Kristus dziedinošā kalpošana

Veselības principi

Nepārzinot veselības principus, neviens nav sagatavots dzīves pienākumiem.

Vispārējā higiēna

Atziņai, ka cilvēkam ir jābūt Dieva templim, mājoklim, kurā atklājas Viņa godība, vajadzētu būt spēcīgākajam pamudinājumam rūpēties par mūsu fizisko spēku attīstību. Neparasti un brīnišķīgi Radītājs ir izveidojis cilvēka organismu, un Viņš liek mums to pētīt, izprast tā vajadzības un veikt arī savu uzdevumu, lai to pasargātu no nelabvēlīgas ietekmes un piesārņošanas.

Asinsrite

Lai mums būtu laba veselība, vajadzīgas labas asinis, jo tās ir dzīvības straume. Tās spēj atjaunot zaudēto un baro organismu. Piesātinātas ar vajadzīgajām uzturvielām, svaiga gaisa attīrītas un bagātinātas, tās ikvienai organisma daļai piegādā dzīvību un spēku. Jo pilnīgāka asinsrite, jo labāk šis uzdevums tiek paveikts.

Pie katra sirdspuksta asinīm ātri un viegli jārit uz visām ķermeņa daļām. To plūsmu nevajag aizkavēt ar stingrām jostām, tāpat arī ar ciešu vai nepietiekamu apģērbu. Jebkurš asinsrites traucēklis spiež asinis atpakaļ vitāli svarīgos orgānos, radot asiņu pieplūdumu. Sekas bieži ir galvassāpes, klepus, sirdsklauves vai gremošanas traucējumi.

Elpošana

Lai asinis būtu labas, mums jāelpo pietiekami dziļi. Asinis attīrās, ar pilnu krūti ieelpojot tīru gaisu, kas piepilda plaušas ar skābekli. Tas piešķir tām gaišu krāsu un nes dzīvinošo straumi pa visu organismu. Pienācīga elpošana nomierina nervus, rosina ēstgribu, veicina gremošanu un veselīgu, atspirdzinošu miegu.

Plaušām jādod iespējami lielāka kustību brīvība, jo tad paplašinās to tilpums; tas samazinās, plaušas saspiežot un sažņaudzot. Nelabvēlīgas sekas ir izplatītam paradumam pārliekties pār veicamo darbu, īpaši strādājot sēdus. Tādā stāvoklī dziļi elpot nav iespējams. Virspusēja elpošana kļūst par ieradumu, un plaušas zaudē spējas izplesties. Līdzīgi notiek, ja apģērbam ir ciešas iešuves. Krūškurvja apakšējai daļai tādā gadījumā nav pietiekami daudz telpas; vēdera muskuļiem, kas palīdz elpošanas procesā, nav pilnīgas kustības brīvības, un plaušu darbība tiek ierobežota.

Organisms nevar uzņemt pietiekami daudz skābekļa. Asinis rit kūtri, indīgās atkritumvielas, kuras izelpai jāizvada no plaušām, tiek aizturētas, un asinis neattīrās. Skartas tiek ne tikai plaušas, bet arī vēdera orgāni, aknas un pat smadzenes. Āda kļūst bāla, gremošana tiek kavēta, sirdsdarbība pavājināta, prāts aptumšots; domas kļūst neskaidras, garastāvoklis sadrūmis; viss organisms tiek novājināts un paliek neaktīvs, kļūdams sevišķi uzņēmīgs pret slimībām.

Plaušas pastāvīgi izdala kaitīgas vielas, un tām vienmēr jāpievada svaigs gaiss. Piesārņots gaiss nepiegādā skābekli pietiekamā daudzumā, un neatjaunotas asinis plūst uz smadzenēm un citiem orgāniem. Tādēļ nepieciešama laba telpu vēdināšana. Dzīvošana slēgtās, nevēdinātās telpās, kur gaiss ir pieelpots un slikts, vājina visu organismu. Tas kļūst sevišķi jutīgs pret aukstumu, viegli pakļaujas tam, un cilvēks var saslimt. Atrodoties slēgtās telpās, daudzas sievietes kļūst bālas un nevarīgas. Viņas vienmēr elpo to pašu gaisu, līdz tas pārsātinās ar indīgām vielām, ko izdala plaušas un ādas poras. Tādā veidā netīrumi atkal nonāk atpakaļ asinīs.

Ventilācija un saules gaisma

Plānojot sabiedrisko un dzīvojamo ēku celtniecību, jāraugās, lai tajās būtu laba ventilācija un daudz saules gaismas. Šajā ziņā bieži tiek pieļautas nepilnības, ceļot dievnamu un skolu ēkas. Nevērīga izturēšanās pret atbilstošu ventilāciju rada klausītājos miegainību un garlaicību, kas var mazināt svētrunas iespaidu, bet skolotāja darbu padarīt nogurdinošu un neefektīvu.

Cik vien iespējams, visas dzīvojamās ēkas vajadzētu celt uz augsta un labi drenēta pamata. Tas telpās nodrošinātu sausumu un novērstu slimības, kas rodas no mitruma un lipīgu slimību izraisītājiem gaisā. Šim apstāklim bieži vien nevelta pienācīgu uzmanību. Ilgstošas un nopietnas slimības, pat daudzi nāves gadījumi ir mitruma un malārijas sekas, jo ēkas celtas zemienēs, un tām ir slikta drenāža.

Ēku būvniecībā tādēļ sevišķi svarīgi ir nodrošināt pilnīgu ventilāciju un daudz saules gaismas. Katrā mājas istabā jābūt svaigam gaisam un pietiekami daudz gaismas. Guļamistabas vajadzētu iekārtot tā, lai tajās dienu un nakti būtu gaisa cirkulācija. Neviena telpa nav piemērota guļamistabas vajadzībām, ja ik dienas to nevar atvērt āra gaisam un saules gaismai. Ļoti daudzos apvidos guļamistabas jānodrošina ar apkures ierīcēm, lai tās varētu apsildīt aukstā vai mitrā laikā.

Viesistabai jāpievērš tāda pati uzmanība kā dzīvojamām telpām. Arī tai vajadzīgs gaiss un saules gaisma, tā jānodrošina ar apkures sistēmu, lai mazinātu mitrumu, kas pastāvīgi uzkrājas telpā, ko nelieto bieži. Cilvēks, kas guļ tumšā, mitrā, nevēdinātā istabā, riskē ar savu veselību un pat dzīvību.

Daudzi no mums ļoti rūpīgi gādā par augiem un puķēm. Siltumnīcas un lecektis ir siltas un saulainas, jo bez siltuma, gaisa un saules gaismas augi ietu bojā. Ja šādi nosacījumi nepieciešami augu dzīvībai, cik gan daudz vairāk tie ir vajadzīgi mūsu pašu, mūsu ģimeņu un viesu veselībai!

Ja vēlamies, lai mūsu mājās būtu veselība un laime, tās jābūvē augstāk par zemieņu miglu un drūmumu, ar brīvu pieeju debesu dzīvinošajiem spēkiem. Iztieciet bez smagiem aizkariem, atveriet logus un slēģus, neļaujiet vīteņaugiem, lai arī skaistiem, aizēnot logu, neļaujiet tuvu mājai augt nevienam kokam, kas aiztur saules gaismu. Saules gaisma var izbalināt tapetes un paklājus, gleznu rāmji var zaudēt spīdumu, bet bērniem tā dāvās veselīgu sārtumu.

Sirmgalvju aprūpētājiem jāatceras, ka veciem cilvēkiem sevišķi nepieciešamas siltas, ērtas istabas. Gadiem ejot, zūd spēki, samazinās dzīvīgums, kas palīdz pretoties neveselīgām ietekmēm, tādēļ ir lielāka vajadzība pēc saules un svaiga, tīra gaisa.

Fiziskajai un garīgajai veselībai ļoti būtiska ir rūpīga tīrība. No ķermeņa caur ādu pastāvīgi izdalās piesārņojums. Miljoni poru ātri aizsērē, ja āda netiek kopta un bieži mazgāta, un netīrumi, kam jāizdalās caur ādu, ir papildnasta citiem izvadorgāniem.

Vairumam cilvēku labas būtu vēsas vai remdenas peldes katru dienu rītos vai vakaros. Pareiza pelde nevis vairo iespēju saaukstēties, bet gan norūda, jo uzlabo asinsriti; asinis nokļūst tuvāk ādai, tādēļ to cirkulācija ir labāka. Līdzvērtīgi tiek uzmundrināts gan prāts, gan ķermenis. Muskuļi kļūst elastīgi, prāts — skaidrāks. Peldes nomierina nervus. Tās palīdz arī zarnām, kuņģim, aknām, veicinot to veselību un enerģiju, kā arī uzlabojot gremošanu.

Svarīga ir arī apģērba tīrība. Valkātais apģērbs uzsūc atkritumvielas, kas tiek izvadītas caur ādas porām; ja tas netiek bieži mainīts un mazgāts, netīrumu sakrājas ļoti daudz.

Ikviens netīrības veids veicina saslimšanu. Nāvējošas baktērijas atrodas tumšos un nekoptos kaktos, trūdošos atkritumos, drēgnumā un pelējumā. Tuvu mājai nav jāatstāj nekādi dārzeņu atkritumi vai kritušo lapu kaudzes, kas var trūdēt un saindēt gaisu. No mājas jāpazūd visam, kas netīrs vai bojāts. Daudzās pilsētās, kuras uzskatīja par dzīvošanai pilnīgi veselīgām, ap dažu nolaidīgu namīpašnieku mājokļiem trūdošie atkritumi radījuši pat drudža epidēmijas.

Pilnīga tīrība, daudz saules gaismas, rūpīga uzmanība veselības kopšanā katrā mājas dzīves sīkumā ir svarīga, lai nerastos slimības, bet mājas iemītnieki būtu enerģiski un priecīgi.

Israēliešu higiēna

Mācībā, ko Dievs sniedza Israēlam, liela vērība bija pievērsta veselības saglabāšanai. Tauta, kas bija dzīvojusi verdzībā ar visiem tās radītajiem amorālajiem un neveselīgajiem paradumiem, pirms ieiešanas Kānaānā tika pakļauta visstingrākajai audzināšanai tuksnesī. Tika mācīti veselības principi un izdoti stingri sanitārie likumi.

Slimību novēršana

Ne tikai reliģiskajā kalpošanā, bet visās ikdienas dzīves jomās tika ievērota atšķirība starp šķīstu un nešķīstu. Visi, kas nonāca saskarē ar infekcijas slimībām, tika izolēti no nometnes, un viņiem nebija ļauts atgriezties, iekams cilvēks nebija rūpīgi nomazgājies un tā apģērbs izmazgāts. Ar infekcijas slimību sasirgušajiem dotie norādījumi bija šādi:

Likumi par spitālību rāda rūpību, ar kādu šie noteikumi bija jāievēro:

“Un visu to laiku, kamēr šī spitālības slimība ir viņā, tas ir nešķīsts; tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes. Un, kas attiecas uz drēbēm, kas viņam ir, tad lai tās būtu vai nu vilnas, vai nātnas drēbes, spitālība ir arī drēbēs. Lai tās būtu diedziņu audumā austas vai arī adītas, vai no vilnas, vai no liniem, vai arī no ādām un no ādas izstrādājumiem, vienalga. (..) Un priesteris lai šādu vainu aplūko, (..) vai slimība ir tālāk izplatījusies vai nu uz drēbēm, vai uz diedziņiem, vai uz adījuma, vai uz ādas, vai uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, kādi vien gadās, un, ja tā vaina ir izplētusies tālāk, tad tā ir ļaundabīga spitālības slimība, tāds ir nešķīsts. Un lai viņš sadedzina savas drēbes vai nātnas austas diedziņos, vai vilnas adījumā, vai no vilnas, vai no liniem, kā arī visus ādas izstrādājumus, kādi vien tam būtu, jo tā slimība ir ļaundabīga spitālības slimība, tāpēc tos būs sadedzināt ugunī.” (3. Moz. 13:46-52)

Tāpat iznīcināja arī māju, ja bija pierādījumi, ka dzīvošana tajā ir apdraudēta. Tad bija jānāk priesterim, “(..) nams jānoplēš ar visiem tā akmeņiem, kokiem un apmetumu, un viņi lai izved visu to ārpus pilsētas nešķīstā vietā. Un ikviens, kas tādā namā ir iegājis, kas bijis aizslēgts, tas ir nešķīsts līdz vakaram. Bet, kas tādā namā dus, tas lai mazgā savas drēbes, un, kas tādā namā ēd, tam jāmazgā savas drēbes.” (3. Moz. 14:45-47)

Tīrība

Visietekmīgāk tika mācīta personiskās higiēnas nepieciešamība. Pirms sapulcēšanās pie Sinaja kalna, lai uzklausītu Dieva balss pasludinātos baušļus, cilvēkiem bija jāmazgājas pašiem un jāmazgā arī apģērbs. Šis likums tika pastiprināts pat ar nāves soda piemērošanu. Dieva tuvumā nedrīkstēja būt nekāda netīrība.

Tuksneša klejojumā israēlieši pastāvīgi atradās ārā, kur netīrība bija mazāk apdraudoša nekā māju iedzīvotājiem. Taču visstingrāko tīrību prasīja ievērot tiklab teltīs, kā arī ārpus tām. Nometnē vai tās tuvumā nebija pieļaujami nekādi atkritumi. Kungs teica: “Tas Kungs, tavs Dievs, pastaigājas šurpu turpu pa tavu nometni nolūkā tevi glābt, arī lai tavus ienaidniekus nodotu tavās rokās; tāpēc tavai nometnei būs būt svētai.” (5. Moz. 23:15 (14. pants Glika tulk.))

Uzturs

Visos uztura jautājumos bija noteikta atšķirība starp šķīstu un nešķīstu:

“Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izredzējis no visām tautām par atsevišķu tautu. Un tāpēc Es esmu darījis atšķirību šķīstu un nešķīstu lopu starpā, arī nešķīstu un šķīstu putnu starpā, ka jums nebūs apgānīt savas dvēseles nedz ar dzīvniekiem, nedz ar putniem, nedz ar itin nekādu radību, (..) no kā Es jūs esmu nošķīris un ko jums būs turēt par nešķīstu.” (3. Moz. 20:24,25)

Israēliešiem bija aizliegti daudzi pārtikas produkti, ko brīvi ēda apkārtējie pagāni. Šī atšķirība nebija patvaļīga. Aizliegtais bija neveselīgs. Tas, ka to nosauca par nešķīstu, bija mācība, ka kaitīga pārtika piesārņo organismu. Kas bojā organismu, tiecas kropļot arī dvēseli. Nešķīstās pārtikas lietotāju tā padara nederīgu sadraudzībai ar Dievu, svētai un cēlai kalpošanai.

Tuksnesī nodibinātā kārtība pareizu ieradumu veidošanai tika turpināta Apsolītajā zemē izdevīgākos apstākļos. Ļaudis nebija sablīvēti pilsētās, bet katrai ģimenei piederēja zemes gabals. Šāds dzīvesveids visiem nodrošināja dabisku, harmonisku dzīvi un veselību dodošas svētības.

Par cietsirdīgo, izvirtīgo kānaāniešu dzīvi, kurus israēlieši padzina, Kungs teica:

“Un nestaigājiet pagānu tautu likumos, kuras Es aizsūtu prom jūsu priekšā no jums, jo tie to visu ir darījuši, bet Es apniku ar tiem.” (23. pants) “Neienes šādu negantību savā namā, ka tu pats netopi iznīcināts tāpat kā tie.” (5. Moz. 7:26)

Visās ikdienas dzīves lietās israēliešiem atgādināja Svētajos Rakstos sniegtās mācības:

“Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” (1. Kor. 3:16,17)

Prieks

“Priecīga sirds dziedina vainas.” (Sal. pam. 17:22) Pateicība, prieks, labsirdība, uzticēšanās Dieva mīlestībai un rūpēm ir vislielākā drošība veselībai. Tādai vajadzēja būt israēliešu dzīves pamatdomai.

Trīsreiz gadā veiktais ceļojums uz gadskārtējiem svētkiem Jeruzālemē, atrašanās vienu nedēļu būdiņā Lieveņu jeb Būdiņu svētku laikā bija izdevība atpūtai ārpus telpām un sabiedriskajai dzīvei. Šie svētki deva prieku; patīkamākus un jautrākus tos darīja viesmīlība, uzņemot svešiniekus, levītus un trūcīgos.

“Un tev ir jābūt priecīgam par visu labu, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev un tavam namam ir devis, tev un tavam levītam un tavam svešiniekam, kas ir tavā vidū.” (5. Moz. 26:11)

Tāpat vēlāk, kad Dieva likumu lasīja Jeruzālemē no Bābeles atpakaļ atvestajiem gūstekņiem un ļaudis savu pārkāpumu dēļ raudāja, tika teikti cēlie vārdi:

“Nesērojiet, (..) ejiet, ēdiet treknu un dzeriet saldu, un sūtiet ēdienus tam, kam nav nekas sagatavots, jo šī diena ir svēta mūsu Kungam! Un nebēdājieties, jo tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!” (Neh. 8:9,10)

Tas tika sludināts un vēstīts “visās viņu pilsētās un Jeruzalemē tā: “Izejiet kalnā un atnesiet olīvkoku un meža eļļas koku zarus, arī mirtes zarus, palmu zarus un citu lapu koku zarus, lai taisītu būdiņas, kā ir rakstīts!” Tad ļaudis izgāja un atnesa tos un taisīja sev būdiņas, katrs uz sava jumta un savos pagalmos un Dieva namu pagalmos, arī laukumā pie Ūdens vārtiem un laukumā pie Ēfraima vārtiem. Un visa draudze, kas bija atgriezusies no gūsta, taisīja būdiņas un arī dzīvoja būdiņās (..). Un prieks bija visai liels.” (Neh. 8:15 17)

Dievs ir devis Israēlam pamācības visos nozīmīgajos fiziskās un morālās veselības principos, un tie tādā pašā veidā attiecas arī uz baušļiem. Viņš pavēlēja:

“Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu ej pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties. Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres. Un tie tev jāraksta uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem vārtiem.” (5. Moz. 6:6-9)

“Kad nu tad nākotnē tev tavs dēls jautās, sacīdams: “Kāda ir šo liecību, šo likumu un šo noteikumu jēga, ko tas Kungs jums ir pavēlējis?”, tad tev būs savam dēlam atbildēt: “(..) un tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus pildīt, to Kungu, savu Dievu, bīties, lai tas būtu mūžam mums pašiem par labu, un lai Viņš mūs pasargātu dzīvus, kā tas arī šodien ir.”” (5. Moz. 6:20-24)

Ja israēlieši būtu paklausījuši saņemtajām mācībām un guvuši labumu no to priekšrocībām, viņi veselībā un labklājībā būtu pasaules piemērs. Ja viņi kā tauta būtu dzīvojuši saskaņā ar Dieva plānu, viņi tiktu pasargāti no slimībām, kas mocīja apkārtējās tautas. Viņiem būtu vairāk fiziskā spēka un možuma nekā citiem. Viņi būtu visvarenākā nācija virs zemes. Dievs teica: “Svētīts tu būsi pār visām tautām.” (5. Moz. 7:14)

“Un tas Kungs tev šodien ir licis teikt, lai tu Viņam būtu par īpašu tautu, kā Viņš to bija apsolījis, un lai tu turētu visus Viņa baušļus un ka Viņš tevi augsti cels pār visām tautām, ko Viņš ir radījis, tavā cieņā, godā un slavā, lai tu būtu svēta tauta tam Kungam, savam Dievam, kā Viņš ir sacījis.” (5. Moz. 26:18,19)

“Un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis tā Kunga, sava Dieva, balsij: “Svētīts tu būsi pilsētā, un svētīts tu būsi laukā. Svētīts būs tava klēpja auglis, un svētīts būs tavas zemes auglis; svētīts būs tavu lopu auglis, tavu liellopu vaisla un tavu sīklopu pieaugums. Svētīts būs tavs grozs, un svētīta būs tava abra. Svētīts tu būsi ieiedams, un svētīts tu būsi iziedams.”” (5. Moz. 28:2-6)

“Un tas Kungs pavēlēs svētībai, ka tā būs ar tevi tavās klētīs un visur, kur tu pieliksi savu roku, un Viņš tevi svētīs tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos. Ja tu turēsi tā Kunga, sava Dieva, baušļus un ja tu staigāsi Viņa ceļus, tad tas Kungs tevi pacels par svētu tautu, kā Viņš tev to ir ar zvērestu apsolījis, un visas zemes tautas redzēs, ka tu esi nosaukts pēc tā Kunga vārda, un bīsies no tevis. Un tas Kungs tev liks ar tava klēpja augļu raženumu, ar tavu lopu pieaugumu un tavu lauku augļu bagātību pieaugt visu mantu pārpilnībā tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, bija apsolījis ar zvērestu taviem tēviem tev dot. Un tas Kungs tev atvērs savu krātuvi, kas ir labumu pilna, debesis, lai dotu savā laikā lietu tavai zemei un lai svētītu visu tavu roku darbu (..). Un tas Kungs tevi noliks par galvu, bet ne par asti, un tu kāpsi arvien savas dzīves kalnā un nekad nelaidīsies no tā lejup, ja vien tu klausīsi tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko Es tev šodien pavēlu klausīt un izpildīt.” (5. Moz. 28:8-13)

Āronam, augstajam priesterim, un viņa dēliem tika dots šāds norādījums:

“Tā jums būs svētīt Israēla bērnus, sakot tiem:
“TAS KUNGS LAI TEVI SVĒTĪ UN LAI TEVI PASARGA!
TAS KUNGS LAI APGAISMO SAVU VAIGU PĀR TEVI
UN LAI IR TEV ŽĒLĪGS!
TAS KUNGS LAI PACEĻ SAVU VAIGU UZ TEVI
UN LAI DOD TEV MIERU!”
Un lieciet Manu vārdu šādi uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.”

“Un cik ilgi tu dzīvo, tik ilgi lai tev ir miers!
Neviens nav kā Ješurūna Dievs,
kas brauc pa debesīm, lai tev palīdzētu,
un savas varas augstumos pa mākoņiem.
Mūžīgais Dievs ir tavs patvērums,
un zem debesīm pār tevi ir izplestas mūžīgas rokas (..).
Tad Israēls dzīvos atsevišķi viens, — drošs par sevi;
Jēkaba aka atradīsies labības un vīna zemē,
un Viņa debesis pilinās rasu.”

“Svētīgs tu esi, Israēl!
Kas ir tāds, kā tu? Tu Dieva Kunga izglābta tauta!
Viņš ir tavas palīdzības vairogs,
un Viņš ir tavas slavas uzticamais zobens!”
(4. Moz. 6:23,24-27; 5. Moz. 33:25-29)

Israēls neizpildīja Dieva pavēli, tādēļ nesaņēma svētības, kuras varēja iegūt, bet Jāzepā, Daniēlā, Mozū, Elīsā un daudzos citos ticības varoņos mēs redzam pareizas dzīves cēlos piemērus. Tāda pati uzticība šodien dos tos pašus rezultātus. Mums ir domāti vārdi: “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā!” (1. Pēt. 2:9)

“Svētīgs ir, kas paļaujas uz to Kungu
un kura cerība ir tas Kungs!”
Viņš “zaļo kā palma,
aug kā Libanona ciedrs.
Dēstīti tā Kunga namā,
viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos.
Vēl vecumā viņi nes augļus,
ir sulīgi un zaļi.”

“Lai tava sirds patur sevī Manus baušļus,
jo tie piešķirs tev ilgu mūžu,
labus gadus un mieru.”
“Tad tu droši staigāsi savu ceļu tā,
ka tava kāja nekur neaizmetīsies un nepiedauzīsies.
Apguldamies tu ne no kā nebīsies,
bet saldi dusēsi,
un tevi nepārņems nedz pēkšņas šausmas,
nedz arī izbailes no vētraina bezdievju uzbrukuma,
ja tas nāktu;
jo tas Kungs ir tavs patvērums;
Viņš pasargās tavas kājas, ka tu nenokļūsti gūstā.”
(Jer. 17:7; Ps. 92:13-15; Sal. pam. 3:1,2,23-26)

Apģērbs

Bībele māca vienkāršību apģērbā. “Tāpat arī sievas pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku (..).” (1. Tim. 2:9) Tā aizliedz izrādīšanos apģērbā, pārlieku spilgtas krāsas, bagātīgus rotājumus. Ikviens apģērbs, kas modelēts uzmanības pievēršanai vai apbrīnas izraisīšanai ir izslēgts no Dieva Vārdā minētā vienkāršā apģērba uzskaitījuma.

Mūsu tērpiem nav jābūt dārgiem — ne ar “zeltu vai ar pērlēm, vai dārgu uzvalku”. (1. Tim. 2:9)

Dievs mums ir uzticējis naudu. Mēs to nedrīkstam izšķiest sava lepnuma vai godkāres apmierināšanai. Dieva bērnu rokā tā ir uzturs izsalkušajam un apģērbs kailajam. Tā aizsargā apspiestos, dod veselību slimajiem, palīdz sludināt Evaņģēliju trūcīgajiem. Jūs spētu iepriecināt daudzas sirdis, gudri izlietojot līdzekļus, kas tagad tiek tērēti sevis izrādīšanai. Ņemiet vērā Kristus dzīvi, pētiet Viņa raksturu un dalieties Viņa pašaizliedzībā.

Tā saucamajā kristīgajā pasaulē par rotaslietām un nevajadzīgi dārgu apģērbu izdod tik daudz līdzekļu, ka par šo naudu varētu paēdināt visus izsalkušos un apģērbt kailos. Mode un izrādīšanās izsūc iekrājumus, kas varētu būt atbalsts trūcīgajiem un ciešanām pakļautajiem. Tās nolaupa pasaulei Pestītāja mīlestības Evaņģēliju. Misijas nīkuļo. Daudzi iet bojā, nedzirdējuši kristīgo mācību. Mūsu apkārtnē un ārvalstīs daudzi ir nemācīti un neatpestīti. Ja Dievs zemi ir apdāvinājis ar savām balvām un piepildījis noliktavas ar visu dzīvei nepieciešamo, ja Viņš tik labprātīgi ir devis mums skaidras atziņas par savu patiesību, kā gan mēs drīkstam attaisnoties, ja ļaujam atraitņu un bāreņu, slimo un cietēju, nemācīto un neatpestīto sāpju saucieniem un vaidiem pacelties uz Debesīm? Dieva lielajā dienā, kad redzēsim vaigu vaigā Viņu, kas atdeva savu dzīvību šo trūkumcietēju labā, kāds attaisnojums būs tiem, kas savu laiku un naudu izšķiež tādu iegribu apmierināšanai, kuras Dievs ir aizliedzis? Vai Kristus tiem neteiks: “Es biju izsalcis, un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs neesat Mani dzirdinājuši. (..) Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā, un jūs neesat Mani apmeklējuši”? (Mat. 25:42,43)

Tomēr mūsu tērpiem, lai gan pieticīgiem un vienkāršiem, jābūt labas kvalitātes, atbilstošā krāsā un piemērotiem konkrētam gadījumam. To vajadzētu izvēlēties izturīgu, neuzkrītošu. Tam jānodrošina siltums un attiecīgi jāaizsargā. Salamana pamācībās aprakstītā gudrā sieviete “nebaidās sava nama dēļ sniega; jo visai viņas saimei ir divējādas drēbes”. (Sal. pam. 31:21)

Apģērbam jābūt tīram. Netīras drēbes ir neveselīgas, tās demoralizē miesu un dvēseli. “Jūs esat Dieva nams. (..) Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās.” (1. Kor. 3:16,17)

Apģērbam jābūt visādā ziņā veselīgam. Visās lietās Dievs vēl mums “veselību” — fizisko un dvēseles veselību. Mums jāsadarbojas ar Viņu mūsu fiziskās un garīgās veselības labā. Abas tiek sekmētas, valkājot piemērotu apģērbu.

Tam vajadzētu būt ar dabiskai vienkāršībai piemītošo pievilcību, skaistumu un atbilstību. Kristus mūs ir brīdinājis no dzīves lepnības, bet ne no tās pievilcības un dabiskā skaistuma. Norādot uz lauku puķēm, uz ziedošās lilijas skaistumu, Viņš sacīja: “Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.” (Mat. 6:29) Tā ar dabas lietām Kristus attēloja to skaistumu, ko vērtē Debesis: pieticīgo pievilcību, vienkāršību, skaidrību, piemērotību, kas mūsu apģērbu darīs Viņam patīkamu.

Viņš aicina ietērpt arī mūsu dvēseli visskaistākajā tērpā. Savā vērtībā vai jaukumā nekāds ārējs rotājums nevar līdzināties “lēnam un klusam garam”, kas Viņa skatījumā ir “dārgs”. (1. Pēt. 3:4, Glika tulk.)

Cik dārgi tiem, kas dzīvo saskaņā ar Pestītāja principiem, ir Viņa apsolījuma vārdi:

“Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? (..) Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? (..) Jums nebūs zūdīties un sacīt: (..) ar ko ģērbsimies? (..) jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mat. 6:28-33)

“Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām — mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!” (Jes. 26:3)

Kāds pretstats tas ir nogurumam, nemieram, slimībām un nožēlojamam stāvoklim, ko rada modes vara! Kāds pretstats Rakstos dotajiem principiem ir daudzie apģērbu veidojumi pēc modes prasībām! Padomājiet par stiliem, kas valdījuši pēdējos simt gados vai pat gadu desmitos. Cik daudzi no tiem, līdzko kļuvuši nemoderni, ir uzskatīti par nepiedienīgiem un nepiemērotiem izsmalcinātai, dievbijīgai, sevi cienošai sievietei.

Dieva Vārds neatzīst pārmaiņas apģērbā vienīgi modes dēļ. Mainīgie stili un komplicētie dārgie rotājumi izšķiež turīgu cilvēku laiku un līdzekļus, iznieko dvēseles un prāta enerģiju. Tie uzliek smagu nastu iedzīvotāju vidusslānim un trūcīgajiem. Daudzas sievietes, kas tik tikko spēj nopelnīt dzīves iztiku un varētu pagatavot sev vienkāršu apģērbu, ir spiestas iet pie šuvējām, lai būtu modernas. Daža laba trūcīga meitene moderna apģērba dēļ ir atteikusies no siltas apakšveļas un samaksājusi par to ar savu veselību vai pat dzīvību. Daudzas citas, apskauzdamas bagātnieču izrādīšanos un eleganci, ir ievilinātas negodīgos un kaunpilnos ceļos. Daža laba māja ir zaudējusi mieru, dažs labs vīrs iesaistīts krāpnieciskos darījumos vai nonācis bankrotā, lai apmierinātu sievas vai bērnu ekstravagantās prasības.

Sievietes, kas spiestas pagatavot sev vai bērniem modernus tērpus, ir nolemtas nemitīgai verdzībai. Daudzas mātes satrauktiem nerviem un trīcošiem pirkstiem strādā līdz vēlai naktij, lai bērnu apģērbā papildinātu kādu izgreznojumu, kas neko labu nedod ne veselībai, ne ērtumam, ne patiesam skaistumam. Modes dēļ viņa upurē savu veselību un mieru, kas ir tik svarīgs bērnu dzīves pareizai vadīšanai. Prāta un sirds kultūra netiek ievērota, dvēseles aug sakropļotas un neattīstītas.

Mātei trūkst laika pētīt fiziskās attīstības principus, lai iegūtu prasmi rūpēties par bērnu veselību, un gādāt par viņu prāta un garīgajām vajadzībām, dzīvot līdzi viņu mazajiem priekiem un bēdām vai dalīties viņu interesēs un nodarbībās.

Gandrīz jau ar pašu ierašanos šajā pasaulē bērni ir pakļauti modes ietekmei. Viņi dzird vairāk par modēm nekā par Pestītāju. Viņi redz savas mātes pētām modes žurnālus daudz dedzīgāk nekā Bībeli. Tērpu izrādīšana tām kļūst svarīgāka par bērnu rakstura veidošanu un attīstību. Vecākiem un bērniem tiek atņemts tas, kas dzīvē ir pats labākais, jaukākais un patiesākais. Modes dēļ viņiem tiek laupīta sagatavošanās nākamajai dzīvei.

Visa labā ienaidnieks ir izdomājis mūžīgi mainīgās modes. Neko citu tas nevēlas tā, kā atnest bēdas un negodu Dievam, radot nelaimes un iznīcinot cilvēku dzīvības. Šī mērķa sasniegšanai viens no viņa iedarbīgākajiem izdomājumiem ir mode, kas vājina ķermeni un prātu un iztukšo dvēseli.

Sievietes ir pakļautas nopietnām slimībām, un to ciešanas būtiski vairo nepiemērots apģērbs. Tās nevis sargā savu veselību grūtajiem, neparedzētajiem gadījumiem, kas noteikti pienāk katra dzīvē, bet savu nepareizo ieradumu dēļ bieži upurē ne vien veselību, bet arī dzīvību, un bērni pārmanto dažādas slimības, kaitīgus paradumus un nepareizus dzīves uzskatus.

Viens no modes nevajadzīgajiem un ļaunajiem izgudrojumiem ir gari sieviešu svārki, kas slauka zemi. Tie savāc netīrumus, ir neērti, apgrūtinoši, neveselīgi. Tas ir pārspīlēti gan tāpēc, ka nepieciešams daudz drānas, gan arī traucējošā garuma dēļ. Kas vien ir redzējis sievieti šādā tērpā, saiņiem rokās ejot pa kāpnēm augšup vai lejup, iekāpjot satiksmes līdzekļos, spiežoties cauri pūlim, ejot lietū pa dubļainu ceļu, tam nevajag citus pierādījumus par šāda apģērba nepiemērotību un radītajām neērtībām.

Cits ļaunums ir tādu tērpu valkāšana, kuru svars gulstas uz vidukli (krinolīns — kupli, gari svārki uz tievām tērauda stīpām 19. gs. vidū — tulk. piez.). Šis lielais smagums spiež iekšējos orgānus lejup un izraisa vēdera muskulatūras vājumu un paguruma sajūtu, liekot valkātājai pieliekties, kas savukārt saspiež plaušas, apgrūtinot pareizu elpošanu.

Pēdējos gados tik pilnīgi ir izskaidrots jautājums par bīstamajām sekām, kas rodas no vidukļa saspiešanas, ka tikai maz sieviešu var būt neziņā par to; tomēr modes vara ir tik liela, ka šis ļaunums turpinās. Ar šo ieradumu sievietes un jaunietes nodara sev neizsakāmi pāri. Galvenais veselībā ir ļaut krūšu kurvim pilnīgi izplesties, lai plaušas spētu pilnīgi ieelpot. Saspiestā stāvoklī tās nespēj uzņemt pietiekami daudz skābekļa. Nenotiek pilnīga gāzu apmaiņa, un asinīs paliek kaitīgās vielas, kas no plaušām ir jāizvada. Blakus parādība ir tā, ka tiek kavēta asinsrite un iekšējie orgāni ir tā saspiesti vai novirzīti no savas vietas, ka nespēj pareizi veikt savas funkcijas.

Dziļas iešuves neuzlabo augumu. Viens no galvenajiem fiziskā skaistuma elementiem ir simetrija, harmoniskas ķermeņa proporcijas. Pareizas ķermeņa daļu attiecības ir atrodamas nevis franču modeļu demonstrētajās figūrās, bet cilvēku augumā, kas veidojies saskaņā ar Dieva dotajiem dabas likumiem. Visa skaistā autors ir Dievs, un, tikai tiecoties pēc Viņa ideāla, mēs tuvosimies patiesajam skaistumam.

Cits ļaunums, ko veicina nepareizi ieradumi, ir apģērba nevienmērīgais sadalījums; dažām ķermeņa daļām tā ir vairāk nekā vajadzīgs, turpretī citas apģērbtas nepietiekami. Kājas un locekļi, kas atrodas tālāk no sirds, īpaši jāsargā no aukstuma ar pienācīgu tērpu. Nav iespējams būt veselam, ja pēdas, plaukstas un pirksti vienmēr ir auksti; ja tajos ir par maz asiņu, pārējās ķermeņa daļās to būs pārāk daudz. Labai veselībai vajadzīga laba asinsrite, bet tā nav iespējama, ja vienu ķermeņa daļu sildām ar trīs- vai četrkārtīgu apģērba kārtu, bet citu — nepilnīgi.

Daudzas sievietes ir nervozas un rūpju sagrauztas, jo laupa sev svaigo gaisu, kas attīra asinis, un arī kustību brīvību, kas asinīm liek ritēt straujāk, dodot organismam dzīvību, veselību un enerģiju. Citas kļuvušas par invalīdēm, lai gan varētu būt veselas. Daudzu nāves cēlonis ir bijusi tuberkuloze vai citas slimības, lai gan viņas būtu varējušas dzīvot piešķirto dzīves laiku, ja būtu ģērbušās saskaņā ar veselības principiem un vairāk laika pavadījušas svaigā gaisā.

Lai sagādātu visveselīgāko apģērbu, ir labi jāpārzina savs ķermenis. Jāņem vērā klimatiskie apstākļi, vide, cilvēka veselības stāvoklis, vecums un nodarbošanās. Ikvienam apģērba gabalam jābūt ērtam, lai tas netraucētu ne asinsriti, ne arī brīvu, pilnvērtīgu un dabisku elpošanu. Visam, ko valkājam, jābūt tik brīvam, ka, paceļot rokas, vienlaicīgi paceļas arī apģērbs.

Sievietes ar vāju veselību var darīt savā labā daudz, saprātīgi ģērbjoties un vingrojot. Viņām, tērptām atbilstoši nodarbībām brīvā dabā, jāvingro ārā, no sākuma piesardzīgi, vēlāk palielinot slodzi līdz tādam apjomam, kuru var izturēt. Daudzas tā atgūtu veselību un dzīvotu, veiksmīgi pildīdamas savus pienākumus šajā pasaulē.

Neatkarība no modes

Sievietēm nevis jācenšas izpatikt modes prasībām, bet jāuzdrošinās ģērbties veselīgi un vienkārši. Sievai un mātei nevis jāgrimst mājas darbu verdzībā, bet jāatrod laiks, lai lasītu, būtu labi informēta partnere savam vīram un rūpētos par bērnu attīstību. Viņai gudri jāizmanto izdevības, kādas tai ir dotas, lai ietekmētu savus mīļotos cēlākai dzīvei. Pētot Dieva Vārdu, sievietei jārod laiks iegūt dārgo Pestītāju par ikdienas ceļabiedru un tuvu draugu. Viņai jāiet kopā ar bērniem brīvā dabā un jāmāca tiem par Dievu, rādot Viņa darbu skaistumu.

Viņai ir jābūt jautrai un dzīvespriecīgai. Mīļajiem pārnākot mājās, jānoliek bezgalīgais šuveklis, lai vakari kļūtu par patīkamu tikšanās laiku, kas ģimeni vieno pēc dienas pienākumiem. Dažs labs vīrs tad labāk izvēlētos savas mājas sabiedrību nekā klubus vai restorānus. Daudzi zēni tiktu atturēti no ielas sliktās ietekmes, bet meitenes būtu pasargātas no vieglprātīgas, neceļos aicinošas sabiedrības. Mājas dzīve un tās ietekme uz vecākiem un bērniem kļūtu tāda, kādu Dievs to vēlas redzēt — mūžīga svētība.

Uzturs un veselība

Mūsu organismu uztur apēstā pārtika. Ķermeņa audi pastāvīgi noārdās, ikviens orgāns nolietojas, bet šo zudumu kompensē baudītais ēdiens. Katrs mūsu orgāns prasa savu daļu uzturvielu: smadzenēm vajadzīga sava daļa, kauliem, muskuļiem un nerviem — sava. Brīnišķīgs ir process, kas pārveidotās uzturvielas nogādā asinīs, un tās, savukārt, iznēsā šīs vielas pa visu ķermeni, piedalīdamās tā atjaunošanā. Tas viss norisinās nepārtraukti, apgādājot ar dzīvību un spēku katru nervu, muskuli un audu.

Uztura izvēle

Jāizvēlas tāda pārtika, kas vislabāk nodrošina ķermeņa attīstībai vajadzīgās uzturvielas. Šajā izvēlē apetīte nav drošs noteicējs. Nepareizo ēšanas paradumu dēļ garšas izjūta ir sabojājusies. Bieži tā prasa tādu ēdienu, kas bojā veselību un rada nevis spēku, bet vājumu. Mēs nevaram droši vadīties arī no sabiedrības ieražām. Visur valdošās slimības un ciešanas ļoti vairojas vispārpieņemto uztura kļūdu dēļ.

Lai uzzinātu, kas ir vislabākā pārtika, mums jāpēta Dieva ieteiktais sākotnējais plāns cilvēka uzturam. Viņš, kas radīja cilvēku un saprot tā vajadzības, noteica Ādama uzturu. “Redzi,” Viņš sacīja, “Es tagad esmu jums devis visus augus, kas nogatavina sēklu, (..) un visus kokus, kas nes augļus ar savu sēklu, lai tie jums būtu par ēdamo.” (1. Moz. 1:29) Atstājot Ēdeni grēka lāsta dēļ, cilvēks, lai iegūtu iztiku dzīvei, apstrādājot zemi, saņēma atļauju ēst arī “lauka augus”. (1. Moz. 3:18)

Radītājs mūsu uzturam izraudzījis labību, augļus, riekstus un dārzeņus. Sagatavoti iespējami vienkārši un dabiski, tie ir visveselīgākais un stiprinošākais uzturs. Tas piešķir spēku, izturību un prāta spējas, ko nevar iegūt, lietojot sarežģītus un uzbudinošus ēdienus.

Taču ne viss, kaut pats par sevi veselīgs, ir vienādi derīgs vienmēr un visiem. Uztura izvēlē jābūt rūpīgiem. Tam jāatbilst gadalaikam, klimata joslai, kurā dzīvojam, un darba veidam. Dažas uzturvielas, kas piemērotas lietošanai vienā gadalaikā vai klimatiskajos apstākļos, nav piemērotas citā. Cilvēkiem, kas strādā atšķirīgos darbos, ir vajadzīgs atšķirīgs uzturs. Bieži ēdiens, kas piemērots fiziskā darba darītājiem, neder sēdoša vai intensīva garīgā darba veicējiem. Dievs ir sagādājis lielu dažādību veselīgas pārtikas izvēlē, un katram cilvēkam jāēd tas, kas viņam vispiemērotākais.

Daba bagātīgi nodrošina augļus, riekstus un labību, un gadu no gada, pieaugot transporta iespējām, tie tiek izplatīti arvien plašāk. Tādā veidā daudzi pārtikas produkti, ko pirms dažiem gadiem uzskatīja par dārgu greznumu, tagad pieejami visiem kā ikdienas uzturs. Sevišķi tas sakāms par kaltētiem un konservētiem augļiem.

Riekstus un riekstu ēdienus arvien plašāk lieto gaļas vietā. Riekstus var kombinēt ar labību, augļiem un dažām saknēm, lai ēdieni būtu veselīgi un barojoši. Tomēr jāraugās, lai riekstus nelietotu pārbagāti. Cilvēkiem, kurus riekstu lietošana ietekmē nelabvēlīgi, ir jāatsakās no to izmantošanas uzturā. Ir arī jāatceras, ka dažas riekstu šķirnes nav tik veselīgas kā citas. Mandeles ir ieteicamākas par zemesriekstiem, bet tie, ierobežotā daudzumā kopā ar graudaugiem, ir barojoši un viegli sagremojami.

Pareizi sagatavotas olīvas, līdzīgi riekstiem, aizstāj sviestu un gaļas produktus. Olīveļļa ir daudz veselīgāka par dzīvnieku taukiem. Tā ieteicama kā caurejas līdzeklis. Ļoti derīga tā ir tuberkulozes slimniekiem un dziedina arī iekaisušu, pārkairinātu kuņģi.

Pie trekniem un ļoti vircotiem ēdieniem pieradušiem cilvēkiem ir sabojāta garšas izjūta, un viņiem ne uzreiz patiks vienkāršs ēdiens. Ir vajadzīgs laiks, lai tā normalizētos un gremošanas trakts atveseļotos no bojājumiem. Visi, kas turpinās baudīt veselīgus ēdienus, pēc kāda laika jutīs, ka tie ir garšīgi. Tiks novērtēta to īpašā un patīkamā garša, tādēļ cilvēki tos baudīs ar lielāku prieku nekā neveselīgos kārumus. Arī gremošanas trakts, kas tagad strādās normāli, netiks pārkairināts un pārpūlēts, tādēļ viegli veiks savu uzdevumu.

Lai saglabātu veselību, ir vajadzīgs pietiekams daudzums laba, veselīga un spēcinoša uztura.

Apdomīgi rīkojoties, katrā zemē var atrast visu tā nodrošināšanai. No ārzemēm tiek importēti dažādi apstrādāti rīsi, kvieši, labība, arī pupas, zirņi un lēcas. Tie, kopā ar vietējiem vai ievestiem augļiem un dažādiem pašmāju dārzeņiem, sniedz iespēju izveidot ēdienkarti, kas ļauj pilnīgi iztikt bez gaļas lietošanas.

Kur vien augļus var audzēt vairumā, zināms daudzums jāsagatavo ziemai, konservējot vai kaltējot tādas ogas kā korintes, jāņogas, upenes, ērkšķogas, zemenes, avenes un kazenes. Tās var audzēt daudzās tādās vietās, kurās nezināmu iemeslu dēļ to audzēšana un izmantošana ir atstāta novārtā.

Ja vien iespējams, konservēšanai mājas apstākļos ieteicams lietot stikla, nevis skārda traukus. Tas sevišķi nepieciešams, lai konservētie augļi labāk saglabātos. Cukuru lietojiet maz un augļus vāriet pietiekami ilgi, lai nodrošinātu to uzglabāšanu. Tā sagatavoti, tie ir lieliski svaigo augļu aizstājēji.

Ja vien tādi kaltēti augļi kā rozīnes, plūmes, āboli, bumbieri, persiki un aprikozes ir nopērkami par mērenām cenām, tie jāpatērē iespējami vairāk, jo jebkuram cilvēkam nodrošinās labu veselību un dos nepieciešamo enerģiju.

Vienai ēdienreizei nevajadzētu daudz ēdienu, jo tie veicina pārēšanos un rada gremošanas traucējumus.

Nav pareizi vienā ēdienreizē lietot augļus un dārzeņus. Ja gremošanas sistēma ir vāja, šo pārtikas produktu vienlaicīga ēšana var radīt sāpes un nespēju strādāt garīgu darbu. Labāk vienā ēdienreizē lietot augļus, bet dārzeņus — citā.

Maltītes vajag dažādot. Ir apnicīgi baudīt vienus un tos pašus ēdienus, sagatavotus vienā un tajā pašā veidā. Ja produkti tiks dažādoti, tos apēst būs lielāka vēlme, un organisms tiks pabarots pilnvērtīgāk.

Ēdienu gatavošana

Ir nepareizi ēst tikai tāpēc, lai ēstu. Ļoti svarīga ir ēdiena kvalitāte un gatavošanas veids. Ja tas nav apēsts ar baudu, organismam būs maz labuma. Ēdiens jāizvēlas rūpīgi un jāgatavo apdomīgi un prasmīgi.

Maizes cepšanai augstākā labuma milti nav ieteicamākie. To lietošana nav ne veselīga, ne ekonomiska. Smalkajiem miltiem trūkst nozīmīgu uzturvielu, kas atrodas pilngraudu maizē. Bieži vien baltie milti ir aizcietējumu un citu veselības traucējumu cēlonis.

Lietot sodu un cepamo pulveri maizes cepšanā ir kaitīgi un nevajadzīgi. Soda rada kuņģa iekaisumu un bieži saindē visu organismu. Daudzas namamātes uzskata, ka bez sodas nevarot izcept labu maizi, bet tā ir kļūda. Ja viņas papūlētos iemācīties labākas metodes, maize būtu daudz veselīgāka un nesabojātai garšai arī tīkamāka.

Gatavojot maizi no raudzētas mīklas, ūdens vietā nevajag lietot pienu. Piens padara maizi neveselīgāku un sadārdzina to. Ar ūdeni gatavotā maize ilgāk uzglabājas svaiga, un kuņģī tās rūgšanas process notiek ātrāk.

Maizei jābūt vieglai un saldai. Nedrīkst just ne vismazāko skābuma piegaršu. Kukulīšiem jābūt nelieliem, pilnīgi izceptiem, lai rauga sēnītes būtu iznīcinātas. Jebkuras šķirnes raudzēta maize, vēl karsta vai ļoti svaiga, ir grūti sagremojama. Uz galda tādu nedrīkst likt nekad. Šis noteikums tomēr neattiecas uz neraudzētu maizi. No kviešu miltiem gatavotās svaigās bulciņas bez rauga vai ierauga ir gan veselīgas, gan garšīgas.

Biezputrai lietotie putraimi jāvāra vairākas stundas, bet mīksts vai šķidrs ēdiens nav tik veselīgs kā sauss, kas gan vienmēr rūpīgi jāsakošļā. Sausiņi jeb divreiz ceptā maize ir visvieglāk sagremojama un visgaršīgākā. Parastā raudzētā maize jāsagriež šķēlēs un jākaltē siltā krāsnī, līdz izzūd pēdējā mitruma palieka. Tad to vajag viscaur apbrūnināt. Šādu maizi sausā vietā var uzglabāt daudz ilgāk par parasto maizi, un, ja pirms lietošanas to uzkarsē, tā būs tikpat svaiga, kā tikko iegādātā.

Ēdieniem parasti pievieno pārāk daudz cukura. Kūkas, saldie sacepumi, konditorejas izstrādājumi, želejas, marmelāde un džemi ir biežāk sastopamie gremošanas traucējumu cēloņi. Sevišķi kaitīgi ir olu krēmi un sacepumi, kuros piens, olas un cukurs ir galvenās sastāvdaļas. Jāizvairās no bagātīgas cukura un piena vienlaicīgas lietošanas.

Ja izmanto pienu, tas rūpīgi jākarsē; ievērojot šo piesardzību, ir mazāk briesmu saslimt no tā lietošanas. Sviests ir mazāk bīstams, ja to ziež uz atdzisušas maizes. Nav ieteicams to lietot cepšanai, bet labāk ir iztikt pavisam bez tā. Siers ir vēl bīstamāks; ēšanai tas var būt pilnīgi nepiemērots.*

Nepietiekami un slikti pagatavots ēdiens sabojā asinis, vājinot asinsrades orgānus. Tas organismā rada traucējumus un izraisa slimības, ko pavada nervu sistēmas uzbudinājums un slikts garastāvoklis. Ir tūkstošiem un desmit tūkstošiem sliktas kulinārijas upuru. Uz daudziem kapu pieminekļiem varētu rakstīt: “Miris slikti pagatavotu ēdienu dēļ.” “Miris kuņģa slimības dēļ.”

Pavāru un mājsaimnieču svēts pienākums ir mācīties gatavot veselīgu ēdienu. Ir zaudēts daudz dvēseļu slikti pagatavotu ēdienu dēļ. Lai maizi izceptu labi, vajadzīgs apdoms un rūpība; šādā maizes kukulī ir vairāk reliģijas, nekā daži iedomājas. Trūkst patiesi labu pavāru. Jaunas sievietes domā, ka gatavot ēdienu un darīt citus mājas darbus ir verdziski, un šī iemesla dēļ daudzām meitenēm, kas apprecas un kam jārūpējas par ģimeni, ir maz priekšstatu par sievas un mātes pienākumiem.

Gatavošana nav nieka zinātne, bet praktiskajā dzīvē viena no vissvarīgākajām. Tā jāmācās visām sievietēm, bet īpaši jāapgūst namamātēm, kuru rocība nav sevišķi liela. Ir vajadzīga gudrība, lai ēdiens būtu garšīgs un tajā pašā laikā vienkāršs un barojošs. To ir iespējams panākt. Pavāriem jāzina, kā pagatavot vienkāršu ēdienu tā, lai tas būtu aromātisks, veselīgs un patīkams.

Ikvienai sievietei namamātei, kas tomēr nepārvalda veselīgas kulinārijas mākslu, vajadzētu apņemties to iemācīties, jo tas ir svarīgi ģimenes labklājībai. Ir daudzas mājturības skolas, kas sniedz šādu iespēju. Ja tas nav īstenojams, vajadzētu mācīties pie kāda laba pavāra un censties bagātināt savu pieredzi, līdz sieviete kļūst patiesi laba kulināre.

Svarīga ir ēšanas regularitāte. Katrai maltītei jānosaka savs laiks. Tad lai katrs ēd, ko organisms prasa, bet līdz nākamajai maltītei neko citu nelieto. Daudzi ēd, kad organismam nav nekādas vajadzības pēc ēdiena, neievērojot intervālus starp maltītēm, jo viņiem nav pietiekama gribasspēka pretoties savām iegribām. Ceļojumā daži nepārtraukti grauž visu, kas vien ir ēdams un viņiem pieejams. Tas ir ļoti kaitīgi. Ja ceļotāji regulāri ēstu vienkāršu un sātīgu uzturu, tie nejustos tik ļoti noguruši un neciestu no ceļojumu slimībām.

Cits kaitīgs paradums ir ēšana tieši pirms gulētiešanas. Parastās maltītes ir baudītas, taču tādēļ, ka ir nespēka sajūta, tiek ēsts vēl un vēl. Izdabājot savām iegribām, šī nepareizā prakse kļūst par ieradumu, un cilvēkam šķiet, ka ir neiespējami iemigt, ja nav paēsts. Pēc vēlajām vakariņām gremošanas process turpinās gulēšanas laikā. Lai gan gremošanas trakts darbojas nemitīgi, tomēr tā darbs naktī nav pilnvērtīgs. Miegu traucē nepatīkami sapņi, un cilvēks no rīta uzmostas neatspirdzis. Viņam nav nekādas patikas brokastot. Kad dodamies pie miera, kuņģim savu darbu vajadzētu būt padarījušam, lai līdz ar citiem ķermeņa orgāniem baudītu atpūtu. Vēlas vakariņas sevišķi bīstamas ir cilvēkiem, kuri strādā sēžot. Viņiem gremošanas traucējumi bieži izraisa tādas slimības, kas var beigties pat ar nāvi.

Bieži vien izsalkuma sajūta vakaros rodas tādēļ, ka gremošanas orgāni dienā bijuši pārslogoti. Pēc kārtējās maltītes gremošanas orgāniem jāatpūšas. Starplaikam starp ēdienreizēm jābūt vismaz piecām vai sešām stundām, un vairums cilvēku, kas to pārbaudījuši, secina, ka ēst divas reizes dienā ir labāk nekā trīs.

* Vissvarīgāk ir nodrošināt pienotavās un fermās apstrādātu un gatavotu pārtikas produktu tīrību. Ja ganāmpulks tiek bieži pārbaudīts, regulāri veikta rūpīga piena pasterizācija un atdzesēšana, tas tiek izdarīts; produkti, kas nāk no nezināmiem avotiem vai ar kuriem rīkojas pavirši, rada veselībai bīstamus draudus. ASV Lauksaimniecības ministrijas Fermeru biļetenā Nr. 1705 ministrijas eksperte Rovena Šmite Kārpentere raksta: “Pienā esošās olbaltumvielas un minerālvielas, kas cilvēkiem ir pilnvērtīgs uztura līdzeklis, ir arī lieliska barība baktērijām.” Lasītājs sapratīs, ka piezīme par sieru neietver mājas sieru, biezpienu vai līdzīgus pārtikas produktus, kurus autore vienmēr atzina par veselīgiem. — Izdevēji.

Nepareiza ēšana

Ēdienus nevajag ēst ļoti karstus vai ļoti aukstus. Ja ēdiens ir auksts, kuņģim nepieciešami papildspēki, lai apēsto pirms sagremošanas sasildītu. Šī paša iemesla dēļ kaitīgi ir arī auksti dzērieni; karstu dzērienu neapvaldīta lietošana turpretī novājina. Jo vairāk šķidruma uzņem kopā ar ēdienu, jo grūtāk to sagremot; pirms var sākties gremošana, šķidrumam ir jāuzsūcas. Sāli nelietojiet daudz, izvairieties no marinādēm un vircotām piedevām, ēdiet pietiekami daudz augļu, tad zudīs nepieciešamība maltītes laikā dzert.

Ēdiens jāēd lēnām un pilnīgi jāsakošļā. Tas nepieciešams, lai siekalas varētu pilnīgi sajaukties ar barību un izdalītos gremošanas sulas.

Cits nopietns ļaunums ir ēšana nenoteiktā laikā, kā arī pēc smaga darba vai aktīvām kustībām, kad cilvēks ir noguris vai sakarsis. Tūlīt pēc ēšanas izveidojas spēcīgs nervu sistēmas sasprindzinājums, un, ja prātu vai organismu ļoti pārpūlē tieši pirms vai pēc ēšanas, gremošana tiek kavēta. Uztraukuma, nemiera un steigas apstākļos cilvēkam vispirms vajag nomierināties, ēst var tikai pēc tam.

Kuņģa darbība ir cieši saistīta ar smadzeņu darbību. Kuņģim saslimstot, novājinātajiem gremošanas orgāniem palīdz smadzeņu nervu enerģija. Ja tas atkārtojas regulāri, asinis galvā pieplūst par daudz. Ja smadzenes tiek pārslogotas pastāvīgi un fizisko kustību ir par maz, tad, pat ēdot kaut ko vieglu, jābūt piesardzīgam. Maltītes laikā atbrīvojieties no nomācošām un bažīgām domām; nesteidzieties, bet ēdiet lēnām un priecīgā noskaņojumā, ar pateicību Dievam par visām Viņa svētībām.

Daudzi, kas pārtrauc gaļas un citu treknu un kaitīgu pārtikas produktu lietošanu, domā, ka tad, ja viņu pārtika tagad ir vienkārša un veselīga, viņi var apmierināt tieksmi ēst bez ierobežojuma. Viņi nu ēd pārmērīgi, dažreiz pat nesātīgi. Tie ir maldi. Gremošanas orgāni nav jāpārslogo ar pārmērīgu ēdiena daudzumu, jo organismam būs grūti to pārstrādāt.

Ir paradums ēdienus galdā pasniegt citu pēc cita. Nezinot nākamo ēdienu, kāds var pietiekami paēst jau maltītes sākumā. Kad nu atnes pēdējo, viņš tomēr rīkojas neprātīgi un bauda vēl arī kārdinošo desertu, kas tomēr nenāk par labu. Ja viss maltītei domātais tiktu uzlikts uz galda jau sākumā, katrs varētu izraudzīties sev vēlamāko.

Dažreiz pārēšanās sekas ir jūtamas tūlīt. Citos gadījumos sāpju sajūtas nav, bet gremošanas orgāni zaudē savus vitālos spēkus, un veselība tiek iedragāta.

Lieks ēdiens apgrūtina organismu un rada slimīgu, nemierīgu stāvokli. Tas stimulē pārmērīgu asiņu pieplūdumu kuņģī, locekļi un ekstremitātes drīz atdziest. Tādā veidā tiek ļoti apgrūtināti gremošanas orgāni, un, kad tie beidzot savu paveikuši, rodas vājuma jeb gurdenuma sajūta. Daži, kas vienmēr pārēdas, kļūdaini uzskata šo sajūtu par jaunu izsalkumu; tas tomēr nav izsalkums, bet gan pārēšanās sekas. Citreiz nemitīgā ēšana izraisa smadzeņu impulsus, kas rada nepatiku pret garīgu vai fizisku darbu. To var izskaidrot tā, ka dzīvības spēki padarījuši savu darbu, nevajadzīgi izšķiežot uzkrāto enerģiju, un ir pilnīgi izsīkuši. Kuņģis saka: “Ļauj atpūsties!” Daudzi šo vājumu uzskata par prasību pēc vēl vairāk ēdamā, tā kuņģim atpūtas vietā uzkraujot citu nastu. Tā visa sekas ir tādas, ka gremošanas orgāni ir pārguruši un nespēj veikt savu uzdevumu.

Sabatam nevajadzētu sagatavot daudz vairāk vai lielāku ēdienu dažādību nekā citām dienām. Ēdienam vajadzētu būt vienkāršākam, un jāēd mazāk, lai prāts būtu skaidrs un spējīgs uztvert garīgās vērtības. Pārslogots kuņģis nozīmē apgrūtinātas smadzenes. Var klausīties visvērtīgākos vārdus un tos nenovērtēt, jo prāts nepareizās ēšanas dēļ būs miglains. Sabatā pārēdoties, daudzi nespēj uzņemt viņiem paredzētās dārgās garīgās svētības.

Sabatā nevajadzētu gatavot, bet tādēļ nav jāēd auksts ēdiens. Iepriekšējā dienā gatavotais jāuzsilda. Centieties, lai ēdieni, kaut arī vienkārši, būtu garšīgi un pievilcīgi. Sevišķi ģimenēs, kurās ir bērni, būtu labi sabatā sagādāt kādu gardumu, kas nav pieejams katru dienu.

Nevajadzētu vilcināties ar pārmaiņām, ja pieļauti nepareizi ēšanas ieradumi. Ja to dēļ radušies gremošanas traucējumi, jāvelta visas pūles, lai pasargātu atlikušos dzīvības spēkus un novērstu katru pārmērību. Kuņģis var arī pilnībā neatlabt pēc ilgstošas kairināšanas, bet pareizs uzturs pasargās to no tālākas saslimšanas, un daudzi cilvēki vairāk vai mazāk atveseļosies. Nav viegli uzrakstīt noteikumus, kas derētu visiem gadījumiem, bet lielu uzlabojumu var panākt, ievērojot pareizus ēšanas principus. Saimniecei nevajag nepārtraukti nopūlēties, lai rosinātu ēstgribu.

Atturība ēšanā vainagosies ar garīgu un morālu spraigumu un palīdzēs valdīt pār kaislībām. Pārēšanās sevišķi kaitīga ir cilvēkiem ar kūtru temperamentu; viņiem jāēd vienkāršs uzturs un daudz jākustas. Ir vīrieši un sievietes ar lieliskām dotībām, kuri neveic ne pusi no tā, ko spētu, ja valdītu pār savu kāri daudz ēst.

Šī diemžēl ir rakstnieku un runātāju vājība. Bagātīgi paēduši, viņi sēdēdami nododas savam darbam, lasot, pētot vai rakstot, bet neatlicinot laiku fiziskām kustībām. Brīvais domu un vārdu plūdums tiek kavēts. Viņi nespēj rakstīt vai runāt ar vajadzīgo spēku un intensitāti, nespēj iedziļināties lietas būtībā. Viņu centieni kļūst vāji un neauglīgi.

Tiem, kas ir atbildīgi par citiem cilvēkiem, īpaši tiem, kas ir viņu garīgo interešu sargi, jābūt saasinātai uztverei un koptai izjūtu gaumei. Vairāk nekā citiem viņiem jābūt ēšanā sātīgiem. Viņu galdā nav vietas nedz dārgiem, nedz izsmalcinātiem ēdieniem.

Atbildīgos amatos esošajiem cilvēkiem katru dienu jāpieņem svarīgi lēmumi ar lielu nozīmi. Viņu domu gaitai bieži jābūt ātrai un nekļūdīgai, bet tas ir iespējams tikai tad, ja ievēro stingru atturību. Prāts, tāpat kā fiziskie spēki, ir regulāri un pareizi jātrenē. Ja piepūle nav pārmērīga, katra jauna slodze rada papildu enerģiju. Taču bieži vien to cilvēku darbs, kuriem jāapspriež nopietnas problēmas un jāpieņem svarīgi lēmumi, ir sabojāts nepareiza uztura dēļ. Slims kuņģis izraisa haosu, nenosvērtību prāta darbībā, veicina aizkaitināmību, skarbumu vai netaisnīgumu. Daža laba iecere, kas pasaulei būtu bijusi par svētību, ir atlikta malā, bet daudzi netaisni, agresīvi, pat cietsirdīgi pasākumi apstiprināti un veikti slimīgā stāvoklī, kas radies no nepareiziem ēšanas ieradumiem.

Man ir kāds ierosinājums jums, kam ir sēdošs vai pārsvarā garīgs darbs, — ja vien jūtaties pietiekami drosmīgi un disciplinēti — katrā maltītē ēdiet vienu, divus vai trīs vienkāršus ēdienus, bet ne vairāk, kā nepieciešams izsalkuma apmierināšanai. Ik dienas aktīvi kustieties, un drīz pamanīsit arī reālu labumu.

Spēcīgiem vīriešiem, kas strādā aktīvu fizisku darbu, nav jābūt tik rūpīgiem ēdienu daudzuma un kvalitātes izvēlē kā cilvēkiem, kam ir sēdošs darbs. Taču arī viņiem būtu labāka veselība, ja tie rūpīgāk novērtētu savus ēšanas un dzeršanas paradumus.

Daži vēlas, lai viņiem uzraksta konkrētus ieteikumus diētai. Viņi tomēr pārēdas un tad to nožēlo, un pēc tam atkal turpina gudrot, kā pareizāk ēst un dzert. Tā tam nevajadzētu būt. Viens cilvēks nevar uzrakstīt otram īpašus noteikumus. Katram no mums taču piemīt veselais saprāts un paškontroles spējas, tikai jārīkojas saskaņā ar veselības principiem.

Mūsu organisms ir Kristus atpirkts īpašums, un mēs nedrīkstam rīkoties ar to pēc savas patikas. Visiem, kas izprot veselības likumus, ir jāpaklausa šiem Dieva izdotajiem likumiem. Tas ir katra paša pienākums, jo mums ir jācieš, ja pārkāpjam tos. Mums katram ir jāatbild Dievam par saviem ieradumiem un rīcību. Mums nav jājautā: “Kā rīkojas pasaule?”, bet: “Kā es pats izturēšos pret man doto Dieva Gara mājokli?”

Gaļa kā uzturlīdzeklis

Cilvēku pirmo paaudžu uzturā Dievs nebija iekļāvis dzīvnieku gaļu. Tikai pēc ūdensplūdiem, kad uz zemes bija iznīcināti visi zaļumi, ļaudis saņēma atļauju ēst gaļu.

Kungs, izraudzīdams cilvēkam Ēdenē uzturu, ar to norādīja vislabāko diētu; arī Israēlam dotie ēšanas likumi bija tiem labākie. Dievs izveda israēliešus no Ēģiptes un sāka viņu audzināšanu, lai tie kā tauta būtu Viņa īpašums. Ar viņu starpniecību Dievs vēlējās svētīt un mācīt pasauli, tādēļ nodrošināja ļaudis ar vislabāko uzturu — nevis gaļu, bet mannu — “debesu maizi”. Tā kā israēlieši bija īgni un kurnēja pēc Ēģiptes gaļas podiem, viņiem atļāva ēst gaļu, bet tikai neilgu laiku. Tās lietošana izraisīja slimības un nāvi tūkstošiem. Tomēr bezgaļas diēta nekad netika pieņemta labprātīgi. Arī turpmāk tā palika atklāts vai slepens neapmierinātības un kurnēšanas iemesls, tādēļ nepastāvēja ilgi.

Apmetoties Kānaānā, israēliešiem atļāva ēst gaļu, bet tikai pēc rūpīgiem ierobežojumiem, kas mazināja ļaunās sekas. Cūkas gaļu aizliedza vispār, tāpat arī citu dzīvnieku, putnu un zivju gaļu, ko atzina par nešķīstu. Stingri aizliedza ēst atļautās gaļas taukus un asinis.

Pārtikai atļauti tika vienīgi tie dzīvnieki, kuriem nebija nekādas vainas. Nedrīkstēja lietot nevienu ievainotu radījumu vai to, kas pats bija gājis bojā vai kura asinis nebija notecējušas.

Ignorējot dievišķos norādījumus par pareizu uzturu, israēlieši cieta lielu zaudējumu. Viņi ilgojās pēc gaļas un par savu iegribu dārgi samaksāja. Tauta nesasniedza Dieva rakstura ideālu un nepiepildīja Viņa nodomu. Kungs “apmierināja viņiem viņu kārību, bet uzsūtīja viņu dzīvībām sērgu”. (Ps. 106:15) Laicīgo viņi vērtēja augstāk par garīgo, tādēļ nesasniedza to svēto pārākumu, ko Dievs viņiem bija lēmis.

Iemesli, kādēļ vajadzētu atteikties no gaļas lietošanas

Visi, kas ēd gaļu, bauda pārstrādātus graudus, labību un saknes, ar ko baro dzīvniekus, lai veicinātu to augšanu. Ēdājā pāriet graudā un saknēs esošā dzīvība. To mēs uzņemam, lietojot dzīvnieku gaļu. Cik daudz labāk saņemt to tieši, ēdot mūsu vajadzībām Dieva sagādāto uzturu!

Gaļa nekad nav bijusi labākā pārtika, taču tagad tā ir divkārt nevēlama, jo strauji pieaug dzīvnieku saslimstība. Tie, kas uzturā lieto gaļu, maz zina, ko viņi īsti ēd. Ja viņi varētu redzēt lopus, kad tie bijuši dzīvi, un zinātu apēstās gaļas kvalitāti, viņi no tās riebumā novērstos. Cilvēki turpina lietot gaļu, kas pilna tuberkulozes un vēža izraisītāju. Tādā veidā tiek pārnēsātas šīs un vēl citas nenovēršamas un nāvējošas slimības.

Daudz parazītu ir cūkgaļā. Par cūku dievs sacījis: “Tā lai ir jums nešķīsta; viņas gaļu neēdiet un neaizskariet viņas maitu.” (5. Moz. 14:8) Šo pavēli deva tādēļ, ka cūkgaļa nav derīga pārtikai. Cūkas ir atkritumu aizvācējas, un tas ir vienīgais to derīgums. Nekad, nekādos apstākļos cilvēkiem šī gaļa nav jāēd. Nav iespējams, ka kādas dzīvas būtnes gaļa ir veselīga, ja tās dabiskā vide ir netīrumi, un ikdienas barība — visādi atkritumi.

Bieži dzīvniekus uz tirgu aizved un pārdod pārtikai, kad tie ir tik slimi, ka īpašnieki baidās turēt tos vēl ilgāk. Bieži šīs slimības izraisa īpašā nobarošana tirgus vajadzībām. Šķirti no gaismas, elpodami netīro kūts gaisu, iespējams, barodamies ar sastāvējušos un pūstošu barību, lopi un visa to gaļa drīz vien piesātinās ar kaitīgām vielām.

Dzīvniekus dažreiz transportē tālu, un tie ir pakļauti lielām ciešanām, līdz sasniedz tirgu. Atrauti no zaļajām ganībām un iedami nogurdinošus pārgājienus pa putekļainiem ceļiem vai sablīvēti netīros vagonos, uztraukti un noguruši, bieži stundām bez barības un ūdens, nabaga dzīvnieki tiek vesti pretī nāvei, lai cilvēki varētu mieloties ar šo nokauto lopu miesu.

Daudzās vietās no netīrumiem ūdenī saindējas zivis, tā izraisot slimības arī cilvēkiem, kuri tās apēd. Īpaši tas sakāms par tām, kurām jāpeld cauri lielo pilsētu notekūdeņu straumēm. Šīs zivis var nopeldēt lielus attālumus, tad nonākt tīros ūdeņos un tur tikt nozvejotas, tomēr, izmantotas uzturā, var izraisīt slimību vai nāvi tiem, kas pat nenojauš šīs briesmas.

Gaļas lietošanas sekas uzreiz var arī nepamanīt, bet tas nepierāda tās nekaitīgumu. Tikai nedaudzus var pārliecināt, ka apēstā gaļa sagandējusi viņu asinis un radījusi ciešanas. Daudzi mirst no slimībām, ko izraisījusi gaļas lietošana, bet īsto iemeslu neapzinās ne viņi paši, ne citi.

Morālais ļaunums, ko rada gaļas lietošana, nav mazāks par fiziskajām nelaimēm, kuras tā rada. Gaļa ir kaitīga veselībai; katrs faktors, kas nelabvēlīgi ietekmē mūsu organismu, atstāj ļaunas pēdas arī dvēselē un prātā. Padomājiet par nežēlību pret dzīvniekiem, kuru sevī ietver gaļas ēšana, un tās iespaidu uz tiem cilvēkiem, kuriem šie lopi ir jānokauj. Kā tas iznīcina laipnību, ar kādu mums jāizturas pret šiem Dieva radījumiem!

Daudzu “mēmo” dzīvnieku gudrība tik ļoti līdzinās cilvēka prāta spējām, ka mēs to nevaram pat izskaidrot. Dzīvnieki redz un dzird, mīl un bīstas, jūtas laimīgi un cieš. Savu organismu tie izmanto daudz pareizāk nekā daudzi cilvēki savējo. Tie izrāda līdzjūtību un maigumu pret saviem sugas brāļiem, kuriem ir kādas ciešanas. Daudzi dzīvnieki pieķeras saviem kopējiem daudz vairāk nekā daži cilvēki saviem aprūpētājiem. Šo pieķeršanos cilvēkam nevar saraut, neliekot dzīvniekiem ciest.

Kurš cilvēks, kam ir sirds krūtīs un kas jebkad ir rūpējies par mājlopiem, var skatīties dzīvnieka uzticības un pieķeršanās pilnajās acīs un tad to labprātīgi nodot miesnieka nazim? Vai tāds var pēc tam mierīgi ēst šo gaļu?

Ir maldīgi uzskatīt, ka muskuļu spēku veicina dzīvnieku gaļas lietošana. Organisma vajadzības var apmierināt citādi un vēl labāk, iegūstot pat stiprāku veselību. Graudaugi, augļi, rieksti un saknes satur visas mums nepieciešamās uzturvielas. Gaļas lietošana to nespēj nodrošināt. Ja gaļa mūsu veselībai un spēkam būtu svarīga, tā tiktu iekļauta sākotnēji izraudzītajā cilvēka uzturā.

Pārtraucot gaļas lietošanu, bieži jūtama vājuma sajūta, šķietams enerģijas trūkums. Daudzi to uzskata par pierādījumu tam, ka gaļas ēšana ir nepieciešama. Taču patiesībā tas ir tāpēc, ka šāds uzturs uzbudina, jo “sakarsē” asinis un kairina nervus, bet cilvēkam šķiet, ka kaut kā trūkst. Dažreiz pārtraukt gaļas lietošanu ir tikpat grūti, kā dzērājam atteikties no degvīna, taču šāda pārmaiņa nāks tikai par labu.

Izslēdzot no uztura gaļu, tā jāaizstāj ar dažādiem graudiem, riekstiem, saknēm un augļiem, kas būs gan barojoši, gan ēstgribu rosinoši. Novājējušiem un nepārtrauktā darbā nogurušiem cilvēkiem tas ir īpaši nepieciešami. Dažās nabadzīgās valstīs gaļa ir vislētākais produkts. Šādos apstākļos pārmaiņa būs grūti panākama, bet to var izdarīt. Tomēr mums jāņem vērā cilvēku stāvoklis un dzīves laika ieradumu spēks, tādēļ jābūt uzmanīgiem, lai pārmērīgi nesteidzinātu pat labu ideju īstenošanu. Nevienu nevajag mudināt izdarīt pēkšņas pārmaiņas. Gaļa jāaizstāj ar veselīgu, bet ne dārgu uzturu. Šajā ziņā liela nozīme ir saimniecei vai pavāram. Rūpīgi un prasmīgi var pagatavot barojošus un garšīgus ēdienus, kas pilnībā aizstās gaļu.

Ļoti svarīgi ir vēlēties ēst veselīgi un koncentrēt gribu iegādāties un lietot labu, veselīgu uzturu. Tad arī pārmaiņas varēs veikt ātri, un drīz zudīs prasība pēc gaļas.

Vai nav pienācis laiks visiem izvirzīt mērķi — iztikt bez gaļas? Kā gan tie, kas vēlas kļūt šķīsti, cēli, svēti un būt sadraudzībā ar Debesu eņģeļiem, vēl var lietot uzturā kaut ko tādu, kas tik kaitīgi iedarbojas uz dvēseli un organismu?! Kā var atņemt dzīvību Dieva radījumiem, lai to gaļu lietotu kā delikatesi? Labāk vajadzētu pievērsties veselīgai un garšīgai pārtikai, ko cilvēkam deva iesākumā, kā arī pašiem būt un mācīt savus bērnus izturēties žēlsirdīgi pret dzīvniekiem, kurus radījis Dievs un uzdevis mums rūpēties un valdīt pār tiem.

Galējības izpratnē par uzturu

Ne visi, kas atzīst uztura reformu, ir īsti tās piekritēji. Daudziem cilvēkiem tā izpaužas tikai ar to, ka viņi atsakās no dažu vispārzināmu neveselīgu uzturvielu lietošanas. Viņi skaidri neizprot veselības principus, viņu galdi vēl joprojām vai lūst no kaitīgiem gardumiem un ir tālu no kristīgās sātības un atturības parauga.

Citi, vēlēdamies rādīt pareizu piemēru, nokļūst pretējā galējībā. Daži neprot iegādāties vēlamo un lieto nevis to, kas vislabāk aizstātu trūkstošo, bet pieņem “nabadzības” diētu. Viņu uzturs nesatur labām asinīm nepieciešamos elementus, tādēļ veselība cieš, mazinot radošos spēkus, un viņu piemērs vairāk runā pretī uztura reformai nekā par labu tai.

Citi uzskata tā: ja veselības nodrošināšanai vajadzīgs vienkāršs uzturs, tad nav daudz jārūpējas par tā izvēli vai sagatavošanu. Daži aprobežojas ar nepilnvērtīgu uzturu, kas nav pietiekami daudzveidīgs, lai apmierinātu organisma vajadzības, un pēc tam cieš.

Tie, kas reformas principus izprot nepilnīgi, bieži vien ne tikai nelokāmi īsteno savus uzskatus, bet uzspiež tos arī ģimenei un kaimiņiem. Tas, ka viņu reforma ir kļūdaina, redzams šo ļaužu sliktajā veselībā un centienos uzspiest citiem savu viedokli. Tāda attieksme daudziem rada nepareizu priekšstatu par uztura reformu, pat liekot no tās atteikties.

Tie, kas izprot veselības likumus un ievēro tos, izvairīsies no galējībām kā savu iegribu apmierināšanā, tā arī savaldīšanā. Viņu izraudzītie ēdieni būs domāti nevis iekāres apmierināšanai, bet organisma stiprināšanai. Viņi centīsies uzturēt savus garīgos un fiziskos spēkus vislabākajā stāvoklī, lai pilnīgāk varētu kalpot Dievam un cilvēkiem. Ja apetīte būs pakļauta prāta un sirdsapziņas kontrolei, viņi tiks atalgoti ar veselu organismu un prātu. Lai gan šādi cilvēki savus uzskatus neuzspiež citiem, to piemērs liecinās par labu pareizajiem principiem un spēs īpašā veidā citus ietekmēt uz labu.

Uztura reformā patiesi nepieciešams veselais saprāts. Šo tematu vajadzētu pētīt plaši un dziļi, un nevienam nevajag kritizēt citus, ja to pieredze visās lietās nesaskan ar paša uzskatiem. Nav iespējams uzrakstīt nemainīgu likumu, kas regulētu ikviena ieradumus, un nevienam nevajag uzskatīt sevi par kritēriju citiem. Ne visi var ēst vienus un tos pašus ēdienus. Ēdieni, kas vienam cilvēkam garšo un ir veselīgi, kādam citam var šķist negaršīgi un būt pat kaitīgi. Daži nevar lietot pienu, turpretī citi to vēlas. Vieni nevar sagremot pupas un zirņus, bet vairumam ļaužu tie ir veselīgi. Dažiem cilvēkiem rupja maluma graudu izstrādājumi ir labs uzturs, bet citi tos nevar lietot.

Cilvēki, kas dzīvo jaunattīstības valstīs vai nabadzības skartos apgabalos, kur augļu un riekstu nepietiek, nav jāmudina no savas ēdienkartes izslēgt pienu un olas. Ir taisnība, ka cilvēkiem ar lieko svaru un tiem, kuriem ir pārāk spēcīgi izteikta dzimumtieksme, jāvairās no uzbudinošas pārtikas. Olas nevajadzētu lietot tajās ģimenēs, kurās bērniem vērojamas jutekliskas tieksmes. Cilvēkiem, kuriem asinsradošie orgāni ir vāji, — sevišķi, ja nav pieejamas citas uzturvielas, kas sniedz organismam vajadzīgo, — piens un olas būs pat nepieciešami. Tomēr jāvelta liela vērība, lai pienu iegūtu no veselām govīm un olas — no veseliem mājputniem, kas labi baroti un aprūpēti. Olas jānovāra tā, lai tās varētu viegli sagremot.

Uztura reformai jāprogresē. Dzīvnieku vidū arvien vairāk izplatās slimības, tādēļ piena un olu lietošana kļūst arvien apšaubāmāka. Šos produktus jācenšas aizstāt ar veselīgākiem un lētākiem. Cilvēkus iespēju robežās visur vajadzētu mācīt gatavot ēdienus bez piena un olām, taču maltītēm jābūt veselīgām un garšīgām.

Parasti veselībai par labu nāk paradums ēst divreiz dienā; tomēr zināmos apstākļos cilvēki var vēlēties trešo ēdienreizi. Tajā vajadzētu būt ļoti mērenam, viegli sagremojamam ēdienam. Sausie cepumi, krekeri, sausiņi un augļi vai graudu kafija vakariņās ir vispiemērotākie.

Daži ļaudis ir pastāvīgi nobažījušies par to, vai tikai lietotais uzturs, lai gan vienkāršs un veselīgs, nenodarīs viņiem ļaunu. Es vēlētos tiem teikt: “Nedomājiet, ka ēdiens jums nodarīs kādu ļaunumu, vispār nedomājiet par to. Ēdiet atbilstoši savam vislabākajam vērtējumam, un, kad esat pielūguši Kungu, lai Viņš svētī maltīti jūsu stiprināšanai, ticiet, ka Dievs dzird jūsu lūgšanas, un esiet mierīgi.”

Dievs netiek godināts, ja organisms ir pamests novārtā vai pret to izturas nolaidīgi. Tā tas kļūst nepiemērots kalpošanai Viņam. Viens no pirmajiem mājasmātes pienākumiem ir rūpes par ģimenes veselību, pagatavojot garšīgu un spēcinošu ēdienu. Ir daudz labāk iegādāties mazāk dārgu apģērbu un mēbeļu, nekā skopoties ar pārtiku.

Dažas namamātes, lai bagātīgi pacienātu viesus, ierobežo maltīti ģimenei. Tas nav pareizi. Viesu uzņemšanā ir jāievēro lielāka vienkāršība. Vispirms uzmanība jāpievērš ģimenes locekļiem.

Neprātīga taupība un ārišķīgi paradumi bieži neļauj parādīt viesmīlību tur, kur tā visvairāk nepieciešama un nestu svētību. Ikdienā lietojamam ēdienam vajadzētu būt tādam, lai bez bažām varētu uzņemt negaidītu viesi un namamātei nevajadzētu īpaši tam gatavoties.

Visiem būtu jāmācās, ko ēst un kā gatavot. Vīriešiem, tāpat kā sievietēm, vajadzētu mācēt pagatavot vienkāršu un veselīgu maltīti. Viņu nodarbošanās bieži saistīta ar pārbraucieniem. Tad gadās, ka nevar dabūt veselīgu ēdienu; bet, ja ir zināšanas kulinārijā, tās var izmantot savā labā.

Rūpīgi pārdomājiet savu ēdienkarti. Izpētiet cēloņu un seku sakarības. Attīstiet paškontroli. Pakļaujiet pārmērīgu kāri ēst prāta kontrolei. Neapgrūtiniet kuņģi ar pārēšanos, bet arī neatraujiet sev vajadzīgu un garšīgu ēdienu, ko prasa veselība.

Veselīga uztura mācībai lielu ļaunumu nodara dažu šķietamo veselības reformistu šaurie uzskati. Tiem, kas rūpējas par veselību, ir jāatceras, ka par uztura reformu galvenokārt spriedīs pēc ēdieniem, ko gatavo viņi paši un liek uz sava galda, tādēļ viņiem vajadzētu rādīt piemēru un ieteikt derīgus principus citiem, nevis rīkoties pretēji vai pat apšaubāmi. Daudzi pretosies jebkurai reformai, lai cik tā būtu mērena, ja tā ierobežo iekāri. Viņu “kungs” ir vēders, viņus neinteresē saprātīgi veselības likumi. Šādi ļaudis visus, kas atstāj iemīto paradumu taku un aizstāv reformas, uzskatīs par ekstrēmistiem, kaut gan tiem varētu būt taisnība. Lai šādiem cilvēkiem nebūtu pamata kritizēt, īstiem veselības reformas īstenotājiem nav jāmēģina uzsvērt atšķirīgo, bet jātuvojas tiem iespējami vairāk, protams, neupurējot principus.

Ja cilvēki, kas sludina veselīga uztura mācību, nonāk galējībās, nav jābrīnās, ka citi, kas gan uzskata tos par veselības principu pārstāvjiem, kopumā noraida pašu reformu. Šīs galējības bieži īsā laikā sagrauj labo iespaidu, ko vēlāk vairs nevar atjaunot.

Veselības reforma pilnīgi izdosies tikai tad, ja nenobīsimies no visaptverošajām pārmaiņām mūsu dzīvesveidā — reformas spēku mēs nekādā ziņā nedrīkstam vājināt ar šauriem uzskatiem un neapdomīgu rīcību. Nevienam nevajadzētu pieļaut, ka citu cilvēku opozīcija, izsmiekls, vēlme izpatikt vai ietekmēt pārējos, novērstu viņu no patiesajiem veselības principiem vai liktu izturēties pret tiem nenopietni. Šiem principiem uzticīgie sadzīvē būs stingri un negrozāmi, bet tajā pašā laikā arī korekti, kristīgi un savaldīgi.

Stimulējošās vielas un narkotikas

Stimulējošajās vielās un narkotikās ietilpst daudz dažādu sastāvdaļu, kas saindē asinis, uzbudina nervu sistēmu un, lietoti kā ēdiens vai dzēriens, rada kuņģa iekaisumu. To lietošana ir liels ļaunums. Cilvēki vēlas izjust stimulējošo vielu izraisīto uzbudinājumu tādēļ, ka uz brīdi to iespaids šķiet vēlams. Taču vienmēr seko arī reakcija. Nedabisku stimulējošu vielu lietošana vienmēr tiecas uz pārmērībām, tādēļ tās ir aktīvas fiziskās deģenerācijas un sabrukuma veicinātājas.

Garšvielas

Ja šajā steigas pilnajā laikmetā lietojam pēc iespējas mazāk uzbudinošu produktu, jo labāk. Garšvielas savā būtībā ir kaitīgas. Sinepes, pipari, virces, marinādes ar etiķi un citas tamlīdzīgas lietas kairina kuņģi un sakarsē asinis, piesārņojot tās. Lai parādītu alkoholisko dzērienu lietošanas sekas, bieži tiek demonstrēts dzērāja iekaisušais kuņģis. Līdzīgu iekaisumu rada uzbudinošas garšvielas. Drīz parastais ēdiens vairs neapmierina. Organisms jūt vajadzību, tieksmi pēc kaut kā vairāk uzbudinoša.

Tēja* un kafija

Melnā tēja darbojas kā stimulators un zināmā mērā rada saindēšanos. Līdzīga ir kafijas un citu tamlīdzīgu populāru dzērienu iedarbība. Pirmais iespaids ir uzmundrinošs. Kuņģa nervi tiek kairināti, tie kairinājumu nosūta smadzenēm, bet tās savukārt dod sirdij pastiprinātas darbības impulsu un visam organismam īslaicīgu enerģiju. Aizmirstas nogurums, šķietami vairojas spēks. Mostas intelekts, un atdzīvojas iztēle.

Šī iznākuma dēļ daudzi uzskata, ka tēja un kafija dara daudz laba. Tas tomēr nav pareizi. Tēja un kafija nebaro organismu. To ietekme rodas, pirms vēl ir dots laiks uztura sagremošanai un asimilācijai, un šķietamais spēks ir tikai nervu uzbudinājums. Stimulatoru iedarbībai izbeidzoties, nedabīgais spēks samazinās, un sekas ir attiecīga apātijas un vājuma pakāpe.

Nervu uzbudinātāju ilgstošas lietošanas sekas ir galvassāpes, bezmiegs, sirdsklauves, gremošanas traucējumi, trīce un daudzi citi ļaunumi; tie deldē dzīvības spēkus. Nogurušiem nerviem vajadzīga atpūta un miers uzbudinājuma un pārpūles vietā. Dabai vajadzīgs laiks, lai atjaunotu izlietoto enerģiju. Stimulējošie līdzekļi to burtiski izsūknē no organisma, un kādu brīdi cilvēks var paveikt vairāk, bet, pastāvīgi tos lietojot, organisms novājē, un pakāpeniski arvien grūtāk ir kāpināt enerģiju līdz vēlamajai pakāpei. Prasība pēc stimulatoriem kļūst arvien nekontrolējamāka, līdz griba ir uzveikta un, šķiet, vairs nav spēka atteikties no nedabiskā paraduma. Rodas prasība pēc arvien stiprākiem stimulatoriem, līdz novārdzinātais organisms vairs ilgāk nespēj pretoties.

* Domāta tēja, kas satur kofeīnu. (Tulk. piez.)

Tabakas lietošana

Tabakas iedarbība ir lēna un mānīga, bet tā tomēr ir viskaitīgākā inde. Lai kādā veidā to lietotu, tā atstāj postošu ietekmi uz organismu; tā ir jo bīstamāka tādēļ, ka iedarbojas gausi un sākumā tikko manāmi. Tā uzbudina un tad paralizē nervus. Tā vājina un aptumšo smadzenes. Tā ietekmē nervu sistēmu vairāk nekā reibinoši dzērieni, turklāt šī viela ir viltīga, un tās lietošanas sekas grūti izskaust no organisma. Tā izraisa kāri pēc stipriem dzērieniem un daudzos gadījumos veicina dzeršanas ieradumu, citiem vārdiem, alkoholismu.

Tabakas lietošana ir apgrūtinoša, dārga un netīra izprieca, kas piesārņo smēķētāja organismu un ir pretīga un kaitīga apkārtējiem. No tās atkarīgi ļaudis sastopami visur. Reti var iziet cauri pūlim, lai kāds smēķētājs neiepūstu savu saindēto elpu garāmgājēja sejā. Ir nepatīkami un neveselīgi atrasties dzelzceļa vagonā vai telpā, kur gaiss piesātināts ar alkohola un tabakas smaku. Ja cilvēki paši turpina lietot šo indi, kādas gan tiesības viņiem ir piesārņot citu cilvēku elpojamo gaisu?

Tabaka nodara neizsakāmu ļaunumu bērniem un jauniešiem. Iepriekšējo paaudžu neveselīgie paradumi ietekmē mūsdienu bērnus un jauniešus. Vājas prāta spējas, fizisku nevarīgumu, traucētu nervu sistēmas darbību un nedabiskas tieksmes bērni pārmanto no vecākiem. Bērni, turpinādami šo pašu dzīvesveidu, vairo un saglabā šīs rīcības ļaundabīgās sekas. Šī netikuma dēļ fiziskā, mentālā un morālā izvirtība lielākoties kļuvusi par parastu lietu. Mums ir pamats uztraukties!

Zēni jau agrā bērnībā sāk lietot tabaku. Kad organisms vēl nav fiziski nobriedis un prāts ir sevišķi uzņēmīgs pret dažādiem iespaidiem, šī atkarība smagi iedragā fiziskos spēkus, kavē augšanu, notrulina prātu un grauj morālo stāju.

Taču ko gan var mainīt, ja vecāki, skolotāji un mācītāji, kuriem būtu jāstāsta bērniem un pusaudžiem par tabakas ļaunumu, paši nerāda priekšzīmi? Mazi zēni, tikko pārkāpuši bērnības slieksni, smēķē cigaretes. Ja kāds viņiem par to aizrāda, skan atbilde: “Mans tēvs arī smēķē.” Viņi norāda uz svētdienas skolas vadītāju vai mācītāju un saka: “Ja smēķē tāds cilvēks, kāds gan ļaunums, ja es daru tāpat?” Daudzi atturības kustību darbinieki arī ir atkarīgi no tabakas. Kā gan šādi cilvēki var apturēt tāda graujoša ieraduma progresu?

Es uzaicinu visus tos tabakas lietotājus, kas saka, ka tic un paklausa Dieva Vārdam, pārdomāt, vai viņi kā kristieši drīkst ar baudu nodoties paradumam, kas paralizē intelektu un laupa spējas pareizi novērtēt mūžīgās patiesības? Vai drīkst ik dienas laupīt Dievam to kalpošanu, kas Viņam pienākas, un atraut citiem cilvēkiem palīdzību un piemēra spēku?

Vai, būdami Dieva namturi, esat domājuši par savu atbildību attiecībā uz līdzekļiem, kas atrodas jūsu rokās? Cik daudz Kunga naudas jūs izdodat par tabaku? Parēķiniet, cik jūs par to esat izdevuši savas dzīves laikā! Kā šos demoralizējošai baudai izšķiestos līdzekļus var salīdzināt ar tiem, ko esat izdevuši trūcīgo stāvokļa atvieglošanai un Evaņģēlija izplatīšanai?

Tabaka nenāk par labu neviena cilvēka veselībai, bet cik daudz līdzekļu tiek izšķiests par to! Padomājiet, vai jūs neesat nelikumīgi piesavinājušies Kunga īpašumu?! Vai jūs neesat vainīgi, aplaupīdami Dievu un savus līdzcilvēkus!? “Vai jūs nezināt, (..) ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Kor. 6:19,20)

Reibinošie dzērieni

“Vīns ir zobgalis, ikviens cits stiprs dzēriens ir trakulis;
kas no tiem streipuļo, nav gudrs.”
“Kur ir sāpes un gaudas? Kur ir ciešanas? Kur ir asas nesaskaņas?
Kur ir sūdzēšanās? Kur ir brūces bez kāda pamata?
Kur ir neskaidras acis?
Pie tiem, kas vēlu sēž pie vīna kausa,
lai izdzertu, kas ieliets.
Neuzlūko vīnu, ka tas ir tik sārts
un kausā tik jauki zvīļo, ka tas tik vēlīgi un gludeni ierit cilvēkā!
Bet pēc tam tas kož kā čūska
un dzeļ kā odze.”
(Sal. pam. 20:1; 23:29-32)

Nekad neviena cilvēka roka nav uzrakstījusi spilgtāku šo reibinošo dzērienu upura pazemojuma un verdzības tēlojumu. Paverdzinātam, degradētam, pat pamodinātam apzināties savu nožēlojamo stāvokli, viņam nav spēka izbēgt no lamatām; viņš ies “meklēt vīnu no jauna”! (35. pants)

Nav vajadzīgi nekādi citi pamatojumi, lai pierādītu reibinošo dzērienu ļauno ietekmi uz to lietotāju. Visur sastopami neskaidri, apstulboti cilvēku grausti — dvēseles, par kurām nomira Kristus un raud eņģeļi. Viņi ir mūsu lepnās civilizācijas kauna traips, katras zemes nelaime, lāsts un briesmas.

Kas gan spēj attēlot dzērāja mājā valdošos nožēlojamos apstākļus, izmisumu un bezcerību? Padomājiet par labi audzinātu, jūtīgu, kulturālu un koptu sievieti, kas saistīta pie tā, kuru dzeršana pārveidojusi par žūpu vai dēmonu. Padomājiet par bērniem, kuriem atņemtas mājas ērtības, audzināšana un izglītība. Viņiem jādzīvo bailēs no tā, kam vajadzēja būt viņu lepnumam un aizsargātājam, izstumtiem pasaulē, nesot kauna zīmi, nereti ar pārmantotu alkoholiķa slāpju nelaimi.

Padomājiet par briesmīgajām nelaimēm, kas katru dienu notiek dzēruma dēļ! Dažs dzelzceļa vilciena ierēdnis neievēro signālu vai pārprot rīkojumu. Brauc vilciens, notiek sadursme, un daudzas dzīvības aiziet bojā. Kuģis uzskrien uz sēkļa, bet pasažieru un visas komandas dzīves noslēgums ir ūdens kaps. Šādas lietas izmeklējot, tiek atklāts, ka kāds svarīgā postenī bijis reibuma stāvoklī. Vai tad tam, kas lieto alkoholu, var uzticēt citu dzīvības? Paļauties uz šādu cilvēku var tikai tad, kad viņš nav iereibis, un arī tad ne vienmēr.

Vājāki reibinošie dzērieni

Ja cilvēki ir pārmantojuši tieksmi pēc nedabiskiem stimulatoriem, viņu tuvumā nedrīkstētu atrasties ne vīns, ne alus, ne vieglais ābolu vīns (sidrs), jo tad kārdinājums vienmēr būs acu priekšā. Uzskatot saldo ābolu vīnu par nekaitīgu, daudzi bez sirdsapziņas pārmetumiem to labprāt pērk. Salds tas ir tikai neilgu laiku, tad sākas rūgšanas process. Jaunā pikantā garša daudziem šķiet vēl patīkamāka, un viņi nelabprāt atzīst, ka dzēriens kļuvis stiprāks tādēļ, ka sarūdzis.

Dzert saldo ābolu vīnu tādu, kā to parasti gatavo, ir veselībai kaitīgi. Tikai nedaudzi turpinātu to dzert, ja redzētu tā ainu mikroskopā. Gatavojot vīnu tirgus vajadzībām, ražotāji bieži vien nav rūpīgi augļu izvēlē; tiek izspiesti tārpaini un bojāti āboli. Tie, kam pat neienāktu prātā ēst šādus bojātus augļus, dzer no tiem gatavoto vīnu un saka, ka tas ir lielisks baudījums, bet mikroskops parāda, ka, pat svaigi izspiests, šis patīkamais dzēriens ir lietošanai pilnīgi nederīgs.

Vīns, alus un saldais ābolu vīns apreibina tāpat kā stiprie dzērieni, turklāt modina tieksmi pēc vēl stiprākiem, un tā iesākas dzeršanas netikums. Mērenā dzeršana ir skola, kurā cilvēks tiek sagatavots dzērāja “karjerai”. Šo vieglo stimulatoru iedarbība ir tik nemanāma, ka lielceļš uz žūpošanu ir sākts, pirms upuris nojauš draudošās briesmas.

Daži, kurus nekad neuzskata par patiesi piedzērušiem, vienmēr atrodas vājāku alkoholisko dzērienu iespaidā. Viņi ir nemierīgi, nepastāvīgi un nenosvērti. Juzdamies droši, viņi turpina dzert arvien vairāk, līdz visi nožogojumi ir sagrauti, visi principi upurēti. Visstingrākās apņemšanās ir izgaisušas, nekādi pierādījumi nešķiet pietiekami, lai izkropļoto iekāri pakļautu prāta kontrolei.

Nevienā vietā Bībelē netiek attaisnota reibinoša vīna lietošana. Vīns, ko Kristus kāzās Kānā radīja no ūdens, bija tīra vīnogu sula. Tas bija “jaunais vīns”. Raksti par to saka: “Neposti to! Jo tur svētība iekšā.” (Jes. 65:8)

Tas bija Kristus, kas Vecajā Derībā brīdināja Israēlu: “Vīns ir zobgalis, ikviens cits stiprs dzēriens ir trakulis; kas no tiem streipuļo, nav gudrs.” (Sal. pam. 20:1) Pats Viņš nekad nav sagādājis nevienu šādu dzērienu. Sātans kārdina cilvēkus apmierināt tieksmes, kas aptumšo prātu un paralizē garīgo uztveri, bet Kristus māca uzvarēt zemākās dziņas. Nekad Viņš cilvēkiem nedos to, kas kalpotu kā kārdinājums. Visa Viņa dzīve bija sevis aizliegšanas paraugs. Lai nomāktu iekāres spēku, Viņš tuksnesī četrdesmit gavēņa dienas izcieta mūsu dēļ visskaudrāko pārbaudījumu, lai arī cilvēce spētu izturēt. Tas bija Kristus, kas pavēlēja, lai Jānis Kristītājs nedzer ne vīnu, ne stiprus dzērienus. Tas bija Viņš, kas Manoas sievai piekodināja līdzīgu atturību. Kristus nerīkojās pretēji savai mācībai. Viņa sagādātais neraudzētais vīns kāzu viesiem bija atspirdzinošs un veselīgs dzēriens. Tādu vīnu lietoja mūsu Pestītājs ar saviem mācekļiem arī pirmajā Svētajā Vakarēdienā. Tāds ir vīns, kas jāliek uz Svētā Vakarēdiena galda kā simbols Pestītāja asinīm. Šis sakraments ir domāts kā dvēseles atspirdzinātājs un dzīvinošs rituāls. Ar to nedrīkst saistīt neko, kas rosinātu uz ļaunu.

Kā gan tajā skatījumā, ko Raksti, daba un saprāts māca par reibinošo dzērienu lietošanu, kristieši spēj iesaistīties apiņu audzēšanā, lai gatavotu alu, un ražo vīnu vai ābolu sidru tirgum? Ja viņi savu tuvāko mīl tāpat kā sevi, kā viņi var piedāvāt to, kas tam būs lamatas?

Nesātība bieži sākas mājās. Lietojot treknu, neveselīgu uzturu, gremošanas orgāni novājinās, rodas kāre pēc vēl kaut kā uzbudinošāka. Tā tiek rosināta tieksme pēc vienmēr kaut kā stiprāka. Prasība pēc stimulatoriem kļūst biežāka un grūtāk atvairāma. Organisms vairāk vai mazāk piesārņojas ar indēm, un, jo vājāks tas kļūst, jo lielāka ir tieksme pēc šīm vielām. Viens solis nepareizā virzienā sagatavo ceļu nākamajam. Daudzi, kuri nevēlas likt uz galda vīnu vai kādu citu alkoholisku dzērienu, apkraus galdu ar ēdienu, kas rada tādas slāpes pēc stipra dzēriena, ka būs gandrīz neiespējami pretoties šim kārdinājumam. Nepareizi ēšanas un dzeršanas ieradumi bojā veselību un sagatavo ceļu žūpībai.

Ja jauniešiem, kas veidos nākotnes sabiedrību, varētu iemācīt pareizus atturības principus, drīz vien zustu nepieciešamība pēc atturības kustības. Ja vecāki saviem bērniem jau no mazotnes ne tikai mācīs, bet arī paši ievēros atturību un sātību, viņi varēs cerēt uz panākumiem.

Māmiņu pienākums ir palīdzēt bērniem veidot pareizus ieradumus un labu gaumi. Māciet viņiem savaldīt iekāres, radiet viņos riebumu pret narkotikām. Audziniet savus bērnus tā, lai tie spētu morāli pretoties pasaules ļaunumam. Māciet, ka nav jāpakļaujas citiem, kas mudina darīt sliktu, bet gan pašiem apkārtējie jāietekmē uz labu.

Cīņai pret nesātību tiek veltīts daudz spēka, bet svarīgi ir izprast šo pūļu galamērķi. Atturības aizstāvjiem pašiem ir skaidri jāapzinās, kāds ļaunums rodas, lietojot neveselīgu uzturu, asas garšvielas, tēju un kafiju. Visiem atturības kustību darbiniekiem mēs vēlam Dieva palīdzību, bet reizē novēlam arī pilnībā izprast to milzīgo ļaunumu, pret kuru viņi karo, un nezaudēt pārliecību un izturību savu mērķu sasniegšanai.

Cilvēkiem vienmēr jāatgādina, ka garīgo un morālo spēku pareizs līdzsvars ir būtiski atkarīgs no organisma veselības. Visa veida narkotikas un nedabiskie stimulatori, kas vājina un degradē mūsu organismu, tajā pašā laikā grauj arī prāta un morāles dzīvīgumu. Pasaules morālās degradācijas pamatā ir nesātība. Apmierinot kaitīgās tieksmes, cilvēki zaudē spēku pretoties kārdināšanai.

Šajā jomā atturības reformatoriem vēl ir daudz darba. Māciet cilvēkiem, ka veselība, raksturs un pat dzīvība ir apdraudēti, ja lieto narkotiskus stimulatorus, kas uzbudina izsīkušo enerģiju nedabiskai, konvulsīvai darbībai.

Vienīgā pareizā izturēšanās pret tēju, kafiju, tabaku un alkoholiskajiem dzērieniem ir: neaizskart, nenogaršot, netirgoties. Tēja, kafija un tamlīdzīgi dzērieni iedarbojas tāpat kā alkohols un tabaka; bieži vien tieksmi pēc tiem ir tikpat grūti pārvarēt kā dzērājam atstāt reibinošo dzērienu. Cilvēki, kas vēlas pārtraukt lietot šīs narkotikas, kādu laiku nezinās, ko iesākt, un ļoti cietīs, bet, ar neatlaidību pārvarot šo tieksmi, tie tomēr atgūsies un vairs nejutīs nepieciešamību pēc tamlīdzīgām vielām. Organismam vajadzīgs laiks, lai atveseļotos no izciestajām pārestībām. Dodiet tam izdevību — tas atspirgs un veiks savu darbu saskaņoti un labi!

Alkoholisko dzērienu tirdzniecība un aizliegums

“Bēdas tam, kas ceļ savu namu ar netaisnību un savu dzīvokli ar nepatiesību! (..) Kas saka: “Es celšu lielu namu ar plašām un ērtām telpām, kam skaisti logi, kas izgreznots ar ciedru koka plāksnēm un izkrāsots sarkanā krāsā!” Vai tava ķēniņa vara un ķēniņvalsts tev liekas pastāvam tikai tai apstāklī, ka tev patīk ciedru koksne un tu jūsmo par to? (..) Tavas acis un tava sirds tiecas tikai pēc tava paša labuma, tiecas izliet nenoziedzīgas asinis, ļaudis nomākt un no tiem jo vairāk izspiest.” (Jer. 22:13-17)

Dzērienu pārdevēja darbs

Šī rakstvieta ataino reibinošo dzērienu ražotāju un pārdevēju darbību. Viņu darījumi ir laupīšana. Saņemtajai naudai viņi nedod pretī neko līdzvērtīgu. Katrs viņu peļņai pievienotais dolārs tā izdevējam atnes lāstu.

Dievs ir dāsni apveltījis cilvēkus ar savām svētībām. Ja Viņa dāvanas tiktu lietotas saprātīgi, pasaule nemaz nepazītu nabadzību vai postu! Cilvēku ļaunprātība Dieva svētības pārvērš lāstā. Alkatības un baudkāres dēļ graudus un augļus, kas doti mūsu uzturam, pārvērš indēs, un tās atnes bēdas un bojāeju.

Katru gadu tiek patērēti miljoniem litru reibinošo dzērienu. Tiek izdoti miljoniem dolāru, lai nopirktu nožēlojamu stāvokli, nabadzību, slimības, degradāciju, izpriecas, noziegumus un nāvi. Peļņas kāres dēļ dzērienu pārdevējs pasniedz saviem upuriem to, kas sabojā un iznīcina prātu un miesu. Dzērāja ģimenei tiek vēl uzkrauta nabadzība un nelaimes.

Kad tirgotāja upuris ir miris, alkatīgā pārdevēja prasības nebeidzas. Viņš aplaupa atraitni un noved bērnus trūkumā. No nabadzīgās ģimenes viņš nekavējas atņemt dzīvei nepieciešamo, lai tā samaksā vīra un tēva parādus par dzeršanu. Nelaimīgo bērnu raudas, nomocītās mātes asaras viņu tikai sakaitina. Kāda viņam daļa, ja tie cieš badu? Kāda viņam daļa, ka arī viņi tiek iegrūsti pagrimumā un bojāejā? Viņš kļūst bagāts no nožēlojamajiem grašiem, ko atņem nabagiem, kurus viņš pazudina.

Publiskie nami, netikumības perēkļi, krimināllietu izmeklēšanas iestādes, cietumi, nespējnieku patversmes, psihiatriskās un citas slimnīcas ir pārpildītas galvenokārt tieši reibinošo dzērienu pārdevēja darba dēļ. Līdzīgi Atklāsmes grāmatas noslēpumainajai Bābelei viņa darījumā ietilpst “dzīvas miesas un cilvēku dvēseles”. Aiz reibinošo dzērienu pārdevēja stāv varenais dvēseļu postītājs, un, lai cilvēkus dabūtu savā pakļautībā, tas izmanto jebkuru viltību, ko vien zeme vai elle spēj izdomāt. Pilsētās un laukos, dzelzceļa vagonos, uz lielajiem kuģiem, darba vietās, izpriecu zālēs, ambulancēs, pat baznīcās uz Svētā Vakarēdiena galda ir izliktas ienaidnieka lamatas. Nekas nav atstāts neizdarīts, lai radītu un veicinātu kāri pēc reibinošiem dzērieniem. Gandrīz katrā ielu stūrī spoži apgaismots atrodas publiskais nams, ar laipnu aicinājumu un jautru prieku vilinādams strādnieku, turīgu dīkdieni un vientiesīgu jaunieti.

Privātās viesistabās un elegantos kūrortos dāmām piedāvā populārus dzērienus ar saistošiem nosaukumiem, kas patiesībā ir reibinoši. Slimajiem un nogurušajiem domāti plaši reklamētie balzami, kas satur daudz alkohola.

Alkohols tiek pievienots pat saldumiem, lai mazajos bērnos izraisītu iekāri pēc reibinošā dzēriena. Tādus saldumus pārdod veikalos. Piedāvājot šādas konfektes, dzērienu pārdevējs pievilina arī bērnus.

Dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada šis darbs turpinās. Tēvi, vīri un brāļi, tautas balsts, cerība un lepnums, nepārtraukti uzturas dzērienu tirgoņu midzeņos, bet, kad naudas vairs nav, tiek izmesti laukā izpostīti un iznīcināti.

Vēl briesmīgāk šis lāsts skar tieši ģimeni. Arvien vairāk sieviešu pierod pie alkoholiskajiem dzērieniem. Dažā labā ģimenē pat zīdaiņi, nevainīgi un bezpalīdzīgi, ik dienas atrodas dzīvības briesmās piedzērušu māšu nevērības, nežēlības un zemiskuma dēļ. Dēli un meitas uzaug šī briesmīgā ļaunuma ēnā. Kādas gan ir viņu nākotnes izredzes? Tikai grimt vēl dziļāk par saviem vecākiem.

No tā sauktajām kristiešu valstīm šis lāsts ir ienests jaunattīstības zemēs. Nabaga neizglītotos iezemiešus iemāca lietot reibinošos dzērienus. Pat viņu vidū saprātīgi cilvēki saprot to kaitīgumu un protestē pret alkoholu kā nāvīgu indi, bet veltīgi viņi ir centušies pasargāt savas zemes no šī posta. Civilizētie ļaudis šīm tautām ir uzspieduši tabaku, alkoholu un opiju. Pagānu neapvaldītās kaislības dzērienu ietekmē vēl vairāk paātrina šo ļaužu garīgo un fizisko degradāciju, un uz tādām zemēm sūtīt misionārus ir gandrīz bezcerīgi.

Pagāni, nonākot saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem vajadzēja tiem sniegt atziņu par Dievu, tika novesti netikumos, kas kļuva par iemeslu veselu cilšu un rasu bojāejai. Tāpēc civilizēto tautu ļaudis daudzviet pasaules tumšajos nostūros vēl joprojām tiek nīsti.

Draudzes atbildība

Ar reibinošajiem dzērieniem saistītā peļņa pasaulē ir milzīgs spēks. Tā pārvalda netīrās naudas, ļauno ieradumu un neapvaldītu tieksmju intereses. Tās vara jūtama pat baznīcā. Cilvēki, kas ieguvuši naudu tieši vai netieši no reibinošo dzērienu tirdzniecības, ir draudžu locekļi, kam “laba slava”. Daudzi no viņiem ir atsaucīgi ziedotāji populārai labdarībai. Viņu devums atbalsta draudžu pasākumus un uztur mācītājus. Viņi nosaka attieksmi pret naudas varu. Draudzes, kas pieņem tādus locekļus, patiesībā atbalsta reibinošo dzērienu tirdzniecību. Daudzos gadījumos mācītājam nav drosmes nostāties patiesības pusē. Viņš draudzes locekļiem nepaskaidro, ko Dievs ir teicis par dzērienu pārdevēja darbu. Mācītājs domā, ka pateikt patiesību nepārprotami nozīmētu draudzes sadusmošanu, popularitātes upurēšanu un algas zaudēšanu.

Taču pāri baznīcas tiesai ir Dieva tiesa. Viņš, kas pirmajam slepkavam pateica: “Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes” (1. Moz. 4:10), uz sava altāra nepieņems alkoholisko dzērienu pārdevēja dāvanu. Viņa dusmas ir iedegtas pret tiem, kas savu grēku cenšas apklāt ar devības mēteli. Viņu nauda ir aptraipīta ar asinīm. Uz tās ir lāsts.

““Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” — saka tas Kungs, (..).
“Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā,
kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?
Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri (..).
Kad jūs paceļat savas rokas,
Es apslēpju savas acis no jums,
un, lai cik liels būtu jūsu skaitāmo lūgsnu daudzums,
Es jūs tomēr neuzklausu,
jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm.”
(Jes. 1:11-15)

Dzērājs taču spēj darīt arī kaut ko labu. Viņam ir uzticētas dotības, lai godinātu Dievu un svētītu pasauli, bet līdzcilvēki ir izlikuši lamatas alkoholiķa dvēselei un, viņu degradējot, pavairojuši savu bagātību. Viņi dzīvo greznībā, turpretī aplaupītie nabaga upuri — nabadzībā un postā. Dievs prasīs atskaiti tam, kas veicināja dzērāja bojāeju. Debesu Valdnieks nav izlaidis no acīm ne dzeršanas pirmo cēloni, ne vēlākās sekas. Viņš, kas rūpējas par zvirbuli un tērpj lauka zāli, nepaies garām tiem, kas veidoti pēc Viņa līdzības un atpirkti ar Viņa asinīm, neatstās neievērotas viņu vaimanas. Dievs redz visu ļaunumu, kas palielina noziegumus un nabadzību.

Pasaule un draudze var atzīt par labu tādu, kas ieguvis bagātību, degradējot cilvēka dvēseli. Tās var izrādīt labvēlību tam, kura mantkārīgās rīcības dēļ daudzi ļaudis ir garīgi pagrimuši un pat gājuši bojā. Taču Dievs visu to atzīmē un atmaksās taisnīgi. Pasaule var nosaukt reibinošo dzērienu pārdevēju par labu veikalnieku, bet tas Kungs saka: “Vai tam!” Viņam uzliks atbildības nastu par bezcerību, postu un ciešanām, kas pasaulē radušās alkohola tirdzniecības dēļ. Viņam būs jāatbild par māšu un bērnu nabadzību un vaimanām, jo tiem pietrūka pārtikas, apģērba un pajumtes, un tie apraka visas cerības un prieku. Viņam būs jāatbild par dvēselēm, kas aizsūtītas mūžībā nesagatavotas. Visi tie, kas atbalsta alkohola pārdevējus, ir viņu grēka līdzdalībnieki. Tiem Dievs saka: “Jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm.”

Licences likumi

Daudzi aizstāv dzērienu tirdzniecības licencēšanu, kas tiecoties ierobežot dzeršanas ļaunumu, bet tirdzniecības licencēšana nodrošina tai likuma aizsardzību. Valdība atļauj tās pastāvēšanu, tā vairojot ļaunumu, ko it kā ierobežo. Licences likuma aizsardzībā visā zemē darbojas alusdarītavas, degvīna fabrikas un vīnrūpniecība, un dzērienu pārdevējs izvērš savu darbību mūsu durvju priekšā.

Bieži vien ir aizliegts pārdot alkoholiskos dzērienus iereibušajam vai tam, kas pazīstams kā hronisks alkoholiķis, bet tajā pašā laikā tiek veicināta jaunatnes apdzirdīšana. Tieši pati tirdzniecība pastāv tādēļ, ka jauniešos ir radīta tieksme pēc alkohola. Jaunatne tiek vadīta arvien tālāk soli pa solim, līdz dzeršanas ieradums nostiprinās un ir radītas slāpes, kas par katru cenu prasa tās apmierināt. Mazāks ļaunums būtu iedot dzērienu hroniskam dzērājam, kura bojāeja parasti jau ir nolemta, nekā atļaut jaunības ziedu ievilināt iznīcībā šī briesmīgā paraduma dēļ.

Dzērienu tirdzniecības licencēšana ir nepārtraukts kārdinājums arī tiem cilvēkiem, kuri cenšas laboties. Ir iekārtotas patversmes, kurās nesātības upuriem palīdz pārvarēt ļauno iekāri. Tas ir cēls darbs, bet tik ilgi, kamēr dzērienu tirdzniecību pieļaus likums, no dzērāju ārstēšanas iestādēm būs maz labuma. Tur viņi nevar palikt vienmēr. Viņiem atkal jāieņem sava vieta sabiedrībā. Tieksmi pēc reibinošiem dzērieniem nekad nevar pilnībā izārstēt, bet tikai mazināt; ja kārdinājums uzbrūk no visām pusēm, cilvēki pārāk bieži krīt tam par vieglu upuri.

Ja cilvēks, kuram pieder nikns dzīvnieks un kurš zina tā tieksmes, bet tomēr ļauj tam brīvību, pēc šīs zemes likumiem ir atbildīgs par ļaunumu, ko dzīvnieks var nodarīt. Israēlam dotajos likumos Kungs pavēlēja, ka tad, ja kāds dzīvnieks, par kuru bija zināms, ka tas ir nikns, nonāvē cilvēku, tad īpašniekam par savu bezrūpību un ļaunprātību vajadzēja samaksāt ar savu dzīvību. Pēc šī paša principa valdība, kas dod atļauju reibinošo dzērienu pārdevējam, ir atbildīga par šīs tirdzniecības sekām. Ja dot brīvību niknam dzīvniekam ir noziegums, kas sodāms ar nāvi, cik daudz lielāks noziegums ir atļaut reibinošo dzērienu pārdošanu!

Atļaujas izsniedz ar ieganstu, ka tās valsts kasē nesīšot ienākumus. Bet kas gan ir šie ienākumi salīdzinājumā ar milzīgajiem izdevumiem par noziedzniekiem, vājprātīgajiem un nabagiem, alkoholisko dzērienu tirdzniecības upuriem! Alkohola ietekmē cilvēks izdara noziegumu un tiek tiesāts; un tie, kas legalizēja šo tirdzniecību, ir spiesti nodarboties ar savas rīcības sekām. Valdība atļāva pārdot dzērienu, kas saprātīgu cilvēku padarīja negudru, un tagad šis cilvēks jānosūta uz cietumu vai tam jāizpilda nāvessods, kamēr nelaimīgā sieva un bērni bieži vien paliek bez līdzekļiem. Par viņiem nu ir jārūpējas visai sabiedrībai.

Papētot tikai šīs problēmas finansiālo aspektu, ir skaidrs, ka šādu tirdzniecību pieļaut ir pilnīgs neprāts! Kādi gan ienākumi var kompensēt cilvēka prāta zaudēšanu, izķēmoto un sakropļoto Dieva attēlu cilvēkā, bērnu postu, kuri, novesti nabadzībā un degradācijā, iemūžina arī savos bērnos savu dzērāju tēvu ļaunās tieksmes?

Alkohola aizliegums

Pie reibinošiem dzērieniem pieradis cilvēks ir bezcerīgā situācijā. Viņa smadzenes ir slimas, gribasspēks novājināts. Ciktāl vispār var runāt par kādu spēku viņā, viņa tieksme ir nevaldāma. Viņu nevar pārliecināt vai pierunāt sev ko aizliegt. Ievilkts netikumu bedrē, cilvēks, kas nolēmis atmest dzeršanu, tiek sagatavots atkal satvert glāzi, un ar pirmo reibinošā dzēriena malku visa labā apņēmība ir pārspēta, iznīcinātas visas gribasspēka paliekas. Viens malks apdullinošās dziras, un visas domas par tā sekām ir izgaisušas. Aizmirsta ir dziļi nelaimīgā sieva. Piedzērušais tēvs vairs nerūpējas par saviem izsalkušajiem un neapģērbtajiem bērniem. Legalizējot alkohola tirdzniecību, likums pieļauj šādu dvēseles lejupslīdi un atsakās apturēt tirdzniecību, kas pasauli piepilda ar ļaunumu.

Vai tā tam jāturpinās vienmēr? Vai dvēselēm būs mūžīgi jācīnās, lai neieietu pa plaši atvērtajām kārdinājumu durvīm viņu priekšā? Vai uz visiem laikiem nesātības lāstam kā nāves dvesmai jākarājas pār civilizēto pasauli? Vai tam kā rijošai ugunij jāļauj katru gadu brāzties pāri tūkstošiem līdz šim laimīgu ģimeņu? Ja kāds kuģis uzskrējis sēklim tuvu krastam, cilvēki kūtri nenoskatās. Viņi riskē ar savu dzīvību, lai izglābtu avarējušos no ūdens kapa. Cik daudz lielākai jābūt prasībai pēc pūlēm, lai izglābtu cilvēkus no alkoholiķa likteņa!

Dzērienu pārdevējs apdraud ne tikai dzērāju un viņa ģimeni. Arī nodokļu nasta, ko šī tirdzniecība rada sabiedrībai, nav lielākais ļaunums. Mēs visi esam ieausti lielajā cilvēces audumā. Ļaunums, kas notiek kādā lielās cilvēces brālības daļā, atnes nelaimi visiem.

Dažs labs cilvēks, kas mantkārības vai ērtību dēļ cerējis iztikt bez alkohola tirdzniecības aizlieguma, pārāk vēlu atklāj, ka šī tirdzniecība skar arī viņu. Viņš redz savus bērnus piedzērušos un ģimeni izpostītu. Plosās nelikumības. Vērtības ir apdraudētas. Dzīvība ir nedroša. Jūrās un uz sauszemes pieaug nelaimes gadījumu skaits. Slimības, kas vairojas netīrībā un nožēlojamos mitekļos, ielaužas arī lepnās un greznās mājās. Izlaidīgu un noziedzīgu bērnu veicinātais ļaunums inficē kārtīgu un izglītotu ģimeņu dēlus un meitas.

Nav neviena cilvēka, kura intereses neapdraudētu alkohola tirdzniecība. Nav neviena cilvēka, kam savas drošības dēļ nevajadzētu sākt to likvidēt.

Īpaši likumdošanas institūcijām un tiesām jābūt brīvām no alkoholisma lāsta. Gubernatoriem, senatoriem, valdības pārstāvjiem un tiesnešiem, ļaudīm, kas izdod un kārto nācijas likumus, tiem, kas atbild par valsts iedzīvotāju dzīvībām, labo slavu un īpašumiem, jābūt ļoti stingriem atturībniekiem. Tikai tā ir panākams, ka viņu prāts būs skaidrs, lai saskatītu atšķirību starp pareizo un nepareizo. Tikai tad viņi būs uzticīgi īstajiem principiem, spēs gudri spriest tiesu un parādīt žēlastību. Taču — ko rāda dzīve? Cik gan daudziem no šiem cilvēkiem stiprs dzēriens ir aptumšojis prātu, un viņu izpratne par pareizo un ļauno ir sašķobījusies! Cik gan daudzi despotiski likumi ir pieņemti un izsludināti, cik daudzi ir nevainīgi notiesāti uz nāvi žūpojošu likumdevēju, liecinieku, zvērināto, advokātu un pat tiesnešu netaisnības dēļ! Ir daudzi “varoņi vīna dzeršanā” un “spēka vīri reibinātāju dzērienu darināšanā”, “kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu”; kas “dāvanu dēļ attaisno vainīgo un atrauj taisnību nevainīgajam”! Par tādiem Dievs saka:

“Bēdas lai tiem (..)!
Tāpat, kā uguns aprij salmus
un kā sakaltuši stublāji saplok liesmās,
tā saplaks viņu sakne kā prauli, un viņu ziedi aizlidos kā putekļi,
jo viņi ir atmetuši tā Kunga Cebaota bauslību
un nicinājuši Israēla Svētā Vārdu.”
(Jes. 5:22-24)

Dieva gods, nācijas stabilitāte, sabiedrības, ģimenes un katra atsevišķa cilvēka labklājība prasa, lai tiktu izmantoti visi iespējamie spēki, mudinot cilvēkus saskatīt alkoholisma ļaunumu. Drīz mēs ieraudzīsim šīs briesmīgās nelaimes sekas tā, kā to tagad vēl neredzam. Kas veltīs pūles, lai apturētu šo graujošo darbu? Pagaidām šī cīņa ir tikko sākusies. Jāorganizē visi, lai varētu apturēt tirdzniecību ar reibinošajiem dzērieniem, kas cilvēkus dara negudrus. Dzērienu tirdzniecības briesmas vajag izskaidrot saprotami, lai pašā sabiedrībā rastos viedoklis par alkohola aizlieguma nepieciešamību. Reibinošo dzērienu apdullinātajiem cilvēkiem jādod izdevība izbēgt no verdzības, kurā tie iekļuvuši. Tautas balsij jāpieprasa, lai likumdevēji izbeidz šo zemisko tirdzniecību.

“Glāb tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt, un neatraujies no tiem, kurus paredz nomākt un nožņaugt.
Kad tu saki: “Redzi, mēs to nesaprotam!”
vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis sver, to novēro,
un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli, zina to un
atmaksā cilvēkam pēc viņa darba?”
Un “Ko tu teiksi, kad Viņš iecels tev par kungiem tos,
ko tu pati biji pie sevis pieradinājusi kā draugus?”
(Angļu tulk. — “Ko tu teiksi, kad Viņš tevi sodīs?”)
(Sal. pam. 24:11,12; Jer. 13:21)

Māja un ģimene

Dzīve ir skola, no kuras vecākiem un bērniem jāpāriet augstākā skolā Dieva mājokļos.

Mājas pienākumi

Cilvēces atjaunošanās un augšupeja sākas mājās un ģimenē. Visu citu darbu pamatā ir vecāku paveiktais. Sabiedrība sastāv no ģimenēm, un tās ir tādas, kādas tās izveido ģimeņu galvas. No sirds “rosās dzīvība” (Sal. pam. 4:23), un sabiedrības, draudzes un tautas sirds ir ģimene. No ģimenes ietekmes atkarīga sabiedrības labklājība, draudzes panākumi un nācijas uzplaukums.

Mājas dzīves svarīgums un iespējas atspoguļojas Jēzus dzīvē. Viņš, kas atnāca no Debesīm, lai būtu mūsu paraugs un mācītājs, trīsdesmit gadus pavadīja Nacaretē kā savas ģimenes loceklis. Par šiem gadiem Bībeles vēstījums ir ļoti īss. Nekādi vareni brīnumdarbi nesaistīja masu uzmanību. Nekādi dedzīgi pūļi nesekoja Viņa pēdās un neklausījās Viņa vārdos, tomēr visā šajā laikā Viņš pildīja savu mesiānisko sūtību. Viņš dzīvoja kā ikviens no mums, piedalījās mājas dzīvē, pakļaujoties tās disciplīnai, izpildot tās pienākumus, nesot tās nastas. Nepārtraukti atrodoties vienkāršas ģimenes lokā un daloties ikdienas rūpēs, Viņš “pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem”. (Lūk. 2:52)

Visos šajos klusībā pavadītajos gados Viņa dzīve ritēja līdzjūtības un izpalīdzības pilnu darbu straumē. Viņa nesavtība un pacietīgā izturība, drosme un uzticība, Viņa pretošanās kārdinājumiem, nezūdošais miers un rimtais prieks bija nepārtraukta dievišķa atklāsme. Mājās Jēzus radīja gaišu, patīkamu atmosfēru, un Viņa dzīve līdzinājās raugam, kas darbojas sabiedrībā. Neviens neteica, ka Viņš būtu paveicis kādu brīnumdarbu, tomēr dziedinošs mīlestības spēks no Viņa plūda uz kārdināto, neveselo un mazdūšīgo. Jau kopš bērnības Viņš neuzbāzīgi kalpoja citiem, un šī iemesla dēļ daudzi labprāt klausījās Viņā, kad Viņš iesāka savu atklāto darbību.

Pestītāja agrīnie dzīves gadi ir vairāk nekā priekšzīme jaunatnei. Tie ir paraugstunda, kurai jābūt visu vecāku iedrošinājumam. Ģimenes loks un kaimiņattiecības ir pats pirmais darbības lauks tiem, kas strādās, lai nestu gaismu citiem cilvēkiem. Nav svarīgāku pūļu par tām, kas uzticētas ģimenes dibinātājiem un sargiem. Neviens cilvēkiem uzticētais darbs neietver lielākus un tālejošākus mērķus kā tēva un mātes veiktais.

Nākotnes sabiedrību veidos mūsdienu jaunatne un bērni, un tikai no ģimenes ir atkarīgs, kādi šie jaunie ļaudis būs. Nepareiza audzināšana ģimenē veicina vairumu slimību, ciešanu un noziegumu, kas ir cilvēces nelaime. Ja mājas dzīve būtu skaidra un patiesa, ja bērni, no tās paspārnes iziedami dzīvē, būtu sagatavoti gaidāmajai atbildībai un briesmām, kādu gan pārmaiņu tad varētu vērot pasaulē!

Lielas pūles, daudz laika, līdzekļu un enerģijas tiek ziedots dažādām aktivitātēm un iestādēm, lai rehabilitētu ļauno ieradumu upurus. Taču pat šīs pūles nav pietiekamas lielo vajadzību apmierināšanai. Tomēr — cik necils iznākums! Cik maz ir to, kas atgriezti dzīvei pilnībā!

Daudzi cilvēki ilgojas pēc labākas dzīves, bet viņiem trūkst drosmes un apņēmības izrauties no ieradumu varas. Viņi vairās no pūlēm, cīņām un upuriem, un šo ļaužu dzīve ir izpostīta un sabojāta. Tā daudzi no mums pat ar visgaišāko prātu, augstiem mērķiem un cēlām spējām, pēc dabas un izglītības piemēroti atbildīgiem amatiem, ir degradēti un zuduši šai un nākamajai dzīvei.

Cik grūta cīņa ir tiem, kas pakļaujas pāraudzināšanas procesam, lai atgūtu savu vīrišķību! Ilgu gadu ritumā, kad jau ir iedragāta veselība, prāts kļuvis svārstīgs, intelekts un dvēseles spēki vājinājušies, daudzi ievāc savas kļūdainās sējas ražu. Cik daudz vairāk būtu paveikts, ja ļaunums tiktu apkarots no paša sākuma!

Šis darbs galvenokārt gulstas uz vecāku pleciem. Būtu sasniegti simtkārt labāki panākumi, ja centienos apturēt nesātību un citus ļaunumus, kas saēd sabiedrību līdzīgi vēzim, lielāka vērība tiktu veltīta vecākiem, pamācot tos, kā veidot bērnu ieradumus un raksturus. Vecākiem ir dotas pilnvaras šo varbūtējo ļaunuma spēku pārvērst derīgā ietekmē. Viņiem ir saskarsme ar pirmavotu, un viņu pienākums ir ievirzīt visu pareizā gultnē.

Vecāki saviem bērniem var izveidot veselīgas, laimīgas dzīves pamatu. Viņi var izlaist tos no mājām ar morālu izturību pretoties kārdinājumiem, ar drosmi un spēku sekmīgi cīnīties ar dzīves problēmām. Vecāki var nostiprināt viņos mērķtiecību un attīstīt spējas darīt krāšņu savu dzīvi par godu Dievam un svētību pasaulei. Viņi var līdzināt savu bērnu takas cauri ēnām un saules gaismai uz godības augstumiem.

Ģimenes misija sniedzas tālāk par tās locekļiem. Kristīgajai mājai jābūt uzskatāmam pierādījumam, kas apliecina dzīves patieso pamatprincipu pārākumu. Šāda liecība pasaulei dos lielu labumu. Īstas ģimenes ietekme uz cilvēku sirdīm un dzīvēm ir daudz stiprāka par jebkuru svētrunu. Jaunieši, aizejot no šādas mājas, gūtās mācības sniedz tālāk. Cēlāki dzīves pamatprincipi tiek ienesti citās ģimenēs, un sabiedrībā veidojas garīgs pacēlums.

Mūsu mājas var nest svētību arī daudziem citiem cilvēkiem. Mūsu sabiedriskie pasākumi nav jāpakļauj pasaulīgu paražu diktātam, tiem jābūt saskaņotiem ar Kristus Garu un Viņa Vārda mācībām. Israēlieši visos savos svētkos ielūdza arī nabagus, svešiniekus un levītus, kas bija gan svētnīcas priesteru palīgi un reliģijas skolotāji, gan arī misionāri. Pret tiem izturējās kā pret viesiem no tautas vidus, tie varēja baudīt viesmīlību visās sabiedriskajās un reliģiskajās aktivitātēs, par tiem vajadzēja saudzīgi rūpēties, ja tie bija slimi vai trūkumā. Tieši šādus ļaudis mums jāielūdz savās mājās. Cik ļoti tāda viesmīlība spētu iepriecināt un iedrošināt medicīnas māsu misionāri vai skolotāju, norūpējušos, nopūlējušos māti vai nevarīgu sirmgalvi, kuram tik bieži nav savas mājvietas, bet ir jācīnās ar nabadzību un daudzām grūtībām.

“Kad tu taisi azaidu vai vakariņas,” saka Kristus, “tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu, un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšā.” (Lūk. 14:12-14)

Šādu viesu uzņemšana nerada lielas grūtības. Viņiem nav nepieciešams samākslots vai dārgs cienasts. Nevajadzēs arī pūlēties, lai izrādītos. Patiesas viesmīlības siltums, vieta pie tava kamīna, vieta pie tava galda, priekšrocība dalīties pielūgsmes brīžu svētībās daudziem būs kā ieskats Debesīs.

Mūsu simpātijām jāsniedzas pāri savtībai un ģimenes sienām. Tiem, kas atvērs savas mājas durvis par svētību citiem, radīsies dārgas izdevības. Draudzīgai ietekmei ir brīnišķīgs spēks, kuru varam izmantot, lai palīdzētu citiem cilvēkiem.

Mūsu mājām vajadzētu būt kārdināšanām pakļautās jaunatnes patvērumam. Daudzi stāv uz izšķiršanās ceļa. Ikviens iespaids, katra ietekme nosaka izvēli, kas veido viņu likteni gan šobrīd, gan arī nākotnē. Viņus vilina ļaunais. Tā pulcēšanās vietas ir spilgtas, pievilcīgas un uzņem katru ienācēju. Visapkārt mums ir jaunieši, kuriem nav māju; daudzi savās ģimenēs nesaņem atbalstu un spēcinošu palīdzību, tādēļ tie grimst ļaunumā. Viņi iet bojā tieši mūsu durvju priekšā.

Šiem jauniešiem vajadzīga līdzjūtībā pasniegta roka. Vienkāršībā pateikti laipni vārdi, neuzkrītoši parādīta maza uzmanība novērsīs dvēseli pārņēmušos kārdinājumu mākoņus. Patiesa, Debesīs dzimusi līdzjūtība spēj atvērt siržu durvis, tām vajadzīgs kristīgu vārdu patīkamais aromāts un vienkāršais, delikātais Kristus mīlestības Gara pieskāriens. Ja parādīsim interesi par jaunatni, ielūgsim to savās mājās un sniegsim tai nesavtīgu palīdzību un prieku, daudzi labprāt atgriezīsies uz ceļa, kas ved augšup.

Dzīves izdevības

Mūsu laiks šeit ir ierobežots. Pa šo dzīvi varam iet tikai vienu reizi, tādēļ izmantosim to iespējami labāk. Darbs, kuram esam aicināti, neprasa bagātību, izcilu sociālu stāvokli vai lielas spējas, bet gan laipnu pašuzupurēšanos un noteiktu mērķi. Lai cik maza ir kāda liesmiņa, ja tā degs pastāvīgi, tā var iedegt arī daudzus citus gaismekļus. Mūsu ietekme var šķist ierobežota, talants niecīgs, izdevības retas, iemaņas nelielas, tomēr mums ir brīnišķīga iespēja — uzticīgi izmantot mūsu māju un ģimeņu iespējas. Ja atvērsim savas sirdis un mājas dievišķajiem dzīves pamatprincipiem, kļūsim par spēka un ierosmes avotiem. No mūsu mājām plūdīs dziedinošas straumes, nesdamas dzīvības veldzi, skaistumu un auglību tur, kur tagad ir neauglība un trūkums.

Ģimenes dibinātāji

Dievs, kas Ādamam par palīgu deva Ievu, savu pirmo brīnumdarbu veica kādās kāzu svinībās. Atklātu kalpošanu Kristus iesāka svinību zālē, kur kopīgi priecājās jaunā pāra draugi un radi. Tā Viņš atzina laulību par pareizu, novērtēdams to kā iestādījumu, kuru pats bija dibinājis. Viņš bija noteicis, ka vīriešiem un sievietēm jāsavienojas svētā laulībā, lai rastos ģimenes, kuru locekļus, ar godu vainagotus, varētu atzīt par Debesu ģimenes locekļiem.

Kristus cienīja laulības attiecības, izraugoties tās pat par simbolu vienotībai starp sevi un saviem atpirktajiem. Viņš pats ir Līgavainis; līgava ir draudze, par kuru, kā savu izredzēto, Viņš saka: “Tu arvien esi skaista, Mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas!” (Augstā dz. 4:7)

“Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un tā darītu svētu (..), lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt.” (Ef. 5:25-28)

No visām zemes saitēm visciešākās, sirsnīgākās un svētākās ir ģimenes saites. Tām bija jābūt par svētību cilvēcei. Laulības derība ir svētība tur, kur to noslēdz saprātīgi un dievbijībā, pareizi izprotot uzticēto atbildību.

Tiem, kas vēlas stāties laulībā, ir jāpārdomā savas mājas dzīves raksturs un ietekme; viņiem kā vecākiem būs uzticēts svēts pienākums. Galvenokārt no viņiem būs atkarīga bērnu labklājība šajā pasaulē un laime nākotnes valstībā. Lielākoties viņi nosaka fiziskās un arī morālās iezīmes, ko iegūs viņu mazuļi. Stāvokli sabiedrībā nosaka mājas dzīves pamatiezīmes; ikkatras ģimenes ietekme noteiks svaru kausa nosvēršanos augšup vai lejup.

Dzīves līdzgaitnieks jāizvēlas tāds, kas vislabāk spēj nodrošināt vecāku un bērnu fizisko, prāta un dvēseles labklājību, tāds, kas vecākus un bērnus darīs par svētību citiem cilvēkiem un godinās savu Radītāju.

Pirms jaunekļi un jaunavas uzņemas atbildību par laulību, viņiem vajadzīgas praktiskās dzīves iemaņas, kas sagatavo laulības pienākumiem un vajadzībām. Nevajadzētu veicināt agras laulības. Svarīgajās un tālejošajās laulības attiecībās nevajadzētu iesaistīties steigšus, bez nepieciešamās sagatavotības, pirms nav nobrieduši prāta un fiziskie spēki.

Partneriem var nebūt laicīgu bagātību, bet viņiem vajadzētu būt daudz lielākai svētībai — veselībai. Vairumā gadījumu nav ieteicama liela gadu starpība. Šīs normas neievērošana var nopietni vājināt jaunākā veselību, turklāt bērniem bieži tiek laupīts fiziskais un garīgais spēks. No padzīvojuša tēva vai mātes viņi nespēj saņemt tās rūpes un biedriskumu, ko viņu jaunās dzīves prasa, un nāve tiem var atņemt tēvu vai māti tieši tad, kad visvairāk nepieciešama mīlestība un vadība.

Vienīgi Kristū droši var veidot laulības savienību. Cilvēku mīlestības vienotājspēks ir dievišķā mīlestība. Tikai tur, kur valda Kristus, var būt dziļas, patiesas un nesavtīgas jūtas.

Mīlestība ir dārga Jēzus dāvana. Skaidra un svēta pieķeršanās nav jūtas, bet pamatprincips. Patiesas mīlestības ietekmētie nav nedz neapdomīgi, nedz arī akli. Svētā Gara mācīti, tie mīl Dievu vairāk par visu un savu tuvāko kā sevi.

Tiem, kas iecerējuši dibināt ģimeni, rūpīgi jāapsver visas savas jūtas un redzīgi jāsaskata tā cilvēka rakstura izpausmes, ar kuru tie vēlas saistīt savu dzīvi. Ikvienam solim uz laulības savienību jāraksturojas ar atturību, vienkāršību, nopietnību un patiesu nodomu patikt Dievam un godāt Viņu. Laulība ietekmē dzīves tālāko ritējumu šajā un arī nākamajā pasaulē. Nopietns kristietis neplānos neko tādu, ko Dievs nevar atzīt par pareizu.

Ja esat aplaimoti ar dievbijīgiem vecākiem, meklējiet viņu padomu. Atklājiet viņiem savas cerības un plānus, mācieties no viņu dzīves pieredzes, un jums tiks aiztaupītas daudzas sirdssāpes. Galvenais — lai Kristus ir jūsu padomdevējs. Ar lūgšanām pētiet Viņa Vārdu.

Lai šis ieteikums palīdz jaunietei izraudzīties par dzīves līdzgaitnieku tikai to, kam ir nevainojamas, vīrišķīgas rakstura iezīmes, to, kas ir centīgs, mērķtiecīgs un godīgs, to, kas mīl un bīstas Dievu. Lai jaunietis meklē tādu partneri, kas būtu viņam blakus un palīdzētu nest dzīves nastas, tādu, kas padarīs viņu cildenāku, pilnveidos un sniegs viņam savu mīlestību un laimi.

“Sapratīgu sievu manto no tā Kunga.” “Viņas vīra sirds var uz viņu paļauties (..). Viņa dara viņam tikai labu un nesagādā viņam nekādas ciešanas visu savu mūžu. Viņa ver vaļā savu muti ar gudru ziņu, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles. Viņa novēro, kā klājas viņas namam, un neēd savu maizi slinkumā. Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu: “Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!”” Kas ieguvis šādu sievu, “tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no tā Kunga”. (Sal. pam. 19:14; 31:11,12,26-29; 18:22)

Lai cik rūpīgi un gudri ir tikusi dibināta laulība, tomēr tikai nedaudzi pāri pēc laulības ceremonijas ir dziļi vienoti. Abu laulāto patiesas vienotības izveide ir nākamo gadu darbs.

Dzīves sarežģījumu un rūpju kalnam skarot jaunlaulātos, izgaist romantika, kas tik bieži ietērpj laulību. Vīrs un sieva iepazīst viens otra raksturu tā, kā nebija iespējams viņu sākotnējā draudzībā. Šis ir viskritiskākais laulības dzīves posms. Viņu turpmākās dzīves laime un vērtība atkarīga no pareizā virziena izvēles tieši tagad. Bieži viņi ierauga viens otrā negaidītas vājības un trūkumus, bet sirdis, ko savienojusi mīlestība, atklās arī līdz šim neapjaustas teicamas īpašības. Ir jātiecas ieraudzīt tieši tās, bet nevis trūkumus. Bieži vien mūsu attieksme, gaisotne, kurā dzīvojam, nosaka to, kas mums atklāsies otrā cilvēkā. Daudzi uzskata, ka mīlestības izrādīšana ir vājība, un saglabā atsvešinātību, kas citus atbaida. Šāda nostāja aiztur jebkuru simpātiju izpausmi. Nomācot draudzīgās un labestīgās ierosmes, tās izgaist, sirds kļūst nelaimīga un auksta. No tādas kļūdas jāvairās. Mīlestība nespēj ilgi pastāvēt, ja tai nav izpausmju. Ar jums saistītā sirds nedrīkst nonīkt laipnības un simpātiju trūkuma dēļ.

Rodoties grūtībām, sarežģījumiem un mazdūšībai, ne vīram, ne sievai nav jādomā, ka viņu savienība ir kļūda vai neizdošanās. Apņemieties būt viens otram viss iespējamais. Uzturiet sākotnējo uzmanību pret savu draugu, ar paša/-as piemēru iedvesmojiet to dzīves cīņās. Centieties sekmēt viens otra laimi. Jāvalda abpusējai mīlestībai, abpusējai iecietībai; tad laulība būs nevis mīlestības beigas, bet gan tās sākums. Patiesas draudzības siltums, mīlestība, kas saista sirdis, ir prieks par gaidāmo mūžīgo svētlaimi.

Katru ģimeni apņem svēts loks, kas jānotur nepārrauts. Šajā lokā nevienam citam ienākt nav tiesību. Ne vīrs, ne sieva nedrīkst dalīties ar citiem tajos noslēpumos, kas pieder tikai viņiem abiem.

Ir labāk, ja katrs mīlestību dāvā, nevis to kategoriski pieprasa. Attīstiet sevī viscēlāko, nekavējieties atzīt viens otra labās īpašības. Brīnišķu rosinājumu un gandarījumu sniedz apziņa, ka cilvēks tiek novērtēts. Simpātijas un cieņa veicina centienus pēc krietnuma, un mīlestība vairojas, ja tā mudina uz cēlākiem mērķiem.

Ne vīram, ne sievai nav jāzaudē sava personība uz otra personības rēķina. Katram no viņiem ir sava saikne ar Dievu. Katram jājautā Viņam: “Kas ir pareizi?” “Kas ir nepareizi?” “Kā es vislabāk varu piepildīt dzīves uzdevumu?” Ļaujiet savas mīlestības pārpilnībai plūst uz Kristu, kas jūsu dēļ atdeva savu dzīvību. Izvēlieties Viņu par pirmo un pēdējo, par vislabāko visās lietās. Jūsu mīlestībai pret Viņu padziļinoties un paplašinoties, arī jūsu mīlestība vienam pret otru noskaidrosies un nostiprināsies.

Mums parādītais Kristus gars ir tāds, kāds savstarpēji jāatklāj arī vīram un sievai. “Dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis. Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” (Ef. 5:2,24,25)

Ne vīram, ne sievai nevajag tiekties pēc despotiskas virskundzības vienam pār otru. Nemēģiniet piespiest viens otru pakļauties savām iegribām. Tā rīkojoties, nav iespējams saglabāt savstarpēju mīlestību. Esiet laipni, pacietīgi un saudzīgi, uzmanīgi un pieklājīgi. Dieva žēlastībā jūs spēsit darīt viens otru laimīgu, kā solījāties, laulību noslēdzot.

Laime nesavtīgā kalpošanā

Tikai atcerieties, ka laimi nevar atrast noslēgtā atšķirtībā, veltot savas jūtas tikai otram. Izmantojiet jebkuru izdevību, lai sekmētu arī citu cilvēku laimi. Atcerieties, ka patiess prieks rodams vienīgi nesavtīgā kalpošanā.

Draudzība un nesavtība raksturo visu to cilvēku vārdus un rīcību, kuri dzīvo atjaunotu dzīvi Kristū. Jūs gūsit uzvaru pēc uzvaras, ja centīsities dzīvot Viņa dzīvi, tiecoties pārvarēt sevi un patmīlību un kalpojot citu vajadzībām. Tā jūsu ietekme svētīs pasauli.

Pieņemot Kristu par savu palīgu, vīri un sievas spēj sasniegt Dieva izraudzīto ideālu. Ko nespēj cilvēku gudrība, to piepildīs Viņa žēlastība pret tiem, kas mīlestības pilnā uzticībā sevi nodod Viņam. Dieva providence var savienot sirdis ar saitēm, kuru sākums ir Debesīs. Mīlestība neizpaudīsies glaimos un tukšvārdībā. Debesu steļļu audums ir smalks, tomēr izturīgāks par pasaules stellēs austo. Tas nav šķidrauts, bet audums, kas izturēs valkāšanu, pārbaudījumus un grūtības. Sirdis būs saistītas ar izturīgas mīlestības zelta saitēm.

Par zeltu labāka ir māja,
Dieva Gars un miers kur valda,
Kur ģimenei plūst svētības no Dieva žēlastības galda.
Tā ir kā mīlestības templis, izveidots uz zemes šīs,
Kur vecāki un bērni jūtas it kā dzīvotu jau Debesīs.
Kaut arī pieticīga vien, bez ērtībām šī māja būtu,
Un, ja Dievs ir lēmis ģimenei nest bēdu krustu grūtu,
Tad Debessvētībās, ko nevar pirkt un kuras nekad nepārdod,
Kas labākas par zeltu, ikviens sev vienmēr jaunu gara spēku, prieku rod.
Autors nezināms; tulkojusi Otīlija Feldmane)

Ģimenes pavarda izvēle un sagatavošana

Brīnišķīgs dzīves problēmu vienkāršotājs ir Evaņģēlijs. Ja tā mācības tiktu ievērotas, atrisinātos diezgan daudz sarežģījumu, un mēs būtu pasargāti no dažām kļūdām. Tas māca mūs vērtēt lietas pēc to patiesās vērtības un vairāk tiekties pēc vissvarīgākā — proti, nezūdošā. Šī mācība ir vajadzīga tiem, uz kuriem gulstas atbildība par ģimenes dzīves pavarda izvēli. Viņiem nevajag ļaut sevi novirzīt no visaugstākā mērķa. Ir jāatceras, ka laicīgais miteklis ir simbols Debesu mājoklim un sagatavošanās tam. Dzīve ir skola, no kuras vecākiem un bērniem ir jāpāriet augstākā skolā Dieva mājokļos. Tas jāņem vērā, meklējot dzīvesvietu ģimenei. Nevadieties no tieksmēm pēc bagātības, modes diktāta vai sabiedrības paražām. Izvēlieties to, kas veicina vienkāršību, skaidrību, veselību un patiesu vērtību.

Visā pasaulē pilsētas kļūst par netikumu perēkļiem. Visur ir ļauni skati un skaņas. Visur ir vilinājumi nodoties iekārēm un izlaidībai. Palielinās korupcijas un noziedzības uzplūdi. Katra jauna diena nes ziņas par vardarbību — zagšanu, slepkavībām, pašnāvībām un citiem neaprakstāmiem noziegumiem.

Dzīve pilsētās ir maldinoša un samākslota. Spēcīgā tieksme iegūt naudu, izjust azartu, baudīt izpriecas, alkas izrādīties, greznība un pārmērības ir spēki, kas daudzu cilvēku domas novērš no dzīves patiesā mērķa. Tie atver durvis daudziem ļaunumiem, kas saista jauniešus gandrīz neatvairāmi.

Viens no visizsmalcinātākajiem un bīstamākajiem kārdinājumiem, kas uzbrūk bērniem un jauniešiem pilsētās, ir alkas pēc izpriecām. Brīvdienu ir daudz, spēles un zirgu skriešanās sacīkstes aizrauj tūkstošus, bet azarta un izpriecu virpulis novērš viņus no nopietniem pienākumiem. Izklaidēm tiek izšķiesta nauda, kas būtu jātaupa nopietnākām vajadzībām.

Negodīgu komerciestāžu, arodbiedrību un streiku dēļ dzīve pilsētās kļūst arvien sarežģītāka. Mūs gaida nopietnas grūtības; daudzām ģimenēm var būt pat nepieciešams aizbraukt no pilsētām.

Dzīves apstākļi tajās bieži apdraud veselību. Daži no daudzajiem ļaunumiem, ar kuriem jāsastopas, ir pastāvīgā saskare ar slimībām, piesārņots gaiss, netīrs ūdens, neveselīgs uzturs un pārpildītie, tumšie un drēgnie mājokļi.

Dieva plāns nebija, lai cilvēki drūzmētos pilsētās, spiestos kopā namu rindās un īrētu dzīvokļus. Jau sākotnēji Viņš mūsu pirmos vecākus ievietoja brīnišķi skaistā vidē; Viņš vēlas, lai mēs par to priecātos arī šodien. Jo vairāk tuvosimies Dieva sākotnējam plānam, jo pilnīgāk spēsim nodrošināt savu fizisko, prāta un dvēseles veselību.

Laimīgai, lietderīgai dzīvei būtisks nav dārgs dzīvoklis, izrotātas mēbeles, ārišķība, greznība un ērtības. Uz zemi Jēzus atnāca paveikt vislielāko darbu, ko kāds cilvēks jebkad ir varējis. Viņš atnāca kā Dieva sūtnis parādīt mums, kā jādzīvo, lai gūtu vislabākos panākumus. Kādi bija mūžīgā Tēva savam Dēlam izraudzītie dzīves apstākļi? Vientuļa māja Galilejas kalnos; ģimene, kuru uzturēja ar godīgu, cienījamu darbu; nemākslota dzīve; ikdienas cīņas ar grūtībām un trūkumu; pašuzupurēšanās, taupība un pacietīga, priecīga kalpošana; mācību stunda blakus mātei ar atvērtu Svēto Rakstu tīstokli; rāmais saullēkts vai riets zaļajā ielejā; dabas svētīgās izpausmes; radības un Dieva providences pētīšana; dvēseles vienotība ar Tēvu — tādi bija Jēzus agrīnās dzīves apstākļi un izdevības.

Līdzīgi tie bija arī vairumam visu laikmetu labāko un cēlāko cilvēku. Lasiet par Ābrahāma, Jēkaba un Jāzepa, Mozus, Dāvida un Elīsas pagātni. Pētiet nākamo gadsimtu cilvēku dzīvi, kuri īpaši cienījami pildījuši savus pienākumus, ieņēmuši atbildīgus posteņus un kuriem bijis vislielākais nopelns sabiedrības garīgā pacēluma veicināšanā.

Daudzi no viņiem bija uzauguši lauku mājās. Maz viņi zināja par greznību, un savu jaunību nepavadīja izpriecās. Liela daļa šo ļaužu bija spiesti cīnīties ar nabadzību un grūtībām. Agri viņi iemācījās strādāt, un rosīgā dzīve brīvā dabā attīstīja viņu spējas un enerģiju. Apstākļi tos padarīja atkarīgus tikai no savām iespējām. Viņi iemācījās cīnīties ar grūtībām un, pārvarot tās, ieguva drosmi un izturību. Viņi apguva patstāvības un paškontroles mācības. Lielākoties pasargāti no ļaunas sabiedrības, viņi bija apmierināti ar nemākslotu izklaidi un labiem draugiem. Viņu gaume bija vienkārša, ieradumi atturīgi. Viņi ievēroja stingrus pamatprincipus un izauga skaidri, stipri un patiesi. Kad viņus aicināja pildīt dzīves sūtību, viņiem bija pietiekams fiziskais un dvēseles spēks, nelokāms gars, spējas plānot un īstenot un nepārvarams spars pretoties ļaunumam; tas viss pasaulē viņus padarīja par drošu spēku virzībai uz labu.

Labāka par jebkuru bagātu mantojumu, ko jūs varat nodot saviem bērniem, būs veselības, skaidra prāta un cēla rakstura dāvana. Tie, kuri redz vēlamo panākumu sakni, jau laikus būs apdomīgi. Mājvietas izvēlē viņi neizlaidīs no acīm dzīvē noderīgāko.

Dodieties turp, kur varat redzēt Dieva darbus, neapmetieties uz dzīvi pilsētā, kur redzami tikai cilvēku roku veidojumi, kur skati un skaņas bieži rosina uz ļaunām domām, kur kņada un uztraukums rada nogurumu un nemieru. Rodiet dvēseles mieru dabas skaistumā, klusumā un mierā. Lai acis raugās zaļajās pļavās, birzīs un kalnos. Paceliet skatu pret zilajām debesīm, kas ir tīras no pilsētas putekļiem un dūmiem, un ieelpojiet debesu dzīvinošo gaisu. Dodieties turp, kur, šķirtiem no pilsētas dzīves izklaidēm un izlaidības, jūs bērniem varat piedāvāt savu sabiedrību, kur varat tos rosināt mācīties par Dievu ar Viņa darbu piemēriem un sagatavot godīgai un derīgai dzīvei.

Iekārtojuma vienkāršība

Mūsu nedabiskie ieradumi atņem mums daudz svētību un prieka, tā padarīdami mūs nespējīgus dzīvot lietderīgu un vērtīgu dzīvi. Izgreznotu un dārgu mēbeļu iegāde ir ne tikai naudas, bet arī tūkstoškārt svarīgāku vērtību izšķiešana. Ģimenei tas uzliek smagu rūpju, darba un sarežģījumu nastu.

Kāds ir stāvoklis daudzās ģimenēs, pat ja tām ir ierobežoti līdzekļi un mājas darbi tur gulstas galvenokārt uz mātes pleciem? Vislabākās istabas iekārtotas stilā, kas pārsniedz tās iedzīvotāju līdzekļus un ir nepiemērotas viņu interesēm un gaumei. Tur atrodas dārgi paklāji, sarežģīti kokgriezumi, elegantas mīkstās mēbeles un izsmalcināti drapējumi. Galdus, kamīnus un daudz ko citu grezno rotājumi, bet sienas noklātas ar gleznām tā, ka gurst acis. Cik daudz darba vajadzīgs, lai visu to uzturētu kārtībā un bez putekļiem! Šis darbs un arī citi mākslotie ieradumi, izdabājot modei, prasa no mājasmātes nebeidzamas pūles.

Dažā labā mājā sievai un mātei nav laika pat palasīt, lai viņa būtu labi informēta, nav laika būt vīra līdzgaitniecei, nav laika iedziļināties bērnu interesēs. Nav laika vai arī vietas, lai kļūtu dārgajam Pestītājam par tuvu, mīļu draugu. Pamazām viņa paliek tikai mājas smago darbu strādniece; viņas spēku, laiku un intereses aizņem lietas, kas iznīkst, tās lietojot. Pārāk vēlu viņa atskārst, ka savā ģimenē ir gandrīz vai svešiniece. Dārgās izdevības, kas viņai reiz bija, lai ietekmētu savus mīļotos uz augstāku un labāku dzīvi, nav izmantotas un uz visiem laikiem ir zudušas.

Ģimenes pavarda dibinātājiem jāapņemas dzīvot saskaņā ar gudrāku plānu. Jūsu pirmajam mērķim jābūt pievilcīgas mājas izveidošanai. Katrā ziņā iegādājieties iekārtas, kas atvieglo darbu, veicina veselību un ērtības. Plānojiet uzņemt tādus viesus, kurus pavēlējis uzņemt Kristus un par kuriem Viņš saka: “Ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mat. 25:40)

Iekārtojiet savu māju ar izturīgām, vienkāršām mēbelēm, kuras var viegli uzturēt tīras un bez lieliem izdevumiem nomainīt. Izkopjot gaumi, ļoti vienkāršu mājokli var padarīt pievilcīgu un aicinošu, ja tajā mājo mīlestība un pieticība.

Skaista apkārtne

Dievam patīk skaistums. Zemi un debesis Viņš ir ietērpis krāšņumā, un Tēva priekā vēro savu bērnu patiku par Viņa radītajām lietām. Viņš vēlas, lai arī mēs savas mītnes izveidotu dabiskā skaistumā.

Gandrīz visi lauku iedzīvotāji, lai cik trūcīgi tie arī nebūtu, var pie savām mājām ierīkot zālājus, iestādīt lapu kokus, kas dod ēnu, ziedošus krūmus un smaržīgas puķes. Tie daudz labāk kalpos ģimenes laimei nekā mākslīgie greznojumi un mājas dzīvi ietekmēs nomierinoši un attīroši, stiprinot mūsu mīlestību uz dabu, tuvinot ģimenes locekļus citu citam un arī Dievam.

Māte

Kādi ir vecāki, tādi lielākoties būs arī bērni. Vecāku fiziskais briedums, tieksmes un kaislības, prāta un tikumiskās tendences lielākā vai mazākā mērā izpaužas bērnos.

Jo cēlāki ir vecāku mērķi, jo augstākas viņu prāta un garīgās dotības un jo labāk attīstīts fiziskais spēks, jo labāku nodrošinājumu dzīvei viņi sniedz saviem bērniem. Vecāki, attīstot sevī vislabāko, ietekmē sabiedrības virzību un atbalsta nākamās paaudzes.

Tēviem un mātēm jāsaprot sava atbildība. Pasaule ir pilna slazdu, lai satvertu jauniešu kājas. Ļaužu masas ir aizrāvušās ar savtīgām un baudkārām izpriecām un nespēj saskatīt apslēptās briesmas vai šausmīgo šķietamā laimes ceļa galu. Iztopot iekārēm un kaislībām, tiek izlietota enerģija, un miljoni aiziet bojā gan šai, gan nākamajai pasaulei. Vecākiem jāatceras, ka bērniem būs jāsastopas ar kārdināšanām. Pat pirms bērna piedzimšanas jāsāk gatavošanās, lai to darītu spējīgu sekmīgi cīnīties pret ļaunumu.

Īpaša atbildība ir mātei. No viņas asinīm bērns barojas un attīstās fiziski, viņas intelektuālās un garīgās īpašības piedalās bērna prāta un rakstura izveidē. Tā bija Johebeda, ebrejiete, kura stiprā ticībā “nebijās no valdnieka pavēlēm” (Ebr. 11:23), kurai piedzima Mozus, Israēla atbrīvotājs. Tā bija Anna, lūdzošā, pašaizliedzīgā un dievišķi inspirētā sieviete, kas dzemdēja Samuēlu, Debesu mācītu bērnu, neuzpērkamu tiesnesi, Israēla praviešu skolu dibinātāju. Tā bija Elizabete, Nacaretes Marijas asins un gara radiniece, kas kļuva par Pestītāja vēstneša Jāņa Kristītāja māti.

Atturība un paškontrole

Par rūpību, ar kādu mātei jāsargā savi dzīves ieradumi, vēsta Raksti. Kad Kungs gatavojās izvirzīt Simsonu par Israēla atbrīvotāju, “tā Kunga eņģelis” parādījās viņa mātei, nesdams sevišķu mācību par viņas ieradumiem un arī bērna audzināšanu. “Redzi, (..) tagad nedzer vīnu nedz stiprus reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts.” (Soģu 13:7,13)

Pirmsdzemdību laika ietekmi uz augli daudzi vecāki uzskata par mazsvarīgu, taču Debesīm ir cits viedoklis. Dieva eņģeļa sūtītā un divreiz īpaši svinīgi sniegtā vēsts mums rāda, ka ir vērts to rūpīgi pārdomāt.

Ar ebrejietei teiktajiem vārdiem Dievs uzrunā visu laikmetu mātes. “Šī sieva lai atturas,” teica eņģelis, “no visa tā, ko Es viņai esmu runājis.” Bērna labklājību ietekmē mātes ieradumi. Pār viņas tieksmēm un kaislībām jāvalda pamatprincipam. Ja viņa īsteno Dieva nolūku piešķirt bērnu, no kaut kā ir jāizvairās, kaut kam jāpretojas. Ja pirms bērna piedzimšanas viņa izpatīk savām vēlmēm, ir patmīlīga, nepacietīga un kategoriska, šīs rakstura iezīmes atspoguļosies bērna nosliecēs. Tā daudzi bērni saņēmuši kā pirmdzimtības tiesības gandrīz nepārvaramu tieksmi uz ļaunu.

Ja māte nelokāmi ievēro pareizus pamatprincipus, ir atturīga un pašaizliedzīga, laipna, maiga un nesavtīga, viņa šīs dārgās rakstura īpašības nodod savam bērnam. Ļoti skaidra bija pavēle, kas aizliedza mātei dzert vīnu. Katrs savas iegribas apmierināšanai izdzertais stipra dzēriena piliens apdraud bērna fizisko, garīgo un tikumisko veselību un ir tiešs grēks pret Radītāju.

Daudzi padomdevēji uzskata, ka jāizpilda katra mātes vēlēšanās, proti, viņai bez ierobežojuma jāapmierina sava apetīte, ja viņa vēlas kādu ēdienu, lai cik kaitīgu. Tāds padoms ir maldīgs un ļauns. Mātes fiziskās vajadzības nekādā gadījumā nav jāignorē. No viņas ir atkarīgas divas dzīvības, tādēļ viņas vēlēšanās saudzīgi jāievēro, viņas vajadzības devīgi jāapmierina. Grūtniecības laikā viņai diētā un jebkurā citā dzīves jomā vairāk nekā citiem cilvēkiem jāizvairās no visa, kas varētu mazināt fiziskos vai garīgos spēkus. Pēc paša Dieva pavēles viņai uzdots visatbildīgākais pienākums — saglabāt pašsavaldīšanos.

Pārpūle

Mātes spēki ir jāsaudzē. Viņas rūpes un pienākumi jāsamazina, nevis jāpieļauj, ka nogurdinošs darbs atņem dārgos spēkus. Bieži vien vīrs un tēvs nav iepazinies ar tiem likumiem, kuri viņam ģimenes labklājības dēļ būtu jāzina. Aizņemts rūpēs par iztiku vai nodevies bagātības iegūšanai, grūtību un sarežģījumu nomākts, viņš pieļauj, ka uz sievu un māti gulstas smagas nastas, kas šajā viskritiskākajā laikā to pārpūlē, un sekas tam ir vājums un slimības.

Dažs labs vīrs un tēvs varētu pamācīties rūpes un uzmanību no kāda uzticama gana. Kad Jēkabam steigšus bija jādodas grūtā ceļojumā, viņš atbildēja:

“Pie manis ir vārgi bērni un aitu un govju mātes, un kad es tos pārdzītu, tad nākamā dienā ietu bojā viss lopu pulks. (..) Es gribu lēnām sekot ar tiem, kas man uzticēti, ar kustoņiem un bērniem.” (1. Moz. 33:13,14)

Dzīves grūtību ceļā lai vīrs un tēvs “lēnām seko”, kā viņa ceļojuma līdzgaitniece spēj izturēt. Pasaules nevaldāmajā steigā pēc bagātības un varas viņam jāmācās apturēt savus soļus, mierinot un atbalstot to, kas ir aicināta iet viņam līdzās.

Možums

Mātei jāuztur možs, apmierināts un priecīgs noskaņojums. Centieni tā sasniegšanai bagātīgi atmaksāsies bērnu fiziskajā labklājībā un patīkamajā raksturā. Možs mātes garastāvoklis veicinās ģimenes laimi un ievērojami uzlabos pašas veselību.

Vīram jāpalīdz sievai ar līdzjūtību un pastāvīgu pieķeršanos. Ja viņš vēlas, lai sieva būtu tik moža un priecīga, ka tā mājās būtu kā saulesstars, tad lai tas palīdz nest viņas nastas. Vīra laipnība un uzmanība sievai būs dārgs iedrošinājums, un viņa sniegtā laime iepriecinās arī paša sirdi un dos tai mieru.

Saīdzis, savtīgs un pavēlniecisks vīrs un tēvs ne vien pats ir nelaimīgs, bet arī nomāc visus savā namā dzīvojošos. Viņš cietīs no sava drūmuma, jo sieva kļūs nomākta un slimīga, bet tēva skarbais raksturs izkropļos bērnus.

Ja māte nesaņem vajadzīgo uzmanību un atbalstu, ja tiek pieļauts, ka pārslodzes un grūtsirdības dēļ viņa iztērē savus spēkus, bērniem tiks nolaupīts vitālais spēks, prāta asums un saulainais dzīvesprieks, kas viņiem būtu jāpārmanto. Daudz labāk ir mātes dzīvi padarīt gaišu un priecīgu, pasargāt viņu no trūkuma, nogurdinoša darba un nomācošām rūpēm, lai bērni varētu mantot veselu organismu un spētu dzīvē izlauzt ceļu paši saviem spēkiem.

Tēviem un mātēm ir liels gods un atbildība, jo viņiem jābūt saviem bērniem Dieva vietā. Vecāku raksturs, ikdienas dzīve un audzināšanas metodes izskaidros Viņa vārdus mazajiem. Vecāku ietekmē bērni vai nu paļausies uz Kunga apsolījumiem, vai noraidīs tos.

Vecāku priekšrocības bērnu audzināšanā

Laimīgi ir tie vecāki, kuru dzīve ir dievišķā patiess atspoguļojums, jo tad Dieva apsolījumi un pavēles modina bērnā pateicību un godbijību; vecāki, kuru sirsnība, taisnīgums un pacietība pauž Dieva mīlestību, taisnīgumu un pacietību un kuri, mācot bērnu mīlēt viņus, uzticēties un paklausīt viņiem, māca tos mīlēt arī Debesu Tēvu, uzticēties un paklausīt Viņam. Vecāki, piešķirdami bērnam šādu dāvanu, ir apveltījuši to ar mantu, kas ir daudz vērtīgāka par visu laiku bagātībām — ar mūžīgu dārgumu.

Katrai mātei, kurai uzticētas rūpes par bērniem, Dievs ir devis svētu uzdevumu. “Ņem šo dēlu, šo meitu,” Viņš saka, “audzini to Man; veido tā raksturu, kas būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs, lai tas spīdētu tā Kunga pagalmos mūžīgi.”

Mātei bieži šķiet, ka viņas kalpošana ir maznozīmīga, jo to reti kad pareizi novērtē. Citi par mātes daudzajām rūpēm un nastām zina maz. Viņas dienas ir aizņemtas ar veselu virkni sīku pienākumu, kam vajadzīgas pacietīgas pūles, pašsavaldīšanās, taktiskums, gudrība un pašaizliedzīga mīlestība, tomēr nav iespējams palepoties ne ar kādiem izciliem sasniegumiem. Māte tikai visu laiku ir uzturējusi mājās kārtību; bieži izmocīta un apjukusi, viņa centusies ar bērniem runāt laipni, rūpēdamās, lai tie būtu nodarbināti un laimīgi, vadīdama to mazās kājiņas pa pareizo taku. Viņai šķiet, ka nav paveikusi neko. Taču tā nav. Debesu eņģeļi vēro rūpju sagrauzto māti un ievēro viņas ikdienas nastas. Var būt, ka viņas vārds nav izskanējis pasaulē, toties tas ir ierakstīts Jēra Dzīvības grāmatā.

Mātes izdevības

Debesīs ir Dievs, un Viņa troņa gaisma un godība kavējas pie uzticīgās mātes, kad tā cenšas ieaudzināt saviem bērniem pretošanos ļaunām ietekmēm. Neviens cits darbs savā svarīgumā nelīdzinās mātes darbam. Viņai nav kā māksliniekam uz audekla jāuzglezno kāds skaists skats, ne arī kā tēlniekam tas jāizcērt marmorā. Viņai nav kā rakstniekam jāiemieso cēlas domas spēcīgos vārdos, ne arī kā mūziķim jāizsaka brīnišķīgas jūtas mūzikā. Ar Dieva palīdzību viņai cilvēka dvēselē jāattīsta dievišķā līdzība.

Māte, kas to saprot, atzīs, cik viņai dotās izdevības ir nenovērtējamas. Ar sava rakstura piemēru un audzināšanas metožu palīdzību viņa nopietni centīsies parādīt bērniem visaugstāko ideālu. Dedzīgi, pacietīgi un drosmīgi viņa tieksies attīstīt savas spējas, lai pareizi izmantotu visaugstākos prāta spēkus savu bērnu audzināšanā. Katrā solī viņa nopietni jautās: “Ko Dievs ir teicis?” Tā uzcītīgi pētīs Viņa Vārdu. Savas acis viņa nenovērsīs no Kristus, lai ikdienas vienkāršajos pienākumos un rūpēs pašas piedzīvotais būtu patiess īstās Dzīvības atstarojums.

Bērns

Eņģeļa pamācībā ebrejiem bija ietverti ne vien ieteikumi mātēm, bet arī padomi bērnu audzināšanā. Nepietika, ka Simsonam, bērnam, kuram vajadzēja atbrīvot Israēlu, piedzimstot bija jāsaņem labs mantojums. Vēl bija vajadzīga rūpīga audzināšana. No agras bērnības viņā vajadzēja ieaudzināt stingru mērenību.

Līdzīga pamācība bija sniegta par Jāni Kristītāju. Pirms šī bērna piedzimšanas tēvam sūtītā Debesu vēsts skanēja:

“Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svēts Gars viņu piepildīs.” (Lūk. 1:14,15)

Pestītājs teica, ka starp visiem Debesu grāmatās ierakstītajiem cēlajiem cilvēkiem neviens nav lielāks par Jāni Kristītāju. Viņam uzticētais pienākums prasīja ne tikai fizisku enerģiju un izturību, bet arī prāta un dvēseles viscēlākās īpašības. Pareiza fiziskā sagatavotība darba sākšanai bija tik svarīga, ka pie šī bērna vecākiem ar pamācību vēsti tika sūtīts visaugstākais Debesu eņģelis.

Norādījumos par ebreju bērniem mēs mācāmies, ka neko, kas ietekmē bērna fizisko labklājību, nedrīkst atstāt neievērotu. Nekas nav mazsvarīgs. Ikviena ietekme, kas skar fizisko veselību, atstāj pēdas arī prātā un raksturā.

Bērnu agrīnajā audzināšanā nozīmīgs ir viss. To rakstura izveidē un dzīves virzībā daudz lielāka nozīme ir mazotnē un agrā bērnībā apgūtajām mācībām un izveidotajiem ieradumiem nekā vēlākajos gados saņemtajiem norādījumiem un audzināšanai.

Vecākiem to vajadzētu ņemt vērā. Viņiem jāsaprot bērnu kopšanas un audzināšanas pamatprincipi, jābūt spējīgiem izaudzināt fiziski, garīgi un morāli veselus bērnus. Vecākiem jāpēta dabas likumi, jāiepazīstas ar cilvēka organisma uzbūvi, jāizprot dažādo orgānu funkcijas, to atkarība un saistība citam ar citu. Viņiem jānoskaidro prāta ietekme uz organismu un nosacījumi visa ķermeņa veselīgai darbībai. Bez šādas sagatavošanās uzņemties vecāku atbildību ir grēks.

Pārāk maz vērības tiek veltīts mirstības, slimību un deģenerācijas pamatiemesliem, kas mūsdienās vērojami pat viscivilizētākajās un attīstītākajās zemēs. Cilvēce kļūst arvien izvirtušāka. Vairāk nekā viena trešdaļa mirst zīdaiņa vecumā*, pieaugušie no dažādām slimībām cieš daudz vairāk, un tikai nedaudzi sasniedz iespējamo cilvēka mūža ilgumu.

Lielāko daļu ļaunuma, kas cilvēcei atnes bēdas un sabrukumu, varētu novērst, un galvenokārt tas atkarīgs tieši no vecākiem. Tā nav “mistiska providence”, kas mazuļus aizsauc nebūtībā. Dievs nevēlas viņu nāvi. Viņš tiem dod vecākus, lai tie tos audzinātu derīgai dzīvei šeit un mūžībā Debesīs. Kādu gan pārmaiņu uz labu ieraudzītu pasaule, ja tēvi un mātes darītu visu, lai bērni pārmantotu labo, kā arī prasmīgi palīdzētu tiem novērst jebkuru nepareizu iedzimtu noslieci!

* Dati par zīdaiņu mirstību bija pareizi grāmatas sarakstīšanas laikā 1905. gadā. Par laimi, modernā medicīna un pareiza bērnu kopšana zīdaiņu un bērnu mirstību ir krasi samazinājusi. — Izdevēji.

Zīdaiņu kopšana

Jo mierīgāka un vienkāršāka ir bērna dzīve, jo labvēlīgāk tā ietekmē mazuļa fizisko un prāta attīstību. Mātei vienmēr vajadzētu palikt mierīgai, klusai un savaldīgai. Daudzi zīdaiņi ir ļoti jūtīgi pret nervozitāti, tādēļ mātes sirsnīgā, nesteidzīgā attieksme mazuli nomierinās, un tam būs neizsakāms labums.

Zīdaiņiem ir vajadzīgs siltums, taču bieži vien tiek pieļauta nopietna kļūda, turot tos pārkurinātās telpās, kurās parasti trūkst svaiga gaisa. Paradums apklāt zīdaiņa seju gulēšanas laikā ir kaitīgs, jo aizkavē brīvu elpošanu.

Zīdainis jāsargā no jebkuras ietekmes, kas var novājināt vai saindēt tā organismu. Jābūt ļoti piesardzīgiem, lai visu ap bērniņu uzturētu svaigu un tīru. Mazie ir jāpasargā no pēkšņām vai pārāk lielām temperatūras maiņām, tomēr jārūpējas, lai guļot vai esot nomodā, dienu un nakti tie elpotu tīru, dzīvinošu gaisu.

Sagatavojot zīdaiņa apģērbu, vispirms jāraugās, lai tas būtu ērts, piemērots un veselīgs, nevis īpaši moderns vai apbrīnu izraisošs. Mātei nevajadzētu tērēt laiku, lai izgreznotu un noklātu izšuvumiem bērna drēbītes, tā nogurdinot sevi ar nelietderīgu darbu uz savas un bērna veselības rēķina. Viņai nevajadzētu pavadīt ilgas stundas ar šuvekli, kas ir ārkārtīgi kaitīgi gan acīm, gan nerviem laikā, kad nepieciešama laba atpūta un patīkama nodarbošanās. Viņai jāapzinās, cik svarīgi ir saglabāt spēkus, lai spētu paveikt visu darāmo.

Ja bērna apģērbs būs silts, sargājošs un ērts, viens no galvenajiem kairinājuma un nemiera iemesliem būs novērsts. Mazajam būs labāka veselība, un māte bērna kopšanu vairs neuztvers kā lielu spēka un laika patēriņu.

Ciešas saites vai ņieburi traucē sirds un plaušu darbību, tādēļ no tāda apģērba jāizvairās. Visam ķermenim tas vajadzīgs ērts, lai nesaspiestu kādu orgānu un arī neierobežotu kustības. Bērna apģērbam jābūt pietiekami brīvam, lai nodrošinātu pareizu un dziļu elpošanu, un šūtam tā, lai svars balstītos uz pleciem.

Dažās zemēs vēl valda paradums atstāt mazu bērnu plecus un locekļus kailus. Tas ir ļoti nosodāmi. Locekļi, kas no asinsrites centra atrodas tālāk, jāaizsargā vēl vairāk nekā pārējais ķermenis. Artērijas, pa kurām plūst asinis uz ekstremitātēm, ir plašas, tās piegādā pietiekami daudz asiņu, lai barotu un apgādātu ar siltumu. Ja locekļi nav apsegti vai arī apģērbti nepietiekami, artērijas un vēnas sašaurinās, ķermeņa neaizsargātās daļas atdziest un asinsrite palēninās.

Izmantojot visus dabīgos līdzekļus, jānodrošina iespēja ikviena augoša bērna organismam attīstīties pilnvērtīgi. Ja bērnu locekļi ir aizsargāti nepietiekami, tad viņi, bet it sevišķi meitenes, nedrīkst atrasties ārā vēsā laikā. Tā nu viņi tiek turēti telpās aiz bailēm no saaukstēšanās. Ja bērni ir piemēroti apģērbti, kustības svaigā gaisā gan vasarā, gan ziemā tiem nāks tikai par labu.

Ja mātes vēlas, lai viņu zēni un meitenes būtu veselīgi un enerģiski, tie pienācīgi jāapģērbj un normālos laika apstākļos jāmudina daudz atrasties ārā. Saraut ieradumu važas, apģērbt un audzināt bērnus atbilstoši veselības likumiem — tas prasīs pūles, bet iznākums tās bagātīgi atalgos.

Bērna uzturs

Vislabākais uzturs zīdainim ir dabas nodrošināts. No tā nevajadzētu bez iemesla atteikties. Mātes tiekšanās atbrīvoties no sava mazuļa jaukā barošanas pienākuma vai nu pašas ērtību, vai sabiedriskā labuma dēļ ir nežēlība.

Mātei, kas pieļauj, ka viņas bērnu kopj kāds cits, proti, aukle, būtu labi jāpārdomā iespējamās sekas, jo vairāk vai mazāk tā ietekmēs bērnu ar savu noskaņojumu un temperamentu.

Īpaši svarīgi ir bērnu pieradināt pie pareiza uztura un ēšanas režīma. Mazajam jāsaprot, ka tas ēd, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai ēstu. Audzināšanai jāsākas zīdaiņa vecumā mātes rokās. Bērns jāēdina pēc regulāriem starplaikiem. Kad tas pieaug, ēdienreizēm jākļūst retākām. Nav jādod saldumi vai pieaugušu cilvēku ēdieni, kurus tas nespēj sagremot. Zīdaiņu kopšanas un barošanas regularitāte ne vien stiprinās viņu veselību, darot tos mierīgus un apmierinātus, bet arī liks pamatus ieradumiem, kas nākamajos gados būs viņiem par svētību.

Bērniem pieaugot, liela vērība jāvelta viņu gaumes un ēstgribas izkopšanai. Bieži vien viņiem ļauj ēst visu, ko un kad vien tie vēlas, neraugoties uz attiecīgā pārtikas produkta veselīgumu. Tiekšanās pēc neveselīgiem gardumiem, izšķērdējot naudu, liek bērniem domāt, ka dzīves augstākais mērķis, kas sniedz vislielāko laimi, ir iespēja izdabāt savām tieksmēm. Šādas audzināšanas sekas ir nesātība, tad seko slimības, bet tām — parasti indīgu zāļu lietošana.

Vecākiem jāierobežo šīs bērnu iekāres un nav jāļauj lietot neveselīgu uzturu. Ēdienkartes izvēlē jābūt uzmanīgiem, lai nepieļautu kļūdas, liekot bērniem ēst kaut ko negaršīgu vai arī vairāk, nekā vajadzīgs. Bērniem ir savas tiesības un gaume, un, ja izvēle ir pareiza, viņu viedokli nepieciešams respektēt.

Rūpīgi jāievēro ēšanas regularitāte. Ēdienu starplaikā nav jābauda nekas — nekādi saldumi, rieksti, augļi vai kaut kas cits. Ēšana nelaikā izjauc gremošanas orgānu harmonisku darbību, un tas kaitē veselībai un možumam. Kad bērni sēžas pie galda, viņiem vairs negaršo veselīgais ēdiens, viņi alkst pēc kaitīgā.

Mātes, kuras apmierina savu bērnu vēlmes uz viņu veselības un labsajūtas rēķina, sēj ļaunu sēklu, kas uzdīgs un nesīs augļus. Savu iegribu apmierināšanas tieksme aug līdz ar mazuli pašu, un upurēts tiek tā garīgais un fiziskais možums. Mātes, tā rīkodamās, ar sarūgtinājumu pļauj pašu sēto. Viņas redz, ka bērni uzaug, bet prāta un rakstura dēļ tie nav piemēroti veikt cēlu un derīgu darbu sabiedrībā vai mājās. No neveselīga uztura cieš bērna garīgās, prāta un fiziskās spējas. Apziņa notrulinās, labie iespaidi zaudē savu spēku.

Bērni jāmāca pārvarēt tieksmi pēc kārumiem un to vietā baudīt veselīgu uzturu. Ir jāpaskaidro, ka viņi atturas tikai no tā, kas var nodarīt ļaunumu veselībai. Atsakoties no kaitīgā, jaunie ļaudis iegūst kaut ko daudz noderīgāku. Ēdienam jābūt apetīti rosinošam un pievilcīgam, jo tajā ir tās vērtīgās uzturvielas, ko Dievs tik bagātīgi ir nodrošinājis. Ik ēdienreizei ir jābūt priecīgam un laimīgam brīdim. Baudot Dieva dāvanas, pateiksimies par tām šīs bagātības Devējam.

Bērnu kopšana slimības laikā

Daudzos gadījumos bērnu saslimšana saistāma ar neprasmīgu rīcību. Slimību iemesls var būt nekārtīgas ēdienreizes, viegls apģērbs vēsos vakaros, nepietiekami enerģiskas kustības, kurām jāuztur veselīga asinsrite, vai svaiga gaisa trūkums asiņu attīrīšanai. Vecākiem jānoskaidro slimības cēlonis un tad iespējami ātrāk tas jānovērš.

Visiem vecākiem ir pa spēkam daudz ko iemācīties par bērnu aprūpi un slimību profilaksi, pat par ārstēšanu. Īpaši mātei būtu jāzina, kā rīkoties izplatītāko slimību gadījumos. Viņai vajadzētu zināt, kā rūpēties par slimo bērnu. Mātes mīlestība un izpratne palīdzēs kopt mazuli, kuru uzticēt svešām rokām nemaz nebūtu vēlams.

Fizioloģijas mācības

Vecākiem jau laikus vajadzētu ieinteresēt bērnus fizioloģijas apguvē un izskaidrot tās pamatprincipus. Māciet, kā labāk pasargāt fiziskos, prāta un garīgos spēkus, kā visatbilstošāk izmantot dotības, lai bērnu dzīves būtu par svētību citiem un godinātu Dievu. Šādas zināšanas bērniem ir nenovērtējamas. Mācība par dzīvību un veselību ir svarīgāka par zinātnēm, kuras māca skolā.

Vecākiem daudz vairāk vajadzētu dzīvot savu bērnu, bet daudz mazāk sabiedrības labā. Apgūstiet veselības mācību un izmantojiet savas zināšanas praksē. Māciet saviem bērniem domāt par cēloņiem un sekām. Stāstiet, ka jāpaklausa dabas likumiem, ja viņi vēlas būt veseli un laimīgi. Varbūt rezultātu nebūs tik ātri, kā jūs vēlētos, tomēr nezaudējiet drosmi, bet pacietīgi un neatlaidīgi turpiniet iesākto darbu.

Māciet bērnus, kamēr tie vēl ir šūpulī, attīstiet mazā cilvēka pašaizliedzību un savaldību. Māciet priecāties par dabas skaistumu un derīgās nodarbībās sistemātiski vingrināt visus savus fiziskos un garīgos spēkus. Audziniet bērnus tā, lai tiem būtu vesels organisms un teicama morāle, jauks noskaņojums un patīkams garastāvoklis. Iedēstiet bērnu jūtīgajā prātā patiesību, ka Dievs nav gribējis, lai mēs dzīvotu tikai laicīgā apmierinājuma dēļ, bet gan vēlas mūs sagatavot daudz augstākām vērtībām. Māciet, ka padoties kārdinājumam ir vājuma un ļaunuma izpausme, bet pretoties tam — cēli un vīrišķīgi. Šī mācība būs kā labā zemē iesēta sēkla; tā nesīs jūsu sirdi iepriecinošus augļus.

Tomēr svarīgāka par visām citām lietām ir vecāku radītā prieka, laipnības un mīlestības gaisotne. Ģimene, kurā mājo mīlestība, izpauzdamās skatienos, vārdos un darbos, ir vieta, kur patīk atrasties eņģeļiem.

Vecāki, lai mīlestības, prieka un apmierinātības līksmā noskaņa pārņem jūsu sirdis un jūsu ģimenē izplatās tās patīkamā un uzmundrinošā ietekme. Esiet laipni un pacietīgi, rosiniet bērnos to pašu, ieaudziniet viņos visas tās pievilcīgās īpašības, kas ģimenes dzīvi dara gaišu. Šāda vide bērniem būs kā gaiss un saules gaisma augiem, tā veicinās viņu veselību, kā arī prāta un ķermeņa spēku un enerģiju.

Ģimenes dzīves ietekme

Ģimenei ir jābūt bērniem vispievilcīgākajai vietai pasaulē, un mātes klātbūtnei — vislielākajam valdzinājumam. Bērniem ir jūtīga, mīloša daba. Viņi ātri priecājas un tikpat ātri kļūst nelaimīgi. Ar pacietīgu disciplīnu, mīļiem vārdiem un rīcību mātes var piesaistīt bērnus savai sirdij.

Maziem bērniem patīk sabiedrība, un tie reti vēlas būt vienatnē. Viņi ilgojas pēc līdzjūtības un sirsnības. Tie domā, ka viss, kas patīk viņiem, patiks arī mātei, tādēļ šķiet dabiski iet pie tās ar saviem mazajiem priekiem un neveiksmēm. Mātei nevajadzētu ievainot bērnu jūtīgās sirdis, vienaldzīgi izturoties pret lietām, kas, lai cik nenozīmīgas tās būtu, mazajiem var šķist ļoti svarīgas. Viņas simpātijas un atzinību novērtēs. Viens piekrītošs skats, viens iedrošinošs vai uzslavas pilns vārds bērnu sirdīm būs kā saulesstars, bieži padarot visu dienu laimīgu.

Mātei vajadzētu izdomāt bērniem kādu izklaidi vai uzticēt viņu darbīgajām rokām un prātam uzdevumu, nevis aizsūtīt mazos prom, lai tikai netraucētu viņu saceltais troksnis vai neapgrūtinātu to necilās vajadzības.

Māte iegūs bērnu uzticību un daudz sekmīgāk spēs izlabot nepareizus ieradumus un novērst patmīlības vai kaislības izpausmes, iedziļinoties viņu izjūtās un vadot jautrās spēles un rotaļas. Liela vērtība būs īstā laikā pateiktam brīdinājumam vai rājienam. Pacietīgā, vērīgā mīlestībā viņa spēs bērnu prātus rosināt darboties pareizā virzienā, ieaudzinot viņos skaistas un pievilcīgas rakstura iezīmes.

Mātēm vajadzētu sargāties savos bērnos ieaudzināt atkarību un egocentrismu, ieraušanos sevī. Nekad neļaujiet viņiem sevi uzskatīt par centru, ap kuru jārisinās it visam. Daži vecāki velta daudz laika un uzmanības, lai uzjautrinātu bērnus, bet tiem jāmāca izklaidēties pašiem, vingrinot savu izdomas spēju un māku. Tā viņi mācīsies būt apmierināti ar ļoti vienkāršiem priekiem. Bērnus vajadzētu radināt pie drošsirdības, lai viņi spētu pārvarēt savas mazās nepatikšanas un grūtības. Nepievērsiet viņu uzmanību katrām niecīgajām sāpēm vai aizvainojumam, novērsiet viņu domas no tiem, māciet viegli paiet garām mazām nepatikšanām vai neērtībām. Uzvediniet bērnus uz domām, kā viņi varētu vairāk vērības pievērst citiem.

Neesiet pret bērniem nevērīgas. Daudzu rūpju nomāktās mātes dažreiz jūt, ka nespēj rast laiku, lai pacietīgi pamācītu mazos un sniegtu tiem mīlestību un līdzjūtību. Tomēr derētu atcerēties — ja bērni savos vecākos un ģimenē neatrod to, kas apmierina viņu ilgas pēc līdzjūtības un draudzības, viņi meklēs citus avotus, un tur var būt apdraudēts gan bērnu prāts, gan raksturs.

Laika un izdomas trūkuma dēļ mātes dažreiz atsaka saviem mazajiem kādu nevainīgu izpriecu, jo viņas nevaļīgie pirksti un nogurušās acis čakli aizņemtas darbā, darinot kādu izgreznojumu vai kaut ko citu, kas labākajā gadījumā kalpos tikai iedomības un pārākuma apziņas dēstīšanai viņu jaunajās sirdīs. Bērniem kļūstot pieaugušiem, šāda morāle veicinās lepnību un garīgu nabadzību. Māte skums par savu bērnu kļūdām, bet nesapratīs, ka pļauj pašas sēto sēklu.

Dažām mātēm nav pietiekami konsekventas nostājas pret saviem bērniem. Dažreiz tās izdabā viņiem par sliktu, bet citreiz aizliedz kādu nevainīgu rotaļu, kas bērnišķīgās sirdis ļoti iepriecinātu. Šinī ziņā tās neievēro Kristus piemēru; Viņš mīlēja bērnus, saprata viņu pārdzīvojumus un juta līdzi viņu priekos un bēdās.

Tēva atbildība

Vīrs un tēvs ir ģimenes galva. Sieva gaida no viņa mīlestību, līdzjūtību un atbalstu bērnu audzināšanā, un tas ir pareizi. Bērni ir tiklab viņa, kā viņas, un viņš tāpat ir ieinteresēts jauno ļaužu labklājībā. Bērni no tēva gaida atbalstu un padomu. Viņam jābūt pareizai izpratnei par dzīvi, dažādām ietekmēm un sabiedrību, kurā ģimenei vajadzētu atrasties, bet vairāk par visu tam jāseko mīlestībai, dievbijībai un Dieva Vārda mācībai, lai virzītu savu bērnu soļus pa pareizu ceļu.

Tēvs ir savas ģimenes likumdevējs, un, tāpat kā Ābrahāmam, viņam Dieva likums jāpadara par savas mājas likumu. Dievs teica par Ābrahāmu: “Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un tiem pēcnācējiem, kādi nāks pēc viņa.” (1. Moz. 18:19) Tad nebūtu pieļauta nosodāma nevērība, nesavaldot ļaunumu, nekāds slimīgs, neprātīgs izlutinātu mīluļu statuss, nekāda atkāpšanās no pienākuma pildīšanas pārprastu jūtu labā. Ābrahāms ne vien mēdza sniegt pareizus norādījumus, bet arī īstenoja taisnīgas likumu prasības un autoritāti. Dievs ir devis likumus, lai mūs vadītu. Bērniem nedrīkst ļaut novirzīties no Dieva Vārdā iezīmētā drošā ceļa uz tādiem, kuros no visām pusēm draud briesmas. Laipni, bet noteikti, ar nemitīgām pūlēm un lūgšanām bērnu kļūdainās vēlmes jāaptur un tieksmes jānoraida.

Tēvam savā ģimenē jāievieš paši nopietnākie tikumi — enerģiskums, nelokāmība, godīgums, pacietība, drosme, uzcītība un praktiskums. Tas, ko viņš prasa no bērniem, ir jāizpilda arī pašam, atklājot šīs vērtības savā vīrišķīgajā nostājā.

Tēvi, nelaupiet saviem bērniem drosmi! Savienojiet mīlestību ar autoritāti, laipnību un simpātijas ar stingrību un savaldību. Veltiet viņiem dažas brīvās stundas, iepazīstiet viņus, strādājiet kopā un piedalieties viņu sporta spēlēs, iegūstiet uzticību. Draudzējieties ar viņiem, īpaši ar dēliem. Tā jūs spēsit bērnus ievērojami ietekmēt uz labu.

Tēvam jāpaveic sava daļa, lai darītu ģimeni laimīgu. Lai kādas būtu viņa rūpes un darba sarežģījumi, tiem nav jāļauj apēnot ģimeni. Tēvam jānāk mājās smaidīgam un vienmēr jābūt laipnam.

Zināmā nozīmē tēvs ir savas ģimenes priesteris, kas noliek uz tās altāra rīta un vakara upuri. Sievai un bērniem jāvienojas lūgšanās un jāpiedalās slavas dziesmās. No rīta, pirms tēvs atstāj māju, lai dotos ikdienas darbā, viņam jāsaaicina bērni ap sevi un, zemojoties Dieva priekšā, tie jānodod Debesu Tēva rokās. Dienas rūpēm beidzoties, ģimenei jāvienojas pateicības lūgšanā un slavas dziesmā, atzīstot dievišķās rūpes aizvadītajā dienā.

Tēvi un mātes, lai cik grūti būtu jūsu apstākļi, sapulciniet savu ģimeni pie Dieva altāra. Lūdziet jūsu mājai svēto eņģeļu sardzi. Atcerieties, ka jūsu mīļotie ir pakļauti kārdinājumiem. Ikdienas nepatikšanas stājas ceļā gan jauniem, gan veciem. Tiem, kas grib dzīvot pacietīgu, mīlestības pilnu un priecīgu dzīvi, ir jālūdz. Tikai saņemot pastāvīgu Dieva palīdzību, mēs spēsim gūt uzvaru pār sevi.

Ģimenei jābūt vietai, kur mājo prieks, laipnība un mīlestība, un, kur mīt šīs vērtības, tur būs arī laime un miers. Grūtības var ienākt jūsu dzīvē, bet tāds jau ir cilvēces liktenis. Lai pacietība, pateicība un mīlestība uztur sirdī saules gaismu, kaut arī diena būtu pilnīgi apmākusies! Tādā mājvietā mīt Dieva eņģeļi.

Lai vīrs un sieva rūpējas par otra laimi, nekad nepalaižot garām iespēju parādīt mazu uzmanību un laipnību, kas iepriecina un dara dzīvi gaišāku. Starp vīru un sievu jāvalda pilnīgai uzticībai. Viņiem kopīgi jāpārdomā savi pienākumi. Abiem jāsadarbojas, lai bērniem sniegtu vislabāko, kas vien ir iespējams. Bērnu klātbūtnē nekad nevajadzētu kritizēt otra ieceres vai apšaubīt spriedumus. Sievai jāuzmanās, lai neapgrūtinātu vīra pūles bērnu labā. Vīram savukārt jāatbalsta sievas centieni, sniedzot viņai gudru padomu un mīļu iedrošinājumu.

Vecāku un bērnu starpā nav pieļaujama vēsa robežšķirtne un atturība. Vecākiem jāiepazīst savi bērni, cenšoties izprast viņu gaumi un noslieces, iejūtoties viņu uzskatos un noskaidrojot to, kas notiek viņu sirdīs.

Vecāki, jūsu bērniem jāredz, ka jūs viņus mīlat un vēlaties darīt visu iespējamo, lai viņi būtu laimīgi. Ja tā darīsit, nepieciešamajiem ierobežojumiem būs lielāka nozīme viņu jaunajiem prātiem. Vadiet savus bērnus sirsnīgi un līdzjūtīgi, atcerēdamies, ka “viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu”. (Mat. 18:10) Ja vēlaties, lai eņģeļi jūsu bērnu labā veic Dieva uzdoto darbu, strādājiet kopā ar tiem, darot savu daļu.

Uzticīgā ģimenē gudrā un mīlošā vadībā izaudzinātie bērni nevēlēsies klaiņot apkārt izpriecu un sabiedrības meklējumos. Ļaunums tos nesaistīs. Mājās valdošais gars veidos to raksturus, rosinās izkopt ieradumus un pamatprincipus, kas būs stipri sargi pret kārdinājumiem, kad jaunieši atstās mājas un ieņems savu vietu pasaulē.

Bērniem, tāpat kā vecākiem, ģimenē ir svarīgi pienākumi. Ir jāmāca, ka viņi ir ģimenes daļa. Viņus mīl, ēdina un apģērbj, par viņiem rūpējas, tādēļ tiem jāatsaucas šai lielajai labestībai, veicot savu mājas pienākumu daļu un kā ģimenes locekļiem vairojot tajā prieku.

Dažreiz bērniem ir kārdinājums par aizliegumiem dusmoties, bet turpmākajā dzīvē viņi slavēs vecākus par uzticīgajām rūpēm un stingro uzraudzību, kas nosargājusi un vadījusi viņus pieredzes trūkuma laikā.

Pareiza audzināšana — audzināšana misijas darbam

Patiesa audzināšana ir audzināšana misijas darbam. Katrs Dieva dēls un meita ir aicināti būt misionāri; mēs esam aicināti kalpot Dievam un citiem cilvēkiem, un gatavoties šim pienākumam ir jābūt mūsu audzināšanas mērķim.

Mācīt kalpošanai

Kristīgiem vecākiem un skolotājiem šis mērķis jāatceras vienmēr. Mēs nezinām, kādā nozarē mūsu bērni varētu darboties. Varbūt viņi savu dzīvi pavadīs savējo vidū, varbūt strādās parastu darbu vai arī kā Evaņģēlija sludinātāji dosies uz pagānu zemēm, bet visi vienādi ir aicināti būt misionāri Dieva darbā, žēlastības vēsts nesēji pasaulei.

Dievs mīl bērnus un jauniešus, to jaunos talantus, enerģiju, drosmi un uzņēmību, Viņš vēlas, lai tie darbotos harmoniskā saskaņā ar dievišķajiem pārstāvjiem. Viņiem jāiegūst izglītība, kas, nesavtīgi kalpojot, palīdzēs nostāties Kristus pusē.

“Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē” (Jāņa 17:18), teica Kristus par saviem bērniem laika noslēgumā, tāpat kā par saviem pirmajiem mācekļiem, lai viņi būtu Dieva pārstāvji, atklātu Viņa garu, parādītu Viņa raksturu, darītu Viņa darbu.

Mūsu bērni atrodas krustcelēs. No visām pusēm pasaules vilinājumi tos aicina uz savtīgumu un savu iegribu apmierināšanu, prom no ceļa, kas izraudzīts Kunga atpirktajiem. Pašu bērnu izvēle noteiks, vai viņu dzīve būs svētība vai lāsts. Pārpilniem enerģijas, dedzīgi ilgojoties izmēģināt savas spējas, viņiem jāatrod kāda izeja savam pāri plūstošajam dzīvīgumam. Viņi būs rosīgi kā labos, tā arī sliktos darbos.

Dieva Vārds darbīgumu neapspiež, bet virza to pareizā gultnē. Dievs grib, lai jaunatne būtu centīga. Nav ļauts atņemt viņiem rakstura īpašības, kas cilvēku dara patiesi sekmīgu un cienījamu citu vidū — nevaldāmas ilgas pēc lielāka derīguma, nelokāmu gribu, rosīgu centību, nenogurdināmu izturību. Dieva žēlastībā viņi ir jāvada uz mērķi, kas stāv pāri patmīlīgām un pasaulīgām interesēm, tāpat kā debesis ir augstākas nekā zeme.

Mums kā vecākiem un kristiešiem jānorāda saviem bērniem pareizais dzīves virziens, rūpīgi, gudri un saudzīgi tie jāvada kristīgās kalpošanas takās. Mēs esam svētās derības attiecībās ar Dievu, lai audzinātu savus bērnus kalpošanai Viņam. Mūsu augstākais pienākums ir audzināt un vadīt tos tā, lai tie izvēlētos kalpošanas dzīvi.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” “Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis.” Ja mēs mīlēsim, mēs dosim. “Ne lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu” ir lielā mācība, kas mums ir jāmācās un jāmāca. (Jāņa 3:16; Ef. 5:2; Mat. 20:28)

Lai jaunieši neaizmirst, ka viņi nepieder sev. Viņi pieder Kristum, ir atpirkti ar Viņa asinīm, viņiem pieder Viņa mīlestība. Viņi dzīvo tādēļ, ka Viņš tos uztur ar savu spēku. Jēzum pieder viņu laiks, spēks un dotības, lai visu to attīstītu, izmantotu un vingrinātu Viņa darbā.

Tūlīt pēc eņģeļiem viscēlākais Dieva radījums ir Viņa līdzībā veidotā cilvēku ģimene. Dievs vēlas, lai cilvēki kļūtu par tādiem, par kādiem Viņš tiem ir devis iespēju kļūt, un ar Viņa piešķirtajām pilnvarām tie darītu visu, kas vien ir iespējams.

Dzīvība ir noslēpumaina, svēta un neaizskarama. Tā ir paša Dieva, visas dzīvības Autora, atklāsme. Tās sniegtās iespējas ir nenovērtējami dārgas, tādēļ pilnībā jāizmanto. Reiz zaudētas, tās vairs nav atgūstamas.

Dievs ir nolicis mūsu priekšā mūžību ar tās svinīgo īstenību un devis izpratni par nemirstīgām, nezūdošām vērtībām. Viņš piedāvā dārgo, cildeno patiesību, lai mēs varētu doties uz priekšu droši un nešaubīgi, tiekdamies pēc tāda mērķa, kas ir cienīgs, lai nopietni piesaistītu visus mūsu spēkus.

Dievs ieskatās sīkajā, paša radītajā sēkliņā un redz tajā paslēptu skaistu puķi, krūmu vai slaidu, sakuplojušu koku. Tieši tā Viņš saredz iespējamības arī katrā cilvēkā. Mēs neesam bez nozīmes. Dievam ir sava iecere mūsu dzīvei, un Viņš vēlas, lai mēs sasniegtu tajā visaugstāko attīstības pakāpi.

Viņš ilgojas, lai mēs pastāvīgi pieaugtu svētumā, laimē un derīgumā. Visiem cilvēkiem ir dotības, tādēļ tie jāmāca pret tām izturēties kā pret vērtīgu balvu, īpaši cienījamu un pareizi izmantojamu, jo tā ir paša Kunga dota. Viņš ilgojas, lai jaunieši attīstītu un nodarbinātu visus savas esības spēkus un spējas. Viņš ilgojas, lai tie priecātos par visu derīgo un vērtīgo šajā dzīvē, būtu krietni, darītu labus darbus un sakrātu Debesu bagātības nākamības dzīvei.

Visās lietās viņiem jācenšas būt pārākiem nesavtībā, cēlumā un spēkā. Viņiem jāraugās uz Kristu kā paraugu, pēc kura viņiem jātiek veidotiem, un jāattīsta sevī tie svētie centieni, ko savā dzīvē atklāja Viņš — darīt pasauli labāku tādēļ, ka paši tajā ir dzīvojuši. Šim pienākumam viņi ir aicināti.

Drošs pamats

Vispārākā visu zinātņu vidū ir zinātne par dvēseļu mantošanu. Vislielākais darbs, pēc kura varam tiekties, ir vadīt cilvēkus prom no grēka uz svētumu. Šī darba veikšanai jāliek drošs pamats. Nepieciešama vispusīga izglītība, kas no vecākiem un skolotājiem prasīs tādas pārdomas un pūles, kādas nav vajadzīgas pat zinātniskos pētījumos. Ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā intelektuāla mācīšanās. Izglītība nav pilnīga, ja miesa, prāts un sirds netiek attīstīti vienādi. Lai raksturs sasniegtu vispilnīgāko un visaugstāko attīstību, tam jābūt absolūti disciplinētam. Jāattīsta un pareizi jānodarbina visas prāta un fiziskās spējas. Šī pienākuma izpilde mūs darīs par Dievam derīgiem darbiniekiem.

Patiesa izglītība aptver visu cilvēka būtni. Tā māca pareizi izturēties pret sevi, dara mūs spējīgus vislabāk izmantot smadzenes, kaulus un muskuļus, prātu un sirdi. Prātam kā augstākajai varai jāpārvalda viss organisms. Cilvēkam piemītošās kaislības un tieksmes jāpakļauj sirdsapziņas un garīgo spēku kontrolei. Kristus atrodas cilvēces priekšgalā, un Viņa nolūks ir vadīt mūs pa augstiem un svētiem skaidrības ceļiem, lai kalpotu Viņam. Viņa žēlastības brīnišķās darbības ietekmē mums jākļūst pilnīgiem Viņā.

Jēzus savu izglītību ieguva mājās. Viņa pirmā skolotāja bija māte. No viņas lūpām un praviešu rakstu tīstokļiem Viņš mācījās par Debesu lietām, dzīvoja zemnieka mājā, uzticīgi un priecīgi veica savu ģimenes pienākumu daļu. Viņš, kas bija bijis Debesu Pavēlnieks, kļuva labprātīgs kalps, mīļš, paklausīgs dēls. Viņš mācījās amatu un kopā ar Jāzepu pats strādāja namdara darbnīcā. Tērpies vienkāršā darba apģērbā, Viņš staigāja pa mazās pilsētiņas ielām, dodoties uz savu necilo darbu un nākot no tā.

Tās paaudzes cilvēki lietas vērtēja pēc ārējās greznības. Reliģija, zaudējusi savu ietekmi, kļuva krāšņa. Tā laikmeta skolotāji centās iedvest respektu ar sevis izrādīšanu un ārišķību. Jēzus dzīve tam visam bija pilnīgs pretstats, tā parādīja visu to lietu mazvērtību, kuras cilvēki uzskatīja par visbūtiskākajām. Viņš nemācījās sava laikmeta skolās, kurās niecīgās lietas paaugstināja, bet lielās — nicināja. Savu audzināšanu Viņš ieguva no Debesu izraudzītajiem avotiem, no lietderīga darba, no Rakstu izpētes, no dabas un dzīves pieredzes — Dieva mācību grāmatas, kas pārpilna norādījumu katram, kas tās saņem ar labprātīgām rokām, redzīgām acīm un saprātīgu sirdi.

“Bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” (Lūk. 2:40)

Tā sagatavots, Jēzus sāka pildīt savu sūtību, ikkatrā saskarsmes brīdī uz cilvēkiem atstādams tādu svētījošu un pārveidojošu ietekmi, kādu pasaule nekad nebija redzējusi.

Ģimene ir bērna pirmā skola, tieši šeit jāliek pamats kalpošanas dzīvei. Tās pamatprincipi jāmāca ne tikai kā teorija, tiem jāveido viss dzīvesveids.

Jau mazotnē bērnam vajadzētu iemācīt izpalīdzību. Tiklīdz spēks un spriešanas spējas ir pietiekami attīstījušies, bērnam jāveic savi pienākumi ģimenē. Bērns jāmudina palīdzēt tēvam un mātei, būt pašaizliedzīgam un valdīt pār sevi, citu laimi un ērtības liekot pirmajā vietā, izmantot izdevības uzmundrināt brāļus, māsas un rotaļbiedrus un palīdzēt tiem, būt laipnam pret vecākiem cilvēkiem, slimajiem un grūtību skartajiem. Jo pilnīgāks ģimenē būs patiess kalpošanas gars, jo pilnīgāk tas ieviesīsies bērnu dzīvē. Viņiem būs prieks kalpot un upurēties citu labā.

Skola

Audzināšanas darbs ģimenē ir jāpapildina skolai. Cilvēka fiziskā, prāta un dvēseles attīstība, mācīšana kalpot un upurēties vienmēr jāpatur redzeslokā.

Sīkie pakalpojumi Kristus dēļ ikdienas norisēs vairāk nekā kas cits spēj veidot raksturu un virzīt dzīvi nesavtīgai kalpošanai. Vecāku un skolotāju pienākums ir atmodināt šādu garu, pamudināt uz to un pareizi vadīt. Nav svarīgāka darba, ko viņiem varētu uzticēt. Kalpošanas gars ir Debesu gars, un eņģeļi visiem spēkiem sadarbosies, lai to attīstītu un mudinātu uz to.

Šāda audzināšana jābalsta uz Dieva Vārda. Vienīgi tur tās pamatprincipi parādīti pilnībā. Bībelei jākļūst par pētījumu un mācību pamatu. Vissvarīgākā ir atziņa par Dievu un Viņa sūtīto Kristu.

Katram bērnam un jaunietim vajadzīgas zināšanas par sevi. Viņam jāizprot Dieva dotais fiziskais organisms un likumi, kas to uztur veselu. Visiem vajadzētu gūt plašas zināšanas vispārējā izglītībā. Vajadzīga arī kāda amata prasme, kas tos veidos par praktiskiem cilvēkiem, derīgiem veikt ikdienas dzīves pienākumus. Vēl nepieciešamas mācības un praktiskā pieredze dažādās īpašās misijas darba nozarēs.

Dalīties zināšanās

Jauniešiem zināšanas jāapgūst tik ātri, cik vien iespējams, un pētījumu laukam jābūt tik plašam, cik vien viņu spējas var aptvert. Mācoties viņiem savās zināšanās jādalās ar citiem. Tad viņu prāts būs disciplinēts un spēcīgs. Zināšanu izmantošana nosaka izglītības vērtību. Ilgas studijas, nepūloties dalīties iegūtajā, bieži vien drīzāk kavē īstu attīstību, nevis palīdz tai. Kā mājās, tā skolā jaunietim jācenšas iegūt zināšanas un tās izplatīt tālāk. Vienalga, kāds ir viņa aicinājums, visu mūžu tam jābūt gan māceklim, gan skolotājam. Tā jaunietis pastāvīgi varēs iet uz pilnību, paļaudamies uz Dievu, turoties pie Viņa, kas ir bezgalīga gudrība un spēj atklāt mūžības glabātos noslēpumus un atrisināt Viņam uzticīgo visgrūtākās problēmas.

Dieva Vārds īpaši uzsver sabiedrības ietekmi uz pieaugušajiem, bet cik daudz lielāka ir tās ietekme uz bērnu un jauniešu augošajiem prātiem un raksturiem! Sabiedrība, kurā viņi uzturas, pamatprincipi, kurus viņi pieņem un paradumi, ko viņi veido, noteiks jauno ļaužu derīgumu tagad un nākotnē, viņu mūžīgās intereses.

Ir briesmīgi, un tam vajadzētu likt vecāku sirdīm trīcēt, ka daudzās skolās un koledžās jaunieši nevis izglītojas intelektuāli un nostiprina disciplīnu, bet gan sabojā raksturu un morāli, novēršoties no dzīves patiesajiem mērķiem. Sastapdamies ar neticīgiem izpriecu mīlētājiem un izvirtuļiem, daudzi jo daudzi jaunieši zaudē savu vienkāršību un skaidrību, ticību Dievam un pašaizliedzību, ko ar rūpīgām pamācībām un nopietnām lūgšanām ir lolojuši un sargājuši kristīgie vecāki.

Daudzi, iestājušies skolā ar nolūku būt noderīgi kādā nesavtīgas kalpošanas nozarē, sāk nodarboties ar pavisam laicīgām studijām. Mostas godkāre gūt ievērību ar zināšanām, atrast vietu un godu pasaulē. No redzesloka tiek pazaudēts nolūks, kādēļ viņi vispār šajā skolā ir iestājušies, un dzīve nodota patmīlīgām un pasaulīgām interesēm. Bieži jaunietim veidojas tādi ieradumi, kas izposta dzīvi jau šajā pasaulē un arī mūžībā.

Kā likums, cilvēki ar plašām idejām, nesavtīgiem nolūkiem un cēlām ierosmēm ir tādi, kuros šīs īpašības jau dzīves sākumā attīstījuši viņu draugi. Jebkādā saskarsmē ar israēliešiem Dievs mudināja viņus uzmanīt, ar ko tiekas viņu bērni. Visas pilsoniskās, reliģiskās un sabiedriskās dzīves kārtības nolūks bija pasargāt tos no kaitīgas sabiedrības, lai jau kopš agrīnas mazotnes iepazīstinātu ar Dieva baušļu noteikumiem un pamatprincipiem. Nācijas pirmsākumā dotajām uzskatāmajām mācībām vajadzēja dziļi ietekmēt visu sirdis. Pirms ēģiptiešus skāra pēdējais briesmīgais sods, kad mira viņu pirmdzimtie, Dievs savai tautai pavēlēja sapulcināt bērnus mājās. Katra nama durvju stenderes tika apziestas ar asinīm, un visiem vajadzēja atrasties šīs zīmes sargājošajā drošībā. Tā arī šodien vecākiem, kuri mīl un bīstas Dievu, jārūpējas, lai viņu bērni ievērotu “derības pienākumus” — atrastos to svēto ietekmju aizsardzībā, ko nodrošinājušas Kristus glābjošās asinis.

Par saviem mācekļiem Kristus teica: “Tavus Vārdus Es tiem esmu devis, un (..) viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:14)

“Netopiet šai pasaulei līdzīgi,” Dievs mums pavēl, “bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā.” (Rom. 12:2)

““Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? (..) Kas kopējs Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.

Tāpēc aizejiet no viņu vidus un nošķirieties no tiem, (..)
un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu.
Tad Es būšu jums par tēvu,
un jūs būsit Man par dēliem un meitām,”
saka tas Kungs, Visuvaldītājs.”
(2. Kor. 6:14-18)

“Sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus.” “Darīdams tiem zināmus Dieva likumus un Viņa bauslības noteikumus.” (Joēla 2:16; 2. Moz. 18:16)

„Un lieciet Manu vārdu (..) uz Israēla bērniem, un Es tos svētīšu.” (4. Moz. 6:27)

“Un visas zemes tautas redzēs, ka tu esi nosaukts pēc tā Kunga vārda.” (5. Moz. 28:10)

“Un pārpalikušie no Jēkaba nama būs citu tautu starpā
kā tā Kunga rasa un kā lietus pilieni uz zāles,
kas nekā nesagaida no cilvēkiem
un nepaļaujas uz cilvēku bērniem.”
(Mih. 5:6, Glika tulk. 5:7)

Mēs esam iekļauti Israēla bērnu pulkā. Israēliešiem dotie norādījumi par audzināšanu un bērnu mācīšanu, visi svētību apsolījumi, kas saņemami paklausībā, attiecas arī uz mums.

Dieva Vārds mums saka: “Es tevi svētīšu (..), un tu būsi par svētību.” (1. Moz. 12:2)

Par pirmajiem mācekļiem un visiem, kas ticēs Kristum pēc viņu sludināšanas, Viņš teica: “Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:22,23)

Brīnišķi, brīnišķi vārdi, gandrīz neticami! Pasauļu Radītājs mīl tos, kas sevi nodod, lai Viņam kalpotu, tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Jau šeit un tagad Dieva žēlastības pilnā laipnība ir dāvāta mums šādā apbrīnojamā veidā. Viņš mums ir devis Debesu Gaismu un Valdnieku, un ar Jēzus starpniecību dāvājis visas Debesu bagātības. Daudz no nākamajai dzīvei apsolītā Viņš ir dāvājis jau uz šīs zemes. Viņš vēlas, lai mēs kā Viņa žēlastības saņēmēji priecājamies par visu, kas padara cēlāku, attīsta un izkopj mūsu raksturu. Viņš gaida, lai iedvesmotu jauniešus ar spēku no augšienes un viņi nostātos zem asinīm slacītā Kristus karoga, lai darbotos tā, kā darbojās Viņš, lai dvēseles vadītu pa drošu ceļu, lai daudzu kājas atbalstītu uz Mūžīgās Klints.

Visi, kas cenšas saskaņoties ar Dieva audzināšanas plānu, saņems Viņa atbalstu, Viņa pastāvīgo klātbūtni, Viņa sargājošo spēku. Ikvienam Viņš saka: “Esi stiprs un drošs! Nebīsties un nebaiļojies! Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi. Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” (Joz. 1:9,5)

“Jo kā lietus un sniegs nāk no debesīm
un turp neatgriežas,
pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā,
ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam,
tāpat tas ir ar Manu Vārdu, kas iziet no Manas mutes.
Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā,
bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos,
un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.
Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti;
Kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs,
un visi koki laukā priecīgi sveicinās.
Ērkšķu vietā uzaugs cipreses,
dadžu vietā mirtes.
Un tas būs tam Kungam par slavu
un par mūžīgi paliekamu zīmi.”
(Jes. 55:10-13)

Visā pasaulē sabiedrībā valda sajukums, un ir vajadzīga pilnīga tās pārveide. Jaunatnei sniegtajai audzināšanai ir jāpārveido visa sabiedrības sistēma.
“Viņi liks atzelt vecajām posta vietām,
uzcels, kas agrākos laikos sagrauts,
atjaunos izpostītās pilsētas,
kas jau no cilšu ciltīm bijušas pamestas postā.”
Cilvēki viņus sauks “par mūsu Dieva kalpiem (..)
un tiem būs mūžīgs prieks,
jo Es, tas Kungs, mīlu taisnību.
Es tiem došu viņu algu pēc taisnības,
un derēšu ar tiem mūžīgu derību.
Un viņu dzimums būs pazīstams pagānu starpā
un viņu pēcnācēji tautu vidū.
Visi, kas viņus redzēs, tos pazīs un atzīs,
ka viņi ir tā Kunga svētīts dzimums.
Jo kā zeme izdod savus augļus
un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem,
tā tas Kungs liks zelt taisnībai
un slavai visu tautu priekšā.”
(Jes. 61:4,6-9,11)

Vissvarīgākā atziņa

“Dieva godības atziņas gaisma.”

Patiesa Dieva iepazīšana

Tāpat kā mūsu Pestītājs, arī mēs esam šajā pasaulē, lai kalpotu Dievam. Mēs esam šeit, lai kļūtu raksturā līdzīgi Kungam un kalpojot atklātu Viņu pasaulei. Lai mēs varētu būt Dieva darbabiedri, kļūt līdzīgi Viņam un atklāt Viņa raksturu, mums Viņš pareizi jāizprot. Viņš ir jāiepazīst tāds, kādu Viņš sevi atklāj.

Visas patiesās audzināšanas un patiesās kalpošanas pamats ir Dieva iepazīšana. Tā ir vienīgais īstais sargs pret kārdinājumiem. Vienīgi tā var veidot mūs raksturā līdzīgus Dievam.

Šīs zināšanas vajadzīgas visiem, kas darbojas, lai veicinātu citu cilvēku garīgo atdzimšanu. Rakstura pārveide, dzīves skaidrība, prasme kalpot, uzticība pareiziem pamatprincipiem ir atkarīga no pareizas Dieva pazīšanas, kas ir būtiska, lai sagatavotos šai un arī nākamajai dzīvei.

“Svētuma jēdziena pareiza izpratne ir dziļa prāta darbība.” (Sal. pam. 9:10) (“Izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.” Glika tulk.)

Pazīdami Dievu, mēs esam saņēmuši “visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai”. (2. Pēt. 1:3)

“Bet šī ir mūžīgā dzīvība,” teica Jēzus, “ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3)

“Tā saka tas Kungs:
“Gudrais lai nelielās ar savu gudrību,
stiprais lai nelielās ar savu spēku,
bagātais lai nelielās ar savu bagātību!
Bet, kas grib lielīties, lai lielās
ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina,
ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību,
patiesību un taisnību;
jo uz tādiem Man ir labs prāts,” — saka tas Kungs.”
(Jer. 9:22,23; Glika tulk. 23,24)

Mums jāpēta atklāsmes, kuras Dievs ir devis par sevi. “Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu,
tad tavs liktenis izveidosies svētīgi.
Uzklausi pamācību no Viņa mutes
un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā! (..)
Lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts (..),
tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno
un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu.
Tu Viņu lūgsi,
un Viņš tevi paklausīs,
un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt.
Ja kādu nodomu tu uzsāksi,
tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma.
Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt:
Augšup!
un pie zemes piespiestiem, — bēdīgiem, pazemīgiem
Viņš palīdz tikt atkal uz kājām.”
(Īj. 22:21-29)

“Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos.” (Rom. 1:20)

Viss, ko dabā uzlūkojam, sniedz tikai nelielu priekšstatu par Ēdenes godību. Grēks ir izkropļojis zemes skaistumu, un visur var pamanīt ļaunā darbības pēdas. Tomēr daudz skaistuma ir palicis. Daba liecina, ka ir kāds, kurš ir bezgalīgs spēkā, liels labestībā, žēlastībā un mīlestībā, kas radījis zemi un piepildījis to ar dzīvību un prieku. Pat savā sabojātajā stāvoklī visas lietas atklāj lielā Mākslinieka roku veikumu. Kur vien mēs skatāmies, kam vien pievēršamies, varam sadzirdēt Dieva balsi un ieraudzīt Viņa labestības pierādījumus.

No svinīgi dobjajiem pērkona dārdiem un vecā okeāna nemitīgās šalkoņas līdz līksmajām, melodiskajām meža skaņām daba desmitos tūkstošos balsu slavē Viņu. Viņa godību mēs ieraugām zemē, jūrā un debesīs, visās apburošajās nokrāsās un niansēs, kas mainās krāšņā kontrastā vai saplūst saskanīgā harmonijā. Mūžīgie kalni stāsta mums par Viņa spēku. Koki, kas saules gaismā līgo zaļos karogus, un puķes savā liegajā skaistumā pauž vēsti par Radītāju. Dzīvīgais zaļums, kas apjož brūno zemi, rāda Dieva rūpes par Viņa visvienkāršākajiem radījumiem. Jūras dzelmes un zemes dzīles atklāj Viņa bagātības. Viņš, kas okeānā ir ielicis pērles un klintīs ametistu un krizolītu, mīl skaistumu. Debesu lokā uzlecošā saule attēlo Viņu — dzīvību un gaismu visam Viņa radītajam. Viss gaišais un skaistais, kas grezno zemi un apgaismo debesis, stāsta par Dievu.

“Viņa godība apklāja debesis,
Viņa slavas bija pilna visa zeme.”
“Zeme ir Tavu radījumu pilna.”
“Diena dienai to pauž,
un nakts naktij to dara zināmu.
Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda,
neskan to balss,
tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli
un to pausme līdz zemes galiem.”
(Hab. 3:3; Ps. 104:24; 19:3-5)

Pilnīgi viss stāsta par Viņa sirsnīgajām, tēvišķajām rūpēm un vēlēšanos savus bērnus darīt laimīgus.

Lielais spēks, kas darbojas dabā un uztur visas lietas, nav, kā daži zinātnieki iedomājas, tikai kāds visaptverošs pamatprincips, kāda stimulējoša enerģija. Dievs ir Gars, tomēr Viņš ir arī personība, jo tā Viņš sevi ir atklājis:
“Bet tas Kungs ir patiesi Dievs,
Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais Ķēniņš (..).
“Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi,
jāpazūd no zemes un šeit apakš debess!”
Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa;
nē, Viņš ir visu lietu Radītājs.
Viņš (..) radīja zemi ar savu spēku,
lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar savu gudrību
un izsprieda (izplēta) pār visu debesis ar savu atziņu.”
(Jer. 10:10,11,16,12)

Daba nav Dievs

Dieva roku darbs dabā nav Dievs pats. Dabas lietas ir Dieva rakstura un spēka izpausme, bet daba mums nav jāuzskata par Dievu. Cilvēku mākslinieciskā meistarība rada ļoti skaistus mākslas darbus, kas iepriecē acis, un tie mums atklāj kaut ko no to veidotāja domas. Taču izgatavotā lieta nav pats izgatavotājs. Gods pienākas nevis darbam, bet meistaram. Tā kā daba ir Dieva domu izpausme, jāslavē nevis daba, bet tās Radītājs — Dievs.

“Nāciet, pielūgsim un zemosimies,
locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!
Kā rokā ir zemes dziļumi
un kam pieder arī kalnu galotnes;
Viņam pieder jūra, jo Viņš to ir radījis,
un cietzeme, — Viņa rokas to ir veidojušas.”
(Ps. 95:6,4,5)

“(..) Meklējiet Viņu, (..) kas radīja Sietiņu un Orionu, (..)
kas pēc tumsas liek uzaust gaišam rītam
un pēc dienas gaismas liek sabiezēt tumšai naktij (..).”
“Viņš ir tas, kas veido kalnus, kas rada vēju
un atklāj cilvēkiem, kas Viņam padomā.”
“Viņš ir tas, kas savu plašo un mūžīgo mājokli uzcēlis Debesīs
un savu pagaidu mītni nostiprinājis zemes virsū;
Viņš pavēl pār ūdeņiem jūrā
un liek tiem izlieties pār visu zemi, —
Viņa vārds ir tas Kungs.”
(Am. 5:6,8; 4:13; 9:6)

Zemes radīšana

Zinātne nespēj izskaidrot zemes radīšanu. Kura zinātne spēj izprast dzīvības noslēpumu?

“Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr. 11:3)

“Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību (..);
Es esmu tas Kungs, kas visu to dara! (..)
Es radīju zemi
un cilvēkus zemes virsū;
Manas rokas izklāja debesis,
un Es vadīju visu to zvaigžņu pulku.”
“Kad Es tām to nosaku, tad tās visas ir Manā rīcībā.”
(Jes. 45:7-12; 48:13)

Zemes radīšanā Dievs nebija atkarīgs no vielas, kas pastāvēja jau iepriekš. “Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps. 33:9) Visas lietas, materiālās un garīgās, radās Kunga Jehovas priekšā uz Viņa pavēli un saskaņā ar Viņa nodomu. Debesis un viss tās pulks, zeme un viss, kas uz tās, sāka eksistēt ar Viņa mutes elpu.

Cilvēka radīšanā izpaudās Dieva kā personas esamība. Pēc tam, kad Dievs pēc savas līdzības bija izveidojis cilvēku, tā augums visās detaļās bija pilnīgs, bet bez dzīvības. Tad Dievs persona, eksistējošs pats par sevi, iedvesa šajā veidolā dzīvības elpu, un cilvēks kļuva dzīva, saprātīga būtne. Visas tā organisma daļas tika iedarbinātas. Sirds, artērijas, vēnas, mēle, rokas, kājas, maņu orgāni, prāta spējas — viss sāka darboties un bija pakļauts likumam. Cilvēks kļuva dzīva dvēsele. Ar Kristu — Vārdu — personīgs Dievs radīja cilvēku un apveltīja to ar saprātu un spējām.

Mūsu būtnes veidojums Viņam nebija nezināms, pirms mēs slepenībā tikām radīti. Viņš mūs redzēja jau kā bezmiesas iedīgļus, un Viņa grāmatā bija ierakstītas visas mūsu dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija itin nevienas.

Dievs noteica, lai cilvēks, Viņa radīšanas darba vainagojums, valdītu pār citām zemākajām būtnēm Viņa gudrībā un atklātu Viņa godību. Taču cilvēkam nav jāpaaugstina sevi pāri Dievam.

“Gavilējiet tam Kungam (..)!
Kalpojiet tam Kungam ar prieku,
nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!
Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs,
Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši,
par savu tautu un par savas ganības avīm.
Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateikšanu,
Viņa pagalmos ar teikšanu!
Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa vārdu!”
“Cildiniet to Kungu, mūsu Dievu,
un metieties ceļos pie Viņa svētā kalna!
Tiešām, svēts ir tas Kungs, mūsu Dievs.”
(Ps. 100:1-4; 99:9)

Dievs pastāvīgi atbalsta un izmanto par saviem kalpiem visu, ko Viņš ir radījis. Viņš darbojas ar dabas likumu starpniecību un izmanto tos kā savus instrumentus. Tie paši par sevi nedarbojas. Daba savās aprisēs liecina par kādas Būtnes apzinātu klātbūtni un aktīvu līdzdarbību, un šī Būtne visām lietām liek darboties pēc savas gribas.

“Tavs Vārds, Kungs,
stāv nelokāmi Debesīs uz mūžīgiem laikiem.
Tava patiesība un uzticība paliek uz radu radiem.
Tu zemei esi licis pamatus, tā stāv stipri.
Pēc Taviem likumiem debess un zeme stāv vēl šodien,
jo visas lietas Tev kalpo.”
“Visu, ko tas Kungs grib, to Viņš izdara
debesīs un virs zemes, jūrā un ūdeņu dzelmē.”
“Jo kad Viņš pavēlēja, tie tapa radīti.
Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam;
Viņš tiem devis likumu, ko tiem nebūs pārkāpt.”
(Ps. 119:89-91; 135:6; 148:5,6)

Zemei pašai nepiemīt spēks gadu no gada sniegt savas bagātīgās balvas un turpināt savu gaitu ap sauli. Mūžīga roka nepārtraukti vada šo planētu. Dieva spēks nerimtīgi uztur zemes griešanos. Dievs liek debesjumā uzlēkt saulei. Viņš atver debesu logus un dod lietu.

“Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas
un izbārsta salnu kā pelnus.”
“Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss,
kad Viņš ūdenim padebešos liek krākt
un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri,
kad Viņš iededzina zibeņus lietum līstot
un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm.”
(Ps. 147:16; Jer. 10:13)

Viņa spēkā zeļ augu valsts, raisās katra lapiņa, zied ikviena puķe, briest visi augļi.

Visā pilnībā nav iespējams izprast cilvēka organisma uzbūvi; tie ir noslēpumi, kas mulsina visgudrākos. Tas nav kāds mehānisms, kas, reiz iedarbināts, turpina savu gaitu, liekot pulsam viļņoties un elpai atkārtoties. Dievā mēs dzīvojam, rosāmies un esam. Pukstošā sirds, nemitīgais pulss, ikviens nervs un dzīvā organisma muskulis tiek uzturēts kārtībā un darbojas saskaņā ar vienmēr klātesošā Dieva spēku.

Bībele mums atklāj Dievu Viņa augstajā un svētajā vietā, bet ne bezdarbībā, klusumā vai vienatnē; kopā ar Dievu ir miriāžu miriādes un tūkstošu tūkstoši svēto būtņu, kas visas gaida, lai izpildītu Viņa prātu. Ar šo vēstnešu palīdzību Viņš ir dzīvā saskarē ar ikvienu savas valstības daļu. Ar savu Garu Viņš ir klāt visur. Ar sava Gara un savu eņģeļu starpniecību Viņš kalpo cilvēku bērniem.

Pāri šīs zemes satraukumam Viņš sēž tronī; visas lietas ir atklātas Viņa dievišķajam pārskatam, un no lielās un mierīgās mūžības bezgalības Viņš pavēl to, ko savā providencē uzskata par vislabāko.

“Cilvēka liktenis nestāv viņa paša rokās,
savā dzīvē vīrs nevar pats droši noteikt savu ceļu.”

“Paļaujies uz to Kungu no visas sirds (..),
domā uz to Kungu visos savos ceļos,
tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”

“Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas
un cer uz Viņa žēlastību,
lai Viņš to dvēseles izglābtu no nāves
un uzturētu viņus dzīvus bada laikā.”

“Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība!
Cilvēku bērni (..) glābjas Tavu spārnu pavēnī!”
“Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs,
un kura cerība balstās uz to Kungu, viņa Dievu.”
“Zeme ir pilna, Kungs, Tavas žēlastības.”
Tu mīli “taisnību un tiesu”.
“Tu patvērums visiem zemes galiem,
uz kuru paļāvībā vērš savus skatus tālās jūras salas,
Tu, kas kalnus nostiprini ar savu spēku,
apjozies ar stiprumu,
Tu klusini jūru krākšanu (..)
un tautu trakošanu (..);
Tu liec arī gavilēt ļaudīm gan rīta ausmas,
gan saulrieta zemēs.”
“Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu,
un Tavas pēdas pil no treknuma.”

“Tas Kungs ir atbalsts visiem, kas krīt,
un padara atkal taisnus visu nomākto stāvus.
Visas acis gaida uz Tevi,
un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā;
Tu atver savu roku
un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.”
(Jer. 10:23; Sal. pam. 3:5,6; Ps. 33:18,19; 36:8; 146:5; 119:64; 33:5; 65:6-8,9,12; 145:14-16)

Kristū atklātā Dieva personība

Dievs sevi kā personīgu būtni ir atklājis savā Dēlā. Jēzus, Tēva godības atspulgs “un būtības attēls”, kā personīgs Pestītājs atnāca uz šo pasauli. Kā personīgs Pestītājs Viņš atgriezās Debesīs, kā personīgs Pestītājs Viņš aizlūdz Debesu pagalmos. Dieva troņa priekšā mūsu labā kalpo “kāds Cilvēka Dēlam līdzīgs”. (Ebr. 1:3; Atkl. 1:13)

Kristus, pasaules Gaisma, aizplīvuroja savas dievišķības žilbinošo spožumu un atnāca dzīvot kā cilvēks cilvēku vidū, lai tie varētu iepazīt savu Radītāju un netiktu iznīcināti. Kopš grēks cilvēku atsvešinājis no Radītāja, neviens nekad vairs nav redzējis Dievu, izņemot to, kā Viņu atklāja Kristus.

“Es un Tēvs, mēs esam Viens,” Kristus paziņoja. “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Jāņa 10:30; Mat. 11:27)

Kristus nāca mācīt cilvēkiem to, ko Dievs vēlas, lai viņi zinātu. Augšā debesīs, virs zemes un plašajos okeāna ūdeņos mēs saskatām Dieva roku darbu. Visas radītās lietas liecina par Viņa spēku, Viņa gudrību, Viņa mīlestību. Tomēr no zvaigznēm, okeāna vai ūdenskrituma mēs nevaram mācīties par Dieva personību, kā tā atklājās Kristū.

Dievs redzēja, ka Viņa personības un rakstura parādīšanai bija nepieciešama skaidrāka atklāsme nekā daba. Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai, cik tālu vien sniedzas cilvēka redzesloks, atklātu neredzamā Dieva dabu un īpašības.

Atklāts mācekļiem

Izpētīsim Kristus teiktos vārdus augšistabā naktī pirms Viņa krustā sišanas. Viņš tuvojās savai tiesas stundai un centās mierināt mācekļus, kuriem bija jātiek tik skaudri kārdinātiem un pārbaudītiem.

““Jūsu sirdis lai neizbīstas,” Viņš sacīja. “Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? (..)”

Toms Viņam saka: “Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?” Jēzus viņam saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.”

Filips Viņam saka: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus.” (Jāņa 14:1-10)

Vēl arvien mācekļi neizprata Kristus teikto par Viņa saistību ar Dievu. Daudz kas no Viņa mācības tiem vēl šķita neziņā tīts. Kristus vēlējās, lai viņiem būtu skaidrāka, noteiktāka izpratne par Dievu.

“To Es jums līdzībās esmu runājis,” Viņš teica, “nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu.” (Jāņa 16:25)

Vasarsvētku dienā, kad pār mācekļiem nāca Svētais Gars, tie daudz pilnīgāk saprata Kristus līdzībās izteiktās patiesības. Daudz skaidrākas nu bija mācības, kas senāk šķita noslēpumainas. Tomēr pat vēl tad mācekļi neguva pilnīgu Kristus apsolījumu piepildījumu. Viņi saņēma visas tās atziņas par Dievu, ko spēja saprast, bet vēl bija galīgi jāpiepildās apsolījumam, ka Kristus tiem pilnībā atklās Tēvu. Tā tas ir arī šodien. Mūsu izpratne par Dievu ir daļēja un nepilnīga. Kad beigsies cīņa un Cilvēks Jēzus Kristus Tēva priekšā atzīs savus uzticīgos kalpus, kuri grēcīgajā pasaulē uzticīgi liecināja par Viņu, tie gūs skaidrību par tagad neizprotamo.

Uz Debesu pagalmiem Kristus paņēma līdzi savu apskaidroto cilvēciskumu. Visiem, kas Viņu pieņem, Viņš sniedz iespēju kļūt par Dieva bērniem, lai beidzot Tēvs tos atzītu par savējiem un tie dzīvotu ar Viņu nebeidzamā mūžībā. Ja šajā dzīvē viņi būs Dievam paklausīgi, tad reiz “skatīs Viņa vaigu; un Viņa vārds būs tiem uz pierēm”. (Atkl. 22:4) Kas gan būtu Debesu skaistums, ja tur neredzētu Dievu? Kāds gan vēl lielāks prieks var būt ar Kristus žēlastību izglābtajam grēciniekam, nekā raudzīties Dieva vaigā un atzīt Viņu par Tēvu?

Dzīvo saikni starp Dievu un Kristu skaidri norāda Raksti, kas ļoti saprotami attēlo katra personību un individualitāti.

“Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu (..). Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis vārdu. Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: “Mans Dēls Tu esi, šodien es Tevi esmu dzemdinājis?” Un atkal: “Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu?”” (Ebr. 1:1-5)

Tēva un Dēla personības un to vienotība atklājas Jāņa evaņģēlija septiņpadsmitajā nodaļā uzrakstītajā Kristus lūgšanā par Viņa mācekļiem:
“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:20,21)

Kristus un Viņa mācekļu vienotība neiznīcina neviena personību. Viņi ir viens nolūkos, prātā, raksturā, bet ne personā. Tāpat arī Kristus un Dievs ir viens.

Kristū atklātais Dieva raksturs

Pieņemdams cilvēka veidu, Kristus atnāca, lai būtu vienots ar cilvēci un tajā pašā laikā grēciniekiem atklātu mūsu Debesu Tēvu. Viņš, mājodams pie Tēva kopš mūžības un būdams arī neredzamā Dieva attēls, vienīgais cilvēkiem spēja atklāt Dievības raksturu. Viņš visās lietās bija līdzīgs saviem brāļiem. Viņam bija cilvēka ķermenis, tāds pats kā mums. Viņš juta izsalkumu, slāpes un nogurumu. Ēdiens Viņu stiprināja un miegs atspirdzināja. Viņš dalījās cilvēces liktenī, tomēr bija nevainīgais Dieva Dēls. Uz zemes Viņš bija svešinieks un pagaidu iemītnieks — pasaulē, bet ne no pasaules; kārdināts un pārbaudīts tāpat kā jebkurš vīrietis un sieviete šodien, tomēr dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi. Būdams sirsnīgs, līdzjūtīgs un žēlsirdīgs, Viņš atspoguļoja Dieva raksturu, vienmēr rūpējās par citiem un kalpoja Dievam un cilvēkiem.

“Tas Kungs Mani svaidījis,” Viņš teica,
“sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti,
Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis,
pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu”
“un akliem gaismu,”
“pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..)
un iepriecināt visus noskumušos.”
(Jes. 61:1; Lūk. 4:18; Jes. 61:2)

“Mīliet savus ienaidniekus,” Viņš mūs lūdz; “svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs (..) vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni;” “(..) jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” “Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.” (Mat. 5:44,45, Glika tulk.; Lūk. 6:35; Mat. 5:45; Lūk. 6:36)

“Mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, (..) auseklis no augšienes mūs uzlūkojis, lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļa.” (Lūk. 1:78,79)

Krusta godība

Dieva mīlestības atklāsme pret cilvēku koncentrējas krustā. Tā pilno nozīmīgumu mēle nespēj izsacīt, spalva nespēj aprakstīt, cilvēka prāts nespēj apjaust. Raugoties uz Golgatas krustu, mēs tikai spējam izteikt: “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Mums jāmācās un jāmāca pestīšanas zinātne, ka Kristus ir sists krustā mūsu grēku dēļ, Kristus ir augšāmcēlies no nāves, Kristus ir atgriezies Debesīs.

Tas bija Kristus

“Kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Filip. 2:6-8)

“Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas.” “Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Rom. 8:34; Ebr. 7:25)

“Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15)

Ar Kristus dāvanu mēs saņemam visas svētības, ar šo dāvanu pār mums diendienā izplatās Jehovas labestības nebeidzamā plūsma. Ar šo vienu dāvanu mūsu iepriecinājumam dota katra puķe ar tās maigo krāsu un smaržu. Dievs ir radījis sauli un mēnesi. No zvaigznēm, kas izskaistina debesis, nav nevienas, ko Viņš nebūtu radījis. Par Dieva mīlestību Kristū liecina ikviena krītošā lietus lāse, ikviens gaismas stars, kas slīd pār mūsu nepateicīgo pasauli. Mūsu labā viss ir sagādāts ar šo vienu neizsakāmo dāvanu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu. Viņu pienagloja pie krusta, lai visas šīs dāvanas plūstu pie Dieva radījumiem.

“Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1)

“Nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz Viņu.” (Jes. 64:4)

Pārveidojošā izpratne

Kristū atklātā izpratne par Dievu ir vajadzīga visiem izglābtajiem. Tā pārveido raksturu. Šī izpratne atjaunos dvēselē Dieva līdzību, piešķirs visai cilvēka būtnei dievišķo garīgo spēku.

“Mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu.” (2. Kor. 3:18)

Par savu dzīvi Pestītājs teica: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus.” (Jāņa 15:10) “Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” (Jāņa 8:29) Dievs grib teikt, lai Viņa sekotāji būtu tādi, kāds bija Jēzus cilvēka miesā. Viņa spēkā mums jādzīvo skaidra un cēla dzīve, kādu dzīvoja Pestītājs.

“Tādēļ”, saka Pāvils, “es loku savus ceļus tā Tēva priekšā, no kā ikviena cilts Debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, lai Viņš savā bagātībā un varenībā jums dotu savu Garu un liktu pieaugt jūsu iekšējam cilvēkam, un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.” (Ef. 3:14-19)

Mēs “pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem, un (..) ar prieku (..).” (Kol. 1:9-11)

Dievs aicina mūs iegūt šādu izpratni, bez kuras viss pārējais ir niecība un nebūtība.

Spekulatīvu zināšanu briesmas

Viens no vislielākajiem ļaunumiem, kas pavada atziņu meklējumus un zinātniskus pētījumus, ir tieksme paaugstināt cilvēka spriedumus pāri to patiesajai vērtībai un kompetencei. Daudzi cenšas spriest par Radītāju un Viņa darbiem atbilstoši savām nepilnīgajām zināšanām. Viņi pūlas noteikt Dieva dabu, īpašības un privilēģijas, veltīdami laiku prātojumiem par Mūžīgo. Tie, kas uzsāk šādas “studijas”, iet pa aizliegto zemi. Viņu meklējumiem nebūs nekādu vērtīgu rezultātu, un, to darot, viņi tikai apdraudēs savas dvēseles.

Mūsu pirmie vecāki izdarīja grēku, vēlēdamies apmierināt savu ziņkāri par zināšanām, kuras Dievs gribēja noklusēt. Tiecoties pēc šīm zināšanām, viņi zaudēja visu vērtīgo. Ja Ādams un Ieva nekad nebūtu aizskāruši aizliegto koku, Dievs viņiem būtu dāvājis izpratni — izpratni, pār kuru nebūtu grēka lāsta, atziņu, kas viņiem būtu nesusi mūžīgu prieku. Viss, ko viņi ieguva, paklausīdami kārdinātājam, bija iepazīšanās ar grēku un tā sekām. Viņu nepaklausības dēļ cilvēce atsvešinājās no Dieva, un zeme tika šķirta no Debesīm.

Šī mācība ir domāta mums. Tas lauks, kurā sātans ieveda Ādamu un Ievu, ir tas pats, kurā viņš vilina cilvēkus šodien, pasauli pārpludinādams ar patīkamām teikām un visādiem paņēmieniem kārdinādams cilvēkus prātot par Dievu. Tā viņš cenšas tos kavēt iegūt patieso izpratni par Dievu, mūsu Pestītāju.

Panteistu teorijas

Šodien visur, arī izglītības iestādēs un draudzēs, iespiežas spiritistu mācības, kas grauj ticību Dievam un Viņa Vārdam. Teoriju, ka Dievs ir visā dabā iemiesota būtne, pieņem daudzi, kas atzīst, ka tic Rakstiem; bet, lai cik skaisti maskēta, šī teorija ir visbriesmīgākā viltība. Tā nepareizi attēlo Dievu un apkauno Viņa lielumu un majestātiskumu. Tā droši tiecas ne tikai maldināt, bet arī pazemot cilvēkus. Tās galvenā sastāvdaļa ir tumsība, tās darbības lauks — baudkāre. To pieņemot, sekas ir šķiršanās no Dieva. Kritušā cilvēka dabai tā nozīmē bojāeju.

Grēka dēļ mūsu stāvoklis ir nedabisks, bet spēkam, lai mūs atjaunotu, jābūt pārdabiskam, citādi tam nav nozīmes. Ir tikai viens spēks, kas spēj lauzt ļaunā iespaidu cilvēka sirdī, un tas ir Dieva spēks Jēzū Kristū. Tikai Krustā Sistā asinis šķīsta no grēka. Vienīgi Viņa žēlastība palīdz mums pretoties kritušās dabas tieksmēm un uzvarēt tās. Spiritistu teorijas par Dievu padara Viņa žēlastību neietekmīgu. Ja Dievs ir kāda esamība, kas atrodas dabā, tad Viņš iemājo visos cilvēkos; un, lai sasniegtu svētumu, cilvēkam jāattīsta tikai tas labais, kas ir viņā. (Panteistu uzskats — red. piez.)

Izsekojot šīm teorijām līdz to loģiskam noslēgumam, redzams, ka tās pilnīgi iznīcina visu kristiešu izpratni par dievišķo radīšanas un atpestīšanas plānu. Tās atsakās no salīdzināšanās nepieciešamības un padara cilvēku par sevis pestītāju. Šīs teorijas padara neietekmīgu Dieva Vārdu, un tie, kas tās pieņem, nokļūst lielās briesmās visbeidzot par izdomājumu uzskatīt visu Bībeli. Viņi var spriest, ka tikums ir labāks par netikumu, bet, izslēdzot Dievu no Viņa pilntiesīgā valdnieka stāvokļa, kļūst atkarīgi no cilvēciskā spēka, kas bez Dieva ir nevērtīgs. Cilvēka bezpalīdzīgajai gribai nav reālu iespēju pretoties ļaunumam un pārvarēt to. Dvēseles nostiprinājumi ir sagrauti. Cilvēkam vairs nav šķēršļu pret grēku. Ja reiz tiek atstāti Dieva Vārda un Viņa Gara ierobežojumi, nav zināms, cik dziļi tāds cilvēks var krist.

“Visi Dieva Vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti;
Viņš ir vairogs tiem, kas uz Viņu paļaujas.
Nepievieno neko Viņa Vārdiem,
lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!”
“Bezdievīgā ļaunais darbs saņems savā varā viņu pašu,
un ar sava grēka valgu viņš paliks nesaraujami sasiets.”
(Sal. pam. 30:5,6; 5:22)

Dievišķo noslēpumu meklējumi

“Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem.” (5. Moz. 29:29) Mums jāpēta atklāsmes, ko Dievs par sevi ir sniedzis savā Vārdā. Tās mums jācenšas izprast, bet tālāk par tām nav jātiecas. Visasākais prāts līdz nogurumam var sevi apgrūtināt ar minējumiem par Dieva dabu, bet šīs pūles būs neauglīgas. Mums nav lemts atrisināt šo problēmu. Neviena cilvēka prāts nespēj apjaust Dievu. Nevienam nevajag nodoties prātojumiem par Viņa dabu. Šeit klusēšana ir daiļrunība. Visu Lietu Zinātājs stāv pāri diskusijām.

Pat eņģeļiem nav bijis atļauts piedalīties Tēva un Dēla apspriedēs tad, kad tika izstrādāts pestīšanas plāns. Cilvēkam nav jācenšas izzināt Visuaugstā noslēpumus. Par Dievu mēs zinām tikpat maz kā bērni; bet kā maziem bērniem mums Viņš jāmīl un jāpaklausa Viņam. Neprātosim par Viņa dabu vai Viņa pārākumu, bet ievērosim Viņa teiktos vārdus:

“Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus
vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai?
Tās ir tik augstas kā debesis, — ko tu tur sasniegsi?
Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?
Tās garums ir garāks nekā zeme;
tās platums platāks nekā jūra.”

“Bet gudrība, kur to atrod,
un kur mājo atziņa?
Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās,
un velti to meklē dzīvo zemē.
Un jūras dzelme saka: Manī tās nav,
un jūras viļņi runā: Ar mums kopā tā nedzīvo.
Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt,
Un sudrabs kā pretvērtība par to ir neatsverams.
To nevar iegūt ne par Ofīras smalkā zelta vērtību,
nedz arī pret karneoliem (oniksiem) un safīriem.
To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem,
to nevar apmainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem.
Par pērlēm un kristālu nav ko runāt,
jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm.
To nevar pielīdzināt Etiopijas dzeltenajam topāzam,
un tā nav pārdodama par vistīrāko zeltu.
Bet gudrība, — no kurienes tā nāk,
un kur mājo atziņa? (..)
Elles un nāves dziļumi saka par to:
Tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm.
Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās,
un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu,
jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem,
un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm. (..)
Kad Viņš deva savus priekšrakstus lietum
un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem,
tad Viņš to redzēja, iedarbināja to,
nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to.
Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu:
Redzi, bijība tā Kunga priekšā, tā ir gudrība,
un vairīties no ļauna, tā ir atzīšana!”
(Īj. 11:7-9; 28:12-28)

Gudrību nevar atrast, ne pētot zemes dzīles, ne veltīgi cenšoties izzināt Dieva būtības noslēpumus. Drīzāk to var atrast, pazemīgi pieņemot atklāsmes, kuras Viņš gribējis sniegt, un pakļaujot savu dzīvi Viņa gribai.

Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā.

Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.

“Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju
un aptvēris debesis ar savām rokām?
Kas saņēmis zemes pīšļus traukā
un kalnus nosvēris ar svariem
un pakalnus rokas svaru kausā?
Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu,
un kas bijis Viņa padoma devējs? (..)
Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa,
tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā!
Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ!
Libānā nepietiek malkas,
un tajā esošā kopējā mežu zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam.
Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā,
un kā tādu neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro.
Ar ko jūs salīdzināsit Dievu,
un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? (..)
Vai tad jūs to nezināt?
Vai tad jūs to neesat dzirdējuši?
Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts?
Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?
Viņš ir tas, kas sēž augstībā pāri pār zemi,
un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi.
Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu
un tās izpleš kā dzīvojamu telti. (..)
“Kam jūs Mani pielīdzināsit (..)?”
jautā Svētais.
Paceliet savas acis uz debesīm
un raugiet: Kas to visu ir radījis?
Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita
un visus sauc vārdā
pēc sava lielā spēka un varas,
un tur netrūkst neviena.
Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā:
“Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts,
manu likteni Dievs neievēro?”
Vai tu to nezini?
Vai tu to neesi dzirdējis?
Mūžīgais Dievs ir tas Kungs,
kas radījis zemes galus,
Viņš nepiekūst un nenogurst,
Viņa gudrība ir neaptverama.”
(Jes. 40:12-28)

Mācīsimies pazīt mūsu Dieva lielumu no aprakstiem, kurus Svētais Gars devis Viņa praviešiem. Pravietis Jesaja raksta: “Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (apm. 740. gadā pirms Kristus), es redzēju to Visuvareno Kungu sēžam uz augsta lepna troņa, un Viņa troņa apmaļu šuves piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni; ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem.

Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!”

Tad pielidoja man viens serafs, viņam bija rokā kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!”” (Jes. 6:1-7)

“Bet neviena nav tāda kā Tu, ak, Kungs!
Tu esi liels,
un liels ir Tavs vārds ar savu spēku!
Kas tevi lai nebītos, Tu, tautu ķēniņš?”
“Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.
Tu zini —, vai es sēdu vai ceļos,
Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.
Lai es eju, lai es guļu, Tu esi ap mani,
Tev ir zināmi visi mani ceļi,
jo nav vārda uz manas mēles,
kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.
Tu esi ap mani no visām pusēm,
Tu turi savu roku pār mani.
Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa
un pārāk augsta: es nevaru to saprast.”
(Jer. 10:6,7; Ps. 139:1-6)

“Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra.” (Ps. 147:5)

“Jo ikviena cilvēka ceļi ir atklāti tā Kunga priekšā, un Viņš izsver visas viņu gaitas.” (Sal. pam. 5:21)

“Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma.” (Dan. 2:22)

“Dievam visi savi darbi ir zināmi no mūžības.” “Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!” (Ap. d. 15:18, Glika tulk.; 1965. gada tulk. — 17. panta pēd. daļa, 18; Rom. 11:34-36)

“Bet pasaules mūžu Valdniekam, neiznīcīgajam, neredzamajam” (..), “Kam vienīgajam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, — Viņam lai ir gods un mūžīga vara!” (1. Tim. 1:17; 6:16)

“Vai Viņa parādīšanās vien un nostāšanās augstu pāri pār jums jūs galīgi neapmulsinātu, un vai jūs nepārņemtu bailes Viņa priekšā?”

“Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis?
Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas!”

“Kas var izskaitīt Viņa kara pulkus?
Un kam pāri nepaceļas Viņa gaisma?”

“Viņš (..) padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,
Viņš saka sniegam:
“Krīti zemē!”
un lietum: “Līsti!”
vai lietus gāzēm: “Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!”
Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām,
lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību. (..)
Viņš liek (..) mākoņiem (..) klāties pāri savu zibeņu padebešiem,
un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm,
lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl,
pa visu plašo zemes virsu:
Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi,
reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.

(..) uzklausi to!
Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus!
Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt
un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem?
Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu,
(..) par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā? (..)
Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus,
tos stingri saliedējot, tā ka izplatījums kļūst līdzīgs izlietam metāla spogulim?
Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām,
jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņa priekšā. (..)
Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule
visā spožumā stāv debess izplatījumā,
pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri un debess noskaidrojusies.
No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga (ziemeļblāzma),
bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
Visuvareno jau mums pašiem neatrast,
kas varens ir spēkā
un tāpat bagāts tiesā un taisnībā. (..)
Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas.”

“Kas ir tāds kā tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā,
kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi!”

“Cauri viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš;
mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām.”

“Liels ir tas Kungs un augsti teicams,
neizdibināma ir Viņa varenība.
Paaudžu paaudzes slavēs Tavus darbus
un paudīs Tavu varu.
Es teikšu Tavas godības diženo varenību
un dziedāšu par Taviem brīnuma darbiem.
Ļaudis runās par Taviem lieliskajiem darbiem,
un es sludināšu Tavu varenību.
Tavas lielās lēnības piemiņu teiktin teiks
un Tavu taisnību slavēs ar dziesmām. (..)

Visiem Taviem darbiem būs Tevi, Kungs, teikt,
un Taviem svētajiem būs Tevi daudzināt.
Viņi izteiks Tavas valstības godību
un runās par Tavu varu,
lai cilvēku bērniem top zināmi Tavi varenie darbi
un Tavas valstības brīnišķais spožums un godība.
Tava valstība ir uz mūžīgiem laikiem,
un Tava valdīšana paliek uz radu radiem. (..)
Mana mute paudīs tā Kunga slavu,
un visa miesa lai teic Viņa svēto vārdu mūžīgi mūžam!”
(Īj. 13:11; 22:12; 25:3; 37:5-24; Ps. 113:5,6; Nah. 1:3; Ps. 145:3-21)

Mācoties vienmēr vairāk par to, kas ir Dievs un kādi esam mēs paši Viņa skatījumā, mēs izjutīsim bijību un drebēsim Viņa priekšā. Mūsdienu cilvēkiem jāmācās no to likteņiem, kas senatnē uzdrošinājās brīvi rīkoties ar to, ko Dievs bija noteicis par svētu. Kad israēlieši pēc atgriešanās no filistiešu zemes atļāvās atvērt šķirstu, viņu negodbijīgā rīcība tika nekavējoties sodīta.

Bez tam, atcerēsimies Dieva sodu, kas skāra Uzu. Dāvida valdīšanas laikā uz Jeruzālemi vedot šķirstu, Uza pielika savu roku, lai to atbalstītu. Uzdrošinādamies aizskart Dieva klātbūtnes simbolu, viņš tika sodīts ar pēkšņu nāvi.

Mozus, kas, nenojauzdams Dieva klātbūtni degošajā ērkšķu krūmā, pagriezās, lai vērotu brīnišķo skatu. Viņam tika dota pavēle: ““Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (..) “Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt.” (2. Moz. 3:5,6)

“Bet Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu. Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš paņēma vienu no akmeņiem, kādi tur tanī vietā bija, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.

Un viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: “Es esmu Ābrahāma, tava tēva, Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. (..) Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.”

Un Jēkabs uzmodās no sava miega un sacīja: “Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju.” Un viņam metās bail, un tas sacīja: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir Debesu vārti.”” (1. Moz. 28:10-17)

Tuksneša telts svētnīcā un templī, Dieva mājokļa laicīgajā simbolā, viens nodalījums bija veltīts Viņa klātbūtnei. Pie ieejas novietoto, ar ķerubiem ieausto priekškaru nebija ļauts pacelt nevienai rokai, izņemot vienu. Šī priekškara pacelšana un nelūgta iekļūšana Vissvētākās vietas svētajā noslēpumā nozīmēja nāvi. Jo pāri žēlastības vākam dusēja Visusvētā godība — godība, kuru neviens nedrīkstēja uzlūkot un dzīvot. Vienā gada dienā, kas bija izraudzīta kalpošanai Vissvētākajā vietā, augstais priesteris drebēdams iegāja Dieva klātbūtnē, kamēr vīraka mākonis aizplīvuroja godību viņa skatam. Visā tempļa pagalmā tika apklusināta ikviena skaņa. Pie altāra nekalpoja neviens priesteris. Dievlūdzēju pulks, zemojies klusā bijībā, lūdza Dieva žēlastību.

“Un tas viss viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām.” (1. Kor. 10:11)

“Tas Kungs ir savā svētajā namā.
Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!”
“Tas Kungs ir kļuvis ķēniņš, — tautas lai dreb!
Viņš sēž pār ķerubiem — zeme lai trīc!
Tas Kungs ir liels Ciānā,
un Viņš augsti pacelts pār visām tautām,
lai tās teic Tavu lielo un bijājamo vārdu:
“Tiešām, Viņš ir svēts!””
“Tam Kungam debesīs ir goda krēsls,
Viņa acis raugās uz zemi, Viņa skati pārbauda cilvēku bērnus.”
“Viņš skatās no savas svētnīcas (..).”
“No tās vietas, kur Viņa tronis, Viņš pārredz
visus zemes iedzīvotājus;
Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis
un vēro visus viņu darbus.
Lai to Kungu bīstas visa pasaule,
Viņa priekšā lai dreb visi zemes iedzīvotāji!”
(Hab. 2:20; Ps. 99:1 3; 11:5; 102:20; 33:14,15,8)

Ar pētījumiem cilvēki nevar atrast Dievu. Lai neviens necenšas ar pašpaļāvīgu roku pacelt priekškaru, kas slēpj Viņa godību. “Neizprotamas Viņa tiesas un neizdibināmi Viņa ceļi.” (Rom. 11:33) Viņa žēlastības pierādījums ir tas, ka Viņa spēks ir apslēpts, jo pacelt priekškaru, kas slēpj Viņa dievišķo klātbūtni, nozīmē nāvi. Neviens mirstīgs prāts nespēj ielūkoties noslēpumā, kurā mājo un darbojas Visvarenais. Par Viņu mēs varam nojaust tikai to, ko Viņš atzīst par vajadzīgu atklāt. Mums ir jāatzīst kāda par sevi pārāka autoritāte. Sirdij un saprātam ir jāzemojas lielā ES ESMU priekšā.

Maldi un patiesība izglītībā

Ļaunuma sazvērestības iedvesmotājs vienmēr aktīvi darbojas, lai nomāktu Dieva Vārdu un cilvēku viedokļos iesētu tikai viņu pašu uzskatus. Tas grib, lai mēs nedzirdētu Dieva balsi sakām: “Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jes. 30:21) Ar sagrozītas izglītības sistēmas palīdzību tas dara visu iespējamo, lai aptumšotu Debesu gaismu.

Tūkstoši kļūst par skeptiķiem, jo ir ļoti daudz filozofisku prātojumu un zinātnisku pētījumu, kuros Dievs netiek atzīts. Mūsdienu skolās rūpīgi māca un pamatīgi izskaidro secinājumus, ko zinātnieki izdarījuši savos pētījumos, nepārprotami radot iespaidu, ka tad, ja viņiem ir taisnība, Bībelei tās nevar būt. Cilvēka prātam skepticisms ir pievilcīgs. Jaunatne tajā redz neatkarību, kas sagūsta iztēli, un viņi tiek maldināti. Sātans gavilē. Tas atbalsta katru jauniešu sirdīs iesēto šaubu sēklu, palīdz tai augt un nest augļus, un drīz vien tiek ievākta bagātīga neticības raža.

Cilvēka sirds tiecas uz ļaunu, tādēļ ir bīstami jauno ļaužu prātos iesēt skepticisma sēklas. Kas vien vājina ticību Dievam, tas nolaupa dvēselei spēku, ar kuru pretoties kārdinājumiem, un atņem vienīgo patieso drošību pret grēku. Mums vajadzīgas skolas, kurās jaunatnei mācītu, ka diženums ir Dieva paaugstināšana, atklājot Viņa raksturu ikdienas dzīvē. Lai mūsu dzīve piepildītu Viņa nodomu, mums par Dievu jāmācās no Viņa Vārda un Viņa darbiem.

Neticīgie autori

Daudzi uzskata, ka, iegūstot izglītību, svarīgi ir pētīt neticīgu autoru darbus, jo tie saturot daudzus gaišus domugraudus. Bet — kas bija to autors? Tas bija Dievs un tikai Dievs. Viņš ir visas gaismas Avots. Kādēļ tad mums vajadzētu iziet cauri šiem daudzajiem maldiem, kurus satur neticīgo darbi, lai uzzinātu nedaudzas intelektuālas patiesības, ja mums pieejama visa patiesība?

Kā var būt, ka cilvēkiem, kas atrodas karastāvoklī ar Dieva varu, ir tāda gudrība, ko viņi dažreiz pauž? Debesu pagalmos taču izglītojās pats sātans, un šī būtne zina gan to, kas ir labs, gan arī to, kas ļauns. Tas sajauc vērtīgo ar nevērtīgo, un tā spēj maldināt. Ja sātans ir ietērpies Debesu gaismas tērpā, vai mēs to uzskatīsim par gaismas eņģeli? Kārdinātājam ir savi aģenti, kas iemācījušies viņa metodes, tos iedvesmojis viņa gars un tie ir piemēroti viņa darbam. Vai mēs sadarbosimies ar tiem? Vai pieņemsim sātana starpnieku darbus kā izglītības iegūšanai būtiskus?

Ja neticīgo autoru gaišo ideju apgūšanai veltītās pūles un laiks būtu izmantots Dieva Vārda dārgumu pētīšanai, tad tūkstoši, kas tagad atrodas tumsībā un nāves ēnā, priecātos Dzīvības Gaismas godībā.

Vēstures un teoloģijas zināšanas

Daudzi, gatavodamies kristīgajai darbībai, domā, ka ir svarīgi iegūt plašas vēstures un teoloģisko rakstu zināšanas. Viņi iedomājas, ka šīs zināšanas palīdzēs labāk mācīt Evaņģēliju, bet nogurdinošie cilvēku uzskatu pētījumi kalpošanu drīzāk vājinās, nevis stiprinās. Kad redzu ar garlaicīgiem vēstures un teoloģijas mācību sējumiem pārpildītās bibliotēkas, es domāju, kādēļ jāizdod nauda par to, kas nav maize? Jāņa evaņģēlija 6. nodaļa stāsta mums daudz vairāk, nekā atrodams šajos darbos. Kristus saka: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi.” “Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:35,51,47,63)

Tomēr ir kāda vēsture, kas nebūtu atzīstama par nederīgu. Svētā vēsture bija viens no mācību priekšmetiem praviešu skolās. Rakstos par Jehovas izturēšanos pret tautām un rīcību varēja saskatīt Viņa pēdas. Tāpat arī šodien mums jāņem vērā tas, kāda ir Dieva izturēšanās pret pasaules tautām. Vēsturē mums jāsaskata pravietojumu piepildījums, jāpēta Providences rīcība lielajā reformācijas kustībā un jāsaprot notikumu attīstība, tautām nostājoties ierindā pēdējai lielajai cīņai beigu konfliktā.

Tādi pētījumi sniegs plašu, visaptverošu dzīves redzējumu. Tie palīdzēs saprast kaut ko par attiecībām un saistībām tajā, saprast, cik brīnišķi esam vienkopus saistīti lielajā sabiedrības un tautu brālībā, cik daudz viena tās locekļa apspiešana un pazemošana nozīmē zaudējumu visiem.

Tradicionāli mācītā vēsture parāda tikai cilvēku sasniegumus, viņu kauju uzvaras, viņu panākumus varas un diženuma sasniegšanā. Dieva vadību cilvēku darījumos nepiemin. Tikai nedaudzi pēta Viņa nodomu īstenošanos tautu augšupejā un krišanā.

Teoloģijas mācīšana un pētīšana mūsdienās būtībā ir tikai cilvēku prātojumi, kas “aptumšo Dieva nodomus ar vārdiem, kuriem nav jēgas”. (Īj. 38:2; Glika tulk.: “Padomu aptumšo ar neprātīgiem vārdiem.”) Pārāk bieži šādu grāmatu krāšanas motīvi nav tik daudz vēlēšanās iegūt uzturu prātam un dvēselei, bet gan godkāre iepazīties ar filozofiem un teologiem, vēlme iepazīstināt cilvēkus ar kristietību gudros terminos un izteicienos.

Ne visas uzrakstītās grāmatas var kalpot svētas dzīves mērķim. “Mācieties no Manis,” teica lielais Skolotājs, “ņemiet uz sevi Manu jūgu. Mācieties Manu lēnprātību un pazemību.” Jūsu garīgais lepnums nepalīdzēs jums saskarsmē ar dvēselēm, kas iet bojā dzīvības maizes trūkuma dēļ. Savos šo grāmatu pētījumos jūs ļaujat tām ieņemt praktisko mācību vietu, kuras jums būtu jāmācās no Kristus. Ar šādās studijās apgūto nepietiek. Šie pētījumi, kas tā nogurdina prātu, ļoti maz sniedz kādam palīdzību kļūt par sekmīgu darbinieku dvēseļu darbā.

Pestītājs atnāca “sludināt prieka vēsti nabagiem”. (Lūk. 4:18) Savās svētrunās Viņš lietoja visvienkāršākos terminus un visparastākos simbolus. Ir teikts, ka “lielais ļaužu pulks viņu labprāt klausījās”. (Marka 12:37) Tiem, kas šajā laikā vēlas darīt Viņa darbu, vajadzīgs dziļāks ieskats Viņa sniegtajās mācībās.

Dzīvā Dieva Vārdi ir pārāki par visām citām izglītības sistēmām. Tiem, kas kalpo cilvēkiem viņu vajadzībās, vajag baudīt šo dzīvības maizi. Tā viņiem sniegs garīgu spēku, un tie būs gatavi kalpot visām ļaužu šķirām.

Klasiķi

Tūkstošiem jauniešu koledžās un universitātēs velta daudzus savas dzīves labākos gadus grieķu un latīņu valodas studijām. Nodarbinot domas ar tām, prāts un raksturs veidojas pagānu literatūras ļauno ideju ietekmē. Šīs literatūras lasīšanu vispār uzskata par svarīgu daļu minēto valodu mācīšanā.

Tie, kas labi pārzina klasiku, atzīst, ka “grieķu traģēdijas ir pilnas ar ainām par asinsgrēku, slepkavībām un cilvēku upuriem, kas domāti iekāres pilniem un atriebīgiem dieviem. Pasaulei būtu daudz labāk, ja izglītības ieguvē iztiktu bez šiem avotiem.” “Kā varētu kāds staigāt pa kvēlošām oglēm, lai nesadegtu viņa kājas?“ (Sal. pam. 6:28) “Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!” (Īj. 14:4) Vai tad mēs varam cerēt, ka jaunatne veidos kristīgu raksturu, ja tās izglītošanu virza tādu cilvēku mācības, kuri neievēro Dieva likumu pamatprincipus?

Atsakoties no ierobežojumiem un veltot laiku vieglprātīgām izpriecām, izvirtībai un netikumiem, audzēkņi atdarina to, ar ko šajās studijās baro viņu prātus. Ir profesijas, kur nepieciešamas grieķu un latīņu valodas zināšanas. Dažiem šīs valodas jāmācās, bet zināšanas, kas ir būtiskas praktiskai lietošanai, varētu iegūt, nestudējot literatūru, kas ir demoralizējoša un samaitā tās lasītāju.

Daudziem nav vajadzīga grieķu un latīņu valodu prasme. Seno valodu studijām būtu jāseko pēc to priekšmetu apguves, kas māca par ķermeņa un prāta spēju pareizu izmantošanu. Nav saprātīgi, ja studenti savu laiku velta seno valodu vai arī grāmatu zināšanu apguvei kādā nozarē, ja tie ignorē dzīves praktisko pienākumu izpratni.

Ko studenti paņem sev līdzi, skolu atstājot? Kurp viņi dodas? Kas viņiem jādara? Vai viņiem būs atziņas, kas palīdzēs tiem mācīt citus? Vai viņi tiks audzināti par īstiem tēviem un mātēm? Vai viņi varēs būt ģimenes vadītāji un gudri padomdevēji? Vienīgā izglītība šī vārda īstajā nozīmē ir tā, kas jauniešus un jaunietes veido par kristiešiem, kas māca viņiem dzīves atbildību un to, kā vadīt savas ģimenes. Šādu izglītību neiegūst, mācoties pagānu klasiķus.

Sensāciju literatūra

Daudzi populāri preses izdevumi ir pilni sensacionālu stāstu, kas ieaudzina jaunatnē ļaunumu un aizved to pa posta ceļu. Pat mazi bērni ļoti daudz zina par noziegumiem. Viņu lasītie stāsti pamudina tos uz ļaunu. Iztēlē viņi darbojas līdzi aprakstītajiem notikumiem, un tad viņos pamostas vēlēšanās pārbaudīt savas spējas izdarīt noziegumu un pēc tam izvairīties no soda.

Bērnu un jauniešu rosīgie prāti šādos sižetos ietērpto uztver kā īstenību. Daudzus savaldzina veids, kā iepriekš tiek paredzēti apvērsumi un aprakstītas visādas mahinācijas, kas sagrauj likuma robežas un pašsavaldīšanos. Viņi varbūt tiek pamudināti uz vēl ļaunākiem noziegumiem, kādus nevar atrast sensācijas mīlošu autoru darbos. Šādu iespaidu sekas ir tās, ka sabiedrība demoralizējas. Nelikumību sēkla tiek kaisīta visai plaši. Nav jābrīnās, ka notiek tik ārkārtīgi daudz noziegumu.

Piedzīvojumu romāni un vieglprātīgi, uzbudinoši stāsti lasītājam ir ne mazāks posts. Autors var teikt, ka sniedz kādu ētisku mācību, un viscaur savā darbā iepīt reliģiskas domas, taču bieži tās kalpo, lai apklātu šo sacerējumu muļķību un nevērtīgumu.

Pasaule ir pārpludināta ar grāmatām, kas pilnas pavedinošu maldu. Jaunieši kā patiesību pieņem to, ko Bībele dēvē par maldiem, viņiem patīk šie maldi; un tas nozīmē dvēseles bojāeju.

Ir arī tādi stāsti un romāni, kas uzrakstīti ar nolūku mācīt patiesību vai atklāt kādu lielu ļaunumu. Dažas no šīm grāmatām ir darījušas labu. Tomēr to vairums sagādājis arī neizsakāmu postu. Tajās ir informācija, kas ļoti izsmalcinātā veidā kairina fantāziju un rosina tādu domu gaitu, kas jauniešiem ir sevišķi bīstama, jo domās viņi atkārtoti izdzīvo aprakstītās ainas. Tāda lasīšana padara prātu garīgām studijām nederīgu un nespējīgu. Tā iznīcina interesi par Bībeli. Domās paliek maz vietas Debesu lietām. Domājot par neķītrajiem skatiem, cilvēkus pārņem kaisle, un tai seko grēks.

Kaitīga ir pat tāda daiļliteratūra, kas nesatur nekādus ierosinājumus uz neķītrībām, bet domāta teicamu pamatprincipu mācīšanai. Tā veicina steidzīgu un paviršu lasīšanas paradumu tikai tādēļ, lai uzzinātu saturu, iznīcinot saistošas un dzīvīgas domas spēku; tā dvēselei neļauj pārdomāt augsto dzīves uzdevumu un likteņa problēmas.

Veicinot tieksmi izklaidēties, daiļliteratūras lasīšana rada nepatiku pret praktiskiem dzīves pienākumiem. Tās uzbudinošā, apreibinošā ietekme nereti ir kā garīgo, tā arī fizisko slimību iemesls. Daudzas nelaimīgas un novārtā pamestas mājas, daudzi invalīdi mūža garumā, daudzi psihiatrisko slimnīcu pacienti par tādiem ir kļuvuši romānu lasīšanas dēļ.

Cilvēki bieži iedomājas, ka tādēļ, lai jauniešus atrautu no sensacionālas vai nevērtīgas literatūras, ir jānodrošina viņiem labāka. Tas ir tas pats, kas dziedināt dzērāju, dodot tam dzert nevis viskiju vai degvīnu, bet vājākus reibinošos dzērienus — vīnu, alu vai sidru. To pastāvīga lietošana nemitīgi veicinās vēlmi pēc vēl stiprākiem uzbudinošiem līdzekļiem. Gan dzērāja vienīgais drošais sargs, gan arī atturībnieka vienīgā drošība, ir pilnīga un absolūta atturība. Šis pats noteikums attiecas arī uz literatūras baudītāju. Viņa vienīgā drošība ir pilnīga atturība.

Mīti un pasakas

Bērnu un jaunatnes audzināšanā tagad lielu vietu ierāda pasakām, teikām un izdomātiem stāstiem. Šādas grāmatas izmanto skolās, tās atrodamas arī daudzās mājās. Kā kristīgi vecāki var atļaut saviem bērniem lasīt grāmatas, kas pārpilnas maldu? Bērnam vaicājot pēc stāstu nozīmes, tik pretējas vecāku mācītajam, atbilde ir, ka šie stāsti nav patiesība. Taču tas neiznīcina to lasīšanas ļaunās sekas. Šajās grāmatās paustās domas maldina bērnus, veido nepareizus dzīves uzskatus, rada un veicina vēlmi pēc nereālā.

Šādu grāmatu plašā izplatība tagad ir viens no sātana viltīgajiem nodomiem. Tas mēģina novērst visu paaudžu ļaužu prātus no lielā rakstura veidošanas darba. Sātans grib, lai mūsu bērni un jaunieši aizrautos ar dvēseli iznīcinošiem maldiem, ar kuriem tas pārpludinājis pasauli, tādēļ viņš cenšas novērst to prātus no Dieva Vārda un tā aizkavēt tādu patiesību iegūšanu, kurām vajadzētu būt viņu drošībai.

Bērnu un jauniešu rokās nekad nedrīkst likt grāmatas, kas satur patiesības sagrozījumus. Jāraugās, lai mūsu bērni tieši mācību procesā neiegūtu priekšstatus, kas var izrādīties grēka sēklas. Ja tiem, kam ir nobriedis prāts, ar šādām grāmatām nekā kopēja nav bijis, viņi paši būs drošībā un arī jauniešus viņi ietekmēs un mudinās uz labu, tā pasargājot tos no kārdinājumiem.

Mums ir visa neviltotā un dievišķā pārpilnība. Tiem, kam slāpst pēc zināšanām, nav jāiet uz piesārņotiem avotiem. Kungs saka:

“Pievērs savas ausis un uzklausi īstenās atziņas glabātāju vārdus,
un iespied dziļi savā sirdī Manu mācību! (..)
Lai tava cerība būtu likta uz to Kungu,
to Es tev šodien atgādinu tevis paša labā.
Vai Es neesmu tev jau daudzkārt ar priekšā uzrakstītiem
padomiem un pamācībām saprotamu darījis,
ka Es tev rādu taisnus un patiesus vārdus,
lai tu pareizi varētu atbildēt tiem, kas tevi vaicā.”
“Viņš ir cēlis liecību Jēkabā
un devis bauslību Israēlā,
Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem,
ka tā mācāma viņu bērniem.”
“To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem:
tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.”
“Lai to zinātu vēlākais dzimums,
bērni, kas vēl dzims,
ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,
lai tie liktu savu cerību uz Dievu.”
“Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu
bez sevišķām viņa paša pūlēm.”
(Sal. pam. 22:17-21; Ps. 78:5,4,6,7; Sal. pam. 10:22)

Kristus mācība

Patiesības pamatlikumus Kristus atklāja Evaņģēlijā. Viņa mācībā mēs varam iegūt veldzi no skaidrā avota, kas plūst no Dieva troņa. Kristus būtu varējis cilvēkiem sniegt zināšanas, kas pārspētu visus senākos atklājumus un nobīdītu sānis jebkuru citu atklājumu. Viņš būtu varējis atklāt noslēpumu pēc noslēpuma un iekļaut šajās brīnišķīgajās atklāsmēs visu nākamo paaudžu rosīgākos, nopietnākos prātus līdz pat laika noslēgumam, bet tomēr ne mirkli neiztika bez pestīšanas zinātnes mācīšanas. Viņš augstu vērtēja savu laiku, savas spējas un savu dzīvi, un Viņš to izmantoja, lai rūpētos par cilvēku dvēseļu pestīšanu. Viņš atnāca meklēt un glābt pazudušos, un no šī mērķa Viņu nevarēja novērst. Nekam Viņš neļāva sevi novirzīt no tā.

Kristus sniedza tikai izmantojamas atziņas. Viņa pamācības ļaudīm bija saistītas ar praktiskās dzīves vajadzībām. Viņš neapmierināja to cilvēku vēlmes, kuri gāja pie Viņa ar ziņkārīgiem jautājumiem. Šādi iztaujāšanas gadījumi Viņam deva iemeslu svinīgam, nopietnam un dzīvam aicinājumam. Tiem, kas dedzīgi vēlējās plūkt no atziņas koka, Viņš piedāvāja dzīvības koka augli. Tad viņi pārliecinājās, ka ikviens ceļš ir slēgts, izņemot to, kas ved pie Dieva. Ikviens avots bija aizzīmogots, izņemot mūžīgās Dzīvības avotu.

Mūsu Pestītājs nevienu neskubināja apmeklēt tālaika rabīnu skolas tādēļ, ka cilvēku prātus varētu maldināt pastāvīgie “tā runā”. Kādēļ mums būtu jāpieņem svārstīgie cilvēku apgalvojumi kā visaugstākā gudrība, ja ir pieejama lielāka un daudz pilnīgāka?

Tas, ko esmu redzējusi par mūžīgajām lietām, un tas, ko esmu redzējusi par cilvēces vājumu, ir ļoti ietekmējis manu prātu un līdz ar to arī manu dzīves darbu. Es neredzu neko, par ko būtu vērts cilvēku apjūsmot vai glorificēt. Es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ laicīgā ziņā gudro cilvēku uzskatiem un tā saucamajiem ievērojamajiem ļaudīm vajadzētu uzticēties un viņus pārspīlēti slavēt. Kā gan tiem, kuriem trūkst dievišķā apgaismojuma, var būt pareizi uzskati par Dieva plāniem un ceļiem? Viņi vai nu pilnīgi noliedz Dievu un ignorē Viņa esamību, vai savā ierobežotajā izpratnē noliedz Viņa spēku.

Izvēlēsimies mācīties no Dieva, kas radījis debesis un zemi, no Viņa, kas zvaigznes licis izplatījumā to orbītās un norādījis saulei un mēnesim pildīt to uzdevumus.

Ir pareizi, ja jaunatne jūt, ka prāta spēks ir jāattīsta visaugstākajā pakāpē. Mēs negribam ierobežot izglītību, kuru nav ierobežojis Dievs, bet mūsu sasniegumi nedos nekādu labumu, ja tie netiks izmantoti Dieva godam un cilvēces labklājībai.

Nav pareizi apgrūtināt prātu ar studijām, kas prasa pārmērīgi saspringtu centību, ja zināšanas netiek lietotas praktiskajā dzīvē. Tāda izglītošanās būs zaudējums studentam, jo mazinās viņa vēlēšanos un tieksmi pēc mācībām, kas viņu varētu veidot par sabiedrībai derīgu cilvēku, kurš spēj uzņemties atbildību. Praktiskās mācības ir daudz vērtīgākas nekā kaila teorija. Ar zināšanām vien nepietiek. Mums vajadzīga prasme iegūtās atziņas likt lietā pareizi.

Laiku, līdzekļus un pētījumus, ko daudzi velta samērā nelietderīgām studijām, vajadzētu virzīt tādas izglītības iegūšanai, kas jauniešus audzinātu par praktiskiem ļaudīm, piemērotiem dzīves atbildībām. Tāda izglītība būtu visvērtīgākā.

Mums vajadzīgas zināšanas, kas stiprina prātu un dvēseli un dara mūs labākus. Sirds izglītība ir daudz svarīgāka par grāmatu gudrībām. Ir labi un pat svarīgi iegūt zināšanas par pasauli, kurā dzīvojam, bet, ja no saviem aprēķiniem izlaidīsim mūžību, mēs pieļausim kļūdu, ko nespēsim izlabot nekad.

Studējošais var veltīt visus savus spēkus zināšanu ieguvei, bet, ja viņam nav pareizas atziņas par Dievu, ja viņš nepaklausa likumiem, kas valda pār viņa būtni, tad iznīcina pats sevi. Nepareizu ieradumu dēļ viņš zaudēs pašcieņu un paškontroli, nespēs pareizi spriest par lietām, kas uz viņu attiecas visvairāk. Viņš bezrūpīgi un neprātīgi izturas pret savu prātu un ķermeni. Būdams nevērīgs pret pareizo dzīves pamatprincipu attīstīšanu, viņš zudīs šai un arī nākamības pasaulei.

Ja jaunieši atzītu savu vājumu, viņi Dievā atrastu spēku. Ja viņi censtos mācīties no Viņa, tad kļūtu gudri Viņa padomā, un viņu dzīve būtu auglīga — pasaulei par svētību, bet, savus prātus veltot tikai laicīgām un spriedelējumu pilnām studijām, tā atsvešinoties no Dieva, viņi zaudēs visu, kas bagātina dzīvi.

Patiesās izpratnes meklējumu nozīme

Mums daudz skaidrāk jāapzinās, ka uz spēles ir likts lielās cīņas iznākums, cīņas, kurā esam iesaistīti visi. Mums daudz pilnīgāk jāsaprot Dieva Vārda patiesību vērtība un tas, kādas draud briesmas, ja ļaujam lielajam viltniekam novērst mūsu prātu no tām.

Mūsu pestīšanas Upura bezgalīgā vērtība atklāj grēka briesmīgo ļaunumu. Grēka dēļ viss cilvēka organisms ir traumēts, prāts samaitāts un iztēle izvirtusi. Grēks ir degradējis dvēseles spējas. Kārdinājumi no ārienes atrod atsaucību sirdī, un kājas nemanāmi ved pretī ļaunumam.

Upuris par mums bija pilnīgs, tāpat arī mūsu atjaunošanai no grēka aptraipījuma ir jābūt pilnīgai. Dieva likums neattaisnos nekādu ļaunumu, nekāda netaisnība nevarēs izbēgt sodam. Evaņģēlija ētika neatzīst nekādu citu paraugu, tikai dievišķa rakstura pilnību. Kristus dzīve bija pilnīgs katra baušļa piepildījums. Viņš teica: “Es esmu turējis sava Tēva baušļus.” Viņa dzīve mums ir paklausības un kalpošanas paraugs. Vienīgi Dievs spēj atjaunot sirdi. “Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.” Bet tad tiekam lūgti: “Gādājiet (..), ka topat svēti.” (Jāņa 15:10; Filip. 2:13,12)

Darbs mūsu domām

Netaisnību nevar aizstāvēt, tāpat arī izmaiņas uzvedībā nevar panākt ar dažām vājām, nepastāvīgām pūlēm. Rakstura veidošana ir darbs — nevis vienas dienas vai gada, bet mūža darbs. Cīņa ar sevi pēc svētuma un Debesīm ir cīņa mūža garumā. Bez nepārtrauktām pūlēm un pastāvīgas darbošanās mēs svētā dzīvē nepieaugsim un uzvarētāja vainagu neiegūsim.

Spēcīgākais pierādījums cilvēka kritušajam stāvoklim ir tas, ka atgriešanās prasa tik daudz. Ceļu atpakaļ var izcīnīt tikai ar grūtībām, lēnām, soli pa solim. Vienā mirklī, neapdomīgi, nepiesardzīgi rīkojoties, mēs varam nonākt ļaunuma varā, bet vajag daudz vairāk laika, lai salauztu važas un sasniegtu svētāku dzīvi. Var apņemties un to iesākt, bet tās iegūšana prasīs smagu darbu, laiku, neatlaidību, pacietību un upurus.

Mēs nedrīkstam rīkoties impulsīvi. Mums jābūt pietiekami modriem un, neskaitāmu kārdinājumu ielenktiem, droši jāstājas tiem pretī, citādi tiksim uzvarēti. Ja mums, savu darbu nepadarījušiem, pienāktu dzīves noslēgums, tad tas būtu mūžīgs zaudējums.

Apustuļa Pāvila dzīve bija pastāvīga cīņa pašam ar sevi. Viņš teica: “Es mirstu ik dienas.” (1. Kor. 15:31) Viņa griba un vēlmes ik dienas cīnījās ar pienākumu un Dieva gribu. Viņš nevis izdabāja savām tieksmēm, bet darīja Dieva darbu, lai cik mokošs tas viņam šķita.

Dzīves ceļa noslēgumā, atskatoties uz cīņām un uzvarām, viņš varēja teikt: “Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais Tiesnesis, dos man viņā dienā.” (2. Tim. 4:7,8)

Kristieša dzīve ir cīņa un attīstība. Šajā kaujā nav atlaižu; savos centienos mums jābūt pastāvīgiem un neatlaidīgiem. Sātana kārdinājumus var uzvarēt nemitīgos pūliņos. Kristieša godīgums jāmeklē ar neapturamu enerģiju un jāsaglabā, apņēmīgi virzoties uz mērķi.

Neviens negūs uzvaru, ja tās sasniegšanai neveltīs smagas, neatlaidīgas pūles. Katram šī cīņa jāizcīna sevis paša labā; mūsu vietā to nevar neviens cits. Mēs katrs pats esam atbildīgi par šīs cīņas iznākumu; ja mūsu vidū būtu Noa, Ījabs un Daniēls, viņu taisnīgums neizglābtu ne viņu dēlus, ne meitas.

Apgūstamā zinātne

Mums jāapgūst kristietības zinātne — zinātne, kas ir dziļāka, plašāka un augstāka par visām cilvēka zināšanām, tāpat kā debesis ir augstākas par zemi. Prāts jādisciplinē, jāizglīto, jāmāca. Mums Dievam jākalpo, nepakļaujoties iedzimtām tieksmēm. Ir jāuzvar mantotās un iegūtās tieksmes uz ļaunu. Lai kļūtu par mācekli Kristus skolā, bieži vien ir jāatsakās no pierastās audzināšanas un visas iepriekšējās dzīves pieredzes. Mūsu sirdīm jātiek audzinātām tā, lai tās Dievā kļūtu nelokāmas. Ir jāizveido ieradumi, kas mums dos spēku pretoties kārdinājumiem. Mums jāmācās raudzīties augšup. Dieva Vārda pamatprincipi, kas ir tikpat augsti kā debesis un ietver mūžību, mums jāattiecina uz savu ikdienas dzīvi. Ar šiem pamatprincipiem jāsaskaņo katra rīcība, katrs vārds un katra doma. Visam jābūt saskaņā ar Kristu un pakļautam Viņam.

Svētā Gara pievilcīgās īpašības nav attīstāmas vienā mirklī. Drosme, rakstura stingrība, lēnprātība, ticība un nesvārstīga paļāvība Dieva spēkam mūs izglābt iegūstama gadiem ilgā pieredzē. Dieva bērniem savs liktenis jāapzīmogo svētas dzīves centienos un stingrā uzticībā labajam.

Nezaudēt laiku

Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Mēs nezinām, cik drīz var beigties mūsu pārbaude. Ilgākais mums ir tikai īsa dzīve, un mēs nezinām, cik drīz nāves bulta var trāpīt mūsu sirdīs. Mēs nezinām, cik drīz mums vajadzēs atstāt pasauli un visus tās labumus. Mūsu priekšā ir mūžība. Aizkaram drīz jāpaceļas. Daži gadi, un ikvienam dzīvajam atskanēs rīkojums:

“Netaisnais lai dara vēl netaisnību, (..) bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” (Atkl. 22:11)

Vai esam gatavi? Vai esam iepazinuši Dievu, Debesu Valdnieku un Likumdevēju, un Jēzu Kristu, kuru Viņš sūtījis pasaulē kā savu pārstāvi? Kad noslēgsies mūsu mūža darbs, vai varēsim teikt tāpat kā mūsu priekšzīme Kristus: “Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis. (..) Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu”? (Jāņa 17:4-6)

Dieva eņģeļi cenšas novērst mūsu uzmanību no mums pašiem un laicīgām lietām. Lai viņi nedarbojas velti!

Prātiem, kas bija zaudējuši mērķi no redzesloka, ir jāmainās. “Apjozuši sava prāta gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies. Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā, bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts.”” (1. Pēt. 1:13-16)

Domas jākoncentrē uz Dievu. Lai uzvarētu sirds dabiskās ļaunās tieksmes, bez nopietniem centieniem neiztikt. Mūsu pūlēm, mūsu pašaizliedzībai un neatlaidībai jābūt samērīgai ar tā mērķa bezgalīgo vērtību, pēc kā mēs tiecamies. Uzvarot tā, kā ir uzvarējis Kristus, mēs iemantosim dzīvības vainagu.

Nepieciešamība atteikties no sava es

Lielas briesmas cilvēkiem ir pašapmāns, izdabāšana pašapmierinātībai, tā šķiroties no Dieva, sava spēka Avota. Ja Dieva Svētais Gars neizlabos mūsu dabiskās tieksmes, tajās būs garīgās nāves dīgļi. Ja netiksim dzīvi savienoti ar Dievu, nespēsim pretoties pašapmierinātības nesvētajām sekām, patmīlībai un kārdinājumiem grēkot.

Lai saņemtu Kristus palīdzību, mums jāapzinās savas vajadzības. Mums jāzina, kas patiesībā esam. Kristus var izglābt tikai cilvēku, kurš apzinās, ka ir grēcinieks. Vienīgi ieraugot savu pilnīgo bezpalīdzīgumu un atsakoties no pašpaļāvības, mēs uzticēsimies dievišķajam spēkam.

No sava es nav jāatsakās tikai kristīgās dzīves sākumā. Tas jādara katrā solī uz Debesīm. Visus mūsu labos darbus nosaka kāds ārpus mums esošs spēks, tādēļ nepieciešama nemitīga sirds tiekšanās pie Dieva, pastāvīga, nopietna grēku izsūdzēšana un dvēseles pazemošana Viņa priekšā. Mūs apņem briesmas; drošībā esam tikai tad, ja sajūtam savu nespēku un tveramies ticībā pie mūsu varenā Atbrīvotāja.

Kristus — patiesās izpratnes Pirmavots

Mums jānovēršas no tūkstošiem tematu, kas saista mūsu uzmanību. Ir problēmas, kas patērē laiku un rada ziņkāri, bet galu galā neko nedod. Visaugstākās intereses prasa pamatīgu uzmanību un enerģiju, ko tik bieži velta samērā nenozīmīgām lietām.

Jaunu uzskatu pieņemšana nesniedz dvēselei jaunu dzīvību. Maz labuma dod pašu par sevi svarīgu faktu un teoriju zināšanas, ja tās neizmanto praksē. Mums jāsajūt nepieciešamība dot savām dvēselēm to, kas uzturēs un veicinās garīgo dzīvību.

“Lai tava auss uzklausītu gudrību un tu
pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, (..)
meklētu to kā sudrabu, (..)
klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām,
tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā
un iegūsi Dieva atziņu. (..)
Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, —
kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu.
Jo īstenā atziņa ienāks tavā sirdī,
lai tu jo labprāt mācītos;
Labs padoms tevi pasargās,
un saprāts tevi paglābs.”
Gudrība “ir dzīvības koks visiem, kas pie tās tveras,
un svētlaimīgi ir tie, kas to sevī glabā”.
(Sal. pam. 2:2-11; 3:18)

Jautājums, kas mums jāpēta, ir: “Kas ir patiesība — patiesība, kura jātur prātā, jāmīl, jāgodā un kurai jāpaklausa?” Zinātnes dievinātāji ir uzvarēti un zaudējuši drosmi savos centienos izzināt Dievu. Tagad vajadzētu jautāt viņiem: “Kas ir tā patiesība, kura mūsu dvēselēm palīdzēs iegūt pestīšanu?”

Vissvarīgākais ir jautājums: “Ko tu domā par Kristu?” Vai tu Viņu pieņemsi par savu Pestītāju? Visiem, kas Viņu pieņem, Viņš sniedz spēku kļūt par Dieva bērniem.

Saviem mācekļiem Kristus atklāja Dievu tā, ka viņu sirdīs tika izdarīts sevišķs darbs — to, kuru Viņš vēlas paveikt arī mūsu sirdīs. Daudzi cilvēki ir pārāk ilgi kavējušies pie teorijām un pazaudējuši no redzesloka Pestītāja piemēra dzīvinošo spēku, izlaiduši no acīm Viņu kā pazemīgo, pašaizliedzīgo darbinieku. Viņiem jāuzlūko Jēzus. Mums ik dienas vajadzīgas svaigas Viņa klātbūtnes atklāsmes. Daudz ciešāk jāseko Viņa pašaizliedzības un pašuzupurēšanās piemēram.

Mums vajadzīgs tāds piedzīvojums, kāds bija Pāvilam, kad viņš rakstīja: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal. 2:20)

Cilvēka raksturā atklātā Dieva un Jēzus Kristus atziņa ir pats cildenākais, kas vien virs zemes vai Debesīs var būt. Tā ir visvērtīgākā izglītība. Tā ir atslēga, ar kuru var atvērt Debesu pilsētas vārtus. Dieva nolūks ir, lai visiem, kas pieņem Kristu, šāda atziņa būtu.

Dieva Vārdā iegūtā izpratne

Visa Bībele ir Dieva godības atklāsme Kristū. Ja to pieņem, tai tic un paklausa, tad ar tās palīdzību pārveidojas raksturs. Tā ir tas cēlais dzinulis un saistošais spēks, kas atdzīvina cilvēku fiziskos, prāta un garīgos spēkus un vada dzīvi pareizā gultnē.

Iemesls, kādēļ jaunieši un pat pieaugušie tik viegli padodas kārdināšanām un grēko, ir tas, ka viņi Dieva Vārdu nepēta un nepārdomā tā, kā to vajadzētu darīt. Ja trūkst stingra, noteikta gribasspēka, kuram jāizpaužas dzīvē un raksturā, vainojama ir Dieva Vārda svēto mācību ignorēšana. Cilvēki nevelta nopietnas pūles, lai virzītu prātu uz to, kas iedvesmo skaidras, svētas domas un novērš tās no netīrā un nepatiesā. Tikai nedaudzi izvēlas šo labāko daļu un sēž pie Jēzus kājām kā reiz Marija, lai mācītos no dievišķā Skolotāja. Maz cilvēku savās sirdīs un praktiskajā dzīvē augstu vērtē Viņa Vārdus.

Pieņemtās Bībeles patiesības veido cēlāku cilvēka prātu un dvēseli. Ja Dieva Vārdu novērtētu tā, kā tam vajadzētu būt, gan jauniešos, gan sirmgalvjos mājotu tāds iekšējs godīgums un pamatprincipu stingrība, kas palīdzētu pretoties kārdinājumiem.

Lai cilvēki stāsta un raksta par Svēto Rakstu dārgajām mācībām. Lai domas, tieksmes un neaptveramais smadzeņu spēks tiek veltīts Dieva domu studijām. Nepētiet cilvēku pieņemto filozofiju, pētiet Dieva filozofiju, jo Viņš ir patiesība. Neviena cita literatūra savā vērtīgumā nespēj līdzināties tai.

Laicīgi noskaņots prāts nerod prieku pārdomās par Dieva Vārdu, bet Svētā Gara atjaunotam prātam no svētajām lappusēm atspīd dievišķs skaistums un Debesu gaisma. Kas laicīgajam prātam šķiet neapdzīvots tuksnesis un nolaists dārzs, garīgi noskaņotajam kļūst par zemi ar dzīvām straumēm.

Mūsu bērniem jāsniedz tāda izpratne par Dievu, kāda tā atklāta Viņa Vārdā. No visagrīnākās bērnības, kad veidojas spriešanas spējas, viņi jāiepazīstina ar Jēzus vārdu un dzīvi. Jau pirmajā mācību stundā ir jāmāca, ka Dievs ir viņu Tēvs. Viņu pirmajai audzināšanai jābūt paklausībai mīlestībā. Godbijīgi un rūpīgi jālasa un jāatkārto tās Dieva Vārda daļas, kas atbilst viņu uztverei un ir piemērotas intereses modināšanai. Vairāk par visu jāapgūst Kristū atklātās mīlestības lielā mācība: “Ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. Jāņa 4:11)

Jaunatnei jāpadara Dieva Vārds par dvēseles un prāta uzturu. Lai Kristus krusts ir visu izglītību zinātne, jebkuras mācības un studiju centrs. Tas jāievieš ikdienas praktiskajā dzīvē. Tad Pestītājs vienmēr būs jaunatnes ceļabiedrs un draugs. Katra doma būs pakļauta paklausībai Kristum. Kopā ar apustuli Pāvilu jaunieši varēs teikt: “Es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei.” (Gal. 6:14)

Ar savos piedzīvojumos gūtajām atziņām viņi ticībā iepazīst Dievu. Viņi paši sev ir pierādījuši Viņa Vārda īstenību, Viņa apsolījumu patiesīgumu. Viņi ir pārbaudījuši un zina, ka Kungs ir labs.

Mīļotajam māceklim Jānim no savas pieredzes bija kāda atziņa. Viņš varēja liecināt:

“Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības Vārdu — dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies — ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” (1. Jāņa 1:1-3)

Tā ikviens no savas pieredzes “ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs”. (Jāņa 3:33) Viņš var liecināt par to, ko pats ir redzējis un dzirdējis, kā sajutis Kristus spēku: “Man bija vajadzīga palīdzība, un es to atradu Jēzū. Ikviena vajadzība tika apmierināta, manas dvēseles izsalkums remdēts; Bībele man ir Kristus atklāsme. Es ticu Jēzum, jo Viņš ir mans dievišķais Pestītājs. Es ticu Bībelei, jo esmu sapratis, ka tā manai dvēselei ir Dieva balss.”

Cilvēks, kas savā pieredzē ieguvis izpratni par Dievu un Viņa Vārdu, ir sagatavots sākt dabaszinātņu studijas. Par Kristu ir rakstīts: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (Jāņa 1:4) Pirms grēka ienākšanas pasaulē Ādamu un Ievu Ēdenē apņēma skaidra un skaista gaisma, Dieva gaisma. Tā apspīdēja visu, kam viņi tuvojās. Nekas neaptumšoja viņu uztveri par Dieva raksturu vai darbiem. Kad viņi pakļāvās kārdinātājam, gaisma no viņiem novērsās. Zaudējot svētuma ietērpu, viņi zaudēja arī gaismu, kas apgaismoja dabu, tādēļ vairs nespēja to izprast pareizi un Dieva darbos saskatīt Viņa raksturu. Tā arī šodien cilvēks pats neizprot dabas mācības. Ja to nevada dievišķā gudrība, tas paaugstina dabu un dabas likumus pāri dabas Dievam. Šī iemesla dēļ cilvēku idejas zinātnē tik bieži ir pretrunā Dieva Vārda mācībai. Turpretim tiem, kas pieņem Kristus dzīvības gaismu, daba atkal izgaismojas. Krusta gaismā mēs dabas mācības varam saprast pareizi.

Cilvēkam, kuram ir paša pieredzē gūtā atziņa par Dievu un Viņa Vārda izpratne, ir nešaubīga ticība Svēto Rakstu dievišķīgumam. Tāds cilvēks ir pārliecinājies, ka Dieva Vārds ir patiesība, un zina, ka patiesība nekad nevar sev runāt pretī. Viņš nepārbauda Bībeli ar cilvēku zinātnes teorijām; šīs teorijas viņš pārbauda ar nemaldīgajiem pamatlikumiem un saprot, ka patiesā zinātnē nav nekā pretēja Vārda mācībai, jo abām ir viens un tas pats Autors. Pareizā izpratnē par abām pierādīsies, ka tās ir saskanīgas. Kas vien tā saucamajā zinātniskajā mācībā runā pretī Dieva Vārda liecībai, ir tikai cilvēku pieņēmumi.

Tādam pētniekam zinātniskie meklējumi atklās pārdomu un informācijas plašumus. Pārdomājot dabā esošo, tas saņems jaunu patiesības izpratni. Dabas grāmata un rakstītais Vārds apgaismo viens otru. Abi palīdz labāk iepazīt Dievu, mācot par Viņa raksturu un likumiem, pēc kuriem Viņš rīkojas.

Dziesminieka pārdzīvojumu var izjust visi, kas pieņem Dieva Vārdu ar dabas un atklāsmes palīdzību. Viņš raksta:

“Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar savu darbu,
es gavilēju par to, ko Tava roka dara.”
“Kungs, Tava žēlastība sniedzas līdz debesīm
un Tava uzticība līdz padebešiem.
Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni,
Tavi tiesību pamati kā ūdeņi dziļajā pasaules jūrā. (..)

Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība!
Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī! (..)
Tu viņus dzirdini no sava prieka strauta.
Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un
Tavā gaismā mēs redzam gaismu.”

“Svētīgi tie, kas ir nenoziedzīgi savos ceļos,
kas staigā pēc tā Kunga baušļiem!
Svētīgi tie, kas sargā Viņa liecības,
kas Viņu meklē no visas sirds.”

“Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? —
kad viņš turēsies pie Taviem Vārdiem.”
“Es izredzēju sev patiesības ceļu,
es turu sev acu priekšā Tavus rīkojumus.”
“Es turu Tavus vārdus savā sirdī,
lai negrēkotu pret Tevi.”
“Tā es staigāšu brīvi,
jo es rūpējos par Tavām pavēlēm.”

“Atdari man acis, lai es skaidri saredzu
Tavas bauslības brīnuma darbus!”
“Tavas liecības ir mans prieks
un manas padomu devējas.”
“Tavas mutes norādījumi man ir labāki
nekā veseli tūkstoši sudraba un zelta gabalu.”

“Cik tava bauslība man ir mīļa!
To es pārdomāju ik dienas.”
“Tavas liecības ir brīnišķīgas,
tādēļ mana dvēsele turas pie tām.”
“Tavi likumi ir kļuvuši par manām slavas dziesmām
manās svešniecības gaitās.”

“Tavs Vārds ir visai skaidrs,
Tavam kalpam tas ir mīļš.”
“Visi Tavi vārdi ir patiesība,
un mūžīgi paliek spēkā Tavi taisnie noteikumi.”

“Uzturi manu dvēseli, ka tā Tevi var slavēt,
un Tavas tiesas lai man palīdz.”
“Kas Tavu bauslību mīl, tiem ir liels miers,
un tie nekur neklūp.

Es gaidu, ak, Kungs, uz Tavu glābiņu
un daru pēc Taviem baušļiem.
Mana dvēsele turas pie Tavām liecībām,
un tās man ir no sirds mīļas.”

“Kad kļūst izprotami Tavi Vārdi, tie apgaismo un
dara vientiesīgos gudrus.”
“Gudrāku par maniem ienaidniekiem mani dara Tavi baušļi,
jo tie vienmēr ir pie manis.
Es esmu labāk izmācīts nekā visi mani skolotāji,
jo Tavas liecības ir manu pārdomu priekšmets.
Es esmu gudrāks nekā vecie,
jo es turu Tavas pavēles.”
“No Tavām pavēlēm es mācos,
tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus.”
“Tavas liecības ir mans mūžīgs ieguvums,
jo tās ir mans sirdsprieks.”
(Ps. 92:5; 36:6-10; 119:1,2,9,30,11,45,18,24,72,97,129,54,140,160,175,165-167,130,98-100,104,111)

Vēl skaidrākas Dieva atklāsmes

Mums ir tiesības tiekties arvien augstāk, pēc skaidrākām Dieva rakstura atklāsmēm. Kad Mozus lūdza: “Rādi man, lūdzams, savu godību!”, Kungs nenorāja viņu, bet uzklausīja lūgumu. Dievs savam kalpam paziņoja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai, un Es saukšu tavā priekšā tā Kunga vārdu.” (2. Moz. 33:18-19)

Grēks mulsina mūsu prātu un aptumšo mūsu uztveri. Tiklīdz sirds ir tīra no grēka, Dieva godības atziņas gaisma Jēzus Kristus vaigā, izgaismojot Viņa vārdu un atstarojoties dabas vaigā, arvien skaidrāk pauž, ka Viņš ir “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. (2. Moz. 34:6)

Viņa spožumā mēs redzēsim gaismu, līdz prāts, sirds un dvēsele būs pārveidoti Viņa svētuma līdzībā.

Tiem, kas paļaujas uz Dieva Vārda drošajiem apsolījumiem, paveras krāšņas iespējas — plaši patiesības lauki, milzīgas spēka rezerves. Atklāsies brīnišķīgas lietas, būs redzamas priekšrocības un pienākumi, par kuru esamību Bībelē viņi pat nav nojautuši. Visi, kas staigā pazemīgas paklausības takā, piepildīdami Viņa nodomu, no Dieva vārdiem uzzinās arvien vairāk.

Lai patiesības meklētājs izvēlas Bībeli par savu vadītāju un stingri ievēro pamatlikumus, un viņš varēs tiekties pēc vislielākā ieguvuma. Visi cilvēku prātojumi rada apjukumu un kaunu, ja Dievs netiek atzīts par visu visā. Dieva iedvesmotā dārgā ticība katram sniedz spēku un rakstura cēlumu. Iepazīstoties ar Viņa labestību, žēlastību un mīlestību, arvien skaidrāka un skaidrāka kļūs patiesības uztvere, spēcīgākas un svētākas ilgas pēc sirdsskaidrības un domu tīrības. Dvēsele, Dieva Vārda studijās būdama svēto domu gaisotnē, sadraudzībā ar Dievu tiek pārveidota. Patiesība ir tik liela, sniedzas tik tālu, ir tik dziļa un plaša, ka cilvēks no redzesloka zaudē savu es. Tā sirds atmaigst un pazemībā, laipnībā un mīlestībā pakļaujas Viņam.

Iedzimtās spējas pieaug svētā paklausībā. Dzīvības Vārda studijās paplašinās, izglītojas un kļūst cēlāks prāts. Ja mēs kā Daniēls būsim Dieva Vārda klausītāji un darītāji, gūsim sekmes visās zinātņu nozarēs, līdzīgi viņam. Būdams ar skaidru sirdsapziņu, pētnieks iegūs stipru gribu. Attīstīsies visas prāta spējas. Katrs var sevi audzināt un disciplinēt tā, ka jebkurš tā tuvumā esošais ieraudzīs, par ko var kļūt cilvēks un ko tas spēj darīt savienībā ar gudrības un spēka Dievu.

Izglītība mūžīgajā dzīvē

Mūsu mūža darbs šeit ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei. Šajā dzīvē iesāktā izglītošanās netiks pabeigta, tā turpināsies visā mūžībā — vienmēr pieaugdama, nekad nebeidzama. Arvien pilnīgāk atklāsies Dieva gudrība un mīlestība Viņa pestīšanas plānā. Pestītājs, vedot savus bērnus pie dzīvības strauta, sniegs tiem bagātus atziņu krājumus. Diendienā Dieva brīnišķie darbi, Viņa spēka pierādījumi radīšanas darbā un Visuma uzturēšanas procesā atklāsies viņu izpratnei jaunā skaistumā. No troņa plūstošajā gaismā pazudīs noslēpumi, un dvēsele pildīsies ar apbrīnu daudzu lietu vienkāršības dēļ, kuru nekad agrāk pat nenojauta.

Tagad mēs redzam kā spogulī, neskaidri, bet tad redzēsim vaigu vaigā; tagad mēs zinām daļēji, bet tad atzīsim tāpat, kā mēs esam atzīti.

Darbinieka vajadzības

“Nāc pie Manis augšā kalnā.”

Palīdzība ikdienas dzīvē

Eksistē kāda daudz spēcīgāka daiļrunība par vārdiem, un tā ir klusa un saskanīga īsta kristieša dzīve. Lielāka ietekme ir tam, kas cilvēks ir, nevis tam, ko viņš saka.

Pie Jēzus sūtītie vīri devās atpakaļ ar ziņu, ka vēl neviens cilvēks nav runājis tā kā Viņš, bet tas bija tādēļ, ka neviens vēl nekad nebija dzīvojis tā, kā dzīvoja Viņš. Ja Viņa dzīve būtu bijusi citāda, Viņš nekad nespētu runāt tā, kā Viņš to darīja. Viņa vārdos bija pārliecinošs spēks, jo tie nāca no skaidras, svētas, labsirdības, mīlestības, līdzjūtības un patiesības pilnas sirds.

Mūsu ietekmi uz citiem nosaka mūsu raksturs un pieredze. Lai pārliecinātu tos par Kristus žēlastības spēku, mums šis spēks ir jāiepazīst savā sirdī un dzīvē. Evaņģēlijam, kuru mēs sludinām dvēseļu glābšanai, jābūt Evaņģēlijam, ar kura palīdzību tiek pestītas mūsu pašu dvēseles. Vienīgi ar dzīvu ticību Kristum kā mūsu Pestītājam ir iespējams ietekmēt šo skeptisko pasauli. Ja vēlamies izvilkt grēciniekus no strauji plūstošās straumes, mūsu kājām jābalstās uz Klints — uz Jēzu Kristu.

Kristietības simbols nav ārēja zīme, krustiņa vai kroņa nēsāšana, bet gan kas tāds, kas atklāj cilvēka un Dieva vienotību. Ar Viņa žēlastības spēku, kas izpaužas pārveidotā raksturā, pasaule jāpārliecina, ka Dievs tai ir sūtījis Glābēju, savu Dēlu. Nesavtīgas dzīves paraugs pārspēj visu citu, kas ietekmē cilvēka dvēseli. Vispārliecinošākais arguments par labu Evaņģēlijam ir mīlošs un mīlams kristietis.

Pārbaudījumu jēga

Dzīvot tādu dzīvi un atstāt tādu ietekmi nozīmē maksāt ar piepūli, pašuzupurēšanos un disciplinētību katrā solī. Ne visi to saprot, tādēļ viņi kristiešu dzīvē ātri kļūst mazdūšīgi. Daudzi, kuri nopietni vēlas veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam, ir pārsteigti un neapmierināti, sastopoties ar šķēršļiem, pārbaudījumiem un sarežģījumiem kā nekad agrāk. Viņi lūdz pēc Kristum līdzīga rakstura un piemērotības Kunga darbam, taču nokļūst apstākļos, kas viņos it kā atraisa visu ļauno. Atklājas nepilnības, par kuru esamību viņi neko nav nojautuši. Tie jautā tāpat kā senais Israēls: “Ja Dievs mūs vada, kādēļ visas šīs lietas notiek ar mums?”

Viņi sastopas ar šīm situācijām tieši tādēļ, ka Dievs viņus vada. Pārbaudījumi un šķēršļi ir Kunga izraudzītās mācību metodes un Viņa izvēlētie apstākļi, lai gūtu sekmes. Viņš, kas lasa cilvēku sirdis, pazīst viņu raksturus labāk nekā viņi paši. Viņš saprot, ka dažiem ir tāda uztvere un spējas, kas, pareizi virzītas, varētu tikt izmantotas Viņa darba attīstīšanai. Savā providencē Viņš cilvēkus noliek dažādās situācijās un atšķirīgos apstākļos, lai atklātu rakstura vājības, kas pašiem bijušas apslēptas. Viņš dod tiem iespēju labot trūkumus un kļūt piemērotiem kalpošanai Viņam. Bieži Viņš pieļauj, ka tiem uzbrūk pārbaudījumu ugunis, lai šos ļaudis šķīstītu.

Tas, ka mums jāizcieš pārbaudījumi, rāda, ka Kungs Jēzus redz mūsos kaut ko vērtīgu, attīstāmu. Ja Viņš nebūtu saskatījis neko tādu, ar ko godināt savu vārdu, Viņš šķīstīšanai netērētu laiku. Savā ceplī Viņš nemet akmeņus bez vērtības, bet attīra derīgu rūdu. Kalējs liek dzelzi un tēraudu ugunī, lai uzzinātu, kādi ir šie metāli. Kungs pieļauj saviem izredzētajiem nonākt bēdu ceplī, lai pārbaudītu šo cilvēku rūdījumu un pārliecinātos, vai tiem var uzticēt Viņa darbu.

Podnieks ņem mālu un veido to pēc savas gribas. Viņš to mīca un apstrādā, sadala un atkal saspiež kopā. Viņš to samitrina un izžāvē. Pēc tam viņš tam ļauj kādu brīdi pastāvēt. Kad māls kļūst pilnīgi padevīgs, podnieks turpina darbu un izveido trauku. Tad viņš savu meistardarbu uz ripas nolīdzina un slīpē, žāvē saulē un apdedzina krāsnī. Ir iegūts lietošanai derīgs trauks. Tā lielais Meistars vēlas veidot un slīpēt arī mūs, un, līdzīgi mālam podnieka rokās, tādiem arī mums jābūt Viņa plaukstās. Mums nav jāmēģina veikt podnieka darbu. Mūsu uzdevums ir ļauties Meistara rokām.

“Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties.” (1. Pēt. 4:12,13)

Būrītī iesprostots putniņš gaišā dienas laikā, dzirdot citu balsu skaņas, nedziedās dziesmu, ko tā saimnieks cenšas tam iemācīt. Tas apgūst kādu fragmentu no vienas, kādu skaņu no otras dziesmas, bet nekad vienu atsevišķu melodiju. Tad saimnieks apsedz būrīti un novieto to tur, kur putniņš dzirdēs tikai vienu dziesmu, kas tam jāiemācās. Tumsā tas atkārtoti dziedās vajadzīgo melodiju, līdz beidzot to iegaumēs un spēs nevainojami atskaņot. Kad putnu novieto iepriekšējā vietā, tas uz visu mūžu būs pieņēmis šo dziesmu par savu, un spēs to dziedāt arī gaismā. Līdzīgi Dievs izturas pret saviem bērniem. Viņam ir kāda dziesma, kas mums jāiemācās, un, apguvuši to bēdu tumsā, pēc tam mēs vienmēr pratīsim to dziedāt.

Daudzi cilvēki ir neapmierināti ar savu mūža darbu. Iespējams, ka viņu apkārtējā vide ir nepatīkama, laiks pārāk aizņemts ar ikdienišķām lietām, kaut šie cilvēki ir pārliecināti, ka spējīgi augstākām atbildībām; viņiem bieži šķiet, ka veltītās pūles netiek novērtētas vai ir neauglīgas, bet nākotne nezināma.

Atcerēsimies, ka mūsu darbs var nebūt mūsu pašu izvēlēts, tas jāpieņem kā Dieva izraudzīts mūsu labā. Mums vispirms jāizpilda tiešie pienākumi, vai nu patīkami, vai nepatīkami. “Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Sal. māc. 9:10)

Ja Kungs vēlētos, lai mēs aiznestu kādu vēsti uz Ninivi, Viņam nepatiktu, ka mēs aizietu uz Jopi vai Kapernaumu. Viņam ir iemesls sūtīt mūs uz vietu, kurp mūsu soļiem ir pavēlēts iet. Tieši tur kādam ir vajadzīga palīdzība, ko varam sniegt. Viņš savulaik sūtīja Filipu pie Etiopijas galminieka, Pēteri pie romiešu virsnieka un mazo israēliešu meiteni palīdzēt sīriešu kapteinim Naemanam. Arī šodien Dievs sūta vīrus, sievas un jauniešus kā savus pārstāvjus pie tiem, kam vajadzīga dievišķā palīdzība un vadība.

Dieva plāni ir vislabākie

Mūsu plāni ne vienmēr saskan ar Dieva plāniem. Viņš redz, kas mums un Viņa darbam ir visderīgākais, tāpēc neļauj īstenot mūsu vislabākos nodomus, kā Viņš to darīja ar Dāvidu. Bet par vienu lietu mēs varam būt droši — Viņš svētīs un izmantos savas vēsts izplatīšanai tos, kas Viņa slavai no sirds ziedo visu, kas viņiem ir, arī sevi pašus. Ja Viņš redz, ka labāk ir nepiekrist cilvēku vēlmēm, Viņš līdzsvaros atteikumu, dodot tiem savas mīlestības pierādījumus un uzticot citu kalpošanas veidu.

Savās mīlestības pilnajās rūpēs un interesē par mums Dievs, kas pazīst mūs labāk nekā mēs paši, neļauj mums savtīgi meklēt savas godkāres apmierinājumu. Viņš neļauj mums paiet garām vienkāršiem, bet svētiem vistiešākajiem pienākumiem. Šādi uzdevumi veido būtisku pieredzi, kas sagatavo mūs kādam augstākam darbam. Mūsu plāni dažkārt ir neveiksmīgi, lai mūsu labā sekmētos Dieva plāni.

No mums nekad nav prasīts īsts upuris Dievam. Viņš tikai prasa, lai daudzas lietas uzticam Viņam, bet, to darot, atdodam tikai to, kas kavē ceļā uz Debesīm. Pat tad, ja tiekam aicināti atteikties no lietām, kuras pašas par sevi ir labas, varam būt pārliecināti, ka tā Dievs strādā ar mums kāda augstāka mērķa dēļ.

Nākamajā dzīvē kļūs skaidri noslēpumi, kas mūs šeit ir apgrūtinājuši un nav apmierinājuši. Mēs redzēsim, ka šķietami neatbildētās lūgšanas un pieviltās cerības patiesībā bijušas mūsu vislielākās svētības.

Uz katru pat visvienkāršāko pienākumu mums jāraugās kā uz svētu atbildību, jo tā ir daļa no kalpošanas Dievam. Mūsu ikdienas lūgšanai jābūt: “Kungs, palīdzi man darīt vislabāko. Māci mani veikt darbu labāk. Dod man enerģiju un prieku. Palīdzi manā darbā īstenot Pestītāja mīlestības pilno kalpošanu.”

Mācība no Mozus dzīves

Padomājiet par Mozus pieredzi. Ļoti pamatīga bija izglītība, kuru viņš ieguva Ēģiptē kā faraona mazdēls un nākamais troņmantnieks. Viss notika, kā iecerēts, lai viņš kļūtu par gudru vīru, kā to saprata ēģiptieši. Viņš saņēma augstāko pilsonisko un militāro izglītību un jutās pilnīgi sagatavots atbrīvot Israēlu no verdzības, bet Dievs sprieda citādi. Viņa providence norīkoja Mozu četrdesmit gadus par avju ganu tuksnesī.

Ēģiptē iegūtā izglītība Mozum daudzējādā ziņā bija noderīga, bet mūža darbam visvērtīgāko mācību viņš guva, būdams gans. Pēc dabas Mozus bija impulsīvs, Ēģiptē pieradis pie uzslavām un glaimiem, kā jau sekmīgs karavadonis, faraona un tautas mīlulis. Cilvēkiem viņš patika. Viņš cerēja atbrīvot Israēlu saviem spēkiem. Pavisam citādas bija mācību stundas, kuras Mozum bija jāiztur kā Dieva pārstāvim. Vezdams savu ganāmpulku cauri neapdzīvotiem kalnu apgabaliem uz ieleju zaļajām ganībām, viņš mācījās uzticību un lēnprātību, pacietību, pazemību un nesavtību, apguva prasmi rūpēties par vājo, kopt slimo, meklēt noklīdušo, būt pacietīgam pret nevaldāmo, rūpēties par jēriem un barot vecās un nespējīgās avis.

Šajā darbā Mozus arvien vairāk tuvojās Virsganam. Viņš kļuva cieši vienots ar Israēla Svēto un vairs nedomāja pats veikt kādu lielu darbu. Katru uzticēto pienākumu viņš centās padarīt uzticīgi — kā Dievam darītu. Visapkārt viņš izjuta Dieva klātbūtni, jo visa daba stāstīja par Neredzamo. Viņš pazina Dievu kā personīgu Dievu un, pārdomājot Viņa raksturu, daudz pilnīgāk izprata Viņa klātbūtnes nozīmi. Patvērumu viņš atrada mūžīgajās rokās.

Pēc šī piedzīvojuma Mozus dzirdēja Debesu aicinājumu apmainīt savu gana spieķi pret valdnieka zizli, atstāt savu ganāmpulku un uzņemties Israēla vadību. Dievišķās pavēles brīdī viņš šaubījās par sevi, runāja kautrīgi un lēni, juzdamies nepiemērots kļūt par Dieva muti, bet tomēr uzņēmās šo pienākumu, pilnīgi uzticēdamies Kungam. Viņa sūtības lielums atraisīja prāta vislabākās spējas. Dievs svētīja Mozus gatavību paklausīt, un viņš ieguva prasmi uzrunāt tautu, cerību, savaldību un piemērotību vislielākajam darbam, kāds jebkad cilvēkam uzticēts. Bībelē ir rakstīts: “Bet Israēlā necēlās neviens cits tāds pravietis kā Mozus, ko tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.” (5. Moz. 34:10)

Lai tie, kas jūt, ka viņu darbs netiek novērtēts, un vēlas atbildīgāku posteni, ievēro: “Ne no rītiem, nedz no vakariem un ne no tuksneša kalniem nāk palīdzība, bet Dievs ir visu lietu izspriedējs: vienu Viņš pazemo, otru Viņš paaugstina.” (Ps. 75:7,8) Mūžīgajā Debesu plānā katram cilvēkam paredzēts savs darbs. Vai mēs to paveicam, atkarīgs no mūsu uzticības sadarbībai ar Dievu.

Mums jāvairās no sevis žēlošanas. Nekad neizdabājiet noskaņojumam, ka jūs netiekat tā cienīti, kā vajadzētu, ka jūsu pūles nav novērtētas un darbs ir pārāk grūts. Ļaujiet, lai kurnēšanu apklusina domas par to, ko Kristus ir izcietis mūsu dēļ. Pret mums izturas labāk nekā pret Kristu. “Un tad tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē!” (Jer. 45:5) Kunga darbā nav vietas tiem, kuriem ir lielāka vēlme mantot vainagu, nekā nest krustu. Viņam vajadzīgi cilvēki, kuri vairāk domā par saviem pienākumiem, nekā par atalgojumu — cilvēki, kuri vairāk rūpējas par pamatprincipu, nevis alkst pēc paaugstinājuma.

Pazemīgie, kas veic savu darbu ar apziņu, ka strādā Dievam, var nepaveikt to tik redzami kā rosīgie un iedomīgie; taču viņu darbs izrādīsies daudz vērtīgāks. Bieži vien tie, kas izrāda sevi, pievērš uzmanību, tā nostādamies starp cilvēkiem un Dievu, bet viņu pūliņi izrādās neveiksmīgi. “Īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā! Centies to augsti cienīt, tad tevi paaugstinās un iecels godā, ja vien tu to mīlestībā spiedīsi sev pie sirds.” (Sal. pam. 4:7,8)

Daudziem cilvēkiem trūkst apņēmības saņemties un mainīties, tādēļ tiem izveidojas nepareizi ieradumi un dzīvesveids. Tā tam tomēr nevajadzētu būt. Viņiem vajadzētu attīstīt savas spējas līdz teicamai kalpošanai. Tad viņu darbs vienmēr būs vajadzīgs. Viņus vērtēs pēc patiesās vērtības.

Ja kādi ir gatavi augstākam postenim, Kungs neuzliks atbildības smagumu vienīgi viņiem, bet arī tiem, kuri šos cilvēkus ir pārbaudījuši, zina viņu vērtību un apzinīgi spēj virzīt uz priekšu. Tie ir ļaudis, kas diendienā uzticīgi veic norādīto darbu un savā laikā dzirdēs Viņa aicinājumu: “Kāp augstāk!”

Ganiem sargājot ganāmpulkus Bētlemes pakalnos, viņus apmeklēja Debesu eņģeļi. Arī šodien, pazemīgajam darbiniekam veicot savu pienākumu, Dieva eņģeļi atrodas tam blakus, klausās viņa vārdos un vēro šī cilvēka rīcību, lai redzētu, vai tam var uzticēt lielāku atbildību.

Dievs nevērtē cilvēkus pēc to bagātības, izglītības vai stāvokļa sabiedrībā, bet gan pēc motīvu skaidrības un rakstura skaistuma. Viņš vēro, cik daudz tiem ir Viņa Gara, kā šo cilvēku dzīve atklāj Viņa līdzību. Lai cilvēks Dieva valstībā būtu liels, tam vajadzīga bērna pazemība, ticības vienkāršība un mīlestības skaidrība.

“Jūs zināt, ka valdnieki,” sacīja Kristus, “ir kungi pār tautām, un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.” (Mat. 20:25,26)

No visām veltēm, ko Debesis var dāvāt cilvēkiem, sadraudzība ar Kristu Viņa ciešanās ir visvērtīgākā uzticība un augstākais gods. Ne Ēnohs, kas tika uzņemts Debesīs, ne Elija, kas uzbrauca Debesīs ugunīgos ratos, nebija lielāki un godājamāki par Jāni Kristītāju, kas vienatnē aizgāja bojā cietumā. “Jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest.” (Filip. 1:29)

Nākotnes plāni

Daudzi cilvēki nespēj izstrādāt noteiktus nākotnes plānus. Viņu dzīve nav stabila. Viņi neprot paredzēt notikumu iznākumu, un tas bieži rada rūpes un nemieru. Atcerēsimies, ka Dieva bērnu dzīve šajā pasaulē ir ceļinieku dzīve. Mums nav gudrības, lai plānotu savu dzīvi. Mums nav jānosaka sava nākotne. “Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebr. 11:8)

Zemes dzīves laikā Kristus neplānoja sev neko. Viņš piekrita Dieva plāniem, un katru dienu Tēvs tos Viņam atklāja. Arī mums tā jābūt atkarīgiem no Dieva, lai mūsu dzīve būtu acīmredzama Viņa gribas izpausme. Ja uzticēsim Viņam savas gaitas, Viņš vadīs mūsu soļus.

Pārāk daudzi, plānojot sev spožu nākotni, cieš pilnīgu neveiksmi. Ļaujiet, lai jūsu vietā plāno Dievs. Kā bērni ticiet, ka “tā kājas, kas paļaujas uz Viņu, Viņš pasargā”. (1. Sam. 2:9) Dievs nekad nevada savus bērnus citādi, nekā tie vēlētos būt vadīti, ja varētu redzēt visu no sākuma līdz beigām un izprast mērķi, kuru viņi realizē kā Dieva darbabiedri.

Alga

Kristus, aicinādams savus mācekļus sekot Viņam, nesolīja tiem šajā pasaulē iepriecinošas izredzes. Viņš nesolīja tiem ne mantu, ne laicīgu godu, nedz arī kādu konkrētu samaksu. Pie muitas būdas sēdošajam Matejam Pestītājs “sacīja: “Nāc Man līdzi.” Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja Viņam.” (Lūk. 5:27,28) Matejs pirms kalpošanas neprasīja sev noteiktu algu, kas atbilstu tai, kuru viņš saņēma iepriekšējā darbā. Nejautājot un nevilcinoties viņš sekoja Jēzum. Matejam pietika, ka viņš būs kopā ar Pestītāju, dzirdēs Viņa vārdus un strādās kopā ar Viņu.

Tā bija arī ar pirmajiem mācekļiem. Pēteris un viņa līdzgaitnieki, dzirdēdami Jēzus aicinājumu sekot, nekavējoties atstāja savas laivas un tīklus. Dažiem mācekļiem bija apgādājami tuvinieki, bet, dzirdēdami Pestītāja aicinājumu, šie vīri nekavējās un nevaicāja: “Kā es dzīvošu un uzturēšu savu ģimeni?” Viņi paklausīja aicinājumam. Vēlāk Jēzus jautāja: “Kad Es jūs sūtīju bez maka, somas un kurpēm, vai jums kā trūka?” Un tie sacīja: “Nekā!” (Lūk. 22:35)

Šodien Pestītājs savā darbā aicina mūs tāpat, kā savulaik aicināja Mateju, Jāni un Pēteri. Ja mūsu sirdi ir skārusi Viņa mīlestība, tad jautājums par atalgojumu nebūs svarīgākais. Mēs priecāsimies sadarboties ar Kristu un nebaidīsimies uzticēties Viņa rūpēm. Ja Dievs būs mūsu stiprums, mums būs skaidra izpratne par pienākumiem un nesavtīga centība; mūsu dzīvi virzīs cēls mērķis, kas pacels pāri negodīgiem motīviem.

Dievs nodrošinās

Daudziem, kuri sevi sauc par Kristus sekotājiem, ir satraukta un noraizējusies sirds, jo viņi baidās uzticēties Dievam. Tie pilnībā nenododas Viņam, jo vairās no šādas nodošanās sekām. Taču viņi neatradīs mieru, kamēr nebūs nodevušies Dievam.

Daudzu cilvēku sirdis izjūt sāpes smago rūpju dēļ, jo viņi cenšas sasniegt pasaules izvirzītās normas. Viņi ir izvēlējušies kalpot tai, dzīvojot neziņā un pieņemot tās paradumus. Viņu raksturs tiek kropļots, eksistence kļuvusi apnicīga. Nemitīgās rūpes izšķiež dzīvības spēkus. Mūsu Kungs vēlas, lai viņi noliek šo verdzības nastu. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu, sacīdams: “Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Rūpes ir aklas un nespēj izšķirt nākotni, bet Jēzus redz beigas jau sākumā. Visās grūtībās Viņš ir nodrošinājis palīdzību. “Tas Kungs neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā.” (Mat. 11:30; Ps. 84:12)

Debesu Tēvam ir tūkstošiem veidu mūsu nodrošināšanai, par kuriem mēs nekā nezinām. Tie, kas kalpošanu Dievam izvirza kā galveno mērķi, redzēs, ka sarežģījumi zūd un ceļš zem kājām kļūst līdzens.

Uzticīga šīsdienas pienākumu pildīšana vislabāk sagatavo rītdienas pārbaudījumiem. Nekrājiet visas rītdienas saistības un rūpes kopā ar šodienas uzdevumiem. “Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu.” (Mat. 6:34)

Būsim cerību pilni un drosmīgi. Mazdūšība Dieva darbā ir grēcīga un neattaisnojama. Viņš zina visas mūsu vajadzības. Mūsu derības turētājs Dievs ķēniņu Ķēniņa visvarenību savieno ar laipnā Gana sirsnību un rūpēm. Viņa vara ir neierobežota, un tā ir Viņa apsolījumu piepildījuma drošākā ķīla visiem, kas Viņam uzticas. Viņam ir līdzekļi visu grūtību novēršanai, lai atbalstītu tos, kas Viņam kalpo un respektē Viņa izmantotos līdzekļus. Viņa mīlestība ir pārāka par visām citām mīlestībām, tāpat kā debesis ir augstākas par zemi. Viņš sargā savus bērnus ar neizmērojamu un mūžīgu mīlestību.

Vistumšākajās dienās, kad apstākļi šķiet visbiedējošākie, uzticies Dievam. Viņš izpilda savu gribu, visas savu ļaužu lietas kārtodams labvēlīgi. Ik dienas atjaunosies spēki tiem, kas Viņu mīl un kalpo Viņam.

Viņš vēlas un spēj piešķirt saviem kalpiem visu viņiem nepieciešamo palīdzību. Viņš dāvās gudrību, kāda nepieciešama viņu dažādajās vajadzībās.

Pārbaudījumus piedzīvojušais apustulis Pāvils rakstīja: “Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk es lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Kor. 12:9,10)

Saskarsme ar citiem cilvēkiem

Jebkura mūsu dzīves saskarsme prasa pašsavaldīšanos, iecietību un līdzjūtību. Rīcībā, paradumos un audzināšanā mēs atšķiramies tik ļoti, ka mūsu viedokļi par daudzām lietām ir citādi. Mēs spriežam dažādi. Mūsu patiesības izpratne un domas par dzīvi visos aspektos nav vienādas. Nav divu cilvēku, kuru pieredze visos sīkumos būtu tāda pati. Katram ir savi pārdzīvojumi. Pienākumi, kas vienam šķiet viegli, citam ir visgrūtākie un mulsinošākie.

Cilvēka daba ir trausla, tik svārstīga, tik paļāvīga nepareiziem priekšstatiem, ka, vērtējot citus, ikvienam jābūt ļoti uzmanīgam. Mēs maz apzināmies savas rīcības ietekmi uz citu dzīvi. Tas, ko darām vai pasakām, mums var būt mazsvarīgs, bet, ja mūsu acis atvērtos, tad mēs ieraudzītu, ka tieši no šiem “sīkumiem” visvairāk bijis atkarīgs virziens vai nu uz labu, vai ļaunu.

Uzmanība pret nastu nesējiem

Daudzi ir nesuši tik maz nastu, viņu sirdis tik nepilnīgi iepazinušas patiesas cīņas, viņi ir jutuši tik maz mulsuma un sāpju citu dēļ, ka nespēj saprast patiesu nastu nesēju, tā grūtības. Viņi nespēj novērtēt tās, tāpat kā bērns nesaprot sava pienākumu nomāktā tēva rūpes un smago darbu. Bērns var brīnīties par tēva bažām un raizēm. Viņam tās šķiet nevajadzīgas. Kad gadu ritumā dzīves pieredze vairosies, kad pašam vajadzēs nest savas nastas, bērns atskatīsies uz tēva dzīvi un sapratīs reiz neizprotamo. Šo atziņu viņam būs devusi rūgtā pieredze.

Daudzu nastu nesēju darbs nav izprasts, pūliņi nav novērtēti, līdz viņu salauž nāve. Tie, kas uzņemas viņa noliktās nastas un saskaras ar grūtībām, ar kurām cīnījās viņš, tikai tad apjauš, kā tikusi pārbaudīta viņa ticība un drosme. Tad pazūd no redzesloka kļūdas un trūkumi, kurus agrāk tik veikli nosodīja. Pieredze māca līdzjūtību. Dievs pieļauj, ka daudzi cilvēki ieņem augstu stāvokli, un, ja tie kļūdās, Viņš spēj tos pārmācīt vai arī atņemt uzticēto atbildību. Mums jābūt piesardzīgiem, lai neuzņemtos tiesāšanu; tā pieder Dievam.

Dāvida izturēšanās pret Saulu sniedz mums mācību. Pēc Dieva norādījuma Saulu svaidīja par Israēla ķēniņu. Viņa nepaklausības dēļ Kungs paziņoja, ka tam jāatņem valsts; un tomēr, cik saudzīgi, pieklājīgi un iecietīgi Dāvids izturējās pret Saulu! Gribēdams Dāvidu nogalināt, Sauls ieradās tuksnesī un bez pavadoņiem iegāja tajā pašā alā, kur bija paslēpies Dāvids ar saviem karotājiem. “Tad Dāvida vīri tam sacīja: “Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuru tas Kungs tev ir sacījis: “Es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks!” (..) Un viņš teica saviem vīriem: “Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodaru savam pavēlniekam, tam, kas ir tā Kunga svaidīts, un lai es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir tā Kunga svaidītais!”” Pestītājs mūs lūdz: “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti; un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots.” Atcerieties, ka drīz jūsu dzīves raksturojums tiks nodots izskatīšanai Dievam. Paturiet prātā arī, ka Viņš ir sacījis: “Tu, cilvēka bērns, ne ar ko nevari aizbildināties, jo, spriezdams tiesu, (..) tiesnesis būdams, tu dari to pašu.” (1. Sam. 24:5-7; Mat. 7:1,2; Rom. 2:1)

Iecietība pret pārestībām

Mēs nedrīkstam uztraukties par patiesu vai iedomātu mums nodarītu netaisnību. Mūsu es ir ienaidnieks, no kura vajag baidīties visvairāk. Nevienam ļaunuma veidam nav postošākas ietekmes uz cilvēka raksturu kā paša kaislībām, kuras nepārvalda Svētais Gars. Neviena cita uzvara, ko varam gūt, nebūs tik vērtīga kā uzvara pār sevi.

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka esam pārlieku jūtīgi un viegli ievainojami. Mums jādzīvo nevis tādēļ, lai sargātu savas jūtas vai reputāciju, bet gan tādēļ, lai glābtu dvēseles. Interesējoties par dvēseļu glābšanu, mēs neievērojam mazās domstarpības, kas tik bieži rodas savstarpējā saskarsmē. Lai arī ko citi domātu vai darītu ar mums, tas nedrīkst traucēt mūsu vienotību ar Kristu, sadraudzību ar Garu. “Kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet, ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsit, tas Dievam labi patīk.” (1. Pēt. 2:20)

Neatriebieties! Cik vien spējat, novērsiet nesaprašanās iemeslus. Novērsiet ļaunuma vairošanos. Neupurējot pamatprincipus, dariet visu, kas jūsu spēkos, lai samierinātu citus. “Kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mat. 5:23-24)

Ja ar jums runā neiecietīgi, nekad neatbildiet tāpat. Atcerieties: “Miermīlīga atbilde apklusina dusmas.” (Sal. pam. 15:1) Klusēšanai ir brīnišķīgs spēks. Dažreiz dusmīgu cilvēku atbilde tikai nokaitina. Dusmas ātri pāriet, ja tās pārvar klusi, mierīgi un atturīgi.

Dzēlīgu un kļūdas meklējošu vārdu vētrās domājiet par Dieva Vārdu, lai prāts un sirds pildītos ar Dieva apsolījumiem. Ja pret jums izturas ļauni vai nepatiesi apsūdz, neatbildiet dusmīgi, bet atkārtojiet pie sevis šos dārgos apsolījumus:

“Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21)

“Pavēli tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs: Viņš tavai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai.” (Ps. 37:5,6)

“Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.” (Lūk. 12:2)

“Tu esi licis cilvēkiem celties mums pāri pār galvām, mums bija jāiet ugunī un ūdenī, un tomēr Tu beidzot mūs esi izvedis svabadībā.” (Ps. 66:12)

Līdzjūtību un iedrošinājumu mēs nereti meklējam pie citiem cilvēkiem, nevis skatāmies uz Jēzu. Savā žēlsirdībā un uzticībā Dievs bieži pieļauj, ka tie, kuriem uzticamies, neattaisno mūsu cerības, lai mēs mācītos, cik neprātīgi ir paļauties uz cilvēku, padarot miesu par savu elkoni. Pilnīgi, pazemīgi un nesavtīgi paļausimies uz Dievu. Viņam zināmas tās bēdas, kuras izjūtam līdz sirds dziļumiem, bet nespējam izteikt. Kad viss šķiet tumšs un neizskaidrojams, atcerēsimies Kristus vārdus: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” (Jāņa 13:7)

Pētiet Jāzepa un Daniēla dzīves aprakstus. Kungs neaizkavēja pret viņiem vērstos cilvēku ļaunos sazvērestības plānus, bet lika visām viltībām izvērsties par labu saviem kalpiem, kas pārbaudījumos un cīņās saglabāja ticību un paklausību Viņam.

Tik ilgi, kamēr būsim pasaulē, mēs saskarsimies ar naidīgām ietekmēm. Būs izaicinājumi, kas pārbaudīs pašsavaldīšanos, un, izturoties pret tiem pareizi, attīstīsies kristieša pievilcīgais raksturs. Ja mūsos mājos Kristus, būsim pacietīgi, laipni, iecietīgi un priecīgi nepatikšanu un īgnuma vidū, diendienā un gadu pēc gada uzvarēsim sevi un pieaugsim cēlā varonībā. Tas ir mums uzdotais pienākums, bet to nav iespējams izpildīt bez Jēzus palīdzības, apņēmīgas noteiktības, nelokāmas gribas, nepārtrauktas modrības un nemitīgām lūgšanām. Ikvienam ir jāizcīna sava cīņa. Ja mēs nesadarbojamies ar Dievu, pat Viņš nespēj uzlabot mūsu raksturus vai darīt derīgu mūsu dzīvi. Tie, kas atsakās no cīņas, zaudē spēku un uzvaras prieku.

Mums savā atmiņā nav jāsaglabā pārdzīvotie pārbaudījumi un grūtības, bēdas un skumjas. Viss tas ir pierakstīts Debesu grāmatās, un Debesis par tām arī parūpēsies. Kamēr skaitām visu nepatīkamo, no atmiņas izzūd daudz jaukā, ko būtu patīkami atcerēties, piemēram, Dieva žēlsirdīgā laipnība, kas apņem mūs ik brīdi, un mīlestība, par kuru eņģeļi brīnās, jo Dievs atdeva nāvei savu Dēlu mūsu dēļ. Ja jūs kā Kristus darbinieki jūtat, ka jums ir lielākas rūpes un pārbaudījumi nekā daudziem citiem, atcerieties, ka jums ir tāds miers, kādu nepazīst tie, kas vairās no grūtībām. Kalpošanā Kristum mums ir mierinājums un prieks. Lai pasaule redz, ka dzīve ar Viņu nav neizdošanās!

Ja nejūtaties atviegloti un priecīgi, nerunājiet par savām izjūtām. Neapēnojiet citu dzīvi. Auksta reliģija, kurā nav saules, nekad neved dvēseles pie Kristus, bet gan prom no Viņa un iedzen tās sātana tīklos, kuros viņš ķer maldos nonākušos. Nedomājiet par savu mazdūšību, bet par spēku, kuru varat prasīt Kristus vārdā. Centieties, lai jūsu iztēle kavējas pie neredzamā, lai domas pievēršas Dieva lielās mīlestības pierādījumiem jūsu labā. Ticība spēj izturēt pārbaudījumus, atvairīt kārdinājumus, nepadoties nepatikai. Jēzus dzīvo kā mūsu Aizstāvis. Mums pieder viss, ko nodrošina Viņa starpniecība.

Vai Kristus nenovērtē tos, kas pilnīgi nodevušies Viņam? Vai Viņš neapmeklē tos, kas, līdzīgi mīļotajam Jānim trimdā, Viņa dēļ ir grūtībās un pārbaudījumos? Dievs neļaus nevienam savam patiesajam darbiniekam palikt vienam cīņā pret lielu pārspēku un tikt uzvarētam. Kā vērtīgu dārgakmeni Viņš pasargās katru, kura dzīve kopā ar Kristu būs apslēpta Viņā. Par katru šādu dvēseli Viņš saka: “Turēšu tevi kā zīmoga gredzenu, jo Es tevi esmu izredzējis!” (Hag. 2:23)

Runājiet par apsolījumiem, stāstiet par Jēzus vēlēšanos svētīt. Viņš mūs neaizmirst nevienu mirkli. Kad paļāvīgi dusam Viņa mīlestībā un paliekam Viņā, lai cik nepatīkami būtu apstākļi, apziņa par Viņa klātbūtni mums iedveš dziļu, rimtu prieku. Par sevi Kristus sacīja: “Es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienmēr.” (Jāņa 8:28,29)

Kristus bija Tēva klātbūtnē, un ar Viņu notika tikai tas, ko Mūžīgā Mīlestība pieļāva par svētību pasaulei. Tas bija mierinājuma avots Viņam un ir paredzēts arī mums. Kristū mājo ar Viņa garu pildīti ļaudis. Viss ar tiem notiekošais nāk no Pestītāja, kas apņem tos ar savu klātbūtni. Nekas tos nevar aizskart, ja to nepieļauj Kungs. Visas mūsu ciešanas un bēdas, visi kārdinājumi, pārbaudījumi un trūkumi, visas mūsu likstas, skumjas un vajāšanas, īsi sakot, viss nāk mums par labu. Visi pārdzīvojumi un apstākļi ir Dieva palīgi, no kuriem gūstam labumu.

Ja izpratīsim Dieva pacietību ar mums, mēs netiesāsim un neapsūdzēsim citus. Cik pārsteigti būtu bijuši Kristus līdzgaitnieki, ja zemes dzīves laikā pēc iepazīšanās ar Viņu tie būtu no Viņa dzirdējuši kaut vienu apsūdzības, kļūdas meklējošu vai neiecietīgu vārdu. Nekad neaizmirsīsim, ka tiem, kas Viņu mīl, savā raksturā jāatspoguļo Viņš.

“Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties viens otru pārspēt savstarpējā cieņā.” “Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.” (Rom. 12:10; 1. Pēt. 3:9)

Kungs Jēzus prasa, lai mēs atzītu katra cilvēka tiesības. Cilvēku sociālās un viņu kā kristiešu tiesības ir jāievēro. Pret visiem jāizturas smalkjūtīgi un ar cieņu — kā pret Dieva dēliem un meitām.

Kristietība izveido cilvēku par cienījamu un godājamu sabiedrības locekli. Kristus bija pieklājīgs pat pret saviem vajātājiem, un Viņa patiesie sekotāji būs tādi paši. Vērojiet Pāvilu, kad viņš tika atvests pie valdniekiem! Viņa uzruna Agripam ir patiesas laipnības un arī pārliecinošas daiļrunības attēlojums. Evaņģēlijs neatbalsta formālo, pasaulē vispārizplatīto pieklājību, bet to uzmanīgo izturēšanos, kas nāk no patiesi laipnas sirds.

Ar visrūpīgākajām formālajām pieklājības normām nepietiek, lai savaldītu nomāktu garastāvokli, skarbu spriedumu un nepiedienīgu valodu. Patiesa smalkjūtība nekad neatklāsies tik ilgi, kamēr paša es tiks uzskatīts par visaugstāko. Sirdī ir jābūt mīlestībai. Patiess kristietis savas rīcības motīvus smeļas no tur mītošās dedzīgās mīlestības pret savu Kungu. No pieķeršanās Kristum rodas ieinteresētība par saviem brāļiem. Mīlestība rada un veicina žēlsirdību, pieklājību un laipnu izturēšanos. Tā apgaro seju un klusina balsi; ceļ un pārveido visu cilvēka būtni.

Dzīve galvenokārt nesastāv no lieliem upuriem un brīnišķīgiem sasniegumiem, bet gan no mazām lietām. Visbiežāk tieši tās, kaut arī šķietami nesvarīgas, mūsu dzīvē ienes lielu labumu vai ļaunumu. Ja mēs nespējam izturēt šo sīkumu radītos pārbaudījumus, veidojas kaitīgi ieradumi un izkropļojas raksturs; rodoties lielākām grūtībām, mēs tām neesam sagatavoti. Tikai rīkojoties principiāli, ikdienas dzīves pārbaudījumos spējam rast spēku būt nelokāmiem un uzticīgiem visbīstamākajās un visgrūtākajās situācijās.

Mēs nekad neesam vieni. Vai izvēlamies Viņu, vai ne, Viņš ir mūsu Pavadonis. Atcerieties — lai kur jūs esat un ko darāt, tur ir Dievs. Viņa ievērībai nepaiet garām neviens izteikts vārds, paveikts darbs vai kāda doma. Ikvienam jūsu vārdam vai darbam ir liecinieks — svētais grēku nīdējs Dievs. Domājiet par to pirms katra vārda vai rīcības. Kā kristieši jūs esat ķēnišķīgās ģimenes locekļi, debesu Ķēniņa bērni. Neizsakiet nevienu vārdu, nedariet neko, kas var apkaunot “cienīgo pār jums nosaukto vārdu”. (Jēk. 2:7)

Rūpīgi pētiet dievišķi cilvēcisko raksturu un vienmēr jautājiet: “Ko Jēzus darītu manā vietā?” Tai jābūt mūsu pienākumu mērauklai. Bez iemesla neejiet tādu ļaužu sabiedrībā, kuri ar savām “gudrībām” varētu aptraipīt jūsu sirdsapziņu vai vājināt jūsu nodomu dzīvot pareizi. Nepazīstamu cilvēku vidū, uz ielas, satiksmes līdzekļos vai mājās nedariet neko tādu, kam būtu vismazākā ļaunuma pazīme. Vienmēr dariet tikai to, kas pilnveido, padara skaistāku un cildenāku dzīvi, kuru Kristus ir atpircis ar savām asinīm.

Vienmēr rīkojieties saskaņā ar pamatprincipu, bet nekad — impulsa vadīti. Savu dabisko straujumu mīkstiniet ar rāmumu un laipnību. Nedodiet vaļu vieglprātībai vai laika šķiešanai. Pār jūsu lūpām nedrīkst nākt zemiskas asprātības. Pat domām neļaujiet plosīties. Domas ir jāsavalda, lai tās būtu paklausīgas Kristum. Tām jākavējas pie svētām lietām, tad Kristus žēlastībā tās būs šķīstas un patiesas.

Mums pastāvīgi jāapzinās vajadzība pēc cēlinoša šķīstu domu spēka. Katras dvēseles vienīgā drošība ir pareiza domāšana. Kādas ir cilvēka “sirds domas, tāds viņš ir”. (Sal. pam. 23:7, Glika tulk.) Pašsavaldīšanās spēks tiek stiprināts, to vingrinot. Kas sākotnēji šķiet grūti, pastāvīgi atkārtojot, kļūst arvien vieglāk panesams, un pareizās domas un darbības kļūst par ieradumu. Ja gribēsim, spēsim novērsties no visa lētā un zemiskā un pacelties augstāk; tad cilvēki mūs cienīs un Dievs mīlēs.

Attīstiet ieradumu runāt labu par citiem. Vairāk domājiet par savu paziņu un draugu teicamajām īpašībām, bet iespējami mazāk par kļūdām un trūkumiem; kad rodas tieksme sūdzēties par to, ko kāds ir teicis vai darījis, atzinīgi novērtējiet kaut ko šī cilvēka dzīvē vai raksturā. Attīstiet prasmi pateikties. Slavējiet Dievu par Viņa brīnišķo mīlestību, nododot Kristu nāvē mūsu dēļ. Nekad nav vērts domāt par jums nodarītajām pārestībām. Dievs aicina domāt par Viņa žēlsirdību un bezgalīgo mīlestību, lai mūsos modinātu pateicību par to.

Dedzīgiem darbiniekiem nav laika kavēties pie citu kļūdām. Mēs nevaram atļauties pārtikt no citu kļūdu vai vājību sēnalām. Pelšanai ir divkāršs ļaunums, un tas smagāk krīt uz pašu runātāju nekā uz klausītāju. Nevienprātības un strīdu sējējs nāvējošus augļus ievāc paša dvēselē. Pati citu cilvēku ļaunuma vērošana veido ļaunumu skatītājā. Kavējoties pie citu kļūdām, mēs tiekam pārveidoti šajā līdzībā, bet, uzlūkojot Jēzu, runājot par Viņa mīlestību un rakstura pilnību, tiekam pārvērsti Viņa līdzībā. Pārdomājot augsto ideālu, kuru Viņš nolicis mūsu priekšā, mēs paceļamies skaidrā un svētā atmosfērā, pat Dieva klātbūtnē. Ja tur uzkavējamies, no mums izstaro gaisma uz visiem, ar kuriem esam saskarē.

Nevis kritizējiet un nopeliet, bet sakiet sev: “Man jādomā par savu pestīšanu. Ja sadarbojos ar Kungu, kas vēlas izglābt manu dvēseli, man sevi rūpīgi jāuzmana. Viss ļaunums no savas dzīves man jānoliek, ikviena kļūda jāuzvar. Man jākļūst jaunam radījumam Kristū. Tad es nevis vājināšu tos, kas pretojas ļaunumam, bet tos stiprināšu ar iedrošinošiem vārdiem.” Mēs esam pārāk vienaldzīgi cits pret citu. Pārāk bieži aizmirstam, ka mūsu līdzgaitniekiem vajadzīgs spēks un uzmundrinājums. Parūpējieties, lai viņi pārliecinātos par jūsu ieinteresētību un līdzjūtību. Palīdziet viņiem ar savām aizlūgšanām, un viņiem jāzina, ka jūs to darāt.

Ne visi ir patiesi mācekļi, kas sauc sevi par Kristus darbiniekiem. Starp tiem, kas nes Viņa vārdu un ir Viņa kalpu pulkā, dažiem nav Viņa rakstura. Tie neievēro Viņa pamatprincipus, bieži rada sarežģījumus un mazdūšību saviem biedriem, īpaši jaunajiem kristiešiem. Nevienu nedrīkst maldināt. Kristus mums ir devis pilnīgu piemēru un aicina Viņam sekot.

Līdz pat gala laikam starp kviešiem būs nezāles. Kad namatēva kalpi savā dedzībā viņam par godu lūdza atļauju izravēt nezāles, saimnieks atbildēja: “Nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam.” (Mat. 13:29,30)

Savā žēlsirdībā un pacietībā Dievs izturas saudzīgi pret stūrgalvīgo un pat liekulīgo. Nodevējs Jūda bija Kristus izredzēto apustuļu vidū. Vai tad ir iemesls pārsteigumam vai mazdūšībai, ja arī šodien Viņa darbinieku vidū ir liekuļi? Ja Viņš, kas lasa sirdīs, spēja izturēt sava nodevēja klātbūtni, ar kādu gan pacietību mums ir jāizturas pret tiem, kas kļūdās!

Taču ne visi, pat tie, kas šķiet viskļūdainākie, līdzinās Jūdam. Pēteris, straujš, pārsteidzīgs un pašpārliecināts, bieži nokļuva neērtākās situācijās nekā Jūda. Pestītājs visbiežāk norāja viņu, bet kāda bija viņa darba un upurēšanās dzīve! Kādu liecību tā sniedz par Dieva žēlastības spēku! Cik vien spējam, citu labā mums ir jābūt tiem, kas Jēzus bija saviem mācekļiem, kad Viņš dzīvoja virs zemes un sarunājās ar šiem ļaudīm.

Uzskatiet sevi par misionāriem vispirms savu darbabiedru vidū. Bieži nepieciešams daudz laika un darba, lai Kristum mantotu vienu dvēseli. Ja tikai viena dvēsele atgriežas no grēka pie patiesības, eņģeļi par to priecājas. Vai jūs domājat, ka kalpojošajiem gariem, kas ir nomodā par šīm dvēselēm, ir patīkami redzēt, cik vienaldzīgi pret tām izturas daži, kas sevi sauc par kristiešiem? Ja Jēzus pret mums izturētos tā, kā mēs dažkārt izturamies cits pret citu, vai kāds no mums vispār tiktu pestīts?

Atcerieties — jūs nespējat lasīt sirdis. Jums nav zināmi kāda cilvēka rīcības motīvi, kas jums šķiet nepareizi. Daudzi nav pareizi audzināti, un tādēļ viņu raksturi ir izkropļoti, smagi un stūraini. Šie ļaudis šķiet esam negatīvi noskaņoti pret visu. Tomēr Kristus žēlastība tādus cilvēkus var pārveidot. Nekad neatraidiet viņus, neradiet viņos mazdūšību vai izmisumu ar vārdiem: “Tu mani esi sarūgtinājis, un es tev nemaz nemēģināšu palīdzēt!” Daži dusmu izprovocēti pārsteidzīgi vārdi — tieši tie, kādus, pēc mūsu domām, viņi ir pelnījuši — spēj saraut stiprās saites, kurām bija jāsavieno viņu sirdis ar mūsējām.

Saskanīga dzīve, pacietība, iecietība un absolūts miers izaicinājumu brīžos vienmēr ir vispārliecinošākie argumenti un nopietnākais pievilkšanas spēks. Ja jums ir izdevības un priekšrocības, kādu nav bijis citiem, ņemiet to vērā un esiet vienmēr gudrs, uzmanīgs un laipns skolotājs.

Lai lakā iegūtu skaidru, stingru zīmoga nospiedumu, zīmogu uz tās neuzmet strauji un spēcīgi; jūs uzmanīgi uzliekat to uz lakas un mierīgi, nepārtraukti to nospiežat, līdz laka veidnē ir sacietējusi. Līdzīgi izturieties pret cilvēku dvēselēm. Kristīgās ietekmes nepārtrauktība ir tās spēka pamats, un tas ir atkarīgs no jūsu nesatricināmās stājas, atklājot Kristus raksturu. Palīdziet tiem, kuri kļūdījušies, izstāstiet viņiem savu pieredzi. Parādiet, kā draugu pacietība, laipnība un izpalīdzība radīja jums drosmi un cerību, kad smagas kļūdas izdarījāt jūs.

Līdz Dieva tiesas spriedumam jūs pat līdz galam neapjautīsit laipnas, uzmanīgas attieksmes nozīmi pret nepastāvīgo, neapdomīgo un necienīgo. Sastopoties ar nepateicību un svētās ticības nodevību, mēs jūtamies mudināti paust savu nicinājumu vai sašutumu. Vainīgie to gaida, jo ir tam sagatavojušies. Taču laipna pacietība tos pārsteidz, bieži atmodina viņos labās īpašības un rosina ilgas pēc cēlākas dzīves.

“Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareizā ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs izpildīsit Kristus likumu.” (Gal. 6:1,2)

Visiem, kas sauc sevi par Dieva bērniem, jāpatur prātā, ka viņi kā misionāri saskarsies ar dažādām dvēselēm — izsmalcinātām un rupjām, pazemīgām un lepnām, reliģiozām un skeptiskām, izglītotām un nezinošām, bagātām un nabadzīgām. Pret tām nevar izturēties vienādi, tomēr visām vajadzīga laipnība un iejūtība. Savstarpējā saskarsmē mums jāiegūst slīpējums un skaidrība. Mēs esam atkarīgi cits no cita, cieši saistīti cilvēciskām brālības saitēm.

“Debess dzimtenes krastus lai sniegtu,
Kungs, kalps, draugs vai atbalstu gan liegtu? —
Nē, vienotībā vārgam pasniegs roku
un izveidos ap sevi gaišu loku —
Līdz vājais pieaugs visu spēkā
un nepaliks vairs ilgāk zemes grēkā.”

Kristietība kontaktējas ar pasauli sabiedriskajās attiecībās. Ikvienam cilvēkam, kurš ir saņēmis dievišķo gaismu, tā jāizplata to ļaužu tumšajās takās, kas vēl nav iepazinuši vislabāko ceļu. Draudzības spēks, kuru svētu ir darījis Kristus Gars, vēl jāpilnveido, vedot dvēseles pie Pestītāja. Kristus nav jāslēpj sirdī kā īpaši iekārojams dārgums, svēts un jauks, lai par to priecātos tikai īpašnieks pats. Kristum jābūt mūsos kā ūdens avotam, kas verd mūžīgai dzīvei, atspirdzinot visus, kas ar mums sastopas.

Attīstība un kalpošana

Kristīga dzīve ir kaut kas vairāk, nekā daudzi to uzskata. Tā nesastāv tikai no laipnības, pacietības, sirsnības un labsirdības. Šīs īpašības gan ir būtiskas, bet vēl ir vajadzīga drosme, spēks, enerģija un neatlaidība. Kristus norādītais ceļš ir šaurs, un tas ir pašaizliedzības ceļš. To uzsākt un doties uz priekšu cauri grūtībām un mazdūšībai gļēvuļi nespēs.

Rakstura spēks

Ir vajadzīgi izturīgi cilvēki, kas negaidīs, lai viņu ceļš tiktu nolīdzināts un visi šķēršļi novērsti, cilvēki, kas nomāktos un pagurušos darbiniekus iedvesmos ar jaunu dedzību, tādi, kuriem ir siltas, kristīgas mīlestības pilnas sirdis un stipras rokas veikt sava Meistara darbu.

Daudzi, kas iesaistās misijas kalpošanā, ir vāji, nervozi, kūtri un ātri kļūst mazdūšīgi. Viņiem trūkst uzņēmības un pozitīvo rakstura īpašību, kas dod spēku kaut ko darīt — gara un dzīvīguma, kas neļauj apdzist degsmei. Tiem, kas vēlas gūt sekmes, jābūt drosmīgiem un cerības pilniem. Ir jāattīsta ne tikai pasīvās, bet arī aktīvās īpašības. Lai novērstu citu dusmas, vienmēr ir jāsniedz mierīga atbilde, ir nepieciešama arī varoņa drosme pretoties ļaunumam. Līdzās mīlestībai, kas panes visu, ir vajadzīga rakstura stingrība, lai savu ietekmi veidotu par pozitīvu spēku.

Daudziem nav rakstura stingrības. Viņu plāniem un nodomiem nav noteiktības un noturības. Pasaulē tādiem ļaudīm ir maz praktiskas nozīmes. Ir jāpārvar nevarība, apņēmības trūkums un nemākulība. Īsta kristieša raksturam piemīt nelokāmība, ko nevar mainīt vai salauzt nelabvēlīgi apstākļi. Mums vajadzīgs morālā ziņā spēcīgs mugurkauls, godīgums, kuru nevar izkustināt ar glaimiem, piekukuļot vai iebiedēt.

Dievs vēlas, lai izmantojam katru izdevību sagatavoties Viņa darbam. Viņš gaida, lai tam veltām visu savu enerģiju un mūsu sirdis apzinātos tā svētumu un milzīgo atbildību par to.

Daudzi, kas spēj veikt teicamu darbu, padara maz, jo necenšas. Tūkstoši iet cauri dzīvei, it kā viņiem nebūtu nekāda liela mērķa, kura dēļ vērts dzīvot, nekādas augstas normas, ko sasniegt. Viens iemesls tam ir zemais pašvērtējums. Kristus mūsu dēļ ir samaksājis bezgala dārgu cenu, un, atbilstoši tai, Viņš vēlas, lai mēs sevi pienācīgi novērtētu.

Nesamierinieties, sasnieguši kaut ko zemu. Mēs vēl neesam tādi, kādi varētu būt vai kādus Dievs mūs vēlētos redzēt. Dievs mums ir devis spriešanas spējas ne tādēļ, lai mēs paliktu pasīvi vai ļautos perversām un zemiskām lietām, bet gan tādēļ, lai šīs spējas pilnīgi attīstītu, izkoptu, svētotu, padarītu cildenākas un izmantotu Viņa valstības interesēs.

Neviens no mums nedrīkst pieļaut, ka ir tikai kā mašīna, kuru vada cita cilvēka prāts. Dievs mums ir devis spējas domāt un rīkoties. Tikai rūpīgi meklējot gudrību no Viņa, jūs kļūsit spējīgi nest nastas. Saglabājiet Dieva doto personību. Neesiet cita cilvēka ēna. Dzīvojiet cerībā, ka Kungs darbosies jūsos, kopā ar jums un ar jūsu starpniecību.

Nekad nedomājiet, ka esat jau pietiekami mācījies un tagad varat mazināt piepūli. Cilvēku vērtē pēc viņa izglītības. Ikvienam no mums izglītošanās jāturpina visu dzīvi, jāmācās katru dienu un iegūtās zināšanas jāizmanto praksē.

Atcerieties — jebkurā darbā atklāsies jūsu motīvi, un tie attīsta raksturu. Lai kāds būtu jūsu uzdevums, veiciet to precīzi un uzcītīgi, pārvariet tieksmi meklēt vieglus pienākumus.

Ikdienas darbā ieguldītā enerģija un pamatprincipi saglabāsies visu dzīvi. Tie, kas ilgojas pēc noteikta darba apjoma un atalgojuma, kas vēlas pierādīt, ka ir pilnīgi atbilstoši amatam bez piemērošanās vai mācīšanās grūtībām, nav tie, kurus Dievs aicina strādāt Viņa druvā. Ļaudis, kas domā, kā darbam veltīt iespējami mazāk savus fiziskos, prāta un morālos spēkus, nav tie, pār kuriem Viņš var izliet bagātīgas svētības. Viņu piemērs ir lipīgs; viņu vadmotīvs ir savtība. Tie, kuri jāuzrauga un kuri strādā tikai tad, kad katrs pienākums ir stingri norādīts, netiks atzīti par labiem un uzticīgiem strādniekiem. Ir vajadzīgi enerģiski, godīgi un centīgi darbinieki, tādi, kas labprāt dara visu nepieciešamo.

Daudzi tā arī neapgūst prasmi strādāt, jo, baidīdamies no neizdošanās, viņi izvairās no atbildības. Šie ļaudis negūst iemaņas, kuras var dot tikai pieredze. To nevar iegūt vienīgi lasot, pētot grāmatas vai izmantojot kādas jau saņemtās priekšrocības. Pieredze uzkrājas tikai praktiskajā darbā.

Cilvēks var veidot apstākļus, bet nedrīkst pieļaut, ka apstākļi veido viņu. Apstākļi mums ir jāizmanto kā instrumenti, pār tiem ir jāvalda, bet nav jāpieļauj, ka tie valda pār mums.

Ļaudīm, kuriem uzticēta liela atbildība, bieži tiek izrādīta pretestība, viņu darbu kavē un cenšas izjaukt. Šķēršļi, kas tiem jāpārvar, veicina enerģisku rīcību un kļūst par svētību. Tie iegūst paļāvību uz sevi pozitīvā nozīmē. Konflikti un sarežģījumi prasa paļaušanos uz Dievu un noteiktību, kas attīsta spēku.

Kristus kalpoja neierobežoti un savu darbu nerēķināja stundās. Viņa laiks, Viņa sirds, Viņa dvēsele un spēks bija veltīti cilvēces labklājībai. Visu nogurdinošo dienu mūsu Kungs smagi strādāja un visu garo nakti zemojies lūdza žēlastību un izturību, lai spētu paveikt vairāk. Skaļā balsī un asarām acīs viņš raidīja lūgšanas uz Debesīm, lai Viņa cilvēciskā daba tiktu stiprināta un saņemtu spēku pretoties viltīgajam ienaidniekam visos tā krāpšanas mēģinājumos, kā arī lai Viņš tiktu atbalstīts cilvēces glābšanas misijā. Saviem darbabiedriem Viņš saka: “Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:15)

“Kristus mīlestība,” sacīja Pāvils, “mūs vada.” (2. Kor. 5:14) Tā vienmēr iedvesmoja apustuļa izturēšanos. Ja arī kādreiz pienākuma takā viņa dedzīgums uz mirkli apsīka, viens skats uz krustu lika no jauna apjozt sava prāta gurnus un doties pašaizliedzības ceļā. Savā darbā brāļu dēļ viņš pilnīgi paļāvās uz mūžīgās mīlestības izpausmi Kristus upurī un tā uzvarošo, saistošo spēku.

Cik nopietna un aizkustinoša ir viņa uzruna: “Jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” (2. Kor. 8:9) Jums ir zināms augstums, no kura Viņš pazemojās, un pazemojuma dziļums, līdz kuram Viņš nokāpa. Viņš gāja pa upurēšanās taku un nenovērsās no tās, līdz bija atdevis savu dzīvību. Starp Debesu troni un krustu Viņam nebija atpūtas. Kristus mīlestība pret cilvēku palīdzēja Viņam izturēt visus apvainojumus un vardarbību.

Pāvils mums atgādina: “Nevienam nebūs raudzīt uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem.” (Glika tulk.) Viņš lūdz: “Savā starpā turiet tādu pašu prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Filip. 2:4-8)

Pāvils bija dziļi ieinteresēts, lai Kristus pazemojums būtu redzams visiem un tiktu saprasts. Viņš bija pārliecināts — ja cilvēkiem varētu likt nopietni domāt par Debesu Majestātes apbrīnojamo upuri, patmīlība no visu sirdīm pazustu kā nebijusi. Apustulis atkal un atkal kavējas pie Jēzus raksturīgākajām īpašībām, lai mēs kaut nedaudz aptvertu Pestītāja brīnišķīgo pretimnākšanu grēciniekiem. Vispirms Pāvils pievērš mūsu uzmanību Kristus stāvoklim, kādu Viņš ieņēma Debesīs pie sava Tēva; pēc tam apustulis rāda, kā Pestītājs atsakās no godības, brīvprātīgi pieņemot cilvēka necilos dzīves apstākļus, uzņemoties kalpa pienākumus un paliekot paklausīgs līdz nāvei, visapkaunojošākajai, visatbaidošākajai un vismokošākajai — krusta nāvei. Vai vispār iespējams bez pateicības, mīlestības un dziļas izpratnes par to, ka mēs nepiederam sev pašiem, domāt par šo brīnišķīgo Dieva mīlestības atklāsmi? Tādam Kungam nevar kalpot nenovīdīgu, savtīgu motīvu dēļ.

“Jūs zināt,” saka Pēteris, “ka esat atpirkti ne ar iznīcīgām lietām — sudrabu vai zeltu.” (1. Pēt. 1:18) Ak, ja ar to varētu nopirkt cilvēka pestīšanu, cik viegli to būtu izdarīt Viņam, kas saka: “Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts.” (Hag. 2:8) Taču grēcinieku var glābt tikai Dieva Dēla dārgās asinis. Tie, kas nenovērtē šo brīnišķīgo upuri, atturas no kalpošanas Kristum un savā savtībā reiz aizies bojā.

Mērķtiecība

Kristus dzīvē viss bija pakļauts Viņa galvenajam uzdevumam — lielajam pestīšanas darbam, kuru mūsu Kungs nāca piepildīt. Arī Viņa mācekļos jāatklājas tādai pašai dievbijībai, pašaizliedzībai un spējai upurēties, tādai pašai paklausībai Dieva Vārda prasībām.

Ikviens, kas pieņem Kristu par savu Pestītāju, vēlēsies kalpot Dievam. Pārdomājot, ko Debesis darījušas viņa labā, šī cilvēka sirds saviļņosies bezgalīgā mīlestībā un cieņas pilnā pateicībā. Viņš ļoti vēlēsies paust pateicību, nododot visas savas spējas kalpošanai Dievam, ilgosies atklāt savu mīlestību pret Kristu un Viņa atpirkto īpašumu, alks darba, grūtību un upura.

Uzticīgs Dieva darbinieks darīs visu iespējamo, jo tā varēs godināt savu Meistaru. Viņš rīkosies pareizi, lai ievērotu Dieva prasības, centīsies attīstīt visas savas spējas un katru pienākumu pildīs kā veiktu Dievam. Viņa vienīgā vēlēšanās būs, lai Kristus saņem godu un pilnīgu kalpošanu.

Kādā gleznā attēlots jauns vērsis, kurš stāv starp arklu un altāri. Uzraksts zem tās vēsta: “Gatavs abiem” — darbam vagā vai kļūt par upuri uz altāra. Tāds ir patiess Dieva bērns — labprātīgs doties turp, uz kurieni aicina pienākums, gatavs aizliegt sevi un ziedoties Glābēja lietas labā.

Augstāka pieredze

Mums pastāvīgi vajadzīga jauna atklāsme par Kristu un ikdienas pieredze, kas saskan ar Viņa mācību. Mūsu zināšanas var sasniegt augstāku, svētāku pakāpi. Nepārtraukta pieaugsme atziņās un tikumos ir Dieva nolūks mūsu dzīvei. Viņa likums ir Viņa teiktā atbalss, kas visus aicina: “Kāp augstāk! Esi svēts, vēl svētāks!” Katru dienu mēs spējam pilnveidot savu kristīgo raksturu.

Tiem, kas sākuši strādāt pie Meistara, nepieciešama daudz augstāka, dziļāka un plašāka pieredze, nekā tā viņiem ir šobrīd. Daudzi, kas jau ir lielās Dieva ģimenes locekļi, maz zina, ko nozīmē ieraudzīt Viņa godību un tikt pārvērstiem no godības uz godību. Viņiem ir tikai miglaina nojauta par Kristus izcilumu, bet to sirdis jau viļņojas priekā. Viņi ilgojas pēc pilnīgākas, dziļākas atziņas par Pestītāja mīlestību. Jāļauj viņu dvēselēm tiekties pie Dieva. Svētais Gars strādās kopā ar tiem, kas ļaujas sadarboties, pārvērtīs tos, kas vēlas tikt pārvērsti, veidos tos, kas vēlas pārveidoties. Radiniet sevi pie garīgām domām un svētām sarunu tēmām. Jūs esat ieraudzījuši tikai pirmos Viņa godības ausmas starus. Turpinot iepazīties ar Kungu, jūs uzzināsit, ka “taisno taka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvien kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena”. (Sal. pam. 4:18)

“To Es uz jums esmu runājis,” sacīja Kristus, “lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jāņa 15:11)

Kristus vienmēr iepriekš paredzēja savas sūtības iznākumu. Zemes dzīvē, tik pilnā rūpju un pašuzupurēšanās, Viņu iepriecināja doma, ka viss šis smagais darbs nebūs veltīgs. Atdodams savu dzīvību par cilvēku dzīvību, Viņš varēja atjaunot cilvēcē Dieva līdzību. Viņš spēja pacelt mūs no pīšļiem, no jauna izveidot mūsu raksturu pēc sava rakstura parauga un darīt to skaistu ar savu godību.

Kristus pārdzīvoja savas dvēseles mokas un bija gandarīts par sasniegto. Viņš aplūkoja mūžības plašumu un redzēja cilvēku prieku, kuri Viņa pazemošanās dēļ saņems piedošanu un mūžīgo dzīvi. Pestītājs tika ievainots viņu pārkāpumu dēļ un viņu grēku dēļ satriekts. Lai cilvēki mantotu atpestīšanu, tiem paredzēto sodu izcieta Viņš, un ar Viņa brūcēm tie tika dziedināti. Viņš dzirdēja pestīto gaviles, Viņš dzirdēja tos dziedam Mozus un Jēra dziesmu. Lai gan vispirms bija jāsaņem asins kristības, lai gan pasaules grēki bija jāuzliek Viņa nevainīgajai dvēselei, lai gan neizsakāmu sāpju ēna krita uz Viņu, tomēr tā prieka dēļ, ko Kristus redzēja, Viņš izvēlējās ciest pie krusta un neraizējās par šo negodu.

Šajā priekā jādalās visiem Viņa sekotājiem. Lai cik liela un brīnišķīga būtu nākotne, mums nav jādomā, ka visu atalgojumu saņemsim tikai pēdējā atbrīvošanas dienā. Jau tagad mēs ticībā varam ieiet Kunga priekā. Tāpat kā Mozum, mums jāiztur, it kā mēs redzētu Neredzamo.

Tagad draudze ir cīņas laukā, mēs stāvam pretī tumsas pasaulei, kas gandrīz visa ir nodevusies elku kalpībai. Taču tuvojas diena, kad cīņa būs izcīnīta un uzvara iegūta. Dieva prātam jānotiek virs zemes, kā tas notiek Debesīs.

“Pār ielejām vakars ēnas klāj, saule lēni aiz kalniem grimst.
Ceļš tālē vijas, uz kalniem māj, un ceļnieku soļi rimst…
Kāpj pamalē putekļu mākonis palss, skan, saucot tur avis, gana balss…
No klusajiem kalniem atbalss skan — gans zudušo avi sauc.
Viņš visas vēl skaita, bet vienas tam trūkst, tad kalnos to meklēt trauc.
Kaut ceļš ir tik grūts un vakars vēls, gans atrast to cer, tam zudušās žēl.
Gar tumšajām bezdibens aizām gans iet, pa stāvajām klintīm kāpj,
Viņš klupdams pār akmeņiem, ērkšķiem steidz, kaut kājas tam asiņo, sāp…
Melns izmisums māc, zūd cerību stari,
Viņš aicina vēl, — balss tumsā zūd…
Pār kalniem te gaviļu dziesma skan, gans, zudušo atradis, dzied.
Uz pleciem to cēlis, Viņš mājup nes.
“Ak, jēriņ, tu esi Mans!”
Klau, uzvaras dziesma no Debesīm plūst, un eņģeļu kori tur gavilē,
kad zudušo avi Viņš mājup nes.
Lai gods skan Glābējam!”
(Elizabete Klefeina; tulkojusi Otīlija Feldmane)

Atpestītās tautas nepazīs nekādu citu kā vienīgi Debesu likumu. Visi būs laimīga, vienota ģimene, tērpta slavā un pateicībā — Kristus taisnībā. Visa daba savā pilnīgākajā pievilcībā godinās un pielūgs Dievu. Pasaule mirdzēs Debesu spožumā. Mēness gaisma būs kā saules gaisma, bet tā — septiņkārt spožāka nekā tagad. Gadi paies laimē. Rīta zvaigznes kopā dziedās, un Dieva dēli priekā gavilēs, Dievam un Kristum paziņojot vēsti: “Grēka vairs nebūs, nāves vairs nebūs.”

Šīm nākotnes godības ainām, atklāsmēm, ko gleznojusi Dieva roka, jābūt dārgām visiem Viņa bērniem.

Nostājies uz mūžības sliekšņa un ieklausies laipnajā aicinājumā tiem, kuri šajā dzīvē sadarbojas ar Kristu, uzskatīdami par priekšrocību un godu ciest Viņa dēļ. Kopā ar eņģeļiem tie noliek savus vainagus pie Atpestītāja kājām un sauc: “Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību! Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.” (Atkl. 5:12,13)

Tur atpestītie apsveiks tos, kas viņus vadīja pie godinātā Pestītāja. Viņi kopīgi slavē Viņu, kas nomira, lai cilvēkiem būtu tikpat ilgstoša dzīvība kā Dievam. Cīņa ir noslēgusies. Visas likstas un nesaskaņas — beigušās. Uzvaras dziesma piepilda Debesis, kad atpestītie stājas ap Dieva troni. Visi uztver priecīgo vadmotīvu: “Cienīgs ir Jērs, kas bija nokauts” un atpircis mūs Dievam.

“Es redzēju, un raugi: liels pulks — ko saskaitīt neviens nevarēja — no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs, ar palmu zariem rokās, un sauca skaņā balsī: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram!”” (Atkl. 7:9,10)

“Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un Tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne kāds cits karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” “Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (14-17; 21:4)

Mums vienmēr jātur acu priekšā šīs neredzamo lietu atklāsmes. Tikai tā spēsim pareizi novērtēt mūžīgo un paejošo, un šī izpratne dāvās mums spēku iespaidot citus tiekties pēc augstākas dzīves.

Kalnā ar Dievu

Dievs mūs aicina: “Kāp augšā kalnā pie Manis.” Pirms Dievs aicināja Mozu Israēla atbrīvošanai, viņam četrdesmit gadus vajadzēja atrasties vienotībā ar Dievu kalnu vientulībā. Pirms Dieva vēsts nešanas faraonam Mozus sarunājās ar eņģeli degošajā krūmā. Pirms Dieva likumu saņemšanas Mozus kā Kunga tautas pārstāvis tika aicināts kalnā, kur viņš skatīja Dieva godību. Pirms sprieduma izpildīšanas elku kalpiem Mozus atradās klints aizā, un Kungs teica: “Es saukšu tavā priekšā tā Kunga vārdu,” “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā, (..) bet arī neatstāj nevienu nesodītu.” (2. Moz. 33:19; 34:6,7) Pirms viņš kopā ar savu dzīvību nolika Israēla labā nesto nastu, Dievs aicināja viņu Pizgas kalnāja virsotnē un rādīja tam Apsolītās zemes godību.

Pirms mācekļi devās savā misijā, Jēzus viņus aicināja kalnā. Pirms Vasarsvētku varenās godības bija Svētā Vakarēdiena mielasts kopā ar Pestītāju, sastapšanās Galilejas kalnā, šķiršanās Eļļas kalnā, eņģeļu apsolījums un lūgšanu un sadraudzības dienas augšistabā.

Jēzus, gatavojoties kādam lielam pārbaudījumam vai svarīgam pienākumam, mēdza aiziet kalnu vientulībā un visu nakti lūgt savu Tēvu. Lūgšanu naktis bija arī pirms apustuļu izraudzīšanas un Kalna svētrunas, apskaidrošanas, tiesas zāles, krusta mokām un augšāmcelšanās godības.

Lūgšanu priekšrocības

Arī mums ir nepieciešams īpaši nošķirts laiks pārdomām, lūgšanām un garīgam spirdzinājumam. Lūgšanu ietekmīgumu un iedarbīgumu mēs nenovērtējam tā, kā to vajadzētu darīt. Lūgšanas un ticība paveiks to, ko nespēj nekāds spēks virs zemes. Katrā ziņā mēs reti nonākam vienā un tajā pašā situācijā divreiz. Mums vienmēr jāpiedzīvo jauni notikumi un jauni pārbaudījumi, kuros pagātnes pieredze nevar būt pietiekami laba vadītāja, tāpēc mums jāsaņem nepārtrauktā gaisma, kas nāk no Dieva.

Kristus vienmēr sūta vēstis tiem, kas uzklausa Viņa balsi. Ģetzemanes ciešanu naktī snaudošie mācekļi nedzirdēja Jēzus balsi. Viņiem bija tikai neskaidra nojauta par eņģeļa klātbūtni, tādēļ zuda šī skata varenība un godība. Savas miegainības un apstulbuma dēļ mācekļi nesaņēma pierādījumu, kas būtu stiprinājis viņu dvēseles pirms gaidāmajām briesmīgajām ainām. Tāpat arī šodien tieši tie cilvēki, kuriem visvairāk vajadzīga dievišķa pamācība, bieži vien to nesaņem, jo viņiem nav saiknes ar Debesīm.

Mums, kas ik dienas esam pakļauti kārdinājumiem, lūgšanas ir sevišķi nepieciešamas. Briesmas apdraud katru taku. Cilvēki, kuri cenšas izglābt citus no ļaunuma un bojāejas, ir īpaši pakļauti kārdinājumiem. Pastāvīgi saskaroties ar ļaunumu, viņiem stingri jāturas pie Dieva, lai paši nekristu. Pēkšņi un izšķiroši mēdz būt soļi, kas cilvēku ved lejup no augsta un svēta pamata līdz pagrimumam. Vienā mirklī iespējams pieņemt lēmumu, kas var izšķirt kāda likteni uz mūžību. Viena nepārvarēta kļūda atstāj dvēseli bez aizsardzības. Viens slikts ieradums, ja tam stingri nepretojas, kļūs stiprs kā tērauda važas, saistot visu cilvēku.

Iemesls, kādēļ tik daudzi kārdinājumu brīžos paliek vieni, ir tas, ka viņi pastāvīgi neuzlūko Kungu. Ja mēs pārtraucam sarunas ar Dievu, aizsardzība mums tiek atņemta. Ne visi jūsu teicamie nolūki un labās ieceres stiprinās gribu pretoties ļaunumam. Jums jābūt lūgšanu vīriem un sievām. Jūsu lūgumi nedrīkst būt neskaidri, gadījuma rakstura un saraustīti, bet nopietni, nemitīgi un pastāvīgi. Ne vienmēr ir nepieciešams mesties ceļos, lai lūgtu. Izveidojiet ieradumu sarunāties ar Pestītāju, kad esat vienatnē, kad ejat vai esat aizņemti ikdienas darbā. Lai sirds pastāvīgi atrodas klusā pielūgsmē, lai lūdz pēc palīdzības, pēc gaismas, pēc spēka, atziņas un gudrības, lai katrs elpas vilciens ir lūgšana.

Mums, Dieva darba darītājiem, cilvēki jāsasniedz tur, kur viņi atrodas — tumsības ielenkti, nogrimuši ļaunumā un samaitātības aptraipīti. Kamēr vien domās esam pie Viņa, mūsu saules un mūsu bruņām, ļaunums, kas mūs apņem, nespēs uz mūsu apģērba uzmest nevienu traipu. Glābjot dvēseles, kas tuvu bojāejai, mēs nepiedzīvosim kaunu, ja Dievs būs mūsu cerība. Sirdī Kristus, dzīvē Kristus — tā ir mūsu drošība. Viņa klātbūtnes gaisotne pildīs dvēseli ar riebumu pret visu ļauno. Mūsu gars ar Viņu var būt saistīts tā, ka domās un mērķos būsim ar Viņu vienoti.

Jēkabu, sākotnēji vāju un grēcīgu cilvēku, Dievs paaugstināja, jo viņš sāka ticēt un lūgt. Tā arī jūs varat kļūt par augstu un svētu mērķu, cēlas dzīves paraugiem, kas nekādu apsvērumu dēļ neļausies novirzīties no patiesības un taisnības. Visi ir neatliekamu rūpju, nastu un pienākumu nomākti, bet, jo grūtāks stāvoklis un smagākas nastas, jo vairāk vajadzīgs Jēzus.

Nopietna kļūda ir nevērīgi izturēties pret publiskiem dievkalpojumiem. Dievkalpojumu priekšrocības nevajag uzlūkot vieglprātīgi. Tiem, kas aprūpē slimniekus, bieži vien nav iespējams šīs iespējas izmantot, taču viņiem jāuzmanās, lai dievnama apmeklēšana netiktu atlikta bez nopietna pamatojuma.

Kalpojot slimajiem, vairāk nekā jebkurā tīri laicīgā darbā, panākumi atkarīgi no ziedošanās un pašuzupurēšanās darāmajam. Tiem, kuriem ir uzticēta liela atbildība, jābūt tur, kur viņus dziļi var ietekmēt Dieva Gars. Jums ir nepieciešama lielāka vēlēšanās pēc Svētā Gara palīdzības un atziņas par Dievu nekā citiem, jo jūsu pienākums ir daudz atbildīgāks.

Mūsu darbā nav nekā svarīgāka par praktisko rezultātu, kas gūstams no saskarsmes ar Dievu. Mūsu ikdienas dzīvei jāpierāda, ka mums ir miers un dusa Pestītājā. Seja atstaros Viņa dāvāto sirdsmieru, un balsij tas piešķirs pārliecinošu spēku. Sarunas ar Dievu darīs cēlāku mūsu raksturu un dzīvi. Cilvēki atzīs, ka mēs, tāpat kā pirmie mācekļi, esam bijuši kopā ar Jēzu. Darbinieks tādā veidā saņems spēku, ko nespēj dot nekas cits, un nedrīkst pieļaut, ka šo spēku kāds varētu atņemt.

Mums jādzīvo divkārša dzīve — domu un rīcību dzīve, klusu lūgšanu un nopietna darba dzīve. Lai cik kritiski būtu apstākļi, lūgšanās un saskarsmē ar Dievu iegūtais spēks un sirsnīgās pārdomās norūdītais prāts mūs vienmēr sagatavos ikdienas pienākumiem un uzturēs mūsu sirdīs nesatricināmu mieru.

Dievišķais padomdevējs

Rodoties grūtībām, daudzi domā, ka jādodas pie kāda laicīga drauga, lai pastāstītu tam par savām problēmām un lūgtu palīdzību. Smagos apstākļos cilvēku sirdis pildās ar neticību, un ceļš šķiet tumšs, bet vienmēr taču līdzās stāv visu laikmetu varenākais Padomdevējs, aicinādams paļauties uz Viņu. Jēzus, lielais nastu Nesējs, aicina: “Nāciet pie Manis, Es jūs gribu atvieglināt.” Vai novērsīsimies no Viņa un dosimies pie apšaubāmiem padomdevējiem, kas no Dieva ir tikpat atkarīgi kā mēs paši?

Redzot veicamā darba lielumu, jūs varbūt izjutīsit sava rakstura nepilnības un nepietiekamo prasmi. Kaut arī jums būtu vislielākās cilvēkam jebkad piešķirtās prāta spējas, darba veikšanai ar tām būs par maz. “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt,” saka mūsu Kungs un Pestītājs. (Jāņa 15:5) Dieva rokās atrodas visa mūsu darāmā iznākums. Lai notiek kas notikdams, paļaujieties uz Viņu nelokāmā un neatlaidīgā uzticībā.

Gan sava darba, gan brīvā laika, gan arī laulības dzīves attiecības sāciet ar dedzīgām, pazemīgām lūgšanām. Tā jūs pierādīsit, ka godiniet Dievu, un Dievs pagodinās jūs. Lūdziet mazdūšības brīžos. Savā grūtsirdībā cieši aizveriet lūpas citu skatam, neapēnojiet citu cilvēku taku, bet visu izstāstiet Jēzum. Sniedzieties pēc palīdzības. Savā nespēkā paļaujieties uz bezgalīgo spēku. Lūdziet no Viņa pazemību, gudrību, drosmi un pieaugšanu ticībā, lai spētu ieraudzīt Dieva gaismu un priecātos Viņa mīlestībā.

Ziedošanās un uzticība

Kad esam pazemīgi un nožēlas pilni, mēs stāvam vietā, kur Dievs var un vēlas mums atklāties. Viņam patīk, ja atsaucamies uz pagātnē piedzīvoto žēlastību un svētībām kā iemeslu, lai Viņam vajadzētu dāvāt mums lielākas svētības. To cilvēku cerības, kas paļaujas uz Viņu, Viņš vēlas piepildīt daudz pilnīgāk, nekā šie ļaudis sagaida. Kungs Jēzus zina tieši to, kas Viņa bērniem vajadzīgs un cik daudz dievišķa spēka mēs sniegsim tālāk cilvēcei par svētību. Viņš dod mums visu, lai mēs to izmantotu gan par svētību citiem, gan padarītu cildenākas savas dvēseles.

Mums mazāk jāpaļaujas uz to, ko varam paveikt paši, bet vairāk uz to, ko Kungs var darīt mūsu labā un ar mūsu starpniecību. Jūs neesat savā darbā, jūs strādājat Dievam. Savu gribu un savu ceļu nododiet Viņam. Nepaturiet nekādas rezerves sev, neielaidieties ar sevi kompromisā. Izprotiet, ko nozīmē būt brīvam Kristū.

Svētrunu noklausīšanās ik sabatu, Bībeles daudzkārtēja lasīšana vai rakstvietu izskaidrošana pantu pēc panta neko nedos ne mums, ne mūsu klausītājiem, ja Bībeles patiesības neatklāsim savā ikdienas dzīvē. Izpratne, griba un jūtas jāpakļauj Dieva Vārda kontrolei. Tad ar Svētā Gara palīdzību Rakstos sniegtie norādījumi kļūs par mūsu dzīves pamatprincipiem.

Lūdzot Kunga palīdzību, godiniet savu Pestītāju ticībā, ka jūs tiešām saņemat Viņa svētības. Jūsu rīcībā ir viss spēks, visa gudrība. Mums tikai jālūdz.

Vienmēr staigājiet Dieva gaismā. Dienu un nakti domājiet par Viņa raksturu, tad jūs ieraudzīsit Viņa skaistumu un priecāsities Viņa labestībā. Jūsu sirdī kvēlos apziņa par Viņa mīlestību. Jūs it kā tiksit pacelti uz mūžīgām rokām. Ar Dieva spēku un gaismu jūs spēsit aptvert un paveikt vairāk, nekā jebkad apjautāt.

“Palieciet Manī”

Kristus mūs lūdz: “Palieciet Manī, un Es — jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. (..) Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. (..) Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, — tas jums notiks. Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem. Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: Palieciet Manā mīlestībā! (..) Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā vārdā, Viņš jums dos.” (Jāņa 15:4-16)

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20)

“Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, un Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (Atkl. 2:17)

“Tam, kas uzvar, (..) Es došu (..) Rīta zvaigzni.” “Es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu, arī savas Dieva pilsētas (..) vārdu (..) un Manu jauno vārdu.” (26-28; 3:12)

“Bet vienu gan”

Tas, kurš paļaujas uz Dievu, kopā ar Pāvilu var teikt: “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filip. 4:13) Lai kādas ir bijušas pagātnes kļūdas vai neizdošanās, ar Dieva palīdzību mēs varam tām pacelties pāri un atkal teikt kopā ar apustuli: “Bet vienu gan, — aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva Debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” (Filip. 3:13,14)