Liecības draudzei 1

Biogrāfijas skices

Mana bērnība

[9] Esmu dzimusi 1827. gada 26. novembrī Gorhamā, Menā. Mani vecāki Roberts un Eunika Harmoni šajā vietā dzīvoja jau daudzus gadus. Jaunībā viņi kļuva nopietni un svētījušies bīskapu metodistu draudzes locekļi. Šajā draudzē viņi bija visiem pazīstami un darbojās 40 gadus, atgriežot grēciniekus un sekmējot Dieva darbu. Šinī laikā viņiem bija prieks redzēt visus savus astoņus bērnus atgriežamies un piepulcējamies Kristus ganāmpulkam. Tomēr, 1843. gadā noliktā otrās adventes gaidīšana ģimenei lika šķirties no metodistu draudzes.

Vēl manā bērnībā vecāki pārcēlās no Gorhamas uz Portlendu Menā. Šeit man 9 gadu vecumā notika nelaime, kas ietekmēja visu manu turpmāko dzīvi. Kopā ar savu dvīņumāsu un vienu no skolas biedrenēm Portlendas pilsētā šķērsojām neapbūvētu laukumu, kad kāda 13 gadus veca meitene, sadusmojusies par niekiem, sekoja mums, draudot sist. Vecāki bija mums mācījuši nekad ne ar vienu nestrīdēties, bet apvainošanas gadījumos vai kad pret mums izturas netaisni nekavējoties steigties mājās. Mēs arī ļoti steidzāmies, bet meitene tikpat ātri mums sekoja ar akmeni rokā. Es pagriezu galvu, lai paskatītos, cik tālu viņa ir aiz mums, un tajā brīdī viņa meta akmeni, kas trāpīja man pa degunu. Trieciens mani apdullināja, un es bezsamaņā pakritu. [10]

Samaņu atguvu kādā veikalā. No deguna plūstošās asinis, kas tecēja uz grīdas, bija aptraipījušas manas drēbes. Kāds laipns svešinieks piedāvāja aizvest mani mājās savos ratos, bet es, neapzinādamās savu nespēku, teicu viņam, ka labāk mājup iešu kājām, lai nenosmērētu ar asinīm viņa ekipāžu. Arī klātesošie nesaprata, ka ievainojums ir tik nopietns, un ļāva man darīt, kā vēlējos, bet, pagājusi nelielu gabalu, un apreibu un noģību. Mana dvīņumāsa un skolas biedrene aiznesa mani mājās.

Turpmāko līdz zināmam laikam pēc negadījuma neatceros. Māte teica, ka es, neko neapzinādamās, esot nogulējusi komā trīs nedēļas. Neviens, izņemot viņu, necerēja uz manu izveseļošanos, bet viņa kaut kādu iemeslu dēļ nojauta, ka es dzīvošu. Kāda laipna kaimiņiene, kas ļoti par mani interesējās, domāja, ka es mirstu. Viņa vēlējās man pirkt bēru tērpu, bet māte sacīja: “Vēl ne,” jo kaut kas viņai teica, ka es nemiršot.

Kad atkal atguvu samaņu, man likās, ka esmu tikai gulējusi. Es nevarēju atcerēties negadījumu un savas slimības iemeslu. Kad atguvu nedaudz spēka, brīnījos, dzirdot apmeklētājus sakām: “Cik žēl! Nevarēju gandrīz viņu pazīt!” un tamlīdzīgi. Es palūdzu spoguli un, tajā ieskatījusies, jutos satriekta par sava izskata pārmaiņu. Katrs sejas vaibsts likās izmainījies. Bija lauzts deguna kauls, tādēļ seja izskatījās sakropļota.

Doma, ka šīs nelaimes sekas mani pavadīs visu dzīvi, bija nepanesama. Nespēju priecāties par savu dzīvību. Negribēju dzīvot, bet baidījos arī mirt nesagatavota. Draugi, kas mani apmeklēja, skatījās manī ar līdzjūtību un vecākiem ieteica ierosināt lietu pret tās meitenes tēvu, kura, kā viņi teica, mani pazudinājusi. Bet māte gribēja salīgt mieru, viņa [11] sacīja, ka, ja tādā veidā man varētu atgriezt veselību un dabīgo izskatu, tad būtu kaut kas iegūts; bet, tā kā tas bija neiespējami, tad labāk neradīt ienaidniekus, sekojot šādam padomam.

Ārsti domāja, ka deguns iegūtu pareizu veidu, ja to paceltu ar sudraba stieples palīdzību. Tas būtu ļoti sāpīgi, un viņi baidījās, ka arī maznozīmīgi, jo biju zaudējusi daudz asiņu un pārcietusi tādu nervu satricinājumu, ka mana izdziedināšana likās apšaubāma. Pat ja es atspirgtu, viņi bija pārliecināti, ka dzīvošu tikai īsu laiku. Es biju pārvērtusies, gandrīz par skeletu.

Tad es sāku lūgt Kungu sagatavot mani nāvei. Kad kristīgie draugi apmeklēja mūsu ģimeni, viņi vaicāja, vai māte ar mani esot runājusi par miršanu. Dzirdētais mani satrauca. Es vēlējos kļūt kristiete un nopietni lūdzu pēc grēku piedošanas. Tad ienāca sirdī miers, un es sāku mīlēt visus, ilgojoties, lai visiem būtu piedoti grēki un lai viņi mīlētu Jēzu tāpat kā es.

Labi atceros kādu ziemas vakaru, kad viss bija apsnidzis, debess bija apgaismota un izskatījās sārta un dusmīga, un šķita atveramies un aizveramies, kamēr sniegs izskatījās līdzīgi asinīm. Kaimiņi bija ļoti izbijušies. Māte mani izcēla no gultas un savās rokās pienesa pie loga. Es biju laimīga; es domāju, ka Jēzus nāk, un ilgojos Viņu redzēt. Mana sirds bija pārpilna, es plaukšķināju aiz prieka un domāju, ka manas ciešanas beigušās. Bet nāca vilšanās, neparastā parādība debesīs nozuda, un nākamajā rītā saule lēca kā parasti.

Spēkus atguvu ļoti lēni. Kad atkal varēju pievienoties rotaļās saviem jaunajiem draugiem, ieguvu rūgtu mācību, ka bieži cilvēka izskats ir par iemeslu nevienlīdzīgai biedru attieksmei. Manas nelaimes laikā tēvs bija prom Džordžijā. Atgriezies viņš apskāva brāli, māsas un [12] tad vaicāja pēc manis. Man kautrīgi atraujoties atpakaļ, māte norādīja uz mani, bet tēvs mani nepazina. Viņam bija grūti ticēt, ka esmu tā pati mazā Elena, kuru viņš pirms dažiem mēnešiem bija atstājis veselu un laimīgu. Tas dziļi skāra manas jūtas, bet es mēģināju izlikties jautra, lai gan mana sirds likās lūstam.

Daudzkārt šajās bērnības dienās asi izjutu nelaimes sekas. Es biju kļuvusi ārkārtīgi jūtīga, kas darīja mani nelaimīgu. Bieži ar ievainotu lepnumu, garā pazemota un nelaimīga, meklēju vientuļu vietu un klusībā apsvēru pārbaudījumus, kas man būs jānes ik dienas.

Atvieglojums asarās man bija liegts. Es nevarēju viegli raudāt kā mana dvīņumāsa; lai gan sirds bija smaga un sāpēja, tomēr asaras neritēja. Bieži jutu, ka man būtu daudz vieglāk, ja spētu savas sāpes izraudāt. Dažreiz draugu sirsnīgā līdzjūtība izkliedēja manu grūtsirdību un uz kādu laiku atņēma svina smagumu, kas nospieda sirdi. Cik gan tukšas un niecīgas man tad likās pasaules izpriecas! Cik nepastāvīga bija manu jauno paziņu draudzība! Tad vēl mazās skolas biedrenes bija līdzīgas lielās pasaules ļaužu vairākumam. Daiļa seja, skaists apģērbs viņas valdzina; bet, ja nelaimes gadījums to atņem, trauslā draudzība kļūst auksta vai zūd pavisam. Bet, kad es pievērsos savam Glābējam, Viņš mani atvieglināja. Es nopietni meklēju Kungu savās bēdās un guvu mierinājumu. Es jutos droša, ka Jēzus mīl pat mani.

Mana veselība likās bezcerīgi iedragāta. Divus gadus nevarēju elpot caur degunu un skolu varēju apmeklēt tikai nedaudz. Likās neiespējami atcerēties jau iepriekš mācīto un to, ko mācījos. To pašu meiteni, kas bija vainojama manā nelaimē, mūsu skolotāja norīkoja palīdzēt man rakstīšanā un citās mācībās. Likās, ka viņai no sirds bija žēl, ka man sagādājusi tādu ļaunumu, kaut gan biju uzmanīga, lai to [13] neatgādinātu. Viņa bija maiga un pacietīga ar mani un likās noskumusi un norūpējusies, redzot mani cīnāmies ar tik nopietniem kavēkļiem, lai iegūtu izglītību.

Mana nervu sistēma bija stipri novājināta, un man drebēja roka, tā kā tikai lēnām varēju iemācīties rakstīt un nespēju neko vairāk, kā tikai sliktā rokrakstā uzrakstīt vienkāršus teikumus. Kad centos pievērst domas mācībām, burti uz papīra saplūda un uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses, es zaudēju spēkus un sāka reibt galva. Man bija stiprs klepus, un viss organisms likās novājināts. Skolotāji ieteica skolu atstāt un pārtraukt mācības, līdz uzlabotos veselība. Tā bija grūtākā cīņa manā bērnībā – atkāpties vājuma dēļ un izšķirties atteikties no mācībām un no cerībām kādreiz iegūt izglītību.

Trīs gadus vēlāk no jauna mēģināju iegūt izglītību. Bet tiklīdz atsāku mācīšanos, veselība strauji pasliktinājās un kļuva skaidrs, ka, ja es palikšu skolā, tad zaudēšu dzīvību. Sasniegusi 12 gadu vecumu, es vairs skolā nemācījos.

Mana godkāre kļūt izglītotai bija ļoti liela, un tagad, pārdomājot pieviltās cerības un nenovēršamo invalīda dzīvi, es biju neapmierināta ar savu likteni un dažreiz kurnēju pret Dieva vadību, kas man pielaidusi tādas ciešanas. Ja es būtu savas domas atklājusi mātei, viņa mani pamācītu, mierinātu un iedrošinātu; bet savu nemieru un bēdas es slēpu no ģimenes draugiem, baidoties, ka viņi mani nesapratīs. Laimīgā paļāvība uz mana Glābēja mīlestību, kuru baudīju slimības laikā, izzuda. Manas izredzes uz pasaulīgo laimi bija sagrautas, un Debesis likās pret mani aizslēgušās.

Mana atgriešanās

[14] 1940. gada martā Portlendu Menā apmeklēja Viljams Millers un noturēja tur savu pirmo lekciju sēriju par Kristus otro atnākšanu. Šīs lekcijas izsauca lielu sensāciju un baznīca Kasko ielā, kur kalpoja Millers, bija pārpildīta kā dienā, tā vakarā. Šinīs sanāksmēs nebija nekāda mežonīga satraukuma, bet klausītāju sirdis pildīja dziļa nopietnība. Interese radās ne tikai pašā pilsētā, bet arī lauku iedzīvotājos, kas katru rītu diendienā pulcējās, līdzi ņemot grozu ar ēdienu, lai varētu uzkavēties līdz pat vakara sapulču noslēgumam.

Es apmeklēju šīs sapulces kopā ar saviem draugiem un klausījos vareno vēstījumu par Kristus nākšanu 1843. gadā, tas ir, pēc dažiem gadiem. Millers mums atklāja pravietojumus ar tādu noteiktību, ka dziļi pārliecināja klausītāju sirdis. Viņš kavējās pie pravietiskajiem laika periodiem un lietoja daudzus pierādījumus sava viedokļa apstiprināšanai. Viņa svinīgie un spēcīgie brīdinājumi un lūgumi tiem, kas vēl nebija sagatavoti, ļaužu pulkus it kā apbūra.

Tika noturētas īpašas sapulces, kurās grēciniekiem deva izdevību meklēt Pestītāju un sagatavoties tuvu esošiem briesmīgajiem notikumiem. Bailes un pārliecība pārņēma visu pilsētu. Sasauca lūgšanas stundas, un dažādās draudzēs notika vispārēja atmoda, jo visus lielākā vai mazākā mērā skāra sludinātā vēsts par Kristus otro atnākšanu.

Kad grēciniekus uzaicināja iziet uz priekšu, atsaucās simti, arī es spraucos cauri pūlim un ieņēmu vietu starp žēlastības meklētājiem. Tomēr manu sirdi pildīja jūtas, ka nekad nebūšu cienīga saukties [15] par Dieva bērnu. Neuzticība sev un pārliecība, ka citi nesapratīs manas jūtas, aizkavēja mani meklēt padomu un palīdzību no kristīgiem draugiem. Tā es lieki staigāju tumsībā un izmisumā, kamēr viņi, neiedziļinājušies manas noslēgtības iemeslos, bija pilnīgā neziņā par manu patieso stāvokli.

Kādu vakaru kopā ar brāli Robertu atgriezāmies no sanāksmes, kur dzirdējām visiespaidīgāko vēsti par to, ka tuvojas laiks, kad virs zemes valdīs Kristus. Tad sekoja nopietns, svētsvinīgs aicinājums kristiešiem un grēciniekiem sagatavoties tiesai un Kunga nākšanai. Dzirdētais satrauca manu dvēseli. Mana sirds bija tik dziļi pārliecināta, ka baidījos, vai Kungs mani vēl saudzēs ceļā uz mājām.

Manās ausīs vēl joprojām skanēja vārdi: “Kunga lielā diena ir tuvu; kas pastāvēs, kad tā rādīsies!”. Mana sirdsbalss bija: “Saudzē mani, ak Kungs, šinī vakarā. Neiznīcini mani manos grēkos, žēlo mani, glāb mani!”. Pirmo reizi es centos savus pārdzīvojumus atklāt savam brālim Robertam, kurš bija divus gadus vecāks par mani. Stāstīju viņam, ka neuzdrošinos ne atpūsties, ne gulēt, kamēr nezināšu, ka Dievs ir piedevis manus grēkus.

Brālis tūlīt man neatbildēja, bet viņa klusēšanas iemesls man drīz kļuva skaidrs – viņš raudāja, jūtot līdzi manām ciešanām. Tas iedrošināja mani uzticēties viņam vairāk un stāstīt, ka esmu vēlējusies mirt tanīs dienās, kad dzīve man likās smaga nasta, bet tagad doma, ka varu nomirt tagadējā grēcīgajā stāvoklī un zaudēt mūžību, pilda mani ar šausmām. Es viņam jautāju vai viņš domā, ka Dievs varētu mani glābt vienā vakarā, ja to pavadītu, cīnoties lūgšanā. Viņš atbildēja: “Domāju, Viņš var, ja Tu lūgsi ticībā. Es lūgšu par tevi un sevi. Elen, mēs nekad nedrīkstam aizmirst vārdus, ko šovakar dzirdējām!”. [16]

Atgriezusies mājās, es daudzas no nakts stundām pavadīju lūgšanās un asarās. Iemesls, kāpēc savas jūtas slēpu no saviem draugiem, bija bailes dzirdēt mazdūšīgus vārdus. Mana cerība bija tik maza un ticība tik vāja, ka baidījos, ka, ja kāds par manu stāvokli domātu līdzīgi man, tad tas mani iegrūstu izmisumā. Tomēr ilgojos, kaut kāds pasacītu, ko man darīt, lai tiktu glābta, kādus soļus spert, lai sastaptu Pestītāju un varētu Viņam pilnīgi nodoties. Augsti toreiz vērtēju iespēju būt par kristieti un sapratu, ka tas prasa īpašas pūles no manas puses.

Tādā noskaņojumā dzīvoju vairākus mēnešus. Parasti kopā ar vecākiem piedalījos metodistu sanāksmēs, bet, kopš interesējos par drīzo Kristus nākšanu, es apmeklēju sanāksmes Kasko ielā. Nākošajā vasarā mani vecāki devās uz metodistu telts sanāksmēm Bakstonā Mičiganas štatā, ņemot līdzi arī mani. Biju apņēmusies tur nopietni meklēt Kungu un ja iespējams, mantot grēku piedošanu. Sirdī ļoti ilgojos pēc kristiešu cerības un miera, ko sniedz ticība.

Mani ļoti iedrošināja apcere par vārdiem: “Es iešu pie ķēniņa un ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” (Esteres 4:16). Izskaidrojumā runātājs norādīja uz tādiem, kas svārstās starp cerību un bailēm un ilgojās pēc glābšanas no grēka un Kristus piedodošās mīlestības, tomēr šaubās, paliek baiļu verdzībā bīstoties no neveiksmes. Viņš deva tādiem padomu uzticēties Viņa žēlsirdībai. Viņi atradīs laipno Pestītāju gatavu pasniegt viņiem žēlastības scepteri, tāpat kā Ahasvers pasniedza Esterei savas labvēlības zīmi. Viss, kas prasīts no grēcinieka, kas trīc, būdams sava Kunga klātbūtnē, ir izstiept ticības roku un aizskart Viņa žēlastības scepteri. Šis pieskāriens nodrošina piedošanu un mieru.

Tie, kas gaida, līdz paši kļūs dievišķās labvēlības cienīgi, [17] iekams pieķeras Dieva apsolījumiem, liktenīgi kļūdās. Vienīgi Jēzus šķīsta no grēkiem. Vienīgi Viņš var piedot mūsu pārkāpumus. Viņš ir apsolījis uzklausīt lūgumus un paklausīt lūgšanas tiem, kas nāk pie Viņa ticībā. Daudziem ir neskaidrs priekšstats, it kā no viņu puses vajadzīgas kādas sevišķas pūles, lai iegūtu Dieva labvēlību. Bet velta visa pašpaļāvība. Vienīgi ticībā savienojoties ar Jēzu, grēcinieks kļūst cerību pilns, ticošs Dieva bērns. Šie vārdi mani iepriecināja un rādīja, kas man jādara, lai tiktu glābta.

Es daudz skaidrāk sāku redzēt savu ceļu, un tumsa sāka izzust. Es nopietni lūdzu, lai tiktu piedoti mani grēki, un centos pilnīgi nodoties Kungam. Bet bieži es ļoti cietu, tāpēc ka nepiedzīvoju garīgu pacilātību, kas pēc manām domām būtu pierādījums, ka Dievs mani pieņēmis, un bez šāda piedzīvojuma neuzdrošinājos ticēt, ka esmu atgriezusies. Cik ļoti man vajadzēja pamācības par šī jautājuma vienkāršību!

Kamēr es zemojos pie altāra ar citiem, kas meklēja Kungu, visa manas sirds valoda bija: “Palīdzi, Jēzu, glāb mani, vai arī es aiziešu bojā! Es nekad nemitēšos lūgt, līdz mana lūgšana tiks uzklausīta un mani grēki piedoti”. Es sajutu savu vajadzību un bezpalīdzīgo stāvokli tik skaidri kā nekad agrāk. Kad es zemojos un lūdzu, pēkšņi nasta mani atstāja, un mana sirds kļuva viegla. Vispirms es jutos satraukta un mēģināju atgūt savu sāpju nastu. Man šķita, ka man nav tiesību justies priecīgai un laimīgai. Bet likās, ka Jēzus man bija ļoti tuvu, es jutos spējīga iet pie viņa ar visām savām bēdām, nelaimēm un pārbaudījumiem, tāpat kā visi nospiestie nāca pie Viņa pēc atvieglojuma, kad Viņš bija uz šīs zemes. Manā sirdī bija droša pārliecība, ka Viņš saprot manas īpašās bēdas un jūt man līdzi. Es nekad nevarēšu aizmirst šo dārgo Jēzus līdzjūtības maigo iedrošinājumu pret to, kas ir viņa ievērības tik necienīgs. Es vairāk mācījos par Kristus dievišķo raksturu šinī īsajā brīdī, zemojusies starp lūdzējiem nekā jebkad agrāk. [18] Viena no mātēm Izraēlā pienāca pie manis un sacīja: “Dārgais bērns, vai Tu esi atradusi Jēzu?”. Es gribēju atbildēt “Jā” ,bet viņa izsaucās: “Patiesi Tu esi Viņu atradusi, Viņa miers ir ar Tevi, es redzu to tavā sejā.”. Atkal un atkal es sacīju sev: “Vai tā var būt ticība? Vai es neesmu kļūdījusies?”. Likās, ka tā man ir pārāk augsta priekštiesība. Lai gan ļoti kautrējos to atzīt atklāti, es jutu, ka Pestītājs ir mani svētījis un piedevis manus grēkus.

Drīz pēc tam sapulce noslēdzās un gājām mājās. Es domāju par svētrunām, uzmundrinājumiem un lūgšanām, ko bijām dzirdējuši. Viss dabā likās pārmainījies. Sapulču laikā pa lielākajai daļai bija apmācies, lija, un manas jūtas bija harmonijā ar laiku. Tagad saule spīdēja spoža un skaidra un pārpludināja zemi ar gaismu un siltumu. Koki un zāle tērpās svaigā zaļumā, debess bija zilāka. Likās, ka zeme smaida Dieva mierā. Tā Taisnības Saules stari bija izspiedušies cauri mana prāta tumsai un mākoņiem un aizdzinuši grūtsirdību.

Man likās, ka katram jābūt mierā ar Dievu un atsvaidzinātam ar Viņa Garu. Visur, kur manas acis vērās, viss likās pārmainījies. Koki bija daudz brīnišķīgāki, putni dziedāja daudz melodiskāk nekā jebkad agrāk. Likās, ka viņi dziesmās slavē savu Radītāju. Es nemēģināju runāt, jo baidījos šo laimes apziņu un Jēzus mīlestības dārgos pierādījumus pazaudēt.

Tuvojoties mūsu mājai Portlendā, mēs pagājām garām dažiem vīriem, kas strādāja uz ielas. Viņi sarunājās par parastiem tematiem, bet manas ausis bija kurlas pret visu izņemot Dieva slavu. Viņu vārdus es uztvēru kā pateicību un priecīgu Ozianna. Griezdamās pie mātes, es sacīju: “Kāpēc šie cilvēki visi slavē Dievu, kaut gan viņi nebija telts sapulcē?”. Tad es nesapratu, kāpēc asaras parādījās mātes acīs, un [19] maigs smaids apgaismoja viņas seju, klausoties manus vienkāršos vārdus, kas atgādināja viņas pašas līdzīgu piedzīvojumu.

Mana māte mīlēja puķes un ar lielu prieku tās audzēja, tā padarot mūsu māju pievilcīgu un patīkamu bērniem. Bet nekad agrāk man mūsu dārzs nebija licies tik pievilcīgs kā mūsu atgriešanās dienās. Es pazinu Jēzus mīlestības izteiksmi katrā krūmā, pumpurā un puķē. Šis skaistums likās runājam mēmā valodā par Dieva mīlestību.

Dārzā bija brīnišķīga rožaina neļķe saukta Šāronas roze. Es atceros, ka es tai tuvojos un godbijīgi aizskāru gleznās ziedlapiņas; manām acīm tās šķita svētas. Sirds pārplūda maigumā un mīlestībā uz šo brīnišķīgo Dieva radību. Es redzēju dievišķo pilnību puķēs, kas rotāja zemi. Dievs kopj tās, un Viņa visu redzētāja acs ir pār tām. Viņš tās bija radījis un nosaucis par labām.

“Ak,” es domāju, “ja Viņš tā mīl un rūpējās par puķēm, kuras Viņš izgreznojis ar skaistumu, cik daudz vairāk Viņš būs nomodā par bērniem, kas veidoti Viņa līdzībā.”. Es atkārtoju klusu pie sevis: “Es esmu Dieva bērns. Viņš mīlestībā rūpējās par mani. Es būšu paklausīga un nekādā veidā neapbēdināšu Viņu, bet slavēšu Viņa dārgo Vārdu un mīlēšu Viņu vienmēr.”.

Man dzīve man rādījās citā gaismā. Nelaime, kas bija aptumšojusi manu bērnību, likās pielaista žēlsirdībā manis labā, lai novērstu manu sirdi no pasaules un tās mieru nedodošajiem priekiem un pievērstu Debesu mūžīgai pievilcībai.

Drīz pēc mūsu atgriešanās no sapulces mani ar dažiem citiem draudzē pārbaudīja. Biju ļoti daudz domājusi par kristību jautājumu. Es redzēju tikai vienu kristību veidu, pamatotu Svētajos Rakstos, un tā bija pagremdēšana. Dažas manas metodistu māsas velti mēģināja mani pārliecināt, ka Bībeles kristība ir apslacināšana. Metodistu sludinātājs piekāpās pagremdēt [20] kristību kandidātus, ja viņi apzinīgi šim veidam deva priekšroku, lai gan viņš lika saprast, ka Dievs līdzīgi pieņem apslacināšanu.

Beidzot mums bija norādīts laiks šī svinīgā iestādījuma izpildīšanai. Bija vējaina diena, kad mēs, skaitā divpadsmit, nokāpām jūrā kristīties. Viļņi augstu vēlās un drāzās pret krastu, bet, uzņemoties šo smago krustu, mans miers bija kā upe. Kad es piecēlos no ūdens, mans spēks bija gandrīz zudis, jo Kunga spēks dusēja uz manis. Es jutu, ka no šī brīža nebiju no šīs pasaules, bet biju pacēlusies no ūdens kapa jaunā dzīvē.

Tās pašas dienas pēcpusdienā mani uzņēma draudzes locekļu skaitā. Jauna sieviete stāvēja man blakus, kas arī kandidēja uz pievienošanos draudzei. Es biju mierīga un laimīga, līdz pamanīju zelta gredzenus mirdzam uz šīs māsas pirkstiem un lielus uzkrītošus, auskarus viņas ausīs. Tad es ievēroju, ka viņas cepure bija rotāta ar mākslīgām puķēm un dārgām lentām, sakārtotām lokos un pušķos. Manu prieku apslāpēja tukšā ārišķība cilvēkā, kas sevi apliecināja par pazemīgā un lēnprātīgā Jēzus sekotāju.

Es sagaidīju, ka sludinātājs čukstus aizrādīs vai pārmetīs šai māsai, bet viņš bija šķietami vienaldzīgs par viņas uzkrītošo apģērbu un rājiens netika izteikts. Mēs abas saņēmām sadraudzības labo roku. Dārgakmeņiem rotāto roku paspieda Kristus pārstāvis, un mūsu abu vārdus ierakstīja draudzes grāmatā.

Šis gadījums sagādāja man ne mazums apmulsuma un sāpju, atceroties apustuļa vārdus: “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, ne ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm, bet (kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas) ar labiem darbiem. (1. Tim. 2:9,10) Likās, ka šīs rakstu vietas mācības [21] atklāti neievēroja tie, kurus es uzskatīju par svētījušamies kristiešiem un kas bija daudz vecāki piedzīvojumos par mani. Ja atdarināt pasaules izšķērdīgās modes tiešām ir grēks, kā es domāju, tad šie kristieši to noteikti saprastu un saskaņotos ar Bībeles paraugu. Taču es nolēmu sekot savai pienākuma apziņai. Es vienīgi jutu, ka Dieva dāvinātā laika un līdzekļu izlietošana sevis izrotāšanai ir pretrunā ar evaņģēlija garu un ka tiem, par kuru grēkiem maksāts bezgalīgais Dieva upuris, daudz piedienīgāka ir pašaizliedzība un pazemība.

Izmisums

1842. gada jūnijā Millers Portlendā noturēja savu lekciju otro kursu. Iespēju apmeklēt šīs lekcijas uzskatīju par lielu priekštiesību, jo biju kļuvusi mazdūšīga un nejutos sagatavota sastapt savu Pestītāju. Šis otrais kurss radīja pilsētā daudz lielāku satraukumu kā pirmais. Vairums draudžu noslēdza Milleram savu baznīcu durvis. Dažādi sprediķotāji daudzās runās pūlējās pierādīt šajās lekcijās fanātiskus maldus, bet norūpējušies klausītāju pūļi apmeklēja šīs sapulces, kamēr daudziem nebija iespējams ieiet namā.

Sapulcējušies bija neparasti mierīgi un uzmanīgi. Millers nesludināja izskaistinātiem vārdiem, ne arī kā orators, bet atklāja skaidras un pārsteidzošas patiesības, atmodinot klausītājus no bezrūpīgas vienaldzības. Viņš savus apgalvojumus un teorijas apstiprināja ar Rakstu pierādījumiem. Pārliecinošs spēks pavadīja viņa vārdus, kas, likās, tos apzīmogoja par patiesiem.

Viņš bija laipns un līdzjūtīgs. Kad visas vietas [22] namā bija pilnas un cilvēki drūzmējās uz paaugstinājuma un ap kanceli, es esmu redzējusi viņu atstājam solu, izejam starp solu rindām, paņemot kādu nespēcīgu vīru vai sievu zem rokas un atrodam tam sēdekli, tad atgriežamies un turpinām runāt. Viņu patiesi un pareizi sauca par Millera tēvu; jo viņš modrīgi rūpējās par tiem, kas nāca viņa dievkalpojumos, bija sirsnīgs, atklāts raksturā un maigu sirdi.

Viņš bija interesants runātājs, un viņa aicinājumi tiklab kristiešiem kā tiem, kas nebija nožēlojuši grēkus, bija atbilstoši un spēcīgi. Dažreiz viņa vadītajās sapulcēs svinīgums kļuva pat sāpīgs. Sirmi vīri un sievas gados trīcošiem soļiem uzmeklēja īpašos lūdzēju sēdekļus. Spēka gados esošie, jaunatne un bērni bija dziļi aizkustināti. Pie lūgšanu altāra vienlaicīgi atskanēja smagas nopūtas, raudas un Dieva slavēšana.

Es ticēju Dieva kalpa svinīgajiem vārdiem, un man sāpēja sirds, kad tos apstrīdēja vai izsmēja. Es bieži apmeklēju sapulces un ticēju, ka Jēzus drīz nāks debesu padebešos, bet visvairāk es baidījos par savu gatavību Viņu sastapt. Es pastāvīgi domāju par sirds svētumu. Pāri visām lietām ilgojos iegūt šo lielo svētību un just, ka Dievs mani pilnīgi pieņēmis.

Starp metodistiem es biju daudz dzirdējusi par svētošanos. Es biju redzējusi personas zaudējam savus fiziskos spēkus stipra gara uzbudinājuma ietekmē un biju dzirdējusi to nosaucam par svētošanās pierādījumu. Bet es nevarēju saprast, kas bija nepieciešams, lai būtu Dievam pilnīgi svētījies. Mani kristīgie draugi man mācīja: “Tici tagad Jēzum! Tici, ka Viņš Tevi tagad pieņem!”. Es to mēģināju darīt, bet atradu, ka neiespējami ticēt, ka esmu saņēmusi svētības, kam, kā man likās, vajadzēja pārņemt visu būtni. Es brīnījos par pašas sirds cietumu [23] nespēt līdzīgi citiem piedzīvot gara sajūsmu. Man likās, ka es atšķiros no tiem un uz mūžību esmu izslēgusi sevi no pilnīga sirds svētuma prieka.

Mani uzskati par taisnošanu un svētošanu bija neskaidri. Tie man tika pasniegti kā pilnīgi atšķirīgi jēdzieni. Tomēr man neizdevās aptvert starpību vai saprast šo jēdzienu nozīmi, un visi sludinātāju paskaidrojumi palielināja manas grūtības. Es nespēju sev satvert svētības un vēlējos uzzināt, vai tās ir atrodamas vienīgi starp metodistiem un vai, apmeklējot adventes sapulces, es neizslēdzu sevi no tā, ko es vēlējos pāri visam – Dieva svētojošo Garu.

Tomēr es ievēroju, ka daži no tiem, kas apliecināja, ka ir svētoti, parādīja sarūgtinātu garu, kad runāja par drīzo Kristus nākšanu. Tas man nelikās esam svētuma izpausme, ko viņi apliecināja. Es nesapratu, kāpēc sludinātāji no kanceles tā pretojas mācībai, ka Kristus otrā atnākšana ir tuvu. Šīs ticības sludināšanai bija sekojusi reforma, un daudzi svētojušies sludinātāji un draudzes locekļi pieņēma šo reformu kā patiesību. Man likās, ka tie, kas sirsnīgi mīlēja Jēzu, būs gatavi pieņemt Viņa nākšanas vēsti un priecāsies, ka tā ir tuvu.

Es jutu, ka varētu pretendēt vienīgi uz to, ko viņi sauca par taisnošanu. Dieva Vārdā es lasīju, ka bez svētuma neviens Dievu neredzēs. Tātad bija kāds augstāks ieguvums, ko man vajadzēja sasniegt, pirms varēju būt droša par mūžīgo dzīvību. Es nepārtraukti pētīju šo jautājumu, jo ticēju, ka Jēzus drīz nāks, un baidījos, ka Viņš mani atradīs, nesagatavotu sastapt Viņu. Pazudināšanas vārdi skanēja manās ausīs dienu un nakti, un mans pastāvīgais sauciens uz Dievu bija: “Ko man darīt, lai tiktu glābta?”.

Kā es sapratu Dieva taisnību, tad tā aizēnoja Viņa žēlsirdību un [24] mīlestību. Biju mācīta ticēt mūžīgi degošai ellei, un mani vienmēr biedēja domas, ka mani grēki ir par lieliem, lai tos varētu piedot, un ka manai cerībai uz mūžību jāpazūd. Drausmīgi apraksti, ko es biju dzirdējusi par pazudušajām dvēselēm, dziļi iespiedās prātā. Sludinātāji no kanceles ļoti dzīvi attēloja pazudušo stāvokli. Viņi mācīja, ka Dievs nodomājis glābt tikai svētotos. Dieva acs ir vienmēr pār mums. Katrs grēks ir atzīmēts un tiks taisnīgi sodīts. Dievs pats ved grāmatas ar bezgalīgas gudrības noteiktību, un katrs darītais grēks ir uzticīgi atzīmēts pret mums.

Sātans pēc sludinātāju attēlojuma kāri sagrābj savu upuri un nes uz visdrūmākajiem moku dziļumiem. Tur viņš gavilē par mūsu ciešanām mūžīgi degošās elles šausmās. Tūkstošus un atkal tūkstošus spīdzināšanas gadu ugunīgie viļņi velsies pāri virspusē esošajiem upuriem, kas sāpēs kliegs: “Cik ilgi, ak, Kungs, cik ilgi?”. Un tad atskanēs atbilde: “Visu mūžību.”. Atkal kausējoši viļņi aprīs pazudušos, nesot viņus lejā nekad neizdziestošās uguns jūras dziļumos!

Klausoties šo briesmīgos attēlojumus, es to visu tik dzīvi redzēju savu acu priekšā, ka nosvīdu un bija grūti apspiest baiļu kliedzienus, jo man likās, ka es jau sajūtu pazudušo mokas. Tad sludinātājs pakavējās pie dzīves nedrošības. Vienā brīdī varam būt te, bet nākošajā brīdī jau ellē, vai vienu brīdi virs zemes un nākošajā jau debesīs. Vai mēs izvēlēsimies uguns ezeru un dēmonu sabiedrību vai Debesu svētlaimi un eņģeļu sabiedrību? Vai mēs visu mūžu klausīsimies vaimanas un zudušo dvēseļu lāstus, vai dziedāsim dziesmas Jēzus troņa priekšā?

Mūsu Debesu Tēvu attēloja kā tirānu, kas priecājas par pazudušo ciešanām, un nevis kā maigu, līdzjūtīgu grēcinieku Draugu, kas [25] Savus radījums mīl ar tādu mīlestību, kas sniedzas pāri visai saprašanai, un vēlas viņus glābt Savai valstībai.

Es biju ļoti jūtīga. Es baidījos sagādāt sāpes kādai dzīvai radībai. Kad es redzēju kādu slikti izturamies pret dzīvniekiem, mana sirds par viņiem sāpēja. Varbūt ciešanas mani satrauca sevišķi tāpēc, ka es pati biju neapdomīgas nežēlastības upuris, kuras rezultātā gūtais ievainojums aptumšoja manu bērnību. Bet iedomājoties, ka Dievs priecājas par savu radījumu mocīšanu, kas radīti pēc Viņa līdzībās, likās, kā tumša siena, kas mani šķīra no Viņa. Kad es pārdomāju, ka Universa Radītājs iemetīs ļaunos ellē, lai viņi tur deg bezgalīgi uz mūžīgiem laikiem, manai sirdij pamirt bailēs, un es šaubījos, vai tik nežēlīgai un tirāniskai būtnei jebkad labpatiks glābt mani no grēka posta.

Es domāju, ka man būs pazudināto grēcinieku liktenis – mūžīgi ciest elles liesmās, tikpat ilgi, cik pastāvēs Dievs. Šis iespaids manī padziļinājās, līdz es baidījos zaudēt saprātu. Es mēdzu skatīties uz mēmajiem zvēriem ar skaudību, tāpēc ka viņiem nebija dvēseles, ko sodītu pēc nāves. Daudzreiz modās vēlēšanās, kaut es nekad nebūtu dzimusi.

Pilnīga tumsa klājās pār mani un likās, ka nav ceļa ārā no ēnām. Ja patiesība būtu man attēlotā tā, kā es tagad to saprotu, man tiktu aiztaupīts daudz izmisuma un bēdu. Ja vairāk būtu runāts par Dieva mīlestību un mazāk par Viņa bargo taisnību, tad Viņa rakstura skaistums un godība iedvestu manī dziļu un nopietnu mīlestību uz manu Radītāju.

Kopš tā laika es domāju, ka daudzus psihiatrisko slimnīcu iemītniekus tur noveduši manējiem līdzīgi piedzīvojumi. Viņu apziņu skāra grēka apziņa un viņu trīcošā ticība neiedrošinājās pieķerties apsolītajai Dieva piedošanai. Viņi klausījās vispārpieņemtajos elles aprakstos, kamēr likās, ka tie sastindzina asinis vēnās un [26] sakarsē iespaidu uz atmiņu plāksnēm. Esot nomodā vai guļot drausmīgā aina bija vienmēr viņu priekšā, kamēr realitāte pazuda viņu iztēlē un viņi redzēja vienīgi dūmu griešanos no neticamās elles un dzirdēja vienīgi notiesāto kliedzienus. Viņi zaudēja saprātu, un smadzenes pildīja šausmīga sapņa mežonīgā fantāzija. Tie, kas māca par mūžīgu elli, darītu labi, ja rūpīgāk pētītu autoritatīvo Avotu.

Es nekad nebiju atklāti lūgusi un lūgšanu sapulcē biju izteikusi tikai dažus kautrus vārdus. Tagad man radās pārliecība, ka man jāmeklē Dievs lūgšanā mūsu mazajās kopējās sapulcēs. Nebiju iedrošinājusies to darīt, baidoties, ka samulsīšu un nespēšu izteikt savas domas. Bet šo pienākumu izjutu tik spēcīgi, ka mēģinot lūgt vienatnē, likās, ka izsmeju Dievu, tāpēc ka nepaklausu Viņa gribai. Izmisums mani pārvarēja, un trīs garas nedēļas neviens gaismas stars neiespiedās tumsā, kas mani apņēma.

Manas garīgās ciešanas bija milzīgas. Dažreiz visu nakti es neiedrošinājos aizvērt acis, bet gaidīju, kamēr mana dvīņumāsa bija cieši aizmigusi, tad klusu atstāju gultu, nometos ceļos uz grīdas, klusi lūgdama ar mēmām mokām, kas nav aprakstāmas. Mūžīgi degošās elles šausmas bija vienmēr manā priekšā. Es zināju, ka man nav iespējams ilgi dzīvot šādā stāvoklī, bet baidījos arī mirt un saņemt grēcinieku briesmīgo likteni. Ar kādu skaudību es uzlūkoju tos, kuri saprata, ka Dievs viņus ir pieņēmis! Cik dārga likās kristieša cerība manai nomocītai dvēselei!

Es bieži paliku noliekusies lūgšanā gandrīz visu nakti, smagi nopūzdamās un trīcēdama neaprakstāmās bailēs un bezcerībā. Kungs, apžēlojies! – tāds bija mans lūgums, un līdzīgi nabaga muitniekam es neiedrošinājos pacelt savas acis, bet noliecu seju pret grīdu. Es novājēju un zaudēju spēkus, tomēr paturēju savas ciešanas un izmisumu sevī. [27]

Šinī bezcerības stāvoklī es redzēju sapni, kas mani dziļi ietekmēja. Es sapnī redzēju dievnamu, kur pulcējās daudz cilvēku. Vienīgi tie, kas patvērās šinī dievnamā, tikšot izglābti, kad noslēgsies laiks. Visi, kas palika ārā, uz mūžību pazudīšot. Lielais daudzums, kas gāja pa saviem dažādajiem ceļiem, zoboja un izsmēja tos, kas gāja dievnamā un teica viņiem, ka šis glābšanas plāns ir viltīga krāpšana, ka patiesībā briesmu nav, no kurām būtu jābēg. Viņi pat atturēja dažus, lai neļautu steigties dievnamā.

Baidīdamās no izsmiekla, es domāju labāk pagaidīt, kamēr vairums izklīdīs vai kamēr es varēšu ieiet viņu neievērota. Bet skaits palielinājās, nevis pamazinājās, un baidīdamās nonākt par vēlu, es steidzīgi atstāju savu māju un spiedos caur pūli. Ieejot celtnē, es redzēju ka plašo dievnamu atbalstīja milzīgs pīlārs un pie tā bija piesiets Jērs - viscaur ievainots un asiņojošs. Mēs - klātesošie, likās zinājām, ka šis Jērs bija ievainots un saistīts mūsu dēļ. Visiem, kas ienāca dievnamā vispirms vajadzēja nākt pie tā un nožēlot savus grēkus.

Tieši Jēra priekšā bija paaugstināti sēdekļi. Cilvēki, kas tur sēdēja, izskatījās ļoti laimīgi. Likās, ka Debesu gaisma mirdz viņu sejās, un viņi slavēja Dievu un dziedāja priecīgas pateicības dziesmas, kas līdzinājās eņģeļu mūzikai. Viņi bija tie, kas bija nākuši pie Jēra, nožēlojuši savus grēkus, saņēmuši piedošanu, un tagad līksmi gaidīja kādu priecīgu notikumu.

Pat pēc tam, kad biju ienākusi celtnē, mani pārņēma bailes un kauna sajūta, ka man jāzemojas šo ļaužu klātbūtnē. Bet likās, ka kāds mani spieda iet uz priekšu un es lēni gāju savu ceļu ap pīlāru pie Jēra. Tad ieskanējās bazūne, templis nodrebēja, no sapulcētajiem [28] svētajiem atskanēja uzvaras saucieni. Varens spožums apgaismoja celtni, pēc tam viss ietinās pilnīgā tumsā. Visi laimīgie ļaudis līdz ar spožumu bija pazuduši un es biju pamesta viena klusās nakts šausmās. Es pamodos garīgi ļoti nomocījusies un tikko spēju sevi pārliecināt, ka esmu sapņojusi. Man likās, ka mans liktenis ir apstiprināts, ka Kunga Gars mani atstājis, lai nekad vairs neatgrieztos.

Drīz pēc tam es redzēju citu sapni. Man šķita, ka sēžu galīgā izmisumā, seju apklājusi rokām, un domāju: “Ja Jēzus būtu virs zemes, es ietu pie Viņa, nomestos pie Viņa kājām un izstāstītu Viņam visas savas ciešanas. Viņš nenovērstos no manis, Viņš iežēlotos par mani un es mīlestībā kalpotu Viņam vienmēr. Tieši tad atvērās durvis, un ienāca cilvēks - skaists augumā un sejā. Viņš mani līdzjūtīgi uzlūkoja un teica: “Vai tu gribi redzēt Jēzu? Viņš ir šeit un tu vari Viņu redzēt, ja to vēlies. Ņem visu, kas tev pieder un seko man.”.

Es to uzklausīju ar neizsakāmu prieku un priecīgi savācu kopā visu savu mazo īpašumu, katru glabāto dārgumu un sekoju savam vadonim. Viņš veda mani pie stāvām un šķietami nedrošām kāpnēm. Kad sāku kāpt, viņš mani pamācīja vērst skatu augšup, lai es neapreibtu un nenokristu. Daudzi citi, kas kāpa pa stāvajām kāpnēm krita, nesasnieguši augšu.

Beidzot mēs sasniedzām pēdējo pakāpienu un stāvējām pie durvīm. Šeit mans pavadonis norādīja atstāt visas lietas, kuras biju ņēmusi līdz. Es priecīgi noliku tās zemē, tad viņš atvēra durvis un lika man ieiet. Nākošajā mirklī es stāvēju Jēzus priekšā. Šajā skaistajā sejā nevarēju kļūdīties. Nevarēja būt, ka šāda labvēlība un varenība būtu redzama vēl kādā citā sejā. Kad Viņa skats apstājās pie manis, es tūlīt zināju, ka Viņš pazīst visus manus dzīves apstākļus un visas manas iekšējās domas un jūtas.

Es mēģināju paslēpties no Viņa skata, nespēdama panest Viņa pētošās acis, bet Viņš tuvojās ar smaidu [29] un, uzlikdams roku uz manas galvas, sacīja: “Nebaidies.”. Viņa melodiskās balss skaņas saviļņoja manu sirdi un lika tai ietrīcēties nekad iepriekš neizjustā laimē. Es biju pārāk priecīga, lai runātu, bet jūtu pārņemta, nokritu pie Viņa kājām. Kamēr es tur gulēju bezpalīdzīga, man garām slīdēja godības un skaistuma ainas un man likās, ka esmu sasniegusi Debesu drošību un mieru. Beidzot mans spēks atgriezās un es piecēlos. Jēzus mīlestības pilnās acis vēl bija vērstas uz mani un Viņa smaids pildīja mani ar prieku. Viņa klātbūtne iedvesa svētu godbijību un neizsakāmu mīlestību.

Mans pavadonis tagad atvēra durvis un mēs abi izgājām ārā. Viņš man lika atkal paņemt visas lietas, kuras es biju atstājusi. Kad tas bija padarīts, viņš pasniedza man cieši satītu zaļu auklu un norādīja, lai es to lieku tuvu pie sirds un kad vēlos redzēt Jēzu, lai to izņemu un cik iespējams izstiepju. Viņš mani brīdināja, lai es to neturētu satītu ilgu laiku, citādi tā samezglosies un būs grūti iztaisnojama. Es paslēpu auklu tuvu pie sirds un priecīgi kāpu lejā pa šaurajām kāpnēm, slavēdama Kungu un stāstīdama visiem, kurus sastapu, kur viņi var atrast Jēzu. Šis sapnis deva man cerību. Zaļā aukla man attēloja ticību un manā dvēselē sāka pamosties vienkārša un skaista uzticēšanās Dievam.

Tagad es visas savas bēdas uzticēju savai mātei. Viņa sirsnīgi juta līdzi un iedrošināja mani, norādot man iet pēc padoma pie vecākā Stokmaņa, kurš toreiz Portlendā sludināja adventes mācību. Es viņam ļoti uzticējos, jo viņš bija Kristum nodevies kalps. Dzirdējis manu stāstu, viņš sirsnīgi uzlika roku uz manas galvas, sacīdams ar asarām acīs: “Elena, tu esi tikai bērns. Tavi piedzīvojumi ir pārāk neparasti priekš taviem jaunības gadiem. Jēzus grib Tevi sagatavot kādam īpašam darbam.”.

Tad viņš man stāstīja, ka pat tad, ja es būtu sasniegusi brieduma gadus un mocītos šaubās un izmisumā, viņš man sacītu, [30] ka pateicoties Jēzus mīlestībai zina to, ka man ir cerība. Tieši manas garīgās ciešanas esot drošs pierādījums, ka Kunga Gars cīnījies ar mani. Viņš sacīja, ka tad, kad grēcinieks nocietinās grēkā, viņš neaptver sava pārkāpuma lielo noziegumu, bet glaimo sev, ka ir taisns un viņam nedraud nekādas sevišķas briesmas. Kunga Gars viņu atstāj un viņš kļūst bezrūpīgs un vienaldzīgs vai pārgalvīgi izaicinošs. Šis labais vīrs stāstīja man par Dieva mīlestību pret saviem maldīgajiem bērniem -kā Viņš ilgojas tos vilkt pie sevis, vienkāršus ticībā un uzticībā, nevis atstāt viņus postā. Viņš pakavējās pie Kristus lielās mīlestības un atpestīšanas plāna.

Viņš runāja par manu bērnības nelaimi un atzina, ka tās tiešām bijušas smagas bēdas, bet viņš lika man ticēt, ka mīlošā Tēva roka nav no manis atrauta, ka turpmākajā dzīvē, kad migla, kas tagad aptumšoja manu prātu, izzudīs un es sapratīšu tālredzīgo Gudrību, kas likās tik briesmīga un noslēpumaina. Jēzus sacīja mācekļiem: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.”. (Jāņa 13:7) Lielajā nākotnē mēs vairs neskatīsim kā caur neskaidru stiklu, bet gan nāksim vaigu vaigā ar dievišķās mīlestības noslēpumu.

“Ej brīvi, Elena, atgriezies savā mājā uzticoties Jēzum, jo Viņš neatraus savu mīlestību nevienam patiesam meklētājam.” Tad viņš nopietni lūdza par mani un likās, ka Dievs noteikti ievēros Sava svētā lūgšanu, pat ja mani pazemīgie lūgumi nebūtu sadzirdēti. Es atstāju viņa klātbūtni iepriecināta un stiprināta.

Dažās minūtēs, kurās es saņēmu norādījumus no vecākā Stokmaņa, es biju ieguvusi vairāk zināšanu par Dieva mīlestību un līdzcietīgo lēnprātību, kā no visām svētrunām un pamudinājumiem, kurus es jebkad biju izskanējis. Es atgriezos mājās un atkal gāju Kunga priekšā, apsolīdama darīt un paciest visu, ko Viņš varētu prasīt no manis, lai tikai Jēzus smaids iepriecinātu manu sirdi. Sajutu to pašu pienākumu, [31] kas jau iepriekš bija mani uztraucis un nomocījis – uzņemties savu krustu un lūgt, starp sapulcējušāmies Dieva ļaudīm. Izdevība nebija ilgi jāgaida. Tovakar bija lūgšanas sapulce, kuru es apmeklēju.

Pa lūgšanu laiku es zemojos trīcēdama. Pēc tam, kad daži bija lūguši, es pacēlu balsi lūgšanā, pirms es to pati apzinājos. Dieva apsolījumi man parādījās līdzīgi tik daudzām dārgām pērlēm, kas saņemamas vienīgi lūdzot. Kad es lūdzu, dvēseles nasta un mokas, ko es tik ilgi biju cietusi, mani atstāja un Kunga svētība nāca pār mani kā maiga rasa. Es slavēju Dievu no savas sirds dziļumiem. Viss no manis likās izslēgts, palika vienīgi Jēzus un Viņa godība – es zaudēju apziņu par to, kas notika ap mani.

Dieva Gars dusēja uz manis ar tādu spēku, ka es nespēju tovakar iet mājās. Kad es nākošajā dienā atgriezos, manā prātā bija notikusi liela pārmaiņa. Man bija grūti atzīt, ka esmu tas pats cilvēks, kas iepriekšējā vakarā atstāja tēva mājas. Šie vārdi bija pastāvīgi manās domās: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.”. (Ps. 23:1*) (*-Glika. tulk.) Mana sirds bija pilna laimes, kad es maigi atkārtoju šos vārdus.

Manas domas par Debesu Tēvu bija mainījušās. Tagad es uzlūkoju Viņu kā maigu un laipnu Tēvu, nevis kā stingru tirānu, kas prasa aklu paklausību. Mana sirds Viņam atvērās dziļā un dedzīgā mīlestībā. Paklausība Viņa gribai likās prieks, bija prieks Viņam kalpot. Neviena ēna neaptumšoja gaismu, kas atklāja man pilnīgo Dieva gribu. Es jutu iemājojošā Pestītāja apliecinājumu un aptvēru patiesību, par ko Kristus bija teicis: “Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”. (Jāņa 8:12)

Mans miers un laime bija tik zīmīgā pretstatā iepriekšējai tumsai un bailēm, ka man likās, ka es būtu izglābta no elles un pārnesta Debesīs. Es pat varēju [32] Dievu slavēt par nelaimi, kas bija manas dzīves pārbaudījums, jo tā bija līdzeklis pievērst manas domas mūžībai. Pēc dabas lepna un godkārīga es nebūtu tiekusies, dot savu sirdi Jēzum, ja sāpīgā nelaime nebūtu novērsusi manas domas no pasaules uzvarām un niecības.

Sešus mēnešus neviena ēna neaptumšoja manu prātu. Es arī ievēroju visus man zināmos pienākumus. Visu nodevu, lai darītu Dieva gribu un pastāvīgi paturētu prātā Jēzu un Debesis. Es biju pārsteigta un sajūsmināta par savu tagadējo skaidro priekšstatu par Kristus salīdzināšanas darbu. Es negribu mēģināt tālāk izskaidrot savus spriedumus, pietiek, ja sacīšu, ka vecās lietas bija pagājušas un visas lietas kļuvušas jaunas. Nebija neviena mākoņa, kas sabojātu manu pilnīgo svētlaimi. Es ilgojos stāstīt par Jēzus mīlestību, bet ne ar vienu negribēju pievērsties parastiem sarunu tematiem. Manu sirdi tā pildīja Dieva mīlestība un miers, kas sniedzas pāri visai saprašanai, ka man patika pārdomāt un lūgt.

Nākošajā dienā pēc tam, kad biju saņēmusi tik lielu svētību, es apmeklēju adventes sapulci. Kad pienāca laiks Kristus sekotājiem runāt Viņa labā, es nevarēju palikt klusu, bet piecēlos un izstāstīju savu piedzīvojumu. Nevienu domu nebiju iepriekš pārdomājusi, ko vajadzētu sacīt, bet vienkāršais stāsts par Jēzus mīlestību plūda pār manām lūpām pilnīgi brīvi un mana sirds bija tik laimīga, ka ir atbrīvota no tumšā izmisuma saitēm, ka neredzēju cilvēkus ap mani, bet jutos viena ar Dievu. Man nemaz nebija grūti izteikt savu mieru un laimi, vienīgi pateicības asaras slāpēja manus vārdus, kad es stāstīju par brīnišķīgo mīlestību, ko Jēzus man parādījis.

Vecākais Stokmanis bija klāt. Viņš nesen mani bija redzējis dziļā izmisumā un ievērojamā pārmaiņa manā ārienē un jūtās, skāra viņa sirdi. Viņš skaļi raudāja, priecādamies ar mani un slavēdams Dievu par Viņa maigās žēlsirdības un mīlošās laipnības pierādījumu. [33]

Neilgi pēc šīs lielās svētības saņemšanas es apmeklēju konferences sapulci kristīgajā draudzē, kur mācītājs bija vecākais Brauns. Mani uzaicināja atstāstīt piedzīvojumu, un es jutos nevien ļoti brīva izteiksmē, bet arī laimīga, stāstot vienkāršo stāstu par Jēzus mīlestību un par prieku būt Dieva pieņemtai. Kad es runāju ar nodevušos sirdi un asarām acīs, mana dvēsele, šķita, tuvojās pateicībā Debesīm. Kunga kausējošais spēks nāca pār sapulcētajiem ļaudīm. Daudzi raudāja un citi slavēja Dievu.

Grēciniekus uzaicināja lūgt, un daudzi atsaucās aicinājumam. Mana sirds bija tik pateicīga Dievam par dotajām svētībām, ka es vēlējos, lai arī citi dalītos šinī svētajā priekā. Es biju ļoti ieinteresēta par tiem, kas varbūt cieš zem Kunga nepatikas un grēka apziņas nastas. Atstāstot piedzīvojumu, jutu, ka neviens nevarēja atspēkot pierādījumus par Dieva piedodošo mīlestību, kas bija radījusi tik brīnišķu pārmaiņu manī. Patiesas atgriešanās īstenība man likās tik skaidra, ka es jutu vēlēšanos palīdzēt saviem jaunajiem draugiem tikt gaismā un katrā izdevībā izlietoju savu ietekmi šim nolūkam.

Es norunāju sapulces ar saviem jaunajiem draugiem, no kuriem daži bija ievērojami vecāki par mani un daži bija precējušies. Kāds skaits no viņiem bija tukši un bezrūpīgi; mans piedzīvojums skanēja viņiem kā tukšs stāsts un viņi nepievērsa uzmanību maniem aicinājumiem. Es nolēmu, ka manas pūles nemitēsies, kamēr šīs dārgās dvēseles, par kurām man bija tik liela interese, atdosies Dievam. Dažas naktis pavadīju nopietnās lūgšanās par tiem, kurus biju uzmeklējusi un savedusi kopā, lai strādātu un lūgtu kopīgi ar viņiem.

Daži no viņiem bija sastapušies ar mums aiz ziņkāres dzirdēt, kas man sakāms. Citi domāja, ka esmu ārkārtīgi satraukusies, īpaši, kad viņi no savas puses neparādīja nekādu interesi. Bet katrā mūsu mazajā [34] sapulcē es turpināju aicināt un lūgt par katru atsevišķi, kamēr katrs bija nodevies Jēzum, atzīdams Viņa piedodošās mīlestības nopelnu.

Nakti pēc nakts sapņos redzēju, ka strādāju dvēseļu glābšanai. Tādās reizēs man rādīja īpašus gadījumus. Tos es pēc tam uzmeklēju un lūdzu ar viņiem. Visas šīs personas nodevās Kungam. Daži no mūsu vairāk formāliem brāļiem baidījās, ka es esmu par centīgu, atgriežot dvēseles, bet laiks man likās tik īss, ka sapratu, ka visiem, kam ir nemirstīgās dzīvības cerība, skatoties uz drīzo Kristus nākšanu, nemitīgi jāstrādā to labā, kas vēl bija grēkos un kam draudēja briesmīgā bojāeja.

Lai gan es biju ļoti jauna, pestīšanas plāns man bija tik skaidrs un mani personīgie piedzīvojumi bija bijuši tik zīmīgi, ka apsverot šo jautājumu, es zināju, ka mans pienākums ir turpināt pūlēties glābt dārgās dvēseles, lūgt un apliecināt Kristu katrā izdevībā. Visa mana būtne bija nodota Kunga kalpošanā. Lai nāktu kas nākdams, es nolēmu patikt Dievam un dzīvot kā tāda, kas gaida Pestītāju nākam un atalgojam uzticīgos. Es jutos kā mazs bērns, nākdama pie Dieva kā pie sava tēva un jautādama Viņam – ko Viņš grib, lai es daru. Tad, kad mans pienākums man bija skaidri atklāts, mana lielākā laime bija to izpildīt. Dažreiz mani apņēma sevišķas bēdas, jo vecākie piedzīvojumos centās mani atturēt un atvēsināt manas ticības dedzību. Bet ar Jēzus smaidu, kas apgaismoja manu dzīvi un Dieva mīlestību sirdī, es gāju savu ceļu ar priecīgu garu.

Cik bieži vien es atceros savus agros piedzīvojumus, līdz ar maigu atmiņu straumi man prātā nāk brālis, manu cerību un baiļu līdzgaitnieks, nopietnais līdzjutējs manos kristīgajos piedzīvojumos. Viņš bija viens no tiem, ko grēks tikai reti kārdināja. Pēc dabas [35]dievbijīgs, viņš nekad nemeklēja vieglprātīgo jauniešu sabiedrību, bet labāk izvēlējās kristiešu sabiedrību, kuru sarunas pamācītu viņu dzīves ceļā. Viņa izturēšanās bija priekš viņa gadiem nopietna. Viņš bija maigs un mierīgs, viņa prāts gandrīz vienmēr bija pildīts ar reliģiskām domām. Viņa dzīve pievērsa to uzmanību, kas viņu pazina, kā paraugs jaunatnei, kā dzīvs patiesā kristīgā skaistuma un žēlastības piemērs.

Metodistu draudzes atstāšana

Mana tēva ģimene vēl laiku pa laikam apmeklēja metodistu draudzi un arī privātās mājās noturētās grupu sapulces. Kādu vakaru mans brālis Roberts un es aizgājām uz grupas sapulci. Tur bija klāt arī vadošais vecākais. Kad nāca brāļa kārta, viņš ļoti pazemīgi, tomēr skaidri runāja par nepieciešamību būt pilnīgi gatavam sastapt Pestītāju, kad viņš nāks Debesu padebešos ar lielu spēku un godību. Kamēr brālis runāja, Debesu gaisma mirdzēja uz viņa parasti bālās sejas. Likās, ka viņš garā aiznests pāri klātesošajiem un runā it kā Jēzus klātbūtnē. Kad mani aicināja runāt, es piecēlos brīva garā, ar mīlestību un mieru sirdī. Es stāstīju savu lielo ciešanu stāstu, zem grēka apziņas, kā es beidzot saņēmu ilgi meklētās svētības un pilnīgu saskaņu ar Dieva gribu. Es izteicu savu prieku, ka drīz nāks mans Pestītājs, lai pārvestu Savus bērnus mājās.

Savā vientiesībā es sagaidīju, ka mani metodistu brāļi un māsas sapratīs manas jūtas un priecāsies ar mani, bet biju vīlusies. Dažas māsas smagi nopūtās un trokšņaini bīdīja savus krēslus, pagriezdamas man muguru. Es [36] nevarēju iedomāties, kas būtu sacīts, kas viņas apvainotu un runāju ļoti īsi, sajuzdama viņas neatzinības ledaino ietekmi. Kad beidzu runāt, vecākais Brauns man jautāja, vai gara un derīga dzīve, lai darītu citiem labu, nebūtu daudz patīkamāka par Jēzus drīzu atnākšanu, lai iznīcinātu nabaga grēciniekus. Es atbildēju, ka es ilgojos pēc Jēzus nākšanas, jo tad grēkam būs gals un mēs priecāsimies par svētumu mūžīgi bez sātana, kas mūs kārdina un maldina.

Tad viņš jautāja, vai es labāk negribētu mierīgi nomirt savā gultā, nekā ciest sāpes, dzīvai pārejot no mirstības nemirstībā. Atbildēju, ka vēlos, lai Jēzus nāk un pieņem savus bērnus, ka esmu labprātīga mirt vai dzīvot, kā Dievs vēlas un varētu viegli izturēt visas sāpes, kas kādu acumirkli būtu jāpanes; ka vēlos, lai laika riteņi grieztos ātri un nestu gaidīto dienu, kad šīs zemības miesas tiks pārvērstas un veidotas līdzīgas Kristus godības miesai. Es arī paskaidroju – ka, ja es dzīvoju ļoti tuvu Kungam, tad man arī visnopietnāk jāilgojas pēc viņa parādīšanās. Šie vārdi kā likās, dažiem klātesošajiem ļoti nepatika.

Kad vadošais vecākais uzrunāja citus, viņš izteica lielu prieku, ka var gaidīt tūkstošgadu laikmetu, kad zemi piepildīs Kunga atzīšana, kā ūdens pārklāj jūru. Viņš ilgojoties redzēt šo apsolīto godības pilno laiku. Kad sapulce noslēdzās, es jutu, ka tie, kas agrāk bija laipni un draudzīgi, tagad pret mani izturējās manāmi vēsi. Brālis un es atgriezāmies mājās bēdīgi, ka mūsu brāļi bija mūs tā pārpratuši un ka Jēzus drīzā nākšana pamodināja viņu krūtīs tādu rūgtumu. Tomēr mēs bijām pateicīgi, ka varējām atšķirt dārgo gaismu un priecāties, gaidot Kunga nākšanu.

Neilgi pēc tam mēs atkal apmeklējām klases sapulci. [37] Mēs meklējm izdevību, lai runātu par Dieva dārgo mīlestību, kas bija atdzīvinājusi mūsu dvēseles. Sevišķi es gribēju stāstīt par Kunga laipnību un žēlastību pret mani. Manī bija notikusi tik liela pārmaiņa, ka tas likās mans pienākums izlietot katru izdevību, lai apliecinātu sava Pestītāja mīlestību.

Kad pienāca mana kārta runāt, stāstīju par Jēzus mīlestību, ko esmu baudījusi un par savu personīgo cerību drīz sastapt savu Pestītāju. Ticība, ka Kristus nākšana ir tuvu, bija satraukusi manu dvēseli daudz nopietnāk meklēt pēc Dieva Gara svētošanas. Te klases vadītājs pārtrauca mani, sacīdams: “Māsa, tu saņēmi svētošanu caur metodismu, ne caur maldīgu teoriju.”. Jutos spiesta apliecināt patiesību, ka tas nebija caur metodismu, bet ka mana sirds, bija saņēmusi šo jauno svētību no aizkustinošām patiesībām par Jēzus personīgo parādīšanos. Tajās es biju atradusi mieru, prieku un pilnīgu mīlestību. Tā mana pēdējā liecība – ko es teicu metodistu brāļu klasē noslēdzās.

Tad lēni un mierīgi, bet skaidri un saviļņojoši runāja Roberts, tā ka daži raudāja un bija ļoti aizkustināti, bet citi klepoja nepiekrizdami un likās, jutās neērti. Atstājot klases telpu, mēs atkal runājām par savu ticību un brīnījāmies, ka mūsu kristīgajiem brāļiem un māsām tik ļoti nepatika vārdi par Kristus nākšanu. Mēs domājām, ka ja viņi tiešām mīl Jēzu, kā viņiem būtu jāmīl, tad dzirdot par Viņa otro atnākšanu, viņi nekļūtu īgni, bet tieši otrādi – ar prieku apsveiktu šīs vēstis.

Mēs bijām pārliecināti, ka klases sapulci mums turpmāk apmeklēt nevajag. Kristus godības pilnās parādīšanās cerība pildīja mūsu sirdis un pieceļoties runāt, mēs par to turpinātu liecināt. Tas, likās iededzinātu klātesošo dusmas pret diviem pazemīgiem bērniem, kas, neskatoties uz pretestību, iedrošinājās runāt par ticību, kas pildīja viņu sirdis ar [38] mieru un laimi. Bija skaidrs, ka klases sanāksmēs mums nebūs brīvības, jo mūsu liecība izsauca brāļu un māsu, kurus mēs bijām cienījuši un mīlējuši, nicinošus smīnus, izsmieklu un dzēlīgas piezīmes, kas sasniedza mūsu sirdi sapulces beigās.

Adventisti šajā laikā noturēja sapulces Bēthovena zālē. Tēvs ar ģimeni tās apmeklēja diezgan regulāri. Domāja, ka otrās adventes periods būs 1843. gadā. Laiks likās tik īss, kurā jāglābj dvēseles, ka es nolēmu darīt visu, kas bija manos spēkos, lai vadītu grēcinieku patiesības gaismā. Bet tik jaunai un ar tik vāju veselību man likās neiespējami daudz padarīt lielajā darbā.

Man mājās bija divas māsas – Zāra, kura bija dažus gadus vecāka un mana dvīņumāsa Elizabete. Savā starpā aprunājām šo jautājumu un nolēmām, ko varējām nopelnīt un tad izdot, pērkot grāmatas un traktātus, lai tos izdalītu par brīvu. Tas bija labākais, ko mēs varējām darīt un mēs priecīgi darījām šo mazumu. Es varēju nopelnīt tikai 25 centus dienā, bet mans apģērbs bija vienkāršs, nekas nebija izdots nevajadzīgiem izrotājumiem, jo tukša ārišķība manās acīs šķita grēcīga. Tā man vienmēr krājumā bija nedaudz naudas, ar ko pirkt piemērotas grāmatas, kuras nodevām piedzīvojušu cilvēku rokās, lai viņi tās izplatītu.

Katra šī iespiestā lappuse likās dārga manās acīs, jo tā bija kā gaismas vēstnesis pasaulei, aicinādams cilvēkus sagatavoties lielajam notikumam, kas bija tuvu klāt. Dienu pēc dienas, atbalstīta spilveniem, es sēdēju gultā un ar trīcošiem pirkstiem veicu man uzlikto pienākumu. Cik rūpīgi es atliku nopelnītās dārgās sudraba monētas, lai tās izdotu par lasāmvielu, kas apgaismotu un paceltu tos, kuri atradās tumsā. Man nebija kārdinājums izdot nopelnīto savam priekam. Dvēseļu glābšana bija mana prāta nasta un mana sirds sāpēja par tiem, kas glaimoja sev, ka viņi dzīvo (39) drošībā, kamēr pasaulei tika dota brīdinājuma vēsts.

Kādu dienu es noklausījos sarunu starp māti un māsu par kādu sarunu, kuru viņas nesen bija dzirdējušas, ka dvēsele nav nemirstīga. Tika atkārtoti daži sludinātāja pierādošie teksti. Starp tiem, es atceros, mani spēcīgi ietekmēja šie: “Kura dvēsele apgrēkojas, tā nomirs.”. (Ec. 18:4*) “Jo tie dzīvie zin, ka tiem jāmirst, bet tie nomirušie nezin it nenieka, tiem arī vairs nav algas.”. (Sal. māc. 9:5*) “Ko savā laikā darīs redzami Svētais un vienīgais Valdnieks, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt.”. (1.Tim 6:15,16) “Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvošanu.” (Rom. 2:7) “Kāpēc viņiem vajag meklēt to, kas viņiem jau ir?” – sacīja mana māte, citējusi iepriekšējās Rakstu vietas.

Es klausījos šinīs jaunajās idejās ar sasprindzinātu un sāpīgu interesi. Vienatnē jautāju mātei, vai viņa patiesi tic, ka dvēsele ir mirstīga? Viņa atbildēja, ka baidās, ka mēs šajā jautājumā esam maldījušies, tāpat kā dažos citos.

“Bet māt,” – es sacīju, “vai tu patiesi tici, ka dvēsele guļ kapā līdz augšāmcelšanai? Vai tu domā, ka kristietis, kad viņš nomirst, neieiet tūlīt Debesīs, bet grēcinieks ellē?”. Viņa atbildēja: “Bībele nedod mums pierādījumu, ka ir mūžīgi degoša elle. Ja ir tāda vieta, tad tai jābūt pieminētai Svētajā Grāmatā.”. ”Kāpēc māt, tu runā savādi!” – es izsaucos. ”Ja tu tici šai svešajai teorijai, nestāsti nevienam par to, jo es baidos, ka šī pārliecība grēciniekus iedrošinās, tā ka viņi nekad nevēlēsies meklēt Kungu.”

“Ja tā ir veselīga Bībeles patiesība,” – viņa atbildēja, “tad tā nekavēs grēcinieku glābšanos, bet būs dvēseļu mantošanas līdzeklis. Ja Dieva mīlestība nevadīs atkritēju pie paklausības, tad arī mūžīgās elles šausmas nepiespiedīs viņu nožēlot [40] un atgriezties. Bez tam prāta zemāko īpašību – nožēlojamu baiļu izmantošana, nešķiet piemērots ceļš dvēseļu glābšanai Jēzum. Jēzus mīlestība pievelk. Tā pakļaus viscietāko sirdi.”.

Dažus mēnešus pēc šīs sarunas es par šo mācību kaut ko dzirdēju, bet visu šo laiku biju par šo jautājumu daudz domājusi. Kad es dzirdēju to sludinām, es ticēju, ka tā ir patiesība. No tā laika, kopš man atausa gaisma par mirušo miegu, noslēpums, kas bija tinis augšāmcelšanos, zuda un lielais notikums ieguva jaunu un diženu nozīmi. Es bieži tiku samulsusi, cenšoties saskaņot mirušo tūlītēju atalgojumu vai sodu ar neapšaubāmo patiesību par nākošo augšāmcelšanos un tiesu. Ja dvēsele mirstot ieiet mūžīgā laimē vai postā, kāpēc ir vajadzīga vēl nabaga mirstīgās miesas augšāmcelšanās?

Bet šī jaunā un skaistā mācība man atklāja iemeslus, kāpēc inspirētie rakstnieki tik daudz bija kavējušies pie miesas augšāmcelšanās; tāpēc, ka visa būtne gulēja kapā. Es tagad skaidri varēju aptvert mūsu iepriekšējā viedokļa maldus šinī jautājumā. Galīgās tiesas nederīgums, ja mirušo dvēseles jau reiz bija tiesātas un novēlētas savam liktenim, tagad man bija ļoti skaidrs. Es redzēju, ka aplaupīto cerība ir raudzīties uz priekšu, uz godības dienu, kad Dzīvības Devējs salauzīs kapa važas un mirušie taisnie piecelsies, atstājot savus cietuma namus, lai tiktu apģērbti ar godības pilno mūžīgo dzīvību.

Visa mūsu ģimene interesējās par Jēzus drīzās nākšanas mācību. Mans tēvs ilgi bija uzskatīts par tās metodistu draudzes pīlāru, kur viņš dzīvoja un visa ģimene bija tās darbīgi locekļi. Bet mēs neslēpām mūsu jauno pārliecību, lai gan nepiemērotos gadījumos to citiem neuzspiedām. [41] Tomēr metodistu sludinātājs mūs īpaši apmeklēja un izmantoja izdevības, lai pateiktu, ka mūsu ticība un metodisms nesaskan. Viņš mums nejautāja, kāpēc mēs tā ticam un arī neatsaucās uz Bībeli, lai pārliecinātu mūs par mūsu maldiem. Viņš konstatēja, ka mēs esam pieņēmuši jaunus un svešus ieskatus, ko metodistu draudze nevar pieņemt.

Mans tēvs atbildēja, ka viņš būšot kļūdījies, nosaucot par jaunu un svešu mācību to, ko Kristus pats mācīja saviem mācekļiem, sludinot par savu otro nākšanu. Viņš ir sacījis: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt. Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.”. (Jāņa 14:2,3) Un, kad Viņš mācekļu acu priekšā bija uzņemts debesīs un padebesis to paņēma no viņa skatiem, kad Viņa uzticīgie sekotāji stāvēja, skatoties pēc sava izzūdošā Kunga, ”tad pie tiem divi vīri baltās drēbēs stāvēja tie arī sacīja: “Jūs, Galileju vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesi! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz Debesīm, tā nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši uz Debesīm uzkāpjam.”. (Ap.d. 1:10,11*)

Mans tēvs, degdams par šo lietu sacīja – “Pāvils inspirēts rakstīja vēstuli, lai iedrošinātu savus brāļus Tesalonikā, sacīdams: “Un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad Tas Kungs Jēzus parādīsies no Debesīm ar sava spēka eņģeļiem ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēliumam. Tie paši par sodību cietīs mūžīgu samaitāšanu no Tā Kunga vaiga un Viņa spēka godības, kad Viņš nāks viņā dienā, lai taptu pagodināts iekš saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši.”. (2. Tes. 1:7–10*) “Jo to mēs jums sakām caur Kunga Vārdu, ka mēs, kas dzīvojam un atliekam uz Tā Kunga atnākšanu, tiem aizmigušiem nenāksim priekšā. Jo pats Tas Kungs nāks zemē no Debesīm ar kliegšanu, ar liela eņģeļa balsi un ar Dieva bazūni un tie iekš Kristus mirušie papriekš uzcelsies; pēc tam [42] mēs, kas dzīvojam un esam atlikuši, līdz ar tiem iekš padebešiem tapsim aizrauti tam Kungam pretī gaisā un tā mēs būsim arvien pie Tā Kunga. Tad nu iepriecinājāties savā starpā ar šiem vārdiem.”. (1.Tes. 4:15–18*)

Mans tēvs tālāk teica: “Šī ir augsta autoritāte mūsu ticībai. Jēzus un Viņa apustuļi ar prieku un triumfu kavējās pie otrās nākšanas notikuma un svētie eņģeļi pasludināja, ka Kristus, kas uzkāpis Debesīs, nāks atkal. Iznāk, ka mūsu pārkāpums pret metodistu draudzi ir ticība Jēzus un Viņa mācekļu vārdiem. Tā ir ļoti veca mācība un nenes nekādas ķecerības iezīmes.”.

Sludinātājs nemēģināja izskaidrot šīs vienkāršās Rakstu vietas, lai pierādītu mūsu maldus, bet atvainojās, aizbildinoties ar laika trūkumu. Viņš mums ieteica mierīgi aiziet no draudzes un izvairīties no atklātas lietas caurskatīšanas. Mēs zinājām, kā draudzē līdzīgas lietas dēļ bija izturējušies pret citiem mūsu brāļiem un mēs negribējām, ka kāds domātu, ka mēs kaunamies atzīt savu ticību vai nespējam pamatot to Rakstos. Tā mani vecāki neatlaidīgi prasīja, ka tie jāiepazīstina ar sludinātāja prasības iemesliem.

Vienīgā atbilde uz to bija izvairīgs paskaidrojums, ka mēs dzīvojām pret draudzes likumiem un ka labākais ceļš būtu labprātīgi no tās aiziet, lai izbēgtu no tiesāšanās. Mēs atbildējām, ka dodam priekšroku kārtējai caurskatei, un prasījām, lai mums atklāj, kādā grēkā mūs apsūdz, jo neapzinājāmies, ka gaidīt un mīlēt Pestītāja parādīšanos varētu būtu nepareizi.

Neilgi pēc tam mums paziņoja, lai ierodamies uz sapulci, ko noturēja draudzes ģērbkambarī. Tur bija tikai nedaudzi cilvēki. Mana tēva un viņa ģimenes ietekme bija tāda, ka mūsu pretinieki nevēlējās mūsu lietu izskatīt lielākā sapulcē. Vienīgā apsūdzība bija, ka mēs dzīvojam pret viņu likumiem. Uz mūsu jautājumu, kādus likumus mēs esam pārkāpuši, pēc mazas vilcināšanās norādīja, ka mēs esam apmeklējuši citas sapulces un neesam regulāri sastapušies ar savu klasi. Mēs paskaidrojām, [43] ka daļa ģimenes kādu laiku uzturējusies laukos, ka neviens, kas palicis pilsētā, nav trūcis klases sapulcē vairāk kā dažas nedēļas un ka viņi jutušies morāli spiesti nepiedalīties, tāpēc ka viņu nestās liecības uzklausīja ar redzamu nepatiku. Mēs arī atgādinājām viņiem, ka uz zināmām personām, kas jau gadu un vairāk nav apmeklējušas klases sapulces, tomēr skatījās labi.

Tika jautāts, vai mēs nožēlosim, ka esam šķīrušies no viņu likumiem un vai esam ar mieru turpmāk ar tiem saskaņoties. Mēs atbildējām, ka neiedrošināsimies nodot savu ticību vai aizliegt Dieva svētās patiesības, ka nevaram atteikties no cerības uz drīzo Pestītāja atnākšanu, ka mums jāturpina Kungu pielūgt veidā, ko viņi sauc par ķecerību. Mans tēvs aizstāvoties saņēma Dieva svētības, un mēs visi atstājām ģērbkambari ar priecīgu garu, laimīgi apziņā par taisnību un Jēzus piekrišanas smaidu.

Nākošajā svētdienā, mīlestības svētku sākumā, vadošais vecākais nolasīja mūsu vārdus, skaitā septiņus, paziņojot, ka mēs no draudzes esam izslēgti. Viņš teica, ka mēs neesam izslēgti nepareizas vai amorālas izturēšanās dēļ, ka mūsu raksturs ir nevainojams un slava apskaužama, bet mēs esam vainīgi, dzīvojot pret metodistu draudzes likumiem. Viņš arī paskaidroja, ka tagad durvis ir atvērtas un ka tāpat rīkosies ar visiem, kas līdzīgi pārkāps likumus.

Daudzi draudzē gaidīja Pestītāja parādīšanos un šie draudi tika izteikti, lai viņus iebiedētu un pakļautu. Dažos gadījumos šī politika panāca vēlamos rezultātus un Dieva labvēlība tika pārdota par vietu draudzē. Daudzi ticēja, bet neiedrošinājās atzīt savu ticību, lai viņi netiktu izslēgti no draudzes. Bet daži drīz pēc tam to atstāja un pievienojās sabiedrībai, kas gaidīja Pestītāju.

Šinī laikā ārkārtīgi vērtīgi bija pravieša [44]vārdi: “Klausaities Tā Kunga Vārdu, kas bīstaties Viņa Vārdu: “Jūsu brāļi, kas jūs ienīst un jūs atstumj Mana Vārda dēļ, saka: lai Tas Kungs parāda Savu godību, ka mēs redzam jūsu prieku! – Bet viņi paliks kaunā.””. (Jes. 66:5)

Formālo brāļu opozīcija

Sešus mēnešus neviens mākonis neiejaucās starp mani un manu Pestītāju. Kad vien bija piemērota izdevība, es liecināju un saņēmu lielas svētības. Dažreiz Kunga Gars dusēja uz manis ar tādu spēku, ka mans spēks tika man atņemts. Tas bija pārbaudījums dažiem, kas bija ienākuši no formālām baznīcām un bieži atskanēja piezīmes, kas mani ļoti apbēdināja. Daudzi nevarēja ticēt, ka kādu tā var pārspēt Kunga Gars, ka viņš zaudē visus spēkus. Mans stāvoklis bija ļoti mokošs. Es sāku pārspriest ar sevi pašu, vai es nebiju attaisnojama, atturot savas liecības un tādā veidā apspiežot savas jūtas sapulcēs, kur valdīja tāda pretestība dažu to sirdīs, kuri bija gados vecāki un vairāk piedzīvojuši kā es.

Kādu laiku es pieņēmu šo klusēšanas plānu, mēģinot sevi pārliecināt, ka atturēšanās no liecībām, nekavēs mani uzticīgi dzīvot saskaņā ar savu reliģiju. Bieži jutu spēcīgu iedvesmu, ka mans pienākums ir runāt sapulcē, bet atturējos to darīt un apzinājos, ka ar to apbēdinu Dieva Garu. Es dažreiz pat neaizgāju uz sapulcēm, tāpēc ka tās apmeklēja tie, kurus manas liecības kaitināja. Es vairījos apvainot savus brāļus un tā ļāvu bailēm no cilvēkiem pārraut nepārtraukto savienību ar Dievu, kas mani bija svētījis tik daudz mēnešus.

Mēs nozīmējām vakara lūgšanu sapulces pilsētas dažādās vietās, lai dotu piemērotas izdevības visiem, kas gribēja tās apmeklēt. Ģimene, kas visvairāk bija noskaņota pret mani, apmeklēja vienu no tām. Šinī reizē, kad tie, kas sapulcējušies bija nodevušies lūgšanā, [45] Kunga Gars nāca pār sapulci un viens no šīs ģimenes locekļiem tika nogāzts uz mutes kā miris. Viņa radinieki raudot stāvēja viņam apkārt, berzēdami viņam rokas un prasot spēcinošus līdzekļus. Beidzot viņš atguva pietiekoši spēka, lai slavētu Dievu – nomierināja viņus, gavilējot un priecājoties par pārliecinošo pierādījumu, ka viņš bija saņēmis Kunga Spēku. Jaunais cilvēks tovakar nespēja atgriezties mājās.

Ģimene ticēja, ka tā ir Dieva Gara izpausme, bet tas viņus nepārliecināja, ka tas ir tas pats Dievišķais spēks, kas vairākkārt bija dusējis uz manis, atņemot man dabīgos spēkus un piepildot manu dvēseli ar Jēzus mieru un mīlestību. Viņi atklāti sacīja, ka mana sirsnība un pilnīgais godīgums nav apšaubāmi, bet viņi domāja, ka es pieviļos, noturot par Kunga spēku pašas pārkairinātās jūtas.

Šī pretestība mani ļoti nospieda un tuvojoties mūsu kārtējās sapulces laikam, es šaubījos un domāju, ka man labāk nebūtu to neapmeklēt. Dažas dienas agrāk es biju ļoti izmisusi par satraukumu, kas tika vērsts pret mani. Beidzot es nolēmu palikt mājās un tā izbēgt no savu brāļu kritikas. Mēģinot lūgt, es atkal un atkal atkārtoju šos vārdus: “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Atbilde, kas nāca manā sirdī, lika man uzticēties Debesu Tēvam un pacietīgi gaidīt, lai uzzinātu Viņa gribu. Es nodevos Kungam ar vienkāršu maza bērna uzticību, atcerēdamās, ka Viņš bija solījis, ka tie, kas sekos Viņam, nestaigās tumsībā.

Pienākuma apziņa spieda mani iet uz sapulci un es gāju ar lielu paļāvību, ka viss būs labi. Kamēr mēs zemojāmies Kunga priekšā, mana sirds tika pacelta lūgšanā un piepildīta ar mieru, ko vienīgi Kristus [46] var dot. Mana dvēsele priecājās Pestītāja mīlestībā un fiziskie spēki mani atstāja. Ar bērnam līdzīgu ticību es varēju vienīgi sacīt: “Debesis ir manas mājas un Kristus ir mans Glābējs.”

Viens no iepriekš minētās ģimenes, kurš apstrīdēja Dieva spēka izpausmi uz mani, šoreiz izteica savu pārliecību, ka tā vietā, lai pretotos uzbudinājuma stāvoklim kā viņš to nosauca, es to veicinot kā Dieva labvēlības zīmi. Viņa šaubas un pretestība šoreiz mani neievainoja, jo es jutos norobežota ar Kungu un pacelta pāri visiem ārējiem iespaidiem; bet tikko viņš bija mitējies runāt, stiprs vīrs, svētījies un pazemīgs kristietis viņa acu priekšā tika nogāzts zemē no Dieva spēka, un telpu piepildīja Svētais Gars.

Atspirgstot es biju ļoti laimīga, liecinot par Jēzu un stāstot par Viņa mīlestību pret mani. Es atzinu savu ticības trūkumu Dieva apsolījumiem un maldīšanos, pretojoties Viņa Gara pamudinājumiem aiz bailēm no cilvēkiem un atzinu, ka, neskatoties uz manu neuzticību, Viņš man bija devis negaidītus savas mīlestības pierādījumus un atbalstošu žēlastību. Tad piecēlās brālis, kurš bija man izrādījis pretestību un ar asarām atzina, ka viņa jūtas pret mani visas bijušas nepareizas. Viņš pazemīgi lūdza man piedošanu un sacīja: “Māsa Elena, es nekad vairs nelikšu šķēršļus tavā ceļā. Dievs man ir parādījis manas sirds aukstumu un stūrgalvību, ko Viņš ir lauzis ar sava spēka pierādījumiem. Es esmu bijis ļoti netaisns.”

Tad, pagriezdamies pret ļaudīm, viņš sacīja: “Kad māsa Elena likās tik laimīga, es domāju, kāpēc es nevaru tā justies? Kāpēc brālis R. nesaņem kaut nedaudz tādu pierādījumu? Jo es biju pārliecināts, ka viņš ir svētījies kristietis, tomēr tāds spēks nav izliets pār viņu. Es klusi lūdzu, ja tas ir Dieva svētais iespaids, tad lai brālis R. piedzīvo to šovakar.”

“Tikko šī vēlēšanās pacēlās no manas sirds, brālis R. nokrita Dieva spēka pārņemts, saukdams: “Lai Kungs strādā!” [47] Mana sirds ir pārliecināta, ka es esmu karojis pret Svēto Garu, bet es to vairs negribu apbēdināt ar stūrgalvīgu neticību. Esi sveicināta, Gaisma! Esi sveicināts, Jēzu! Es biju atkritis un nocietināts un jutos apvainots, ja kāds slavēja Dievu un baudīja prieku Viņa mīlestībā; bet tagad manas jūtas ir mainījušās, mana pretestība ir beigusies, Jēzus ir atvēris man acis un tagad es pats varu Viņu slavēt. Esmu teicis asas un aizskarošas lietas pret māsu Elenu, ko tagad nožēloju un lūdzu piedošanu viņai un arī visiem klātesošajiem.”

Tad brālis R. liecināja. Viņa seju apgaismoja Debesu godība, kad viņš slavēja Kungu par brīnumiem, ko Viņš bija darījis tajā. Viņš sacīja: “Šī vieta ir ārkārtīgi svinīga, tāpēc ka Visaugstākais ir klāt. Māsa Elena, nākotnē mēs Tev palīdzēsim un līdzjūtīgi atbalstīsim, nevis nežēlīgi pretosimies kā līdz šim. Mēs esam bijuši akli pret Dieva Svētā Gara atklāsmi.”

Visi pretinieki tagad varēja saskatīt savas kļūdas un atzīt, ka tas patiešām bija Kunga darbs. Lūgšanu sapulcē drīz pēc tam brālis, kas atzina savas pretošanās nepareizību, piedzīvoja Dieva spēku tādā mērā, ka viņam seja mirdzēja Debesu gaismā un viņš nokrita bezpalīdzīgs zemē. Kad viņa spēks atgriezās, viņš atkal atzina, ka nezinot karojis pret Kunga Garu, ļaujoties jūtām, kas viņam bija pret mani. Citā lūgšanas sapulcē tās pašas ģimenes cits loceklis liecināja līdzīgā veidā. Dažas nedēļas vēlāk, kad brāļa P. lielā ģimene lūdza savā mājā, Dieva Gars nāca pār telpu un tā iespaidā nokrita pie zemes visi zemojušies lūdzēji. Drīz pēc tam iegāja mans tēvs un atrada tos visus, vecākus un bērnus, bezpalīdzīgus zem Kunga spēka. [48]

Visaugstākā varenajā iespaidā sāka kust aukstā formalitāte. Visi, kas man bija pretojušies, atzina, ka to darot, apbēdinājuši Dieva Svēto Garu un savienojās pilnā saskaņā ar mani un mīlestību uz Pestītāju. Mana sirds bija priecīga, ka dievišķā žēlastība bija līdzinājusi manām kājām ejamo ceļu un tik bagātīgi atalgojusi manu ticību un uzticēšanos. Vienība un miers tagad mājoja starp mūsu ļaudīm, kas gaidīja Kunga nākšanu.

Adventes piedzīvojumi

Norūpējušies un trīcēdami mēs tuvojāmies laikam, kad gaidīja Pestītāja nākšanu. (Ticēja, ka 5693. gads, pēc jūdu laika skaitīšanas, sniedzas no 1843. gada 21. marta līdz 1844. gada 21. martam.) Ar svinīgu nopietnību mēs kā tauta lūdzām, šķīstīt savas dzīves, lai būtu gatavi sastapt Viņu, Viņam atnākot. Neievērojot sludinātāju un draudžu pretestību, Bēthovena zāle Portlenadas pilsētā katru vakaru bija pārpildīta; īpaši lielas sapulces bija svētdienās. Vecākais Stokmanis bija dziļi dievbijīgs vīrs. Viņam bija vāja veselība, tomēr, kad viņš stāvēja ļaužu priekšā likās, ka viņš paceļas pāri fiziskajam nespēkam un viņa seja bija apgaismota ar apziņu, ka viņš māca Dieva svētās patiesības.

Viņa vārdos bija svinīgs, pārbaudošs spēks, kas sāpīgi aizskāra daudzas sirdis. Viņš reizēm izteica dedzīgu vēlēšanos dzīvot, līdz varēs apsveikt Pestītāja nākšanu debesu padebešos. Viņa dievkalpojumos Dieva Gars pārliecināja daudzus grēciniekus un veda viņus Kristus ganāmpulkā. Sapulces ar vislabākajiem rezultātiem tika noturētas privātajās mājās pilsētas dažādās daļās. Ticīgie, [49] pamudināti strādāt savu draugu un radinieku labā un atgriešanās vairojās diendienā.

Visu šķiru cilvēki pulcējās uz sapulcēm Bēthovena zālē. Bagāti un nabagi, augsti un zemi, sludinātāji un locekļi, visi dažādu iemeslu dēļ nāca klausīties Kristus otrās nākšanas vēsti. Daudzi, neatraduši vietu pat stāvēšanai, vīlušies aizgāja projām. Sapulču kārtība bija vienkārša. Parasti bija īsa un noteikta uzruna. Tad brīvi atskanēja vispārīgi pamudinājumi, lūgumi, aicinājumi, brīdinājumi. Kā likums valdīja vispilnīgākais klusums, kāds vien iespējams tik lielā pūlī. Kungs aizturēja pretestības garu, kamēr Viņa kalpi izskaidroja savas ticības pamatus. Dažreiz darba rīks bija vājš, bet Dieva Gars deva ietekmi un spēku Dieva patiesībai. Sapulcē bija jūtama svēto eņģeļu klātbūtne, un ik dienas mazajam ticīgo pulciņam pievienojās vēl citi.

Kādā gadījumā, vecākajam Stokmanim sludinot, vecākais Brauns, kristīgo baptistu sludinātājs, kura vārds šinī stāstījumā jau iepriekš tika pieminēts, sēdēja solā, ar sasprindzinātu interesi klausoties svētrunu. Viņš bija dziļi aizkustināts un pēkšņi viņa seja nobālēja kā mirušam, viņš sagrīļojās krēslā un vecākais Stokmanis satvēra viņu rokās tieši tad, kad viņš krita zemē, un nolika viņu uz dīvāna aiz tāfeles, kur viņš gulēja bez spēka, kamēr uzruna beidzās.

Tad viņš piecēlās, seja bija bāla, bet mirdzoša Taisnības Saules gaismā un deva ļoti iespaidīgi liecību. Šķita, ka viņš ir saņēmis svaidīšanu no augšienes. Viņš parasti runāja lēni, nopietni, pilnīgi brīvs no uzbudinājuma. Šinī gadījumā ar jaunu spēku izskanēja viņa svinīgie, apdomīgie vārdi, brīdinot grēciniekus un savus brāļus sludinātājus atmest neticību, aizspriedumus un auksto formālismu un aicinot viņus līdzīgi cēlajiem berejiešiem pētīt svētajos Rakstos, salīdzinot vienu vietu ar citu vietu,“ meklēdami ik dienas Rakstos, vai tas tā esot.” (Ap.d. 17:11) Viņš [50] lūdza klātesošos sludinātājus nejusties aizvainotiem no atklātā asā veida, ar kādu vecākais Stokmanis bija pasludinājis svinīgo tematu, kas interesēja visus klātesošos.

Viņš sacīja: “Mēs vēlamies aizsniegt tautu; mēs vēlamies, lai grēcinieki tiek pārliecināti un patiesi atgriežas, iekams vēl nav par vēlu tikt glābtiem, lai viņiem nebūtu jāvaimanā: “Pļaujamais laiks ir aizgājis, vasara pagalam, tomēr mēs neesam atpestīti.” (Jer. 8:20*) Brāļi sludinātāji saka, ka mūsu bultas viņus satriec, bet vai viņi nebūtu ar mieru nostāties sāņus no mums un tautas un atļaut mums sasniegt grēcinieku sirdis? Ja viņi liek sevi par vairogu mūsu mērķim, tad viņiem nav iemesla sūdzēties par saņemtajiem ievainojumiem. Stāviet savrup, brāļi, un jūs netiksiet ievainoti!”

Pats savu piedzīvojumu viņš atstāstīja ar tādu vienkāršību un atklātību, ka daudzi, kam bija lieli aizspriedumi, jutās aizkustināti līdz asarām. Dieva Gars bija jūtams viņa vārdos un redzams viņa sejā. Ar svētu sajūsmu viņš droši atzina, ka ir pieņēmis Dieva Vārdu par savu padomdevēju, ka viņa šaubas ir zudušas un ticība nostiprināta. Dedzīgi viņš lūdza savus brāļus sludinātājus, draudzes locekļus, grēciniekus un neticīgos pētīt Bībeli priekš sevis un teica, lai viņi nevienam cilvēkam neatļauj sevi novērst no patiesības meklēšanas.

Vecākais Brauns ne tad, ne vēlāk nesarāva sakarus ar kristīgo baptistu draudzi, bet viņa ļaudis viņu ļoti cienīja. Kad viņš bija beidzis runāt, lūdza piecelties tos, kas vēlējās Dieva ļaužu aizlūgšanas. Simti atsaucās aicinājumam. Svētais Gars dusēja uz sapulces. Likās, ka Debesis un zeme tuvojās viena otrai. Sapulce beidzās vēlu vakarā. Kunga spēks bija jūtams pār jauniem, veciem un spēka gados esošajiem.

Kad mēs pa dažādiem ceļiem atgriezāmies mājās, no vienas puses mūs sasniedza balss, kas slavēja Dievu, un tai it kā atbildot, atskanēja balsis no citām un vēl citām vietām: [51] “Gods Dievam, Kungs valda!” Cilvēki uzmeklēja savas mājas ar slavu uz lūpām un priecīgās skaņas skanēja nakts klusajā gaisā. Neviens, kas apmeklēja šīs sapulces, nekad neaizmirsa dziļi saviļņojušos notikumus.

Tie, kas sirsnīgi mīl Jēzu, var saprast to ilgas, kas ar viskvēlāko ilgošanos gaidīja Pestītāja nākšanu. Gaidītais brīdis tuvojās. Laiks, kad mēs Viņu cerējām sastapt, bija tuvu klāt. Mēs tuvojāmies šai stundai ar klusu svinīgumu. Patiesie ticīgie dusēja jaukā domu savienībā ar Dievu, nopietnā mierā, kam bija jābūt viņu daļai spožajā nākotnē. Neviens, kas pārdzīvoja šo cerību un uzticēšanos, nevar aizmirst gaidīšanas dārgās stundas.

Lielākā daļa uz dažām nedēļām bija nobīdījusi sāņus laicīgos darījumus. Mēs rūpīgi pārbaudījām visas mūsu sirds domas un jūtas, it kā atrastos uz nāves gultas, lai pēc dažām stundām aizvērtu acis uz mūžību priekš zemes lietām. Mēs negatavojām “debesbraukšanas drēbes” lielajam notikumam, mēs sajutām vajadzību pēc iekšēja pierādījuma, ka esam sagatavoti sastapt Kungu un mūsu baltās drānas bija dvēseles šķīstums – raksturs, kas tīrīts no grēka ar mūsu Pestītāja izpērkošajām asinīm.

Bet gaidītais laiks pagāja. Tas bija pirmais stingrais pārbaudījums, kas bija jāiztur tiem, kas ticēja un cerēja, ka Jēzus nāks debesu padebešos. Dieva gaidošās tautas vilšanās bija liela. Zobgaļi gavilēja, un ieguva vājos un gļēvos savās rindās. Daži, kas likās esam patiesi ticībā, izrādījās bijuši tikai baiļu ietekmēti un tagad, paejot laikam, viņu drosme atgriezās un viņi nekaunīgi pievienojās zobgaļiem, paskaidrojot, ka viņi nekad nav bijuši apmuļķoti, lai ticētu Millera mācībai, kas bija traks fanātiķis. Citi, dabīgi padodamies vai svārstīdamies, klusi pameta lietu. Es domāju, kas notiktu ar šiem vājajiem un bailīgajiem, ja Kristus patiesi nāktu? Viņi apliecināja, ka mīl un ilgojas pēc Jēzus nākšanas, bet kad Viņš [52] neparādījās, viņi šķita ļoti atviegloti un atgriezās atpakaļ, paviršības un nevērības stāvoklī, pret patieso reliģiju.

Mēs bijām apjukuši un vīlušies, tomēr neatteicāmies no mūsu ticības. Daudzi pieķērās cerībai, ka Jēzus ilgi nevilcinās savu atnākšanu. Kunga Vārds bija drošs, tas nevarēja pievilt. Mēs jutāmies, ka esam darījuši savu pienākumu, ka esam dzīvojuši pēc savas dārgās ticības. Mēs bijām vīlušies, bet nezaudējām drosmi. Laika zīmes rādīja, ka visu lietu gals bija tuvu, mums jābūt nomodā un jāuztur sevi gatavus uz Kunga atnākšanu jebkurā brīdī. Mums jāgaida cerībā un uzticībā, neatstājot savas sapulces, lai tiktu mācīti, iedrošināti, mierināti, lai mūsu gaisma spīdētu tālāk pasaules tumsā.

Laika aprēķins bija tik vienkāršs un skaidrs, ka pat bērni to varēja saprast. No Persijas ķēniņa pavēles dienas, atrodamas Ezras 7. nod., ko izdeva 457. gadā pirms Kr., 2300 gadiem (Dan. 8:14.) jābeidzas 1843. gadā. Saskaņā ar to, šī gada beigās mēs gaidījām Kunga nākšanu. Mēs bijām ļoti vīlušies, kad gads pilnīgi pagāja un Pestītājs nebija atnācis.

Sākumā nebija ievērots, ka, ja pavēli neizdeva 457. gada sākumā, tad 2300 gadi nebeidzās 1843. gada noslēgumā. Radās pārliecība, ka pavēle bija dota tuvu 457. gada noslēgumam, tāpēc pravietiskajam periodam jānoslēdzas 1844. gada rudenī. Laika parādīšana nevilcinājās, lai gan tā likās. Mēs mācījāmies paļauties uz pravieša vārdu: “Ta parādīšana taču vēl nospriestā laikā taps piepildīta un steidzas pie gala un nemelos; jebšu gan kavējas, taču gaidi to, jo tā nāktin nāks un nekavēsies.” (Habakuka 2:3*)

Dievs pārbaudīja savus ļaudis, laikam paejot 1843. gadā. Kļūdu pravietisko periodu aprēķinā [53] tūlīt neatklāja pat mācītie vīri, kuri pretojās Kristus gaidītāju uzskatiem. Izglītotie cilvēki atzina, ka laika aprēķinos Milleram bija taisnība, lai gan viņi apstrīdēja viņu pašu attiecībā uz notikumu, kas vainagos šo periodu. Bet viņi un Dieva gaidošā tauta – visi maldījās laika jautājumā.

Mēs pilnīgi ticējām, ka Dievs savā gudrībā paredzējis, ka Viņa ļaudīm jāsastopas ar vilšanos, lai atklātu sirdis un attīstītu to patiesos raksturus, kas apliecina, ka gaida un priecājas par Kunga nākšanu. Tie, kas pirmo eņģeļa vēsti (Atkl. 14:6,7.) pieņēma aiz bailēm no Dieva dusmām, un ne tāpēc, ka mīlēja patiesību un vēlētos mantojumu Dieva Valstībā, tagad parādījās patiesā gaismā. Viņi bija starp pirmajiem, kas izsmēja vīlušos, kuri sirsnīgi ilgojās un mīlēja Jēzus parādīšanos.

Tie, kas bija vīlušies, netika ilgi atstāti tumsā, jo ar nopietnām lūgšanām pētot pravietiskos periodus, kļūda atklājās. Priecīgi gaidot Kristus nākšanu, šķietamo parādīšanās kavēšanos neņēma vērā, un visi bija bēdīgi un negaidīti pārsteigti. Tomēr šis pārbaudījums bija nepieciešams, lai attīstītu un stiprinātu patiesos ticīgos patiesībā.

Tagad mūsu cerība vērsās uz Kunga nākšanu 1844. gadā. Tas arī bija otrās eņģeļa vēsts laiks, kas, lidodams debesu vidū, sauca: “Kritusi, kritusi Bābele, tā lielā pilsēta.” (Atkl. 14:8*) Šo vēsti vispirms pasludināja Dieva kalpi 1844. gada vasarā. Rezultātā daudzi atstāja kritušās baznīcas. Līdz ar šo vēsti atskanēja pusnakts sauciens: “Redzi, Līgavainis [54] nāk, izeita Viņam pretim.” (Mat. 25:6) Katrā zemes daļā bija dota gaisma, kas saturēja šo vēsti un sauciens pamodināja tūkstošus. Tā gāja no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu un arī attālos zemes novados. Tā sasniedza kā bagātos un apdāvinātos, tā arī mazpazīstamos un vienkāršos.

Tas bija laimīgākais gads manā dzīvē. Sirds bija pilna priecīgu gaidu, bet es arī jutu lielu žēlumu un rūpes par tiem, kas bija mazdūšīgi un bez cerības Jēzū. Mēs vienojāmies kā tauta nopietnās lūgšanās pēc patiesiem piedzīvojumiem un nekļūdīgiem pierādījumiem, ka Dievs mūs pieņēmis.

Mums vajadzēja lielu pacietību, jo smējēju bija daudz. Mūs bieži sveicināja ar zobgalīgu atsaukšanos uz agrāko vilšanos: “Jūs vēl neesat uzbraukuši debesīs? Kad jūs tagad cerat pacelties?” Tādas un līdzīgas piezīmes izteica mūsu pasaulīgie paziņas un pat daži vārda kristieši, kas gan Bībeli pieņēma, bet nemācījās tās lielās un svarīgās patiesības. Viņu aklās acis likās redzam tikai neskaidru un tālu jēgu svinīgajā brīdinājumā: “Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās,” (Ap.d. 17:31) un apliecinājumā, ka svētie tiks sapulcināti kopā, lai gaisā sastaptu to Kungu.

Vispārpieņemtās baznīcas izlietoja katru līdzekli, lai aizkavētu izplatīties ticībai par Kristus drīzo nākšanu. Nekāda brīvība netika dota sapulcēs tiem, kas uzdrošinājās minēt Kristus drīzās nākšanas cerību. Viltus Jēzus mīlētāji ar nicināšanu atmeta vēsti, ka tas, kuru viņi sauca par labāko Draugu, drīz viņus apmeklēs. Viņus uztrauca un kaitināja tie, kas pasludināja Viņa nākšanu un priecājās drīz to skatīt godībā.

Katrs mirklis man likās ārkārtīgi svarīgs. Es jutu, ka mēs strādājam mūžībai un ka bezrūpīgie un vienaldzīgie atradās vislielākajās briesmās. Mana ticība [55] bija neaptumšota un es piemēroju sev dārgos Kristus apsolījumus. Viņš sacīja saviem mācekļiem: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” (Jāņa 16:24) Es stipri ticēju, ka, ko vien lūgšu saskaņā ar Dieva prātu, tas noteikti man tiks dāvāts. Es pazemībā nokritu pie Jēzus kājām, ar Viņa gribu saskaņotu sirdi.

Es bieži apmeklēju ģimenes un sirsnīgi lūdzu kopā ar tiem, kurus māca bailes un bezcerība. Mana ticība bija tik stipra, ka es nekad ne uz brīdi nešaubījos, ka Dievs atbildēs manam lūgšanām un ar niecīgiem izņēmumiem Jēzus miers un svētlaime dusēja uz mums kā atbilde mūsu pazemīgajiem lūgumiem un izmisušo sirdis iepriecināja gaisma un cerība.

Čakli pārbaudot sirdis un pazemīgi nožēlojot, mēs lūgšanu pilni tuvojāmies gaidītajam laikam. Katru rītu mēs jutām, ka mūsu pirmais darbs ir iegūt pierādījumu, ka mūsu dzīve ir taisna Dieva priekšā. Mūsu intereses vienam par otru palielinājās. Mēs daudz lūdzām kopā un viens par otru. Mēs sapulcējāmies dārzos un birzīs, lai savienotos ar Dievu un upurētu Viņam savus lūgumus, daudz pilnīgāk izjuzdami Viņa klātbūtni, kad ap mums bija redzams Viņa darbs dabā. Pestīšanas prieks bija mums daudz nepieciešamāks par barību un dzērienu. Ja mākoņi aptumšoja mūsu prātu, mēs neiedrošinājāmies ne atpūsties, ne gulēt, līdz apziņa, ka Kungs mūs pieņēmis, tos nebija izklīdinājusi.

Mana veselība bija ļoti vāja, plaušas nopietni slimas un trūka balss. Dieva Gars bieži dusēja uz manis ar lielu spēku un mans trauslais ķermenis tikko varēja panest godību, kas pārpildīja manu dvēseli. Man šķita, ka es elpoju Debesu atmosfēru un priecājos cerībā drīz sastapt savu Pestītāju un dzīvot mūžīgi Viņa klātbūtnes gaismā.

Gaidošā Dieva tauta tuvojās stundai, kad viņi lētticīgi cerēja, ka, Pestītājam atnākot, viņu [56] prieks kļūs pilnīgs. Bet atkal laiks pagāja, neiezīmēts ar Jēzus atnākšanu. Bija grūti uzņemties dzīves rūpes, par kurām mēs domājām, ka tās noliktas uz mūžību. Tā bija rūgta vilšanās, kas nāca pār mazo ganāmpulku, kura ticība bija bijusi tik stipra un cerība tik augsta. Bet mēs bijām pārsteigti, ka jūtamies tik brīvi Kungā un Viņa spēks un žēlastība mūs uztur tik stiprus.

Iepriekšējā gada piedzīvojums tomēr atkārtojās lielākā apjomā. Ļoti daudzi atteicās no savas ticības. Daži, kas bija bijuši ļoti pārliecināti, bija tik dziļi ievainoti savā lepnumā, ka viņiem gribējās no pasaules aizbēgt. Līdzīgi Jonam viņi sūdzējās par Dievu un izvēlējās drīzāk nāvi nekā dzīvību. Tie, kas bija cēluši savu ticību uz citu pierādījumiem, bet ne uz Dieva Vārdu, bija gatavi tagad atkal mainīt savus uzskatus. Liekuļi, kas cerēja piekrāpt savu Kungu, kā arī paši sevi ar savu neīsto nožēlu un nodošanos, tagad jutās atbrīvoti no tuvojošajām briesmām un atklāti pretojās tam, ko nesen apliecināja mīlam.

Vājie un ļaunie apvienojās, paziņojot, ka tagad vairs nav ko baidīties vai gaidīt. Laiks bija pagājis, Kungs nebija nācis un pasaule paliks tāda pati gadu tūkstošus. Šis otrais lielais pārbaudījums atklāja nevērtīgas lapu kaudzes, kas bija ievilktas stiprajā adventes cerību straumē un kādu laiku nestas kopā ar patiesajiem ticīgajiem un nopietnajiem strādniekiem.

Mēs bijām vīlušies, bet nezaudējām cerību. Mēs nolēmām pacietīgi pakļauties šķīstīšanas procesam, ko Dievs uzskatīja par vajadzīgu, un pacietīgi gaidīt cerībā, ka Pestītājs atpestīs savus pārbaudītos un uzticīgos.

Mēs stipri ticējām, ka noteikto laiku pasludināšana bija no Dieva. Tā vadīja vīrus uz rūpīgu Bībeles pētīšanu, atklājot patiesības, kuras viņi nebija agrāk sapratuši. Dievs bija sūtījis Jonu, lai pasludinātu Ninives ielās, ka pēc 40 dienām Ninive tiks izpostīta, [57] bet Dievs pieņēma niniviešu pazemošanos un pagarināja viņu pārbaudes laiku. Tomēr vēsts, ko Jona nesa, bija Dieva sūtīta un Ninive tika pārbaudīta saskaņā ar Viņa gribu. Pasaule raudzījās uz mūsu cerību, kā uz maldīšanos un uz mūsu vilšanos, kā no tā izrietošu neveiksmi.

Pestītāja vārdi līdzībā par ļauno kalpu ļoti spēcīgi attiecas uz tiem, kas izsmej Cilvēka Dēla drīzo nākšanu: “Bet, ja tas ļaunais kalps savā sirdī sacīs: “Mans Kungs kavējas nākt,” un iesāks savus darba biedrus sist un ar tiem plītniekiem rīt un plītēt: tad tā paša kalpa Kungs nāks tāda dienā, kad šis negaida, un tāda stundā, ko šis nezina, un to satrieks un tam to algu dos ar tiem liekuļiem.” (Mat. 24:48-51*)

Mēs visur sastapām smējējus, par kuriem Pēteris sacīja, ka viņi nāks pēdējās dienās, staigādami pēc savām pašu kārībām un sacīdami: “Kur ir Viņa atnākšanas apsolīšana? jo no tā laika, kad tie tēvi ir aizmiguši, visas lietas paliek kā no radīšanas iesākuma. (2. Pēt. 3:4*) Bet tie, kas gaidīja Kunga atnākšanu, netika atstāti bez mierinājuma. Viņi bija ieguvuši vērtīgas zināšanas, pētot Rakstus. Pestīšanas plāns viņu saprašanai bija kļuvis skaidrāks. Katru dienu Svēto Rakstu lappusēs viņi atklāja jaunu skaistumu un brīnišķu harmoniju vijamies cauri visam, jo neviens vārds nebija veltīgs un viena Rakstu vieta izskaidroja otru.

Mūsu vilšanās nebija tik liela kā mācekļiem. Kad Cilvēka Dēls kā uzvarētājs iejāja Jeruzalemē, viņi sagaidīja, ka Viņu kronēs par ķēniņu. Ļaudis plūda no visa apgabala un sauca: “Ozianna Dāvida Dēlam!” Un, kad priesteri un vecaji lūdza Jēzum pūli apklusināt, Viņš sacīja, ka, “ja šie klusēs, tad akmeņi brēks” (Lūk. 19:40), jo pravietojumam jāpiepildās. Tomēr pēc dažām dienām mācekļi redzēja savu mīļoto Meistaru, kas kā viņi ticēja, valdīs uz Dāvida troņa, pakārtu pie briesmīgā krusta virs [58] izsmejošajiem un zobgalīgajiem farizeju galvām. Viņi bija vīlušies savās augstākajās cerībās un viņus ietvēra nāves tumsa. Tomēr Kristus bija uzticīgs saviem apsolījumiem. Mīlestības pilni bija padomi, kurus Viņš deva saviem ļaudīm – bagāts atalgojums uzticīgajiem un patiesajiem.

Br. Millers un citi viņa biedri domāja, ka svētnīcas šķīstīšana, par ko runāts Dan. 8:14., nozīmē zemes šķīstīšanu ar uguni, pirms tā kļūst svēto mājoklis. Tam vajadzēja notikt, Kristum atnākot; tāpēc mēs gaidījām šo notikumu 2300 dienu vai gadu beigās. Bet pēc vilšanās atkal atvērām Rakstus, lai tos pētītu rūpīgi, ar lūgšanām un nopietni pārdomājot, un atkal pēc neilga laika gaisma izlējās pār mūsu tumsu, šaubas un nedrošība izgaisa.

Tagad bija skaidrs, ka pravietojums Dan. 8:14 attiecas nevis uz zemes šķīstīšanu, bet uz mūsu Augstā Priestera noslēdzošo darbu Debesīs, salīdzināšanas nobeigumu un ļaužu sagatavošanu panest Viņa atnākšanas dienu.

Mana pirmā atklsme

Neilgi pēc laika paiešanas 1844. gadā man tika dota pirmā atklāsme. Es apmeklēju mīļu māsu Kristū, kuras sirds bija saistīta ar manējo. Piecas no mums, visas sievietes, bijām klusi zemojušās pie ģimenes altāra. Kamēr mēs lūdzām, pār mani nāca tāds Dieva spēks, kādu es iepriekš nekad nebiju sajutusi. Šķita, ka esmu gaismas apņemta un paceļos augstāk un augstāk no zemes. Es pagriezos, cenšoties pasaulē ieraudzīt adventes ļaudis, bet nevarēju tos atrast. Tad kāda balss man sacīja: “Skaties vēlreiz un skaties [59] augstāk.” Tad es pacēlu savas acis un ieraudzīju taisnu un šauru taku, paceltu augstu pār pasauli. Pa šo taku adventes ļaudis ceļoja uz pilsētu. Aiz tiem ceļa sākumā bija spoža gaisma un eņģelis man teica, ka tas ir pusnakts sauciens. Šī gaisma apmirdzēja viņu taku, lai viņu kājas nekluptu. Jēzus pats gāja savu ļaužu priekšā un tos vadīja. Tik ilgi, kamēr viņi turēja savas acis vērstas uz Viņu, viņi bija drošīb. Bet drīz daži nogura un sacīja, ka līdz pilsētai vēl tālu un ka viņi esot gaidījuši, ka ceļš būs ātrāks. Tad Jēzus iedrošināja viņus, paceļot savu godības pilno labo roku, no kuras nāca gaisma, kas viļņoja pār adventes grupu. Viņi izsaucās: “Aleluja!” Citi pārsteidzīgi noliedza gaismu aiz viņiem un sacīja, ka tas neesot bijis Dievs, kas viņus izvedis tik tālu. Gaisma aiz viņiem izdzisa, atstājot viņu kājas pilnīgā tumsā un viņi klupa un pazaudēja no redzesloka mērķi – Jēzu un nokrita no takas lejā – tumšajā, ļaunajā pasaulē.

Drīz mēs dzirdējām Dieva balsi, līdzīgu daudz ūdeņiem, kas paziņoja Jēzus nākšanas dienu un stundu. 144000 dzīvie svētie, pazina un saprata balsi, kamēr ļaunie domāja, ka tas ir pērkons un zemestrīce. Kad Dievs paziņoja laiku, viņš izlēja pār mums Svēto Garu un mūsu sejas iemirdzējās un spīdēja Dieva godībā kā Mozum, kad viņš nonāca no Sinaja kalna.

144000 visi bija apzīmogoti un pilnīgi vienoti. Uz viņu pierēm bija Dieva un Jaunās Jeruzalemes vārds un godības pilna zvaigzne saturēja Jēzus jauno vārdu. Mūsu laimīgais, svētais stāvoklis ļaunos saniknoja un viņi steidzās mums varmācīgi pielikt rokas, lai iemestu cietumā. Kad mēs Kunga vārdā izstiepām rokas uz priekšu, viņi bezpalīdzīgi nokrita zemē. Tad sātana draudze zināja, ka Dievs mūs bija mīlējis, ka varējām mazgāt viens otra kājas un sveicināt brāļus ar svētu skūpstu, un viņi pielūdza pie mūsu kājām. [60]

Drīz mūsu acis pievērsās austrumiem, jo parādījās mazs, tumšs mākonis, apmēram uz pusi tik liels kā vīra plauksta. To mēs visi pazinām kā Cilvēka Dēla zīmi. Svinīgā klusumā mēs skatījāmies uz tuvojošos mākoni, kas kļuva gaišāks un godības pilns, līdz tas kļuva par lielu, baltu mākoni. Pamats šķita līdzīgs ugunij. Pāri padebesim bija varavīksne, kamēr ap to bija desmiti tūkstoši eņģeļu, kas dziedāja vismīlīgākās dziesmas; un virs tā sēdēja Cilvēka Dēls. Viņa mati bija balti un cirtaini un nokārās uz Viņa pleciem. Viņa galvā bija daudz kroņi. Viņa kājas līdzinājās ugunij, labajā rokā bija ass sirpis, bet kreisajā – sudraba trompete. Viņa acis bija kā uguns liesmas, kas caurcaurēm pārmeklēja savus bērnus.

Tad visu sejas nobālēja un tos, kas Dievu bija atmetuši, apņēma tumsa. Tad mēs visi izsaucāmies: “Kas spēs pastāvēt? Vai manas drēbes ir bez traipa?” Eņģeļi mitējās dziedāt un iestājās godbijību iedvesošs klusums, kad runāja Jēzus: “Tie, kam tīras rokas un šķīstas sirdis, spēs pastāvēt. Mana žēlastība ir jums pietiekoša.” Tad mūsu sejas staroja un prieks pildīja katru sirdi. Un eņģeļi ieskandināja augstāko toni un dziedāja atkal, kamēr mākonis tuvojās zemei. Atskanēja Viņa sudraba trompete un Jēzus nonāca padebesī, ietīts uguns liesmās. Viņš skatījās uz gulošo svēto kapiem, tad pacēla savas acis un rokas pret Debesīm un sauca: “Uzmostieties! Uzmostieties! Uzmostieties jūs, kas guļat pīšļos, un celieties augšā.” Tad notika varena zemestrīce. Kapi atvērās un mirušie iznāca, tērpti nemirstībā. 144000 sauca: “Aleluja!” kad viņi pazina savus draugus, kurus nāve viņiem bija atrāvusi. Tajā pašā brīdī mēs tikām pārvērsti un pacēlāmies kopā ar viņiem, lai sastaptu Kungu gaisā.

Mēs visi kopā nonācām uz padebeša un septiņās dienās cēlāmies līdz Kristāla jūrai. [61] Tur Jēzus atnesa vainagus un Pats ar Savām rokām uzlika tos uz mūsu galvām. Viņš mums iedeva zelta arfas un uzvaras palmas. Šeit pie Kristāla jūras 144000 stāvēja pilnīgā četrstūrī. Dažiem bija ļoti spoži vainagi, citiem nebija tik spoži. Daži vainagi likās ar zvaigznēm kā nosēti, kamēr citiem bija tikai dažas. Visi ar saviem vainagiem bija pilnīgi apmierināti. Visi bija tērpti brīnišķā baltā tērpā, kas viņus apņēma no pleciem līdz pēdām. Ejot pāri Kristāla jūrai uz pilsētas vārtiem, mums visapkārt bija eņģeļi. Jēzus pacēla savu vareno, spēcīgo roku, satvēra mirdzošajās eņģēs atbalstošos pērļu vārtus, un tos atdarīdams, sacīja: “Jūs savas drēbes esat mazgājuši Manās asinīs, nelokāmi stāvējuši par Manu patiesību. Ienāciet!” Mēs visi iegājām un jutām, ka mums uz to ir pilnīgas tiesības.

Pilsētas vidū redzējām Dzīvības koku un Dieva troni. No troņa plūda dzidra upe, un upes abās pusē bija Dzīvības koks. Katrā upes pusē bija tā stumbrs no tīra caurspīdīga zelta. Sākumā es domāju, ka redzu divus kokus, bet skatījos atkal un redzēju, ka tie virsotnē bija savienoti vienā kokā. Dzīvības koks auga abās upes pusēs. Tā zari noliecās līdz vietai, kur mēs stāvējām un tā augļi, izskatījās kā zelts, kas jaukts ar sudrabu, bija brīnišķīgi.

Mēs visi pagājām zem koka un apsēdāmies, lai raudzītos uz krāšņumu. Tad br. Fičs un Stokmanis, kas bija sludinājuši valstības evaņģēliju un kurus Dievs bija licis kapā, lai izglābtu, nāca pie mums un jautāja, ko mēs esam piedzīvojuši, kamēr viņi dusēja. Mēs mēģinājām atsaukt atmiņā mūsu lielākos pārbaudījumus, bet tie likās tik niecīgi, salīdzinot ar tālu pārsniedzošo, mūžīgo dzīvību, kas bija ap mums, ka mēs nespējām par tiem runāt. Mēs visi izsaucāmies: “Aleluja! Debesis ir diezgan viegli sasniedzamas,” un mēs aizskārām mūsu zelta kokles, liekot skanēt Debesu plašumam.

Aicinājums ceļot

[62] Es atstāstīju šo atklāsmi ticīgajiem Portlendā, kas bija pilnīgi pārliecināti, ka to sniedzis Dievs. Kunga Gars pavadīja liecību un mūžības svinīgums dusēja uz mums. Mani pildīja neizsakāma godbijība, ka Dievs mani, tik jaunu un nespēcīgu, izvēlējies par rīku, lai dotu gaismu Saviem ļaudīm. Kamēr atrados zem Dieva spēka, mani pildīja prieks, jo likās, ka atrodos Debesu brīnišķīgajos pagalmos, kur visapkārt ir svētie eņģeļi, kur valda miers un prieks. Atmosties mirstīgās dzīves īstenībai man nozīmēja bēdīgu un rūgtu pārmaiņu.

Otrajā atklāsmē, kas drīz sekoja pirmajai, man rādīja priekšā stāvošos pārbaudījumus un pienākumu iet un stāstīt citiem, ko Dievs man atklājis. Man rādīja, ka manam darbam ļoti pretosies un ka manu sirdi plosīs bailes, bet ka Dieva žēlastība būs pietiekama, lai mani vienmēr uzturētu. Mācības no šīs atklāsmes mani ļoti satrauca, jo tās norādīja manu pienākumu iet ļaudīs un pasludināt patiesību.

Mana veselība bija tik vāja, ka mana miesa bija pastāvīgās ciešanās, un spriežot pēc ārienes, man bija atlicis tikai īss laiks ko dzīvot. Es biju septiņpadsmit gadus veca, maza un trausla, nepieradusi pie sabiedrības, pēc dabas tik kautra un atturīga, ka man bija mokoši sastapt svešiniekus. Es kādas dienas līdz pat vēlai naktij nopietni lūdzu, lai šo nastu man noņemtu un uzliktu kādam citam spējīgākam. Bet pienākuma gaisma nemainījās un eņģeļa vārdi pastāvīgi skanēja manās ausīs: “Dari citiem zināmu, ko es tev esmu atklājis.”

[63] Es nevarēju samierināties iziet pasaulē un baidījos sastapt tās izsmieklu un pretestību. Man bija maz pašpaļāvības. Līdz šim, kad Kunga Gars mani bija pārliecinājis par pienākumu, es biju pacēlusies sev pāri, aizmirsdama visas bailes un kautrību, domājot par Jēzus mīlestību un brīnišķīgo darbu, ko Viņš darījis priekš manis. Pastāvīgā pārliecība, ka es pildu savu pienākumu un paklausu Kunga gribai, deva man pašpaļāvību, kas mani pārsteidza. Tādās reizēs es jutos labprātīga darīt vai ciest visu, lai palīdzētu citiem iegūt Jēzus mieru un gaismu.

Bet tagad uzticēto darbu man likās neiespējami veikt, pieņemt to šķita droša neveiksme. Tam sekojošie pārbaudījumi likās vairāk nekā spēju izturēt. Kā es, gados vēl bērns, varētu iet no vienas vietas uz otru, atklājot cilvēkiem svētās Dieva patiesības? Mana sirds sarāvās šausmās no šīs domas. Mans brālis Roberts, divus gadus vecāks par mani, nevarēja mani pavadīt, jo viņam bija vāja veselība un viņa kautrība bija lielāka par manējo. Nekas viņu nepiespiestu uz šādu soli. Tēvam bija jāapgādā ģimene un viņš nevarēja atstāt savu darbu, bet viņš man apgalvoja, ka ja Dievs mani aicinājis strādāt citās vietās, tad Viņš katrā ziņā pašķirs man ceļu. Bet šie iedrošinājuma vārdi manai izmisušajai sirdij sniedza maz mierinājuma. Taka manā priekšā likās nožogota ar grūtībām, kuras es nespēju uzvarēt.

Es ilgojos pēc nāves kā pēc atsvabinātājas no atbildības, kas gūlās uz mani. Saldais miers, kuru tik ilgi biju baudījusi, mani atstāja un izmisums atkal nospieda dvēseli. Visas manas lūgšanas likās veltīgas un ticība bija zudusi. Iepriecinošie, iedrošinošie un norājošie vārdi – visi man bija līdzīgi, jo es domāju, ka tikai Dievs mani var saprast, bet, ka Viņš mani ir atstājis. Ticīgie biedri Portlendā nezināja manu raizēšanos, kas mani ieveda šinī bezcerības stāvoklī, bet viņi redzēja, ka kaut kāda iemesla dēļ mans prāts bija nomākts. Viņi domāja, [64] ka es ar savu izturēšanos grēkoju, ņemot vērā laipno veidu, kādā Kungs pats man ir atklājies.

Es baidījos, ka Dievs pavisam no manis atņēmis Savu labvēlību. Kad pārdomāju gaismu, kas līdz šim bija svētījusi manu dvēseli, tā likās divreiz dārgāka salīdzinot ar tumsu, kas tagad mani apņēma. Mana tēva namā noturēja sapulces, bet manas ciešanas bija tik lielas, ka es tās kādu laiku neapmeklēju. Mana nasta kļuva arvien smagāka, līdz garīgās mokas likās nepanesamas.

Beidzot mani pārliecināja piedalīties kādā no sapulcēm mūsu mājās. Draudze īpaši lūdza par mani. Tēvs Pirsons, kurš manos agrākos piedzīvojumos bija apstrīdējis Dieva spēka atklāsmi uz mani, tagad nopietni lūdza par mani un deva man padomu pakļaut savu gribu Kunga gribai. Līdzīgi maigam tēvam viņš mani mēģināja mierināt un iedrošināt, liekot man ticēt, ka grēcinieku Draugs mani nav atstājis.

Es jutos pārāk vāja un izmisusi, lai sevišķi pūlētos sevis labā, bet mana sirds savienojās ar draugu lūgumiem. Es tagad maz raizējos par pasaules pretestību un jutos labprātīga nest katru upuri, lai tikai Dieva labvēlība atgrieztos pie manis. Kamēr par mani lūdza, biezā tumsa, kas mani apņēma, izklīda un pēkšņi pār mani nāca gaisma. Mans spēks tika atņemts. Likās, ka esmu eņģeļu klātbūtnē. Viena no šīm svētajām būtnēm atkal atkārtoja vārdus: “Dari to zināmu citiem, ko es tev atklāju!”

Mani ļoti nomāca bailes, ka paklausot pienākuma aicinājumam un rādot, ka esmu no Visaugstākā apveltīta ar parādībām un atklāsmēm priekš cilvēkiem, es varētu padoties grēcīgai sajūsmai un pacelties pāri stāvoklim, kuru man vajadzēja ieņemt un līdz ar to izsaukt pār sevi Dieva dusmas un zaudēt savu dvēseli. Es piedzīvoju vairākus šādus gadījumus, un mana sirds sarāvās no šī smagā pārbaudījuma.

[65] Es tagad lūdzu, ka ja man jāiet un jāstāsta, ko Kungs man rādījis, tad lai Viņš mani pasargā no nepareizas sevis paaugstināšanas. Eņģelis sacīja: “Tavas lūgšanas ir uzklausītas un tiks atbildētas. Ja šis ļaunums, no kā Tu baidies, Tevi apdraudēs, tad Dieva roka tiks izstiepta, lai Tevi izglābtu. Ar sāpēm Viņš vilks Tevi pie sevis un pasargās tavu pazemību. Nes vēsti uzticīgi. Izturi līdz galam un Tu ēdīsi dzīvības koka augļus un dzersi no dzīvības upes.”

Kad atkal apzinājos zemes lietas, nodevu sevi Kungam, gatava izpildīt Viņa pavēles, lai kādas tās arī būtu. Kungs pavēra man ceļu iet kopā ar svaini pie māsām Portlendā, 30 jūdzes no mūsu mājām. Tur man bija izdevība liecināt.

Trīs mēnešus mans kakls un plaušas bija tik slimi, ka es varēju runāt tikai nedaudz un to pašu zemā un aizsmakušā balsī. Šādā stāvoklī es kādā no sapulcēm piecēlos un iesāku runāt čukstus. Tā es turpināju apmēram piecas minūtes. Tad sāpes un traucējošā sajūta rīklē un plaušās izzuda, mana balss kļuva skaidra un stipra, un es gandrīz divas stundas runāju pilnīgi brīvi un viegli. Vēsti beidzot, balss pazuda, līdz kamēr es atkal stāvēju ļaužu priekšā, un tad tika atkārtota tā pati atjaunošana. Jutos pastāvīgi pārliecināta, ka daru Dieva gribu un es redzēju ievērojamus rezultātus, kas pavadīja manas pūles.

Man labvēlīgi pavērās ceļš, lai ietu uz Menas austrumu daļu. Brālis V.Džordans brauca darīšanās uz Oringtonu, māsa viņu pavadīja un mani uzaicināja iet viņiem līdzi. Tā, kā es biju apsolījusi Kungam iet pa ceļu, ko Viņš man pavērs es neuzdrošinājos atteikt. Oringtonā es sastapos ar Džeimsu Vaitu. Viņš bija pazīstams maniem draugiem un arī pats iesaistījās pestīšanas darbā.

Dieva Gars pavadīja vēsti, ko es nesu. Sirdis tika iepriecinātas patiesībā un izmisušie tika [66] uzmundrināti un iedrošināti atjaunot savu ticību. Gerlandē no visām malām sapulcējās liels skaits, lai dzirdētu manu vēsti. Bet mana sirds bija ļoti smaga. Es tikko biju saņēmusi vēstuli no mātes, kura mani lūdza atgriezties mājās, jo par mani esot izplatījušās nepatiesas ziņas. Tas bija negaidīts sitiens. Manu vārdu nekad nebija skārusi kāda apkaunojoša ēna un man mana labā slava bija ļoti dārga. Es arī skumu, ka mātei jācieš manis dēļ. Viņas sirds bija saistīta pie bērniem un viņa bija ļoti jūtīga attiecībā uz tiem. Ja būtu kāda izdevība, es nekavējoties dotos mājās, bet tas bija neiespējami.

Manas bēdas bija tik lielas, ka es jutos pārāk nospiesta, lai tajā vakarā runātu. Mani draugi mudināja mani uzticēties Kungam un noslēgumā brāļi lūdza par mani. Drīz Kunga svētības dusēja uz manis un tovakar es ļoti brīvi liecināju. Likās, ka eņģelis stāv man blakus, lai mani stiprinātu. Godības un uzvaras saucieni pacēlās no šīs mājas, un starp mums bija jūtama Jēzus klātbūtne.

Es biju aicināta pretoties dažu ceļiem, kas ar savu fanātismu apkaunoja Dieva lietu. Šie fanātiķi, likās domāja, ka reliģija pastāv lielā uzbudinājumā un troksnī. Viņi runāja tādā veidā, kas aizkaitināja neticīgos un lika tiem naidīgi iztvert viņus un viņu mācības. Pēc tam viņi priecājās, ka cieš vajāšanas. Neticīgie nespēja saskatīt konsekvenci viņu rīcībā. Dažās vietās brāļiem neļāva sapulcēties. Nevainīgie cieta kopā ar vainīgajiem. Bieži šinī laikā mana sirds bija smaga un bēdīga. Likās nežēlīgi, ka Kristus lietai jācieš no šiem neprātīgiem vīriem. Viņi ne vien izpostīja savas dvēseles, bet uzlika Kunga darbam kauna traipu, ko nevarēja tik viegli noņemt. Sātanam tas patika. Patiesības nonākšana [67] nesvētotu vīru rokās atbilda viņa plāniem. Viņi patiesību sajauca ar maldiem un tad visu kopā samina dubļos. Gavilēdams viņš skatījās uz samulsināto, izkaisīto Dieva bērnu stāvokli.

Vienam no šiem fanātiķiem izdevās pret mani noskaņot manus draugus un pat manus radiniekus. Tas notika tādēļ, ka es uzticīgi biju atstāstījusi to, kas man tika rādīts par viņa nekristīgo rīcību, savukrt viņš izplatīja apmelojumus, lai izpostītu manu reputāciju un attaisnotu pats sevi. Mans liktenis šķita grūts. Smagi nospieda mazdūšība un Dieva tautas stāvoklis manī izraisīja tdas bailes, ka divas nedēļas es biju slima. Mani draugi domāja, ka es nedzīvošu, bet brāļi un māsas, kas man šinīs bēdās juta līdzi satikās, lai par mani lūgtu. Es drīz aptvēru, ka par mani tika pienestas nopietnas, spēcīgas lūgšanas, kas uzvarēja. Stiprā ienaidnieka spēki tika salauzti un es tiku atsvabināta un tūlīt aizrauta atklāsmē. Man šinī atklāsmē rādīja – ja sajūtu, ka cilvēku iespaids ietekmē manu liecību, man, neņemot vērā, kur atrodos, jāsauc vienīgi uz Dievu un tad tiks sūtīts eņģelis, lai mani glābtu. Man jau bija sargeņģelis, kas pastāvīgi mani pavadīja, bet, ja nepieciešams, Kungs sūtītu vēl citu, lai mani paceltu pār katru zemes iespaidu.

Atklāsme par Jauno zemi

Ar Jēzu priekšgalā mēs visi nokāpām no pilsētas uz šo zemi, uz lielu un varenu kalnu, kas nevarēja Jēzu panest un sadalījās uz pusēm, un tur [68] radās plašs līdzenums. Tad mēs skatījāmies un redzējām lielo pilsētu ar 12 pamatiem un 12 vārtiem, trim katrā pusē, un ar eņģeli pie katriem vārtiem. Mēs visi izsaucāmies: “Pilsēta, lielā pilsēta nāk, tā nāk no Dieva, no Debesīm!” Un tā nonāca vietā, kur mēs stāvējām. Tad mēs apskatījām godības pilnās lietas ārpus pilsētas. Tur es redzēju visskaistākās mājas, kas likās no sudraba, atbalstītas uz četriem pērlēm klātiem pīlāriem, pārāk brīnišķīgas, lai uz tām skatītos, kuras apdzīvoja svētie, un kurām bija zelta lievenis. Es redzēju daudzus svētos ieejam savās mājās, noņemam mirdzošos vainagus un noliekam tos uz lieveņa. Tad viņi izgāja laukā pie mājām, lai apstrādātu zemi, ne tā kā mēs šeit strādājam – nē, nē. Brīnišķīga gaisma mirdzēja pār viņu galvām un viņi pastāvīgi slavēja Dievu.

Es redzēju citu lauku, pilnu ar visdažādākajām puķēm, un tās plūcot, es izsaucos: “Tās nekad nenovītīs!” Kā nākošo es redzēju lauku ar garu zāli, pārāk brīnišķīgu, lai uz to skatītos. Tā bija svaigi zaļa, un krāšņi viļņojot par godu Ķēniņam Jēzum, tā atstaroja sudrabu un zeltu. Tad mēs iegājām laukā, kas bija pilns ar dažādiem zvēriem – lauvas, jēri, leopardi un vilki – visi bija kopā pilnīgā vienprātībā. Mēs gājām starp tiem un viņi mierīgi mums sekoja. Tad mēs iegājām mežā, ne tumšā, kādi mums ir šeit – nē, nē, bet gaišā, kur viss bija brīnišķīgs. Koku zari šūpojās šurpu turpu un mēs visi izsaucāmies: “Mēs droši dzīvosim tuksnesī un gulēsim mežos!” Mēs izgājām cauri mežiem, jo gājām uz Ciānas kalnu.

Ejot uz priekšu, mēs sastapām pulku, kas arī apskatīja šīs vietas godību. Es pamanīju pie viņu drēbēm sarkanu vīli, viņu vainagi bija spoži, viņu drēbes bija skaidri baltas. Kad mēs viņus sveicinājām, es jautāju Jēzum, kas tie ir. Viņš sacīja, ka tie esot mocekļi, kas Viņa [69] dēļ bija nogalināti. Pie viņiem bija neskaitāms pulks mazu bērnu, arī viņu drēbēm bija sarkana apmale. Ciānas kalns atradās mums tieši priekšā. Kalnā bija brīnišķīgs templis un ap to bija septiņi citi kalni, uz kuriem auga rozes un lilijas. Es redzēju mazos rāpjamies vai pēc vēlēšanās lietojam savus mazos spārnus un lidojam uz kalnu virsotnēm, lai plūktu nekad nevīstošas puķes. Ap templi bija visādi koki, kas rotāja šo vietu – buksusi, priede, egle, eļļas koks, mirte, granātābele un vīģes koks noliecies zem savu augļu svara. Tie piešķīra vietai krāšņumu. Kad mēs gribējām ieiet dievnamā, Jēzus savā mīlīgajā balsī sacīja: “Vienīgi 144000 lai ieiet šinī vietā!” Un mēs saucām: “Aleluja!”

Dievnamu atbalstīja septiņi pīlāri, visi no caurspīdīga zelta, klāti ar visbrīnišķīgākajām pērlēm. Brīnišķās lietas, ko es tur redzēju, es nespēju aprakstīt. Ak, kaut es varētu runāt Kānaānas valodā, tad es varētu mazliet pastāstīt par labākas pasaules godību. Tur es redzēju akmens plāksnes, kurās bija iegravēti 144 tūkstošu svēto vārdi ar zelta burtiem.

Aplūkojuši dievnama godību, mēs izgājām, un Jēzus mūs atstāja un aizgāja uz pilsētu. Drīz mēs atkal dzirdējām Viņa mīlīgo balsi sakām: “Nāciet, Mani ļaudis, jūs esat nākuši no lielām bēdām un darījuši Manu prātu, cietuši par Mani, nāciet vakariņās, Es apjozīšos un jums kalpošu.” Mēs saucām: “Aleluja! Godība!” un iegājām pilsētā. Tur es redzēju galdu no tīra sudraba, kas bija daudzu jūdžu garš, tomēr mūsu acis to varēja pārskatīt. Es redzēju dzīvības koka augļus, mannu, mandeles, vīģes, granātābolus, vīnogas un daudz citu augļu. Es lūdzu Jēzu atļaut man ēst šos augļus. Viņš sacīja: “Tagad ne, tie, kas ēd no šīs zemes augļiem, vairs neatgriežas uz zemi. Bet pēc maza brīža, ja būsi uzticīga, Tu varēsi ēst no dzīvības koka augļiem un dzert avota ūdeni. Un,”- Viņš sacīja,- “tev jāatgriežas atpakaļ [70] un jāstāsta citiem, ko Es tev esmu atklājis.” Tad kāds eņģelis mani maigi nonesa lejā šinī tumšajā pasaulē. Dažreiz es domāju, ka ilgāk vairs šeit nespēju uzturēties. Visas lietas virs zemes izskatījās tik drūmas. Es šeit jutos ļoti vientuļa, jo biju redzējusi labāku zemi. Ak, kaut man būtu spārni kā balodim, tad es aizlidotu un gūtu atdusu.

Brālis Haids (Hyde), kas bija klāt šinī atklāsmē, sacerēja sekojošu dzejoli, kas publicēts reliģiskos laikrakstos un atradis vietu dažās dziesmu grāmatās. Tie, kas tās izdevuši, lasījuši un dziedājuši, nedomāja, ka dzejolis cēlies no atklāsmes meitenei, sekojot tās pazemīgajai liecībai.

Mēs dzirdējām par spožu, svētu zemi,–
Mēs dzirdējām un mūsu sirdis līksmo,
Jo esam vientuļš svētceļnieku pulks,
Tik noguris, bēdīgs un skumjš.
Mums stāstīja, ka svētiem tur ir mājas,
Nav ilgāk jāpaliek bez pajumtes.
Mums atklāja, cik glītā zeme daiļa,
Kur aiztek dzīvā ūdens upe skaidrā.

Mums stāstīja, kā zaļie lauki viļņo
Par godu Jēzum, lāsta neskarti,
Reiz mežonīgos tuksnešos plaukst rozes,
Slīkst krāšņos ziedos dārzi skaistākie.
Un jauki putni koku zaļās lapās,
Skan viņu dziesmas priecīgas un liegas.
Arvien no jauna viņi čivina,
Kā eņģļu arfu skaņas sveicina.

Mēs dzirdējām par palmām, ietērpiem un kroņiem,
Un dzidro orķestri baltos tērpos,
Par skaisto pilsētu ar pērļu vārtiem,
Kas visa staro gaismā.
Mēs dzirdējām par eņģeļiem un svētiem
Ar viņu zelta arfām, kā tie dzied.
Par svēto kalnu, dzīvīb’s koku,
Un par tā lapām dziedinošajām.

Tās zemes Ķēniņš ir skaists,
Viņš ir tās vietas prieks un gaisma.
Mēs redzēsim Viņu Viņa skaistumā [71]
Un sildīsimies Viņa vaiga smaidā.
Mēs būsim tur pēc maza brīža,
Lai vienotos ar skaidrajiem un svētiem.
Būs palma mums un mantija, un vainags,
Un mūžīgs miers.

Rājiena atturēšana

Ap šo laiku es biju pakļauta smagam pārbaudījumam. Ja uz kādu no sapulcē esošajiem dusēja Dieva Gars un viņš pagodināja Dievu, slavējot, tad daži to nosauca par hipnozi un ja Kungam patika sapulcē dot man atklsmi, daži sacīja, ka tas ir uzbudinājuma un hipnozes iespaidā. Apbēdināta un izmisusi es bieži nogāju kādā vientuļā vietā, lai izkratītu savu sirdi Tā priekšā, Kas aicina nogurušos un smagu nastu nospiestos nākt pie Viņa un atrast mieru. Kad mana ticība pieķērās apsolījumiem, Jēzus likās esam ļoti tuvu. Debesu maigā gaisma spīdēja ap mani un man šķita, ka esmu sava Pestītāja roku apņemta un saņēmu atklāsmi. Bet, kad es atstāstīju, ko Dievs man vienai atklājis, kur nekāds zemes iespaids nevarēja mani ietekmēt, es biju apbēdināta un pārsteigta, dzirdot dažu norādījumus, ka tie, kas dzīvo vistuvāk Dievam, esot visvairāk pakļauti sātana krāpšanām.

Saskaņā ar šīm mācībām mūsu vienīgā drošība no maldiem būtu palikt tālu no Dieva, atkritušā stāvoklī. Ak, es domāju, vai tad tos, kas godīgi tuvojās Dievam, lai tikai lūgtu Viņa apsolījumus un prasītu pēc pestīšanas, var apvainot par nokļūšanu netīrā hipnozes iespaidā? Vai mēs lūgsim mūsu laipnajam Debesu Tēvam maizi, lai saņemtu vienīgi akmeni vai skorpionu? Šīs valodas ievainoja manu garu un plosīja dvēseli ar stiprām sāpēm, tuvu izmisumam. Daudzi gribēja, lai es ticu, ka nav Svētā Gara un ka visi piedzīvojumi, ko piedzīvojuši Dieva svētie [72] vīri, bija tikai hipnozes iespaids vai sātana krāpšana.

Daži bija pieņēmuši galējus uzskatus no zināmiem Rakstu tekstiem un pilnīgi atturējās no darba un noraidīja visus tos, kas nepieņēma viņu idejas šinī vai citā jautājumā, kas attiecas uz reliģiskajiem pienākumiem. Dievs man atklāja šos maldus atklāsmē un sūtīja mani pamācīt Viņa maldīgos bērnus, bet daudzi no viņiem pilnīgi atmeta vēsti un apsūdzēja mani, ka es piemērojoties pasaulei. Nominālie adventisti mani apsūdzēja fanātismā un nosauca par fanātiķu līderi, ko vajadzētu arestēt.

Tika noteikti dažādi Kunga atnākšanas laiki un uzspiesti brāļiem. Bet Kungs man rādīja, ka tie paies, jo pirms Kristus nākšanas jābūt bēdu laikam un ka katrs noliktais laiks, kas paies, vājinās Dieva ļaužu ticību. Tāpēc mani apvainoja par ļauno kalpu, kas saka: “Mans Kungs kavējas nākt!”

Šie apgalvojumi par noliktajiem laikiem tika iespiesti apmēram 30 gadus atpakaļ un grāmatas, kas tos saturēja, izplatīja visur. Bija daži sludinātāji, kas apgalvodami, ka mani labi pazīstot sacīja, ka es esot nolikusi Kunga nākšanas laiku termiņu pēc termiņa un tā kā šie laiki esot pagājuši, tad manas atklāsmes esot nepareizas. Bez šaubām, šos nepareizos apgalvojumus daudzi uzņēma kā patiesību, bet neviens, kas bija iepazinies ar mani vai maniem darbiem, nevarēja objektīvi sniegt tādu ziņojumu. Šī ir liecība, ko es sniedzu pēc 1844. gada paiešanas. “Noliks termiņu pēc termiņa un tie paies. Šis termiņu noteikšanas iespaids tieksies iznīcināt Dieva ļaužu ticību.” Ja es atklāsmē būtu redzējusi noteiktu laiku un liecinājusi par to, es nebūtu varējusi rakstīt šīm liecībām pretī, ka visi termiņi, kas tiks noteikti paies, jo pirms Kristus [73] atnākšanas jābūt bēdu laikam. Esmu pārliecināta, ka pēdējos 30 gados, tas ir, kopš šī apgalvojuma publicēšanas, es nebūtu noteikusi Kristus nākšanas laiku, jo citādi līdz ar citiem, kurus es norāju, es būtu nosodījusi pati sevi. Līdz 1845. gadam, kad bija pagājis vispārējais gaidīšanas laiks 1844. gadā, man nebija nevienas atklāsmes. Pēc tam man tika rādīts tas, ko šeit paskaidroju.

Un vai šī liecība nav piepildījusies visos sīkumos? Pirmās dienas adventisti bija noteikuši termiņu pēc termiņa, un neievērojot atkārtotās kļūdas, viņi ieguva drosmi noteikt jaunus laikus. Dievs tos nav vadījis. Daudzi no viņiem bija atmetuši pravietisko laiku un noraidījuši pravietojumu piepildīšanos, tāpēc ka 1844. gadā laiks pagāja, neatnesot gaidīto notikumu. Viņi atmeta patiesību un ienaidniekam bija spēks vest pār viņiem spēcīgus maldus, tā, ka viņi ticēja meliem. Lielais laika pārbaudījums bija 1843. un 1844. gadā. Visi, kas kopš tā laika noteikuši termiņus, ir piekrāpuši sevi un citus.

Līdz savas pirmās atklāsmes laikam es nevarēju rakstīt. Mana trīcošā roka nespēja stingri noturēt spalvu. Tad atklāsmē eņģelis man pavēlēja atklāsmi pierakstīt. Es paklausīju un rakstīju bez pūlēm. Mani nervi tika stiprināti un roka kļuva stingra.

Man bija liels krusts atstāstīt maldīgajiem, kas man tika rādīts attiecībā uz viņiem. Redzēt citu bēdas vai skumjas man sagādāja lielas sāpes. Spiesta ziņot vēstis, es bieži tās mēdzu mīkstināt un cilvēkiem parādīju, cik vien iespējams, labvēlīgākā gaismā, lai pēc tam vienatnē raudātu dvēseles mokās. Es uzlūkoju tos, kam bija jārūpējas tikai par savām dvēselēm un domāju, ka, ja es būtu viņu stāvoklī, tad es nekurnētu. Man bija grūti atstāstīt no Dieva saņemtās skaidrās, griezīgās liecības. Es norūpējusies vēroju rezultātus un ja norātās personas sacēlās pret rājienu un pēc tam [74] pretojās patiesībai, manī modās jautājumi: vai es nodevu vēsti tā, kā vajadzēja? Vai nebija kāds cits ceļš, kā viņus glābt? Un tad tāds izmisums nospieda manu dvēseli, ka es bieži jutu, ka nāve būtu apsveicama un kaps būtu salda atdusas vieta.

Es neaptvēru šādas rīcības briesmas un grēku, kamēr atklāsmē es tiku uzņemta Jēzus klātbūtnē. Viņš mani drūmi uzlūkoja un novērsa seju no manis. Nav aprakstāmas šausmas un bailes, ko es tad sajutu. Es nokritu uz sava vaiga Viņa priekšā, bet man nebija spēka izteikt nevienu vārdu. Ak, kā es ilgojos tikt apklāta un apslēpta no šī briesmīgā un drūmā skatiena! Tad es mazliet varēju aptvert, ko sajutīs pazudušie, kad viņi kliegs kalniem un klintīm: ”Krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz Tā Goda Krēsla un no Tā Jēra dusmības.” (Atkl. 6:16*)

Klātesošais eņģelis lika man piecelties un skatu, kuru ieraudzīja manas acis, grūti aprakstīt. Manā priekšā bija pulks, kuru mati un drēbes bija saplēsti un kuru sejās bija šausmu un izmisuma vaibsti. Viņi nāca tuvu pie manis un savas drēbes berzēja gar manējām. Kad es paskatījos uz savām drēbēm, es redzēju, ka tās bija aptraipītas asinīm. Atkal es nokritu kā mirusi pie manis pavadītāja eņģeļa kājām. Es nespēju lūgt piedošanu un vēlējos būt prom no šīs svētās vietas. Eņģelis mani piecēla kājās un sacīja: “Tagad tas nav tavs gadījums, bet tu redzēji šo ainu, lai zinātu, kādā stāvoklī tu vari nonāk, ja izvairīsies ziņot citiem, ko Kungs tev atklājis. Bet, ja tu būsi uzticīga līdz galam, tu ēdīsi no dzīvības koka augļiem un dzersi dzīvības ūdeni. Tu daudz cietīsi, bet Dieva žēlastība ir pietiekama.” Tad es jutos labprātīga darīt visu, ko Kungs no manis prasīs, lai tikai saņemtu Viņa labvēlību un nejustu šo briesmīgo skatienu.

Laulības un sekojošie darbi

[75] 1846. gada 30. augustā es salaulājos ar vecāko Džeimsu Vaitu. Vecākais Vaits bija ar dziļiem piedzīvojumiem adventes kustībā. Dievs svētīja viņa patiesības pasludināšanas darbu. Mūsu sirdis vienojās lielajā darbā un mēs kopā ceļojām un strādājām, lai glābtu dvēseles.

Darbu uzsākām bez līdzekļiem, ar dažiem draugiem un sliktu veselību. Mans vīrs bija mantojis spēcīgu organismu, bet viņa veselība bija nopietni vājināta, uzticīgi mācoties skolā un lasot lekcijas. Es jau no bērnības cietu vājas veselības dēļ kā jau to esmu atstāstījusi. Tādā stāvoklī, bez līdzekļiem, ar nedaudziem, kas bija vienādos uzskatos ar mums, bez papīra, bez grāmatām, mēs devāmies mūsu darbā. Tajā laikā mums nebija arī lūgšanas nami. Un ideja par telts lietošanu mums neienāca prātā. Vislielākais vairumu masu sapulču tika noturētas privātās mājās. Mūsu sanāksmes bija mazas. Reti kāds ienāca mūsu sapulcēs, izņemot adventistus, vienīgi tad, kad viņus pievilka ziņkāre dzirdēt sievieti runājam.

Sākumā es kautrējos atklāti runāt. Ja man bija pārliecība, tad tā man tika dota no Svētā Gara. Ja es runāju brīvi un spēcīgi, tad tas man bija Dieva dots. Sapulces notika tā, ka parasti piedalījāmies mēs abi. Mans vīrs runāja par mūsu doktrināro mācību, tad sekoja mani ievērojami garie aicinājumi, kausējot ceļu sapulcēto jūtās. Tā mans vīrs sēja un es laistīju patiesības sēklu un Dievs audzināja.

1846. gada rudenī mēs sākām ievērot Bībeles Sabatu un to mācīt un aizstāvēt. Pirmo reizi mana [76] uzmanība tika pievērsta Sabatam tā paša gada sākumā, kad es apmeklēju New Bedford, Massačusetsas pavalsti. Tur iepazinos ar vecāko Džozefu Bētu, kas jau agrāk bija pieņēmis adventes ticību un bija aktīvs darbinieks. Vecākais B. turēja Sabatu un parādīja tā svarīgumu. Es nesapratu tā nozīmi un domāju, ka vecākais B. maldās, kavējoties pie ceturtā baušļa vairāk kā pie pārējiem deviņiem. Bet Kungs man rādīja Debesu svētnīcu. Dieva templis bija atvērts Debesīs, un es redzēju Dieva šķirstu, pārklātu ar žēlastības vāku. Divi eņģeļi stāvēja katrs savā šķirsta galā ar izplestiem spārniem pār žēlastības vāku un pret to pavērstām sejām. Mani pavadošais eņģelis sacīja, ka tie pārstāv visu Debesu pulku, kas godbijībā uzlūko ar Dieva pirkstu rakstītos svētos likumus. Jēzus pacēla šķirsta vāku un es redzēju akmens plāksnes, uz kurām bija rakstīti desmit baušļi. Es biju pārsteigta, kad redzēju ceturto bausli 10 priekšrakstu centrā, apņemtu ar maigu gaismas loku. Eņģelis sacīja: “Tas ir vienīgais no desmit baušļiem, kas parāda, ka dzīvais Dievs ir radījis debesis un zemi un visas lietas. Kad tika likti Zemes pamati, tad lika pamatus arī Sabatam.”

Man rādīja, ka, ja Sabats vienmēr būtu ievērots, tad nekad nebūtu bijuši neticīgie vai ateisti. Sabata ievērošana pasargātu pasauli no elku kalpošanas. Ceturtais bauslis ir samīdīts; tāpēc mēs esam aicināti izlabot plaisu likumā un noliekties par kājām samīto Sabatu. Grēka cilvēks, kas paaugstinājis sevi pār Dievu un pārmainījis laikus un likumus, Sabatu pārcēlis no septītās uz pirmo nedēļas dienu. To darot, viņš ir radījis plaisu Dieva likumā. Tagad pirms lielās Dieva dienas ir sūtīta vēsts, lai brīdinātu ļaudis atgriezties [77] pie padevības Dieva likumam, ko antikrists ir salauzis. Ar pamācībām un piemēru ir jāvērš uzmanība uz plaisu likumā. Man rādīja, ka trešais eņģelis, kas pasludināja Dieva pavēles un Jēzus ticību, pārstāv ļaudis, kas pieņem Viņa vēsti un paceļ brīdinošu balsi pasaulei, lai tie kā acuraugu tur Dieva baušļus un ka, atbildot šim brīdinājumam, daudzi pieņems Kunga Sabatu.

Kad mēs saņēmām gaismu par ceturto bausli, Menā bija apmēram 25 adventisti, kas turēja Sabatu, bet viņi bija tik pretrunīgi domās par citiem mācību punktiem un tā izkaisīti, ka viņu ietekme bija maza. Citās Jaunanglijas daļās bija apmēram tāds pats skaits un tie atradās līdzīgā stāvoklī. Likās, ka mūsu pienākums ir viņus bieži apmeklēt mājās un stiprināt Kungā un Viņa patiesībā. Tā kā viņi bija tik izkaisīti, mums ļoti daudz laika bija jāpavada ceļā. Līdzekļu trūkuma dēļ mēs izmantojām lētāko privāto transportu, otrās klases vagonus un apakšējo klāju uz tvaikoņiem. Manā vājajā stāvoklī ceļošana ar privāto transportu bija visērtākā. Otrās klases vagonos mūs parasti ietina tabakas dūmi, kuru ietekmē es bieži ģību. Uz tvaikoņiem apakšējā klājā mēs tāpat cietām no tabakas dūmiem, bez tam no kuģa apkalpes un ceļojošas zemās sabiedrības rupjajām sarunām un lādēšanās. Naktī gulējām uz cietas grīdas vai preču kastēm, vai labības maisiem, ar ceļa somām spilvena vietā un apsegušies ar mēteļiem un lakatiem. Ja ziemā sala, tad lai sasildītos, staigājām pa klāju. Kad vasarā nomāca karstums, gājām uz augšējā klāja, lai ieelpotu vēso nakts gaisu. Tas man bija ļoti nogurdinoši, īpaši ceļojot ar zīdaini [78] uz rokām. Šis dzīvesveids nebija mūsu izvēle. Dievs mūs aicināja mūsu nabadzībā un veda caur bēdu cepli, lai dotu mums vērtīgus piedzīvojumus un piemēru citiem, kas vēlāk pievienosies mums darbā.

Mūsu Meistars bija ciešanu Vīrs. Viņš pazina bēdas un tie, kas cieš ar Viņu, valdīs ar Viņu. Kad Kungs parādījās Saulam un viņš atgriezās, Viņš Saulam nesacīja, cik daudz labuma viņš baudīs, bet gan cik daudz cietīs Viņa Vārda dēļ. Ciešanas ir bijušas Dieva kalpu daļa no mocekļa Ābela dienām. Vectēvi cieta par uzticību Dievam un par paklausību Viņa likumiem. Lielais draudzes Vadītājs cieta mūsu dēļ. Cieta viņa pirmie apustuļi un pirmā draudze. Miljoni mocekļu cieta, reformatori cieta. Un kāpēc lai mēs, kam ir laimīgā cerība uz nemirstību tikt uzņemtiem, Kristum parādoties, vairāmies no ciešanu dzīves? Ja būtu iespējams dzīvības koku Dieva paradīzē sasniegt bez ciešanām, mēs tik ļoti nepriecātos par atalgojumu, par kuru nebūtu cietuši. Mēs atrautos no godības, mēs kaunētos to klātbūtnē, kas ir cīnījušies labo cīņu un tecējuši ar pacietību un satvēruši mūžīgo dzīvību. Bet tur nebūs neviena, kas līdzīgi Mozum nebūs izvēlējies ciest kaunu ar Dieva ļaudīm. Pravietis Jānis redzēja daudz atpestīto un jautāja, kas tie ir. Nekavējoties nāca atbilde: “Šie ir tie, kas nākuši no tām lielām bēdām un savas drēbes ir mazgājuši un savas drēbes ir balinājuši iekš ta Jēra asinīm.” (Atkl. 7:14*)

Kad mēs sākām nest gaismu par Sabatu, mums nebija skaidrs, noteikts priekšstats par trešā eņģeļa vēsti Atkl. 14:9–12. Mūsu liecības nasta, nākot ļaužu priekšā, bija tāda, ka otrā lielā adventes kustība bija no Dieva, ka pirmā un otrā vēsts ir [79] pagājuši un ka jānes trešā. Mēs redzējām, ka trešā eņģeļa vēsts noslēdzās ar vārdiem: “Še ir to svēto pacietība! Še ir tie, kas tos Dieva baušļus tur un Jēzus ticību.” (Atkl. 14:12) Un mēs tik skaidri redzējām, kā tagad redzam, ka šie pravieša vārdi liek priekšā Sabata reformu, bet ko nozīmē vēstī pieminētā zvēra pielūgšana, un kas ir zvēra tēls un zīme, par to mums nebija noteikta viedokļa.

Dievs ar Svēto Garu lika gaismai spīdēt tālāk uz saviem kalpiem un šis jautājums viņu saprašanai pakāpeniski atklājās. Bija vajadzīgs daudz pētījumu un nopietnu pūļu, lai izpētītu notikumu ķēdes. Rūpīgs, nepārtraukts, nemiera un satraukuma pilns darbs ir turpinājies, kamēr mūsu vēsts lielās patiesības, skaidras, saskanīgas un savstarpēji saistītas – pilnīgā veidā ir dotas pasaulei.

Es jau stāstīju par savu pazīšanos ar vecāko Bētu. Es atklāju, ka viņš ir īsts kristietis, pieklājīgs un laipns. Viņš pret mani izturējās tik maigi, it kā es būtu viņa paša bērns. Pirmo reizi dzirdot mani runājam, viņš izrādīja dziļu interesi. Kad es biju beigusi runāt, viņš piecēlās un sacīja: “Es esmu neticīgais Toms. Es neticu atklāsmēm. Bet, ja es varētu ticēt, ka liecība, kuru māsa šovakar atstāstīja, ir patiešām Dieva balss, es būtu laimīgākais cilvēks starp dzīvajiem. Mana sirds ir dziļi aizkustināta. Es ticu, ka runātāja ir patiesa, bet nevaru izskaidrot viņai rādītās brīnišķās lietas, ko viņa mums pastāstīja.”

Dažus mēnešus pēc laulībām es ar savu vīru apmeklēju konferenci Topšemā, Menas pavalstī, kur piedalījās arī vecākais Bēts. Viņš tad pilnīgi neticēja, ka manas atklāsmes ir no Dieva. Šī sapulce bija ļoti interesanta. Dieva Gars dusēja uz manis, es biju iegrimusi atklāsmē, kas atklāja man Dieva godību un pirmo reizi es redzēju citas planētas. Atklsmei beidzoties, es atstāstīju, ko biju redzējusi. Vecākais Bēts tad jautāja, vai es esot mācījusies astronomiju. Es pateicu, kad nekad agrāk nebiju ielūkojusies [80] astronomijā. Viņš sacīja: “Tas ir no Kunga!” Es nekad agrāk nebiju viņu redzējusi tik brīvu un laimīgu. Viņa seja staroja Debesu gaismā un viņš spēcīgi aicināja un pamudināja draudzi.

No konferences es ar savu vīru atgriezos Gorhamā, kur tad dzīvoja mani vecāki. Tur es ļoti saslimu un ārkārtīgi cietu. Mani vecāki, vīrs un māsas vienojās līgšanā par mani, bet es cietu trīs nedēļas. Es bieži zaudēju samaņu kā mirusi, bet pēc lūgšanām atkal atspirgu. Manas sāpes bija tik lielas, ka es lūdzu ap mani esošos nelūgt par mani, jo es domāju, ka viņu lūgšanas paildzina manas ciešanas. Mūsu kaimiņi sacīja, ka es miršu. Kādu laiku Kungs pārbaudīja mūsu ticību. Beidzot, kad mani draugi atkal vienojās lūgšanā par mani, Dieva spēks dusēja uz brāļa, kas nesa vissmagāko nastu, viņš piecēlās no lūgšanas, nāca pāri istabai un uzlika savas rokas man uz galvas sacīdams: “Māsa Elena, Jēzus Kristus dara tevi veselu” un atkrita atpakaļ, Dieva spēka skārts. Es ticēju, ka tas bija Dieva darbs un sāpes mani atstāja. Mana dvēsele bija piepildīta ar pateicību un mieru. Mana sirds valoda bija: “Mums nav citas palīdzības, kā tikai Dievā. Mēs varam būt mierā, vienīgi dusot Viņā un gaidot uz Viņa pestīšanu.”

Nākošajā dienā bija stipra vētra un neviens no kaimiņiem nenāca uz mūsu māju. Es spēju sēdēt dzīvojamā istabā un tā kā kāds bija redzējis manas istabas atvērtos logus, viņi domāja, ka es esmu mirusi. Viņi nezināja, ka Lielais Ārsts bija žēlīgi ienācis mājoklī, aizdzinis slimību un mani atbrīvojis. Nākošajā dienā mēs nobraucām 38 jūdzes uz Topšemu. Manam tēvam jautāja, kad būs bēres. Tēvs jautāja: “Kādas bēres?” Atbilde bija: “Jūsu meitas bēres”. Tēvs atbildēja: “Viņu ir dziedinājušas ticības lūgšanas un viņa ir ceļā uz Topšemu”.

Dažas dienas pēc tam ceļā uz Bostonu mēs iekāpām tvaikonī Portlendā. Sacēlās nikna vētra un mēs [81] atradāmies lielās briesmās. Kuģis briesmīgi šūpojās un viļņi sitās kajītes logos. Sievietes bija ļoti izbijušās. Daudzas nožēloja savus grēkus un sauca uz Dievu pēc žēlastības. Citas piesauca jaunavu Mariju, lai tā viņus pasargā, kamēr citas svinīgi zvērēja Dievam, ka, ja viņas sasniegs zemi, tad veltīs savu dzīvi kalpošanai Viņam. Tā bija šausmu un izmisuma aina. Kuģim šūpojoties, kāda sieviete pagriezās pret mani un sacīja: “Vai jūs nebaidāties? Es domāju, ka mēs tiešām nekad nesasniegsim zemi.” Es viņai sacīju, ka Kristus ir mans patvērums un ka, ja mans darbs nav padarīts, tad visi okeāna ūdeņi nevar mani noslīcināt. Mana cerība bija Dievs. Viņš mūs droši novedīs uz zemes, ja tas būs Viņam par godu.

Šinī laikā es augsti vērtēju kristieša cerību. Aina manā priekšā dzīvi atsauca prātā Kunga ugunīgo dusmu dienu, kad viņa dusmu vētra nāks pār nabaga grēcinieku. Tad atskanēs rūgti kliedzieni, grēku nožēla un lūgumi pēc žēlastības, līs asaras, bet būs par vēlu. “Kad Es nu saucu un jūs kavējāties uzklausīt mani, kad Es izstiepju tagad Savu roku un neviens neliekas par to ne zinis un kad jūs nicināt Manus padomus un nebēdājat par Manu pārmācību, tad Es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties.” (Sal. pam. 1:24–26)

Pateicoties Dieva žēlastībai, mēs visi droši sasniedzām krastu. Bet daži pasažieri, kas vētrā ļoti baidījās neatsaucās uz to, viņi sajuta tikai atvieglojumu. Kāda, kas bija svinīgi solījusies, ka, ja viņa tiks pasargāta un redzēs zemi, tad kļūs kristiete, tagad, atstājot kuģi, zobgalīgi izsaucās: “Slava Dievam, es priecājos, ka varu atkal kāpt uz zemes”. Es aicināju, lai viņa atceras savu pirms dažām stundām doto zvērestu Dievam. Bet viņa ar nicinošu smīnu no manis novērsās. Man radās sāpīgs iespaids par atgriešanos uz nāves gultas. Daži kalpo sev un sātanam visu savu dzīvi un tad, kad slimība viņus nomāc un baismīga nedrošība ir viņu priekšā, viņi [82] it kā nožēlo savus grēkus un varbūt saka, ka ir labprātīgi mirt un viņu draugi tic, ka viņi ir patiesi atgriezušies un gatavi Debesīm. Bet, ja viņi atveseļotos, ir tikpat nepaklausīgi kā vienmēr. Es atcerējos Sal. pam. 1:27,28: “Un kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss, un kad jūs vispārīgi pārņems likstas un bēdas, tad viņi Mani sauks, bet Es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs Mani un neatradīs”.

1847. gada 26. augustā Gorhamā, Menas pavalstī, piedzima mūsu vecākais dēls Henrijs Nikols Vaits. Oktobrī br. un m. Hovlandi Topšemā laipni mums piedāvāja sava mājokļa daļu, ko mēs priecīgi pieņēmām un aizņēmušies mēbeles iesākām mājsaimniecību. Mēs bijām trūcīgi un reizēm bija pat ļoti grūti. Mēs bijām apņēmušies palikt neatkarīgi un uzturēt sevi, un iegūt kaut ko, ar ko palīdzēt citiem. Mēs nebijām bagāti. Mans vīrs strādāja ļoti smagi, laužot akmeņus dzelzceļam, bet nevarēja saņemt to, kas viņam par darbu pienācās. Br. un m. Hovlandi brīvi dalījās ar mums, kad vien viņi varēja, bet arī viņiem bija grūti apstākļi. Viņi pilnīgi ticēja pirmajai un otrajai vēstij un bija bagātīgi devuši no sava īpašuma, lai veicinātu darbu, kamēr bija kļuvuši atkarīgi no sava ikdienas darba.

Mans vīrs atstāja dzelzceļu un ar cirvi gāja strādāt mežā. Ar pastāvīgām sāpēm sānos viņš strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai nopelnītu ap 15 centu dienā. Stipro sāpju dēļ viņš naktīs nevarēja gulēt. Mēs nezaudējām drosmi un uzticējāmies Kungam. Es nekurnēju. Rītos es biju pateicīga Dievam, ka Viņš pasargājis naktī un vakaros pateicīga par apsardzību dienā. Kādu dienu, kad mūsu pārtikas krājumi bija izsīkuši, mans vīrs gāja pie darba devēja, lai dabūtu naudu vai pārtiku. Tā bija vētraina diena un viņš lietū nogāja trīs jūdzes [83] turp un atpakaļ. Viņš uz savas muguras atnesa pārtikas maisu, sasietu nodalījumos, šādā veidā iziedams cauri Bransvikas ciemam, kur bieži bija sludinājis. Kad viņš ļoti noguris atnāca mājās, mana sirds pagura. Manas pirmās domas bija, ka Dievs mūs atstājis. Es sacīju vīram: “Vai mēs pie tā esam nonākuši! Vai Kungs mūs atstājis?” Es nevarēju atturēt asaras un skaļi raudāju stundām ilgi, kamēr noģību. Par mani lūdza. Kad es atkal elpoju, es jutu Dieva Gara uzmundrinošo ietekmi un nožēloju, ka biju kritusi izmisumā. Mēs vēlējāmies paklausīt Kristum un būt Viņam līdzīgi. Bet dažreiz mēs saļimstam pārbaudījumos un attālināmies no Viņa. Ciešanas un bēdas nes mūs tuvāk Jēzum. Ceplis atņem sārņus un dara zeltu spožu.

Šinī laikā man rādīja, ka Kungs mūs pārbaudījis mums par labu, lai mūs sagatavotu strādāt priekš citiem. Viņš satraucis mūsu ligzdu, lai mēs neiemīlētu ērtības. Mūsu uzdevums bija strādāt priekš dvēselēm. Ja mēs būtu pārtikuši, māja būtu tik patīkama, ka mēs ne labprāt to atstātu. Pār mums pieļāva nākt bēdām, lai mūs sagatavotu vēl lielākiem sarežģījumiem, ar ko būs jāsastopas ceļojumos. Drīz mēs saņēmām vēstules no brāļiem dažādos štatos, kas mūs aicināja viņus apmeklēt, bet mums nebija līdzekļu ceļam. Mūsu atbilde bija – ceļš mūsu priekšā nav atvērts. Es domāju, ka ceļot ar bērnu man būs neiespējami. Mēs negribējām būt atkarīgi un mums taupīgi bija jādzīvo līdzekļu robežās. Nolēmām labāk ciest, nekā nonākt parādos. Es atļāvos sev un savam bērnam katru dienu puslitra piena. Kādu rītu, iekams vīrs aizgāja uz darbu, viņš atstāja man deviņus centus, par ko trim dienām nopirkt pienu. Man vajadzēja izšķirties, vai pirkt pienu sev un bērnam, vai dabūt viņam priekšautiņu. Atteicos no piena un nopirku drēbi priekšautiņam, lai apsegtu bērna kailās rokas. [84]

Mazais Henrijs drīz ļoti saslima un stāvoklis tik strauji pasliktinājās, ka mūs tas pamatīgi uztrauca. Viņš gulēja trulā stāvoklī, elpoja ātri un smagi. Mēs devām zāles, bet bez sekmēm. Tad atsaucām piedzīvojušu cilvēku, kam bija pieredzes slimības noteikšanā. Viņš sacīja, ka bērna atveseļošanās ir apšaubāma. Mēs par viņu bijām lūguši, bet pārmaiņu nebija. Mēs bijām aizbildinājušies ar bērnu, ka nevaram ceļot un strādāt citu labā un mēs baidījāmies, ka Kungs viņu atņems. Vēlreiz mēs nācām Kunga priekšā, lūgdami, lai Viņš apžēlojas par mums un taupa mazā bērna dzīvību un svinīgi solījāmies paši sev, iet uz priekšu, uzticoties Dievam, kur vien Viņš mūs sūtīs.

Mūsu lūgšanas bija dedzīgas un izmisuma pilnas. Ticībā mēs pieķērāmies Dieva apsolījumiem un ticējām, ka Viņš dzird mūsu saukšanu. Gaisma no Debesīm izlauzās cauri mākoņiem un spīdēja uz mums. Mūsu lūgšanas žēlīgi bija atbildētas. No tās stundas bērns sāka atveseļoties.

Topšemā mēs saņēmām vēstuli no brāļa Čemberlēna no Konnektikutas, kas aicināja mūs apmeklēt konferenci šajā štatā 1848. gada aprīlī. Nolēmām iet, ja tikai varētu iegūt līdzekļus. Mans vīrs norēķinājās ar darba devēju un izrādījās, ka viņš ir parādā 10 dolārus. Ar pieciem no tiem es iegādājos visnepieciešamākās drēbes un tad salāpīju vīra mēteli, kurš bija tā noplīsis un salāpīts, ka piedurknēs bija grūti pasacīt, no kādas drēbes tas šūts. Lai nokļūtu Dorčesterā, Massačusetsas pavalstī, mums atlika 5 dolāri. Mūsu ceļa soma saturēja gandrīz visu, kas mums virs šīs zemes piederēja, bet mēs priecājāmies par iekšējo mieru un skaidro sirdsapziņu. To mēs vērtējām vairāk par zemes ērtībām. Dorčesterā mūs uzaicināja br. Nikola mājās, un dodoties prom, māsa N. pasniedza manam vīram 5 dolārus, kas sedza ceļa izdevumus līdz Midltaunai, Konnektikutas pavalstī. Šinī pilsētā mēs bijām svešinieki un nekad nebijām redzējuši kādu no brāļiem šinī štatā. Mums bija atlikuši 50 centi. Mans vīrs neuzdrošinājās tos izlietot ratu īrēšanai. Viņš pārmeta pār pleciem ceļasomu ar [85] uzturu un mēs gājām uzmeklēt kādu no mūsu ticības biedriem. Drīz mēs atradām br. C. kurš mūs pieņēma savā mājā.

Sanāksmi noturēja Rokki-Hillā, lielā neizbūvētā istabā Br. Beldena mājās. Sanāca apmēram 50 brāļi, bet viņi visi vēl nebija pilnīgi izšķīrušies par patiesību. Sapulce bija interesanta. Br. Bēts sniedza skaidru gaismu par baušļiem un spēcīgās liecības pārliecināja par to svarīgumu. Vārdam bija iespaids, nostiprināt tos, kas jau bija patiesībā un pamodināt tos, kas vēl nebija pilnīgi izšķīrušies.

Nākošajā vasarā bijām uzaicināti sastapties ar brāļiem Ņujorkas štatā. Ticīgie bija trūcīgi un nevarēja apsolīt daudz darīt, lai segtu mums ceļa izdevumus. Mums pašiem nebija līdzekļu ceļošanai. Vīra veselība bija vāja, bet viņam pavērās ceļš strādāt pie siena novākšanas un viņš nolēma mēģināt. Šķita, ka mums jādzīvo no ticības. Rītos pieceļoties, mēs zemojāmies pie gultas un lūdzām Dievu, lai Viņš dod mums spēku strādāt visu dienu. Mēs neapmierinājāmies, kamēr bijām pārliecināti, ka Kungs dzirdējis mūsu lūgšanas. Tad mans vīrs gāja, lai pļautu ar izkapti, ne pats savā, bet Kunga spēkā. Vakarā, kad viņš atnāca mājās, mēs atkal lūdzām Dievu pēc spēka nopelnīt līdzekļus, lai izplatītu Viņa patiesību. Bieži mēs tikām ļoti svētīti. Vēstulē br. Havlendam 1848. gada jūlijā mans vīrs rakstīja: “Dievs dod man spēku smagi strādāt visu dienu. Slavēts lai ir Viņa Vārds! Es ceru iegūt dažus dolārus, ko izlietot Viņa darbā. Mēs no smagā darba esam cietuši nogurumu, sāpes, izsalkumu, aukstumu un karstumu, pūloties darīt mūsu brāļiem un māsām labu. Mēs esam gatavi ciest vairāk, ja Dievs prasīs. Es priecājos šodien, ka vieglums, prieki un ērtības šinī dzīvē ir upuris uz manas ticības un cerības altāra. Ja mūsu laime pastāv iespējā darīt citus laimīgus, tad mēs patiesi esam laimīgi. Patiesie mācekļi nedzīvos, lai apmierinātu sevi, bet Kristus un Viņa mazo brāļu [86] labā. Viņiem jāupurē sava atpūta, prieki, ērtības, izdevīgums, sava griba, savas pašmīlīgās vēlēšanās Kristus dēļ, vai arī viņi nekad nevaldīs ar Kristu uz Viņa troņa.”

Siena pļaujā nopelnītie līdzekļi bija pietiekami, lai apmierinātu mūsu patreizējās vajadzības un lai samaksātu izdevumus braukšanai uz Ņujorkas štata rietumiem un atpakaļ.

Mūsu pirmā sanāksme Ņujorkā tika noturēta Volnejā, kāda brāļa šķūnī. Piedalījās apmēram 35 cilvēki, visi, ko šajā štata daļā varēja sapulcināt. Bet no šī skaita tikai divu nostāja bija atzīstama. Daži atradās nopietnos maldos un katrs enerģiski uzspieda savus uzskatus, paziņojot, ka tie saskan ar Rakstiem.

Šīs nepierastās domstarpības mani smagi nospieda un man likās, ka Dievam tika laupīts gods un zem šīs nastas es zaudēju samaņu. Daži baidījās, ka es mirstu, bet Kungs paklausīja savu kalpu lūgšanas un es atguvu samaņu. Debesu gaisma dusēja pār mani un es drīz biju atraisīta no zemes lietām. Mani pavadošais eņģelis rādija man dažus klātesošo maldus un arī patiesību pretstatā viņu maldiem. Šie pretrunīgie uzskati, kas kā viņi domāja, esot saskaņā ar Bībeli, saskanēja vienīgi ar viņu domām par Bībeli. Viņiem vajadzēja atstāt savus maldus un pievienoties trešā eņģeļa vēstij. Mūsu sapulce noslēdzās ar uzvaru. Patiesība uzvarēja. Brāļi atsaucās no saviem maldiem un savienojās ar trešā eņģeļa vēsti. Dievs viņus ļoti svētīja un daudzus pievienoja viņu skaitam.

No Volnejas mēs devāmies uz Portgibsonu, lai apmeklētu sapulci br. Edsona šķūnī. Tur bija klāt tādi, kas mīlēja patiesību, bet klausījās un glabāja maldus. Pirms sapulce noslēdzās, Kungs apņēma mūs ar savu spēku. Man atkal atklāsmē rādīja, cik svarīgi brāļiem Rietumņujorkā atstāt savas domstarpības un savienoties Bībeles patiesībā. Mēs atgriezāmies Midltaunā, kur pa ceļojuma laiku bijām [87] atstājuši savu bērnu. Un tagad tas mums likās sāpīgs pienākums. Mēs jutām, ka dvēseļu labā mums jāupurē mūsu mazā Henrija sabiedrība un ka bez atlikuma jānododas darbam. Mana veselība bija vāja un viņš noteikti saņemtu mana laika lielāko daļu. Tas bija smags pārbaudījums, tomēr es neuzdrošinājos atļaut manam bērnam stāvēt manu pienākumu ceļā. Es ticēju, ka Kungs viņu mums pataupīja, kad viņš bija ļoti slims, un ja es ļaušu viņam mani aizkavēt darīt savu pienākumu, Dievs to man atņems. Viena Kunga priekšā ar vislielākajām sāpēm un asarām es nesu upuri un nodevu savu vienīgo bērnu, vienu gadu vecu citai, lai tā vingrinātos mātes jūtās un darītu mātes darbu. Mēs viņu atstājām brāļa Hovlanda ģimenē, kurai mums bija vislielākā uzticība. Viņi bija labprātīgi nest nastas, lai atstātu mūs cik vien iespējams brīvus strādāt Dieva darbā. Mēs zinājām, ka viņi spēs labāk rūpēties par Henriju nekā mēs ceļojot un ka zēnam bija ļoti vēlami iegūt pastāvīgu māju un labu disciplīnu. Bija grūti šķirties no sava bērna. Viņa mazo bēdīgo sejiņu, kādu es to atstāju, nakti un dienu redzēju savā priekšā. Tomēr Kunga spēkā es atrāvu domas no viņa un centos darīt labu citiem. Br. Hovlanda ģimene piecus gadus pilnīgi rūpējās par Henriju.

Publicistika un ceļošana

1849. gada jūnijā mums tika dota iespja uz kādu laiku apmesties Rokki-Hillā, Konnektikutas pavalstī. Šeit 28. jūlijā piedzima mūsu otrais bērns Džeims Edsons (James Edsons).

Dzīvojot šinī vietā, mans vīrs jutās pārliecināts, ka viņa pienākums bija rakstīt un izdot tagadējo patiesību. Apņēmies to darīt, viņš saņēma lielu iedrošinājumu un svētības. [88] Bet līdzekļu trūkums atkal viņu noveda šaubās un nesaprašanā. Bija brāļi, kam piederēja līdzekļi, bet viņi izvēlējās tos paturēt. Beidzot viņš kļuva mazdūšīgs un nolēma meklēt kādu pļavu, ko varētu pļaut. Kad viņš atstāja māju, nasta uzgūlās man un es zaudēju samaņu. Par mani lūdza un es tiku svētīta un uzņemta atklāsmē. Es redzēju, ka Kungs ir svētījis un stiprinājis manu vīru, strādājot uz lauka, gadu atpakaļ; ka viņš pareizi izlietojis tur nopelnītos līdzekļus un ka jau šai dzīvē viņš saņems simtkārtīgi, un ja paliks uzticīgs, tad arī bagātīgu algu Dieva valstībā; bet tagad Kungs viņam nedos spēku strādāt laukā, jo viņam ir cits darbs. Viņam jāstaigā ticībā, jāraksta un jāizdod tagadējā patiesība. Viņš nekavējoties iesāka rakstīt, un nonācis pie kādas grūtas vietas, viņš sauca uz Kungu, lai Viņš dotu mums izprast Viņa Vārdu patieso nozīmi.

Ap to pašu laiku viņš sāka izdot mūsu laikrakstu: “Tagadējā patiesība” (“The Present Truth”). Izdevniecība atradās Midltaunā, astoņas jūdzes no Rokki-Hilas. Viņš bieži devās ar kājām turp un atpakaļ, lai gan tad viņš bija klibs. Kad viņš no izdevniecības atnesa pirmo numuru, mēs visi zemojāmies ap to, ar pazemīgām sirdīm un daudz asarām, lūgdami Kungu ļaut savai svētībai dusēt pār Viņa kalpa vājajām pūlēm. Tad viņš adresēja laikrakstus visiem, kuri, kā viņš domāja, tos lasīs un ceļa somā aiznesa tos uz pastu. Katrs numurs, tika atnests no Midltaunas uz Rokki-Hillu un vienmēr pirms to sagatavošanas pastam mēs tos izklājām Kunga priekšā un dedzīgi ar asarām lūdzām, lai Viņa svētības pavadītu klusos vēstnešus. Ļoti drīz pienāca vēstules, atnesdamas līdzekļus laikraksta iespiešanai un labas ziņas par daudzām dvēselēm, kas pieņēmušas patiesību.

Iesākot izdevniecības darbu, mēs neizbeidzām patiesības sludināšanas darbu, bet ceļojām no [89] vietas uz vietu, pasludinot mācības, kas mums bija atnesušas tik lielu gaismu un prieku, iedrošinot ticīgos, izlabojot maldus un nokārtojot daudzas lietas draudzē. Lai virzītu uz priekšu izdevniecības darbu un tajā pat laikā turpinātu strādāt dažādās lauka daļās, laikrakstu laiku pa laikam izdevām dažādās vietās.

1850. gadā to izdeva Parīzē, Menas pavalstī. Te to paplašināja un pārmainīja nosaukumu uz tādu, kādu tas nes tagad – “Adventes vēstnesis un Sabata sargs” (“The Advent Review and Sabbath Herald”). Šīs lietas piekritēju nebija daudz un pasaulīgās bagātībās viņi bija trūcīgi. Tāpēc mēs bijām spiesti cīnīties ar trūkumu un lielu mazdūšību. Pārmērīgais darbs, rūpes, nemiers, pilnvrtīga uztura trūkums, sals mūsu garajos ziemas ceļojumos – manam vīram bija par daudz un zem šīs smagās nastas viņš saļima. Viņš kļuva tik vājš, ka tikko varēja aiziet līdz spiestuvei. Mūsu ticība tika pārbaudīta līdz augstākai pakāpei. Mēs bijām labprātīgi cietuši smagu darbu, trūkumu un ciešanas; tomēr mūsu rīcības motīvus iztulkoja nepareizi un mūs uzskatīja ar aizdomām un greizsirdību. Tikai daži no tiem, kuru labuma dēļ mēs bijām cietuši, likās vērtējam mūsu pūles. Mēs bijām pārāk nomocīti, lai gulētu vai atpūstos. Laiks, kurā mums bija nepieciešams atspirdzināties miegā, bieži tika pavadīts, atbildot uz skaudības radītiem gariem rakstiem un daudzas stundas, kad citi gulēja, mēs izmisumā un asarās pavadījām Kunga priekšā. Beidzot mans vīrs sacīja: “Sieva, nav vērts mēģināt ilgāk cīnīties. Šīs lietas mani sagrauj un drīz novedīs kapā. Es nevaru tālāk iet. Esmu uzrakstījis paziņojumu avīzes izdevniecībai, ka vairāk nepublicēšu.” Kad viņš izgāja pa durvīm, lai aiznestu to uz ofisu, es noģību. Viņš atgriezās un lūdza par mani. Viņa lūgšana tika atbildēta, un es atlabu.

Nākošā rītā ģimenes lūgšanā es tiku uzņemta atklāsmē un man tika atklāti šie jautājumi. Es redzēju, ka manam vīram nav jāpārtrauc laikraksta izdošana, jo tieši uz šo soli [90] sātans mēģinājis viņu piespiest. Sātans cenšas strādāt caur saviem aģentiem. Es redzēju, ka izdevniecības darbs mums jāturpina un ka Kungs mūs uzturēs, lai tie, kas uzlikuši mums tādas nastas, saprastu savas rīcības nežēlīgumu un atgrieztos, nožēlojot savu netaisnību, vai arī Dieva dusmas nāks pār viņiem, jo viņi nav runājuši un darbojušies tikai pret mums, bet arī pret Dievu, kas mūs aicinājis piepildīt darbu, ar kuru Viņš vēlējās mūs nodarbināt un ka visas viņu aizdomas, greizsirdība un slepenie iespaidi ir uzticīgi ierakstīti Debesīs un netiks izdzēsti, kamēr katrs, kas bijis šādas rīcības līdzdalībnieks, ieraudzīs savu netaisnību un atgriezīsies katrā solī.

Otru “Vēstnešu” sēriju publicēja Saratogā-Springs, Ņujorkas pavalstī. 1852. gada aprīlī mēs pārcēlāmies uz Ročesteru, Ņujorkas pavalstī. Katrs solis bija jāsper ticībā. Mēs joprojām bijām nabadzīgi. Bijām spiesti vingrināties pašaizliedzībā un taupībā. Es gribu sniegt īsu izvilkumu no vēstules br, Hovlenda ģimenei 1852. gada 16. aprīlī. “Mēs tagad esam apmetušies Ročesterā. Esam par 175 dolāriem gadā noīrējuši vecu māju. Tepat atrodas spiestuve. Ja tā nebūtu, tad par piemērotu telpu būtu jāmaksā 50 dolāru. Jūs smaidītu, ja varētu paskatīties uz mums un redzētu mūsu mēbeles. Mēs esam nopirkuši divas vecas gultas katru par 25 centiem. Mans vīrs atnesa sešus vecus krēslus, no kuriem neviens nelīdzinās otram, par ko viņš samaksāja vienu dolāru, un drīz viņš man pasniedza 4 daudz vecākus krēslus bez sēdekļiem, par ko viņš samaksāja 62 centus. Rāmji ir stipri un es esmu ielikusi jaunus sēdekļus. Sviesta cenas ir tik augstas, ka mēs to nevaram nopirkt, ne arī atļauties kartupeļus. Sviesta vietā lietojam mērci un rāceņus kartupeļu vietā. Pirmo maltīti noturējām uz dēļa, novietotu virs divām tukšām miltu mucām. Mēs esam labprātīgi [91] paciest trūkumu, ja tikai Dieva darbs var iet uz priekšu. Mēs ticam, ka Kunga roka mūs ir vadījusi nākt šinī vietā. Te ir liels darba lauks, bet maz strādnieku. Pēdējā Sabatā sapulce bija lieliska. Kungs atspirdzināja mūs ar savu klātbūtni.”

Laiku pa laikam mēs devāmies apmeklēt sanāksmes lauka dažādās daļās. Mans vīrs sludināja, pārdeva grāmatas un strādāja, lai paplašinātu laikraksta apgrozību. Mēs ceļojām ar privātiem satiksmes līdzekļiem un dienas vidū apstājāmies, lai ceļmalā pabarotu zirgu un paši paēstu pusdienas. Tad, uzlicis papīru uz mūsu pusdienu groza vāka vai cepures dibena, mans vīrs rakstīja rakstus priekš “Review” un “Instructor”. Kungs ļoti svētīja mūsu darbus, un patiesība saviļņoja daudzas sirdis.

1853. gada vasarā mēs pirmo reizi ceļojām uz Mičiganas štatu. Pēc tam, kad bijām solījušies tur ierasties, mans vīrs saslima ar drudzi. Mēs vienojāmies lūgšanā par viņu, un lai gan viņš atlaba, tomēr bija ļoti nespēcīgs. Mēs bijām lielā nesaprašanā. Vai miesas vājums mūs aizdzīs no darba? Vai sātanam ļaus izmēģināt savus spēkus pie mums un cīnīties par mūsu derīgumu un dzīvību tik ilgi, kamēr vien mēs būsim pasaulē? Mēs zinājām, ka Dievs var ierobežot sātana spēku. Viņš var pielaist, ka tiekam pārbaudīti bēdu ceplī, bet Viņš izvedīs mūs, šķīstītus un labāk piemērotus darbam.

Vienatnē es atklāju savu dvēseli Dieva priekšā lūgšanā, lai Viņš norāj slimību un stiprina manu vīru panest ceļojumu. Gadījums bija neatliekams un mana ticība stipri pieķērās Dieva apsolījumiem. Es saņēmu pierādījumu, ka, ja mēs dosimies uz priekšu mūsu ceļojumā uz Mičiganu, tad Dieva eņģelis ies ar mums. Kad es atstāstīju vīram savas pārdomas, viņš sacīja, ka arī viņš nācis pie līdzīgas pārliecības, un uzticoties Kungam, mēs nolēmām iet. Ar katru nākošo jūdzi viņš jutās stiprināts. Kungs [92] uzturēja viņu. Kamēr viņš sludināja vārdu, es jutu, ka Dieva eņģeļi stāv viņam blakus un uztur viņu pūlēs.

Šinī ceļojumā mans vīrs daudz pārdomāja par spiritismu un drīz pēc atgriešanās viņš iesāka rakstīt grāmatu “Laika zīmes”. Viņš vēl bija vājš un maz varēja gulēt, bet Kungs bija viņa patvērums. Kad viņa prāts nonāca, neskaidrā un ciešanu pilnā stāvoklī, mēs zemojāmies Dieva priekšā un savās bēdās saucām uz Viņu. Viņš dzirdēja mūsu sirsnīgās lūgšanas un bieži svētīja manu vīru, ka viņš ar atjaunotu garu turpināja darbu. Daudzas reizes Dienā mēs sirsnīgās lūgšanās griezāmies pie Dieva. Šī grāmata nebija rakstīta viņa paša spēkā.

Ziemā un pavasarī es daudz cietu no sirds slimības. Man guļot bija grūti elpot un es nevarēju gulēt, kamēr nepacēlos gandrīz sēdošā stāvoklī. Es bieži pārstāju elpot un ģību. Uz manas kreisās acs plakstiņa bija uztūkums, kas izrādījās vēzis. Ilgāk par gadu tas pakāpeniski palielinājās, kamēr bija kļuvis ļoti sāpīgs un apgrūtināja redzi. Lasot vai rakstot es biju spiesta slimo aci apsiet. Es baidījos, ka vēzis to neizposta. Es atskatījos uz dienām un naktīm, kas bija pavadītas, piepūlējot acis korektūras sleju lasīšanā, un domāju, ka ja es pazaudēšu savu aci un dzīvību, tad tas būs upuris Dieva darbam.

Šajā laikā Ročesteru apmeklēja slavens ārsts, kas par brīvu deva padomus. Es nolēmu, lai viņš pārbauda manu aci. Viņš domāja, ka satūkums izrādīsies vēzis. Bet, pataustījis manu pulsu, sacīja: “Jūs esat ļoti slima un mirsiet no triekas, iekams šis pampums pilnīgi attīstīsies. Jūsu sirds ir bīstami slima”. Tas mani nepārsteidza, jo es apzinājos, ka bez steidzīgas palīdzības man jāiet kapā. Divas citas sievietes, [93] kas bija nākušas pēc padoma, slimoja ar to pašu slimību. Ārsts sacīja, ka mans stāvoklis esot daudz bīstamāks nekā viņu un ne vairāk kā pēc trim nedēļām mani skaršot paralīze. Es jautāju, vai viņš domā, ka viņa zāles mani dziedinās. Viņš nedeva lielu drošību. Es pamēģināju zāles, ko viņš izrakstīja, bet nesajutu nekāda labuma.

Apmēram pēc trim nedēļām es paģību un nokritu uz grīdas un paliku gandrīz bez samaņas 36 stundas. Citi baidījās, ka es nedzīvošu, bet atbildot lūgšanai es atkal atdzīvojos. Vienu nedēļu vēlāk tika paralizēta mana kreisā puse. Man bija savāda aukstuma sajūta un nejūtīgums galvā un stipras sāpes deniņos. Mēle likās smaga un stīva. Es nevarēju skaidri runāt. Kreisā roka un visa kreisā puse bija bezspēcīga. Es domāju, ka mirstu un savās lūgšanās es pāri par visu meklēju pierādījumu, ka Kungs mani mīl. Mēnešiem ilgi es biju cietusi pastāvīgas sāpes sirdī un pastāvīgi jutos nospiesta. Es biju mēģinājusi kalpot Dievam, vadoties no pamatlikumiem, bez jūtām, bet tagad es slāpu pēc pestīšanas. Es ilgojos satvert Viņa svētības, neievērojot fiziskās ciešanas.

Brāļi un māsas sanāca kopā, lai īpaši lūgtu par mani. Mana vēlēšanās piepildījās, es saņēmu svētību no Dieva un biju pārliecināta, ka Viņš mani mīl. Bet sāpes turpinājās un ar katru stundu es kļuvu nespēcīgāka. Atkal brāļi un māsas sapulcējās, lai manu gadījumu nestu Kunga priekšā. Es biju tik vāja, ka nevarēju balsī lūgt. Mans izskats, likās, ka vājināja ticību tiem, kas bija ap mani. Tad manā priekšā stājās Dieva apsolījumi, tā kā es tos iepriekš nebiju redzējusi. Man likās, ka sātans cīnās, lai mani atrautu no vīra un bērniem un liktu mani kapā un manī pamodās jautājumi: “Vai tu vari ticēt kailam Dieva apsolījumam? Vai tu vari staigāt ticībā, lai arī kāds būtu ārējais [94] izskats?”. Ticība atdzīvojās. Es čukstēju vīram: “Es ticu, ka es atveseļošos”. Viņš atbildēja: “Es vēlos kaut es varētu tam ticēt”. Es pavadīju šo nakti bez atvieglojuma, tomēr stiprā ticībā paļaudamās uz Dieva apsolījumiem. Es nevarēju gulēt, bet turpināju savas klusās lūgšanas. Tieši pirms rīta es iemigu.

Pamodos, saulei lecot, pilnīgi brīva no sāpēm. Spiediens uz sirdi bija pazudis un es biju ļoti laimīga. Ak, kāda pārmaiņa! Man likās, ka Dieva eņģelis mani bija aizskāris, kamēr es gulēju. Mani pildīja pateicība. Manas lūpas slavēja Dievu. Es pamodināju vīru un pastāstīju brīnišķīgo darbu, ko Kungs pie manis darījis. Sākumā viņš tikko to varēja aptvert, bet kad es piecēlos, apģērbos un staigāju pa māju, viņš līdz ar mani slavēja Dievu. Slimā acs vairs nesāpēja. Dažās dienās pampums pilnīgi pazuda un redze pilnīgi atjaunojās. Darbs bija padarīts.

Atkal es apmeklēju ārstu. Tiklīdz viņš bija pārbaudījis pulsu, viņš sacīja: “Kundze, jūsu organismā notikusi pilnīga pārmaiņa, bet tās divas sievietes, kas bija pie manis pēc padoma, kad jūs te bijāt pēdējo reizi, ir mirušas.” Es viņam sacīju, ka viņa zāles nav mani izārstējušas, jo es nevienu no tām nevarēju lietot. Kad es aizgāju, ārsts manam draugam par mani sacīja: “Viņas gadījums ir noslēpums. Es to nesaprotu.”.

Drīz mēs atkal apmeklējām Mičiganu, un es panesu garu un nogurdinošu ceļojumu pa nelīdzeniem stepju ceļiem un dubļu muklājiem, bet mani spēki neizsīka. Mēs jutām, ka Kungs grib, lai apmeklējam Viskonsinu un tad mēs norunājām izbraukt no Džeksonas ar vilcienu desmitos vakarā.

Gatavojoties iet uz vilcienu, mēs jutāmies ļoti svinīgi un iedalījām laiku lūgšanām. Nodevuši sevi Dievam, mēs nevarējām apvaldīt asaras. Dziļi svinīgā noskaņojumā aizgājām uz staciju. Iekāpām vilciena priekšējā vagonā, kam ir sēdekļi ar augstām atzveltnēm, cerēdami, ka šonakt varēsim [95] mazliet pagulēt. Vagons bija pilns un mēs devāmies atpakaļ uz nākošo un tur atradām vietas. Es nenoņēmu savu cepuri kā parasti, kad ceļojām naktī un arī ceļa somu turēju rokās, it kā kaut ko gaidītu. Mēs abi runājām par mūsu vienādajm sajūtām.

Vilciens no Džeksonas bija attālinājies apmēram trīs jūdzes, kad tā gaita kļuva ļoti nevienāda. Tas grūdās atpakaļ un tad rāvās uz priekšu un beidzot apstājās. Es atvēru logu un ieraudzīju, ka gandrīz pie beigām viens vagons apgāzies. Dzirdēju sāpju vaidus. Bija liels juceklis. Lokomotīve bija nomesta no sliedēm, bet vagons, kurā mēs atradāmies, bija uz sliedēm un no priekšējiem vagoniem to šķīra apmēram simts pēdas. Bagāžas vagons nebija daudz cietis un mūsu lielā grāmatu soma nebija ievainota. Otrās klases vagons bija sasists un gabali no tā kā arī pasažieri, bija aizmesti sliedēm abās pusēs. Vagons, kurā mēs bijām mēģinājuši dabūt vietu, bija stipri sadragāts un viens gals pacēlies pār drupu kaudzi. Savienojums nebija pārlauzts, bet vagons, kurā mēs atradāmies, bija atvienojies no priekšējā, it kā eņģelis to būtu atšķīris. Četri bija miruši vai bīstami ievainoti un daudzi bija ļoti cietuši. Mēs jutām, ka Dievs sūtījis eņģeli, lai pasargātu mūsu dzīvības.

Mēs atgriezāmies Džeksonā un nākošajā dienā iekāpām vilcienā uz Viskonsinu. Mūsu apmeklējums šinī štatā bija Dieva svētīts. Mūsu pūļu rezultātā tika atgrieztas dvēseles. Kungs mani stiprināja izturēt nogurdinošo ceļojumu.

1854. gada 29. augustā ar Villija piedzimšanu pieauga mūsu ģimenes atbildība. Šai laikā saņēmām pirmos laikraksta numurus, ko nepareizi sauca “Patiesības Vēstnesis” (“The Messenger of the Truth”). Tie, kas mums caur šo laikrakstu cēla neslavu, bija norāti par kļūdām un maldiem. Viņi nepanesa rājienu un vispirms slepeni un pēc tam atklāti izlietoja savu iespaidu pret mums. To mēs būtu pacietuši, bet šie ļaunie cilvēki iespaidoja dažus no tiem, kas stāvēja pie mums. Daži, kuriem mēs [96] bijām uzticējušies un kas bija atzinuši, ka mūsu darbi ir ārkārtīgi Dieva svētīti, atrāva savas simpātijas no mums un līdzīgā mērā veltīja tās pretiniekiem.

Kungs man bija rādījis šī grupējuma raksturu un galīgo iznākumu. Viņa dusmas bija uz tiem, kas savienoti ar šo laikrakstu un Viņa roka bija pret tiem. Lai gan kādu laiku viņiem var sekmēties un izdoties piekrāpt dažus godīgus cilvēkus, tomēr patiesība beidzot uzvarēs un katra godīga dvēsele izrausies no krāpnieku varas un skaidra izies no šo ļauno cilvēku iespaida. Tā kā Dieva roka bija pret tiem, tiem jāiznīkst.

Mana vīra veselība atkal kļuva ļoti vāja. Viņš cieta no klepus un sāpēm plaušās. Viņa nervu sistēma bija pārpūlēta. Garīgā piepūle, nastas, kuras viņš nesa Ročesterā, darbs izdevniecībā, slimības un nāve ģimenē, līdzjūtības trūkums tajos, kas varētu dalīties viņa darbos, līdz ar ceļošanu un sludināšanu viņa spēkiem bija par daudz liela slodze, un tajā brīdī likās, ka dilonis viņu ievedīs kapā. Tas bija drūms un tumšs laiks. Daži gaismas stari laiku pa laikam izspiedās cauri biezajiem mākoņiem, sniedzot mums mazu cerību, citādi mēs būtu nonākuši izmisumā. Dažreiz likās, ka Dievs bija mūs atstājis.

“Vēstneša” (“Messenger”) grupa par mums izplatīja dažādus melus. Bieži atcerējos dziesminieka vārdus: “Neapskaities par bezdievīgiem, neiekarsies par ļauna darītājiem, jo it kā zāle tie drīz top nocirsti un savītīs kā zaļa zāle.” (Ps. 37:1,2- KJV tulk.) Daži šīs lapas rakstītāji pat gavilēja par mana vīra vājumu, sacīdami, ka Dievs parūpēsies par viņu un novāks no ceļa. Kad viņš to lasīja gulēdams slims, viņa ticība atjaunojās un viņš izsaucās: “Es nemiršu, bet dzīvošu un izskaidrošu Kunga darbus un varēšu vēl sludināt viņu bērēs.” [97] Likās, ka pār mums pārklājušies vistumšākie mākoņi. Ļauni cilvēki, izlikdamies dievbijīgi, paklausīja sātanam un steidzās kalt melus un vērst savus spēkus pret mums. Ja Dieva lieta būtu tikai mūsu vien, mēs varētu trīcēt, bet darbs atradās Tā rokās, kas varēja sacīt: “Neviens nespēj to izraut no Manām rokām!” Mēs zinājām, ka Jēzus dzīvo un valda. Mēs varējām sacīt Kungam: “Tā ir tava lieta, un Tu zini, ka tā nav bijusi mūsu pašu izvēle, bet mēs savu daļu esam darījuši pēc Tavas pavēles!”.

Pārcelšanās uz Mičiganu

1855. gadā brāļiem Mičiganā pavērās ceļš izdevniecību pārvietot uz Betlkrīku. Tai laikā manam vīram bija 2 līdz 3 tūkstoši dolāri liels parāds, un viss, kas viņam, izņemot grāmatas, piederēja, bija rēķini par grāmatām un daži no tiem bija apšaubāmi. Likās, ka darbs apstāsies, pasūtījumu bija maz un neliela apjoma, un viņš baidījās, ka nomirs parādos. Brāļi Mičiganā mums palīdzēja iegūt zemi un uzcelt māju. Dokumenti bija uz mana vārda, tā lai pēc vīra nāves es tos varētu izlietot pēc savas vēlēšanās.

Tās bija skumju pilnas dienas. Es lūkojos uz saviem trim mazajiem zēniem, kas drīz, kā es baidījos, paliks bez tēva, un man uzmācās šādas domas: “Mans vīrs mirs no pārpūlēšanās tagadējās patiesības pasludināšanas darbā, bet kas saprot, ko viņš ir izcietis, nastas, ko viņš gadiem ilgi nesis, un pārmērīgās rūpes, kas salauzušas viņa spēkus un izpostījušas veselību, priekšlaicīgi novedot kapā, atstājot ģimeni bez līdzekļiem un apgādnieka?” Es bieži jautāju, vai Dievs par to nemaz nerūpējas. Vai viņš tam paiet garām neievērojot? Es guvu mieru, zinot, ka ir [98] viens, kas tiesā taisni, un, ka katrs upuris, katra pašaizliedzība, Viņa darba dēļ pārciestās mokas un sāpes ir uzticīgi atzīmētas debesīs un tiks atalgotas. Kunga diena atklās un cels gaismā tās lietas, kas vēl nav darītas skaidras.

Man rādīja, ka Dievs bija nolēmis uzcelt manu vīru pakāpeniski, ka mums jāvingrinās stiprā ticībā, jo katrās mūsu pūlēs sātans mūs nežēlīgi sitīs, ka mums jāskatās pāri redzamajam un jātic. Trīs reizes dienā abi mēs gājām Dieva priekšā un nopietni lūdzām, lai vīrs atveseļotos. Bieži vienu vai otru no mums skāra Dieva spēks. Kungs žēlīgi dzirdēja mūsu nopietnos saucienus, un mans vīrs sāka atspirgt. Vairākus mēnešus trīs reizes dienā Debesīs uzkāpa mūsu lūgšanas par veselību, lai varētu darīt Dieva gribu. Šie lūgšanu brīži bija ļoti dārgi. Mēs tikām vadīti Dieva svētajā tuvumā, un mums bija salda savienība ar Viņu. Nevaru labāk attēlot savas jūtas šai laikā, kā tās ir izteiktas sekojošos izvilkumos no vēstules, ko es rakstīju māsai Hovlandei: “Es esmu pateicīga, ka tagad mani bērni ir pie manis manā uzraudzībā un es viņus labāk varu vadīt pareizā ceļā. Nedēļām esmu jutusi slāpes un izsalkumu pēc pestīšanas, un mēs esam priecājušies gandrīz nepārtrauktā savienībā ar Dievu. Kāpēc mēs paliekam nost no Avota, ja mēs varam nākt un dzert? Kāpēc mēs mirstam bez maizes, kad krātuve ir pilna? Tā tiek sniegta bagātīgi un par velti. Ak, mana dvēsele, mielojies pie tā un dzer ik dienas Debesu priekos! Es neapvaldīšu savu mieru. Dieva slavēšana ir manā sirdī un uz manām lūpām. Mēs varam priecāties mūsu Pestītāja mīlestībā. Mēs varam gavilēt par Viņa sevišķo godību. Mana dvēsele to liecina. Dārgā gaisma ir izklīdinājusi manu grūtsirdību, un es to nekad neaizmirsīšu. Kungs, palīdzi man to paturēt dzīvā atmiņā. Mostieties, visi mani dvēseles spēki! Mostieties un pielūdziet Pestītāju par Viņa brīnišķo mīlestību!

[99] Dvēseles, kas ir ap mums, ir jāmodina un jāglābj, vai arī tās aizies bojā. Mēs nedrīkstam zaudēt nevienu acumirkli. Mums visiem ir ietekme, kas liecina par vai pret patiesību. Es vēlos nest ar sevi nepārprotamus pierādījumus, ka esmu viena no Kristus māceklēm. Mēs gribam vēl kaut ko blakus Sabata reliģijai. Mums ir vajadzīgi izdzīvoti pamatlikumi un ik dienas sajust personīgu atbildību. Daudzi no tā izvairās, un auglis ir bezrūpība, vienaldzība, modrības un garīguma trūkums. Kur ir draudzes garīgums? Kur ir vīri un sievas, pilni ticības un Svētā Gara? Mana lūgšana ir: “Šķīstī savu draudzi, ak Dievs!” Mēnešiem es priecājos par brīvību, un esmu nolēmusi apņēmusies kārtot sarunas un visus savus ceļus pareizi Kunga priekšā.

Mūsu ienaidnieki var priecāties. Viņi var runāt rūgtus vārdus un viņu mēles izteikt neslavu, viltu un melus, tomēr tas mūs neizkustinās. Mēs zinām, kam esam ticējuši. Mēs neesam nedz skrējuši nedz strādājuši velti. Nāk atmaksas diena, kad visus iztiesās saskaņā ar miesā darītiem darbiem. Tā ir patiesība, ka pasaule ir tumša. Pretestība var stipri augt. Smējēji un zobgaļi savā netaisnībā var kļūt nekaunīgi. Tomēr mēs netiksim izkustināti, jo mēs paļaujamies uz Visvarenā spēcīgo roku.

Dievs sijā savus ļaudis. Viņam būs tīra un svēta draudze. Mēs nevaram lasīt cilvēka sirdi. Bet Kungs ir paredzējis līdzekļus, lai draudzi uzturētu skaidru. Ir cēlušies samaitāti ļaudis, kas nevar dzīvot kopā ar Dieva tautu. Viņi nicina aizrādījumus un netiks laboti. Viņi varēja pārliecināties, ka viņu cīņa ir netaisna. Viņiem bija laiks nožēlot savus maldus, bet viņu “es” tiem bija par dārgu, lai liktu tam nomirt. Viņi to baroja, un “es” pieauga spēkā, un viņi atšķīrās no Dieva uzticīgajiem ļaudīm, kurus Viņš šķīsta. Mums visiem ir iemesls pateikties Dievam, ka ceļš ir atvērts, lai glābtu draudzi, jo, ja ar mums paliktu šie samaitātie liekuļi, tad pār mums jānāk Dieva dusmām.

[100] Katra godīga dvēsele, ko šiem neapmierinātajiem izdodas piekrāpt, saņems par viņiem patiesu gaismu, jo Debesu eņģeļi ir gatavi viņus apmeklēt, lai apgaismotu saprašanu. Mums nav no kā bīties šajā lietā. Tuvojoties spriedumam, visi parādīs savu īsto raksturu un atklāsies, kurai sabiedrībai viņi pieder. Siets sijā. Nesacīsim: “Apturi savu roku, ak Dievs!”. Draudzei jātiek šķīstītai, un tīrīšanas darbs notiks. Dievs valda, lai tautas slavē Viņu. Es nemaz nedomāju klusēt. Esmu nodomājusi, būt pareiza un darīt pareizi. Tiesa notiks. Tā atvērs grāmatas, un mūs tiesās pēc mūsu darbiem. Visas nepatiesības, kas izteiktas pret mani, nedarīs mani ne ļaunāku, ne labāku, ja vien tās nevada mani tuvāk Pestītājam.

Kopš mēs pārcēlāmies uz Betlkrīku, Kungs sāka novērst mūsu gūstu. Mičiganā atradām līdzjūtīgus draugus, kas bija gatavi dalīties mūsu nastās un piepildīt mūsu vajadzības. Veci, pārbaudīti draugi centrālajā Ņujorkā un Jaunanglijā, īpaši Vermontā, juta mums līdz mūsu bēdās un bija gatavi mūs atbalstīt. Betlkrīkas sanāksmē 1856. gada novembrī Dievs darbojās priekš mums. Viņu kalpu prāts bija pievērst Dieva draudzes dāvanām. Ja Dieva dusmas bija nākušas pār ļaudīm, tāpēc ka dāvanas bija pamestas novārtā un noniecinātas, tagad bija patīkamas izredzes, ka Viņa labvēlība būs atkal pār mums, ka Viņš žēlīgi atjaunos dāvanas un tās dzīvos draudzē, lai stiprinātu vājos, labotu un norātu maldošos. Darbs saņēma jaunu dzīvību, un sludinātāju pūles pavadīja sekmes.

Laikraksti tika pieprasīti, un tas izrādījās tieši tas, kas darbam bija vajadzīgs. “Patiesības Vēstnesis” drīz savu darbību izbeidza, un pretrunīgie gari, kas caur to bija runājuši apklusa. Mans vīrs bija spējīgs samaksāt [101] visus savus parādus. Viņš vairs neklepoja, plaušas un kakls nesāpēja, un viņš pakāpeniski atguva veselību, tā ka viņš viegli varēja runāt trīs reizes Sabatā un vēl pirmajā nedēļas dienā. Šis brīnišķīgais darbs pie viņa atjaunošanas bija no Dieva, un visa slava pienācās Viņam.

Kad pirms aiziešanas no Ročesteras, mans vīrs kļuva tik nespēcīgs, ka viņš vēlējas atbrīvoties no atbildības par izdevniecības darbu. Viņš ieteica, lai draudze uzņemas darba nastu un lai to vada draudzes izraudzīta izdevniecības komiteja, un lai neviens ar izdevniecību saistītais negūst no tā finansiālu labumu, bet tikai atalgojumu par savu darbu.

Lai gan šim jautājumam atkārtoti tika pievērsta uzmanība, mūsu brāļi neuzsāka nekādu darbību attiecībās uz to līdz 1861. gadam. Līdz pat šim laikam mans vīrs bija izdevniecības nama likumīgais īpašnieks un vienīgais darba vadītājs. Viņš priecājās par aktīvo darba atbalstītāju uzticību, kas uzticēja viņam savus līdzekļus, tos laiku pa laikam ziedojot, kad darba pieaugšana prasīja stiprināt izdevniecības darbu. Lai gan “Review” bieži atkārtoja paziņojumu, ka izdevniecības māja īstenībā ir draudzes īpašums, tomēr, tā kā viņš bija vienīgais likumīgais vadītājs, mūsu ienaidnieki izmantoja izdevību, lai apvainotu viņu spekulācijā, un darīja visu iespējamo, lai kaitētu manam vīram un aizkavētu darba attīstību. Šādos apstākļos 1861. gada pavasarī, saskaņā ar Mičiganas likumiem, viņš organizēja “Septītās dienas adventistu apvienības izdevniecību”.

Lai gan rūpes, ko mums sagādāja izdevniecības darbs un citas darba nozares, nesa daudz apjukuma, tomēr bērnu atstāšana citu aprūpē bija pats lielākais upuris, ko no mums prasīja Kunga darbs.

[102] Henrijs bija prom no mums 5 gadus, un Edsons mūsu rūpes sajuta pavisam maz. Gadiem ilgi mūsu ģimene bija ļoti liela un māja kā viesnīca, un mēs daudz laika pavadījām ārpus mājām. Es ļoti vēlējos, lai mani bērni uzaugtu brīvi no ļauniem ieradumiem, un bieži skumu, domājot, cik ļoti mūsu dzīve atšķiras no citu vecāku dzīves, kas nenesa nastas un rūpes, kas varēja vienmēr būt ar saviem bērniem, dot viņiem padomus un pamācīt un kas savu laiku pavadīja gandrīz tikai savās ģimenēs. Un es jautāju, vai Dievs prasa tik daudz no mums un citus atstāj bez nastām? Vai tā ir vienlīdzība? Vai mums tā jāsteidzas no vienām rūpēm pie citām, no vienas darba nozares pie citas, ka bērnu audzināšanai atliek pavisam maz laika? Daudzas naktis, kamēr citi gulēja, es pavadīju rūgtās asarās.

Es izplānoju dažus labvēlīgākus ceļus priekš saviem bērniem, bet tad radās iebildumi, kas šos manus plānus iznīcināja. Es biju asi jūtīga pret mūsu bērnu kļūdām, un katra viņu nepareizība nesa man tādas sirdssāpes, kas kaitēja veselībai. Esmu vēlējusies, lai dažas mātes kādu īsu laiku atrastos apstākļos, kādos es biju gadiem ilgi, tad viņas novērtētu svētības, ko viņas bauda, un spētu labāk just līdzi manās grūtībās. Mēs lūdzām un strādājām priekš mūsu bērniem un apvaldījām viņus. Mēs neatstājām novārtā rīksti, bet, pirms to lietojām, vispirms pūlējāmies, lai liktu viņiem ieraudzīt viņu kļūdas un tad lūdzām ar viņiem. Mēs centāmies, lai mūsu bērni saprastu, ka, atvainojot viņu grēkus, mēs iemantotu Dieva nepatiku. Un mūsu pūles viņu labā bija svētītas. Viņu lielākais prieks bija mums patikt. Viņi nebija brīvi no kļūdām, bet mēs ticējām, ka viņi tomēr bija Kristus ganāmpulka jēri.

1860. gadā pār mūsu slieksni ienāca nāve. Tika nolauzts [103] mūsu ģimenes koka jaunākais zars. Mazais Herberts, dzimis 1860. gada 20. septembrī, nomita tā paša gada 14. decembrī. Kad šis maigais zars bija nolauzts, neviens nevarēja saprast, kā asiņoja mūsu sirds, izņemot tos, kas saviem mazajiem sekojuši no cerības līdz kapam.

Bet ak, kad 16 gadu vecumā nomira mūsu cēlais Henrijs (Topšemā, 1863. gada 8. dec.) un mēs vairs nedzirdējām viņa agro dziesmu, mūsu māja kļuva vientuļa. Mēs, vecāki un divi palikušie dēli, sitienu izjutām visasāk. Bet dievs mūs iepriecināja smagajā zaudējumā, un ticībā un drosmē mēs devāmies uz priekšu Viņa dotajā darbā, cerībā sastapt mūsu nāves atrautos bērnus tai pasaulē, kur nekad vairs nebūs ne slimības, ne nāves.

1865. gada augustā mans vīrs pēkšņi tika paralizēts. Tas bija smags sitiens ne tikai man un bērniem, bet arī Dieva darbam. Draudzei tika atrauts mana vīra un mans darbs un sātans triumfēja, redzot patiesības darbu tā aizkavētu. Bet, paldies Dievam, viņam nebija atļauts mūs izpostīt. Pēc 15 mēnešiem, kuros bijām atrauti no katra aktīva darba, mēs vēlreiz kopā atgriezāmies, lai strādātu starp draudzēm.

Pilnīgi pārliecināta, ka mans vīrs, kamēr paliks bezdarbībā, no savas ieilgušās slimības neatveseļosies un ka man pienācis laiks iet tālāk un liecināt ļaudīm, es nolēmu kopā ar savu ļoti nespēcīgo vīru apceļot Ziemeļu Mičiganu lielajā ziemas augstumā. Lai izšķirtos ar tik daudz riskēt, bija vajadzīga liela morāla drosme un ticība Dievam. Bet es zināju, ka man darāms darbs, un likās, ka sātans nolēmis mani no tā atturēt. Es ilgi gaidīju, kad mūsu gūsts tiks [104] novērsts, un baidījos, ka, kavējoties vēl ilgāk, aizies pazušanā dārgas dvēseles. Palikt ilgāk prom no lauka man šķita ļaunāk par nāvi, un, ja mēs izejam, tad, ļaunākais, mēs varam tikai iet bojā. Tā 1866. gada 19. decembrī mēs atstājām Betlkrīku un sniega vētrā devāmies uz Mičiganu. Mans vīrs 90 jūdzes garo ceļojumu panesa labāk, kā es baidījos, un, likās, sasniegdams galamērķi, jutās tāpat, kā atstādams Betlkrīku.

Šeit iesākās mūsu pirmais sekmīgais darbs pēc viņa slimības. Šeit viņš sāka strādāt kā agrākos gados, lai gan bija daudz vājāks. Viņš runāja 30–40 minūtes Sabata priekšpusdienā un pirmajā nedēļas dienā, kamēr atlikušo laiku izmantoju es un runāju katru dienu pēcpusdienās apmēram pusotras stundas. Mūs klausījās ar vislielāko uzmanību. Es redzēju, ka mans vīrs kļuva stiprāks, skaidrāks un vienotāks savos tematos. Kad kādā gadījumā viņš skaidri un spēcīgi runāja veselu stundu, sajūtot uz sevis darba nastu, kā pirms slimības, manas pateicības jūtas nebija izsakāmas. Es piecēlos sapulcē un gandrīz pusstundu ar asarām acīs mēģināju atrast atbilstošus vārdus, lai to izteiktu. Sapulce bija dziļi aizkustināta. Es biju pārliecināta, ka mums tā bija labāku dienu ausma.

Dieva roka viņa stiprināšanā bija acīm redzama. Iespējams, ka neviens cits, saņēmis tādu sitienu, neatveseļotos. Tomēr briesmīgo paralīzes šoku, kas nopietni skāra smadzenes, Dieva roka no sava kalpa noņēma un dāvāja viņam jaunus miesas un gara spēkus.

Gados, kas sekoja mana vīra dziedināšanai, Kungs atvēra mums plašu darba lauku. Kaut gan sākumā vietu runātāju tribīnē es ieņēmu nedroši, tomēr, kad Dieva aizgādība atvēra man ceļu, man bija pašpaļāvība stāvēt daudzu klausītāju priekšā. Kopā mēs apmeklējām telts sapulces un citas lielas sanāksmes no Menas līdz Dakotai, no Mičiganas līdz Teksasai un Kalifornijā. [105]

Darbs, iesākts vājumā un neziņā, turpināja pieaugt un nostiprināties. Izdevniecības nami Mičiganā un Kalifornijā, misija Anglijā, Norvēģijā un Šveicē liecināja par tā augšanu. Mūsu pirmā laikraksta metiena vietā, ko uz pastu aiznesa ceļasomā, tagad ik mēnesi no četrām izdevniecībām tika izsūtīti apmēram 140000 mūsu dažādo periodisko izdevumu eksemplāri. Dieva roka ir bijusi ar savu darbu, to svētījot un stiprinot.

Vēlākā manas dzīves vēsture ir savīta ar dažādo mūsu pasākumu vēsturi, ar ko mūsu dzīves darbs bija cieši saistīts. Šo iestāžu uzcelšanai mans vīrs un es strādājām ar vārdu un spalvu. Pat īsi atzīmējot šo darba pilno gadu piedzīvojumus, apraksts tālu pārsniegtu šīs skices robežas. Sātana pūles kavēt darbu un iznīcināt darbiniekus nemitējās, bet Dievs rūpējās par saviem kalpiem un savu darbu.

Mana vīra nāve

Neskatoties uz darbu rūpēm un atbildībām, ar ko bija pārpildīta mana vīra dzīve, sešdesmitajos gados viņš vēl bija darbīgs un garīgi un fiziski spēcīgs. Trīs reizes viņš bija paralizēts, tomēr, pateicoties Dieva svētībai un dabiski stiprajam organismam, stingrai veselības likumu ievērošanai, viņš arvien no jauna atspirga. Atkal viņš ar savu parasto centību un enerģiju ceļoja, sludināja un rakstīja. Plecu pie pleca mēs Kristus darbā bijām strādājuši 36 gadus un cerējām, ka abi kopā varēsim būt uzvarošā noslēguma liecinieki. Bet Dieva griba tāda nebija. Mans jaunības izvēlētais [106] sargs, dzīves draugs, manu darbu un ciešanu dalībnieks tika atņemts no maniem sāniem un es atstāta, lai cīnītos un pabeigtu savu darbu viena.

1881. gada pavasarī un agro vasaru mēs pavadījām kopā mūsu mājā Batlkrīkā. Vīrs cerēja tā iekārtot savus darbus, lai mēs varētu doties uz Klusā okeāna piekrasti un nodoties rakstīšanai. Viņš juta, ka esam kļūdījušies, atļaujot šķietamai darba vajadzībai un brāļu lūgumiem mūs pārliecināt iesaistīties aktīvā sludināšanas darbā, kad mums vajadzēja rakstīt. Mans vīrs vēlējās daudz pilnīgāk parādīt godības pilno atpestīšanu, un es – ilgi pārdomāju svarīgu grāmatu sagatavošanu. Mēs abi jutām, ka tikai atjaunojot savus garīgos spēkus, mums būs iespēja pabeigt darbu un atpūsties no karstas cīņas un pēc tam dot mūsu tautai dārgo patiesības gaismu, kuru Dievs atklāj mūsu saprašanai – tas ir mūsu pienākums gan pret pašiem, gan pret Dieva darbu.

Dažas nedēļas pirms mana vīra nāves es viņam aizrādīju, cik svarīgi būtu atrast darba lauku, kur mēs būtu brīvi no nastām, kas neizbēgamas Batlkrīkā. Atbildot viņš stāstīja par dažādām vietām, kas vēl prasīja viņa uzmanību, iekams mēs varētu aiziet, par pienākumiem, kas kādam tomēr jādara. Tad ar dziļām jūtām viņš jautāja: “Kur ir vīri, kas darīs šo darbu? Kur ir tie, kam nesavtīga interese par mūsu iestādēm? Kas nostāsies taisnības pusē, neļaujot nekādam iespaidam sevi ietekmēt?”.

Ar asarām viņš izteica rūpes par mūsu iestādēm Batlkrīkā. Viņš sacīja: “Mana dzīve ir veltīta šo iestāžu uzcelšanai. To atstāšana man līdzinātos nāvei. Tās ir kā mani bērni un es nespēju no tām šķirt savas intereses. Šīs iestādes ir Kunga rīki, lai darītu īpašu darbu. Sātans pūlas kavēt un vājināt katru līdzekli, ar kuru Kungs strādā, lai glābtu cilvēkus. Ja lielais pretinieks pārvērš šīs iestādes pēc pasaules parauga, viņa nolūks ir sasniegts. Manas [107] lielākās rūpēs ir, lai īstais vīrs būtu īstajā vietā. Ja tie, kas stāv atbildīgās vietās, morāli ir vāji, pamatlikumos svārstīgi un tiecas pretī pasaulei, tad diezgan daudzi padosies viņu iespaidam. Ļauni iespaidi nedrīkst valdīt. Es labāk mirtu, nekā dzīvotu un redzētu šīs iestādes nepareizi vadītas vai nogriežamies no mērķa, kura dēļ tās celtas.

No visiem pasākumiem es visilgāk un visciešāk esmu savienots ar izdevniecības darbu. Nododoties šai darba nozarei, trīs reizes esmu pārcietis paralīzi. Tagad, kad Dievs man atjaunojis fiziskos un garīgos spēkus, es jūtu, ka varu kalpot Viņa darbā tā, kā nespēju nekad agrāk. Es gribu redzēt uzplaukstam izdevniecības darbu. Tas ir saaudzis ar visu manu būtni. Ja es aizmirstu šī darba intereses, tad lai mana labā roka aizmirst savu uzdevumu.”.

23. un 24. jūlijā, Sabatā un svētdienā, mums bija norunāts apmeklēt telts sapulci Šarlotē. Tā kā mana veselība bija vāja, mēs nolēmām ceļot ar privātu transportu. Ceļā mans vīrs šķita mundrs, lai gan viņu bija pārņēmis svinīgs noskaņojums. Viņš atkārtoti slavēja Kungu par piedzīvoto žēlastību un svētībām un brīvi izteica savas jūtas par pagātni un par nākotni: “Kungs ir labs un ļoti slavējams. Viņš ir palīgs bēdu laikā. Nākotne liekas mākoņaina un nedroša, bet Kungs mums neļaus pagurt. Kad nāks bēdas, Viņš dos savu žēlastību tās paciest. Kas Kungs mums bijis un ko Viņš mums darījis – tam jāizraisa mūsos pateicība, lai nekad nekurnam un nesūdzamies. Mūsu darbus, nastas un upurus nekad visi pilnīgi nenovērtēs. Es redzu, ka, atļaujoties par šīm lietām bēdāties, esmu zaudējis mieru un Dieva svētības. [108]

Man bija grūti panest manu motīvu pārprašanu un manu labāko pūļu palīdzēt, iedrošināt un stiprināt brāļus atkārtotu sagrozīšanu, vēršot tās pret mani. Bet es atcerējos Jēzu un Viņa vilšanos. Viņa dvēsele bija apbēdināta, kad tie, kurus Viņš bija nācis svētīt, Viņu nenovērtēja. Man vajadzēja vairāk kavēties pie Dieva žēlastības un Viņa mīlestības pilnās laipnības, slavējot vairāk Viņu un mazāk sūdzoties par brāļu nepateicību. Ja es vienmēr būtu atstājis visas savas bēdas Dievam, mazāk domādams par to, ko citi sacījuši vai darījuši pret mani, tad man būtu bijis vairāk prieka un miera. Tagad es vispirms centīšos sargāt sevi, lai es negrēkotu ne vārdos, ne darbos un tad palīdzētu saviem brāļiem darīt līdzenu ceļu viņu kājām. Esmu vairāk gaidījis no ļaudīm, kā drīkstēju. Es mīlu Dievu un Viņa darbu un mīlu arī savus brāļus.”.

Ceļojot es nedomāju, ka tas ir pēdējais mūsu kopīgais ceļojums. Laiks pēkšņi pārmainījās. Tveicīgā karstuma vietā iestājās stindzinošs aukstums. Manam vīram kļuva auksti, bet viņš domāja savu veselību esam tik labu, ka šis augstums nevar atstāt nekādu paliekošu iespaidu. Viņš Šarlotē strādāja sapulcēs, ar lielu skaidrību un spēku pasludinot patiesību. Viņš runāja par prieku, ko viņš sajūt, griežoties pie ļaudīm, kas parāda tik dziļu interesi par tematiem, kas viņam visdārgākie. “Kungs patiesi atspirdzinājis manu dvēseli” – viņš sacīja. “Kamēr es lauzu citiem dzīvības maizi. Visur Mičiganā ļaudis dedzīgi sauca pēc palīdzības. Kā es ilgojos tos iepriecināt un stiprināt ar dārgām patiesībām, piemērotām šim laikam!”.

Atgriežoties mājās, mans vīrs žēlojās par vieglu neveselības sajūtu, tomēr kā parasti viņš devās savā darbā. Katru rītu mēs apmeklējām birzi mūsu mājas tuvumā un vienojāmies lūgšanās. Mēs bijām norūpējušies, lai zinātu mūsu pienākumu. Pastāvīgi no dažādām vietām nāca vēstules, aicinot mūs apmeklēt telts sapulces. Neskatoties uz [109] lēmumu nodoties rakstīšanai, bija grūti atteikt sastapties ar brāļiem šajās svarīgajās sanāksmēs. Mēs nopietni lūdzām pēc gudrības, lai zinātu pareizo ceļu.

Sabata rītā kā parasti mēs kopā aizgājām uz birzi, un mans vīrs ļoti dedzīgi lūdza trīs reizes. Likās, ka viņš negrib mitēties lūgt Dievu pēc īpašas vadības un svētības. Viņa lūgšanas tika uzklausītas; miers un gaisma nāca mūsu sirdīs. Viņš slavēja Kungu un sacīja: “Tagad es visu nododu Jēzum! Es jūtu saldu Debesu mieru, pārliecību, ka Kungs mums rādīs mūsu pienākumu, jo mēs vēlamies darīt Viņa gribu.”. Viņš pavadīja mani uz dievnamu ar dziedāšanu un lūgšanu atklāja kalpošanu. Tā bija pēdējā reize, kad viņš stāvēja man blakus uz paaugstinājuma.

Sekojošā pirmdienā viņš ļoti sala un nākošajā dienā arī man uzbruka slimības lēkme. Kopā mūs aizveda uz sanatoriju ārstēšanai. Piektdien mans stāvoklis kļuva labvēlīgāks. Ārsti man pateica, ka mans vīrs tiecas aizmigt, ka viņam draud briesmas. Mani nekavējoties aizveda uz viņa istabu, un tiklīdz biju paskatījusies uz viņa seju, zināju, ka viņš mirst. Es mēģināju viņu piecelt. Viņš saprata visu, ko viņam sacīja un atbildēja uz visiem jautājumiem, ko varēja atbildēt ar jā vai nē, bet likās, ka vairāk neko nespēja pasacīt. Kad sacīju, ka es domāju, ka viņš mirs, viņš neizskatījās pārsteigts. Es jautāju, vai Jēzus ir viņam dārgs. Viņš teica: “Jā, jā!”. “Vai tu nevēlies dzīvot?” – es jautāju. Viņš atbildēja: “Nē!”.

Tad mēs nometāmies ceļos pie viņa gultas un es lūdzu par viņu. Viņa sejas izteiksme bija miera pilna. Es viņam teicu: “Jēzus tevi mīl. Mūžīgā rokas ir zem tevis!”. Viņš atbildēja: “Jā, jā!”.

Brālis Šmits un citi brāļi pie viņa gultas lūdza un aizgāja, lai nakts lielāko daļu pavadītu lūgšanās. Mans vīrs sacīja, ka viņš nejūt sāpju, bet viņš acīmredzami ātri sakrita. Doktors Kellogs un viņa palīgi darīja [110] visu, kas bija viņu spēkos, lai viņu atrautu nāvei. Viņš lēni atdzīvojās, bet palika ļoti vājš.

Nākošajā rītā likās, ka viņš viegli atlabis, bet pusdienas laikā viņš sala un pēc tam zaudēja samaņu. 1881. gada 6. augustā, Sabatā, pulksten 5 pēc pusdienas viņš mierīgi izelpoja dzīvību bez cīņas un vaida.

Mana vīra nāve, tik pēkšņa, tik negaidīta, mani ļoti satrieca. Savā nespēka sakopoju visus spēkus, lai līdz pēdējam paliktu pie viņa gultas, bet, kad redzēju viņa acis aizvērtas nāvē, novārgušais organisms neizturēja un es sabruku. Kādu laiku likās, ka es svārstos starp dzīvību un nāvi. Dzīvības liesma dega tik vāji, ka likās, elpa varēja to izdzēst. Naktī mans pulss kļuva vājš un elpa seklāka un seklāka, kamēr likās, ka tā mitēsies. Vienīgi pateicoties Dieva svētībām un ārstu un kopēju nemitīgajām rūpēm un modrībai, mana dzīvība tika saglabāta.

Lai gan pēc mana vīra nāves es vēl nebiju piecēlusies no savas slimības gultas, nākošajā Sabatā mani aiznesa uz dievnamu, lai es piedalītos viņa izvadīšanā. Svētrunas beigās es jutu pienākumu liecināt par kristieša cerības vērtību bēdu un smagu zaudējumu stundā. Kad es piecēlos, Kungs man deva spēku runāt apmēram 10 minūtes pārpildītajā sapulcē, paaugstinot Dieva žēlastību un mīlestību. Kalpošanas noslēgumā es sekoju savam vīram uz Ouk-Hillas kapiem, kur viņu nolikām dusēt līdz augšāmcelšanās rītam.

Lai gan nelaime manus fiziskos spēkus bija pilnīgi izsmēlusi, tomēr lielajā zaudējumā mani uzturēja dievišķā žēlastība. Redzot sava vīra pēdējos elpas vilcienus, es jutu, ka Jēzus ir man daudz dārgāks kā jebkad iepriekšējās dzīves stundās. Kad es stāvēju pie sava pirmdzimušā un aizvēru viņa acis nāvē, es varēju sacīt: “Tas Kungs ir devis, Tas Kungs [111] ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!”. (Ījaba 1:21) Tad es jutu, ka man ir atbalsts Jēzū. Un kad mans pēdējais dzimušais bija izrauts no manām rokām un sev blakus uz spilvena vairs neredzēju viņa mazo galvu, tad es varēju sacīt: “Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!”. Un nu, kad man bija atņemts tas, uz ko biju balstījusies lielajās bēdās, ar kuru biju strādājusi 36 gadus, es varēju uzlikt savas rokas uz viņa acīm un sacīt: “Es uzticu savu dārgumu Tev līdz augšāmcelšanās rītam”.

Kad es redzēju viņu aizejam un daudzos draugus, kas juta man līdzi, es domāju, kāds pretstats Jēzus nāvei, kad Viņš karājās pie krusta! Kāds pretstats! Viņu nāves moku stundā zaimoja un izsmēja. Bet Viņš mira un izgāja cauri kapam, lai to apgaismotu un lai mums būtu prieks un cerība pat nāves zaudējumā; ja mūsu draugi mirst Jēzū, tad varam teikt: “Mēs atkal ar viņiem satiksimies”.

Dažreiz es domāju, ka mans vīrs nevar būt miris. Bet šie vārdi likās iespiedušies manā prātā: “Esiet klusu un atzīstiet, ka Es esmu Dievs!”. Es asi sajutu zaudējumu, bet neiedrošinājos nodoties nevajadzīgām bēdām. Tāda izturēšanās nāvi neatsauktu. Un es neesmu tik patmīlīga, lai vēlētos, ja tas būtu iespējams, lai viņš no mierpilnā miega atkal atgriežas dzīves cīņā. Līdzīgi nogurušam kareivim viņš bija aizgājis dusēt. Ar prieku es uzlūkošu šo dusas vietu. Labākais ceļš, kā es un mani bērni var godāt kritušā piemiņu, ir uzņemties viņa atstāto darbu un Jēzus spēkā to pabeigt. Mēs gribam būt pateicīgi par dāvātajiem gadiem, kurus viņš varēja pavadīt garīgajā darbā un viņa, un Kristus dēļ mēs no viņa nāves gribam mācīties mācību, kuru nekad neaizmirsīsim. Mēs gribam, lai šis zaudējums mūs dara daudz laipnākus un maigākus, iecietīgākus un uzmanīgākus pret dzīvajiem.

Es viena uzņemšos savu dzīves darbu pilnīgā uzticībā, ka mans Pestītājs būs ar mani. Mums cīņai ir pavisam maz [112] laika, tad nāks Kristus un šī cīņa noslēgsies. Jāatdod visi spēki, lai strādātu ar Kristu un sekmētu Viņa valstību. Daži, kas stāvējuši priekšējā kaujas līnijā, dedzīgi pretojoties ienākošajam ļaunumam, krituši pienākuma postenī; dzīvie noskumuši skatās uz kritušo varoni, bet nav laika darbu pārtraukt. Viņiem jāsavieno rindas, jāsatver karogs no kritušā rokas un ar atjaunotiem spēkiem jāaizstāv patiesība un Kristus gods. Kā nekad agrāk jāpretojas grēkam, jācīnās pret tumsas spēkiem. Laiks prasa enerģiskāku un noteiktāku rīcību no to puses, kas tic tagadējai patiesībai. Ja laiks liekas par garu, kas jāgaida līdz Atsvabinātāja nākšanai, ja sāpju noliekti un noguruši smagajā darbā, mēs jūtamies nepacietīgi sagaidīt godpilno atvieglojumu no cīņas, lai atceramies to, ka mēs esam atstāti uz zemes, lai sastapu vētras un cīņas, lai pilnveidotu kristieša raksturu, lai labāk iepazītos ar Dievu, mūsu Tēvu, un Kristu, mūsu vecāko Brāli, un lai darītu darbu Meistaram, mantojot daudz dvēseļu un lai šī atcerēšanās aptur katru kurnēšanu.

“Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.” (Daniēla 12:3)

Liecības draudzei nr. 1

Sava brāļa sargs

[113] 1855. gada 20. novembrī lūgšanas laikā pēkšņi un spēcīgi pār mani nāca Kunga Gars, un es redzēju atklāsmi.

Man rādīja, ka Kunga Gars draudzē izdziest. Kunga kalpi par daudz ir paļāvušies uz pieradījumu stiprumu un viņiem nav stipras uzticības Dievam, kurai bija jābūt. Redzēju, ka patiesības pierādījumi vien neaizkustinās dvēseles nostāties ar atlikušajiem, jo šī patiesība ir nepopulāra. Patiesībai jābūt Dieva kalpu dvēselēs. Eņģelis teica: “Viņiem tā jāsaņem tieši no godības, jānes savās krūtīs un ar dvēseles siltumu un nopietnību jāizlej pār tiem, kas klausās.”. Daži, kas ir apzinīgi, ir gatavi izšķirties pierādījumu iespaida dēļ, bet daudzus tikai ar patiesības teoriju ir neiespējami aizkustināt.

Es redzēju, ka ienaidnieks darbojas, lai iznīcinātu dvēseles. Cīnītāju rindās ir ienācis pašpaaugstināšanās gars, bet vajag vairāk pazemības. Vēstnešu vidū pārāk izplatīts neatkarības gars. Tas jāatstāj un Dieva kalpiem jāspiežas kopā. Ir pārāk daudz tāda gara, kas jautā: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. (1.Moz. 4:9) Eņģelis teica: “Patiesi tu esi sava brāļa [114] sargs. Tev jābūt nomodā un jārūpējas par savu brāli, jāinteresējas par viņa labklājību, jābūt pret viņu laipnam un mīlestības pilnam. Spiežaties kopā! Spiežaties kopā!”. Dievs paredzējis, ka cilvēkam jābūt augstsirdīgam un godīgam, bez izlikšanās, pazemīgam, lēnprātīgam un vienkāršam. Tie ir Debesu pamatlikumi, Dievs tā pavēlējis. Bet nabaga vājais cilvēks ir izdomājis kaut ko citu – sekot savam ceļam un rūpīgi ievērot pašam savas intereses.

Es jautāju eņģelim, kāpēc vienkāršība ir izslēgta no draudzes un kāpēc ir ienākusi paaugstināšanās un lepnums. Redzēju, ka šī iemesla dēļ mēs gandrīz esam atstāti ienaidnieka rokās. Eņģelis teica: “Skaties un tu redzēsi, ka pārsvarā valda šīs jūtas: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Atkal eņģelis sacīja: “Tu esi sava brāļa sargs, tava ticības apliecība prasa, lai tu aizliedz sevi un uzupurējies Dievam, vai arī tu nebūsi mūžīgās dzīvības vērts, jo tā tev ir dārgi pirkta ar mīļotā Dieva Dēla ciešanām, asinīm un nāvi.”.

Es redzēju, ka daudzi un dažādās vietās, austrumos un rietumos, pievieno fermu fermai, zemi zemei, māju mājai un aizbildinās ar Dieva lietu sacīdami, ka viņi tādā veidā grib palīdzēt Dieva darbam. Viņi sevi iekaļ važās un Dieva lietai var būt maz noderīgi. Daži nopērk zemes gabalu un strādā visiem spēkiem, lai par to samaksātu. Viņu laiks ir tā aizņemts, ka viņi var atlicināt tikai īsus brīžus, lai lūgtu un kalpotu Dievam un iegūtu no Viņa spēku savu sevišķo grēku pārvarēšanai. Viņi ir parādos un, kad Dieva darbam vajadzīga viņu palīdzība, viņi nespēj palīdzēt, jo viņiem vispirms jāatbrīvojas no parādiem. Bet tiklīdz viņi no parādiem ir brīvi, viņi vēl vairāk attālinās no palīdzības Dieva darbam, jo viņi sevi atkal saista ar īpašuma pavairošanu. Viņi sev glaimo, ka viņu virziens ir pareizs, ka viņi līdzekļus izlietos Dieva lietai, bet patiesībā viņi krāj šeit sev mantu. Viņi mīl patiesību ar vārdiem, bet ne darbos. Jo Dieva darbu viņi mīl tieši tik daudz, cik rāda viņu darbi. [115] Viņi pasauli mīl vairāk un Dieva darbu mazāk. Zemes pievilcība kļūst stiprāka, bet Debesu pievilcība vājāka. Kur viņu manta, tur viņu sirds. Ar piemēru viņi saka savai apkārtnei, ka grib palikt šeit, ka šī pasaule ir viņu māja. Bet eņģelis teica: “Tu esi sava brāļa sargs.”.

Laikā, kad Dieva darbam vajadzīgi līdzekļi un kad daži Dieva kalpi ir nabadzīgi apģērbti un viņu pūles kropļo līdzekļu trūkums, daudzi atļaujas nevajadzīgus izdevumus, lai tikai apmierinātu jūtas, garšu un acis. Eņģelis sacīja: “Viņu laiks darīt darbu drīz paies.” Viņu darbi rāda, ka elks, kam viņi upurē, ir paša “es”. Viņi vispirms apmierina savu “es”. Viņi domā: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Daudzi ir saņēmuši brīdinājumu pēc brīdinājuma, tomēr tos nav ievērojuši. Galvenais viņiem ir “es”, un tā priekšā visam jālokās.

Es redzēju, ka draudze gandrīz pazaudējusi pašaizliedzības un upuru garu, viņi pirmajā vietā liek savas intereses un sevi, un tikai tad palīdz Dieva lietai, jo domā, ka ir vienalga, vai viņi šai darbā piedalās vai ne. Tāds upuris ir kropls, un Dievs to nepieņem. Visiem jābūt ieinteresētiem darīt savu vislabāko, lai veicinātu Dieva darbu. Es redzēju, ka tie, kam nepiederēja īpašumi, bet kam bija fiziskais spēks, ir tāpat atbildīgi Dievam par savu spēku. Viņiem jābūt čakliem darbā un dedzīgiem garā, viņiem nav jāatstāj visa uzupurēšanās tikai tiem, kam ir īpašumi. Redzēju, ka viņi var upurēt un ka tas ir viņu pienākums, tāpat kā to, kam pieder īpašumi. Bet bieži tie, kam nav īpašumu, neaptver, ka viņi var aizliegt sevi dažādos veidos, mazāk izdodot savas miesas, garšas un apetītes apmierināšanai un atrodot daudz izdevību, lai ietaupītu Dieva darbam un tā krātu mantu Debesīs. Redzēju, ka patiesība ir mīlīga un skaista, bet atņemot Dieva spēku, tā kļūst bezspēcīga.

Sabata iesākšanās laiks

[116] Es redzēju, ka tieši “no vakara līdz vakaram jums jāsvin Sabati”. (3.Moz. 23:32) Eņģelis sacīja: “Ņem Dieva Vārdu, lasi to. Nav iespējams maldīties. Lasi rūpīgi un tad tu atradīsi, kas ir vakars un kad tas ir.”. Es jautāju eņģelim, vai nepareizās Sabata iesākšanas dēļ Dieva dusmas ir bijušas pār Viņa tautu. Man norādīja atpakaļ uz pirmā Sabata iecelšanu un es izsekoju Dieva tautai līdz šim laikam un neredzēju, ka Kungs būtu neapmierināts vai dusmotos uz saviem bērniem. Es jautāju, kāpēc tad šais pēdējās dienās mums jāmaina Sabata iesākšanās laiks. Eņģelis teica: “Jūs sapratīsiet, bet tagad vēl ne. Ja nāk gaisma un šo gaismu atstumj vai atmet, tad pār cilvēkiem izlejas Dieva dusmas un nosodījums, bet pirms gaisma nav saņemta, grēka nav, jo nav gaismas, ko atmest.”. Es redzēju, ka daži domā, ka Kungs ir radījis, ka Sabats iesākas pulksten sešos, bet es vienīgi redzēju, ka tas iesākas “vakarā”; bet no tā secināja, ka vakars ir sešos. Es redzēju, ka Dieva kalpiem ir jāsavienojas un jāspiežas kopā.

Patiesības pretinieki

Man rādīja Stefensona un Halla gadījumu Viskonsinā. Es redzēju, ka 1854. gadā jūnijā mūsu uzturēšanās laikā Viskonsinā viņi bija pārliecināti, ka atklāsmes bija no Dieva, bet viņi tās pārbaudīja un salīdzināja ar savu viedokli par nākošo laikmetu un tāpēc ka atklāsmes nesaskanēja ar viņu uzskatiem, viņi tās upurēja “Nākošajam laikmetam” (“Age to Come”). Pagājušajā pavasarī ceļojumā pa austrumiem viņi rīkojās nepareizi un viltīgi. Viņi ir maldījušies “Nākošajā laikmetā” un tagad viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai vājinātu “Review and Herald”. [117] Tā piekritējiem jāmostas un jāstrādā, lai glābtu Dieva bērnus no krāpšanas. Šie cilvēki ir savienojušies ar meliem un samaitā ļaudis. Viņi to ir pierādījuši. Apliecinot simpātijas un savienību ar manu vīru. Viņi, īpaši Stefensons, aiz viņa muguras dzeļ kā odze. Kamēr viņa vārdi skanēja glaimojoši, viņi aizdedzināja Viskonsinu pret “Review” un tā vadītājiem. Šinī lietā sevišķi rosīgs bija Stefensons. Viņa nolūks bija panākt, lai “Review” publicētu “Nākošā laikmeta” teoriju vai arī iznīcināt “Review” ietekmi. Kamēr mans vīrs bija atklāts un neturēja aizdomas, meklēdams ceļus kā novērst viņu greizsirdību, vaļsirdīgi atklādams izdevniecības pasākumus un mēģinādams tiem palīdzēt, tikmēr viņi bija modri darīt ļaunu, visu novērojot ar greizsirdīgām acīm. Eņģelis teica, kad viņus uzlūkoju: “Vai tu, nespēcīgais cilvēks, domā, ka var apturēt Dieva darbu? Nespēcīgais vīrs, viens Viņa pirksta skāriens var tevi nogāzt. Viņš tevi pacietīs, bet tikai mazu brīdi.”.

Man norādīja atpakaļ uz Adventes mācības izcelšanās laiku un pat pirms tam, un es redzēju, ka tad nav bijušas līdzīgas krāpšanas, sagrozīšanas un melu, kādus piekopj šī vēstnešu partija, ne arī tādas nekrietnu siržu savienības reliģijas apsegā. Viņi ietekmējuši arī dažas godīgas sirdis. Tās spriež, ka viņu apgalvojumiem jābūt kādam pamatam, un domā, ka nav iespējams izteikt tik rupjus melus. Es redzēju, ka viņām par šiem jautājumiem atklās patiesību. Dieva draudzei jāiet uz priekšu, it kā pasaulē tādu ļaužu nemaz nebūtu.

Es redzēju, ka noteikta piepūle tiks pielikta, lai parādītu to nepareizības, nelabošanās gadījumā viņi tiks atšķirti no visa svētā un dārgā, Dievam būtu tīri un šķīsti ļaudis, par kuriem Viņš varētu priecāties. Nedariet Dievam kaunu, savienojot šķīsto un nešķīsto.

[118] Man rādīja dažus nākam no austrumiem uz rietumiem. Es redzēju, ka atstājot austrumus un dodoties uz rietumiem, viņu nolūkam nevajadzētu būt bagātības iegūšanai, bet gan lai dvēseles mantotu patiesībai. Eņģelis teica: “Lai jūsu darbi rāda, ka esat devušies uz vakariem ne goda dēļ, ne arī, lai krātu mantas virs zemes, bet lai paceltu un paaugstinātu patiesības karogu.” Es redzēju, ka tiem, kas dodas uz rietumiem, ir jābūt vīriem kas gaida savu Kungu. Eņģelis teica: “Esiet dzīvi piemēri rietumos esošajiem. Lai jūsu darbi rāda, ka esat Dieva īpaši ļaudis un ka jums ir īpašs darbs sniegt pēdējo žēlastības vēsti pasaulei. Lai jūsu darbs apkārtnei liecina, ka šī pasaule nav jūsu mājas”. Es redzēju, ka tiem, kas ir iekļuvuši ienaidnieka lamatās, tās jāsalauž un jāiziet brīviem. Nekrājiet sev mantas virs zemes, bet ar savu dzīvi rādiet, ka jūs krājat mantu Debesīs. Ja Dievs jūs ir saucis uz rietumiem, tad Viņam priekš jums ir darbs, cēls darbs, lai jūs to veiktu. Lai jūsu ticība un piedzīvojumi palīdz tiem, kam nav dzīvu piedzīvojumu. Lai jūs nevaldzina šīs pasaules nabadzība, tumsa un netīrība, bet tiecieties augšup, domājiet par Dieva godību un debesīm. Lai rūpes un sarežģījumi fermās neaizņem visu jūsu prātu, bet jūs varat būt droši, pārdomājot par Ābrahāma saimniecību. Mēs esam mūžīgā mantojuma mantinieki. Atraujiet savu pieķeršanos no zemes un kavējieties pie Debesu lietām.

Vecāku atbildības

Es redzēju, ka uz vecākiem gulstas liela atbildība. Viņi nedrīkst atļaut, ka viņus vada bērni, bet viņiem pašiem jābūt vadītājiem. Man norādīja uz Ābrahāmu. Viņš bija uzticīgs savā namā. Viņš pavēlēja savam namam pēc sevis un Dievs to pieminēja.

[119] Tad man norādīja uz Ēļa gadījumu. Viņš savus bērnus nesavaldīja un viņi izauga ļauni un nekrietni, un ar savu ļaunumu novirzīja Israēlu no pareizā ceļa. Kad Dievs Samuēlam darīja zināmus viņu grēkus un arī smago lāstu, kam jāseko tāpēc, ka Ēlis viņus nesavaldīja, tad Viņš arī teica, ka nekādi upuri, ne ziedojumi viņu grēkus nemūžam nenomazgās. Kad Samuēls stāstīja, ko Kungs viņam rādījis, Ēlis pakļaudamies sacīja: “Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam.”. (1. Sam. 3:18.*) Ātri sekoja Dieva lāsts. Ļaunie priesteri tika nokauti un 30000 Israēliešu arī tika nokauti, un Dieva šķirstu paņēma viņu ienaidnieki. Kad Ēlis dzirdēja, ka Dieva šķirsts ir aizvests, viņš krita atmuguriski un mira. Viss šis ļaunums bija sekas tam, ka Ēlis atteicās savaldīt savus dēlus. Es redzēju, ka ja Dievs bija tik vērīgs, lai ievērotu šādas lietas pagātnē, Viņš nebūs mazāk vērīgs šajās pēdējās dienās.

Vecākiem savi bērni jāsavalda, jānorāj viņu kaislības un jāpakļauj tās vai arī Dievs nenovēršami iznīcinās bērnus savā nežēlīgo dusmu dienā un vecāki, kas nav valdījuši savus bērnus, nebūs bez vainas. Īpaši Dieva kalpiem jāvalda un gudri jāvada savas ģimenes. Es redzēju, ka tie, kas labi nevalda paši savu namu, nav sagatavoti spriest vai izšķirt draudzes lietas. Viņiem vispirms vajag panākt, lai mājās būtu kārtība un tad viņu spriedums un ietekme runās draudzē.

Es redzēju, ka tāpēc, ka draudze atklāsmes nevērtē, tās pēdējā laikā ir retas. Draudze gandrīz pazaudējusi savu garīgumu un ticību. Rājieniem un brīdinājumiem uz viņiem ir bijusi tikai neliela ietekme. Daudzi no tiem, kas apliecinājuši ticību atklāsmēm, tās nav ņēmuši vērā.

Daži rīkojušies neprātīgi, runājot ar neticīgajiem par savu ticību, viņi pierādījumus ir meklējuši atklāsmēs, tā vietā, lai tos meklētu Bībelē. Es redzēju, ka šāds uzvedības veids nav pielietojams, jo modina [120] neticīgajos aizspriedumus pret patiesību. Atklāsmes neietekmē cilvēkus, kas nekad tās nav redzējuši un kas neko nezina par to garu. Tās nav jāstāsta tādos gadījumos.

Ticība Dievam

1855. gada 5. maijā Batlkrīkā es redzēju, ka Dieva kalpiem tāpat kā draudzei bija liels ticības trūkums. Viņi pārāk viegli kļuva mazdūšīgi, pārāk gatavi apšaubīt Dievu, pārāk labprātīgi ticēt, ka viņiem ir grūts liktenis un ka Dievs viņus atstājis. Es redzēju, ka tas bija nežēlīgi. Dievs viņus tā mīlēja, ka viņu dēļ nodeva nāvē Savu ļoti mīļoto Dēlu. Visas Debesis bija ieinteresētas viņu glābšanā. Tomēr pēc visa tā, kas bija priekš viņiem darīts, viņiem bija grūti ticēt un uzticēties tik laipnam un labam Tēvam. Viņš sacījis, ka daudz labprātāk dod Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz, nekā laicīgi vecāki dod labas dāvanas saviem bērniem. Es redzēju, ka Dieva kalpi un draudze pārāk viegli kļūst mazdūšīgi. Kad viņi lūdz savam Debesu Tēvam lietas, kuras pēc viņu domām viņiem ir vajadzīgas un tās tūlīt nenāk, tad viņu ticība sāk svārstīties, drosme zūd un viņi sāk kurnēt. Es redzēju, ka tas sarūgtināja Dievu.

Katrs svētais, kas ar patiesu sirdi nāk pie Dieva un sūta Viņam ticībā savas godīgās lūgšanas, saņems atbildi. Jūsu ticībai nevajag atlaisties no Dieva apsolījumiem, ja tūlīt neredzat vai nejūtat atbildi uz lūgšanām. Nebaidieties uzticēties Dievam. Paļaujieties uz Viņa neapšaubāmo apsolījumu. “Lūdziet un jūs saņemsiet.” (Jāņa 16:24) Dievs ir par gudru, lai maldītos un par labu, lai atturētu kādu lietu Saviem svētajiem, kas staigā taisnībā. Cilvēks maldās, un lai gan viņa lūgšanas paceļas no godīgas sirds, viņš nevienmēr lūdz lietas, kas viņam būtu labas vai kas pagodinātu Dievu. Tādos gadījumos mūsu gudrais un labais Tēvs [121] dzird mūsu lūgšanas un tās atbildēs, dažreiz nekavējoties, bet Viņš dod mums lietas, kas mums ir vislabākās un Viņam par slavu. Dievs dod mums svētības, un ja mēs varētu ieskatīties Viņa plānā, mēs skaidri redzētu, ka Viņš zina, kas mums ir vislabākais un ka mūsu lūgšanas ir atbildētas. Kungs nedod neko, kas mums ir kaitīgs, bet tā vietā, ko esam prasījuši, kas mums varētu kaitēt, dod mums vajadzīgās svētības.

Es redzēju, ka, ja mēs tūlīt nejūtam atbildi uz mūsu lūgšanām, mums stipri jātic, neļaujot ienākt neuzticībai, jo tā mūs šķirs no Dieva. Ja mūsu ticība svārstās, mēs no Viņa neko nesaņemsim. Mūsu paļāvībai uz Dievu jābūt stiprai, un vislielākajā vajadzības brīdī pār mums līdzīgi lietusgāzēm izliesies svētība.

Kad Dieva kalpi lūdz pēc Viņa Gara un svētībām, tās dažreiz nāk nekavējoties, bet ne vienmēr tās tiek dāvātas tūlīt. Tādos brīžos nepagurstiet. Lai jūsu ticība turas cieši pie apsolījuma, ka tās nāks. Uzticieties Dievam pilnīgi un bieži tā svētība nāks tieši tad, kad jums tā būs visvairāk vajadzīga. Tad, kad jūs sniegsiet patiesību neticīgajiem, jūs negaidot saņemsiet palīdzību no Dieva un tiksiet darīti spējīgi runāt Vārdu ar skaidrību un spēku.

Man norādīja uz bērniem, kas prasa dāvanas no saviem laicīgajiem, viņus mīlošajiem vecākiem. Viņi prasa kaut ko, par ko vecāki zina, ka tas bērniem kaitēs un kārotā vietā vecāki viņiem dod labas un veselīgas lietas. Es redzēju, ka katru lūgšanu, ko godīga sirds ticībā sūta augšup, Dievs dzirdēs un atbildēs. Lūdzējs saņems svētību tad, kad tā viņam būs visvairāk vajadzīga. Tā bieži pārsniegs visas viņa cerības. Neviena patiesa svētā lūgšana nav pazudusi, ja tā sūtīta augšup ticībā, no godīgas sirds.

“Vēstneša” partija

[122] Osvegā, Ņujorkas pavalstī, 1855. gada jūnijā man rādīja, ka Dieva ļaudis ir bijuši apgrūtināti ar kavēkļiem, jo nometnē ir bijuši Ahani. Dieva darbs ir gājis uz priekšu tikai nedaudz un daudzi Viņa kalpi kļuvuši mazdūšīgi, tāpēc ka patiesībai Ņujorkā nav bijusi lielāka ietekme un ka draudzei nav pievienojies lielāks pulks. Ir izcēlusies “Vēstneša partija” un mums jācieš no viņu sagrozījumiem un meliem. Tomēr mums tas viss pacietīgi jāpanes, jo, atstājuši mūs, viņi Dieva darbam ar savu iespaidu mazāk kaitēs, kā paliekot ar mums.

Dieva dusmas ir nākušas pār draudzi to atsevišķo locekļu dēļ, kas tajā atrodas ar nekrietnām sirdīm. Viņi ir vēlējušies būt pirmie, lai gan tur viņus nav likuši ne Dievs, ne brāļi. Patmīlība un paaugstināšanās iezīmējusi viņu rīcību. Tagad ir atklāta vieta visiem ar līdzīgām tieksmēm, kur viņi var atrast ganības. Mums ir jāslavē Dievs, ka Viņš Savā žēlastībā ir atsvabinājis draudzi no viņiem. Daudzas no šīm personām Dievs ir atstājis viņu pašu izvēlētos ceļos, lai tie tiktu piepildīti ar saviem darbiem. Tagad viņus vada uzbudinājums un līdzjūtība, kas dažus piekrāps. Bet katrs godīgs ticīgais saņems gaismu par šīs sabiedrības patieso stāvokli un tas paliks pie Dieva īpašiem ļaudīm, stipri pieķersies patiesībai un ies pazemīgā ceļā, to ietekmes neskārts, kas ir atteikušies no Dieva savu ceļu un savu darbu dēļ. Es redzēju, ka Dievs šīm personām bija devis izdevību laboties. Viņš viņiem bija sniedzis gaismu, atklājot viņu patmīlību un citus grēkus, bet viņi to nav ievērojuši. Viņi negribēja reformēties un žēlastības pilnais Dievs atsvabināja draudzi no viņiem. Patiesībai būs iespaids tad, kad Dieva kalpi un draudze svētīsies Dievam un viņa darbam.

[123] Es redzēju, ka Dieva ļaudīm jāceļas un jāapvelk bruņas. Kristus nāk, un pēdējās Dieva žēlastības vēsts lielais darbs ir pārāk svarīgs, lai to atstātu, atbildot uz visiem patiesības sagrozījumiem un apmelojumiem, ko “Vēstneša” partija ir izplatījusi. Mūsu domām jābūt saistītām pie tagadējās patiesības. Mēs darām lielu darbu un nedrīkstam no tā aiziet. Visā šajā lietā ir sātans, lai novērstu mūsu prātu no tagadējās patiesības un Kristus nākšanas. Eņģelis teica: “Jēzus to visu zina.”. Drīz nāks viņu diena. Visus tiesās saskaņā ar miesā darītiem darbiem. Melu mēle tiks apklusināta. Grēcinieki Ciānā izbīsies un liekuļus pārņems bailes.

Sagatavojieties sastapt Kungu

Es redzēju, ka mums nav jānovilcina Kunga atnākšana. Eņģelis teica: “Sagatavojieties, sagatavojieties tam, kas nāk pār zemi. Lai jūsu darbi saskan ar jūsu ticību.”. Es redzēju, ka prātam ir jābūt vērstam uz Dievu un mūsu iespaidam jāstāsta par Dievu un Viņa patiesību. Mēs nevaram pagodināt Dievu, ja esam bezrūpīgi un vienaldzīgi. Mēs nevaram pagodināt Dievu, ja esam izmisuši. Mums jābūt nopietniem, glābjot savas un citu dvēseles. Šim jautājumam priekš mums jābūt vissvarīgākajam, visam pārējam jānāk pēc tam.

Es redzēju Debesu skaistumu. Es dzirdēju eņģeļus dziedam līksmas dziesmas, kas slavēja, pagodināja un teica Jēzu. Tad es mazliet varēju aptvert Dieva Dēla brīnišķīgo mīlestību. Viņš atstāja visu godību un visu godu, kas Viņam bija Debesīs, un bija tik ļoti ieinteresēts mūs glābt, ka pacietīgi un pazemīgi panesa visus apvainojumus un nicināšanu, ko cilvēki [124]varēja Viņam uzkraut. Viņš bija sodīts, ievainots, sasists un pakārts pie Golgātas krusta, izcieta vismokošāko nāvi, lai glābtu mūs no nāves, lai mēs varētu tikt nomazgāti Viņa asinīs un uzcelti, lai dzīvotu ar Viņu mums sagatavotos mājokļos, priecāties par Debesu gaismu, klausīties eņģeļu dziedāšanā un dziedāt līdz ar viņiem.

Es redzēju, ka visas Debesis ir ieinteresētas mūsu glābšanā. Vai mēs varam palikt vienaldzīgi? Vai varam izturēties bezrūpīgi, it kā tas būtu mazsvarīgi, vai esam glābti vai pazuduši? Vai varam noniecināt upuri, kas pienests mūsu dēļ? Daži to ir darījuši. Tie ir rotaļājušies ar piedāvāto žēlastību un Dieva dusmas ir pār viņiem. Dieva Gars neļausies vienmēr apbēdināties. Tas aizies, ja tiks apbēdināts vēl ilgāk. Ja pēc tam, kad Dievs cilvēka glābšanai ir darījis visu iespējamo, tas vēl ar savu dzīvi rāda, ka nicina Jēzus piedāvāto žēlastību, tad nāve būs viņu daļa, un tā būs dārgi pirkta. Tā būs šausmīga nāve, jo viņi jutīs nāves mokas, ko Kristus juta pie krusta, lai sagādātu viņiem atpestīšanu, kuru viņi ir atraidījuši. Un tad viņi aptvers, ko ir zaudējuši – mūžīgo dzīvību un nemirstīgo mantojumu. Lielais Upuris, Kas nodots dvēseļu glābšanas dēļ, rāda mums dvēseles vērtību. Kad dārgā dvēsele vienreiz ir zudusi, tā ir zudusi uz mūžību.

Es redzēju eņģeli stāvam ar svariem rokās, sverot Dieva tautas, īpaši jaunatnes domas un intereses. Vienā svaru kausā bija domas un intereses, kas tiecās uz Debesīm. Otrā bija domas un intereses, kas tiecās uz zemi. Šinī svaru kausā bija iemesta visa stāstu grāmatu lasīšana, domas par drēbēm un izskatu, arī uzpūtība un lepnums un tā tālāk. Ak, kāds svinīgs mirklis! Dieva eņģeļi stāv ar svariem, sverot to domas, kas sevi sauc par Dieva bērniem, to, kas apgalvo, ka ir nomiruši pasaulei un dzīvo Dievam. Svaru kauss, kas bija pildīts ar domām par zemi, uzpūtību un lepnumu, ātri noslīdēja lejup, lai gan no tā noripoja svars pēc svara. Svaru kauss ar domām un interesēm, kas tiecas uz Debesīm, tikpat ātri pacēlās augšup, kā otrs svaru kauss gāja lejup. Ak, cik [125] viegls tas bija! Es varu atstāstīt, ko es redzēju, bet nekad nevaru parādīt svinīgo un dzīvo ietekmi, kas iespiedās manā prātā, kad es redzēju eņģeli ar svariem rokās sverot Dieva tautas domas un intereses. Eņģelis teica: “Vai tādi var ieiet Debesīs? Nē, nekad. Saki viņiem, ka cerība, kas viņiem ir tagad, ir tukša un ja viņi steidzīgi neatgriezīsies un nesatvers pestīšanu, viņiem jāiet bojā.”.

Dievbijības forma nevienu neglābs. Visiem jāgūst dziļi un dzīvi piedzīvojumi. Vienīgi tie viņus glābs bēdu laikā. Tad tiks pārbaudīts viņu darbs, kāds tas ir, un ja tas būs zelts, sudrabs un dārgi akmeņi, tie tiks paslēpti Kunga teltī, bet, ja viņu darbs būs koks, siens un rugāji, nekas viņus neaizsargās no Jehovas dusmu nežēlības.

Jauniem, tāpat kā veciem prasīs dot pamatojumu savai cerībai. Bet prāts, ko Dievs paredzējis labākām lietām, lai tas Viņam pilnīgi kalpotu, mūžības interešu vietā, kavējas pie nevērtīgā. Vai prāts, kuram ļauj klejot šurp un turp, ir tikpat spējīgs saprast Dieva Vārda dotos patiesības pierādījumus par Sabata turēšanu un patieso kristieša cerības pamatu, kā domāt par ārējo izskatu, manierēm, apģērbu u.tt. Un tie, kas atļaujas izklaidēties ar bezjēdzīgiem stāstiem un tukšām pasakām, ir barojuši savu iztēli, bet Dieva Vārda spožums viņiem ir aptumšots. Prāts ir novērsts tieši no Dieva. Interese uz Viņa dārgo Vārdu ir iznīcināta.

Mums ir dota Grāmata, lai vadītu mūsu kājas caur šīs tumšās pasaules briesmām uz Debesīm. Tā stāsta mums, kā varam izbēgt no Dieva dusmām. Atklāj Kristus ciešanas mūsu dēļ, lielo upuri, kas ir pienests, lai mums būtu iespēja tikt glābtiem un mūžīgi priecāties Dieva klātbūtnē. Un, ja kāds beigās nezinās patiesību, kaut arī viņš dzīvoja zemē, kur spīdēja tās spožā gaisma ,tad tā būs viņu pašu vaina. Tādi ļaudis neatradīs apžēlošanu. [126] Dieva Vārds mums rāda kā varam kļūt pilnīgi kristieši un izbēgt no pēdējām septiņām mocībām. Bet šiem ļaudīm nav nekādas intereses to meklēt. Citas lietas novērš viņu prātu, viņi lolo elkus un Dieva Svētais Vārds tiek neievērots un nicināts. Tādā veidā tie, kas sevi apliecina par kristiešiem, ir jokojušies ar Dievu Kad pēdējā dienā viņus tiesās Dieva Svētais Vārds, viņi tiks atrasti par viegliem. Vārds, kuru viņi bieži noniecinājuši, lasot nepatiesus stāstus, tagad pārbauda viņu dzīvi. Tas ir standarts. Motīvus, vārdus, darbus un veidu, kādā viņi izlieto savu laiku, salīdzinās ar rakstīto Dieva Vārdu. Ja viņu dzīve nelīdzināsies Vārdam, tad viņu liktenis būs izšķirts uz mūžību.

Es redzēju, ka daudzi sevi novērtē un salīdzina savu dzīvi ar citu dzīvi. Tā nav jābūt. Neviens cits mums nav dots par piemēru – kā vienīgi Kristus. Viņš ir mūsu patiesais Paraugs un katram jācenšas pārspēt vienam otru, atdarinot Jēzu. Mēs esam Kristus līdzstrādnieki vai arī ienaidnieka līdzstrādnieki. Mēs vai nu sakrājam ar Kristu vai izkaisām. Mēs vai nu esam noteikti, no visas sirds kristieši vai arī neesam nemaz kristieši. Kristus saka: “Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes” (Atkl. 3:15,16).

Neskatoties uz to es redzēju, ka daži tik tikko zina, kas ir sevis aizliegšana vai upurēšana, vai arī ko nozīmē ciest patiesības dēļ. Neuzupurējoties neviens Debesīs neieies. Jākopj pašaizliedzības un upura gars. Daži nenodod sevi, savu miesu kalpošanai Dievam. Viņi atļaujas rīkoties pārsteidzīgi un untumaini, apmierina savu nesātīgo apetīti, rūpējas par savām interesēm un ir vienaldzīgi pret Dieva lietu. Tie, kas mūžīgās dzīves dēļ ir labprātīgi nest katru upuri, to arī iemantos. Ir vērts ciest par to, vērts sist sevi krustā un upurēt katru elku. Tālu pāri sniedzošā un mūžīgā godība pārspēj visu un aizēno katru laicīgo prieku.

Liecības draudzei nr. 2

Divi ceļi

[127] 1856. gada 27. maijā Batlkrīkā man atklāsmē parādīja dažas lietas, kas attiecas uz draudzi kopumā. Dievs lika savai godībai un majestātei iet man garām. Eņģelis teica: “Viņš ir bijājams Savā varenībā, tomēr jūs Viņu neatzīstat; bijājams Savās dusmās, tomēr jūs aizvainojiet Viņu ikdienas. “Ieeita caur tiem šaurajiem vārtiem, jo tie vārti ir plati un tas ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas caur tiem ieiet. Un tie vārti ir šauri un šaurs ir tas ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”” (Mat. 7:13,14*) Šie ceļi ir noteikti, atšķirti un iet pretējos virzienos. Viens ved uz mūžīgo dzīvību, otrs – mūžīgo nāvi. Es redzēju starpību starp šiem ceļiem, kā arī atšķirību starp ceļotājiem uz tiem. Ceļi ir pretēji, viens ir plats un gluds, otrs šaurs un nelīdzens. Tā arī ceļinieki ir pretēji savā raksturā, dzīvē, apģērbā un sarunās.

Tie, kas ceļo pa šauro ceļu, runā par prieku un laimi, kas viņiem būs ceļojuma beigās. Viņu sejas bieži ir nopietnas, tomēr bieži arī staro svinīgā, svētā priekā. Viņi neģērbjas kā sabiedrība platajā ceļā, nerunā un nerīkojas tiem līdzīgi. Viņiem ir dots Paraugs. Bēdu Vīrs, Kas iepazinies [128] ar ciešanām, atklāja viņiem šo ceļu un Pats ceļoja pa to. Viņa sekotāji redz Viņa pēdas un gūst iepriecu un mieru. Viņš gāja droši. Tas ir iespējams arī tiem, ja viņi seko Viņa pēdās.

Platajā ceļā visi ir aizņemti ar sevi, apģērbu un izpriecām. Viņi brīvi nododas pārgalvīgai jautrībai un līksmei un nedomā par sava ceļojuma beigām, par drošo bojāeju ceļa galā. Katru dienu viņi arvien vairāk tuvojas savai iznīcībai. Tomēr viņi kā ārprātīgi traucas arvien ātrāk un ātrāk. Ak, cik tas izskatījās briesmīgi!

Es redzēju daudzus ceļojam pa šo plato ceļu, uz kuriem bija rakstīti vārdi: “Miris pasaulei. Visu lietu gals ir klāt. Esiet arī jūs gatavi.” Viņi izskatījās tieši tā pat kā visi uzpūtīgie ļaudis ap viņiem, izņemot grūtsirdības ēnu, ko es pamanīju uz viņu sejām. Viņu sarunas bija taisni tādas pašas kā vieglprātīgajiem un neapdomīgajiem ap viņiem. Šad un tad viņi ar lielu apmierinātību rādīja uzrakstu uz savām drēbēm, aicinot, lai citi iegūtu tādu pašu uz savām. Viņi atradās uz platā ceļa, tomēr apliecināja, ka ir no tā skaita, kas ir uz šaurā ceļa. Ap viņiem esošie sacīja: “Nav atšķirības starp mums. Mēs esam līdzīgi. Mēs ģērbjamies, runājam un rīkojamies līdzīgi.”

Tad man norādīja atpakaļ uz 1843. un 1844. gadu. Tajā laik bija ziedošanās gars, kāda tagad nav. Kas ir nācis pār tiem, kas sevi sauc par īpašu Dieva tautu? Es redzēju piemērošanos pasaulei, nelabprātību ciest patiesības dēļ. Es redzēju lielu padošanās trūkumu Dieva gribai. Man norādīja uz Israēla bērniem, kad viņi atstāja Ēģipti. Dievs Savā žēlastībā izaicināja viņus no Ēģiptes, lai tie Viņu varētu pielūgt neierobežoti un netraucēti. Viņš darīja viņu ceļā brīnumus. Viņš viņus pārbaudīja, ievedot grūtos apstākļos. Piedzīvojuši Dieva brīnišķīgo rīcību un tik daudz reižu redzējuši Viņa atpestīšanu, viņi tomēr kurnēja, ka Dievs viņus pārbaudīja. [129] Viņu valoda bija: “Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē.” (2. Mozus 16:3) Viņi kāroja pēc tiem sīpoliem un lokiem.

Es redzēju, ka daudziem, kas apliecina, ka tic pēdējo dienu patiesībai, liekas savādi, ka Israēla bērni kurnēja ceļojuma laikā, ka pēc Dieva brīnišķīgās rīcības ar viņiem, viņiem vajadzēja būt tik nepateicīgiem, lai aizmirstu, ko Dievs viņiem darījis. Eņģelis teica: “Jūs esat darījuši sliktāk nekā tie.” Es redzēju, ka Dievs saviem kalpiem ir devis patiesību tik tīru, tik skaidru, ka tai nevar pretoties. Kur vien viņi iet, viņiem ir droša uzvara. Viņu ienaidnieki nevar apiet pārliecinošo patiesību. Gaisma ir izlieta tik skaidri, ka Dieva kalpi var celties visur un ļaut, lai patiesība, skaidra un saskanīga, nes uzvaru. Šī lielā svētība nav vērtēta un nav pat saprasta. Rodoties pārbaudījumiem, daži sāk skatīties atpakaļ un domā, ka viņiem tas ir grūts laiks. Daži, kas apliecina, ka ir Dieva kalpi, nezina, ko nozīmē šķīstīšanas pārbaudījumi. Viņi dažreiz paši sev sagādā bēdas un iedomājas pārbaudījumus un tik viegli kļūst mazdūšīgi, tik viegli ievainojami, viņu pašcieņa ir tik jūtīga, ka viņi kaitē sev, kaitē citiem un kaitē Dieva darbam. Sātans palielina viņu pārbaudījumus un ierosina domas, kas, ja tām dotu ceļu, izpostītu viņu ietekmi un derīgumu.

Daži ir jutušies kārdināti atrauties no darba un strādāt ar savām rokām. Es redzēju, ka, ja Dievs no viņiem atraus Savu roku un atstās viņus, padotus slimībai un nāvei, tad viņi zinās, kas ir bēdas. Kurnēt pret Dievu ir briesmīgi. Viņi nepatur prātā, ka ceļš, pa kuru viņiem jāiet, ir grumbuļains, pašaizliegšanās, sevis krustā sišanas ceļš un ka viņi nedrīkst gaidīt, lai viss ritētu uz priekšu gludi, it kā viņi ceļotu pa plato ceļu.

Es redzēju, ka daži Dieva kalpi, pat sludinātāji tik bieži kļūst mazdūšīgi, viņu “es” ir tik viegli ievainojams, ka viņi iedomājas sevi necienītus un apvainotus tad, kad nekā tāda nav. [130] Viņi domā, ka viņiem ir grūts liktenis. Tādi neaptver, kā viņi justos, ja viņiem tiktu atvilkta Dieva uzturošā roka un viņi nonāktu dvēseles izbailēs. Tad viņi atrastu savu likteni desmitreiz grūtāku, nekā tas bija, kad viņi strādāja Dieva darbā, paciešot pārbaudījumus un grūtības, kad tomēr Kunga piekrišana bija ar viņiem. Daži, kas strādā Dieva darbā, nezina, ka viņiem patiešām vēl ir mierīgs laiks. Viņi vēl tik maz sajutuši zaudējumus, tik maz pazīst nogurdinošu darbu un dvēseļu nastu, ka, dzīvojot mierīgā laikā, saņemot Dieva atbalstu un esot gandrīz pilnīgi brīviem no dvēseles bailēm, viņi to nesaprot un domā, ka viņiem ir lieli pārbaudījumi. Es redzēju, ka, ja viņi nemācīsies pašuzupurēšanos un nebūs gatavi priecīgi strādāt, netaupot sevi, Dievs viņus darīs brīvus. Dievs viņus neatzīs par Saviem uzupurīgajiem kalpiem, bet aicinās tos, kas grib strādāt ne slinki, bet visā nopietnībā un tie atzīs, ka viņiem ir mierīgs laiks. Dieva kalpiem jāsajūt dvēseļu nasta un jāraud starp priekškaru un altāri, saucot: “Kungs, saudzē Savus ļaudis.”

Daži Dieva kalpi ir nodevuši savu dzīvi Dieva darbam, līdz viņu miesas spēki ir salauzti un gandrīz izsmelti ar garīgu darbu, pastāvīgām rūpēm, pūlēm un trūkumu. Citiem šāda nasta nav bijusi, un viņi arī tādu neuzņemtos. Tomēr tieši tādi domā, ka viņiem ir grūts laiks, tāpēc ka viņi nekad nav piedzīvojuši grūtības. Viņi nekad nav kristīti ciešanās un arī netiks kristīti tik ilgi kamēr viņi parādīs tik lielu vājumu, tik maz rakstura stingrības un tādu mīlestību uz ērtībām. Dievs man rādīja, ka sludinātāji ir jāsoda lai slinkie, tādi, kas vilcinās un rūpējas tikai par sevi, tiktu izdzīti un lai paliktu tīrie, uzticīgie, pašuzupurīgie, kas necentīsies pēc savām ērtībām, bet uzticīgi kalpos ar Vārdu un mācību, būs labprātīgi ciest un izturēt visu [131] Kristus dēļ un lai glābtu tos, par kuriem Viņš mira. Lai šie Dieva kalpi jūt pār sevi lāstu, ja viņi nesludina Evaņģēliju; ar to pietiktu. Bet ne visi to nejūt.

Piemērošanās pasaulei

Man rādīja dažu Sabata turētāju piemērošanos pasaulei. Ak, es redzēju, ka viņi pazemo savu ticības apliecību, apkauno Dieva lietu. Viņi pierāda savas apliecības kļūdainību. Viņi domā, ka nav līdzīgi pasaulei, bet viņi ir tik ļoti līdzīgi viņiem apģērbā, sarunās un darbībā, ka te nav atšķirības. Es redzēju viņus rotājam savu nabaga mirstīgo ķermeni, kas katru brīdi ir padots Dieva pirksta skārienam un var tikt likts uz sāpju gultas. Ak, tad, kad viņi tuvojas savai pēdējai pārmaiņai, nāves bailes moka viņu garu, un lielais jautājums ir: “Vai es esmu sagatavots, lai mirtu? Vai esmu sagatavots, lai parādītos Dieva priekšā un izturētu lielo izmeklēšanas tiesu?” Ja tad jūs viņiem jautāsiet, ko nozīmē būt sagatavotam, lai parādītos Dieva priekšā, viņi jums teiks, ka, ja varētu atsaukt atpakaļ bijušo un pārdzīvot pagātni otrreiz, tad viņi izlabotu savu dzīvi, izvairītos no pasaules muļķībām, tās tukšuma un lepnuma un rotātu savu ķermeni ar pieklājīgu apģērbu, un būtu par piemēru visiem ap sevi. Viņi dzīvotu Dievam par godu.

Kāpēc ir tik grūti dzīvot pašaizliedzīgu, pazemīgu dzīvi? Tāpēc ka tie, kas sevi apliecina par kristiešiem, nav miruši pasaulei. Pēc tam, kad esam miruši, šāda dzīve ir viegla. Bet daudzi ilgojas pēc Ēģiptes lokiem un sīpoliem. Viņiem ir tieksme tērpties un rīkoties, cik vien iespējams līdzīgi pasaulei, un vēl iet uz Debesīm. Tādi kāpj uz citu ceļu, tie neiet pa šauriem vārtiem un šauro ceļu.

Man rādīja klātesošo sabiedrību konferencē. [132] Eņģelis teica: “Daži nomirs, daži būs padoti septiņām mocībām, daži būs dzīvi un paliks virs zemes, lai tiktu pārvērsti, Jēzum atnākot.”
Māsa Klarissa M. Bonfei, kas aizmiga Jēzū tikai trīs dienas pēc šīs atklāsmes, tad bija vesela. Viņa jutās pārliecināta, ka ir viena no tiem, kas ies kapā, un izklāstīja savu pārliecību arī citiem

Tie bija svinīgi vārdi, ko teica eņģelis. Es jautāju viņam, kāpēc tik maz ir ieinteresēti par mūžīgo labklājību, kāpēc tik maz sagatavojas savai pēdējai pārmaiņai? Viņš teica: “Zeme viņus pievelk, tās bagātības liekas viņiem vērtīgas.” Viņi atrod diezgan laika, lai pievērstu prātu bagātībām, bet neatliek laika, lai sagatavotos Debesīm. Sātans vienmēr ir gatavs viņus iegremdēt arvien dziļāk un dziļāk grūtībās. Tiklīdz vienas rūpes un bēdas ir ārā no prāta, viņš rada atkal viņos nesvētas vēlēšanās vēl vairāk pēc zemes lietām un tā paiet viņu laiks, un kad ir par vēlu, tad viņi redz, ka neko paliekamu nav ieguvuši. Viņi ir tvēruši ēnas un pazaudējuši mūžīgo dzīvību. Tādiem nebūs aizbildināšanās.

Daudzi ģērbjas kā pasaule, lai gūtu ietekmi. Bet viņi šajā ziņā bēdīgi un liktenīgi maldās. Lai viņiem būtu patiesa un glābjoša ietekme, viņiem ir jāizdzīvo sava ticības apliecība, jāparāda ticība ar taisniem darbiem. Starp kristiešiem un pasauli jādara liela atšķirība. Es redzēju, ka viņu vārdiem, drēbēm un darbiem jāstāsta par Dievu. Tad pār visiem, ar kuriem viņi satieksies, tiks izlieta svēta ietekme, un visi zinās, ka viņi ir bijuši ar Jēzu. Neticīgie redzēs, ka patiesībai, ko mēs apliecinām, ir svēta ietekme un ka ticība Kristus nākšanai ietekmē vīru un sievu raksturu. Ja kāds grib, lai viņa ietekme liecinātu par labu patiesībai, lai viņi dzīvo saskaņā ar to un tā atdarina pazemīgo Paraugu.

Es redzēju, ka Dievs ienīst lepnumu un ka visi lepnie un visi, kas dara ļaunu, būs kā rugāji, un diena, kas strauji tuvojas, tos pilnīgi sadedzinās. Es redzēju, ka trešā eņģeļa vēstij [133] jādarbojas kā raugam daudzu sirdīs, kas apliecina, ka tai tic, un jātīra tās no lepnuma, patmīlības, mantkārības un mīlestības uz pasauli.

Jēzus nāk, bet vai Viņš atradīs Savus ļaudis piemērojušos pasaulei? Vai Viņš atzīs viņus par Saviem ļaudīm, ko Viņš Sev šķīstījis? Ak, nē, nevienu citu, kā tikai šķīstu un svētu Viņš atzīs par Savu. Tos, kas ir tikuši šķīstīti un balināti ciešanās un paturējuši sevi atšķirtus un neaptraipītus no pasaules, Viņš atzīs par Saviem.

Kad es redzēju briesmīgo patiesību, ka daudzi Dieva ļaudis ir piemērojušies pasaulei, ka starp daudziem mīlestības pilnā un lēnprātīgā Jēzus mācekļiem un neticīgajiem atšķirība ir tikai vārdos, mana dvēsele juta dziļas mokas. Es redzēju, ka Jēzus bija ievainots un atklāti apkaunots. Ar skumjām uzlūkojot pasauli mīlošos Dieva ļaudis, kas pārtiek no tās gara un seko tās paradumiem, eņģelis sacīja: “Atdalieties no viņiem! Atdalieties no viņiem! Lai Viņš jums nenorāda daļu ar neticīgajiem un liekuļiem ārpus pilsētas. Jūsu apliecība jums sagādās vienīgi lielākas mokas, un jūsu sods būs lielāks, tāpēc ka zinājāt Viņa gribu, bet nedarījāt.”

Tie, kas apliecina ticību trešā eņģeļa vēstij, bieži kaitē Dieva darbam ar vieglprātību, jokiem un niekošanos. Es redzēju, ka šis ļaunums bija iespiedies viscaur mūsu rindās. Ir jāpazemojas Kunga priekšā. Dieva Israēlam jāsaplēš sirds un ne drēbes. Reti ir redzama bērnam līdzīga vienkāršība. Vairāk tiek domāts par cilvēku piekrišanu, nekā par Dieva nepatiku. Eņģelis teica: “Savediet kārtībā savu sirdi, pirms nākat tiesas priekšā, pirms trauslais dzīvības pavediens netiek pārgriezts un jūs, neaizsargāti un nesagatavoti tiesai, apgulstaties kapā. Vai, ja arī vēl neieejat kapā, tad, ja jūs visdrīzākajā laikā nemantojat mieru ar Dievu un neatraujat sevi no pasaules, jūsu sirdis kļūs cietākas un jūs paļausieties uz nepatiesu atbalstu – iedomātu sagatavošanos [134] un ieraudzīsiet savu kļūdu pārāk vēlu, lai nodrošinātu pamatotu cerību.”

Es redzēju, ka daži Sabata turētāji pavada stundas, kas ir sliktākas nekā par izšķiesto laiku. Tie studē šādu vai tādu modi, lai greznotu nabaga mirstīgo miesu. Kamēr jūs veidojat savu ārieni līdzīgi pasaulei, tik skaisti, cik vien varat, atcerieties, ka pēc dažām dienām šis pats ķermenis var būt par barību tārpiem. Un, kamēr jūs to rotājat pēc savas gaumes, lai iepriecinātu acis, jūs garīgi mirstat. Dievs ienīst jūsu tukšo, ļauno lepnumu, un Viņš skatās uz jums kā uz rotātiem zārkiem, kas no iekšienes pildīti ar trūdiem un netīrumiem.

Mātes saviem bērniem rāda lepnuma piemēru, un tā darot, sēj sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus. Pļauja būs bagāta un droša. Ko viņas sēj, to viņas arī pļaus. Ražas netrūks. Es redzēju, vecāki, ka jums ir vieglāk iemācīt saviem bērniem lepnību nekā pazemību. Sātans un viņa eņģeļi stāv jums tieši blakus, lai darītu jūsu darbus vai sacītos vārdus ietekmīgus, iedrošinot viņus ģērbties un savā lepnumā sajaukties ar sabiedrību, kas nav svēta. Ak, vecāki, jūs paši savās krūtīs dēstāt ērkšķus, ko jūs bieži sajutīsiet ar bailēm. Cenšoties izravēt bēdīgo mācību, ko esat iemācījuši saviem bērniem, jūs atradīsiet, ka tas ir ļoti grūts uzdevums. Jums paši to nespējat paveikt. Jūs varat viņiem atteikt lietās, kas varētu apmierināt viņu lepnumu, tomēr tas mājos viņu sirdī, ilgojoties pēc apmierinājuma. Nekas cits nevar nonāvēt šo lepnumu kā tikai dzīvais un spēcīgais Dieva Gars. Kad tas, atradīs ceļu uz sirdi, tas tur strādās kā raugs un lepnumu izskaudīs.

Es redzēju, ka jauni un veci izturas nevērīgi pret Bībeli. Viņi nedara to par savu studiju grāmatu un dzīves mērauklu, kā viņiem to vajadzētu darīt. Šajā nevērībā īpaši ir vainojama jaunatne. Vairākums no viņiem ir gatavi un atrod pietiekami laika, lai lasītu jeb kuru citu grāmatu. Bet Vārdu, kas norāda uz mūžīgo dzīvību, [135] rūpīgi nelasa un ik dienas nestudē. Šī dārgā, svarīgā grāmata, kas viņus tiesās pēdējā dienā, vispār netiek pētīta. Tukšus stāstus lasa uzmanīgi, kamēr Bībele paliek neievērota. Nāk diena, apmākusies un ļoti tumša, kad visi gribēs būt pilnīgi apgādāti ar skaidro, vienkāršo Dieva Vārda patiesību, lai viņi varētu lēnprātīgi, tomēr noteikti pamatot savu cerību. Es redzēju, ka šim viņu cerības pamatam jāstiprina viņu pašu dvēseles briesmīgajai cīņai. Bez tā viņi ir trūkumā, un viņiem nevar būt stigrība un apņēmība.

Labāk vecāki būtu sadedzinājuši tukšos stāstus un romānus, tiklīdz tie ienāk viņu mājās. Tā viņu bērniem būtu žēlastība. Uzdrošinies šīs stāstu grāmatas lasīt, un tās Tevi it kā apbur. Tās samulsina un saindē prātu. Vecāki, es redzēju, ka, ja jūs neatmodīsities savu bērnu mūžīgajām interesēm, viņi jūsu nevērības dēļ noteikti pazudīs. Iespēja, ka tādi neuzticīgi vecāki paši tiks izglābti, ir ļoti niecīga. Vecākiem jābūt priekšzīmīgiem. Viņiem uz savu ģimeni jāatstāj svēts iespaids. Viņu drēbēm jābūt pieklājīgām, kas atšķirtos no apkārtējās pasaules. Ja viņi vērtē savu bērnu mūžīgās intereses, viņi norās viņu lepnumu un to darīs pareizi to neveicinot vārdos un darbos. Ak, kāds Dieva ļaužu lepnums, kas man tika rādīts pie Dieva atzīstošiem ļaudīm! Tas ir palielinājies ar katru gadu, kamēr tagad ir neiespējami noteikt un atšķirt Sabata turētāju adventistu no pasaules, kas ir ap viņiem. Es redzēju, ka šim lepnumam jātiek izrautam no mūsu ģimenēm.

Daudz ir izdots par lentītēm un cepuru mežģīnēm, apkaklītēm un citām nevajadzīgām tērpu rotām, kamēr Jēzus, [136] Godības Ķēniņš, Kas atdeva savu dzīvību, lai mūs atpestītu, nesa ērkšķu kroni. Mūsu Kunga svētā galva bija rotāta ar ērkšķu vainagu. Viņš bija bēdu Vīrs un pazina ciešanas. “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5). Tomēr tie, kas apliecina, ka ir mazgāti Jēzus asinīs, kas par viņiem izlietas, ģērbjas un rotā savu mirstīgo miesu un iedrošinās sevi saukt par svētā, pašaizliedzīgā un pazemīgā Parauga sekotājiem. Ak, kaut viņi varētu redzēt, kā Dievs to redz un kā tas man ir parādīts! To panest man likās pārāk grūti un to uzskatot, man dvēsele sažņaudzās bailēs. Eņģelis teica: “Dieva tauta ir īpaši svēta, tādu Viņš to pats Sev šķīsta.” Es redzēju, ka ārējais izskats uzrāda sirds stāvokli. Ar lentītēm un apkaklītēm un nevajadzīgām lietām apklāta āriene rāda, ka sirdī uz visu to ir mīlestība. Pirms šādas personas nebūs šķīstītas no šiem viltojumiem, tās nekad neredzēs Dievu, jo vienīgi sirdsskaidrie Viņu redzēs.
Piezīme: Man bieži jautāts, vai es ticu, ka ir nepareizi valkāt vienkāršas linu apkaklītes. Mana atbilde vienmēr ir bijusi nē. Daži ir ņēmuši galējo nozīmi no tā, ko esmu rakstījusi par apkaklītēm, un apgalvojuši, ka ir nepareizi tādas valkāt. Man rādīja dārgi izstrādātas apkaklītes un dārgas un nevajadzīgas lentes un mežģīnes, kādas valkājuši daži Sabata turētāji un vēl tagad valkā modes un ārišķību dēļ. Runājot par apkaklītēm, es nedomāju, ka nav jāvalkā nekas līdzīgs apkaklītēm un, minot lentes, – ka nemaz lentes nebūtu jāvalkā. – E.G.V. piezīme 2. izdevumā

Es redzēju, ka cirvim jātiek pieliktam pie koka saknēm. Tāds lepnums draudzē netiks paciests. Tās ir lietas, kas šķir Dievu no Viņa ļaudīm, kas no tiem atšķir Derības šķirstu. Israēls ir aizmidzis lepnumā un modē, un piemērošanās pasaulei ir pašā tā centrā. Viņi katru mēnesi iet uz priekšu lepnumā, mantkārībā un pasaules mīlestībā. Kad viņu sirdis skars patiesība, tā liks nomirt pasaulei, un viņi noliks malā lentītes, mežģīnes un apkaklītes, un ja viņi ir miruši, tad tos neaizskars neticīgo smiekli, zobošanās un nicināšana. Viņi jutīs rūpju pilnu vēlēšanos atšķirties no [137] pasaules līdzīgi savam Kungam. Viņi neatdarinās tās lepnumu, modi vai paražas. Vienmēr viņu priekšā būs cēlais mērķis – pagodināt Dievu un iegūt mūžīgo mantojumu. Šī cerība spiedīs atstāt visu, kam ir pasaulīgs raksturs. Dievam būs no pasaules atšķirti ļaudis. Un tiklīdz kādiem ir vēlēšanās atdarināt pasaules modes, ko tie nekavējoši neuzvar, Dievs mitējas viņus atzīt par Saviem bērniem. Viņi ir pasaules un tumsas bērni. Viņi alkst pēc Ēģiptes lokiem un sīpoliem, tas ir, viņi vēlas būt tik līdzīgi pasaulei, cik vien tas iespējams. Tā darot, viņi, kas apliecina, ka ir Kristū, patiesībā Viņu atmet un rāda, ka viņi ir svešinieki žēlastībai un lēnprātīgajam un mīlestības pilnajam Jēzum. Ja viņi būtu iepazinušies ar Jēzu, viņi staigātu Viņa cienīgi.

Sludinātāju sievas

Es redzēju sludinātāju sievas. Dažas no viņām vispār nepalīdz saviem vīriem, lai gan apliecina ticību trešā eņģeļa vēstij. Viņas vairāk domā par savu prieku un to, ko pašas vēlas, nepētot, ko Dievs grib, un nevaicājot, kā ar uzticīgām lūgšanām un rūpīgu staigāšanu varētu atbalstīt vīra rokas. Es redzēju, ka dažas no viņām rīkojas tik stūrgalvīgi un patmīlīgi, ka kļūst par sātana darba rīkiem, lai iznīcinātu vīra iespaidu un derīgumu. Nonākot grūtībās, viņas brīvi atļaujas žēloties un kurnēt. Viņas aizmirst seno kristiešu ciešanas un domā, ka viņām jābūt savām vēlēšanām un ceļam, un ka drīkst sekot pašas savai gribai. Viņas aizmirst Jēzus, sava Kunga ciešanas. Viņas aizmirst bēdu Vīru, Kas iepazinies ar sāpēm, To, Kuram nebija kur nolikt Savu galvu. Viņām nerūp atcerēties ērkšķu vainaga ievainoto svēto pieri. Viņas aizmirst Viņu, Kas, nesot Savu krustu uz Golgātu, saļima zem tā smaguma. [138] Uz Viņu gūlās ne tikai koka krusta nasta, bet arī smagā pasaules grēku nasta. Viņas aizmirst briesmīgās naglas, kas caururba Viņa maigās rokas un kājas, un Viņa saukšanu nāves mokās: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mat. 27:46) Pēc visām šīm ciešanām, kas izciestas viņu dēļ, viņas nav labprātīgas ciest Kristus dēļ.

Es redzēju, ka šīs personas piekrāpa sevi. Viņām nav ne dalības, ne daļas darbā. Viņas ir satvērušas patiesību, bet patiesība nav viņas satvērusi. Kad patiesība, svinīgā, nopietnā patiesība, viņas ietekmēs, tad patmīlība mirs. Tad viņas neteiks: “Es gribu iet tur, es negribu palikt šeit.” Bet sirds nopietnais jautājums būs: “Kur Dievs vēlas, lai es būtu? Kur es vislabāk varu pagodināt Viņu, un kur mūsu vienotais darbs var darīt visvairāk laba?” Viņu griba pazudīs un iekļausies Dieva gribā. Stūrgalvība un svētīšanās trūkums, ko parāda daļa sludinātāju sievu, stājas grēciniekiem ceļā. Dvēseļu asinis būs uz viņu drēbēm. Daži sludinātāji ir snieguši noteiktas liecības par draudzes pienākumiem un kļūdām, bet tām nav bijusi vajadzīgā ietekme, jo viņu pašu dzīves draugiem vajadzīgas visas šīs skaidri un tieši pasludinātās liecības, un rājiens ar lielu smagumu atgriežas atpakaļ uz viņiem pašiem. Viņi atļauj savām dzīvesbiedrēm viņus ietekmēt un vilkt uz leju, kaitējot prātam, un līdz ar to viņu derīgums un ietekme ir zuduši. Viņi jūtas izmisuši un mazdūšīgi un neatzīst patieso netaisnības avotu, kas ir viņu mājās.

Šīs māsas ir cieši savienotas ar Dieva darbu, ja Dievs viņu vīrus aicinājis pasludināt tagadējo patiesību. Šie kalpi, ja viņi patiesi aicināti no Dieva, jutīs patiesības svarīgumu. Viņi stāv starp dzīvajiem un mirušajiem, un viņiem jābūt nomodā par dvēselēm kā tādiem, kam par tām būs jādod norēķins. Viņu aicinājums ir svinīgs, un viņu dzīvesbiedres var būt viņiem par lielu svētību [139] vai kļūt arī par lāstu. Viņas var pamudināt viņus, kad viņi ir izmisuši, iepriecināt, kad noskumuši, un iedrošināt uzskatīt Dievu un paļauties uz viņu pilnīgi, kad ticība izsīkusi. Vai arī viņas var ieņemt pretējo virzienu – skatīties uz tumšajām pusēm, domāt, ka viņām ir grūti, nevingrināt ticību Dievam, stāstīt savas bēdas un neticību vīriem, žēloties un kurnēt un būt viņiem par nedzīvu svaru un lāstu.

Es redzēju, ka sludinātāju sievām jāpalīdz saviem vīriem darbā un jābūt uzmanīgām un rūpīgām par to, kādu ietekmi viņas atstāj, jo viņas novēro visi un sagaida no viņām vairāk kā no citiem. Viņu drēbēm jābūt piemēram. Viņu dzīvei un sarunām jābūt piemēram, dzīvības un nevis nāves smaržai. Es redzēju, ka viņām jābūt pazemīgām, lēnprātīgām, tomēr jāatrodas paaugstinātā stāvoklī, nerunājot lietas, kas nevērš garu uz Debesīm. Lielajam jautājumam jābūt: “Kā es varu izglābt savu dvēseli un būt par līdzekli citu glābšanai?” Es redzēju, ka Dievs nepieņem nekādu darbu šinī lietā, kas nav darīts no visas sirds. Viņš prasa visu sirdi un interesi – un nekas cits Viņam neder. Viņu ietekme runā noteikti, nekļūdīgi, par labu patiesībai vai pret to. Viņas vai nu ar Jēzu savāc vai izkaisa. Nesvētījusies sieva ir lielākais lāsts, kas vien var būt sludinātājam. Tiem Dieva kalpiem, kas ir bijuši un vēl tagad atrodas tik nelaimīgā stāvoklī, kam mājas iespaids atņem spēkus, jādubulto savas lūgšanas un modrība, jānostājas stingri un noteikti, nepieļaujot, ka šī tumsa viņus nospiež. Viņiem ciešāk jāpieķeras Dievam, jābūt stipriem un noteiktiem, jāvalda pašiem savā mājā un jādzīvo tā, lai saņemtu Dieva atzinību un eņģeļu apsardzību. Bet, ja viņi padodas savu nesvētījušos dzīves biedru vēlēšanām, tad Dieva dusmas nāks pār viņu mājokļiem. Dieva šķirsts nevar palikt mājā, tāpēc ka viņi atbalsta un aizstāv sievu nepareizo nostāju.

Mūsu Dievs ir dusmīgs Dievs un ir bīstami ar Viņu rotaļāties. Senatnē Akans iekāroja zelta zobenu un babiloniešu drēbes un tās paslēpa, [140] un tāpēc viss Israēls cieta; viņi ienaidnieka priekšā bija spiesti bēgt. Un kad Jozua meklēja iemeslu, Kungs sacīja: “Celies, svēti tos ļaudis un saki: svētījaties uz rīta dienu, jo tā saka Tas Kungs, Tas Israēla Dievs: Viena izdeldējama lieta ir tavā vidū, Israēl; tu nevari pastāvēt priekš saviem ienaidniekiem, tiekams tu to, kas izdeldējams, no tava vidus atņemsi.” (Joz. 7:13*) Akans bija grēkojis, un Dievs iznīcināja viņu un viņa namu ar visu, kas viņam piederēja, un noņēma lāstu no Izraēla.

Es redzēju, ka Dieva Israēlam jāceļas un jāatjauno savs stiprums Dievā, atjaunojot un uzturot savu derību ar Viņu. Mantkārība, patmīlība, mīlestība uz naudu un pasauli ir visur Sabata turētāju rindās. Šie ļaunumi Dieva ļaužu vidū iznīcina pašuzupurēšanās garu. Tie, kam sirdī šīs kārības, paši to neapzinās. Tās ir viņus uzvarējušas nemanāmi, un ja tās neizravēs un neizsakņos, tad viņu bojāeja būs tikpat droša kā Akana. Daudzi ir paņēmuši upurus no Dieva altāra. Viņi mīl pasauli, mīl tās ieguvumus un labumus, un ja viņos nenotiks pilnīga pārmaiņa, viņi ies bojā ar pasauli. Dievs viņiem ir aizdevis līdzekļus, tie nav viņu, bet Kungs ir viņus iecēlis par Saviem namturiem. Tomēr viņi tos sauc par saviem un krāj. Bet ak, cik ātri, kad Dievs no viņiem atvelk Savu svētījošo roku, vienā mirklī viss ir pazaudēts! Jāupurē Dievam, jāaizliedz sevi patiesības dēļ! Ak, cik vājš un trausls ir cilvēks! Cik nespēcīga viņa roka! Es redzēju, ka drīz Kungs pazemos cilvēku augstprātību un lepnību. Ķēniņi un dižciltīgie, bagātie un nabagie līdzīgi lieksies, un pār viņiem visiem nāks Dieva iznīcinošās mocības.

Liecības draudzei nr. 3

“Iekarsies un atgriezies”

[141] Dārgie brāļi un māsas, Kungs man atklāsmē parādīja dažas lietas, kas zīmīgas draudzei tās tagadējā remdenajā stāvoklī, par ko gribu jums stāstīt. Man atklāsmē parādīja draudzi. Eņģelis teica draudzei: “Jēzus tev saka: “Tad nu iekarsies un atgriezies!”” (Atkl. 3:19) Es redzēju, ka šis darbs jādara visā nopietnībā – ir kaut kas ko jānožēlo un kaut kas no kā jāatbrīvojas. Pasaulīga domāšana, patmīlība, mantkārība ir iznīcinājušas Dieva ļaužu garīgo dzīvību.

Jau kopš vairākiem gadiem Dieva ļaužu briesmas ir bijusi mīlestība uz pasauli. No tās cēlušies patmīlības un mantkārības grēki. Jo vairāk viņi no šīs pasaules iegūst, jo vairāk viņi tai pieķeras; un tad viņi tiecās pēc tās vēl un vēl. Eņģelis teica: “Vieglāki ir kamielim ieiet caur adatas aci, nekā bagātam iekļūt Debesu valstībā.” (Mat. 19:24) Tomēr daudzi, kas saka ticam, ka mums ir pēdējā brīdinājuma vēsts pasaulei, ar visiem spēkiem cenšas ieņemt stāvokli, par kuru teikts, ka tiem, kas tajā atrodas, būs grūtāk ieiet Debesu valstībā nekā kamielim caur adatas aci.

Šīs zemes bagātības, pareizi izlietotas, ir svētība. Tiem, kam tās pieder, jāatzīst, ka tās viņiem aizdevis Dievs, un priecīgi jāatdod savi līdzekļi, lai veicinātu Viņa darbu. [142] Viņi nepazaudēs savu algu šeit, Debesu eņģeļi viņus laipni uzlūkos, un viņiem arī Debesīs būs manta.

Es redzēju, ka sātans novēro sevišķās patmīlīgās, alkatīgās tieksmes to raksturos, kas apliecina patiesību, un viņš tos kārdinās, dāvinot labklājību un sniedzot viņiem zemes mantas, jo viņš zina, ka, ja viņi neuzvarēs savas dabīgās tieksmes, viņi klups, mīlēdami mantu un pielūdzot savu elku. Tā sātans savu mērķi bieži sasniedz. Stiprā mīlestība uz pasauli uzvar vai aprij patiesības mīlestību. Viņiem tiek piedāvātas pasaules ķēniņvalstis, un viņi kāri tās tver, domādami, ka viņiem brīnišķi veicies. Sātans triumfē, tāpēc ka viņa plāns ir sekmējies. Viņi ir atmetuši mīlestību uz Dievu un iemīlējuši pasauli.

Es redzēju, ka tie, kam tā veicies, var izjaukt sātana plānu, ja viņi uzvarēs savu patmīlīgo mantkāri, noliekot visu savu īpašumu uz Dieva altāra. Saskatot, ka vajadzīgi līdzekļi, lai veicinātu patiesības lietu un palīdzētu atraitnēm, bāreņiem un cietējiem, viņiem priecīgi jādod un tā jākrāj manta Debesīs.

Ievēro Patiesā Liecinieka padomu: “Ka tev no Manis būs pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts, - un baltas drēbes, lai tu topi apģērbts, un tava kailuma kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt.”(Atkl. 3:18) Lūdzu pamēģini. Šīs dārgās mantas nebūs mūsu daļa bez piepūles no mūsu puses. Mums jāpērk. “Iekarsies un atgriezies” no sava remdenā stāvokļa. Mums jāpamostas, lai ieraudzītu savas nepareizības, lai uzmeklētu savus grēkus un dedzīgi no tiem atgrieztos.

Es redzēju, ka brāļiem, kam pieder īpašumi, darāms īpašs darbs; viņiem jāatraujas no šīs zemes mantām un jāpārvar mīlestība uz pasauli. Daudzi no viņiem mīl šo pasauli, mīl tās bagātības, bet negrib to atzīt. Viņiem jāiekarst un jāatgriežas no savas patmīlīgās mantkāres, lai patiesības mīlestības priekšā viss cits pazustu. [143] Es redzēju, ka daudzi, kuriem ir bagātības, tomēr nopērk to “zeltu, baltas drēbes un acu zāles” kuras Dievs piedāvā. Viņu dedzība spēkā un nopietnībā neatbilst mērķa vērtībai, pēc kura tie tiecas.

Es redzēju šos vīrus, dzenamies pēc zemes īpašumiem. Kādu dedzību viņi parādīja, kādu nopietnību, kādu enerģiju, lai iegūtu zemes bagātības, kas drīz paies. Kādi aukstasinīgi, nekautrīgi aprēķini! Viņi plāno un pūlas agri un vēlu un upurē savu atpūtu un mieru zemes mantai. Ja ar tādu pat dedzību viņi meklētu “zeltu, baltas drēbes un acu zāles “, tad iegūtu šīs vēlamās bagātības savā īpašumā un arī dzīvi, mūžīgo dzīvi Dieva valstībā. Es redzēju, ka, ja kādam “acu zāles” ir vajadzīgas, tad noteikti tiem, kam pieder zemes īpašumi. Daudzi no viņiem ir akli paši pret savu stāvokli, akli pret savu stipro pieķeršanos šai pasaulei. Ak, kaut viņi varētu redzēt!

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu; ja kas dzird Manu balsi un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.”(Atkl. 3:20)

Es redzēju, ka daudziem pie viņu sirds durvīm atrodas tik daudz gružu, ka viņi nevar durvis atvērt. Dažiem jānovāc nesaskaņas ar brāļiem. Citiem durvis atvērt aizkavē ļauns raksturs, patmīlīga mantkārība. Vēl citiem sirds durvis neļauj atvērt priekšā aizvēlusies pasaule. Visi šie gruži jāizmet āra, un tad viņi var atvērt durvis un uzņemt Pestītāju.

Ak, cik dārgs bija šis apsolījums, kad to man parādīja atklāsmē! “Pie tā es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.” Ak mīlestība, brīnišķīgā Dieva mīlestība! Pēc visas mūsu remdenības un grēkiem Viņš mums saka: “Atgriezieties pie Manis, un Es atgriezīšos pie jums un dziedināšu visus jūsu pārkāpumus.” Eņģelis šo teikumu atkārtoja vairākas reizes: “Atgriezieties pie Manis, un Es atgriezīšos pie jums un dziedināšu jūs.” [144]

Es redzēju, ka daži ļaudis ar prieku atgriezīsies. Bet citi neļaus, ka Laodiķejas draudzei sniegtās vēstis viņus ietekmē. Viņi visu laiku slīdēs lejup tādā pašā veidā kā iepriekš, un Kungs viņus izspļaus no Savas mutes. Vienīgi tie, kas dedzīgi atgriezīsies, iegūs Dieva labvēlību.

“Kas uzvar, tam Es došu sēdēt ar Mani uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēdies ar Savu Tēvu uz Viņa goda krēsla.”(Atkl. 3:21) Mēs varam uzvarēt. Jā, pilnīgi un galīgi! Jēzus mira, lai sagatavotu mums glābšanās ceļu, lai mēs uzvarētu katru ļaunu tieksmi, katru grēku, katru kārdināšanu un beidzot sēdētu kopā ar Viņu.

Mūsu priekštiesība ir iegūt ticību un pestīšanu. Dieva spēks nav mazinājies. Es redzēju, ka Viņa spēks tiek dāvināts tagad tikpat brīvi kā agrāk. Bet Dieva draudze ir pazaudējusi ticību prasīt, enerģiju cīnīties, saucot līdzīgi Jēkabam: “Es Tevi nepalaidīšu, ja tu mani nesvēti.”(1. Moz. 32:26) Izturīga ticība ir mirusi, bet tai jātiek atjaunotai Dieva ļaužu sirdīs. Ir jāprasa Dieva svētības. Ticība, dzīva ticība vienmēr tiecas augšup pie Dieva un godības; neticība – lejup tumsā un nāvē.

Es redzēju, ka draudzē dažu domas nerit pareizā gultnē. Ir daži īpatnēji raksturi, kam ir savi priekšstati, pēc kuriem viņi mēro savus brāļus. Un, ja kāds neatbilsts viņu standartam, tūlīt atklātībā parādās viņu nemiers. Tiešām daži dara kā parunā - izkāš odu un aprij kamieli.

Pārāk ilgi pieļauti šādi sastinguši uzskati un tiem ir izdabāts. Ir plūkti salmi. Ja draudzē nepastāv patiesas grūtības, tad apmāti cilvēki tās rada paši. Draudze un Kunga kalpi ir novērsti no Dieva, patiesības un Debesīm, lai dzīvotu tumsā. Sātans par to priecājas, tādas lietas viņam sagādā baudu. Bet šie pārbaudījumi draudzi nešķīsta un nepavairo Dieva ļaužu spēku. [145]

Es redzēju, ka daži sāk garīgi zaudēt spēku. Kādu laiku tie ir dzīvojuši modri un vērojuši, vai viņu brāļi staigā taisni, uztraukušies par katru viņu kļūdu. Taču, tā izturoties, viņu domas nav ne pie Dieva, ne pie Debesīm, nedz arī pie patiesības, bet gan tur, kur sātans grib, proti, pie kaut kā cita. Viņu pašu dvēseles ir pamestas novārtā. Viņi reti redz un jūt paši savas kļūdas, jo viņiem pietiek darba, vērojot citu kļūdas. Savas dvēseles aplūkošanai un savas sirds pārmeklēšanai neatliek laika. Viņi aprunā kādas citiem kleitas, cepures un priekšauti. Un par šiem tematiem ir ko runāt vairākas nedēļas. Es redzēju, ka dažu bēdīgu dvēseļu reliģija balstās tikai uz citu apģērba un rīcības vērošanas un kļūdu novērošanu. Ja viņi nemainīsies, Debesīs viņiem nebūs vietas, jo viņi arī pie Kunga atradīs kļūdas.

Eņģelis teica: “Salīdzināšanās ar Dievu ir katra personīgs darbs.” Tas norit starp Dievu un mūsu dvēseli. Bet tie, kas daudz uzmanības velta citu kļūdām, nerūpējas par sevi. Šie iztēlē bagātie kļūdu meklētāji bieži paši sevi izārstētu no šīs paražas, ja ietu tieši pie tā, par kuru viņi domā, ka tas rīkojas nepareizi. Tas būtu tik grūti, ka viņi labāk atteiktos no saviem ieskatiem. Bet ir viegli atļaut mēlei brīvi skraidīt par vienu vai otru, kad apvainotais nav klāt.

Daži domā, ka ir nepareizi ievērot noteiktu kārtību Dieva pielūgšanā. Bet es redzēju, ka nav nekas slikts ja Dieva draudzē būs kartība. Es redzēju, ka sajukums Kungam ir nepatīkams un ka jābūt kārtībai lūgšanā un dziedāšanā. Mums nav jānāk dievnamā, lai lūgtu par savām ģimenēm, izņemot, ja jūtamies dziļi ietekmēti, Dieva Gara pārliecināti. Vispār īstā vieta lūgšanām par ģimeni ir ģimenes altāris. Ja [146] tas, par ko lūdzam, atrodas tālumā, tad Kungs jāpiesauc kambarītī. Dievnamā jālūdz pēc klātesošās svētības un jāsagaida, ka Dievs dzirdēs un atbildēs mūsu lūgšanas. Tādas sapulces būs dzīvas un interesantas.

Es redzēju, ka visiem jādzied ne tikai ar garu, bet arī ar izpratni. Dievam nepatīk žargons un disonanse. Kārtība vienmēr Viņam patīk vairāk nekā nekārtība. Un jo pareizāk, harmoniskāk Dieva ļaudis dziedās, jo vairāk Viņš būs pagodināts, jo lielāku labumu gūs draudze un jo labvēlīgāk tiks ietekmēti neticīgie.

Man rādīja kārtību, pilnīgo Debesu kārtību, un es priecājos, klausoties turienes pilnīgās mūzikas skaņas. Kad atklāsme beidzās, šejienes dziedāšana skanēja ļoti skarbi un nesaskanīgi. Es redzēju eņģeļu pulkus, kas stāvēja noteiktā četrstūrī. Katram bija zelta arfa. Katras arfas galā bija instruments toņu noskaņošanai. Viņu pirksti pa stīgām neslīdēja pavirši, bet tie aizskāra dažādas stīgas, lai radītu dažādas skaņas. Bija viens eņģelis, kas vienmēr vada, kas pirmais aizskar arfu un uzdod toni. Tad visi savienojas bagātā, pilnīgā Debesu mūzikā. To nevar aprakstīt. Tā ir dievišķīga Debesu melodija, pa kuras laiku no katras sejas atstaro Jēzus attēls, mirdzot neizsakāmā godībā.

Austrumi un rietumi

Dārgie brāļi, Kungs man atklāsmē rādīja dažas lietas, kas attiecas uz austrumu un rietumu pavalstniecībām. Es jūtu, ka mans pienākums ir darīt tās jums zināmas. Es redzēju, ka Dievs ir atvēris ceļu tagadējās patiesības izplatīšanai Rietumos. Lai aizkustinātu ļaudis Austrumos, vajadzīgs daudz vairāk spēka. Patlaban Austrumos iespējams paveikt ļoti maz. [147] Tagad sevišķi jāpūlas tur, kur iespējams gūt vislabākās sekmes.

Ļaudis Austrumos ir dzirdējuši Kristus otrās nākšanas pasludināšanas un ir redzējuši tik spilgti atklājamies Dieva spēku, bet pēc tam atkrituši atpakaļ vienaldzības un bezrūpības stāvoklī, tā kā tagad viņus sasniegt gandrīz neiespējami. Neskatoties uz sevišķo piepūli un vislabākajām dāvanām, Austrumos padarīts pavisam maz.

Es redzēju, ka ļaudis Rietumos var aizkustināt daudz vieglāk nekā Austrumos. Viņiem nav atspīdējusi patiesības gaisma. Viņi nav to atmetuši, un viņu sirdis ir daudz maigākas un uzņēmīgākas pret patiesību un Dieva Garu. Daudzu sirdis Rietumos ir jau sagatavotas, lai dedzīgi satvertu patiesību. Kad Dieva kalpi izies, lai strādātu dārgo dvēseļu atpestīšanai, viņi savā grūtajā darbā saņems daudz iedrošinājuma. Kad cilvēki ir čakli dzirdēt un daudzi pieņem patiesību, tad attīstās un nostiprinās dāvanas, ko Dievs devis Saviem kalpiem. Tie redz, ka viņu pūles vainagojas sekmēm.

Es redzēju, ka Rietumos ar tām pašām pūlēm varēs padarīt desmitreiz vairāk nekā Austrumos un ka ceļš tur ir atvērts vēl lielākām sekmēm. Es redzēju, ka tagad daudz var paveikt Viskonsinā un vēl vairāk Illinoisā un ka patiesību jācenšas izplatīt Minesotā un Aijovā. Tā ietekmēs daudzas sirdis. Man atklāsmē atklāja lielu, ļoti lielu darbalauku, kur vēl nav būts; bet nepietiek pašuzupurīgas palīdzības, lai izietu strādāt pat tikai pusē no vietām, kur ļaudis ir gatavi patiesību dzirdēt un pieņemt.

Darbs jāuzsāk jaunos laukos, pilnīgi jaunos. Daudzi gribēs uzsākt darbu paši ar saviem līdzekļiem un ieies šādos laukos cerībā paši segt savus izdevumus. Te, es redzēju, ir laba izdevība Dieva namturiem darīt savu daļu un atbalstīt tos, kas nes patiesību uz šīm vietām. [148] Atdot Dievam Viņa īpašumu šiem namturiem vajadzētu uzskatīt par lielu priekšrocību. Tā darot, viņi izpildīs Rakstos norādīto pienākumu un atbrīvos sevi no daļas zemes mantas, kas tagad daudziem pārpilnībā dzīvojošiem ir par nastu. Tā viņi arī papildinās savu mantu Debesīs.

Es redzēju, ka teltis austrumos nav atkārtoti jāceļ tajās pašās vietās. Ja tās ieteicamas, tad tiem, kas pavada telti, šai cīņā vajadzētu iziet ar saviem līdzekļiem. Telts jāceļ tur, kur patiesība nav pasludināta. Pēc telts uzcelšanas tā labi jāapgādā ar strādniekiem.

Es redzēju, ka tā ir kļūda, atgriezties noteiktajās vietās ar tādām pat dāvanām atkal kā jau iepriekšējos gados. Ja iespējams, jāizmanto pēc iespējas piemērotākas dāvanas. Būtu labāks un lielāks labums, ja notiktu mazāk telts sapulču, bet strādātu ar lielāku spēku un dažādām dāvanām. Vietās, kur atmodināta interese, vajadzētu uzkavēties ilgāk. Teltis nojauktas pārāk lielā steigā. Ir vajadzīgas neatlaidīgas pūles, lai tie, kas ietekmēti labvēlīgi patiesībai, izšķirtos un nodotos patiesībai. Daudzās vietās, kur uzceltas teltis, sludinātāji palikuši tikai tik ilgi, līdz aizspriedumi sāka izzust. Pēc tam daži būtu klausījušies bez aizspriedumiem, bet tieši tad telts bija nojaukta un aizsūtīta uz citu vietu. Riņķis ir apiets, laiks pavadīts, līdzekļi izdoti, bet Dieva kalpi redz, ka telts sezonā paveikts ļoti maz. Tikai nedaudzi atzinuši patiesību; un Dieva kalpi, saņemdami maz pamudinājuma un iedrošinājuma, piedzīvo, ka viņu dāvanas neatraisās. Viņi nepieaug garīgumā un spēkā, bet kļūst arvien vājāki.

Es redzēju, ka Rietumos jāpieliek īpašas pūles, strādājot tieši telts sanāksmju veidā, jo Dieva eņģeļi tur sagatavo prātus patiesības uzņemšanai. [149] Tāpēc Dievs ir pamodinājis dažus Austrumos doties uz Rietumiem. Viņu dāvanas var padarīt vairāk Rietumos nekā Austrumos. Darba nasta ir Rietumos, un ir ļoti svarīgi, ka Dieva kalpi dotos turp, kur Viņa Aizgādība atvērusi ceļu.

Es redzēju, ka, vēstij ļoti pieaugot spēkā, Dieva aizgādība atvērs un sagatavos ceļu arī Austrumos. Tad tur varēs padarīt daudz vairāk nekā tagad. Dievs ar lielu spēku sūtīs dažus no Saviem kalpiem uz vietām, kur tagad maz vai neko nevar darīt. Un tad daži, kas tagad ir vienaldzīgi, celsies un satvers patiesību.
Tālāk ir aprakstīta atklāsme, kas dota Raundgrovā, Ilinoisā 1856. gadā, 9. decembrī

Es redzēju, ka Dievs brīdinājis tos, kas devās no Austrumiem uz Rietumiem. Viņš tiem ir rādījis viņu pienākumu, ka viņu mērķim nav jābūt bagātības iegūšanai, bet gan darīt labu dvēselēm, dzīvot saskaņā ar ticību un stāstīt apkārtējiem, ka šī pasaule nav viņu mājas. Brīdinājumi bija pietiekoši, ja tikai tie būtu ievēroti. Bet daudzi neņēma vērā, ko Dievs viņiem rādīja. Viņi skrēja tālāk un tālāk un uzsūca pasaules garu. “Skaties atpakaļ,” teica eņģelis, “un apsver visu, ko Dievs ir rādījis par šo kustību no Austrumiem uz Rietumiem. Vai jūs tam esat paklausījuši? Es redzēju, ka jūs esat gājuši pilnīgi pretēji Dieva pamācībām un bagātīgi iepirkušies. Jūsu darbi apkārtējiem nestāsta, ka jūs meklējat labāku zemi. Tie skaidri parāda, ka jūsu māja un manta ir šeit. Jūsu darbi noliedz jūsu ticību.”

Tas vēl nav viss. Starp brāļiem trūkst vajadzīgās mīlestības. “Vai es esmu sava brāļa sargs?” Šīs jūtas skaidri redzamas. Brāļu sirdīs ir patmīlīgs un mantkārīgs gars. Tā vietā, lai sargātu brāļu intereses un rūpētos par tiem, jūsu rīcībā parādījies skops, patmīlīgs [150] gars, ko Dievs ienīst. Tiem, kam ir tik augsta apliecība un kas skaita sevi par Dieva īpašiem ļaudīm, ar savu apliecību teikdami, ka viņi ir čakli labos darbos, jābūt cēliem, augstsirdīgiem un laipniem un vienmēr gataviem atbalstīt savus brāļus un dot viņiem labākās izdevības. Augstsirdība dzemdē augstsirdību, un patmīlība dzemdē patmīlību.

Es redzēju, ka pagājušajā vasarā galvenais mērķis bija no šīs pasaules sagrābt pēc iespējams vairāk. Dieva pavēles neievēroja. Ar saprātu kalpojam Dieva likumam, bet daudzu domas pakļautas pasaulei. Kamēr visas viņu domas ir aizņemtas ar zemes lietām, kalpojot tām, viņi nevar kalpot Dieva likumiem. Sabats netiek ievērots. Daži sešu dienu darbu pārnesuši septītajā dienā. No Sabata iesākuma un nobeiguma bieži tiek atņemta stunda vai pat vairākas.

Daži Sabata turētāji, kas saka pasaulei, ka viņi gaida Jēzus nākšanu un tic, ka mums ir pēdējā žēlastības vēsts, dod vaļu savām miesīgajām jūtām un nododas komercijai, savas nepiekāpības, cietsirdības un viltības dēļ vienmēr iegūstot veikalam labāko peļņu, kļuvuši neticīgo vidū par sakāmvārdu. Viņiem būtu bijis labāk mazliet zaudēt, bet atstāt labāku iespaidu pasaulē un uz brāļiem un parādīt, ka šī pasaule nav viņu dievs.

Es redzēju, ka brāļiem jāinteresējas vienam par otru. Īpaši tiem, kas ir svētīti ar veselību, jābūt uzmanīgiem un rūpīgiem pret tiem, kam nav labas veselības. Tie jāatbalsta. Viņiem jāatceras Jēzus mācība par labo samarieti.

Jēzus teica: “Ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Cik daudz? Viņa mīlestību nevar izstāstīt. Viņš atstāja godību, kas Viņam bija pie Tēva, pirms pasaule [151] bija. “Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:6*) Viņš pacietīgi panesa katru apvainojumu un izsmieklu. Uzlūko Viņa mokas dārzā, kad Viņš lūdza, vai biķeris nevarētu iet Viņam garām! Uzlūko Viņa ciešanas Golgātā! Un tas viss grēcīga, pazuduša cilvēka dēļ. Jēzus saka: “Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis.” Cik daudz? Jāmīl tā, lai būtu gatavs atdot savu dzīvību par brāli. Bet kāpēc tiek apmierināts paša es un Dieva Vārds pamests novārtā? Pasaule ir viņu dievs. Viņi tai kalpo, mīl to, un Dieva mīlestība ir zudusi. Ja jūs mīlat pasauli, Tēva mīlestības nav jūsos.

Dieva Vārds nav ievērots. Tas satur brīdinājumus Dieva ļaudīm, kas norāda draudzei briesmas. Bet tiem ir tik daudz dažādu rūpju un dažādu sarežģījumu, ka viņi tikko atļaujas laiku lūgt. Tā ir bijusi tukša forma bez spēka. Jēzus lūdza - ak, cik nopietnas bija Viņa lūgšanas! Un Viņš taču bija Dieva mīlētais Dēls!

Ja Jēzus parādīja tik daudz nopietnības, spēka un jūtu cīņā, cik daudz vairāk tiem, kas ir pestīšanas mantinieki un visā savā stiprumā atkarīgi no Dieva, ar visu dvēseli jācīnās ar Dievu un jāsaka: “Es Tevi neatlaidīšu, kamēr Tu mani nesvētīsi.” Bet es redzēju, ka sirdis ir pildītas ar šīs dzīves rūpēm un ka Dievs un Viņa vārds atstāts neievērots.

Es redzēju, ka vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.” (Mateja. 6:19–21*) [152]

Es redzēju, ka patiesība jāpasludina spēkā un Garā. Aiciniet ļaudis izšķirties. Rādiet viņiem patiesības svarīgumu – tā ir dzīvība vai nāve. Dedzīgi izraujiet dvēseles kā no uguns. Bet ak, iznīcinoša ir ietekme, ko izplata vīri, kas apliecina, ka gaida savu Kungu, tomēr tur savā īpašumā lielas un pievilcīgas zemes. Fermas ir sludinājušas skaļāk, jā, daudz skaļāk, nekā vārdi to varētu – ka šī pasaule ir viņu mājas. Viņi taupa līdzekļus “nebaltai dienai”, pie viņiem valda “miers un drošība”. Ak, draudošais, iznīcinošais iespaids! Dievs ienīst šādu pasaulīgumu. “Atšķirieties, atšķirieties” - bija eņģeļa vārdi.

Es redzēju, ka visiem savas acis vajadzētu pievērst vienīgi Dieva godam. Tie, kam ir īpašumi, pārāk labprāt sevi attaisno uz sievu un bērnu rēķina. Bet es redzēju, ka ar Dievu nevar jokoties. Kad Viņš runā, Viņam ir jāpaklausa. Ja sieva un bērni stāv ceļā un attur atpakaļ, tiem jāsaka, kā Jēzus teica Pēterim: “Atstājies, sātan!” (Mat. 16:23) “Kāpēc jūs mani kārdināt atturēt Dievam to, kas taisnīgi Viņam pieder un grūžat postā manu dvēseli? Lai Tavs mērķis ir vienīgi pagodināt Dievu.

Es redzēju, ka daudziem jāmācās, ko nozīmē būt kristietim – ka kristieti nenosaka vārds, bet gan Kristus prāts, padošanās Dieva gribai visās lietās. Īpaši jaunajiem, kas nekad nav pazinuši trūkumu un grūtības, kam ir stipra griba, kas šo gribu nekad nav locījuši par godu Dievam. – darāms liels darbs. Viņi iet uz priekšu ļoti gludi, līdz nerunā pretī viņu gribai, un tad viņi pār sevi vairs nevalda. Dieva gribu viņi neliek sava prāta priekšā. Viņi nepētī, kā vislabāk varētu pagodināt Dievu vai veicināt Viņa darbu, vai darīt labu citiem. Bet tas ir “es”, “es”, par kura apmierināšanu viņi domā. Tāda reliģija nav salmu vērta. Kas atklāj tādu reliģiju tiks svērti svaru kausā un atrasti par ļoti viegliem.

Patiess kristietis ar prieku gaidīs un modri vēros Dieva pamācības un Viņa Gara vadību. Bet daudziem reliģija [153] ir tikai forma. Trūkst dzīvas dievbijības .Daudzi iedrošinās sacīt – es gribu darīt to vai to, vai, es negribu to darīt un gandrīz nemaz nebaidās no apvainotā Dieva. Tādi, es redzēju, nevar ieiet Debesīs. Viņi var glaimot sev, ka tiks glābti, bet Dievam nav patikšanas pie viņiem. Viņu dzīve Viņam nav patīkama, viņu lūgšanas Dievu apvaino.

Kristus tagad viņus aicina: “Iekarsies un atgriezies.” Viņš laipni un uzticīgi viņus pamāca pirkt zeltu, baltas drēbes un acu zāles. Viņi var izvēlēties kļūt dedzīgi un baudīt bagātīgi pestīšanu vai tikt izspļauti no Kunga mutes kā pretīgi un piedzīvot atmešanu. Dievs mūžīgi necietīs. Viņš ir maigs līdzjūtībā, tomēr Viņa Gars pēdējā laikā tiks atņemts. Žēlastības maigā balss vairs nebūs dzirdama. Tās pēdējās dārgās skaņas norims, un tā šie cilvēki tiks atstāti saviem ceļiem, pildīt savus darbus.

Es redzēju, ka tie, kas apliecina, ka gaida uz Kunga nākšanu nevar būt skopi. Daži no tiem, kas ir aicināti sacīt patiesību un būt nomodā par dvēselēm kā tādi, kam par tām būs jāatbild, daudz dārga laika izšķieduši tikai nedaudzu glābšanai, kad viņu laiks bija vairāk vērts nekā tas, ko viņi ieguva. Tas nepatīk Dievam. Ir pareizi būt taupīgiem, bet daudziem taupība kļuvusi zemiska, kuras mērķis ir vienīgi papildināt savu mantu, kas drīz līdzīgi ugunij aprīs viņu miesas, ja tie kā uzticīgi kalpi neizlietos pareizi sava Kunga mantu.

Liecības draudzei nr. 4

Jaunie sabata turētāji

[154] 1857. gada 22. augustā Monterejas lūgšanu namā, Mičiganā, man rādīja, ka daudzi vēl nav dzirdējuši Jēzus balsi, viņu dvēseles nav pieņēmušas glābjošo vēsti un dzīvē nav notikusi pārmaiņa. Daudziem jauniešiem nav Jēzus Gara. Viņu sirdī nav Dieva mīlestības. Tāpēc uzvar miesīgās tieksmes, nevis Dieva Gars un pestīšana.

Tie, kam patiesi ir Jēzus ticība, nekaunēsies un nebīsies nest krustu to priekšā, kas ir vairāk piedzīvojuši nekā viņi. Tie, kuru ilgas ir nopietnas, vēlēsies kļūt taisni, ar prieku saņemot visu, no vecākiem kristiešiem iespējamo, palīdzību. Sirdis, ko sasildījusi Dieva mīlestība, kristieša tekā neaizkavēs nekādi nieki. Viņi runās par to, ko Dieva Gars viņos darījis. Viņi to izteiks dziesmās un lūgšanās. Bet garīguma un svētas dzīves trūkums, bremzē jauniešu izaugsmi. Viņu dzīve tos notiesā. Viņi zina, ka nedzīvo kā kristieši, tāpēc viņi neuzticas Dievam un draudzei.

Kāpēc jaunie jūtas daudz brīvāk, kad vecākie nav klāt? Tāpēc, ka viņi ir kopā ar līdzīgiem. Katrs domā, ka viņš ir tikpat labs kā otrs. Visiem trūkst parauga. Viņi sevi mēro un salīdzina ar sevi un viens ar otru un [155] neievēro vienīgo, pilnīgo un patieso Paraugu. Jēzus ir patiesais Paraugs. Viņa pašuzupurēšanās dzīve ir mūsu Piemērs.

Es redzēju, cik maz mēs mācāmies no šī Parauga, cik maz Viņu paaugstinām. Cik ļoti jaunie negrib ciest un atteikties no kaut kā reliģijas dēļ. Par upurēšanu viņi gandrīz nemaz nedomā. Šai ziņā viņi Paraugu gandrīz nemaz neatdarina. Es redzēju, ka viņu dzīves valoda bija: paša “es” jāapmierina, lepnumam jāizdabā. Viņi aizmirst bēdu Vīru, Kas pazina ciešanas. Jēzus ciešanas Ģetzemanē, Viņa asins sviedru lielās lāses dārzā, no ērkšķiem vītais vainags, kas ievainoja Viņa svēto pieri, viņus neaizkustina. Viņi ir sastinguši. Viņu jūtas ir notrulinātas un viņi vairs neizprot viņu dēļ pienesto lielo upuri. Viņi var sēdēt un klausīties krusta stāstu, dzirdēt, cik nežēlīgi naglas tika dzītas caur Dieva Dēla kājām un rokām, un tas neaizkustina dvēseles dziļumus.

Eņģelis teica: “Ja tādus ievestu Dieva pilsētā un stāstītu, ka visas tās bagātības, skaistums un godība ir priekš viņiem, lai priecātos mūžīgi, viņi neaptvertu, cik dārgi pirkts šis mantojums. Viņi nekad nesaprastu nesalīdzināmos Pestītāja mīlestības dziļumus. Viņi nav dzēruši no biķera, nav kristīti ar kristību. Viņi ar savu klātbūtni būtu traucējums debesīs. Vienīgi tie, kas ir baudījuši no Dieva Dēla ciešanām, gājuši caur lielām bēdām, mazgājuši savas drēbes un balinājuši tās Jēra asinīs, varēs priecāties par neaprakstāmo godību un nepārsējamu Debesu skaistumu.”

Šīs nepieciešamās sagatavošanās trūkums izslēgs lielāko jauno apliecinātāju daļu, jo viņi negrib nopietni un dedzīgi pūlēties, lai iegūtu mieru, kas atstāts Dieva tautai. Viņi godīgi neatzīst savus grēkus, lai tos varētu [156] piedot un izdzēst. Šie grēki īsā laikā atkārtosies visā briesmīgumā. Dieva acs nesnauž. Viņš zina katru grēku, kas mirstīgām acīm apslēpts. Vainīgais zina, kādi grēki jāatzīst, lai viņa dvēsele būtu tīra Dieva priekšā. Jēzus tagad viņiem dod izdevību nožēlot, dziļā pazemībā atgriezties un šķīstīt savu dzīvi, paklausot un dzīvojot saskaņā ar patiesību. Tagad ir laiks izlabot nepareizības un nožēlot grēkus, vai arī tie nostāsies grēcinieka priekšā Dieva dusmu dienā.

Vecāki vispār par daudz uzticas saviem bērniem, jo bieži, kad vecāki viņiem uzticas, viņos apslēpta netaisnība. Vecāki, modi vērojiet savus bērnus. Brīdiniet, rājiet, pamāciet viņus ceļoties un sēžoties, kad izejat un ieejat: “pavēli uz pavēles, likumu uz likuma, maķenīt še, maķenīt te.” Pakļaujiet savus bērnus, kamēr viņi jauni. Par nožēlošanu daudzi vecāki to nav ievērojuši. Viņi pret bērniem nav nostājušies pietiekami stingri un noteikti. Viņi pacieš, ka bērni ir līdzīgi pasaulei, mīl drēbes un biedrojas ar tiem, kas ienīst patiesību un kuru iespaids ir nāvējošs. Tā darot, viņi atbalsta savu bērnu pasaulīgās tieksmes.

Es redzēju, ka kristīgiem vecākiem bērnu audzināšanā vienmēr vajadzētu būt vienotiem. Šinī ziņā daži vecāki kļūdās – nav saskaņas. Dažreiz kļūda ir tēva pusē, bet biežāk maldās māte. Mīlošā māte lutina un lolo savus bērnus. Darbs bieži atrauj tēvu no mājas un no bērnu sabiedrības. Tad runā mātes iespaids. Viņas piemērs dara daudz, veidojot bērna raksturu.

Dažas mīlošas mātes pacieš nepareizības bērnos, ko nedrīkstētu atļaut nevienu mirkli. Dažreiz māte slēpj bērnu nepareizības no tēva, pērk bērniem jaunas, modernas drēbes, [157] kā arī apmierina dažas citas iegribas, domājot, ka tēvam par to nav jāzina, jo viņš par šīm lietām rāsies.

Tādā veidā bērniem iespaidīgi māca krāpšanu. Tad, kad tēvs atklāj šīs nepareizības, viņa aizbildinās un stāsta tikai pusi. Māte nav atklāta pret tēvu. Viņa pietiekoši neievēro, ka tēvam ir tāda pat interese par bērniem kā viņai, ka viņu nedrīkst turēt neziņā par netikumiem un nepareiziem ieradumiem, kas bērnos jālabo, kamēr viņi vēl jauni. Patiesība ir aizklāta. Bērni zina vecāku vienprātības trūkumu, un tam ir sava ietekme. Jau mazi viņi iesāk krāpt, slēpt un atstāstīt mātei citā gaismā nekā tēvam. Pārspīlējumi kļūst par ieradumu. Izsakot atklātus melus, sirdsapziņa tos pavisam maz pārliecina vai pārmet.

Šo nepareizību sākums meklējams tad, kad māte dažas lietas noslēpa tēvam, kas tikpat ieinteresēts bērnu rakstura attīstībā. Tēvam brīvi jāprasa par visu padoms. Viss viņam jāatklāj. Bet pretējais virziens, slēpjot bērnu nepareizības, veicina tieksmi krāpt, kā arī patiesības un godīguma trūkumu.

Šādu bērnu vienīgā cerība, vai viņi apliecina ticību vai ne, ir pilnīgi atgriezties. Visam viņu raksturam jāmainās. Neprātīgā māte, vai tu zini, ka tu māci savus bērnus, ka tavas pamācības bērnībā ietekmē viņus, viņu reliģiskos piedzīvojumus? Pakļauj viņus mazus, māci viņus padoties Tev, un daudz labprātīgāk viņi mācīsies paklausīt Dieva prasībām. Atbalsti viņos patiesīgumu un godīgumu. Lai viņiem nekad nav iemesla šaubīties par tavu atklātību un noteikto patiesīgumu.

Es redzēju, ka jaunieši apliecina, bet neizjūt Dieva pestījošo spēku. Viņu vārdi ir tukši un nederīgi. Par [158] viņiem sastādīts patiess un briesmīgs pārskats. Mirstīgos tiesās saskaņā ar miesā darītajiem darbiem. Jaunie draugi, jūsu darbi un tukšie vārdi ir rakstīti grāmatā. Jūsu sarunas nav bijušas par mūžīgām lietām, bet par šo un to vispārīgu. Tās ir pasaulīgas sarunas, kurās kristiešiem nav jāpiedalās. Tas viss ir rakstīts grāmatā.

Es redzēju, ka ja jauniešos nenotiks pilnīga pārmaiņa, pilnīga atgriešanās, viņi var zaudēt Debesis. Man rādīja, ka ne vairāk kā puse no jauniešiem, kas atzīst reliģiju un patiesību, ir patiesi atgriezušies. Ja viņi būtu patiesi atgriezušies, viņi nestu augļus Dievam par godu. Daudzi balstās uz iedomātu cerību, bez patiesa pamata. Avots nav tīrīts, tāpēc straumes, kas iztek no tā, nav tīras. Iztīri avotu un straumes būs tīras. Ja sirds ir taisna, jūsu vārdi, drēbes, darbi – viss būs pareizs. Trūkst patiesas dievbijības. Es negribu apkaunot savu Kungu, piekrītot, ka bezrūpīga persona, kas nelūdz un niekojas, ir kristietis. Nē, kristietis uzvar savas tieksmes, kas sevišķi apstāj, kā arī savas kaislības. Grēka slimai dvēselei ir zāles. Šīs zāles ir Jēzus, dārgais Pestītājs! Viņa žēlastība ir pietiekama visvājākajam. Bet arī visstiprākajam ir vajadzīga Viņa žēlastība, vai arī viņš ies bojā.

Es redzēju, kā šo žēlastību var iegūt. Ej savā kambarī un tur viens pats neatlaidīgi lūdz Dievu: ”Radi manī šķīstu sirdi, ak Dievs, un atjauno manī patiesīgu garu.” Esiet nopietni, sirsnīgi un patiesi. Dedzīga lūgšana iespēj daudz. Līdzīgi Jēkabam cīnieties lūgšanā. Cīnieties visiem spēkiem. Jēzus dārzā svīda lielas asins lāses, arī jums jāpūlas. Neatstājiet savu kambari, kamēr jūs nejūtaties stipri Dievā. Tad esiet modri. Cik ilgi būsiet modri un lūgsiet, jūs varēsiet pakļaut šīs ļaunās tieksmes. Tad jūsos varēs parādīties Dieva žēlastība, un tā parādīsies.

Dievs aizliedz man mitēties jūs brīdināt. [159] Jaunie draugi, meklējiet Kungu no visas savas sirds. Nāciet dedzīgi un nopietni. Kad jūs patiesi sajutīsiet, ka bez Dieva palīdzības jums jāiet bojā, kad jūs slāpsiet pēc Viņa, kā briedis slāpst pēc ūdens upēm, tad Kungs jūs ātri stiprinās. Tad jūsu miers būs augstāks par saprašanu. Gaidot pestīšanu, jums jālūdz. Ņemiet priekš tam laiku. Lūgšanās neesiet steidzīgi un bezrūpīgi. Izlūdzieties no Dieva sevī pilnīgu pārmaiņu, lai jūsos varētu mājot Gara augļi un jūs būtu pasaulē kā gaisma. Neesiet par šķērsli un lāstu Dieva darbam; jūs varat būt palīgs un svētība. Vai sātans jums saka, ka jūs nevarat pilnīgi un brīvi priecāties par pestīšanu? Neticiet viņam.

Es redzēju, ka katra kristieša priekštiesība ir izjust Dieva Gara dziļo ietekmi. Salds Debesu miers pildīs dvēseli, un jūs mīlēsiet pārdomāt par Dievu un Debesīm. Jūs priecāsities par brīnišķīgajiem un godības pilnajiem Viņa vārda apsolījumiem. Bet vispirms atzīstiet, ka esat tikai iesākuši kristieša ceļa virzienu. Atzīstiet, ka tie ir tikai pirmie soļi mūžīgās dzīvības ceļā. Nepievilieties! Es baidos, tiešām es zinu, ka daudzi no jums nesaprot, kas ir reliģija. Jūs esat jutuši kādu uzbudinājumu, kādas emocijas, bet nekad neesat saskatījuši grēku tā briesmīgumā. Jūs nekad neesat izjutuši savu pazudušo stāvokli un ar rūgtām sāpēm neesat nogriezušies no saviem ļauniem ceļiem. Jūs nekad neesat miruši pasaulei. Jūs vēl tagad mīlat tās priekus; jums patīk sarunāties par pasaulīgām lietām. Bet, kad iesāk runāt par Dieva patiesību, jums nekā nav ko sacīt. Kāpēc tad tik klusi? Kāpēc tik runīgi par pasaulīgām lietām? Un kāpēc tik klusi par tematiem, kam visvairāk vajadzētu jūs interesēt, par jautājumiem, kam jāpiepilda visa jūsu dvēsele? Dieva patiesība nemājo jūsos.

Es redzēju, ka daudzi ir nevainojami savā apliecībā, kamēr iekšiene ir samaitāta. Nepiekrāpiet sevi, nepatiesie apliecinātāji! Dievs uzlūko sirdi. “No sirds pilnības mute runā.” [160] Es redzēju, ka tādu sirdī ir pasaule, bet Jēzus reliģijas tur nav. Ja kristieši Jēzu mīl vairāk kā pasauli, viņi mīlēs runāt par Viņu, savu labāko Draugu, kam pieder visas jūsu labākās jūtas. Viņš nāca viņiem palīgā, kad viņi sajuta savu pazudušo stāvokli, ka ir padoti bojā ejai. Grēka nospiesti un nomocīti, viņi griezās pie viņa. Viņš atņēma viņu vainas un grēka nastu, atņēma viņu bēdas un skumjas un mainīja visu viņu jūtu plūdumu. Lietas, ko viņi reiz mīlēja, tagad viņi ienīst, un lietas, ko viņi ienīda, viņi tagad mīl.

Vai jūsos notikusi šī lielā pārmaiņa? Nepiekrāpieties! Vai nu es nekad nesaukšu Kristus Vārdu vai arī nodošu Viņam visu savu sirdi, savu nedalīto mīlestību. Mums vajadzētu sajust visdziļāko pateicību, ka Jēzus pieņem šo upuri. Viņš prasa visu. Tikai tad, kad mēs padodamies Viņa prasībām un nododam visu, tad un ne agrāk Viņš mūs apņems ar savām žēlastības rokām. Bet ko mēs dodam, atdodot visu? Grēka aptraipītu dvēseli, lai Jēzus Savā žēlastībā to šķīstītu un tīrītu un Savā nesalīdzināmajā mīlestībā glābtu no nāves. Tomēr es redzēju, ka daži domā, ka ir grūti visu nodot. Man ir kauns to klausīties, kauns to rakstīt.

Jūs runājat par pašaizliedzību. Ko kristus nodeva par mums? Ja jūs domājat, ka Kristus prasība atdot visu ir smaga, tad ejiet uz Golgātu un raudiet tur par tādām domām. Uzlūkojiet sava Pestītāja rokas un kājas, briesmīgu naglu saplosītas, un lai Viņa asinis nomazgā jūsu grēkus.

Tie, kas jūt Dieva mīlestības spiedienu nejautā cik maz jādod, lai iegūtu debešķīgo atalgojumu, viņi nejautā pēc mazākā mērķa, kas jāsasniedz, bet cenšas pēc pilnīgas saskaņas ar Pestītāja gribu. Viņi dedzīgi nodod visu. Viņu centība atbilst mērķa vērtībai. Kāds ir mērķis? Nemirstība un mūžīga dzīvība.

Jaunie draugi, daudzi no jums ir bēdīgi piekrāpušies. Jūs esat apmierinājušies ar kaut ko mazāku par tīru un [161] neaptraipītu reliģiju. Es gribu, lai jūs pamostaties un Dieva eņģeļi mēģina jūsos modināt veselo saprātu. Ak, kaut Dieva Vārda svarīgās patiesības pamudinātu jūs apzināties briesmas un vadītu jūs pie pilnīgas pašpārbaudes! Jūsu sirdis vēl ir miesīgas. Tās nav pakļautas Dieva likumam, ne arī spēj tam pakļauties. Šīs miesīgās sirdis jāpārvērš, un jūs svētumā ieraudzīsiet tādu skaistumu, ka slāpsiet pēc tā kā briedis pēc ūdens upēm. Tad jūs mīlēsiet Dievu un Viņa likumus. Tad Kristus nasta būs viegla un Viņa jūgs patīkams. Lai gan jums būs bēdas, tomēr šīs bēdas, pareizi panestas, padarīs ceļu vērtīgāku. Nemirstīgais mantojums pieder pašaizliedzīgajiem kristiešiem.

Es redzēju, ka kristietim nav tik pārāk augsti jāvērtē un jāvadās no jūtu laimīga lidojuma. Šīs jūtas nav vienmēr uzticams vadonis. Katram kristietim jācenšas kalpot Dievam, vadoties no pamatlikumiem un ne no jūtām. Tādā veidā tiks vingrināta ticība, un tā pieaugs. Man rādīja, ka, ja kristietis dzīvos pazemīgu, uzupurēšanās dzīvi, tad rezultāts būs miers un prieks Kungā. Bet vislielāko laimi piedzīvos, darot labu citiem, darot citus laimīgus. Šāda laime būs ilgstoša.

Daudziem jauniešiem kalpošana Dievam nav viņu dzīves noteikts pamatlikums. Viņi nevingrina ticību. Viņi grimst zem katra mākoņa. Viņiem nav izturīga spēka. Viņi nepieaug žēlastībā. Viņi izliekas turam Dieva pavēles, šad un tad saka formālu lūgšanu un saucas kristieši. Viņu vecāki par viņiem tā rūpējas, ka pieņem visu, kas izliekas izdevīgs, un nestrādā ar viņiem un nemāca, ka miesīgajam prātam jāmirst. Viņi iedrošina viņus iet līdzi un strādāt nepilnīgi, bet nevada viņus rūpīgi pārmeklēt savas sirdis, lai pārbaudītu un novērtētu, ko nozīmē būt kristietim. Rezultātā jaunieši [162] apliecina, ka ir kristieši, pietiekoši nepārbaudījuši savus motīvus.

Uzticīgais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts, kaut jel tu būtu auksts vai karsts! Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atkl. 3: 15,16)

Sātans vēlas, lai jūs būtu kristieši tikai pēc nosaukuma, jo tad jūs labāk derat viņa nolūkiem. Ja jums ir forma un nevis patiesa dievbijība, viņš (sātans) var jūs lietot, lai ievilinātu arī citus šajā pašā sevis piekrāpšanas ceļā. Dažas nabaga dvēseles Bībeles parauga vietā skatīsies uz jums un netieksies augstāk. Viņi redz, ka ir tikpat labi kā jūs un jūtas apmierināti.

Jauniešus bieži pamudina izpildīt pienākumus, sapulces priekšā runāt vai lūgt un nomirt lepnumam. Katrā solī viņus spiež. Tāda reliģija ir bezvērtīga. Lai pārmaina miesīgās sirdis, tad kalpošanā Dievam vairs nebūs ne vergošanas, ne aukstas apliecināšanas. Pazudīs visa mīlestība uz drēbēm un ārējo greznumu. Laiks, ko pavadāt, stāvot spoguļa priekšā, lai acīm patīkami sakārtotu matus, tiks veltīts lūgšanām un sirds pārmeklēšanai. Svētotā sirdī ārējā greznība neatradīs vietu. Tā nopietni un dedzīgi centīsies iegūt iekšējo rotājumu, kristīgo pievilcību – Dieva Gara augļus.

Apustulis saka: “Jūsu jaukums lai nav no ārienes matu pīšanā un zelta aplikšanā vai drēbju apvilkšanā, bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā, tas ir dārgs priekš Dieva.” 1. Pēt. 3:3,4. Uzvari miesīgo prātu, reformē dzīvi, un nabaga mirstīgā miesa nebūs Tavs elks. Pārveidotu sirdi atklās ārējais izskats. Ja Kristus ir mūsos godības cerība, mēs Viņā atradīsim tādus neizmērojamus dziļumus, ka dvēsele Viņu iemīlēs. Tā pieķersies Viņam, izvēlēsies Viņu mīlēt un, apbrīnojot Viņu, aizmirsīs sevi. Jūs paaugstināsiet un [163] pielūgsiet Jēzu, cilvēciskais “es” tiks pazemots. Bet apliecība bez šīs dziļās mīlestības ir tikai vārdi, tukša formalitāte un smaga vergošana. Daudzi no jums var galvā paturēt reliģiskus priekšstatus, ārēju reliģiju, sirdij paliekot neticīgai. Dievs uzlūko sirdi. Viņa acīm viss atklāts. Vai iekšējā patiesīguma vietā Viņš apmierināsies ar kaut ko citu? Katra patiesi atgriezusies dvēsele nesīs nekļūdīgas zīmes, ka miesīgais prāts ir uzvarēts.

Es runāju skaidri. Es nedomāju, ka tas patiesu kristieti padarīs mazdūšīgu; un es negribu, ka kāds no jums nonāktu bēdu laikā bez pamatotas cerības savā Pestītājā. Apņemieties uzzināt par sevi visļaunāko. Pārliecinieties, vai jums ir mantojums augstībā? Esiet patiesi pret savām dvēselēm. Atcerieties, ka Jēzus Tēva priekšā stādīs draudzi, kas būs bez vainas, bez traipa, bez grumbas.

Kā varat zināt, ka Dievs jūs pieņēmis? – Lūdzot pētiet Viņa Vārdu. Lai neviena cita grāmata neieņem Tā vietu. Šī grāmata pārliecina par grēku. Tā skaidri atklāj pestīšanas ceļu. Tā rāda spožo un mirdzošo algu. Tā pilnīgi atklāj jums Pestītāju un māca jūs, ka vienīgi caur Viņa neierobežoto žēlastību jūs varat sagaidīt glābšanu.

Neatstājiet novārtā klusās lūgšanas, jo tā ir dvēseles reliģija. Nopietni, dedzīgi lūdziet pēc dvēseles šķīstuma. Lūdziet tik nopietni un dedzīgi, kā jūs lūgtu savas mirstīgās dzīvības dēļ, ja tā atrastos briesmās. Palieciet Dieva priekšā, kamēr jūsos dzimušas neizsakāmas ilgas pēc pestīšanas un ir iegūts salds pierādījums, ka grēki piedoti.

Mūžīgās dzīvības cerība nav saņemama nevērīgā ceļā. Šis jautājums jānokārto starp Dievu un jūsu dvēseli, jānokārto uz mūžību. Ja ir tikai iedomāta cerība un nekas vairāk, tā jūs pazudinās. Tieši jūsu attiecības ar Dieva Vārdu noteiks to vai nostāvēsiet, vai kritīsiet, tad tieši šai Vārdā jāmeklē Liecība par jūsu situāciju. Lasot Dieva Vārdu jūs ieraudzīsiet, kas jums jādara, lai [164] kļūtu par kristieti. Nenolieciet bruņas un neatstājiet cīņas lauku, kamēr neesat ieguvuši uzvaru savā Pestītājā.

Tiesāšana draudzē

1857. gada 6. jūlijā Ulysē, Pensilvānijā, redzēju sekojošu ainu. Tā atklāja pastāvēšanas apstākļus N. un citās Ņujorkas štata vietās.

Brāļiem Ņujorkas štata draudzē bija tik daudz pārbaidījumu, kuri nav Dieva rokas darbs, ka draudze pazaudējusi spēku un nezina, kā to atgūt. Vienam uz otru izzudusi mīlestība un valda apsūdzētājs un apvainotājs gars. Par tikumu uzskata atrast otrā, kaut ko nepareizu un tad to parādīt ļaunāku, nekā patiesībā. No sirds izskausta līdzjūtība un mīlestība uz brāļiem. Dažu reliģija pastāvējusi kļūdu meklēšanā, uzlasot visu, kas šķiet nepareizs, kamēr ir iznīcinātas dvēseles cēlās jūtas. Domas ir jāpaceļ, lai tās kavētos pie mūžīgām ainām: pie Debesīm, tās bagātībām un godības, un Bībeles patiesībās jāgūst salds un svēts mierinājums. Domas jābaro ar Dieva Vārdā sniegtajiem dārgajiem apsolījumiem, un tajos jāsmeļ prieks. Tām no niekiem jāpaceļas pie svarīgām mūžīgām lietām. Bet ak, prāts nodarbojas ar pavisam ko citu! Pieķeras pie sīkumiem. Draudzes sapulces, kā tās ir noturētas, daudziem Ņujorkā ir bijušas par lāstu. Šo izdomāto lietu caurskatīšanas devušas pilnu brīvību ļaunai neuzticībai. Pastāv naids, bet viņi to neapzinās. Daži nepareizi domā, ka drīkst norāt nemīlot, uzspiest citiem to, ko pats uzskata par pareizu, bez tam, ne tikai bez saudzības izturēties pret viņu jūtām, bet arī ar iznīcinošu spēku apspiest visus pretošanās mēģinājumus. [165]

Es redzēju, ka daudzi Ņujorkā tik ļoti norūpējušies par saviem brāļiem, lai viņi staigātu pareizi, ka paši savu sirdi atstājuši novārtā. Viņi baidās par saviem brāļiem, ka tie nav iekarsušies un atgriezušies, aizmirstot, ka pašiem ir nepareizības, kas jāizlabo. Ar savām nesvētajām sirdīm viņi mēģina izlabot savus brāļus. Vienīgais ceļš, kā brāļi un māsas Ņujorkā var celties, ir – katram uzmanīgi vērot sevi un savest kārtībā savu sirdi. Ja Tu skaidri redzi savā brālī grēku, nečuksti to citiem, bet mīlestībā uz brāļa dvēseli, ar līdzcietības un līdzjūtības pilnu sirdi stāsti viņam pašam viņa kļūdu. Tālāko atstāj viņam un Kungam. Tā tu esi izpildījis savu pienākumu. Spriedums tev nav jāizsaka.

Brāļu ierobežošana, nosodīšana un notiesāšana kļuvusi par pārāk parastu lietu. Šai ziņā ir iedegušies par Dievu, bet ne saskaņā ar atzīšanu. Ja katrs nokārtotu savas sirds stāvokli, tad brāļiem sastopoties būtu bagātīgi ko liecināt, un liecības plūstu no pārpilnas dvēseles, aizkustinot apkārtējos ļaudis, kas netic patiesībai. Dieva Gara parādīšanās sacītu viņu sirdīm, ka jūs esat Dieva bērni. Mūsu mīlestībai vienam uz otru jābūt redzamai visiem. Tai būs ietekme.

Es redzēju, ka draudzes Ņujorkā varētu celties. Strādājiet katrs pie sevis, iekarsieties un atgriezieties un, kad visas zināmās kļūdas ir izlabotas, tad ticiet, ka Dievs jūs pieņem. Neskumstiet, bet paļaujieties uz Dieva apsolījumiem. Meklējiet Viņu čakli un ticiet, ka Viņš Jūs pieņem. Daļa no darba ir ticēt. Dieva apsolījumi ir uzticami. Pieaugat ticībā.

Brāļi Ņujorkā var pieaugt tikpat labi kā citās vietās; Viņi var dzert no Dieva pestīšanas. Viņi spēj strādāt saprātīgi un katrs gūt sev piedzīvojumus Patiesā Liecinieka vēstī laodiķiešiem. Draudze jūt, ka ir pakritusi, bet [166] nezina, kā celties. Dažu nolūki var būt ļoti labi; viņi var atzīt grēkus; tomēr es redzēju, ka viņus novēro ar aizdomām, ka viņus apvaino par Kunga Vārda pārkāpējiem, kamēr viņi zaudē brīvību un pestīšanu. Viņi neuzdrošinās izteikt savas sirds jūtas, jo viņus novēro. Dievam patīk, ka Viņa ļaudis Viņu bīstas un viens otram uzticas.

Es redzēju, ka daudzi sev par labu izmanto Dieva atklātās kļūdas un grēkus citu dzīvē. To, kas parādīts atklāsmē, viņi uztvēruši galējā nozīmē un tad pastāvējuši pie šiem uzskatiem, vājinot draudzei ticību tam, ko Dievs rādījis, un padarot mazdūšīgu draudzi. Brālim pret brāli jābūt maigas līdzjūtības pildītam. Pret otra izjūtām jābūt smalkjūtīgam. Vissmalkākais un vissvarīgākais darbs, kāds jebkad ir darīts, ir pieskarties otra kļūdām. Brāļiem tas jādara ar dziļāko pazemību, nopietni pārdomājot pašiem savu vājumu, lai arī pats netiktu kārdināts.

Es redzēju lielo upuri, ko Jēzus pienesa cilvēku atpirkšanai. Viņš neturēja Savu dzīvību par dārgu, lai to upurētu. Jēzus teica: “Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis.” Redzot savu brāli maldāmies, vai Tu juti, ka viņa glābšanai esi gatavs atdot savu dzīvību? Ja tā, tad Tu drīksti viņam tuvoties un aizskart viņa sirdi. Tieši Tev tad jāapmeklē šis brālis. Bet ir nožēlojama patiesība, ka daudzi, kas sevi apliecina par brāļiem, nav labprātīgi upurēt kādu no saviem uzskatiem vai spriedumiem, lai glābtu brāli. Vienam uz otru ir pārāk maz mīlestības. Redzams patmīlīgs gars.

Draudzē ienākusi mazdūšība. Viņi mīl pasauli, savas fermas, savus lopus utt.. Tagad Jēzus aicina viņus atraisīties, lai krātu mantu Debesīs, pirktu zeltu, baltas drēbes un acu zāles. Tās ir dārgas mantas. To īpašnieks varēs ieiet Dieva valstībā. [167]

Dieva ļaudīm jādarbojas saprātīgi. Viņi nedrīkst apmierināties, pirms nav atzīts katrs zināmais grēks; tad viņu pienākums un priekštiesība ticēt, ka Jēzus viņus pieņems. Nedrīkst sagaidīt, lai citi izlauztos caur tumsu un uzvarētu viņu vietā, tā kā viņi varētu tikai priecāties. Šāda laime ilgs tikai līdz sapulces noslēgumam. Bet Dievam jākalpo, vadoties no pamatlikumiem un ne no jūtām. Rītos un vakaros iegūstiet uzvaru sev savās ģimenēs. Lai jūsu ikdienas darbs jūs no tā neattur. Ņemiet laiku lūgšanām un lūdzot ticiet, ka Dievs jūs dzird. Lai jūsu lūgšana ir savienota ar ticību. Ne vienmēr jūs saņemsiet tūlītēju atbildi, bet tā tiek pārbaudīta ticība. “Uzticīgs ir, Kas jūs aicinājis, Viņš to arī darīs.” Ejiet pa ticības šauro dēli. pilnīgi uzticieties Kunga apsolījumiem. Uzticieties Dievam, kad ir tumsa. Tad ir laiks, lai ticētu. Bet jūs bieži jūtām ļaujat valdīt pār sevi. Nesajūtot Dieva Gara iepriecinājumu un atbalstu, jūs meklējat vērtību sevī un, to neatraduši krītat izmisumā. Jūs pietiekoši neuzticaties Jēzum, dārgajam Jēzum. Jums viņa vērtība nav viss, viss. Ar vislabāko, ko varat darīt, jūs nenopelnīsiet Dieva labvēlību. Tā ir Jēzus vērtība, kas jūs glābs, Viņa asinis jūs tīrīs. Bet jums jāpūlas. Jums no savas puses jādara viss iespējamais. Iekarsies un atgriezies, tad tici.

Nesajauc jūtas ar ticību. Tās ir atšķirīgas. Ticība jāvingrina. Šī ticība mums jāvingrina. Ticiet, ticiet! Lai jūsu ticība satver svētības, un tās būs jūsu. Jūsu jūtām nav saistības ar šo ticību. Kad jūsu ticība atnesusi sirdij svētības un jūs par tām priecājaties, tad tā vairs nav ticība, bet jūtas.

Dieva ļaudīm Ņujorkā droši jāceļas, jāiziet no tumsas un jāļauj savai gaismai spīdēt. Viņi stāv tieši Dieva [168] darbam ceļā. Viņiem jāļauj trešā eņģeļa vēstij darīt savu darbu viņu sirdī. Brāļi, jūsu garās, neticīgās lūgšanas Dievu apkauno. Novērsieties no pašu nevērtības un paaugstiniet Jēzu. Runājiet par ticību, gaismu un Debesīm, un jums būs ticība, gaisma, mīlestība, miers un prieks Svētajā Garā.

Sargieties!

Sekojošā vēsts dota diviem brāļiem, bet, tā kā tā derīga daudziem, tā šeit uzrakstīta par labu draudzei.

Dārgie brāļi! Atklāsmē, kas dota jūsu dzīves vietā, es redzēju kaut ko, kas attiecas uz jums abiem. Eņģelis norādīja uz jums, atkārtojot šos vārdus: “Sargieties, lai jūsu sirdis netiek apgrūtinātas ar lieku ēšanu un dzeršanu un šīs dzīves rūpēm un lai tā diena nenāk pār jums negaidot.”

Es redzēju, ka jums abiem stāv priekšā liela cīņa; jums pastāvīgi jācīnās, lai savu sirdi atrautu no pasaules, jo jūs to mīlat. Pāri par visu jums tagad jāmācās, kā varat mīlēt Jēzu vairāk kā pasauli un kā Viņam kalpot. Ja jūs vairāk mīlat pasauli, to liecinās jūsu darbi. Ja jūs mīlat Jēzu un kalpošanu Viņam vairāk nekā pasaulei, tad arī to atklās jūsu darbi. Es redzēju, ka daudzi pasaulē jūs uzmanīgi vēro. Daudzi gavilēs par jūsu krišanu. Citi priecāsies par jūsu pieaugšanu. Sātans un ļaunie eņģeļi piedāvā jums šīs pasaules valstu godību. Viņš jums to parādīs ļoti pievilcīgā gaismā, lai jūs to mīlētu un pielūgtu.

Jēzus un jūsu sargeņģeļi norāda jums skatīties pāri fermām, lopiem un zemes mantām uz Debesu valstību un [169] nemirstīgo mantojumu, mūžīgo īpašumu godības valstī. Eņģelis teica: “Jums jānomirst šai pasaulei. Nemīliet pasauli, nedz lietas, kas jums ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad Tēva mīlestības nav viņā.”

Es redzēju, ka Dieva aizgādībā iegūta bagātība nav grēks. Un, ja nav dota izdevība šos līdzekļus izlietot Dieva darbā tā veicināšanai, tad to paturēšana nav grēks. Bet, ja brāļi neizlieto izdevības, lai savu īpašumu izlietotu Dievam par godu un Viņa lietas attīstīšanai, tad tas būs klupšanas cēlonis. Bēdu dienā viņu sakrātā manta viņus apsūdzēs. Tad būs pagājušas visas izdevības izlietot savus īpašumus Dievam par godu, un dvēseles bailēs viņi tos aizmetīs no sevis kurmjiem un sikspārņiem. Tai dienā viņu zelts un sudrabs viņus neizglābs. Kad būs jādod norēķins par savu namturību, par sava Kunga naudas izlietošanu, tad tas kritīs uz tiem ar iznīcinošu svaru. Patmīlība viņiem likusi ticēt, ka tas ir viņu īpašums un ka viņi drīkst pieprasīt sev visu; bet tad viņi jutīs, rūgti sajutīs un sapratīs, ka viņu līdzekļus viņiem aizdevis Dievs, lai tos labprāt atgrieztu atpakaļ, veicinot Kunga darbu. Viņu bagātības viņus piekrāpušas. Viņi jutās nabagi un dzīvoja sev un beidzot atradīs, ka daļa, ko viņi varēja izlietot Dieva darbā, ir briesmīga nasta.

Dieva eņģelis teica: “Lieciet visu uz altāra par dzīvu un pilnīgu upuri. Sieniet to ar virvēm, ja citādi nevarat tur noturēt. Nododieties lūgšanām. Dzīvojiet pie altāra. Stipriniet savu gribu ar Dieva apsolījumiem. “Pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem. Sagādā sev mantas, kas nenoveco, mantas Debesīs, kas nezūd, ko zagļi nezog un kodes nemaitā.” (Mat. 6:19,20) [170]

Es redzēju, ka, ja Dievs jums ir devis bagātību, pārāku kā vienkāršajiem un nabagajiem, tai jādara jūs pazemīgus, jo tā jūs noliek zem lielākiem pienākumiem. Kam daudz ir dots, pat no pasaules mantām, no tā daudz prasīs. Šis pamatlikums prasa, lai jūsu raksturs izaugtu cēls un augstsirdīgs. Meklējiet izdevību darīt labu ar to, kas jums ir. “Krājiet sev mantas Debesīs.”

Es redzēju, ka vismazākais, kas prasīts no kristiešiem pagātnē, ir labprātība dot, lai viņi daļu no visas savas peļņas svētītu Kungam. Katrs patiess kristietis to uzskatījis par priekštiesību, bet daži, kas nesuši tikai vārdu, to uzņēmuši kā slogu. Viņi savā sirdī nav izjutuši Dieva žēlastību un mīlestību, citādi būtu priecīgi atbalstījuši sava Pestītāja darbu. No kristiešiem, kas dzīvo pēdējās dienās un gaida savu Kungu, prasīs darīt vairāk nekā šo. Dievs prasa, lai viņi nes upuri.

Eņģelis teica: “Jēzus jums atstāja skaidras pēdas, tajās jāseko. Miniet cieši Viņa pēdās. Dalieties Viņa pašaizliedzīgajā, pašuzupurīgajā dzīvē un mantojiet ar Viņu godības vainagu.”

Bagātais jauneklis

1857. gada 8. oktobrī Monterejā, Mičiganā, man atklāsmē rādīja, ka daudzu Sabata turētāju stāvoklis ir līdzīgs jauneklim, kas nāca pie Jēzus, lai uzzinātu, kas viņam jādara, lai mantotu mūžīgo dzīvību. [171]

“Un, redzi, viens piegāja un uz Viņu sacīja: labais mācītājs, ko man darīt, lai es dabūju mūžīgo dzīvību?”

“Un Viņš viņam sacīja: Ko tu Mani sauc labu? Neviens nav labs kā vien vienīgais Dievs. Bet, ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi baušļus.

Viņš Viņam saka: Kādus? Un Jēzus sacīja šos: Nenokauj, nepārkāp laulību, nezodz, nedod nepatiesu liecību, godā savu tēvu un māti un savu tuvāku mīli kā sevi pašu.

Jauneklis Viņam saka: Visu to es esmu turējis no savas jaunības, kā man vēl trūkst?

Jēzus viņam sacīja: Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem: tad tev būs manta Debesīs, un tad nāc, staigā Man pakaļ.

Bet jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo viņam bija daudz mantas.

Bet Jēzus Saviem mācekļiem sacīja: Patiesi Es jums saku, bagāts grūti ieies Debesu valstībā.

Un atkal es jums saku – vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā.

Un, to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: Kas var nokļūt Debesu valstībā?

Un Jēzus viņus uzlūkoja un viņiem sacīja: “Cilvēki to nespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.” (Mat. 19:16–26)

Jēzus citēja jauneklim piecus no sešiem pēdējiem baušļiem, arī otru lielo bausli, kas ietver visus pēdējos sešus baušļus. Jauneklis domāja, ka šos pieminētos ir turējis. Jēzus nepieminēja pirmos četrus baušļus, kas satur mūsu pienākumus pret Dievu. Atbildot jaunekļa jautājumam: ”Kā man vēl trūkst?” Jēzus sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem.”

Te bija jaunekļa trūkums. Viņš neturēja ne pirmos četrus baušļus, ne arī pēdējos sešus. Viņš nemīlēja savu tuvāko kā sevi. Jēzus teica: “Dod nabagiem.” Jēzus aizskāra viņa īpašumus. “Pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem.” Šinī tiešajā norādījumā Jēzus jaunekļa uzmanību pievērsa viņa elkam. Pāri visam jauneklis mīlēja bagātību, tāpēc nespēja mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli, ar visu savu prātu. Un šī visu pārspējošā mīlestība uz bagātību aizvēra [172] viņa acis līdzcilvēku vajadzībām. Viņš nemīlēja savu tuvāku kā sevi. Tātad viņš neturēja pēdējos sešus baušļus. Viņa sirds bija pie viņa mantas. Tā pilnīgi piederēja viņa laicīgajiem īpašumiem. Savus īpašumus viņš mīlēja vairāk nekā Dievu, vairāk nekā Debesu mantas. No Jēzus mutes viņš dzirdēja norādījumus. Ja viņš savu mantu pārdotu un izdalītu nabagiem, tad viņam būtu manta Debesīs.

Viņš tika pārbaudīts, cik daudz vairāk vērtē mūžīgo dzīvi par bagātību. Vai viņš dedzīgi satvēra iespēju iegūt mūžīgo dzīvi? Vai viņš nopietni centās novērst šķēršļus, kas kavēja iegūt mantu Debesīs? Ak, nē! “Viņš aizgāja bēdīgs, jo viņam bija daudz mantas.”

Man norādīja uz vārdiem: “Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam vīram ieiet Debesu valstībā. ”Jēzus teica: Cilvēkam tas ir neiespējami, bet Dievam visas lietas iespējamas.”

Eņģelis teica: ”Vai Dievs atļaus bagātam vīram paturēt savas bagātības, tomēr ieiet Dieva valstībā?” Cits eņģelis atbildēja: “Nē, nekad!”

Es redzēju, ka Dievs grib, lai šīs bagātības izlietotu pareizi, izdalot par svētību trūcīgajiem un veicinot Dieva darbu. Ja cilvēki mīl savas bagātības vairāk kā tuvāko, vairāk nekā Dievu vai Viņa Vārda patiesības, ja viņu sirds ir pie viņu mantas, tie nevar iegūt mūžīgo dzīvību. Viņi drīzāk atteiksies no patiesības nekā pārdos un dos nabagiem. Šis pārbaudījums atklāj, cik daudz viņi mīl Dievu, cik daudz viņi mīl patiesību; un līdzīgi bagātajam jauneklim Bībelē viņi aiziet bēdīgi, tāpēc ka viņi nevar paturēt savas mantas un tajā pat laikā kļūt par Debesu mantiniekiem. Abas bagātības viņi nevar paturēt, un tā mūžīgās dzīvības vietā viņi izvēlēsies pasaulīgos īpašumus.

“Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam vīram ieiet Dieva valstībā.” “Dievam visas lietas ir iespējamas.” Patiesība, ja tā caur Dieva Garu iemājo [173] sirdī, izspiedīs mīlestību uz mantu. Vienā un tai pašā sirdī nevar mājot mīlestība uz Jēzu un uz mantu. Mīlestība uz Dievu tik ļoti pārspēj mīlestību uz mantu, ka tās īpašnieks no mantas novēršas un pieķeras Dievam. Mīlestība tad viņu vada kalpot Dieva darba vajadzībām. Viņa lielākais prieks ir pareizi sadalīt sava Kunga mantu. Uzvar mīlestība uz Dievu un tuvāko, un visu, kas viņam ir, viņš neuzskata par savu, bet kā Dieva namturis uzticīgi pilda savu pienākumu. Tad viņš var turēt abas lielās baušļu pavēles: “Mīli Dievu, savu Kungu, no visas sirds, no visas dvēseles un no visa prāta.” “Savu tuvāku mīli kā sevi.” “Šādā veidā bagātam vīram ir iespējams ieiet Dieva valstībā.

“Un, kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas tos ņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību.

Bet daudzi, kas tie pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.” (Mat. 19:29,30)

Tā ir to alga, kas upurē Dievam. Jau šinī dzīvē viņi iegūst simtkārtīgi un beidzot ieies mūžīgā dzīvē. Bet daudzi, kas ir pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie. Man rādīja tos, kas pieņēmuši patiesību, bet nedzīvo saskaņā ar to. Viņi pieķērušies saviem īpašumiem un nav labprātīgi tos izdalīt, lai veicinātu Dieva darbu. Viņiem nav ticības riskēt un uzticēties Dievam. Mīlestība uz šo pasauli aprij viņu ticību. Dievs prasa daļu no viņu mantas, bet viņi to neņem vērā. Viņi spriež, ka ir grūti strādājuši, lai to iegūtu, kas tiem ir, un viņi nespēj to aizdot Kungam, jo paši varot nonākt trūkumā. Ak jūs, mazticīgie! Dievs, kas bada laikā rūpējās par Eliju, neies garām nevienam Savam pašuzupurīgam bērnam. Viņš, Kurš ir skaitījis visus galvas matus, rūpēsies par viņiem un trūkuma laikā viņiem nepietrūks. Kamēr ļaunie visapkārt ies bojā maizes trūkuma dēļ, viņiem ūdens un maize [174] būs pietiekoši. Kas tagad pieķeras savai zemes mantai un Dieva aizdoto pareizi nepārvalda, pazaudēs savu mantu Debesīs, pazaudēs mūžīgo dzīvību.

Dievs Savā aizgādībā ir aizkustinājis dažu sirdi, kam ir manta, un viņus atgriezis patiesībā, lai viņi ar savu īpašumu palīdzētu darbam. Un, ja bagātie to nedarīs, ja viņi neizpildīs Dieva nolūku, Viņš viņiem ies garām un viņu vietā pamodinās citus, kas pildīs Viņa nodomu un priecīgi izdalīs savu īpašumu, lai palīdzētu Dieva darba vajadzībām. Šinī ziņā viņi būs pirmie. Dievs Savā darbā grib labprātīgus strādniekus.

Lai padarītu Savu darbu, Viņš varētu līdzekļus dot no Debesīm, bet tas nav Viņa plāns. Viņš ir iekārtojis, ka cilvēkiem jābūt Viņa darba rīkiem. Tā kā cilvēku atpestīšanai ir pienests liels upuris, viņiem jādara sava daļa šinī pestīšanas darbā, nesot upurus viens otra labā un tā rādot, cik augstu viņi vērtē upuri, kas pienests viņu labā.

Man norādīja uz Jēkaba grāmatas 5. nodaļu no 1 līdz 3 panta vārdiem: “Tad nu jūs, bagātie, raudiet un kauciet par tām bēdām, kas pār jums nāk.

“Jūsu bagātība ir sapuvusi un jūsu drēbes no kodēm saēstas. Jūsu zelts un sudrabs ir sarūsējis, un viņu rūsa jums būs par liecību un aprīs jūsu miesas it kā uguns, jūs esat mantas krājuši pēdējās dienās.”

Es redzēju, ka šie briesmīgie vārdi sevišķi attiecas uz turīgajiem, kas apliecina, ka tic tagadējai patiesībai. Kungs viņus aicina izlietot līdzekļus Viņa darba veicināšanai. Viņiem ir dotas izdevības, bet viņi aizver acis darba vajadzībām un cieši turas pie savām zemes bagātībām. Viņu mīlestība uz pasauli ir lielāka nekā mīlestība uz patiesību, mīlestība uz tuvāko vai mīlestība uz Dievu. Dievs prasa viņu mantu, bet viņi patmīlīgi, mantkārīgi patur, kas viņiem ir. [175]

Viņi šad un tad mazliet iedod, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, bet viņi nav uzvarējuši savu mīlestību uz šo pasauli. Viņi neupurē Dievam. Kungs ir pamodinājis citus, kas vērtē mūžīgo dzīvi un sajūt, kaut cik aptver dvēseles vērtību. Viņi devīgi dāvā savus līdzekļus Dieva darba veicināšanai. Darbs noslēdzas, un drīz viņu līdzekļi, kas paturējuši savu bagātību, savas lielās fermas, savus lopus utt., nebūs vajadzīgi. Es redzēju, ka Kungs pret tādiem pagriežas nepatikā un dusmās un atkārto šos vārdus: “Ej tagad, bagātais vīrs!” Viņš ir aicinājis, bet jūs neesat uzklausījuši. Mīlestība uz pasauli ir noslāpējusi Viņa balsi. Tagad Viņš jūs nelietos un pavēl jums aiziet: “Ej tagad, bagātais vīrs!”

Ak, es redzēju, cik briesmīgi ir, ja Kungs tā atmet, – mums ir bīstami paturēt savas iznīkstošās mantas pēc tam, kad Viņš ir sacījis, ka, pārdodot un dodot nabagiem, mēs krāsim mantas Debesīs. Man rādīja, ka, darbam noslēdzoties un patiesībai varenā spēkā ejot uz priekšu, šie bagātie atnesīs savus līdzekļus un noliks pie Dieva kalpu kājām, lūdzot tos pieņemt. Dieva kalpu atbilde būs: “Ejiet tagad, bagātie. Jūsu līdzekļi nav vajadzīgi, jūs tos atturējāt, kad ar tiem varējāt darīt labu, veicinot Dieva darbu. Trūcīgie ir cietuši, jūsu līdzekļi viņiem nav nesuši svētību. Tagad Dievs jūsu bagātības negrib pieņemt. Bagātie, tagad ejiet!”

Man norādīja uz vārdiem Jēkaba 5:4: “Redzi, strādnieku, jūsu tīrumu pļāvēju, alga, ko jūs atrāvuši, brēc, un pļāvēju brēkšana ir nākusi priekš Kunga Cebaota ausīm.”

Es redzēju, ka ne vienmēr bagātība ir Kunga svētība. Bagātības iegūšanā sātans ir bieži daudz vairāk strādājis nekā Dievs. Daudz ir iegūts, atraujot strādniekam algu. Pēc dabas mantkārīgs bagāts vīrs vairo savu bagātību, [176] apspiežot algādzi un izmantojot citus cilvēkus, kur vien viņš var, tā krājot mantu, kas līdzīgi ugunij ēdīs viņa miesu.

Dažu rīcība nav bijusi stingri godīga un cienījama. Viņiem jāsāk iet pavisam citā virzienā un ātri jāstrādā, lai atgūtu laiku. Daudzi Sabata turētāji šeit kļūdās. Viņi izmanto pat savus nabadzīgos brāļus. Tie, kam ir pārpilnība, no citiem prasa vairāk par kādas lietas patieso vērtību, vairāk, nekā paši par to būtu maksājuši, neņemot vērā, ka šie viņu brāļi ir grūtībās un bēdās līdzekļu trūkuma dēļ. Dievs visas šīs lietas zina. Katrs patmīlīgs darbs, katra mantkārīga izspiešana nesīs savu algu.

Es redzēju, ka ir nežēlīgi un netaisni neievērot brāļu stāvokli. Ja viņš cieš vai ir nabags, kaut arī dara vislabāko, ko spēj, tad viņam jādod vairāk par algu. Bagātajiem, kad šie cilvēki no viņiem ko pērk, nevajadzētu prasīt pat lietas pilnu vērtību. Pret viņiem jāizturas līdzjūtīgi. Dievs atzīs šādu laipnu darbu, un darītājs algu nezaudēs. Bet daudzi Sabata turētāji nesīs briesmīgu atbildību par skopumu un mantkārību.

Man norādīja uz laiku, kad tikai mazs skaits klausījās un pieņēma patiesību. Viņiem nebija daudz šīs pasaules labumu. Darba vajadzības sadalījās starp nedaudziem. Tad dažiem vajadzēja savas mājas un zemes pārdot un iegādāties lētākas, kas kalpotu viņiem par pajumti un mājvietu, lai tādā veidā atbrīvotos līdzekļi, ko viņi labprāt augstsirdīgi aizdeva Kungam, pasludinot patiesību un citādā veidā veicinot Dieva darbu. Uzlūkojot šos pašuzupurīgos, es redzēju, ka viņi, palīdzot darbam, paši cieta trūkumu. Es redzēju, ka eņģelis stāvēja pie viņiem, norādot augšup un sakām: “Jums ir bagātība Debesīs.” “Jums ir bagātība Debesīs, kas nenoveco! Pastāviet līdz galam, un jūsu alga būs liela.”

Dievs ir aizskāris daudzas sirdis. Patiesība, kurai [177] daži tik daudz ir upurējuši, lai to dotu citiem, ir uzvarējusi, un daudzi to ir satvēruši. Dievs Savā aizgādībā aizskāris tos, kam ir līdzekļi, un vadījis patiesībā, lai, Viņa darbam pieaugot, varētu apmierināt tā vajadzības. Daudz līdzekļu ienesti Sabata turētāju rindās, un es redzēju, ka tagad Dievs neprasa Savu ļaužu mājas, kas vajadzīgas dzīvošanai. Vienīgi dārgās mājas jāapmaina pret lētākām. Bet, ja tie, kas ir pārpilnībā, neuzklausa Viņa balsi un neatraujas no pasaules, nododot daļu savu īpašumu un zemju par upuri Dievam, Viņš ies viņiem garām un aicinās citus, kas ir labprātīgi kaut ko darīt priekš Jēzus, pat pārdot mājas, lai tikai Dieva darbam iegūtu līdzekļus. Dievs grib labprātīgus upurus. Devējam šis darbs jāuzskata par priekštiesību.

Daži dod no savas pārpilnības, bet vēl nejūt trūkumu. Kristus darba dēļ viņi sev neko sevišķu neaizliedzas. Viņiem joprojām ir viss, ko sirds var vēlēties. Viņi dod devīgi un labprāt, un Dievs to ievēro. Viņam zināmi darbi un motīvi, un tie tiek pareizi atzīmēti. Tie nezaudē savu algu. Jūs, kas nevarat dot tik devīgi, neaizbildiniet sevi, tāpēc ka nevarat darīt tik daudz kā citi. Dariet, ko jūs varat. Aizliedziet sev kādu priekšmetu, bez kā varētu iztikt, un upurējiet Dieva darbam. Līdzīgi atraitnei iemetiet savas divas artavas. Patiesībā jūs dosiet vairāk nekā visi tie, kas dod no savas pārpilnības, un jūs uzzināsiet, cik patīkami ir sevi aizliegt, dodot trūcīgajiem un upurējot patiesībai, tā krājot sev mantu Debesīs.

Es redzēju, ka jaunatnei, īpaši jauniem vīriem, kas apliecina patiesību, jāmācās pašaizliedzība. Ja tie vairāk upurētu patiesībai, viņi to vērtētu daudz augstāk. Tā ietekmētu viņu sirdi un šķīstītu dzīvi, un viņi to turētu daudz dārgāku un svētāku. [178]

Jaunatne nenes Dieva darba nastu un nejūt par to atbildību. Vai Dievs viņus atbrīvojis? Ak, nē, viņi paši sevi atbrīvojuši. Viņi staigā brīvi, bet citi ir apkrauti. Viņi nesaprot, ka nepieder paši sev. Viņu spēks un laiks nav viņu pašu. Viņi ir dārgi atpirkti. Par viņiem ir pienests dārgs upuris. Bet bez pašaizliedzības un upura gara nemirstīgais mantojums viņiem nepiederēs.

Draudzes priekštiesības un pienākums

Sekojošais attiecas uz Batl-Krīkas draudzi, bet apraksta visapkārt izkaisīto brāļu un māsu stāvokli un priekštiesības.

Es redzēju, ka tos apņēma biezs mākonis, kuram, cauri tomēr izlauzās daži gaismas stari no Jēzus. Es skatījos, lai redzētu, kas šo gaismu saņems, un ieraudzīju atsevišķus nopietnus lūdzējus pēc uzvaras. Viņi centās uzzināt, kā kalpot Dievam. Viņu neatlaidīgā ticība nesa viņiem atgriešanos. Pār viņiem izlējās Debesu gaisma; bet tumsas mākoņi pār draudzes lielāko daļu visumā bija biezi. Tā bija miegaina un kūtra. Manas dvēseles mokas, to redzot, bija lielas. Es prasīju eņģelim, vai šī tumsa ir nepieciešama. Eņģelis teica: “Skaties!” Tad es redzēju, ka Dieva draudze sāka celties un nopietni cīnījās ar Dievu, un gaismas stari spiedās caur šo tumsu, un mākonis pazuda. Skaidrā Debesu gaisma spīdēja pār viņiem, un ar svētu uzticību viņu uzmanība tika vilkta augšup. Eņģelis teica: “Tā ir viņu priekštiesība un pienākums.”

Sātans ir nonācis lejā ar lielu spēku, zinādams, ka viņa laiks ir īss. Viņa eņģeļi ir rosīgi, un liels Dieva ļaužu skaits atļauj viņam sevi iemidzināt. Atkal mākonis apklāja draudzi. Es redzēju, ka šo burvību var salauzt vienīgi ar nopietnām pūlēm un neatlaidīgām lūgšanām. [179] Satraucošās Dieva Vārda patiesības ir Dieva ļaudis mazliet iekustinājušas. Šad un tad viņi pieliek vājas pūles, lai uzvarētu, bet viņi drīz nogurst un nogrimst atpakaļ tajā pat remdenajā stāvoklī. Es redzēju, ka viņiem nav neatlaidības un noteiktas apņemšanās. Kaut Dieva pestīšanas meklētājiem būtu tā pati enerģija un nopietnība, kas viņiem ir pasaulīgas mantas iegūšanā un mērķu sasniegšanā. Es redzēju, ka draudze tagad tikpat labprāt dzer no pilna kausa, kā tur to tukšu savā rokā vai pie mutes.

Dievs negrib, ka daži dzīvo brīvi un citi apkrauti nastām. Daži jūt darba nozīmi un atbildību un savas darbības nepieciešamību, lai viņi varētu ar Kristu sakrāt un ne izkaisīt. Citi brīvi aiziet no katras atbildības tā, it kā viņiem nebūtu nekādas ietekmes. Tādi izkaisa. Dievam pret viņiem ir vienādas prasības. Visiem, kas grib baudīt šeit Viņa pestīšanu un nākotnē cer dalīties Ķēniņvalsts godībā, ar Kristu ir jāsakrāj. Katram jājūt, ka viņš ir atbildīgs pats par savu stāvokli un par ietekmi, kādu viņš atstāj uz citiem. Ja viņi savā staigāšanā ir kristieši, Jēzus būs viņos godības cerība, un viņi mīlēs runāt par Viņa slavu, lai varētu tikt atspirdzināti. Viņu Meistara darbs viņiem būs tuvs un dārgs. Viņi centīsies to atbalstīt un godāt ar svētu dzīvi. Eņģelis teica: “Dievs prasīs katru podu atpakaļ ar augļiem.” Katram kristietim jāiet no spēka uz spēku, un visi savi spēki jāizlieto Dieva darbā.

Sijāšana

1857. gada 20. novembrī man rādīja Dieva tautu, un es redzēju, ka tā tiek vareni sijāta. Daži stiprā ticībā un izbailēs un izmisumā saucot cīnījās ar Dievu. Viņu sejas bija bālas, un tajās iezīmējās dziļas bailes, kas atspoguļoja iekšēju cīņu. [180] Bija redzama noteikta apņemšanās un liela nopietnība, kamēr no viņu pierēm pilēja lielas sviedru lāses. Šad un tad viņu seju apgaismoja Dieva piekrišanas zīmes, un atkal tajās atgriezās tā pati nopietnā, svinīgā un norūpējusies izteiksme.

“Bazūnējiet ar bazūni Ciānā, svētījiet gavēni, izsauciet sapulces dienu. Sapulciniet ļaudis, svētījiet draudzi, sapulciniet vecajus, sasauciet bērniņus un zīdāmos pie krūtīm. Lai līgavainis iet no sava kambara un līgava no savas vietas. Starp priekšnamu un altāri lai raud priesteri, Kunga sulaiņi, un lai saka: Ak Kungs, žēlo Savus ļaudis un nenodot Savu mantību par nievāšanu, ka pagāni tos neapsmej! Kādēļ starp tautām lai saka: Kur viņu Dievs?” (Joela 2:15–17)

“Tad nu padodieties Dievam, stāviet velnam pretī, tad viņš bēgs no jums. Nāciet tuvu pie Dieva, tad Viņš nāks tuvu pie jums. Šķīstiet rokas jūs, grēcinieki, un dariet sirdis šķīstas jūs, divprātīgie! Esiet bēdīgi un noskumuši un raudiet: jūsu smiekli lai pārvēršas par vaidiem un jūsu līksmība par skumību. Pazemojieties Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.” (Jēk. 4:7–10)

“Pārbaudieties paši un izmeklējieties jūs, bezkaunīgie ļaudis. Pirms spriedums notiek, – kā pelavas skrien diena, – pirms Kunga bardzības karstums uziet jums, pirms Kunga dusmības diena jums uziet. Meklējiet Kungu, visi bēdu ļaudis virs zemes, kas darāt Viņa tiesu, meklējiet taisnību, meklējiet pazemību! Vai jūs, kas ziniet, netiksiet izglābti Kunga bardzības dienā.” (Cev. 2:1–3)

Ap viņiem drūzmējās ļaunie eņģeļi, apklājot viņus ar savu tumsu, lai viņu skatam aizsegtu Jēzu, lai viņu acis vērstu uz viņus apņemošo tumsu un viņi neuzticētos Dievam un sāktu pret Viņu kurnēt. Viņu vienīgā drošība bija paturēt savas acis vērstas augšup. Dieva eņģeļi ar saviem spārniem nepārtraukti klīdināja ap viņiem esošo biezo tumsu.

Es redzēju, ka daži nepiedalījās šai lūgšanu un cīņu darbā. Viņi likās vienaldzīgi un bezrūpīgi. Viņi nepretojās ap viņiem esošai tumsai, un tā viņus apņēma līdzīgi biezam mākonim. Dieva eņģeļi viņus atstāja, un es redzēju viņus steidzamies palīdzēt tiem, kas cīnījās visiem spēkiem, lai pretotos [181] ļaunajiem eņģeļiem, un neatlaidīgi sauca uz Dievu pēc palīdzības. Bet eņģeļi atstāja tos, kas nepūlējās paši sev palīdzēt, un es tos vairs neredzēju. Kad lūdzēji turpināja savu nopietno saukšanu, gaismas stars no Jēzus laiku pa laikam viņus apspīdēja, lai iedrošinātu viņu sirdis un apgaismotu viņu sejas.

Es jautāju par šīs sijāšanas nozīmi, ko biju redzējusi, un man rādīja, ka tā ir cēlusies Patiesā Liecinieka noteiktās liecības dēļ Laodiķejas draudzei. Tai būs iespaids uz saņēmēja sirdi, un tā vadīs viņu pacelt karogu un pasludināt noteikto patiesību. Daži nepanesīs šo noteikto liecību. Viņi sacelsies pret to, un tā notiks sijāšana starp Dieva ļaudīm.

No Patiesā Liecinieka liecības nav ievērota pat puse. Svinīgā liecība, no kuras atkarīgs draudzes liktenis, ir pavirši vērtēta, ja ne pavisam atstāta neievērota. Šai liecībai jāmodina dziļa nožēla, un visi, kas to patiesi pieņem, tai paklausīs tiks šķīstīti.

Eņģelis teica: “Klausies!” Drīz es dzirdēju balsi, kas skanēja kā daudzi mūzikas instrumenti, visi pilnīgā melodijā, jaukā saskaņā. Tā pārspēja katru mūziku, ko jebkad biju dzirdējusi. Likās, ka tā bija žēlastības, līdzjūtības un pacilājoša svēta prieka pārpilna. Tā satrauca visu manu būtni. Eņģelis teica: “Skaties!” Mana uzmanība bija pievērsta pulkam, kuru biju redzējusi piedzīvojam spēcīgu sijāšanu. Man rādīja tos, kurus es iepriekš redzēju raudam un lūdzam dvēseles bailēs. Sargājošo eņģeļu pulki ap viņiem bija dubultojušies, un viņi bija tērpti bruņās no galvas līdz kājām. Viņi kustējās pilnīgā kārtībā, nesatricināmi stipri kā karavīru pulks. Viņu sejas liecināja par nopietnu cīņu, [182] kuru viņi bija izturējuši, nāves baiļu cīņu, kuru viņi bija izgājuši. Tagad viņu vaibsti, kas iepriekš izteica nopietnas iekšējas bailes, atmirdzēja Debesu gaismā un godībā. Viņi bija ieguvuši uzvaru, un tā viņos izraisīja dziļu pateicību un svētu prieku.

Šis pulciņš bija kļuvis mazāks. Daži bija izsijāti un palikuši ceļā. “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu vai auksts, vai karsts! Kad tu nu esi remdens un ne auksts, ne karsts, tad Es tevi izspļaušu no Savas mutes. Jo tu saki: Es esmu bagāts un pārpārēm bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un akls, un kails.” (Atkl. 3:15–17)

Bezrūpīgie un vienaldzīgie, kas nepievienojās tiem, kas uzvaru un pestīšanu vērtēja tik augstu, ka tās dēļ neatlaidīgi cīnījās un izcieta dvēseles mokas, to neieguva un tika atstāti tumsā, bet viņu vietas nekavējoties ieņēma citi, kas satvēra patiesību un stājās rindās. Viņus apstāja ļaunie eņģeļi, bet viņiem nebija spēka un varas cīnītājus uzvarēt.

“Jo jums nav cīnīšanās pret miesu un asinīm, bet pret tām valdībām un varām, pret pasaules valdītājiem šīs pasaules tumsā, pret ļauniem gariem gaisā. Tādēļ sagrābjat visus Dieva ieročus, ka jūs varat pretī stāvēt ļaunā dienā un, visu uzvarējuši, pastāvēt. Tad nu stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību un apvilkuši taisnības bruņas. Un kājas apāvuši ar gatavu prātu pakaļ dzīties miera evaņģēlijam. Pār visām lietām sagrābuši ticības vairogu, ar ko jūs varēsiet dzēst visas ienaidnieka ugunīgās bultas. Un ņemiet pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva Vārdu.”(Efez. 6:12–17)

Es dzirdēju bruņās tērptos ar lielu spēku pasludinām patiesību. Tai bija ietekme. Es redzēju tos, kas bija bijuši saistīti; dažas sievas bija bijušas saistītas no saviem vīriem un daži bērni no saviem vecākiem. [183] Godīgie, kas bija aizturēti uzklausīt patiesību, tagad to dedzīgi satvēra. Visas bailes no radiem bija zudušas.

Vienīgi patiesība bija paaugstināta. Tā bija dārgāka un vērtīgāka nekā dzīvība. Viņi bija salkuši un slāpuši pēc patiesības. Es jautāju: “Kas radījis šo lielo pārmaiņu?” “Tas ir vēlais lietus, atspirgšana no Kunga vaiga, trešā eņģeļa skaļais sauciens,” atbildēja eņģelis.

Šos izredzētos pavadīja liels spēks. Eņģelis teica: “Skaties!” Mana uzmanība tika vērsta uz ļaunajiem jeb neticīgajiem. Viņi visi bija satraukti. Dieva ļaužu dedzība un spēks bija viņus pamodinājis un sadusmojis. Visās vietās bija sajukums un apjukums. Es redzēju, ka tika sperti soļi pret pulku, kam bija Dieva gaisma un spēks. Ap viņiem sabiezēja tumsība, tomēr uz viņiem dusēja Dieva labvēlība, un viņi stāvēja, paļaudamies uz Viņu. Es redzēju viņus apmulsušus. Tad es redzēju viņus nopietni saucam uz Dievu. Dienu un nakti viņu lūgšanas nemitējās. “Vai tad Dievs neizdos tiesu Saviem izredzētiem, kas dienām un naktīm uz Viņu brēc, lai Viņš gan tiem liek gaidīt? Es jums saku: Viņš tiesu izdos īsā laikā.” (Lūkas 18:7,8; Atkl. 14:14,15) “Un es redzēju un, raugi, spožs padebesis, un uz tā padebeša viens sēdēja, kas Cilvēka Dēlam līdzīgs, ar zelta kroni galvā un ar asu sirpi rokā. Un cits eņģelis nāca no Dieva nama, saukdams ar stipru balsi uz to, kas sēdēja uz padebeša: cērt ar savu sirpi un pļauj; jo pļaušanas stunda tev ir nākusi, tāpēc ka pļaujamais virs zemes ir ienācies.”

Es dzirdēju šos vārdus: “Tava griba, ak Dievs, lai notiek! Ja tas var pagodināt Tavu Vārdu, tad sataisi izglābšanas ceļu Saviem ļaudīm! Atsvabini mūs no pagāniem, kas mūs apstājuši! Viņi tīko pēc mūsu dzīvības, bet Tava roka var nest mums pestīšanu.” Tie bija visi vārdi, ko varu atcerēties. Likās, ka visi dziļi izjūt savu necienību un pilnīgi padodas Dieva gribai. Līdzīgi Jēkabam, katra dvēsele, bez izņēmuma, nopietni lūdza un cīnījās pēc atpestīšanas.

Drīz pēc tam, kad viņi bija iesākuši nopietni saukt uz Dievu, eņģeļi juzdami līdzi, gribēja iet tos atpestīt. Bet liels pavēlošs eņģelis viņiem to neatļāva. Viņš teica: “Dieva griba vēl nav piepildīta. Viņiem jādzer biķeris. tiem jātiek kristītiem ar kristību.” [184]

Drīz es dzirdēju Dieva balsi, kas satricināja Debesis un zemi. Bija varena zemestrīce, ēkas sagruva un krita uz visām pusēm.

“Un Kungs rūc no Ciānas, un no Jeruzalemes Viņš paceļ Savu balsi, tā kā debess un zeme dreb. Bet Kungs ir patvērums Saviem ļaudīm un stiprums Izraēla bērniem.” (Joēla 3:16)

“Viņa balss tai laikā zemi pakustināja, bet tagad Viņš ir pasludinājis sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne vien zemi, bet arī Debesis.” (Ebr. 12:26)

“Un septītais eņģelis savu kausu izlēja gaisā, un stipra balss nāca no Debess nama, no goda krēsla, sacīdama: ir noticis. Un balsis un pērkoni, un zibeņi cēlās. Un tad notika liela zemes trīcēšana, kāda vēl nav notikusi, kamēr cilvēki virs zemes bijuši, tāda un tik liela zemes trīcēšana.” (Atkl. 16:17,18)

Tad es dzirdēju spēcīgu uzvaras saucienu, skaļu, melodisku un skaidru. Es uzlūkoju šo pulciņu, kas īsu laiku iepriekš bija tādās bēdās un saitēs. Viņu gūstniecība bija beigusies. Viņus apmirdzēja brīnišķa gaisma. Cik skaisti viņi tad izskatījās! Viss nogurums un rūpju zīmes bija zudušas. Veselība un skaistums atspoguļojās katrā sejā. Viņu ienaidnieki, neticīgie ap tiem, nokrita kā miruši. Viņi nevarēja panest gaismu, kas apspīdēja atpestītos svētos. Šī gaisma un godība palika uz viņiem, līdz debess padebešos parādījās Jēzus, un uzticīgais, pārbaudītais pulciņš tika pārvērsts vienā acumirklī, vienā mirklī no godības uz godību. Kapi atvērās, un svētie iznāca, tērpti nemirstībā un saucot: “Uzvara pār nāvi un kapu!” Un kopā ar dzīvajiem svētiem viņi tika aizrauti Kungam pretī gaisā, kur varenas mūzikas skaņas par godību un uzvaru atskanēja no katras nemirstīgās mēles.