr šiem brīdinājumiem nav bijis paliekošs iespaids. [450] Dotās liecības ir ievērotas tikai īsu laiku. Gaismai sekots tikai daļēji. Aizmirsta ir vajadzība paklausīt un nodoties Dievam, un daudzi nav ņēmuši vērā svēto pienākumu izlietot doto gaismu un priekštiesības un staigāt līdzīgi gaismas bērniem. Ja priekškars varētu tikt pašķirts un visi spētu redzēt, kā uz viņiem skatās Debesis, tad ļaudis atmostos, un ikviens, baiļu pārņemts, jautātu: “Ko lai es daru, lai tiktu glābts?”

Sludinātāja sieva, kas nav svētījusies Dievam, savam vīram nevar palīdzēt. Kamēr viņš runā par krusta nešanas vajadzību un uzsver pašaizliegšanās nepieciešamību, bieži viņa sievas ikdienas piemērs runā pretī sludinātajam Vārdam un iznīcina tā spēku. Šādā veidā sieva kļūst par lielu šķērsli un nereti vīru novērš no viņa pienākumiem un no Dieva. Viņa nesaprot, kādu grēku viņa izdara. Viņai vajadzētu censties būt derīgai un, patiesi mīlot dvēseles, meklēt iespēju palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga, bet viņa izvairās no grūtībām un priekšroku dod bezvērtīgai dzīvei. Viņa neizvēlas darīt Dieva prātu, būt par līdzstrādnieku savam vīram, eņģeļiem un Dievam. Ja sludinātāja sieva pavada vīru misijas darbā, lai glābtu dvēseles, tad kavēt vīru darbā, parādot, ka viņa ir nelaimīga un neapmierināta, ir liels grēks. Tomēr bieži viņa nevis no sirds iesaistās vīra darbā, meklējot katru iespēju savas intereses un darbu savienot ar vīra darbu, bet gan cenšas pati iekārtoties tā, lai justos ērti un patīkami. Ja viss apkārtnē neatbilst viņas vēlējumiem (nekad tā arī nebūs), viņai nevajadzētu nodoties ilgām pēc mājām vai, pazaudējot prieku un žēlojoties, mocīt vīru un padarīt viņa darbu grūtāku vai pat ar savu neapmierinātību atraut viņu no vietas, kur viņš varētu darīt labu. Viņai nevajadzētu novērst sava vīra intereses no dvēseļu glābšanas darba, lai viņš justu līdzi viņas ciešanām (kaitēm) un censtos izdabāt viņas untumiem [451] un neapmierinātības jūtām. Ja viņa vēlētos aizmirst pati sevi un strādāt, lai palīdzētu citiem, runāt un lūgt kopā ar nabaga dvēselēm un rīkoties tā, it kā šo cilvēku glābšana būtu svarīgāka par visiem citiem apsvērumiem, tad viņai nebūtu laika ilgoties pēc mājām. Par atalgojumu savam nesavtīgajam darbam viņa diendienā izjustu saldu apmierinātības sajūtu; es to nevaru saukt par upuri, jo dažas mūsu sludinātāju sievas nezina, ko nozīmē upuris vai ciešanas patiesības dēļ.

Agrākajos gados sludinātāju sievas panesa trūkumu un vajāšanas. Kad vīrus meta cietumos un reizēm pat nonāvēja, tad šīs cēlās, pašuzupurīgās sievietes cieta viņiem līdzi, un viņas saņems tādu pat atalgojumu kā viņu vīri. Misis /Boardman/ un / Judson/ cieta patiesības dēļ, – cieta līdzi saviem dzīves draugiem. Viņas vārda pilnā nozīmē upurēja mājas un draugus, lai palīdzētu saviem vīriem apgaismot tumsībā esošos, lai tiem atklātu Dieva Vārdā ieslēgtos noslēpumus. Viņu dzīvībai pastāvīgi draudēja briesmas. Viņu lielais mērķis bija glābt dvēseles, un tāpēc viņas varēja ciest ar prieku.

Man rādīja Kristus dzīvi. Kad viņa pašaizliedzīgo un uzupurīgo dzīvi salīdzina ar dažu mūsu sludinātāju sievu grūtībām un ciešanām, tad viss tas, ko viņas varētu saukt par upuri, kļūst nenozīmīgs. Ja sludinātāja sieva izsaka mazdūšīgus vai neapmierinātību paudošus vārdus, tad tā atņem drosmi arī vīram un var sakropļot viņa darbu, sevišķi, ja viņa panākumi atkarīgi no apkārtnes iespaida. Vai šādos gadījumos Dieva kalpam jākļūst nederīgam un jāatraujas no darba lauka, lai apmierinātu sievu, kas savas jūtas un tieksmes negrib pakļaut pienākumam? Sievai vajadzētu savas vēlēšanās saskaņot ar pienākumu un Kristus un patiesības dēļ atsacīties no visa savtīgā. Sātans daudz ir darījis sludinātāju darba vadīšanā, izlietojot viņu savtīgo un ērtību mīlošo sievu iespaidu.

[452] Ja sludinātāja sieva pavada vīru viņa ceļojumos, tad viņai to nevajadzētu darīt sava prieka pēc, lai ietu ciemos un tiktu apkalpota, bet gan lai kopā ar vīru strādātu. Viņiem vajadzētu būt kopīgām ilgām censties darīt labu. Ja mājas rūpes atļauj, tad viņai labprāt vajadzētu pavadīt savu vīru, palīdzot viņam darbā, lai glābtu dvēseles. Lēnprātīgi un pazemīgi, tomēr ar cēlu pašpaļāvību viņai apkārtnē vajadzētu darīt savu daļu, nest krustu un atbildības nastu sapulcē, pie ģimenes altāra un mājas sarunās. Ļaudis to sagaida, un viņiem ir tiesības to sagaidīt! Ja šīs cerības nepiepildās, tad vīrs zaudē vairāk kā pusi no sava iespaida. Sludinātāja sieva, ja grib, var darīt daudz. Ja viņa ir pašuzupurīga un mīl dvēseles, tad viņa var izdarīt gandrīz tikpat daudz laba kā vīrs.

Dažos gadījumos, sevišķi māsu vidū, māsa kas strādā patiesības darbā, var būt pat derīgāka un aizsniegt sirdis tur, kur sludinātājs nespēj. Uz sludinātāja sievas gulstas atbildība, kuru viņai nevajadzētu un kuru viņa arī nevar vieglprātīgi nomest. Dievs atprasīs viņai aizdotos podus atdot ar augļiem. Viņai vajadzētu strādāt nopietni, uzticīgi un vienoti ar vīru, lai glābtu dvēseles. Viņai nekad nevajadzētu uzspiest savas iegribas un vēlēšanās vai arī parādīt intereses trūkumu sava vīra darbā, runāt par ilgām pēc mājām un izrādīt neapmierinātību. Visas šīs dabīgās izjūtas ir jāpārvar. Viņai dzīvē vajadzētu būt mērķim, kam nešaubīgi un drosmīgi jāseko. Ko darīt ar jūtām, tieksmēm un dabīgām iegribām? Tās priecīgi un labprātīgi jāupurē, lai darītu labu un glābtu dvēseles.

Sludinātāju sievām vajadzētu dzīvot nodotu, lūgšanām bagātu dzīvi. Tomēr dažas grib baudīt reliģiju, kurā nav krusta, kas no viņām neprasa pašaizliegšanos vai piepūli. Lai gan viņām pašām vajadzētu stingri stāvēt, balstoties uz Dieva spēku un nesot savas personīgās atbildības nastas, [453] viņas daudzkārt ir atkarīgas no citiem, gūstot no tiem sev garīgu dzīvību. Ja viņas tikai gribētu paļāvīgi, bērnam līdzīgā uzticībā balstīties uz Dievu un visu savu mīlestību atdotu Jēzum, saņemot dzīvību no Kristus, Dzīvā Vīnkoka, cik daudz tad laba viņas varētu darīt, kā varētu palīdzēt citiem un kāds atbalsts viņas būtu saviem vīriem, un kādu atalgojumu beidzot viņas saņemtu! “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps,” – šie vārdi skanētu viņu ausīs kā visjaukākā mūzika, un vārdi: “Ieej sava Kunga priekā,” Mat. 25:21 būtu tūkstoškārtīgs atalgojums par visām ciešanām un bēdām, kas paciestas, glābjot dārgās dvēseles.

Kas neizlietos Dieva dotās spējas, tie pazaudēs mūžīgo dzīvību. Kuru derīgums šinī pasaulē bijis mazs, saņems attiecīgu atalgojumu, – pēc saviem darbiem. Kad viss iet gludi, tad viņi tiek nesti līdzi viļņiem; bet, ja nākas nopietni un nenogurstoši ķerties pie airiem un airēt pretī vējam un straumei, tad liekas, ka viņu kristīgajam raksturam nav spēka un enerģijas izturības. Viņi neuzņemsies darba grūtības, bet noliks airus un mierīgi ļaus straumei nest viņus lejup. Parasti tie paliek tādā stāvoklī, līdz kāds cits uzņemas nastu un enerģiski, čakli strādā, lai vilktu viņus pret straumi. Vienmēr, kad viņi padodas šādam kūtrumam, viņi zaudē spēkus un samazinās viņu vēlēšanās strādāt Dieva darbu. Tikai uzticīgie uzvarētāji iegūs mūžīgo godību.

Sludinātāja sievai vienmēr vajadzētu atstāt vadošu iespaidu uz tiem cilvēkiem, ar kuriem viņa saietas, un viņa būs palīgs vai arī liels kavēklis. Viņa ar Kristu sakrāj vai arī izkaisa. Mūsu sludinātāju līdzgaitniecēm trūkst pašuzupurīga misijas gara. Pirmajā vietā stāv paša es, un Kristus seko otrajā vai pat trešajā vietā. Sludinātājiem nekad nevajadzētu ņemt sev līdzi sievu, ja viņš nezina, ka tā viņam būs garīgs palīgs, ka tā spēj panest un paciest, lai darītu labu un palīdzētu dvēselēm Kristus dēļ. [454] Kas pavada savus vīrus, tām vajadzētu darbā iziet kopā ar viņiem. Viņas nedrīkst gaidīt, ka grūtības, neveiksmes un vilšanās izpaliks. Viņām nevajadzētu piegriezt lielu vērību patīkamām jūtām. Kas jūtām kopējs ar pienākumu?

Man norādīja uz Ābrahāma gadījumu piedzīvojumu. Dievs viņam sacīja: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” 1. Mozus 22:2. Ābrahāms paklausīja Dievam. Viņš padomu neprasīja savām jūtām, bet cēlā ticībā un paļaudamies uz Dievu gatavojās ceļojumam. Sāpēm plosot sirdi, viņš redzēja lepno mīlošo māti maigi noraugāmies uz apsolījuma dēlu. Bet šo mīļoto dēlu viņš aizveda prom. Ābrahāms ļoti cieta; tomēr viņš neļāva savam prātam sacelties pret Dieva prātu. Viņu vadīja pienākums, stingra pienākuma apziņa. Viņš neuzdrīkstējās prasīt padomu savām jūtām, kaut vai uz mirkli tām padoties. Viņa vienīgais dēls gāja blakus stingrajam, mīlošajam un cietošajam tēvam, nepārtraukti čalodams, vairākkārtīgi mīlestībā uzrunādams tēvu, un tad pēkšņi jautāja: “Kur ir upuris?” Ak, kas par pārbaudījumu mīlošajam tēvam! Eņģeļi priecīgā izbrīnā raudzījās uz šo ainu. Uzticīgais Dieva kalps pats sasēja savu mīļoto dēlu un uzlika uz sakrautās malkas. Nazis bija pacelts, kad atskanēja eņģeļa sauciens: ”Ābrahām, Ābrahām, neliec savu roku pie šī puiša!”

Es redzēju, ka būt kristietim nav viegli. Maznozīmīga ir saukšanās kristieša vārdā; bet kristietībai atbilstoša dzīve ir kaut kas liels un svēts. Nemirstības vainaga iegūšanai, labu darbu un izpildītu pienākumu pierakstīšanai Debesīs vairs atlicis tikai nedaudz laika. Par ikvienu koku spriež pēc tā augļiem. Ikvienu tiesās pēc viņa darbiem, ne pēc ticības vai ticību apliecinošiem vārdiem. Nekad nejautās, cik bieži viņš ir apliecinājis savu ticību, bet gan kādus augļus viņš nesa? Ja koks ir samaitāts, tad augļi ir ļauni. Ja koks ir labs, tad tas nevar nest sliktus augļus.

Patenta tiesības

[455] Daudzi mūsu brāļi sevi sasaista ar jauniem, šķietami apsološiem pasākumiem, bet īsā laikā viņi redz, ka ir vīlušies un ir pazaudēti viņu līdzekļi, kurus vajadzētu izlietot ģimeņu uzturēšanai un tagadējās patiesības atbalstīšanai. Seko sirdsapziņas pārmetumi, nožēla, sirdssāpes, un pašpārmetumi, un pat daži apzinīgi cilvēki kļūst neuzticīgi, zaudē garīgo prieku, un šo bēdu rezultātā cieš arī viņu veselība.

Kas tic patiesībai, tiem vajadzētu dzīvot taupīgi, apmierināties ar vienkāršu, veselīgu uzturu un darīt par likumu dzīvot savu līdzekļu robežās. Brāļiem nekad nevajadzētu piedalīties jaunos pasākumos, pirms nav apspriedušies ar piedzīvojušākiem cilvēkiem, kas ir prasmīgi vadītāji laicīgos un garīgos jautājumos. Ar šādu rīcību viņi izbēgtu no daudzām grūtībām.

Brāļiem labāk vajadzētu apmierināties ar mazāku ienākumu, rīkojoties ar to apdomīgi, nekā riskēt savus apstākļus uzlabot un tāpēc pastāvīgi ciest zaudējumus. Daži Sabata turētāji, kas iesaistījušies patentu tiesību pārdošanā, ceļojot izdevumu ietaupīšanas nolūkā apmetušies pie brāļiem un viņus pamudinājuši ieguldīt līdzekļus patentu tiesībās. Šie brāļi nebūs Dieva priekšā tīri, kamēr neatlīdzinās attiecīgajiem brāļiem nodarītos zaudējumus.

Liecības draudzei nr. 11

Tērpu reforma

[456] Mīļie brāļi un māsas! Es atvainojos, ka no jauna aicinu jūs pievērst uzmanību tērpu jautājumam, jo daži, liekas, nav sapratuši, ko es iepriekš jau esmu rakstījusi, un cilvēki, varbūt tie, kas maniem rakstiem nevēlas ticēt, šai svarīgajā jautājumā ir centušies mūsu draudzēs radīt apjukumu. Man rakstītas daudzas vēstules, kas stāsta par grūtībām, uz kurām man nav bijis laika atbildēt, un tagad, lai atbildētu uz daudzajiem jautājumiem, es sniedzu šo paziņojumu, kurš, cerams, uz visiem laikiem nokārtos šo lietu, cik tālu tas attiecas uz manām liecībām.

Daži apgalvo, ka tas, ko es esmu rakstījusi Liecības draudzei Nr. 10, nesaskanot ar manām liecībām darbā, kas izdotas ar virsrakstu “Kā dzīvot”. Tās rakstītas no tā paša redzes viedokļa, un tur nav divējādu, savstarpēji pretrunīgu uzskatu, kā daži varbūt iedomājas; ja ir kāda starpība, tad tā ir tikai izteiksmes veidā. Liecības draudzei Nr. 10 es rakstīju sekojošo:

“Neticīgajiem nevajadzētu dot nevienu iemeslu nopelt mūsu ticību. Mūs uzskata par savādniekiem un īpatnējiem cilvēkiem, un mūsu rīcībai nevajadzētu būt tādai, kas neticīgos pamudinātu par mums tā domāt vairāk, nekā mūsu ticība no mums to prasa. Daži ticīgie var iedomāties, ka mūsu māsām veselīgāk būtu pieņemt amerikāņu tērpu veidu, bet, ja šis apģērbs bojā mūsu iespaidu uz neticīgajiem, apgrūtinot pieeju viņiem, [457] tad nekādā gadījumā mums nevajadzētu pieņemt šo modi, kaut arī rezultātā mums daudz būtu jācieš. Domādami, ka šis tērps dod tik daudz labuma, daži paši sevi ir pievīluši. Kas dažiem ir labs, tas citiem var kaitēt.

Es redzēju, ka tie, kuri pieņem amerikānisko ģērbšanās veidu, ir sagrozījuši Dieva noteikto kārtību un nav ņēmuši vērā Viņa sevišķos noteikumus. Man norādīja uz 5. Mozus 22:5 “Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību.” Dievs negrib, lai Viņa ļaudis pieņemtu tā saukto reformēto tērpu. Tas ir nepieklājīgs apģērbs, pilnīgi nederīgs vienkāršajiem un pazemīgajiem Kristus sekotājiem.

Sieviešu vidū pieaug tendence apģērbā un izskatā, cik iespējams, arvien vairāk piemēroties pretējam dzimumam un gatavot savus tērpus ļoti līdzīgus vīriešu tērpiem, bet Dievs tos nosauc par negantību. “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas.”(1. Tim. 2:9 Glika tulk.)

Kas jutušies aicināti pievienoties kustībai par labu sievietes tiesībām un tā saucamajai tērpu reformai, tik pat labi būtu varējuši pārraut visas saistības ar trešo eņģeļa vēsti. Gars, kas vada vienu kustību nevar būt saskaņā ar citu kustību. Raksti skaidri nosaka vīriešu un sieviešu attiecības un tiesības. Spiritisti diezgan lielos apmēros ir pieņēmuši šo īpatnējo tērpu modi. Septītās dienas adventisti, kas tic Gara dāvanu atjaunošanai, bieži apkaunojošā veidā tiek pielīdzināti spiritistiem. Pieņemot šo ietērpu, viņu iespaids būs miris. Ļaudis viņus nostādīs vienā līmenī ar spiritistiem un atteiksies viņus uzklausīt.

Ar tā saucamo tērpu reformu roku rokā iet vieglprātības un pārdrošības gars. [458] Pieņemot šo tērpu veidu, daudzi, šķiet, pazaudē kautrību un atturību. Man rādīja, kā Dievs grib, lai mūsu nostāja būtu skaidra un nepārprotama. Lai mūsu māsas pieņem amerikānisko ģērbšanās stilu, un viņas iznīcinās pašas savu un arī savu vīru iespaidu. Viņas kļūs par sakāmvārdu un apsmiekla priekšmetu. Mūsu Pestītājs saka: “Jūs esat pasaules gaišums. (..) Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mat. 5:14–16) Mums pasaulē darāms liels darbs, un Dievs nevēlas, ka mūsu rīcība būtu tāda, kas mazinātu vai iznīcinātu mūsu iespaidu pasaulē.”

Šīs iepriekšējās liecības man deva, norājot tos, kas tiecas pieņemt tādu sieviešu tērpu veidu, kas atgādina vīriešu drēbes, bet tajā pat laikā man arī atklāja ļauno, kas ir sieviešu vispārpieņemtajā ģērbšanās veidā, un sniedza norādījumus tā uzlabošanai, arī tālākais atrodams Liecības draudzei Nr. 10

“Mēs nedomājam, ka amerikāniskā tērpa vai stīpoto svārku nēsāšana, kā arī pārspīlēti garu kleitu valkāšana, kas slauka ietves un ielas, saskanētu ar mūsu ticību. Ja sievietes nēsātu tērpus vienu vai divus sprīžus īsākus par tiem, kas uzslauka ielas netīrumus, tad viņu drēbes būtu vienkāršas un tās varētu daudz vieglāk uzturēt tīras un valkāt ilgāk. Šāds tērps saskanētu ar mūsu ticību.”

Tagad es sniegšu izvilkumu no tā, ko es par šo jautājumu esmu teikusi citur.

“Kristiešiem nevajadzētu censties pievērst sev uzmanību, ģērbjoties savādāk kā pasaule. Bet, ja, sekojot savai pārliecībai, kādam ir pieklājīgs un veselīgs apģērbs, tie redz, ka ir atpalikuši no modes, tad viņiem nevajadzētu mainīt savu tērpu, lai saskaņotos ar pasauli. Viņiem vajadzētu parādīt cēlu neatkarības garu un morālu drosmi, nostājoties par pareizo, ja arī visa pasaule no viņiem atšķirtos. Ja pasaule ieved pieklājīgu, ērtu un veselīgu tērpu modi, kas saskan ar Bībeli, [459] tad šāda tērpu veida pieņemšana neizmainīs mūsu attiecības ar Dievu vai pasauli. Kristiešiem vajadzētu sekot Kristum un savu apģērbu darināt saskaņā ar Dieva Vārdā dotajiem padomiem. Viņiem vajadzētu izvairīties no galējībām. Viņiem pazemīgi vajadzētu iet atklātu un godīgu ceļu, neņemot vērā ne aplausus, ne pelšanu, un pieķerties pareizajam, tāpēc ka tas ir pareizs.

Sievietēm savus locekļus vajadzētu ietērpt, ņemot vērā veselību un ērtību. Viņu kājām un citiem locekļiem jābūt tikpat silti ģērbtiem kā vīriešiem. Modes tērpu garums ir nevēlams vairāku iemeslu dēļ:

1. Nēsāt tik garus tērpus, kas uzslaucītu ielas bruģi un ietves, ir nevajadzīgi un neprātīgi.

2. Tik garš tērps uzņem zāles rasu un uzslauka ielas dubļus, un tāpēc tas ir netīrs.

3. Notraipīts tas saskaras ar jūtīgajām potītēm, kas nav pietiekoši aizsargātas, liekot tām ātri izjust aukstumu un tā apdraudot veselību un dzīvību. Tas ir viens no galvenajiem kataru un skrofulozes iemesliem.

4. Nevajadzīgais garums ir lieks svars gurniem un slogs attiecīgiem iekšējiem orgāniem.

5. Tas traucē iešanu un bieži vien ir šķērslis citu cilvēku ceļā.

Ir vēl cits tērpu veids, kuru pieņēmuši tā saucamie tērpu reformētāji. Viņi, cik vien iespējams, atdarina pretējo dzimumu. Sievietes nēsā vīriešu cepuri, bikses, vesti, svārkus un zābakus, pie kam pēdējie šai apģērbā ir vissaprātīgākie. Kas pieņem un aizstāv šo tērpu veidu, tie tā saucamo tērpu reformas jēdzienu nostādījuši pavisam apšaubāmā gaismā. Rezultātā radies apjukums. Dažiem, kas aizstāv šo tērpu, var būt taisnība, spriežot no veselības viedokļa, bet viņi panāktu daudz vairāk laba, ja neaizietu līdz tādām galējībām.

Ar šo apģērbu cilvēki atceļ Dieva pavēli un neņem vērā Viņa sevišķos norādījumus. 5. Mozus 22:5 “Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, [460] nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara tā Kunga, sava Dieva, acīs negantību.” Dievs negrib, ka Viņa meitas pieņem vīriešu ģērbšanās veidu. Tas izaicinošs apģērbs nepavisam nav piemērots vienkāršai, kautrīgai un pazemīgai sievietei, kas sevi apliecina par Kristus sekotāju. Kas aizstāv atšķirības iznīcināšanu starp vīriešu un sieviešu tērpiem, tie vieglprātīgi skatās uz Dieva aizliegumu. Dažu tērpu reformētāju galējā nostāja šinī jautājumā sakropļo viņu iespaidu.

Dievs ir paredzējis, ka starp vīriešu un sieviešu drēbēm vajadzētu būt skaidri izteiktai atšķirībai; un šo jautājumu Viņš ir uzskatījis par pietiekoši svarīgu, lai dotu tajā nepārprotamus norādījumus; ja abi dzimumi nēsās vienādas drēbes, tad radīsies sajukums un ļoti pieaugs noziegumi. Ja apustulis Pāvils vēl dzīvotu un redzētu sievietes, kas sevi sauc par dievbijīgām, nēsājam šādus tērpus, viņš izteiktu rājienu: “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, nedz ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm. Bet ar labiem darbiem, (kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas).”(1. Tim. 2:9,10 Glika tulk.) Lielais vairums, kas sevi sauc par kristiešiem, pilnīgi neņem vērā apustuļa pamācības un nēsā zeltu, pērles un dārgas drēbes.

Dievam uzticīgie ļaudis ir pasaules gaisma un zemes sāls, un viņiem vienmēr vajadzētu atcerēties, ka viņu iespaidam ir paliekoša nozīme. Ja kristietes izmainītu pārmērīgi garos tērpus pret pārmērīgi īsiem, tad tās lielā mērā iznīcinātu viņu iespaidu. Neticīgiem, kuriem viņas ir aicinātas palīdzēt un kuri jācenšas vadīt pie Dieva Jēra, tas riebtos. Raugoties no veselības viedokļa, sieviešu apģērbu var stipri uzlabot, pilnīgi izvairoties no tik lielām izmaiņām, kas citos izsauktu riebumu.

Augumu nevajadzētu saspiest ar korsetēm vai ko citu tamlīdzīgu. Drēbēm vajadzētu būt [461] pilnīgi brīvām un ērtām, lai sirds un plaušas varētu netraucēti strādāt. Tērpam vajadzētu mazliet nosegt zābaka virsdaļu, tomēr būt arī pietiekoši īsam, lai bez pacelšanas ar roku palīdzību tas neuzslaucītu ielas un ietvju netīrumus. Mājas darbos un sevišķi sievietēm, kas spiestas vairāk vai mazāk veikt darbus ārpus telpām, pieklājīgs, ērts un veselīgs būtu vēl mazliet īsāks tērps. Viss, kas vajadzīgs šai apģērbā, ir vieni viegli svārki, augstākais divi, un tos vajadzētu piepogāt jostas vietā vai arī darināt ar lencēm. Gurni nav piemēroti smaga svara nešanai. Smagie svārki, ko dažas sievietes valkā, ļaujot tiem spiest uz gurniem, ir bijuši cēlonis dažādām slimībām, kas nav viegli ārstējamas. Cietējas, šķiet, neizprot savu ciešanu iemeslu un turpina pārkāpt savas būtnes likumus, apjožot vidukli un nēsājot smagus svārkus, līdz viņas uz visu dzīvi ir kļuvušas invalīdes. Ja viņām norādītu uz pielaisto kļūdu, tad daudzas tūlīt izsauktos: “Bet tāds tērps taču būtu vecmodīgs!” Un kas par to? Es vēlētos, kaut mēs daudzējādā ziņā būtu vecmodīgi. Ja mums varētu būt vecmodīgais spēks, kas raksturoja pagājušo paaudžu vecmodīgās sievietes, tad tas būtu ļoti vēlami. Es nerunāju neapdomīgi, kad saku, ka veids, kādā sievietes ģērbjas, līdz ar nodošanos ēstkārei ir galvenais iemesls sieviešu tagadējam vājumam un slimīgumam. Starp tūkstoš sievietēm ir tikai viena, kas pareizi apģērbj savus locekļus. Lai arī kāds būtu tērpa garums, sievietes locekļiem vajadzētu būt tikpat labi apģērbtiem, kā vīriešiem. To varētu panākt, nēsājot audekla apakšbikses, ko ar saitītes palīdzību nostiprinātu pie potītēm, vai arī darinot tās pilnīgas ar sašaurinātiem galiem. Tām vajadzētu būt pietiekoši garām, lai sniegtos līdz pat kurpēm. Tādā veidā tērpti locekļi un potītes būs aizsargāti pret vēja plūsmām. Ja kājas un citi locekļi būs ģērbti silti un ērti, tad asinis ritēs normāli un netraucēti, būs tīras un veselīgas, jo tās neatdzisīs un to dabīgo gaitu organismā nekas nekavēs.”

[462] Galvenās grūtības daudzu izpratnē saistās ar tērpu garumu. Daži apgalvo, ka apzīmējums “zābaka virsdaļa” attiecināms uz tādiem zābakiem, kādus parasti nēsā vīrieši un kas sniedzas gandrīz līdz ceļiem. Ja sievietēm būtu parasts nēsāt šādus zābakus, tad šos cilvēkus par tādu jautājumu izpratni nevarētu vainot; bet, tā kā sievietes vispār šādus zābakus nenēsā, tad šiem cilvēkiem nav nekādu tiesību saprast mani tā, kā viņi to ir vēlējušies.

Lai parādītu, ko es tiešām domāju, un pierādītu, ka manas liecības šai jautājumā ir saskanīgas, es gribu šeit citēt dažus izvilkumus no maniem rokrakstiem, kas rakstīti apmēram pirms diviem gadiem:

“Kopš izdevumā “Kā dzīvot” ir parādījies mans raksts par drēbēm, daži ir pārpratuši domu, kuru es esmu gribējusi izteikt. Viņi ir pārspīlējuši to, ko es esmu rakstījusi par tērpu garumu, un acīmredzot viņiem šī jautājuma apspriešana ir bijusi ļoti grūta. Ar saviem sakropļotajiem uzskatiem viņi ir pārrunājuši tērpu saīsināšanas jautājumu, līdz garīgais skats viņiem tā ir aptumsis, ka cilvēkus viņi var redzēt tikai kā staigājošus kokus. Viņi domājuši, ka var saskatīt pretrunas manā rakstā par drēbēm, kas nesen publicēts izdevumā “Kā dzīvot”, un rakstā par šo jautājumu, kas ietverts Liecības draudzei Nr. 10. Man skaidri jāpasaka, ka es pati esmu vislabākais tiesnesis par lietām, kas man atklātas parādīšanā, un nevienam nav jābīstas, ka es ar savu dzīvi runāšu pretī savām liecībām vai arī ka es nepamanīšu kādu patiesu pretrunu man atklātajās ainās.

Savā rakstā par tērpiem izdevumā “Kā dzīvot” es centos rādīt, kāds varētu būt veselīgs, ērts, taupīgs, vienkāršs apģērbs, piemērots kristīgām sievietēm, ja viņas to valkātu. Es mēģināju, varbūt nepilnīgi, šādu tērpu aprakstīt. Tērpam vajadzētu sniegties mazliet pāri zābaka augšdaļai, tomēr vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus. [463] Daži ir apgalvojuši, ka, runājot par “zābaku augšdaļu”, es esot domājusi tādus zābakus, kādus parasti nēsā vīrieši. Bet ar vārdiem “zābaka augšdaļa” es runāju par tādiem zābakiem vai kamašām, kādas parasti nēsā sievietes. Ja es būtu iedomājusies, ka mani var pārprast, tad būtu uzrakstījusi vairāk. Ja sievietes būtu radušas nēsāt zābakus ar gariem stulmiem, līdzīgus vīriešiem, es varētu saskatīt pietiekošu atvainojumu šiem pārpratumiem. Es domāju, ka nupat lasītie teikumi ir pietiekoši skaidri, un nevienam nav iemesla ļaut sevi samulsināt. Lūdzu, lasiet vēl: “Tērpam vajadzētu sniegties mazliet pāri zābaka augšdaļai.” Un tad ņemiet vērā tālāk doto sīkāko paskaidrojumu: “Tomēr šim tērpam vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus. Mājas darbos un sevišķi sievietēm, kas spiestas vairāk vai mazāk veikt darbus ārpus telpām, pieklājīgs, ērts un veselīgs būtu vēl mazliet īsāks tērps.”

Es neredzu iemeslu, kāpēc saprātīgi cilvēki varētu manis izteikto domu pārprast vai sagrozīt. Ja, runājot par tērpu garumu, es būtu domājusi zābakus ar augstiem stulmiem, kas sniedzas gandrīz līdz ceļiem, kāpēc tad es būtu vēl pievienojusi vārdus: “Tomēr šim tērpam vajadzētu būt pietiekoši īsam, lai drēbes, nepaceļot tās ar roku palīdzību, neuzslaucītu ielu un ietvju netīrumus.”? Ja būtu domāti zābaki ar augstiem stulmiem, tad būtu pilnīgi skaidrs, ka drēbes ir pietiekoši īsas un, lai izsargātos no ielu netīrumiem, nav vajadzīgs tās pacelt; tās arī būtu pietiekoši īsas visādu darbu veikšanai. Ir izplatījušās baumas, ka māsa Vaita nēsā amerikāņu tērpu un ka tādu ģērbšanās veidu vispār pieņēmušas māsas Batl-Krīkā. Šai sakarībā jāatceras vārdi, ka “kamēr patiesība apauj kājas, meli izskrien visu pasauli”. Kāda māsa nobēdājusies man stāstīja, ka viņa domājusi, ka māsas, kas tur Sabatu, esot pieņēmušas amerikānisko ģērbšanas veidu, un, ja to uzspiestu visiem, tad viņa gan tam nevarētu pakļauties, jo nespējot saprast, kā var tādus tērpus nēsāt.

[464] Attiecībā uz aizrādījumiem, ka es nēsājot īsus tērpus, gribētu teikt, ka man ir tikai viens īss tērps, kurš nav vairāk kā pirksta garumu īsāks par tērpiem, kādus parasti nēsāju. Šo īso tērpu esmu valkājusi sevišķos gadījumos. Ziemā es cēlos agri, uzvilku savu īso tērpu, kuru, lai tas nevilktos pa sniegu, nevajag pacelt ar rokām, un tā pirms brokastīm nosoļoju vienu līdz divas jūdzes. Dažas reizes šo tērpu esmu uzvilkusi, ejot uz kantori pa irdenu sniegu vai arī ļoti slapjā vai dubļainā laikā. Četras vai piecas Batl-Krīkas draudzes māsas ir uzšuvušas sev īsus tērpus, kurus viņas nēsā, mazgājot veļu un tīrot māju. Īsajos tērpos nekad nav staigāts Batl-Krīkas pilsētas ielās, un nekad tas nav uzvilkts, dodoties uz sapulci. Manis izteiktie ieskati bija domāti pašreizējās modes labošanai, pret pārmērīgi garajiem tērpiem, kas velkas pa zemi, un arī pārmērīgi īsajiem tērpiem, kuru garums sniedzas apmēram līdz ceļgaliem un ko nēsā zināma sieviešu šķira. Man rādīts, ka mums vajadzētu izvairīties no abām galējībām. Nēsājot tērpus, kas sniedzas apmēram līdz sieviešu kamašu virsai, mēs izsargāsimies no pārmērīgi garo tērpu ļaunuma, kā arī izvairīsimies no pārmērīgi īso tērpu ļaunuma un to sliktās slavas.

Māsām, kas šuj sev īsus tērpus darbam, es gribētu ieteikt darināt tos ar gaumes un skaistuma izjūtu. Lai tas ir veidots tā, ka jauki piekļaujas augumam. Pat ja tas ir darba tērps, to vajadzētu izgriezt, lai tas labi piestāvētu. Māsām, veicot savus darbus, nevajadzētu izskatīties līdzīgi putnu biedēkļiem tīrumos. Daudz vēlamāk ir, lai vīrs un bērni tās redz labi pašūtā un piestāvošā apģērbā, nekā tādām parādīties viesu vai svešinieku acīs. Dažas sievas un mātes domā, ka nav svarīgi, kādas viņas izskatās savās darba gaitās, kad viņas redz tikai vīrs un bērni, bet viņas cenšas ļoti gaumīgi tērpties priekš to cilvēku acīm, kuriem pret viņām nav nekādu sevišķu prasību. [465] Vai vīra un bērnu vērtējums un viņu mīlestība nav augstāk stādāma par svešinieku vai mājas draugu domām? Vīra un bērnu laimei katras sievietes acīs vajadzētu būt daudz svētākai nekā visu citu cilvēku izjūtām. Kristīgajām māsām nekad nevajadzētu tērpties pārspīlēti grezni, bet vienmēr glīti, pieklājīgi un veselīgi, atbilstoši darba apstākļiem.

Iepriekš aprakstītais tērps pēc mūsu domām ir cienīgs nest reformēta īsā tērpa nosaukumu. To pieņēmis Rietumu Veselības reformas institūts un dažas māsas Batl-Krīkā un citās vietās, kur šis jautājums ļaudīm pareizi izskaidrots. Asā pretstatā šim pieklājīgajam tērpam ir tā saucamais amerikāniskais apģērbs, kas ļoti atgādina vīriešu drēbes. Tas sastāv no vestes, biksēm un kleitas, kas atgādina mēteli un sniedzas apmēram līdz pusgurniem. Vadoties no tā, kas man rādīts, kāds tērps atbilst Dieva Vārda prasībām, esmu nostājusies pret amerikānisko apģērbu un ieteikusi otru tērpa veidu, kas ir pieklājīgs, ērts, piemērots un veselīgs.

Vēl viens iemesls, kāpēc es aicinu piegriezt vērību tērpu jautājumam, ir tas, ka no divdesmit māsām, kas apliecina ticību Liecībām, pat viena nav spērusi pirmos soļus tērpu reformas virzienā. Varbūt runā, ka māsa Vaita, ejot cilvēkos, parasti nēsā garākus tērpus par tiem, kādus viņa ieteic citiem. Uz to es atbildu, ka, apmeklējot vietas, kur šis jautājums ir jauns un kur valda aizspriedumi, es domāju, ka labāk ir būt uzmanīgai un neaizslēgt ļaužu ausis manis teiktajiem vārdiem ar tāda tērpa uzvilkšanu, pret kuru viņiem varētu būt iebildumi. Bet pēc tam, kad esmu ar viņiem par šo jautājumu runājusi un pilnīgi izskaidrojusi savu nostāju, es viņu priekšā parādos reformētā tērpā, kas ilustrē manas mācības.

Runājot par stīpotiem svārkiem, tērpu reformai ar tiem nav nekā kopēja, jo tos nevar izlietot. Un vispār tagad jau ir par vēlu, lai runātu par stīpoto svārku nēsāšanu, lielu vai mazu. [466] Mans viedoklis šinī jautājumā ir pilnīgi tāds pats, kāds tas ir bijis vienmēr, un es ceru, ka no manis nevar prasīt atbildību par to, ko citi varētu teikt par šo jautājumu vai arī par to personu rīcību, kas nēsā stīpotos svārkus. Es protestēju pret manu personīgo sarunu šai jautājumā nepareizu iztulkošanu un lūdzu, lai to, ko es esmu rakstījusi un publicējusi, uzskatītu par manu noteikto, nostāju.

Mūsu sludinātāji

1865. gada 25. decembrī Ročesterā N.Y. dotajā atklāsmē man rādīja, ka mums priekšā ir vissvinīgākais darbs. Tā svarīgums un lielums nav izprasts. Visur redzot vienaldzību, jutos satraukta kā par sludinātājiem, tā arī par ļaudīm. Likās, ka tagadējās patiesības lietu skārusi paralīze. Dieva darbs šķita apstājies. Sludinātāji un ļaudis nav sagatavoti laikam, kurā viņi dzīvo, un gandrīz visi, kas apliecina ticību tagadējai patiesībai, nav mācījušies izprast šim laikam vajadzīgo sagatavošanās darbu. Tagadējā stāvoklī – viņus pārvalda pasaulīga godkāre, viņi nav svētījušies Dievam, bet nodevušies savam es – viņi ir pilnīgi nederīgi vēlā lietus saņemšanai un nav darījuši visu, lai pastāvētu pret sātana dusmām, kurš pastāvīgi gudro, kā panākt viņu ticības bojāeju, saistot viņus ar kādu viņiem patīkamu pašpiekrāpšanos. Viņi domā, ka viņu dzīvē viss labi, kad patiesībā ir pavisam slikti.

Sludinātājiem un ļaudīm straujāk un plašāk jāiet uz priekšu reformācijas darbā. Viņiem bez kavēšanās vajadzētu sākt labot savus nepareizos ieradumus ēšanā, dzeršanā, apģērbā un darbā. Es redzēju, ka diezgan daudz sludinātāju šai svarīgajā jautājumā vel nav atmodušies. Viņi visi neatrodas tur, kur Dievs viņus vēlētos redzēt. Rezultātā daži var parādīt pavisam maz augļu savā darbā. Sludinātājiem vajadzētu būt par priekšzīmi Dieva ganāmam pulkam. Bet viņi nav droši no sātana kārdināšanām. Tieši viņus sātans centīsies sasaistīt savos valgos. [467] Ja viņam izdodas ieaijāt sludinātāju miesīgā bezrūpībā un tā atraut viņa prātu no darāmā darba vai arī viņu piekrāpt, radot nepareizu priekšstatu par tā stāvokli Dieva priekšā, tad sātans ir panācis daudz.

Es redzēju, ka Dieva darbs nav gājis uz priekšu, tā, kā bija iespējams un kā vajadzēja. Sludinātāji neķeras pie darba ar tādu enerģiju, sevis nodošanu un izšķirīgu neatlaidību, kādu prasa darba svarīgums. Viņiem jācīnās ar gudru un modru pretinieku, kura centība un neatlaidība ir nenogurstoša. Sludinātāju un ļaužu vājās pūles nav salīdzināmas ar viņu pretinieka velna pūlēm. Vienā pusē atrodas sludinātāji, kas cīnās par taisnību un kuriem palīdz Dievs un svētie eņģeļi. Viņiem jābūt stipriem un drosmīgiem, ar nedalītu interesi jānododas darbam, ar kuru viņi ir saistījušies. Lai varētu patikt Tam, Kas viņus izraudzījis par kareivjiem, viņiem nevajadzētu jaukties ar šīs dzīves lietām.

Otrā pusē atrodas sātans un viņa eņģeļi ar visiem saviem aģentiem virs zemes, kuri dara visu iespējamo un pielieto katru viltu, lai izplatītos maldi un netaisnība un savu riebīgumu un kroplumu apsegtu ar patīkamu tērpu. Savtību, liekulību un visāda veida krāpšanas sātans apklāj ar šķietamas patiesības un taisnības tērpu un priecājas par saviem panākumiem pat pie sludinātājiem un ļaudīm kas sakās izprotam viņa blēdības. Jo lielāks attālums viņus šķir no Kristus, Lielā Vadoņa, jo mazāk viņi raksturā līdzinās Viņam, jo vairāk viņi dzīvē un raksturā atgādina lielā pretinieka kalpus un jo drošāks beidzot ir sātans par viņiem. Apliecinot sevi par Kristus kalpiem, patiesībā viņi kalpo grēkam. Daži sludinātāji par daudz domā par saņemamo algu. Viņi strādā algas dēļ un no redzes apvāršņa pazaudē darba svētumu un tā svarīgumu.

Daži savā darbā kļūst kūtri un nolaidīgi, viņi gan strādā, bet ir vāji un nesekmīgi savās pūlēs. [468] Viņu sirds nav pie darba. Patiesības teorija viņiem ir skaidra. Daudzi no viņiem nemaz neņem dalību šīs patiesības meklēšanā, nopietni studējot un lūdzot Dievu, un, spiesti aizstāvēt savu nostāju pret patiesības ienaidnieku opozīciju, viņi nekā nezina par tās dārgumu un vērtību. Viņi neredz nepieciešamību saglabāt, pilnīgas svētošanās garu darbam. Viņu intereses dalās starp pašiem un darbu.

Es redzēju, ka, pirms Dieva darbs var gūt izšķirošus panākumus, sludinātājiem ir jāatgriežas. Atgriezušies viņi mazāk vērtēs algu un daudz vairāk vērtēs svarīgo, svēto un svinīgo darbu, kuru viņi saņēmuši no Dieva rokas un ko Viņš prasa no viņiem pildīt uzticīgi un labi, kā tādiem, kuriem par visu būs stingri jāatbild Dieva priekšā. Eņģelis – rakstvedis ik dienas uzticīgi un sīki pieraksta visus viņu darbus. Patiesi ir atzīmēti visi viņu darbi, pat sirds tieksmes un nodomi. Nekas nav apslēpts Viņa visu redzošajai acij. Kura priekšā mēs stāvam. Kas Dieva darbam atdevuši visu savu enerģiju un kas ir uzdrīkstējušies kaut ko izdot un ieguldīt, sapratīs, ka Dieva darbs ir daļa no viņiem, un viņi nestrādās tikai algas dēļ. Viņi nekalpos tikai priekš acīm un nemeklēs to, kas pašiem patīk, bet sevi un visas savas intereses veltīs šim svinīgajam darbam.

Tā kā dažu sludinātāju darbs ir nepilnīgs. Tad viņiem draud briesmas kļūdīties atklātajā darbā draudzēs. Viņu pašu un darba labā viņiem vajadzētu dziļi izmeklēt un pārbaudīt savus motīvus un būt drošiem, ka ir atbrīvojušies no savtīguma. Viņiem jābūt drošiem, ka ir atbrīvojušies no savtīguma. Viņiem jābūt modriem, citādi, sludinot citiem skaidrās patiesības, viņi paši pēc šiem likumiem nedzīvos un atļaus sātanam dziļo sirds darbu aizvietot ar kaut ko citu. Viņiem pašiem jābūt pilnīgiem un pareizi jāizturas pret Dieva darbu, lai to nedarītu algas dēļ un nepazaudētu izpratni par darba svarīgumu un izcilo raksturu. Nevajadzētu savam es ļaut valdīt Jēzus vietā un vajadzētu sargāties teikt grēciniekiem Ciānā, ka ar viņiem viss būs labi, kad Dievs pār viņiem ir izteicis lāstu. [469]

Sludinātājiem jāatmostas un jāparāda dzīvība, dedzība un nodošanās, kāda jau ilgāku laiku viņiem ir bijusi sveša, jo viņi nav staigājuši ar Dievu. Dieva darbs daudzās vietās neuzlabojas. Ir jāstrādā pie dvēselēm. Ļaudis apgrūtina pārmērīga ēšana, dzeršana un šīs dzīves rūpes. Viņi arvien dziļāk un dziļāk nododas pasaulīgiem pasākumiem. Viņi godkāri dzenas pēc peļņas. Garīgums un dievbijība ir retums. Valdošais gars ir strādāt, krāt un pavairot jau esošo. Mana jautājuma smaguma punkts ir: “Ar ko viss tas beigsies?”

Konferenču sanāksmes nesniedz paliekošu labumu. Kas apmeklē sapulces, tie tur ierodas ar domām par tirdznieciskiem darījumiem. Sludinātāji un ļaudis uz šīm lielajām sanāksmēm bieži vien līdzi nes savas preces, un no paaugstinājuma runātā patiesība nespēj iespaidot sirdi. Gara zobens, Dieva Vārds, savu darbu nepadara, tas skan pierasti, neinteresanti. Augstais Dieva darbs ir pārāk cieši saistīts ar parastām lietām.

Pirms sludinātāji var stiprināt savus brāļus, viņiem jābūt atgriezušamies. Viņiem nevajadzētu sludināt pašiem sevi, bet Kristus un Viņa taisnību. Ļaudīm nepieciešama reforma, bet tai savu šķīstījošo darbu vajadzētu iesākt pie sludinātājiem. Viņi ir sargi uz Ciānas mūriem, lai brīdinātu bezrūpīgos un tos, kas neko nenojauš; kā arī parādītu, kāds liktenis sagaida liekuļus Ciānā. Man likās, ka daži sludinātāji ir aizmirsuši, ka sātans vēl dzīvo un ir tikpat neatlaidīgs, čakls un viltīgs kā vienmēr; ka viņš vēl arvien cenšas dvēseles aizvilināt no taisnības tekas.

Viena no sludināšanas darba svarīgajām daļām ir uzticīga veselības reformas izskaidrošana ļaudīm, jo tā ir savienota ar trešo eņģeļa vēsti kā viena un tā paša darba neatņemama daļa. [470] Sludinātājiem pašiem nevajadzētu palikt, to nepieņēmušiem un vajadzētu par to pārliecināt visus, kas apliecina ticību patiesībai.

Sludinātājiem nevajadzētu būt interesēm, kas nesavienotos ar lielo darbu – dvēseļu vadīšanu pie patiesības. Visa viņu enerģija vajadzīga šeit. Viņiem blakus šim lielajam uzdevumam nevajadzētu nodoties ne lielākai, ne mazākai tirdzniecībai, ne arī kādam citam darbam. Timotejam dotais svinīgais uzdevums uz viņiem gulstas tikpat smagi, uzliekot viņiem vissvinīgākās saistības un visbriesmīgāko atbildību. “Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. (..) Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.”(2. Tim. 4: 1–5)

Nepareizi dzīves ieradumi samazinājuši mūsu garīgo un fizisko jūtīgumu, un visus spēkus, ko varam iegūt, dzīvojot pareizi un rūpīgi izturoties pret veselību un dzīvību, bez atlikuma vajadzētu atdot darbam, kuru Dievs mums nozīmējis. Mēs nedrīkstam atļauties savus nelielos, novājinātos, sakropļotos spēkus izlietot, kalpojot pie galda vai mums uzticēto Dieva darbu saistot ar tirdzniecību. Tagad ir vajadzīga katra gara un miesas spēja. To prasa Dieva darbs. Nav iespējams nodoties kādam blakus pasākumam ārpus šī lielā uzdevuma, neatdodot tam laiku, kā arī gara un miesas spēkus, tā samazinot savu enerģiju Dieva darbā. Sludinātājiem, kas to dara, neatliks laika pārdomām un lūgšanām un nebūs spēka un domu skaidrības, kas viss viņiem vajadzīgs, lai izprastu to cilvēku stāvokli, kuriem nepieciešama palīdzība, un būtu gatavi strādāt “laikā un nelaikā”. Īstā vietā un laikā teikts vārds var glābt dažu labu nabaga nomaldījušos, šaubīgu un pagurušu dvēseli. Pāvils pamudina Timoteju: [471] “Par to gādā, pie tā paliec, lai tavs briedums būtu redzams visiem.”(1. Tim. 4:15)

Dodot uzdevumu Saviem mācekļiem, Kristus saka: “Ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī Debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam Debesīs.”(Mat. 16:19) Ja šāds tik briesmīgi atbildīgs ir Dieva kalpu darbs, cik svarīgi tad, lai viņi tam nodotos pilnīgi un būtu nomodā par dvēselēm kā tādi, kuriem būs jādod norēķins. Vai drīkstētu pieļaut vēl kādas citas vai savtīgas intereses, kas daļēji sirdi novērsu no darba? Daži sludinātāji laiku pavada savās mājās. Sabatā no tām iziet un tad atkal atgriežas un izšķiež savus spēkus lauku un mājas darbos. Visu nedēļu viņi strādā sev un tad izsmelto spēku atlikumu izlieto Dieva darbā. Tomēr tik vājas pūles Viņam nav pieņemamas. Viņi nav taupījuši ne garīgos, ne fiziskos spēkus. Arī labākajā gadījumā viņu spējas ir tikai vājas. Bet pēc tam, kad viņi visas nedēļas darba dienas ir bijuši aizņemti un nogurdināti šīs dzīves grūtībās un rūpēs, viņi augstajam, svētajam un svarīgajam Dieva darbam ir pilnīgi nederīgi. No viņu rīcības veida un pieņemtajiem lēmumiem atkarīgs dvēseļu liktenis. Cik svarīgi tad, lai viņi būtu sātīgi visās lietās, ne tikai ēšanā, bet arī darbā, lai viņu spēki nebūtu novājināti un tie tiktu veltīti viņu svētajam aicinājumam.

Lielu kļūdu pielaiduši daži tagadējās patiesības apliecinātāji, kas sapulču sērijās iepinuši tirdzniecību un ar savu tirgošanos novērsuši prātus no sapulču mērķa. Ja Kristus tagad būtu virs zemes, tad Viņš ar smalku auklu pātagu izdzītu šos tirgotājus, vai viņi ir sludinātāji vai vienkāršie ļaudis, kā Viņš darīja, ieejot Dieva namā senatnē, un izdzina ārā visus, kas Dieva namā pirka un pārdeva, un apgāza galdus naudas mijējiem un krēslus baložu pārdevējiem un uz tiem sacīja: [472] “Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. – Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.”(Marka 11:17) Šie tirgotāji varēja aizbildināties, ka viņu pārdotās preces vajadzīgas upuru pienešanai. Tomēr viņu mērķis bija pelnīt, iegūt līdzekļus un krāt.

Man rādīja, ka, ja sludinātāju un ļaužu tikumiskās un intelektuālās spējas nebūtu aptumšotas ar nepareiziem dzīves ieradumiem, tad tie ātri izprastu ļaunumu, ko rada parasto lietu sajaukšana ar svētajām. Sludinātāji ir stāvējuši uz paaugstinājuma un teikuši vissvinīgāko svētrunu, un pēc tam, ievedot preces un ar tām tirgojoties, pie tam Dieva namā, viņi ir novērsuši klausītāju prātu no saņemtā iespaida un iznīcinājuši sava darba augļus. Ja viņu uztveres spējas nebūtu notrulinājušās, tad viņi saprastu, ka viņi svētās lietas ir novilkuši līdz parasto lietu līmenim. Mūsu rakstu pārdošanas nastai nevajadzētu gulties uz sludinātājiem, kas strādā ar Vārdu un mācību. Vajadzētu taupīt viņu laiku un spēku, lai to nedalīti izlietotu sapulču sēriju noturēšanai. Viņu laiku un spēku nevajadzētu izšķiest mūsu grāmatu pārdošanai, ja ļaudīm tās pareizā veidā var piedāvāt tie, uz kuriem negulstas pienākums pasludināt Vārdu. Ieejot jaunos laukos, sludinātājiem var rasties nepieciešamība ņemt līdzi ļaudīm pārdodamus rakstus; arī citos apstākļos var rasties vajadzība pārdot grāmatas un kārtot mūsu izdevniecību veikala darījumus. Tomēr no šī darba sludinātājiem vajadzētu izvairīties, ja vien to var padarīt citi.

Sludinātājiem ar visu savu spēku jāpasludina Vārds; un pēc tam, kad viņi ir aicinājuši ļaudis pieņemt svinīgo patiesību, viņiem kā augstas un izcilas patiesības sludinātājiem un ļaudīm atklātās patiesības pārstāvjiem – vajadzētu izturēties ar pazemīgu cieņu. Pēc grūtajām pūlēm viņiem vajadzīga atpūta. Pat grāmatu pārdošana par tagadējo patiesību rada rūpes, noslogo prātu un nogurdina miesu. [473] Ja ir cilvēki, kuru spēks vēl nav izsmelts un kurus, viņiem nekaitējot, iespējams noslogot vairāk, tad viņus gaida svarīgs darbs, kas ar patiesības pateikšanu ļaudīm ir tikai iesācies. Tālāk jāseko sludināšanai ar priekšzīmi, modrai gādībai un mēģinājumiem darīt citiem labu, apmeklējumiem un sarunām pie ģimenes pavarda, ejot no mājas uz māju un iekļaujoties to cilvēku garīgajā un intelektuālajā izpratnē, kas klausījušies uzrunu no viņa lūpām; kāds jāpamāca un jāpamudina, citam jāpārmet, cits jānorāj, apbēdinātie, cietēji un izmisušie jāiepriecina, jānomierina. Cik vien iespējams, viņiem jāsargās no noguruma, lai katrā brīdī būtu gatavi pildīt savu pienākumu “laikā un nelaikā”. Viņiem vajadzētu paklausīt Pāvila stingrajiem norādījumiem, kas doti Timotejam: “Domā par šīm lietām, atdodies pilnīgi tām.”(1. Tim. 4:15 angļu tulk.)

Daži pārāk viegli vērtē uz tiem gulstošos darba atbildību. Viņi domā, ka, atstājot paaugstinājumu, viņu darbs jau ir padarīts. Apmeklēt cilvēkus – tā ir nasta, un runāt ar viņiem arī ir nasta, un ļaudīm, kas patiesi ilgojas pēc visa labā, ko no sludinātājiem varētu sev iegūt, kas vēlas dzirdēt un mācīties, lai par visu būtu skaidrs skats, nav palīdzēts, un viņi nav apmierināti. Sludinātāji attaisnojas ar nogurumu, tomēr daži izšķiež savus dārgos spēkus un laiku darbā, kuru citi varētu padarīt tikpat labi kā viņi. Viņiem vienmēr vajadzētu saglabāt morālo un fizisko spēku atlikumu, lai kā uzticīgi Dieva strādnieki viņi varētu dot savas kalpošanas pilnīgu pierādījumu.

Katrā nozīmīgā vietā vajadzētu būt mūsu rakstu krājumam. Un tiem, kas tiešām vērtē patiesību, vajadzētu būt ieinteresētiem, lai šīs grāmatas nonāktu visu to cilvēku rokās, kas grib tās lasīt. Pļaujamā daudz, bet strādnieku ir maz; un nedaudzajiem pieredzējušajiem strādniekiem, kas tagad atrodas darba laukā, ir viss, kas viņiem vajadzīgs darbam ar Vārdu un mācību. Celsies vīri, kas apgalvos to, ka Dievs viņiem uzlicis darba nastu mācīt patiesību citiem. Visus šādus cilvēkus vajadzētu pārbaudīt. [474] Viņus nevajadzētu atbrīvot no visām rūpēm, ne arī uzreiz iecelt atbildīgās vietās, bet viņus vajadzētu pamudināt, ja viņi to pelna, dot pilnīgu pierādījumu savam kalpošanas darbam. Ļaujot šādiem cilvēkiem stāties kāda cita vietā, tas nebūs priekš viņiem labākais ceļš. Lai viņi vispirms strādā kopā ar kādu gudru un pieredzējušu darbinieku, un tas drīz vien redzēs, vai viņi spējīgi atstāt glābjošu iespaidu. Jaunus sludinātājus, kas nekad nav smagi strādājuši, kuru fiziskiem un garīgiem spēkiem nekad nav uzlikta nopietnāka slodze, nevajadzētu pamudināt cerēt uz kādu pabalstu blakus ienākumiem, ko sniedz viņu fiziskais darbs, jo tas viņiem tikai kaitēs un būs par ēsmu, kas vilinās iesaistīties darbā tādus cilvēkus, kas nemaz neizprot darba nospiedošo nastu, ne arī atbildību, kas gulstas uz Dieva izredzētajiem strādniekiem. Tādi jutīsies spējīgi mācīt citus, kad paši tik tikko ir iemācījušies pirmos pamatlikumus.

Daudzi, kas atzīst patiesību, nav tās svētoti, ne arī apveltīti ar gudrību; viņus nepamāca un nevada Dievs. Dieva ļaudis vispārīgi ir pasaulīgi noskaņoti un ir atkāpušies no evaņģēlija vienkāršības. Šis ir galvenais iemesls garīgas izšķiršanās spēju trūkumam viņu nostājā pret sludinātājiem. Ja kāds sludinātājs brīvi runā no paaugstinājuma, tad daži gatavi viņu slavēt tieši vaigā. Viņiem vajadzēja izteiktās patiesības pārdomāt un ļaut tām sevi veidot labākus, tā rādot, ka nav nevērīgi klausītāji, bet gan darba darītāji, tomēr tā vietā viņi paaugstina sludinātāju, norādot uz to, ko viņš izdarījis. Viņi runā par nabaga darba rīku vērtību, bet aizmirst Kristu, Kurš šo darba rīku izlietoja. Vienmēr, kopš sātana krišanas, kas reiz bija augsts eņģelis godībā, šāda paaugstināšana sludinātājus ir vadījusi uz krišanu. Negudri Sabata turētāji, slavējot savus sludinātājus, ir labi patikuši sātanam. Vai viņi apzinājās, ka palīdz sātanam viņa darbā? Viņi nobītos, ja saprastu, ko ir darījuši. [475] Viņi bija akli un nav rīkojušies saskaņā ar Dieva padomu. Es paceļu savu balsi, brīdinot pret glaimiem un uzslavām, ko izsaka sludinātājiem. Es esmu redzējusi, ka tādas rīcības sekas ir ļaunums, briesmīgs ļaunums. Nekad, nekad sludinātājus klātbūtnē neizsakiet viņiem kādu uzslavas vārdu. Paaugstiniet Dievu. Vienmēr cieniet uzticīgu sludinātāju; izprotiet viņa grūtības un, ja varat, tās atviegliniet, bet neglaimojiet viņam; arī sātans pats, atrodoties savā novērošanas punktā, vienmēr ir gatavs darīt šāda veida darbu.

Sludinātājiem nevajadzētu lietot glaimus, ne arī cienīt atsevišķas personas. Vienmēr ir bijušas un arī vēl tagad draud briesmas kļūdīties, darot mazu starpību attiecībās pret bagātajiem vai glaimojot tiem ar sevišķu uzmanību, ja ne ar vārdiem. Draud briesmas “sajūsmināties par cilvēkiem” peļņas dēļ, bet, to darot, tiek apdraudētas viņu mūžīgās intereses. Sludinātājs var tikt sevišķi ievērots no kāda bagāta cilvēka, un tas pret viņu var būt ļoti devīgs; sludinātājam tas patīk, un viņš savukārt šķiež uzslavas par sava labvēļa devību. Viņa vārdu var izcelt, rakstot par to presē, tomēr šis devīgais labvēlis var būt viņam dāvātās uzticības pilnīgi necienīgs. Viņa devību nerada dziļa pārliecība darīt labu ar saviem līdzekļiem, lai sekmētu Dieva darbu, tāpēc ka viņš to vērtē, bet gan savtīgi motīvi un vēlēšanās, lai citi viņu uzskata par devīgu. Varbūt viņš ir devis jūtu uzplūduma brīdi, un viņa devībai nav pamatlikuma dziļuma. Varbūt viņu uz devību ierosināja dzirdētās aizkustinošās patiesības, kas uz laiku atraisīja viņa maka saites, bet bez tā viņa devībai nav nekāda dziļāka pamatojuma. Viņš dod lēkmjveidīgi; viņa maks atveras lēkmjveidīgi un aizveras, bez šaubām, arī lēkmjveidīgi. Viņš nepelna uzslavu, jo vārda pilnā nozīmē viņš ir skops vīrs; un, ja viņš pilnībā neatgriezīsies, tad viņa maks un viņš pats dzirdēs iznīcinošo spriedumu: “Nu tad, bagātie, raudiet un vaimanājies par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū. Jūsu bagātība ir sapuvusi, un jūsu drēbes kodes saēdušas.”(Jēk. 5:1,2) Tādi cilvēki beidzot pamodīsies no briesmīgās sevis pievilšanas. Tie, kas slavēja viņu lēkmjveidīgo dievību, [476] palīdzēja sātanam viņus pievilt, liekot viņiem domāt, ka viņi ir ļoti devīgi, ļoti uzupurīgi, kad viņi nepazina pat pirmos devības un pašuzupurēšanās principus.

Daži vīri un sievas liek sev domāt, ka viņi uz šīs pasaules lietām neraugās kā uz sevišķi vērtīgām, bet vairāk par pasaulīgajiem ieguvumiem vērtē patiesību un tām tālāko attīstību. Daudzi beidzot atmodīsies, lai redzētu, ka ir pievilti. Viņi varbūt kādreiz ir vērtējuši patiesību, un pasaulīgās vērtības, salīdzinot ar patiesību, viņiem varbūt ir šķitušas bezvērtīgas, bet ar laiku, viņu pasaulīgiem īpašumiem palielinoties, viņu dievbijība arvien vairāk samazinājās. Kaut arī viņiem visa kā pietiek, lai varētu ērti dzīvot, viņu rīcība rāda, ka viņi nav apmierināti. Viņu darbi liecina, ka viņu sirds piesieta viņu pasaulīgajiem īpašumiem. Viņu parole ir: peļņa, peļņa. Šim mērķim strādā katrs ģimenes loceklis. Viņi reti atļaujas ziedot laiku garīgām vajadzībām vai lūgšanām. Viņi strādā agri un vēlu. Vājas, slimīgas sievietes un tādi pat bērni neļauj atslābt savai godkārei un izlieto visus savus dzīvības spēkus mērķa sasniegšanai, lai mazliet vēl kaut ko nopelnītu, lai vēl vairāk iegūtu naudas. Viņi sev glaimo, ka to dara, lai palīdzētu Dieva darbā. Briesmīga piekrāpšanās! Sātans to redz un smejas, jo viņš zina, ka šie ļaudis savā peļņas kārē pārdod dvēseli un miesu. Viņi pastāvīgi atrod nepamatotus atvainojumus šādai sevis pārdošanai mantkāres dēļ. Šīs pasaules dievs viņus ir apstulbojis. Kristus viņus ir atpircis ar Savām asinīm, bet viņi aplaupa Kristu, aplaupa Dievu, iznīcina sevi un sabiedrībai ir gandrīz nederīgi.

Pavisam maz laika viņi veltī prāta un gara tālākai attīstīšanai, sabiedriskiem un mājas priekiem. Citiem no viņiem pavisam maz labuma. Viņu dzīve ir briesmīga kļūda. Kas tā dara sev pāri, tie domā, ka viņu nepārtrauktā strādāšana ir uzslavas vērta. Pārgalvīgi, pašpaļāvīgi strādājot, viņi sevi iznīcina. [477] Ar pārmērīgu darbu, pastāvīgi pārkāpjot savas būtnes likumus, viņi aptraipa Dieva templi, tomēr viņi domā, ka šāds darbs ir tikums. Kad Dievs viņus aicinās uz norēķināšanos, kad Viņš atprasīs aizdotos podus, lai tos atdotu ar augļiem, ko tad viņi sacīs? Kā viņi aizbildināsies? Ja viņi būtu bijuši pagāni, kas neko nezina par Dzīvo Dievu, un savā aklajā elkus pielūdzošajā dedzībā būtu metušies zem Džagernauta ratiem, tad viņu stāvoklis būtu daudz ciešamāks. Bet viņiem ir bijusi gaisma, viņi saņēmuši brīdinājumu uz brīdinājuma saglabāt savas miesas, kuras Dievs sauc par Savu templi, iespējami vislabākajā veselības stāvoklī, lai varētu pagodināt Dievu miesā un garā, kas pieder Viņam. Viņi nav ņēmuši vērā Kristus mācības: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”(Mat. 6:19–21) Viņi ļauj sevi sasaistīt pasaulīgām rūpēm. “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.”(1. Tim. 6:9) Viņi kalpo savai pasaulīgai mantai kā nezinošie pagāni saviem elkiem.

Daudzi sev glaimo, ka viņi vēlas nopelnīt, lai varētu palīdzēt Dieva darbā. Daži dod solījumu, ka tad, kad nopelnīs tādu un tādu summu, viņi ar to darīs labu un ar to atbalstīs tagadējās patiesības lietu. Bet, kad viņi cerēto ir sasnieguši, viņi nav kļuvuši labprātīgāki palīdzēt Dieva lietai, nekā bija agrāk. Tad atkal viņi apņemas, ka pēc kādas mājas vai zemes gabala, ko viņi kāro, nopirkšanas un samaksāšanas, lielu daļu savu līdzekļu veltīs Dieva darba sekmēšanai. Bet, sasnieguši savu sirds ilgu piepildījumu, viņu vēlēšanās palīdzēt Dieva darba uz priekšu virzīšanā ir daudz mazāka nekā viņu trūkuma dienās. “Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, [478] un šis pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.”(Mat. 13:22) Bagātības viltība vada viņus soli pa solim, līdz viņi pazaudē visu mīlestību uz patiesību, tomēr viņi, glaimojot sev, saka, ka tic patiesībai. Viņi mīl pasauli un pasaules lietas, bet viņos nav mīlestības uz Dievu un patiesību.

Lai iegūtu nedaudz naudas, daudzi ar nodomu darbus vada tā, ka ir nepieciešams smagi strādāt gan strādniekiem uz lauka, gan viņu pašu ģimenēm mājās. Visam organismam – kauliem, muskuļiem un smadzenēm – tiek uzlikta iespējami vislielākā slodze un jāpaveic ļoti daudz darba, un tāpēc viņiem jāpadara tieši tik daudz, cik viņi spēj, vai arī būs jācieš zaudējums, kaut kas netiks iegūts. Vienmēr jākrāj, lai arī kādas būtu sekas. Ko tādi ir ieguvuši? Varbūt viņi ir spējuši noturēt galvenās vērtības un tās arī pavairot. Bet uz otru pusi, ko viņi ir zaudējuši? Viņu veselības pamatkapitāls, kurš ir nenovērtējami dārgs kā nabagam, tā bagātajam, pastāvīgi ir samazinājies. Māte un bērni atkārtoti ir smēluši no spēka un veselības pamatkapitāla, domādami, ka ar šādu neprātīgu rīcību nekad to neizsmels, līdz beidzot viņi pārsteigti ierauga, ka viņu dzīvības spēki ir izsīkuši. Ārkārtējas vajadzības gadījumam nekas nav atlicis. Dzīves skaistumu un laimi sarūgtina mokošās sāpes un bezmiega naktis. Ir zuduši kā fiziskie, tā garīgie spēki. Vīrs un tēvs, kas peļņas dēļ negudri vadīja savus darbus, varbūt ar pilnīgu sievas un mātes piekrišanu, rezultātā var apguldīt kapā māti un vienu vai vairākus bērnus. Mīlestībā uz naudu tika upurēta veselība un dzīvība. “Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.”(1. Tim. 6:10)

Sabata turētājiem jāpadara liels darbs. [479] Viņu acīm jābūt atvērtām, viņiem jāredz savs patiesais stāvoklis, jābūt dedzīgiem un jāatgriežas, vai arī viņi zaudēs mūžīgo dzīvību. Viņus pārņēmis pasaules gars, un tumsības spēki viņus ir sagūstījuši. Viņi neņem vērā apustuļa Pāvila pamācību: “Nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.”(Rom. 12:2) Pār daudziem virsroku ņēmis pasaules gars ar iekārēm un savtīgumu. Kam ir šis gars, tie rūpējas par savām īpašām interesēm. Savtīgs bagāts cilvēks neinteresējas par tuvāko, vienīgi tad, lai varētu iegūt sev labumu uz otra zaudējumu rēķina. Cēlais un dievišķais cilvēkā ir pazudis, tas ir upurēts savtīgām interesēm. Mīlestība uz naudu ir visa ļaunuma sakne. Tā aptumšo skatu un neļauj cilvēkam izprast savu pienākumu pret Dievu un savu tuvāko.

Daži sev glaimo, ka ir devīgi, jo reizēm bagātīgi ziedo sludinātājiem un patiesības uz priekšu virzīšanai. Tomēr šie tā saucamie devīgi cilvēki ir skopi un sīkumaini savos darījumos un veikalos un gatavi otru apkrāpt. Viņiem ir šīs pasaules lietu pārpilnība, un tā viņiem kā Dieva namturiem uzliek lielu atbildību. Bet attiecībās ar trūcīgu brāli, kas smagi strādā, viņi ir stingri un prasoši līdz pēdējam centam. Vienojoties nolemtā nelielā daļa likumīgi pieder nabadzīgajam vīram. Tā vietā, lai šādu trūcīgu brāli atbalstītu, ass, prasošs bagātnieks ņem sev visu iespējamo labumu un uz otra nelaimes rēķina vairo jau sakrāto bagātību. Viņš lepojas ar savu gudrību un viltību, bet ar savu bagātību viņš sev uzkrauj smagu lāstu un kļūst par piedauzīšanās akmeni sava brāļa ceļā. Būdams negodīgs un sīkumains aprēķinos, viņš zaudē iespēju darīt labu savam brālim arī reliģiskā iespaida plāksnē. Viss tas paliek šī trūcīgā brāļa atmiņā, un visnopietnākās lūgšanas un visdedzīgākās liecības no bagātā brāļa lūpām izsauks tikai skumjas un riebumu. [480] Viņš uz to skatās kā uz liekuli; uzaug rūgta sakne, kas aptraipa daudzus. Trūcīgais nevar aizmirst viņam atņemtās priekšrocības, viņš nevar aizmirst arī grūtības, kādās viņš bija nonācis, būdams labprātīgs nest nastas, kamēr bagātais brālis vienmēr atradis kādu aizbildināšanos, lai zem smaguma nebūtu jāliek savi pleci. Tomēr trūcīgais brālis var sevī uzņemt tik daudz Kristus Gara, lai piedotu sava bagātā brāļa nepareizo izturēšanos pret viņu.

Starp bagātajiem pārāk reti sastopama patiesa, cēla un nesavtīga labdarība. Tiecoties pēc bagātības, viņi aizmirst cilvēcības prasības. Viņi nespēj redzēt un izprast, ka viņu nabadzīgajiem brāļiem, kas strādājuši varbūt tikpat smagi kā viņi, apstākļi ir stipri ierobežoti un nepatīkami. Līdzīgi Kainam viņi saka: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”(1. Moz. 4:9) “Es smagi esmu strādājis, lai iegūtu to, kas man ir; man tas jāpatur.” Kad viņiem vajadzētu lūgt: “Palīdzi man izprast mana brāļa sāpes un ciešanas,” viņi pastāvīgi domā, kā varētu aizmirst, ka brālim ir kādas bēdas, kādas prasības pēc viņu līdzjūtības vai devības.

Daudzie bagātie Sabata turētāji ir vainojami, trūkumcietēju nomāktā sejā. Vai viņi domā, ka Dievs neredz viņu sīko zemiskumu un skopumu? Ja viņu acis varētu tikt atvērtas, tad viņi ieraudzītu eņģeli, kas seko viņiem visur, kur viņi iet, un uzticīgi pieraksta visu viņu rīcību ģimenē un darba vietā. Uzticīgais Liecinieks seko viņiem un saka: “Es zinu tavus darbus!”(Atkl. 3:15) Redzot šo krāpšanas, viltības un skopuma garu pat dažos, kas sevi sauc par Sabata turētājiem, es esmu kliegusi, izjūtot dziļas garīgas sāpes un mokas. Šis milzīgais ļaunums, šis briesmīgais lāsts šinīs pēdējās dienās ir apņēmis dažus cilvēkus Dieva Izraēlā, izsaucot nepatiku un pretīgumu pat augstsirdīgajos neticīgajos. Šie ir ļaudis, kas saka, ka gaida Kunga atnākšanu.

Ir tāda trūcīgo brāļu šķira, kas nav atbrīvojušies no kārdināšanām. Saimnieciskās spējas viņiem pavisam sliktas; viņiem trūkst gudra sprieduma; viņi vēlas iegūt līdzekļus bez ilgstoša, grūta un neatlaidīga darba. [481] Daži tā steidzas uzlabot savu stāvokli, ka iesaistās dažādos pasākumos, neprasot padomu no saprātīgi domājošiem un piedzīvojušiem cilvēkiem. Šīs viņu cerības reti piepildās, peļņas vietā viņi cieš zaudējumus, un tad nāk kārdināšanas un skaudība pret bagātajiem. Viņi tiešām vēlas saņemt atbalstu no saviem bagātajiem brāļiem, un, ja tā nenotiek, tad jūtas smagi pārbaudīti. Tomēr viņi nav sevišķas palīdzības cienīgi. Ar savu rīcību viņi rāda, ka visas viņu pūles ir saraustītas, izklaidētas. Darbā viņi ir nepastāvīgi, svārstīgi, vienmēr noraizējušies un norūpējušies, sasniedzot tā tikai maz labuma. Šādiem cilvēkiem vajadzētu uzklausīt piedzīvojušo ļaužu padomu. Tomēr padoma meklēšanā viņi bieži vien ir paši pēdējie. Viņi domā, ka viņu spriedums ir pārāks, un negrib, ka citi viņus pamāca.

Šie cilvēki bieži ir tieši tie, kurus piekrāpj izveicīgie un viltīgie patentu tiesību pārdēvēji, kuru panākumi atkarīgi no viņu krāpšanas mākslas. Šiem cilvēkiem vajadzētu reiz saprast, ka šādiem patentu tiesību pārdevējiem nemaz nevar uzticēties. Bet šie brāļi tic tieši tam, ko vajadzētu apšaubītu un no kā jācenšas izvairīties. Viņi rūpīgi nepārdomā Pāvila norādījumu Timotejam: “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, (..) bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.”(1.Tim. 6:6,8) Lai trūcīgie nedomā, ka tikai bagātie ir mantkārīgi. Kamēr bagātie cenšas saglabāt to, ko viņi mantas kārē ir sarausuši, un iegūt vēl vairāk, trūcīgajam draud lielas briesmas iekārot bagātā bagātību. Mūsu pārpilnības zemē ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri tiešām ir tik trūcīgi, ka viņiem vajadzīga palīdzība. Ja viņi rīkotos pareizi, tad gandrīz katrā gadījumā viņi varētu novērst trūkumu. Aicinājums bagātiem ir: esiet devīgi pret saviem trūcīgajiem brāļiem un izlietojiet savus līdzekļus Dieva darba uz priekšu virzīšanai. Cienīgie nabagi, kas tādi kļuvuši nelaimes vai slimības dēļ, pelna jūsu sevišķu aizgādību un palīdzību. “Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.”(1. Pēt. 3:8)

[482] Es brīdinu vīrus un sievas, kas sevi uzskata par dievbijīgiem un cer, nāvi neredzot, tikt pārcelti Debesīs, neesiet tik kāri uz peļņu un mazāk rūpējieties par sevi. Ar skaistiem, nesavtīgiem labdarības darbiem atgūstiet dievišķo vīrišķību un savu cēlo sievišķību. No visas sirds nīstiet savu agrāko mantrausīgo, skopo garu un sasniedziet patiesu dvēseles cēlumu. Dievs man ir rādījis, ka, ja jūs dedzīgi nenožēlosiet savus grēkus un neatgriezīsities, tad Kristus jūs izspļaus no Savas mutes. Sabatu turošie adventisti apliecina, ka seko Kristum, bet daudzu darbi runā pretī viņu ticības apliecībai. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt. (..) Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:16,21)

Es uzaicinu visus, kas saka, ka tic patiesībai, ņemt vērā Dieva Dēla raksturu un dzīvi. Viņš ir mūsu piemērs. Viņa dzīve iezīmējas ar nesavtīgu labdarību. Viņš vienmēr ir jutis līdzi cilvēcīgajām bēdām un sāpēm. Viņš gāja apkārt, labu darīdams. Viņa dzīvē nebija neviena vienīga savtīga darba. Viņa mīlestība uz kritušo cilvēci, vēlēšanās to glābt bija tik liela, ka Viņš uzņēmās uz Sevis Tēva taisnās dusmas un bija ar mieru izciest to pārkāpumu sodu, kas vainīgo cilvēku iegrūda degradācijā. Viņš cilvēka grēkus nesa pats savās miesās. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Kor. 5:21)

Labklājība un bagātība pārāk bieži iznīcina patiesu augstsirdību un devību. Vīri un sievas, atrodoties nelaimē vai nospiedošā, pazemojošā nabadzībā, reizēm apliecina ļoti lielu mīlestību uz patiesību, parāda sevišķu interesi par Dieva darba attīstību un līdzcilvēku glābšanu un runā par to, ko viņi darītu, ja tikai viņiem būtu līdzekļi. Bieži vien Dievs šos cilvēkus pārbauda; Viņš piešķir viņiem veiksmi; svētī viņu kurvi un krājumu, pāri par to, ko viņi ir gaidījuši. Bet viņu sirdis ir viltīgas. Viņu labie nodomi un solījumi līdzinās irstošai smiltij. Jo vairāk viņiem ir, jo vairāk viņi iekāro. [483] Jo vairāk viņiem veicas, jo dedzīgāk viņi dzenas pēc peļņas. Daži, kas, ciešot trūkumu, bija pat devīgi, kļūst skopi un ar augstām prasībām. Nauda kļūst par viņu dievu. Viņi priecājas par varu, kādu viņiem dod nauda, par godu, kuru saņem naudas dēļ. Eņģelis sacīja: “Ņemiet vērā, kā viņi iztur pārbaudi. Redziet, kāds raksturs attīstās bagātības iespaidā.” Daži apspieda trūcīgos un gribēja nopirkt par viszemāko cenu viņu darbu. Viņi bija valdonīgi, pavēlnieciski; nauda bija viņu vara. Es redzēju, ka Dievs acs bija pār viņiem. Viņi bija piekrāpti. “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” Atkl. 22:12

Daži bagātie neatturas no kalpošanas darba. Viņi stingri ievēro sistemātisku labdarību un, slavējot sevi par savu noteiktību un augstsirdību, domā, ka ar to viņu pienākums beidzas. Šis darbs ir labs, tomēr ar to vēl viņu pienākums neizbeidzas. Dievam pret viņiem ir prasības, kuras viņi neizprot. Sabiedrībai ir prasības pret viņiem; līdzcilvēkiem ir pret viņiem prasības. Katram viņu ģimenes loceklim ir prasības pret viņiem. Vajadzētu ievērot visas šīs prasības, nevienu no tām neaizmirstot un neizturoties pret tām nevērīgi. Daži cilvēki dod sludinātājiem un liek kaut ko arī mantu namā ar tādu apmierinātības sajūtu, it kā līdz ar to viņi iegūtu tiesības ieiet Debesīs. Daži domā, ka, ja viņiem pastāvīgi nav lielu ienākumu, tad viņi nekā nevar darīt Dieva darba atbalstīšanai. Viņi domā, ka pamatkapitālu nedrīkst aizskart nekādā gadījumā. Ja mūsu Glābējs viņiem teiktu tos pašus vārdus, ko savā laikā dzirdēja bagātais jauneklis: “Tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta Debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Mat 19:21, tad viņi bēdīgi aizietu prom, izvēloties labāk riskēt palikt pie saviem elkiem, savas bagātības, nekā no tās atteikties, lai nodrošinātu sev mantu Debesīs. Bagātais jauneklis apliecināja, ka no savas jaunības ir turējis visus Dieva baušļus, nešaubījās par savu godīgumu un taisnīgumu, un, domādams, ka ir pilnīgs, [484] viņš jautā: “Kā man vēl trūkst?” 20. p. Jēzus tūlīt iznīcina viņa drošības sajūtu, norādot uz viņa elkiem, viņa īpašumu. Viņam bija citi dievi, kurus viņš vērtēja augstāk par Kungu un kas viņam bija dārgāki par mūžīgo dzīvību. Dievs nesaņēma viņa visaugstāko un lielāko mīlestību. Tāds stāvoklis ir arī dažiem cilvēkiem, kas saka, ka tic patiesībai. Viņi domā, ka ir pilnīgi, ka viņiem nekā netrūkst, kad patiesībā viņi ir tālu no pilnības un nododas elkiem, kas viņus izslēgs no Debesīm.

Daudzi žēlo Dienvidu štatu vergus, tāpēc ka viņi saistīti pie darba, kamēr verdzība pastāv viņu pašu ģimenēs. Mātei un bērniem ļauj strādāt no rīta līdz nakts tumsai, viņiem nav atpūtas. Viņus apņem nepārtraukts darba loks, un rūpes smagi gulstas uz viņu pleciem. Viņi sevi sauc par Kristus sekotājiem, bet kur ir laiks pārdomām un lūgšanām? Vai viņiem ir laiks uzņemt barību prāta attīstībai, lai gars, ar kuru viņi kalpo Dievam, netiktu aizkavēts augšanā? Dievs uzaicina katru atsevišķu cilvēku izlietot Viņa pagodināšanai podus, kurus Viņš viņam uzticējis, un, šos podus attīstot un papildinot, iegūt sev vēl citus. Dievs mums uzlicis pienākumu darītu labu citiem. Mūsu darbs priekš citiem šai pasaulē nemitēsies, līdz kristus Debesīs teiks: “Ir padarīts. “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķistais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” Atkl. 22:11

Daudziem, šķiet, nav patiesas izpratnes par savu atbildību Dieva priekšā. Viņiem jācīnās, lai ieietu pa šaurajiem vārtiem, un daudzi centīsies ieiet un nespēs. Debesis prasa, lai viņi censtos arī citus pamudināt un pārliecināt cīnīties ieiet pa šaurajiem vārtiem. Jaunus un vecus gaida nopietns darbs ne tikai savu dvēseļu glābšanā, bet arī citu dvēseļu glābšanā. Nav neviena spriest spējīga cilvēka, kurš neatstātu kādu iespaidu. Viņu vienaldzība iespaido citas dvēseles, kavējot tās cīnīties ieiet pa šaurajiem vārtiem, vai nopietni, neatlaidīgi un nenogurstoši pūloties, viņi arī citus pārliecina par nepieciešamību ieiet pa šiem vārtiem. [485] Neviens neieņem neitrālu stāvokli, neatstājot uz citiem ne pamudinošu, ne kavējošu iespaidu. Kristus saka: “Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” Lūkas 11: 23 Uzmanieties, kā gados jaunie, tā vecie; jūs darāt vai nu Kristus darbu, glābjot dvēseles, vai arī sātana darbu, vedot tās uz pazušanu. “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” Mat. 5:16

Jaunieši var atstāt spēcīgu iespaidu, ja viņu atteiksies no lepnuma un savtīguma un nodosies Dievam; tomēr vispārīgi viņi negrib nest nastas citu labā. Nākas rūpēties par viņiem pašiem. Ir pienācis laiks, kad Dievs prasa šai ziņā pārmaiņu. Viņš uzaicina jauniešus un pieaugušos būt dedzīgiem un atgriezties. Ja viņi turpinās palikt savā remdenajā stāvoklī, tad Viņš viņus izspļaus no Savas mutes. Uzticīgais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus.” Jaunieti, jauniete, tavi darbi ir zināmi, kā labie, tā ļaunie. Vai tu esi bagāts labos darbos? Jēzus nāk pie tevis kā padomdevējs: “Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” Atkl. 3:18

Veselības reforma

1865. gada 25. decembrī Ročesterā, N.Y., dotajā parādīšanā es redzēju, ka Sabatu turošie ļaudis ir bijuši pārāk nevērīgi pret gaismu, ko Dievs ir devis par veselības reformu; ka mūsu priekšā vēl ir liels darbs un ka mēs kā tauta esam bijuši pārāk kūtri paklausīt ceļu paverošai Dieva aizgādībai, kā Viņš ir izvēlējies mūs vadīt.

[486] Man rādīja, ka veselības reformas darbs ir tikai mazliet aizskārts. Kamēr daži to dziļi saprot un dzīvo saskaņā ar savu ticību, citi paliek vienaldzīgi un tik tikko ir spēruši pirmos soļus reformas virzienā. Liekas, ka viņiem ir neticīga sirds, un, ja šī reforma ierobežo viņu iekārojošo apetīti un citas tieksmes, daudzi tūlīt atraujas atpakaļ. Viņiem ir citi Dieva Kunga priekšā. Viņu garša, ēstkāre un citas tieksmes ir viņu dievs; un, kad cirvis ir pielikts pie koka saknes un skārti tie, kas uz veselības rēķina nodevušies samaitātai apetītei, tad viņi nevēlas tikt pārliecināti; un, ja arī Dieva balss tieši runātu uz viņiem, aicinot viņus atstāt veselību postošo ieradumu piekopšanu, tad daži tomēr turpinātu turēties pie kaitīgajām lietām, ko viņi mīl. Liekas, ka viņi piesaistīti saviem elkiem un Dievs drīz sacīs Saviem eņģeļiem: “Lieciet viņus mierā.”

Man rādīja, ka veselības reforma ir trešās eņģeļa vēsts daļa un ka to savienība ir tik cieša, kā rokai un plaukstai ar cilvēka ķermeni. Es redzēju, ka mums kā tautai jāiet uz priekšu šajā lielajā darbā. Sludinātājiem un ļaudīm jārīkojas. Dieva ļaudis nav sagatavoti trešā eņģeļa skaļajam saucienam. Viņiem darāms darbs pašiem priekš sevis, kuru viņiem nevajadzētu atstāt, lai to viņu vietā padarītu Dievs. Šo darbu viņš atstājis darīt viņiem pašiem. Tas ir personīgs darbs; neviens to nevar padarīt otra vietā. “Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.” 2. Kor. 7:1 Nesātīga ēšana ir šī laikmeta valdošais grēks. Iekārojoša apetīte vīrus un sievas padara par vergiem, aptumšo viņu saprātu un tik tālu notrulina morālo izpratni un tikumības izjūtu, ka svētās, augšupceļošās Dieva Vārda patiesības vairs netiek vērtētas. Pār vīriem un sievām valdījušas zemas tieksmes.

Lai būtu derīgi pārvēršanai, Dieva ļaudīm jāpazīst pašiem sevi. Viņiem jāpazīst savas miesas uzbūve, [487] lai viņi līdz ar Dziesminieku varētu izsaukties: “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts.” Ps. 139: 14 Ēstkāri un citas tieksmes vienmēr vajadzētu pakļaut morālei un saprātam. Miesai vajadzētu kalpot garam un ne garam miesai.

Man rādīja, ka, ja gribam nodrošināt veselību, nostājoties pareizās attiecībās pret dzīvi, mūs gaida daudz lielāks darbs, nekā mēs līdz šim esam sapratuši. Dr. A dara lielu un labu darbu, ārstējot slimības un apgaismojot tos, kas visu savu dzīvi nav zinājuši, kādu iespaidu uz veselību atstāj ēšana, dzeršana un strādāšana. Dievs savā žēlastībā caur Savu vienkāršo darba rīku devis Saviem ļaudīm gaismu, ka, lai pārvarētu slimības, viņiem jāaizliedz samaitātā apetīte un visās lietās jāievēro sātība. Uz viņu tekas dievs licis spīdēt lielai gaismai. Vai tiem, kas “gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos,” Tit. 2:13,14 jāatrodas aiz mūsu dienu reliģijas pārstāvjiem, kuri netic Pestītāja drīzajai atnākšanai? Īpašajiem ļaudīm, kurus Viņš šķīsta Sev, lai tos, nāvi neredzējušus, pārceltu Debesīs, labo darbu ziņā nevajadzētu atrasties aiz citiem cilvēkiem. Cenšoties tīrīt sevi no visas aptraipīšanās pie miesas un gara, pilnīgi svētojoties Dieva bijāšanā, viņiem vajadzētu būt tik tālu priekšā citiem cilvēkiem virs zemes, cik viņu ticības apliecība ir augstāka par citu cilvēku ticības apliecību.

Daži nicinoši smīnējuši par šo reformas darbu un sacījuši, ka viss tas nav bijis nepieciešams, ka tas ir vienkāršs satraukums, lai novērstu prātu no tagadējās patiesības. Viņi ir teikuši, ka lietas ir aizvestas līdz galējībām. Tādi cilvēki nezina, ko viņi runā. Kamēr vīri un sievas, kas sevi sauc par dievbijīgiem, ir slimi no galvas virsmas līdz kāju pēdām, [488] kamēr viņu fiziskie, garīgie un morālie spēki ir novājināti, nododoties samaitātai apetītei un pārmērīgam darbam, kā viņi var, atrodoties tādā stāvoklī, novērtēt patiesības pierādījumus un izprast Dieva prasības? Ja viņu morālie un intelektuālie spēki ir aptumšoti, tad viņi nespēj pareizi izprast un novērtēt ne atpirkšanas darba lielo vērtību, ne visa Dieva darba augsto raksturu, ne arī atrast prieku Dieva Vārda studijās. Kā nervozs kuņģa slimnieks var būt vienmēr gatavs lēnprātīgi un bijīgi atbildēt katram, kas atbildēšanu prasa pamatojumu par viņā esošo cerību? Cik ātri tāds apjuks un uztrauksies un, neveselīgas iztēles vadīts raudzīties uz lietām pavisam nepareizā gaismā un trūkstot lēnprātībai un mieram, kas raksturoja Kristus dzīvi, vārdu cīņā ar neprātīgiem cilvēkiem būs spiests apkaunot savu ticības apliecību. Skatoties uz lietām no augsta reliģiska viedokļa, mums, lai līdzinātos Kristum, jābūt pilnīgiem reformas izvedējiem dzīvē.

Es redzēju, ka mūsu Debesu Tēvs, sniedzot gaismu par veselības reformu, dāvinājis mums lielas svētības, lai mēs varētu paklausīt Viņa prasībām un pagodināt Viņu savā miesā un garā, kas pieder Viņam, un beidzot bez vainas stāvēt Viņa troņa priekšā. Mūsu ticība prasa, lai mēs paceltu standartu un ietu uz priekšu. Daudziem, kas apšauba citu rīcību veselības reformas izpratnē, vajadzētu pašiem kā saprātīgiem cilvēkiem kaut ko darīt. Cilvēce atrodas nožēlojamā stāvoklī, ciešot no dažnedažādām slimībām. Daudzi ir mantojuši slimības, un viņi ļoti cieš savu vecāku nepareizo ieradumu dēļ; tomēr viņi savā dzīvē un attiecībās pret bērniem turpina rīkoties tikpat nepareizi kā viņu vecāki. Viņi ir nevērīgi pret sevi. Viņi ir slimi un nesaprot, ka viņu pašu nepareizie ieradumi ir iemesls šīm bezgalīgajām ciešanām.

Vēl ir pavisam maz cilvēku, kas pietiekoši atmodušies, [489] lai izprastu, cik lielā mērā ēšanas ieradumi iespaido viņu veselību, raksturu un lietderību šinī pasaulē un arī mūžīgo likteni. Es redzēju, ka cilvēkiem, kas saņēmuši gaismu no Debesīm un atzinuši, kādu labumu sniedz staigāšana šai gaismā, pienākas parādīt lielāku interesi par tiem, kas vēl cieš zināšanu trūkuma dēļ. Sabata turētājiem, kas gaida sava Pestītāja drīzo atnākšanu, vajadzētu būt pēdējiem intereses neparādīšanā šim lielajam reformas darbam. Vīri un sievas ir jāapmāca, un sludinātājiem un ļaudīm vajadzētu izjust uz sevis gulstamies darba nastu par šī jautājuma izskaidrošanu un cilvēku pārliecināšanu tādā veidā, lai veselības reforma viņiem kļūtu tuva un dārga.

Man rādīja, ka mums vajadzētu iekārtot uzturēšanās vietu slimniekiem un tiem, kas vēlas mācīties, kā rūpēties par savu organismu, lai novērstu slimības. Mums nevajadzētu palikt vienaldzīgiem un spiest slimos, kas vēlas dzīvot patiesībā, doties atgūt savu veselību uz plaši pazīstamajām ūdens dziedniecības iestādēm kur nemaz nevērtē mūsu ticību. Ja viņi tur izveseļojas, tad par to var nākties samaksāt ar reliģisko pārliecību. Kas stipri ir cietuši no miesas slimībām, tie ir vāji, kā garīgi, tā morāli. Redzot labumu, kāds iegūstams no pareizas ūdens dziedniecības metožu pielietošanas, pareizas svaiga gaisa izmantošanas un pareizas diētas, viņi sāk domāt, ka ārsts, kurš prot sekmīgi ārstēt slimību, nevar stipri kļūdīties arī savos reliģiskajos uzskatos, ka tiem, kas nodevušies lielajam un labajam cilvēces ciešanu atvieglošanas darbam, jābūt vai nu daļējai vai arī pilnīgai taisnībai. Un tā mūsu ļaudīm, cenšoties atgūt veselību šajās iestādēs, draud briesmas sapīties slazdu valgos.

Man vēl rādīja, ka tie, kuri stipri reliģiskajos pamatlikumos un noteikti paklausa visām Dieva prasībām, nevar saņemt tādu labumu no šādām plaši pazīstamajām dziedniecības iestādēm, kādu tur gūst citu ticību cilvēki. Sabata turētāji savā ticībā ir īpatnēji. [490] Populārajās ūdens dziedniecības iestādēs ļoti grūti tā turēt visus Dieva baušļus un viņa prasības, lai Dievs attiecīgā cilvēka rīcību atzītu par labu un uzskatītu to par savu īpašumu. Viņiem tad visu laiku sev līdz jānēsā evaņģēlija siets un jāsijā viss, ko viņi dzird, lai varētu sev izvēlēties labo un atteikties no sliktā.

Ūdens dziedniecības iestāde – ir bijusi vislabākā Savienotajās Valstīs. Tās vadītāji dara lielu un labu darbu, cik tālu tas attiecas uz slimību dziedināšanu. Tomēr viņu reliģiskajiem principiem mēs nevaram uzticēties. Atzīstot sevi par kristiešiem, viņi saviem slimniekiem ieteic kāršu spēli, dejošanu un teātru apmeklēšanu, visu, kas tiecas pretī ļaunumam vai, saudzīgi izsakoties, kas izskatās ļauns un ir tieši pretējs Kristus un Viņa apustuļu mācībām. Apzinīgie Sabata ievērotāji, kas veselības atgūšanai apmeklē šīs iestādes, nevar saņemt no tām tādu labumu, kādu viņi iegūtu, ja viņi pastāvīgi nebūtu spiesti uzmanīties, lai nesakompromitētu savu ticību, neapkaunotu sava Glābēja darbu un nesasaistītu paši savas dvēseles.

Man rādīja, ka Sabata turētājiem vajadzētu pavērot ceļus, lai tie, kam ir tāda pat dārga ticība, varētu saņemt palīdzību, neizdodot līdzekļus iestādēs, kur ir apdraudēta viņu ticība un reliģiskie principi un kur viņi reliģiskā dzīvē nevar atrast nekādu atsaucību, ne saskaņu. Dievs Savā aizgādībā vadījis Dr. B uz N, lai viņš tur iegūtu pieredzi, kādu citādi viņš nebūtu mantojis, jo Dievam priekš viņa ir darbs veselības reformas lietā. Kā praktizējošs ārsts viņš jau daudzu gadu garumā iepazinās ar cilvēka organisma uzbūvi, un Dievs tagad grib, lai viņš teorētiski un praktiski mācītu citus, kā cilvēkam izmantot sev par labu svētības, kas atrodas viņa sniedzamības robežās. Dievs grib, lai viņš sagatavotos palīdzēt slimniekiem un pamācītu tos, kas nezina, [491] kā saglabāt esošos spēkus un veselību un kā novērst saslimšanu, gudri lietojot debesu dziedniecības līdzekļus – tīru ūdeni, gaisu un diētu.

Man rādīja, ka Dr. B ir piesardzīgs, uzmanīgs un ļoti apzinīgs cilvēks, cilvēks, kuru Dievs mīl. Viņš ir pārdzīvojis daudz grūtību, kas viņam nākušas par labu, kaut gan, tām klāt esot, viņš ne vienmēr varēja saprast, kādu labumu tās varētu nest. Dr. B nav tāds cilvēks, kas, ticot patiesībai un ejot pa tās ceļu, kļūst iedomīgs un paaugstināsies. Viņš nav cilvēks, kas varētu kļūt despotisks un valdonīgs. Viņš pārāk bijīgi pieņem godu, kuru viņam sniedz viņa stāvoklis. Viņš labprāt apspriedīsies ar citiem un būs viegli pieejams lūgumiem; viņam draud briesmas uzņemties nastas, kuras viņam nevajadzētu nest. Viņš redz un saprot, kas ir darāms, un atradīsies briesmās strādāt par daudz. Viņš ir ļoti jūtīgs un līdzjūtīgs un dziļi jutīs līdzi visiem slimniekiem; un, ja viņam to atļaus, tad viņš nesīs tik smagas atbildības nastas, ka beidzot zem to svara sabruks.

Autoritatīviem vīriem un sievām vajadzētu palīdzēt Dr. B ar savām lūgšanām, līdzjūtību, sirsnīgu sadarbību, priecīgiem cerības pilniem vārdiem un norādījumiem un padomiem, – visu to viņš pratīs novērtēt. Viņa stāvoklis nevar būt apskaužams. Ja viņš uzņemas lielas atbildības, tad ne dzenoties pēc tām, ne lai iegūtu līdzekļus dzīvei, jo tos viņš var sagādāt daudz vieglākā veidā, izvairoties no rūpēm, grūtībām un sarežģījumiem, kas viņu sagaida šai vietā. Viņu vadīs vienīgi pienākums; pārliecinājies par to, kurp viņu sauc pienākums, viņš ies pa šo ceļu un stāvēs savā sargpostenī, lai arī kādas būtu sekas. Viņam vajadzētu parādīt līdzjūtību un ar viņu vajadzētu sadarboties cilvēkiem, kuriem ir iespaids, kurus Dievs vēlas redzēt viņam blakus, atbalstot viņu grūtajā darbā.

Pasaulē Dr. B varēja atrast labāku darbu par vietu, ko viņš tagad ieņem. [492] Man rādīja, ka šis postenis būtu visgrūtākais. Daudzi maz piedzīvojuši cilvēki nespēs izprast šī uzņēmuma lielumu un vēlēsies, lai viss kārtotos pēc viņu ieskatiem. Daži brīnīsies, kāpēc trūcīgos nevar dziedināt par velti, un viņi tiks kārdināti domāt, ka galu galā šis uzņēmums ir tikai naudas pelnīšana. viens otrs vēlēsies kaut ko teikt un atradīs pietiekoši daudz kļūdu, lai arī kāds būtu stāvoklis. Es redzēju, ka daži par tikumu uzskatīs skaudību, nostāšanos malā un pretošanos. Viņi lepojas, ka nepieņem visu, līdzko tas parādās. Līdzīgi Tomam viņi lielās ar savu neticību. Bet vai Jēzus uzslavēja neticīgo Tomu? Sniedzot iepriekš prasītos pierādījumus ticībai, Jēzus viņam sacīja: “Tāpēc ka tu Mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz, tomēr tic.”

Es redzētu, ka Sabata ievērojošiem adventistiem netrūkst līdzekļu. Pašlaik viņiem vislielākās briesmas draud pavairot īpašumus. Daži pastāvīgi palielina savas rūpes un darbu; viņi ir pārslogoti. Rezultātā viņi gandrīz pilnīgi aizmirst Dievu un Viņa darba vajadzības; viņi ir garīgi miruši. Viņi tiek aicināti pienest Dievam upuri, ziedojumu. Upuru gars nepieaug, bet gan samazinās un panīkst. Es redzēju, ka šis pasākums ir cienīgs, lai Dieva tauta tajā iesaistītos ar saviem līdzekļiem, lai viņi tajā ieguldītu līdzekļus Dievam par godu un Viņa darba uz priekšu virzīšanai. Daudz līdzekļu, kas atrodas mūsu ļaužu rokās, ir to īpašniekiem tikai par ļaunu.

Mūsu ļaudīm vajadzētu būt pašu vadītai iestādei, kur varētu saņemt palīdzību slimnieki un cietēji, kas vēlas būt veseli un stipri, lai varētu pagodināt Dievu savā miesā un garā, kas pieder Viņam. Šāda iestāde, pareizi vadīta, [493] būtu līdzeklis mūsu uzskatu atklāšanai tiem cilvēkiem kurus mums nav iespējams aizsniegt, sludinot un aizstāvot patiesību parastā veidā. Neticīgie, uzturoties iestādē, kas būs iekārtota sekmīgai slimību dziedināšanai un kuru vadīs Sabatu ievērojoši ārsti, līdz ar to nonāks tiešā patiesības iespaidā. Iepazīstoties ar mūsu ļaudīm un mūsu patieso ticību, tiks pārvarēti viņu aizspriedumi un viņi būs labvēlīgi iespaidoti. Nonākot patiesības iespaidā, daži ne tikai iegūs atvieglojumu miesīgām vainām, bet atradīs arī dziedinošu balzamu savām grēkiem slimajām dvēselēm.

Kad saprātīgas ārstēšanas rezultātā veselība uzlabosies un slimniekiem atgriezīsies dzīves prieks, tad tiem, kas būs bijuši par darba rīkiem viņu veselības atjaunošanā, piederēs viņu uzticība. Slimnieku sirdis pildīs pateicība, un daudz vieglāk tur sev mājvietu atradīs labā patiesības sēkla; dažos gadījumos tā tiks kopta, uzdīgs un nesīs augļus Dievam par godu. Viena šādā veidā izglābta dvēsele būs vairāk vērta par visiem līdzekļiem, kas vajadzīgi šīs iestādes dibināšanai. Dažiem nepietiks morālas drosmes paklausīt savai pārliecībai. Viņi var būt pārliecināti, ka Sabata ievērotājiem ir patiesība, bet tās pieņemšanai ceļā stāv pasaule un neticīgie radi. Viņi nespēj izprast, ka Kristus dēļ jāupurē viss. Tomēr daži no šiem tikko pieminētajiem ļaudīm aizies, atbrīvojušies no aizspriedumiem, un turpmāk būs septītās dienas adventistu ticības aizstāvji. Daži, kas aizies izārstēti vai saņēmuši lielu palīdzību, kļūs par līdzekļiem mūsu ticības atklāšanai jaunās vietās, un patiesības karogs pacelsies tur, kur nebūtu bijis iespējams atrast pieeju, ja cilvēki veselības atgūšanas labad uzturoties mūsu ļaužu vidū, nebūtu atbrīvojušies no aizspriedumiem.

Citi, aizejot uz savām mājām, kļūs par lielu grūtību radītājiem. Tomēr tam nevajadzētu nevienu padarīt mazdūšīgu vai novērst viņu no šī labā darba. Sātans un viņa aģenti darīs visu iespējamo, [494] lai traucētu un sarežģītu stāvokli un apgrūtinātu tos, kas no sirds nododas šī reformas darba veicināšanai.

Mūsu ļaudīm ir bagātīgs līdzekļu krājums, un, ja visi izpratīs šī darba svarīgumu, tad šis lielais pasākums nesagādās grūtības. Visiem vajadzētu justies sevišķi ieinteresētiem tā atbalstīšanā un uzturēšanā. Sevišķi tas attiecas uz tiem, kam ir līdzekļi, ko var ieguldīt šajā uzņēmumā. Vajadzētu iekārtot piemērotu mājvietu slimnieku uzņemšanai, lai, pareizi izlietojot līdzekļus un Dieva piešķirtās svētības, remdētu viņu ciešanas un pamācītu, kā viņi paši var par sevi rūpēties un novērst saslimšanas iespējas.

Daudzi, kas sevi sauc par patiesības piekritējiem, kļūst skopi un mantkārīgi. Viņiem jāatmostas, lai izprastu savu stāvokli. Viņiem virs zemes pieder tik daudz mantas, ka viņu sirds ir piesieta šīm bagātībām. Pārāk liela daļa viņu mantas atrodas šinī pasaulē un tikai mazliet Debesīs; tāpēc viņi pieķērušies laicīgajiem īpašumiem un ne debešķīgajam mantojumam. Tagad viņiem paveras laba iespēja izlietot savus līdzekļus cietušās cilvēces vajadzībām un arī patiesības uz priekšu virzīšanai. Šim uzņēmumam nekad nevajadzētu atļaut ciest līdzekļu trūkuma dēļ. Namturiem, kam Dievs uzticējis līdzekļus, tagad vajadzētu atsaukties un izlietot tos Dievam par godu. Kas mantkārīgi savus līdzekļus aizturēs, tiem tie izrādīsies drīzāk par lāstu, un ne par svētību.

Cilvēkiem, kuriem Dievs uzticējis līdzekļus, vajadzētu nodibināt fondu par labu cienīgajiem trūkumcietējiem, kas ir slimi un nav spējīgi segt ārstēšanās izdevumus šajā iestādē. Ir tādi ievērojami un cienīgi trūkumcietēji, kuru iespaids nācis par labu Dieva darbam. Fonda nodibināšanas mērķim vajadzētu būt dziedināt trūcīgos, kurus par tādas palīdzības cienīgiem atzīst vietējā draudze. [495] Ja ļaudis, kuriem ir līdzekļu pārpilnība, nedos šim mērķim, neprasot attiecīgo līdzekļu atdošanu, tad trūcīgie nebūs spējīgi saņemt labumu, kādu sniedz ārstēšanās šinī iestādē, kur izvērstais darbs prasa tika daudz līdzekļu. Šādu iestādi darbības sākuma periodā, kad norisinās cīņa par tās pastāvēšanu, nevajadzētu apgrūtināt ar pastāvīgu līdzekļu izdošanu, neko nesaņemot atpakaļ.

Liecības draudzei nr. 12

Uzruna jauniešiem

[496] Jaunieši – Sabata ievērotāji – ir nodevušies izpriecu meklēšanai. Es redzēju, ka starp divdesmitiem nav viena, kas zinātu, ko nozīmē praktiska reliģija. Viņi pastāvīgi kaut ko meklē, lai apmierinātu savas ilgas pēc pārmaiņām un izpriecām, un, ja viņiem neatvērs acis un viņi neatmodīsies, lai no sirds varētu teikt: “Es visu turu par zaudējumu pret mana Kunga, Jēzus Kristus atzīšanas augsto mantu,” tad viņi nebūs Viņa cienīgi un neiegūs mūžīgo dzīvību. Jaunieši visā visumā atrodas briesmīgos maldos, tomēr sevi atzīst par dievbijīgiem. Viņiem ir Dieva Vārds, tomēr šī Vārda brīdinājumus, pamācības, rājienus un aizrādījumus viņi neņem vērā un tāpat izturas pret pamudinājumiem un apsolījumiem, kas doti paklausīgajiem un uzticīgajiem. Visu Dieva apsolījumu piepildīšanās nosacījums ir pazemīga paklausība. Jauniešiem dots tikai viens Paraugs, bet kāda līdzība ir viņu dzīvei ar Kristus dzīvi? Es jūtos satraukta, visur redzot vieglprātīgus jauniešus, kas saka, ka tic patiesībai. Nekas neliecina, ka viņi domātu par Dievu. Viņu prāts ir piepildīts ar niekiem. Viņu sarunas ir tukšas, kas neko nedod. [497] Viņi kāri pievēršas mūzikai, un sātans zina, kādus orgānus uzbudināt, lai iejūsmotu, saistītu un apburtu prātu, ka viņi neilgotos pēc Kristus. Trūkst garīgu dvēseles ilgu pēc dievišķām zināšanām, pēc pieaugšanas žēlastībā.

Man rādīja, ka jauniešiem jāieņem augstāks stāvoklis, ka viņu padomdevējam un vadonim jābūt Dieva Vārdam. Uz jauniešiem gulstas svinīgas atbildības, kuras viņi uzlūko nenopietni. Mūzikas ieviešana viņu mājās, kas aizvietojusi pamudinājumus uz svētumu un garīgumu, ir kalpojusi prāta novēršanai no patiesības. Vieglprātīgas dziesmas un laikmetīgā vieglā mūzika, liekas, saskan ar viņu gaumi. Mūzikas instrumenti paņēmuši laiku, ko vajadzētu veltīt lūgšanām. Pareizi pielietota, mūzika ir liela svētība, bet, nepareizi izlietota, tā ir briesmīgs lāsts. Tā uzbudina, bet nedod spēku un drosmi, ko kristietis var atrast vienīgi pie žēlastības torņa, pazemībā atklājot savus trūkumus, savas vajadzības un ar stipru kliegšanu un asarām lūdzot pēc spēka no Debesīm pretoties ļaunā spēcīgajām kārdināšanām. Sātans jauniešus ved pilnīgā gūstā. Ak, ko lai es saku, lai viņus ierosinātu salauzt viņa valdzinošo varu! Viņš ir prasmīgs burvis un vilina viņus pretī bojāejai. Uzklausiet inspirētās Dieva grāmatas pamācības. Es redzēju, ka sātans tā notrulinājis jauniešu prātus, ka viņi nespēj saprast Dieva Vārta patiesības. Viņu iejūtība kļuvusi tik vāja, ka viņi neņem vērā svētā apustuļa doto priekšrakstu:

“Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” Efez. 6:1–3 “Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam.” Kol. 3:20 Bērniem, kas savus vecākus negodā, viņiem nepaklausa un neņem vērā viņu padomus un norādījumus, nav daļas uz atjaunotās zemes. [498] Uz šķīstītās Jaunās zemes nebūs vietas nedisciplinētiem, nepaklausīgiem, nepateicīgiem dēliem un meitām. Ja tādi bērni neiemācīsies paklausību un padevību šeit, tad to viņi nekad neiemācīsies; atpestīto mieru neaptraipīs nepaklausīgi, nesavaldāmi un nepadevīgi bērni. Neviens bauslības pārkāpējs nevar iemantot Debesu valstību. Vai visi jaunieši var priecīgi lasīt piekto bausli Kunga likumos, kuru Jehova pasludināja uz Sinaja un ar Savu pirkstu iegravēja uz akmens galdiņiem? “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.” 2. Mozus 20:12

Man norādīja uz daudzām Rakstu vietām, kas jauniešiem skaidri atklāj, ko Dievs no viņiem sagaida. Ar šīm skaidrajām mācībām viņiem būs jāsastopas lielajā tiesas dienā. Tomēr starp divdesmit jauniešiem vai jaunavām, kuri atzīst tagadējo patiesību, nav viena vai vienas, kas ņemtu vērā šīs Bībeles mācības. Jaunieši pietiekoši daudz nelasa Dieva Vārdu, lai uzzinātu, ko Dievs no viņiem prasa šinī Vārdā; tomēr šīs patiesības viņu tiesās lielajā Dieva dienā, kad jauni un veci saņems miesās darītiem darbiem atbilstoši atalgojumu.

Jānis saka: “Es jums esmu rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat spēcīgi un Dieva Vārds paliek jūsos, un jūs ļauno esat uzvarējuši. Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē; jo, kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet no pasaules. Un pasaule paiet un tās kārība; bet, kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.”

Šīs jaunekļiem dotās pamācības attiecas arī uz jaunavām. Jaunība viņu neatbrīvo no atbildībām, kas gulstas uz viņiem visiem. Viņi ir spēcīgi, un rūpes un gadu svars viņus nav nogurdinājuši; viņu jūtas ir dedzīgas, un, ja viņi tās atraus no pasaules un pievērsīs Kristum un Debesīm, darot Dieva prātu, tad viņiem būs cerība uz labāku dzīvi, kas nebeigsies, un viņi dzīvos vienmēr, vainagoti ar slavu, godu, [499] nemirstību, mūžīgu dzīvi. Ja jaunieši dzīvo, lai apmierinātu miesas kārības, acu kārības un dzīves lepnumu, tad viņi tiecas uz šīs pasaules lietām, izpatīkot savam lielajam pretiniekam un šķirot sevi no Tēva. Un kad vēlāk šīs meklētās lietas izgaist, tad izirst arī viņu cerības un bojā iet visas viņu izredzes. Šķirti no Dieva, viņi rūgti nožēlos savu neprātīgo izvēli kalpot savam priekam, apmierināt savas iegribas un par nedaudziem vieglprātīgiem priekiem pārdot svētlaimības dzīvi, kurā viņi būtu varējuši priecāties mūžīgi.

Svētā Gara inspirētais apustulis saka: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē.” Un tad brīdinot viņš piebilst: “Jo, kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības.” Tā ir satraucoša patiesība, ka jauniešu prātā uzvar mīlestība uz pasauli. Viņi neapšaubāmi mīl pasauli un lietas, kas ir pasaulē, un tieši šī iemesla dēļ viņu sirdīs nav vietas Dieva mīlestībai. Viņi prieku atrod pasaulē un pasaules lietās un ir svešinieki Tēvam un Viņa Gara jaukumam. Vieglprātība un mode, tukšas, nevajadzīgas sarunas un smiešanās, kas visā visumā raksturo jauniešu dzīvi, apkauno Dievu. Pāvils mudina jauniešus būt atturīgiem un apdomīgiem: “Jaunus vīrus pamāci tāpat, lai viņi ir prātīgi. Parādies pats visās lietās kā priekšzīme labos darbos, savā mācībā skaidrs un cienīgs, ar veselīgiem, nevainojamiem vārdiem, lai pretinieks top kaunā un lai viņam nav ļauna ko par jums runāt.”

Es ļoti lūdzu jauniešus savu dvēseļu labā ņemt vērā Svētā Gara vadītā apustuļa apmācību. Visi šie žēlastības pilnie norādījumi, brīdinājumi un rājieni būs vai nu dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Daudzi jaunieši sarunās ir bezrūpīgi un neapdomīgi. Viņi gatavi aizmirst, ka pēc viņu vārdiem viņus attaisnos vai arī notiesās. Visiem vajadzētu ņemt vērā Glābēja vārdus: [500] “Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu. Bet Es jums saku, ka par katru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, viņiem būs jāatbild soda dienā. Jo pēc saviem vārdiem tu tapsi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts.” Cik maz ņem vērā pat Debesu Skolotāja pamācības. Daudzi vai nu nepētī Dieva Vārdu vai arī nepiegriež vērību šī Vārda svinīgajām patiesībām, un šīs vienkāršās patiesības lielajā tiesas dienā celsies un viņus notiesās.

Vārdi un darbi skaidri liecina, kas ir sirdī. Ja sirdi pilda visādi nieki, uzpūtība un lepnums, mīlestība uz sevi un mīlestība uz drēbēm, tad sarunas risināsies par paradumiem, modi, tērpiem un ārējo izskatu, bet ne par Kristu un Debesu valstību. Ja sirdī mājo skaudība un nenovīdība, tad šīs jūtas parādīsies vārdos un darbos. Kas sevi mēro pie citiem, kas rīkojas tāpat kā citi un, attaisnojoties ar citu cilvēku kļūdām un nepareizībām, neaizsniedz par viņiem augstāku stāvokli, tie pārtiek no sēnalām un paliks garīgi neattīstīti kropļi tik ilgi, cik ilgi viņi turpinās izpatikt sātanam, nododoties savām nesvētajām jūtām. Daži runā par to, ko viņi ēdīs un dzers un ar ko viņi ģērbsies. Šīs domas izplūst no sirds pilnības, it kā laicīgās lietas būtu viņu lielais dzīves mērķis, viņu augstākais sasniegums. Šie cilvēki aizmirst Kristus vārdus: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”

Jaunatne savu sirdi ir pildījusi ar pašmīlību. To atklāj viņu ilgas redzēt savu seju mākslinieka atdarinājumā; viņi neapmierinās ar vienu attēlu, bet sava portreta dēļ sēd atkal un atkal,, katru reizi cerēdami, ka pēdējais zīmējums pārspēs iepriekšējos un īstenībā būs daudz skaistāks par oriģinālu. Šādā veidā tiek izšķiesta Kunga nauda, un kas ir iegūts? Tikai nožēlojams viņu atēnojums [501] uz papīra. Stundas, kuras vajadzētu veltīt lūgšanām, paņem viņu pašu nožēlojamais es; tā velti paiet dārgas pārbaudes laika stundas.

Sātans ir apmierināts, ja viņam izdodas savaldzināt jauniešu uzmanību un šķirt viņu domas no Dieva, tad viltnieks var nemanot viņiem pielavīties un, nesagatavotus triecienam, sapīt viņus savos valgos. Viņi nezina, ka Lielais Debesu Mākslinieks ievēro katru viņu rīcību, katru vārdu un ka viņu uzvešanās un pat viņu domas un sirds apslēptākās vēlēšanās ir uzticīgi atzīmētas. Katrs trūkums viņu morālajā raksturā ir atklāts eņģeļu skatam, un tiesas sprieduma izpildīšanas dienā viņi ieraudzīs uzticīgi zīmētu neizskaistinātu ainu. Visi viņu tukšie, vieglprātīgie vārdi ir ierakstīti grāmatā. Viņu nepatiesie vārdi arī ir pierakstīti. Viņu maldinošie darbi, kuru nolūki bija apslēpti cilvēku acīm, bet ne visu redzošā Jehovas acīm, visi ir uzrakstīti dzīvā ainojumā. Atklāts ir katrs savtīgs darbs.

Jaunieši vispārīgi izturas tā, it kā dārgas pārbaudes laika stundas, kamēr vēl ir žēlastības laiks, būtu vieni vienīgi lieli svētki un viņiem šai pasaulē vajadzētu baudīt tikai izpriecas, gūstot sev apmierinājumu nepārtrauktā satraukuma virknējumā. Sātans sevišķi pūlas panākt, lai viņi pasaulīgajās izpriecās justos laimīgi un sevi attaisnotu, cenšoties pierādīt šo izpriecu nekaitīgumu, nevainīgumu un pat derīgumu, kādu tās sniedz veselībai. Daži ārsti ir radījuši iespaidu, it kā garīgums un nodošanās Dievam kaitētu veselībai. Tas patīk dvēseļu ienaidniekam. Atrodas cilvēki ar slimīgu fantāziju, kas nepareizi attēlo Kristus reliģiju; tīro Bībeles reliģiju viņi nepazīst. Daži visā savas dzīves laikā sevi moka, pastāvīgi domājot par saviem grēkiem, un viss, ko viņi redz, ir tikai apvainotais Taisnais Dievs. Kristu un Viņa atpērkošo spēku caur Viņa asins nopelnu viņi nesaskata. Tādi cilvēki nezina, kas ir ticība. Šie cilvēki parasti ir tādi, kuru prāts nav pareizi līdzsvarots. Slimību dēļ, kas mantotas no vecākiem, un kļūdainas audzināšanas dēļ jaunībā viņi ir piesavinājušies [502] nepareizus ieradumus, kas kaitē miesai un garam rada slimīgu morālo izpratni un dara viņus nespējīgus pareizi domāt un rīkoties visos gadījumos. Viņu prāts nav pareizi līdzsvarots. Dievbijība un taisnība veselību neposta, bet tieši ir veselība miesai un stiprums dvēselei. Pēteris saka: “Jo kas grib dzīvību mīlēt un labas dienas redzēt,... lai tas novēršas no ļauna un dara labu; lai tas meklē mieru un tam dzenas pakaļ. Jo Kunga acis ir pār taisniem un Viņa ausis uz viņu lūgšanām, bet Kunga vaigs ir pret tiem, kas ļaunu dara.” “Bet, ja jums arī jācieš taisnības dēļ, tad jūs esat svētīgi; un nebīstieties par viņu biedināšanu, nedz iztrūcinieties.”

Apziņa, ka esi rīkojies pareizi, ir vislabākās zāles slimai miesai un slimam garam. Sevišķās Dieva svētības, ko cilvēks saņem, ir veselība un spēks. Cilvēks, kurš ir mierīgs un apmierināts Dievā, atrodas uz ceļa, kas ved pretī veselībai. Apziņa, ka Kunga acs ir pār mums un Viņa auss ir atvērta mūsu lūgšanām, tiešām ir liels apmierinājums. Zināt, ka mums ir Draugs, Kurš nekad nevar kļūdīties un Kam mēs varam uzticēt visus dvēseles noslēpumus, ir vārdos neizsakāma priekštiesība. Cilvēki, kuriem slimība aptumšojusi morālo izpratni, nav tie, kas var sniegt skaistumu. Pārāk bieži viņi atrodas fanātisma ugunīs vai aukstas vienaldzības ūdeņos, vai arī bezdarbīgā drūmumā. Kristus vārdi ir vērtīgāki par visu Universa ārstu domām: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Šis ir pats pirmais lielais mērķis – Debesu valstība un Kristus taisnība. Visiem citiem mērķiem, kas mums jāsasniedz, vajadzētu stāvēt otrā vietā.

Sātans rādīs, ka svētuma ceļš ir grūti ejams, bet pasaulīgo prieku tekas nokaisītas ziediem. Pasauli un tās [503] priekus sātans jums attēlos nepareizās un glaimojošās krāsās. Iedomība ir viena no stiprākajām mūsu samaitātā rakstura īpašībām, un sātans zina, ka to viņš ar panākumiem var izlietot savā labā. Viņš glaimos jums caur saviem darba rīkiem (aģentiem). Jūs varat saņemt uzslavas, kas apmierinās jūsu iedomību un stiprinās lepnumu un savas vērtības apziņu, un varat sākt domāt, ka, ja jums ir tādas priekšrocības un pievilcīgums, tad iziet no pasaules, atšķirties un kļūt par kristieti, atsakoties no biedriem, nomirstot viņu uzslavām un nopēlumiem, ir pārāk nožēlojami. Sātans jums saka, ka ar tādām priekšrocībām, kādas jums ir, jūs varētu baudīt ļoti daudz pasaules prieku. Tomēr ņemiet vērā, ka zemes priekiem pienāks gals un ka tas, ko jūs sējat, jums būs arī jāpļauj. Vai cilvēka pievilcīgums (skaistums), spējas un talanti ir par vērtīgiem, lai tos veltītu Dievam, jūsu Radītājam, Tam, Kurš jūs sargā katru mirkli? Vai jūsu sagatavotība kādam darbam ir par vērtīgu, lai to veltītu Dievam?

Jaunieši pastāv uz to, ka viņiem nepieciešams kaut kas prāta uzmundrināšanai un izklaidēšanai. Es redzēju, ka prieks atrodams čaklā darbā un apmierinājums lietderīgā dzīvē. Daži tomēr apgalvo, ka viņiem vajadzīgs kaut kas interesants darba pārtraukuma brīžos, kāda garīga nodarbošanās vai izklaidēšanās, kas sniegtu patīkamu pārmaiņu un atspirdzinājumu rūpēs un nogurdinošajā darbā. Tieši to mums dod kristieša cerība. Reliģija ticīgajam būs ieprieca un mierinājums un drošs vadonis uz patiesas laimes Avotu. Jauniešiem vajadzētu pētīt Dieva Vārdu un nodoties pārdomām un lūgšanām, un viņi atradīs, ka nav iespējams labāk izlietot brīvos brīžus. Jaunie draugi, jums vajadzētu ņemt laiku sevis pārbaudīšanai, vai jūs atrodaties Dieva mīlestībā. Esiet čakli, lai jūs būtu droši par savu aicināšanu un izredzēšanu. Jūsu rīcības veids izšķir, vai jūs sev nodrošināsiet labāku dzīvi.

“Gudrības ceļi ir jauki ceļi, un visas tās tekas [504] ir miers.” Taisno dzīve nākotnē un viņu mūžīgais atalgojums ir augsti un cēli temati jauniešu domām. Pārrunājiet brīnišķo pestīšanas plānu, lielo upuri, kuru pienesa Godības Kungs, lai jūs Viņa asins nopelnā varētu tikt pacelti augstāk, līdz beidzot paklausot tiktu paaugstināti līdz Kristus tronim. Šim tematam vajadzētu izraisīt viscēlākās pārdomas. Mantot Dieva draudzību, – kas tā par priekštiesību! Sarunāšanās un satikšanās ar Dievu – kas gan vēl varētu mūs vairāk izdaiļot un pacelt pāri vieglprātīgajiem zemes priekiem? Mūsu samaitātās dabas atjaunošana caur žēlastību, mūsu iekārojošās apetītes un dzīvniecisko tieksmju pakļaušana, tālākā dzīve cēlā, tikumiskā pastāvībā un jaunu uzvaru panākšana ik dienas dos miera pilnu apziņu, ko sniedz vienīgi pareiza rīcība.

Jaunie draugi, es redzēju, ka tāda nodarbošanās un izklaidēšanās jūs varētu darīt laimīgus. iemesls jūsu nemieram ir negriešanās pie vienīgā patiesā laimes Avota. Prieku, kas atrodams vienīgi Kristū, jūs pastāvīgi meklējat ārpus Viņa. Kristū nav pieviltu cerību. Lūgšana – ak, kā šī dārgā priekštiesība ir atstāta novārtā! Dieva Vārda lasīšana sagatavo garu lūgšanai. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jūs tik maz vēlaties iet tuvāk Dievam lūgšanās, ir aizraujošu stāstījumu lasīšana, kas satraukusi jūsu fantāziju un pamodinājusi nesvētas kaislības, tā padarot jūs šim svētajam darbam nederīgus. Dieva Vārds kļūst nepatīkams, nebaudāms un lūgšanu stundas aizmirstas. Lūgšana ir kristieša stiprums. Būdams viens, viņš nav viens; viņš jūt Tā tuvumu, Kas ir sacījis: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas.”

Jauniešiem vajadzīgs tieši tas, kā viņiem nav, t.i., reliģija. Nekas nevar to aizvietot. Ticības apliecināšana vien neko nenozīmē. Vārdi tiek ierakstīti draudzes grāmatās virs zemes, bet ne dzīvības grāmatā. Es redzēju, ka starp divdesmit jauniešiem nav viena, kas zinātu, ko nozīmē dzīvē [505] atklāta praktiska reliģija. Viņi kalpo paši sev, tomēr saucas par Kristus kalpiem; bet, ja tā apmātība, kas viņus pārņēmusi, netiks salauzta, tad viņi drīz redzēs ka viņiem piešķirs pārkāpējiem pienākošos algu. Viņi ir atraduši ceļu, kas vieglāk ejams par sevis aizliegšanu un uzupurēšanos patiesības labā. Viņi atzinuši, ka nopietnas lūgšanas ar asarām un stipra kliegšana uz Dievu pēc Viņa piedodošās žēlastības un pēc spēka pretoties sātana kārdināšanām nav nepieciešams; tik nopietniem un dedzīgiem nevajag būt; bez visa tā viņi pavisam labi var iztikt. Kristus, Godības Ķēniņš, bieži viens devās uz kalniem un vientuļām vietām, lai izteiktu Tēvam visas savas dvēseles vajadzības, bet grēcīgais cilvēks, kam pašam spēka nav, domā, ka viņš var dzīvot, tik daudz nelūdzot.

Kristus ir mūsu priekšzīme, Viņa dzīve bija piemērs labiem darbiem. Viņš bija skumju (sāpju) Vīrs, Kas pazina bēdas. Viņš raudāja par Jeruzalemi, tāpēc ka tā nevēlējās tikt izglābta, pieņemot Viņa piedāvāto pestīšanu. Viņi negribēja nākt pie Viņa, lai viņiem būtu dzīvība. Savu dzīves veidu salīdziniet ar sava Kunga dzīvi, Kas, lai varētu jūs glābt, pienesa tik lielu upuri. Viņš bieži visu nakti pavadīja uz mitras zemes, cīnoties lūgšanās. Jūs meklējat to, kas jums patīk. Ieklausieties tukšajās, vieglprātīgajās sarunās, dzirdiet smieklus, niekošanos, jokus. Vai tā ir dotās priekšzīmes atdarināšana? Paklausieties vēl – vai Jēzus tiek pieminēts? Vai sarunas risinās par patiesību? Vai runātāji slavē Kristus krustu? Mode, sieviešu cepures, tērpi ir jaunekļu un jaunavu sarunu temati vai arī tiek plānota kāda izprieca vai izklaidēšanās. Kāda līksmība! Vai eņģeļi jūtas pievilkti un pulcējas ap viņiem, lai dzītu prom tumsu, kādā sātans cenšas viņus ietīt? Ak, nē. Skatiet, eņģeļi skumji novēršas. Es redzu asaras uz šo eņģeļu vaigiem. Vai tas var būt, ka Dieva eņģeļiem jāraud? Tiešām tā tas ir.

Mūžīgās lietas jauniešiem šķiet pavisam mazsvarīgas. [506] Dieva eņģeļi raud, ierakstot ruļļos tā saucamo kristiešu vārdus un darbus. Eņģeļi lidinās kādā dzīvokļa tuvumā. Tur sapulcējušies jaunieši; dzirdamas dziesmas un mūzikas instrumenta skaņas. Te sapulcējušies kristieši, bet ko jūs dzirdat? Kādu vieglprātīgu dziesmiņu, kas piemērota dejas zālei. Šķīstie eņģeļi savu gaismu atņem pie sevis, un dzīvoklī atrodošos ietin tumsa. Eņģeļi novēršas no šī skata. Viņu sejas ir skumjas. Redzi, tie raud. To es esmu redzējusi daudz reižu atkārtojamies visās vietās Sabata ievērotāju rindās un sevišķi –. Mūzika aizņem stundas, ko vajadzētu veltīt lūgšanām. Mūzika ir elks, kuram kalpo daudzi, kas sevi sauc par Sabata ievērotājiem. Sātanam pret mūziku nav nekādu iebildumu, jo viņš to var izlietot par līdzekli piekļūšanai jauniešiem. Viss atbilst sātana nodomiem, kas tikai šķir domas no Dieva un aizņem laiku, ko vajadzētu izlietot, kalpojot Viņam. Sātans izlieto līdzekļus, kam vislielākais spēks iespējami lielāku cilvēku skaitu turēt patīkamā savaldzinājumā, līdz viņa vara viņus paralizē. pareizi izmantota, mūzika ir svētība, bet tā bieži kļūst par vienu no sātana vispievilcīgākajiem līdzekļiem dvēseļu ievilināšanai valgos. Nepareizi izmantota, tā vada nesvētījušos cilvēkus uz lepnumu, iedomību un neprātu. Ja tai atļauj ieņemt dievkalpojumu un lūgšanu vietu, tad tā ir briesmīgs lāsts. Jaunieši, kas sapulcējas uz dziedāšanu, kaut arī saucas par kristiešiem, ar vieglprātīgām sarunām un mūzikas izvēli bieži vien apkauno Dievu un savu ticību. Svēta mūzika neatbilstu viņu gaumei. Man norādīja uz skaidrajām Dieva Vārda mācībām, kas atstātas neievērotas. Lielajā tiesas dienā visi šie inspirētie vārdi notiesās tos, kas viņus nav ņēmuši vērā.

Apustulis Pāvils pamāca Timoteju: “Pēc Dieva, mūsu Pestītāja un Kunga Jēzus Kristus pavēles: Tad nu es gribu, lai [507] vīri Dievu pielūdz visās vietās, paceldami svētas rokas bez dusmības un šaubīšanās. Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, nedz ar zeltu, nedz ar pērlēm, nedz ar dārgām drēbēm, bet ar labiem darbiem (kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas).”

Pēteris raksta draudzei: “Tāpēc apjoziet savas sirds gurnus un skaidrā prātā ceriet pilnīgi uz žēlastību, kas jums taps atnesta, kad Jēzus Kristus parādīsies. Kā paklausīgi bērni neturieties pēc tām iekārošanām, kurām jūs līdz šim savā nezināšanā klausījāt; bet kā jūsu Aicinātājs ir svēts, tāpat arī jūs topiet svēti visā dzīvošanā. Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts.”

Svētā Gara vadīts, Pāvils pavēl Titam dot Kristus draudzei sevišķas pamācības, “ka tie Dieva, mūsu Pestītāja, mācību visās lietās godā”. Viņš saka: “Mūs pamāca, lai mēs, bezdievību un pasaulīgas kārības aizliegdami, šķīsi un taisni, un dievbijīgi dzīvojam šinī pasaulē; gaidīdami mūžīgo cerības labumu un Lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godības atspīdēšanu; Tas pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstību Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem.”

Pēteris aicina draudzes: “Esiet skaidrā prātā, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, velns, staigā apkārt kā rūcošs lauva un meklē, kuru tas aprītu.” “Visu lietu gals ir tuvu. Tad nu esiet prātīgi un modrīgi uz Dieva lūgšanām.” Vēl viņš saka: “Svētījiet Dievu kungu savās sirdīs. Un esiet arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt katram, kas atbildēšanu prasa par cerību, kas ir jūsos; un lai jums ir laba sirdsapziņa, ka, kurās lietās jūs aprunā kā ļauna darītājus, tie top kaunā, kas jūsu labo dzīvošanu (labās sarunas – pēc angļu tulk.) Kristū zaimo. Jo tas ir labāk, ka jūs, labu darīdami, ja dieva prātam patīk, ciešat, nekā ļaunu darīdami.”

Vai jaunieši var ar lēnību un bijāšanu atbildēt [508] katram, kas atbildēšanu prasa par viņos esošo cerību? Es redzēju, ka jaunieši ļoti vāji izprot mūsu stāvokli. Tieši mūsu priekšā ir briesmīgi notikumi, bēdu laiks, kas pārbaudīs rakstura vērtību. Cilvēki, kuros patiesība ņēmusi paliekušu mājvietu, tad attīstīsies un izveidosies. Kas būs izvairījušies no krusta, nebūs ņēmuši vērā Dzīvības Vārdu un būs dievinājuši savu nožēlojamo es, tiks atrasti par nederīgiem. Viņi ir savaldzināti sātana slazdos un par vēlu sapratīs, ka ir pielaiduši briesmīgu kļūdu. Meklētie prieki atklās savu nāves rūgtumu. Eņģelis sacīja: “Upurējiet visu Dievam. Paša es ir jāmirst. neatjaunotas sirds iedzimtās (dabīgās) iegribas un tieksmes ir jāapspiež. Meklējiet patvērumu pie novārtā atstātās Bībeles inspirētie vārdi ir rakstīti jums, neskatieties uz tiem pavirši. Ar katru šo vārdu jums būs jāsastopas, lai dotu norēķinu, vai esat bijuši darbu darītāji, veidodami savu dzīvi saskaņā ar Dieva Vārda svētajām mācībām. Nepieciešami vajadzīga svēta sirds un svēta dzīve. Visiem, kas pieņēmuši Kristus vārdu un iesaistījušies kalpošanā Viņam, vajadzētu būt labiem krusta kareivjiem. Viņiem vajadzētu rādīt, ka viņi miruši pasaulei un ka viņu dzīvība ir ar Kristu apslāpēta Dievā.

Pāvils raksta kolosiešu brāļiem sekojošus vārdus: “Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet To, Kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas. Domājiet uz to (pieķerieties tam – pēc angļu tulk.), kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu Dievā. Kad nu Kristus, jūsu dzīvība, atspīdēs, tad arī jūs ar Viņu atspīdēsiet godībā.” “Un pār visu šo apvelciet mīlestību, kas ir pilnības saite. Un Dieva miers lai valda jūsu sirdīs, uz ko jūs arī esat aicināti vienā miesā un esat pateicīgi. Kristus Vārds lai mīt bagātīgi jūsu starpā visā gudrībā, ka jūs paši mācaties un paskubinājaties ar svētām dziesmām, Kungam mīlīgi dziedādami savās sirdīs. Un visu, ko jūs darāt ar vārdiem vai darbiem, [509] to visu dariet Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu.”

Efeziešiem viņš raksta: “Tad nu pielūkojiet, ka jūs apdomīgi staigājat, ne kā neprātnieki, bet kā prāta ļaudis. Ņemiet vērā laiku (izpirkdami laiku – pēc angļu tulk.), jo dienas ir ļaunas. Tādēļ neesiet neprātīgi, bet saprotiet, kas ir Kunga prāts. Un nepiedzerieties ar vīnu, tas ir posts; bet topiet piepildīti ar Garu. Runādami savā starā slavas dziesmās un pateicības dziesmās, un garīgās dziesmās, dziedādami un slavu dodami Kungam savā sirdī. Pateikdami vienmēr par visu Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.”

Dievu pagodina slavas dziesmas, kas nāk no šķīstas, dievbijīgas, ar mīlestību pildītas sirds. Kur sapulcējušies svētojušies ticīgie, tur nerunās par citu nepilnībām un neatskanēs kurnēšana un sūdzēšanās; viņus saņems līdzjūtība un mīlestība, kas ir pilnības saite. Mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem dabīgi izplūdīs laipnos vārdos, līdzjūtībā un savu brāļu cienīšanā. Dieva miers valda viņu sirdī; viņu vārdi nav neapdomāti, tukši un vieglprātīgi, bet savstarpēji iepriecinoši un pamācoši. Ja kristieši paklausīs Kristus un Viņa Gara vadīto apustuļu dotajiem norādījumiem, tad Bībeles reliģija kļūs skaista, un viņi paši sev novērsīs grūtus pārbaudījumus un daudz sarežģījumu, ko viņi uzskata par sekām, ko nes viņu ticība nepopulārajai patiesībai. Tā ir nožēlojama kļūda. Ļoti daudzas no viņu bēdām ir pašu izsauktas, novēršoties no Dieva Vārda. Viņi pakļaujas pasaulei, paši nostājas uz ienaidnieka kaujas lauka un kārdina velnu kārdināt viņus. Kas stingri turas pie Dieva Vārda norādījumiem un pamācībām, cenzdamies ar lūgšanām uzzināt Dieva prātu un to pildīt, tie neizjūt niecīgās pārestības, kas ir dienas jāpiedzīvo. Pateicības izjūta un Dieva miers, kas valda viņos, liek viņiem dziedāt Kungam savā sirdī un vārdos pieminēt pateicību un mīlestību, kādu viņi ir parādā dārgajam Glābējam, Kas viņus tā mīlējis, ka miris, lai [510] viņi varētu dzīvot. Neviens, kura sirdī mājo Pestītājs, neapkaunos Viņu citu priekšā, liekot mūzikas instrumentam atskaņot melodijas, kas prātam liktu novērsties no Dieva no Debesīm pie vieglprātīgām un nenozīmīgām lietām.

No jauniešiem tiek prasīts, lai visu, ko viņi dara, vārdos vai darbos, dara Kunga Jēzus vārdā, pateicoties caur Viņu Dievam un Tēvam. Es redzēju, ka tikai nedaudzi jaunieši saprot, ko nozīmē būt kristietim, būt Kristum līdzīgam. Pirms viņi var saskaņot savu dzīvi ar doto priekšzīmi, viņiem jāmācās Dieva Vārda patiesības. Starp divdesmit jaunajiem cilvēkiem nav viena, kas savā dzīvē būtu tā atšķīries no pasaules, kā Kungs pavēl visiem, kas grib kļūt par Viņa ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa bērniem. “Tāpēc izejiet no viņu vidus un atšķirieties, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts; tad Es jūs gribu pieņemt; un Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsiet Man par dēliem un meitām; to Kungs saka, Visuvaldītājs.”

Kāds apsolījums te dots uz paklausības nosacījuma pamata! vai jūs esat atraisījušies no draugiem un radiniekiem, lai paklausītu augstajām Dieva Vārda patiesībām? Saņemieties, Dievs ir gādājis par mums, Viņa rokas ir atvērtas, lai jūs uzņemtu. Izejiet no viņu vidus un atšķirieties, un neaizskariet, kas ir nešķīsts, un Viņš jūs pieņems. Viņš apsola būt jūsu Tēvs. Ak, kāda radniecība ir šī! Tā ir augstāka un svētāka par visām pasaulīgajām saitēm. Ja jūs pienesīsiet upuri, ja jūs Kristus dēļ atstāsiet tēvu, māti, māsas, brāļus, sievu un bērnus, jūs nepaliksiet bez draugiem, Dievs pieņem jūs Savā ģimenē; jūs kļūstat par ķēnišķīgās saimes locekļiem, par debesu Debesīs valdošā ķēniņa dēliem un meitām. Vai varat iekārot vēl augstāku stāvokli par šeit apsolīto? Vai ar to nepietiek? Eņģelis sacīja: “Ko Dievs vēl vairāk būtu varējis darīt priekš cilvēku bērniem par to, ko Viņš jau ir darījis? Ja nevērtē tādu mīlestību, tādu augstu stāvokli, vai Viņš varētu izgudrot vēl kaut ko augstāku, kaut [511] ko lielāku un cēlāku? Viss, ko Dievs varēja darīt, ir darīts, lai glābtu cilvēku, tomēr cilvēku bērnu sirdis ir nocietinātas. Lielā svētību daudzuma dēļ, ar ko Dievs cilvēkus ir apņēmis, viņi tās uzskata par parastām lietām un aizmirst savu žēlastības pilno Labdari.”

Es redzēju, ka sātans ir vērīgs un darbīgs ienaidnieks, kas apņēmies sasniegt savu mērķi – vadīt jauniešus uz tādu rīcību, kas ir pilnīgā pretrunā Dieva gribai. Viņš labi zina, ka tik daudz laba, cik spēj paveikt Dievam nodevušies jaunekļu un jaunavas, nevar neviens cits. Jaunatne, rīkojoties pareizi, var atstāt varenu iespaidu. Sludinātāji un gados esošie vienkāršie draudzes locekļi nevar atstāt uz jaunatni pusi no tā iespaida, kādu uz saviem biedriem var atstāt jaunieši, kas nodevušies Dievam. Viņiem vajadzētu saprast, ka uz viņiem gulstas atbildība darīt visu viņu spēkos esošo, lai glābtu savus mirstīgos biedrus, upurējot pat savus priekus un darbīgās vēlēšanās. Laiku, pat līdzekļus, ja tos prasa, vajadzētu veltīt Dievam. Visiem, kas sevi atzīst par dievbijīgiem, vajadzētu izprast briesmas, kas draud ārpus Kristus esošiem cilvēkiem. Drīz noslēgsies viņu pārbaudes laiks. Kas, pieņemdami Dieva padomu, būtu varējuši izplatīt labu iespaidu, lai glābtu grēciniekus, bet savtības vai kūtruma dēļ, vai arī kaunoties no Kristus krusta, tomēr savu pienākumu nav pildījuši, pazaudēs ne tikai savas dvēseles, bet uz viņu drēbēm atradīs arī nabaga grēcinieku asinis. No tādiem prasīs norēķinu par labajiem darbiem, kurus viņi, svētījušies Dievam, būtu varējuši veikt, bet kas ne uzticības dēļ palikuši nedarīti. Kas patiesi baudījuši glābjošās mīlestības jaukos pieskārienus, tie nepaliks un nevar palikt mierīgi, līdz ar pestīšanas plānu ir iepazīstinājuši visus, ar kuriem viņi saietas. Jauniešiem vajadzētu jautāt: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Kā lai es pagodinu un slavēju Tavu vārdu virs zemes?” Visapkārt mums iet bojā dvēseles, bet kādu nastu nes jaunieši, [512] lai iegūtu dvēseles Kristum? Kas mācās skolās, var atstāt iespaidu par labu Glābējam; bet kas piemin Kristus vārdu? Kas redzami, maigā nopietnībā lūdzot un aicinot savus biedrus atstāt grēka ceļus un izvēlēties svētuma teku?

Es redzēju, ka jauniešiem vajadzētu iet šo ceļu, bet tā nenotiek; viņiem daudz tuvāka un patīkamāka ir pievienošanās grēciniekiem sportā un izpriecās. Jauniešiem ir plašas iespējas būt derīgiem, bet viņi tās nesaskata. Ak, kaut viņi tagad gribētu izlietot savas gara spējas, meklējot ceļus, kā tuvoties bojā ejošiem grēciniekiem, lai tos iepazīstinātu ar svētuma teku un ar lūgšanām un nopietniem aicinājumiem mantotu Kristum kaut tikai vienu dvēseli! Kāds cēls pasākums (pienākums)! Viena dvēsele, kas slavēs Dievu visā mūžībā! Viena dvēsele, kas baudīs laimi un mūžīgo dzīvību! Viens dārgakmens viņu vainagā, kas mirdzēs kā zvaigznes mūžīgi un vienmēr! Bet ir iespējams pat vairāk kā vienu dvēseli vadīt no maldiem pie patiesības, no grēka pie svētuma. Kungs saka caur pravieti: “Kas daudzus veduši uz taisnību, spīdēs kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” Tā tie, kas kopā ar kristu un eņģeļiem iesaistās pazudušo dvēseļu glābšanas darbā, Debesu valstībā saņems bagātīgu atalgojumu.

Es redzēju, ka, ja jaunieši atrastos tur, kur viņiem vajadzētu būt, ja viņi būtu nodevušies Dievam un patiesībai, tad varētu izglābt daudz dvēseļu, bet jaunatne pa lielākai daļai dzīvo tā, ka pastāvīgi viņu dēļ ir nopietni jāpūlas, vai arī viņi paši kļūst daļa no pasaules. Viņi ir nemitīgu rūpju un sirdssāpju iemesls. Viņu dēļ plūst asaras un vecāku sirds cīnās izmisuma pilnās lūgšanās. Tomēr viņi turpina uzsākto ceļu, neņemot vērā sāpes, kādas izsauc viņu rīcība. Viņi dur ērkšķus to cilvēku krūtīs, kuri būtu gatavi mirt, lai viņus glābtu un lai Kristus asins nopelnā panāktu, ka viņi kļūst tādi, kādiem pēc Dieva nodoma viņiem vajadzētu būt.

Jaunieši izlieto savas spējas, lai izpildītu vienu vai otru skaistu māksliniecisku priekšnesumu, bet nejūt, [513] ka Dievs prasa, lai viņi savus talantus izlietotu labākiem mērķiem, savas ticības apliecības izrotāšanai un cenšoties glābt dvēseles, par kurām Kristus ir miris. Viena šāda izglābta dvēsele ir vērtīgāka par pasaulēm. Zelts un zemes bagātības nemaz nav salīdzināmas ar vienas nelaimīgas dvēseles izglābšanu.

Jaunekļi un jaunavas, es redzēju, ka Dievam ir kāds darbs, kas jums jāpadara; ņemiet uz sevis savu krustu un sekojiet Viņam, vai arī jūs neesat Viņa vērti. Vai, paliekot apātiskā vienaldzības stāvoklī, jūs varat pateikt, ko Dievs no jums prasa jūsu dzīvē? Un kā jūs varat cerēt tikt izglābti, ja nebūsiet darījuši sava Kunga prātu kā uzticīgi kalpi? Kam pieder mūžīgā dzīvība, tie visi būs strādājuši “labi”. Godības Ķēniņš viņus paaugstinās pie Savas labās rokas sacīdams: “Labi, tu – godīgais un uzticīgais kalps.” Vai jūs varat pateikt, cik daudz dvēseļu jūs būtu varējuši izglābt no bojāejas, ja izpriecu meklēšanas vietā censtos saprast, kādu darbu jūs varētu padarīt sava Kunga vīna kalnā? Cik daudz dvēseļu izglābšanai ir kalpojušas šīs sanāksmes ar pārrunām un muzikāliem izpildījumiem? Ja jūs nevarat norādīt ne uz vienu dvēseli, kas tādā veidā būtu izglābta, tad – meklējiet, ak, meklējiet citas darba metodes! Sāciet lūgt par dvēselēm, ejiet tuvāk Kristu, tuvu, tuvu pie Viņa asiņojošiem sāniem. Lai jūsu dzīvi rotā lēnprātīgs un kluss gars, un lai jūsu nopietnās, no salauztas sirds nākošās, pazemīgās lūgšanas uzkāpj pie Dieva, izlūdzoties gudrību pasākumiem, ne tikai savu dvēseļu glābšanā, bet arī strādājot pie citiem. Lūdziet vairāk kā dziedat! Vai lūgt jums nav lielāka nepieciešamība kā dziedāt? Jaunekļi un jaunavas, Dievs aicina jūs strādāt, strādāt priekš Viņa. Pilnīgi pārmainiet savu darbības veidu. Jūs spējat veikt darbu, ko nevar padarīt tie, kas kalpo ar Vārdu un mācību. Jūs varat aizsniegt ļaudis, ko sludinātājs nespēj ietekmēt.

Kristiešiem vajadzīga atpūta

[514] Man rādīja, ka Sabata ievērotāji kā tauta strādā par daudz smagi, neatļaujoties pārmaiņas un atpūtas brīžus. Atpūta un atspirgšana vajadzīga tiem, kas stādā fizisku darbu, un vēl svarīgāka tā ir tiem, kuru darbs galvenokārt ir garīgs. Ne mūsu pestīšanai, ne Dieva godam nav vajadzīga pastāvīga prāta nodarbināšana pat ne pie reliģiskiem tematiem. Ir tādas izklaidēšanās kā dejošana, kāršu spēles, šahs, dambrete u.t.t., kuras mēs nevaram atzīt par labām, jo Debesis tās nosoda. Šādi laika kavēkļi paver durvis lielam ļaunumam. Tie neatstāj labvēlīgu, dziedinošu iespaidu, bet uzbudina un dažos cilvēkos atmodina kaislību uz šīm spēlēm, kas tālāk ved uz azartu un izšķērdību. Visas šādas spēles kristiešiem vajadzētu nosodīt un aizvietot ar kaut ko pilnīgi nevainīgu un nekaitīgu.

Es redzēju, ka mūsu brīvdienas nevajadzētu pavadīt, atdarinot pasauli, tomēr tās arī nevajadzētu atstāt neievērotas, jo tas izsauktu neapmierinātību mūsu bērnos. Šajās dienās, kad draud briesmas, ka mūsu bērni var pakļauties ļauniem iespaidiem un samaitāties pasaulīgās izpriecās un dažādos uzbudinājumos, vecākiem jādomā, kā atvietot tik ļoti bīstamās izpriecas. Lai bērni saprot, ka jūs rūpējaties par viņu laimi un labklājību.

Lai apvienojas vairākas ģimenes, kas dzīvo pilsētā vai vienā ciemā, pārtrauc darbu, kas viņus fiziski un garīgi nogurdinājis, un izbrauc uz laukiem kāda skaista ezera krastā vai jaukā birztalā, kur dabas ainavas ir sevišķi krāšņas. Viņiem vajadzētu nodrošināties ar vienkāršu, veselīgu uzturu, vislabākajiem augļiem un labības produktiem un uzklāt galdu koku ēnā vai arī zem brīvā debess juma. Izbrauciens, fiziskā piepūle un dabas skati ierosinās ēstgribu, un viņi var baudīt azaidu, kuru apskaustu pat ķēniņš.

Šādos gadījumos vecākiem un bērniem vajadzētu justies brīviem no rūpēm, darba un nospiestības. Vecākiem kopā ar [515] saviem bērniem vajadzētu kļūt par bērniem, cenšoties darīt visu viņiem tik patīkamu, cik vien iespējams. Veltiet visu dienu atpūtai. Tiem, kuru darbs saistīts ar telpām un sēdēšanu, fiziskas kustības svaigā gaisā atstās ļoti labu iespaidu uz veselību. Visiem, kam vien iespējams tā iekārtoties, vajadzētu šādu atpūtu uzskatīt par pienākumu. Pazaudēt ar to nevar neko, bet daudz var iegūt. Savās darba vietās viņi atgriezīsies ar atjaunotu spēku un drosmi un ar jaunu degsmi darīt savu darbu, un būs labāk sagatavoti pretoties slimībām.

Es redzēju, ka tikai nedaudzi saprot pastāvīgo, nogurdinošo darbu, kādam pakļauti atbildīgie darbinieki izdevniecībā. Dienu no dienas un nedēļu pēc nedēļas viņi ir ieslēgti telpās, un nepārtraukta garīgo spēku sasprindzinātība noteikti grauj viņu veselību un mazina dzīvības spēkus. Šiem brāļiem draud pēkšņa sabrukuma briesmas. Viņi nav nemirstīgi, un, turpinot strādāt tādā pašā garā, viņi savus spēkus ātri izsmels un būs darbam zuduši.

Brāļos A, B un C mums ir dārgas dāvanas. Mēs nedrīkstam atļaut, ka viņi sagrauj savu veselību, ieslogot sevi telpās un nepārtraukti smagi strādājot. Kur mēs atradīsim piedzīvojušus cilvēkus, ko likt viņu vietā? Divi no šiem brāļiem ar darbu izdevniecībā saistīti jau 14 gadus un Dieva darba labā ir strādājuši nopietni, apzinīgi un nesavtīgi. Viņiem dzīvē nav bijis gandrīz nekādu pārmaiņu, izņemot tās, ko viņiem sniegušas dažādas slimības. Viņiem vajadzīgas biežas izmaiņas, bieži vajadzētu visu dienu veltīt tikai atpūtai kopā ar savām ģimenēm, kuras gandrīz pilnīgi šķirtas no viņu sabiedrības. Visi varbūt nevarēs atstāt darbu vienā un tai pašā laikā, bet savus darbus viņiem vajadzētu iekārtot tā, ka aiziet var viens vai divi, atstājot citus aizpildīt viņu vietu, un tad atkal palikušajiem savukārt būs tāda pati iespēja atbrīvoties.

Es redzēju, ka šiem brāļiem A, B un C rūpes par veselību un spēku, kuru Dievs viņiem ir devis, vajadzētu uzskatīt par savu reliģisku pienākumu. Kungs [516] neprasa, lai viņi jau tagad kļūtu par mocekļiem Viņa darba dēļ. Par tāda upura pienešanu viņi atalgojumu nesaņems, jo Dievs vēlas, lai viņi dzīvotu. Tagadējās patiesības lietai viņi var daudz labāk kalpot ar savu dzīvi kā ar savu nāvi. Ja kādam no šiem brāļiem pēkšņi būtu jākrīt, slimības skārtam, tad nevienam to nevajadzētu uzskatīt par tiešu Kunga lēmumu. Tāds gadījums būs tikai dabas likumu pārkāpšanas nenovēršanas sekas. Viņiem vajadzētu ņemt vērā dotos brīdinājumus, lai nekļūtu par pārkāpējiem un nesaņemtu smagu sodu.

Es redzēju, ka šie brāļi var palīdzēt Dieva darbā, piedaloties, cik bieži vien praktiski iespējams, sanāksmēs, ko sasauc vietās, kas atrodas tālu no viņu tiešā darba. Viņiem uzticētais darbs ir svarīgs, tāpēc viņiem nepieciešami veseli nervi un veselas smadzenes, bet viņu gars nevar atspirgt tā, kā Dievs vēlas, ja viņi pastāvīgi ir ieslēgti izdevniecībā. Es redzēju, ka darbam visā visumā nāktu par labu, ja šie vīri, kas vada darbu Batl-Krīkā, iepazītos ar saviem brāļiem citās zemēs, piedaloties viņu sanāksmēs. Tas citu zemju brāļos radītu uzticību atbildīgajiem darba vadītājiem un atvieglotu šo brāļu garīgo noslogojumu, kā arī ļautu viņiem labāk izprast darba attīstību un Dieva lietas vajadzības. Tas atdzīvinātu viņu cerību, atjaunotu ticību un palielinātu drosmi. Tam ņemtais laiks nebūs zaudēts, bet gan izmantots vislietderīgākajā veidā. Šiem brāļiem ir īpašības, kas viņiem ļaus atrast vislielāko prieku sabiedriskā sadzīvē. Viņi priecāsies, dzīvojot kādu laiku citu zemju brāļu mājās, un savstarpējā domu un ieskatu apmaiņa nāks par labu kā vieniem, tā otriem.

Sevišķi es griežos pie brāļa C, aicinot viņu mainīt dzīves veidu. Viņš nevar nodoties fiziskai piepūlei līdzīgi citiem izdevniecības darbiniekiem. Sēdošais darbs telpās sagatavo viņu pēkšņam sabrukumam. Viņš nedrīkst turpināt [517] līdzšinējo rīcību. Viņam vairāk jāuzturas svaigā gaisā, strādājot zināmu laiku kādu vieglu darbu vai arī nododoties kādai citai atspirdzinoša rakstura fiziskai piepūlei. Šāda sevis izdzīšana, kādu viņš ir piekopis, salauztu pat visstiprākā dzīvnieka organismu. Tā ir nežēlīga, ļauna rīcība, grēks pašam pret sevi, pret kuru es brīdinot paceļu savu balsi. Brāli C, Tev vairāk laika jāpavada svaigā gaisā, izbraucienos vai patīkamā fiziskā piepūlē, vai arī Tu mirsi, Tava sieva kļūs par atraitni un Tavi bērni, kuri tik ļoti tevi mīl, kļūs bāreņi. Br. C, izskaidrojot Dieva Vārdu, spēj citus pamācīt un ielīksmot. Izbraucot uz lielām Sabata ievērotāju sanāksmēm un nododot liecību par pamācību un iepriecinājumu tiem, kuriem ir priekštiesība viņu dzirdēt, viņš var kalpot Dieva lietai un gūt pats sev labumu. Šāda pārmaiņa liktu viņam vairāk atrasties ārpus telpām svaigā gaisā. Viņa asinis plūst kūtri, jo trūks dzīvinošā debesu gaisa. Viņš labi pildījis savu darbu izdevniecībā, tomēr viņam joprojām vajadzīgs atspirdzinošais tīra gaisa un tiešas saules gaismas iespaids, lai viņa darbs kļūtu vēl garīgāks un dzīvāks.

1863. gada 5. jūnijā es redzēju, ka manam vīram vajadzētu sargāt savus spēkus un veselību, jo Dievam priekš mums vēl ir liels darbs. Viņa aizgādībā mēs šajā darbā esam guvuši pieredzi jau no tā sākuma, un tāpēc mūsu pūlēm Viņa darbā ir lielāka nozīme. Es redzēju, ka mans vīrs, pastāvīgi un pārmērīgi strādājot, izsmēlis savu spēku krājumu, kuru saskaņā ar Dieva gribu vajadzētu pasargāt. Tāpat turpinot sevi fiziski un garīgi pārslogot, viņš izlietos nākotnes spēka rezerves, izsmels spēku pamatfondus un priekšlaicīgi sabruks, un Dieva lieta zaudēs viņa darbu. Daudz laika viņš izlietojis izdevniecības darbam, ko varēja padarīt arī citi, vai veikalniecisko lietu kārtošanai, no kurām viņam vajadzēja [518] izvairīties. Dievs vēlas, lai mēs abi saudzētu savus spēkus un izlietotu tos sevišķos vajadzības gadījumos tādam darbam, ko citi nevar padarīt un kuram Viņš mūs ir atmodinājis, pasargājis mūsu dzīvību un devis mums vērtīgus piedzīvojumus, lai tādā veidā mēs varētu palīdzēt Viņa ļaudīm.

Es to nesacīju atklātībai, jo šī vēsts bija dota tieši mums. Ja šis brīdinājums pilnībā būtu ievērots, tad sāpes, kas manam vīram tik ļoti lika ciest, būtu aiztaupītas. Dieva darbs bija spiedošs (neatliekams) un likās, ka nav iespējams no tā atrauties un atpūsties. Šķita, ka mans vīrs ir spiests pastāvīgi smagi strādāt. Rūpes par brāļu piemērotību atbildību nešanai un arī sacelšanās Aijovā pastāvīgi nodarbināja viņa prātu, un fiziskie spēki tika pilnīgi izsmelti. Atvieglojuma vietā uz viņu gūlās tik smagas nastas, kādas nekad vēl nebija nestas, un rūpes nesamazinājās, bet trīskāršojās. Tomēr kāda izeja noteikti bija, jo citādi Dievs nebūtu devis brīdinājumu un nebūtu pieļāvis viņa sabrukumu zem smagās slodzes. Es redzēju, ka, ja Dievs viņu sevišķā kārtā neuzturētu, tad savu fizisko un garīgo spēku sabrukumu viņš būtu piedzīvojis jau daudz agrāk.

Kad Dievs runā, tad Viņš to arī domā, ko Viņš saka. Ja Viņš brīdina, tad attiecīgajiem cilvēkiem tas jāņem vērā. Tagad es runāju atklāti, jo tāds pat brīdinājums, kādu saņēma mans vīrs, ir dots citiem cilvēkiem, kas saistīti ar izdevniecību. Es redzēju, ka, ja viņi savu rīcību nemainīs, tad tie var sabrukt tieši tāpat kā mans vīrs. Es negribētu, ka citi ciestu tā, kā viņš ir cietis. Bet pāri par visu jābaidās no viņu zaudējuma Dieva darbam laikā, kad tik ļoti vajadzīga viņu palīdzība un iespaids.

Izdevniecībā strādājošie nevar izturēt tādu rūpju un darba slodzi, kādu gadiem ilgi nesis mans vīrs. Viņiem nav tāda organisma uzbūve, nav tādu pamatfondu, no kuriem varētu smelt un smelt, kāds bija manam vīram. Viņi nekad [519] nepanesīs tādas grūtības un pastāvīgu nogurdinošu darbu, kāds gūlās uz manu vīru un kādu viņš veica divdesmit gadus. Es nevaru panest domu, ka dažiem cilvēkiem izdevniecībā vajadzētu upurēt savus spēkus un veselību pārmērīgam darbam un tā priekšlaicīgi zaudēt lietderību un spējas strādāt Kunga vīna kalnā. Ne tikai augļu ievācēji ir svarīgi un nepieciešami strādnieki; visi, kas palīdz ap stādiem aprakt zemi, kas palīdz laistīt, apgriezt liekos zarus, pacelt augstāk lejup liecošos un uz zemes gulošos zarus, liekot stīgām vīties augšup pa īstajām kāpnēm, pa drošo balstu, ir strādnieki, bez kuriem nevar iztikt.

Brāli izdevniecībā domā, ka viņi nedrīkst pārmaiņas vai atpūtas dēļ uz dažām dienām atstāt darbu, tomēr tā ir kļūda. Viņi var un viņiem vajadzētu to darīt. Pat ja tik daudz nevarētu paveikt, tomēr būt labāk izdevniecību atstāt uz nedaudz dienām, nekā saslimt un mēnešiem tikt šķirtiem no darba un varbūt nekad vairs nebūt spējīgiem to veikt.

Mans vīrs arī domāja, ka būs nepareizi, ja viņš pavadīs laiku, baudot sabiedrisko prieku. Viņš nevarēja atļauties sev atpūtu. Viņš domāja, ka tādā gadījumā cietīs darbs izdevniecībā. Bet, kad viņu skāra slimība, atņemot fizisko un garīgo spēku, darbs bija jāturpina bez viņa līdzdalības. Es redzēju, ka brāļiem, kuri iesaistīti atbildīgā darbā izdevniecībā, jāvadās pēc šī plāna un jārūpējas par pārmaiņu. Ja vajadzīgs vairāk palīgu, tad gādājiet, lai tie būtu; un lai gūst atvieglojumu tie, kas cieš no pastāvīgas garīgas piepūles un smadzeņu darba. Viņiem vajadzētu apmeklēt darbinieku sanāksmes (convocation meetings). Viņiem jāatbrīvojas no rūpēm, jādalās savu brāļu viesmīlībā, jāgūst prieks viņu sabiedrībā un jābauda sanāksmes svētības. Tā viņi iegūs svaigas domas, viņu nogurušie spēki atmodīsies jaunai dzīvei, un darbā viņi atgriezīsies spējīgāki to veikt, jo viņi labāk izpratīs Dieva lietas vajadzības.

[520] Brāļi visapkārt, vai jūs esat aizmiguši un nesaprotat patreizējo stāvokli? Vai jūsu sirdīm atkal būs jāpagurst, redzot krītam Dieva strādniekus, kurus jūs esat iemīlējuši? Šie vīri ir draudzes īpašums. Vai jūs ļausiet viņiem nomirt zem savām nastām? Es griežos pie jums un aicinu dot padomu, kā izmainīt darba kārtību. Es lūdzu Dievu, lai nekad neviens no izdevniecībā strādājošiem brāļiem nebaudītu mūsu rūgtos piedzīvojumus. Sevišķi es jūs aicinu rūpēties par br. C. Vai lai viņš mirst gaisa trūkuma dēļ, – trūkstot dzīvību dodošajam debesu gaisam? Viņa rīcības veids tikšanās saīsina viņa dzīvi. Asinis ir kļuvušas netīras, rit kūtri, traucēta ir aknu un sirds darbība, kam visam galvenais iemesls ir garīgs darbs telpās. Ja viņš pats neko nemainīs, tad daba šo lietu ņems savās rokās. Tā sevišķā kārtā mēģinās atvieglot organismu, attīrot asinis no netīriem piemaisījumiem. Tā šai darbā iesaistīs visus dzīvības spēkus, organismā valdošā kārtība būs izjaukta, un tas var beigties ar paralīzi vai trieku. Ja viņš vispār atveseļosies, tad laika zaudējums būs liels; tomēr iespēja atveseļoties ir pavisam maza. Ja br. C nevar atmodināt, tad es ieteicu jums, brāļi, kas esat ieinteresēti tagadējās patiesības lietā, ņemiet viņu savās rokās un aizvediet no darba, tāpat kā draugi rīkojās ar Luteru.

Rakstot visu iepriekš minēto, es uzzināju, ka lielākā daļa no “Domas par Atklāsmes grāmatu” ir rakstīta naktī, kad autors bija padarījis savus dienas darbus. Tādā veidā strādāja mans vīrs. Es protestēju pret šādu pašnāvību. Minētie brāļi, uz kuriem gulstas tik lielā garīgā darba slodze izdevniecībā, kalpotu Dieva lietai, arī piedaloties sanāksmēs un ņemot laiku atpūtai. Tā viņi vislabāk saglabātu darbam vajadzīgo fizisko veselību un garīgos spēkus. Viņiem nevajadzētu atļaut justies traucētiem (nederīgiem), tāpēc ka nenopelna algu. To tiem vajadzētu turpināt saņemt un būt brīviem. Viņi strādā lielu darbu.

Reformētais tērps

[521] Atbildot uz daudzu māsu izteiktajiem jautājumiem vēstulēs par reformētā tērpa garumu, es gribētu teikt, ka Mičiganas štatā mēs esam pieņēmuši vienu garumu – apmēram deviņas collas (colla = 2,54 cm, 9in×2,54~23cm) no grīdas. Es izmantoju šo izdevību atbildēt uz pieminētajiem jautājumiem, lai aiztaupītu laiku, kāds būtu vajadzīgs, atbildot uz tik daudz vēstulēm. Es jau būtu izteikusies agrāk, bet gaidīju kaut ko noteiktāku par šo jautājumu “Veselības Reformētājā”. Es sirsnīgi vēlētos ieteikt vienādu garumu un gribu teikt, ka deviņas collas apmēram saskan ar maniem ieskatiem šai jautājumā, par cik to ir iespējams izteikt collās.

Ceļojot no vietas uz vietu, es redzu, ka reformēto tērpu darina nepareizi, un es sapratu, ka jāsaka vēl kaut kas noteiktāks, lai šai jautājumā būtu vienota rīcība. Šāds tērps nav populārs (iecienīts), un tāpēc cilvēkiem, kas to pieņem, vajadzētu ģērbties glīti un gaumīgi. Reiz par šo jautājumu es jau runāju, tomēr daži dotajiem padomiem nav sekojuši. Reformētā tērpa garuma ziņā Sabata turētāju vidū vajadzētu valdīt vienprātība. Kas, pieņem šo tērpu, citu acīs kļūst īpatnēji, tiem ne uz brīdi nevajadzētu domāt, ka nav vajadzīgs ievērot kārtību, gaumi un glītumu. Pirms reformētā tērpa uzvilkšanas mūsu māsām vajadzētu iegādāties attiecīga parauga apakšējās bikses un tērpam atbilstošu mēteli. Tērpa reformai lielā mērā tiek kaitēts, ja attiecīgās personas iziet sabiedrībā ar tāda veida tērpu, kuru vēl vajag reformēt visos virzienos, lai tas pareizi attēlotu reformēto tērpu. Māsas, gaidiet, lai jūs šo tērpu varat nēsāt pareizi.

Dažās vietās īsiem tērpiem ļoti pretojas, bet, redzot dažus tērpus, ko uzvilkušas mūsu māsas, es nebrīnos, ka ļaudīm tie nepatīk un viņi tos nosoda. Ja tērps ir darināts pareizi, tad visi godīgie cilvēki spiesti atzīt, ka tas ir pieklājīgs un ērts. Dažās mūsu draudzēs es esmu redzējusi visāda veida reformētos tērpus, tomēr nevienu tādu, kas atbilstu man rādītajam tērpa aprakstam. Dažas personas [522] ir redzamas baltās muslīna biksēs, baltām piedurknēm (sleeves), tumšā pusvilnas tērpā un tam līdzīgā bezpiedurkņu mētelī. Dažas nēsā katūna (calico) tērpu ar biksēm, kas izgrieztas pēc viņu pašu izdomas, bet ne pēc “parauga”, nestērķelētas un arī nestīvinātas, kas iedod tām formu, tās cieši piekļaujas locekļiem. Noteikti šajos tērpos nav nekā, kas liecinātu par kārtību un gaumi. Šāds tērps sevi neieteiks saprātīgi domājošu cilvēku spriedumam. Vārda pilnā nozīmē tas ir deformēts (sakropļots) tērps.

Māsas, kuru vīri tērpu reformai pretojas, prasījušas man padomu, vai viņām vajadzētu pieņemt īso tērpu pret vīru gribu. Es viņām ieteicu nogaidīt. Tērpu jautājumu es neuzskatu par tikpat svarīgu kā Sabatu. Attiecībā uz pēdējo nevar būt nekāda vilcināšanās. Bet pretestība, ko daudzām personām būtu jāizjūt, pieņemot reformēto tērpu, atnestu veselībai ļaunumu, kas būs lielāks par šī tērpa sniegto labumu. Vairākas no šīm māsām man ir sacījušas: “Manam vīram patīk tavs tērps; viņš saka, ka tajā nevar atrast neviena trūkuma.” Tas man rāda, cik ļoti vajadzīgs, lai māsas reformēto tērpu veidotu pareizi, rūpējoties par glītumu, kārtību un vienveidību. Man būs izgatavotas piegrieztnes, ko ņemšu līdzi ceļojumos, lai varētu iedot mūsu māsām, ar kurām mēs sastapsimies, vai arī lai izsūtītu pa pastu visiem, kas tās pieprasīs. Mūsu adrese būs uzdota “Review”.

Kas pieņem īso tērpu, tiem vajadzētu parādīt gaumi krāsu izvēlē. Kas nav spējīgi nopirkt jaunu drēbi, tiem vajadzīga gaume un izdomas spējas, lai iespējami labāk pārveidotu veco apģērbu, tā kā tas kļūtu atkal jauns. Sevišķi centieties, lai apakšējās bikses un tērps būtu vienādā krāsā un no viena un tā paša materiāla; citādi jūsu izskats būs fantastisks. Vecus tērpus var pārveidot pēc laba modeļa, gaumīgi pašūt, un tie izskatīsies kā jauni. Es jūs lūdzu, [523] māsas, neveidojiet piegrieztnes pēc saviem īpatnējiem ieskatiem. Tā kā ir pareizi modeļi un laba gaume, tāpat nepareizi modeļi un slikta gaume.

Šis tērps neprasa stīpas, un es ceru, ka tādā veidā to nekad neapkaunos (nepazemos). Mūsu māsām nav vajadzības nēsāt daudz apakšsvārku, lai tērps izplestos. Daudz labāk izskatās, ja tērps, uzvilkts pār vienu vai diviem viegliem apakšsvārkiem, dabīgi sedz augumu. /Moreen/ – dekoratīvs audums ir ļoti piemērots virsējiem svārkiem; tas saglabā savu stīvumu un ir izturīgs. Ja vispār svārkos dara kādus iešuvumus, tad tiem jābūt ļoti niecīgiem. Atsvari (quilts) nav nepieciešami. Tomēr bieži es redzu tos nēsājam un reizēm nokarājamies mazliet zemāk par tērpu. Tādā apģērbā cilvēks izskatās nepieklājīgs un nekārtīgs. balti apakšsvārki zem tumšām drēbēm īsam tērpam nav piemēroti. Esiet uzmanīgi, lai jūsu apakšsvārki būtu tīri, vienkārši un glīti, šujiet tos no laba materiāla un visos gadījumos vismaz trīs collas īsākus par virsējo apģērbu. Ja kaut ko nēsā svārku izplēšanai, tad tas nedrīkst būt nekas liels un ne zemāk kā ceturtdaļu vai pus jardu (1 jards = 91,44 cm) virs kleitas vai virsējo svārku apakšējās malas. Ja korda audumu vai kaut ko tamlīdzīgu liek tieši svārku apakšmalā, tad izplešas tikai tērpa apakšējā mala. Tādas drēbes ļoti slikti izskatās, to nēsātājam sēžot vai noliecoties.

Lai neviens nebaidās, ka man, ceļojot no vietas uz vietu, viens no galvenajiem pārrunu tematiem būs tērpu reforma. Kas mani dzirdējuši par šo jautājumu runājam, tie rīkosies pēc gaismas, kas jau dota. Es esmu darījusi savu pienākumu; liecību es esmu nodevusi, un, kas mani dzirdējuši un lasījuši, ko esmu rakstījusi, tie tagad paši atbildīgi par dotās gaismas pieņemšanu vai atmešanu. Ja viņi izvēlas riskēt būt aizmāršīgi klausītāji un ne darba darītāji, tad viņi to dara uz savu atbildību un par savu rīcību paši dos norēķinu Dievam. Es esmu tīra. Es nespiedīšu nevienu un nevienu nenosodīšu. Tāds darbs man nav uzdots. Dievs pazīst savus pazemīgos, labprātīgos, paklausīgos bērnus un tos atalgos atbilstoši uzticībai, ar kādu viņi pildījuši Viņa gribu. Daudziem tērpu reforma liekas pārāk vienkārša un pazemojoša, tāpēc viņi to [524] nepieņem. Viņi nevar pacelt šo krustu. Dievs strādā ar vienkāršiem līdzekļiem, lai atšķirtu savus bērnus no pasaules; bet daži no darba vienkāršības un Dieva ceļiem tik tālu atkāpušies, ka nostājušies pāri darbam un nav vairs ar to saistīti.

Man norādīja uz 4. Mozus 15:38–41: “Runā uz Izraēla bērniem un saki viņiem, lai viņi drēbju stūros bārkstīm liek zilu auklu. Un tie pušķi jums tāpēc jānes, lai jūs tos uzskatot, pieminat visus Kunga baušļus un pēc tiem darāt un nestaigājat pēc sava sirds prāta un sava acu kāruma, tam pakaļ netiklību dzīdami. Lai jūs pieminat un darāt visus Manus baušļus un savam Dievam esat svēti. Es esmu Kungs, jūsu Dievs, Kas jūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai Es jums par Dievu, Es, Kungs, jūsu Dievs.”

Šeit Dievs Izraēla bērniem skaidri pavēl pavisam vienkāršu drēbju rotājumu, lai viņi atšķirtos no ap tiem esošajām elkiem kalpojošajām tautām. Uzskatot savas īpatnējās drēbes, viņiem vajadzēja atcerēties, ka viņi ir Dieva baušļu turošie ļaudis un ka Dievs viņu vidū ir darījis brīnumus, izvedot no Ēģiptes verdzības, lai tie kalpotu Viņam un būtu Viņam svēti ļaudis. Viņi nedrīkstēja kalpot savam sirds prātam, ne arī atdarināt apkārtējās elkiem kalpojošās tautas, bet viņiem vajadzēja palikt īpašiem, atšķirtiem ļaudīm, lai visi, viņus uzlūkojot, varētu sacīt: Tie ir viņi, kurus Dievs izvedis no Ēģiptes zemes, kas tur Dieva desmit baušļu likumus. Izraēlieti varēja pazīt, tiklīdz to ieraudzīja, jo Dievs vienkāršā veidā to atšķīra kā Viņam piederošu īpašumu.

Dieva pavēle, ka Izraēla bērniem pie saviem tērpiem jāliek zilas saites, uz veselību tiešu iespaidu neatstāja. Bet Dievs svētī paklausību, un šīs saites atgādināja Jehovas augstās prasības un aizliedza jaukties ar citām [525] tautām, pievienoties viņu dzīru svētkiem un ēst cūkas gaļu un dažādu kārumus, kas kaitīgi veselībai. Tagad Dievs grib, lai Viņa ļaudis pieņemtu reformēto tērpu un tikai tāpēc, lai atšķirtos no pasaules kā Viņam piederoši “īpaši ļaudis”, bet tērpu reforma ir vajadzīga fiziskās un garīgās veselības labā. Dieva ļaudis lielā mērā pazaudējuši savu īpatnību un pakāpeniski atdarinājuši pasauli un ar to sajaukušies, līdz daudzējādā ziņā kļuvuši tai līdzīgi. Tas Dievam nepatīk. Viņš pavēl tiem, kā senatnē pavēlēja Izraēla bērniem, iziet no pasaules un pārstāt kalpot elkiem, neklausot savai sirdij (jo viņu sirds ir nesvēta), vai savām acīm, kas viņus vadījušas uz atšķiršanos no Dieva un savienošanos ar pasauli.

Jānāk kaut kam, kas mazinātu Dieva tautas pieķeršanos pasaulei. Reformētais tērps ir vienkāršs un veselīgs, tomēr tas sevī ietver krustu. Es pateicos Dievam par krustu un priecīgi noliecos, lai to uzņemtu. Mēs tā esam savienojušies ar pasauli, ka krusts no mūsu skata pazudis un vairs neciešam Kristus dēļ.

Mums nevajadzētu censties kaut ko izgudrot, lai radītu krustu, bet, ja Dievs mums krustu dod, tad to vajadzētu nest priecīgi. Pieņemot krustu, mēs atšķiramies no pasaules, kas mūs nemīl un smejas par mūsu īpatnību. Pasaule ienīda Kristu, jo Viņš nebija no pasaules. Vai Viņa sekotāji var gaidīt, ka viņiem klāsies labāk nekā viņu Kungam? Ja mums neviens nepārmet, ja mēs nevienam neesam nepatīkami, tad vajadzētu uztraukties, jo piemērošanās pasaulei dara mūs tai tik līdzīgus, ka nav nekā, kas cilvēkos pamodinātu skaudību vai ļaunumu; pretrunu un nesaskaņu nav. Pasaule krustu nicina. “Jo tas vārds no tā krusta (krusta sludināšana) ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” (1. Kor. 1:18*) “Bet tas lai man nenotiek, ka lielos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal. 6:14*)

Aizdomas attiecībā uz Batlkrīku

[526] 1865. gadā es redzēju, ka daži cilvēki, skaudības ierosināti, atļāvuši nicinoši izteikties par Batl-Krīkas draudzi. Daži ar aizdomām skatās uz visu, kas tur notiek, un liekas, ka viņi līksmo, ja izdodas atrast kaut ko tādu, kas baro viņu neticību Batl-Krīkai. Šāds gars un rīcība Dievam nepatīk. No kādiem avotiem draudzes citās vietās iegūst sev gaismu un patiesības atzīšanu? Viss tas nāk caur līdzekļiem, kurus Dievs iekārtojis un kas galvenokārt sakopoti Batl-Krīkā. Kas nes mūsu darba nastas? Cilvēki, kas dedzīgi strādā Batl-Krīkā. Tiem, kas atrodas viskarstākās cīņas priekšējās rindās, nastas un smagi pārbaudījumi ir neizbēgami; dažādi sarežģījumi un nospiedošas domas pavada tos, kam Dieva darbā jāpieņem vissvarīgākie lēmumi. Mūsu brāļiem citās vietās, kas brīvi no tādām nastām un grūtībām, vajadzētu pateikties Dievam un slavēt Viņu par priekšrocībām, kuras viņi bauda, un vajadzētu būt pēdējiem greizsirdības, skaudības un kļūdu meklēšanas gara parādīšanā, lai nenostātos tādu cilvēku lomā, kuri saka: “Pasaki man, un es teikšu tālāk.”

Batlkrīkas draudze ir nesusi lielo sanāksmju (konferenču) nastas, kas smagi gūlušās gandrīz uz visiem. Papildus veicamo darbu dēļ daudzi zaudējuši spēkus un pēc tam vairākus mēnešus slimojuši. Viņi šīs nastas nesuši priecīgi, bet viņus apbēdina un sāpina nežēlīgā vienaldzība un cietsirdīgā greizsirdība, kādu parāda daži cilvēki, atgriezušies atpakaļ savās draudzēs. Par Batl-Krīkas nastu nesējiem un tiem, kas atrodas darba priekšgalā, viņi izsaka neprātīgas piezīmes, – daži pat ar nodomu, citi vieglprātīgā bezrūpībā. Dievam ir zināmas visas šīs runas un greizsirdība un skaudība, kas skubinājušas šos runātājus; viss [527] ir uzticīgi pierakstīts. Daudzi pateicas Dievam par patiesību un tad apgriežas un apšauba, un meklē kļūdas tieši tajos līdzekļos kurus Debesis sniegušas, lai padarītu viņus par tādiem kādi viņi ir vai kādiem viņiem vajadzētu būt. Cik daudz vairāk Dievam patiktu, ja viņi darītu Ārona un Ura darbu, palīdzot turēt paceltas to rokas, kas nes lielās un smagās Dieva darba nastas. Kas mīl kurnēt un sūdzēties, tiem vajadzētu palikt mājās, kur šo kārdināšanu nav, kur nav barības viņu greizsirdībai, ļaunām aizdomām un kļūdu meklēšanas tieksmēm; tādi cilvēki ar savu klātbūtni sanāksmes tikai apgrūtina; viņi ir mākoņi bez ūdens (lietus).

Kas domā, ka viņiem ir tiesības meklēt kļūdas un nopelt cilvēkus, kurus Dievs izredzējis veikt svarīgu daļu šai pēdējā lielajā darbā, darītu labāk, ja censtos atgriezties un iegūt Kristus prātu. Lai viņi atceras Izraēla bērnus, kas bija tik gatavi atrast kļūdas pie Mozus, kuru Dievs bija iecēlis novest Viņa ļaudis uz Kānanu, un kurnēt pat pret pašu Dievu. Visi šie kurnētāji krita tuksnesī. Viegli ir sacelties, viegli uzsākt karu, pirms attiecīgais jautājums saprātīgi un mierīgi pārdomāts un apsvērts, vai vispār ir kaut kas, pret ko vajadzētu cīnīties. Izraēla bērni ir par priekšzīmi mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis.

Daudziem vieglāk ir apšaubīt un atrast kļūdas darbā, ko veic Batl-Krīkā, nekā pateikt, ko vajadzētu darīt. Daži pat iedrošinātos paši uzņemties šīs atbildības, bet viņi drīz vien redzētu, ka viņiem trūkst piedzīvojumu, un viss darbs apstātos. Ja šie runātāji un kļūdu meklētāji paši kļūtu par nastu nesējiem, ja viņi lūgtu par darba darītājiem, tad viņi saņemtu svētības sev un ar savu dievbijīgo priekšzīmi, svēto iespaidu un dzīvi būtu par svētību citiem. Daudziem vieglāk ir runāt kā lūgt; viņu dzīvē un raksturā nav garīguma un svētuma, viņu iespaids Dieva darbam kaitē. [528] Viņi neizprot, ka darbs Batl-Krīkā ir arī viņu darbs un ka viņiem vajadzētu būt ieinteresētiem tā attīstībā; viņi kā skatītāji nostājas malā, apšauba un meklē kļūdas. Šādu lomu pilda tieši tie, kuriem trūkst piedzīvojumu un kas pavisam maz cietuši patiesības dēļ.

Izvairīšanās no atbildībām

Tie Sabatu ievērojošie brāļi, kas atbildību par namturību novirza uz savām sievām, kaut gan paši ir spējīgi saimniecību vadīt, ir negudri; tāda rīcība Dievam nepatīk. Vīra namtura pienākumus nevar nodot sievai. Tomēr reizēm ir mēģināts to darīt, abiem par lielu postu. Ir gadījumi, kad ticīgs vīrs atbildību par saviem īpašumiem nodevis savai neticīgajai dzīves līdzgaitniecei, cerēdams tā viņai izpatikt, atņemt iemeslus viņas pretestībai un beidzot panākt, lai viņa ticētu patiesībai. Bet tas nav ne vairāk, ne mazāk kā mēģinājums nopirkt mieru vai arī ar naudas palīdzību likt sievai ticēt patiesībai. Līdzekļus, kurus Dievs aizdevis Viņa darba atbalstīšanai, vīrs nodod sievai, kam patiesība pilnīgi vienaldzīga; kādu atskaiti šāds namturis varēs sniegt lielajam Meistaram, kad Viņš no viņa atprasīs savu īpašumu līdz ar augļiem?

Ticīgie vecāki bieži savus īpašumus nodevuši neticīgiem bērniem, tādā veidā atteikdamies no iespējas atdot Dievam to, kas Viņam pieder. Tā viņi atbrīvojas no Dieva uzliktās atbildības un nodod ienaidnieka rindām līdzekļus, kuru Dievs viņiem uzticējis, lai viņi tos tad, kad Viņš prasīs, atdotu atpakaļ, ieguldot viņa darbā. Tas nav pēc Dieva prāta, ja vecāki, kas spējīgi paši vadīt savus veikalus, pārraudzību pār saviem īpašumiem nodotu bērniem pat tad, ja viņiem ir ar vecākiem vienāda ticība. Tikai reti bērni pieķeras [529] Dieva darbam, un viņi arī nav mācījušies pretestību un bēdu skolā mūžīgo bagātību vērtēt daudz augstāk par pasaulīgo (laicīgo). Līdzekļu nodošana tādās rokās ir vislielākais ļaunums. Tā viņi tiek kārdināti pieķerties laicīgām lietām un paļauties uz īpašumiem un domāt, ka vairāk nekas viņiem nav vajadzīgs. Saņemot savā īpašumā līdzekļus, kuru iegūšana nav prasījusi no viņiem pūles, viņi reti tos izlietos gudri.

Vīrs, kas savus īpašumus nodod sievai, paver viņai plašas durvis kārdināšanām, vienalga, vai tā ir ticīga vai neticīga. Ja viņa ir ticīgā un raksturā skopa, savtīga un mantrausīga, tad vīra namtura pienākumu pildīšana blakus savējiem viņai cīņu darīs daudz smagāku. Lai tiktu glābta, viņai jāpārvar visas šīs īpatnējās, ļaunās rakstura īpašības un jāatdarina sava dievišķā Kunga raksturs, meklējot izdevības darīt citiem labu un mīlot citus, kā Kristus mūs ir mīlējis. Viņai jākopj dārgā mīlestības dāvana, kas tik spilgti atklājas mūsu Glābējā. Viņa dzīvi iezīmēja cēla, nesavtīga labdarība. Visu Viņa dzīves gājumu neaptraipīja neviens savtīgs darbs.

Lai arī kādi būtu bijuši laulātā drauga motīvi, savas sievas ceļā viņš ar to ir nolicis briesmīgu piedauzīšanās akmeni, kas viņu kavēs sasniegt uzvaru. Tikpat ļaunas sekas var būt mantas nodošanai bērniem. Dievs zina nolūkus. Ja vīrs ir savtīgs un mantu nodevis, lai slēptu savas mantkārīgās tieksmes un sevi attaisnotu, ka neko nedara Dieva darba atbalstīšanai, tad noteikti nāks Debesu lāsts. Dievs lasa sirds apslēptākos nodomus un pārbauda cilvēku bērnu motīvus. Viņa sevišķā, redzamā nepatika var neatklāties tā kā Ananijas un Saviras gadījumā, tomēr beidzot sods noteikti nebūs vieglāks par to, kāds piemeklēja šos cilvēkus. Cenšoties piekrāpt cilvēkus, viņi meloja Dievam. “Tā dvēsele, kas grēko, tā mirs.” [530]

Šādam cilvēkam lielās tiesas dienas pārbaudē neklāsies labāk par viena poda īpašnieku, kas savu podu apslēpa zemē. Aicināts norēķināties, viņš apvainoja Dievu netaisnā rīcībā: “Es zināju Tevi bargu cilvēku esam, ka Tu pļauj, kur Tu neesi sējis, un krāj, kur neesi kaisījis. Un bīdamies es nogāju un apslēpu Tavu podu zemē (kur Dieva darbs nevar no tā gūt labumu); redzi, še ir, kas Tev pieder.” Dievs saka: “Tāpēc ņemiet no viņa podu un dodiet tam, kam ir desmit podu... un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.” Šis vīrs negribēja, ka viņa poda izlietošana nestu labumu viņa Kungam.

Es redzēju, ka daudz ir tādu, kas savu podu ietinuši autā un paslēpuši zemē. Liekas, ka viņi domā, ka katrs Dieva darbā ieguldītais penijs ir neglābjami zudis. Kas tā domā, tiem tiešām tā arī notiks. Viņi nesaņems nekādu atlīdzību. Viņi deva nelabprāt, tikai tāpēc, ka jutās spiesti kaut ko darīt. Dievs mīl priecīgu devēju. Tie, kas sevi iepriecina ar domām, ka savu atbildību var nodot sievai vai bērniem, ir ienaidnieka pievilti. Īpašumu nodošana citās rokās nesamazina viņu atbildību. Viņi ir atbildīgi par līdzekļiem, kurus Debesis viņiem uzticējušas, un nekādā veidā viņi nevar atbrīvoties no atbildības atdot Dievam to, ko Viņš viņiem ir uzticējis.

Pasaules mīlestība šķir no Dieva. “Kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības.” Nevienam nav iespējams izprast patiesību, kamēr viņš ir pieķēries pasaulei. Pasaule nostājas starp viņu un Dievu, aptumšo skatu, notrulina jūtas [531] līdz tādai pakāpei, ka viņi nespēj izprast svētas lietas. Tādus cilvēkus Dievs aicina: “Šķīstiet rokas jūs, grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas jūs, divprātīgie! Esiet bēdīgi un noskumuši un raudiet; jūsu smiekli lai pārvēršas par vaidiem un jūsu līksmība par skumjām.” Kas savas rokas aptraipījuši ar pasaules nešķīstību, tos Kungs aicina šos traipus sevī tīrīt. Kas domā, ka var kalpot pasaulei un arī mīlēt Dievu, tie ir divprātīgi. Tomēr viņi nevar kalpot Dievam un mantai. Viņi ir cilvēki ar diviem prātiem: viņi mīl pasauli, pazaudē visu savu pienākumu apziņu pret Dievu, tomēr sauc sevi par Kristus sekotājiem. Viņi nav ne šis, ne tas. Viņi pazaudēs abas pasaules, ja netīrīs savas rokas un nešķīstīs savu sirdi, paklausot skaidrajiem patiesības principiem. “Kas teicas Viņā paliekam, tam pienākas pašam arī tāpat staigāt, kā Viņš ar staigājis.” “Iekš tā mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir drošība tiesas dienā; jo kā Viņš ir, tāpat arī mēs esam šinī pasaulē.” “Caur ko mums tās visu lielās un dārgās apsolīšanas ir dāvinātas, lai jūs caur tām dalību dabūjat pie dievišķās dabas, bēgdami no tā posta, kas ir pasaulē caur iekārošanu.”

Pasaulīgās kārības ir tās, kas iznīcina patieso dievbijību. Mīlestība uz pasauli un lietām, kas ir pasaulē, šķir mūs no Tēva. Kaislība uz pasaulīgiem ieguvumiem pieaug to starpā, kas sakās gaidām mūsu Pestītāja drīzo atnākšanu godībā. Miesas kārības, acu kārības un dzīves lepnums valda pat pār tiem, kas sevi sauc par kristiešiem. Mantrausīgā kārē viņi tiecas pēc pasaulīgām lietām, un nesvētas peļņas dēļ pārdos savu mūžīgo dzīvību.

Pareiza sabata ievērošana

1865. gada 25. decembrī man rādīja, ka Sabata ievērošanā valda pārāk liela vaļība. Cilvēki nav centušies veikli izpildīt savus laicīgos pienākumus sešās darba dienās, kuras Dievs viņiem devis, un nav sargājušies pārkāpt kādu no svētā, neaizskaramā laika stundām, kuras Viņš paturējis [532] Sev. Cilvēkam nav tādu darba pienākumu, ko varētu uzskatīt par pietiekoši svarīgiem ceturtā Jehovas priekšraksta pārkāpšanai. Dažos gadījumos Kristus atļāvis strādāt pat Sabatā, t.i., lai glābtu cilvēku vai dzīvnieku dzīvību. Bet, ja mēs personīgā labuma dēļ, domājot par naudu, neievērojam ceturtā baušļa burtu, tad kļūstam par Sabata pārkāpējiem un esam vainīgi visu baušļu pārkāpšanā, jo, ja mēs grēkam vienā vietā, tad esam noziegušies pret visu bauslību. Ja, glābjot īpašumu, mēs laužam skaidri izteikto Jehovas likumu, kur tad mēs apstāsimies? Kur spraudīsim robežas? Ja pārkāpjam mazās lietās un neuzskatām, ka tas no mūsu puses būtu kāds sevišķs grēks, tad sirdsapziņa nocietinās, izpratne notrulinās, un mēs varam iet vēl tālāk un strādāt diezgan daudz, glaimojot sev, ka ievērojam Sabatu, lai gan saskaņā ar Kristus doto normu (standartu) mēs pārkāpjam visus Dieva svētos priekšrakstus. Šinī ziņā Sabata ievērotāji kļūdās, jo Dievs Savās prasībās ir tiešām pedantiski noteikts, un visi, kas domā, ka, neatļauti rīkojoties ar Kunga laiku, iegūst sev vairāk laika vai arī manto kādu labumu, agri vai vēlu piedzīvos zaudējumu. Viņš tos nevar svētīt tā, kā Viņš vēlētos, jo viņi apkauno Viņa Vārdu, pavirši skatās uz Viņa priekšrakstiem. Pār tiem gulstas Dieva lāsts, un viņi zaudēs desmit vai divdesmit reižu vairāk kā iegūs. “Vai gan cilvēks Dievu var aplaupīt? Tomēr jūs Mani esat aplaupījuši, visi ļaudis kopā.”

Dievs cilvēkam devis sešas dienas, kurās viņš var strādāt sev, bet vienu dienu Viņš ir paturējis, lai tajā sevišķi godātu Viņu. Tad Viņu jāslavē un jārespektē (jācienī) Viņa autoritāte. Tomēr cilvēki aplaupa Dievu, mazliet nozogot laiku, kuru Radītājs paturējis Sev. Dievs septīto dienu paredzējis cilvēka atpūtai, par labu cilvēkam un Sev par godu. Viņš redzēja, ka cilvēkam vajadzīga viena diena, kurā viņš var atpūsties no smagā darba un rūpēm, jo, ja pēc sešu dienu [533] nemiera un pūlēm nebūtu atelpas, tad cilvēka veselībai un dzīvībai draudētu briesmas.

Sabatu iecēla par labu cilvēkam, un apzinīga svētā baušļa pārkāpšana Debesu skaitījumā ir noziegums, ko Mozus likumi uzskatīja par tik ļoti lielu, ka vainīgais bija sodāms ar nāvi. Bet tas vēl nav viss, kas vainīgajam bija jācieš; Dievs neņems Debesīs nevienu Savu likuma pārkāpēju. Otrā nāve būs viņam pilnīgais un galīgais sods par Dieva likumu pārkāpšanu.

Politiskie ieskati

1865. gada 25. decembrī Ročesterā, N.Y., man daudz rādija par Dieva ļaudīm un Viņa darbu šajās pēdējās dienās. Es redzēju, ka daudzi Sabata turētāji mūžīgo dzīvību tomēr neiegūs. Izraēla bērnu gaitas viņi neuzskata par viņiem dotu brīdinājumu un iet bojā dažos viņu posta ceļos. Turpinot palikt šajos grēkos, viņi kritīs līdzīgi izraēliešiem un nekad neieies Debesu Kānanā. “Viss tas viņiem noticis kā priekšzīme un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis.”

Es redzēju, ka daudzi kritīs, neaizsniedzot valstību. Dievs Savus ļaudis pārbauda un izmeklē, un daudzi neizturēs rakstura pārbaudi, neatbildīs Dieva mērogam. Daudziem nopietni jāstrādā, lai pārvarētu savus īpatnējos rakstura vilcienus un Dieva un cilvēku priekšā stāvētu nevainojami, bez traipa un grumbas. Daudzi Sabata turētāji, pirms viņu dzīvē notiek pilnīgs reformācijas darbs, nedos labumu ne Dieva darbam, ne draudzei. Daudzu Sabata turētāju politiskie [534] uzskati Dieva priekšā nav pareizi. Viņu domas nesaskan arī ar Sabatu turošo ticīgo kopu (miesu). Viņu ieskati neatbilst mūsu ticības pamatlikumiem. Ir dots pietiekoši daudz gaismas, lai ikviens, kas vēlas, varētu laboties. Visi, kas vēl turpina saglabāt politiskus ieskatus, kas nesaskan ar patiesības garu, pārkāpj Debesu pamatlikumus. Kamēr viņi paliks tādi, tikmēr viņu gars nevar būt brīvs un svēts.

Viņu principi un nostāja politiskos jautājumos stipri kavē viņu garīgo attīstību. Šī nostāja ir pastāvīgs valgs viņiem un negods mūsu ticībai. Kas paliek pie šiem saviem principiem, tie beidzot nonāks stāvoklī, kas sagādās prieku ienaidniekam un tos pilnīgi šķirs no Sabatu turošiem kristiešiem. Kamēr šie brāļi nejūt līdzi apspiestajai krāsainajai rasei un nostājas pret mūsu valdības republikāniskajiem principiem, tie nevar saņemt Dieva atzinību. Dievs dumpiniekiem virs zemes nejūt vairāk līdzi kā tiem, kas sacēlās Debesīs, kad lielais dumpinieks apšaubīja Dieva valdīšanas pamatus un tika izmesta ārā kopā ar tiem, kas simpatizēja viņiem tā sacelšanās gājienā.

Augļošana

Parādīšanā, ko man deva 1865. gada 25. decembrī Ročesterā, N.Y., es redzēju, ka Sabata turētājiem vajadzētu pārdomāt augļu ņemšanas jautājumu. Bagātajiem nav nekādu tiesību ņemt procentus no saviem trūcīgajiem brāļiem, bet augļus viņi var saņemt no neticīgajiem. “Ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst tev līdzās, tad palīdzi tam.” “Tu no viņa neņem pagaidus, nedz augļus, bet bīsties savu Dievu, lai tavs brālis pie tevis dzīvo. Savu naudu viņam neizdod uz pagaidiem, nedz savu barību viņam aizdod ar augļiem.” “No sava brāļa [535] nedzen augļus, nedz naudas augļus, nedz barības augļus, nedz citas kādas lietas augļus, ar ko var augļus dzīt. No svešiem tu vari augļus dzīt, bet no sava brāļa nedzen augļus, lai Kungs, tavs Dievs, tevi svētī pie visa, kur tu savu roku pieliec tai zemē, ko tu ej iemantot.”

Dievam nepatīk Sabata turētāju skopais, mantrausīgais gars. Viņu peļņas kāre ir tik liela, ka tie sev par labu izmantojuši savu trūcīgo, nelaimīgo brāļu bēdas un palielinājuši savu līdzekļu pārpilnību, ļaujot nabadzīgākajiem brāļiem ciest tieši šo pašu līdzekļu trūkuma dēļ. Viņu sirds valoda ir: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”

Nedaudzus gadus atpakaļ dažiem trūcīgākiem brāļiem nepareizu iespaidu dēļ draudēja briesmas pazaudēt savu dvēseli. Sātans viņus visur kārdināja, norādot uz bagātnieku rīcību. Šie trūcīgie brāļi, kad viņiem vajadzētu paļauties uz saviem spēkiem, pastāvīgi gaidīja palīdzību; ja viņiem tad būtu aplīdzēts, tas būtu bijis vissliktākais, ko priekš viņiem varēja izdarīt. Viscaur Sabata turētāju rindās sātans centās ar savām kārdināšanām pārvarēt trūcīgāko šķiru. Daži cilvēki, kuriem trūka saprašanas un gudrības, rīkojās paši pēc sava prāta un negribēja prasīt padomu, ne arī tam paklausīt. Savu nepareizo aprēķinu rezultātā viņiem nācās ciest attiecības sekas; tomēr tieši šie brāļi domāja, ka turīgākajiem brāļiem vajadzēja viņiem palīdzēt. Šie jautājumi jāapskatās pareizi. Iepriekš minētie ļaudis neizprata atbildības, kas gūlās uz bagātajiem, ne arī rūpes un grūtības, ko viņiem radīja viņu manta. Viss, ko viņi spēja saskatīt, bija tas, ka bagāto brāļu rīcībā ir līdzekļi, kamēr viņiem to pārāk maz. Tomēr arī turīgie brāļi uz trūcīgajiem skatījās tikai no viena redzes viedokļa, neņemot vērā, ka ir arī tāda trūcīgo šķira, kas dara visu iespējamo, lai pagodinātu Dievu, darītu citiem labu un dzīvotu patiesībai. Šie tiešām ir [536] cienījami cilvēki. Viņu spriedums ir pareizs, un viņu attīstītais gars ir dārgs Dieva acīs; un labums, ko šie brāļi sniedz vienkārši, ne uz ko nepretendējot, ir desmitkārt lielāks par to, ko veic turīgie, kaut arī pēdējie zināmos gadījumos dod lielas naudas summas. Bagātnieki neredz un nesaprot vajadzību darīt labu, būt bagātiem labos darbos, labprāt izdalīt un interesēties par citu vajadzībām.

Bagātības pievilošā vara

Dažiem cilvēkiem, kas saka, ka tic patiesībai, trūkst izšķiršanas spēju, un viņi pareizi nenovērtē morālās vērtības. Cilvēki, kas lielās ar savu uzticību Dieva darbam un kuru valoda liecina, ka viņi domā, ka zina visu, ko vērts zināt, nav pazemīgi savās sirdīs. Viņiem var būt nauda un īpašumi un ar to pietiek, lai viņi varētu iespaidot dažus atsevišķus cilvēkus, tomēr tas viņus nedarīs ne par “mata platumu” patīkamākus Dieva acīs. Naudai ir spēks, un tā atstāj varenu iespaidu. Skaistu raksturu un morālo vērtību bieži vien neredz, ja šīs īpašības pieder trūcīgajiem. Bet vai nauda un īpašumi nosaka Dieva vērtējumu? Visi lopi uz pakalnu tūkstošiem pieder Viņam. Pasaule un viss, kas tajā, ir Viņa īpašums. Zemes iedzīvotāji Viņa priekšā ir kā siseņi. Cilvēki un viņu īpašumi ir sīki putekļi svaru kausos. Cilvēka vaigu Viņš neuzlūko.

Cilvēki, kam pieder īpašumi, raugās uz savu bagātību un saka: “Ar savu gudrību es esmu ieguvis visu šo bagātību.” Bet kas viņiem deva spēku iegūt bagātību? Viņiem esošās spējas dāvāja Dievs; tāpēc godu viņiem vajadzēta atdot Dievam. Dievs viņus izmeklēs un pārbaudīs un iznīcinās viņu sevis godināšanu; Viņš atņems viņiem spēku un izputinās viņu īpašumus. Svētību vietā viņi redzēs lāstu. Nepareizu rīcību vai apspiešanu, novirzīšanos no pareizā ceļa bagāta cilvēka dzīvē Kungs tāpat necietīs [537] kā tāda cilvēka nepareizības, kam nepieder nekas. Visa bagātība, kas jebkad piederējusi visturīgākajam cilvēkam, nav pietiekoši vērtīga, lai Dieva priekšā apsegtu kaut vismazāko grēku; šo bagātību nepieņems par pārkāpumu un noziegumu izpirkšanas maksu. Dievs pieņems vienīgi grēku nožēlu un atgriešanos, patiesu pazemošanos, salauztu sirdi un satriektu garu. Un nevienam cilvēkam nevar būt īsta pazemība Dieva priekšā, ja to neredz jau cilvēki. Neko mazāku par grēku nožēlu, atzīšanos un savu grēku atstāšanu Dievs nepieņem.

Daudzi bagātie savu bagātību ieguvuši savtīgā ceļā, iegūstot sev peļņu uz trūcīgāko līdzcilvēku vai savu brāļu zaudējumu rēķina; un šie cilvēki vēl lepojas ar savu viltību un apķērību veikalnieciskajos darījumos. Bet Dieva lāsts gulsies uz katru tādā veidā iegūtu dolāru un uz mantas pavairošanos viņu rokās. Kad man šīs lietas rādijā, es sapratu mūsu Pestītāja vārdu spēku: “Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Debesu valstībā.” Kas spēj iegūt īpašumus, tiem pastāvīgi jābūt modriem, jo citādi viņu uzņēmība un krāšana pārvērtīsies par ļaunumu un viņi pazaudēs stingra godīguma izpratni. Tā daudzi iekrīt kārdināšanās, gudri apmāca citus, saņem par kādu lietu vairāk, kā tā ir vērta, un negodīgas peļņas dēļ upurē savas cilvēcības augstsirdīgos, laba darošos, cēlos principus.

Man rādīja, ka daudzi, kas sevi sauc par Sabata turētājiem, tā mīl pasauli un lietas, kas ir pasaulē, ka pasaules gars un tās iespaids viņus jau ir demoralizējuši; viņu raksturā pazudušas dievišķās īpašības un sātaniskās stājušās to vietā, pārvēršot viņus par sātana nodomu izpildītājiem, par netaisnības ieročiem. Tad pretstatā šiem cilvēkiem man rādīja strādīgus un godīgus trūcīgos, kas bija gatavi palīdzēt, kam palīdzība bija vajadzīga, kas labāk cieta zaudējumus, ko viņiem sagādāja viņu bagātie brāļi, nekā parādīja bagātniekiem līdzīgu savtīgo, mantkārīgu garu. Tie bija ļaudis, kas augstu vērtēja skaidru sirdsapziņu un vairāk par bagātību – godīgumu, taisnīgumu [538] pat mazās lietās. Viņi vienmēr ir gatavi palīdzēt citiem un tik labprātīgi darīt labu, cik tas viņiem iespējams, tā kā viņi nevar kļūt bagāti; viņu laicīgā manta nevairojas. ja ir kāds labs nodoms, kas prasa līdzekļus vai darbu, tad viņi ir pirmie, kas par to interesējas un uz to atsaucas, un bieži dara pat vairāk par savām iespējam, atsakoties no vienas, otras viņiem vajadzīgas lietas, lai tikai īstenotu dzīvē savus labdarīgos nolūkus.

Tā kā šiem cilvēkiem pasaulīgās mantas ir pavisam maz, tad uz viņiem var skatīties kā uz tādiem, kuriem trūkst spēju, saprašanas un gudrības. Cilvēki var domāt, ka viņiem nav sevišķas vērtības un viņu iespaidam var nepiegriezt vērību, bet kā uz šiem trūcīgajiem, gudrajiem ļaudīm raugās Dievs? Viņa acīs viņi ir dārgi, un, kaut arī viņi nekrāj sev mantu virs zemes, Debesīs viņi sev nogulda neiznīkstošas bagātības, un, tā rīkodamies, viņi parāda gudrību, kas ir tik augstāka par tā saucamo kristiešu aprēķinošo, mantrausīgo gudrību, cik viss dievišķīgais un Dievam līdzīgais ir augstāks par pasaulīgo, miesīgo un sātanisko. Dievs augstu vērtē morālo vērtību. Kristīgs raksturs, mierīgs, lēnprātīgs un pazemīgs, kuru neaptraipa skopums, Viņa acīs ir vērtīgāks pat par Oviras zeltu.

Bagātnieki tiks pārbaudīti daudz stingrāk kā jebkad iepriekš. Ja viņi pārbaudi izturēs un pārvarēs sava rakstura trūkumus un kā uzticīgi Kristus namturi atdos Dievam to, kas Viņam pieder, tad viņiem atskanēs vārdi: “Labi, tu – godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, Es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava Kunga priekā.”

Tad man norādīja uz līdzību par netaisno namturi: “Ir Es jums saku: dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem mūžīgos dzīvokļos. Kas vismazākajā lietā ir uzticīgs, tas arī lielākā ir uzticīgs, bet kas vismazākajā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns. Ja tad jūs pie netaisnas mantas neesat uzticīgi, kas [539] jums uzticēs patieso? Un, kad jūs svešā lietā neesat uzticīgs, kas jums dos jūsu pašu?”

Ja cilvēki neatdod Dievam to, ko Viņš viņiem ir aizdevis lietošanai Viņam par godu, un tādā veidā Dievu aplaupīs, tad viņi izdarīs milzīgu kļūdu. Dievs viņiem ir aizdevis līdzekļus, kurus viņi var izlietot, nepalaižot garām nevienu izdevību darīt labu, un tā viņi pastāvīgi var krāt mantu Debesīs. Bet, ja viņi līdzīgi viena poda īpašniekam tos apslēpj, baidīdamies atdot Dievam sava poda peļņu, tad viņi pazaudēs ne tikai augļus, ko beidzot piešķirs uzticīgajam namturim, bet arī pamatkapitālu, ko Dievs viņiem deva, lai ar to strādātu. Tāpēc ka viņi aplaupījuši Dievu, viņiem nebūs mantas Debesīs, un arī pasaulīgo mantu viņi pazaudēs. Viņiem nav neviena mājokļa virs zemes un neviena Drauga Debesīs, Kas tos uzņemtu taisno mūžīgajos dzīvokļos.

Kristus paziņo: “Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs vai tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai,” – nevarat kalpot Dievam un arī savai bagātībai. “Bet šo visu arī farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja.” Ievērojiet viņiem teiktos Kristus vārdus: “Jūs esat tie, kas paši taisnojas cilvēku priekša, bet Dievs pazīst jūsu sirdi; jo, kas cilvēku starpā ir augsts (kas ir kļuvis bagāts, citus apspiežot, pieviļot, izmantojot, krāpjot vai kādā citā negodīgā veidā), tas ir negantība Dieva priekšā.” Tad Kristus runā par diviem raksturiem, par bagāto vīru, kas tērpts purpurā un smalkās drēbēs un grezni un izšķērdīgi dzīvoja katru dienu, un Lācaru, kas atradās nožēlojamā nabadzībā, bija pretīgs uzskatīt, kas izlūdzās bagātā vīra nonicinātās maizes druskas. Mūsu Pestītājs rāda, kā Viņš vērtē šos divus cilvēkus. Kaut arī Lācars atradās tik nožēlojamā, bēdīgā stāvoklī, viņam tomēr bija īsta ticība un patiesa morāla vērtība, kuru Dievs redzēja un [540] vērtēja tik dārgu, ka uzņēma šo nabadzīgo, noniecināto cietēju un ielika viņu vispagodinošākajā vietā, bet godāto un ērtības mīlošo bagātnieku izmeta ārā, prom no Dieva klātbūtnes, kur viņš cieta neizsakāmas sāpes un postu. Dievs nevērtēja šī bagātnieka mantu, jo viņam trūka patiesas morālas vērtības. Viņa raksturs bija bezvērtīgs. Viņa bagātība viņu neieteica Dieva priekšā un nespēja nodrošināt Kunga labvēlību.

Ar šo līdzību Kristus gribēja mācīt Savus mācekļus, lai viņu spriedumu par cilvēkiem neietekmētu viņu bagātība vai citu cilvēku viņiem parādītais gods. Tā rīkojās farizeji, kaut arī viņiem piederēja kā manta, tā pasaules gods, Dieva acīs bija bezvērtīgi; pat vēl vairāk, Dievs viņus nicināja un atmeta, – padzina no Sevis kā Viņam pretīgus, jo viņiem nebija ne morālas vērtības, ne veselības. Viņi Viņa acīs bija samaitāti, grēcīgi un atbaidoši. Nabaga vīrs, kuru aicināja viņa mirstīgie līdzcilvēki, kuru viņiem riebās uzskatīt, bija dārgs Dieva acīs, jo morāli viņš bija vesels un vērtīgs, derīgs šķīsto un svēto eņģeļu sabiedrībai, derīgs būt par Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku.

Pamācot Timoteju, Pāvils viņu brīdina no cilvēkiem, kas nepieņem veselīgos vārdus un nepareizi vērtē bagātību. Viņš saka: “Ja kas citu mācību māca un nenāk pie mūsu Kunga Jēzus kristus veselīgiem vārdiem un pie Dieva bijāšanas mācības, tas ir uzpūsts un nezina ne nieka, bet vārgst jautāšanās un vārdu ķildās, no kā ceļas skaudība, bāršanās, zaimošanas, ļaunas domas, nelietīgas apjautāšanās tādiem, kam prāts sajaukts, kam patiesība zudusi, kam šķiet Dieva bijāšanu esam mantas pelnīšanu: – atkāpies no tādiem? Bet tā ir liela mantošana, ja kas ir dievbijīgs un pieticīgs. Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest. Bet, kad mums sava barība un [541] apģērbs, tad lai mums pietiek. Bet, kas grib bagāti tapt, tie krīt kārdināšanā un valgā un daudz bezprātīgās un nelabās kārības, kas cilvēkus gāž samaitāšanā un pazušanā. Jo naudas kārība ir visa ļaunuma sakne; pēc tās dzīdamies, daži ir nomaldījušies no ticības un paši ar daudz sāpēm sadūrušies. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, Dieva bijāšanas, ticības, mīlestības, pacietības, laipnības; cīnies labo ticības cīnīšanos, sagrāb mūžīgo dzīvību, uz ko tu arīdzan esi aicināts un esi apliecinājis labu liecību daudz liecinieku priekšā.” “Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz ceri uz nepastāvīgo bagātību, bet uz Dzīvo Dievu, Kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu; lai viņi labu dara, bagāti to labos darbos, labprāt izdala, ir devīgi, lai sev mantas krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka viņi dabū mūžīgo dzīvību.”

Pāvils šinī vēstulē Timotejam grib viņu pārliecināt, cik nepieciešami sniegt tādas pamācības, kas cilvēkus pasargātu no pievilšanās, kas tik viegli piezogas bagātajiem, ka tie savas bagātības dēļ ir pārāki par nabadzībā dzīvojošajiem, ka savu mantas uzkrāšanas spēju dēļ tie ir pārāki gudrībā un saprašanā – īsi sakot, ka Dieva bijāšana ir naudas pelnīšana. Tā ir briesmīga pievilšanās. Cik maz ir to, kas ņem vērā Pāvila Timotejam rakstīto vēstuli, kas bija jāsniedz tālāk bagātajiem. Cik daudzi sev glaimo, ka viņu mantas krāšana ir dievbijība! Pāvils paskaidro: “Kas ir dievbijīgs un pieticīgs, tā ir liela mantošana.” Kaut arī bagātie visu savu dzīvi atdotu bagātības iegūšanas mērķim, tomēr, tā kā viņi nekā pasaulē nav ienesuši, tāpat viņi no tās neko neiznesīs. Viņiem ir jāmirst un jāatstāj viss, kā iegūšana viņiem maksājusi tik daudz pūļu. Lai iegūtu šo mantu, viņi uz spēles likuši visu, arī savas mūžīgās intereses, un rezultātā pazaudējuši abas pasaules.

Pāvils rāda, ar ko riskē cilvēki, tiecoties pēc bagātības. Tomēr daudzi ir apņēmušies kļūt bagāti; par to viņi [542] pastāvīgi domā un, dedzīgi cenšoties pēc šī mērķa, aizmirst mūžību. Sātans viņus ir apstulbojis, un viņi sevi pārliecina ticēt, ka tiekšanos pēc bagātības prasa labi nodomi nākotnē; viņi dara pāri savai sirdsapziņai, pieviļ paši sevi un pastāvīgi alkst pēc bagātības. Tādi cilvēki ir nomaldījušies no ticības un sadūrušies ar daudz sāpēm. Viņi ir atteikušies no saviem cēlājiem un augstajiem principiem, bagātības dēļ atmetuši ticību un, ja nav pievīlušies savā mērķī, tad ir pievīlušies cerībā kļūt laimīgiem, domādami, ka laimi sniedz bagātība. Viņi ir nonākuši grūtībās un raizēs (rūpēs), paši sevi darījuši par savas mantkāres vergiem un piespieduši vergot arī savas ģimenes, un visas iegūtais labums ir: “daudz sāpju”. “Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai viņi augsti neturas, nedz ceri uz nepastāvīgo bagātību, bet uz dzīvo Dievu, Kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu.” Cilvēki nedrīkst krāt bagātības, negūstot sev nekādu labumu, atņemto sev dzīves ērtības un kļūstot par darba vergiem, lai tikai pasargātu vai palielinātu savus laicīgos īpašumus.

Apustulis Pāvils rāda vienīgo pareizo bagātību izlietošanas veidu un dod rīkojumu Timotejam, lai viņš pavēl bagātniekiem darīt labu, lai viņi ir bagāti labos darbos, labprāt izdala un interesējas par citiem; jo, tā rīkojoties, viņi nogulda sev mantu par labu pamatu nākamam laikam, – norādot uz laika īsumu, – lai iegūtu sev mūžīgu dzīvi. Apustuļa mācības pilnīgi saskan ar Kristus vārdiem: “Dariet sev draugus no netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem mūžīgos dzīvokļos.” Dieva bijāšana un pieticība ir liels ieguvums. Tas ir īstās laimes noslēpums, kas sniedz patiesu labklājību dvēselei un miesai.

Paklausība patiesībai

[543] Mīļais br. D! Es atceros, ka 1865. gada 25. decembrī Ročesterā dotajā atklāsmē starp vairākām citām man rādīja arī Tavu seju. Es Tevi redzēju atpalikušu (paliekam aizmugurē). Ar prātu Tu esi pārliecināts, ka mums ir patiesība, bet Tavā dzīvē nav redzams tās svētījošais iespaids. Tu neesi sagatavots staigāt tā, kā Viņš ir staigājis. Dzirdot patiesības vārdus, Tavs prāts saka, ka tie ir pareizi, ka tos nevar noliegt; bet tūlīt arī nesvētotā sirds runā: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties (panest)?” Labāk būtu atteikties no pūlēm iet kopsolī ar Dieva ļaudīm, jo pastāvīgi būs jāsastopas ar jauniem, neparastiem pārbaudījumiem; kādreiz Tev tā kā tā būs jāapstājas, un tikpat labi Tu vari apstāties tagad; tas būtu pat labāk, nekā iet tālāk.

Patiesības atzīšana bez tās atklāšanās dzīvē Tevi nevar apmierināt; Tu vienmēr esi augstu vērtējis dzīvi, kas saskan ar ticības apliecību. Man rādīja kādu grāmatu, kurā starp daudziem citiem bija rakstīts arī Tavs vārds. Pret Tavu vārdu bija redzams melns traips. Tu skatījies uz to un teici: “To nekad nevarēs izdzēst.” Tad Jēzus uz traipa uzlika Savu ievainoto roku un sacīja: “Vienīgi Manas asinis to var izdzēst. Ja Tu uz priekšu izvēlēsies pazemīgas paklausības ceļu un paļausies tikai uz Manu asins nopelnu un spēku apsegt Tavus pagātnes pārkāpumus, tad Es izdzēsīšu Tavus noziegumus un apklāšu Tavus grēkus. Bet, ja Tu izvēlēsies pārkāpēju ceļu, tad Tu pļausi pārkāpēju algu. Grēka alga ir nāve.”

Es redzēju, ka Tevi apņem ļaunie eņģeļi, cenšoties novērst Tavas domas no Kristus, liekot Tev raudzīties uz Dievu kā uz Soģi un neļaujot saskatīt krustā sistā Pestītāja mīlestību, līdzcietību un žēlastību, Kas grib pilnīgi izglābt visus, kas nāk pie Viņa. Eņģelis sacīja: “Ja kas grēko, [544] tad mums iz Aizbildinātājs pie Tēva, Jēzus Kristus, Taisnais.”

Kad Tevi pārņem garīgs nemiers, kad tu dzirdi sātana iečukstējumus un sāc kurnēt un sūdzēties, tad kalpojošam eņģelim tiek pavēlēts sniegt Tev nepieciešamo palīdzību un likt kaunā Tava neticīgā prāta valodu. Tu neuzticies Dievam; Tu netici Viņa spēkam Tevi pilnīgi izglābt. Šī ļaunā neticība apkauno Dievu un Tev pašam sagādā nevajadzīgas ciešanas. Es redzēju, ka Tevi apņem Debesu eņģeļi, aizdzenot ļaunos eņģeļus; viņi Tev norādīja uz Debesīm, uz nemirstības vainagu un sacīja: “Kas to grib iegūt, tam jācīnās.”

Kaut arī Tu esi šaubījies un Tevi mocījusi neziņa, pilnīgi saraut saites starp sevi un Dieva baušļus turošiem ļaudīm Tu neesi uzdrošinājies. Tomēr patiesībai Tu neesi pakļāvis visu; no sevis un savas gribas Tu neesi atteicies. Tu baidies nolikt uz Dieva altāra sevi un visu, kas Tev pieder, lai no Tevis neprasītu atdot Dievam daļu no tā, ko Viņš Tev aizdevis. Debesu eņģeļi zina, ko mēs runājam un darām, un pazīst pat mūsu sirds domas un nolūkus. Tu, mīļais brāli, baidies, ka patiesība Tev izmaksās par dārgu, bet to Tev iečukst sātans. Lai tā paņem visu, kas Tev pieder, tad tomēr tā nebūs par dārgu; atpakaļ saņemtā vērtība, ja pareizi to novērtējam, ir mūžīgā godība. Cik maz no mums prasa! Cik mazu upuri mēs varam pienest, salīdzinot ar to, kādu mūsu labā pienesa mūsu dievišķais Kungs! Tomēr Tu kurni par cenu, kas jāatdod par mūžīgo dzīvību. Tu, tāpat kā citi Tavi brāļi –, esi grūti cīnījies ar lielo dvēseļu ienaidnieku. Cīņas laikā jau vairākas reizes Tu esi gandrīz padevies, tomēr virsroku guva Tavas sievas un vecākās meitas iespaids. Šie Tavas ģimenes locekļi paklausītu patiesībai no visas sirds, ja vien viņām palīdzētu Tavs iespaids.

Savām meitām Tu esi priekšzīme, jo viņas domā, ka [545] viņu tēvs rīkojas pareizi. No Tava rīcības veida lielā mērā ir atkarīga viņu izglābšanās. Ja Tu pārtrauksi cīnīties par mūžīgo dzīvību, tad Tavs iespaids spēcīgi darbosies Tavos bērnos, nomāks Tavu ticīgo sievu, iznīcinās viņas cerības un samazinās pieķeršanos dzīvei. Kā Tu lielajā tiesas dienā varēsi sastapt šos cilvēkus, kas liecinās, ka viņu bojāeju izsaukusi Tava neuzticība?

Es redzēju, ka Tu vairākas reizes piekriti sātana iečukstējumiem pārtraukt cīņu savu dzīvi saskaņot ar patiesību; jo kārdinātājs sacīja, ka pat Tavas vislabākās un cēlākās pūles neko nepanāks, ka ar Tavām vājībām un trūkumiem Tev nav iespējams nepārtraukti vest dievbijīgu dzīvi. Man rādīja, ka Tava sieva un vecākā meita ir bijuši Tavi labie eņģeļi, kas par Tevi rūpējās, zināmā mērā Tevi uzmudināja pretoties sātana spēcīgajiem iedvesmojumiem; un, mīlot viņas, Tu juties iedrošināts ar savu drebošo ticību no jauna pieķerties Dieva apsolījumiem. Sātans gaida, lai varētu Tevi pārvarēt un tad līksmoties par Tavu krišanu. Tu stiprini cilvēkus, kas saceļas, kas min kājām Dieva likumus. Tu nevari būt stiprs, pirms izšķirīgi nenostāsies par patiesību.

Sistemātiska došana Tev liekas nevajadzīga; bet Tu aizmirsti patiesību, ka tās autors ir Dievs, kas gudrībā ir nemaldīgs. Šī plāna uzdevums ir pasargāt no sajukuma un novērst mantkārību, skopumu, savtību un kalpošanu elkiem. Šai sistēmai vajadzēja panākt, lai nasta būtu viegla un atbilstoša katra spēkiem. Cilvēka glābšana maksāja dārgu cenu, Godības Kunga dzīvību, kuru Viņš atdeva labprātīgi, lai paceltu cilvēku no kritušā stāvokļa un dotu viņam iespēju kļūt par pasaules mantinieku. Dievs tā ir iekārtojis, ka lielajā atpestīšanas darbā cilvēkam jāpalīdz savam līdzcilvēkam. Kas meklē iemeslus, kā no šī pienākuma atbrīvoties, kas nav labprātīgs sevi aizliegt, lai [546] citi līdz ar viņu varētu baudīt Debesu labumu, ar to pierāda, ka pats nav nākošās dzīves cienīgs, nav cienīgs mantot Debesu bagātības, par kurām vajadzēja samaksāt tik lielu upuri. Dievs nevēlas negribot sniegtus ziedojumus, piespiestu uzupurēšanos. Kas ir pilnīgi atgriezušies un vērtē Dieva darbu, tie no viņiem prasīto mazumu dos priecīgi, uzskatīdami to par priekštiesību.

Eņģelis sacīja: “Atturieties no miesīgām kārībām, kas karo pret dvēseli.” Tu esi maldījies veselības reformas jautājumā. Tev tā liekas nevajadzīgs patiesības piedēklis. Tā tomēr nav; tā ir daļa no patiesības. Šeit Tevi gaida darbs, kas kļūs arvien neatliekamāks un pārbaudošāks par visu citu, ar ko Tev ir nācies sastapties. Tu ciet zaudējumus, vilcinoties un atturoties satvert svētības, kādas saņemt Tev ir dota priekštiesība. Tu klūpi tieši pār tām svētībām, kuras debesis nolikušas Tev ceļā, lai Tava iešana uz priekšu nebūtu tik grūta. Sātans Tev tās rāda visapšaubāmākajā gaismā, lai Tu cīnītos pret to, kas Tev dotu vislielāko labumu, kas sniegtu Tev fizisku un garīgu veselību. Tieši Tu esi viens no cilvēkiem, kas no veselības reformas saņemtu sevišķu labumu; pilnīga, vispusīga veselības reformas patiesības pieņemšana dotu vislielākos ieguvumus. Tieši Tev atturīga diēta ļoti nāktu par labu. Tev draudēja lielas briesmas – Tevi acumirklī varēja skart trieka, un viena ķermeņa puse tad kļūtu nejūtīga. Aizliegšanās ēstkārē Tev ir glābšana, bet Tu domā, ka tāda rīcība Tev ļoti kaitētu.

Iemesls, kāpēc tagadējās paaudzes jauniešus maz pievelk reliģija, meklējams viņu nepareizajā audzināšanā. Vecāki, kas atļauj bērniem apmierināt savas iegribas un kaislības vai atstāj nesodītu nepaklausību savām pavēlēm, bērnus patiesi nemīl. “Kurp lieksi koku jaunībā, turp tas [547] lieksies arī liels izaudzis.” Mātei, pūloties bērnos likt pamatu labam, kristīgam raksturam, vienmēr vajadzētu saņemt tēva palīdzību. Mīlošam tēvam nevajadzētu aizvērt acis pret savu bērnu kļūdām, tāpēc ka to labošana nav patīkama. Jums abiem jāatmostas un stingri, ne skarbi, bet noteikti lieciet bērniem saprast, ka viņiem jums jāpaklausa.

Tēvam nevajadzētu rīkoties kā bērnam, vadoties tikai no impulsiem. Ar ģimeni viņš saistīts svētām saitēm. Ģimenes centrs katram tās loceklim ir tēvs. Viņa vārds “house–band” (latv. tulk. – “mājas saite”) ir īstais vīra – laulātā drauga (angliski – husband) apzīmējums. Viņš dod likumus, atklādams savā vīrišķīgajā rīcībā stingru tikumību, enerģiju, taisnīgu godīgumu un praktisku lietderību. Tēvs zināmā mērā ir savas saimes priesteris, kas uzliek uz Dieva altāra rīta un vakara upurus, kamēr sieva un bērni tanī pat laikā apvienojas ar viņu Dieva pielūgšanā un slavēšanā. Tādā namā labprāt uzkavēsies Jēzus, un Viņa atspirdzinošajā, dzīvinošajā iespaidā, risinoties vissatraucošākajiem notikumiem, vienmēr būs dzirdama vecāku līksmā balss: “Redzi, es un tie bērni, ko Kungs man ir devis.” Viņi visi ir glābti, uz mūžību glābti! Atbrīvojušies no samaitātības, kas ir pasaulē caur iekārošanu, un Kristus nopelnā kļuvuši par nemirstības mantiniekiem! Es redzēju, ka tikai nedaudzi tēvi izprot savu atbildību. Viņi nav mācījušies valdīt pār sevi, un, pirms šo mācību nebūs apguvuši, viņu darbs, audzinot bērnus, būs pavisam bēdīgs. Pilnīga sevis pārbaudīšana un savaldīšana uz ģimeni atstās brīnišķīgu iespaidu. Sasniedzot šādu stāvokli, ir iegūta lielā uzvara. Tad sevis savaldīšanā viņi var apmācīt arī savus bērnus.

Mana sirds skumst par N draudzi, jo to gaida darbs, kas vēl jāpadara. Dievs šajā vietā vēlas Sev piederošus ļaudis. Tur ir materiāls labai draudzei, bet veicams nopietns darbs, nolīdzinot rupjās šķautnes un ikvienu sagatavojot darbam, lai visi strādātu vienoti, velkot vienas un tās pašas virves. Līdz šim tur ir bijis tāds stāvoklis, [548] ka, vienam vai diviem izjūtot nepieciešamību atmosties, strādāt vienoti un stingrāk nostāties uz augstās patiesības platformas, citi nemaz nav centušies to darīt (atmosties). Sātans viņus vadījis uz pretošanos, lai mazinātu drosmi tiem, kas grib iet uz priekšu. Aicināti un pārliecināti ķerties pie darba, viņi saņemas, bet pēc tam daži stūrgalvīgi ietiepjas un palīdzības vietā kļūst par šķērsli. Daži negrib padoties Dieva nolīdzinošajam nazim. Kad tas aizskar viņu nelīdzeno virspusi, viņi sūdzas, ka Kungs strādā pārāk skarbi un prasa par daudz. Viņi vēlas, kaut varētu iznākt no Dieva darbnīcas, paliekot netraucēti savos trūkumos. Liekas, ka viņi ir aizmiguši un nesaprot savu stāvokli; bet viņu vienīgā cerība saistās ar palikšanu tur, kur viņu kristīgā rakstura trūkumi var tikt ieraudzīti un dziedināti.

Daži padevušies iekārojošai apetītei, kas cīnās pret dvēseli un ir par pastāvīgu šķērsli viņu garīgai pieaugšanai. Sirdsapziņa viņus pastāvīgi apsūdz, un, atskanot skaidrām patiesībām, viņi jūtas apvainoti. Viņi paši sevi nosoda un domā, ka temats ar nolūku izraudzīts tāds, lai skārtu viņus. Viņi jūtas apbēdināti un domā, ka viņiem ir darīts pāri, un tāpēc atraujas no svēto sanāksmēm. Viņi atsakās no kopējām sanāksmēm, jo tad viņu sirdsapziņa ir mierīgāka. Viņi ātri pazaudē interesi par sanāksmēm un mīlestību uz patiesību, un, ja viņu dzīvē nenotiks pilnīga pārmaiņa, tad viņi atkritīs un ieņems savu vietu dumpinieku pulkā, kas stāv zem sātana melnā karoga. Ja viņi sitīs krustā miesīgās kārības, kas pret dvēseli karo, tad viņi nostāsies tur, kur patiesības bultas ies viņiem garām, viņus neievainojot. Bet, kamēr viņi sargās savus elkus, viņi būs par mērķiem caururbjošajām patiesības bultām, un, ja viņi mēģinās atstāt tējas, tabakas un gaļas lietošanu, cietīs viņu veselība. Tādas domas iedveš sātans. [549] Tieši šie kaitīgie kairinātāji nenovēršami grauj organismu un sagatavo to akūtām slimībām, vājinot Dabas smalko mehānismu un iznīcinot tās nocietinājumus pret slimībām un priekšlaicīgu nespēku.

Kas mainīs dzīves veidu un atstās šos nedabīgos kairinātājus, tie kādu laiku savu zaudējumu izjutīs un cietīs līdzīgi dzērājam, kas salaulāts ar savu reibinošo dzērienu. Atņemiet viņam šo dzērienu, un viņš briesmīgi cietīs. Bet, ja viņš pastāvēs, tad drīz nepatīkamo trūkumu pārvarēs. Daba nāks viņam palīgā un paliks savā vietā, kamēr viņš atkal to mēģinās aizvietot ar viltus balstu. Daži tā notrulinājuši Dabas smalkās jušanas spējas, ka tai būs vajadzīgs zināms laiks, lai atspirgtu no pārestībām, kas bija jāpanes cilvēka grēcīgo ieradumu dēļ, viņa iekārojošās samaitātās apetītes dēļ, kas nomāca un vājināja Dabas spēkus. Dodiet dabai iespēju, un tā spēkus atkal atgūs un savu uzdevumu veiks pareizi un labi. Nedabīgu kairinātāju lietošana grauj veselību un atstāj notrulinošu iespaidu uz smadzenēm, darot tās nespējīgas vērtēt mūžīgas lietas. Kas mīl šos elkus, tie nevar pareizi novērtē pestīšanas darbu, kuru Kristus darīja viņu dēļ caur Savu pašaizliedzīgo dzīvi, kuru iezīmēja pastāvīgas ciešanas un apkaunojums, un beidzot caur Savas bezgrēcīgās dzīvības nodošanu, lai glābtu cilvēku no nāves.

Dzīvības apdrošināšana

Man rādīja, ka Sabatu ievērojošiem adventistiem nevajadzētu ielaisties dzīvību apdrošinošos pasākumos. Tie ir tirdznieciski darījumi ar pasauli, ko Dievs neatzīst. Kas iesaistās šādos pasākumos, tie savienojas ar pasauli, bet Dievs Savus ļaudis aicina no tās iziet un palikt atšķirtiem. Eņģelis sacīja: “Kristus jūs ir atpircis, upurējot savu dzīvību. Vai arī jūs nezināt, ka jūsu miesa ir [550] Svētā Gara dzīvoklis, kas ir jūsos, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam. Jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ar Kristu ir apslēpta Dievā; un, kad Kristus, jūsu dzīvība, kļūs redzams, tad arī jūs līdz ar Viņu būsiet redzami godībā.” Šis ir vienīgais dzīvības apdrošinājums, ko atzīst Debesis.

Dzīvības apdrošināšana ir pasaulīga gudrība, kas vada mūsu brāļus, kuri saistījušies tādā pasākumā, prom no evaņģēlija vienkāršības un šķīstības. Katra šāda novirzīšanās vājina mūsu ticību un mazina mūsu garīgumu. Eņģelis sacīja: “Bet jūs esat izredzēta tauta, ķēniņa priesterība, svēta cilts, Dieva īpaši ļaudis; lai pasludinātu Tā tikumus, Kas jūs aicinājis no tumsības pie Savas brīnišķīgās gaismas.” Kā tauta mēs sevišķā nozīmē piederam Kungam. Kristus mūs ir atpircis. Mūs apņem ļoti spēcīgi eņģeļi. Neviens zvirbulis nekrīt zemē bez mūsu Debesu Tēva ziņas. Pat mūsu galvas mati ir skaitīti. Dievs ir gādājis par Saviem ļaudīm. Viņš par tiem sevišķi rūpējas, un viņiem nevajadzētu parādīt neuzticību Dieva aizgādībai, iesaistoties apdrošināšanās spēlē ar pasauli.

Dievs vēlas, lai mēs kā tauta vienkāršībā un svētumā saglabātu savu īpatnību. Kas iesaistās šajā pasaulīgajā gudrībā, tie tur iegulda līdzekļus, kuri pieder Dievam, kurus Viņš tiem uzticējis Viņa darba sekmēšanai. Tikai nedaudzi saņems kaut ko atpakaļ no dzīvības apdrošināšanā ieguldītās naudas, un, palikuši bez Dieva svētības, pat tie redzēs, ka labuma vietā ir guvuši sev ļaunumu. Tiem, kurus Dievs ir darījis par Saviem namturiem, nav nekādu tiesību nodot ienaidnieka rindām līdzekļus, kurus Viņš tiem uzticējis, lai izlietotu Viņa darba vajadzībām.

Sātans Dieva izredzētajiem ļaudīm pastāvīgi piedāvās dažādus vilinošus priekšlikumus, lai savaldzinātu viņu prātu un šķirtu viņos no svinīgā sagatavošanās darba vistuvākās [551] nākotnes notikumiem. Viņa vārds pilnā nozīmē ir krāpnieks, ļoti veikls burvis. Savus plānus un slazda valgus viņš apklāj ar no Debesīm aizgūtu gaismu. Ievu viņš kārdināja ēst aizliegto augli, liekot viņai ticēt, ka tādā veidā viņa iegūs lielu labumu, lielas priekšrocības. Sātans vada savus darba rīkus, lai tie pastāvīgi izdomātu kaut ko jaunu, patentu tiesības un citus pasākumus, lai Sabatu turošie adventisti, kas ātri vēlas kļūt bagāti, iekristu kārdināšanā, tiktu savaldzināti un sadurtos ar dauzām sāpēm. Viņš ir sevišķi modrs un čakli strādā, vadot pasauli pilnīgam gūstam, un caur saviem pasaulīgajiem darba rīkiem viņš vienmēr uztur patīkamu satraukumu, vadot neuzmanīgos ticību patiesībai apliecinošos cilvēkus un savienošanos ar pasaulniekiem. Acu kārība un vēlēšanās piedalīties satraucošos patīkamos sarīkojumos Dieva ļaudīm ir kārdinājums un slazda valgs. Sātanam ir daudz smalki austu, bīstamu tīklu, kas izskatās nevainīgi, bet patiesībā ir prasmīgi sagatavoti Dieva ļaužu savaldzināšanai. Jaukas izrādes, sarīkojusi, frenoloģijas (phrenological) lekcijas, bezgalīga pasākumu dažādība kalpo vienam mērķim – likt Dieva ļaudīm iemīlēt pasauli un lietas, kas ir pasaulē. Šāda savienība ar pasauli vājina ticību, un līdzekļus, kurus vajadzētu ieguldīt tagadējās patiesības lietā, saņem ienaidnieka rindas. Caur šiem dažādajiem kanāliem sātans veikli tukšo Dieva ļaužu makus, un tāpēc pār viņiem gulstas Kunga nepatika.

Iespieddarbu izplatīšana

Man rādīja, ka mēs nedarām savu pienākumu mazu iespieddarbu bezmaksas izplatīšanā. Ir daudz godīgu dvēseļu, kuras vienīgi šādā veidā varētu vadīt uz patiesības pieņemšanu. Ja uz katras šādas maza traktāta kopijas būtu norādījumi par mūsu iespieddarbiem un vietām, kur tos var [552] iegūt, tad tas palielinātu mūsu lielāko iespieddarbu, kā arī “Review”, “Instructor” un “Reformer” izplatīšanos.

Šādu mazu traktātu, uz četrām, astoņām vai sešpadsmit lappusēm, izdošana prasa niecīgus izdevumus, ko iespējams segt no līdzekļu fonda, ko izveidotu tādu cilvēku ziedojumi, kam šis darbs sirdij tuvs. Rakstot draugam vēstuli, jūs varat ielikt aploksnē vienu vai vairākus tādus traktātus, nesadārdzinot sūtījuma apmaksu. Sastopot vilcienā, uz kuģa vai piestātnē cilvēkus, kuri vēlas labprātīgi uzklausīt, jūs varat viņiem iedot kādu no šiem traktātiem. Šos traktātus tagad vēl nevajadzētu neapdomīgi izkaisīt kā rudens lapas, bet tos vajadzētu dot saprātīgi un bez maksas cilvēkiem, kas iespējams, spētu tos novērtēt. Tā mūsu iespieddarbi un mūsu izdevniecības savienība kļūtu plaši pazīstama, un rezultātā būtu iegūts daudz laba.

Veselības reformētājs

Ļaudis iet bojā zināšanu trūkuma dēļ. Apustulis saka: “Pievienojiet savai ticībai tikumu un tikumam zināšanas.” (2.Pēt. 1:5 angļu tulk.) Pēc evaņģēlija ticības pieņemšanas mūsu pirmais darbs tai pievienot tikumību un skaidrus pamatlikumus, tādā veidā tīrot prātu un sirdi patiesu zināšanu uzņemšanai. Ļaudis nomāc gandrīz neaptverami dažādas slimības, tomēr liekas, ka viņi labprāt grib palikt nezināšanā, kā varētu gūt atvieglojumu un kā rīkoties, lai izvairītos no slimībām.

Dieva nodoms, nodibinot Veselības institūtu, bija ne tikai zināšanu sniegšanas salīdzinoši mazam skaitam cilvēku, kas apmeklētu šo iestādi, bet arī daudzu pamācīšana par ārstēšanās iespējām mājās. “Veselības Reformētājs” ir līdzeklis šīs gaismas staru novadīšanai uz cilvēkiem. Tam vajadzētu būt vislabākajām veselības žurnālam mūsu zemē. Tam jābūt piemērotam vienkāršo ļaužu vajadzībām, spējīgam atbildēt uz visiem tā uzdevumam atbilstošiem jautājumiem, pamācīt, kā tiem paklausīt un pasargāt veselību. Lielais [553] mērķis, kāds izdodot šo iespieddarbu, vienmēr jāpatur acīs, ir cietušo Dieva ļaužu labums. “Veselības Reformētājam” jāaizsniedz un jāpamāca vienkāršie ļaudis, sevišķi tie, kuri ir tik trūcīgi, ka institūtā ārstēties nevar.

Veselības institūts

1865. gada 25. decembrī dotajā atklāsmē es redzēju, ka veselības reforma ir liels pasākums, kas cieši saistīts ar tagadējo patiesību, un ka septītās dienas adventistiem vajadzētu būt namam, kur varētu ārstēt slimniekus un arī mācīt, kā viņi var par sevi rūpēties, lai novērstu saslimšanu. Es redzēju, ka mūsu tautai nevajadzētu šai jautājumā palikt vienaldzīgai, atļaujot starp mums esošajiem bagātākajiem cilvēkiem veselības atgūšanas nolūkā apmeklēt mūsu zemes populārās ūdens dziedniecības iestādes, kur viņu reliģiskajiem ieskatiem simpātiju vietā parādīs pretestību. Cilvēki, kurus novājinājušas slimības, cieš ne tikai no fizisko, bet arī no garīgo un morālo spēku trūkuma, tāpēc slimību nomāktie apzinīgie Sabata ievērotāji, atrodoties ārstniecības iestādēs, kur viņiem pastāvīgi jāuzmanās, lai neapkaunotu savu ticību un savu ticības apliecību, nevar gūt tādu labumu, tādu palīdzību, kādu viņi gūtu tur, kur ārsti un vadītāji simpatizēs patiesībai, kas saistīta ar trešo eņģeļa vēsti.

Cilvēki, kuri daudz cietuši no slimībām, saņemot atvieglojumu, kādu sniedz saprātīgas ārstēšanas metodes – ūdens peldes, veselīgs uzturs, pareizs atpūtas un fiziskās piepūles sadalījums un svaiga gaisa labvēlīgais iespaids, bieži nāk pie secinājuma, ka personām, kas tik sekmīgi viņus ārstējušas, ir taisnība arī reliģiskajos uzskatos vai vismaz, ka tie nevar būt tālu nomaldījušies no patiesības. Tādā veidā mūsu ļaudīm jāiet uz iestādēm, kur ārstu reliģiskie uzskati ir samaitāti, un viņiem draud briesmas iekrist dažādos slazda valgos. Iestāde N, kuru es tad redzēju (1865. g.), ir vislabākā Savienotajās Valstīs. Ārstējot slimniekus, [554] viņi dara lielu un labu darbu, tomēr viņi skubina savus pacientus uz dejošanu un kāršu spēli un ieteic apmeklēt teātrus un tādas pasaulīgas izpriecu vietas, kas ir pilnīgi pret Kristus un Viņa apustuļu mācībām.

Kas saistīti ar Veselības institūtu Batl-Krīkā, tiem vajadzētu saprast, ka viņi strādā svarīgu un svinīgu darbu; nekādā ziņā viņiem nevajadzētu sekot N iestādes ārstu uzskatiem par reliģiju un izpriecām. Tomēr es redzēju, ka draud briesmas atdarināt daudzas lietas un tā pazaudēt no redzesloka šī lielā darba cēlo raksturu. Un, ja cilvēki, kas saistīti ar šo pasākumu, pārtrauks savu darbu vērtēt no augsta reliģiska viedokļa, ja viņi atstās tagadējās patiesības augstos pamatlikumus (principus) un teorētiski un praktiski atdarinās to iestāžu vadītājus, kur cīnās tikai par slimnieku fiziskās veselības atgūšanu, tad mūsu institūts sevišķās Dieva svētības nebaudīs vairāk kā tās iestādes, kur māca nepareizas, samaitātas teorijas un atbilstoši tām arī dzīvo.

Es redzēju, ka ļoti plašu darbu nevarēs izvērst īsā laikā, ka nebūs viegli atrast ārstus, kurus Dievs atzītu par labiem un kas strādātu saskanīgi, nesavtīgi un čakli, par labu cietošai cilvēcei. Vienmēr priekšplānā vajadzētu izvirzīt to, ka lielais mērķis, kas jāaizsniedz ar institūtu, nav tikai veselība, bet pilnība un svētums, ko nevar sasniegt ar slimu miesu un slimu garu. Šis mērķis ir neaizsniedzams, ja uz darbu raugās tikai no pasaulīgā redzes viedokļa. Dievs pamodinās un sagatavos cilvēkus šim darbam, kas ārstēs ne tikai slimo miesu, bet arī grēkiem slimo dvēseli, kas būs garīgi tēvi jauniem un nepieredzējušiem cilvēkiem.

Man rādīja, ka jautājumā par izpriecām Dr. E nostāja ir nepareiza un ka viņš maldās arī uzskatos par fiziskiem vingrinājumiem. Daudzos gadījumos viņa ieteiktās izpriecas kavē viņa ārstēto pacientu atveseļošanos. Viņš aizgājis ļoti tālu, [555] atzīstot, ka slimniekiem fizisks darbs ir nederīgs, un daudzos gadījumos viņa mācības slimniekiem ļoti kaitējušas. Tādas garīgas nodarbības kā kāršu spēle, šahs un dambrete uzbudina un nogurdina smadzenes un kavē atveseļošanos, turpretī viegls un patīkams fizisks darbs aizņemtu brīvo laiku, uzlabotu asins cirkulāciju, atslogotu smadzenes, dotu tām iespēju atspirgt, un noteikti nāktu par labu veselībai. Bet atņemiet slimajam katru nodarbošanos, un tas kļūs nemierīgs. Viņa slimīgā iztēle rādīs stāvokli ļaunāku, nekā tas ir patiesībā, tā veicinot plānprātības attīstīšanos.

Jau pirms vairākiem gadiem man atkārtoti rādīja, ka slimniekus vajadzētu mācīt, ka nav pareizi veselības atgūšanas labā atmest visas fiziskās nodarbības. Tāda rīcība izsauks miegainību, asinis organismā plūdīs kūtri un kļūs arvien netīrākas. Ja slimniekam vispār draud briesmas novērtēt savu stāvokli ļaunāku, nekā tas patiesībā ir, tad pilnīga bezdarbība noteikti dos visbēdīgākos rezultātus. Pareizi regulēts darbs slimniekam ļaus domāt, ka viņš pasaulē nav pilnīgi nederīgs, ka arī viņš var dot vismaz nelielu labumu. Tas viņam sniegs apmierinājumu, drosmi un enerģiju, ko tukša garīga uzjautrināšanās nekad nespētu panākt.

Uzskats, ka tiem, kas nepareizi izlietojuši savu fizisko un garīgos spēkus un pārpūlējušies vai kas pilnīgi fiziski vai garīgi sabrukuši, lai atgūtu veselību, jāatsakās no katra darba, ir liela kļūda. Tikai ļoti retos gadījumos uz īsu laiku var būt nepieciešams pilnīgs miers. Pa lielākai daļai tāda pārmaiņa var būt par daudz krasa. Kas sabrukuši no lielas garīgas piepūles, tiem vajadzīga atpūta no nogurdinošām domām, tomēr, sakot viņiem, ka nepareizs un pat bīstams ir līdz zināmai pakāpei ierobežots garīgs darbs, mēs tos vadītu uz domām, ka viņu stāvoklis ir ļaunāks, nekā tas ir patiesībā. Viņi kļūtu vēl nervozāki [556] un radītu saviem kopējiem daudz nepatikšanu un grūtību. Tādā gara stāvoklī viņu atveseļošanās tiešām ir apšaubāma.

Kas sabrukuši no fiziskas piepūles, tiem jāstrādā mazāk un tāds darbs, kas ir viegls un patīkams. Šādu cilvēku atraušana no darba un fiziskas piepūles daudzos gadījumos izsauktu viņu bojāeju. Griba pazūd līdz ar darbu, kas izslīd no viņu rokām, un šie pie darba pieradušie cilvēki jūtas kā ārstiem un kopējām padoti mehānismi; viņu iztēle kļūst slimīga. Bezdarbība ir vislielākais lāsts, kas var nākt pār tādiem cilvēkiem. Viņu spēki kļūst tik pasīvi, ka viņi nespēj pretoties slimībai un vispārējam pagurumam un cīnīties, lai atkal atgūtu veselību.

Dr. E ir stipri kļūdījies uzskatos par fizisko piepūli, izpriecām un izklaidēšanos, bet vēl lielāki maldi ir viņa mācībām par reliģiskiem pārdzīvojumiem un reliģisku satraukumu. Bībeles reliģija nav kaitīga miesas un gara veselībai. Dieva Gara cēlais iespaids ir vislabākais spēku atjaunotājs slimniekiem. Debesīs viss ir veselība, un, jo pilnīgāk tiek izjusts Debesu iespaids, jo drošāka ir ticīgo slimnieku atveseļošanās. Dr. E izvirzīto ieskatu iespaids zināmā mērā ir skāris mūs kā tautu. Sabata turošiem veselības reformas piekritējiem jābūt no visa tā brīviem. Katra patiesa un neliekuļota reforma vedīs mūs tuvāk Dievam un Debesīm, ciešākā savienībā ar Jēzu un palielinās mūsu izpratni garīgās lietās, kā arī padziļinās kristieša pārdzīvojumu svētumu.

Tiešām ir arī nenosvērti ļaudis, kas sev uzliek gavēšanas, kādas Raksti nemāca, un lūgšanas un atsacīšanos no atpūtas un miega, ko Dievs nekad nav prasījis. Savos pašizredzētajos taisnības darbos viņi neiegūst stiprinājumu un neiegūst nekādu augšupeju. Viņu reliģija ir farizejiska, ne no Kristus, bet no viņiem pašiem. Viņi paļaujas uz saviem labajiem darbiem, ka tie viņus izglābs, bet velta ir cerība ar teicamiem darbiem nopelnīt Debesis, neuzticoties krustā sistā, uzmodinātā un paaugstinātā Pestītāja nopelnam, Kas ir vienīgā palīdzība katram grēciniekam. Gandrīz [557] droši var sacīt, ka šādi cilvēki saslims. Bet Kristus un patiesa dievbijība ir veselība miesai un stiprums dvēselei.

Lai slimnieki strādā un nenododas vienkāršām spēlēm, kas pazemina viņu vērtību pašu acīs un liek viņiem domāt par savas dzīves nelietderību. Uzturiet modru gribasspēku, jo pamodināta un pareizi vadīta griba ir iespaidīga nervu nomierinātāja. Ja slimnieki ir nodarbināti, tad viņi jūtas daudz laimīgāki un izveseļošanās panākama daudz vieglāk.

Es redzēju, ka vislielākā nelaime, kāda jebkad skārusi manu vīru un māsu F, bija – saņemtās pamācības par veselības atgūšanai vēlamu pilnīgu bezdarbību. Slimīgā iztēle bezdarbības iespaidā radīja domas un jūtas, ka fiziska piepūle, sevišķi, ja tā izsauc nogurumu, apdraud veselību un dzīvību. Viss sarežģītais organisms, tik reti atļaujot tam strādāt, pazaudēja savu elastību un spēku; tāpēc pie fiziskas piepūles viņu locītavas kļuva stīvas un muskuļi nespēcīgi; katra kustība prasīja lielu piepūli un, bez šaubām, radīja sāpju izjūtu. Tomēr tieši šis nogurums izrādītos viņiem par svētību, ja viņi, neskatoties uz izjūtām un nepatīkamajiem simptomiem, būtu neatlaidīgi pretojušies tieksmei uz bezdarbību.

Es redzēju, ka māsai F būtu bijis daudz labāk palikt kopā ar ģimeni savās mājās un izjust uz sevis gulstamies dažādas atbildības. Tās modinātu dzīvei viņas snaudošos spēkus. Es redzēju, ka šīs mīļās ģimenes sabrukums, atrodoties –, atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz bērnu audzināšanu un izglītību. Bērniem viņu pašu labā vajadzētu mācīties uzņemties atbildības mājsaimniecības darbos un just uz sevis gulstamies daļu dzīves nastu. Māte, nododoties savu bērnu audzināšanai un izglītošanai, dara tieši to darbu, kuru Dievs viņai nozīmējis un kura dēļ Dieva žēlastībā ir uzklausījis lūgšanas, kas pienestas par viņas atveseļošanos. [558] Viņai vairāk par visu jāsargās no bezdarbīga dzīves veida, un tikai otrā vietā lai ir izvairīšanās no nogurdinoša darba.

Atklāsmē Ročesterā, N.Y., es redzēju, ka šiem vecākiem un bērniem būtu bijis daudz labāk, ja viņi paši rūpētos par savu ģimeni. Katram bērnam vajadzētu darīt savu daļu ģimenes pienākumos un tādā veidā saņemt vērtīgu audzināšanu, kas citā ceļā nav iegūstama. Dzīve – vai kaut kur citur, kur ap viņiem ir kalpotāji un ārstnieciskais personāls, mātei un bērniem ir vislielākais no iespējamiem ļaunumiem. Jēzus aicina māsu F rast atvieglojumu Viņā un ļaut garam atspirgties, kavējoties pie Debesu lietām un čakli cenšoties uzaudzināt savu mazo ganāmpulku Kunga bijāšanā un pamācībās. Tā viņa vislabāk var palīdzēt savam vīram, jo viņam nebūs vairs pastāvīgi jādomā, ka sievai nepieciešams piegriezt tik daudz vērības, gādības un līdzjūtības.

Par Veselības institūta izveidošanu Batl-Krīkā man rādīja, kā jau esmu teikusi, ka mums tāda iestāde vajadzīga; iesākumā lai tā ir maza, bet tālāk institūts uzmanīgi jāpaplašina, raugoties pēc apstākļiem, cik daudz iespējams atrast labu ārstu un kopēju, cik ir līdzekļu un kādas slimnieku vajadzības; un visu vajadzētu vadīt stingrā saskaņā ar pamatlikumiem un trešās eņģeļa vēsts pazemīgo garu. Bet, redzot plašos aprēķinus, ko steidzīgi liek priekšā šī darba vadītāji, es esmu satraukta, un daudzās personīgās sarunās un vēstulēs šos brāļus esmu brīdinājusi, lai viņi rīkotos piesardzīgi. Uzmanība nepieciešama tāpēc, ka, nesaņemot sevišķu Dieva svētību, ir dažādi veidi, kā šo pasākumu vismaz uz laiku var aizkavēt un tā nest zaudējumus iestādei un visam Kunga darbam. Ja slimības, nāves vai citu iemeslu dēļ ārsti nevarēs pildīt savu pienākumu, tad darbs cietīs, līdz atnāks citi; viss apstāsies arī tad, ja nepietiks līdzekļu turpināt plaši uzsāktus celtniecības un iekārtošanas darbus; kapitāls neauglīgi [559] gulēs un ieinteresētie zaudēs drosmi; var arī nebūt tik daudz slimnieku, lai aizņemtu visas esošās vietas, un rezultātā nepietiks līdzekļu tekošo izdevumu segšanai. Pieliekot pūles un pareizi un apdomīgi vadot darbus, šī iestāde, Dieva svētību apņemta, var gūt brīnišķus panākumus, kamēr viena vienīga kļūda kādā virzienā agrāk vai vēlāk nesīs lielus zaudējumus. Nevajadzētu aizmirst, ka no daudzajām veselības (higiēniskajām) iestādēm, kas pēdējo divdesmit piecu gadu laikā uzceltas Savienotajās Valstīs, tikai nedaudzas turpina ar panākumiem pastāvēt vēl tagad.

Es atklāti esmu aicinājusi mūsu brāļus atbalstīt šādas iestādes dibināšanu mūsu vidū un ļoti atzinīgi esmu izteikusies par Dr. F, vīru, kurš Dieva aizgādībā ieguvis ārsta darbam nepieciešamo pieredzi. Teiktais pamatojas uz to, ko Dievs man ir rādījis. Ja vajadzīgs, es bez vilcināšanās atkārtošu visu, ko esmu rakstījusi. Nevēlos atsaukt kaut vienu teikumu no tā ko esmu rakstījusi vai runājusi. Tas ir Dieva darbs, un tam vajadzīga stingra, tomēr uzmanīga roka.

Veselības reforma ir cieši saistīta ar trešā eņģeļa vēsti, bet tā nav pati vēsts. Mūsu sludinātājiem vajadzētu mācīt veselības reformu, tomēr šo mācību nevajadzētu izvirzīt priekšplānā, ar to aizstājot pašu vēsti. Tās uzdevums citu līdzīgu starpā ir sagatavot ļaudis uz notikumiem, par kuriem runā pati vēsts; šai ziņā tai ir izcila vieta. Mums dedzīgi vajadzētu satvert katru aicinājumu uz reformu, tomēr jāizvairās no svārstīga iespaida atstāšanas un no fanātisma. Mūsu ļaudīm vajadzētu rūpēties par līdzekļiem, ar ko segt mūsu vidū augošā Veselības institūta vajadzības, tomēr jādod tik daudz, cik viņi spēj, nesamazinot ziedojumus citām darba vajadzībām. Lai veselības reforma un Veselības institūts veidojas un aug mūsu vidū, kā jau ir izauguši citi vērtīgi pasākumi, bet ņemsim vērā mūsu vājos spēkus pagātnē un mūsu lielākās iespējas daudz padarīt īsā laika sprīdī tagad. Lai aug Veselības institūts, kā ir auguši citi mūsu interesējošie pasākumi, tik ātri, cik iespējams, neapdraudot [560] sevi un nekropļojot citas lielā darba nozares, kas patreizējā laikā ir tikpat vai vēl svarīgākas. Ja kāds brālis lielu daļu sava īpašuma, lielu vai mazu summu, iegulda institūtā un tāpēc samazinās palīdzība citos virzienos, tad viņš rīkojas nepareizi. Tikpat nepareizi būtu nedarīt nekā. Griežoties pie mūsu ļaudīm ar sirsnīgu aicinājumu ieguldīt līdzekļus institūtā, vienmēr vajadzētu būt uzmanīgiem, lai neaplaupītu citas darba nozares; sevišķi vajadzētu brīdināt labprātīgos devējus starp trūcīgajiem. Daži nespēcīgi, trūcīgi vīri ar ģimenēm, kuriem nav pašiem savu māju un arī nepietiek līdzekļu, lai institūtā ārstētos, tajā ir ieguldījuši piekto vai pat trešo daļu no visa, kas viņiem pieder. Tas ir nepareizi. Vairākas akcijas iegādājušies daži brāļi un māsas, kam nevajadzēta pirkt pat vienu, viņi īsu laiku ir ārstējušies institūtā, izdevumus pilnīgi vai daļēji sedzot no labdarības fonda. Es nesaskatu gudrību lielos nākotnes plānos, ļaujot ciest tiem, kuriem palīdzība vajadzīga jau tagad. Neejiet, brāļi, ātrāk, kā nekļūdīgā Dieva aizgādība jums paver ceļu.

Veselības reforma ir viens no Dieva sevišķā darba nozarojumiem, kas domāts Viņa ļaudīm par svētību. Es redzēju, ka, nodibinot mūsu vidū kādu iestādi, vislielākās briesmas draud no tās vadītāju novēršanās no tagadējās patiesības gara un no vienkāršības, kam vienmēr vajadzētu raksturot Kristus mācekļus. Man doti brīdinājumi pret šādā iestādē iespējamu patiesības standarta pazemināšanu, lai izpatiktu neticīgajiem un tā nodrošinātu viņu atbalstu. Lielais mērķis, kas jātur acīs, uzņemot šajā iestādē neticīgos, ir viņu vadīšana tuvāk patiesībai. Ja standartu pazeminās, tad viņos paliks iespaids, ka patiesība ir mazsvarīga, un viņi aizies ar noskaņojumu, kas viņus darīs vēl grūtāk patiesībai pieejamus kā iepriekš.

Bet šādas rīcības vislielākais ļaunums atklāsies iespaidā, kāds paliks trūcīgajos, apbēdinātajos, ticīgajos [561] slimniekos, slikti atsaucoties uz Dieva darbu visumā. Viņi ir mācīti paļauties uz ticības lūgšanām, un daudzi no viņiem jūtas garā nospiesti, tāpēc ka lūgšanas patlaban nesaņem pilnīgāku atbildi. Es redzēju, kāpēc Dievs Savu kalpu lūgšanas par slimniekiem neuzklausa pilnīgāk. Kamēr viņi pārkāpj veselības likumus, šādu lūgšanu paklausīšana nevar pagodināt Dievu. Un es arī redzēju, ka veselības reforma un Veselības institūts paredzēti, lai sagatavotu ceļu pilnīgai ticības lūgšanu paklausīšanai. Ticībai un labiem darbiem vajadzētu iet roku rokā, atvieglojot mūsu nelaimīgos cietējus un darot viņus derīgus Dieva slavēšanai šeit un derīgus glābšanai, kad atnāks Jēzus Kristus. Lai Dievs nedod, ka šie nelaimīgie cietēji jebkad pieviltos un justos apbēdināti, redzot, ka institūta vadītāji strādā, skatoties tikai no pasaulīgā redzes viedokļa, ārstnieciskā darba svētībām nepievienojot gādīgu Izraēla tēvu un māšu tikumus.

Lai neviens nedomā, ka institūts ir vieta, kur viņi var atgūt veselību caur ticības lūgšanām. Šī ir vieta, kur palīdzību slimajiem sniedz ārstēšana un pareizi dzīves ieradumi un kur var mācīties, kā izvairīties no saslimšanas. Bet, ja zem debesīm ir kāda vieta, kur dievbijīgiem, ticīgiem vīriem un sievām vajadzētu upurēt vairāk patiesu un līdzjūtīgu lūgšanu kā jebkur citur, tad tā ir šāda iestāde. Kas ārstē slimniekus, tiem savu svarīgo darbu vajadzētu pildīt, stipri paļaujoties, ka Dieva svētības pavadīs to līdzekļu pielietošanu, ko Viņš laipni mums sniedzis un kam žēlastībā pievērsis mūsu kā tautas uzmanību; un šie līdzekļi ir – svaigs gaiss, tīrība, veselīga diēta, pareizs darba un atpūtas sadalījums un ūdens. Blakus šim svarīgajam un svinīgajam darbam viņiem nevajadzētu nodoties kādām citām savtīgām interesēm. Īstas rūpes par cietušās [562] Dieva tautas fiziskajām un garīgajām vajadzībām, par cilvēkiem, kas viņiem dāvā gandrīz neierobežotu uzticību, kas ar lieliem izdevumiem sevi nodevuši viņu gādībā, prasa ārstējošā personāla nedalītu uzmanību. Nevienam nav tik lielas gudrības, ne arī tik lielas prasmes, lai, darot visu labāko, ko viņš spēj, viņa darbs nenestu nepilnības zīmogu.

Lai tie, kam uzticēts rūpēties par cietošās Dieva tautas fiziskajām un lielā mērā arī garīgajām interesēm, sargās, lai, tiecoties pēc pasaulīgas gudrības, personīgām interesēm vai pēc liela, visu cilvēku atzīta darba, neizsauktu Dieva nepatiku pār sevi un šo darba nozarojumu. Viņi nedrīkst paļauties tikai uz savu prasmi un veiklību. Ja Dieva nepatikas vietā pār institūtu klāsies Viņa svētība, tad eņģeļi būs ar slimniekiem, kopējiem un ārstiem, palīdzot cīņā par veselības atjaunošanu, un slavu beidzot saņems Dievs un ne vājš, īsredzīgs cilvēks. Ja šie cilvēki strādās, vadoties no pasaulīgas gudrības, un ja viņi paaugstināsies savā sirdī un domās, ka viņiem tiesības sacīt: “Mans spēks un manas rokas stiprums to ir darījis,” tad Dievs viņus atstās viņu neizdevīgajā stāvoklī, jo, salīdzinot ar citiem institūtiem, viņiem zināšanu, pieredzes un iespēju ir mazāk. Tad viņi nepadarīs ne pusi no tā, ko veiks citi institūti.

Es redzēju, cik labvēlīgu iespaidu uz cilvēkiem ar vājiem dzīvības spēkiem un traucētu asinsriti atstāj darbs svaigā gaisā; sevišķi tas palīdz sievietēm, kuru neveselības iemesls ir pārmērīgi ilga un nepārtraukta atrašanās telpās. Svaiga gaisa un fizisku vingrinājumu trūkuma dēļ asinis viņām kļuvušas netīras. Vajadzētu rūpēties, lai ar telpās saistītu izklaidēšanās veidu vietā viņas piedalītos pievilcīgās nodarbībās svaigā gaisā. Es redzēju, ka pie institūta vajadzētu būt plašākam zemes gabalam, ko varētu izrotāt puķēm un apstādīt ar dārzājiem un augļu kokiem. Te labvēlīgos laika apstākļos slimnieki atrastu saviem vājajiem spēkiem un dzimumam atbilstošu darbu. Šim zemes gabalam vajadzētu atrasties pieredzējuša dārznieka uzraudzībā, kas rūpētos, lai visur valdītu kārtība un laba gaume.

Mana nostāja pret šo darbu prasa, lai es brīvi izteiktu savus uzskatus. Tagad es runāju atklāti un izlietoju šo līdzekli, lai aizsniegtu visus ieinteresētos. To, [563] kas par Veselības institūtu parādījās Liecībā Nr. 11, nevajadzēja sniegt atklātībai, līdz es būtu uzrakstījusi visu, kas man šai jautājumā rādīts. Es biju nolēmusi Liecībā Nr. 11 neko par to nerunāt, un visus materiālus, kurus biju paredzējusi šai liecībai, no /Ottawa Ci/, kur es tajā laikā strādāju, nosūtīju uz izdevniecību Batl-Krīkā, norādīdama, ka es vēlētos, lai viņi pasteidzinātu šī mazā darba izdošanu, jo tas bija ļoti vajadzīgs, un ka es iespējami ātri rakstīšu Liecību Nr. 12, kur domāju brīvi un pilnīgi izteikties par institūtu. Brāļi Batl-Krīkā, kas par institūtu sevišķi interesējās, zināja, ka es esmu redzējusi, ka mūsu ļaudīm vajadzētu dot līdzekļus šāda institūta būvei. Tāpēc viņi man rakstīja, ka manas liecības par institūtu iespiest vajadzīgs tūlīt, lai ierosinātu brāļus šo jautājumu pārdomāt, un tā Liecības Nr. 11 publicēšanu atlika, līdz es varēšu rakstīt.

Man tas bija liels pārbaudījums, jo es zināju, ka daudzo pienākumu dēļ nevaru uzrakstīt visu, ko esmu redzējusi. Tai laikā es sešas līdz astoņas reizes nedēļā runāju uz ļaudīm, gāju no mājas uz māju un rakstīju simtiem lappušu personīgo liecību un vēstuļu. Šis darbu daudzums līdz ar man nevajadzīgi uzkrautajām nastām un grūtībām padarīja mani nederīgu kuram katram darbam. Veselība man bija slikta, un es neaprakstāmi cietu. Šādos apstākļos es pakļāvos citu spriedumam un jau Liecībā Nr. 11 rakstīju par Veselības institūtu, nespēdama tad sniegt visu, ko biju redzējusi. To darot, es rīkojos nepareizi. Man jāatļauj pašai spriest par savu pienākumu, jo es to spēju labāk nekā citi, sevišķi attiecībā uz lietām, kuras Dievs man ir atklājis. Daži mani nosodīja par šiem vārdiem. Citi vainos mani, ka neesmu runājusi agrāk. Interese, kas tik ātri un tik lielā mērā izaugusi par institūta dibināšanu, man bija viens no vislielākajiem pārbaudījumiem, kādos jebkad esmu nokļuvis. Ja visi tie, kas lietojuši manas liecības brāļu pamudināšanai, tādā pašā mērā būtu ļāvuši tām pamodināt pašiem sevi, tad es justos vairāk apmierināta. Ja es vēl ilgāk [564] kavētos izteikt savus uzskatus un domas, tad mani vēl vairāk vainotu kā tie, kas domā, ka man vajadzēja runāt jau agrāk, tā arī tie, kas uzskata, ka man vispār nevajag aicināt uz piesardzību. Darba vadītāju labā, visa darba un brāļu labā, kā arī lai pasargātu sevi no lielām grūtībām, tagad esmu atļāvusies brīvi izteikties.

Veselība un reliģija

Šis un sekojošais raksts ir izvilkumi no vēstulēm, kurus es nosūtīju Veselības institūta vadītājiem. Pirmā uzrakstīta 1867. gada 1. maijā un otra tā paša gada jūnijā. E.G.V.

Dievs vēlas redzēt Veselības institūtu, kura iespaids cieši saistītos ar noslēdzošo darbu priekš mirstīgajiem, sagatavojot viņus nemirstībai; kas ne jauno, ne veco cilvēku dzīvē un raksturā netiektos vājināt reliģiskos principus un necenstos panākt miesas veselības uzlabošanu uz garīgas pieaugšanas rēķina. Šāda institūta lielajam mērķim vajadzētu būt fiziskās veselības uzlabošanai, lai šie cilvēki pēc tam spētu vēl augstāk vērtēt mūžīgās lietas. Ja vienmēr neturēs prātā šo mērķi un ja visu darbu nevērsīs šajā virzienā, tad institūts svētības vietā būs par lāstu, garīgumam piešķirs otrās pakāpes nozīmi un pirmajā vietā izcels miesas veselību un attiecīgu izklaidēšanos.

Es redzēju, ka, cenšoties pēc neticīgo atbalsta, nedrīkst pat viszemākā mērā pazemināt augstās prasības (standartu). Ja neticīgie izvēlas nākt uz šo iestādi, kad tās vadītāji garīgā ziņā stāv tik augstu, kā to vēlas redzēt Dievs, tad tur būs spēks, kas ietekmēs neticīgo sirdi. Ja blakus ir Dievs un eņģeļi, tad Viņa baušļus ievērojošie ļaudis var piedzīvot tikai uzplaukumu un augšupeju. Šis institūts nav dibināms peļņas nolūkiem, bet par labu Dieva ļaudīm, [565] lai palīdzētu viņiem kļūt fiziski un garīgi tik veseliem, ka viņi spētu pareizi novērtēt mūžīgās lietas un piedāvāto glābšanās iespēju, kas maksāta tik dārgi ar mūsu Pestītāja ciešanām. Šo institūtu nedrīkst padarīt par izklaidēšanās vai uzjautrināšanās vietu. Kas nevar dzīvot bez uzbudinājumiem un izklaidēšanās, tie pasaulei neko nedos; pateicoties viņu dzīvei, neviens labāks nekļūs. Viņi pasaulē tikpat labi var būt un nebūt.

Es redzēju, ka uzskats, ka garīgums kaitīgs veselībai, ko Dr. E cenšas iedvest citiem, ir tikai velna gudrība. Arī Ēdenē sātans atrada iespēju strādāt (darboties) un lika Ievai ticēt, ka viņai vajadzīgs kaut kas vairāk par to, ko Dievs viņas laimei bija devis, ka aizliegtais auglis atstās sevišķi labu iespaidu uz viņas miesu un garu un paaugstinās viņu zināšanās pat līdzīgu Dievam. Bet meklētais labums un cerētās zināšanas viņai pārvērtās par briesmīgu lāstu.

Ir tādi cilvēki, kuru fantāzija nav vesela, un tiem reliģija šķiet līdzīga tirānam, kas viņus valda ar dzelzs rīksti. Viņi pastāvīgi skumst par savu samaitātību un vaid par iedomāto ļaunumu. Viņu sirdī nemājo mīlestība; viņu sejas vienmēr ir drūmi savilktas. Viņus aizskar jauniešu vai citu cilvēku nevainīgi smiekli. Viņi domā, ka katra veida atpūta un izklaidēšanās ir grēks un ka garam pastāvīgi jāatrodas nopietnā un stingrā sasprindzinātībā. Tā ir viena galējība. Citi atkal domā, ka veselības labā vienmēr jācenšas izdomāt jaunus izpriecu un izklaidēšanās veidus. Viņi pierod pie satraukumiem un bez tiem jūtas nemierīgi un nervozi. Tādi cilvēki nav īsti kristieši. Viņi noiet otrā galējībā. Patiesi kristietības principi paver visiem laimes avotu, kura augstums un dziļums, garums un platums nav izmērojami. Tas ir Kristus mūsos, līdzīgs ūdens avotam, [566] kas verd uz mūžīgu dzīvību. Tas ir pastāvīgi plūstošs avots, no kura kristietis var dzert, kad vien viņš grib, un nekad nespēj izsmelt.

Neapmierinātība, īgnums un kurnēšana gandrīz visiem cilvēkiem izsauc fizisku un garīgu saslimšanu. Tādiem cilvēkiem nav Dieva, viņiem nav cerības, kas ieķeras priekškaramā auta iekšpusē kā drošs un izturīgs dvēseles enkurs. Kam ir šī cerība, tie visi šķīsta sevi, tā kā Viņš ir šķīsts. Tie nepazīst nemiera pilnas, nepacietīgas ilgas, kurnēšanu un neapmierinātību; viņi pastāvīgi negaida nelaimi un sevī neglabā aizņemtas bēdas. Tomēr mums jāredz daudzi cilvēki, kuri priekšlaicīgi dzīvo it kā bēdu laikā; katrs viņu sejas vaibsts liecina par lielām rūpēm un nemieru; liekas, ka viņi nezina, kas ir ieprieca, bet pastāvīgi baidās no kāda gaidāma (draudoša) liela ļaunuma.

Tādi cilvēki apkauno Dievu un nes negodu Kristus reliģijai. Viņi patiesi nemīl Dievu, ne arī savus dzīves biedrus un bērnus. Viņu jūtas ir slimīgas. Tomēr tukšas izpriecas šādu cilvēku domu pasauli nekad neizlabos un neizlīdzinās. Viņu laimei vajadzīgs Dieva Gara pārveidojošais iespaids. Viņiem vajadzīga Kristus Vidutāja darba sniegtā palīdzība, lai saprastu, kas ir dievišķīgs un patiess prieks. “Jo, kas grib dzīvību mīlēt un labas dienas redzēt, tas lai savu mēli klusina no ļauna un savas lūpas, ka tās viltību nerunā; lai tas novēršas no ļauna un dara labu; lai tas meklē mieru un tam dzenas pakaļ. Jo Kunga acis ir pār taisniem un Viņa ausis uz viņu lūgšanām; bet Kunga vaigs ir pret tiem, kas ļaunu dara.” Kas šo Rakstu vietu zina un saprot no piedzīvojumiem, tie patiesi ir laimīgi. Tie Debesu atzinību vērtē augstāk par jebkuru pasaulīgu izpriecu; Kristus viņos, godības cerība, būs veselība miesai un stiprums dvēseli.

Evaņģēlija vienkāršība ir gandrīz izzudusi no to rindām, kas sevi sauc par Sabata ievērotājiem. Simtreiz dienā es jautāju: Kā gan Dievs var mums piešķir veiksmi? Lūgts tiek pavisam maz. Tiešām lūgšanas gandrīz ir aizmirstas. Tikai nedaudzi ir labprātīgi nest Kristus krustu, Tā krustu, Kurš apkaunojošo krustu nesa mūsu vietā. Es nespēju saskatīt, ka institūtā viss [567] kārtotos tā, kā Dievs vēlas. Es baidos, ka Viņš no tā novērsīs Savu vaigu. Man rādīja, ka ārstiem un kopējiem vajadzētu būt sevišķiem, augstu stāvošiem cilvēkiem, kam ir piedzīvojumos gūtas zināšanas par patiesību, kas pret sevi iedvestu cieņu un uz kuru vārdiem var paļauties. Viņiem vajadzētu būt cilvēkiem ar veselīgu iztēli, cilvēkiem, kas pilnīgi valda pār sevi, kas nav untumaini un svārstīgi, kas ir brīvi no greizsirdības un ļaunām aizdomām; cilvēkiem ar gribasspēku, kas nepakļausies nepatikas izjūtām, kas brīvi no aizspriedumiem, kas nedomās ļaunu, kas domās un rīkosies mierīgi un uzmanīgi, nekad neizlaizdami no acīm Dieva godu un citu cilvēku labumu. Nekad nevajadzētu kādu cilvēku paaugstināt atbildīgā darbā tikai tādēļ vien, ka viņš vēlas. Izraudzīt vajadzētu tikai tos, kas attiecīgajai vietai piemēroti. Kam būs jānes atbildība, tos iepriekš vajadzētu pārbaudīt, lai redzētu, vai viņi ir brīvi no greizsirdības, vai kāds viņiem neliekas nepatīkams vai pretīgs un vai viņi sevišķu labvēlību neparādīs draugiem, atstājot citus bez ievērības. Kaut Dievs dotu, ka visi cilvēki šinī institūtā rīkotos pilnīgi pareizi.

Darbs un izpriecas

Mīļais brāli F! Es daudz esmu domājusi par vienu otru jautājumu. Tagad, kad man katru nakti miegā jāraksta Tev vēstules, es sapratu, ka ir pienācis laiks paklausīt savai pienākuma apziņai. Kad man rādīja, ka daži Dr. E slimniekiem dotie norādījumi ir maldīgi, es redzēju, ka arī Tu daudzās lietās esi pieņēmis tādus pat uzskatus un ka pienācis laiks, kad Tu šos jautājumus sapratīsi pareizi. Tas attiecas uz darbu un izpriecām. Man rādīja, ka lielākajai daļai slimnieku būtu daudz labāk, ja viņiem ļautu strādāt vieglu darbu, ka viņus vajadzētu pat uz [568] to paskubināt, nevis mācīt palikt bezdarbībā un kūtrumā. Ja gribai liks vienmēr darboties, lai atmodinātu snaudošos spēkus, tad tā izvērtīsies par vislielāko palīgu veselības atgūšanai. Atņemiet katru iespēju strādāt cilvēkiem, kas visā dzīves laikā ir bijuši pārslogoti, tad deviņos gadījumos no desmit šī pārmaiņa nāks par ļaunu. Šo vārdu patiesība pierādījās mana vīra slimībā. Man rādīja, ka fizisks darbs svaigā gaisā ir daudz vēlamāks par nodarbībām telpās; bet, ja tas nav iespējams, tad viegls darbs telpās saistīs domas un nodarbinās prātu, neļaujot tam kavēties pie slimības simptomiem un nelielām nepatīkamām izjūtām, kā arī novēršot ilgas pēc mājām.

Es redzēju, ka šī pilnīgās bezdarbības sistēma vislielākajā mērā nākusi par ļaunu Tavai sievai un manam vīram. Pirmajam cilvēku pārim Ēdenē Dievs deva darbu, jo Viņš zināja, ka, strādājot viņi jutīsies laimīgāki. Vadoties no tā, kas man ir rādīts, šī pilnīgās bezdarbības sistēma ir lāsts dvēselei un miesai. Garīgos vai fiziskos spēkus vieglas nodarbības nesatrauks un nenogurdinās vairāk par jebkura veida izpriecām. Slimnieki bieži vien visu uzmanību pievērš savām sliktajām izjūtām un domā, ka ir pilnīgi nespējīgi kaut ko darīt, bet, ja viņi atmodinātu gribasspēku un ik dienas sevi piespiestu strādāt fizisku darbu, viņi justos daudz laimīgāki un atveseļotos daudz ātrāk. Turpmāk par šo tematu es rakstīšu vēl pilnīgāk.

Liecības draudzei nr. 13

Ievads

[569] Atkal es jūtu, ka mans pienākums ir runāt uz Kunga ļaudīm pilnīgi atklāti. Man ir pazemojoši norādīt uz to cilvēku kļūdām un nepaklausību, kas jau tik ilgi pazīst mūs un mūsu darbu. Es to daru, lai novērstu nepareizās ziņas, kas izplatījušās par manu vīru un mani un kuru nolūks ir kaitēt darbam; kā arī lai brīdinātu citus. Ja ciest nāktos tikai mums, es klusētu, bet, ja negods un zaudējums draud darbam, tad ir jārunā, lai arī cik tas būtu pazemojoši. Lepni liekuļi uzvaras priekā grib līksmoties par mūsu brāļiem tāpēc, ka viņi ir pietiekoši pazemīgi, lai atzītu savus grēkus. Dievs mīl Savus ļaudis, kuri tur Viņa baušļus, un norāj viņus ne tāpēc, ka viņi ir vissliktākie, bet gan tāpēc, ka viņi ir vislabākie ļaudis pasaulē. Jēzus saka: “Ko Es mīlu, to Es pārmācu un pamācu.”

Šajā mazajā darbā es gribētu sevišķu uzmanību piegriezt atstāstītajiem, ievērības cienīgajiem sapņiem, kas visi skaidri un saskanīgi aino vienas un tās pašas lietas. Viss lielais sapņu vairums rodas no ikdienas notikumiem, un ar tiem Dieva Garam nav nekā kopēja. Ir arī viltus sapņi, tāpat kā viltus atklāsmes, ko iedvesmo sātana gars. Bet sapņus, kurus devis Kungs, Dieva Vārds pieskaita atklāsmēm, un tie ir tikpat patiesi Gara augļi kā atklsmes. Šādi sapņi, ņemot vērā personas, kas tos redz un apstākļus, [570] kādos tie doti, paši sevī ietver pierādījumus par viņu patiesīgumu.

Kaut Dieva svētības pavadītu šo mazo darbu!

Piedzīvojumu ainas laika posmā no 1866. gada 19. decembra līdz 1867. gada 5. aprīlim

Pilnīgi pārliecinājusies, ka mans vīrs, paliekot bezdarbībā, no savas ieilgušās slimības neatspirgs, ka man pienācis pēdējais laiks iet un sniegt manu liecību ļaudīm. Es nolēmu riskēt pretēji Batl-Krīkas draudzes, kuras locekļi mēs tad bijām, padomam un spriedumam, un kopā ar savu vīru, kura veselības stāvoklis bija ļoti slikts, doties ceļojumā uz Mičiganas ziemeļiem, pie tam visbargākajā ziemas aukstumā. Tas no manis prasīja ne mazums morāliskas drosmes un ticības Dievam, sevišķi vēl tāpēc, ka stāvēju viena pati, un draudzes iespaids, ieskaitot darba vadītājus Batl-Krīkā, bija pret mani.

Es zināju, ka man ir darāms kāds darbs, man likās, ka sātans ir apņēmies mani no tā atturēt. Es ilgi biju gaidījusi uz mūsu gūstniecības novēršanu un baidījos, ka, vēl ilgāk paliekot prom no darba, var pazust dārgas dvēseles. Tālāka atraušanās no darba lauka man likās briesmīgāka par nāvi, bet, dodoties ceļojumā, mēs sliktākajā gadījumā varam tikai aiziet bojā. Tā 1866. gada 19. decembrī mēs sniegputenī atstājām Batl-Krīku, lai dotos uz Wright, Otawa Co. Mans vīrs izturēja deviņdesmit jūdžu garo ceļojumu daudz labāk, nekā es baidīdamās domāju. Likās, ka sasniedzot mūsu seno mājvietu pie br. Roots, viņš jutās tikpat labi kā tad, kad atstājām Batl-Krīku. Šī mīļā ģimene mūs uzņēma ļoti laipni un kopa ar tādu maigumu, ar kādu tikai kristīgi vecāki var kopt savus slimos bērnus.

Šo draudzi mēs atradām ļoti zemā stāvoklī. Draudzes locekļu lielākajā daļā dziļas saknes bija laidusi savstarpējas nevienprātības un nesaticības sēkla, viņos valdīja pasaulīgs gars. Un, neskatoties uz savu zemo [571] stāvokli, viņi tikai reti guva prieku, redzot savā vidū strādājam mūsu sludinātājus. Tāpēc viņi bija ļoti izsalkuši pēc garīgās barības. Šeit sākās mūsu pirmais nopietnākais darbs pēc vīra slimības. Šeit viņš sāka strādāt kā agrākos gados, kaut arī bija ļoti vājš. Viņš runāja trīsdesmit vai četrdesmit minūtes Sabatā un arī pirmās nedēļas dienas priekšpusdienās. Pārējo laiku aizpildīju es, katru dienu pēcpusdienā runāju apmēram pusotras stundas. Mūs uzklausīja ar lielu uzmanību. Es redzēju, ka mans vīrs savus tematus izveda arvien spēcīgāk, skaidrāk un saistošāk. Kad reiz viņš skaidri un spēcīgi runāja veselu stundu, izjūtot uz sevi gulstamies darba nastu tieši tāpat kā agrāk, manām pateicības jūtām vairs nebija robežu. Es sapulcē piecēlos un gandrīz pusstundu, cīnīdamās ar asarām, centos šīs jūtas izteikt vārdos. Sapulce bija dziļi aizkustināta. Es droši jutu, ka viss tas mums nozīmēja labāku dienu rītausmu.

Pie šiem ļaudīm mēs palikām sešas nedēļas. Es viņiem runāju divdesmit piecas reizes un mans vīrs divpadsmit reizes. Mūsu darbam šinī draudzē gūstot sekmes, Kungs man sāka atklāt atsevišķu cilvēku stāvokli, un es iesāku rakstīt viņiem liecības, kopā ap simts lappušu. Tad sākās darbs pie šīm personām, dažām atnākot pie brāļa Root, kur mēs bijām apmetušies, ar dažām viņu pašu mājās, bet visvairāk tieši sanāksmēs dievkalpojumu telpās. Es redzēju, ka šajā darbā mans vīrs bija liels palīgs man. Viņa daudzie piedzīvojumi šādā darbā, strādājot ar mani kopā pagātnē, bija viņu tam sagatavojuši. Tagad, kad viņš atkal uzsāka šo darbu, likās, ka atklājās tā pati domu skaidrība, tas pats pareizais spriedums un tāda pati godīga un taisnīga izturēšanās pret maldos esošajiem, kas raksturīga bija viņam agrāk. Tiešām nav mums sludinātāju, kas divatā būtu varējuši sniegt tādu palīdzību man, kā sniedza viņš.

Šo mīļo ļaužu labā tika paveikts liels un labs darbs. Viņi brīvi un pilnībā atzina savas nepareizības un tās nožēloja. Vienprātība bija atjaunota un Dieva svētības pavadīja visu darbu. Mans vīrs strādāja, lai šīs [572] draudzes sistemātisko devību paceltu līdz tādam līmenim, kas būtu pieņemams visās mūsu draudzēs. Viņa pūles vainagojās ar to, ka kopējā summa, ko ik gadus iemaksāja mantu namā, sasniedza apmēram trīs simti dolāru. Šīs draudzes locekļi, kas dažu manu liecību dēļ, sevišķi tērpu jautājumā, bija nonākuši grūtībās, dzirdējuši izskaidrojumu, pilnīgi nomierinājās. Draudze pieņēma veselības un tērpu reformu. Lielu summu tā novēlēja Veselības institūtam.

Es domāju, ka mans pienākums ir darīt zināmus vēl kādus notikumus. Iesāktajam darbam attīstoties, nelaimīgā kārtā uz Wright atbrauca kāds bagāts brālis no Ņujorkas. Pirms tam viņš īsu laiku bija pavadījis Batl-Krīkā un tur uzzinājis, ka mēs esam aizceļojuši pretēji draudzes un Batl-Krīkas darba vadītāju domām un ieteikumiem. Viņš atļāvās pat to cilvēku priekšā, pie kuriem mums bija visgrūtāk strādāt, attēlot manu vīru kā daļēji prātā jukušu, ka tāpēc viņa liecībām nav nozīmes. Viņa iespaids, kā man apgalvoja draudzes vecākais br. Root, aizkavēja darbu vismaz par divām nedēļām. Es to saku, lai nesvētotas personas saprastu, ka savā aklumā un neizpratnē viņi vienā stundā var atstāt tādu iespaidu, kura novēršanai nogurušajiem Kunga kalpiem būs vajadzīgas vairākas nedēļas. Mēs strādājām pie bagātiem cilvēkiem, un sātans saprata, ka tieši šo bagāto brāli viņš var izlietot saviem mērķiem. Kaut Kungs viņu vadītu tā, ka viņš ieraudzītu un pazemīgā garā atzītu savu kļūdu. Ar vairāk kā divu nedēļu visnopietnākajām pūlēm, Dieva svētību pavadītiem, mums izdevās šo nepareizo iespaidu dzēst un pārliecināt šos mīļos cilvēkus, ka mūs pie viņiem sūtījis Dievs. Mūsu darba rezultāts bija br. Vagonera kristītie septiņi cilvēki un divi, kurus jūlijā kristīja mans vīrs, laikā, kad mēs šo draudzi apmeklējām otru reizi.

[573] Brālis no Ņujorkas kopā ar sievu un meitu Batl-Krīkā atgriezās ne lai sniegtu pareizu liecību par mūsu labo darbu Wright vai palīdzētu labot Batl-Krīkā valdošos uzskatus. Atklājoties sekojošiem notikumiem, redzams, ka viņš ir atnesis ļaunumu draudzei un draudze viņam. Tas noticis, ejot no mājas uz māju, savstarpēji priecājoties par mūsu rīcības visnelabvēlīgākajiem izskaidrojumiem un izvirzot tos par savu sarunu tematu.

Ap to laiku, kad norisinājās šis ļaunais darbs, es redzēju sekojošu sapni. Kādas pavēlošas un cienīgas personas pavadībā es apmeklēju Batl-Krīku. Sapnī es gāju no vienas mūsu brāļu mājas uz otru. Kad mēs patlaban gatavojāmies atvērt durvis, dzirdējām dedzīgās sarunās iekaisušas balsis. Bieži pieminēja mana vīra vārdu. Es jutos apbēdināta un pārsteigta, dzirdot, ka tie, kas sevi sauc par visuzticamākajiem draugiem, atstāsta notikumus, kas saistījās ar mana vīra piemeklējuma laiku, kad viņa garīgie un fiziskie spēki stiprā mērā bija paralizēti. Es jutos ļoti apbēdināta, dzirdot, ka iepriekš pieminētais brālis no Ņujorkas dedzīgi un pārspīlētā gaismā Batl-Krīkas ļaudīm stāstīja notikumus, ko viņi nezināja. Mūsu Batl-Krīkas draugi savukārt stāstīja viņam to, ko viņš nezināja. Man sāpēja sirds un es ļoti saguru, sapnī biju tuvu samaņas zaudēšanai. Tad mana pavadoņa roka mani atbalstīja un viņš sacīja: “Tev jādzird, tev tas jāzina, kaut arī tev to grūti panest.” Vairākās mājās, kurām mēs tuvojāmies, sarunu temats bija viens un tas pats. Tā bija viņu tagadējā patiesība. Es sacīju: “Ak, es to nezināju! Es nezināju, ka tādas domas valda to cilvēku sirdīs, kurus mēs uzskatījām par saviem draugiem labklājībā un par saviem uzticamajiem draugiem nelaimē, ciešanās un bēdās. Kaut es to nekad nebūtu zinājusi! Mēs domājām, ka viņi ir mūsu vislabākie un patiesākie draugi.”

[574] Man līdzās ejošā persona sacīja sekojošus vārdus: “Ja viņi tikpat labprāt un ar tādu pat dedzību un centību runātu par savu Glābēju, par Viņa nesalīdzināmi pievilcīgo jaukumu, par Viņa nesavtīgo labvēlību, par Viņa žēlastības pilno gatavību piedot, par Viņa līdzcietīgo maigumu pret cietējiem, Viņa pacietību un neizsakāmo mīlestību, cik daudz jaukāki un vērtīgāki tad būtu augļi.”

Tad es sacīju, ka esmu ļoti apbēdināta. Mans vīrs nav sevi taupījis, glābjot dvēseles. Viņš nesa nastas, līdz tās viņu satrieca; viņš bija pakritis, fiziski un garīgi salauzts; tādu vārdu un darbu uzlasīšana un to izlietošana viņa iespaida iznīcināšanai tagad, kad Dievs ar Savu roku ir viņu pacēlis, lai atkal būtu dzirdama viņa balss, ir necilvēcīga un ļauna. Mani pavadošā persona teica: “Sarunas, kuru temats ir Kristus un Viņa dzīves raksturīgākie notikumi, atspirdzinās garu, augļi būs svētums un mūžīga dzīvība.” Tad viņš citēja vārdus: “Visu, kas patiesīgs; visu, kas taisns; visu, kas šķīsts; visu, kas mīlīgs; visu, kam laba slava, ja ir kāds labs tikums un ja ko var teikt – to lieciet vērā!” Šie vārdi uz mani atstāja tādu iespaidu, ka nākošajā Sabatā es runāju par šo tematu.

Mans darbs Wright bija ļoti nogurdinošs. Dienās un reizēm arī naktīs man daudz vajadzēja rūpēties par savu vīru. Es liku viņu vannās, sagatavoju izbraucienus un divas reizes dienā gāju ar viņu pastaigāties, kā patīkamā, tā arī vētrainā, aukstā laikā. Es rakstīju viņa diktētos ziņojumus Review un arī daudz vēstuļu līdztekus daudzajām personīgo liecību lappusēm, lielākajai daļai no Liecības Nr. 11. Bez tam vēl apmeklējumi un uzrunas, tik bieži, tik garas un nopietnas, kādas es parasti saku. Brālis un māsa Root juta [575] pilnībā līdzi manām grūtībām un darbam, maigā gādībā centās izpildīt katru mūsu vajadzību. Mēs bieži lūdzām, lai Kungs svētītu viņu grozu un viņu klēti, svētītu viņus ar veselību, žēlastību un garīgu stiprumu. Es arī jutu, ka viņus pavadīja sevišķas svētības. Kaut arī vēlāk slimība iegāja viņu mājās, tomēr no br. Root es uzzināju, ka tagad viņa veselība ir labāka kā agrāk. Par savu laicīgo labklājību viņš ziņo, ka kviešu lauks devis 27 bušeļus (viens bušelis – 36,35 l) no akra, vietām pat 40, kamēr vidējā raža kaimiņu laukos bijusi tikai 7 bušeļi no akra.

1867. gada 29. janvārī mēs atstājām Wright un devāmies uz četrdesmit jūdžu attālo Greensville, Montcalm Co. Bija visaukstākā ziemas diena, mēs priecājāmies, kad no aukstuma un vētras atradām pajumti pie br. Maynard. Šī mīļā ģimene mūs sveica no sirds savā mājā. Šajā apvidū mēs palikām sešas nedēļas, strādādami Greenville un Orleānas draudzēs, atrazdami savu galveno mītni viesmīlīgā brāļa Meinarda mājā.

Kungs man deva iespēju brīvi runāt uz ļaudīm, izjūtot visos pasākumos Viņa uzturošo spēku. Pilnīgi pārliecinājusies, ka ļaudīm jānes liecība, kas prasa arī mana vīra darbu, es kļuvu stipra ticībā, ka viņš izveseļosies, lai atkal labi strādātu Dieva darba laukā. Ļaudis pieņēma viņa pūles, un man viņš bija liels palīgs darbā. Bez viņa es spēju padarīt pavisam maz. Ar viņa palīdzību, Dieva spēkā es varēju izpildīt man nozīmēto darbu. Kungs viņu atbalstīja visās viņa pūlēs. Kad viņš riskēja, neņemot vērā savu vājumu un paļaujoties uz Dievu, spēki pieauga. Ar katru jaunu piepūli viņa darbs kļuva pilnvērtīgāks. Saprotot, ka mans vīrs atgūst savus fiziskos un garīgos spēkus, manai pateicībai nebija robežu, jo pavērās izredzes, ka es atkal no jauna neierobežoti un vēl dedzīgāk varēšu nodoties Dieva darbam, kopā ar savu vīru atdodot spēkus [576] noslēdzošajam darbam Dieva tautas labā. Pirms vīrs sabruka, darbs izdevniecībā aizņēma viņa laika lielāko daļu. Tā kā es bez viņa ceļot nevarēju, tad nevajadzīgi biju spiesta ilgāku laiku palikt mājās. Es jutu, ka tagad, kad viņš strādās ar Vārdu un mācību, un sevišķi nodosies sludināšanas darbam, Dievs viņu svētīs ar panākumiem. Darbu izdevniecībā varēja veikt citi. Mums nostiprinājās pārliecība, ka viņš vairs nekad netiks ierobežots, bet varēs brīvi ceļot kopā ar mani, lai kopā nestu svinīgo liecību, kuru Dievs mums devis Viņa atlikušajiem ļaudīm.

Es dziļi apzinājos Dieva ļaužu zemo stāvokli un katru dienu jutu, ka esmu izsmēlusi savus pēdējos spēkus. Atrodoties Wright, mēs aizsūtījām uz izdevniecības kantori Liecības Nr. 11. manuskriptu. Es izmantoju gandrīz katru acu mirkli, kad neatrados sapulcēs, lai rakstītu Liecību Nr. 12. Darbs Wright draudzes labā bija smaga slodze kā maniem fiziskajiem tā garīgajiem spēkiem. Jutu, ka man vajadzīga atpūta, bet likās, ka šai ziņā nav nekādu iespēju. Ik nedēļas es vairākas reizes runāju uz ļaudīm un rakstīju daudz lappušu personīgo liecību. Uz mani gūlās nasta par dvēselēm, mana atbildības sajūta bija tik liela, ka miegam naktīs varēju veltīt tikai nedaudz stundu.

Laikā, kad visus spēkus atdevu runāšanai un rakstīšanai, no Batl-Krīkas saņēmu drosmi laupošas vēstules. Tās lasot, izjutu neizsakāmu garīgu pagurumu, kas arvien vairāk mani pārņēma, likās, uz brīdi pilnīgi paralizēja manus dzīvības spēkus. Kādas trīs naktis gandrīz nemaz neaizmigu. Manas domas bija satrauktas un neskaidras. Savas jūtas, cik spēju, slēpu no vīra un līdzjūtīgās ģimenes, pie kuras bijām apmetušies. Kad es rītos un vakaros piedalījos ģimenes kopīgajos lūgšanu brīžos, cenzdamās savu smago nastu nodot Lielajam nastu Nesējam, neviens neko nezināja par manām smagajām domām un lielajām [577] ciešanām. Tomēr manas lūgšanas lauzās no izmocītas sirds. Lielo bēdu dēļ tās bija saraustītas un nesakarīgas. Asinis pārpludināja smadzenes, liekot man grīļoties un gandrīz krist. Man bieži asiņoja deguns, sevišķi cenšoties kaut ko rakstīt. Biju spiesta rakstīšanu pārtraukt, tomēr nevarēju atbrīvoties no rūpju un atbildības nastas, apzinoties, ka man ir liecības priekš citiem, kuras es nespēju viņiem nodot.

Saņēmu vēl citu vēstuli, kas ieteica labāk atlikt Liecības Nr. 11. publicēšanu, kamēr es varēšu uzrakstīt, kas man rādīts par Veselības institūtu, jo šī pasākuma atbildīgie vadītāji atrodoties lielā naudas trūkumā un brāļu ieinteresēšanai viņiem vajadzīgs manu liecību iespaids. Tad es uzrakstīju daļu no tā, kas man bija rādīts par institūtu, tomēr smadzeņu asinsrites traucējumu dēļ visu izteikt nespēju. Ja es būtu iedomājusies, ka Liecības Nr. 12. izdošana tik ilgi novilcināsies, tad es nekādā gadījumā nebūtu nosūtījusi to liecību daļu par institūtu, kas ietverta liecībā Nr. 11. Es domāju, ka pēc nedaudz dienu atpūtas atkal varēšu turpināt rakstīšanu. Sev par lielām bēdām sapratu, ka patreizējā stāvoklī man rakstīt nav iespējams. Atmetu domu par liecību, kā vispārējo, tā personīgo rakstīšanu, bet nespēja rakstīt mani pastāvīgi ļoti nomāca.

Šādos apstākļos tika nolemts, ka mēs atgriezīsimies Batl-Krīkā un paliksim tur, kamēr ceļi būs dubļaini un satiksmei nelietojami, ka tur es pabeigšu Liecības Nr. 12. rakstīšanu. Mans vīrs ļoti vēlējās redzēt savus brāļus Batl-Krīkā, runāt ar viņiem un kopīgi priecāties par to, ko Dievs pie viņa darījis. Es savācu savus rakstus un mēs devāmies ceļā. Pa ceļam mēs noturējām divas sapulces Orange un redzējām, [578] ka draudze atspirga un kļuva drošāka. Kunga Gars atspirdzināja arī mūs pašus. Šajā naktī es redzēju sapni, ka atrodos Batl-Krīkā, skatos ārā pa durvju lodziņu un redzu cilvēku grupu pa pāriem nākam uz mūsu māju. Viņi izskatās bargi un apņēmīgi. Es viņus labi pazinu un pagriezos, lai atvērtu viesistabas durvis un tos uzņemtu, bet vēl mazliet paskatījos ārā. Aina bija izmainījusies. Cilvēku grupa tagad atgādināja katoļu procesiju. Viens savās rokās nesa krustu, otrs kādu niedri. Kad viņi pienāca klāt, tad tas, kurš nesa niedri, apvilka mājai apkārt riņķi un trīsreiz noteica: “Šī māja ir pasludināta ārpus likuma. Manta konfiscējama. Viņi ir runājuši pret mūsu svēto kārtību.” Mani pārņēma šausmas un es skrēju cauri mājai, lai izietu pa ziemeļu puses durvīm. Atrados kādas cilvēku grupas vidū, no kuriem dažus es pazinu, bet neuzdrošinājos teikt viņiem kādu vārdu, baidīdamās, ka mani nodos. Es centos ieraudzīt kādu vientuļu vietu, kur varētu raudāt un lūgt, nesastopot no visām pusēm cietsirdīgus, spīdzinošus skatus. Bieži atkārtoju vārdus: “Kaut tikai es to varētu saprast! Kaut viņi man pateiktu, ko es tādu esmu runājusi vai darījusi!”

Redzot, ka tiek konfiscētas mūsu mantas, es ļoti raudāju un lūdzu Dievu. Centos ieraudzīt līdzjūtību vai žēlastību apkārtējo cilvēku skatos. Ievēroju dažu cilvēku sejas, kuri, man likās, labprāt ar mani runātu un mani mierinātu, ja viņi nebaidītos, ka citi viņus novēros. Mēģināju nemanot no viņiem aiziet, bet, redzot, ka mani novēro, savu nodomu neatklāju. Sāku skaļi raudāt un saukt, kaut viņi man tikai pateiktu, ko esmu izdarījusi vai runājusi. Mans vīrs, kas gulēja tajā pat istabā, dzirdēja mani skaļi raudam un pamodināja mani. Spilvens bija slapjš no asarām, mani pārņēma smaga, nospiedoša sajūta.

Brāļa un māsas Howe pavadībā ceļojām līdz West Windsor, kur mūs uzņēma un apsveica br. un [579] m. Carman. Sabatā un pirmajā nedēļas dienā mēs satikāmies ar brāļiem un māsām no apkārtējām draudzēm, varējām viņiem brīvi izteikt savu liecību. Kunga atspirdzinošais Gars bija ar tiem, kuri izjuta sevišķu interesi par Dieva darbu. Mūsu sanāksmes bija labas, gandrīz visi liecināja, ka ir spēcināti un ļoti iedrošināti.

Pēc nedaudz dienām mēs nokļuvām Batl-Krīkā, no kuras bijām šķirti apmēram trīs mēnešus. Sabatā, 16. martā, mans vīrs kalpoja draudzei ar svētrunu par svētošanos, ko Review izdevējs stenografēja un publicēja 29. sēj. Nr. 18. Viņš skaidri un saprotami runāja arī pēcpusdienā un pirmās nedēļas dienas priekšpusdienā. Savu liecību es nodevu kā parasti, brīvi un nepiespiesti. Sabatā, 23. martā, mēs brīvi runājām uz draudzi Ņūtonā un nākošajā sabatā un nedēļas pirmajā dienā strādājām pie draudzes Convis. Mēs nolēmām doties atpakaļ uz ziemeļiem, jau nobraucām 30 jūdzes, bet ceļu stāvokļa dēļ bijām spiesti atgriezties. Vēsās uzņemšanas dēļ, ar ko mums nācās sastapties Batl-Krīkā, mans vīrs jutās briesmīgi vīlies, arī es biju noskumusi. Mēs nācām pie slēdziena, ka šai draudzei nevaram sniegt savu liecību, kamēr viņi nebūs apliecinājuši, ka vēlas mūsu kalpošanu. Tāpēc nolēmām, līdz uzlabosies ceļi, strādāt Convis un Manterey. Divus nākošos Sabatus pavadījām Convis un saņēmām pierādījumus, ka strādāts ir labi, par ko liecina arī tagad redzamie vislabākie augļi.

Mājās Batl-Krīkā atgriezos līdzīga nogurušam bērnam, kas ilgojas pēc iepriecinošiem vārdiem un uzmundrinājumiem. Man sāpīgi šeit stāstīt, ka brāļi mūs uzņēma ļoti vēsi, kaut arī trīs mēnešus atpakaļ šķīrāmies pilnīgā saskaņā, izņemot vienīgi jautājumu par aizbraukšanu. Pirmajā Batl-Krīkā pavadītajā naktī redzēju sapni, ka ļoti daudz strādāju un dodos ceļā, lai piedalītos kādā lielā sanāksmē. Jutos ļoti nogurusi. [580] Māsas kārtoja man matus un uzlaikoja drēbes, bet es aizmigu. Kad atmodos, es biju pārsteigta un sašutusi, redzot, ka mans tērps ir novilkts un uzģērbtas kopā sašūtas un sasietas skrandas, un segu gabali. Es sacīju: “Ko jūs man esat izdarījuši? Kas darījis šo apkaunojošo darbu, atņēmis man manas drēbes un vietā uzvilcis šīs ubagu skrandas?” Norāvu lupatas un aizmetu prom. Jutos ļoti apbēdināta un dvēseles mokās izsaucos: “Atdodiet man manas drēbes, kuras es esmu nēsājusi 23 gadus un nekad neesmu apkaunojusi. Ja jūs manu tērpu neatdosiet, es griezīšos pie ļaudīm, kas man palīdzēs un atdos manu tērpu, kuru esmu nēsājusi 23 gadus.”

Man bija jāredz šī sapņa piepildīšanās. Cenšoties mums kaitēt, Batl-Krīkā bija izplatītas baumas, kurām patiesībā nebija nekāda pamata. Daži, kas uz laiku apmetās Veselības institūtā, un citi, kas dzīvoja Batl-Krīkā, bija rakstījuši vēstules draudzēm Mičiganā un citos štatos, izsakot par mums šaubas, bailes un dažādas aizdomas. Dzirdot kāda manis agrāk cienīta līdzstrādnieka apsūdzību, ka viņi no visām pusēm dzirdējuši, ka es esot runājusi pret Batl-Krīkas draudzi, jutos ļoti apbēdināta. Šis apvainojums mani tā sāpināja, ka nezināju, ko teikt. Mēs sastapāmies ar pret mums vērstu apsūdzības garu. Kad pilnīgi pārliecinājāmies par šīm visur valdošajām jūtām, mūs pārņēma ilgas pēc mājām. Mēs bijām tik ļoti vīlušies un tā cietām, ka es diviem mūsu vadošajiem brāļiem sacīju, ka te, kur mums mīļas uzņemšanas un iedrošinājumu vietā vajadzēja sastapties ar neuzticību un tik pašpārliecinātu aukstumu un vienaldzību, es nejūtos labi, ka tagad es zinu, ka tā izturas pret tiem, kuri viņu vidū ir sabrukuši no pārpūlēšanās un nodošanās Dieva darbam. Tad es teicu, ka mēs domājam aizbraukt no Batl-Krīkas un uzmeklēt sev vientuļāku mājvietu.

Garīgi bezgalīgi nospiesta, es paliku mājās, baidīdamās iziet draudzē, jo tur varētu saņemt jaunus [581] ievainojumus. Tā kā neviens neko nedarīja, lai man palīdzētu, beidzot es sapratu, ka man pienākas sasaukt kopā vairākus piedzīvojušus brāļus un māsas un stāties pretī pret viņu vidū klīstošajām baumām par mums. Stipri nomākta, pat nomocīta, es uzklausīju pret mums vērstos apvainojumus un izstāstīju visu par mūsu ceļojumu uz Austrumiem vienu gadu atpakaļ, par grūtajiem apstākļiem tajā. Es lūdzu klātesošos pašus spriest, vai, ņemot vērā manu ciešo saistību ar Dieva darbu, es varētu atļauties nevērīgi izteikties par Batl-Krīkas draudzi, no kuras nejūtos ne mazākā mērā atsvešinājusies. Vai mana interese par Dieva darbu nav bijusi tik liela, cik liela tā vispār var būt? Ar to saausta visa mana dzīve. Ārpus šī darba man nav nekādu interešu. Šai lietā esmu ieguldījusi visu, neviens upuris man nav bijis par lielu, ja ar to varēja sekmēt šī darba attīstību. Mīlestībai uz saviem mazajiem bērniem es neļāvu atturēt mani no pienākuma pildīšanas, ko Dievs no manis prasa. Mātes mīlestība manā sirdī bija tikpat stipra kā ikvienas citas mātes sirdī, tomēr es atstāju savus mazos bērnus un ļāvu citai sievietei aizpildīt viņiem mātes vietu. Es esmu devusi nepārprotamus pierādījumus par savu ieinteresētību un nodošanos Dieva darbam. Mana rīcība un izturēšanās rāda, cik man tas ir dārgs. Vai kāds cits šinī ziņā par mani var sniegt spēcīgāku pierādījumu? Vai viņi ir bijuši dedzīgi patiesības lietā? Es vairāk. Vai viņi tai bijuši uzticīgi? Es varu sniegt lielākus nodošanās pierādījumus par jebkuru citu dzīvojošu šī darba strādnieku. Vai viņi ir cietuši patiesības dēļ? Es vairāk. Es neesmu turējusi savu dzīvību dārgu. Es neesmu izvairījusies no pārmetumiem, ciešanām un grūtībām. Kad draugi un radi vairs necerēja, ka cīņu ar smago slimību izturēšu, vīra rokas mani ienesa kuģī vai vilcienā. Reiz, kad bijām braukuši līdz pusnaktij, mēs bez līdzekļiem atradāmies Bostonas pilsētā. Divos vai trijos gadījumos mēs ticībā nogājām septiņas jūdzes. [582] Kamēr man spēki atļāva, gājām uz priekšu, tad nometāmies uz ceļiem un lūdzām spēku ceļu turpināt. Spēku saņēmām, un nopietni un dedzīgi varējām strādāt dvēseļu labā. Nekādiem apstākļiem neļāvām mūs atturēt pildīt pienākumu, vai šķirt mūs no darba.

Gars, kāds atklājās šinī sanāksmē, mani ļoti apbēdināja. Es atgriezos mājās tikpat nospiesta, jo klātesošie nemaz necentās man palīdzēt, atzīstot, ka par mani domājuši nepareizi, ka tagad viņi ir pārliecinājušies par aizdomu un apvainojumu netaisnību. Viņi nevarēja mani nosodīt, bet arī necentās nemaz atvieglot manas ciešanas.

Piecpadsmit mēnešus mans vīrs bija tik slims, ka nenēsāja ne savu pulksteni, ne naudas maku, un izbraucienos pats nevadīja zirgus. Bet ar šo gadu viņš atkal ņēma līdzi pulksteni un maku, kurš gan lielo izdevumu dēļ bija tukšs, un izbraucienos pats vadīja zirgus. Slimības laikā viņš vairākas reizes atteicās no brāļiem pieņemt naudu, kopsummā ap tūkstošs dolāru, teikdams, ka vajadzības gadījumā darīs viņiem to zināmu. Beidzot vajadzība pienāca. Vīrs par savu pienākumu uzskatīja, vispirms pārdot to, bez kā varējām iztikt, un tikai tad būt atkarīgam no citiem. Izdevniecībā un pie brāļiem Batl-Krīkā viņam bija dažas mazvērtīgas lietas, kuras viņš savāca un pārdeva. Mēs pārdevām mēbeles par apmēram 150 dolāriem. Mans vīrs mēģināja pārdot mūsu dīvānu sapulces nama vajadzībām, prasīdams par to 10 dolārus, bet nevarēja. Šajā laikā nobeidzās mūsu vienīgā, bet ļoti labā govs. Tad vīrs pirmo reizi bija ar mieru pieņemt palīdzību un rakstīja kādam brālim, ja draudze ar prieku gribētu segt govs zaudējumu, tad viņi to var darīt. Tomēr nekādu palīdzību nesaņēmām, vienīgi manu vīru apvainoja gudrības trūkumā naudas lietās. Brāļi labi zināja, ka viņš nekad nelūgtu palīdzību, ja nespiestu nopietna vajadzība. Un tagad, tāpēc ka viņš palīdzību [583] lūdzis, tiesā mūsu jūtas, nemaz neņemot vērā apstākļus, lai tikai mūs trūkumā un dziļajā nelaimē sāpinātu.

Šajā sanāksmē mans vīrs pazemīgi atzinās, ka ir rīkojies nepareizi vairākās šāda rakstura lietās, ka viņam tā nevajadzēja rīkoties, ka viņš arī neko tamlīdzīgu nebūtu pieļāvis, ja nebūtu baidījies no brāļiem. Viņš izteica vēlēšanos rīkoties pilnīgi pareizi un pilnīgā saskaņā ar draudzi. Šie vārdi viņa apvainotājos izsauca atklātu nicināšanu. Mūs pazemoja putekļos un neizsakāmi sāpināja. Šādos apstākļos mēs devāmies ceļā, pildot norunu apmeklēt Monterey. Ceļojuma laikā es garīgi briesmīgi cietu. Centos noskaidrot, kāpēc mūsu brāļi neizprata mūsu darbu. Biju pilnīgi droša, ka satiekoties ar viņiem, tie redzēs, kāda gara bērni mēs esam, ka Dieva Gars viņos atsauksies tādam pat Garam mūsos, Viņa vienkāršajos kalpos, ka mūsu starpā valdīs domu un jūtu vienprātība. Tā vietā mūs saņēma ar aizdomām un neuzticību, kas manī radīja vislielāko apjukumu, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Domājot par visu notikušo, pēkšņi, līdzīgi zibens uzliesmojumam, es atcerējos vienu daļu no atklāsmes, kuru redzēju 1865. gada 25. decembrī. Tūlīt pastāstīju to savam vīram.

Man rādīja koku puduri, kuri auga cieši kopā, riņķveidīgi. Pa šiem kokiem uz augšu vijās kāds vīnogulājs, kas tos apsedza līdz pat galotnēm, tā izveidojot lapeni. Drīz es redzēju, ka koki sāk locīties te uz vienu, te uz otru pusi, it kā tos šūpotu spēcīgs vējš. Vīnogulāja zari viens pēc otra tika nokratīti no kokiem, uz kuriem tie balstījās, līdz bija atrauts viss vīnogulājs, izņemot nedaudz stīgu, kas vēl turējās pie zemākajiem zariem. Tad nāca kāds cilvēks un nesaudzīgi norāva vēl atlikušās stīgas. Vīnogulājs tagad atradās pilnīgi uz zemes. Redzot vīnogulāju guļam uz zemes, es neizsakāmi cietu. Tas man ļoti sāpēja. [584] Daudzi gāja garām, un es norūpējusies gaidīju kādu draudzīgu roku, kas to paceltu, bet palīdzība nenāca. Es jautāju, kāpēc neviena roka to nepaceļ. Drīz šķietami pamestajam vīnogulājam redzēju tuvojamies kādu eņģeli. Tas izplēta savas rokas, palika tās zem vīnogulāja un pacēla to augšā, līdz tas varēja augt taisni, un sacīja: “Audz pretī debesīm, un tavas stīgas lai vijas ap Dievu. Tu esi nokratīts no cilvēcīgā atbalsta. Tu vari stāvēt Dieva spēkā, augt un zelt bez cilvēcīgas palīdzības. Balsties vienīgi uz Dievu, jo uz Viņu tu nekad veltīgi nepaļausies, kā arī netiksi no Viņa atrauts.” Redzot gādību par novārtā atstāto vīnogulāju, izjutu neizsakāmu atvieglojumu, kas pārvērtās līksmībā. Es pagriezos pret eņģeli un jautāju, ko viss tas nozīmē. Viņš sacīja: “Tu esi šis vīnogulājs. Visu to tu piedzīvosi. Kad tas notiks, tad tu pilnīgi sapratīsi vīnogulāja tēlojumu. Dievs tev būs par pastāvīgi klātesošu palīgu bēdu laikā.” Kopš tā laika es skaidri sapratu savu pienākumu, un nekad nebiju jutusies tik brīva, nododot savu liecību ļaudīm. Ja es jebkad esmu jutusi, ka Kunga roka mani tur, tad noteikti šinī sapulcē. Arī mans vīrs svētrunā jutās brīvs un varēja runāt skaidri, un visi liecināja, ka sapulce bijusi brīnišķīga.

Pēc atgriešanās no Monterey es jutu, ka mans pienākums ir sasaukt vēl vienu sanāksmi, jo mani brāļi nemaz nepūlējās izkliedēt manas smagās domas. Es apņēmos rīkoties Dieva spēkā un atkal izteikt savas jūtas, un atbrīvoties no aizdomām, kā arī no izplatītajām mums kaitējošām baumām. Es sniedzu savu liecību un pastāstīju, kas man bija rādīts par dažu klātesošo pagātni, brīdinot tos no viņiem draudošajām briesmām, norājot viņu nepareizo rīcību. Es stāstīju, ka man nācies atrasties visnepatīkamākajos stāvokļos. Kad atklāsmē redzēju ģimenes un atsevišķus cilvēkus, tad bieži tam, ko man par viņiem atklāja, bija personīgs raksturs. Norāti tika apslēpti grēki. Es mēnešiem ilgi strādāju pie dažiem cilvēkiem, palīdzot viņiem [585] cīnīties pret kļūdām, par kurām citi neko nezināja. Kad mani brāļi redzēja šos cilvēkus noskumušus un dzirdēja tos izsakām šaubas, vai Dievs viņus pieņems, kā arī viņu izmisumu, tad viņi pārmeta man, it kā to grūtībās un pārbaudījumos būtu vainojama es. Kas mani tādā veidā nopēla, tie nemaz nezināja, ko viņi runā. Es protestēju pret tiem, kas līdzīgi inkvizītoriem spriež par manu rīcību. Man uzdotais personīgo grēku norāšanas darbs man ir bijis ļoti nepatīkams. Ja es aizdomu un neuzticības novēršanas labad pilnīgi izskaidrotu savu rīcību un atklātu sabiedrībai to, ko nedrīkstu izpaust, tad es grēkotu pret Dievu un būtu netaisna pret atsevišķiem cilvēkiem. Personīgi izteiktos rājienus par slepeniem grēkiem es esmu paturējusi pie sevis, ieslēgtus savā sirdsapziņā. Lai citi spriež, kā viņi grib, es nekad neizpaudīšu to, ko man uzticējuši maldīgie un savas vainas nožēlojošie cilvēki, kā arī neatklāšu citiem to, kas jāsaka tikai vainīgajam. Sanāksmes dalībniekiem teicu, ka viņiem jāatrauj savas rokas un jāļauj man brīvi rīkoties, bīstoties Dievu. Sanāksmi atstāju, jūtot, ka esmu nolikusi lielu nastu.

Izdevniecības darbinieki

Šeit es gribu sniegt divas liecības, no kurām viena rakstīta 1867. gada martā un adresēta visiem, kas strādā Review izdevniecībā, bet otra adresēta izdevniecībā strādājošiem jauniešiem. Man sāpīgi teikt, ka visi brīdinātie cilvēki šīs liecības lielākā vai mazākā mērā nav ņēmuši vērā un tagad viņiem jāatzīst, ka ir rīkojušies pretēji liecībās norādītajam veidam. Pirmā liecība ir sekojoša:

Atrodoties Ročesterā, 1865. gada 25. decembrī man rādīja dažas lietas, kas attiecas uz izdevniecībā strādājošiem, kā arī uz sludinātājiem, ko Dievs aicinājis strādāt ar Vārdu un mācību. Nevienam no viņiem nevajadzētu iesaistīties kāda veida tirdzniecībā. Viņi aicināti svētākam, augstākam darbam, ko nav iespējams pareizi un pilnīgi veikt, ja blakus vēl piekopj tirdzniecību. Kas strādā izdevniecībā, tiem nevajadzētu dalīt savas intereses. Kad viņi šim darbam veltījuši tādu uzmanību un rūpību, kādu tas prasa, [586] tad viņi ir darījuši visu, ko viņi spēj darīt. Viņus vēl vairāk noslogot nevajadzētu. Ja prātu nodarbina un laiku aizņem tirdzniecība, kam nav nekā kopēja ar Dieva darbu, tad šo darbu nav iespējams padarīt labi un pilnīgi. Pat vislabākajos apstākļos šai darbā aizņemtie cilvēki nevar ietaupīt ne fiziskos, ne garīgos spēkus. Visi lielākā vai mazākā mērā nogurst. Svētajam darbam, kurā viņi ir nodarbināti, vajadzētu saistīt visus viņu garīgos spēkus. Viņiem nevajadzētu strādāt mehāniski, bet gan svētoties darbam un izturēties tā, it kā šī lieta būtu daļa no viņiem, it kā šinī lielajā un svinīgajā darbā viņi būtu kaut ko ieguldījuši. Ja viņi darbam nepieķeras ar dziļu interesi, tad Dievs viņu pūles nevar atzīt.

Sātans ir ļoti viltīgs, čakls un rosīgs. Savus sevišķos spēkus viņš vērš pret tiem, kas nodarbināti tagadējās patiesības pasludināšanas darbā vai patiesību saturošu rakstu izdošanā. Visiem, kas saistīti ar šo darbu, jābūt ietērptiem pilnā bruņojumā, jo viņi ir sātana uzbrukumu sevišķie mērķi. Es redzēju, ka draud briesmas palikt neuzmanīgiem, nepiesardzīgiem, tā dodot iespēju sātanam nemanāmi šķirt prātu no lielā darba. Kas ieņem atbildīgas vietas izdevniecībā, tiem draud briesmas paaugstināties pāri par darbu un pazaudēt gara pazemību un vienkāršību, kas līdz šim bijušas darba raksturīgās iezīmes.

Atņemot spēku strādāt cilvēkam, kas atradās darba priekšgalā, kam bija liela un plaša pieredze tagadējās patiesības izcelsmē un attīstībā, sātans sev bija spraudis īpašu mērķi. Viņš vēlējās novākt šādu cilvēku no ceļa, lai pats varētu ienākt un nemanot iespaidot citu cilvēku prātus, kuriem vēl nebija pieredzes, un kas nebija pilnīgi svētojušies darbam. Pēc tam, kad arī citi bija iepazinušies ar mana vīra nestajām nastām un izjutuši ar tām saistītās grūtības, Dievs vēlējās atkal atdot viņam veselību. Tomēr šie strādnieki [587] nekad neziedos šim darbam visus savus fiziskos un garīgos spēkus, visu dvēseli un neriskēs tā, kā riskēja mans vīrs. Uz viņiem nekad negulsies pienākums strādāt tā, kā viņš strādāja, jo viņi nevarētu pastāvēt savās vietās, ja viņiem būtu jānes divdesmitā daļa mana vīra nastu.

Sātans grib sev atbalsta punktu izdevniecībā. Ja darbs neritēs vienoti, ievērojot vislielāko modrību, tad viņš savu nodomu realizēs. Daži pacelsies pāri darba vienkāršībai un domās, ka ir tam pietiekoši derīgi, bet viņu spēks ir tikai pilnīgs nespēks. Dievs grib, lai šis lielais darbs Viņu pagodina. Pastāvīgi sevī nesargājot dziļu pazemību un stipru uzticību Dievam, viņi sāks uzticēties paši sev, jutīsies pašapmierināti un viens vai vairāki dabūs dzert no rūgtā bēdu kausa. Darbam pieaugot, ir lielāka vajadzība pēc pilnīgas uzticēšanās Dievam un paļaušanās uz Viņu, pēc visu interešu sakopošanas un atdošanas šim darbam. Savtīgās intereses jāatstāj. Daudz vajadzētu lūgt un daudz pārdomāt, jo lūgšanas un pārdomas darba tālākai attīstībai un sekām ir ļoti nepieciešamas. Nodošanās tirdzniecības garam nav pieļaujama nevienam, kas saistīts ar izdevniecību. Ja to pacietīs, tad tiks sabojāts un novārtā atstāts pats darbs. Parastās lietas pārāk lielā mērā tiks nostādītas vienā līmenī ar svētām lietām.

Pastāv lielas briesmas, ka daži, kas saistījušies darbā, strādās tikai algas dēļ. Tādi cilvēki par darbu sevišķi neinteresējas, viņu sirds nav pie tā, viņi īsti nesaprot šā darba augsto svēto raksturu. Īpašas briesmas var sagādāt arī darba vadītāju paaugstināšanās, sevis pagodināšana, kas aptraipa Dieva darbu, un dievišķā zīmoga vietā tam uzspiež cilvēcīgo. Sātans savā darbā ir ļoti modrs un neatlaidīgs, tomēr Jēzus ir dzīvs un [588] visi, kas Viņu darīs par savu taisnību un patvērumu, saņems sevišķu atbalstu.

Man rādīja, ka brāļi A, B un V pavadot tik lielu sava laika daļu apkurinātās un nepietiekoši vēdinātās telpās, apdraud savu veselību. Šiem brāļiem vajadzīgs vairāk fizisku vingrinājumu. Viņu darbs ir sēdošs, pārāk ilgi viņi elpo sakarsētu, netīru gaisu. Kustību trūkums izsauc asinsrites traucējumus. Pastāvīgi neievērojot sava organisma likumus, viņi apdraud savu veselību. Turpinot pārkāpt šos likumus, viņi tikpat noteikti kā reiz mans vīrs saņems nākotnē sodu. Par manu vīru vairāk viņus neatbalstīs un neuzturēs. Neviens no viņiem nav spējīgs izturēt pat mazu daļu no vīra fiziskās un garīgās slodzes.

Šie brāļi uzsāka darbu, izcīnot vissmagākās cīņas, lai nostādītu to tagadējā stāvoklī, viņi ir pārvarējuši vislielākās grūtības. Tomēr mūs gaida vēl liels un svinīgs darbs, kas prasa pilnīgu atdevi tam no viņu puses. Tas jāņem vērā kā šiem brāļiem, tā brālim D, kuram draud paaugstināšanās briesmas. Dievs viņu visādi pārbaudīs. Viņam jābūt apjoztam ar patiesību un ietērptam taisnības bruņās, vai arī viņš kritīs no ienaidnieka rokas. Visiem šiem brāļiem visstingrākā un neatlaidīgākā veidā jāievēro atturīga diēta, jo visus apdraud asins sastrēgums smadzenēs. Turpinot dzīvot bezrūpīgi vai pārgalvīgi, kādus vai vairākus, vai pat visus viņus var skart paralīze.

Es redzēju, ka Dievs sevišķā kārtā izraudzījis brāli B. liela un augsta darba veikšanai. Viņam būs daudz rūpju un nastu. Patiesi nododoties un svētījoties darbam, tās visas būs nesalīdzināmi vieglāk panesamas. Brāli B, Tev dziļāk jāsmeļ no pestīšanas avota! Tava griba vēl nav pilnīgi pakļauta Dieva [589] gribai. Tavu rīcību vada doma, ka Tu savādāk izturēties nevari. Bet Tu šai gaismā nestaigā priecīgi, zinot, ka Tevi pa šo ceļu vada Kristus Jēzus. Stāvot atbildīgajā vietā, kādu Tu ieņem, Tu tādā veidā esi ievainojis pats savu dvēseli un ietekmējis arī citus. Ja Tu nostāsies pret Dievu, Viņš būs pret Tevi. Dievs vēlas Tevi lietot, bet Tev jānomirst sev un jāupurē savs lepnums. Dievs grib izlietot Tevi Savā darbā, ja Tu sekosi Viņa aizgādībai un pilnīgi svētīsies Viņam, šķīstīsi sevi no visa, kas aptraipa miesu un garu, kļūsi pilnīgi svēts Dieva bijāšanā.

***

Tālāk sekos otra liecība, kas rakstīta 1867. gada maijā un adresēta izdevniecībā strādājošiem jauniešiem. Mīļie jaunie draugi, kas strādājat izdevniecības kantorī Batl-Krīkā! Mani turpina nospiest nasta par jums. Man atkārtoti rādīts, ka visiem tiem, kas saistīti ar Dieva darbu, iespiežot tagadējo patiesību rakstos, lai to izkaisītu visās lauka daļās, vajadzētu būt ne tikai kristiešiem vārda pēc, bet gan darbos un patiesībā. Viņu mērķim nevajadzētu būt darbam algas dēļ. Visiem, kas nodarbināti šajā lielajā un svinīgajā darbā, vajadzētu izjust, ka ar to saistās viņu intereses un ka tas ir daļa no viņiem. To motīviem, kuri saistījuši sevi ar šo lielo un svinīgo darbu, jāiztur lielās tiesas dienas pārbaude. Nevajadzētu pieļaut saistīties ar izdevniecības kantori nevienam, kurā vēl izpaužas savtīgums un lepnums.

Man rādīja, ka izdevniecībā nodarbinātiem nevajadzētu nodoties vieglprātībai un niekiem, jokiem un skaļiem smiekliem. Kas piedalās svinīgā darbā, dodot iespēju patiesībai aizsniegt visas lauka daļas, tiem vajadzētu saprast, ka viņu izturēšanās atstāj iespaidu. Ja viņi, lasot un gatavojot iespiešanai svinīgas patiesības, ir bezrūpīgi, jokojās, ķircinās un smejas, tad tie rāda, ka viņu sirds nav ar šo darbu, ka patiesība [590] viņus nav svētojusi. Viņi neizšķir, kas ir svēts. Pret raksturu pārbaudošām patiesībām, pret patiesībām, kas ir Debesu izcelsmes, viņi izturas kā pret parastiem stāstiem, izdomātiem tēlojumiem, ko pēc izlasīšanas tūlīt aizmirst.

Atrodoties Ročesterā, es redzēju, ka, raugoties no veselības viedokļa, mums ir iemesls bailēm par izdevniecību. Neviens, kas ar to saistīti, neizprata vajadzību pēc pilnīgas ventilācijas. Telpas bija pastāvīgi pārkurinātas. Elpošanas un citu dzīvības procesu rezultātā gaiss bija saindēts un netīrs. Pareizi nenovērtējot tīrā, dzīvību dodošā debesu gaisa nozīmi, viņu garam nav iespējams būt tik veselam, lai tas pareizi iespaidotos no šķīstās un svētās patiesības, ar kuru viņiem tik daudz jāsaskaras.

Man rādīja, ja cilvēki tik cieši saistīti ar atklātajām patiesībām, bet nenodod savā dzīvē sevišķu liecību, ka viņu priekšā nepārtraukti turētā patiesība ir tos darījusi labākus, ja viņu dzīve neliecina par dziļi un sirsnīgi iemīlētu patiesību, tad viņi arvien vairāk nocietinās, bet patiesība un Dieva darbs tos iespaido arvien mazāk un mazāk. Drīz viņi sevī vairs nemaz nejutīs Dieva Gara saviļņojošo iespaidu un būs miruši patiesības dievišķajai ietekmei. Viņi vairs neatšķirs mūžīgās lietas, bet nostādīs tās vienā līmenī ar parastajām. Es redzēju, ka tā ir noticis ar dažiem agrāk pie izdevniecības saistītiem cilvēkiem. Šai ziņā lielākā vai mazākā mērā nolaidīgi ir bijuši visi.

Es redzēju, ka tagadējās patiesības darbam vajadzētu saistīt visu strādājošo interesi. Patiesības rakstus iespiest un izplatīt ir pavēlējis Dievs, jo tas ir līdzeklis visu cilvēku brīdināšanai, iepriecināšanai, norāšanai, pamācīšanai un arī pārliecināšanai. Visu uzmanība jāgriež uz šiem klusajiem, skaļi nerunājošiem vēstnešiem. Dieva eņģeļi darbojas, sagatavojot sirdis, lai iespiestās patiesības tās svētotu un cilvēki būtu sagatavoti priekšā stāvošajiem notikumiem. Neviens pats no sevis nav pietiekoši gudrs, lai izdevniecībā veiktu svarīgo darbu – apdomīgi kārtotu ar patiesības publicēšanu saistītās lietas. Viņu tuvumā jāatrodas [591] eņģeļiem, kas viņus vadītu, dotu padomu un atturētu. Pretējā gadījumā redzama būs cilvēcīgo darba rīku gudrība un ģeķība.

Es redzēju, ka eņģeļi bieži uzturējās izdevniecības falsēšanas un burtliču telpās. Es dzirdēju smieklus, jokošanos, tukšu un muļķīgu pļāpāšanu. Es redzēju arī uzpūtību, lepnumu un sevis izcelšanu. Eņģeļi izskatījās noskumuši, un apbēdināti tie novērsās. Dzirdētie vārdi, uzpūtība, lepnums un sevis izcelšana lika man gara mokās ievaidēties, kad eņģeļi nepatikā atstāja telpu. Eņģelis sacīja: “Debesu vēstneši nāca svētīt, lai kluso sludinātāju nestajām patiesībām būtu svētījošs spēks un tās izpildītu savu uzdevumu, bet šai darbā iesaistījušies cilvēki atradās tik tālu prom no Dieva, viņos bija tik maz dievišķā, tie bija tā saskaņoti ar pasaules garu, ka viņus vadīja tumsības spēki. Dievišķajam iespaidam tie nebija atmodināmi.” Tajā pat laikā šie jaunieši bija piekrāpti, jo domāja, ka ir bagāti un pārpārēm bagāti, ka viņiem nekas nav vajadzīgs. Viņi nezināja, ka ir nožēlojami, nabagi, akli un kaili. Kas dārgo patiesību ņem savās rokās, it kā tās būtu smiltis, tie nezina, cik daudz reižu viņu cietsirdīgā vienaldzība pret mūžīgām lietām, viņu uzpūtība, savtīgums un lepnums, smiešanās un bezjēdzīga čalošana ir aizdzinuši no izdevniecības Debesu vēstnešus.

Savā izturēšanās veidā, vārdos un darbos visiem izdevniecības strādniekiem vajadzētu būt atturīgiem, pieklājīgiem, pazemīgiem un nesavtīgiem, tādiem, kāds bija viņu priekšzīme Jēzus, mūsu dārgais Pestītājs. Viņiem jāmeklē Dievs un jāiegūst taisnība. Izdevniecība nav vieta rotaļām, vieta, kur ciemoties, slaistīties, smieties vai tukši pļāpāt. Visiem vajadzētu saprast, ka viņi dara sava Kunga darbu. Patiesības, kuras viņi lasa, pie kurām strādā, sagatavojot tās izsūtīšanai ļaudīm, ir žēlastības ieaicinājumi, rājieni, biedinājumi, brīdinājumi vai arī pamudinājumi. Tās dara savu darbu kā dzīvības smarža uz dzīvību, [592] vai nāves smarža uz nāvi. Ja tās atmetīs, tad šo jautājumu izšķirs lielajā tiesas dienā. Visu izdevniecības darbinieku lūgšanai vajadzētu būt: “Ak Dievs, dari šīs dzīvībai svarīgās patiesības skaidras un izprotamas visvienkāršākajiem prātiem! Kaut eņģeļi pavadītu šos klusos sludinātājus un svētītu viņu iespaidu, lai šie vienkāršie līdzekļi glābtu dvēseles!”

Kad rokas aizņemtas darbā, no sirds vajadzētu pacelties dedzīgām lūgšanām, tad sātans tik viegli neatradīs pieeju, dvēsele uzpūtīgas paaugstināšanās vietā pastāvīgi saņems atspirdzinājumu, tā būs līdzīga slacinātam dārzam. Eņģeļi priecāsies atrasties tādu strādnieku tuvumā un vienmēr viņus uzmudinās. Tad publicētajām patiesībām līdzi nāks spēks. No Debesu svētnīcas plūstoši dievišķas gaismas stari pavadīs izsūtītās patiesības. Lasītāji tiks atsvaidzināti un stiprināti. Dvēseles, kas patiesībai pretojās, būs spiestas teikt, ka šī tiešām ir patiesība, kuru nevar noliegt.

Visiem vajadzētu just, ka izdevniecība ir svēta vieta, tikpat svēta kā Dieva nams. Vieglprātība un niekošanās, ko atļāvušies daži šeit piesaistītie cilvēki, ir pazemojušas Dievu. Es redzēju, ka svešie bieži aizgāja no izdevniecības vīlušies un neapmierināti, jo savās domās izdevniecību bija saistījuši ar visu, kas ir svēts... Redzot jauniešos vai citos izdevniecības darbiniekos tik maz nopietnības, tādu bezrūpību vārdos un darbos, viņos radās šaubas, vai tas tiešām ir Dieva darbs, kas sagatavo ļaudis pārvēršanai Debesīm.

Kaut Dievs svētītu šos vārdus pie visiem cilvēkiem, uz ko tie attiecas.

Cīņas un uzvara

Mēs devāmies atpakaļ uz ziemeļiem un pa ceļam Rietumvindzorā noturējām sapulci, kas atstāja labu iespaidu. Aizsnieguši mājas, noturējām sapulces Fairplain un Orleānā, kā arī aplūkojām ēku celšanas [593] jautājumus un savā dārzā iestādījām vīnogas, upenes, avenes un zemenes. Tad kopā ar lielāku delegāciju atgriezāmies Batl-Krīkā uz Ģenerālkonferenci.

Pirmo Sabatu ceļā pavadījām, gavējot Orleānā. Šī diena mums bija ļoti svinīga, mēs centāmies pazemoties Dieva priekšā, ar salauztu garu un asarām acīs visi dedzīgi lūdzām, kaut Dievs mūs svētītu un stiprinātu darīt konferencē Dieva prātu. Mēs ticējām un cerējām, ka šai sanāksmē mūs atbrīvos no gūstam līdzīgā stāvokļa.

Nonākot Batl-Krīkā, redzējām, ka mūsu iepriekšējām pūlēm nav cerēto panākumu. Baumas turpinājās, valdīja tā pati neuzticība. Manu dvēseli plosīja briesmīgas sāpes. Nespēdama tās apspiest, vairākas stundas skaļi raudāju. Sarunājoties kāds draugs, kuru es pazinu jau divdesmit divus gadus, man atstāstīja dzirdētās baumas, ka mēs pārmērīgi izšķiežam līdzekļus. Jautāju, kādā gadījumā esam rīkojušies izšķērdīgi. Viņš pieminēja kāda dārza krēsla pirkšanu. Tad es viņu iepazīstināju ar attiecīgajiem apstākļiem. Mans vīrs bija ļoti novājējis, ilgi sēdēt parastajā šūpuļkrēslā viņam bija ļoti nogurdinoši pat mokoši. Šī iemesla dēļ daudz laika vajadzēja pavadīt guļot gultā vai uz dīvāna. Zināju, ka tādā veidā viņš spēkus neatgūs. Lūdzu viņu vairāk sēdēt, bet krēsls nebija piemērots.

Braucot uz Austrumiem, lai apkoptu savu mirstošo tēvu, vīru atstāju Brookfield, N.Y. un, atrodoties Uticā, meklēju kādu elastīgu, mīkstu krēslu. Par cenu, kādu biju ar mieru maksāt, t.i. ap piecpadsmit dolāru, piedāvājuma nebija. Tirgotāji man piedāvāja ļoti labu krēslu uz ritenīšiem šūpotņu vietā, trīsdesmit dolāru vērtībā, prasot par to tikai septiņpadsmit dolārus. Sapratu, ka šis krēsls atbilst visām prasībām. Brālis, kas mani pavadīja, mēģināja mani pierunāt gaidīt, līdz izgatavos krēslu, kurš maksātu tikai trīs dolārus lētāk. [594] Par septiņpadsmit dolāriem piedāvātajam krēslam patiesi bija cenai atbilstoša vērtība, bet es pakļāvos citu spriedumam. Pagaidīju, kamēr varēja dabūt lētāku krēslu, pati par to samaksāju un aizvedu savam vīram. Ar baumām par mūsu izšķērdību šī krēsla pirkšanā es sastapos Viskonsinā un Aiovā. Bet kam ir tiesības mani nosodīt? Ja es vēlreiz sastaptos ar līdzīgu gadījumu, rīkotos tāpat, tikai ar starpību, ka paļautos pati uz savu spriedumu. Es pirktu krēslu dažus dolārus lielākā cenā, bet vērtības ziņā divas reizes labāku par to, kuru iegādājos. Sātans reizēm ietekmē cilvēku prātu tā, ka iznīcina visas līdzjūtības un žēlastības jūtas. Liekas, ka sirds vietā ir dzelzs un pazūd viss dievišķais, kā arī cilvēcīgais.

Mani aizsniedza arī baumas, ka kāda māsa ir stāstījusi Memphis un Lapeer, ka Batl-Krīkas draudze nemaz netic māsas Vaitas liecībām. Tika jautāts, vai tas attiecas uz rakstītajām liecībām. Atbilde bija, ka nē, ne publicētajām atklāsmēm, bet liecībām, ko viņa sniedz draudzei sapulcēs, jo viņas dzīve runājot tām pretī. Atkal lūdzu uz pārrunām dažus piedzīvojušus brāļus un māsas, ieskaitot arī šo baumu izplatītājus. Lūdzu viņus, lai pasaka, kur mana dzīve nav bijusi saskaņā ar manām mācībām. Ja mana dzīve ir bijusi tik nesavienojama ar manām mācībām, ka varējusi būt par neticības iemeslu Batl-Krīkas draudzei, tad nebūs grūti sniegt pierādījumus manai nekristīgai rīcībai. Viņi nevarēja atrast neko, kas attaisnotu izteiktos apgalvojumus. Viņi visi atzina, ka pret izplatītajām baumām izturējušies nepareizi, ka viņu neuzticība un aizdomas nav pamatotas. Es labprāt piedevu tiem, kas mūs bija apvainojuši. Teicu, ka viss, ko no viņiem lūdzu, ir izlīdzināt viņu radīto iespaidu pret mums, ka tas mani pilnībā apmierinātu. Viņi apsolīja to darīt, tomēr neizdarīja.

[595] Daudzas citas pret mums vērstās baumas, kas visas bija vai nu pilnīgi nepareizas vai stipri pārspīlētas, konferences laikā plaši pārrunāja dažādās ģimenēs. Lielākais vairums uz mums skatījās ar aizdomām, sevišķi uz manu vīru. Dažas iespaidīgas personas, ko citi augstu vērtēja, centās mūs pilnīgi iznīcināt. Mēs bijām trūkumā, mans vīrs bija centies pārdot visu, bez kā varējām iztikt. Citi domāja, ka viņš šai ziņā rīkojies nepareizi. Viņš bija izteicis savu piekrišanu pieņemt brāļu atbalstu, ja tie mums atlīdzinātu govs zaudējumu, bet brāļi to uzskatīja par smagu grēku. Domādami, ka mūsu īpašuma pārdošana Batl-Krīkā ir tikpat kā nokārtota, mēs nopirkām zemi Greenvill un sākām tur celt ēkas. Tomēr Batl-Krīkas īpašumu mēs nevarējām pārdot. Šajos spaidīgajos apstākļos mans vīrs rakstīja vairākiem brāļiem ar domu, aizņemties no viņiem naudu. Brāļi viņu par to nosodīja un apvainoja mantkārības grēkā. No brāļu sludinātāju puses, kuri nosodīšanā bija visaktīvākie, varēja dzirdēt vārdus: “Mēs negribētu, ka brālis E pirktu brāļa Vaita zemi, jo mums viņa nauda vajadzīga Veselības institūtam.” Ko mēs varējām darīt? Lai kādu ceļu mēs gājām, vienmēr bijām vainīgi.

Tikai 65 stundas pirms savu spēku sabrukuma vīrs līdz pusnaktij stāvēja kādā lūgšanu namā, cenzdamies ziedojumu veidā savākt šīs mājas samaksai vajadzīgos 300 dolārus. Lai aicinājumu darītu iespaidīgāku, viņš pats pirmais parakstījās par 10 dolāriem, kā arī par tādu pašu summu no manas puses. Pirms pusnakts attiecīgā summa gandrīz jau bija savākta. Šīs draudzes vecākais bija sens mūsu draugs. Lielajā trūkumā, kad bijām visu draugu atstāti, vīrs viņam rakstīja vēstuli, kurā attēloja mūsu apstākļus un izteica domu, ja draudze vēlētos mums atdot atpakaļ ziedotos 20 dolārus, mēs tos pieņemtu. Konferences laikā minētais brālis griezās pie mums, rādot šo mūsu lūgumu kā lielu noziegumu. Pirms nākšanas uz mūsu māju viņš bija nopircis vismaz dažas akcijas pasākumam, kurš bija inficējis lielo daļu sabiedrības. Viss tas mūs ļoti sāpināja. Ja Kungs mūs sevišķā kārtā nebūtu atbalstījis, tad kaut cik brīvi konferencē liecināt mēs nebūtu spējīgi.

[596] Pirms aizbraukšanas no konferences brāļi Endrūss, Pīrss un Bourdean sapulcējās mūsu mājās uz sevišķu lūgšanas brīdi. Mēs visi tad saņēmām daudz svētību, sevišķi mans vīrs. Tas viņu iedrošināja atgriezties mūsu jaunajā mājvietā. Tad sākās mana vīra lielās ciešanas, ko izsauca zobu saslimšana, kā arī mūsu darbs, par ko rakstīts Review slejās. Zaudējis zobus, viņš tikai uz nedēļu pārtrauca sludināt un turpināja strādāt Orange un Wright, vietējā draudzē, Greenbush un Bushnell, tur sludinādams un kristīdams kā agrāk.

Pēc atgriešanās no konferences mani pārņēma liela nedrošības izjūta par Dieva lietas labklājību. Sāku šaubīties par to, par ko sešus mēnešus atpakaļ biju pilnīgi pārliecināta. Manās acīs Dieva tauta bija pieņēmusi pasaules garu, atdarināja tās modi un paradumus, pacēlās pāri mūsu ticības vienkāršībai. Likās, ka Batl-Krīkas draudze ir novērsusies no Dieva un to nav iespējams atmodināt. Liecības, kuras Dievs man bija devis, Batl-Krīkā atstāja visvājāko iespaidu, mazāku kā jebkurā citā lauka daļā. Es trīcēju par Dieva lietu. Es zināju, ka Kungs nav atstājis savus ļaudis, bet viņu grēki un noziegumi tos šķir no Dieva. Batl-Krīka ir darba lielais centrs – visa darba sirds. Visās lauka daļās miesas locekļi izjūt tur notiekošo sirds pulsēšanu. Ja šī lielā sirds ir vesela, tad dzīvību dodošo asins strāvojumu izjutīs visa Sabata turētāju miesa. Ja sirds ir slima, tad par to liecinās visu darba nozaru nīkuļošana. Ar šo darbu saistītas manas intereses, ar to saausta mana dzīve. Ja Ciānai iet labi, es esmu laimīga, ja tā pagurst, mani pārņem bēdas, izmisums un mazdūšība. Es redzēju, ka Dieva ļaužu stāvoklis ir satraucošs, ka viņu Palīgs viņus atstāj. Šo bēdīgo ainu dienām un naktīm pārdomāju un lielās dvēseles mokās lūdzu Dievu: “Ak, Kungs, nenodod Savu mantojumu apsmieklam. Lai pagāni nesaka – kur ir viņu Dievs!” Jutu, ka esmu pilnīgi atšķirta no visiem darba vadītājiem, ka tiešām [597] stāvu viena pati. Es nedrīkstēju nevienam uzticēties. Naktī atmodināju vīru un teicu: “Man bail, ka kļūšu neticīga.” Tad es kliedzu uz Dievu, lai Viņš mani glābj ar Savu vareno Roku. Nevarēju saskatīt, ka manas liecības tiktu ievērotas. Sāku domāt, ka varbūt mans darbs Dieva lietā jau ir padarīts. Mums bija jābūt Bushnell, tomēr teicu vīram, ka nevaru braukt. Drīz viņš atnāca no pasta ar vēstuli no brāļa Matteson, kurš atstāstīja sekojošu sapni.

“Mīļo brāli Vait! Kaut Dieva svētības būtu jūsu daļa un šīs rindiņas atrastu jūs spirgtus un veselus, kā arī garīgi stiprus. Esmu ļoti pateicīgs Kungam par viņa laipnību pret jums un ticu, ka tagad esat pilnīgi veseli un varat brīvi un netraucēti pasludināt pēdējo vēsti. Es redzēju zīmīgu sapni par Tevi un māsu Vaitu. Jūtu, ka mans pienākums ir to jums atstāstīt, cik daudz es varēšu atcerēties. Sapņoju, ka es sapni līdz ar tā izskaidrojumu, ko tāpat saņēmu sapnī, atstāstu māsai Vaitai. Kad atmodos, kaut kas mani skubināja piecelties un uzrakstīt visus sīkumus, lai tos neaizmirstu. Tomēr es to neizdarīju, daļēji tāpēc, ka jutos noguris, daļēji tāpēc, ka uzskatīju to par vienkāršu sapni. Tā kā agrāk nekad jūs sapnī neesmu redzējis, šis sapnis bija tik skaidri izprotams un tik cieši ar jums saistīts, ka beidzot nolēmu – man tas jāizstāsta. Sekojošais ir viss, ko varu atcerēties.

Es atrados kādā lielā mājā, kur bija paaugstinājums, līdzīgs kā mūsu sapulču namos. Uz tā stāvēja daudzas degošas lampas. Šīs lampas vajadzēja pastāvīgi apgādāt ar eļļu. Mēs, diezgan daudzi cilvēki nesām eļļu un uzpildījām lampas. Brālis Vaits un viņa dzīves biedre strādāja ļoti čakli. Es ievēroju, ka māsa Vaita lampās ielēja vairāk eļļas nekā citi. Tad brālis Vaits gāja uz durvīm, kas veda uz noliktavu, kurā atradās daudz eļļas mucu. Viņš atvēra durvis un izgāja pa tām, [598] māsa Vaita viņam sekoja. Tieši tad garām gāja kāds cilvēku pūlis, nesot lielu daudzumu melnas vielas, kas izskatījās pēc sodrējiem, un visu to izgāza pār brāli un māsu Vaitiem, tā pilnīgi viņus aizsedzot. Es ļoti noskumu un norūpējies raudzījos, ar ko viss beigsies. Varēju redzēt, ka brālis un māsa Vaiti ļoti pūlas no šiem kvēpiem atbrīvoties. Pēc ilgām pūlēm viņi atkal bija tikpat tīri un skaidri kā vienmēr. Ļaunie cilvēki un kvēpi pazuda. Tad brālis un māsa Vaiti atkal sāka pildīt lampās eļļu vēl cītīgāk kā iepriekš, tomēr pārāka šajā darbā bija māsa Vaita.

Tad sapņoju, ka izskaidrojums ir sekojošs. Lampas attēloja atlikušos ļaudis. Eļļa bija patiesība un Debesu mīlestība, ar kuru Dieva ļaudis pastāvīgi jāapgādā. Cilvēki, kas lampās lēja eļļu, bija pļaujas laukā strādājošie Dieva kalpi. Ko pārstāvēja ļaunā sabiedrība, to tieši pateikt nevaru. Tomēr tie bija cilvēki, kas ļāva sevi vadīt velnam, lai tas viņu ļauno iespaidu sevišķi vērstu pret brāli un māsu Vaitiem. Pēdējā kādu laiku bija ļoti nobēdājusies, tomēr beidzot, pateicoties Dieva žēlastībai un savām nopietnajām pūlēm, tika pāri visam. Tad uz viņiem dusēja Dieva spēks, un tie veica ievērojamu darbu pēdējās žēlastības vēsts pasludināšanā. Māsai Vaitai tomēr bija bagātāks Debesu gudrības un mīlestības krājums kā citiem.”

Šis sapnis stiprināja manu ticību, ka Kungs būs ar jums un pabeigs iesākto dziedināšanas darbu, un jūs kā agrāk atkal baudīsiet Svētā Gara svaidījumu, pie tam vēl pilnīgākā mērā. Neaizmirstiet, ka pazemība ir durvis, kas ved pie bagātajiem Dieva žēlastības krājumiem. Kaut Kungs svētītu Tevi, Tavu dzīves biedri un bērnus, dāvātu arī iespēju mums tikties Debesu valstībā. Kristīgās mīlestības saitēs jūsu
Džons Matteson
Oklendā, Visk., 1867. gada 15. jūlijā

Šis sapnis mani zināmā mērā iedrošināja. Brālim Matteson [599] es uzticējos. Pirms es viņu redzēju savām miesīgajām acīm, man viņu rādīja atklāsmē pretstatā F no Viskonsinas. Pēdējais bija pilnīgi necienīgs nest kristieša vārdu, nemaz nerunājot par vēstneša darbu. Brāli Matteson man rādīja kā pazemīgu, kurš, turpinot svētoties, būtu spējīgs norādīt dvēselēm uz Dieva Jēru. Par manām garīgajām ciešanām brālis Matteson neko nezināja. Mēs nekad nebijām apmainījušies vēstulēm. Sapnis, ko uzzināju šajā laikā un no tāda cilvēka, man likās esam Dieva Roka, kas izstiepta man palīdzēt.

Mājas celšana ar aizņemtu naudu sagādāja daudz rūpju un sarežģījumu. Mēs atteicāmies no norunātajiem izbraukumiem un karstā laikā ļoti smagi strādājām. Līdzekļu trūkuma dēļ mēs kopīgi gājām pie lauku darbiem, kaplējām, pļāvām un vācām sienu. Es ar dakšām metu sienu kaudzē, bet vīrs ar savām nespēcīgajām rokām man to piemeta. Ņēmu rokās otu un izkrāsoju lielu daļu mūsu mājas iekšpuses. Tādā veidā mēs pārpūlējāmies. Es pēkšņi vairāk neko nespēju darīt. Vairākus rītus jutos pilnīgi sagurusi un Greenbush meža sapulcē manam vīram vajadzēja piedalīties bez manis.

Mūsu vecie cietie rati gandrīz nomocīja mūs un mūsu zirgus. Garie ceļojumi ar tiem, piepūle sapulcēs, rūpes par māju un ar to saistītais darbs – viss tas mums bija pārāk liela slodze, pie tam es baidījos, ka savu darbu jau esmu padarījusi. Mans vīrs centās mani iedrošināt un pamudināja atkal doties ceļā, lai pildītu solījumus ierasties Orange, Greenbush un Ithaca. Beidzot es nolēmu doties ceļā. Ja tad nekļūs sliktāk, nolēmu atkal atsākt ceļojumus. Es braucu desmit jūdzes nometusies ceļos uz spilvena, atbalstīdama galvu uz cita spilvena sava vīra klēpī. Viņš vadīja ratus un balstīja mani. Nākošajā rītā jutos labāk un nolēmām ceļojumu turpināt. Dievs mums palīdzēja Viņa spēkā runāt uz ļaudīm Orange. Atkritēju un grēcinieku labā tika padarīts brīnišķīgs darbs. Greenbush saņēmu spēku un varēju justies brīva. Ithaca Kungs mums palīdzēja runāt uz lielu draudzi, ar kuru agrāk mēs nebijām tikušies. [600]

Mūsu prombūtnes laikā brāļi Kings, Fargo un Maynard nolēma, ka mūsu pašu un zirgu labā mums vajadzētu braukt ar viegliem un ērtiem ratiem. Kad mēs atgriezāmies, viņi aicināja manu vīru līdz uz Ionia un nopirka tur ratus, kuri mums ir pašlaik. Tieši tādi mums bija vajadzīgi, jo tie, ceļojot vasaras karstumā, mani pasargāja no pārguruma.

Šajā laikā mēs saņēmām sirsnīgu aicinājumu ierasties uz sapulcēm Rietumos. Lasot šos aizkustinošos ielūgumus, mēs abi raudājām. Mans vīrs man sacīja: “Elen, mēs šajās sapulcēs nevaram piedalīties. Vislabākajā gadījumā es šādā ceļojumā tik tikko spēšu apkopt pats sevi. Ja tu pagursi, ko es tad darīšu? Tomēr, Elen, mums jābrauc.” Un asaras apslāpēja viņa balsi. Domās pārsprieduši manu nespēku un darba stāvokli Rietumos, sapratuši arī to, ka brāļiem tur vajadzīga mūsu palīdzība, es biju gatava teikt: “Džeims, mēs nevaram piedalīties šajās sapulcēs Rietumos, – tomēr mums jābrauc.” Vairāki mums uzticīgi brāļi, redzēdami mūsu stāvokli, piedāvājās braukt līdzi. Ar to jautājums bija izšķirts. 29. augustā savos jaunajos ratos mēs atstājām Greenville, lai piedalītos vispārējā sanāksmē Wright. Mums sekoja četri pajūgi. Ceļojums līdzjūtošu brāļu sabiedrībā bija ērts un ļoti patīkams. Sapulce bija uzvaru nesoša.

7. un 8. septembrī mēs pavadījām jaukus brīžus Monterey kopā ar brāļiem no Allegan Country. Šeit mēs sastapāmies ar brāli Lafboro, kurš sāka izprast Batl-Krīkā valdošos maldus un skuma, ka viņš nostājies netaisnības pusē, kaitējot darbam, kā arī mums uzkraujot smagus pārbaudījumus. Paklausot mūsu lūgumam, viņš pavadīja mūs uz Batl-Krīku. Pirms mēs atstājām Monterey, viņš atstāstīja sekojošu sapni.

“Kad brālis un māsa Vaiti 7. septembrī atbrauca uz Monterey, viņi lūdza, lai es tos pavadu uz Batl-Krīku. [601] Es vilcinājos izšķirties, domādams, ka mans pienākums varbūt ir vēl turpināt darbu Monterey. Vilcinājos arī tāpēc, ka es viņiem teicu, pretestība Batl-Krīkā nav liela. Vairākas dienas lūdzis par šo jautājumu, es vakarā devos pie miera un, rūpju nomākts, sirsnīgi lūdzu Kungu pēc gaismas šinī lietā.

Sapņoju, ka es kopā ar daudziem citiem Batl-Krīkas draudzes locekļiem braucu ar kādu vilcienu. Vagoni bija zemi, man grūti nācās stāvēt taisni. Tie bija slikti vēdināmi, gaiss tajos bija tik sasmacis, it kā tie mēnešiem ilgi nebūtu vēdināti. Mēs lielā ātrumā braucām pa nelīdzenu ceļu. Vagoni briesmīgi kratījās, tāpēc reizēm krita zemē mūsu mantas, reizēm līdzsvaru zaudēja daži pasažieri. Mums vajadzēja apstāties, lai paceltu pakritušos pasažierus, ceļasomas, vai izlabotu ceļu. Pēc kāda laika likās, ka neskatoties uz mūsu pūlēm, mēs uz priekšu bijām tikuši tikai nedaudz vai pat nemaz. Mēs tiešām izskatījāmies nožēlojami ceļotāji.

Te pēkšņi mēs nonācām pie vilciena apgriešanās ierīces, kas bija pietiekoši liela, lai uz tās uzbrauktu viss vilciens. Tur stāvēja brālis un māsa Vaiti. Kad es izkāpu no vilciena, viņi sacīja: “Šis vilciens iet pavisam nepareizā virzienā. Tam pilnīgi jāapgriežas.” Viņi abi pieķērās rokturiem, kas darbināja apgriešanās ierīci, un vilka tos no visa spēka. Stumjot rokas ratiņus cilvēki nekad nav strādājuši spēcīgāk par viņiem, kad tie grieza šīs ierīces rokturus. Es stāvēju un skatījos, līdz redzēju, ka vilciens sāk griezties. Tad es izsaucos: “Tas kustas!” Arī es pieķēros pie rokturiem, lai viņiem palīdzētu. Vilcienu es vairs nevēroju, jo mēs visas pūles pielikām vilciena apgriešanai.

Veikuši savu uzdevumu mēs paskatījāmies uz vilcienu un redzējām, ka tas bija pārveidojies. Zemo, slikti vēdināmo vagonu vietā, kuros mēs braucām, stāvēja plaši, augsti un labi vēdināti vagoni ar lieliem, gaišiem logiem. Viss bija uzposts un mirdzēja. Tie bija elegantāki par salonu un restorānu vagoniem, kādus es jebkad biju redzējis. Sliežu ceļš bija gluds, līdzens un stingrs. [602] Vilcienā sēdošo pasažieru sejas pauda laimi un prieku, bet tajās bija redzama arī paļāvība un svinīgums. Likās, ka visi ar notikušajām pārmaiņām bija apmierināti un pilnīgi pārliecināti par veiksmīgu nokļūšanu galā. Šoreiz vagonā atradās brālis un māsa Vaiti, un viņu sejas staroja svētā priekā. Kad vilciens sāka kustēties, mani pārņēma tāda laimes sajūta, ka es pamodos, jūtot, ka šis sapnis ir tieši saistīts ar Batlkrīkas draudzi un ar notikumiem šajā draudzē. Tagad es nešaubījos, ka man ir jābrauc uz Batlkrīku un sniegt palīdzību Vaitu laulātajam pārim. Kā es priecājos, ka varu atrasties šeit un redzēt, kādas Dieva svētības pavada brāļa un māsas Vaitu dedzīgo darbu, lai savestu kārtībā šo draudzi.
Dž.N.Longboro

Pirms mēs atstājām Montereju brālis Longboro nodeva man sekojošu kāda cita sapņa atstāstījumu, kuru viņš redzējis ap savas sievas nāves laiku.

“Lai pravietis, kas sapņus redz, sapņus stāsta.”(Jer. 23:28)

Kādā vakarā, kad daudz biju domājis par br. un māsas Vaitas bēdām, par viņu lomu trešā eņģeļa vēsts pasludināšanas darbā un par mūsu kļūdu, nenostājoties tiem līdzās, un pēc tam, kad savu nepareizo rīcību biju izsūdzējis Kungam un lūdzis Viņa svētības par br. un m. Vaiti, es devos pie miera.

Sapnī man likās, ka atrodos savā dzimtajā pilsētā, kādas garas kalnu nogāzes pakājē. Es runāju ar lielu nopietnību un teicu “Ak, kaut es varētu atrast visas vainas dziedinošu avotu!” Man likās, ka kāds skaists, glīti tērpies jauns cilvēks izgāja uz priekšu un patīkamā balsī sacīja: “Es tevi aizvedīšu pie avota.” Viņš man rādīja ceļu, un es centos tam sekot. Mēs gājām gar kalna nogāzi ar lielām grūtībām šķērsojām trīs slapjas, purvainas vietas, kur plūda mazas duļķainas upītes. Tām pāri varēja tikt vienīgi brienot. Pārvarējuši tās, nonācām uz skaistas cietzemes. [603]Tur piekalnē, atradās iedobums un liels avots, no kura izplūda tīrs dzirkstošs ūdens. Tajā bija ielikta liela tvertne, ļoti līdzīga iegremdēšanas kubulam Batlkrīkas veselības institūtā. Kāda caurule savienoja ar tvertnes vienu galu, un otrā galā ūdens tvertnei plūda pāri. Spoži spīdēja saule, un ūdens dzirkstīja tās staros. Kad tuvojāmies avotam, jaunais cilvēks neko neteica, tikai raudzījās uz mani un apmierināts smaidīja, kā arī pamāja ar vienu roku uz avota pusi, it kā gribēdams sacīt: “Vai tu nedomā, ka šis ir visas vainas dziedinošs avots?” Liela cilvēku grupa ar br. un m. Vaiti priekšgalā tuvojās avotam no pretējās puses. Visi viņi izskatījās jauki un priecīgi, un likās, ka viņu vaigos staroja svēta nopietnība.

Br. Vaits izskatījās stipri atspirdzis un bija līksms un laimīgs, tomēr it kā noguris, kā kad būtu pārvarējis lielāku attālumu. Māsai Vaitei rokās bija liels kauss ar kuru viņa smēla avota ūdeni, dzēra pati un tad sniedza to citiem. Man likās, ka br. Vaits uzrunāja apkārt stāvošos cilvēkus un sacīja: “Tagad jūs redzēsiet kādu iespaidu atstāj šis ūdens.” Tad viņš dzēra un tūlīt atspirga, un tāpat notika ar visiem citiem, kas dzēra šo ūdeni, viņu sejas pauda enerģiju un spēku. Man likās, ka br Vaits runājot un laiku palaikam dzerot no šī ūdens uzlika rokas uz tvertnes malas un trīs reizes tajā iegremdējās. Pēc katras iegremdēšanās viņš pacēlās spēcīgāks nekā iepriekš un visu laiku turpināja runāt, aicinādams citus gremdētie “avotā” kā viņš to sauca, un dzert no tā dziedinošajām straumēm. Viņa balss, tāpat kā māsas Vaites balss likās ļoti melodiska. “Es ļoti priecājos, ka esmu atradis šo avotu. [604] Man tuvojās māsa Vaite ar ūdens kausu un sniedza to, lai es dzertu, es tik ļoti priecājos, ka atmodos, pirms biju dzēris no šī ūdens.
Dž.N.Longboro.
Montereja Mičiganā, 1867. gada 8. septembrī

14. un 15. septembrī mēs noturējām daudz dodošas sanāksmes Batlkrīkā. Šeit mans vīrs brīvi un droši norāja dažus Dieva darbā augstas vietas ieņemošu cilvēku grēkus un pirmo reizi pēc desmit mēnešiem piedalījās vakara sapulcēs, uzrunādams sapulcējušos. Bija iesākts labs darbs, un draudze, kā jau ziņots “Review” slejās, solījās stāvēt ar mums, ja, atgriežoties no Rietumiem, mēs gribētu strādāt pie viņiem.

Kopā ar br. un m. Meinardiem un brāļiem Smitu un Omstedu piedalījāmies lielajās sapulcēs Rietumos, kuru galvenās uzvaras pilnībā aprakstītas “Review” slejās. Piedaloties sapulcē Viskonsinā, es jutos pavisam sagurusi. Batlkrīkā es biju strādājusi pāri saviem spēkiem un ceļojuma laikā gandrīz zaudēju samaņu. Četras nedēļas es daudz cietu balss aizsmakuma dēļ un tikai ar grūtībām runāju uz ļaudīm. Sabata vakarā man bija iekaisusi rīkle un aizsmakusi balss. Tā kā biju aizmirsusi cepuri, tad slimība skāra arī smadzenes. No rīta atmostoties, galvā bija īpatnēja sajūta. Balsis man likās vibrējošas, un viss manā priekšā it kā šūpojās. Ejot es grīļojos un gandrīz saļimu uz grīdas. Paēdu brokastis, cerēdama gūt atvieglojumu, bet kļuva tikai sliktāk. Es stipri saguru un nespēju nosēdēt.

Pēc priekšpusdienas sapulces mans vīrs atgriezās mājās un teica, ka ir apsolījis, ka es runāšu pēcpusdienā. Stāvēt ļaužu priekšā man likās neiespējami. Kad vīrs man jautāja par ko es runāšu, es nespēju sakopot un paturēt prātā nevienu teikumu tomēr es domāju, ka, ja Dievs gribēs [605], lai es runāju tad Viņš mani arī stiprinās. Ticībā uzdrošinājos iet, jo sliktākā gadījumā man varēja tikai neizdoties. Grīļodamās aizgāju uz telti, galvā pastāvot savādai neskaidrībai. Tomēr brāļiem, kas kalpoja no paaugstinājuma, es sacīju, ka, ja viņi atbalstīs mani ar savām lūgšanām, tad es runāšu. Es ticībā stāvēju ļaužu priekšā un pēc kādām piecām minūtēm manas domas noskaidrojās, un krūtīs balss kļuva brīvāka, un es vairāk kā stundu runāju, neizjūtot traucējumus uz, tūkstoš pieci simti dedzīgiem klausītājiem. Beigusi runāt, sevišķi spēcīgi izjutu Dieva žēlastību un laipnību par mani, un es nevarēju nepiecelties un nepastāstīt par savu slimību un Dieva svētību, kas mani atbalstīja, kamēr es runāju. Kopš šīs sapulces balss man kļuva stipri brīvāka un mana veselība ir uzlabojusies.

Rietumos mēs sastapāmies ar baumām, kas tikai mazliet atpalika no mana vīra pilnīgas apmelošanas. Tās izcēlās Ģenerālkonferences laikā un izplatījās visās lauku daļās. Atstāstīšu vienu piemēru, ka mans vīrs ir tik traks uz naudu, ka nodevies vecu pudeļu pārdošanai. Patiesība ir sekojoša: kad mēs gatavojāmies pārcelties, es jautāju vīram, ko lai darām ar ļoti daudzām vecām pudelēm. Viņš sacīja: “Svied tās prom!” tieši tad istabā ienāca mūsu Villijs un piedāvājās tās iztīrīt un pārdot. Es viņu pamācīju kā darīt un paskaidroju, ka tas, ko viņš par pudelēm iegūs, piederēs viņam. Un, kad mans vīrs brauca uz pasta kantori, viņš sev līdzi paņēma Villiju un pudeles. Viņš nevarēja to nedarīt sava mazā, čaklā dēla labad. Villijs pārdeva pudeles un saņēma naudu. Braucot uz pasta kantori, Vīrs paņēma ratos arī vienu brāli, kas saistīts ar “Review” izdevniecību. Viņš laipni sarunājās, braucot uz pilsētu un atriežoties no tās. Redzot Villiju nākam pie ratiem un jautājam par pudeļu vērtību un redzot arī aptiekāru sarunājoties ar manu vīru par to, kas tik ļoti interesēja [606]Villiju, šis brālis tad nesacīja nevienu vārdu, bet vēlāk nekavējoties sāka izplatīt baumas, ka br. Vaits brauc uz pilsētu pārdot vecas pudeles, un tāpēc viņam jābūt trakam. Pirmo reizi par pudelēm mēs dzirdējām pēc pieciem mēnešiem Aiovā.

Šīs lietas no mums slēpa tā kā mēs nepareizo iespaidu nevarējām novērst, bet tie, kas saucās par mūsu draugiem izplatīja pieminētās baumas it kā uz vēja spārniem. Jutāmies pārsteigti, ka izpētot šo lietu un gandrīz no visiem šīs draudzes locekļiem dzirdot atzīšanos par nupat izteikto, atklājās, ka mazākā vai lielākā mērā šīm ziņām ir noticējuši gandrīz visi, un tie, kas sevi sauc par kristiešiem, ir auklējuši nopēlumu, rūgtumu un cietsirdības jūtas pret mums, sevišķi pret manu slimo vīru, kurš cīnās par dzīvību un brīvību. Daži parādījuši bezdievīgu garu un ir stāstījuši, ka mans vīrs būdams bagāts, tomēr alkst pēc naudas.

Atgriežoties Batlkrīkā mans vīrs aicināja brāļu padomi noorganizēt satikšanos ar draudzi lai visu varētu iztirzāt tās priekšā un pārtrauktu nepareizo baumu izplatīšanu. Brāļi sanāca kopā no daudzām valsts daļām un mans vīrs bezbailīgi uzaicināja visus izteikt, kas tiem iebilstams pret viņu, lai viņš atklāti uz visu var atbildēt un tā pārtraukt slepeno apmelojumu izplatīšanos. Kļūdas, kas iepriekš jau bija atzītas “Review” slejās, tagad viņš pilnīgi atzina atklātās sapulces un atsevišķu personu priekšā un arī izskaidroja daudzus notikumus, uz kuriem pamatojās nepareizie un muļķīgie apmelojumi, un pārliecināja visus par šo apsūdzības nepatiesību.

Apspriežot jautājumu par mūsu īpašumu patieso vērtību, sev un visiem klātesošajiem par pārsteigumu viņš redzēja, ka kopvērtība ir tikai 1500$, neieskaitot zirgus un ratus, un izdoto grāmatu un tabulu atlikumu, kuru pārdošana pēdējā gadā, kā apliecināja sekretārs, nav segusi tās naudas procentus, ko viņš parādā Izdevniecības Savienībai. Šīs grāmatas un tabulas pašreiz nevar uzskatīt par sevišķi vērtīgām ne nu vēl mūsu tagadējos apstākļos. [607] Kad mans vīrs bija vesels viņš neatrada laiku savu veikalniecisko pārskatu noslēgšanai, un slimības laikā viss atradās citu rokās. Radās jautājums, kas noticis ar viņa īpašumu. Vai viņš ir apkrāpts? Vai viņa aprēķinos ir kāda kļūda? Vai arī viņš nenoskaidrojis, kas viņam pieder, ir devis gan vienam, gan otram labam mērķim, nezinādams savas patiesās iespējas dot, un nezinādams, cik daudz viņš ir devis.

Viens no mūsu veikalniecisko lietu caurskatīšanas rezultātiem bija nesatricinātas uzticības saglabāšana pret tiem, kam vajadzēja kārtot visu, kas saistījās ar mūsu īpašumu. Mums arī nav pamats domāt, ka mūsu ierobežotie līdzekļi ir izskaidrojami ar kādu kļūdu aprēķinos. Pārskatot mana vīra veikalnieciskās lietas pēdējo desmit gadu laikā un ņemot vērā viņa devību līdzekļu došanā darba atbalstīšanā visās tā nozarēs, vispareizākais secinājums ir tas, ka mūsu vērtības izlietotas tagadējās patiesības darbā. Mans vīrs rēķinus neveda, un, cik viņš ir devis, par to var spriest tikai pēc atmiņas un pēc atzīmēm “Review” slejās. Patiesība, ka mums pieder tik maz vērtību, kas atklājās šajā laikā, kad manu vīru raksturoja kā bagātu cilvēku, un kas tomēr vēl un vēl dzenas pēc laicīgās mantas, mums lika priecāties, jo tas bija vislabākais atspēkojums nepareizajiem apvainojumiem, kas aptraipīja mūsu iespaidu un mūsu kristiešu slavu.

Mūsu īpašumi var pazust, un mēs tomēr priecāsimies Dievā, ja šīs vērtības ir izlietotas Dieva lietas attīstībai. Mēs ar prieku esam atdevuši savas vislabākās dienas, savus vislabākos spēkus, esam tos gandrīz pilnīgi izsmēluši un jau izjūtam priekšlaicīga vecuma nespēku, un tomēr mēs gribam priecāties. Bet, ja tie, kas sevi sauc par mūsu brāļiem uzbrūk mūsu labajai slavai un iespaidam, attēlojot mūs kā bagātus un pasaulīgus cilvēkus, kas turpina kārot pēc vēl lielākas bagātības, tad tas mums ļoti sāp. Ļaujiet mums priecāties par mūsu labo slavu un iespaidu, kas pēdējos divdesmit gados mums maksājis tik dārgi, ka esam kļuvuši nabagi, zaudējuši veselību un gandrīz arī [608] dzīvību, un mēs būsim pilnīgi apmierināti un līksmi atdosim darbam to mazumu, kas mums vēl ir palicis pāri.

Izmeklēšana bija rūpīga un tā mūs atbrīvoja no visiem apvainojumiem un apsūdzībām un no jauna radīja pilnīgu savstarpējās vienprātības izjūtu. Atskanēja sirsnīga, sirdi plosoša nožēla par cietsirdīgo izturēšanos pret mums, un mēs visi izjutām sevišķu Dieva svētību. Atkritēji un grēcinieki atgriezās, un 44 cilvēki pieņēma kristību, no kuriem 16 kristīja mans vīrs un 28 brāļi Andrievs un Longboro. Mēs jutāmies iedrošināti tomēr bijām ļoti noguruši. Manam vīram un man vajadzēja iznest visu šī ļoti grūtā un satraucošā darba smagumu. Kā mēs, neskatoties uz vājo veselību, izturējām šo izmeklēšanu, kas gandrīz visi vērsās pret mums, sludināšanas darbs, pamācības un vēlās vakara sapulces, un tajā pašā laikā sagatavojot šo darbu, manam vīram strādājot kopā ar mani, pārrakstot un izlabojot to iespiešanai un pārlasot labojumu, to visu zina vienīgi Dievs. Tomēr mēs to pārdzīvojām, un mums ir cerība Dievā, ka Viņš uzturēs mūs mūsu darbā arī nākotnē.

Tagad mēs ticam ka iepriekšējos sapņos daudz norādīts uz mūsu lielajām grūtībām, ko izsauca pastāvošās nepareizības Batlkrīkas draudzē, un uz mūsu darbu, cenšoties atbrīvoties no ļaunprātīgajiem apvainojumiem un ar Dieva svētību atkal visu ievadīt pareizās sliedēs. Ja šajā skatījumā sapņi ir pareizi, vai tad mēs nevaram cerēt, ka piepildīsies sapņa otrā daļa, kas vēl nav īstenojusies, ka mūsu nākamās dienas būs daudz labākas par pagājušajām.

Noslēdzot šo vēstījumu es gribētu teikt, ka mēs dzīvojam vissvinīgākajā laikā. Pēdējā man dotā atklāsmē jutos pārsteigta, redzot, ka tikai neliela daļa no tiem, kas tagad sevi sauc par patiesības piekritējiem ļaus patiesībai sevi svētot un tiks izglābti. Daudzi pacelsies pāri darba vienkāršībai. Viņi piemērosies pasaulei, nodosies saviem elkiem un kļūs garīgi nedzīvi. Pazemīgie un [609] pašuzupurīgie Jēzus sekotāji turpinās iet pretī pilnībai, atstājot aiz sevis vienaldzīgos un pasaules mīļotājus.

Man norādīja uz seno Izraēli. Tikai divi no lielās armijas pieaugušajiem locekļiem, kas atstāja Ēģipti, iegāja Kānaānas zemē. Viņu mirušās miesas to pārkāpumu dēļ palika tuksnesī. Modernajam Izraēlim draud vēl lielākas briesmas aizmirst Dievu un tikt nomaldinātiem kalpošanā elkiem, jo, ja viņi atļaus sevi novērt no kalpošanas dzīvajam Dievam, tad uz tiem gulsies Viņa lāsts, bet, ja viņi no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka mīlēs Kungu, tad Viņš bagātīgi svētīs savu ļaužu kurvi un atņems no viņu vidus slimības.

Dieva ļaudīm apsolītas svētības vai lāsts – svētības ja viņi izies no pasaules un paliks atšķirti, un staigās pazemīgas paklausības ceļu, bet lāsts, ja viņi apvienosies ar elku pielūdzējiem, kas min kājām debesu aukstās prasības. Nepaklausīgā Izraēla grēki un noziegumi uzrakstīti un rādīti mums par brīdinājumu, lai mēs zinātu, ka atdarinot viņu noziegumus un aizejot no Dieva arī mēs tikpat droši piedzīvosim krišanu. “Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis.

Atbilde no Batlkrīkas draudzes

Atbildēt uz šo māsas Vaites paziņojumu mēs uzskatām par savu priekštiesību un pienākumu. [610] Daudzus gadus mums ir bijusi priekštiesība pazīt šos kunga kalpus (br. un m. Vaiti). Mēs zinām arī par viņu uzupurīgo dzīvi pagātnē un esam redzējuši svētības, kas pavadījušas viņu vienkāršās, pārbaudošās un uzticīgās liecības. Mēs jau sen esam pārliecinājušies, ka Svētā Gara pamācības šajās atklāsmēs ir bijušas nepieciešamas ļaužu labklājībai, kas gatavojas uz pārvēršanu, lai ieietu Dieva valstībā. Nav cita ceļa kā varētu norāt slepenus grēkus un atmaskot cilvēkus, kas “nemanot ielīduši” Dieva ganāmā pulkā, un izjaukt to ļaunos nodomus. Ilgi piedzīvojumi mums mācījuši, ka šādai dāvanai priekš Dieva ļaudīm ir neizsakāma vērtība. Mēs arī ticam, ka Dievs aicinājis br. Vaitu sniegt skaidru liecību, tādā veidā atklādams nepareizas rīcības norāšanā un, ka cilvēkiem, kas patiesi bīstas Dievu, viņš šai darbā jāatbalsta.

Sāpīgi piedzīvojumi mūs arī mācījuši, ka, ja šo liecību trūkst vai arī, ja to brīdinājumus ievēro tikai pavirši, tad draudzē virsroku gūst vēsums, atkrišana, pasaulīga domāšana un garīga tumsība. Mēs negribam slavēt cilvēku, tomēr mums vajadzētu baidīties, ka nepareizi saprotot pienākumu, varam neizsacīt savus uzskatus par šo liecību svarīgumu pietiekoši stingri un noteikti. To cilvēku briesmīgā atkrišana, kas liecības nav ņēmuši vērā un ir tās nicinājuši sniedz daudz bēdīgu pierādījumu, cik bīstami ir strādāt pretī žēlastības garam.

Mēs redzējām lielās bēdās, kas br. Vaita nopietnās un bīstamās slimības laikā bija jāpārdzīvo brālim un māsai Vaitiem. Viņa atspirgšanā mums pārāk skaidri redzama Dieva roka. Iespējams, ka ne viens cits cilvēks, kuru skāris tāds sitiens nekad nav atveseļojies. Tomēr Dieva laipnā roka no sava kalpa ir novērsusi savu paralīzi, kas nopietni skāris smadzenes, un tam dāvājusi jaunus spēkus, kā fiziskos tā garīgos.

Mēs domājam ka māsas Vaites lēmumu pagājušā gada decembrī, ņemt līdzi ceļojumā savu vīru, ir vadījis Dieva gars un, ka mēs, pretodamies šādai rīcībai esam bijuši saskaņā ar Dieva prātu. Mums šajā jautājumā [611] trūka debesu gudrības, un tāpēc mēs nomaldījāmies no pareizā ceļa. Mēs atzīstam, ka tajā laikā neizjutām dziļu kristīgu līdzjūtību, kādu prasīja šādas lielas bēdas, un ari, ka mēs bijām pārāk kūtri redzēt Dieva roku brāļa Vaita atveseļošanās gaitā. Viņa darbs un ciešanas mūsu dēļ deva tam tiesības uz mūsu vissiltāko līdzjūtību un atbalstu. Tomēr sātans mūs bija padarījis aklus pret mūsu garīgo stāvokli.

Pagājušā ziemā mūs bija pārņēmis aizspriedumu gars, liekot domāt, ka br. Vaits prasa līdzekļus, kad viņam tie nemaz nav vajadzīgi. Mēs tagad droši zinām, ka tieši tad viņi patiesi atradās trūkumā, un mēs rīkojāmies nepareizi, pietiekoši neizpētot apstākļus. Mēs atzīstam, ka šīs domas bija nepareizas un ļaunas, un ka tās izsauca nepareizu attiecīgo notikumu novērtēšanu.

Tagad sirdīs dziļi noskumuši, mēs pieņemam rājienu, kas izteikts šajā liecībā, un lūdzam, lai Dievs un viņa tauta mums piedod mūsu nomaldīšanos no pareizā ceļa, kā iemesls ir garīgu izšķiršanās spēju trūkums.

Brāļa un māsas Vaitu darbu pie mums dažas dienas atpakaļ pavadīja sevišķas Dieva svētības. Notika ne tikai dziļi izjusta atkrišanas un nepareizību atzīšana, bet to pavadīja arī grēku nožēlai atbilstoši svinīgi solījumi atgriezties pie Dieva. Dieva Gars šo darbu apzīmogojis tādā veidā, ka mēs nevaram šaubīties. Kristum tika pievesti daudzi jaunieši, un gandrīz katrs cilvēks, kas saistīts ar šo draudzi, saņēma kādu daļu no šīs debešķīgās svētības.

Lai mūsu brāļi citās vietās zina, ka mūsu sirdis ir ar br. un m. Vaitiem, un ka mēs ticam, ka Dievs viņus ir aicinājis atbildīgajā darbā, kuru viņi dara, un ka mēs solāmies šajā darbā stāvēt viņiem līdzās.[612]

Draudzes vārdā parakstījās padomes locekļi:
Padome: J.N.Longboro,
Džozefs Beits,
D.T.Bourdeans,
A.S. Hačkins,
Džons Baingtons

Šis paziņojums vienprātīgi pieņemts draudzes sapulcē pirmdienas vakarā 21. oktobrī
Vecākie: Urians Šmits,
G.W.Amadons

Griešana un ciršana

Šo izteicienu parasti lieto attēlojot to cilvēku vārdus un rīcības veidu, kas rāj citu cilvēku patiesās vai arī iedomātās nepareizības. Tas ir piemērots tiem, kuru pienākumos neietilpst savu brāļu norāšana, bet, kas to labprāt dara pie tam pārsteidzīgā un nesaudzīgā veidā. Nepareizi to attiecina uz cilvēkiem, kam uzlikts sevišķs pienākums norāt nepareizības draudzē. Tādas personas izjūt šī darba smagumu un ir spiestas rīkoties uzticīgi mīlot dārgās dvēseles.

Šajos pēdējos divdesmit gados man vairākkārtīgi rādīts, ka Kungs sagatavojis manu vīru uzticīgai rīcībai pret maldošajiem un uzlicis viņam šo nastu un, ka nedarot šajā ziņā savu pienākumu, viņš iemantos Kunga nepatiku. Es nekad neesmu uzskatījusi viņa spriedumu par nekļūdīgu vai viņa vārdus par inspirētiem, bet es vienmēr esmu ticējusi, ka savas ilgās pieredzes dēļ un tāpēc, ka esmu redzējusi, ka viņš šim darbam ir sevišķi aicināts un sagatavots, viņš ir vairāk piemērots kā jebkurš mūsu sludinātājs, daudzos gadījumos, kad attiecīgas personas sacēlās pret viņa [613] rājieniem, man rādīja, ka viņa spriedums un norāšanas veids ir pareizs.

Pēdējo divdesmit gadu laikā ļaudis, kas tika norāti, un viņu līdzjutēji ir nodevušies apsūdzošam garam pret manu vīru, un viss tas viņu ir nospiedis vairāk par jebkuru citu ļaunprātībā uzkrautu nastu, ko viņam netaisni vajadzēja nest. Un kad viņš zem savām nastām pakrita, daudzi norātie līksmojās, un, nepareizi saprotot 1865.g. 25. decembrī par viņu doto atklāsmi, priecājās domādami, ka Kungs šoreiz ir rājis viņu par viņa ”griešanu un ciršanu”. Viss tas ir nepareizi. Es neko tādu neesmu redzējusi. Lai mani brāļi zinātu, ko es redzēju par savu vīru, tad es šeit citēšu to ko es uzrakstīju nākošā dienā pēc atklāsmes un nodevu viņam. 1865.g. 25. decembrī man atklāsmē rādīja Kunga kalpa mana vīra Džeimsa Vaita lietu. Redzēju ka Dievs ir pieņēmis viņa pazemošanos un dvēseles bēdas Viņa priekšā un žēlastības pilns ir uzklausījis atzīšanos, ka svētošanās nav bijusi pilnīga, un nožēlu par pielaistām kļūdām un maldiem, kas ilgstošās slimības laikā izsauca tādus sirdsapziņas pārmetumus un izmisumu.

Man rādīja, ka viņa lielākā kļūda pagātnē ir bijusi nepiedodošais gars pret tādiem brāļiem, kas kaitējuši viņa iespaidam Dieva darbā, un kuru nepareizā rīcība ir bijusi par iemeslu viņa ārkārtēji lielajām garīgajām ciešanām. Viņš nebija tik žēlojošs un līdzjūtīgs kāds ir mūsu Debesu Tēvs pret saviem kļūdainajiem, grēcīgajiem un grēkus nožēlojošiem bērniem. Kad cilvēki, kas viņam sagādā vislielākās ciešanas, pilnīgi no sirds atzina savas nepareizības, viņš varēja tiem piedot un arī piedeva un savienojās ar viņiem kā brāļiem. Bet, kaut arī nepareizības Dieva skatījumā bija jau piedotas un dziedinātas, tomēr reizēm viņš domās rētas uzplēsa un atcerotie pagātni ļāva tām [614] strutot un padarīt sevi nelaimīgu. Pagātnē tik bieži piedzīvotās ciešanas, kas pēc viņa domām varēja izpalikt, bija par iemeslu kurnoša gara kopšanai pret brāļiem iekš Kunga. Tā viņš no jauna pārdzīvoja pagātni un arī atdzīvināja bēdas, ko vajadzēja nodot aizmirstībai, ļaujot tām sarūgtināt dzīvi, nevajadzīgi tās atceroties. Viņš neparādīja tādu žēlastību un mīlestību, kādu vajadzēja parādīt tiem, kas nelaimīgā kārtā ir krituši sātana kārdināšanās. Patiesie cietēji un zaudētāji bija šie cilvēki un ne viņš, kamēr viņš bija stiprs un viņā mājoja Kristus Gars. Ieraudzījušām savus maldus, šīm dvēselēm vajadzēja izcīnīt grūtu cīņu atpakaļ uz gaismu, pazemīgi atzīstot un nožēlojot savus grēkus. Viņām vajadzēja cīnīties ar sātanu un pārvarēt savu lepnumu, lai izkļūtu no sava neskaidrā, drosmi atņemošā stāvokļa un nostātos tur, kur atkal varētu cerēt un sākt iegūt spēkus sātana samīšanai zem savām kājām, tām bija vajadzīga gaismā atrodošos cilvēku palīdzība.

Es redzēju, ka mans vīrs bija pārāk stingrs un prasošs pret tiem, kuri bija kļūdījušies un darījuši viņam pāri. Viņš glabāja sevī neapmierinātību, kas nemaz nespēja palīdzēt maldīgajiem un viņa paša sirdi varēja padarīt tikai nelaimīgu, nederīgu Dieva mieram, kas liktu viņam par visu pateikties. Kungs ļāva viņa garam krist izmisumā par paša kļūdām un nepareizībām un gandrīz zaudēt cerību uz piedošanu, ne tāpēc, ka viņa grēki būtu tik lieli, bet lai viņš no piedzīvojumiem zinātu, cik sāpīga un mokoša ir dzīve, neizjūtot Dieva piedošanu un, lai viņš saprastu rakstu vietu ”Ja jūs cilvēkiem nepiedosiet viņu pārkāpumus, tad arī jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu pārkāpumus.” Es redzēju, ka, ja Dievs būtu tik stigrs un prasošs, kādi esam mēs un izturētos pret mums tā, kā mēs apejamies viens ar otru, tad mēs visi iekristu bezcerīgā izmisumā.

Es redzēju, Dievs pieļāvis šīs bēdas, lai mums iemācītu tik daudz, cik mēs citādi tik īsā laikā nebūtu [615] varējuši iemācīties. Tas bija Viņa prāts, ka mums vajadzēja iet uz N, jo bez tā mūsu dzīves pieredze nebūtu bijusi pilnīga. Viņš gribēja, lai mēs redzētu un pilnīgi izprastu, ka tiem, kas paklausa patiesībai un tur Dieva baušļus, nav iespējams dzīvot saskaņā ar savu pienākuma apziņu un būt vienotiem ar vadītājiem N, visā, kas attiecas uz kalpošanu Dievam, viņu principi nevar savstarpēji savienoties kā eļļa ar ūdeni. Tikai tie, kuru pamatlikumi ir pilnīgi skaidri un kas garīgi ir pilnīgi patstāvīgi, kas paši domā un rīkojas, pastāvīgi bīstoties Dievu un Viņam uzticoties var droši kādu laiku palikt N. Kas tā nav sagatavoti tiem nevajadzētu dot padomu iet uz šo institūtu, jo šīs iestādes vadītāju patīkamie vārdi viņus apmulsinās un prātnieciskā gudrība, kuras autors ir sātans, tos saindēs. Viņu iespaids un mācības par kalpošanu Dievam un reliģisko dzīvi ir tieši pretējas mūsu Pestītāja mācekļu iespaidam un mācībām. Ar norādījumiem un priekšzīmi viņi pazemina dievbijības standartu un saka, ka viņiem nav jābēdājas par saviem grēkiem un jāšķiras no pasaules, lai būtu Kristus sekotāji, bet, ka viņi var iet kopā ar pasauli un piedalīties tās priekos. Šie vadītāji savus piekritējus un sekotājus nepamudina atdarināt Kristus dzīvi, Viņa nodošanos lūgšanām, atturību un paļaušanos uz Dievu. Apzinīgi domājoši cilvēki, kas stipri uzticas Dievam nevar saņemt pusi no tā labuma N, ko saņem tie, kas uzticas šī institūta vadītāja reliģiskajiem principiem. Pirmajiem vienmēr jābūt sasprindzinātiem gataviem pretoties viņu daudzajām mācībām, kad runa iet par reliģiskajiem principiem, sijājot visu, ko dzird, jo citādi tie tiks pievilti un sātans gūs pār viņiem zināmas priekšrocības.

Es redzēju, ka, ja domājam vienīgi par slimībām un to ārstēšanu, tad N, ir vislabākais veselības institūts ASV. Tomēr vadītāji ir tikai cilvēki, [616] un viņu spriedums ne vienmēr ir pareizs. Institūta galvenais ārsts grib, lai viņa pacienti ticētu, ka viņa lēmums ir pilnīgs un galīgs, kā Dieva spriedums. Tomēr viņš bieži kļūdās. Viņš sevi izceļ kā Dievu un nepaaugstina Kungu kā vienīgo, uz kuru var paļauties. Kas neuzticas Dievam un nepaļaujas uz Viņu, un kas nespēj ieraudzīt skaistumu svētumā vai kristieša krustu nesošajā dzīvē, tie šeit var saņemt vairāk labuma nekā jebkurā citā veselības institūtā ASV. Šīs iestādes panākumu lielais noslēpums meklējams varā, kāda vadītājiem ir pār saviem pacientiem.

Es redzēju, kam mans vīrs un es pati tur nevarēju saņemt tik daudz labuma kā cilvēki, kuru dzīve un ticība atšķiras no mūsējās. Eņģelis sacīja “Dievs nevēlas, ka Viņa kalpus, kurus Viņš izraudzījis īpašam mērķim, sevišķa darba veikšanai, kontrolētu kāds cilvēks, jo šīs tiesības pieder vienīgi Dievam. Mūs N uzturēja Dieva eņģeļi. Viņi bija mums visapkārt, atbalstot mūs katru stundu. Tomēr pienāca laiks, kad mēs tur nevienam nespējām palīdzēt, ne arī paši gūt kādu labumu, un gaismas padebesis, kas bija ap mums mūs atstāja. Mieru mēs varējām atrast tikai atstājot šo vietu un ejot pie brāļiem Ročesterā, kur atradās gaismas padebesis.

Es redzēju, ka Dievs vairāku iemeslu dēļ gribēja, lai mēs ietu uz L. Mūsu nostāja tur, nopietnās lūgšanas ko pienesām Dievam, mūsu uzticēšanās Viņam, priecīgs prāts drosme, cerība un ticība, kuru Viņš mums deva lielajās bēdās, uz citiem atstāj iespaidu un visiem nodeva liecību, ka kristietim ir pieejams laimes un spēka avots, kuru nepazīst izpriecu mīlētāji. Dieva žēlastībā mēs iemantojām visu N atrodošos autoritatīvo cilvēku sirdis un nākotnē, kad pacienti izklīda uz visām pusēm savās mājās, mūsu darbs tiem liks atkal mūs ievērot, un kad mums būs jāpiedzīvo uzbrukumi, vismaz daži no viņiem mūs aizstāvēs. Bez tam, ejot uz N Kungs gribēja dot mums pieredzi, kuru mēs neiegūtu, atrodoties Batlkrīkā, līdzjūtīgu māsu un brāļu [617] vidū. Mums vajadzēja no tiem šķirties, lai Kunga vietā nepaļautos uz viņiem, jo jāuzticas ir vienīgi Dievam. Gandrīz atšķirtiem no Dieva ļaudīm, mums bija atrauta katra laicīga palīdzība. Tāpēc mēs raudzījāmies vienīgi uz Dievu. Tā rīkojoties mēs ieguvām piedzīvojumus, ko nemantotu, ja nebūtu gājuši uz N.

Kad mana vīra drosme un cerība sāka grīļoties mēs vairs nevienam šajā vietā nespējām palīdzēt, un arī paši nevarējām gūt kādu labumu, turpinot vēl tur uzturēties. Dievs gribēja, lai mans vīrs savu spēku zudumu nepiedzīvotu tur bet savā nespēkā dotos pie brāļiem, kas varēja viņam palīdzēt panest lielās bēdas. Nelaimē un sāpēs, atšķiroties no Dieva ļaudīm, mums bija iespēja pārdomāt un rūpīgi caurskatīt savu pagātnes dzīvi un ieraudzīt kļūdas un nepareizības, kā arī pazemoties Dieva priekšā un atzīstoties savos grēkos meklēt Viņa vaigu, meklēt pazemību, un bieži un nopietni viņu lūgt. Nododoties rosīgam darbam un nesot citu nastas un dažādu rūpju nomākti, mēs nevarējām atrast laiku pārdomām un rūpīgai pagātnes pārbaudei, ne arī mācīties no tās mācības, kuras Dievs redzēja esam priekš mums nepieciešamas. Man tad rādīja, ka Dievs nevarēja pagodināt savu Vārdu, atbildot uz savu ļaužu sirsnīgajām lūgšanām un atdot manam vīram veselību, kamēr mēs atradāmies N. Tas līdzinātos Viņa spēka savienošanai ar tumsības spēkiem. Ja viņam patiktu parādīt savu spēku, atdodot manam vīram veselību, tad godu, kas jādod Dievam, piesavinātos tur esošie ārsti

Eņģelis sacīja ”Dievs pagodināsies, atdodot savam kalpam veselību. Dievs ir dzirdējis savu kalpu lūgšanas. Viņš ir licis savas rokas zem sava apbēdinātā kalpa. Dievs šo lietu ir ņēmis savās rokās, un viņam, kaut arī ļoti ciešot, jāatbrīvojas no bailēm, rūpēm, šaubām un neticības un mierīgi jāuzticas lielajam un tomēr žēlojošajam Dievam, kas jūt viņam līdz, mīl viņu un rūpējas par viņu. Viņam būs [618] jācīnās ar ienaidnieku, bet cīņas laikā vienmēr jāatrod iepriecinājums, atminoties, ka kāds ir stiprāks par ienaidnieku. Tas uzņēmies gādāt par viņu un viņam nav jābaidās, lai ticībā paļaujas uz pierādījumiem, kurus Dievam paticis dot un viņš gūs krāšņu uzvaru Dievā.”

Es redzēju, ka Kungs mums devis piedzīvojumu, kam nākotnē strādājot viņa darbā, būs vislielākā vērtība. Mēs dzīvojam svinīgā laikā, kad risinās zemes vēstures noslēdzošie notikumi un Dieva ļaudis nav nomodā. Viņiem jāatmostas un noteikti jāiet uz priekšu, reformējot dzīvē ēšanas, ģērbšanās, darba un atpūtas ieradumus. Visā viņiem vajadzētu pagodināt Dievu un būt sagatavotiem kaujai ar mūsu lielo ienaidnieku, lai gūtu dārgu uzvaru, kuru Dievs glabā tiem, kas parādīs savaldīšanos visās lietās, cenšoties iegūt neiznīcīgo vainagu.

Es redzēju, ka Dievs manu vīru ir sagatavojis, lai tas stātos svinīgajā, svētajā reformas darbā, kam, kā Viņš ir parādījis, jāiet uz priekšu, Viņa ļaužu vidū. Ir svarīgi, lai sludinātāji mācītu dzīvot sātīgi. Viņiem vajadzētu rādīt kādu iespaidu uz veselību atstāj uzturs, darbs, atpūta un apģērbs. Visi, kas tic šo pēdējo dienu patiesībai, var šajā virzienā kaut ko darīt. Reforma attiecas uz viņiem, un Dievs prasa, lai viņi atmostos un ņemtu tajā dzīvu līdzdalību. Vienaldzība šajā jautājumā Viņam nepatīk.

Vairākumam draudzes grūtību auglīgs izcelšanās avots ir nepareiza izturēšanās pret kuņģi, apmierinot ēstkāri, kas ēd un strādā nesātīgi un nesaprātīgi, tie arī runā un rīkojas neprātīgi. Nesātīgs cilvēks nevar būt pacietīgs cilvēks. Lai būtu nesātīgs, nav jādzer alkoholiski dzērieni. Nesātīgas ēšanas grēks ir pārāk bieža ēšana, pārāk liela barības daudzuma uzņemšana. Trekni un neveselīgi ēdieni izjauc gremošanas orgānu veselīgo darbu, iespaido smadzenes un bojā veselīgo spriedumu, [619] neļaujot saprātīgi, mierīgi un veselīgi domāt un rīkoties. Un tas ir ražīgs avots draudzes grūtībām. Tāpēc, lai Dieva ļaudis būtu Viņam pieņemamā stāvoklī, lai tie varētu Viņu pagodināt savā miesā un garā, kas pieder Viņam, tiem ar interesi un dedzību jāaizliedz ēstkāre un jādzīvo sātīgi visās lietās. Tad tie varēs izprast patiesību tās skaistumā un skaidrībā un atklāt to savā dzīvē. Viņu saprātīgā, godīgā un gudrā rīcība, tad nedos mūsu ticības ienaidniekiem iespēju apkaunot patiesības lietu. Dievs prasa, lai visi, kas tic patiesībai, sevišķi rūpētos un neatlaidīgi censtos sasniegt iespējami vislabāko miesīgās veselības stāvokli, jo mūsu priekšā ir svinīgs un svarīgs darbs. Šis darbs prasa veselu miesu un veselu garu. Veselīgiem reliģiskiem piedzīvojumiem tas ir iešanai kristīgā dzīvē un panākumiem svēttapšanā tas ir tikpat nepieciešami kā roka vai kāja cilvēka ķermenim. Dievs prasa, lai viņa ļaudis šķīstītu sevi no katra miesas un gara traipa, lai kļūtu pilnīgi svēti Kunga bijāšanā. Visi, kas ir vienaldzīgi un aizbildina sevi, nedarot šo darbu, gaidot, lai Kungs viņu vietā padara to, ko viņš prasa, lai tie paši darītu savā labā, tiks atrasti par viegliem, kamēr zemes lēnprātīgie, kas darījuši viņa tiesas, Kunga dusmības dienā tiks paslēpti.

Man rādīja, ka, ja Dieva ļaudis no savas puses nemaz nepūlēsies, bet gaidīs, lai pār tiem nāk atspirgšana un atņem viņu nepareizības un izlabo viņu kļūdas, ja viņu šķīstīšanos no katra miesas un gara traipa un derīgumu piedalīties trešā eņģeļu vēsts spēcīgajā saucienā darīs atkarīgu no šīs atspirgšanas, tad viņi tiks atrasti par viegliem. Atspirgšana vai Dieva spēks nāks vienīgi pār tiem, kas tam būs sagatavojušies, darot to darbu, ko Dievs viņiem pavēl darīt, tas ir, šķīstot sevi no miesas un gara traipa, kļūstot pilnīgi svētiem dievbijībā. [620]

Man rādīja, ka zināmā mērā mana vīra gadījums ir līdzīgs tiem, kas gaida uz atspirgšanu. Ja viņš gaidītu uz Dieva spēku, lai tas skārtu viņa miesu, un viņš justos vesels, pirms pats ir pūlējies saskaņā ar savu ticību, ja viņš sacītu, ka tad, kad Kungs viņu dziedinās, viņš ticēs un darīs šo vai to, tad viņš varētu gaidīt un gaidīt, un nekas nemainītos. Jo Dieva apsolījumi piepildās vienīgi pie tiem, kas tic un tad rīkojas saskaņā ar savu ticību. Es redzēju, ka viņam jātic Dieva Vārdam, ka Dieva apsolījumi doti viņam, lai viņš tiem pieķertos un tie nekad nepaliks nepiepildīti. Viņam jāiziet ticībā paļaujoties uz pierādījumiem, kurus Dievam paticis dot, un jādara tik cik viņš spēj, lai kļūtu pilnīgi vesels. Eņģelis sacīja: “Dievs viņu uzturēs. Viņa ticībai jākļūst pilnīgai darbos, jo ticība viena pati ir nedzīva. Tā jāatbalsta ar darbiem. Dzīva ticība vienmēr atklājas darbos.”

Es redzēju, ka mans vīrs vēlētos izvairīties no piepūles saskaņā ar savu ticību. Bailes un rūpes par savu stāvokli padarījušas viņu nedrošu. Viņš raugās uz ārējo izskatu un miesas nepatīkamajām izjūtām. Eņģelis sacīja: “Jūtas nav ticība, ticība ir vienkārša paļaušanās, ka Dievs darīs to, ko Viņš ir solījis.” Es redzēju, ka Dieva Vārdā un Viņa spēkā manam vīram jāpretojas slimībai un ar savu gribas spēku viņam jānostājas par brīvību. Viņam, cik vien iespējams, jāpārtrauc runāt un domāt par sevi. Viņam vajadzētu justies priecīgam un laimīgam.

1865. gada 25. decembrī es redzēju kā jau daudzas reizes iepriekš man bija rādīts, ka sludinātājs F bieži ir kļūdījies un ar pārsteidzīgu, cietsirdīgu rīcību nodarījis daudz ļauna tiem, kas pēc viņa domām ir kļūdījušies. Es bieži esmu redzējusi, ka viņam jāstrādā jaunos laukos un ka pēc tam, kad viņš kādu ļaužu grupu ir vadījis pie patiesības, tad šo cilvēku audzināšanu un mācīšanu vajadzētu atstāt citiem, tāpēc, ka viņa rīcības veids, kam pamatā ir straujš gars, [621] trūkstot pacietībai un saprātīgam spriedumam, dara viņu šim darbam nederīgu. Es šeit gribu citēt liecību, kas man dota iepriekš br. F un uzrakstīta 1865. gada 25. decembrī, lai rādītu ko es esmu par viņu teikusi, kā arī vispārpieņemtā šīs liecības iztulkojuma dēļ, un arī tāpēc, ka viņš nemaz nav uz to atsaucies, bet vienīgi apgalvojis citiem, ka Kungs šajā atklāsmē rādījis manu vīru par “griešanu un ciršanu”. Vēl viens iemesls sekojošās liecības publicēšanai pašlaik ir vēlēšanās, lai mūsu brāļi pilnīgāk izprastu br. F darbu jaunos laukos un lai nekārdinātu viņu atstāt darbu, skubinot to strādāt vienā vai otrā vietā draudzēs vai arī apmesties tur uz dzīvi.

Pašpaļāvības briesmas

Br. F. 1865. gada 25. decembrī man rādīja, ka Mēnā iesācies labs darbs. Sevišķi man rādīja darba lauku, kur brāļa Andriewsa un tavi darba rezultāti dibināja draudzi, kas uzceļot lūgšanu namu, apliecināja interesi un mīlestību uz patiesību. Tomēr šīs draudzes labā darāms vēl liels darbs. Daudzi no viņiem ir atgriezti pie patiesības teorijas, daži izšķīrušies, vadoties no pierādījumu ietekmes, viņi redz skaistumu savstarpēji saistītā patiesības ķēdē, kas visa ir harmonisks, pilnīgs, vesels, viņi mīl patiesības pamatlikumus, tomēr tie nav piedzīvojuši tās svētījošo iespaidu. Šīs dvēseles pakļautas pēdējo dienu briesmām. Priekš nepiedzīvojušiem sātans ir sagatavojis viltības un slazdus. Viņš strādā caur saviem aģentiem, pat caur sludinātājiem, kas nicina patiesību un paši min kājām Dieva likumus, un māca saviem klausītājiem darīt to pašu.

Draudze, kas pieņēmusi nepopulāro patiesību, var būt droša, vienīgi uzticoties Dievam un ļaujot, lai vārdos apliecinātā patiesība tos svētī. Viņi ir spēruši uz priekšu svarīgu soli, un tagad tiem jāiegūst reliģiski piedzīvojumi, [622] kas tos darītu par Visaugstākā dēliem un meitām un par neiznīcīgām mantojuma mantiniekiem, ko viņiem sagādājis Dieva mīļotais Dēls. Kas bijuši par darba rīkiem, atklājot viņiem patiesību, tiem šajā svarīgajā laika posmā nevajadzētu pārtraukt savas pūles priekš viņiem, bet gan neatlaidīgi turpināt strādāt, līdz šīs dvēseles kļūst Kristus īpašums. Viņiem vajadzētu dot pietiekošus pierādījumus, ka patiesība viņiem ir par pestīšanu.

Es redzēju, ka Dievs Mēnā darītu vēl lielāku darbu, ja visi, kas tur strādā Viņa darbu, svētītos Viņam un nepaļautos uz savu spēku, bet gan uz Izraēla stiprumu. Man rādīja, ka br. Andriews un tu esat daudz strādājuši un neesat domājuši par atpūtu, lai gan veselības saglabāšanai tā bija nepieciešama. Jums vajadzētu strādāt apdomīgi un ievērot atpūtas laikus. Tāda rīcība dotu jums fizisku un garīgu spraigumu un piešķirtu jūsu darbam lielāku iespaidu. Brāli F, tu esi nervozs vīrs un daudzreiz rīkojies impulsīvi. Garīga nomāktība pārāk daudz iespaido tavu darbu. Reizēm tu nejūties brīvs un domā, ka iemesls ir citu atrašanās tumsā vai nepareizā rīcība, vai pat kaut kas tāds, ko tu nevari nosaukt vārdā, bet tāpēc tu kaut kur steidzies, kaut kam uzbrūc, kā rezultātā var notikt daudz ļauna.

Ja tu atrodies šādā nemierīgā, nervozā noskaņojumā, nomierinātos un atpūstos, un mierīgi gaidītu uz Dievu, un jautātu sev, vai šis nemiers nav tevī pašā, tad tu pasargātu no ievainojumiem sevi un Dieva dārgo lietu.

Es redzēju, ka brālim F, ja viņam uzrunās izdodas spēcīgi aizkustināt klausītāju jūtas, draud briesmas paaugstināties. Tad viņš bieži sevi uzskata par visiespaidīgāko sludinātāju. Šai ziņā viņš sevi reizēm piekrāpj. [623]

Kaut arī viņš uz laiku var būt vispatīkamākais sludinātājs, tomēr labākais darbs var palikt nepadarīts. Cilvēka spējas visaugstākā mērā aizkustināt citu jūtas nepierāda, ka viņš ir visderīgākais sludinātājs.

Staigājot pazemīgi un uzticoties Dievam, br. F var padarīt daudz laba. Tad viņam palīgā nāk eņģeļi, un viņš tiek svētīts ar skaidrību un brīvību. Bet guvis sevišķas uzvaras, viņš pārāk bieži paaugstinājas un domā, ka ir derīgs visam, domā, ka viņš kaut kas ir, kad patiesībā viņš ir tikai rīks Dieva rokās. Pēc šādiem brīžiem Dieva eņģeļi viņu atstāj viņa paša vājajiem spēkiem, un tad, kaut gan pats ir vainīgs, viņš pārāk bieži apsūdz savus brāļus, un ļaudis, ka tie ir par iemeslu viņu apņemošajai tumsai un nespēkam. Šādā nelaimīgā garastāvoklī viņš bieži uzbrūk vienam vai otram un, pat līdz pusei savu darbu nepadarījis, domā, ka viņam jāaiziet un jāsāk darbs citā vietā.

Es redzēju, ka br. F draud briesmas iziet cīņā savā spēkā, bet viņš pārliecināsies, ka šis spēks cīņā ir tikai nespēks. Uzticoties Dievam, sadursmēs ar ticības ienaidniekiem, viņš bieži ir guvis panākumus. Tomēr reizēm par uzvarām, ko Dievs ir devis patiesībai pār maldiem, viņš ir sajūsminājies un godu šajās cīņās pierakstījis sev. Viņa skatījumā paša “es” ir ticis paaugstināts.

Man rādīja, ka divās pēdējās diskusijās viņš nav vadījies no pareizā gara. Pirms pirmās viņš paaugstinājās, pieņemot cilvēku glaimus, kas nemīlēja patiesību. Klausoties un piedaloties diskusijā, kas notika starp diviem neticīgiem cilvēkiem, viņš paaugstinājās un domāja, ka ir spējīgs cīnīties par kuru katru. Juzdamies tik drošs, viņš patiesībā bija šķīries no sava spēka. Dievam nepatika, ka viņš neievēroja br. padomu. Viņa pašpaļāvīgais gars šo diskusiju gandrīz pārvērta par pilnīgu neveiksmi. Ja šajās cīņās nepanāk noteiktu uzvaru, tad vienmēr jāpiedzīvo zaudējums. Tajās nekad nevajadzētu steigties, rīkoties [624] nevērīgi, bet katru soli vajadzētu spert piesardzīgi, vislielākajā gudrībā, jo tas izšķir dažreiz vairāk nekā sadursmes tautu starpā. Šīs cīņas starp patiesību un maldiem saceļ kājās sātanu un viņa pulkus, un, ja patiesības pārstāvji neaizies kaujā Dieva spēkā, tad sātans tos vienmēr pārspēs.

Otrajā cīņa uz spēles bija likts daudz, ļoti daudz. Un šeit br. F cieta neveiksmi. Šajā cīņa viņš nedevās, izjūtot savu vājumu pazemībā un no visas sirds paļaujoties uz Dieva spēku. Viņš atkal jutās pats pietiekoši stiprs. Panākumi pagātnē bija viņu paaugstinājuši. Viņš domāja, ka gūtās uzvaras lielā mērā izskaidrojamas ar viņa prasmi lietot spēcīgus pierādījumus, ko sniedz Dieva Vārds.

Man rādīja, ka patiesības aizstāvjiem nevajadzētu meklēt vārdu cīņas (diskusijas), un ja kaut kur patiesības uz priekšu iešanai un Dievam par godu šīs vārdu cīņas ir nepieciešamas, cik rūpīgi sagatavoties un ar kādu pazemību viņiem vajadzētu doties šajās kaujās. Pārbaudot savas sirdis, atzīstot savus grēkus, nopietni lūdzot un bieži un laikus ievērojot gavēni, viņiem vajadzētu saukt un kliegt, lai Dievs sevišķā kārtā tiem palīdzētu un dotu savai glābjošai, dārgajai patiesībai spožu uzvaru, tā ka maldi atklātos savā patiesā kroplumā, un to aizstāvji piedzīvotu pilnīgu sakāvi. Kas cīnās par patiesību, pret tās pretiniekiem, tiem jāsaprot, ka viņi nesastopas tikai ar cilvēkiem, bet, ka tiem jācīnās ar sātanu un viņa eņģeļiem, kas stipri apņēmušies panākt lai attiecīgā laukā arī uz priekšu saglabātos tumsa un maldi un lai šie maldi aizklātu patiesību. Tā kā maldi vislabāk atbilst dabīgajai sirdij, tad tos pieņem jau kā pierādītus un izvairās no jebkuras izskaidrošanas. Apmierināti, bezrūpīgi cilvēki mīl maldus un tumsību, un nevēlas, ka patiesība tos reformētu. Viņiem nepatīk nākt gaismā, lai to darbi netiktu norāti.

Ja tie, kas stāv par patiesību, uzticas pierādījumu spēkam un tikai nedaudz paļaujas uz Dievu un tādā noskaņojumā sastopas ar saviem pretiniekiem, tad patiesība neko neiegūs un piedzīvos tikai noteiktu zaudējumu. Ja nav acīm redzamas uzvaras [625] patiesības pusē, tad stāvoklis pēc cīņas būs kļuvis ļaunāks. Kas iepriekš jutās kaut cik patiesības pārliecināti, pārstāj domāt un izšķiras par labu maldiem, jo savā aptumšotajā stāvoklī viņi nespēj saprast, ka patiesība stāv augstāk par maldiem. Šīs divas pēdējās diskusijas maz devušas Dieva darba uz priekšu iešanai, un būtu bijis labāk, ja tās nemaz nebūtu notikušas. Brālis F tajās nepiedalījās pazemībā un stipri paļaujoties uz Dievu. Ienaidnieks bija viņu darījis iedomīgu, un viņš pats jutās pietiekami stiprs un drošs, un nevis kā pazemīgs Kristus kalps.

Brāli F Dievs tev blakus nolika darbinieku ar dziļu pieredzi, un spējīgāko šajā laukā. Viņš no saviem personīgajiem piedzīvojumiem pazina sātana viltības, un pats bija piedzīvojis visstiprākās garīgās ciešanas. Dieva nemaldīgajā aizgādībā viņam bija ļauts izjust šķīstošā cepļa karstumu un mācīties saprast, ka katrs patvērums, izņemot Dievu pievils un katrs balsts uz kuru viņš gribēs atbalstīties, izrādīsies esam aizlauza niedre. Tev vajadzētu saprast, ka br. Andriews bija tikpat dziļi ieinteresēts diskusijā kā tu pats, un tev pazemīgā garā vajadzēja uzklausīt viņa padomu un sev par labu ņemt vērā norādījumus. Bet sātana nodoms bija izjaukt Dieva plānu, un viņš darīja visu, lai pārvaldītu tavu prātu un tā sakropļotu Dieva darbu. Tu steidzīgi devies ceļā pats savā spēkā, un eņģeļi tevi atstāja, lai tu dari pēc sava prāta. Tomēr Dievs, žēlodams savu darbu, negribēja pieļaut, ka patiesības ienaidnieki gūtu izšķirošu uzvaru un, atbildot uz Viņa kalpa izmisīgajām lūgšanām, palīgā nāca eņģeļi. Pilnīgas neveiksmes vietā tika gūta daļēja uzvara, lai patiesības ienaidnieki [626] nevarētu līksmoties un paaugstināties pāri ticīgajiem. Šīs pūles neko nedeva, lai gan varēja tikt panākta krāšņa patiesības uzvara pār maldiem. Tev blakus strādās divi no spēcīgākajiem patiesības aizstāvjiem, trīs vīri patiesības spēkā stāvēja pret vienu cilvēku, kas centās patiesību apsegt ar maldiem. Savienībā ar Dievu tu varēji būt kā vesels pulks, ja tikai cīņa būtu uzsākta pareizi. Pašapmierinātība tevi gandrīz noveda pie pilnīgas sakāves. Nekad tev nevajadzētu ielaisties diskusijā, kur tik daudz tiek riskēts, paļaujoties uz savām spējām sniegt stiprus pierādījumus. Ja tiešām no tā nevar izvairīties, tad dodies cīņā, bet stipri uzticoties Dievam, pazemīgā garā, Jēzus garā, kurš tev pavēlējis mācīties no Viņa, no lēnprātīgā un sirds pazemīgā. Un tad, lai pagodinātu Dievu un atklātu Kristus raksturu, tev nekad nevajadzētu lietot kaut ko nelikumīgu diskusijās ar pretinieku. Atmet augstprātīgus, izsmejošus izteicienus un rotaļāšanos ar vārdiem. Atceries, ka tu cīnies nevien ar cilvēkiem, bet arī ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tas, kurš uzvarēja sātanu debesīs un pārspēja kritušo ienaidnieku, un izraidīja viņu no debesīm, kurš mira, lai atpirktu kritušo cilvēku no ienaidnieka varas, strīdoties pie Mozus kapa par viņa miesām, neuzdrošinājās apvainojoši uzbrukt sātanam, bet tikai sacīja: ”Lai Kungs tevi rāj”

Pēdējās divās diskusijās tu nonicināji padomu un negribēji uzklausīt Dieva kalpu, kurš darbam ir nodevies ar visu dvēseli. Dievs, iepriekš, visu zinādams, sniedza tev padomdevēju, kura spējas un ietekme deva viņam tiesības uz tavu cieņu un uzticību, un, vadoties no viņa pieredzējušā sprieduma, tu savu godu nemaz nemazinātu. Dieva eņģeļi ievēroja tavu pašpaļāvību un dziļās skumjās no tevis novērsās. Dievs nevarēja pilnīgi savu spēku atklāt tevis labā, jo godu tu būtu piesavinājies sev, un tavam turpmākajam darbam būtu bijusi pavisam maza vērtība. Es redzēju, br. F, ka tev nevajadzētu paļauties uz savu spriedumu, kas tik bieži ir tevi maldinājis. Tev vajadzētu paļauties [627] pieredzējušu cilvēku spriedumam. Nepaļaujies uz savu stāvokli un neesi tik pašpaļāvīgs, ka nevari pieņemt piedzīvojušu cilvēku padomu.

Tava sieva tev nav palīdzējusi, bet drīzāk gan kavējusi. Ja viņa būtu pieņēmusi un ievērojusi vairāk kā pirms diviem gadiem dotās liecības, tad viņa tev tagad būtu bijusi spēcīgs palīgs evaņģēlija darbā. Bet viņa šo liecību nav ņēmusi vērā un savā dzīvē nav neko mainījusi. Ja viņa to būtu darījusi, tad tās rīcība būtu pavisam savādāka. Viņa nav svētījusies Dievam. Viņa mīl savas ērtības, izvairās no nastām un neaizliedz sevi. Viņa ļaujas slinkumam, un viņas priekšzīme nav atdarināšanas cienīga, bet gan nāk par ļaunu Dieva darbam. Reizēm viņa tevi stipri iespaido, sevišķi tad, kad ilgojas pēc mājām vai jūtas neapmierināta. Viņa tevi ietekmē arī draudzes dzīvē. Viņai ir savi ieskati pret atsevišķu brāli vai māsu, dažs tai nepatīk, kamēr citam tā stipri pieķeras, kaut arī bieži gadās, ka tieši tas, kuram viņa devusi vietu savā sirdī, ir bijis par cēloni lielām grūtībām draudzē. Svētošanās trūkuma dēļ viņa stipri pieķeras tiem, kas izrāda viņai lielāku uzticību un mīlestību, kamēr pret dārgām dvēselēm, kuras Dievs mīl, izturas auksti, jo tie viņai un brālim F neapliecina dedzīgu pieķeršanos. Un tieši šo cilvēku mīlestība ir patiesa un vērtējama augstāk par to cilvēku jūtām, kas skaļi runā per savu uzticību. Tavas sievas domu gaitai uz tevi ir liels iespaids. Tu bieži uzskati kā pašu par sevi saprotamu patiesību, ka viņai ir taisnība, un domā tāpat kā viņa, un attiecīgi rīkojies draudzes lietās.

Tev jāatdarina Kristus dzīve, jo uz tevi gulstas svinīga atbildība. Tavai sievai par savu rīcību būs jāatbild Dievam. Ja viņa tevi kavē, tad par to viņai būs jādod norēķins Dievam. Reizēm viņa atmostas un pazemojas Dieva priekšā, un ir patiess palīgs, bet drīz vien viņa atkal kļūst bezdarbīga, izvairās no pienākumiem un atrod iemeslu, lai atbrīvotos kā no garīgā tā no fiziskā darba. Viņas veselība būtu daudz labāka, ja tā vairāk strādātu, [628] ja priecīgāk un no sirds nodotos fiziskam un garīgam darbam. Viņai netrūkst spēju, bet trūkst vēlēšanās strādāt, viņa nav neatlaidīga izkopt mīlestību uz darbu. Tagadējā stāvoklī Dievs viņas labā neko nevar darīt. Viņai pašai kaut kas jādara, lai atmostos un nodotu Dievam savus garīgos un fiziskos spēkus. Dievs to no viņas prasa, un Dieva dienā viņu atzīs par nelietīgu kalpu, ja saskaņā ar doto gaismu viņa pilnīgi nemainīs savu dzīvi. Bez šīs reformācijas viņai vispār nevajadzētu pievienoties vīram viņa darbā. Dievs brāli F svētīs un pasargās, ja viņš turpmāk rīkosies pazemīgi, balstoties uz pieredzējušu līdzstrādnieku spriedumu.

Nepievilieties

Sātans strādā, lai Dieva ļaudis pieviltu un nomaldinātu no pareizā ceļa. Viņš neatstās neizmēģinātu nevienu līdzekli, viņš tiem tuvosies tai vietā, kur tie vismazāk sargās, tāpēc nevienu posteni nedrīkst atstāt nenostiprinātu. Batlkrīkas draudze nedomāja vērsties pret mums, tā ir tikpat laba kā citas draudzes, bet Batlkrīkā daudz ieguldīts, daudz likts uz spēles, un pret Batlkrīku sātans vērsīs visu savu artilēriju, jo tā viņš var aizkavēt visu darbu. Mēs no sirds jūtam līdzi šai draudzei tās tagadējā pazemojumā un gribam brīdināt, lai nevienā sirdī nemostas pārākuma gars. Dievs dziedinās visas šo mīļo cilvēku vainas un, ja viņi staigās pazemīgi un modri sargās katru vietu no sātana uzbrukumiem, tad Viņš vēl tos darīs par vareniem patiesības aizstāvjiem. Šie ļaudis pastāvīgi atrodas zem ienaidnieka ugunīm. Iespējams, ka neviena draudze šādos apstākļos nebūtu tik labi pastāvējusi; tāpēc esiet līdzjūtīgi pret brāļiem Batl-Krīkā un lūdziet [629] Dievu, lai Viņš tiem palīdzētu noturēt cietoksni.

Kamēr mans vīrs nestrādāja un arī es viņa dēļ paliku mājās, sātans bija apmierināts un nevienu nespieda radīt mums tādas grūtības, kādas aprakstītas iepriekšējās lappusēs. Bet, kad mēs 1866. gada 19. dec. devāmies ceļā, viņš redzēja, ka mums ir iespējams kaut ko darīt Kristus darbā, kaitējot viņa lietai, ka var tikt atmaskotas dažas viņa viltības ar kurām viņš maldinājis Dieva ganāmo pulku. Tāpēc viņš jutās spiests kaut ko darīt, lai mūs aizkavētu. Šī mērķa sasniegšanai neviens cits ceļš nebija tik iedarbīgs kā mūsu seno Batl-Krīkas draugu noskaņošana pret mums, tādā veidā liekot mums piedzīvot smagus pārbaudījumus. Viņš izmantoja sev par labu katru nelabvēlīgāku apstākli un vadīja savas lietas it kā ar tvaika spēku.

Bet pateicība Dievam, viņam neizdevās mūs apturēt, ne arī pilnīgi iznīcināt. Pateicība Dievam, ka mēs vēl dzīvojam un ka viņš atkal laipni svētī Savus maldošos ļaudis, kas tagad atzīst un nožēlo savus grēkus. Brāļi, mīlēsim viņus vēl vairāk, tagad, kad Dievs viņiem parāda Savu lielo mīlestību.

Liecības draudzei nr. 14

Personīgo liecību publicēšana

[630] Liecībā Nr. 13 es sniedzu īsu pārskatu par mūsu darbu un grūtībām laikā no 1866. gada 19. decembra līdz 1867. gada 21. oktobrim Šajās lappusēs gribu pieminēt mazāk sāpīgus notikumus mūsu dzīves pēdējos piecos mēnešos.

Šai laikā es esmu uzrakstījusi daudz personīgo liecību. Un par daudziem pēdējos piecos mēnešos mūsu darba laukā sastaptiem cilvēkiem man vēl liecības jāraksta, tiklīdz atradīšu tam laiku un saņemšu spēku; tomēr tieši šis pienākums rakstīt personīgās liecības jau ilgu laiku man sagādā ne mazums rūpju. Ar nedaudziem izņēmumiem es tās esmu nosūtījusi tieši cilvēkiem, uz kuriem tās attiecas, un pēc tam ļāvusi viņiem pašiem izšķirt, kā rīkoties. Rezultāti ir bijuši dažādi:

1. Daži šīs liecības pieņēmuši ar pateicību, izturējušies pret tām atsaucīgi un guvuši sev labumu. Šādi cilvēki labprāt vēlējušies, lai attiecīgās liecības redzētu arī brāļi, un vaļsirdīgi un pilnīgi atzinuši savas kļūdas.

2. Citi atzinuši, ka viņiem dotās liecības ir pareizas, un, izlasījuši tās, nolika pie malas, bet savu dzīves veidu izmainīja pavisam maz. Šīs liecības lielākā vai mazākā mērā attiecas arī uz draudzēm, kurām šie cilvēki piederēja, kas arī varēja gūt no tām labumu. [631] Noslēpjot tās, ir zaudētas visas iespējamās svētības.

3. Citi pret liecībām ir sacēlušies. Daži no viņiem ir atsaukušies ar kļūdu meklēšanas garu. Daži parādījuši rūgtumu, dusmas un niknumu un, atlīdzinot manas pūles un sāpes, rakstot liecības, centušies mums kaitēt, cik vien spējuši; citi stundām ilgi aizturējuši mani personīgās sarunās, lai manas ausis un sāpošā sirds uzņemtu viņu sūdzēšanos, kurnēšanu un sevis taisnošanu, lai varbūt ar raudāšanu un neskatīšanos uz savām kļūdām un grēkiem paši sevī radītu pret sevi līdzjūtību. Šāda izturēšanās uz mani atstājusi briesmīgu iespaidu un reizēm mani novedusi tuvu izmisumam. Šo nesvēto nepateicīgo cilvēku rīcības sekas man sagādājušas vairāk ciešanu un desmitreiz vairāk novājinājušas manu drosmi un veselību kā viss šo liecību rakstīšanas darbs.

Viss tas man ir bijis jāpacieš, un mani brāļi un māsas pa lielākai daļai neko nav zinājuši. Viņi nav pareizi sapratuši šī man veicamā nogurdinošā darba lielumu, ne arī nastas un ciešanas, kas man netaisni uzliktas. Dažās atklātībai izdotajās liecībās esmu sniegusi arī personīgus paziņojumus, un reizēm cilvēki ir jutušies apvainoti, ka es neesmu publicējusi visas šāda veida vēstis. Tā kā to ir ļoti daudz, tad šo prasību izpildīt ir gandrīz neiespējami, un tas arī nebūtu pareizi, tāpēc ka daļa šo liecību saistās ar grēkiem, ko nevajadzētu un arī nedrīkstētu publicēt.

Beidzot tomēr esmu nolēmusi, ka daudzas personīgās liecības vajadzētu publicēt. Tās lielākā vai mazākā mērā ietver rājienus un pamācības, kas attiecas uz simtiem vai pat tūkstošiem citu cilvēku, kas ir līdzīgā situācijā. Šiem ļaudīm jāsaņem gaisma, kuru Dievam bija pa prātam viņiem dot, lai viņi zinātu, kā rīkoties konkrētajās situācijās. Ir nepareizi, ja to viņiem noslēpjam, nosūtot vienai [632] personai vai tikai uz vienu vietu, kur to tur it kā sveci zem pūra. Pārliecību, ka šis ir mans pienākums, ļoti nostiprināja sekojošs sapnis:

Man rādīja mūžam zaļojošu birzi. Tajā strādāja daži cilvēki, ieskaitot mani. Es saņēmu pavēli rūpīgi apskatīt kokus un pārbaudīt, vai tie ir veselīgi attīstījušies. Es redzēju, ka daži bija vēja noliekti un sakropļoti un ka tos vajadzēja atbalstīt ar mietu palīdzību. No nīkuļojošajiem un mirstošajiem kokiem attīrīju zemi un netīrumus, lai pārliecinātos, kas tiem kait. Pie dažu koku saknēm atradu tārpus. Citi nebija pietiekoši aplieti un gāja bojā ūdens trūkuma dēļ. Dažu koku nīkšanas iemesls bija kopā savijušās saknes. Mans darbs bija izskaidrot strādniekiem dažādos cēloņus, kas neļāva šiem kokiem labi attīstīties. To vajadzēja darīt tāpēc, ka arī citās vietās koki varēja nīkuļot līdzīgi šiem, ka bija nepieciešams zināt, kāpēc šie koki labi neauga un kā tos vajadzētu audzēt un kopt.

Šai liecībā es atklāti runāju par māsu Hannu Mori, ne lai apbēdinātu Batl-Krīkas draudzi, bet pienākuma spiesta. Es mīlu šo draudzi, neskatoties uz tās kļūdām. Es nezinu nevienu citu draudzi, kas labdarībā un vispārējos pienākumos būtu tikpat atsaucīga. Šai gadījumā es atklāju biedējošas patiesības, lai visās vietās mūsu ļaudīs atmodinātu pienākuma izjūtu. Pat viens no divdesmit septītās dienas adventistiem, kam labi materiālie apstākļi, nedzīvo saskaņā ar Dieva Vārda uzupurēšanās pamatlikumiem. Bet, lai viņu ienaidnieki, kam trūkst Kristus mācību pirmo principu, dzirdot norājam adventistus, nejūtas pārāki. Tas pierāda, ka viņi ir Kunga bērni. Apustulis saka, ka tie, kas netiek pārmācīti (sodīti). ir ārlaulības bērni, bet ne dēli. Tad lai šie nelikumīgie bērni nelielās pret likumīgajiem Visvarenā dēliem un meitām.

Veselības institūts

[633] Iepriekšējās Liecībās draudzei es runāju, cik svarīgi, lai septītās dienas adventistiem būtu iestādes slimnieku ārstēšanai, sevišķi mūsu vidū esošo cietēju un slimnieku ārstēšanai. Es runāju, ka mūsu ļaudīm ir pietiekoši līdzekļu, lai šo uzdevumu veiktu. Ņemot vērā šī nozarojuma svarīgumu lielajā sagatavošanās darbā, lai varētu līksmām sirdīm sastapt Kungu, es centos mūsu ļaudis pārliecināt, ka viņu pienākums ir atbilstoši savām spējām daļu līdzekļu ieguldīt šādā institūtā. Es arī vērsu uzmanību uz man atklātajām briesmām, kādām šādā pasākumā būs pakļauti ārsti, vadītāji un citi cilvēki; es izteicu cerību, ka man rādītās briesmas tiks atvairītas. Tomēr šai cerībā priecājos tikai kādu laiku, lai vēlāk izjustu vilšanos un sāpes.

Veselības reformai pieķēros ar lielu interesi un stipri cerēju, ka Veselības institūts attīstīsies un plauks. Es izjutu tādu atbildību, kādu neviens cits nevarēja izjust, Kunga vārdā runāt uz brāļiem un māsām par šo institūtu un par viņu pienākumu sagādāt vajadzīgos līdzekļus, un ar milzīgu interesi un rūpēm vēroju visa šī darba attīstību. Redzot vadošās un noteicošās personas dodamies briesmās, kas man bija atklātas un no kurām es viņas brīdināju gan atklāti, gan personīgās sarunās un vēstulēs, jutos briesmīgi nospiesta. Institūtā, ko man rādīja kā mūsu cietēju un slimnieku dziedināšanas vietu, vajadzēja valdīt uzupurēšanās, viesmīlīgas pretimnākšanas pamatlikumiem, ticībai un dievbijībai. Bet, kad atskanēja noteikti aicinājumi ieguldīt lielas naudas summas, apgalvojot, ka nopirktās akcijas dos lielus procentus; kad brāļi, kas šai institūtā strādāja, likās vairāk kā labprātīgi [634] saņemt lielākas algas par tām, ar kādām apmierinājās cilvēki citās, līdzvērtīgi svarīgās vietās lielajā patiesības un reforma darbā; kad es ar sāpēm uzzināju, ka institūta popularizēšanas dēļ starp tiem, kas nepieder mūsu ticībai, lai nodrošinātu viņu atbalstu, tur ātri ieviesies kompromisa gars, par ko liecina, uzrunājot lietoto vārdu “brālis” un “māsa” aizstāšana ar vārdiem: “kungs”, “kundze” un “jaunkundze” un arī populāro izpriecu pieņemšana, kurās visi varētu baudīt salīdzinoši nevainīgu prieku; – kad es visu to redzēju, es sacīju; tā nav man rādītā iestāde slimo dziedināšanai, kas varētu sagaidīt sevišķas Dieva svētības. Tas ir kaut kas cits.

Tomēr tika plānotas vēl grandiozākas būves un spiedoši izteikti aicinājumi dot lielas naudas summas. Ņemot vērā institūta vadīšanas veidu, es to varēju uzskatīt tikai par lāstu. Kaut arī daži tur veselību uzlaboja, tomēr ietekme uz Batl-Krīkas draudzi un uz brāļiem un māsām, kas apmeklēja šo institūtu, bija tik slikta, ka pārspēja visu labo, kas bija darīts. Atstātais iespaids sniedzās arī līdz citām draudzēm šinī un citos štatos un briesmīgi postoši ietekmēja ticību Dievam un tagadējai patiesībai. Daži, kas atnāca uz Batl-Krīku kā pazemīgi, svētījušies un uzticīgi kristieši, aizgāja no tās gandrīz kā neticīgi. Šo apstākļu vispārīgais iespaids radīja aizspriedumus pret veselības reformu daudzos mūsu brāļos, kas bija vispazemīgākie, visdievbijīgākie un vislabākie, un arī iznīcināja ticību manām Liecībām un tagadējai patiesībai.

Veselības reformas un Veselības institūta stāvoklis, kā arī citas ar šiem jautājumiem saistītas lietas uzlika man pienākumu runāt vārdus, kas uzrakstīti Liecībā Nr. 13. Es labi zināju, ka tie daudzos cilvēkos izraisīs reakciju un darīs viņus nelaimīgus. Es arī zināju, ka ātrāk vai vēlāk reakcijai [635] jānāk un ka institūta un visa darba labā ir pēc iespējas ātrāka tās iestāšanās. Vai vajadzēja atļaut turpināt nepareizo virzienu par ļaunu dārgajām dvēselēm un visam mūsu darbam? Jo ātrāk iesākto varēja apstādināt un ievirzīt pareizi, jo labāk. Jo tālāk būtu aiziets, jo lielāks būtu posts, lielāka reakcija un plašākas aprindas pārņemtu mazdūšība. Nepareizi vadīts darbs ir jāaptur; laiks būs vajadzīgs arī kļūdu izlabošanai un darba uzsākšanai pareizā virzienā.

Labais darbs, kas pagājušajā rudenī veikts Batl-Krīkas draudzes labā, pilnīgā reformēšanās un Veselības institūta ārstu, vadītāju un kopēju atgriešanās pie Kunga un mūsu brāļu un māsu visās lauka daļās labvēlīgais noskaņojums pret Veselības institūtam sprausto lielo mērķi un veidu, kā tas vadāms, kam pievienojas vairāk nekā gadu ilgā pieredze, ne tikai ejot nepareizā virzienā, bet arī pareizā virzienā, dod man lielāku paļāvību, ka veselības reforma un Veselības institūts gūs tādus panākumus kā nekad agrāk. Es vēl no sirds ceru redzēt Batl-Krīkas Veselības institūta uzplaukumu, līdz tas pilnīgi līdzinātos man rādītajam institūtam. Tomēr būs vajadzīgs laiks, lai atbrīvotos no pagātnes maldiem. Dieva svētība to var izdarīt un arī izdarīs.

Brāļi, kas atradās šī darba priekšgalā, ir aicinājuši mūsu ļaudis dot līdzekļus, jo veselības reforma ir ar trešo eņģeļa vēsti saistītā lielā darba daļa. Šai ziņā viņiem ir taisnība. Tas ir viens nozarojums lielajam Dieva mīlestības un labdarības darbam, ko iezīmē brīvprātīgs un uzupurīgs gars. Bet kāpēc tad šiem brāļiem vajadzēja teikt: “Veselības institūta akcijas nesīs lielus procentus,” “tas ir izdevīgs ieguldījums,” “lietas, kas atmaksāsies”? Kāpēc tad tikpat labi nevarētu teikt, ka izdevniecības akcijas nesīs lielus procentus? Ja tie ir divi nozarojumi vienam un tam pašam lielajam noslēdzošajam darbam, sagatavojot ļaudis uz [636] Cilvēka Dēla nākšanu, tad kāpēc gan tā nevarētu darīt? Vai arī kāpēc šais abos nozarojumos nevarētu valdīt brīvprātīga devība? Tā spalva un balss, kas aicināja mūsu lietas draugus dot izdevniecības fondam, atturējās no šādiem pamudinājumiem. Kāpēc tad teikt bagātajiem, mantkārīgajiem Sabata ievērotājiem, ka, ieguldot līdzekļus Veselības institūtā, viņi var izdarīt labu darbu un arī saņemt atpakaļ pamatkapitālu, kā arī lielus procentus tikai par savu līdzekļu lietošanu? Brāļi tika aicināti ziedot izdevniecības savienībai, un viņi augstsirdīgi un priecīgi upurēja Kungam, sekojot tā priekšzīmei, kurš izteica šo aicinājumu, un šis lielā darba nozarojums baudīja Dieva svētības. Bet jābaidās, ka Viņa nepatika skars veidu, kādā ir vākts pamatkapitāls Veselības institūtam, un ka Viņa svētības pilnībā nebūs pār institūtu, līdz šīs nepareizības tiks izlabotas. Uzsaukumā brāļiem, runājot par šādu institūtu Liecībā Nr. 11 492. lpp. es sacīju:

“Es redzēju, ka Sabatu ievērojošiem adventistiem netrūkst līdzekļu. Pašlaik viņiem vislielākās briesmas draud pavairot īpašumus. Daži pastāvīgi palielina savas rūpes un darbu; viņi ir pārslogoti. Rezultātā viņi gandrīz pilnīgi aizmirst Dievu un Viņa darba vajadzības; garīgi šie cilvēki ir miruši. Viņi tiek aicināti pienest Dievam upuri, ziedojumu. Upuru gars nepieaug, bet gan samazinās, panīkst.”

Mans uzskats ir, ka līdzekļi iegūstami, “upurējot Dievam upuri”, un es nekad neesmu domājusi savādāk. Bet, ja pamatkapitālu akcionāri var uzturēt veselu un iegūt no tā zināmu peļņu, kur tad ir zaudējumi un upuris, ko aprij uguns? Un kā patreizējais akciju pārdošanas plāns institūtā var samazināt līdzekļu uzkrāšanas briesmas Sabata ievērotāju vidū? Tas briesmas tikai palielina. [637] Šis plāns viņiem dod papildus iespēju atvainot savu mantkārību. Ieguldot līdzekļus institūta akcijās, ko var pirkt un pārdot kā jebkuru citu mantu, viņi neko neupurē. Tā kā, pamudinot dot, ir apsolīti augsti procenti, tad peļņas kāre, ne vēlēšanās upurēt, šos cilvēkus ierosina ieguldīt institūta akcijās tik daudz līdzekļu, ka viņiem citu un vēl svarīgāku darba nozarojumu atbalstīšanai atliek tikai nedaudz vai arī nemaz. Dievs no šiem skopajiem, mantkārīgajiem un pasaulīgajiem cilvēkiem prasa upuri cietošās cilvēces vajadzībām. Viņš aicina tos samazināt savus pasaulīgos īpašumus bēdu piemeklēto cilvēku labā, kuri tic Jēzum un tagadējai patiesībai. Viņiem jādod iespēja rīkoties, pilnīgi izprotot pēdējās tiesas dienas spriedumu, kā tas izteikts tālāk uzrakstītajos ķēniņu Ķēniņa aktuālajos vārdos:

Mat. 25:34–36 “Tad Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp jūs, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju svešinieks, un jūs Mani esat uzņēmuši; Es biju kails, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši. Tad taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu, un Tevi esam dzirdinājuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši kā svešinieku un uzņēmuši? Vai kailu un Tevi esam ģērbuši? Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.

Tad Viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejiet nost no Manis jūs, nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši, Es biju svešinieks, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju kails, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši. Tad arī tie Viņam atbildēs un sacīs: [638] Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai kailu, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši? Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arī neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.”

Vēl Liecībās Nr. 11 494. lpp. es sacīju: “Mūsu ļaudīm ir bagātīgs līdzekļu krājums, un, ja visi izpratīs šī darba svarīgumu, tad šis lielais pasākums nesagādās grūtības. Visiem vajadzētu justies sevišķi ieinteresētiem tā atbalstīšanā un uzturēšanā. Visvairāk tas attiecas uz tiem, kam ir līdzekļi, ko var ieguldīt šajā pasākumā. Vajadzētu iekārtot piemērotu namu slimnieku uzņemšanai, lai, pareizi izlietojot līdzekļus un Dieva piešķirtās svētības, remdētu viņu ciešanas un pamācītu, kā viņi paši var par sevi rūpēties un novērst saslimšanas iespēju.

Daudzi, kas sevi sauc par patiesības piekritējiem, kļūst skopi un mantkārīgi. Viņiem jāatmostas, lai izprastu savu stāvokli. Viņiem virs zemes pieder tik daudz mantas, ka viņu sirdis ir piesietas šīm bagātībām. Pārāk liela daļa viņu mantas atrodas šinī pasaulē un tikai mazliet Debesīs; tāpēc viņi pieķērušies laicīgajiem īpašumiem un ne debešķīgajam mantojumam. Tagad viņiem paveras laba iespēja izlietot savus līdzekļus cietošās cilvēces vajadzībām un arī patiesības virzīšanai uz priekšu. Šim pasākumam nekad nevajadzētu atļaut ciest līdzekļu trūkuma dēļ. Namturiem, kam Dievs uzticējis līdzekļus, tagad vajadzētu atsaukties un izlietot tos Dievam par godu. Kas mantkārīgi savus līdzekļus aizturēs, tiem tie izrādīsies drīzāk par lāstu, bet ne par svētību.”

Par to, kas man rādīts un ko esmu sacījusi, citu gaismu neesmu saņēmusi un nevēlos dot savādākus norādījumus, kas atšķirtos no pamācības pamatkapitālu šai darba nozarei savākt uz labprātīgas devības pamatiem, tādā pašā ceļā, kā uztur citas lielas darba nozares. Un kaut arī pāreja no pašreizējā plāna uz tādu, kuru pilnīgi var atzīt Kungs, [639] būs grūta un prasīs laiku un pūles, tomēr domāju, ka to var panākt, zaudējot nedaudz no jau izlaistajām akcijām, kā rezultātā noteikti pieaugs labprātīgi dāvātie līdzekļi, ko tad varēs pareizi izlietot cilvēces ciešanu atvieglošanai.

Daudzi, kas iegādājušies akcijas, nav spējīgi tās atdot kā ziedojumu. Dažiem no viņiem jāizjūt tieši šīs naudas trūkums, ko viņi ieguldījuši akcijās. Ceļojot no štata uz štatu, es sastapos ar slimniekiem, kas atradās jau pašā kapa malā un kam uz laiku vajadzētu iet uz institūtu, bet viņiem trūkst līdzekļu, jo tie ieguldīti institūta akcijās. Viņiem šādā veidā nevajadzēja ieguldīt nevienu dolāru. Es pieminēšu vienu gadījumu Vermontā. Tikai 1850. gadā šis brālis sāka ievērot Sabatu, un no tā laika viņš bagātīgi ir ziedojis dažādiem pasākumiem, kas sekmēja patiesības izplatīšanos, līdz viņa īpašumi ļoti samazinājās. Tomēr, kad atskanēja spiedošais, kaut arī nepareizi izteiktais aicinājums institūta labā, viņš nopirka akcijas par simt dolāriem. Sanāksmē, ko noturēja …, viņš pastāstīja, ka viņa sieva ir ļoti nespēcīga, ka viņai var palīdzēt, bet palīdzība nepieciešama ātri. Viņš ātri atklāja savus apstākļus un teica, ka, ja viņam būtu tie simt dolāri, ko viņš ieguldījis institūtā, tad varētu sūtīt sievu ārstēties šai iestādē; bet patreizējos apstākļos tas ir neiespējami. Mēs atbildējām, ka nevajadzēja viņam ieguldīt institūtā nevienu dolāru, ka ir sperts nepareizs solis un mēs nevaram palīdzēt. Es nevilcinos teikt, ka šai māsai vajadzētu vismaz dažas nedēļas saņemt ārstēšanu institūtā par brīvu. Viņas vīrs spēj segt ceļa izdevumus uz Batl-Krīku un no tās un gandrīz neko vairāk.

Cilvēcības, patiesības un svētuma draugiem attiecībās ar institūtu vajadzētu ievērot uzupurēšanās un labprātīgas devības plānu. Man institūta akcijās ieguldīti pieci simti dolāru, kurus es vēlos tam dāvināt, un mans vīrs dos vēl piecus simtus dolāru, ja panākumus gūs izdošanai paredzētā viņa grāmata. Kas atzīst šo plānu, [640] tos mēs lūdzam rakstīt mums uz Greenville, Montcalm Co., Mich. un nosaukt summu, kādu viņi vēlas ziedot vai ieguldīt akcijās, kas paturamas līdzīgi izdevniecības savienības akcijām. Pēc šī darba veikšanas lai ziedojumus dod atbilstoši vajadzībām; lai ienākumos ieplūst mazas un lielas summas. Lai līdzekļus izlieto gudri un apdomīgi. lai maksa par ārstēšanos ir, cik vien iespējams, mērena. Lai brāļi ziedo līdzekļus, ar ko daļēji varētu segt institūta izdevumus par mūsu vidū esošo trūcīgo cietēju ārstēšanu, kas ir cienīgi saņemt palīdzību. Lai slimos atbilstoši viņu spēkiem nodarbina institūtam piederošās skaistās apkārtnes kopšanā, tādā veidā liekot viņiem uzturēties laukā. Lai viņi to nedara, vadoties no šaurās domas par atlīdzību, bet labprātīgi, saprotot, ka šie lauki pirkti viņu labā, labdarības kārtībā. Lai viņu darbs ir daļa no ārstnieciskajiem priekšrakstiem, tāpat kā vannas. Lai labdarība, mīlestība, cilvēcība un uzupurēšanās citu labā ir ārstu, vadītāju, palīgpersonāla, slimnieku un visu tuvu un tālu esošo Jēzus draugu vadmotīvi, liekot aizmirst domas par algu, labu noguldījumu, ienesīgumu, akcijām, kas atmaksāsies. Lai Kristus mīlestība, mīlestība uz dvēselēm un līdzjūtība pret ciešošo cilvēci valda visās mūsu attiecībās ar Veselības institūtu, gan vārdos, gan darbos.

Kāpēc kristīgam ārstam, kas tic, cer un ilgojas pēc Kristus atnākšanas un Viņa valstības, kur slimībām un nāvei vairs nebūs varas pār Viņa svētajiem, vajadzētu gaidīt par saviem pakalpojumiem lielāku atmaksu nekā kristīgu rakstu izdevējam vai kristīgam sludinātājam? Varbūt viņš teiks, ka viņa darbs ir nogurdinošāks. Bet tas vēl ir jāpārbauda. Lai ārsts strādā tik, cik viņš spēj, un nepārkāpj dzīvības likumus, kurus viņš māca saviem slimniekiem. Nav nopietnu iemeslu, kāpēc viņam vajadzētu pārpūlēties un saņemt par savu darbu lielāku samaksu, vairāk par sludinātāju un rakstu izdevēju. Lai visi, kas strādā institūtā un saņem par savu kalpošanu atlīdzību, vadās no tā paša labprātības gara. Institūtā nevajadzētu ciest nevienu palīgdarbinieku, kas strādā tikai algas dēļ. [641] Ir atrodami spējīgi cilvēki, kas, mīlot Kristu, Viņa lietu un sava Kunga cietošos, slimos sekotājus, uzticīgi, priecīgi un uzupurīgi izpildīs katru vietu institūtā. Kam šī gara nav, tiem vajadzētu iet prom un dot vietu tiem, kuriem ir.

Cik es spēju saprast, puse no cietējiem mūsu ļaužu vidū, kam vajadzētu pavadīt nedēļas vai mēnešus institūtā, nav spējīgi samaksāt visus ceļa un ārstēšanās izdevumus. Vai trūkums lai šķir mūsu Kunga draugus no svētībām, kurus Viņš tik bagātīgi mums dāvinājis? Vai viņi atstājami vieni tālākai cīņai ar dubulto slimības un nabadzības nastu? Bagātie slimnieki, kam ir visas dzīves ērtības un kas spēj atalgot nepieciešamā smagā darba darītājus, var saņemt norādījumus un ārstēties mājās, un, ievērojot atpūtu, rūpējoties par sevi, arī neejot uz institūtu, sagādāt sev pavisam labus apstākļus un ātri atspirgt. Bet ko veselības atgūšanai var darīt mūsu nabadzīgie slimnieki? Kaut ko arī viņi var darīt; tomēr trūkums viņus spiedīs strādāt pāri viņu spēkiem. Viņiem pat trūkst visu dzīvei nepieciešamo ērtību; viņiem nav piemērotu telpu un mēbeļu, kā arī nav iespējams iekārtot vannas un labi izvēdināt telpas. Varbūt viņu vienīgajā istabā atrodas plīts ēdienu gatavošanai kā ziemā, tā vasarā; un varbūt visas grāmatas, kas atrodas viņu mājā, izņemot Bībeli, var saņemt vienā rokā. Viņiem nav naudas, lai pirktu grāmatas, ko lasot varētu mācīties, kā dzīvot. Šie mīļie brāļi ir tieši tie, kam vajadzīga palīdzība. Daudzi no viņiem ir pazemīgi kristieši. Viņiem var būt kļūdas, un dažas no tām varbūt ir ilgi piekoptas un izsaukušas viņu tagadējo nabadzību un postu. Tomēr iespējams, ka viņi savus pienākumus pilda labāk nekā mēs, kam ir līdzekļi, ar ko uzlabot savus un arī citu cilvēku apstākļus. Šie cilvēki pacietīgi jāpamāca un priecīgi viņiem jāpalīdz.

Tomēr viņiem jābūt labprātīgiem pieņemt pamācības un arī pašiem jācenšas mācīties. Par saņemto palīdzību [642] viņiem jābūt pateicīgiem Dievam un saviem brāļiem. Šādi cilvēki parasti pareizi neizprot patiesos Veselības institūta izdevumus par ārstēšanu, uzturu, telpām, apkurināšanu un citu. Viņi neizprot tagadējās patiesības un reformas lielā darba nozīmi un daudzos aicinājumus, kas atskanējuši mūsu ļaužu vidū ziedot labdarīgiem mērķiem. Viņi varbūt arī nezina, ka trūcīgo locekļu skaits mūsu draudzē vairākkārtīgi pārsniedz bagāto locekļu skaitu. Viņi var arī neizjust drausmīgo patiesību, ka vairākums no šiem bagātajiem sīksti turas pie savas bagātības un atrodas uz drošas pazušanas ceļa.

Šiem trūcīgajiem cietējiem vajadzētu mācīt, ka, kurnot par savu likteni un pret bagātajiem viņu mantkārības dēļ, tie Debesu skatījumā izdara lielu grēku. Viņiem vispirms jāsaprot, ka viņu slimība un nabadzība ir nelaimes, kam pa lielākajai daļai iemesls ir viņu pašu grēki, neprātīgā rīcība un kļūdas; un, ja Kungs dod Savu ļaužu sirdīs un prātos vēlēšanos viņiem palīdzēt, tad šai rīcībai viņus vajadzētu piepildīt ar pazemīgu pateicību pret Dievu un Viņa ļaudīm. Viņiem vajadzētu darīt visu viņu spēkos esošo, lai palīdzētu paši sev. Ja viņiem ir radi, kas var un grib segt viņu izdevumus institūtā, tad viņiem ir priekštiesība to darīt.

Tā kā daudz ir trūcīgu slimnieku, kam lielākā vai mazākā mērā vajadzīga institūta labdarīga pretimnākšana, un tā kā trūkst attiecīgu fondu un patreizējā laikā arī telpu, tad viņu uzturēšanās laikam institūtā jābūt īsam. Dodoties turp, viņiem vajadzētu vēlēties pēc iespējas ātrāk un vairāk iepazīties ar praktiskām atziņām, kas viņiem jādara un ko nedrīkst darīt, atgūtu veselību un dzīvotu, nepārkāpjot veselības pamatlikumus. Atrodoties institūtā, galveno vērību vajadzētu piegriezt lekcijām un labām grāmatām, lai mācītos, kā dzīvot mājās. Nedaudzo institūtā pavadīto nedēļu laikā viņi var panākt zināmu veselības uzlabošanos, bet vēl vairāk viņi sasniegs mājās, dzīvojot pēc institūtā valdošajiem principiem. Viņiem nav jāpaļaujas uz ārstiem, ka tie viņus [643] izārstēs nedaudzu nedēļu laikā, bet gan jāmācās dzīvot tā, lai dabai dotu iespēju izdarīt dziedināšanas darbu. Iesākums var būt nedaudzās institūtā pavadītās nedēļas, tomēr vēl var būt vajadzīgi gadi, lai, izlabojot mājas ieradumus, šo darbu pilnīgi nobeigtu.

Cilvēks ārstējoties kādā veselības institūtā, var atdot visu, kas viņam pieder šinī pasaulē, un gūt sev lielu atvieglojumu un pēc tam, atgriežoties savā ģimenē un pie vecajiem ieradumiem, nedaudzu nedēļu vai mēnešu laikā nonākt vēl sliktākā veselības stāvoklī, kāds viņam bijis jebkad agrāk. Nekā nav iegūts; savus ierobežotos līdzekļus viņš izdevis par neko. Veselības reformas un Veselības institūta mērķis nav pielīdzināms kādai “sāpes atņemošai” vai “vienā acumirklī ārstējošai’ devai, kas nomierinātu mūsu dienu ciešanas. Tiešām nē! Veselības reformas un Veselības institūta lielais mērķis ir mācīt ļaudīm dzīvot tā, lai dabai būtu iespējams dziedināt slimības un tām pretoties.

Cietējiem mūsu ļaužu vidū es gribētu teikt: nezaudējiet drosmi! Dievs nav aizmirsis Savus ļaudis, ne arī savu darbu. Par savu veselību un spējām segt ārstēšanās izdevumus institūtā rakstiet Veselības institūtam Batl-Krīkā, Mič.. Ja esat slimi, pārguruši vai nespēcīgi, tad nevilcinieties, līdz jūsu stāvoklis kļūst bezcerīgs. Rakstiet tūlīt. Tomēr trūcīgajiem man vēlreiz jāsaka, ka patreiz viņu labā iespējams darīt pavisam maz, tāpēc ka savāktais kapitāls ir ieguldīts materiālos un būvdarbos. Dariet paši priekš sevis visu, ko jūs spējat, un citi jums mazliet palīdzēs.

īss piedzīvojumu apraksts laika posmā no 1867. gada 21. oktobra līdz 22. decembrim

Mūsu darbs Batl-Krīkas draudzē patlaban bija noslēdzies, un, neskatoties uz to, ka bijām ļoti noguruši, redzot labos rezultātus, mēs garīgi jutāmies tā atspirguši, ka ar prieku pievienojāmies br. J.N.Endrūsam garajā ceļojumā uz Mēnu. Pa ceļam mēs noturējām sapulci Rūzveltā, N.Y. Liecība Nr. 13 darīja savu darbu, un [644] brāļi, kas piedalījās vispārējā neapmierinātībā, sāka visu skatīt pareizā gaismā. Šo sapulci raksturoja smags darbs, dodot skaidras un noteiktas liecības. Grēkus atzina, un sekoja vispārēja atkritēju un grēcinieku atgriešanās pie Kunga.

Mūsu darbs Menā iesākās pirmajā novembrī ar sanāksmi /Norridgewook/. Sapulce bija ļoti liela. Kā parasti mans vīrs un es sniedzām skaidras un asas liecības par labu patiesībai, pareizai disciplīnai un pret dažāda veida maldiem, sajukumu, fanātismu un nekārtību, kas dabīgi rodas, ja trūkst vajadzīgās audzināšanas un disciplīnas, Šīs liecības sevišķi skāra apstākļus Menā. Tur bija sacēlušies nemiera gari, kas teicās ievērojam Sabatu, un strādāja, lai izsauktu neapmierinātību visā sanāksmē. Sātans viņiem palīdzēja, un viņi guva zināmas sekmes. Sīkumi ir pārāk sāpīgi un vispārīgi pārāk mazsvarīgi, lai tos šeit pieminētu.

Šoreiz pietiks, ja es teikšu, ka sakarā ar šo dumpīgo, kļūdas meklējošo un savā ziņā bērnišķīgi greizsirdīgo, kurnošo un neapmierināto garu mūsu darbs Menā, ko varēja padarīt divās nedēļās, prasīja septiņas nedēļas nogurdinošu, smagu un nepatīkamu pūļu. Pazaudētas bija piecas nedēļas, pat vairāk kā zaudētas, prasot mūsu uzturēšanos Menā; jo mūsu ļaudis citās Jaun–Anglijas/New england/ daļās, Ņujorkā un Ohaio tāpēc nevarēja noturēt piecas vispārējas sanāksmes. Tomēr atstājot šo štatu, mūs iepriecināja atziņa, ka visi saprata savu sacelšanos un ka daži tika vadīti meklēt Kungu un satvert patiesību. Tālākais par sludinātājiem, kārtību un organizāciju sevišķi attiecas uz apstākļiem Menā.

Sludinātāji, kārtība un organizācija

Daži sludinātāji maldās, domādami, ka nevar brīvi runāt, ja savu balsi ļoti nepaaugstina nerunā skaļi [645] un ātri. Viņiem vajadzētu saprast, ka troksnis, skaļa un sasteigta runa neliecina par Dieva spēka klātbūtni. Ne balss spēks ir tas, kas atstāj paliekošu iespaidu. Sludinātājiem jābūt Bībeles pētniekiem un pilnīgi apbruņoties ar mūsu ticības un cerības pamatojumiem un tad, pilnīgi valdot par balsi un izjūtām, pasludināt patiesību tādā veidā, kas ļautu cilvēkiem to mierīgi apsvērt un izšķirties, vadoties no dotajiem pierādījumiem. Izjūtot šo pierādījumu spēku, kurus viņi pasniedz svinīgu, pārbaudošu patiesību veidā, sludinātāji paši čakli un dedzīgi centīsies dzīvot saskaņā ar savu atzīšanu. Dieva Gars pie viņu dvēselēm svētīs tās patiesības, kuras viņi atklāj citiem, un, sniedzot ūdeni citiem, viņi paši kļūs atspirdzināti.

Es redzēju, ka daži mūsu sludinātāji nezina, kā saglabāt savus spēkus, lai nepārpūloties tomēr paveiktu ļoti daudz. Sludinātājiem nevajadzētu sevi nogurdināt ar skaļām un garām lūgšanām. Lūdzot nav nepieciešams piepūlēt rīkli un balsi. Dieva auss vienmēr ir Savu pazemīgo kalpu sirsnīgajiem lūgumiem, un Viņš neprasa, lai tie uzrunājot Viņu, liktu ciest saviem runas orgāniem. Pilnīga uzticība Dievam, stipra paļaušanās uz Viņu, pastāvīga turēšanās pie Viņa apsolījumiem un vienkārša ticība Dievam, ka Viņš ir un būs atmaksātājs visiem, kas Viņu čakli meklē, – lūk, šādas īpašības vērtē Dievs.

Sludinātājiem vajadzētu sevi audzināt un mācīties, kā viņiem piešķirtajā īsajā laikā padarīt iespējami visvairāk, tomēr labi saglabāt savus spēkus, lai arī ārkārtējam vajadzības gadījumam pietiktu dzīvības spēku, ko varētu izlietot nekaitējot veselībai. Reizēm kāds noteikts uzdevums prasa visus spēkus, un, ja sludinātāji jau iepriekš ir sevi pilnīgi izsmēluši un viņiem vairs nav nekādu rezervju, ko mobilizēt šai gadījumā, tad tiek zaudēts arī jau agrāk paveiktais. Reizēm var būt nepieciešami [646] sakopot visus garīgos un fiziskos spēkus, lai jo spēcīgi nostātos par patiesību, lai ļaudīm visiespaidīgākajā veidā atklātu visskaidrākajā gaismā sakārtotus pierādījumus un ar spēcīgiem aicinājumiem un lūgumiem atrastu patiesībai paliekošu vietu cilvēku sirdīs. Kad dvēseles ir nonākušas tik tālu, ka gatavas atstāt ienaidnieka rindas un pārnākt Kunga pusē, tad cīņa kļūst sevišķi asa un neatlaidīga. Sātans un viņa eņģeļi negrib, ka kāds no tiem, kas kalpojis zem tumsības karoga, nostātos zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga.

Man rādīja pretinieku armijas briesmīgas cīņas stāvoklī. Neviena puse nevarēja iegūt uzvaru, un beidzot Dievam uzticīgie juta, ka viņu spēki izsīkst un ka viņi nespēs apklusināt savus ienaidniekus, ja viņiem neuzbruks un neiegūs viņu kara rīkus. Un tad, riskējot ar savu dzīvību, viņi sakopo visus spēkus un strauji uzbrūk ienaidniekam. Cīņa ir briesmīga; tomēr uzvara ir iegūta un nocietinājumi ieņemti. Ja kritiskajā brīdī armija ir tik ļoti pārgurusi un izsmēlusi savus spēkus, ka nespēj izdarīt pēdējo triecienu, sagraut ienaidnieka nocietinājumus, tad zaudēta ir vairāku dienu, nedēļu un pat mēnešu cīņa, upurētas daudzas dzīvības, un iegūts nav nekas.

Līdzīgs darbs stāv mūsu priekšā. Daudzi ir pārliecināti, ka mums ir patiesība, tomēr ir tā, it kā viņus atturētu ar dzelzs saitēm; viņi neuzdrošinās riskēt, baidīdamies no sekām, kādas izraisītu nostāšanās patiesības pusē. Daudzi atrodas izšķiršanās ielejā, kur viņiem vajadzīgi sevišķi, skaidri izteikti un sirsnīgi uzaicinājumi, kas liktu viņiem nolikt kara ieročus un ieņemt vietas Kunga pusē. Tieši šajos kritiskajos laika posmos sātans šīs dvēseles saista ar visstiprākajām saitēm. Ja Dieva kalpi ir pilnīgi paguruši un izsmēluši visas fizisko un garīgo spēku rezerves, tad viņi domā, ka vairāk neko nespēj darīt un bieži pilnīgi atstāj darba lauku, lai sāktu strādāt kādā citā vietā. Un viss, [647] gandrīz pilnīgi viss laiks līdzekļi un darbs, ir izšķiests par neko. Tiešām, būtu bijis labāk, ja viņi darbu šai vietā nekad nebūtu uzsākuši, jo, ja pēc tam, kad ļaudis dziļi izjutuši Dieva Gara pārliecinošo spēku un nonākuši līdz izšķiršanās punktam, viņiem atļauj pazaudēt interesi un izšķirties pret pierādījumiem, tad otrreiz vairs nav tik viegli viņus noskaņot par labu patiesībai. Daudzos gadījumos tas ir bijis šo cilvēku pēdējais lēmums.

Ja sludinātāji būtu saglabājuši spēku rezervi un tieši tai brīdī, kad cīņa liekas vissmagākā, pūlētos sevišķi nopietni, izsakot visnoteiktākos aicinājumus un sirsnīgākos lūgumus, un kā drosmīgi karavīri viskritiskākajā mirklī dotu ienaidniekam triecienu, tad viņi arī gūtu uzvaru. Dvēseles saņemtu spēku salauzt ienaidnieka važas un izšķirties par mūžīgo dzīvību. Pareizi vadīts darbs, veikts īsā lakā, piešķirs sekmes iepriekšējām pūlēm, kas prasījušas ilgu laiku, bet darba atlikšana pat uz nedaudzām dienām daudzos gadījumos izvērtīsies par pilnīgu zaudējumu. Sludinātājiem jānododas darbam līdzīgi misionāriem un jāmācās strādāt tā, lai gūtu vislabākos panākumus.

Daži sludinātāji, iesākot priekšnesumu sēriju, ir ļoti dedzīgi, uzņemas nastas, kuras Dievs no viņiem neprasa, izsmeļ savus spēkus dziedāšanā, garās, skaļās lūgšanās un runās, un tad viņi ir pilnīgi noguruši un spiesti iet uz mājām atpūsties. Kas ar šādu darbu iegūts? Tiešām nekas. Strādnieki bija apgaroti un dedzīgi, bet viņiem trūka saprašanas. Atklājās, ka viņi nav gudri vadoņi. Viņi brauca izjūtu ratos, bet pret ienaidnieku netika gūta neviena uzvara. Viņa cietoksnis palika neieņemts.

Man rādīja, ka Dieva kalpiem vajadzētu sevi disciplinēt un sagatavoties cīņai. Dieva darba vadītājiem vajadzīga lielāka gudrība par to, ko prasa no karavadoņiem tautu kaujās. Dieva izredzētie sludinātāji dara [648] lielu darbu. Viņi cīnās ne vien pret cilvēkiem, bet arī pret sātanu un viņa eņģeļiem. Ir vajadzīga gudra vadība. sludinātājiem ir jākļūst par Bībeles pētniekiem un pilnīgi jānododas darbam. Uzsākot kādā vietā strādāt, viņiem vajadzētu būt spējīgiem izskaidrot mūsu ticības pamatus, ne strauji un vētraini, bet lēnprātīgi un bijīgi. Varenie pierādījumi, kas pasniegti lēnprātībā un Dieva bijībā, ir tas spēks, kas pārliecinās cilvēkus.

Šajās pēdējās briesmu pilnajās dienās darbam vajadzīgi spējīgi Kristus kalpi, – spējīgi vārdos un mācībā, kas pazīst Rakstus un izprot mūsu ticības pamatus. Man norādīja uz sekojošām Rakstu vietām, kuru nozīmi daži sludinātāji nav sapratuši: ”Svētījiet Dievu Kungu savās sirdīs un esiet arvien gatavi ar lēnību un bijāšanu atbildēt katram, kas atbildēšanu prasa, par cerību, kas ir jūsos.” “Jūsu valoda lai ir arvien mīlīga un ar sāli sālīta, ka jūs zināt ikvienam atbildēt, kā pienākas.” “Bet Kunga kalpam nepienākas strīdēties, bet lēnīgam pret visiem un tādam, kas māk mācīt un ļaunu panest; kas ar lēnprātību pretiniekus māca, vai Dievs jel kad tiem nedotu atgriezties pie patiesības atzīšanas; un vai jel viņi neuzmostos no velna valga, no kā tie savaldzināti uz viņa prātu.”

Dieva cilvēkam, Kristus kalpam, jābūt pilnīgi sagatavotam uz ikvienu labu darbu. Šim labajam darbam nav vajadzīgs ārišķīgi grezns un uzpūsti cienīgs sludinātājs. Tomēr attiecīga pieklājība aiz runātāja pults ir nepieciešama. Evaņģēlija sludinātājam nevajadzētu būt nevērīgam pret savu stāju. Ja viņš ir Kristus pārstāvis, tad viņa uzvešanās, viņa stāja, kustības un mīmika nedrīkstētu būt tāda rakstura, kas klausītājos izraisītu nepatiku. Sludinātājiem vajadzētu būt uzmanīgiem un smalkjūtīgiem. Viņiem jāatbrīvojas no visa neveiklā, neizkoptā ieradumos, stājā, kustībās un mīmikā un jācenšas pēc vienkāršas, pazemīgas, tomēr cieņas pilnas izturēšanās. Apģērbam vajadzētu atbilst viņu godājamam [649] stāvoklim. Valodai vienmēr jābūt svinīgi nopietnai un izmeklētai. Man rādīja, ka nav pareizi lietot rupjus, negodbijīgus izteicienus, uzjautrināšanās nolūkā atstāstīt anekdotes vai smieklīgus piemērus, lai tikai izsauktu smieklus. Sarkasms un pretinieka izteicienu nostādīšana nepareizā gaismā nemaz nesaskan ar Dieva prātu. Sludinātājiem nevajadzētu domāt, ka viņi nevar labot savu balsi un izturēšanās veidu; šinī ziņā var daudz darīt. Balsi var izkopt tā, ka pat ilgāka runāšana nekaitēs balss orgāniem.

Sludinātājiem vajadzētu mīlēt kārtību un audzināt pašiem sevi; tad viņiem būs panākumi Dieva draudzes sludināšanā, un viņi spēs ļaudis apmācīt saskaņotam darbam. Draudze tad līdzināsies labi saliedētai karavīru vienībai. Ja disciplīna un kārtība vajadzīgas sekmīgai darbībai kaujas laukā, tad tā jo vairāk vajadzīga cīņā, kurā mēs esam iesaistījušies, jo mērķis, kas mums jāaizsniedz, ir daudz vērtīgāks un savā raksturā augstāks par mērķiem, kuru dēļ pretējās puses cīnās kaujas laukā. Cīņa, kurā mēs piedalāmies, izšķir mūžīgas intereses.

Eņģeļi darbojas saskanīgi. Visā viņu rīcībā valda pilnīga kārtība. Jo vairāk mēs atdarināsim eņģeļu pulku saskaņu un kārtību, jo sekmīgākas būs šo Debesu vēstnešu pūles mūsu labā. Ja mēs neredzam vajadzību pēc saskanīgas rīcības un mūsu darbā nav kārtības, disciplīnas un organizācijas, tad eņģeļi, kas ir pilnīgi organizēti un rīkojas visnoteiktākajā kārtībā, nevar sekmīgi mums palīdzēt. Apbēdināti tie novēršas, jo viņiem nav atļauts svētīt sajukumu, izklaidētu darbību un dezorganizāciju. Kas vēlas sev nodrošināt Debesu eņģeļu līdzdarbību, tiem visiem jāstrādā pilnīgā saskaņā ar viņiem. Kas svaidīti no augšienes, tie visā savā darbā centīsies pēc kārtības, disciplīnas un vienotas rīcības, un tad Debesu eņģeļi varēs ar viņiem sadarboties. Bet nekad, nekad šie [650] Debesu sūtņi neatzīs par labu neregularitāti, organizācijas trūkumu un nekārtību. Visi šie ļaunumi ir sātana darba rezultāti, lai vājinātu mūsu spēkus, atņemtu drosmi un kavētu sekmīgu strādāšanu.

Sātans labi zina, ka tikai kārtībai un saskanīgai darbībai var būt sekmes. Viņš labi zina, ka viss, kas saistīts ar Debesīm, ir pilnīgā kārtībā, ka padotība un pilnīga disciplīna raksturo eņģeļu pulku darbu. Viņš apzināti pūlas, cik tālu vien iespējams, novest kristieša vārda nesējus prom no Debesu kārtības. Tāpēc viņš pieviļ pat tos, ka sevi sauc par Dieva ļaudīm, vadot uz domām, ka kārtība un disciplīna ir garīguma ienaidnieki; ka viņu vienīgā drošība ir atļaut katram rīkoties pēc sava prāta un palikt stingri atšķirtiem no kristīgām sabiedrībām, kas ir apvienotas un savā darbā cenšas pēc disciplīnas un saskaņas. Visas pūles ievest kārtību viņiem šķiet bīstamas, cilvēkam pienākošās brīvības ierobežošana; tāpēc no tām baidās kā no pāvestības. Šīs pieviltās dvēseles uzskata, ka lielīšanās ar domu un rīcības brīvību ir kaut kas labs. Viņi negrib pieņemt neko, ko kāds cilvēks saka, un nepakļaujas nevienam cilvēkam. Man atklāja, ka sātans sevišķi pūlas pavedināt cilvēkus uz domām, ka Dievs vēlas, lai viņi atšķirtos katrs par sevi un neatkarīgi no brāļiem izvēlētos savus īpatnējos ceļus.

Man norādīja uz Izraēla bērniem. Ļoti drīz pēc Ēģiptes atstāšanas viņus organizēja un labi apmācīja. Dievs Savā sevišķā aizgādībā sagatavoja Mozu par Izraēla armijas vadoni. Pirms tam viņš bija bijis varens Ēģiptes armiju karavadonis, un kara mākslā viņu nevarēja pārspēt neviens cilvēks. Kungs nepieļāva, ka Viņa svēto saiešanas telti nestu jebkura cilts, kas tik to vēlētos. Viņa prasības bija noteiktas. Viņš sīki aprakstīja kārtību, ko vajadzēja ievērot, nesot svēto Derības šķirstu. Kungs norādīja sevišķu ģimeni no Levija cilts, kas vienīgā drīkstēja to nest. Ja ļaužu labā un Dievam par godu viņiem kādā vietā vajadzēja izplest savas teltis, [651] tad Dievs tam deva zīmi, liekot mākoņu stabam apstāties tieši virs saiešanas telts, kur tas palika, līdz Dievs vēlējās, lai viņi atkal dotos ceļā. Visos ceļojumos viņiem vajadzēja ievērot pilnīgu kārtību. Katrai ciltij bija savs karogs ar tās tēva nama zīmi, un visām ciltīm vajadzēja apmesties zem saviem karogiem. Derības šķirstam paceļoties, Izraēla pulki devās ceļā, un visas ciltis ievēroja kārtību, ejot zem saviem karogiem. Saskaņā ar Kunga norādījumiem svēto Derības šķirstu vajadzēja nest Levija cilts vidū. Tam pa priekšu gāja Mozus un Ārons. Tūlīt aiz viņiem sekoja Ārona dēli ar bazūnēm. Viņi no Mozus saņēma rīkojumus, kurus tie paziņoja ļaudīm, pūšot bazūnes. Šīs bazūnes deva dažādas īpatnējas skaņas, ko ļaudis saprata un kam ļāva vadīt savu gājumu.

Vispirms bazūnētāji deva sevišķu zīmi, aicinot ļaudis būt uzmanīgiem. Tad visiem vajadzēja būt vērīgiem un paklausīt noteiktajai bazūnes skaņai. Bazūņu skaņas bija skaidras, tāpēc arī nenoteiktībai un sajukumam gājienā nebija aizbildinājuma. Katras vienības vadītājs deva noteiktus norādījumus par pienākumiem, kādus no ļaudīm prasīja, un neviens, kas bija uzmanīgs, nepalika neziņā, kas viņam jādara. Kas nepakļāvās pavēlēm, kuras Kungs deva Mozum un Mozus ļaudīm, tos sodīja ar nāvi. Ar pavēļu nesaprašanu aizbildināties nevarēja, jo tādā veidā tikai sevi pierādītu par tīšiem nezinātājiem; un šis pārkāpums prasīja tādu pat sodu. Ja viņi nezināja, ko Dievs viņiem pavēl, tad vainīgi bija viņi paši. Viņiem bija tādas pat iespējas apgūt šīs zināšanas kā citiem cilvēkiem, tāpēc viņu nezināšanas un nesaprašanas grēks Dieva skatījumā bija tikpat liels kā tīša dzirdētās pavēles pārkāpšana.

[652] Derības šķirsta nešanai Kungs nozīmēja sevišķu ģimeni no Levija cilts; citus levītus Dievs izredzēja saiešanas telts un tās rīku nešanai, saiešanas telts uzcelšanas un nojaukšanas darbu veikšanai. Ja kāds ziņkāres dēļ vai nolaidībā atstāja savu vietu un aizskāra kādu svētnīcas daļu vai rīku vai arī tuvojās kādam no šim darbam paredzētajiem strādniekiem, tad tam bija jāmirst. Dievs nepieļāva, ka Viņa svēto saiešanas telti nestu, uzceltu un nojauktu kura katra cilts, kas tik to vēlētos, bet šim mērķim izraudzīja cilvēkus, kas spēja vērtēt veicamā darba svētumu. Šo Dieva izraudzīto vīru uzdevums bija ļaudis dziļi pārliecināt par Derības šķirsta un visu ar to saistīto lietu sevišķo svētumu, lai viņi neziņā un neizpratnē neraudzītos uz tām kā uz parastām un netiktu atgriezti no Izraēla. Viss, kas saistījās ar vissvētāko vietu, bija jāuzlūko ar godbijību.

Izraēla bērnu ceļojumi aprakstīti ļoti sīki un uzticīgi; atbrīvošana, kādu Kungs viņiem sagādāja, viņu pilnīgā organizācija un sevišķā kārtība, kurnēšanas grēks pret Mozu un līdz ar to arī pret Dievu, viņu pārkāpumi, sacelšanās, sodības, tuksnesī pamestie līķi, kas bija iznākums viņu stūrgalvībai, atsakoties pakļauties Dieva gudrajai kārtībai, – šī sīki un pareizi attēlotā aina mums sniegta par brīdinājumu, lai mēs nesekotu viņu nepaklausības priekšzīmei un nekristu līdzīgi viņiem.

“Bet pie lielā pulka no tiem Dievam nebija labs prāts, jo tie ir nobeigti tuksnesī. Un tas noticis mums par priekšzīmi, lai mēs nebūtu ļauna iekārotāji, tā kā tie iekārojušies. Un arī netopiet elku kalpi kā citi no tiem – kā ir rakstīts: ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās diet. Lai arī netiklībai nenododamies, tā kā citi no tiem netiklību ir dzinuši un ir krituši vienā dienā divdesmit trīs tūkstoši. Lai arī Kristu nekārdinām, tā kā arī citi no tiem Viņu kārdinājuši un ir nomaitāti caur čūskām. Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur maitātāju. [653] Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme un uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis. Tāpēc, kas šķietas stāvam, tas lai pielūko, ka nekrīt.” Vai varētu būt, ka Dievs ir mainījies un vairs nav kārtības Dievs? Nē, Viņš tagad ir tāds pat kā agrāk. Pāvils saka: “Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.” Šodien Viņš ir tikpat noteikts un prasošs kā toreiz. Un Viņš grib, lai mēs mācāmies kārtību un organizāciju no tās pilnīgās kārtības, kādu ieveda par labu Izraēla bērniem Mozus dienās.

Tālākais darbs laika posmā no 1867. gada 23. decembra līdz 1868. gada 1. februārim

Tagad es turpināšu notikumu pārskatu, un mūsu darbu Vermontas sanāksmes laikā varbūt vislabāk varēs saprast, ja vārdu pa vārdam atkārtošu 1867. gada 27. decembrī mūsu dēlam Batl-Krīkā rakstīto vēstuli:

“Mans mīļais dēls Edson! Es sēdu pie br. D.T. (Bourdean) rakstāmgalda (West Enosburgh). Noslēdzoties mūsu sanāksmei (Topshamx, Me.), es jutos ļoti sagurusi. Kārtojot savu ceļasomu, pārgurumā gandrīz zaudēju samaņu. Pēdējais darbs, ko tur darīju, bija br. A ģimenes ieaicināšana un sevišķa saruna ar viņiem. Satiekoties ar šo ģimeni, izteicu pamudinošus un iepriecinošus vārdus, kā arī norāju un sniedzu padomu, kā labot nepareizo. Visu, ko es teicu, viņi pilnībā pieņēma. Sekoja asarām pavadīta kļūdu atzīšana, un br. un māsa guva lielu atvieglojumu. Šis darbs man ir krusta nešana un ļoti mani nogurdina.

Kad iekāpām vilcienā, es apgūlos un apmēram vienu stundu atpūtos. Tai vakarā man (Westbrook, Me.) bija norunāta tikšanās ar brāļiem no Portlendas un apkārtnes. Mēs apmetāmies pie br. Mārtina laipnās ģimenes. Visu pēcpusdienu nespēju pat sēdēt, bet, tā kā biju spiesta piedalīties vakara sapulcē, tad tomēr gāju uz skolas namu, kaut arī jutu, ka stāvēt ļaužu priekšā un runāt man nav [654] spēka. Namu pildīja dziļi ieinteresēti klausītāji. Br. Endrūss atklāja sapulci un teica īsu uzrunu; tad sekoja Tava tēva piezīmes. Pēc tam piecēlos es un, izrunājusi tikai nedaudz vārdu, jutu, ka atgūstu spēkus; viss vājums likās izgaisis, un es pilnīgi brīvi runāju apmēram vienu stundu. Jutos neizsakāmi pateicīga Dievam par palīdzību tieši tai brīdī, kad man tā tik ļoti bija vajadzīga. Trešdienas vakarā gandrīz divas stundas brīvi runāju par tērpu un veselības reformu. Tā kā pirms šīm divām sapulcēm jutos ļoti, ļoti nogurusi, tad spēku negaidītā atjaunošanās mani stipri iedrošināja.

Mēs priecājamies, ka varējām viesoties br. Mārtina ģimenē, un ceram redzēt viņu mīļos bērnus atdodam savas sirdis Kristum un kopā ar vecākiem cīnāmies kristiešu cīniņā un pēc uzvaras iegūšanas nesam nemirstības vainagu.

Ceturtdien mēs devāmies atkal uz Portlendu un pusdienojām br. (Cowell) ģimenē. Mums ar viņiem bija sevišķas pārrunas, kas, mēs ceram, nāks viņiem par labu. Mēs dziļi jutām līdzi br.(Gowell) sievai. Šī mātes sirds ir dziļi cietusi, redzot savu bērnu sāpes un nāvi un guldot viņus klusajā kapā. Gulošiem ir labi. Kaut māte tagad meklētu visu patiesību un krātu sev mantu Debesīs, lai, Dzīvības Devējam atnākot un atbrīvojot gūstekņus no nāves lielā cietuma, atkal varētu satikties tēvs, māte un bērni un atjaunotos ģimenes vienotības saites, lai vairs nekad netiktu sarautas.

Br. (Gowell) savos ratos mūs aizveda uz vilcienu. Mēs tikko paguvām iekāpt vilcienā, kas tūlīt atgāja. Braucām piecas stundas un Mančesteras stacijā sastapām br. A.V. Smitu, kurš mūs te gaidīja, lai aizvestu uz savām mājām šai pilsētā. Te mēs cerējām vienu nakti atpūsties; bet, lūk, mūs sagaidīt bija ieradušies [655] daudzi cilvēki. Viņi bija nākuši no (Amherst) deviņas jūdzes, lai pavadītu vakaru kopā ar mums. Mums bija ļoti patīkamas sarunas, kas derīgas, mēs ceram, visiem. Gulēt devāmies ap desmitiem. Nākošajā rītā jau agri atstājām ērto, viesmīlīgo br. Smita māju, lai turpinātu ceļojumu uz Vašingtonu. Tas bija garlaicīgs, nogurdinošs ceļš. Ratus atstājām (Hillsborough), jo atradām pajūgu, kas mūs aizveda 12 jūdzes līdz Vašingtonai. Brālim (Golby) bija kamanas un segas, un mēs braucām pavisam ērti, līdz vairs tikai dažas jūdzes mūs šķīra no ceļa mērķa. Te vairs nebija tik daudz sniega, lai varētu labi braukt ar kamanām; sacēlās vējš, un pēdējās divas jūdzes mums sejā un acīs sāpīgi sitās sniegs ar lietu, liekot stipri ciest no aukstuma. Pajumti beidzot atradām labajā br. C.K. (Farnsworth) mājā. Viņi mums sniedza visas iespējamās ērtības un ļoti rūpējās, lai mēs atpūstos. Tomēr atpūtas mums bija pavisam maz, to es Tev varu apgalvot.

Sabatā Tavs tēvs runāja priekšpusdienā, un apmēram pēc divdesmit minūšu pārtraukuma runāju es, sniedzot norājošu liecību pret dažiem cilvēkiem, kuri lietoja tabaku, kā arī pret br. Bolu, kas bija stiprinājis mūsu ienaidnieku rokas, apsmejot atklāsmes un publicējot pret mums vērstus rūgtus vārdus Bostonas “Crisis’ un Aijovā izlaistajā laikrakstā “Hope of Israel” (Izraēla cerība). Vakarā norunāja sapulcēties pie br. (Farnsworth). Sanāca draudzes locekļi, un Tavs tēvs uzaicināja br. Bolu izteikt savus iebildumus pret atklāsmēm un dot iespēju uz tiem atbildēt. Tā pagāja vakars. Br. Bols negribēja piekāpties un stipri pretojās; viņš bija ar mieru piekrist dažiem punktiem, tomēr stingri aizstāvēja savu viedokli. Br. Endrūss un Tavs tēvs vienkārši un saprotami izskaidroja jautājumus, ko viņš bija pārpratis, un nosodīja viņa netaisno rīcību pret Sabatu ievērojošajiem adventistiem. Mēs visi jutām, ka esam darījuši vislabāko, ko tai dienā spējām, lai vājinātu ienaidnieka spēkus. Sapulce ieilga pāri desmitiem.

[656] Nākošajā rītā mēs atkal apmeklējām sanāksmes sapulces namā. Tavs tēvs runāja no rīta. Bet tieši pirms viņa runas ienaidnieks lika kādam nožēlojamam, vājam brālim domāt, ka uz viņa gulstas pārsteidzoši liela atbildības nasta par draudzi. Viņš rāpoja, runāja, vaidēja un kliedza, un kaut kas viņu briesmīgi nospieda, ko neviens laikam nesaprata. Tiem, kas atzina patiesību, mēs centāmies atklāt briesmīgo tumsu un atkrišanu, kādā viņi bija nonākuši, lai tie pazemīgi atzītu savus maldus un, sirsnīgi nožēlojot savus grēkus, atgrieztos pie Kunga, tā kā Kungs varētu atgriezties pie viņiem un dziedināt viņu atkrišanu. Sātans pūlējās kavēt darbu, liekot šai nožēlojamai, neprātīgajai dvēselei modināt riebumu cilvēkos, kas vēlējās rīkoties saprātīgi. Es piecēlos un sniedzu šim vīram skaidru liecību. Viņš divas dienas nebija nekā ēdis, un sātans viņu bija piekrāpis un iegrūdis galējībā.

Tad sludināja Tavs tēvs. Dažus brīžus mums bija pārtraukums, un pēc tam es mēģināju runāt par tērpu un veselības reformu un sniedzu skaidru liecību tiem, kas bija stāvējuši ceļā jauniešiem un neticīgajiem. Dievs man palīdzēja skaidri runāt uz br. Bolu un Kunga Vārdā viņam teikt, ko viņš ir darījis. Viņš bija stipri aizkustināts.

Vakarā sapulce atkal notika pie br. (Farnsworth). Sanāksmju laikā pūta stiprs vējš, tomēr br. Bols neizpalika ne no vienas sapulces. Turpinājām apskatīt to pašu jautājumu, iztirzājot viņa līdzšinējo rīcību. Ja Kungs jebkad ir palīdzējis kādam cilvēkam runāt, tad Viņš tiešām šinī naktī bija ar br. Endrūsu, kad viņš kavējās pie domām par ciešanām Kristus dēļ. Viņš pieminēja Mozu, kas atteicās saukties par faraona meitas dēlu, labāk vēlēdamies ciest bēdas kopā ar Dieva ļaudīm, nekā uz īsu laiku baudīt grēka priekus (laimi), turēdams Kristus negodu par tādu bagātību, ko neatsver Ēģiptes mantas; Mozus skatījās uz algu. Br. Endrūss rādīja, [657] ka šis ir viens no daudzajiem gadījumiem, kad Kristus negods vērtēts augstāk par pasaules bagātībām un godu, skanošiem tituliem un izredzēm uz valdnieka kroni, kā arī augstāk par ķēniņvalsts slavu. Ticības acis pastāvīgi raudzījās uz krāšņo nākotni un atlīdzinošo atalgojumu uzskatīja par tik vērtīgu, ka vislielākās bagātības, kādas šī pasaule varēja piedāvāt, zaudēja savu vērtību. Dieva bērni ir pacietuši zaimus, pātagas, saites un ieslodzījumus, viņi ir akmeņiem nomētāti, gabalos sazāģēti, kārdināti, apkārt gājuši aitu un kazu ādās, atstāti, apbēdināti, mocīti un ticībā un cerībā visu to varējuši saukt par vieglām bēdām; nākotne, mūžīgā dzīvība likās tik dārga, ka savas ciešanas, salīdzinot ar atalgojuma lielumu, tie uzskatīja par niecīgām.

Br. Endrūss atstāstīja kāda uzticīga kristieša piedzīvojumu, kuram savas ticības dēļ vajadzēja iet bojā mocekļa nāvē. Pirms tam viņš bija sarunājies ar kādu ticības brāli par kristieša cerības spēku; vai šis spēks būs pietiekošs, lai uzturētu viņu visu laiku, kamēr liesmas dedzinās viņa miesu. Šis brālis lūdza kristieti, kuram vajadzēja iet uz sārta, dot viņam kādu zīmi, ja kristieša ticība un cerība būs stiprāka par rijošām uguns mēlēm. Arī viņš gaidīja tādu pat likteni un šī liecība stiprinātu viņu gaidāmajām mokām. Kristietis prasīto zīmi apsolīja dot. Mocekļa gājienu uz sadedzināšanas vietu pavadīja dīka un ziņkārīga pūļa ļaunās zobgalības un izsmiekls. Šie ļaudis bija sapulcējušies redzēt kristieša sadedzināšanu. Atnesa žagaru saišķus, un tiem pielika uguni. Šī skata kristīgais liecinieks neatrāva acis no sava brāļa, mocekļa, saprotot, ka daudz kas saistās ar norunāto zīmi. Liesmas kļuva arvien lielākas. Mocekļa āda kļuva melna, bet norunātās zīmes nebija. Ne uz mirkli viņš nenovērsa acis no moku pilnā skata. Cietēja rokas sačervelējās. Likās, ka uguns savu darbu ir padarījusi, ka mocekļa sirds uz visiem laikiem apklususi; bet pēkšņi, [658] liesmu skautas, pret debesīm paceļas mocekļa abas rokas. Kristīgais brālis, kura sirds bailēs sāka pagurt, redz līksmo signālu, viņš jūt, ka no satraukuma dreb visa viņa miesa un atkal stipra kļūst ticība, cerība un drosme. Viņš raud prieka asaras.

Stāstot par nomelnējušajām, degošajām rokām, kas, liesmu apņemtas, paceļas uz augšu, br. Endrūss pats raudāja kā mazs bērns. Gandrīz visu klausītāju acīs bija asaras. Šī sapulce beidzās ap desmitiem vakarā. Tumsības mākoņi gandrīz pilnīgi izgaisa. Piecēlās br. Hemingvejs un sacīja, ka lietodams tabaku, pretodamies atklāsmēm un vajādams savu sievu, tāpēc, ka viņa ticēja atklāsmēm, viņš esot pilnīgi atkritis no Dieva, bet turpmāk viņš vairs tā negribot darīt. Brālis lūdza, lai sieva un visi mēs viņam piedotu. Viņa sieva teica aizkustinošus vārdus. Viņa meita un vēl daži citi piecēlās, lai lūgtu Dievu. Tad viņš paziņoja, ka pēc viņa domām māsas Vaitas sniegtās liecības nāk tieši no Dieva troņa un ka viņš nekad vairs neuzdrošinātos tām pretoties.

Pēc tam br. Bols teica, ka, ja mums ir taisnība, tad viņa stāvoklis ir ļoti slikts. Viņš teica, ka zinot, ka jau vairākus gadus dzīvojot bez Dieva un esot stāvējis ceļā jauniešiem. Par šo atzīšanos mēs slavējām Dievu. Mēs bijām nodomājuši aizceļot agri pirmdienas rītā, un mums bija norunāta satikšanās ar /Braintes Vt./ Sabata ievērotājiem, apmēram trīsdesmit cilvēkiem. Bet bija pārāk auksts, nepatīkams un vējains laiks, lai pēc pastāvīgā darbā pavadītām dienām ratos brauktu divdesmit piecas jūdzes, un mēs beidzot nolēmām palikt uz vietas un turpināt darbu Vašingtonā, līdz br. Bols izšķiras vai nu par vai pret patiesību, lai viņš draudzei vairs nesagādātu grūtības.

Sapulce sākās pirmdien pulksten 10 – os no rīta. Tajā dalību ņēma brāļi /Rodman/ un Hauards. Uz sapulci atveda arī brāli /Newell Mead/, kurš bija ļoti vājš un nervozs, gandrīz kā Tavs tēvs pēdējās slimības laikā. Atkal runājām par draudzes stāvokli, un atskanēja [659] visstingrākie rājieni tiem, kas kavēja draudzes tālāko attīstību. Kopā ar viņiem nopietnos un sirsnīgos vārdos lūdzām Dievu, lai notiktu atgriešanās un pilnīga līdzšinējās rīcības izmaiņa. Kungs mums šai darbā palīdzēja; br. Bols to saprata, bet modās lēnām. Viņa sieva dziļā līdzjūtībā stāvēja viņam blakus. Mūsu rīta sapulces noslēdzās ap trim vai četriem pēcpusdienā. Visas šīs stundas mēs bijām aizņemti nopietnā darbā, strādājot neatgriezto jauniešu labā. Norunājām, ka nākošo sanāksmi iesāksim pulksten sešos vakarā.

Tieši pirms došanās uz sapulci man atausa dažas ļoti nozīmīgas ainas, kuras es agrāk biju redzējusi atklāsmē, un es par tām stāstīju brāļiem Endrūsam, /Rodman/, Hauardam, /Mead/ un citiem klātesošiem. Man likās, ka eņģelis pavēra mākoņos spraugu, ļaudams ieplūst gaismas stariem no Debesīm. Šādā apbrīnojamā veidā man rādīja Mozus gadījumu. Es izsaucos: “Ak, kaut es būtu māksliniece un spētu gleznā attēlot Mozus atrašanos uz kalna!” Viņš bija stiprs vīrs. Raksti joprojām runā patiesu valodu. Mozus redzes spējas nebija samazinājušās no vecuma, tomēr uz kalna viņam vajadzēja mirt. Eņģeļi Mozu apraka, bet drīz nāca Dieva Dēls, uzmodināja viņu no miroņiem un paņēma Sev līdzi uz Debesīm. Tomēr iepriekš Dievs ļāva viņam skatīt apsolīto zemi un svētības, kas tur sagaida. Tā bija it kā otra Ēdene. Kā kādā panorāmā viss slīdēja garām viņa skatam. Viņš redzēja Kristus pirmo atnākšanu, kā jūdu tauta Viņu atmeta un Viņu mirstam pie Krusta. Tālāk Mozus redzēja Kristus otro atnākšanu un taisno augšām celšanos. Es stāstīju arī par divu Ādamu sastapšanos, – pirmā Ādama un Kristus, kas ir otrais Ādams – kad atkal virs zemes ziedēs Ēdenes dārzs. Sīkāk par šiem svarīgajiem un interesantajiem jautājumiem esmu nolēmusi rakstīt liecībā Nr. 14. Brāļi vēlējās, lai es to pašu atkārtotu vakara sapulcē.

Mūsu dienas sapulces bija ļoti svinīgas. Svētdienas vakarā es jutos par visu tik atbildīga, ka apmēram [660] pusstundu skaļi raudāju. Pirmdien Dievam pienesām nopietnas aizlūgšanas, un Kungs tās uzklausīja. Otrdien es gāju uz sapulci ar zināmu atvieglojumu. Kādu stundu es ļoti brīvi runāju par jau pieminētajām lietām, ko biju redzējusi atklāsmē. Sapulcē valdīja dziļa sirsnība. Br. Hauards raudāja kā bērns un tāpat arī br. /Rodman/. Br. Endrūss runāja sirdi aizkustinošos nopietnos vārdos, pats raudādams. Br. Bols piecēlās un teica, ka viņam liekoties, ka šovakar par viņu cīnoties divi gari, no kuriem viens sakot: vai vari šaubīties par to, ka šī māsas Vaitas liecība ir no Debesīm? Otrs gars liekot atcerēties visus iebildumus, ko viņš izklāstījis mūsu ticības ienaidniekiem. Viņš sacīja: “Ak, kaut es varētu izprast visu šo iebildumu nepareizību, kaut tos visus varētu izskaidrot, tad es saprastu, ka pret māsu Vaitu esmu izturējies ļoti netaisni. Es nesen aizsūtīju kādu rakstu “Izraēla cerībai”. Ja tas vēl būtu pie manis tad es to vairs nesūtītu.” Viņš bija dziļi saviļņots un daudz raudāja. Sapulcē bija izjūtama Kunga Gara klātbūtne. Likās, ka mums tuvu, tuvu bija pienākuši Dieva eņģeļi, aizdzīdami prom ļaunos eņģeļus. Sludinātājs un ļaudis raudāja līdzīgi bērniem. Mēs jutām, ka esam panākuši uzvaru un atspieduši tumsības spēkus. Mūsu sapulce noslēdzās labi.

Mēs nolikām vēl vienu sapulci nākošajā dienā pulksten 10 – no rīta. Es runāju par Kristus pazemošanos un Viņa pagodināšanu. Br. Bols sēdēja netālu no manis un visu laiku, raudāja. Es runāju apmēram vienu stundu un tad es sāku strādāt priekš jauniešiem. Uz sapulci bija atnākuši vecāki ar bērniem, lai saņemtu svētības. Piecēlās br. Bols un pazemīgi teica, ka savā ģimenē nav izturējies pareizi. Sievai un bērniem viņš atzinās, ka ir atkāpies no Dieva un nav bijis viņiem par palīgu, bet gan drīzāk par kavēkli. Brīvi plūda asaras; viņa spēcīgais stāvs drebēja, un vārdus apslāpēja elsas (raudāšana).

Br. /Jas. Farrnsworth/ bija atradies br. Bola iespaidā un nevarēja pilnīgi saskaņoties ar Sabatu ievērojošajiem adventistiem. Savu vainu viņš atzina ar asarām acīs. [661] Tad mēs nopietnos vārdos griezāmies pie bērniem un lūdzām par viņiem, līdz trīspadsmit piecēlās un izteica savu vēlēšanos kļūt par kristiešiem. Starp viņiem bija arī br. Bola bērni. Daži atstāja sapulci, jo bija spiesti atgriezties mājās. Kāds jauns cilvēks, apmēram 20 gadus vecs, kājām gāja četrdesmit jūdžu, lai redzētu mūs un dzirdētu patiesību. Viņš nekad agrāk nebija pievērsies reliģijai, bet, pirms devās prom, nostājās Kunga pusē. Šī bija viena no vislabākajām sapulcēm. Tai noslēdzoties br. Bols pienāca pie Tava tēva un ar asarām acīs atzinās, ka pret viņu izturējies nepareizi, un lūdza piedošanu. Pēc tam viņš pienāca pie manis un atzinās, ka man darījis daudz ļauna. “Vai jūs varat man piedot un lūgt Dievu par mani?” Mēs apliecinājām, ka piedodam viņam tikpat labprātīgi, kā ceram saņemt piedošanu paši sev. Mēs šķīrāmies no visiem ar daudz asarām un jutām, ka Debesu svētība bija pār mums. Šinī vakarā mums nebija nevienas sapulces.

Ceturtdien mēs piecēlāmies ap 4 – rītā. Naktī bija lijis, un lietus vēl turpinājās, tomēr mēs uzdrošinājāmies braukt uz /Bellow Fall/, pārvarot divdesmit piecu jūdžu attālumu. Pirmās četras jūdzes laiks bija ļoti nepatīkams, un, lai izvairītos no stāvajiem pakalniem, mēs izvēlējāmies kādu maz iebrauktu ceļu. Mēs braucām pār akmeņiem un arumiem un gandrīz kritām ārā no kamanām. Ap saules lēktu vētra norima, un, kad aizsniedzām lielceļu, tad braukšana bija pavisam laba. Laiks kļuva mierīgs un patīkams. Vēl skaistākā dienā mēs nekad neesam ceļojuši. Aizsniedzot / Bellow Fall/, redzējām, ka esam iebraukuši stundu pēc ātrvilciena atiešanas. /St.Albans/ mēs nevarējām nokļūt ātrāk kā deviņos vakarā. Ieņēmām vietas kādā patīkamā vagonā un ar baudu paēdām mūsu vienkāršās pusdienas. Tad gatavojāmies gulēt, ja vien tas būtu iespējams.

Guļot es jutu, ka kāds spēcīgi purina manu plecu. Atvēru acis un redzēju pār sevi noliekušos patīkama izskata sievieti. Viņa sacīja: “Vai jūs mani nepazīstat? Es esmu māsa Čeisa. Vilciens atrodas /White River/ un stāvēs tikai mazu brīdi. Es dzīvoju tepat tuvumā un šonedēļ [662] katru dienu esmu nākusi šurp un izstaigājusi vagonus, lai sastaptos ar jums.” Tad es atcerējos, ka reiz pusdienoju viņas mājā Ņūportā. Viņa ļoti priecājās, ka mūs atradusi. Viņas māte un viņa vienas pašas ievēro Sabatu. Viņas vīrs ir vilciena konduktors. Viņa runāja ātri un sacīja, ka ļoti vērtējot “Review”, jo neesot sapulču, kuras viņai būtu iespējams apmeklēt. Viņa vēlējās dabūt grāmatas, ko izdalīt kaimiņiem, bet visa nauda grāmatām un laikrakstiem viņai pašai jānopelna. Mūsu saruna bija interesanta un laba, kaut arī īsa, jo vilciens brauca tālāk un mums vajadzēja šķirties.

/St Albans/ mēs sastapām brāļus Gūldu un /A.C. Bourdean/. Br. … bija ērti segti rati un divi zirgi, tomēr viņš brauca ļoti lēnām un /Enosburgh/ mēs aizsniedzām tikai pēc pulksten vieniem rītā. Bijām noguruši un nosaluši. Pie miera devāmies mazliet pēc pulksten diviem un gulējām, līdz tas rādīja pāri septiņiem.

Sabata rīts. Te uz sapulci sanāk diezgan daudz ļaužu, kaut gan ceļi ir slikti, pašlaik nepiemēroti gan kamanām, gan ratiem. Es tikko kā biju sapulcē un mazu brīdi piedalījos sēdē (conference). Tavs tēvs runāja no rīta, es pēcpusdienā. Kaut Kungs mums palīdzētu – tā ir mūsu lūgšana. Tu redzi, cik garu vēstuli es Tev esmu uzrakstījusi. Lasi to priekšā tiem, kam interese dzirdēt, sevišķi Vaita tēvam un mātei. Redzi, Edson, ka darba mums ir daudz. Es ceru, ka Tu neaizmirsti par mums lūgt. Tavs tēvs strādā pārmērīgi, vairāk kā drīkstētu, nekaitējot veselībai. Reizēm tā bauda sevišķas Dieva svētības, un tas dod viņam jaunus spēkus un prieku strādāt. Kopš aizbraukšanas uz Austrumiem nemaz neesam atļāvušies atpūsties; darbā esam ielikuši visus savus spēkus. Kaut mūsu vājās pūles tiktu svētītas par labu Dieva mīļajai tautai.

Edson, es ceru, ka Tu savu ticības apliecību izrotāsi ar pareizi vadītu dzīvi un dievbijīgām sarunām. Ak, esi dedzīgs! Esi čakls un neatlaidīgs darbā! Neaizmirsti lūgt! Centies pēc pazemības un lēnprātības. To visu [663] vērtē Dievs. Paslēpies Jēzū; upurē pašmīlību un iedomību un kristīgos uzdevumos, mans dēls, sagatavojies katram uzdevumam, kādam Dievs Tevi varētu aicināt. Centies pēc pilnīgi pārveidotas sirds un, ko dari, to dari no visas sirds. Nepilnvērtīgs, virspusējs darbs neizturēs lielās tiesas dienas pārbaudi. Tiecies pēc pilnīgas pārveidošanās, lai Tu nelīdzinātos pasaulei. Lai tās samaitātība neaptraipītu ne Tavas rokas, ne Tavu sirdi, ne Tavu raksturu. Paliec atšķirts no tās. Dievs aicina: “Izejiet no viņu vidus un atšķirieties un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs gribu pieņemt, un Es būšu jums par Tēvu un jūs būsiet man par dēliem un meitām; to saka Kungs, Visuvaldītājs.” “Kad nu mums ir tādas apsolīšanas, tad, mīļie, lai paši šķīstamies no katra miesas un gara traipa un lai topam pilnīgi svēti Dieva bijāšanā.”

Mūsu darbs ir: kļūt pilnīgi svētiem. Ja Dievs redzēs, ka mēs no savas puses darām visu, ko spējam, tad Viņš mums palīdzēs. Mūs atbalstīs eņģeļi, un, Kristus stiprināti mēs būsim spēcīgi. Nepamet novārtā lūgšanas vienatnē. Lūdz pats par sevi. Pieaudz žēlastībā. Ej uz priekšu. Nestāvi uz vietas un neej atpakaļ. Uz priekšu, līdz pilnīgai uzvarai. Esi drošs Kungā, manu mīļo zēn! Cīņa ar lielo pretinieku vairs neturpināsies ilgi; tā drīz beigsies, un ieroči tiks nolikti pie mūsu dārgā Pestītāja kājām. Pārvari visus šķēršļus. Ja nākotne šķiet diezgan apmākusies, tad ceri un tici. Mākoņi izklīdīs, un atkal spīdēs gaisma. Pateicies Dievam, mana sirds saka: pateicies un slavē Dievu par to, ko Viņš ir darījis priekš Tevis, priekš Tava tēva un manis. Iesāc jauno gadu pareizi! Tava māte E.G.V.”

Sapulce /West Enosburgh Vt./ bija ļoti interesanta. Likās, ka ir labi atkal satikties un uzrunāt mūsu vecos, pārbaudītos draugus šai štatā. Īsā laikā padarīts liels un labs darbs. Šie draugi pa lielākai daļai bija trūcīgi un pūlējās iegūt dzīvei nepieciešamo daudz grūtākos apstākļos kā Rietumos, jo šeit viena dolāra nopelnīšana prasīja vairāk darba nekā 2 dolāri Rietumos; tomēr [664] pret mums viņi bija devīgi. Sīkākas ziņas par šo sapulci ir sniegtas “Rewiew” slejās, un liekas, ka vienīgi telpas trūkums šajās lappusēs neļauj tās vēlreiz atkārtot. Nevienā štatā brāļi nav bijuši uzticīgāki Dieva lietai kā vecajā Vermontā.

Braucot prom no /Enosburgh/, nakti mēs pavadījām pie br. C.A. Vaits mūs iepazīstināja ar savas kombinētās veļas mazgāšanas un izgriešanas ierīces patentu un gribēja dzirdēt mūsu padomu. Tā kā es rakstīju pret to, ka mūsu ļaudīm būtu kādas saistības ar patentu tiesībām, tad viņš vēlējās zināt, kā es skatos tieši uz viņa patentu. Es viņam skaidri pastāstīju, ko rakstot es neesmu domājusi un ko esmu gribējusi teikt. Es neesmu domājusi, ka jebkuras saistības ar patentu tiesībām ir nepareizas, jo pilnīga izvairīšanās no tām gandrīz nav iespējama, tāpēc, ka daudzas lietas, ar kurām mums jāsastopas ikdienā, ir patentētas. Neesmu arī gribējusi teikt, ka ir nepareizi patentēt kādu uzlabotu izgudrojumu un kaut ko pārdot, kas ir patenta vērts. Es gribēju, lai mūsu ļaudis saprot, ka nav pareizi, ja viņi atļauj sevi iespaidot un apkrāpt cilvēkiem, kas staigā apkārt, pārdodami vienas vai otras mašīnas vai kādas citas lietas izlietošanas tiesības attiecīgā teritorijā. Daudziem no šiem patentiem nav nekādas vērtības, jo patiesībā nav nekādu uzlabojumu, ne papildinājumu. Un cilvēki, kas nodarbojas ar šo patentu pārdošanu, ar retiem izņēmumiem nāk no krāpnieku aprindām.

Vēl bez tam daži mūsu cilvēki ir iesaistīti patentētu preču pārdošanā, kur ir iemesls domāt, ka šie izstrādājumi nav tādi, kādus viņi tos attēlo. Ir pārsteidzoši, ka tik daudzi mūsu cilvēki, no kuriem daži pat saņēmuši izsmeļošus brīdinājumus, tomēr ļaujas piekrāpties no šo patentu tirgotāju nepareizajiem apgalvojumiem. Dažiem patentiem ir patiesa vērtība, un nedaudzi cilvēki, tos pārdodot, guvuši kaut kādu labumu. Tomēr es domāju, ka tur, kur nopelnīts viens dolārs, zaudēti ir simts dolāri. Šiem patentu tiesību galvojumiem nemaz nevar uzticēties. Un, tā kā visi, kas saistīti šajos pasākumos, izņemot nedaudzus, noteikti ir krāpnieki un meļi, tad godīgam cilvēkam, kam ir vērtīga prece, ir grūti iegūt [665] tam pienākošos uzticību un klientus.

Vairāku cilvēku priekšā, ieskaitot brāļus /Bourdean/, br. Endrūsu, manu vīru un mani, Br. Vaits rādīja un paskaidroja savu kombinēto veļas mazgātāju un izgriezēju, un mēs to varējām novērtēt tikai atzinīgi. Vienu viņš bija izgatavojis par dāvanu mums; to br. /Corlis/ no Menas, mūsu algotais strādnieks, īsā laikā salika lietošanas kārtībā. Māsa /Burgess/ no /Gratiot/ apgabala, mūsu algotā kalpotāja, par to ļoti priecājās. Tā darbu veic labi un ļoti ātri. Nespēcīga sieviete, kam ir dēls vai vīrs, kas ar šo mašīnu strādā, dažās stundās var izmazgāt ļoti daudz veļas, pie tam viņai pašai nav jādara nekas daudz vairāk, kā tikai darbs jāuzrauga. Br. Vaits izsūtīja reklāmveidīgu apkārtrakstu, ko var saņemt ikviens, adresējot vēstules mums un atmaksājot pasta izdevumus.

Mūsu nākošā sapulce notika /Adams Center N.Y./. Tā bija plaša sanāksme. Šai vietā un apkārtnē bija vairāki cilvēki, kuri man bija rādīti jau agrāk un par kuriem es ļoti interesējos. Morāli tie bija vērtīgi cilvēki. Daži dzīvē ieņēma tādu stāvokli, kas tagadējās patiesības krusta nešanu viņiem darīja ļoti grūtu, vismaz viņi tā domāja. Citi, kas bija aizsnieguši vidējos gadus, jau no bērnības bija mācīti ievērot Sabatu, bet tie nebija nesuši Kristus krustu. Viņi atradās stāvoklī, no kura viņus izkustināt likās grūts darbs. Vajadzēja satricināt viņu paļaušanos uz saviem labajiem darbiem un likt viņiem saprast, ka bez Kristus viņi ir pazuduši. Mēs nevarējām atstāt šīs dvēseles un strādājām visiem spēkiem, lai tām palīdzētu. Beidzot viņi atdzīvojās, un es priecājos, ka par viņiem jau esmu dzirdējusi labas vēstis. Mēs ceram, ka mīlestība uz šo pasauli neizdzēsīs viņu sirdīs mīlestību uz Dievu. Dievs atgriež un ieved mūsu rindās stiprus un bagātus cilvēkus. Ja viņi ies uz priekšu kristīgā dzīvē, pieaugs žēlastībā un beidzot [666] pļaus bagātu atalgojumu, tad savu pārpilnību viņi izlietos patiesības lietas uz priekšu virzīšanai.

Atstājuši /Adams Center/, mēs nedaudz dienu uzkavējāmies Ročesterā un no turienes devāmies uz Batl-Krīku, kur palikām pa Sabatu un pirmo nedēļas dienu. Pēc tam mēs atgriezāmies mājās un tur kopā ar brāļiem, kas bija sapulcējušies no dažādām vietām, pavadījām nākošo Sabatu un pirmo nedēļas dienu.

Batl-Krīkā mans vīrs sevišķu uzmanību pievērsa grāmatām. Šīs draudzes rīcība rāda skaistu priekšzīmi. Sapulc, kas notika /Fairplains/, viņš izteica priekšlikumu, ka visiem, kas paši nav spējīgi nopirkt, vajadzētu par brīvu izdalīt sekojošas grāmatas: “Gara Dāvanas” (tagad saucas “Lielā Cīņa”), “Aicinājums mātēm”, “Kā dzīvot”, “Aicinājums jauniešiem”, “Sabata lasījumi” un tabulas, kas satur “Izskaidrojumu Atslēgu”. Šis priekšlikums guva vispārēju atzinību. Bet par šo svarīgo darbu es runāšu citā vietā.

Hanna more

Nākošajā Sabatā mēs satikāmies ar Orleānas draudzi, kuru mans vīrs iepazīstināja ar mūsu māsas Hannas Mores lietu, kas pelna mūsu visdziļāko līdzjūtību. Kad pagājušajā vasarā mūs apmeklēja br. /Amadon/, viņš pastāstīja, ka māsa More ir bijusi Batl-Krīkā un, neatradusi nodarbošanos, aizgājusi uz /Leelenaw/ apgabalu, lai apmestos pie kāda sena drauga, kurš savā laikā strādāja par līdzstrādnieku Centrālāfrikas misijas laukā. Mans vīrs un es ļoti skumām, ka šis mīļais Kristus kalps juties spiests atstāt savu ticības biedru sabiedrību, un mēs nolēmām viņai rakstīt un aicināt uz dzīvi pie mums. Vēstulē mēs viņu uzaicinājām satikties /Wright/, uz kurieni mums bija norunāts braukt, lai pēc tam viņa pārnāktu uz dzīvi pie mums. /Wright/ mēs viņu nesastapām. Es šeit citēšu viņas atbildi uz mūsu vēstuli, kas datēta ar 1867. gada 29. augustu un ko mēs saņēmām Batl-Krīkā:

“Br, Vait! Jūsu laipnais paziņojums sasniedza mani ar šīs nedēļas pastu. Tā kā pastu šeit saņemam tikai vienu reizi nedēļā un rīt to vedīs atpakaļ, tad steidzu atbildēt. Mēs šeit dzīvojam biezokņos, un kāds indiānis, [667] kājām ejot aiznes pastu piektdienās un atpakaļ atgriežas otrdienās. Par braukšanu aprunājos ar br. Tompsonu, un viņš saka, ka labākais un drošākais ceļš būtu braukt ar kuģi līdz /Milwaukee/ un tālāk līdz /Grand Haven/.

Braucot šurp izdevu visu savu naudu un, pieņēmusi aicinājumu apmesties br. Tompsona ģimenē, palīdzēju māsai Tompsonei mājas darbos un šūšanā. Par to saņēmu vienu dolāru un piecdesmit centus nedēļā, kas sastāv no piecām darba dienām, jo viņi negrib, ka es viņiem strādāju svētdienā (pirmā ned. d.) un es pati nestrādāju Kunga dusas dienā, kuru vienīgo atzīst Bībele. Viņi nemaz negrib, ka es viņus atstāju, neskatoties uz mūsu ticības atšķirībām; un br. Tompsons saka ka es varot palikt pie viņiem, tikai lai es par savu ticību nerunāju viņa ļaudīm. Viņš pat mani ir aicinājis pavadīt viņu sludināšanas ceļojumos, un es to esmu darījusi. Māsai Tompsonei vajadzīga audzinātāja bērniem, jo ārpasaules iespaids ir tik postošs un skolas tik netikumīgas, ka viņa savus mīļos bērnus negrib sūtīt tādos cilvēkos, kamēr viņi nav kļuvuši par kristiešiem, kā viņa saka. Viņu vecākais dēls, kam pašlaik sešpadsmit gadu, ir dievbijīgs un uzticīgs jauneklis. Viņi daļēji ir pieņēmuši veselības reformu, un es domāju, ka drīz to atzīs un iemīlēs pilnīgi. Viņš ir pasūtījis “Veselības Reformētāju”. Es viņam parādīju dažus līdzatvestos eksemplārus.

Es ceru un lūdzu Dievu, lai viņš pieņemtu Svēto Sabatu. Māsa Tompsone jau tam tic. Viņš apbrīnojamā kārtā pieķēries pats saviem ceļiem un noteikti domā, ka rīkojas pareizi. Kaut es tikai varētu panākt, lai viņš izlasītu grāmatas, kuras esmu paņēmusi sev līdzi, kā “Patiesība par Sabatu” (History of the Sabath) u.c., bet viņš uz tām raugās ar neuzticību un saka, ka pēc viņa domām tās nes maldus viņu nostājā; tomēr domāju, ka, ja viņi tikai rūpīgi izlasītu visus mūsu principus, tad viņi tos atzītu par Bībeles patiesībām un ieraudzītu to skaistumu un sakarīgumu. Es nemaz nešaubos, ka māsa T. nekavējoties ar prieku kļūtu par septītās dienas adventisti, ja viņas vīrs tik nikni tam nepretotos. [668] Pirms es atnācu uz šejieni, jutos pārliecināta, ka te mani gaida darbs; tomēr šai ģimenei patiesība jau ir atklāta un, ja es to nevaru vadīt tālāk uz priekšu, tad man liekas, ka savu darbu esmu jau padarījusi vai gandrīz padarījusi. Es nekaunos no Kristus, nekaunos Viņa dēļ šīs samaitātās paaudzes priekšā un ar prieku gribu savienot savu likteni ar Sabata turētājiem un Dieva izredzētajiem ļaudīm.

Lai nokļūtu Grinvilā (Greenville), man vajadzīgi vismaz desmit dolāri. Tos pievienojot mazajai summai, ko esmu nopelnījusi, būtu pietiekoši. Bet tagad es gaidīšu, ko jūs man atrakstīsiet un paziņosiet, kādas ir jūsu domas attiecībā par naudas sūtīšanu man. Pavasarī jau es pati varēšu segt visus ceļa izdevumus, un es domāju, ka labprāt braukšu pie jums. Manas sirds karstākā vēlēšanās ir, lai Kungs mūs vadītu un svētītu visus mūsu pasākumus. Kaut es varētu stāvēt tieši tajā vietā, kuru Kungs man nolēmis Viņa morālajā vīna kalnā, un priecīgi izpildītu katru pienākumu, lai arī cik grūts tas man liktos, kaut vienmēr mana rīcība saskanētu ar Viņa labo prātu, – tā ir mana sirsnīgākā vēlēšanās un mana karstākā lūgšana. Hanna More.”

Saņēmuši šo vēstuli, mēs nolēmām pirmajā brīvajā brīdī aizsūtīt māsai Morei vajadzīgo summu. Pirms savu nodomu varējām izpildīt, izšķīrāmies doties uz Mēnu. No turienes atgriezties paredzējām pēc dažām nedēļām, kad arī vēl pietiktu laika naudas nosūtīšanai un viņas pārbraukšanai pirms navigācijas pārtraukšanas. Bet, nolēmuši palikt un strādāt Menā, Ņūhempšīrā, Vermontā un Ņujorkā, mēs rakstījām kādam brālim šinī apgabalā, lai viņš satiktos ar vietējiem vadošajiem brāļiem un ar viņiem apspriestos par naudas nosūtīšanu māsai Morei un par viņas uzņemšanu, līdz atgriezīsimies mēs. Tomēr šo lietu novilcināja līdz kuģniecības pārtraukšanai un atgriežoties mēs redzējām, ka neviens nav interesējies, lai palīdzētu māsai Morei nokļūt uz šejieni, kur viņa tagad pēc mūsu atgriešanās varētu pārnākt uz mūsu mājām. Mēs jutāmies ļoti apbēdināti un otrajā Sabatā pēc mūsu atgriešanās sapulcē Orleānā mans vīrs iepazīstināja brāļus ar viņas apstākļiem. Īsu ziņojumu par [669] to, kas tika runāts un darīts māsas Mores lietā, viņš sniedza “Review” slejās 1868. gada 18. febr., un tas skan sekojoši:

“Šajā sapulcē mēs darījām zināmu, kādos apstākļos dzīvo māsa Hena More, kas pagaidām apmetusies Mičiganas ziemeļrietumos pie draugiem, kas neievēro Bībeles Sabatu. Mēs pastāstījām, ka šis Kristus kalps pieņēma Sabatu, atrodoties misijas darbā Centrālāfrikā. Kad tas kļuva citiem zināms, tad viņas pakalpojumi šai virzienā vairs nebija vajadzīgi, un viņa atgriezās Amerikā, lai dzīvotu un strādātu kopā ar savas ticības biedriem. Ņemot vērā viņas patreizējo dzīves vietu, mums jāsecina, ka šai ziņā viņa ir vīlusies. Neviens atsevišķs cilvēks nav vainojams, tomēr mums liekas, ka vai nu mūsu organizācija nav pilnīga, jo tās nespēj atbalstīt šādus cilvēkus un palīdzēt viņiem atrast piemērotu derīgu darbu, vai arī brāļi un māsas, kas redzēja māsu Mori, nav pildījuši savu pienākumu. Tad vienbalsīgi pieņēma priekšlikumu aicināt viņu apmesties šai apkārtnē, līdz Ģenerālkonference ar viņas lietu iepazīstinās mūsu ļaudis. Br. Endrūss, kurš arī piedalījās šai sapulcē, pilnīgi piekrita brāļu rīcībai.”

Spriežot pēc tā, kas mums zināms par auksto, vienaldzīgo izturēšanos, ar kādu Batl-Krīkā bija jāsastopas māsai Morei, ir skaidrs, ka mans vīrs, apgalvojot, ka viņas lietā neviens tieši nav vainojams, ir izteicies pārāk maigi. Zinot visu patiesību, kristietis nevar rīkoties savādāk, kā tikai apvainot visus tās draudzes locekļus, kas zināja viņas apstākļus, bet personīgi viņas labā neko necentās darīt. Draudzes vadītāju pienākums noteikti bija interesēties par viņu un par visu ziņot draudzei, ja citi pirms viņiem šo lietu nebija ņēmuši savās rokās. Tomēr atsevišķiem vienas vai otras draudzes locekļiem nevajadzētu domāt, ka viņi ir atvainojami, ja neinteresējas par šādiem cilvēkiem. Pēc visa tā, kas [670] par šo pašuzupurīgo Kristus kalpu ziņots “Review” slejās, ikviens “Review” lasītājs Batl-Krīkā būtu atvainojams tikai tad, ja tas, uzzinot par viņas ierašanos šajā pilsētā, būtu aicinājis viņu pie sevis un apjautājies par viņas vajadzībām.

Māsa Stronga, vec. P. Strongs, Jr. sieva, apmeklēja Batl-Krīku vienā laikā ar māsu Mori. Viņas abas nonāca pilsētā vienā un tajā pat dienā un vienā un tajā pat laikā to atstāja. Māsa Stronga, kas ir pie manis, stāsta, ka māsa More vēlējusies, lai tā teiktu kādu vārdu viņas labā, ka viņa varētu dabūt darbu un palikt kopā ar Sabata turētājiem. Māsa More bijusi labprātīga strādāt jebkurā vietā, bet atzinusies, ka sirds lieta viņai ir skolotājas darbs. Viņa lūgusi arī vec. /A.S. Hutchins/ runāt viņas labā ar “Review” izdevniecības vadošajiem brāļiem un mēģināt dabūt viņai vietu kādā skolā. To br. /Hutchins/ ar prieku ir darījis. Bet tā kā brīvu vietu nav bijis, tad arī nekādas cerības netika dotas. Māsai Strongai viņa arī stāstījusi, ka līdzekļi viņai izsīkuši un ka, ja viņa nedabūs darbu Batl-Krīkā, būs spiesta braukt uz /Leelenaw/ apgabalu. Dziļi izjustos vārdos viņa bieži skumusi, ka viņai jāatstāj brāļi un māsas.

Māsa More bija rakstījusi Tompsona kungam, vai viņš būtu ar mieru pieņemt viņu darbā un dot pajumti savā ģimenē, un gribēja sagaidīt uz šo vēstuli atbildi. Māsa Stronga kopā ar viņu meklēja kādu vietu, kur viņa varētu uzturēties līdz atbildes saņemšanai no T. kunga. Kādā vietā viņai teikts, ka viņa varot palikt no trešdienas līdz piektdienas rītam, kad viņi paši braukšot prom. Šī māsa par māsas Strongas stāvokli pastāstīja savai miesīgajai māsai, kas dzīvoja tuvumā un arī ievēroja Sabatu. Atgriezusies viņa pateikusi māsai Morei, ka tā pie viņas varētu palikt līdz piektdienas rītam, ka viņas māsai neesot ērti viņu pieņemt. Māsa Stronga vēlāk uzzinājusi, ka patiesais atteikšanās iemesls ir bijis māsas Mores nepazīšana. Viņa būtu varējusi viņu uzņemt, bet nav gribējusi.

Tad māsa More jautājusi māsai Strongai, ko viņai darīt. Māsa Stronga Batl-Krīkā bija gandrīz kā svešiniece, tomēr domājusi, ka varēs viņu novietot kāda trūcīga [671] brāļa ģimenē, kas viņai bijis patīkams un kas nesen bija atnācis šurp no /Montcalm/ apgabala. Šis gājiens bijis sekmīgs. Māsa More tur palikusi līdz otrdienai, kad viņa caur Čikāgu aizbraukusi uz /Leelenaw/ apgabalu. Tur viņa aizņēmusies ceļojumam nepieciešamo naudu. Par viņas vajadzībām un trūkumu Batl-Krīkā zināja vismaz daži cilvēki, jo viņi bija informēti, ka par savu īso uzturēšanos institūtā viņa neko nebija maksājusi.

Tikko bijām atgriezušies no Austrumiem, mans vīrs, uzzinājis, ka nekas nav darīts, lai izpildītu mūsu lūgumu aicināt māsu Mori šurp, kur viņa tagad varētu pārnākt uz dzīvi pie mums, rakstīja viņai vēstuli, lai viņa, cik vien iespējams, ātri brauktu pie mums. Uz šo vēstuli viņa atbildēja sekojoši:

Lilenda (Leland), Lilino (Leelenaw) grāfiste, Mičiganas štats 1868. gada 20. februrī.

Mans dārgais brāli Vait! Tavu 3. februārī rakstīto saņēmu sliktā veselības stāvoklī, jo neesmu pieradusi pie šīm aukstajām ziemeļzemju ziemām, kad zemi sedz trīs līdz četras pēdas dziļš sniegs. Pastu mums tagad piegādā uz slēpēm.

Liekas, ka pirms pavasara navigācijas atklāšanas man pie jums nokļūt nav iespējams. Ceļi pat bez sniega ir diezgan slikti. Viņi man saka, ka vislabāk esot gaidīt uz navigācijas atklāšanu un tad doties uz /Milwaukee/ un no turienes uz /Grand Haven/, lai pēc tam ar vilcienu brauktu līdz jums vistuvākajai vietai. Biju cerējusi nokļūt pie mūsu mīļajiem ļaudīm jau rudenī, bet šī priekštiesība man netika piešķirta.

Man liekas, ka patiesības, kam mēs ticam, kļūst arvien nopietnākas un svarīgākas un mūsu darbs, kam jāsagatavo ļaudis Kunga atnākšanai, nav atliekams. Mums ne tikai pašiem jāietērpjas kāzu apģērbā, bet par nepieciešamo sagatavošanos uzticīgi jāstāsta arī citiem. Es vēlētos nokļūt pie jums, bet liekas, ka tas nav iespējams vai arī vismaz nav ieteicams vienai pašai sliktā veselības stāvoklī doties tādā ceļojumā ziemas vidū. Kad notiks Ģenerālkonference, kuru jūs minējāt? Un kur tā [672] notiks? Domāju, ka caur “Review” es to gan uzzināšu.

Liekas, saslimu tāpēc, ka Sabatu pavadīju viena pati savā aukstajā istabiņā, bet nevarēju iedomāties, ka Sabatu varētu svētīt saules dienas (svētdienas) ievērotāju vidū, kur dienas kārtībā ir visādi darbi un laicīgas sarunas. Domāju, ka pirmās nedēļas dienas ievērotājiem šī diena ir vissmagākā darba diena. Tiešām man liekas, ka vislabākie svētdienas svētītāji pareizi netur svētu nevienu dienu. Ak, kā es ilgojos atkal būt kopā ar Sabata ievērotājiem! Māsa Vaita vēlēsies mani redzēt reformētā tērpā. Vai viņa nebūtu tik laipna un neatsūtītu man paraugu, par ko es satiekoties samaksāšu. Man šķiet, ka, ierodoties pie jums, man tādam tērpam jau vajadzētu būt. Man tas ļoti patīk. Māsa Tompsone domā, ka arī viņa labprāt nēsātu reformēto tērpu.

Man grūti elpot, jo vairāk per nedēļu neesmu varējusi gulēt. Iemesls tam, pēc manām domām, ir saplaisājušais dūmvads, kāpēc gulēt iešanas laikā manu istabu pildīja dūmi un gāzes, un tādā pat telpā man nācās arī gulēt, jo to nav iespējams pareizi izvēdināt. Sākumā es nedomāju, ka dūmi ir tik neveselīgi, un arī neņēmu vērā dažādās gāzes, kas radās no malkas un oglēm un kopā ar dūmiem piesārņoja gaisu. Es atmodos ar tādu gaisa trūkuma izjūtu, ka nakts pavadīju sēdot, jo likās, ka guļot nevaru elpot. Nekad agrāk nebiju izjutusi tik briesmīgu aizdusu (gaisa trūkumu). Es baidījos, ka nekad vairs nevarēšu gulēt. Tad es sevi nodevu Dieva rokās dzīvībai vai nāvei, lūdzot Viņu mani saudzēt, ja vēl kaut kādā veidā esmu vajadzīga Viņa vīna dārzā; citas vēlēšanās dzīvot man nebija. Es jutos pilnīgi samierinājusies ar Dievu un nodevos Viņa rokās. Bet es arī sapratu, ka man jāpretojas sātaniskajiem iespaidiem. Tāpēc es pavēlēju sātanam no manis atkāpties un teicu Kungam, ka pati nevēlos ne dzīvību, ne nāvi, bet pilnīgi padodos Viņam, kam nekas nav apslēpts. Es nezināju, ko nākotne man var nest, tāpēc teicu: Tavs prāts ir vislabākais. [673] Dzīvei priekš manis nav nekādas vērtības, ja iet runa par tās priekiem. Visas bagātības un viss gods, ko tā var dot, nav nekas, salīdzinot ar derīgumu. Es neilgojos pēc tādām mantām; tās nevar apmierināt, nedz aizpildīt sāpīgo tukšuma izjūtu, ko aiz sevis atstāj neizpildīts pienākums. Es negribētu dzīvot nelietderīgu, bezsatura dzīvi. Un, ja arī šāda nāve atgādina mocekļu nāvi, es esmu ar mieru mirt, ja tas ir Dieva prāts.

Dienu iepriekš es māsai Tompsonei sacīju: ”Ja es būtu pie br. Vaita, tad par mani lūgtu Dievu un es kļūtu vesela.” Viņa jautāja, vai nevaram ataicināt jūs un br. Endrūsu; tas tomēr likās neiespējami, jo, pēc visa spriežot es jūsu atbraukšanu nesagaidītu. Es sapratu, ka Kungs ar Savu lielo spēku un vareno elkoni var mani darīt veselu arī šeit, ja tas būtu man vislabākais. Es jutos droša, ka Viņam tas iespējams. Es zināju, ka Viņš var sūtīt eņģeli, kas cīnītos pret to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu, un biju pārliecināta, ka Viņš to darītu, ja tas būtu vislabākais. Es arī sapratu, ka Viņš var norādīt uz līdzekļiem, kas nepieciešami priekš manas atveseļošanās, un ka, ja tas būs vajadzīgs, Viņš to noteikti arī darītu. Drīz pēc tam man kļuva labāk, un es mazliet varēju gulēt.

Tā jūs redzat, ka vēl esmu dzīva, kā piemineklis Dieva žēlastībai un uzticībai, ar kādu Viņš rūpējas par Saviem ciešošajiem bērniem. Viņš cilvēku bērnus labprāt negrib ne apbēdināt, ne sāpināt; bet reizēm grūtības un bēdas vajadzīgas kā audzinošs līdzeklis, lai mēs tik daudz nepieķertos šīs zemes dzīvei.

“Un liec mums meklēt pastāvīgu laimi
aiz mūsu seklās un iznīkstošās pasaules robežām.”

Tagad es varu sacīt līdz ar dzejnieku:

“Kungs man nav jābaidās,
Vai dzīvoju, vai mirstu.
Es priecāšos, ja ilgi mani gadi,
Lai ilgi kalpotu es Tev.
Ja dzīve īsa, kam bēdāties?
Šai zemei jāiet bojā.
Tu neliec nastas grūtākas
Par tām, ko pats reiz nesi.
Kas Viņa valstī vēlas nākt,
Tam jāiet caur šīm durvīm.
Kungs, nāc, ja žēlastībā lēmi, [674]
Ka redzu Tavu vaigu;
Ja prieku sēji zemes virsū,
Kāds būsi godībā, mans Kungs?
Es laimīgs beigšu savu bēdu stāstu
Un smago, grēka mākto dienu skaitu,
Lai reiz ar visiem cīnītājiem
Kā uzvarētājs teiktu Dievu.
Kas mani gaida, nezinu,
Mans skats to nespēj saredzēt;
Bet labi man, ka Kungs to zin.
Viņš mani neatstās nekad.”
(Pēc /Baxter/)

Pagājušajā naktī atkal nevarēju gulēt, un šodien jūtos ļoti slikti. Lūdziet, lai notiek Dieva prāts, lai tas piepildās vai nu caur manu dzīvi vai nāvi. Mūžīgās dzīvības cerībā jūsu Hena More.
P.S Ja zināt kādu citu iespēju, kā es drīzāk varētu nokļūt pie jums, tad ziņojiet par to. H.M.”

Viņa ir mirusi, tomēr runā. Vēstules, ko šeit citēju, ar dziļu interesi lasīs tie, kas pēdējā “Review” numurā būs lasījuši paziņojumu par viņas nāvi. Viņa varēja kļūt par svētību kurā katrā Sabata turētāju ģimenē, kas būtu izpratuši viņas vērtību; bet tagad viņa dus. Mūsu brāļi Batl-Krīkā un tās apkārtnē, uzņemot šo dievbijīgo sievieti, varēja darīt vairāk, nekā tikai apsveikt Jēzu savās mājās. Bet šī iespēja ir zudusi. To darīt nebija ērti. Viņi to nepazina. Viņa bija jau gados un varēja kļūt par apgrūtinājumu. Šādas izjūtas aizslēdza viņai to mājas, kas sevi sauc par Jēzus draugiem, kas gaida uz Viņa drīzo atnākšanu, un aizdzina viņu prom no cilvēkiem, kurus viņa mīlēja, pie tādiem, kas neatzina viņas ticību, prom uz Mičiganas ziemeļiem, ziemas aukstumā, kas viņu sastindzināja nāvē. Viņa mira kā mocekle, un viņas nāvē vainojams ir baušļus turošās tautas savtīgums un mantkārība.

Dievišķā aizgādība šinī gadījumā briesmīgi norājusi to cilvēku rīcību, kas šo svešinieku neielaida savās [675] mājās. Viņa patiesībā nebija svešinieks. Viņas labā slava bija zināma, tomēr viņu neuzņēma. Daudzi nopietni pārdomās māsas Mores likteni, viņas uzturēšanos Batl-Krīkā, pazemīgi lūdzot pajumti pie ļaudīm, kas viņai tik mīļi. Un, ja šie cilvēki domās sekos viņai uz Čikāgu, kur viņa aizņēmās naudu ceļa izdevumu segšanai uz savu pēdējo dusas vietu, – un ja viņi padomās par kapa kopu /Leelenaw/ zemē, kur sev mieru atradis šis mīļais bezpajumtnieks, – Dievs, žēlo tos, kas vainīgi viņas gadījumā!

Nabaga māsa More! Viņa dus. Mēs darījām, ko spējām. Kad pagājušajā augustā bijām Batl-Krīkā, mēs saņēmām pirmo no šeit citētajām vēstulēm, bet mums nebija naudas, ko viņai aizsūtīt. Mans vīrs rakstīja uz Viskonsinu un Aijovu, prasot līdzekļus, un saņēma septiņdesmit dolāru, kas sedza ar pagājušajā septembrī Rietumos notikušajām saistītos izdevumus. Mēs cerējām, ka, atgriežoties no rietumiem, saņemsim līdzekļus, ko nekavējoties varēsim aizsūtīt māsai Morei, lai viņai būtu iespējams nokļūt mūsu jaunajā dzīves vietā /Montcalm/ apgabalā.

Augstsirdīgi Rietumu draugi deva mums vajadzīgos līdzekļus, bet, kad nolēmām pavadīt br. Endrūsu uz Mēnu, šo lietu atlikām, līdz būsim atgriezušies mājās. Austrumos mēs nedomājām uzturēties ilgāk par četrām nedēļām, un tad pēc atgriešanās mums vēl būtu pietiekoši laika, lai nosūtītu māsai Morei naudu un viņa pirms navigācijas izbeigšanās varētu pārbraukt uz mūsu māju. Bet, kad izšķīrāmies palikt Austrumos dažas nedēļas ilgāk, kā iepriekš bijām plānojuši, mēs nekavējoties rakstījām dažiem brāļiem šai apkārtnē, uzticēdami viņiem rūpes par māsas Mores pārbraukšanu un par viņas uzturēšanos šeit līdz mūsu atgriešanās brīdim. Es saku, mēs darījām, ko spējām.

Bet vai mums par šo māsu vajadzēja vairāk interesēties kā citiem? Ko mums varēja dot šī darbā nogurusī misionāre? Viņa nespētu veikt mūsu mājas darbus, un mums bija tikai viens bērns, ko viņa varētu mācīt. Tiešām neko daudz nevarēja gaidīt no savus spēkus izsmēlušās sievietes, kas bija jau gandrīz 60 gadus veca. Mums [676] viņa tiešām nebija sevišķi vajadzīga, tikai – lai Dieva svētības nāktu pār mūsu māju. Ir daudz iemeslu, kāpēc mūsu brāļiem vajadzēja vairāk interesēties par māsu Mori nekā mums. Mēs viņu nekad nebijām redzējuši un par viņas dzīvi un nodošanos Kristus lietai un cilvēcei zinājām tikai tikpat daudz, cik visi citi “Review” lasītāji. Brāļi Batl-Krīkā šo cēlo sievieti, un daži no viņiem lielākā vai mazākā mērā zināja par viņas ilgām un trūkumu. Mums nebija naudas, ar ko viņai palīdzēt, bet viņiem tā bija. Mūs jau tā nomāca rūpju nasta, un mājās mums bija vajadzīgi jaunības enerģijas un dzīves prieka pildīti cilvēki. Palīdzība bija vajadzīga mums, bet ne mums vajadzēja palīdzēt citiem. Pie tam vairākumam mūsu brāļu Batl-Krīkā ir tādi apstākļi, ka māsa More viņiem nesagādātu nekādas rūpes vai grūtības. Viņiem ir laiks, spēks un salīdzinoši viņiem rūpju ir daudz mazāk.

Tomēr neviens par viņu neinteresējas vairāk kā mēs. Pirms mūsu aizbraukšanas uz Austrumiem pagājušajā rudenī es pat lielas sanāksmes priekšā runāju par viņu nepareizo izturēšanos pret māsu Mori. Es runāju par pienākumu godāt tos, kam gods nākas; man liekas, ka piesardzīgie, apdomīgie cilvēki ir tik tālu atšķīrušies no gudrības, ka vairs nav spējīgi pareizi novērtēt morālas vērtības. Es šai draudzei teicu, ka starp viņiem ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas atrod laiku saiet kopā, dziedāt un spēlēt savus mūzikas instrumentus; viņi savu naudu atdod māksliniekiem savu attēlu pavairošanai vai arī izlieto to, apmeklējot sabiedriskas izpriecu vietas; bet viņiem nav nekā, ko dot misijas darbā spēkus izsmēlušai sievietei, kas no visas sirds pieņēmusi tagadējo patiesību un atnākusi šurp, lai dzīvotu kopā ar cilvēkiem, kam ir tikpat dārga ticība. Es viņiem ieteicu apstāties un pārdomāt, ko mēs darām, un ierosināju, lai viņi trīs mēnešus saviem mūzikas instrumentiem liktu klusēt un ņemtu laiku, lai, pazemojoties Dieva priekšā, sevi pārbaudītu, nožēlotu savus grēkus un lūgtu, līdz viņi iemācītos saprast, ko no viņiem prasa Dievs kā no ļaudīm, kas saucas par Viņa bērniem. Mani satrauca netaisnība, kas nodarīta Jēzum māsas Mores personā, un es personīgi ar dažiem [677] cilvēkiem par to runāju.

Šis notikums norisinājās klusībā. Bet, neskatoties uz to, ka par māsu Mori ziņoja atklātībā, kam sekoja liels un labs darbs Batl-Krīkas draudzē, tā tomēr nemaz necentās izpirkt savu pagātni, atsaucot māsu Mori atpakaļ. Bet pēc notikušā kāda sludinātāja sieva pat sacīja: “Es neredzu nekāda iemesla, kāpēc br. un māsa Vaiti ir sacēluši tādu troksni par māsu Mori. Man liekas, ka viņi neizprot stāvokli.” Tas tiesa, mēs neizprotam stāvokli. Stāvoklis ir daudz sliktāks, kā mēs to vērtējām. Ja mēs to būtu izpratuši, tad mēs nekad nebūtu atstājuši Batl-Krīku, pirms visā pilnībā nebūtu draudzei atklājuši tās grēku, ļaujot māsai Morei tādā veidā viņus atstāt, un tad būtu kaut kas darīts, lai atsauktu viņu atpakaļ.

Kāds Batl-Krīkas draudzes loceklis, pārrunājot māsas Mores aizbraukšanu, ir izteicis šādu domu: “Neviens tagad tādos gadījumos negrib uzņemties atbildību. Tikai brālis Vaits vienmēr ir rūpējies par šiem cilvēkiem.” Jā, viņš to ir darījis. Viņš ir bijis gatavs tos pieņemt savā mājā, līdz aizņemts katrs krēsls un gulta, un tad ir gājis pie saviem brāļiem un panācis, lai tie uzņemtu tos, kurus viņš vairs nespēja uzņemt. Ja šiem cilvēkiem vajadzēja naudu, viņš to deva un aicināja citus sekot viņa priekšzīmei. Batl-Krīkā jābūt cilvēkiem, kas darītu tā, kā viņš ir darījis, vai arī pār šo draudzi nāks Dieva lāsts. Tur ir ne tikai viens vien, bet piecdesmiti, kas vairāk vai mazāk spēj darīt, tā kā viņš darīja.

Mums ir teikts, ka mums jāatgriežas Batl-Krīkā. Bet mēs to negribam darīt. Varbūt tāds nekad nebūs mūsu pienākums. Mēs tur atradāmies zem smagām nastām, līdz mēs tās vairs nespējām izturēt. Dievam tur vajadzīgi stipri vīri un sievas, kas šo nastu smagumu izdalītu savā starpā. Kas iet uz Batl-Krīku, kas stājas tur kādā darbā, – bet nav labprātīgi pielikt savas rokas pie šāda veida darba, tad būtu tūkstošreiz labāk, ja viņi atrastos kaut kur citur. Ir cilvēki, kas redz un saprot un ar prieku kalpo Jēzum Viņa svēto personā. Lai viņiem ir vieta darbā. Un tie,[678] kas to nevar darīt, iet turp, kur viņi nestāv ceļā Dieva darbam.

Sevišķi tas attiecas uz cilvēkiem, kas atrodas darba priekšgalā. Ja tie rīkojas nepareizi, tad viss iet nepareizi. Jo lielāka atbildība, jo lielāks posts šo atbildības nesēju neuzticības gadījumā. Ja vadošie brāļi uzticīgi nepilda savus pienākumus, tad tos nepildīs arī tie, kurus viņi vada. Kas atrodas darba priekšgalā Batl-Krīkā, tiem visās vietās jābūt par priekšzīmi ganāmpulkam. Ja viņi tā rīkosies, tad tie saņems lielu atalgojumu. Bet ja ne un tomēr ieņems šādas vietas, tad viņiem būs jādod briesmīgs norēķins.

Mēs darījām, ko spējām. Ja pagājušajā vasarā un rudenī mūsu rīcībā būtu bijuši līdzekļi, tad māsa More tagad atrastos pie mums. Kad mēs uzzinājām, kādi patiesībā ir mūsu apstākļi, par ko stāstīju Liecībās Nr. 13, mēs abi jutāmies priecīgi un sacījām, ka nevēlamies uzņemties atbildību par līdzekļiem. Tas tomēr bija nepareizi. Dievs grib, lai mums būtu līdzekļi, lai mēs varētu kā pagājušos laikos sniegt palīdzību, kur palīdzība ir vajadzīga. Sātans šinī ziņā grib saistīt mūsu rokas un citus vadīt uz bezrūpību, neiejūtību un mantkārību, lai arī uz priekšu atkārtotos tādi cietsirdīgi darbi kā māsas Mores gadījumā.

Mēs redzam bezpajumtniekus, atraitnes, bāriņus, cienīgus nabagus un trūkumā esošus sludinātājus kā daudzas izdevības izlietot līdzekļus par godu Dievam, Viņa darba virzīšanai uz priekšu un svēto ciešanu atvieglošanai, un man vajadzīgi līdzekļi, lai tos izlietotu Dievam. Piedzīvojumu, kas gūti pastāvīgo ceļojumu laikā gandrīz ceturtdaļā gadsimta, redzot cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība, darījuši mūs spējīgus gudri un saprātīgi izlietot Kunga naudu. Es pati sev esmu pirkusi rakstāmlietas, pati segusi pasta izdevumus un daudz no savas dzīves laika izlietojusi, rakstot citu labā, un viss, ko par šo darbu esmu saņēmusi, nesegtu manu pasta izdevumu desmito daļu, lai gan šis darbs mani briesmīgi ir nogurdinājis un prasījis daudz dzīvības spēku. Kad mani ļoti lūdza un prasīja, lai pieņemu līdzekļus, es tomēr atteicos vai arī novēlēju tos labdarīgiem mērķiem kā izdevniecības savienībai. Uz priekšu es vairs tā nedarīšu. Es pildīšu savu pienākumu darbā kā vienmēr, bet bailes pieņemt naudu, lai izlietotu to priekš Kunga, man ir zudušas. Šis gadījums ar māsu Mori visā pilnībā mani atmodinājis, lai [679] redzētu, ka tikai sātana darba rezultātā mēs paliekam bez līdzekļiem.

Nabaga māsa More! Kad uzzinājām, ka viņa mirusi, mans vīrs to briesmīgi pārdzīvoja. Mēs abi jutāmies, it kā zaudējuši mīļu māti, pēc kuras tuvuma ļoti ilgojās mūsu sirds. Daži varbūt sacīs, ka, ja viņi būtu atradušies to cilvēku skaitā, kas kaut ko zināja par šīs māsas vajadzībām un ilgām, tad viņi tā nebūtu rīkojušies. Es ceru, ka jums nekad nebūs jāizjūt tādi sirdsapziņas pārmetumi, kādus spiesti izjust daži cilvēki, kas tik ļoti bija iegrimuši paši savos darbos un pasākumos, ka labprātīgi nespēja uzņemties kādu atbildību šīs māsas labā. Kaut Dievs žēlotu tos, kas tik ļoti baidījās no apkrāpšanas, ka ir gatavi atstāt bez ievērības cienīgu, pašuzupurīgu Kristus kalpu. Lai attaisnotu šo nolaidību un nevērību, ir teikti vārdi: Mēs jau tik daudzas reizes esam pievilti, ka mums bail no svešiniekiem. Vai mūsu Kungs un Viņa mācekļi devuši mums tādus norādījumus, lai mēs ļoti uzmanītos un neuzņemtu svešiniekus, lai nebūtu iespējama kļūda un izbēgtu no ciešanām, ko sagādātu necienīgas personas uzņemšana?

Pāvils aicina ebrejus: “Brāļu mīlestība lai pastāv.” Nemieriniet sevi, ka tagad ir tāds laiks, kad šis aicinājums nav vajadzīgs, kad brāļu mīlestība drīkst mitēties. Viņš vēl turpina; “Neaizmirstiet labprāt dot mājas vietu svešiniekiem, jo tā daži nezinot eņģeļus uzņēmuši savās mājās.” Lūdziet, lasiet Mat. 25,31. un tālāk. Lasiet šo tekstu, brāļi, kad jūs ģimenes rīta vai vakara lūgšanas brīdī nākošo reizi savās rokās paņemsiet Bībeli. Labie darbi, kurus savā laikā darījuši ļaudis, ko apsveiks Dieva valstībā, darīti Kristum Viņa ciešošo ļaužu personā. Kas šos labos darbus darīja, tie nedomāja, ka kaut ko dara priekš Kristus. Viņi nedarīja neko vairāk kā tikai savu pienākumu pret ciešošo cilvēci. Tie, kas atradīsies pie kreisās rokas, nevarēs saprast, ka, neņemot vērā Viņa ļaužu vajadzības, ir darījuši pāri Kristum. Tomēr viņi nebija rūpējušies par Jēzu Viņa svēto personā, un šīs nevērīgās nolaidības dēļ viņiem jāiet prom mūžīgā sodībā. Un viena no viņu nolaidības un nevērības izpausmēm izteikta sekojošos noteiktos vārdos: “Es biju svešinieks, bet jūs Mani neesat uzņēmuši.” [680]

Tas neattiecas vienīgi uz Batl-Krīkas draudzi. Mani ļoti apbēdina Sabata ievērotāju savtīgums, kas jūtams visur. Kristus nogājis sagatavot mums mūžīgus mājokļus, un vai lai mēs atsakāmies uzņemt Viņu tikai uz nedaudz dienām Viņa svēto personā, kam nav pajumtes? Viņš atstāja Savu godības mājokli, Savu majestātīgumu, augstā pavēlnieka stāvokli, lai glābtu pazudušo cilvēku. Viņš kļuva nabags, lai mēs caur Viņa nabadzību varētu kļūt bagāti. Viņš sevi pakļāva apvainojumiem, lai cilvēks tiktu paaugstināts, un ir sagādājis mums mājvietu, kas skaistumā un piemīlīgumā ir nesalīdzināma un pastāvēs tikpat ilgi, cik Dieva tronis. Kas beidzot uzvarēs un sēdēs ar Kristu uz Viņa troņa, tie sekos Viņa priekšzīmei un labprātīgi, priecīgi pienesīs upurus Viņam Viņa svēto personā. Kas nespēj to labprāt darīt, tie aizies prom mūžīgā sodībā.

Veselīgu ēdienu pagatavošana

Pēdējo septiņu mēnešu laikā mēs mājās esam bijuši tikai apmēram četras nedēļas. Savos ceļojumos mēs esam sēdējuši pie daudziem un dažādiem galdiem, sākot no Aijovas līdz Mēnai. Daži, kurus mēs apmeklējām, dzīvo pilnīgā saskaņā ar saņemto gaismu. Citi, kam bijušas tādas pat iespējas iemācīties veselīgu un pareizu dzīves veidu, spēruši tikai pirmos soļus, lai mainītu savus līdzšinējos ieradumus. Viņi jums sacīs, ka nezina, kā pagatavot ēdienus pa jaunam. Tomēr šai jautājumā par ēdienu pagatavošanu viņiem nav tiesību aizbildināties, jo grāmatā “Kā dzīvot” ir daudz brīnišķu recepšu, un šis darbs ir aizsniedzams visiem. Es nesaku, ka viss, ko šī grāmata māca par ēdienu gatavošanu, ir pilnīgs. Es varbūt drīzumā sniegšu mazu darbu, kas dažā ziņā vairāk saskanēs ar maniem ieskatiem. Tomēr grāmata “Kā dzīvot” satur gandrīz neierobežotas pamācības ēdienu gatavošanā, kas jāievēro ceļotājam, pat starp septītās dienas adventistiem.

Daudzi nedomā, ka pareizi sagatavot ēdienu ir viņu [681] pienākums; tāpēc viņi šai virzienā nemaz necenšas. Šo darbu var veikt vienkārši, veselīgi un viegli, nelietojot taukus, sviestu un gaļu. Ir vajadzīga prasme, kas jāsavieno ar vienkāršību. Lai to panāktu, sievietei ir jālasa un pēc tam lasītais pacietīgi jāizpilda dzīvē. Daudzi cieš, tāpēc ka nevēlas pūlēties. Tādiem es saku: Jums ir pienācis laiks atmodināt savus snaudošos spēkus un sākt lasīt. Mācieties gatavot ēdienus vienkārši, tomēr tā, lai tie būtu ļoti garšīgi un veselīgi.

Ja ir nepareizi, gatavojot ēdienu, domāt tikai par garšas un ēstkāres apmierināšanu, tomēr nevienam nevajadzētu uzskatīt, ka pareiza ir barības vielu nepilnvērtīga diēta. Daudzus cilvēkus novājinājušas slimības, un viņiem vajadzīgs barojošs, bagāts un labi pagatavots uzturs. Mēs bieži atrodam pilnvērtīgu miltu maizi (graham bread), kas ir smaga, skāba un tikai daļēji izcepta. Tas ir izskaidrojams ar intereses trūkumu mācīties un bezrūpību svarīgajā ēdienu pagatavošanas pienākumā. Reizēm mums jāsastopas ar kūkām (gem – cakes) un mīkstiem biskvītiem (soft biscuit), kas ir izkaltēti bet ne izcepti, un arī ar citām līdzīgām lietām. Un tad pavāri jums teiks, ka viņi labi zina vecos ēdienu pagatavošanas veidus un arī prot tā strādāt, bet, ja runā patiesību, tad jāsaka, ka viņu saimei nepatīk pilnvērtīgu miltu (graham) maize; viņi domā, ka, mainot vecos ieradumus, viņi nomirs badā.

Man jāsaka, ka es par to nebrīnītos. Veids, kādā jūs uzturu pagatavojat, padara to nebaudāmu. Tāda barība noteikti izsauks gremošanas traucējumus. Šie nabaga pavāri un tie, kas ēd viņu pagatavotos ēdienus, nobēdājušies jums stāstīs, ka veselības reforma viņiem nav piemērota. Kuņģis nespēj pārvērst labā maizē tādu, kas ir nepilnvērtīga, smaga un skāba; bet šī sliktā maize gan izsauks vesela kuņģa saslimšanu. Kas ēd šādu uzturu, to spēki samazinās. Vai bez iemesla? Daži no šiem cilvēkiem sevi sauc par veselības reformētājiem, bet viņi tādi nav. Viņi neprot pagatavot ēdienus. Viņi cep kūkas un pilnvērtīgu miltu maizi, vāra kartupeļus, bet vienmēr vienu un to pašu, reti ko izmainīdami, un organisms neiegūst spēkus. Viņiem liekas, ka laiks, [682] kas izlietots, mācoties gatavot veselīgus un garšīgus ēdienus, ir izšķiests. Daži rīkojas tā, it kā tas, ko viņi apēd, aiziet zudumā un viss, ar ko viņi var kuņģi piepildīt, labuma ziņā līdzinātos ar neatlaidīgām pūlēm pagatavotiem ēdieniem. Ir svarīgi, lai uzturs mums garšotu. Ja ēdam tikai mehāniski, tad organisms nesaņem pietiekoši barības vielu un nepieaug spēkā. Pretējais vērojams, ja kuņģī uzņemtais ēdiens sagādā baudījumu. Mēs sastāvam no tā, ko mēs ēdam. Lai mūsu asinis būtu labas, ir jāuzņem pareizs uzturs un pie tam pareizi sagatavots.

Kas gatavo ēdienus, tiem reliģija uzliek pienākumu mācīties, kā dažādos veidos sagatavot veselīgu un garšīgu uzturu. Mātēm vajadzētu mācīt bērnus, kā gatavot ēdienus. Kāda cita izglītība jaunai sievietei varētu būt vēl svarīgāka? Ēšana saistās ar dzīvību. Trūcīgs, nepilnvērtīgs un slikti pagatavots uzturs, novājinot asinis radošos orgānus, pastāvīgi pasliktina asins sastāvu. Ir sevišķi svarīgi, lai ēdienu pagatavošanas mākslu uzskatītu par vienu no galvenajiem izglītības nozarojumiem. Labu pavāru ir pavisam maz. Jaunas sievietes domā, ka kļūt par pavāru nozīmē pazemoties kalpa stāvoklī. Tā tas tomēr nav. Viņas šo jautājumu neapskata no pareiza redzes viedokļa. Zinātne par veselīgu ēdienu pagatavošanu, sevišķi par maizes cepšanu, nav maznozīmīga.

Daudzās ģimenēs cilvēki cieš no gremošanas traucējumiem. Šo saslimšanu iemesls bieži ir slikta maize. Namamāte nolemj, ka to nedrīkst aizsviest prom, un saime šo maizi apēd. Vai slikta maize izlietojama šādā veidā? Vai jūs to gribat ievadīt kuņģī, lai pārvērstu asinīs? Vai kuņģim ir spēks skābu maizi padarīt par saldu, smagu par vieglu vai sapelējušu par svaigu?

Audzinot meitas, mātes šai izglītības nozarei nepiegriež vērību. Viņas vienas uzņemas rūpju nastas un strādā, līdz viņu spēki gandrīz pilnīgi izsmelti, bet savas meitas aizbildina, ka viņām jāejot ciemos, jātamborējot vai jānododoties citām viņām pašām patīkamām lietām. [683] Tā ir nepareiza mīlestība, nepareiza laipnība. Mātes kļūdainā rīcība atnes ļaunumu bērna dzīvei, un šis iespaids bieži vien jūtams visu mūžu. Kad meita ir tik veca, ka varētu nest vienu otru dzīves nastu, tad viņa tam vēl nav sagatavojusies. Tāda meita neuzņemsies dzīves rūpes un nastas. Viņa staigās apkārt, darba nenoslogota, atrodot iespējas un iemeslus, kā izvairīties no atbildībām, kamēr rūpju nasta smagi spiež māti, kas iet savu ceļu līdzīgi ratiem zem smagas kūlīšu kravas. Meita nedomā, ka viņa ir nepieklājīga, bet viņa ir bezrūpīga un nevērīga, jo pretējā gadījumā viņa redzētu mātes nogurušo skatu un sāpju izteiksmi sejā un censtos darīt savu daļu, nest smagākās nastas un palīdzēt, jo māte ir jāatslogo no rūpēm, vai arī viņai būs jāliekas ciešanu gultā, kas var būt arī viņas nāves gulta.

Kāpēc mātes grib būt tik aklas un nevērīgas savu meitu audzināšanā? Es jūtos sāpināta, kad, apmeklējot dažādas ģimenes, redzu māti nesam smagās nastas, kamēr meita, dzīvespriecīga, enerģiska, vesela un stipra, dzīves rūpes un grūtības nemaz nepazīst. Kad notiek lielākas sanāksmes un ģimenēm jārūpējas par atnākušo sabiedrību, tad bieži visas rūpes uz sevis uzņemas māte, kamēr meitas sēd un tērzē ar jauniem draugiem, pavada laiku viesu vidū. Šāda nostāja man liekas tik nepareiza, ka es tikko varu atturēties, lai nerunātu ar bezrūpīgajiem, nevērīgajiem jauniešiem un neaicinātu viņus pie darba. Atbrīvojiet savu nogurušo māti. Lieciet viņai apsēsties viesistabā un pamudiniet viņu atpūsties un priecāties savu draugu sabiedrībā.

Tomēr šai lietā vainīgas nav vienīgi meitas. Kļūdu ir pielaidusi arī māte. Viņa nav pacietīgi mācījusi meitām, kā pagatavojami ēdieni. Viņa zina, ka meitām trūkst zināšanu ēdienu pagatavošanai, un tāpēc nekad nevar justies brīva no darba. Viņai jābūt klāt visur, kur vajadzīga gudrība un uzmanība. Jaunām sievietēm vajadzētu apgūt pilnīgas zināšanas ēdiena pagatavošanā. Lai arī kādi būtu viņu dzīves apstākļi, šīs ir zināšanas, [684] ko vienmēr var praktiski izlietot. Tā ir viena no izglītības nozarēm, kam ir vistiešākais iespaids uz cilvēka dzīvību, sevišķi uz mīļo tuvinieku dzīvību. Daudzas sievas un mātes, kas nav saņēmušas pareizu audzināšanu un neprot pagatavot ēdienus, ik dienas sniedz savai ģimenei slikti pagatavotu uzturu, kas pastāvīgi un nenovēršami bojā gremošanas orgānus, pasliktinot asins sastāvu, un bieži izsauc akūtus iekaisumus un priekšlaicīgu nāvi. Daudzus cilvēkus ieved kapā smagas, skābas maizes ēšana. Man stāstīja, ka kādā gadījumā kalpone izcepusi smagu, skābu maizi. Lai no tās atbrīvotos un neveiksmi apslēptu, viņa maizi atdevusi divām ļoti lielām cūkām. Otrā rītā namatēvs atradis savas cūkas beigtas un, pārbaudot siles, ieraudzījis šīs smagās maizes gabalus. Viņam jautājot, kalpone atzinusies, ko darījusi. Viņai pat prātā nebija nācis, ka smagā maize uz cūkām atstās tādu iespaidu. Ja smagā, skābā maize nokauj cūku, kas var aprīt klaburčūsku un gandrīz kuru katru riebīgu lietu, kādu iespaidu tad tā atstās uz cilvēka jūtīgajiem gremošanas orgāniem?

Katras ticīgas kristīgas meitenes un sievietes pienākums ir nekavējoties mācīties, kā no nebīdelētiem kviešu miltiem izcept labu, saldu un vieglu maizi. Mātēm vajadzētu ņemt savas meitas līdzi uz virtuvi, kad viņas vēl ir pavisam jaunas, un mācīt viņām ēdienu pagatavošanas mākslu. Māte nevar gaidīt, ka meitas izpratīs mājturības noslēpumus, ja viņas šai virzienā nemācās. Norādījumus vajadzētu sniegt pacietībā un mīlestībā un ar savu gaišo sejas izteiksmi un iepriecinošiem vārdiem padarīt šo darbu, cik vien iespējams, patīkamu. Ja meitas kļūdās vienu, divas vai trīs reizes, tad nerājiet tās. Mazdūšība jau pati dara savu darbu, kārdinot viņas teikt: “Nav vērts, es to nevaru veikt!” Šāds brīdis nav norāšanai piemērots laiks. Griba kļūst vāja. Nepieciešami iedrošinoši, priecīgi un cerību pilni vārdi, kā: “Nekad nedomā par pielaistajām kļūdām. Tu esi [685] tikai mācekle, un ir dabīgi, ka Tu kļūdies. Mēģini atkal no jauna. Domā par to, ko Tu dari. Esi ļoti uzmanīga, un Tev noteikti izdosies.”

Daudzas mātes neizprot šīs zināšanu nozares svarīgumu un labāk dara visu vienas pašas, lai tikai nevajadzētu uzņemties grūtības un pūles, kas saistās ar bērnu apmācīšanu un viņu pielaisto kļūdu panešanu. Un, kad meitām, kaut arī viņas cenšas, neveicas, tad māte viņas aizsūta prom ar vārdiem: “Nav vērts, jūs tāpat neizdarīsiet šo vai to darbu. Jūs mani vairāk traucējat un apgrūtināt, nekā palīdzat.”

Tā mācekļu pirmās pūles tiek atraidītas, un pirmā neveiksme tā atvēsina viņu interesi un dedzību uz mācīšanos, ka viņas baidās no nākošā mēģinājuma un labāk šuj, ada, uzpoš māju un dara visu ko, lai tikai nebūtu jāgatavo ēdieni. Šāda mātes izturēšanās ir ļoti nepareiza. Viņai vajadzēja savas meitas pacietīgi pamācīt, lai viņas praktiskajā darbā iegūtu pieredzi, kas novērstu neveiklību un pilnveidotu nepiedzīvojušā strādnieka neprasmīgās kustības. Šeit es gribu pievienot izvilkumus no Liecības Nr. 10, kas publicēta 1864. gadā:

“Bērni, kas lutināti un auklēti, vienmēr gaidīs pret sevi tādu izturēšanos, un, ja viņu cerības nepiepildās, tad viņi kļūst neapmierināti un mazdūšīgi. Tāda rīcība un noskaņojums iezīmēs visu viņu dzīvi; viņi jutīsies bezpalīdzīgi, meklēs palīdzību pie citiem, gaidot, lai citi viņiem izdabātu un pakļautos. Bet, ja viņiem runā pretī, pat tad, kad viņi jau pieauguši par vīriem un sievām, viņi domā, ka pret viņiem izturas nepareizi; un tā viņi mokās, iedami cauri dzīvei, tik tikko spēdami panest paši sevi, bieži kurnēdami un skaizdamies, ka viss nenotiek pēc viņu prāta.

Neizpratnē vecāki māca saviem bērniem mācības, kas priekš viņiem izrādīsies postošas un kas sēj ērkšķus zem viņu pašu kājām. Viņi domā, ka, apmierinot bērnu iegribas un ļaujot viņiem izdabāt savām tieksmēm, viņi iemantos savu [686] bērnu mīlestību. Kādi maldi! Bērni, kas tā tiek lutināti, uzaug savās iegribās neierobežoti, nepiekāpīgi savās tieksmēs, savtīgi, prasoši un uzpūtīgi, par lāstu sev un visiem ap viņiem. Lielā mērā vecāku rokās ir bērnu nākošo dienu laime. Uz viņiem gulstas svarīgais darbs – veidot šo bērnu raksturu. Bērnībā dotās pamācības pavadīs viņus visā dzīvē. Vecāki sēj sēklu, kas uzaugs un nesīs augļus, labus vai sliktus. Viņi var sagatavot savus dēlus un meitas laimei vai postam.

Bērniem jau ļoti agri vajadzētu mācīties būt derīgiem, palīdzēt pašiem sev un palīdzēt citiem. Daudzas šī laikmeta meitas bez sirdsapziņas pārmetumiem var noskatīties, kā mātes pūlas, vāra, mazgā veļu un gludina to, kamēr pašas sēd istabā, lasa stāstus, ada apmales, tamborē vai izšuj. Viņām sirds ir tik nejūtīga kā akmens. Bet kur radies šis ļaunums? Kas ir tie, kuri parasti šajā lietā ir visvairāk vainīgi? Nabaga piekrāptie vecāki! Viņi neņem vērā savu bērnu nākamo labumu un savā nepareizajā maigumā ļauj viņiem slinki sēdēt vai arī darīt pavisam nenozīmīgas lietas, kas neprasa ne prātu, ne muskuļu pielietošanu, un tad vecāki savas slinkās meitas atvaino ar nespēku un vājumu. Kas viņas ir padarījis vājas? Daudzos gadījumos vainīga vecāku nepareizā rīcība. Samērīga vingrināšanās mājas darbos attīsta kā garu, tā arī miesu. Bet nepareizu uzskatu dēļ bērniem šīs iespējas atņem, līdz darbs viņiem sāk riebties. Tas ir nepatīkams un nesaskan ar viņu cilvēka lieluma izpratni. Valda uzskats, ka cēlai sievietei nav jāstrādā, ka pat ir nepieklājīgi mazgāt traukus, gludināt veļu un stāvēt pie veļas vannas. Mūsu nelaimīgajā laikmetā bērniem sniedz šādu modes mācību.

Dieva ļaudīm vajadzētu vadīties no augstākiem principiem nekā pasaules cilvēkiem, kas cenšas visu savu rīcību piemērot modei. Dievbijīgiem vecākiem savus bērnus vajadzētu audzināt [687] lietderīgai dzīvei….Sagatavojiet viņus nest nastas jau jaunībā. Ja jūsu bērni nav raduši strādāt, tad viņi ātri pagurs. Viņi sūdzēsies par sāpēm sānos, plecos un par nogurumu locekļos, un jums draud briesmas līdzjūtībā pašiem padarīt viņu darbu, neļaujot viņiem izjust pat ne vismazākās ciešanas. Sākumā bērniem uzlieciet vieglākas nastas un tad ar katru dienu tās palieliniet, līdz viņi zināmu darba daudzumu var padarīt bez noguruma. Bērnu sānu un plecu sāpju galvenais iemesls ir bezdarbība….

Mātēm vajadzētu savas meitas ņemt līdzi virtuvē un pacietīgi tās audzināt. Viņu miesas uzbūvei šāds darbs nāks par labu; muskuļi iegūs pienācīgu vingrumu un domas, dienai noslēdzoties, būs veselīgākas un cēlākas. Viņas varbūt būs nogurušas, bet cik salda ir atpūta pēc pareiza darba daudzuma. Miegs, brīnišķais dabīgais atjaunotājs, dos jaunus spēkus nogurušajai miesai un sagatavos to nākošās dienas pienākumiem. Nelieciet bērniem domāt, ka ir vienalga, vai viņi strādā vai ne. Māciet viņiem, ka viņu palīdzība ir vajadzīga, ka viņu laikam ir vērtība un ka jūs esat atkarīgi no viņu darba.”

Grāmatas un traktāti

Pareiza mūsu preses izdevumu izplatīšana ir viens no vissvarīgākajiem tagadējā darba nozarojumiem. Bez tā mēs veiksim maz. Un mūsu sludinātāji šinī darbā var darīt vairāk par visiem citiem. Ir tiesa, ka dažus gadus atpakaļ daudzi mūsu sludinātāji grāmatu pārdošanā bija nogājusi par tālu. Daži no viņiem pārdošanai domātajam krājumam pievienoja ne tikai tādus izdevumus, kuru patiesā vērtība bija pavisam maza, bet arī citas līdzīgi mazvērtīgas preces.

Bet tagad daži mūsu sludinātāji, pamatojoties uz to, [688] ko es Liecībā Nr. 11 rakstīju par mūsu preses izdevumu pārdošanu, nonākuši citā galējībā. Kāds no Ņujorkas štata, kurš darba nastu smagi neizjūt un strādā par aģentu, turot savā rīcībā plašu un labu rakstu izvēli, ir nolēmis vairāk tos nepārdot un rakstiski paziņojis izdevniecībai, ka preses izdevumu izplatīšana ir tās uzdevums. Tas ir nepareizi. Es te gribu citēt izvilkumu no Liecības Nr. 11.

“Mūsu rakstu pārdošanas nastai nevajadzētu gulties uz sludinātājiem, kas strādā ar Vārdu un mācību. Vajadzētu taupīt viņu laiku un spēku, lai to nedalīti izlietotu sapulču sēriju noturēšanai. Viņu laiku un spēku nevajadzētu izšķiest mūsu grāmatu pārdošanai, ja ļaudīm tās pareizā veidā var piedāvāt tie, uz kuriem negulstas pienākums pasludināt Vārdu. Izejot jaunos laukos, sludinātājiem var rasties nepieciešamība ņemt līdzi rakstus, ko pārdot ļaudīm, arī citos apstākļos var rasties vajadzība pārdot grāmatas un kārtot mūsu izdevniecību veikala darījumus. Tomēr no šī darba sludinātājiem vajadzētu izvairīties, ja vien to var padarīt citi.”

Šī izvilkuma pēdējā daļa ieejošāk izskaidro pirmo daļu. Izsakoties mazliet noteiktāk, es domāju, ka tādiem sludinātājiem kā vec. Endrūss, /Waggoner/, Vaits, Lafboro, kuriem darbs jāvada un tāpēc ir sevišķi daudz rūpju un nastu, nevajadzētu tās vēl palielināt ar mūsu rakstu pārdošanu, sevišķi telts sanāksmju un Ģenerālkonferences laikā. Šie vārdi rakstīti, lai labotu to cilvēku rīcību, kas šādās sanāksmēs tik tālu aizmirsa savu goda pilno uzdevumu, ka izklāja pūļa priekšā preces, kam nebija nekāda sakara ar darbu.

Mūsu sludinātāji, kuriem ir laba veselība, var tiešām pieklājīgi un piemērotā laikā nodoties mūsu svarīgāko rakstu pārdošanai. Sevišķi nopietnu piepūli šajā laikā prasa tādu darbu pārdošana un izplatīšana, uz kuriem nesen vērsta mūsu ļaužu uzmanība. Četrās nedēļās, atrodoties [689] ceļojumā pa /Grattiot/, /Saginaw/ un /Tuscola/ apgabaliem, mans vīrs pārdeva un izdalīja trūcīgiem rakstus par četriem simtiem dolāru. Viņš vispirms norādīja ļaudīm uz šo grāmatu svarīgumu; un tad viņi labprāt tās gribēja saņemt, cik ātri vien viņš ar vairāku citu piepalīdzību spēja viņus apkalpot.

Kāpēc mūsu brāļi nav labprātīgāki sniegt līdzekļus grāmatu un traktātu fondiem? Un kāpēc mūsu sludinātāji visā nopietnībā neiet pie šī darba? Mūsu ļaudīm vajadzētu saprast, ka šie preses izdevumi ir tieši tie, kas nepieciešami, lai palīdzētu tiem, kam palīdzība vajadzīga. Šeit ir izdevība ieguldīt līdzekļus saskaņā ar svētīgo labprātīgas devības plānu. Reizēm varam lasīt cilvēkus tikpat vienkārši kā grāmatas. Mūsu vidū ir ļaudis, kas iegulda simts līdz tūkstoš dolārus vai pat vēl vairāk Veselības institūtā, bet tikai piecus līdz divdesmit piecus dolārus lielajā grāmatu, brošūru un traktātu izplatīšanas pasākumā, lai ļaudīm atklātu patiesību, kuras uzņemšana vada uz mūžīgu dzīvību. Viens šādu ieguldījumu atzīst par izdevību, bet cits, kā varam spriest pēc līdzekļu piedāvājuma mazā apmēra, to uzskata par noteiktu zaudējumu.

Šai lietā mēs neklusēsim. Mūsu ļaudis ķersies pie darba. Līdzekļi pieplūdīs. Un trūcīgajiem, kas vēlas saņemt grāmatas, mēs teiksim: Iesūtiet pieprasījumus, norādot kādi ir jūsu materiālie apstākļi. Un mēs jums nosūtīsim grāmatu paku ar četriem “Spiritual Gifts” (Garīgās dāvanas) sējumiem, kā arī “Kā dzīvot”, “Aicinājums jauniešiem”, “Aicinājums mātēm”, “Sabata lasījumi” un divus plašus “Izskaidrojumu atslēga” komplektus (diagrammas, tabulas).Ja jums kādi no šiem darbiem ir, tad ziņojiet, un mēs jums to vietā nosūtīsim citas grāmatas vai arī aizsūtīsim tikai tās, kuru jums nav. Atsūtiet piecdesmit centus pasta izdevumiem, un mēs jums aizsūtīsim paku piecu dolāru vērtībā, četrus dolārus sedzot no šī fonda.
(Kopš daudzos štatos ir noorganizētas Traktātu sabiedrības, tās ir uzņēmušās cienīgu trūcīgo apgādi ar grāmatām un traktātiem. Dažas no šeit pieminētajām grāmatām patlaban vairs nav pārdošanā.–Izdevēju piezīme.)

Sniedzot par brīvu grāmatas, visiem jārīkojas saskaņā ar lielo labprātīgās devības plānu, kā to īsteno [690] Amerikas Bībeļu un traktātu izdošanas un pārdošanas sabiedrība. Daudzējādā ziņā šīs milzīgās sabiedrības rīcība ir atdarināšanas cienīga. Devība atklājas testamentu novēlējumos un ziedojumos, un tā ieausta arī Bībeles un traktātu pārdošanā un bezmaksas izdalīšanā. Septītās dienas adventistiem grāmatu jautājumā vajadzētu atrasties viņiem tikpat tālu priekšā kā citās lietās. Lai Dievs mums palīdz. Mūsu traktātus vajadzētu piedāvāt par to vērtības simto daļu, aicinot apmaksāt iepakojumu vai pasta iesaiņojumu un tālāko piegādi. Sludinātājiem un ļaudīm vajadzētu iesaistīties grāmatu, brošūru, traktātu izplatīšanā tā kā nekad agrāk. Pārdodiet tur, kur ļaudis spēj tās nopirkt un ir labprātīgi to darīt, un, kur apstākļi savādāki, tur pasniedziet tās par brīvu.

Kristieša devīze

Mīļais br. B.! Man rādīja, ka Tu daudz vadies no jūtām, bet ne no pamatlikumiem (principiem). Tev nav dziļu piedzīvojumu ar Dievu. Tev pilnīgi jāpiegriežas patiesībai. Kad cilvēka sirds visā pilnībā ir atgriezusies, tad viņš visu, kas viņam pieder, svētī Kungam. Šo nodošanos Dievam, šo svētīšanos Tu vēl neesi piedzīvojis. Tu patiesību mīli vārdos, bet par to neliecina Tavi darbi un augļi. Tava rīcība un Tavi darbi rāda, vai Tu Dievu, Viņa darbu un savus līdzcilvēkus patiesi mīli vai arī esi pret viņiem vienaldzīgs.

Kā atklājās Kristus mīlestība uz nabaga mirstīgajiem cilvēkiem? Savas godības, Savas bagātības un pat Savas bagātības upurēšanā Kristus labprātīgi uzņēmās pazemojumiem piesātinātu dzīvi un lielas ciešanas. Viņš pakļāvās saniknota pūļa ļaunajam izsmieklam un visbriesmīgākajai nāvei – nāvei pie krusta. Kristus sacīja: “Šis ir mans bauslis, ka jūs cits citu mīlat, itin kā Es jūs Esmu mīlējis. Nevienam nav lielāka mīlestība kā šī, kad kāds savu dzīvību nodod par saviem [691] draugiem. Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. “Pilnīgi paklausot Kristus gribai, mēs nododam liecību, ka esam Viņa draugi. Vārdi bez darbiem nav pierādījums; liecība ir darbi un paklausība. Kas paklausa bauslim mīlēt citus, kā Kristus tos ir mīlējis? Br. B., ja Tu paklausi Kristus bauslim, tad Tavai mīlestībai jākļūst stiprākai, dziļākai un nesavtīgākai kā jebkad agrāk.

Tu neesi devīgs. Tu pūlies sevi pasargāt no rūpēm, nepatikšanām un no izdevumiem par labu Dieva darbam. Šai lietā Tu esi ieguldījis pavisam maz. Kādu pasākumu cilvēks vērtē visaugstāk, redzams no ieguldījuma lieluma. Ja viņš mūžīgās lietas vērtē augstāk par laicīgām, tad tas atklāsies viņa darbos; viņš visvairāk ieguldīs un visvairāk riskēs tajā lietā, ko viņš vērtē visaugstāk un kas beidzot nesīs viņam vislielāko peļņu.

Cilvēki, kas atzīst patiesību, iesaistās pasaulīgos pasākumos, tajos daudz iegulda un ļoti riskē. Un, ja viņi zaudē gandrīz visus savus īpašumus, tad tie jūtas dziļi apbēdināti, jo piedzīvotais zaudējums rada dažādas neērtības un grūtības; tomēr viņi nesaprot, ka ar savu negudro rīcību viņi atrāvuši līdzekļus Dieva darbam un ka viņiem kā namturiem būs jādod norēķins par šo Kunga līdzekļu izšķiešanu. Bet, ja prasītu, lai viņi ar kaut ko riskē Dieva darbā, lai tajā iegulda kaut ceturto daļu no tā ko, viņi zaudējuši, ieguldot pasaulīgos pasākumos, tad viņi domātu, ka Debesis viņiem maksā pārāk dārgi.

Mūžīgās lietas netiek vērtētas. Tu neesi bagāts, tomēr savu sirdi Tu tāpat vari piesaistīt šim mazumam, kas Tev ir, un tikpat stipri pieķerties savam īpašumam kā miljonārs savai lielajai bagātībai. Ieguldot laicīgos pasākumos, Tu iegūsi mazu pavisam mazu peļņu, bet, ja Tu naudu ieliksi Dieva darbā, ja Tu viņa lietu darīsi par savu un mīlēsi tā, kā Tu mīli pats sevi, un būsi [692] labprātīgs pienest upurus tās tālākai attīstībai, stipri ticot šīs lietas pilnīgai uzvarai, tad Tu ievāksi bagātu pļauju, ja ne šinī dzīvē, tad nākošajā, labākā par šo. Tu pļausi mūžīgu atalgojumu, kas ir tik reižu vērtīgāks par parasto laicīgo ieguvumu, cik nemirstība ir vērtīgāka par iznīcību.

Br. B., liekas Tu ļoti gribi zināt, ko runā par Tavu nostāju draudzē un kādas par to ir mūsu domas. Tās ir tieši tādas, kā es rakstiski esmu teikusi. Tava rīcība ir impulsīva. Tu lūdz Dievu, kad Tev patīk. Tu ej uz sapulci, ja Tev ir atbilstošs noskaņojums, un paliec mājās, ja tāda nav. Tev lielā mērā trūkst pašuzupurēšanās gara. Tu vadies no savām iegribām un labsajūtas un izdabā pats sev, nejautājot, kas patīk Dievam. Tevi sauc pienākums, pienākums! Esi vienmēr savā vietā! Vai Tu esi vēlējies kļūt par Kristus kareivi? Ja tā, tad Tavas izjūtas un domas Tevi neatbrīvo no pienākuma pildīšanas. Tev jābūt labprātīgam paciest grūtības kā labam karavīram. Izej no nometnes nest negodu, jo tā darīja Tavs Pestīšanas Vadonis. Draudzes vecākajam (bishop), atbildīgajam sludinātājam (elder) un arī diakonam “kā Dieva nama turētājam vajag būt vīram, kam laba slava, ne patgalvīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne rējējam, ne negodīgas peļņas dzinējam; kas labprāt dod mājas vietu, kas mīl labu, kas prātīgs, taisns, svēts, šķīsts, kas pastāvīgi turas pēc uzticamā Vārda mācības, ka viņš ir spēcīgs ir pamācīt caur veselīgo mācību, ir pamācīt tos, kas pretī runā”.

Pāvils uzskaita skaistās, vēlamās īpašības un pamāca savus brāļus: “Kas ko dod, lai to dara vientiesībā, kas valda, lai to dara rūpīgi, kas apžēlojas, lai to dara ar prieku. Mīlestība lai ir bezviltīga, ienīstiet ļaunu, pieķerieties labajam. Lai brāļu mīlestība jūsu starpā ir sirsnīga un, godu dodot, nāciet viens otram pretī. Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara, esiet dedzīgi [693] garā, kalpojiet Kungam. Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, pastāvīgi lūgšanās. Nāciet palīgā svētiem viņu vajadzībās, dodiet labprāt mājas vietu.” “Bagātiem šinī pasaulē pavēli, lai tie augsti neturas, nedz ceri uz nepastāvīgo bagātību, bet uz Dzīvo Dievu, Kas mums visas lietas bagātīgi pasniedz par atspirgšanu; lai tie labu dara, bagāti top labos darbos, labprāt izdala, ir devīgi, lai sev mantu krāj par labu pamatu uz nākamo laiku, ka tie dabū mūžīgo dzīvību.” Te norādīts uz gudru un pilnīgi drošu līdzekļu ieguldījumu; sīki aprakstīti un ieteikti labi darbi, kam jāparādās mūsu un arī Tavā dzīvē. Tādā veidā iegūstama laba peļņa un nav jābaidās no neveiksmes. Debesīs mantu var droši uzglabāt, to tur var pastāvīgi pavairot, un noguldītājam tā dos tiesības uz mūžīgu dzīvību. Un, kad viņa dzīve šeit nobeigsies, kad noslēgsies viņa pārbaudes laiks, tad viņš varēs dabūt mūžīgu dzīvību.

Br. B., Tev nepatīk būt viesmīlīgam, Tu izvairies no grūtībām. Tu domā, ka svēto paēdināšana un rūpēšanās par viņu vajadzībām ir smags un grūts darbs un ka viss, ko Tu šai virzienā dari, ir tikai zaudējums. Lūdzu lasi augstāk citētās Rakstu vietas, un mana visnopietnākā lūgšana ir – kaut Dievs Tev dotu saprašanu un izšķiršanas spējas. Visai jūsu ģimenei jāmācās kļūt devīgākiem un mazāk domāt pašiem par sevi. Ielūdz savā mājā Dieva ļaudis, un vajadzības gadījumā priecīgi dalies ar to, pār ko Kungs Tevi iecēlis par pārvaldnieku (namturi). Šīs savas mazās dāvanas nedod bez prieka, nelabprāt, kā piespiesti. Kā Tu izturies pret Kristus mācekļiem, tā Tu izturies pret Viņu pašu; tieši ar tādu pat nepatiku, kādu Tu parādi, uzņemot Dieva svētos, Tu uzņem arī Jēzu.

Veselības reforma jums abiem ir ļoti vajadzīga. Māsa B. šajā labajā darbā ir atpalikusi un ļāvusi sevī pamosties pretestībai, pati neizprazdama, kam viņa pretojas. Viņa ir pretojusies Dieva padomam par ļaunu pati savai dvēselei. Nesavaldīta ēstkāre ir izsaukusi nespēku un saslimšanu, novājinot arī tikumiskos spēkus, un padarījusi viņu nespējīgu pareizi novērtēt svēto patiesību, [694] kā arī Kristus salīdzināšanas darba lielo nozīmi, kas viss cilvēka glābšanai ļoti svarīgs. Māsa B. mīl šo pasauli. Viņas jūtas un tieksmes rāda, ka tā nav šķīrusies no pasaules un nedalīti nodevusies Dievam, kā Viņš prasa. Viņš nepieņems tikai daļēju nodošanos, daļēju uzupurēšanos. Viss, viss, viss pieder Dievam, un no mums Viņš prasa pilnīgu kalpošanu. Pāvils saka: “Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā kalpošana Dievam. Un nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” Kāda priekštiesība mums dota pašiem piedzīvojumos pārbaudīt Kunga prātu un Viņa gribu attiecībā uz mums. Slavē Viņa Vārdu par šo dārgo dāvanu! Man rādīja, ka, pirms māsa B. patiesi un droši var satvert labāku pasauli, ir jāsalūst viņas mīlestībai uz šo pasauli.

Br. B. Tev vajadzētu rīkoties rūpīgi un uzmanīgi un pašam sevi savaldīt; esi pacietīgs, lēnprātīgs un laipns. Klusam un lēnprātīgam garam Dieva acīs ir liela vērtība. Tev vajadzētu kopt un attīstīt to, ko Dievs atzīst par vērtīgu. Priekš jums abiem jātiek paveiktam kādam darbam, pirms jūs varat stāties Dieva pārbaudes priekšā. Strādājiet, kamēr vēl ir diena, jo nāk nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt. Vispirms paši nostājieties skaidrajā gaismā, tad varēsiet ļaut savai gaismai spīdēt tā, lai citi, redzot jūsu labos darbus, godātu jūsu Tēvu Debesīs.
Grinvila, Mičiganas štats, 1868. gada 23. janvāris

Mīlestība mājās

Mīļais brāli un māsa C.! Atklāsmē man rādīja jūsu stāvokli. Raugoties uz jūsu dzīvi, tā man likās esam briesmīga kļūda. Br. C., Tu neesi laimīgs, Tu nevari darīt laimīgus arī citus. Tu neesi kopis sirsnību, maigumu un mīlestību. Visā laulības [695] dzīves laikā Tava sieva ir cietusi līdzjūtības un mīlestības trūkuma dēļ. Tava laulības dzīve lielā mērā ir līdzinājusies tuksnesim, un tajā ir pavisam maz zaļojošu vietu, uz kurām varētu atskatīties ar pateicību. Tā tam nav jābūt.

Neatklājoties darbos, mīlestībai nav vairāk iespēju pastāvēt kā ugunij bez kurināmā. Tu, br. C., domāji, ka Tava cieņa Tev neatļauj laipnos darbos parādīt savas jūtas un izmantot katru iespēju ar sirsnīgiem vārdiem un laipnu skatu parādīt sievai savu mīlestību. Tavas jūtas bieži mainās, un Tu pārāk daudz ļaujies iespaidoties no apkārtējiem apstākļiem. Tu neesi sapratis, ka ir nepareizi un Dievam nepatīkami, ja Tu savam prātam ļauj pilnīgi iegrimt pasaulīgajās lietās un tad ienes laicīgās nepatikšanas savā ģimenē, tādā kārtā savā mājā ielaižot pretinieku. Tā atvērt viņam savas mājas durvis Tev ir pavisam viegli, bet Tu redzēsi, ka aizvērt tās tik viegli nebūs; izdzīt ienaidnieku no mājas, ja tas jau ir ielaists, būs ļoti grūti. Atstājot darbu, noliec arī ar to saistītās rūpes, grūtības un nepatikšanas. Savā ģimenē nāc ar priecīgu sejas izteiksmi, ar līdzjūtīgu interesi, ar maigumu un mīlestību. Tāda izturēšanās būs labāka par naudas zālēm un ārstiem Tavas sievas labā. Tā dos veselību miesai un stiprumu dvēselei. Jūsu dzīves gājums ir bijis ļoti nelaimīgs, un jūs abi esat darījuši savu daļu, lai tas tāds būtu. Dievam nepatīk jūsu bēdas; to cēlonis ir pašsavaldīšanās trūkums.

Tu ļauj sevi pārvaldīt jūtām. Tu, br. C., domā, ka parādīt mīlestību, runāt laipni un sirsnīgi ir Tevis necienīgi. Visi šie maigie vārdi pēc Tavām domām ir sentimentālisma (mīkstsirdības) un vājuma izpausme un nav nepieciešami. Bet to vietā nāk īgni vārdi – nesaskaņas un ķildas izraisoši un nosodoši vārdi. Vai tos Tu uzskati par vīrišķīgiem un cēliem, par stiprā dzimuma cienīgiem? Lai kā arī Tu uz tiem skaties, Dievam tie nepatīk, un [696] Viņš šos vārdus ieraksta savā grāmatā. Eņģeļi atstāj dzīvokli, kur atskan strīdi, kur tiek izmainīti strīda vārdi, kur sirds pateicību gandrīz nepazīst, kur nopēluma vārdi atdalās no lūpām līdzīgi melnām pikām, aptraipot drēbes, aptraipot kristīgo raksturu.

Kad Tu apprecējies, tad Tava sieva Tevi mīlēja. Viņa bija jūtīga, tomēr viņas veselība nebūtu tāda, kāda tā tagad ir, ja Tu no savas puses būtu bijis rūpīgāks un viņa stingrāka rakstura. Bet Tavs izteiktais vēsums ir darījis Tevi līdzīgu ledus kalnam, aizsaldējot visus mīlestības un sirsnības kanālus. Tavi pārmetošie vārdi un pieķeršanās kļūdām ir atstājusi iespaidu, kas līdzīgs postam, kādu jūtīgam, vārgam stādam nes krusa. Stāda dzīvības spēki ir sastindzināti un gandrīz iznīcināti. Pieķeršanās pasaulei iznīcina Tava rakstura labākās īpašības. Tava sieva ir savādāka – augstsirdīgāka un devīgāka. Bet, kad viņa, kaut mazās lietās, ir atļāvusies rīkoties pēc saviem augstsirdīgākajiem instinktiem, tad Tu esi juties neapmierināts un viņu par to norājis. Tu sevī kop skopumu un nenovīdību. Tu liec savai sievai saprast, ka viņa Tev ir slogs un nasta un ka tai nav nekādu tiesību būt devīgai un augstsirdīgai uz Tava rēķina. Visi šie apstākļi ir tik nospiedoši un drosmi atņemoši, ka viņa ir pazaudējusi cerību un spēku, nespēj to izturēt un spiesta pakļauties šiem kaitīgajiem iespaidiem. Viņas slimības pamatā ir nervu sistēmas sabrukums. Ja laulības dzīve būtu bijusi patīkama, tad arī veselība būtu laba. Bet visas jūsu laulības dzīves laikā pie jums ir viesojies dēmons, gavilējot par jūsu postu.

Izirušās cerības jūs abus padarījušas pavisam nelaimīgus. Par savām ciešanām jūs nesaņemsiet nekādu algu, jo paši tās esat izsaukuši. Jūsu vārdi līdzīgi nāvīgai indei ir iedarbojušies uz nerviem un smadzenēm, kauliem un muskuļiem. Jūs pļaujat to, ko esat sējuši. Jūs neņemat vērā viens otra jūtas un ciešanas. Dievam nepatīk Tavs skarbais, nejūtīgais un pasauli mīlošais gars. Br. C., mantas kārība ir visa ļaunuma sakne. Tu esi mīlējis naudu, mīlējis pasauli; savas sievas slimību Tu esi uzskatījis par smagu un briesmīgu slogu, nesaprotot, [697] ka viņas saslimšanā pats esi ļoti vainīgs. Tu nezini, ko nozīmē būt apmierinātam. Tu kavējies pie savām grūtībām. Iedomātais trūkums un tālā nākotnē iespējamā nabadzība nedod Tev miera. Tu esi norūpējies, apbēdināts un izmisis. Liekas, ka Tavas smadzenes vienmēr ir satrauktas un Tavs gars nospiests. Tu nekop sevī mīlestību uz Dievu un no sirds nepateicies Viņam par visām tām svētībām, kādas laipnais Debesu Tēvs Tev dāvinājis. Tu redzi tikai dzīves tumšo pusi. Pasaulīgais neprāts ietin Tevi kā nospiedošā tumsas mākonī. Sātans par Tevi līksmojas, jo Tu saņemsi bēdas un postu, lai gan Tev ir aizsniedzams miers un laime.

Tu noklausies svētrunu, – patiesība atstāj uz Tevi iespaidu, un pamostas gara cēlākie spēki, lai vadītu Tavu rīcību. Tu ieraugi, cik maz esi upurējis Dievam un cik daudz esi rūpējies par savu es, un patiesības iespaids Tevi noskaņo par labu taisnībai; bet, aizejot no šī svētījošā iespaida, tas nepaliek Tavā sirdī, un Tevī atkal atgriežas vecās, neauglīgās, nenovēlīgās jūtas. Darbs un darbs, un atkal darbs; lai iegūtu naudu, kas Tev šķiet nepieciešama, jo citādi Tu iedomājies, ka Tevi sagaida trūkums un bada nāve, Tu līdz pēdējam pārslogo smadzenes, kaulus un muskuļus. Šis ir sātana viltus gājiens, viena no viņa labi izdomātajām cilpām, lai vadītu Tevi pretī bojāejai. “Apmierinātība šodien slēpj sevī ļaunumu.” Tomēr Tu sev bēdas izsauc priekšlaicīgi.

Tu netici Dievam, nemīli Viņu un nepaļaujies uz Viņu. Ja tas tā nebūtu, tad Tu Viņam uzticētos. Tu pats pūlies atbrīvoties no Kristus rokām, baidīdamies, ka Viņš par Tevi nerūpēsies. Tiek upurēta veselība. Dievs netiek pagodināts Tavā miesā un Tavā garā, kas pieder Viņam. Mājās nevalda patīkams un mierinošs noskaņojums, kas varētu dziedināt un uzvarēt Tavā raksturā spēcīgi izteikto ļaunumu. Gara augstākos, cēlākos spēkus pārvarējuši zemākie orgāni, turpina attīstīties Tava rakstura sliktās īpašības.

Tu esi savtīgs, prasošs un valdonīgs. Tāds Tu nedrīksti [698] būt. Tavu izglābšanos izšķir nostāja pret pamatlikumiem, – kalpošana Dievam, vadoties no pamatlikumiem, ne no jūtām vai impulsiem. Dievs Tev palīdzēs, ja Tu izjutīsi palīdzības vajadzību un apņēmīgi ķersies pie darba, uzticoties Viņam no visas savas sirds. Bieži vien Tu bez pietiekoša iemesla zaudē drosmi. Tu kop sevī jūtas, kas radniecīgas naidam. Tava patika un nepatika izpaužas pārāk stipri. Tev sevi šai ziņā jāsavalda. Valdi mēli. “kas ne vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spēcīgs arī savaldīt visu miesu” Pēc palīdzības jāsauc uz To, Kas ir varens palīdzēt. Tad Viņš būs Tavs stiprums un Tavs patvērums, Tavas priekšturamās bruņas un Tavs drošais Sargs.

Ko Tu dari, lai sagatavotos labākai dzīvei? Sātans ir tas, kas liek Tev domāt, ka visi spēki ir jāizlieto, lai varētu dzīvot šajā pasaulē. Tu baiļojies un drebi par mūžīgo dzīvi. Kur redzamas raizes, nopietna dedzība, lai šajā ziņā nepiedzīvotu neveiksmi un neciestu neaptverami milzīgu zaudējumu? Pazaudēt kādu nieku no šīs pasaules –Tev šķiet esam briesmīga nelaime, kas Tev var pat maksāt dzīvību. Bet doma par iespēju pazaudēt Debesis Tevi neuztrauc pat uz pusi tik daudz.

Nododoties rūpēm un pūlēm glābt šo dzīvi, Tev draud briesmas pazaudēt mūžīgo dzīvi, zaudēt mūžīgo godību. Tu nedrīksti atļauties zaudēt šīs bagātības, šo sevišķi lielo un neizmērojamo laimi. Kāpēc Tu nerīkojies kā saprātīgs cilvēks un ar tādu pašu nopietnību, čaklumu un neatlaidību, ar kādu Tu tiecies pēc šīs nelaimīgās, nožēlojamās dzīves un pēc iznīkstošajām zemes mantām, nedzenies pēc labākas dzīves, pēc nevīstoša vainaga un neiznīkstošām bagātībām?

Tava sirds piesaistīta Tavām šīs zemes mantām, tāpēc tā nevar pieķerties Debesu lietām. Šīs nožēlojamās lietas, kas ir redzamas, – šīs zemes lietas – aizklāj skatam debesu godību. Kur ir Tava manta, tur būs arī Tava [699] sirds. Tavi vārdi stāstīs, Tavi darbi rādīs, kur ir Tava manta. Ja tā atrodas šinī pasaulē, ja tās ir šīs zemes mazais ieguvums, tad Tavas rūpes būs vērstas šinī virzienā. Ja Tu tieksies pēc nemirstīgā mantojuma ar tā vērtībai atbilstošu nopietnību, spēku un dedzību, tad Tu būsi īsts mūžīgās dzīvības kandidāts un godības mantinieks. Katru dienu Tev vajag atgriezties no jauna. Mirsti sev ik dienas, turi savu mēli kā iemauktos, uzmani un pārbaudi savus vārdus, beidz kurnēt un sūdzēties, lai pār Tavām lūpām nenāk neviens nopeļošs vārds. Ja tas arī prasa lielas pūles, tad tomēr nemities cīnīties; tā rīkojoties, Tu saņemsi atalgojumu.

Tava dzīve tagad ir nožēlojama, ļaunu priekšnojautu pildīta. Tavu acu priekšā rēgojas drūmas ainas; tumša neticība ietin Tavu dzīvi. Runājot neticībai par labu, Tava tumsa ir arvien vairāk pieņēmusies; Tu atrodi apmierinājumu, kavējoties pie nepatīkamiem tematiem. Ja citi cenšas teikt cerību pilnus vārdus, tad tu, runājot vēl dedzīgāk un dzēlīgāk viņos iznīcini katru cerības staru. Tavas grūtības un bēdas Tavai sievai pastāvīgi izraisa sirdi plosošas domas, ka slimības dēļ viņa Tev ir par nastu. Tu mīli tumsu un bezcerību, par to runā un domā un plosi savu dvēseli, atsaucot atmiņā visu, kas varētu būt par iemeslu, lai kurnētu pret savu ģimeni, pret Dievu, un kas darītu Tavu sirdi līdzīgu laukam, kuram pāri gājusi uguns, iznīcinot visu zaļumu un pametot to sausu un sačervelējušos.

Tava iztēle ir slimīga, un Tu pelni līdzcietību. Tomēr neviens Tev nevar palīdzēt kā Tu pats. Ja Tev trūkst ticības, tad runā par ticību, runā par cerību, par prieku. Kaut Dievs Tev palīdzētu ieraudzīt savas rīcības grēcīgumu. Šai ziņā Tev vajadzīga palīdzība, – palīdzība no meitas un sievas. Ja Tu ļausi sātanam pārvaldīt savas domas, kā līdz šim Tu esi darījis, tad kļūsi viņam sevišķi piemērots un labi izlietojams rīks, lai iznīcinātu ģimenes laimi un izsauktu savas dvēseles bojā eju. Kāds briesmīgs iespaids jāizjūt Tavai meitai! [700] Māte, nesaņemot no Tevis mīlestību un līdzjūtību, visu savu labvēlību atdevusi meitai un ir pieķērusies tai kā elkam. Meita ir izlutināta, un neprātīgā mīlestība viņu jau ir gandrīz samaitājusi. Viņas audzināšanai, par nožēlošanu, nav piegriezta vērība. Ja viņa būtu mācīta mājturības pienākumos, kā arī nest savu daļu no ģimenes nastām, tad tagad viņa būtu daudz veselāka un laimīgāka. Katras mātes pienākums ir mācīt savu bērnu, lai viņš dzīvē spētu izpildīt savu uzdevumu, dalītos mātes nastās un nelīdzinātos nederīgam automātam.

Ja Tava meita būtu radusi strādāt fiziski, tad arī viņas veselība būtu labāka. Viņas muskuļi un nervi ir nespēcīgi, gļēvi un vāji. Kā gan tie varētu būt savādāki, ja tik maz ir vingrināti? Šī bērna izturība ir pavisam maza. Neliela fiziska piepūle viņu nogurdina un apdraud veselību. Muskuļi un nervi nespēj piemēroties slodzei. Viņas fiziskie spēki tik ilgi ir snauduši, ka viņas dzīvei gandrīz vairs nav nekādas vērtības. Neveiksmīgā māte! Vai Tu nesaprati, ka, dodot savai meitai tik daudz iespēju mācīties zinātnes atziņas un neaudzinot viņu lietderīgam un mājturības darbam, Tu viņai esi nodarījusi milzīgu ļaunumu? Šāda piepūle būtu stiprinājusi viņas organismu un uzlabojusi veselību. Maigā, saudzīgā izturēšanās svētību vietā atnesusi briesmīgu lāstu. Ja arī meita būtu dalījusies ģimenes nastās, tad mātei nebūtu jāpārstrādājas un viņa sev aiztaupītu daudz ciešanu un varētu visu laiku meitai palīdzēt. Tagad viņai nevajadzētu uzreiz sākt darīt visu un nest visas nastas, ko viņas vecumā iespējams panest; tomēr viņa var iemācīties fiziski strādāt daudz vairāk, nekā tā jebkad savā dzīvē ir strādājusi.

Māsas …iztēle ir slimīga. Viņa pati ir atšķīrusies no svaiga gaisa, līdz bez grūtībām to vairāk nav spējusi panest. Viņas karstās telpas ir ļoti kaitīgas veselībai. Asinsrite viņai ir novājināta. Viņa tik ilgi ir uzturējusies siltās istabās, ka nevar vairs atļauties izbraukumu [701] svaigā gaisā, tūlīt neizjūtot pārmaiņu. Viņas sliktajā veselībā vainojams vēl kaut kas cits, ne tikai svaiga gaisa trūkums vien. Viņa ir kļuvusi tik jūtīga, ka nevar iziet svaigā gaisā, lai tūlīt nesaslimtu. Ja viņa turpinās domāt šīs nepareizās domas, tad viņa vairs gandrīz nespēs pat reizi ieelpot svaigu gaisu. Savā istabā viņai logi jātur vaļā visu dienu, lai gaiss pastāvīgi mainītos. Dievam nepatīk, ka viņa šādā veidā pati sevi pamazām nonāvē. Tas nav vajadzīgs. Viņu tik jūtīgu padarījusi padošanās slimīgām iedomām. Gaiss viņai ir vajadzīgs, un gaiss viņai jāsaņem. Viņa posta ne tikai savus dzīvības spēkus, bet arī sava vīra un meitas un visu savu apmeklētāju dzīvības spēkus. Viņas istabas gaiss ir pavisam netīrs un nāvējošs; nevar būt vesels, kas pieradinājies tādai atmosfērai. Viņa sevi šai ziņā tā izlutinājusi, ka nesaaukstējusies vairs nevar apmeklēt neviena sava brāļa vai māsas māju. Sevis dēļ un to cilvēku dēļ, kas atrodas ap viņu, viņai sava nostāja šai jautājumā jāmaina; viņai jāpieradinās pie svaiga gaisa, ar katru dienu paildzinot uzturēšanos ārā, līdz tā var elpot tīro, dzīvību dodošo svaigo gaisu, nejūtot veselībā nekādas nepatīkamas pārmaiņas. Ādas virsējā kārta gandrīz ir pamirusi, jo tai nav svaiga gaisa, ko elpot. Ādas mazās mutītes, kuru skaits ir miljonos, aizvērušās, jo tās piesērējušas ar organisma netīrumiem; un otrs iemesls ir svaiga gaisa trūkums. Būtu pārdrošība uzreiz atļaut visu dienu telpās ieplūst svaigam āra gaisam. Ielaidiet to pakāpeniski; pārmaiņu izdariet pamazām. Nedēļas laikā būs iegūts tik daudz, ka dienu un nakti logi varēs palikt atvērti divu vai trīs sprīžu platumā.

Saslimušas ir plaušas un aknas, jo viņa sev atrauj dzīvību dodošo svaigo gaisu. Gaiss ir Debesu svētība, kas mums tiek dota par brīvi, lai ierosinātu darbam visu organismu. Tā trūkums izsauks dažādas slimības; organisms kļūs miegains, kūtrs un vājš. Tomēr jūs visi gadiem ilgi esat saņēmuši tikai ļoti ierobežotu svaiga gaisa daudzumu. Tā rīkojoties, Tava sieva arī citus piespiež uzturēties šajā saindētajā atmosfērā. Elpojot [702] šādu gaisu, jums nevienam nevar būt skaidrs un neaptumšots prāts. Māsa … bīstas iziet ārā no mājas, jo viņa ir tik jūtīga pret katru gaisa pārmaiņu, ka tūlīt saaukstējas. Tomēr viņai varētu būt daudz labāka veselība, ja viņa pareizi sevi koptu. Divas reizes nedēļā viņai vajadzētu nomazgāt savu ķermeni (iet vannā), pie tam pēc iespējas vēsākā ūdenī, tomēr peldei jābūt patīkamai. Ar katru nākošo reizi ūdens temperatūru nedaudz jāsamazina, līdz āda ir pieskaņojusies un nostiprinājusies.

Ja jūs kā ģimene ievērosiet Kunga dotos norādījumus, tad viņai vairs nevajadzēs vārgt kā līdz šim, vienmēr jūtoties slimai. “Jo kas grib dzīvību mīlēt un labas dienas redzēt, tas lai savu mēli klusina no ļauna un savas lūpas, ka tās viltību nerunā; lai tas novēršas no ļauna un dara labu, lai tas meklē mieru un tam dzenas pakaļ. Jo Kunga acis ir pār taisniem, un Viņa ausis uz viņu lūgšanām, bet Kunga vaigs ir pret tiem, kas ļaunu dara.” Apmierināts prāts un priecīgs gars ir veselība miesai un stiprums dvēselei. Vairāk par visu citu slimības attīstīšanos sekmē nomākts garastāvoklis, drūmums un grūtsirdība. Garīga nospiestība ir briesmīga. Jūs visi no tās ciešat. Meita ir kaprīza un neapmierināta, tēva gara noskaņojuma līdzdalībniece; bez tam vēl karstais, saspiestais gaiss, kam trūkst dzīvību dodošu elementu, pilnīgi notrulina smadzeņu jūtīgumu. Plaušu apjoms sašaurinās, aknas kļūst kūtras.

Gaiss, gaiss, Debesu dārgā svētība, kas visiem pieejama, aplaimotu jūs ar savu atspirdzinošo ietekmi, ja jūs tikai neliegtu tam ieeju. Apsveiciet to, pamazām iemīliet, un tas pierādīsies par vērtīgu nervu nomierināšanas līdzekli. Gaiss vienmēr jāuztur tīrs ar pastāvīgu cirkulāciju. Tīrs, svaigs gaiss rada organismā veselīgu asinsriti. Tas atspirdzina miesu un veicina tās nostiprināšanos un veselības atgūšanu, bet tajā pat laikā tas stipri iespaido arī garu, piešķirot tam zināmā pakāpē nosvērtību un mieru. Svaigs gaiss ierosina ēstgribu un ļauj pilnīgāk norisināties sagremošanas procesam, kā arī sniedz veselīgu un patīkamu miegu.

Dzīvošana slēgtā, slikti vēdinātās telpās izraisa šādas sekas: organisms kļūst vājš un slimīgs, novājinās asinscirkulācija, asinis organismā plūst kūtri, jo [703] tīrais atspirdzinošais debesu gaiss nav tās attīrījis un atdzīvinājis. Prāts kļūst nospiests un drūms, un viss organisms zaudē spēkus; tādā stāvoklī tas viegli pieejams drudzim un citām akūtām saslimšanām. Jūsu rūpīgā noslēgšanās no ārējā gaisa un bailes no pilnīgas ventilācijas liek jums elpot samaitātu, netīru gaisu (neveselīgu), ko izelpojušas šais telpās atrodošos cilvēku plaušas un kas ir indīgs un nepiemērots dzīvības procesu norisei. Miesa zaudē spraigumu, āda kļūst dzeltenīga, gremošana novilcinās, un viss organisms kļūst sevišķi jūtīgs pret aukstumu. Neilga saskaršanās ar āru izraisa nopietnas slimības. Tad ļoti jāuzmanās, lai nesēdētu caurvējā vai noguris un sasvīdis neuzturētos aukstās telpās. Jums tā jāpierod pie āra gaisa, lai nebūtu vajadzīga dzīvsudraba stabiņa pacelšanās augstāk par sešdesmit pieciem grādiem (pēc Fārenheita).

Jūs varat būt laimīga ģimene, ja darīsiet darbu, kuru Dievs no jums prasa un kas ir jūsu pienākums. Šo darbu, kas jādara jums pašiem, Kungs jūsu vietā nedarīs. Brālis … pelna līdzjūtību. Viņš tik ilgi ir juties nelaimīgs, ka dzīve viņam kļuvusi par nastu. Tāds stāvoklis nav novēršams. Viņam ir slimīga fantāzija, un viņš tik ilgi ir raudzījies uz tumšām ainām, ka, sastopoties ar neveiksmi vai nepatikšanām, viņš domā, ka viss grūst, ka viņam draud trūkums, ka viss strādā viņam pretī, ka nevienam nav tik grūti kā viņam un tāpēc viņa dzīve ir nožēlojama un nederīga. Jo vairāk viņš tā domā, jo nelaimīgāku viņš izveido savu un ap viņu esošo citu cilvēku dzīvi. Tādām domām nav nekāda pamata; viss tas ir sātana darbs. Viņš nedrīkst ļaut ienaidniekam tādā veidā pārvaldīt savu prātu. Viņam jānovēršas no tumšajām, drūmajām ainām un jādomā par mūs mīlošo Pestītāju, par Debesu godību un bagātīgo mantojumu, kas sagatavots visiem pazemīgajiem un paklausīgajiem, kam ir pateicīgas sirdis un pastāvīga ticība Dieva apsolījumiem. Tas viņam maksās piepūli, cīņu, bet šāda cīņa ir nepieciešama. Tavu tagadējo laimi un nākošo mūžīgo laimi [704] nosaka domu pievēršana priecīgiem tematiem un skata atraušana no tumšajām ainām, kas ir iedomātas, lai raudzītos uz labvēlības dāvanām, kuras Dievs izkaisījis Tavā ceļā, saskatot aiz tām neredzamo un mūžīgo.

Tu nāc no ģimenes, kur domas nav pareizi noskaņotas, kurā cilvēki viegli iespaidojas no apkārtnes, ir jūtīgi, drūmi un nomākti. Ja Tu nekopsi priecīgu, laimīgu un pateicīgu gara noskaņojumu, tad sātans Tevi beidzot pilnīgi pakļaus savai gribai. Tu vari būt palīdzīgs un par stiprumu draudzei, kurā Tu atrodies, ja tikai Tu paklausīsi Kunga dotajiem norādījumiem un nevadīsies no jūtām, bet ļausi sevi pārvaldīt pamatlikumiem. Nekad neļauj pār Tavām lūpām nākt nopeļošiem vārdiem, jo tie uz apkārtējiem cilvēkiem iedarbojas līdzīgi postošai krusai. Lai Tavas lūpas izteic priecīgus, laimi nesošus un mīļus vārdus.

Br. …, Tavs organisms nav sevišķi piemērots garīgai attīstībai, tomēr Dieva žēlastība var darīt daudz, lai izlabotu Tava rakstura trūkumus un stiprinātu un pilnīgāk attīstītu gara spēkus, kas tagad ir vāji un kam jākļūst stiprākiem. Tā rīkojoties, Tu pakļausi pārvaldībai tās zemākās īpašības, kas ir pārvarējušas augstākās. Tu līdzinies vīram, kura saprāts ir notrulinājies. Tev jāpanāk, lai patiesība Tevi satvert un izdarītu Tavā dzīvē pilnīgu reformāciju. “Nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” Tas Tev ir vajadzīgs, un tas Tev jāpiedzīvo – pārvēršanās, kas var notikt, pateicoties patiesības svētojošajam darbam.

Vai Tu tici, ka visu lietu gals ir tuvu, ka šīs zemes vēsture drīz noslēgsies? Ja tā, tad parādi savu ticību darbos. Īsts vīrs ļaus citiem redzēt visu savu ticību. Daži domā, ka viņiem ir diezgan daudz ticības, kad, ja tā vispār viņiem ir, tā ir mirusi, jo netiek uzturēta dzīva darbos. “Ticība bez darbiem ir nedzīva.” Tikai nedaudziem ir šī īstā ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Bet visiem, kas grib būt mūžīgās dzīvības cienīgi [705], jāiegūst attiecīga morāla derīguma pakāpe. “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atspīdējis, kas mēs būsim; bet mēs zinām, ka, kad tas atspīdēs, mēs Viņam būsim līdzīgi, jo mēs Viņu redzēsim, kā (kāds?) Viņš ir. Un ikviens, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi pašu, tā kā Viņš ir šķīsts.” Šis darbs jūs gaida, un nevienam no jums nav pārāk daudz laika, lai neķertos pie šī darba ar visu savu dvēseli.

Tev jāmirst sev un jādzīvo Dievam. “Ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet To, Kas ir augšā, kur Kristus ir, sēdēdams pie Dieva labās rokas.” Padomu nevajag prasīt savam es. Lepnums, pašmīlība, savtīgums, skopums, mantkārība, mīlestība uz pasauli, naids, neuzticība, greizsirdība un ļaunas aizdomas – tas viss ir jāapspiež un no visa tā ir jāatsakās uz visiem laikiem. Kristum parādoties, vairs nebūs iespējams šos ļaunumus izlabot un kļūt morāli derīgiem Viņu sastapt. Šim sagatavošanas darbam jānotiek pirms Viņa nākšanas. Par to jādomā, jāmācās un nopietni jājautā: Kas mums jādara, lai tiktu glābti? Kā mums jāizturas, lai Dievs mūsu rīcību varētu apstiprināt un atzīt par labu?

Kad Tevi kārdina kurnēt, nosodīt un pelt, parādīt neapmierinātību, kas aizvaino un sāpina ap Tevi esošos cilvēkus un ievaino arī Tavu dvēseli, ak, lai tad Tava dvēsele dziļās rūpēs ļoti nopietni no visas sirds jautā: Vai būšu bezvainīgs Dieva troņa priekšā? Tur atradīsies vienīgi bezvainīgie. Nevienu, kura sirdi pilda zemes netīrumi un nieki, nepārvērtīs un nepārcels Debesīs. Vispirms jātiek dziedinātam katram tikumiskam trūkumam raksturā, Kristus šķīstījošajās asinīs jānomazgā katrs traips un jāuzvar visas nepatīkamās un nelaipnās rakstura īpašības.

Cik ilgs laiks, pēc Tavām domām, Tev vajadzīgs, lai Tu sagatavotos Debesu eņģeļu sabiedrībai godībā? Ja Tevi un Tavu ģimeni tur ievestu patreizējā stāvoklī, tad līdz [706] ar to būtu sabojātas visas Debesis. Jums pie sevis jāstrādā šeit. Sagatavošanās vieta ir šī zeme. Jūs nedrīkstat zaudēt nevienu acumirkli. Debesīs visur valda saskaņa, miers un mīlestība. Tur nav nesaskaņu, nav strīdu, tur neskan nopeļoši, nelaipni vārdi, arī apmākušos seju un griezīgu skaņu tur nav; un ar šādām īpašībām, kas tā posta mieru un laimi, tur nevienu neuzņems. Mācieties būt bagāti labos darbos, labprāt izdalīt, būt devīgi, krāt sev mantas par labu pamatu nākamam laikam, lai jūs varat dabūt mūžīgu dzīvošanu.

Uz visiem laikiem beidz kurnēt par šo nožēlojamo dzīvi, bet lai Tava dvēsele rūpējas, kā nodrošināt sev par šo labāku dzīvi, kā ieiet mājokļos, kas sagatavoti tiem, kuri ir uzticīgi līdz galam. Ja šeit Tu kļūdīsies, tad zaudēts ir viss. Ja Tu savu dzīves laiku ziedosi laicīgo mantu iegūšanai un pazaudēsi Debesis, tad Tu redzēsi, ka esi pielaidis briesmīgu kļūdu. Iegūt abas pasaules nav iespējams. “Ko tas cilvēkam palīdz, ja viņš iemanto visu pasauli un viņam tomēr dvēsele zūd? Vai arī ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mat. 16, 26) Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, saka: “Jo mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas, mums padara neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību, mums, kas neņemam vērā to, kas redzams, bet to, kas nav redzams. Jo, kas redzams, tas ir laicīgs; bet, kas nav redzams, tas ir mūžīgs.”

Šīs dzīves grūtības ir Dieva darba rīki, kas mūsu raksturu atbrīvo no sliktiem piemaisījumiem un trūkumiem, kas nolīdzina šķautnes, darot mūs derīgus šķīsto eņģeļu sabiedrībai godībā. Bet šajos pārbaudījumos, kad mūs dedzina bēdu ugunis, mums nevajag skatīties uz šīm redzamajām liesmām, bet lai ar ticības acīm uzskatām neredzamās lietas, mūžīgo mantojumu, nemirstīgo dzīvi, neiznīkstošo godību; ja tā rīkosimies, tad ugunis mūs neaprīs, tikai attīrīs no sārņiem, un mēs no tām iziesim [707] septiņkārt šķīstīti, nesot dievišķo zīmogu.
Grinvila, Mičigana, 1868. gada 7. martā

Vīra stāvoklis

Mīļais brāli un māsa … ! Svētdien, runājot pēcpusdienas sapulcē, es tikko spēju savaldīties, lai nenosauktu jūsu vārdus un neatstāstītu dažas man rādītas lietas. Es redzēju, ka br. … stāvoklis ģimenē nav tāds, kādā Dievs gribētu viņu redzēt. Vadību uzņēmusies māsa … ; viņai ir stipra griba; tā nav apspiesta un savaldīta atbilstoši Dieva prasībām. Br. …, lai izpatiktu sievai un lai viņu pasargātu no izmisuma, pakļaujas viņas prātam. Sievas spriedums ir ņēmis virsroku, un jau gadiem ilgi viņš nav bijis brīvs cilvēks.

Kad br. … sākumā iesaistījās patiesības mācīšanas darbā, viņš savās acīs bija mazs, un Dievs viņu izlietoja par savu darba rīku. Bet es redzēju, ka dažas reizes pagātnē viņš nav pazemojies zem Dieva rokas. Viņš ir uzticējies pats savai gudrībai un savam vājajam spriedumam, un sātans cīņā ar viņu ieguvis priekšrocības. Aizmirsis, ka jāpaļaujas vienīgi uz Dievu un jābalstās tikai uz Viņa spēku, br. … pieļāvis, ka viņa spriedumu samaitā sievas iespaids. Viņai bija iespējams redzēt, dzirdēt un uzzināt visu, kas notika viņas tuvumā. Ja viņai būtu svētots spriedums un Debesu gudrība, tad viņa skatītos ar svētotām acīm un klausītos ar svētotām ausīm. Tad viņa savas acis un ausis izlietotu pareizi. Tā viņa nav rīkojusies. “Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu?” Dievs nevēlas, ka mēs uzklausām visu, kas ir dzirdams, vai skatām visu, kas ir redzams. Aizvērt ausis, lai nedzirdētu, un acis, lai neredzētu, – ir liela laime (svētība). Pāri par visu mums vajadzētu ilgoties un rūpēties, lai mums būtu skaidrs acu skata, ka spējam izprast savu nepilnīgumu, redzēt savus trūkumus, un dzirdīgas ausis, ka sadzirdam visus mums vajadzīgos rājienus [708] un pamācības, lai neuzmanībā nevērībā tie neaizslīdētu mums garām un mēs nekļūtu aizmāršīgi klausītāji, bet ne darbu darītāji.

Br. …, pēdējā laikā Tavs darbs nav vadīts tik gudri un sekmīgi kā agrāk. Tavas rīcības veids nav nesis Dieva zīmogu. Tava sieva ir kārtojusi Tavas laicīgās lietas un nesusi nastas, kas viņai bijušas par smagām, jo Tu no tām esi izvairījies. Šis ir iemesls, kāpēc augušas Tavas simpātijas pret sievu, un Tu vairs neesi spējīgs pareizi spriest. Redzot sievas panākumus laicīgās dzīves vadīšanā, Tu viņas spējas esi sācis vērtēt pārāk augstu. Sātans modri vēroja izdevības, lai gūtu pēc iespējas vairāk priekšrocību no Tavas uzticēšanās sievai. Viņš apņēmies likt jūsu ceļā šķēršļus un beidzot jūs abus iznīcināt. Tu lielā mērā savus namtura pienākumus esi nobīdījis uz savu sievu. Tas ir nepareizi; viņai pilnīgi pietiks darba, daloties tajās atbildībās, ko viņa spēj nest, nemaz neuzņemoties atbildības, ko Dievs uzticējis Tev un par kurām Viņš no Tevis prasīs norēķinu.

Māsa D dažos jautājumos maldās. Viņa atļāvusies domāt, ka Dievs viņu sevišķā kārtā pamācījis, un jūs abi domājat un rīkojaties saskanīgi. Ienaidnieks viņu krāpj, liekot domāt, ka viņai ir dāvināta sevišķi asa izpratne un uztveres spējas. Viņa pēc dabas ir vērīga, apķērīga, spējīga nojaust un ļoti smalkjūtīga. Sātans šīs rakstura īpašības izmantojis savā labā un jūs abus ievedis maldos. Brāli D, jau ilgāku laiku Tu esi bijis tikai vergs. Daudz no tā, ko māsa D uzskatījusi par asām izšķiršanas spējām, bijusi tikai greizsirdība. Viņa tiecās visu redzēt ar greizsirdīgām acīm, ļāvās aizdomām, ļauniem paredzējumiem, neuzticēdamās gandrīz nekam. Tāpēc viņa jūtas nelaimīga, un ticības un paļāvīgas uzticības vietā sirdī valda izmisums un šaubas. Šīs nelaimīgās rakstura īpašības domas ievada drūmos gaiteņos, kur viņa nododas ļauniem paredzējumiem, un, būdama ļoti jūtīga, viņa iztēlē redz nolaidību, necienību, nevērīgu [709] izturēšanos, kur nekā tāda nav. Tādi ir šķēršļi, kas aizkavē jūsu abu garīgo attīstību un tieši par tik, par cik jūs esat saistīti ar Dieva darbu, iespaido arī citus. Ir darbs, kas jums jādara pašiem priekš sevis: pazemojaties apakš Dieva varenās rokas, lai savā laikā jūs tiktu paaugstināti. Šīs nelaimīgās rakstura īpašības ar stingru un neatlaidīgu gribu jālabo un jāreformē, vai arī tās beidzot būs par iemeslu jūsu ticības bojā ejai.

Brāli D, Tevi gaida pienākums. Uzņemies atstātos namtura uzdevumus un Dieva bijībā kļūsti savas ģimenes galva. Tev jāatbrīvojas no sievas iespaida un daudz pilnīgāk jāpaļaujas uz Dievu un jālūdz pēc Viņa vadības. Dievs nav sevišķā kārtā pamācījis māsu D vai devis viņai gaismu, lai viņa citiem mācītu viņu pienākumus. Ja jūs neizmainīsiet savu patreizējo nostāju, tad ne tu, ne Tava sieva nevar pildīt Dieva jums paredzētos uzdevumus. Tu nekad nenopamatosies, nenostiprināsies un nenokārtosi savu dzīvi, ja neļausi sievai ieņemt viņai pienākošos vietu. Kad viņa pareizi pildīs savus uzdevumus, tad cienī viņas spriedumu, prasi no viņas padomu attiecībā uz saviem plāniem, bet esi ļoti uzmanīgs, lai viņas uzskatus nepielīdzinātu Dieva skatījumam. Apspriedies ar saviem brāļiem, kurus Dievs atradis par derīgiem darba nastu nešanai. Ja Tu būtu prasījis padomu tiem, pie kuriem Tev to vajadzēja meklēt, tad Tu tik ļoti lielā mērā nebūtu kļūdījies, nebūtu tik nožēlojamā kārtā paklupis, kā notika E gadījumā, kad Dieva lieta tika ievainota un apkaunota. Tava sieva domāja, ka viņai ir gaisma šim gadījumam, bet viņu nevadīja Dievs, bet gan ienaidnieks, jo viņš redzēja, ka Tevi iespējams šai virzienā ietekmēt. Tik pilnīga uzticēšanās sievas spriedumam nemaz nesaskan ar Debesu iekārtojumu. Šādā veidā sātans apņēmies lielā mērā Tevi atšķirt no Tavu līdzstrādnieku un vispār [710] no Tavu brāļu sprieduma.

Ja Tu nebūtu iedomājies savu sievu stāvam vietā, kādā Dievs viņu nav licis, tad daudzas grūtības un pārbaudījumi Tavā dzīvē būtu izpalikuši. Tu pārāk akli uzticies viņas gudrībai un spriedumam. Viņa nav svētījusies Dievam, tāpēc arī viņas spriedums nav svētots. Viņa nav laimīga sieviete, un nepareizi ievirzītās un vadītās domas ļoti kaitējušas viņas veselībai. Sātans apņēmies izsist Tevi no sliedēm, lai Tavi brāļi vairs neuzticētos Tavam spriedumam. Sātans cenšas Tevi pārvarēt. Ja Dievs sevišķā kārtā aicinātu Tavu sievu patiesības mācīšanas darbam, tad Tu varētu balstīties uz viņas padomu un uzticēties viņas norādījumiem. Dievs jūs abus var darīt vienādi derīgus svarīga lomas pildīšanā Viņa vissvinīgākajā dvēseļu glābšanas darbā, ja tikai jūs tam nododaties ar vienādi dziļu interesi. Māsu D gaida liels darbs – čakli strādāt savas aicināšanas un izredzēšanas nodrošināšanai, mitēties uzmanīt citus un nekavējoties sākt dedzīgi strādāt pašai pie sevis. Viņai vajadzētu censties citus svētīt ar savu dievbijīgo dzīvi, priecīgo noskaņojumu, izturību, drosmi, ticību, cerību un līksmību, tik pilnīgi uzticoties un paļaujoties uz Dievu, kā spēj tikai patiesības svētota dvēsele. Viņai pilnīgi jāsaskaņojas ar Dieva gribu. Kristus viņai saka: “Dievu, savu Kungu, mīli no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir pirmais un augstākais bauslis. Bet otrs tam līdzi: Savu tuvāku mīli kā sevi. Šinīs divos baušļos karājas visa bauslība un pravieši.”

Augstāk minētais rakstīts 1867. gada 4. okt. Aijovā, /Mt. Pleasant/. Es nevarēju atrast laiku liecības nobeigšanai un pārrakstīšanai, tāpēc to noliku, līdz atgriezos no Austrumiem /Greenville, Mich./ un 1868. gada 30. janv. varēju turpināt iesākto darbu.

Mīļais brāli un māsa D. Jums jau sen vajadzēja saņemt [711] šo liecību, bet mums bija tik daudz darba, ka es nespēju atrast laiku rakstīšanai. Katra apmeklētā vieta atsauca atmiņā daudz no tā, kas man bija rādīts par atsevišķiem cilvēkiem, un es rakstīju pat sapulcē, kamēr mans vīrs sludināja.

Šī atklāsme man dota apmēram divus gadus atpakaļ. Ienaidnieks mani kavēja visos viņam iespējamos veidos, lai tikai ļaudis nesaņemtu gaismu, ko Dievs man priekš viņiem bija devis. Vispirms mana vīra stāvoklis bija tik sarežģīts, tik bēdīgs, ka es nevarēju rakstīt. Tad mazdūšība, kādā nonācu, pateicoties saviem brāļiem, kas man sagādāja tādas bēdas un sāpes, ka kļuvu nederīga jebkuram darbam. Sāku rakstīt pagājušajā vasarā, dodoties ceļojumā, bet visur uzturējāmies ļoti īsu laiku un tik ātri devāmies uz nākošo vietu, ka spējām tikai piedalīties sapulcēs. Strādāt vajadzēja daudz. Lai varētu rakstīt, ceļos pulksten četros no rīta. Tomēr pastāvīgais satraucošais darbs sapulcēs tā noslogo manas smadzenes, ka rakstīt neesmu spējīga, jo mana galva ir ļoti nogurusi.

Man žēl, ka jūs šo liecību nevarējāt saņemt agrāk, bet kaut jel tagad Dievs to darītu jums par svētību – tā ir mana vissirsnīgākā lūgšana. Tu, mans mīļais brāli, varbūt esi šīs nepareizības ieraudzījis un jau tās izlabojis. Vismaz es tā ceru. Mēs mīlam Tevi un arī Tavu sievu un par jums lūdzam. Mēs interesējamies par viņu tāpat kā par Tevi. Viņas dvēsele ir dārga. Mēs no Kristus puses viņu lūdzam meklēt klusu, lēnu garu, kuram Dieva skatījumā ir liela vērtība. Kāds eņģelis man norādīja uz māsu D un citēja šos vārdus: “Visu, kas patiesīgs, visu, kas godīgs, visu, kas taisns, visu, kas šķīsts, visu, kas mīlīgs, visu, kam laba slava, ja ir kāds labs tikums un ja ko var teikt, – to lieciet vērā.” Šeit parādīts veselīgais domu virziens, kādā tam jāplūst. Ja tās grib iet citā gultnē, [712] tad grieziet atpakaļ. Savaldiet domas! Māciet tām kavēties vienīgi pie lietām, kas nes mieru un mīlestību.

Es nododu šīs liecības jums, cerot un lūdzot Dievu, kaut Viņš tās pie jums svētītu un jūs abi aizsniegtu tādu derīguma pakāpi, kas darītu jūs cienīgus mantot mūžīgu dzīvību.