Kristus dziedinošā kalpošana

Priekšvārds

Pasaule ir slima; ciešanas ir visur, kur vien mīt cilvēki. Tie visi meklē palīdzību.

Pestītājs nevēlas, lai cilvēci nomāktu sāpju nastas, tās spēki izsīktu, slimības saīsinātu tās darbīgumu vai pat pārtrauktu cilvēku dzīvību. Taču ļoti bieži Dieva iedibinātie dzīvības likumi tiek neapdomīgi pārkāpti, grēks ielaužas sirdī, un cilvēks pietiekami nenovērtē savu atkarību no Dieva — dzīvības un veselības Avota. Pārkāpuma sekas ir sods — sāpes, slimība un nāve.

Ļoti svarīgi ir pārzināt cilvēka organisma darbību regulējošās fiziskās likumības un saskaņot ar tām dzīves paradumus. Ir nepieciešams izprast daudzos patiesās laimes faktorus — prieku un saskaņu ģimenē, paklausību dzīvības likumiem un mīlestības pilnu attieksmi pret citiem cilvēkiem.

Slimības sākumā nepieciešams lietot dažādus ārstniecības līdzekļus, kas vienlaicīgi ar dabas spēkiem stiprinās organismu un atjaunos veselību. Daudz nozīmīgāks un svarīgāks tomēr ir jautājums — kādas ir mūsu attiecības ar Radītāju, kas iesākumā cilvēkam deva savu dzīvību, sagādāja visu tā nepārtrauktajai laimei un vēl šodien ir ieinteresēts cilvēku labklājībā.

Šajā grāmatā autore, sieviete ar ilggadēju pieredzi dzīves praktiskajās jomās, būdama apveltīta ar īpašu izpratni un atziņām, sniedz katram tēvam un mātei, katram vīrietim un sievietei, katram vienkāršajam cilvēkam un speciālistam plašu informāciju par dzīvību un tās likumiem, par veselību un tai nepieciešamo, par slimībām un dziedniecības līdzekļiem, par dvēseles kaitēm un Gileādas dziedinošo balzamu.

Grāmata uzrakstīta skaidrā, vienkāršā un skaistā valodā; tā bagātina izglītotos, dod cerību izmisušajiem, uzmundrina slimos un mierina nogurušos. Daudzu gadu ritumā tā simtiem tūkstošiem cilvēku sniegusi vajadzīgo palīdzības vēsti, ir atkārtoti izdota daudzās zemēs, daudzās pasaules galvenajās valodās.

Izdevēji un Elenas Vaitas publikāciju pilnvarotie nopietni cer, kaut šī grāmata, apliecinādama, ka “svētīgāk ir dot nekā ņemt”, un rādīdama ceļu uz labāku, priecīgāku un laimīgāku dzīvi, spētu piepildīt savu sūtību.

Patiesais lielais Ārsts

Mūsu priekšzīme

Mūsu Kungs Jēzus Kristus ieradās šajā zemē kā nenogurstošs cilvēka vajadzību kalPs. “Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas”, lai ar savas klātbūtnes spēku palīdzētu cilvēcei ikvienā tās vajadzībā. (Mat. 8:17) Viņš atnāca novērst slimību, nelaimju un grēka nastu. Viņa sūtībā ietilpa cilvēku pilnīga atjaunošana. Viņš nāca piešķirt veselību, mieru un rakstura pilnību.

Kristus palīdzības meklētāju apstākļi un vajadzības bija atšķirīgi; Viņš palīdzēja visiem. No Viņa plūda dziedinoša spēka straume, un cilvēki saņēma fizisko, garīgo un dvēseles dziedināšanu.

Pestītāja darbību neierobežoja ne laiks, ne telpa. Viņa žēlastība izpaudās brīvi. Cilvēku dziedināšanu un mācīšanu Viņš izvērsa tik plaši, ka Palestīnā nebija nevienas pietiekami lielas celtnes tām ļaužu masām, kas drūzmējās ap Viņu. Viņš dziedināja gan Galilejas zaļajās kalnu nogāzēs, gan galveno satiksmes ceļu malās, gan jūras krastā, gan sinagogās — katrā vietā, kur vien pie Viņa varēja atvest slimniekus. Viņš uzlika cietējiem savas rokas un dziedināja tos ikkatrā lielākā vai mazākā pilsētā un ciemā, caur kuru Viņš gāja. Visur cilvēku sirdis bija gatavas pieņemt Viņa vēsti, un Viņš tās iepriecināja, apliecinot Debesu Tēva mīlestību. Dienā Viņš kalpoja tiem, kas bija pie Viņa atnākuši, bet vakaros savu uzmanību veltīja tiem, kuriem dienā bija jāstrādā, lai apgādātu ģimeni.

Jēzus nesa cilvēku pestīšanas lielo atbildības smagumu. Viņš saprata, ka visiem būs jāiet bojā, ja cilvēcē nenotiks apņēmīga principu un mērķu maiņa. Tā bija Viņa sirds nasta un neviens nespēja apjaust tās patieso smagumu. Bērnībā, jaunībā un spēka gados Viņš bija vientuļš, tomēr atrasties Viņa klātbūtnē bija liela laime. Diendienā Viņš saskārās ar likstām un izaicinājumiem; diendienā Viņš redzēja ļaunumu un tā varu pār tiem, kurus Viņš centās svētīt un glābt. Tomēr Viņš nekļuva mazdūšīgs un nezaudēja drosmi.

Savas vēlmes visās lietās Viņš īstenoja savas sūtības noteiktajos ietvaros. Pakļaudams visu Tēva gribai, Viņš savai dzīvei darīja godu. Jaunībā, kad māte pēc ilgas meklēšanas Viņu atrada rabīnu skolā un jautāja: “Mans Dēls, kāpēc tu mums to esi darījis?”, Viņš atbildēja — un Viņa atbilde ir Viņa mūža darba vadmotīvs —: “Kam jūs Mani esat meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas sava Tēva lietās?” (Lūk. 2:48,49)

Viņa dzīve bija pastāvīga pašuzupurēšanās. Šajā pasaulē Viņam nebija sava mitekļa; to Viņam kā ceļiniekam sagādāja laipni draugi. Mūsu interesēs Viņš atnāca dzīvot vistrūcīgāko dzīvi un darbojās nabadzīgo un cietēju vidē. Nepazīts un negodāts Viņš nāca un gāja kopā ar ļaudīm, kuru labā darīja tik daudz.

Vienmēr Viņš bija pacietīgs un priecīgs, un sirgstošie Viņu apsveica kā dzīvības un miera vēstnesi. Viņš redzēja vīriešu un sieviešu, bērnu un jauniešu vajadzības un aicināja visus: “Nāciet pie Manis!”

Savā kalpošanā Jēzus vairāk laika veltīja slimo dziedināšanai nekā sludināšanai. Viņa veiktie brīnumi liecināja par Viņa vārdu patiesumu, ka Viņš ir nācis nevis iznīcināt, bet gan pestīt. Visur, kur Viņš gāja, jau bija izplatījusies vēsts par Viņa žēlastību. Pēc Viņa aiziešanas apžēlotie priecājās par savu veselību un izmēģināja atgūtos spēkus. Lai no šo cilvēku lūpām dzirdētu par Kunga veikumu, ap viņiem pulcējās pūlis. Pirmā skaņa, ko daudzi jebkad bija dzirdējuši, bija Viņa balss; pirmais vārds, ko jebkad izrunājuši — Viņa vārds; pirmā seja, kuru jebkad uzlūkojuši — Viņa seja. Kādēļ gan lai viņi nemīlētu Jēzu un necildinātu Viņu? Lielajās un mazajās pilsētās Viņš bija kā vitāla straume, kas izplata dzīvību un prieku.

“Zebulona zeme un Naftaļa zeme
jūrmalā, Aizjordāna,
pagānu Galileja,
ļaudis, kas sēdēja tumsībā,
redz lielu gaišumu,
un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā,
gaisma uzlēkusi.”
(Mat. 4:15,16)

Katra izdziedināšana Pestītājam deva pamatu pārliecināt cilvēku prātus un dvēseles par dievišķajiem principiem. Tas bija Viņa darbības nolūks. Viņš piešķīra laicīgas svētības, lai spētu cilvēku sirdīs radīt vēlēšanos pieņemt Viņa žēlastības Evaņģēliju.

Kristus būtu varējis ieņemt visaugstāko vietu jūdu mācītāju vidū, bet labprātāk izvēlējās vēstīt Evaņģēliju nabadzīgajiem. Viņš devās no vienas vietas uz citu, lai patiesības vārdus dzirdētu tie, kas atradās gan uz lielceļiem, gan sānceļiem. Izskaidrojot Rakstus, Viņa balss bija dzirdama pie jūras, kalnu nogāzēs, pilsētu ielās un sinagogās. Bieži Viņš mācīja dievnama ārējā pagalmā, lai Viņa vārdus dzirdētu arī pagāni.

No rakstu mācītāju un farizeju Rakstu skaidrojumiem Kristus mācība atšķīrās tik ļoti, ka piesaistīja ļaužu uzmanību. Rabīni uzsvēra tradīcijas, cilvēku teorijas un prātojumus. Bieži Rakstus aizstāja ar to, ko par tiem bija mācījuši vai rakstījuši cilvēki. Kristus mācību priekšmets bija Dieva Vārds. Jautātājus Viņš atspēkoja ar vienkāršu “Stāv rakstīts,” “Jo ko saka Raksti?”, “Kā tu tur lasi?” Katrā gadījumā, kad interesi izrādīja vai nu draugs vai nedraugs, Viņš norādīja uz Vārdu. Evaņģēlija vēsti Viņš sludināja skaidri un spēcīgi. Viņa vārdi izgaismoja sentēvu un praviešu mācības, tādēļ Raksti cilvēkiem atklājās jaunā skatījumā. Tādu Dieva Vārda nozīmes dziļumu Viņa klausītāji nekad agrāk nebija ievērojuši.

Kristum līdzīgs evaņģēlists vēl nebija bijis. Viņš bija Debesu Majestāte, bet pats pazemojās, lai pieņemtu mūsu dabu un varētu tikties ar cilvēkiem, kur vien Viņš atradās. Visiem ļaudīm, bagātiem un nabadzīgiem, brīviem un saistītiem, derības Vēstnesis Kristus atnesa ziņu par pestīšanu. Visā Palestīnā izplatījās Viņa kā Lielā Ārsta slava. Uz vietām, kurām Viņš varētu iet garām, devās neveselie lūgt Viņa palīdzību. Šurp nāca arī daudzi, kas ļoti vēlējās dzirdēt Viņa vārdus un just rokas pieskārienu. Tā Viņš, godības Ķēniņš, pieticīga cilvēka tērpā gāja no pilsētas uz pilsētu, sludinādams Evaņģēliju un dziedinādams neveselos.

Viņš apmeklēja tautas lielos gadskārtējos svētkus; pūlim, kas vēroja rituāla ārējās norises, Viņš stāstīja par Debesu lietām, attēlodams ļaužu gara skatam mūžību. Viņš visiem sniedza gudrības dārgumu krātuvē gūtas vērtīgas atziņas. Viņa valoda bija vienkārša, visiem saprotama. Jēzus ar raksturīgajām neparastajām metodēm palīdzēja visiem noskumušajiem un nelaimīgajiem. Sirsnīgā, uzmanīgā labvēlībā Viņš dziedināja un stiprināja grēkojušās, slimās dvēseles.

Viņš, skolotāju Skolotājs, meklēja pieeju cilvēkiem viņu visikdienišķākajās dzīves norisēs. Patiesību Viņš skaidroja tā, lai klausītājiem to vienmēr savītu ar viscēlākajām atziņām un jūtām. Viņš mācīja tā, ka lika cilvēkiem sajust savu pilnīgo saskaņošanos ar viņu interesēm un laimi. Viņa pamācības bija tik tiešas, Viņa piemēri tik atbilstoši, Viņa vārdi tik līdzjūtīgi un uzmundrinoši, ka klausītāji bija patiesi savaldzināti. Vienkāršība un nopietnība, ar kādu Viņš uzrunāja trūkumcietējus, darīja svētu katru vārdu.

Kādu gan spriegu darba dzīvi Jēzus dzīvoja! Diendienā Viņu varēja redzēt ieejam bēdu un nabadzības pilnajos mājokļos, sakām cerīgus vārdus noskumušajiem un sniedzot mierinājumu nelaimīgajiem. Labsirdīgs, laipns un žēlsirdīgs Viņš devās savās gaitās, darot taisnus nomākto stāvus un mierinot skumīgos. Visur sev līdzi Viņš nesa svētības.

Kalpodams nabadzīgajiem, Jēzus centās tikties arī ar turīgajiem. Viņš iepazinās ar bagāto un izglītoto farizeju, ar jūdu augstmani un romiešu virsnieku. Jēzus pieņēma viņu uzaicinājumus, apmeklēja to rīkotos mielastus, iepazina šo ļaužu intereses un nodarbošanos, lai rastu pieeju to sirdīm un atklātu tiem nezūdošās vērtības.

Uz zemi Kristus atnāca, lai pierādītu, ka cilvēks, saņēmis dievišķu spēku, spēj dzīvot neaptraipītu dzīvi. Nenogurstošā pacietībā un līdzjūtīgā izpalīdzībā Viņš tikās ar cilvēkiem viņu postā. Laipnā žēlastības pieskārienā Viņš dvēseles atbrīvoja no nemiera un šaubām, aizstājot ienaidu ar mīlestību, neticību — ar uzticēšanos.

“Seko Man” bija vārdi, kurus Viņš varēja pateikt, kam vien vēlējās, un uzrunātais cēlās un sekoja Viņam. Pasaules burvības valdzinājums bija salauzts. Atskanot Viņa balsij, alkatības un godkāres gars atstāja sirdi, un cilvēki atbrīvoti cēlās, lai sekotu Pestītājam.

Brāļu mīlestība

Kristus neatzina nekādu tautības, sociālā stāvokļa vai ticības atšķirību. Rakstu mācītāji un farizeji vēlējās nodrošināt Debesu dāvanas vienai vietai un vienai tautai, bet izslēgt pārējo Dieva ģimeni pasaulē. Turpretim Kristus nāca iznīcināt jebkuru šķīrējsienu, atklāt, ka Viņa žēlastības un mīlestības dāvanas ir tikpat neierobežotas kā gaiss, gaisma vai zemi atsvaidzinošās lietus lāses.

Kristus dzīve nodibināja reliģiju, kurā nav kārtu, reliģiju, kas jūdu un pagānu, brīvo un nebrīvo savieno kopējā brālībā un Dieva priekšā dara vienlīdzīgus. Viņa darbību neietekmēja nekāda politika. Viņš nešķiroja tuvākos un svešiniekus, draugus un ienaidniekus. Viņa atbalstu saņēma katra pēc dzīvības ūdens slāpstoša dvēsele.

Viņš nepagāja garām nevienam cilvēkam kā mazvērtīgam, bet katrai dvēselei tiecās sniegt dziedināšanu. Lai arī kādā sabiedrībā atrazdamies, Viņš iepazīstināja to ar laikam un apstākļiem atbilstošu mācību. Katra situācija, kad cilvēki nevērīgi vai apvainojoši izturējās cits pret citu, lika Viņam vēl vairāk apzināties, ka tiem vajadzīga Viņa dievišķi cilvēciskā labvēlība. Visrupjākajiem un šķietami neglābjamajiem Viņš centās iedvest cerību, pārliecinādams, ka viņi var kļūt šķīsti un nevainojami, iegūstot Dieva bērnu raksturu.

Bieži Viņš sastapa sātana varā nonākušos, kam trūka spēka pārvarēt tā vilinājumus. Tādam drosmi zaudējušam, slimam, kārdinātam, kritušam cilvēkam Jēzus mēdza teikt vissirsnīgākos līdzjūtības pilnus vārdus, kas tiem bija nepieciešami un saprotami. Citi sastaptie cīnījās ar dvēseļu ienaidnieku tuvcīņā. Šos Viņš iedrošināja nepadoties, apgalvojot, ka viņi uzvarēs, jo Dieva eņģeļi atrodas viņu pusē un palīdzēs gūt uzvaru.

Pie muitnieku galda Viņš sēdēja kā godāts viesis, ar simpātijām un draudzīgu laipnību apliecinādams, ka atzīst cilvēku cieņu, tāpēc ļaudis ilgojās būt Viņa uzticības cienīgi. Viņu iztvīkušajās sirdīs Jēzus vārdi krita ar svētlaimīgu mieru un dzīvinošu spēku. Modās jaunas ierosmes, un no sabiedrības izstumtajiem atvērās jaunas dzīves iespējamība.

Lai gan Jēzus bija jūds, Viņš brīvi uzturējās samariešu sabiedrībā, ignorējot savas tautas farizejiskās ieražas. Neievērodams aizspriedumus, Viņš pieņēma šo ienīsto cilvēku viesmīlību. Viņš gulēja ar samariešiem zem viena jumta, ēda pie viņu galda, baudīdams viņu roku sagatavoto un pasniegto ēdienu, mācīja viņu ielās un izturējās pret tiem ar vislielāko laipnību un pieklājību. Kad Jēzus ar cilvēciskas līdzjūtības saitēm sev piesaistīja samariešu sirdis, Viņa dievišķā žēlastība atnesa šiem ļaudīm to pestīšanu, ko jūdi atraidīja.

Personiskā kalpošana

Kristus izmantoja katru izdevību, lai sludinātu pestīšanas Evaņģēliju. Ieklausies kādai samarietei teiktajos vārdos! Viņš sēdēja pie Jēkaba akas, kad šī sieviete nāca pēc ūdens. Viņai par izbrīnu Jēzus lūdza kādu pakalpojumu. “Dod Man dzert,” Viņš sacīja. Viņš vēlējās vēsa ūdens malku un arī atvērt ceļu, lai sniegtu viņai dzīvības ūdeni. “Kā tu,” sieviete atteica, “jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, — tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni (..). Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāPs. Bet kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:7–14)

Cik gan lielu interesi Kristus parādīja šai vienai sievietei! Cik nopietni un daiļrunīgi bija Viņa vārdi! Dzirdot tos, sieviete atstāja savu ūdens trauku un, ieradusies pilsētā, teica saviem draugiem: “Nāciet, tur ir Cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?” Mēs lasām, ka “daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam”. (29.,39. pants) Vai maz var novērtēt par augstu šo vārdu ietekmi dvēseļu glābšanā daudzo gadu gaitā kopš tām tālajām dienām?

Kur vien sirdis ir atvērtas patiesības pieņemšanai, Kristus ir gatavs tās mācīt. Viņš atklāj tām Tēvu un parāda tādu kalpošanu, kas ir pieņemama sirdsdomu Lasītājam. Ar šīm sirdīm Kristus nerunā līdzībās, bet, tāpat kā sievietei pie akas, saka: “Es tas esmu, kas ar tevi runā.”

Kalpošana dienu ritumā

Kapernaumā, zvejnieka namā, Pētera sievasmāte gulēja slima ar “grūtu drudzi”, un “tie Viņam par to sacīja”. Jēzus “satvēra tās roku, tad drudzis viņu atstāja, un viņa uzcēlās un (..) kalpoja“ Pestītājam un Viņa mācekļiem. (Lūk. 4:38; Marka 1:30; Mat. 8:15)

Vēsts izplatījās ātri. Šis brīnums tika paveikts sabatā, un bailēs no rabīniem cilvēki neuzdrošinājās nākt saņemt dziedināšanu pirms saulrieta. Tad no mājām, veikaliem, tirgus laukumiem pilsētas iedzīvotāji steidzās uz vienkāršo mājokli, kas Jēzum sniedza pajumti. Slimos nesa uz nestuvēm, viņi nāca pie Pestītāja, arī atspiedušies uz spieķa vai nespēkā grīļodamies, draugu atbalstīti.

Stundu pēc stundas viņi nāca un gāja, jo neviens nevarēja zināt, vai rīt vēl atradīs Dziedinātāju savā vidū. Nekad agrāk Kapernauma nebija piedzīvojusi šai dienai līdzīgu. Gaisā virmoja jūsmīgas uzvaras gaviles un prieka saucieni par atgūto veselību.

Savu darbu Jēzus nebeidza, iekams pēdējais cietējs Kapernaumā nebija izdziedināts. Bija jau vēla nakts, kad ļaužu pūlis devās prom, un Sīmaņa namā iestājās dziļš klusums. Bija pagājusi garā, darba pilnā diena, un nu Jēzus vēlējās atpūsties. Bet, kad pilsēta vēl nebija modusies, Pestītājs, “no rīta gaiļos cēlies, izgāja (..) kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza”. (Marka 1:35)

Rīta agrumā Pēteris un viņa draugi nāca Jēzum pateikt, ka Kapernaumas iedzīvotāji jau meklē Viņu. Negaidīti skan Jēzus vārdi: “Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts.” (Lūk. 4:43)

Toreiz Kapernaumu pārņēmušajā saviļņojumā draudēja briesmas pazaudēt no redzesloka Jēzus sūtības mērķi. Viņu neapmierināja uzmanības piesaistīšana sev tikai kā brīnumdarim vai fizisko slimību dziedinātājam. Viņš taču bija cilvēku Pestītājs. Kamēr ļaudis dedzīgi domāja, ka Jēzus ir atnācis kā Ķēniņš dibināt laicīgu valsti, Viņš vēlējās to prātus vērst no laicīgā uz garīgo. Laicīgie panākumi vien traucētu Viņa darbu.

Bezrūpīgā pūļa ziņkāre aizvainoja Viņa smalkjūtību. Viņš nebija patmīlīgs. Cilvēka Dēlam svešs bija pagodinājums, kādu pasaule parāda stāvoklim sabiedrībā, bagātībai vai talantam. Jēzus nelietoja līdzekļus, kurus cilvēki izmanto padevības iegūšanai vai goda iedvešanai. Gadsimtus pirms Viņa dzimšanas bija pravietots: “Viņš nebrēks un netrokšņos, un Viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs; uzticīgi Viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.” (Jes. 42:2,3)

Farizeji centās radīt ievērību ar savu pedantiski apzinīgo ceremoniālismu, samāksloto dievkalpošanu un savām mīlestības dāvanām. Reliģisko dedzību viņi pierādīja, par to diskutējot. Disputi atšķirīgo sektu starpā bija skaļi un ilgstoši, un nebija nekas neparasts uz ielām dzirdēt mācīto bauslības doktoru dusmīgos strīdus.

Jēzus dzīve bija tam pilnīgs pretstats. Viņa dzīvē nekad nebija dzirdami ne skaļi disputi, ne ārišķīga pielūgsme, ne arī tiekšanās pēc atzinības. Kristus bija apslēpts Dievā, bet Dieva raksturs atspoguļots Viņa Dēlā. Jēzus vēlējās cilvēku prātus virzīt uz šādu atklāsmi.

Visā krāšņumā Taisnības Saule pasaulē neparādījās pēkšņi, apžilbinot prātus ar savu godību. Par Kristu ir rakstīts: “Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma.” (Hoz. 6:3) Mierīgi un liegi dienasgaisma aust pār zemi, izklīdinādama tumsu un modinādama pasauli dzīvei. Tā uzausa Taisnības Saule, un līdz ar to “dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas”. (Mal. 3:20, Glika tulk. —Mal. 4:2)

“Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu;
Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika.” (Jes. 42:1)

“Jo Tu biji patvērums cietējam
un atbalsts nabagam viņa bēdās,
pajumte negaisā, pavēnis saules tveicē.”
(Jes. 25:4)

“Tā saka Dievs tas Kungs,
kas radījis debesis un tās izplājis,
kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem,
kas iedvesis dvašu cilvēkiem, kādi tur dzīvo,
un garu tiem, kas tur mīt visās vietās.
“Es, tas Kungs, tevi aicināju taisnībā,
ņēmu tevi pie rokas
un pasargāju, un tevi iecēlu par derību tautai
un par gaismu pagāniem,
lai atvērtu acis akliem
un atsvabinātu apcietinātos no cietuma,
tos, kas sēd tumsībā.””
(Jes. 42:5–7)

“Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina,
pa tekām, kas tiem bija svešas;
Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu
un nelīdzenumu par līdzenu ceļu.
To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos.”
(16. pants)

“Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu,
daudziniet Viņa slavu līdz pat zemes galiem,
jūs jūras braucēji, baudīdami tās pilnību,
jūs jūras salas un to iedzīvotāji!
Lai paceļ savu balsi stepju klajumi un to pilsētas
un ciemi, kur Kedars dzīvo.
Lai gavilē klintskalnu iedzīvotāji,
lai tie sauc no kalnu galiem!
Tam Kungam lai dod godu
un lai pauž Viņa slavu jūras salās!”
(10.–12. pants)

“Gavilējiet, debesis, jo tas Kungs to darījis!
Priecājieties, zemes dziļumi,
paceliet priecīgi savu balsi, jūs kalni,
mežs un visi koki, kas tanī,
jo tas Kungs ir Jēkabu atpestījis
un ir Israēlā pagodināts.”
(Jes. 44:23)

No Hēroda cietuma, kur nepiepildītās cerībās un neizpratnē par Pestītāja darbu Jānis Kristītājs vēroja notiekošo un gaidīja ziņas, viņš sūtīja divus savus mācekļus pie Jēzus ar vēsti: “Vai tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” (Mat. 11:3)

Pestītājs tūlīt neatbildēja uz mācekļu jautājumu. Kamēr tie stāvēja, brīnīdamies par Jēzus klusēšanu, pie Viņa nāca sirgstošie. Varenā Dziedinātāja balss caurstrāvoja nedzirdīgo ausis. Viens vārds, viens Viņa rokas pieskāriens atvēra neredzīgā acis, kas ieraudzīja dienas gaismu, dabas ainavas, Atbrīvotāja un draugu sejas. Viņa balsi sadzirdēja mirēju ausis, un tie piecēlās veseli un enerģijas pilni. Paralizēti ļaunu garu apsēstie paklausīja Viņa vārdam, šo cilvēku neprāts atkāpās, un tie Viņu pielūdza. Trūcīgie zemnieki un strādnieki, no kuriem rabīni vairījās kā no nešķīstiem, pulcējās ap Viņu, un Viņš tiem vēstīja mūžīgās dzīvības vārdus.

Tā pagāja diena, Jāņa mācekļiem visu to redzot un dzirdot. Beidzot Jēzus aicināja tos pie sevis un lika iet pie Jāņa un atstāstīt viņam redzēto un dzirdēto, piebilzdams: “Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” (6. pants) Mācekļi aiznesa šo vēsti, un ar to pietika.

Jānis atcerējās pravietojumu par Mesiju: “Kungs Mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..) un iepriecināt visus noskumušos.” (Jes. 61:1–2) Šis Apsolītais bija Jēzus Nacarietis. Viņa dievišķības pierādījums atklājās Viņa kalpošanā ciešanu nomāktās cilvēces labā. Viņa godību pierādīja Viņa iežēlošanās par mūsu necilo stāvokli.

Kristus darbi pierādīja ne tikai to, ka Viņš ir Mesija, bet arī to, kā jāuzceļ Viņa valstība. Jānim tika atklāta tā pati patiesība, kādu sūtīja Elijam tuksnesī, kad “liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī,” un pēc uguns Dievs runāja ar pravieti klusā, lēnīgā balsī. (1. Ķēn. 19:11–12) Tieši tā Kristum bija jādara savs darbs — ne sagraujot troņus un valstis, ne greznā un ārišķīgā izrādē, bet žēlastības un pašuzupurēšanās garā uzrunājot cilvēku sirdis.

Dieva valstība nenāk ārišķīgā greznībā. Tā nāk ar Viņa Vārda iedvesmotu maigumu, Viņa Garam darbojoties sirdī, dvēseles sadraudzībā ar Viņu, kas ir tās dzīvība. Vislielākā šī spēka atklāsme vērojama cilvēka dabā, kad tā ir pilnveidota Kristus rakstura līdzībā.

Kristus sekotājiem ir jābūt pasaules gaismai, bet Dievs neliek tiem pūlēties spīdēt pašiem. Viņš neatzīst par pareizu, ja ar pašpārliecinātu tieksmi izrāda pārspīlētu labsirdību. Viņš vēlas, lai cilvēku dvēseles piestrāvo debesu principi; tad, nonākdami saskarsmē ar pasauli, viņi atklās sevī mītošo gaismu. Viņu negrozāmā uzticība katrā dzīves rīcībā būs pasaules gaismeklis.

Dieva darba tālākai virzībai nav nozīmes augstam sabiedriskajam stāvoklim vai bagātībai, dārgai iekārtai un arhitektūrai vai greznām mēbelēm; ne arī sasniegumiem, kas gūst cilvēku ievērību un veicina iedomību. Ja arī pasaulīgā ārišķība ir iespaidīga, Dieva skatījumā tai nav vērtības. Pāri redzamajam un laicīgajam Viņš vērtē neredzamo un mūžīgo. Pirmais ir nozīmīgs tikai tad, ja ietekmē otro. Visizsmalcinātākajam mākslas darbam nav tāda skaistuma, kas līdzinātos rakstura skaistumam — Svētā Gara darbības auglim dvēselē.

Nododams savu Dēlu mūsu pasaulei, Dievs cilvēkus apveltīja ar nezūdošām vērtībām, pret kurām kopš pasaules sākuma savāktās cilvēku bagātības nav nekas. Ar mūžībā uzkrātu mīlestību Kristus atnāca uz zemi mājot pie cilvēkiem; šī bagātība mums savienībā ar Viņu jāsaņem, jāatklāj un jāsniedz tālāk.

Dieva darbā cilvēka centienu nemitīgs kāpums būs atkarīgs no darbinieka dievbijīgās nodošanās, atklājot savā dzīvē Kristus žēlastības pārveidojošo spēku. Mums jāatšķiras no pasaules, jo Dievs mūs ir apzīmogojis ar savu zīmogu, mūsos atklādams savas mīlestības raksturu. Mūsu Glābējs apklāj mūs ar savu taisnību.

Izraudzīdams vīrus un sievas savai kalpošanai, Dievs nejautā, vai viņiem pieder laicīgā bagātība, izglītība vai daiļrunība. Viņš jautā: “Vai viņiem piemīt tāda pazemība, ka Es varu viņiem mācīt savus ceļus? Vai varu savus vārdus likt viņu mutē? Vai viņi pārstāvēs Mani?”

Dievs katru cilvēku var izmantot tādā veidā, kādā Viņš tā dvēseles templim var piešķirt savu Garu. Kungam būs pieņemams darbs, kas atstaros Viņa līdzību. Viņa sekotāji ir pilnvaroti nest pasaulei Viņa mūžīgo baušļu neizdzēšamos principus.

“Viņš ņems jērus savās rokās”

Kamēr Jēzus kalpoja pilsētu ielās, mātes, nesdamas uz rokām savus neveselos, uz nāvi slimos mazuļus, spiedās cauri pūlim, lai nonāktu Viņa uzmanības lokā.

Uzlūko šīs mātes: bālas, nogurušas, gandrīz izmisušas, tomēr apņēmīgas un neatlaidīgas. Nesdamas savas ciešanas, tās meklē Pestītāju. Kamēr viļņojošais pūlis tās atstumj, Kristus pats soli pa solim izlauž ceļu, līdz ir tām blakus. Mātēm rodas cerība. Prieka asarām ritot, tās uztver Viņa uzmanību un raugās žēluma un mīlestības pilnajās acīs.

No visas grupas izvēlējies vienu, Pestītājs rada viņā uzticību, teikdams: “Ko lai daru tevis labā?” Viņa izdveš savu lielo vajadzību: “Kungs, kaut Tu gribētu izdziedināt manu bērnu.” Kristus paņem mazuli no mātes rokām, un no Viņa pieskāriena slimība atkāpjas. Aukstā nāves dvesma izgaist, asinsvados plūst dzīvinoša straume, un muskuļi saņem spēku. Mātei tiek teikti mierinājuma un iedrošinājuma vārdi. Pēc tam Pestītājam izsaka atkal kādu citu, tikpat neatliekamu vajadzību. Atkārtoti Kristus sniedz savu dzīvinošo spēku; visi slavē un godina Viņu, kas dara brīnumus.

Mēs daudz kavējamies pie Kristus dzīves diženuma. Mēs runājam par visu brīnišķo, ko Viņš ir darījis, par Viņa veiktajiem brīnumiem. Taču vēl labāks pierādījums Viņa lielumam ir tas, ka Viņš pievērš uzmanību lietām, kuras parasti uzskata par mazsvarīgām.

Jūdiem bija paradums vest bērnus pie kāda rabīna, lai viņš svētījot uzliktu tiem rokas, bet mācekļi domāja, ka Pestītāja darbs ir pārāk svarīgs, lai to šādi pārtrauktu. Mācekļi pret mātēm izturējās noraidoši, kad viņas vēlējās, lai Kristus svētītu viņu mazuļus. Viņi uzskatīja, ka šie bērni ir pārāk mazi, lai saņemtu tādu labvēlību, un nolēma, ka Viņam nepatiks bērnu klātbūtne. Taču Pestītājs saprata rūpes un nastas, ko izjuta mātes, cenzdamās bērnus audzināt saskaņā ar Dieva Vārdu. Viņš bija dzirdējis viņu lūgšanas un pats tās bija aicinājis savā tuvumā.

Kāda māte kopā ar savu bērnu bija atstājusi māju, lai uzmeklētu Jēzu. Ceļā viņa kaimiņienei izstāstīja par savu nodomu, un šī sieviete vēlējās, lai Jēzus svētītu arī viņas bērnus. Tā vairākas mātes atnāca kopā ar saviem mazuļiem. Daži no tiem gan vairs nebija mazi, bet jau pusaudžu un jauniešu vecumā. Kad mātes izteica savu vēlēšanos, Jēzus iejūtīgi uzklausīja šo biklo, aizkustinošo lūgumu. Viņš tomēr gaidīja, lai redzētu, kā mācekļi izturēsies pret mātēm. Redzēdams, ka mācekļi tās norāj un sūta prom, domādami izdarīt Viņam pakalpojumu, Viņš aizrādīja par viņu kļūdu, teikdams: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” (Marka 10:14) Viņš ņēma bērnus pie sevis, uzlika tiem rokas un deva svētības, pēc kurām viņi bija nākuši.

Mātes bija iepriecinātas. Mājās viņas atgriezās, Kristus vārdu stiprinātas un svētītas. Viņas ieguva drosmi ar jaunu spēku uzņemties grūtības un cerīgi darboties savu bērnu labā.

Ja mēs spētu redzēt šīs mazās grupiņas tālāko dzīvi, tad ieraudzītu, ka mātes savu bērnu atmiņā atsauc tās dienas ainas un atkārto viņiem Pestītāja mīlestības pilnos vārdus. Mēs redzētu arī, cik bieži nākamajos gados šo vārdu atcerēšanās atturējusi bērnus atstāt ceļu, kas bija izraudzīts Kunga atpirktajiem.

Kristus šodien ir tāds pats līdzjūtīgs Pestītājs kā tad, kad Viņš mājoja cilvēku vidū. Viņš ir tāds pats palīgs mātēm tagad, kāds bija toreiz, kad ņēma mazos savās rokās Jūdejā. Mūsu ģimeņu pavardu bērni ir atpirkti ar Viņa asinīm tāpat, kā tas notika toreiz.

Jēzum ir zināmas katras mātes sirdī mītošās rūpes. Viņam arī bija māte, kas cīnījās ar trūkumu un nabadzību, tādēļ Viņš jūt līdzi katrai mātei tās pūlēs. Viņš, kas devās tālā ceļā atvieglot kādas kānaāniešu sievas bažīgo sirdi, tāpat gādās par mātēm arī šodien. Viņš, kas Naines atraitnei atdeva tās vienīgo dēlu un nāves agonijā pie krusta pieminēja savu māti, šodien jūt līdzi ikvienas mātes bēdām. Viņš mierinās un palīdzēs visās bēdās un katrā vajadzībā.

Mātes ar saviem sarežģījumiem var nākt pie Jēzus. Viņas atradīs nepieciešamo labvēlību, kas atvieglos rūpes par bērniem. Ceļi ir pavērti katrai mātei, kas vēlas nolikt savas nastas pie Pestītāja kājām. Viņš, kas reiz teica: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem” (Marka 10:14), arī vēl tagad aicina mātes atnest savus mazos, lai tos svētītu.

Pie Viņa atnestajos bērnos Jēzus redzēja vīrus un sievas, kas būs Viņa žēlastības mantinieki un Viņa valstības iemītnieki; daži Viņa dēļ kļūs pat mocekļi. Viņš zināja, ka šie bērni Viņā klausīsies un pieņems Viņu par savu Glābēju daudz labprātāk nekā pieaugušie, no kuriem daudzi bija kļuvuši laicīgā ziņā gudri un cietsirdīgi. Savā mācībā Viņš centās iejusties bērnu uztverē. Viņš, Debesu Majestāte, atbildēja uz viņu jautājumiem un vienkāršoja savas svarīgās mācības viņu bērnišķīgās izpratnes dēļ. Viņš iedēstīja šo bērnu apziņā patiesības sēklas, kas nākamajos gados uzdīgs un nesīs augļus mūžīgajai dzīvei.

Kad Jēzus aizrādīja mācekļiem, lai neliedz bērniņiem nākt pie Viņa, Viņš uzrunāja savus sekotājus visos laikmetos — draudzes amatpersonas, garīdzniekus, palīgus un visus kristiešus. Jēzus personība pievelk bērnus, un Viņš mūs lūdz: “Ļaujiet viņiem nākt.” Viņš it kā saka: “Viņi nāks, ja vien jūs viņus neatturēsit.”

Jūsu nekristīgais raksturs nedrīkst attēlot Jēzu nepareizi. Pašu vēsuma un skarbuma dēļ neatturiet mazos no Viņa. Nekad neradiet iemeslu viņiem just, ka Debesis būtu nepatīkamas, ja tur būtu jūs. Nerunājiet par reliģiju bērniem nesaprotami, neizturieties tā, it kā viņiem savā bērnībā nevajadzētu pieņemt Kristu. Neradiet aplamu priekšstatu, ka Kristus reliģija ir drūma, ka, nākot pie Pestītāja, būtu jāatstāj viss, kas dzīvi dara priecīgu.

Sadarbojieties ar Svēto Garu, kad tas aizkustina bērnu sirdis. Sakiet, ka Pestītājs tos aicina un Viņam nav lielāka prieka kā tad, ja viņi savā ziedošajā jaunības rīta blāzmā nododas Viņam.

Vecāku atbildība

Bezgala saudzīgi Jēzus izturas pret dvēselēm, kuras Viņš atpircis ar savām asinīm. Šīm dvēselēm ir tiesības uz Kristus mīlestību. Viņš uzlūko tās ar neizsakāmām ilgām. Viņa sirds ir atvērta ne tikai labi audzinātiem un pievilcīgiem bērniem, bet arī tādiem, kuriem ir iedzimtas nepilnības vai sliktas audzināšanas dēļ iegūtas nevēlamas rakstura īpašības. Vairums vecāku neapzinās, cik ļoti atbildīgi viņi ir par šīm savu bērnu rakstura iezīmēm. Vecākiem nav vajadzīgā maiguma un gudrības, ar kādu nepieciešams izturēties pret šiem maldīgajiem, kurus viņi paši par tādiem ir padarījuši. Turpretim Jēzus uz tādiem bērniem noraugās ar žēlumu. Viņš analizē cēloņu un seku sakarību.

Kristīgais darbinieks ir Jēzus sabiedrotais šo kļūdījušos un nomaldījušos pievēršanai Pestītājam. Gudri un taktiski viņš var tos ieinteresēt, iedrošināt un dot cerību, un Kristus žēlastībā redzēt viņu pārveidotos raksturus tā, ka par šiem bērniem būs iespējams teikt: “Tādiem pieder Dieva valstība.”

Piecas miežu maizes paēdina pūli

Visu dienu cilvēki drūzmējās ap Kristu un Viņa mācekļiem, kad Viņš mācīja jūras krastā. Viņi bija klausījušies Jēzus vienkāršos un saprotamos žēlastības vārdus, kas viņu dvēselēm likās kā Gileādas balzams. Viņa dievišķās rokas bija dziedinājušas neveselos un atdzīvinājušas mirstošos. Šī diena bija šķitusi kā debesis zemes virsū, un cilvēki pat neapjauta, cik ilgs laiks bija pagājis, kopš viņi bija kaut ko ēduši.

Saule grima rietumu pamalē, tomēr ieinteresētie klausītāji vēl kavējās. Beidzot mācekļi nāca pie Kristus ierosināt, ka cilvēki viņu pašu labā jāsūta prom. Daudzi bija ieradušies no tālienes un kopš rīta cēliena neko nebija baudījuši. Tuvējās pilsētās un ciemos viņi būtu varējuši iegādāties pārtiku. Bet Jēzus teica: “Dodiet jūs tiem ēst.” (Mat. 14:16) Tad, pievērsies Filipam, Viņš vaicāja: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” (Jāņa 6:5)

Filips raudzījās uz ļaužu pūli un domāja, cik neiespējami būs sagādāt ēdamo tik daudziem. Viņš atbildēja, ka pat maizes par divsimt sudraba gabaliem nepietiktu, lai katram varētu iedalīt kaut nedaudz.

Jēzus apjautājās, cik daudz ēdamā varētu būt šajā pūlī. “Šeit ir kāds zēns,” teica Andrejs, “tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” (9. pants) Jēzus lika tās atnest. Tad Viņš lūdza, lai mācekļi aicina cilvēkus apsēsties zālē. Kad tas bija izdarīts, Viņš ņēma maizi un zivis, “pacēla savas acis uz debesīm, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm. Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus.” (Mat. 14:19,20)

Dievišķā spēkā Kristus veica brīnumu un paēdināja ļaudis, tomēr sagādātais ēdiens bija pieticīgs — tikai zivis un miežu maizes, Galilejas zvejnieku dienišķā pārtika.

Kristus būtu varējis visiem sagādāt bagātīgu maltīti, bet tāds izšķērdīgs, ēstgribas apmierināšanai vien sagādāts ēdiens viņiem nebūtu laba mācība. Ar šo brīnumu Kristus vēlējās mācīt vienkāršību. Ja šodien cilvēki savos ieradumos būtu vienkārši un dzīvotu saskaņā ar dabas likumiem, kā to sākotnēji darīja Ādams un Ieva, tad cilvēces vajadzībām būtu bagātīgi pārtikas krājumi. Taču patmīlība un apetītes pārspīlēta apmierināšana ieviesa grēku un nabadzību; no vienas puses — pārmērības, no otras — trūkumu.

Jēzus necentās tuvināt cilvēkus sev, izpatīkot greznības kārei. Lielajam nogurušo un izsalkušo ļaužu pūlim pēc garās un saistošās dienas vienkāršais ēdiens apliecināja gan Viņa spēku, gan sirsnīgās rūpes par cilvēku ikdienišķajām vajadzībām. Pestītājs saviem sekotājiem nav apsolījis pasaules grezno dzīvesveidu; nabadzība var ierobežot viņu likteni, bet Viņa Vārdā ir apsolījums, ka viņu vajadzības tiks apmierinātas. Viņš ir apsolījis par pasaules labumiem pārāku labumu — savas klātbūtnes paliekošo mierinājumu.

Pēc pūļa paēdināšanas pāri palika daudz ēdamā. Jēzus lūdza mācekļus: “Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā.” (Jāņa 6:12) Šie vārdi nozīmēja vairāk nekā tikai ēdiena ielikšanu grozos. Mācībai bija divējāda nozīme. Neko nevajag izšķērdēt. Mums nevajag palaist garām nevienu laicīgu izdevību. Mēs nedrīkstam atstāt novārtā neko, kas kādam var noderēt. Jāsalasa viss, kas atvieglos izsalkušo ļaužu vajadzības. Tikpat rūpīgi mums ir jāsakrāj Debesu maize, lai apmierinātu dvēseles vajadzības. Mums jādzīvo no ikkatra Dieva Vārda. Nekas no Viņa teiktā nav jāzaudē. Nedrīkst ignorēt nevienu vārdu, kas attiecas uz mūsu mūžīgo pestīšanu. Neviens vārds nedrīkst veltīgi pazust.

Brīnums par maizēm māca atkarību no Dieva. Kristum paēdinot piecus tūkstošus, pārtikas tuvumā nebija. Šķita, ka Viņa rīcībā nebija nekādu līdzekļu. Viņš bija tuksnesī ar pieciem tūkstošiem vīru, neskaitot bērnus un sievietes. Šo pūli Viņš nebija aicinājis sev sekot. Viņi bija atnākuši neaicināti, bez rīkojuma, jo karsti vēlējās būt Jēzus tuvumā; taču Viņš saprata, ka viņi ir izsalkuši un noguruši, visu dienu klausīdamies Viņa pamācības. Viņi atradās tālu no mājām, un tuvojās nakts. Daudziem nebija līdzekļu, lai nopirktu pārtiku. Viņš, kas tuksnesī bija gavējis četrdesmit dienas viņu dēļ, nevarēja pieļaut, ka ļaudis mājup atgrieztos izsalkuši.

Dievs bija vadījis Jēzu uz šo vietu, un Viņš paļāvās uz savu Debesu Tēvu, lai saņemtu nepieciešamo palīdzību. Kad mēs nokļūstam bezizejas situācijā, mums jāpaļaujas uz Dievu. Ikreiz, kad esam kritiskos apstākļos, mums jāmeklē palīdzība no Viņa, kura rīcībā ir nebeidzami krājumi.

Lai veiktu šo brīnumdarbu, Kristus visu saņēma no Tēva; Viņš sniedza mācekļiem, mācekļi ļaudīm, un ļaudis — cits citam. Tā visi, kas atrodas savienībā ar Kristu, saņems no Viņa dzīvības maizi un sniegs to citiem. Viņa mācekļi ir Viņa izraudzītie sazināšanās starpnieki starp Kristu un cilvēkiem.

Dzirdot Jēzus rīkojumu: “Dodiet viņiem ēst,” mācekļiem radās visas šīs grūtības. Viņi jautāja: “Vai tad mums būs jānoiet pirkt maizi?” Bet ko teica Kristus? “Dodiet jūs tiem ēst.” Mācekļi atnesa Jēzum visu, kas tiem bija, bet Viņš neaicināja tos ēst. Viņš mācekļiem lika kalpot ļaudīm. Viņa rokās ēdiens pavairojās, un Pestītājam pastieptās mācekļu rokas vienmēr tika piepildītas. Nelielais krājums bija pietiekams visiem. Jēzus un mācekļi baudīja vērtīgo Debesu sagādāto maizi pēc tam, kad visi ļaudis bija paēduši.

Mūsu sirdis bieži kļūst mazdūšīgas, redzot trūcīgo, neizglītoto un apbēdināto vajadzības. Mēs jautājam: “Kāds labums no mūsu vājajiem spēkiem un necilajiem krājumiem, kad jāapmierina šādas milzīgas vajadzības? Vai nevajadzētu pagaidīt, lai kāds, kam ir lielākas iespējas, vadītu šo darbu vai to uzņemtos kāda organizācija?” Kristus saka: “Dodiet jūs tiem ēst.” Izmantojiet līdzekļus, laiku, iespējas, kas jums ir. Nesiet Jēzum savas miežu maizes.

Lai arī jūsu krājumi nebūtu pietiekami tūkstošu paēdināšanai, to var pietikt viena vajadzībām. Kristus rokās tie var paēdināt daudzus. Tāpat kā mācekļi, dodiet to, kas jums ir. Kristus pavairos šo dāvanu. Viņš atalgos godīgo, vienkāršo uzticēšanos Viņam. Tas, kas likās esam niecīgs krājums, izrādīsies liels mielasts.

“Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. (..) Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvien ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekami paliek pāri labiem darbiem. Tā, kā ir rakstīts: “Viņš ir izbēris un nabagiem devis, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” Bet, kas dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju un liks pieaugt jūsu taisnības augļiem; tad jūs būsit bagāti visās lietās katram labam darbam.” (2. Kor. 9:6–11)

Kopā ar dabu un Dievu

Pestītāja dzīve uz zemes bija saistīta ar dabu un Dievu. Šajā ciešajā saistībā Viņš mums ir atklājis dzīvības spēka noslēpumu.

Jēzus nopietni, nerimstoši strādāja. Nekad cilvēku vidū nav dzīvojis neviens, kam būtu izvirzīta tāda atbildība. Nekad neviens nav nesis tik smagu pasaules bēdu un grēku nastu. Nekad neviens nav darbojies ar tādu pašaizliedzīgu dedzību citu cilvēku labā. Viņa dzīve tomēr bija veselīga. Gan fiziski, gan garīgi Viņš ir attēlots kā “bezvainīgais un nevainojamais“ upura jērs. (1. Pēt. 1:19) Miesā un dvēselē Viņš bija piemērs tam, kādu Dievs bija vēlējies redzēt visu cilvēci, ja tā paklausītu Viņa likumiem.

Cilvēki, raugoties uz Jēzu, redzēja seju, kurā dievišķa līdzjūtība bija saistīta ar apzinātu spēku. Likās, Viņu apņem garīguma gaisotne. Viņa izturēšanās bija laipna un vienkārša, cilvēkus Viņš ietekmēja ar apslēpta spēka noskaņu, kuru tomēr pilnīgi nebija iespējams noslēpt.

Kristus kalpošanas laikā Viņam pastāvīgi sekoja viltīgi un liekulīgi ļaudis, kas meklēja iespēju atņemt Viņam dzīvību. Spiegi sekoja katram Viņa solim, uzmanīdami Viņa vārdus, lai apsūdzētu Viņu. Visasākie un izglītotākie tautas prāti centās Viņu uzvarēt diskusijās. Viņi tomēr nekad neguva virsroku. Pazemīgā Galilejas Skolotāja samulsinātiem un apkaunotiem, viņiem vajadzēja atkāpties. Kristus mācībām bija tāds svaigums un spēks, kādu cilvēki nekad agrāk nebija pazinuši. Pat Viņa pretinieki bija spiesti atzīt: “Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” (Jāņa 7:46)

Trūkumā pavadīto Jēzus bērnību nesabojāja netikumiskās paaudzes liekuļotais dzīvesveids. Strādādams pie namdara darbgalda, nesdams mājas dzīves slogu, mācīdamies paklausības un grūtās darba dzīves norises, atpūtu Viņš atrada dabā, bet zināšanas ieguva centienos izprast dabas noslēpumus. Viņš pētīja Dieva Vārdu, un Viņa vislielākās laimes stundas bija tad, kad Viņš varēja novērst skatu no darba, lai pavadītu dziļus svētas apceres brīžus klusās ielejās vai sarunātos ar Dievu kalnos vai mežā koku paēnā. Rītausmā Viņš bieži vien atradās kādā vientuļā vietā vai nu pārdomās un pētot Rakstus, vai lūdzot. Dziedādams Viņš sveica rīta blāzmu. Pateicības dziesmas skandēdams, Viņš līksmi vadīja savas darba stundas, nogurušajiem un drosmi zaudējušajiem sniedzot Debesu prieku.

Savas kalpošanas laikā Jēzus visvairāk uzturējās brīvā dabā. Ceļojumus no vienas vietas uz otru Viņš veica kājām un lielākoties sludināja zem klajas debess. Kopā ar saviem mācekļiem Viņš bieži aizgāja no pilsētas kņadas lauku klusumā, kas vairāk saskanēja ar to vienkāršību, ticību un pašaizliedzību, ko Viņš vēlējās mācīt viņiem. Netālu no Galilejas jūras, kalnu koku paēnā, Viņš aicināja divpadsmit mācekļus apustuļu amatam un turpat teica arī Kalna svētrunu.

Kristus labprāt pulcināja cilvēkus ap sevi zem zilajām debesīm, zaļā piekalnē vai kāda ezera krastā. Šeit, savas radības vidū, Viņš varēja vērst viņu domas no mākslotā uz dabisko. Dabas izaugsmē un attīstībā bija atklāti Viņa valstības principi. Cilvēkiem, paceļot acis uz Dieva kalniem un uzlūkojot Viņa brīnišķo veikumu, ir iespējams mācīties dārgo dievišķo patiesību. Nākotnē dabas norises tiem atgādinās dievišķā Skolotāja mācīto. Prāti piedzīvos garīgu pacēlumu un sirdis atradīs mieru.

Ar Jēzu kopējā darbā saistītajiem mācekļiem Viņš bieži atļāva kādu laiku apmeklēt savas dzīvesvietas un atpūsties, bet veltīgi tie pūlējās no darba atraut Viņu. Visu dienu Pestītājs kalpoja pūlim, kas nāca pie Viņa, bet vēlu vakarā vai rīta agrumā devās uz kalnu svētnīcu sarunāties ar savu Tēvu.

Bieži vien Jēzus nepārtrauktais darbs un konflikti ar rabīnu ienaidu un viltus mācībām Viņu nogurdināja tik ļoti, ka māte, brāļi un pat mācekļi baiļojās, ka Viņš var zaudēt dzīvību. Taču, kad Viņš atgriezās no lūgšanu stundām, kas noslēdza nogurdinošo dienu, tie redzēja Viņa sejā miera izteiksmi, svaigumu, dzīvību un spēku, kas pārņēma visu Viņa būtni. Pēc vienatnē ar Dievu pavadītām lūgšanu stundām ik rītu Viņš nesa cilvēkiem Debesu gaismu.

Tieši pēc mācekļu pirmā misijas ceļojuma Jēzus aicināja viņus: “Nāciet savrup un atpūtieties maķenīt.” Mācekļi atgriezās, priecādamies par saviem Evaņģēlija vēstnešu panākumiem, kad viņus sasniedza vēsts par to, ka Hērods nonāvējis Jāni Kristītāju. Tās bija smeldzošas sāpes un neizpratne. Jēzus zināja, ka, atstādams Jāni Kristītāju cietumā sagaidīt nāvi, Viņš ļoti skarbi bija pārbaudījis mācekļu ticību. Līdzjūtīgā sirsnībā Viņš raudzījās viņu noskumušajās, saraudātajās sejās. Asarām acīs un skumjā balsī Viņš teica: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” (Marka 6:31)

Galilejas jūras ziemeļu galā, netālu no Betsaidas, bija kāds vientuļš apvidus, skaists pavasara zaļuma svaigumā; tā bija patīkama, nomaļa atpūtas vieta Jēzum un Viņa mācekļiem. Uz turieni viņi devās, braucot laivā pāri ezeram. Šeit varēja atpūsties no pūļa trokšņa, šeit mācekļi, farizeju atspēkojumu un apsūdzību netraucēti, varēja klausīties Kristus vārdos. Šeit viņi cerēja kādu laiku baudīt sadraudzību sava Kunga sabiedrībā.

Tikai īsu brīdi Jēzus pavadīja kopā vienīgi ar saviem mīļotajiem, bet cik vērtīgi viņiem bija šie nedaudzie mirkļi! Viņi kopīgi pārrunāja Evaņģēlija darbu un iespējamību padarīt to cilvēku glābšanai ietekmīgāku. Dievišķais spēks viņus uzmundrināja un iedvesa drosmi, kad Jēzus atklāja viņiem patiesības bagātības.

Taču drīz vien ļaužu pūlis Viņu atkal uzmeklēja. Domādami, ka Viņš ir devies uz savu ierasto atpūtas vietu, cilvēki Viņam sekoja uz turieni. Tika izjauktas Viņa cerības panākt pat vienas stundas atpūtu. Bet Labā Gana skaidrajā un līdzjūtīgajā sirdī bija tikai mīlestība un žēlums pret šīm nemierīgajām, slāpstošajām dvēselēm. Visu dienu Viņš kalpoja šo ļaužu vajadzībām un vakarā atlaida tos atpūsties savās mājvietās.

Savu dzīvi pilnīgi veltīdams citiem, Pestītājs izjuta nepieciešamību novērsties no ilgstošās darbošanās un saskarsmes ar cilvēku vajadzībām, atrast vientulību un nostiprināt saikni ar savu Tēvu. Pēc tam, kad aiziet pūlis, kas Viņam bija sekojis, Viņš dodas kalnos un tur vienatnē ar Dievu ļauj izplūst savai dvēselei lūgšanā par šiem cietējiem, grēciniekiem un grūtdieņiem.

Kad Jēzus saviem mācekļiem teica, ka pļaujamā esot daudz, bet pļāvēju maz, Viņš neskubināja viņus nerimstoši strādāt, bet ieteica: “Lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.” (Mat. 9:38) Tikpat reāli kā pirmajiem mācekļiem, arī šodien saviem darbā nogurušajiem strādniekiem Jēzus velta līdzjūtības pilnus vārdus: “Nāciet vieni paši savrup (..) un atpūtieties maķenīt.”

Visiem, kas sadarbojas ar Dievu, nepieciešamas klusas stundas, lai iedziļinātos savās sirdīs, dabā un Dievā. Viņos jāatklājas dzīvei, kas nav saskaņā ar pasauli, tās paradumiem vai praksi; viņiem personiskā pieredzē jāiegūst atziņa par Dieva gribu. Mums katram savā sirdī jādzird Viņa balss. Kad visas citas balsis ir pierimušas un klusībā mēs gaidām Viņa priekšā, dvēselei visvieglāk ir saklausīt Dieva balsi. Viņš mūs lūdz: “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs.” (Ps. 46:11) Tāda ir ietekmīgā sagatavošanās Dieva darba tālākai veikšanai. Tas, kurš būs saņēmis šādu atspirdzinājumu, steidzīgā pūļa vidū un dzīves saspringtajā rosībā būs apgarots ar gaismu un mieru. Tāds cilvēks saņems jaunu fiziskā un garīgā spēka dāvinājumu. No viņa izstaros dzīvības smarža, viņā atklāsies dievišķais spēks, kas sasniegs cilvēku sirdis.

Ticības pieskāriens

“Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” (Mat. 9:21) Šos vārdus teica kāda nabadzīga sieviete — sieviete, kura divpadsmit gadus bija sirgusi ar slimību, kas bija padarījusi viņas dzīvi nepanesamu. Viņa bija iztērējusi visus savus līdzekļus ārstiem un zālēm, bet tika atzīta par nedziedināmu. Nu, dzirdot par Lielo Ārstu, viņas cerība atdzīvojās. Viņa domāja: “Ja tikai es varētu pieiet Viņam pietiekami tuvu, lai parunātos, es būtu vesela.”

Kristus bija ceļā pie jūdu rabīna Jaira, kas bija lūdzis Viņu atnākt un dziedināt viņa meitiņu. Dziļi nelaimīgais lūgums: “Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo” (Marka 5:23) bija aizkustinājis Kristus laipno, līdzjūtīgo sirdi, un Viņš nekavējoties kopā ar Jairu devās ceļā uz tā mājām.

Viņi gāja lēnām, jo pūlis spiedās Kristum tuvāk no visām pusēm. Lauzdams ceļu cauri ļaudīm, Pestītājs pienāca tuvu vietai, kur stāvēja bēdu nomāktā sieviete. Atkārtoti viņa bija veltīgi mēģinājusi piekļūt Viņam. Tagad beidzot bija pienākusi izdevība. Viņai nebija iespējams aprunāties ar Kristu. Sieviete negribēja aizkavēt Viņa jau tā lēno gājienu uz priekšu. Viņa bija dzirdējusi, ka dziedināšana notiek, ja aizskar Kristus drēbes; baidīdamās pazaudēt savu vienīgo iespēju saņemt palīdzību, viņa spiedās uz priekšu, sacīdama sev: “Ja vien aizskaršu Viņa drēbes, es tapšu vesela.”

Kristum bija zināms viss, ko šī sieviete domāja savā sirdī, un Viņš virzījās tai tuvāk. Viņš zināja tās lielo vajadzību un palīdzēja tai ticēt.

Kristum garām ejot, sieviete pasniedzās uz priekšu, un viņai izdevās tik tikko pieskarties Viņa drānu apmalei. Tajā pašā brīdī viņa apzinājās, ka ir dziedināta. Šajā vienā pieskārienā bija sakopota visa viņas dzīves ticība, un visas sāpes un vājums acumirklī izgaisa. Tūlīt viņa sajuta, ka pa katru nervu šķiedru iziet trīsas kā no elektriskās strāvas. Viņu pārņēma pilnīgas veselības sajūta. “Viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.” (29. pants)

Pateicīgā sieviete vēlējās izteikt savu atzinības apliecinājumu Varenajam Dziedinātājam, kas viņas labā vienā pieskārienā bija izdarījis vairāk, nekā ārsti spējuši garajos divpadsmit gados, taču neuzdrošinājās. Pateicīgu sirdi viņa centās attālināties no pūļa. Jēzus pēkšņi apstājās un, raudzīdamies apkārt, jautāja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”

Izbrīnā uzlūkodams Viņu, Pēteris atbildēja: “Kungs, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: Kas Mani aizskāris?” (Lūk. 8:45, Glika tulk.)

“Mani kāds ir aizskāris,” sacīja Jēzus, “jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.” (46. pants) Viņš spēja atšķirt ticības pieskārienu no bezrūpīgā pūļa gadījuma rakstura pieskāriena. Kāds Viņu bija aizskāris nopietnā nolūkā un bija saņēmis atbildi.

Kristus to nejautāja savai zināšanai. Viņam bija kāda mācība ļaudīm, saviem mācekļiem un sievietei. Viņš vēlējās iedvest cerību sirgstošajai. Viņš vēlējās atklāt, ka ticība viņai ir devusi dziedināšanu, ka sievietes ticībai nevajag paiet garām bez ievērības. Viņas pateicības apliecinājumam jāpaaugstina Dievs. Kristus vēlējās, lai cietēja saprot, ka Viņš atzīst par pareizu tās rīcību ticībā. Viņš negribēja, lai sieviete aiziet tikai ar pussvētību. Viņai nebija jāpaliek neziņā par to, vai Jēzus pazīst tās sāpju izmocīto sirdi, ir līdzjūtīgs un vēlas atzinīgi novērtēt ticību. Viņam ir spēks izglābt pilnīgi visus, kas nāk pie Viņa.

Raugoties uz sievieti, Kristus apliecināja, ka Viņš zina, kas Viņam ir pieskārusies. Redzēdama, ka slēpšanās ir veltīga, viņa trīsēdama panācās uz priekšu un nometās pie Viņa kājām. Visu cilvēku priekšā, pateicības asarām ritot, viņa izstāstīja, kādēļ bija aizskārusi Viņa drānas un kā nekavējoties tikusi dziedināta. Viņa baidījās, ka pieskāriens Kristus drānām ir bijusi pārdrošība, bet no Viņa lūpām neatskanēja nekādi pārmetumi. Viņš izteica tikai atzinības vārdus. Tie nāca no mīlestības pilnas sirds, kurā mīt patiesa līdzjūtība. “Meita,” Viņš laipni teica, “ej ar mieru: tava ticība tev palīdzējusi.” (“Turi drošu prātu (..).” Glika tulk., 48. pants) Kādu garīgu pacilātību sniedza šie vārdi! Tagad sievietes prieku neaptumšoja pat mazākās bailes, ka viņa būtu izdarījusi kādu pārkāpumu.

Ziņkārīgais pūlis, kas spiedās ap Jēzu, neieguva nekādu vitālu spēku, turpretim slimniece, kas aizskāra Viņu ticībā, saņēma dziedināšanu. Tieši tāpat arī garīgajās lietās gadījuma rakstura saskare atšķiras no ticības pieskāriena. Ticība Kristum tikai kā pasaules Pestītājam nekad nespēj dziedināt dvēseli. Ticība, kas dāvā pestīšanu, nav tikai piekrišana Evaņģēlija patiesībai. Patiesā ticība ir tā, kas pieņem Kristu par savu Pestītāju. Dievs deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai es, ticot Viņam, “nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16) Kad es, saskaņā ar Viņa Vārdu, nāku pie Kristus, man ir jātic, ka saņemu Viņa pestījošo žēlastību. Dzīve, ko tagad dzīvoju, man jādzīvo “ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani”. (Gal. 2:20)

Daudzi pieņem, ka ticība ir kādi uzskati. Ticība, kas glābj, ir tāds pagrieziens, kas tos, kuri pieņem Kristu, iesaista derības attiecībās ar Dievu. Dzīve ticībā nozīmē spēka pieaugumu un paļāvīgu uzticēšanos, ar kuru Kristus žēlastība dvēselē kļūst par uzvarošu spēku.

Ticība ir varenāka uzvarētāja nekā nāve. Ja slimnieki tiks mudināti savus skatus ticībā vērst uz vareno Ārstu, tad redzēsim brīnišķīgus rezultātus. Tas dos dzīvību gan dvēselei, gan miesai.

Darbojoties ļauno ieradumu upuru labā, pievērsiet viņu acis Jēzum, nevis rādiet izmisumu un sabrukumu, uz kurieni viņi steidzas. Saistiet viņu uzmanību pie dievišķās skaidrības svētuma. Tas dvēseles un miesas glābšanā palīdzēs vairāk nekā visas kapa šausmas, ja tās rāda bezpalīdzīgajiem un acīmredzami bezcerīgajiem.

“Viņš mūs izglāba pēc savas žēlsirdības”

Kāda romiešu virsnieka kalps gulēja slims, paralizēts. Romiešu kalpi bija vergi, kurus pirka un pārdeva tirgus laukumos, un bieži pret tiem izturējās apvainojoši un nesaudzīgi, bet šis virsnieks mīlēja savu kalpu un ļoti vēlējās tā izveseļošanos. Viņš ticēja Jēzus dziedinošajam spēkam. Pestītāju viņš nebija redzējis, bet dzirdētie nostāsti iedvesa ticību. Neraugoties uz jūdu nevajadzīgo sīkumainību, šis virsnieks bija pārliecināts, ka jūdu reliģija ir pārāka nekā romiešu. Viņš jau bija pārvarējis nacionālos aizspriedumus un naidu, kas šķīra uzvarētājus no uzvarētajiem jūdiem. Viņš bija apliecinājis cieņu dievkalpojumiem un parādījis laipnību jūdiem kā Dieva pielūdzējiem. Kristus mācībā, kā viņam tā tika atstāstīta, viņš bija atradis to, kas apmierināja šī cilvēka dvēseles vajadzības. Viss viņa garīgums atsaucās Pestītāja vārdiem. Pats viņš tomēr jutās necienīgs tuvoties Jēzum un aicināja jūdu vecākos vērsties pie Kristus ar lūgumu dziedināt kalpu.

Vecākie pastāstīja Jēzum par to, sacīdami, ka “viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu”. (Lūk. 7:4,5)

Taču ceļā uz romieša dzīvesvietu Jēzus saņem ziņu no paša virsnieka: “Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta.” (6. pants)

Pestītājs tomēr turpina ceļu, un virsnieks pats nāk papildināt vēsti, sacīdams: “Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie tevis; bet saki tikai vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un kad es vienam no tiem saku: ej! tad viņš iet, — un otram: nāc šurp! tad tas nāk, un savam kalpam: dari to, tad tas dara.” (7. pants; Mat. 8:8,9)

“Es pārstāvu Romas varu, un mani karavīri atzīst manu autoritāti kā pārāku. Tā arī Tu pārstāvi mūžīgā Dieva varu, un visas radītās būtnes klausa Tavam vārdam. Tu vari pavēlēt slimībai atkāpties, un tā Tev paklausīs. Saki tikai vienu vārdu, un mans kalps tiks dziedināts.”

“Un Jēzus sacīja virsniekam: “Lai tev notiek, kā tu ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.” (13. pants)

Jūdu vecākie bija ieteikuši Kristum šo virsnieku labvēlības dēļ, ko viņš bija parādījis, “cienot mūsu tautu”. “Viņš ir cienīgs,” viņi teica, jo “ir uzcēlis mums šo sinagogu”. Par sevi virsnieks teica: “Es neesmu cienīgs.” Tomēr viņš nebaidījās lūgt Jēzum palīdzību. Viņš nepaļāvās uz savu krietnumu, bet uz Pestītāja žēlastību. Viņa vienīgais arguments bija lielā vajadzība.

Tieši tāpat pie Kristus var nākt katrs cilvēks. “Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības.” (Tit. 3:5) Vai jūs uzskatāt, ka tādēļ, ka esat grēcinieks, jums nav cerību saņemt Dieva svētības? Atcerieties, ka Kristus nāca šajā pasaulē glābt grēciniekus. Mums nav nekā, ar ko varētu sevi ieteikt Dievam; vienīgais aizbildinājums, uz kuru varam atsaukties tagad un vienmēr, ir mūsu pilnīgā bezpalīdzība, kuras dēļ ir nepieciešams Viņa atpestījošais spēks. Atsakoties no visas pašpaļāvības, varam raudzīties uz Golgātu un teikt:

“Man mīļais Jēzus ir manā dzīvē viss,

Es esmu visu sevi Viņa rokās nodevis!”

“Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23) Ar Debesīm mūs vieno ticība un sniedz izturību cīņai ar tumsas spēkiem. Kristū Dievs ir nodrošinājis līdzekļus savaldīt katru ļaunu rakstura vilcienu un pretoties visiem kārdinājumiem, lai cik stipri tie būtu. Daudzi cilvēki tomēr izjūt ticības trūkumu, tādēļ atsvešinās no Kristus. Šīm dvēselēm savā bezpalīdzīgajā necienīgumā ir jāpaļaujas uz līdzjūtīgā Pestītāja žēlastību. Neskatieties uz sevi, bet uz Kristu. Viņš, kas dziedināja slimos un izdzina dēmonus, dzīvodams cilvēku vidū, arvien vēl ir tas pats varenais Glābējs. Tad satver Viņa apsolījumus kā dzīvības koka lapas: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Nākdami pie Viņa, ticiet, ka Viņš jūs pieņems, jo Viņš to ir apsolījis. To darot, jūs nekad neiesit bojā, nekad.

“Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8)

Un “ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:31,32)

“Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (38.,39. pants)

“Tu vari mani šķīstīt”

Lepra jeb spitālība bija visbriesmīgākā no visām Austrumos pazīstamajām slimībām. Tās neārstējamība, lipīgums un briesmīgās izpausmes — izkropļoti un mirstoši cilvēki — pat visdrosmīgākajos radīja bailes. Jūdi to uzskatīja kā sodu par grēkiem, un tā tika nosaukta par “sitienu” un “Dieva pirkstu”. Tā kā slimība bija nāvējoša, nesaudzīga un neizskaužama, to uzskatīja par grēka simbolu.

Saskaņā ar ceremoniālo likumu spitālīgais tika pasludināts par nešķīstu. Viss, ko slimnieks aizskāra, kļuva nešķīsts. Viņa elpa sabojāja gaisu. Tāpat kā jau mirušais, arī viņš tika izslēgts no cilvēku mājokļa. Tam, kuru turēja aizdomās par saslimšanu ar šo slimību, bija jāierodas pie priesteriem, kam tad viņu vajadzēja apskatīt un izlemt tā likteni. Ja atzina, ka lepra ir, sasirgušo izolēja no ģimenes, izslēdza no Israēla draudzes, un tas drīkstēja satikties tikai ar sev līdzīgajiem. Izņēmums nebija pat ķēniņi un valdnieki. Monarham, kam uzbruka šī briesmīgā slimība, bija jānoliek savs scepteris un jāatstāj sabiedrība.

Šķirtam no draugiem un piederīgajiem, spitālīgajam bija jānes savas slimības lāsts. Viņam bija atklātībai jādara zināma sava nelaime, jāsaplēš apģērbs un jādod briesmu signāls, brīdinot visus bēgt no viņa inficējošās klātbūtnes. Vientuļā trimdinieka drūmais sauciens: “Nešķīsts! Nešķīsts!” bija signāls, ko uzklausīja ar bailēm un pretīgumu.

Kristus darbības apvidū bija daudz šādu cietēju, un, uzzinot par Viņa kalpošanu, kāda slimnieka sirdī modās ticība. Ja viņš nokļūtu pie Jēzus, viņš tiktu dziedināts. Bet kā lai Viņu atrod? Nolemts beztermiņa atšķirtībai, kā gan viņš varētu ierasties pie Ārsta? Vai Kristus vēlēsies viņu dziedināt? Vai Viņš, tāpat kā farizeji un pat ārsti, neizteiks lāstu pār slimo un nebrīdinās to bēgt no cilvēku uzturēšanās vietām?

Viņš pārdomā visu par Jēzu dzirdēto. Neviens Viņa palīdzības meklētājs neesot aizraidīts. Nelaimīgais cilvēks nolemj sameklēt Pestītāju. Kaut arī viņu neielaiž pilsētā, var būt, ka viņš varētu šķērsot Viņa taku kādā sānceļā gar kalnu pārejām vai atrast Viņu, kad Viņš mācīs ārpus pilsētām. Tā ir viņa vienīgā cerība, bet grūtības ir lielas.

Iztālēm stāvēdams, spitālīgais uztver dažus Pestītāja teiktos vārdus. Viņš redz Jēzu uzliekam rokas cietējiem. Viņš redz, ka kroplie, aklie, paralizētie un mirstošie tiek dziedināti, kļūst veseli un slavē Dievu par atbrīvošanu. Viņa ticība pieaug. Tuvāk un arvien tuvāk viņš piekļūst ieinteresētajam pūlim. Aizmirsti ir noteiktie ierobežojumi, cilvēku drošība un bailes no slimā. Viņš domā tikai par svētīgo dziedināšanas cerību.

Spitālīgā izskats ir pretīgs. Slimība radījusi briesmīgus izkropļojumus. Ir šausmīgi skatīties uz viņa bojā ejošo ķermeni. Ieraugot viņu, ļaudis atkāpjas. Izbailēs tie spiežas cits pie cita, lai izvairītos no saskarsmes ar slimo. Daži mēģina aizkavēt viņa tuvošanos Jēzum, bet veltīgi. Ne spitālīgais tos redz, ne dzird. Viņš neklausās apkārtējo naidīgajos izsaucienos. Viņš redz tikai Dieva Dēlu un dzird vienīgi balsi, kas mirstošajiem atdod dzīvību.

Piesteidzies pie Jēzus, viņš nometas pie Viņa kājām un saka: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.”

Jēzus atbild: “Es gribu, topi šķīsts!” un uzliek viņam savu roku. (Mat. 8:2,3)

Spitālīgajā tūlīt notiek pārmaiņa. Viņa asinis kļūst veselas, nervi jutīgi, muskuļi stingri. Izzūd leprai raksturīgais nedabīgais bālums, zvīņainā ādas virsma; viņa miesa kļūst tīra un veselīga kā mazam bērnam.

Ja priesteri uzzinātu patiesību par šī spitālīgā dziedināšanu, viņu naids pret Kristu liktu tiem pieņemt negodīgu spriedumu. Jēzus vēlējās nodrošināt neitrālu lēmumu. Tādēļ Viņš lūdz šo vīru nestāstīt nevienam par izdziedināšanu, bet nekavējoties doties uz dievnamu ar upuri, pirms izplatās kādas valodas par brīnumu. Priesteriem vispirms vajadzēja pārbaudīt upurētāju un noteikt, vai tas ir pilnīgi atveseļojies, iekams viņi varēja pieņemt šādu upuri.

Pārbaude tika izdarīta. Priesteri, kuri bija sodījuši spitālīgo ar izraidīšanu, apliecināja viņa izveseļošanos. Dziedinātais cilvēks tika atdots ģimenei un sabiedrībai. Viņš sajuta, cik vērtīgas ir veselības priekšrocības un priecājās par atjaunotajiem spēkiem un satikšanos ar saviem mīļajiem. Neraugoties uz Jēzus brīdinājumu, viņš nespēja vairs ilgāk noslēpt savu izdziedināšanu un priecīgs gāja, visur vēstīdams par Tā spēku, kas viņu bija darījis veselu.

Kad šis cilvēks nāca pie Jēzus, viņš bija “caurcaurēm spitālīgs”. Slimības nāvīgā inde bija pārņēmusi visu viņa ķermeni. Mācekļi mēģināja aizkavēt savu Kungu no saskarsmes ar neveselo, jo tas, kas aizskāra spitālīgo, pats kļuva nešķīsts. Taču, uzliekot savu roku slimajam, Jēzus neaptraipījās. Spitālība tika izdziedināta. Tāpat ir arī ar grēka spitālību. Tā ir dziļi iesakņojusies, nāvējoša, un cilvēka spēkiem nav iespējams to dziedināt. “Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi.” (Jes. 1:5,6) Bet Jēzus, kaut arī tērpies cilvēka miesā, neaptraipījās. Grēciniekam Viņa tuvums bija dziedinošs balzams. Kas vien noslīgst pie Viņa kājām, ticībā lūdzot: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt,” sadzirdēs atbildi: “Es gribu, topi šķīsts.”

Dažās dziedināšanās Jēzus nedāvāja gaidītās svētības uzreiz, bet spitālīgā izteiktais lūgums tika uzklausīts tūlīt. Ja mēs lūdzam laicīgās svētības, atbilde uz mūsu lūgumu var kavēties vai arī Dievs var mums dot kaut ko citu, nekā mēs lūdzam; taču tā nav tad, kad lūdzam atbrīvot sevi no grēka. Viņš vēlas mūs šķīstīt no šīs “spitālības”, darīt mūs par saviem bērniem un palīdzēt mums dzīvot svētu dzīvi. Kristus “pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva prāta”. (Gal. 1:4) “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (1. Jāņa 5:14,15)

Jēzus uzlūko visus nomāktos un grūtsirdīgos, kuru cerības ir sagrautas, tos, kuri dvēseles ilgas cenšas piepildīt zemes priekos. Kristus visus aicina rast mieru Viņā.

“Jūs atradīsit atvieglojumu”

Laipni Viņš aicināja grūtdieņus: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:29)

Ar šiem vārdiem Kristus uzrunā katru cilvēku. Vai nu viņi to apzinās, vai ne, visi ir garīgi izslāpuši un grūtsirdīgi. Visus ir nomākušas nastas, ko tikai Kristus spēj atņemt. Vissmagākais slogs, ko nesam, ir mūsu grēki. Ja mums tie būtu jānes vieniem, tie mūs salauztu. Bet Bezgrēcīgais ir ieņēmis mūsu vietu. “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.” (Jes. 53:6, Glika tulk., 7. pants)

Viņš ir nesis mūsu vainu smagumu. No mūsu nogurušajiem pleciem Viņš šo grūtumu noņems. Viņš mūs atvieglos. Arī rūpju un bēdu nastu Viņš nesīs. Kristus aicina mūs visas rūpes uzlikt Viņam, jo nes mūs savā sirdī.

Mūsu cilts Vecākais Brālis atrodas pie mūžīgā troņa. Viņš uzlūko ikvienu dvēseli, kas savu seju pievērsusi Viņam kā Pestītājam. No pieredzes Viņam ir zināmas cilvēces vājības, mūsu vajadzības un kārdinājumu spēks, jo Viņš tika “tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka”. (Ebr. 4:15) Viņš uzmana tevi, trīsošais Dieva bērns. Vai tu tiec kārdināts? Viņš atbrīvos. Vai tu esi bezspēcīgs? Viņš stiprinās. Vai tu esi neziņā? Viņš apgaismos. Vai tu esi ievainots? Viņš dziedinās. Tas Kungs “nosaka zvaigznēm to skaitu” un tomēr “Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes”. (Ps. 147:4,3)

Vienalga, kāds ir tavs nemiers un pārbaudījumi, uztici savu lietu Kungam. Tavs gars gūs atbalstu visu izturēt. Tev būs iespējams atbrīvoties no apmulsuma un grūtībām. Jo vājāks un bezpalīdzīgāks tu jūties, jo stiprāks tu kļūsi Viņa spēkā. Jo smagākas būs nastas, jo svētsvinīgāks miers, kad tās uzticēsi nastu Nesējam.

Apstākļi var izšķirt draugus; nemierīgie plašās jūras viļņi var bangot starp mums un viņiem, bet nekādi apstākļi vai attālums nevar mūs šķirt no Pestītāja. Lai kur mēs atrastos, Viņš ir pie mūsu labās rokas, lai atbalstītu, aizstāvētu, uzturētu un iedrošinātu. Lielāka nekā mātes mīlestība pret savu bērnu ir Kristus mīlestība pret saviem atpirktajiem. Mūsu priekšrocība ir dusēt Viņa mīlestībā, sakot: “Es uzticēšos Viņam, jo Viņš atdeva savu dzīvību manis dēļ.”

Cilvēka mīlestība var mainīties, bet Kristus mīlestība nemainās nekad. Kad mēs lūdzam Viņa palīdzību, Viņa roka ir izstiepta, lai izglābtu.

“Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” — saka tas Kungs, tavs apžēlnieks.” (Jes. 54:10)

Dvēseles dziedināšana

Daudzi cilvēki, kas pie Kristus meklēja palīdzību, savās slimībās bija vainojami paši, tomēr Jēzus neatteicās tos dziedināt. Kad Viņa spēks ieplūda šajās dvēselēs un pārliecināja tās par grēka ļaunumu, neskaitāmi ļaudis tika dziedināti gan no garīgās neveselības, gan arī no fiziskajām kaitēm.

To vidū bija paralizētais Kapernaumā. Tāpat kā spitālīgais, arī šis paralizētais bija zaudējis visas cerības izveseļoties. Viņa slimība bija grēcīgas dzīves sekas, un sirdsapziņas pārmetumi darīja viņa ciešanas vēl rūgtākas. Veltīgi viņš bija vērsies pie farizejiem un ārstiem pēc palīdzības. Tie pateica, ka viņš nav izdziedināms, apsūdzēja par grēcinieku un paziņoja, ka tas miršot Dieva dusmu dēļ.

Paralizētais vīrs bija nonācis izmisumā. Tad viņš uzzināja par Jēzus darbiem. Citi cilvēki, tikpat grēcīgi un bezpalīdzīgi kā viņš, bija izdziedināti, tādēļ radās drosme ticēt, ka arī viņu varētu dziedināt, ja tikai kāds to aiznestu pie Pestītāja. Atceroties slimības cēloni, cerības izveseļoties tomēr sāka plēnēt, taču viņš nespēja pilnīgi tās atmest.

Viņa lielākā vēlme bija atbrīvoties no grēka nastas. Viņš ilgojās redzēt Jēzu, iegūt pārliecību par piedošanu un Debesu mieru. Tad viņš būtu gatavs dzīvot vai mirt pēc Dieva gribas.

Nedrīkstēja zaudēt laiku; novārdzinātajā ķermenī bija redzamas nāves pazīmes. Viņš ļoti lūdza savus draugus, lai tie viņu ar visu gultu aiznes pie Jēzus, un to tie labprāt uzņēmās. Bet pagalmā un arī mājā, kur atradās Pestītājs, pūlis stāvēja tik blīvi, ka slimajam vīram un viņa draugiem nebija iespējams piekļūt Kristum vai pat dzirdēt Viņa balsi. Jēzus mācīja Pētera mājā. Mācekļi, kā parasti, sēdēja tuvu Viņam, un “tur sēdēja farizeji un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas miestiem, kā arī no Jeruzālemes”. (Lūk. 5:17) No tiem daudzi bija atnākuši kā spiegi, meklēdami pamatu kādai apsūdzībai pret Jēzu. Aiz tiem drūzmējās gadījuma ļaudis — aizrautīgie, godbijīgie, ziņkārīgie un neticīgie. Bija pārstāvētas dažādas tautības un visi sabiedrības slāņi. “Un tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt.” (17. pants) Pār sapulcētajiem dusēja dzīvības Gars, bet farizeji un mācītie nemanīja tā klātbūtni. Viņi nejutās slimi vai grēcīgi, un arī nesaņēma dziedināšanu. “Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem un bagātos Viņš atstājis tukšus.” (Lūk. 1:53)

Paralizētā cilvēka nesēji neatlaidīgi, bet veltīgi centās tikt cauri pūlim. Slimais vīrs neizsakāmās mokās raudzījās apkārt. Kā gan varēja atmest cerību, ja kārotā palīdzība bija tik tuvu? Pēc slimnieka ierosinājuma draugi uznesa viņu uz jumta un, uzlauzuši to, nolaida kopā ar gultu caur griestiem pie Jēzus kājām.

Saruna tika pārtraukta. Pestītājs raudzījās uz paralizētā cilvēka drūmo seju un redzēja uz sevi vērstās lūdzošās acis. Viņš labi zināja šī vīra nomāktās dvēseles ilgas. Tas bija Kristus, kas pārliecināja cietēja sirdsapziņu, viņam vēl mājās esot. Pestītāja žēlastība jau bija svētījusi tā sirdi, kad viņš nožēloja savus grēkus un ticēja Jēzus spēkam dziedināt. Dieva Dēls bija vērojis pirmās ticības dzirksts pāraugšanu stingrā pārliecībā, ka Viņš — Kristus — ir vienīgais grēcinieka palīgs, un bija redzējis šo pārliecību augam ar katru mēģinājumu nokļūt Viņa tuvumā. Tas bija Kristus, kas bija aicinājis cietēju pie sevis. “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti,” kā mūzika klausītāja ausīs skanēja Pestītāja vārdi. (Mat. 9:2)

Vainas apziņa atstāj dziedinātā vīra dvēseli. Viņš vairs nešaubās. Kristus vārdi atklāj Viņa spējas lasīt sirdī. Kas gan var noliegt Jēzus spēku piedot grēkus? Izmisuma vietā nākusi cerība, un mokošās grūtsirdības vietā — prieks. Vīra fiziskās sāpes ir zudušas, visa viņa būtne — pārveidota. Aiz prieka nespēdams izteikt nekādu lūgumu, viņš dus rimtā paļāvībā.

Ar aizturētu elpu visi vēroja šo savādo norisi. Daudzi atskārta, ka Kristus vārdi aicina arī viņus. Vai viņu dvēseles grēka dēļ nebija slimas? Vai viņi jau agrāk nebija norūpējušies, lai tiktu atbrīvoti no šīs nastas?

Taču farizeji, baidīdamies zaudēt savu ietekmi pār pūli, savās sirdīs domāja: “Viņš zaimo Dievu. Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?” (Marka 2:7)

Pievērsdams viņiem savu skatienu, kura priekšā tie sarāvās un atkāpās, “Jēzus (..) sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk? vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā? Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!”” (Mat. 9:4–6)

Tad vīrs, ko pie Jēzus atnesa uz nestuvēm, pielēca kājās jaunības lokanībā un spraigumā. Tūdaļ viņš, “gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: “To mēs ne mūžam vēl neesam redzējuši.”” (Marka 2:12)

Lai atjaunotu šī vārgā ķermeņa fizisko veselību, bija vajadzīgs radošs spēks. Tā pati balss, kas iedvesa dzīvību no zemes pīšļiem radītajam cilvēkam, deva dzīvību arī mirstošajam slimniekam. Tas pats spēks, kas bija devis dzīvību miesai, bija atjaunojis arī sirdi. Viņš, kas radīšanas sākumā “runāja, un tā notika,” kas “pavēlēja, un viss radās” (Ps. 33:9), iedvesa dzīvību grēkos un pārkāpumos mirstošajai dvēselei. Fiziskā dziedināšana bija tā spēka pierādījums, kas bija atjaunojis sirdi. Kristus pavēlēja paralizētajam celties un staigāt, “lai jūs zinātu”, Viņš teica, “ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.”

Paralizētais atrada Kristū dziedināšanu gan dvēselei, gan miesai. Pirms viņš spēja novērtēt fizisko veselību, viņam bija vajadzīga dvēseles dziedināšana. Pirms fizisko slimību dziedināšanas Kristus sniedz atvieglojumu prātam un attīra dvēseli no grēka. Šo mācību nedrīkst neievērot. Šodien tūkstoši cieš no fiziskām slimībām, un viņi, tāpat kā paralizētais, ilgojas pēc vēsts: “Tavi grēki tev piedoti.” Nelaimju pamatā ir grēka nasta ar tās nemieru un nepiepildītajām vēlmēm. Tikai pie dvēseļu Dziedinātāja var rast atvieglojumu, tikai Viņa sniegtais miers var atjaunot prāta dzīvīgumu un fizisko veselību.

Paralizētā vīra dziedināšana cilvēkos radīja tādu iespaidu, it kā Debesis būtu atvērušās un atklājušas labākas pasaules godību. Šim izdziedinātajam cilvēkam ejot cauri pūlim, slavējot Dievu katrā solī un nesot savu nastu, it kā tai būtu spalvas svars, cilvēki atvirzījās un atbrīvoja ceļu. Tie godbijīgām sejām uzlūkoja viņu, klusu sačukstēdamies savā starpā: “Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši.” (Lūk. 5:26)

Dziedinātā cilvēka mājās valdīja liels prieks, kad viņš atgriezās savā ģimenē, viegli nesdams gultu, kurā pirms neilga laika viņu lēnām bija aiznesuši projām. Tuvinieki sapulcējās visapkārt, prieka asaras raudādami, tikko uzdrošinādamies ticēt savām acīm. Visu priekšā viņš stāvēja pilnā vīrišķības spēkā. Šīs rokas, kuras viņi bija redzējuši bez dzīvības, tagad ātri paklausīja viņa gribai. Reiz izkaltusī un svina pelēkā āda tagad bija svaiga un sārta. Viņš gāja stingrā, brīvā solī. Ikkatrā sejas vaibstā bija lasāms prieks un cerība, bet grēka un ciešanu zīmju vietā tagad bija redzama sirdsskaidrība un miers. No šī nama pacēlās priecīga pateicības lūgšana, un Dievs tika godināts par sava Dēla paveikto, atjaunojot cerību bezcerīgajam un atdodot spēku cietējam. Šis vīrs un visa ģimene bija gatavi nodot savas dzīvības Jēzum. Nekādi šaubu mākoņi neaizēnoja viņu ticību, nekas neaptumšoja viņu paļāvību Tam, kas viņu tumšajā namā bija ienesis gaismu.

“Teici to Kungu, mana dvēsele,
un viss, kas manī, Viņa svēto vārdu!
Teici to Kungu, mana dvēsele,
un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!
Viņš piedod visus tavus grēkus
un dziedē visas tavas vainas;
Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas (..),
tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.
Tas Kungs piešķir taisnību
un tiesu visiem apbēdinātiem; (..).
Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem
un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem (..).
Kā tēvs apžēlojas par bērniem,
tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.
Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam,
Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.”
(Ps. 103:1–14)

“Vai tu gribi vesels kļūt?”

“Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.” (Jāņa 5:2,3)

Šī dīķa ūdens zināmos laikos tika sakustināts, un visi ticēja, ka to dara kāds pārdabisks spēks un pirmais pēc ūdens sakustēšanās tajās iekāpušais tikšot dziedināts no jebkuras slimības. Šo vietu apmeklēja simtiem cietēju, bet, kad ūdens sakustējās, lielais pūlis steidzās uz priekšu, saminot vīriešus, sievietes un bērnus, kas bija vājāki nekā viņi. Daudzi nespēja nokļūt dīķa tuvumā. Citi, kam tas izdevās, nomira tā krastā. Šajā vietā bija uzceltas nojumes, lai slimie tiktu pasargāti no dienas karstuma un nakts dzestruma. Daži šajās ailēs bija pavadījuši bezgala ilgu laiku, dienu pēc dienas tuvojoties dīķa malai, veltīgās cerībās pēc palīdzības.

Jēzus atradās Jeruzālemē. Iedams viens, acīmredzot pārdomās un lūgšanā, Viņš pienāca pie dīķa un redzēja nožēlojamos cietējus uzmanām ūdeni, kas viņiem šķita vienīgā izārstēšanās iespēja. Jēzus vēlējās izmantot savu dziedinošo spēku un katru cietēju darīt veselu. Bija sabats. Daudzi devās uz templi, lai piedalītos dievkalpojumā, un Viņš zināja, ka dziedināšana izraisīs jūdu aizspriedumus, kas apturēs Viņa darbu.

Pestītājs ievēroja kādu ļoti nožēlojamu slimnieku. Šis vīrs trīsdesmit astoņus gadus bija bijis bezpalīdzīgs kroplis. Viņa slimība galvenokārt bija paša ļauno ieradumu sekas un tika uzskatīta par Dieva sodu. Viens, bez draugiem, juzdamies izslēgts no Dieva žēlastības, šis cietējs bēdu važās bija pavadījis daudzus gadus. Ap to laiku, kad bija gaidāma ūdens kustēšanās, tie, kas iežēlojās par slimnieka bezpalīdzīgumu, aiznesa viņu pie galvenās ejas. Taču labvēlīgajā mirklī neviens tam nepalīdzēja iekāpt dīķī. Viņš bija ievērojis ūdens saviļņošanos, bet nekad nepaspēja pavirzīties tālāk par dīķa malu. Citi, stiprāki par viņu, iemetās ūdenī pirms viņa. Nelaimīgais, bezpalīdzīgais cietējs nespēja sacensties ar steidzīgo, patmīlīgo pūli. Viņa neatlaidīgie mēģinājumi sasniegt mērķi, satraukums un pastāvīgā vilšanās ātri mazināja atlikušos spēkus.

Slimais vīrs gulēja uz sava paklāja un palaikam pacēla galvu, lai paskatītos uz dīķi, kad kāda laipna, līdzcietīga seja noliecās pār viņu un uzmanību saistīja vārdi: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Cietēja sirdī modās cerība. Viņš juta, ka kaut kā saņems palīdzību. Taču iedrošinājuma dzirksts drīz izdzisa. Viņš atcerējās, cik bieži bija mēģinājis sasniegt dīķi, un tagad vairs bija maz izredžu izdzīvot, līdz tā ūdens atkal sakustēsies. Noguris viņš novērsās, teikdams: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sāk kustēties; bet, kamēr es pats noeju, cits jau aiziet man priekšā.”

Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jāņa 5:6–8) Ar jaunu cerību slimais uzlūko Jēzu. Pestītāja sejas izteiksmei, balss noskaņai nav nekā līdzīga. No Viņa klātbūtnes izstaro mīlestība un spēks. Invalīda ticība uztver Kristus vārdus. Nešaubīdamies viņš paklausa, un, to darot, visa viņa būtība atsaucas aicinājumam.

Katrs nervs un muskulis ietrīsas jaunā enerģijā, un kroplajos locekļos rodas veselīgs dzīvīgums. Uzlēcis kājās, viņš iet stingrā, brīvā gaitā, slavēdams Dievu un priecādamies par atgūto spēku.

Šim paralizētajam cilvēkam Jēzus nebija devis nekādu apsolījumu par dievišķo palīdzību. Vīrietis varēja sacīt: “Kungs, ja Tu darīsi mani veselu, es paklausīšu Tavam vārdam.” Viņš varēja šaubīties, un tā būtu zaudējis vienīgo iespēju izveseļoties. Taču nē, viņš ticēja Kristus vārdam, ticēja, ka ir kļuvis vesels; nekavējoties viņš tiecās celties, un Dievs viņam deva spēku; slimais vēlējās staigāt un tiešām staigāja. Paklausot Kristus vārdam, viņš tika dziedināts.

Grēka dēļ mēs esam bijuši atšķirti no Dieva dzīvības. Mūsu dvēseles ir kļuvušas vārgas. Paši no sevis mēs neesam spējīgi dzīvot svētu dzīvi, tāpat kā nevarīgais vīrs nespēja staigāt. Daudzi apzinās savu bezpalīdzību; viņi ilgojas pēc tādas garīgās dzīves, kas viņus saskaņotu ar Dievu, un cenšas to sasniegt — bet veltīgi. Izmisumā viņi izsaucas: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24) Lai šie bezcerīgie cīnītāji raugās augšup. Pestītājs noliecas pār tiem, kurus Viņš ir atpircis ar savām asinīm, neizsakāmā sirsnībā un līdzjūtībā teikdams: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Viņš liek jums piecelties veselībā un mierā. Negaidiet, līdz jutīsities veseli. Ticiet Pestītāja vārdam. Nododiet savu gribu Kristum. Izlemiet kalpot Viņam, un, rīkojoties saskaņā ar Viņa vārdu, jūs saņemsit spēku. Lai kādi būtu bijuši ļaunie ieradumi, Kristus spēj un vēlas atraisīt ilgi valdījušās kaislības, kas saistījušas gan dvēseli, gan miesu. Viņš vēlas sniegt dzīvību cilvēkiem, kas “miruši savos pārkāpumos”. (Ef. 2:1) Viņš atbrīvos vājību, likstu un grēka važu saistītos gūstekņus.

Grēks ir saindējis dzīvības avotus, bet Kristus saka: “Es atņemšu tavus grēkus, Es tev došu mieru. Es tevi esmu atpircis ar savām asinīm. Tu esi Mans. Mana žēlastība stiprinās tavu novājināto gribu; Es novērsīšu sirdsapziņas pārmetumus, ko rada grēki.” Kad tev uzbrūk kārdināšanas, kad rūpes un mulsums apņem tevi, kad tu, drūms un mazdūšīgs, esi ar mieru ļauties izmisumam, raugies uz Jēzu, un Viņa klātbūtnes gaišais starojums izkliedēs tevi apņemošo tumsu. Kad tavā dvēselē grēks cīnās par virskundzību un nomāc tavu apziņu, raugies uz Pestītāju. Viņa žēlastība ir pietiekama, lai grēku vājinātu. Viņam lai pievēršas tava pateicīgā, neziņā trīsošā sirds. Satver tev pasniegto cerību. Kristus gaida, lai uzņemtu tevi savā saimē. Viņa spēks palīdzēs tavam vājumam; Viņš vadīs tevi soli pa solim. Liec savu roku Viņa rokā un ļauj Viņam sevi vadīt.

Nekad nedomā, ka Kristus ir tālu. Viņš vienmēr ir blakus. Viņa labsirdīgais tuvums apņem tevi. Meklē Viņu kā To, kas vēlas, lai tu Viņu atrastu. Viņš ilgojas, lai tu ne tikai aizskartu Viņa drānas, bet arī atrastos nepārtrauktā sadraudzībā ar Viņu.

“Ej un negrēko vairs”

Būdiņu svētki bija tikko beigušies. Jeruzālemē farizeju un priesteru intrigas pret Jēzu bija cietušas neveiksmi, un vakara krēslā “tie aizgāja katrs savā mājā. Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu.” (Jāņa 7:53; 8:1)

No pilsētas nemiera un burzmas, no rosīgā pūļa un nodevīgajiem rabīniem Jēzus devās projām — uz kluso olīvu birzi, kur Viņš varēja būt vienatnē ar Dievu. Rīta agrumā Kristus atgriezās templī. Kad cilvēki sapulcējās ap Viņu, Viņš apsēdās un mācīja tos.

Drīz Viņu pārtrauca. Tuvojās kāda farizeju un rakstu mācītāju grupa, vilkdama līdzi izbiedētu sievieti, kuru viņu skarbās, uzstājīgās balsis apsūdzēja septītā baušļa pārkāpšanā. Virzīdami to Jēzum tuvāk, viņi liekuļotā pazemībā teica: “Mācītāj, šī sieviete pienākta pašā laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” (Jāņa 8:4,5)

Viņu mākslotā dievbijība aizplīvuroja slepeni izstrādātu sazvērestību Kristus iznīcināšanai. Ja Viņš attaisnotu sievieti, Viņu varētu apsūdzēt Mozus likumu ignorēšanā. Ja Viņš atzītu, ka tā ir pelnījusi nāvi, Viņu varētu apsūdzēt romiešiem kā tādu, kas piesavinājies tikai šiem iekarotājiem piederošo varu.

Jēzus vēroja šo skatu — nokaunējies, trīcošs upuris un bargie ierēdņi bez cilvēcīgas līdzcietības. Kristus neaptraipītā skaidrība novērsās no šīs ainas. Neizrādīdams ne mazāko pazīmi, ka būtu dzirdējis jautājumu, Viņš noliecās un, pievērsis acis zemei, sāka rakstīt smiltīs.

Nepacietībā par Viņa vilcināšanos un acīmredzamo vienaldzību apsūdzētāji pievirzījās tuvāk, atgādinādami jautājumu. Viņu balsis apklusa, kad, sekojot Jēzus acīm, skats pievērsās zemei pie Viņa kājām. Tur bija uzrakstīti viņu pašu dzīves slepenie grēki.

Pacēlis galvu un uzlūkojis intrigantus, Jēzus sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (7. pants) Un, atkal noliecies, Viņš turpināja rakstīt.

Viņš nebija atmetis Mozus likumus, ne arī neatļauti iejaucies Romas valsts tiesībās. Apsūdzētāji cieta neveiksmi, jo to neīstā svētuma ietērps tika norauts, tie, vainīgi un notiesāti, stāvēja bezgalīgā Svētuma priekšā. Baidīdamies, ka to dzīves apslēptais ļaunums varētu tikt atklāts visiem ļaudīm, tie noliektām galvām un nodurtām acīm aizlavījās projām, atstādami savu upuri pie līdzcietīgā Pestītāja.

Jēzus piecēlās un, uzlūkodams sievieti, sacīja: “Kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (10., 11. pants)

Sarāvusies no kauna, sieviete stāvēja Jēzus priekšā. Vārdi: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” viņai izklausījās kā nāves spriedums. Viņa neuzdrošinājās pacelt uz Pestītāju acis, bet klusēdama gaidīja savu likteni. Pārsteigta viņa redzēja apsūdzētājus aizejam mēmus un apkaunotus, bet pēc tam izdzirdēja cerības pilnos vārdus: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs.” Viņas sirds atmaiga. Noslīgusi pie Jēzus kājām, sieviete izdvesa savus pateicīgās mīlestības vārdus un, rūgti raudādama, izsūdzēja grēkus.

Tas bija viņas jaunās dzīves — šķīstas un mierpilnas, Dievam veltītas dzīves — sākums. Dāvādams šai kritušajai dvēselei garīgu pacēlumu, Jēzus veica lielāku brīnumu nekā vissmagākās fiziskās slimības dziedināšanā — Viņš izārstēja cilvēku no garīgas slimības, kurai sekotu mūžīgā nāve. Šī atgriezusies sieviete kļuva par vienu no Viņa visuzticamākajām sekotājām. Pašaizliedzīgā paļāvībā un dievbijībā viņa pauda savu pateicību par Viņa piedodošo žēlastību. Pasaule pret šo sievieti izturējās nicinoši un ar izsmieklu, bet Bezgrēcīgais juta tai līdzi un sniedza palīdzīgu roku. Kaut gan liekulīgie farizeji grēcinieci apsūdzēja, Jēzus deva norādījumu: “Ej un negrēko vairs.”

Jēzus pazīst katru dvēseli. Jo lielāka ir grēcinieka vaina, jo vairāk tam vajadzīgs Pestītājs. Kristus dievišķās mīlestības un līdzjūtības pilnā sirds visvairāk tiecas pēc tā, kas ienaidnieka valgos ir iepīts visbezcerīgāk. Ar savām asinīm Viņš ir parakstījis cilvēces atbrīvošanas rakstu.

Jēzus nevēlas, lai tie, kas ir atpirkti par tik dārgu maksu, kļūtu par sātana kārdinājumu upuriem. Viņš nevēlas, lai mūs pārspēj un iznīcina. Viņš, kas bedrē savaldīja lauvas un atradās kopā ar saviem uzticīgajiem lieciniekiem uguns liesmās, ir tikpat gatavs darboties arī mūsu labā, lai mūsu raksturā apslāpētu katru ļaunumu. Šodien Viņš stāv pie žēlastības altāra, pienesdams Dievam to lūgšanas, kuri vēlas Viņa palīdzību. Viņš nenoraida nevienu raudošo un satriekto. Viņš labprāt piedod visiem, kas nāk lūgt piedošanu un atjaunošanu. Viņš nestāsta katram visu, ko varētu atklāt, bet gan aicina trīcošo dvēseli saņemt drosmi. Ikviens, kas vēlas, var no Dieva gūt spēku un slēgt mieru ar Viņu, un Viņš to dos.

Dvēseles, kas pie Jēzus vēršas pēc patvēruma, Viņš paceļ pāri apsūdzošajām un strīdu mēlēm. Neviens cilvēks vai ļaunais eņģelis vairs nespēj apsūdzēt šīs dvēseles. Kristus tās saista ar savu dievišķi cilvēcisko dabu. Tās nostājas blakus lielajam grēku Nesējam gaismā, kas nāk no Dieva troņa.

Jēzus Kristus asinis šķīsta “no visiem grēkiem”. (1. Jāņa 1:7)

“Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Rom. 8:33–34)

Kristus ir pierādījis, ka Viņam ir pilnīga vara pār vējiem, viļņiem un dēmonu apsēstajiem cilvēkiem. Viņš, kas apklusināja vētru un nomierināja satrakoto jūru, dāvā mieru arī sātana samulsinātām un pārvarētām dvēselēm.

Kapernaumas sinagogā Jēzus stāstīja par savu misiju — atbrīvot grēka vergus. Viņu pārtrauca izmisīgs kliedziens. Kāds prātu zaudējušais izskrēja no ļaužu vidus, saukdams: “Kas mums ar tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” (Marka 1:24)

Jēzus apsauca dēmonu, “sacīdams: “Ciet klusu un izej no tā.” Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis.” (Lūk. 4:35)

Iemesls arī šī cilvēka ciešanām bija paša dzīve. Grēka prieki to bija apbūruši, un viņš bija iecerējis pārvērst dzīvi lieliskā karnevālā. Nesātība un vieglprātība sabojāja šī cilvēka rakstura cēlo skaidrību, un to pilnīgi sāka pārvaldīt sātans. Nožēla nāca par vēlu. Kad viņš vēl varēja upurēt bagātību un izpriecas, lai atgūtu savu zaudēto stāju, viņš neko nedarīja un nokļuva ļaunā varā.

Pestītāja klātbūtnē viņā modās ilgas atbrīvoties, bet dēmons pretojās Kristus spēkam. Kad šīs cilvēks mēģināja vērsties pie Jēzus pēc palīdzības, ļaunais gars lika vārdus tā mutē, un tas kliedza baiļu agonijā. Dēmonu apsēstais daļēji apjauta, ka atrodas Tā klātbūtnē, kas viņu var atbrīvot, bet, kad centās nokļūt šī varenā spēka tuvumā, kāda cita griba viņu atturēja, un viņš izrunāja cita vārdus.

Briesmīga bija cīņa starp ļauno pretspēku visās tā izpausmēs un paša vēlēšanos kļūt brīvam. Likās, šim nomocītajam vīram jāzaudē sava dzīvība cīņā ar pretinieku, kas bija radījis viņa personības sabrukumu. Taču Pestītājs runāja kā tāds, kam ir vara, un atbrīvoja gūstekni. Reiz apsēstais vīrs nu stāvēja pārsteigto cilvēku priekšā un pats valdīja pār sevi.

Priecīgā balsī viņš slavēja Dievu par atbrīvošanu. Skatienā, kas vēl nesen dega neprāta ugunīs, tagad staroja saprāts, un no viņa acīm plūda pateicības asaras. Pārsteigtie ļaudis klusēja. Atguvuši valodu, tie izsaucās: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa.” (Marka 1:27)

Tāpat kā šis dēmonu apsēstais vīrs Kapernaumā, daudzi cilvēki arī šodien atrodas ļauno garu varā. Visi, kas apzināti atmet Dieva baušļus, nonāk sātana pārvaldībā. Dažs cilvēks rotaļājas ar grēku, domādams, ka varēs to pārtraukt pēc savas izvēles, taču tiek ievilināts arvien dziļāk, līdz atskārst, ka viņu pārvalda kāda stiprāka griba. Viņš nespēj izvairīties no šīs spēcīgās, noslēpumainās varas. Slepens grēks vai lolota kaisle var cilvēku turēt gūstā tikpat bezpalīdzīgu kā dēmonu apsēsto Kapernaumā.

Cilvēku stāvoklis tomēr nav bezcerīgs. Dievs nepārvalda mūsu prātu bez mūsu piekrišanas; katrs cilvēks brīvi izvēlas spēku, kuram grib pakļauties. Neviens nav grimis tik zemu, neviens nav tik ļauns, ka nespētu Kristū rast atbrīvošanu. Dēmoniskais spēks lūgšanas vietā spēja izrunāt sātana vārdus, bet neizteiktā sirds lūgšana tika sadzirdēta. Vārdos nepasacīta lūgšana, kuru ārkārtējā gadījumā izkliedz dvēsele, vienmēr tiek uzklausīta. Tos, kas vēlas būt sadraudzībā ar Dievu, Viņš neatstāj sātana varā vai pašu vājībās.

“Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai var aizbēgt no viņa viņa gūstekņi? Tomēr, (..) tā saka tas Kungs: arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt; Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus.” (Jes. 49:24–25)

Brīnišķa pārmaiņa notiks ar cilvēku, kas ticībā Pestītājam atvērs savas sirds durvis.

“Es jums esmu devis spēku”

Tāpat kā divpadsmit apustuļi, arī septiņdesmit mācekļi, kurus Kristus izsūtīja vēlāk, kā savas sūtības apliecinājumu saņēma pārdabisku dāvanu. Pēc pabeigtā darba viņi priecīgi atgriezās, sacīdami: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā!” Jēzus atbildēja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lūk. 10:17–18)

Turpmāk Kristus sekotājiem sātans jāuzskata par uzvarētu ienaidnieku. Pie krusta Jēzum bija jāgūst uzvara mūsu labā; šī uzvara mums jāpieņem kā sava — tāda ir Kristus vēlēšanās. “Redziet,” Viņš teica, “Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem, un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (19. pants)

Šis Svētā Gara visvarenais spēks ir ikvienas nožēlas pilnas dvēseles aizstāvis. Kristus neļaus nonākt ienaidnieka varā nevienam, kas nožēlo pārkāpumu un ticībā lūdz Viņa aizsardzību. Ir taisnība — sātans ir stiprs, bet, pateicība Dievam, mums ir varens Pestītājs, kas ļauno izdzina no Debesīm. Sātanam patīk, ka mēs daudzinām viņa spēku. Kādēļ nerunāt par Jēzu? Kādēļ nedaudzināt Viņa varu un Viņa mīlestību?

Debesu troni ietverošā apsolījumu varavīksne ir mūžīga liecība: “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību”. (Jāņa 3:16) Tā liecina Visumam, ka Dievs nekad nepametīs savus bērnus cīņā ar ļauno. Tā mums ir garantija, ka spēks un aizsardzība nemitēsies tik ilgi, kamēr pastāvēs pats Tronis.

Izglābti, lai kalpotu

Ir rīts pie Galilejas jūras. Jēzus un Viņa mācekļi sasnieguši krastu pēc vētrainas nakts uz ūdeņiem. Uzlecošās saules stari skar jūru un zemi it kā ar miera svētību. Izkāpjot krastā, paveras vēl briesmīgāks skats nekā vētras sabangotā jūra. No kādas paslēptuves starp kapu pieminekļiem divi vājprātīgie traucas viņiem pretim, lai visus saplosītu gabalos. Uz vīru rokām un kājām redzamas ķēžu atliekas; tās viņi sarāvuši, izbēgdami no ieslodzījuma. Viņi ir ievainoti un asiņo, acis nikni raugās aiz garajiem, pinkainajiem matiem; šķiet, cilvēciskais izskats ir zudis. Viņi drīzāk līdzinās plēsīgiem zvēriem nekā cilvēkiem.

Izbailēs mācekļi un viņu pavadoņi bēg, bet pēc īsa brīža pamana, ka Jēzus nav kopā ar viņiem, un atgriežas, lai Viņu sameklētu. Viņš stāv tur, kur tie Viņu bija atstājuši. Viņš, kas apklusināja vētru un pirms tam sastapa sātanu un to uzvarēja, nebēg arī no šiem dēmoniem. Kad tie, zobus griezdami un ar putām uz lūpām, tuvojas Viņam, Jēzus paceļ to pašu roku, kas bija likusi rimties viļņiem, un šie vīri nespēj pienākt tuvāk. Nikni, bet bezspēcīgi tie stāv Viņa priekšā.

Ietekmīgi Jēzus pavēl nešķīstajiem gariem iziet no viņiem. Nelaimīgie vīri saprot, ka tuvu ir Tas, kas viņus var atbrīvot no šiem mokošajiem dēmoniem. Viņi nokrīt pie Pestītāja kājām, lai lūgtos Viņa žēlastību, bet, kad paveras lūpas, ar viņu mutēm runā dēmoni, saukdami: “Kas mums ar Tevi, Tu Dieva Dēls! Vai Tu esi nācis priekšlaikus mūs mocīt?” (Mat. 8:29)

Ļaunie gari ir spiesti atbrīvot savus upurus, un velna apsēstajos notiek brīnišķīgas pārmaiņas. Viņu prātos ataust gaisma, rodas tīras, apzinīgas domas. Acis staro gaiši un skaidri. Tik ilgi sātana līdzībā izķēmotās sejas pēkšņi atmaigst, asinīm aptraipītās rokas kļūst mierīgas, un šie vīri sāk slavēt Dievu.

Pa to laiku no cilvēkiem izdzītie dēmoni ir ieskrējuši cūkās un tās iznīcinājuši. Cūkgani steidzas pavēstīt šos jaunumus pārējiem, un visi iedzīvotāji dodas tikties ar Jēzu. Abi vājprātīgie bija bijuši šīs zemes briesmas. Tagad tie, apģērbti un ar veselu prātu, sēž pie Jēzus kājām, klausoties Viņa sacīto un slavējot Viņu, kas tos darījis veselus. Taču šī brīnišķā skata vērotāji nepriecājas. Neaizstājamais cūku zaudējums viņiem šķiet nozīmīgāks nekā sātana gūstekņu atbrīvošana. Šausmās viņi pulcējas ap Jēzu, lūgdami Viņu aiziet. Viņš pakļaujas šai prasībai, iekāpj laivā un nekavējoties dodas uz pretējo krastu.

Pavisam citādas ir dziedināto velna apsēsto vīru izjūtas. Viņi ilgojas pēc sava Atbrīvotāja sabiedrības. Tā klātbūtnē viņi jūtas drošībā no dēmoniem, kas viņus bija mocījuši visu dzīvi un izpostījuši viņos visu cilvēcisko. Kad Jēzus jau gatavojas iekāpt laivā, viņi turas cieši Viņam blakus, nokrīt ceļos pie Viņa kājām un lūdz atļauju palikt Viņa tuvumā, lai varētu klausīties Viņa vārdos. Jēzus tomēr liek viņiem atgriezties mājās un izstāstīt visiem, kādas lielas lietas tas Kungs viņiem ir darījis.

Tāds tagad ir viņu uzdevums — apmeklēt pagānu mājvietas un stāstīt par svētībām, kas saņemtas no Jēzus. Viņiem ir žēl šķirties no Pestītāja. Viņiem būs lielas grūtības pagānisko tautiešu sabiedrībā, jo ilgā atšķirtība no citiem cilvēkiem ir vājinājusi viņu spējas veikt šo pienākumu. Tiklīdz Viņš uzdod tiem šo pienākumu, viņi ir gatavi paklausīt.

Par Jēzu viņi stāstīja ne tikai saviem tuviniekiem un kaimiņiem, bet pārstaigāja arī visu Dekapoli, visur vēstīdami par Viņa spēku glābt un liecinādami, ka Viņš tos ir atbrīvojis no dēmoniem.

Lai gan gadarieši nebija pieņēmuši Jēzu, Viņš tos neatstāja pašu izvēlētajā tumsībā. Tie vēl nebija pat dzirdējuši Jēzus vārdus, kad jau lūdza Pestītāju aiziet no viņu robežām. Viņi neapzinājās, ko bija atraidījuši, tādēļ Viņš gadariešiem sūtīja gaismu ar tādu cilvēku starpniecību, kurus tie neatteiksies uzklausīt.

Iznīcinot cūkas, sātana nolūks bija novērst cilvēkus no Pestītāja un aizkavēt Evaņģēlija sludināšanu šajā apvidū. Tomēr tieši šis notikums zemi pamodināja daudz labāk, nekā to spētu kāds cits, un pievērsa ļaužu uzmanību Kristum. Lai gan Pestītājs pats aizgāja, izdziedinātie vīri palika kā Viņa spēka liecinieki. Tumsības valdnieka mediji kļuva par gaismas upēm, Dieva Dēla vēstnešiem. Kad Jēzus atgriezās Dekapolē, ļaudis sapulcējās ap Viņu, un trīs dienas cilvēku tūkstoši no visas apkārtnes klausījās pestīšanas vēsti.

Abi dziedinātie bija pirmie misionāri, kurus Kristus sūtīja sludināt Evaņģēliju Dekapoles apgabalā. Tikai pavisam neilgi tie bija klausījušies Viņa vārdus, viņu ausis nebija dzirdējušas nevienu Jēzus svētrunu. Viņi nevarēja pamācīt cilvēkus tā, kā to spēja mācekļi, kas ar Kristu bija kopā diendienā, tomēr stāstīja to, ko zināja, to, ko paši bija redzējuši un dzirdējuši — par sajusto Pestītāja spēku. To var darīt ikviens, kura sirdi ir skārusi Dieva žēlastība. Šādu liecību prasa mūsu Kungs; ja tās trūkst, zeme iet bojā.

Evaņģēlijs jāsludina nevis kā sastingusi teorija, bet kā vitāls spēks, kas spēj pārveidot dzīvi. Dievs vēlas, lai Viņa kalpi liecinātu, ka Viņa žēlastībā cilvēki var iegūt Kristum līdzīgu raksturu un priecāties par Viņa lielās mīlestības apsolījumu. Viņš vēlas, lai mēs liecinām, ka Viņš nevar būt apmierināts, iekams visi, kas pieņem pestīšanu, būs pārveidoti un saņems svētās priekšrocības kā Viņa dēli un meitas.

Viņš labprāt pieņem pat tos, kuru rīcība pret Viņu ir bijusi visagresīvākā. Ja tie atgriežas, Visuvarenais piešķir tiem savu dievišķo Garu un sūta nepaklausīgo nometnē sludināt Viņa žēlastību. Dvēseles, kas bijušas degradētas un kļuvušas par sātana palīgiem, Kristus spēkā tiek pārveidotas par taisnības vēstnešiem un sūtītas stāstīt, kādas lielas lietas Kungs viņiem ir darījis un kā apžēlojies par tiem.

“Manu sasniegumu slava arvien ir nākusi no Tevis”

Pēc tam, kad sieviete no Kapernaumas bija ar ticības pieskārienu dziedināta, Jēzus vēlējās, lai viņa atklāti atzītu svētību guvumu. Evaņģēlija saņemtās balvas nav jāglabā zagšus vai jābauda slepenībā.

“Jūs esat Mani liecinieki”, tā saka tas Kungs, “un vienīgi Es esmu Dievs.” (Jes. 43:12)

Mūsu liecība par Viņa uzticību ir Debesu izvēlēts veids, kā atspoguļot Kristu pasaulei. Mums jāatzīst Viņa žēlastība tā, kā to jau senatnē ir atklājuši svētie vīri, bet visietekmīgākā būs liecība par mūsu pašu piedzīvojumiem. Mēs esam Dieva liecinieki, ja sevī atklājam dievišķā spēka darbību. Katra cilvēka dzīve atšķiras no citu dzīves, un arī piedzīvojumi ir būtiski atšķirīgi. Dievs vēlas, lai Viņu sasniedz mūsu slavinājums, kas apliecina arī mūsu individualitāti. Šiem patiesajiem Visuaugstākajam adresētajiem slavas vārdiem, ja tos pavada kristīga dzīve, ir nepārvarams spēks, kas darbojas dvēseļu pestīšanas labā.

Mēs svētību gūsim tad, ja katru Dieva dāvanu paturēsim atmiņā. Tā ticība kļūs stiprāka gan lūgt, gan arī saņemt no Kunga vēl vairāk. Pat vismazākajā svētībā, ko paši gūstam no Dieva, ir lielāks iedrošinājums nekā visos aprakstos, kuros varam izlasīt par citu cilvēku ticību un piedzīvojumiem. Dvēsele, kas atsaucas Dieva žēlastībai, būs kā auglīgs dārzs. Tās veselība ātri uzlabosies, tās gaisma atspīdēs tumsībā, un pār pestīto būs redzama Kunga godība.

“Kā es atmaksāšu tam Kungam
par visu, ko Viņš man labu darījis?
Es pacelšu svētības kausu
un piesaukšu tā Kunga vārdu.
Es pildīšu tam Kungam savus solījumus
visas Viņa tautas priekšā!”

“Es dziedāšu tam Kungam visu savu mūžu,
es slavēšu savu Dievu, kamēr vien šeit mītu!
Manas sirds domas lai Viņam patīk,
es priecāšos tam Kungam.”

“Kas var izteikt tā Kunga varenos darbus
un pienācīgi paust visu Viņa teicamo veikumu slavu?”

“Piesauciet Viņa vārdu,
sludiniet tautu starpā Viņa darbus!
Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam,
stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!
Slavējiet Viņa svēto vārdu!
Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu!”

“Jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību.
Manas lūpas lai Tevi slavē (..).
Kā ar taukumiem un gardumiem
ir pamielota mana dvēsele,
un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām,
kad es Tevi pieminu apguldamies
un par Tevi domāju uzmozdamies.
Tu esi bijis mans palīgs,
un Tavu spārnu ēnā es līksmojos.”

“Uz Dievu es paļaujos un nebīstos;
ko cilvēki man var darīt?
Tev, Dievs, es esmu parādā, ko esmu solījis;
Tev es nesīšu pateicības upurus.
Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves,
manas kājas no slīdēšanas,
lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā.”

“Tu, Israēla svētais.
Lai gavilē manas lūpas, kad es Tev spēlēju,
un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis.
Lai arī mana mēle cauru dienu stāsta par Tavu taisnīgumu.”
“Tu esi mana cerība (..) no pašas manas jaunības (..).
Manu sasniegumu slava arvien ir nākusi no Tevis.”

“Es gribu radīt nezūdamu piemiņu Tavam vārdam (..), un tautas teiks Tavu slavu.”
(Ps. 116:12–14; 104:33,34; 106:2; 105:1–3; 63:4,6–8; 56:12–14; 71:22–24,5,6; 45:18)

“Bez maksas Jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet”

Evaņģēlija gaisma nav jāierobežo vai jāpiedāvā tikai dažiem izredzētajiem, kuri, kā domājam, pagodinās mūs, ja pieņems aicinājumu. Vēsts jāsniedz visiem. Kad Dievs svētī savus bērnus, tas nav tikai viņu dēļ, bet pasaules labā. Viņš savas dāvanas mums dod tādēļ, lai, tās izdalot, mēs šīs veltes pavairotu.

Samariete, kas pie Jēkaba akas sarunājās ar Jēzu, tikko atradusi Pestītāju, pie Viņa atveda jau citus. Viņa bija pat veiksmīgāka misionāre nekā Jēzus mācekļi. Viņi nesaskatīja Samarijā nekā tāda, kas norādītu, ka tā būtu cerību sološs darba lauks. Viņu domas centrējās ap lieliem nākotnes plāniem. Viņi neredzēja, ka tieši blakus ir ievācama raža. Tikai ar šīs vienas viņu noniecinātās sievietes palīdzību vesela pilsēta tika ataicināta klausīties Jēzu. Samariete nekavējās, bet nesa gaismu saviem tautiešiem.

Šī sieviete simbolizē tādu ticības izpausmi, kas tieši darbībā apstiprina paļāvību uz Kristu. Katrs patiess māceklis piedzimst kā Dieva valstības misionārs. Tiklīdz viņš iepazīst Pestītāju, tā jau vēlas arī citus iepazīstināt ar Viņu. Patiesību, kas glābj un svētī, savā sirdī nevar ieslēgt. Kas dzer dzīvības ūdeni, pats kļūst par dzīvības avotu. Saņēmējs kļūst devējs. Kristus žēlastība dvēselē ir kā strauts tuksnesī, kas plūst, atsvaidzinot visus, un tiem, kas ir jau tuvu bojāejai, liek kāri dzert dzīvības ūdeni. Darot to, tiek gūtas lielākas svētības, nekā tikai saņemot labumu sev. Izplatot brīnišķo pestīšanas vēsti, paši nākam Pestītājam vēl tuvāk.

Par Viņa žēlastības saņēmējiem Kungs saka:

“Es tās [avis] svētīšu un piešķiršu svētību arī visai savai kalna zemei, Es došu lietu savā laikā: tas būs svētības lietus.” (Ec. 34:26)

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzrunāja visus un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts: No viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”” (Jāņa 7:37,38)

Tiem, kas saņem, jāsniedz citiem. No visām pusēm skan saucieni pēc palīdzības. Dievs aicina ticīgos priecīgi kalpot citiem cilvēkiem. Ir jāiegūst nevīstoši vainagi, ir jāiemanto Debesu valstība; neziņā bojā ejošā pasaule ir jāapgaismo.

“Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:35,36)

Trīs gadus mācekļu acu priekšā bija Jēzus brīnišķīgais piemērs. Dienu no dienas viņi kopā gāja un sarunājās ar Viņu, klausījās Viņa uzmundrinājumus nogurušajiem un grūtsirdīgajiem un vēroja Viņa spēka atklāsmes, kad tika dziedināti slimie un iepriecināti apbēdinātie. Kad pienāca laiks Jēzum doties projām, mūsu Kungs mācekļiem deva žēlastību un spēku turpināt Viņa darbu Viņa vārdā, proti, izplatīt mīlestības un dziedināšanas Evaņģēlija gaismu. Pestītājs apsolīja, ka Viņa klātbūtne saglabāsies vienmēr. Ar Svētā Gara starpniecību Viņš būs viņiem vēl tuvāk nekā tad, kad redzamā veidā mājoja cilvēku vidū.

Arī mums ir jādara tas pats darbs, ko veica mācekļi. Ikvienam kristietim ir jābūt misionāram. Ar līdzjūtību mums jākalpo tiem, kam vajadzīga palīdzība, cenšoties nesavtīgā dedzībā mazināt smagi savainotās cilvēces bēdas.

Kaut ko darāmu var atrast visi. Kristus darbā nevienam nav jājūtas liekam. Pestītājs solidarizējas ar katru cilvēku. Viņš kļuva par šīs zemes ģimenes locekli, lai mēs kļūtu Debesu ģimenes locekļi. Viņš ir Cilvēka Dēls, tātad ikviena Ādama dēla un meitas brālis. Viņa sekotājiem nav jājūtas atšķirtiem no apkārtējās, bojā ejošās pasaules. Viņi ir cilvēces lielā auduma daļa, un Debesis noraugās uz tiem gan kā uz grēciniekiem, gan arī kā uz svēto brāļiem.

Daudzi miljoni cilvēku, būdami slimi, neziņā un grēkā, nekad nav pat dzirdējuši par Kristus mīlestību pret tiem. Ja mūsu un viņu apstākļi tiktu mainīti vietām, ko mēs gribētu, lai viņi dara mūsu labā? Tāpēc viņu labā jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Kristus izdotais dzīves likums, saskaņā ar kuru ikviens pastāvēs vai ies bojā tiesas dienā, skan šādi: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mat. 7:12)

Visās mums piešķirtajās priekšrocībās — audzināšanā, izglītībā, rakstura cēlumā, kristīgajā izglītībā, garīgajā pieredzē — mēs esam parādā mazāk apdāvinātajiem; tādēļ, cik vien ir mūsu spēkos, mums jākalpo viņiem. Stiprajiem jāatbalsta vājākie.

Godības eņģeļi, kas ik dienas uzlūko Debesu Tēvu, ir priecīgi, ka var nepārtraukti rūpēties par Viņa mazākajiem bērniem. Eņģeļi vienmēr ir tur, kur viņi visvairāk vajadzīgi, pie tiem, kam jāizcīna visskaudrākās cīņas ar sevi un kas dzīvo vissliktākajos apstākļos. Viņi sevišķi rūpējas par vājajām un nedrošajām dvēselēm, kurām ir daudz nevēlamu rakstura īpašību. Skaidrās, bezgrēcīgās būtnes no Debesu pagalmiem veic to darbu, kuru patmīlīgas sirdis uzskatītu par pazemojošu — kalpošanu pagrimušajiem un raksturā mazvērtīgākajiem.

Jēzus neuzskatīja Debesis par iekārojamu vietu, kamēr mēs vēl bijām pazuduši. Viņš atstāja Debesu pagalmus, lai paciestu intrigu un apvainojumu pilno dzīvi un kaunpilno nāvi uz zemes. Viņš, kam piederēja nenovērtējamās Debesu bagātības, kļuva nabags, lai ar Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti. Mums jāseko Viņa iemītajās pēdās.

No brīža, kad kāds cilvēks kļūst par Dieva bērnu, tam jāuzskata sevi par locekli ķēdē, kas nolaista pasaules glābšanai, un vienotam ar Kristu Viņa žēlastības plānā jāiet kopā ar Viņu meklēt un glābt pazudušos.

Daudzi iedomājas, ka būtu liela priekšrocība apmeklēt vietas, kur dzīvojis Kristus, staigāt pa Viņa takām, aplūkot ezeru, pie kura Viņam patika mācīt, kalnus un ielejas, pie kurām tik bieži kavējās Viņa skats. Taču nevajag doties uz Nacareti, Kapernaumu vai Betāniju, lai staigātu Jēzus pēdās. Viņa pēdas atradīsim pie slimnieka gultas, bezcerīga trūkuma mitekļos, lielpilsētu pārpildītajās ielās, visur, kur vien ir cilvēki, kuru sirdīm vajadzīgs mierinājums.

Mums jāpaēdina izsalkušie, jāapģērbj kailie, jāmierina cietēji un nomāktie. Mums jākalpo izmisušajiem un jāiedveš cerības bezcerīgajiem.

Nesavtīgā kalpošanā atklātā Kristus mīlestība ļaundara pārveidošanai būs ietekmīgāka nekā zobens vai tiesa. Šie ieroči ir nepieciešami, lai likumpārkāpējiem iedvestu bailes, bet kalpošana mīlestībā var izdarīt daudz vairāk nekā tie. Un būs tā, ka pārmetumu nocietināta sirds atmaigs Kristus mīlestībā.

Misionārs var ne tikai atvieglot fiziskās ciešanas, bet arī vadīt grēciniekus pie Lielā Ārsta, kas spēj šķīstīt dvēseli no grēka spitālības. Dievs ir nolēmis, lai ar Viņa kalpu palīdzību slimie, nelaimīgie un ļauno garu apsēstie sadzirdētu Viņa balsi. Ar savu ļaužu starpniecību Viņš vēlas būt mierinātājs, kādu pasaule nepazīst.

Pestītājs ir atdevis savu dārgo dzīvību tādas draudzes nodibināšanai, kas spēj kalpot cietējiem, noskumušajiem un kārdinātajiem. Ticīgo pulciņš var būt trūcīgs, neizglītots un nepazīstams, tomēr Kristus spēkā tas mājās, sabiedrībā un pat “pāri robežām” spēj paveikt darbu, kura sekas iesniegsies mūžībā.

Tāpat kā pirmajiem mācekļiem toreiz, arī Kristus sekotājiem šodien domāti šādi vārdi:

“Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Mat. 28:18,19; Marka 16:15)

Viņa klātbūtnes apsolījums domāts arī mums: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20)

Šodien ziņkārīgo pulki nepulcējas tuksnesī, lai redzētu un dzirdētu Kristu. Viņa balsi nevar saklausīt trokšņainajās ielās. Neatskan saucieni dzīves ceļmalās: “Jēzus no Nacaretes iet garām.” (Lūk. 18:37) Tomēr vēsts arī šodien ir patiesa. Pa mūsu ielām neredzams iet Kristus. Ar žēlastības svēto vēsti Viņš ienāk mūsu mājokļos un vēlas sadarboties ar visiem, kam ir griba strādāt Viņa vārdā. Viņš ir mūsu vidū, lai dziedinātu un svētītu, ja vien mēs Viņu uzņemam.

“Tā saka vēl tas Kungs: “Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju svētības dienā; Es tevi pasargāju un padarīju tevi par tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: Nāciet laukā! — bet tiem, kas sēd tumsā: Nāciet gaismā!””
“Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi,
kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu,
kas saka Ciānai: “Tavs Dievs ir Ķēniņš!””
(Jes. 49:8,9; 52:7)

“Gavilējiet skaļi priekā, jūs (..) sagrautie mūri!
Jo tas Kungs ir apžēlojies par savu tautu (..)!
Tas Kungs ir atsedzis savu svēto elkoni
visu tautu priekšā,
visi zemes gali redzēs no mūsu Dieva izejošo palīdzību.”
(Jes. 52:9,10)

Ārsta darbs

“Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.”

Dievišķā un cilvēciskā sadarbība

Savā dziedinātāja kalpošanā ārstam ir jāsadarbojas ar Kristu. Pestītājs palīdzēja atspirgt gan dvēselei, gan miesai. Viņa mācītais Evaņģēlijs bija vēsts par garīgu dzīvi un fizisku atjaunošanu. Atbrīvošana no grēka bija saistīta ar slimību dziedināšanu. Tāda pati kalpošana uzticēta arī kristīgajam ārstam. Viņam jāsadarbojas ar Kristu, rūpējoties par cilvēku fiziskajām un garīgajām vajadzībām un jābūt žēlastības vēstnesim, dziedinot gan slimās miesas, gan ar grēku slimās dvēseles.

Ārsta profesijā Kristus ir galvenais vadītājs. Lielais Ārsts Kristus ir blakus katram dievbijīgam speciālistam, kas remdē cilvēku ciešanas. Ārstam, lietojot dabas līdzekļus slimību ārstēšanā, būtu jāpievērš pacientu uzmanība Kristum, kas var atvieglot kā dvēseles, tā arī fiziskās ciešanas. Kristus sekmīgi pabeidz ārstu sākto palīdzību veselības atgūšanā. Viņi cenšas palīdzēt dabas dziedinošajam spēkam, bet Kristus pats ir dziedinātājs. Ārsts palīdz saglabāt dzīvību, Kristus to piešķir.

Dziedināšanas pirmsākums

Veikdams brīnumus, Pestītājs parādīja spēku, kas pastāvīgi strādā cilvēka labā, to uzturot un dziedinot. Diendienā Dievs darbojas ar dabas starpniecību, stundu pēc stundas, ik brīdi uzturot, stiprinot un atjaunojot mūsu dzīvību. Ja kāda mūsu organisma daļa ir ievainota, tūlīt sākas dziedināšana; veselības atjaunošanu iesāk dabas spēki, kas patiesībā ir Dieva spēks. Viss dziedinošais spēks nāk no Viņa. Ja kāds atspirgst pēc slimības, tad to izdziedinājis ir Dievs.

Kāds naidīgs spēks rada slimības, ciešanas un nāvi. Tas ir sātans — iznīcinātājs, bet Dievs ir atjaunotājs.

Israēlam sacītie vārdi piepildās arī šodien tiem, kas atgūst fizisko vai dvēseles veselību. “Es esmu tas Kungs, jūsu Ārsts.” (2. Moz. 15:26)

“Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei.” (3. Jāņa 2) Šajos vārdos izteikts Dieva vēlējums katram cilvēkam.

Viņš “piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.” (Ps. 103:3,4) Dziedinot sirgstošos, Kristus viņus brīdināja: “Negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” (Jāņa 5:14) Viņš mācīja, ka cilvēki saslimst, ja pārkāpj Dieva likumus. Tikai paklausot tiem, var saglabāt veselību.

Ārstam vajadzētu pamācīt savus pacientus, ka veselības atgūšanā viņiem jāsadarbojas ar Dievu. Ārsts nepārtraukti pārliecinās par to, ka slimība ir grēka sekas. Viņš saprot, ka, tāpat kā Dekalogs (desmit baušļi), arī dabas likumi ir dievišķi, un, tikai paklausot tiem, var atgūt vai saglabāt veselību. Viņš redz, ka savu nepareizo ieradumu dēļ cieš daudzi, kurus varētu izdziedināt, ja viņi darītu visu iespējamo veselības atgūšanai. Cilvēki jāpamāca, ka katrs ieradums, kas samaitājoši ietekmē fizisko, prāta vai garīgo enerģiju, ir grēks, ka veselība jāsargā, paklausot Dieva likumiem, kurus Viņš apstiprinājis visas cilvēces labā.

Ja ārsts redz, ka pacientam ir nepareiza uztura, dzeršanas vai kādas citas neveselīgas noslieces izraisīta slimība, un tomēr nepasaka viņam to, tad nodara slimniekam ļaunumu. Dzērājiem, ļaundariem un tiem, kas nodevušies izvirtībām, ārstam ir skaidri un noteikti jāpaskaidro, ka viņu ciešanas ir grēka sekas. Tiem, kas saprot dzīvības pamatlikumus, nopietni jācenšas cīnīties ar slimību cēloņiem. Kā gan ārsts var klusēt, redzot nepārtrauktas mokošas sāpes un pastāvīgi palīdzot remdēt ciešanas? Vai viņš ir labsirdīgs un žēlsirdīgs, ja nemāca stingru atturību kā ietekmīgāko slimību dziedinātāju?

Ir skaidri jāpasaka, ka dzīvības ceļš ir Dieva baušļi. Dievs ir devis dabas likumus, bet Viņa likumi nav untumainas vai nelikumīgas prasības. Ikviens “Tev nebūs” vai nu fiziskajā, vai morālajā jomā ietver apsolījumu. Ja mēs tam paklausīsim, mūsu gājumu pavadīs svētības. Dievs nekad mūs nespiež darīt pareizi, bet cenšas pestīt no ļaunā un vadīt uz labu.

Pievērsīsim uzmanību Israēlam dotajiem likumiem. Dievs viņiem deva noteiktus norādījumus par dzīvesveidu. Viņš deva likumus, kas attiecās gan uz fizisko, gan garīgo labklājību, un paklausības gadījumā apsolīja, ka “Kungs novērsīs no tevis visādas slimības”. (5. Moz. 7:15) “Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko Es jums šodien svinīgi pasludinu.” “Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina.” (5. Moz. 32:46; Sal. pam. 4:22)

Dievs vēlas, lai mēs sasniegtu pilnību, kādu mums dāvinājis Kristus. Viņš aicina izvēlēties pareizo, savienoties ar Debesu spēkiem, pieņemt principus, kas mūsos atjaunos dievišķo līdzību. Savā rakstītajā Vārdā un lielajā dabas grāmatā Viņš ir atklājis dzīvības pamatprincipus. Mūsu pienākums ir apgūt tos un paklausībā sadarboties ar Viņu, kas spēj atjaunot fizisko un arī garīgo veselību.

Cilvēkiem jāuzzina, ka paklausības svētības visā pilnībā var saņemt tikai tad, ja pieņem Kristus žēlastību. Tā ir Viņa žēlastība, kas cilvēkam dod spēku paklausīt Dieva likumiem. Tā dara spējīgu atbrīvoties no ļauno ieradumu verdzības un ir vienīgais spēks, kas viņu noturēs uz taisnības ceļa.

Kad tiek pieņemts skaidrais un spēcīgais Evaņģēlijs, tas dziedina grēka izraisītās slimības. Uzlēks Taisnības Saule, un tad plūdīs “dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas”. (Mal. 3:20, Glika tulk. 4:2) Ne viss, ko šī pasaule piedāvā, spēj dziedēt salauztu sirdi vai piešķirt mierīgu prātu, atņemt rūpes vai novērst slimības. Slava, apdāvinātība, talants nespēj iepriecināt noskumušu sirdi vai atjaunot izpostītu dzīvi. Cilvēka dvēsele ir atkarīga vienīgi no dievišķās dzīvības.

Mīlestība, kuru Kristus izplata visā mūsu būtnē, ir dzīvinošs spēks. Tā dziedina katru dzīvībai svarīgo organisma daļu — smadzenes, sirdi un nervus. Tā mūsos modina vēlmi darboties, atbrīvo dvēseli no vainām un bēdām, nomāktības un rūpēm, kas salauž dzīvības spēkus. Tai līdzi nāk apskaidrība un savaldība. Tā ienes dvēselē prieku, kuru nekas pasaulīgs nespēj izpostīt, — prieku Svētajā Garā — veselīgu dzīves prieku.

Pestītāja vārdi — “Nāciet pie Manis, (..) Es jūs gribu atvieglināt” (Mat. 11:28) — ir recepte fizisko, prāta un garīgo slimību dziedināšanai. Lai gan cilvēki cieš savas nepareizās rīcības dēļ, Dievs par viņiem iežēlojas. Palīdzību var atrast pie Viņa. To labā, kas Viņam uzticēsies, Viņš darīs lielas lietas.

Lai gan gadsimtiem ilgi grēks cilvēku ciltī ir nostiprinājis savu ietekmi, lai gan ar maldiem un viltību sātans ar savu melīgo skaidrojumu uz Dieva Vārdu ir metis tumšu ēnu un licis cilvēkiem apšaubīt Dieva labestību, tomēr Tēva žēlastība un mīlestība nav pārstājusi plūst lejup bagātīgās straumēs. Ja, novērtējot dievišķās dāvanas, cilvēki pret Debesīm atvērtu savas dvēseles, tajās ieplūstu dzīvinošs spēks.

Ārsts, kurš vēlēsies būt pietiekami labs Kristus darbinieks, centīsies augt katrā sava darba nozarē. Tas uzcītīgi mācīsies, lai teicami atbilstu savai profesijai, vienmēr tieksies sasniegt augstāku kvalifikāciju, iegūt rosinošas atziņas, lielāku darba prasmi un dziļāku problēmu izpratni. Ikvienam ārstam jāapzinās, ka tas, kas strādā vāji un neprasmīgi, nodara ļaunu ne vien slimajam, bet ir netaisns arī pret saviem darbabiedriem. Ārsts, kas apmierinās ar vājām zināšanām un ierobežotu darba prasmi, ne tikai mazina savas profesijas godu, bet arī apkauno Kristu, Galveno Ārstu.

Cita nodarbošanās jāmeklē tiem, kas jūt, ka nav piemēroti mediķa darbam. Tie, kas spēj rūpēties par slimajiem, bet viņu medicīniskā izglītība un atbilstība ārsta amatam ir ierobežota, rīkotos pareizi, ja uzņemtos šī darba necilāko daļu — uzticīgi kalpotu par kopējiem. Pacietīgi strādājot prasmīgu ārstu vadībā, viņi pastāvīgi var mācīties un, izmantojot katru izdevību, gūt zināšanas, ar laiku kļūstot pilnīgi piemēroti ārsta darbam. Lai jaunie ārsti kā Viņa, Lielā Ārsta, “līdzstrādnieki (..) Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši (..), nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai amats [pie slimniekiem] netop lamāts. Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi.” (2. Kor. 6:1–4)

Dieva nolūks ir, lai mēs vienmēr tiektos augšup. Īsts ārsts misionārs aizvien pilnīgos savu prasmi. Apdāvināti kristīgi ārsti, kuriem ir augstas profesionālās iemaņas, ir jāatrod un jāmudina iesaistīties kalpošanā Dievam vietās, kur viņi varētu mācīt un sagatavot citus kļūt par ārstiem misionāriem.

Ārstam savā dvēselē jāuzkrāj Dieva Vārda gaisma. Viņam pastāvīgi jāpieaug žēlastībā. Nav pareizi, ja reliģija viņam ir tikai viens valdzinājums citu vidū. Tai jābūt dominantei pāri visam citam. Ārstam jādarbojas augstu, svētu motīvu vadītam — motīvu, kas ir spēcīgi, jo nāk no Kristus, kurš atdeva savu dzīvību, lai sniegtu mums spēku uzvarēt ļauno.

Ja ārsts savā profesijā uzticīgi un uzcītīgi svētosies, lai kalpotu Kristum, un izbrīvēs laiku savas sirds pārbaudei, viņš aptvers sava svētā aicinājuma noslēpumu. Viņš spēs sevi audzināt un disciplinēt tā, ka visi, kas atrodas viņa ietekmē, saskatīs tās izglītības un gudrības pārākumu, kuru gūst ar gudrības un spēka Dievu vienots cilvēks.

Nevienā citā darbā nav vajadzīga tik cieša savienība ar Kristu kā ārsta darbā. Katram, kas vēlas to veikt pienācīgi, ik dienu un ik stundu jābūt kristietim. Pacienta dzīvība atrodas ārsta rokās. Viena bezrūpīga diagnoze, viena nepareiza recepte kritiskā gadījumā vai viena nemākulīga rokas kustība operācijā, pat tikai mata platumā, — un kāda dzīvība var tikt zaudēta, viena dvēsele nonāk mūžībā. Cik tā ir milzīga atbildība! Cik svarīgi katram ārstam vienmēr strādāt dievišķā Ārsta vadībā!

Pestītājs labprāt vēlas palīdzēt visiem, kas lūdz no Viņa gudrību un domu skaidrību. Kam gan vairāk ir vajadzīga gudrība un domu skaidrība kā ārstam, no kura lēmuma ir atkarīgs tik daudz? Ikvienam, kas palīdz cilvēkiem veseļoties un pagarināt dzīvi, ticībā jāraugās uz Kristu, lai Viņš vadītu katru tā kustību. Pestītājs sniegs gudrību un prasmi rīkoties grūtos brīžos.

Tiem, kas rūpējas par slimajiem, ir sniegtas brīnišķas izdevības. Slimniekiem ir jāsaprot, ka visā viņu ārstēšanas procesā ārsts cenšas tiem palīdzēt sadarboties ar Dievu slimības novēršanā. Paskaidrojiet pacientiem, ka katrā ar Dieva likumiem saskaņotā solī tie var sagaidīt dievišķā spēka palīdzību.

Slimie un cietēji vairāk uzticēsies ārstam, par kuru ir pārliecināti, ka tas bīstas un mīl Dievu. Viņi paļausies uz tā vārdiem. Tāda ārsta klātbūtnē un vadībā viņi jutīsies droši.

Kristīgam praktizējošam ārstam, pazīstot Kungu Jēzu, ir priekšrocība lūgšanā pieaicināt Viņu slimnieka istabā. Lai ārsts pirms kritiskas operācijas lūdz Lielā Ārsta palīdzību un iedrošina cietēju, ka Dievs spēj droši vadīt cauri smagajam pārbaudījumam un visos ciešanu brīžos ir drošs patvērums visiem Viņam uzticīgajiem. Ārsts, kas to nespēj, zaudēs vienu slimnieku pēc otra, kas citādi būtu glābti. Ja mediķis tiem dotu iedvesmojošu padomu ticēt Pestītājam, kas jūt līdzi visās sāpēs un mokās, un lūgšanā Viņam izteiktu savas dvēseles ciešanas, tad ārstēšanās iznākums daudz biežāk būtu veiksmīgs.

Tikai Kristus, kas lasa sirdīs, spēj saprast, ar kādām bailēm un šausmām daudzi pacienti piekrīt operācijai, ko veiks ārsta rokas. Viņi saprot draudošās briesmas. Slimnieki gan uzticas ārsta prasmei, bet tomēr saprot, ka tā nav nekļūdīga. Taču, ja viņi redz ārstu, zemojušos lūgšanā, izlūdzot palīdzību no Dieva, viņos rodas uzticība. Pateicība un paļāvība atver sirdi Dieva dziedinošajam spēkam, visas cilvēka būtnes enerģija tiek iedzīvināta, un dzīvības spēki triumfē.

Arī ārstam Pestītāja klātbūtne ir spēka pamats. Bieži atbildības sajūta un iespēja kļūdīties iedveš bailes pašam ārstam. Trauksmains nemiers un nedrošība mēdz padarīt roku neprasmīgu. Pārliecība, ka dievišķais Padomdevējs atrodas blakus, lai vadītu un stiprinātu, dod mieru un drosmi. Kristus pieskāriens ārsta rokai sniedz dzīvīgumu, mieru, paļāvību un spēku.

Ja krīze laimīgi pārvarēta un panākumi ir acīmredzami, dažus mirkļus kopā ar pacientu vajag veltīt lūgšanai, izsakot pateicību par saudzēto dzīvību. Ja slimnieks pateicību izsaka ārstam, norādiet, ka slava un pateicība pienākas Dievam. Sakiet pacientam, ka viņa dzīvība tika saudzēta tādēļ, ka to sargāja dievišķais Ārsts.

Ārsts, kas tā rīkosies, vadīs savu pacientu pie Kristus, no kura ir atkarīga ikviena cilvēka dzīvība, pie Tā, kas spēj izglābt pilnīgi visus pie Viņa nākušos.

Ārstnieciskās misijas darbā jātiecas pēc patiesas ieinteresētības par dvēseļu glābšanu. Tāpat kā Evaņģēlija sludinātājam, arī ārstam ir uzticēta visaugstākā cilvēkam jebkad uzliktā atbildība. Vai nu viņš to apzinās vai ne, mediķim ir jābūt arī dvēseļu dziedinātājam.

Darbā saskaroties ar slimībām un nāvi, ārsti pārāk bieži no redzesloka pazaudē nākotnes dzīves svinīgo realitāti. Nopietnajos centienos novērst slimnieka fiziskās ciešanas viņi aizmirst, kādās briesmās ir neatgriezusies dvēsele. Slimnieks var zaudēt dzīvību. Tad pēdējā izdevība liecināt par Dievu un glābt cietēja dvēseli būs izslīdējusi no ārsta rokām. Viņam ar šo cilvēku atkal vajadzēs sastapties pie Kristus tiesneša krēsla.

Mēs bieži neizmantojam iespējas pateikt īstos vārdus īstajā laikā. Šādai izdevībai ir zelta vērtība. Pie slimnieka gultas nav jārunā par ticības problēmām vai domstarpībām. Cietējam jānorāda uz Dievu, kas ir labprātīgs glābt visus, kas ticībā nāk pie Viņa. Sirsnīgi, laipni palīdziet dvēselei, kas atrodas starp dzīvību un nāvi.

Ārsts, apzinādamies, ka Kristus ir viņa personiskais Pestītājs, jo pats ir ticis atvests pie šī Patvēruma, saprot, kā izturēties pret drebošo, vainīgo, ar grēku slimo dvēseli, kas pie viņa vēršas pēc palīdzības. Viņš var atbildēt uz jautājumu: “Kas man jādara, lai tiktu pestīts?” Viņš var pastāstīt par Pestītāja mīlestību, no savas pieredzes liecināt par atgriešanās un ticības spēku. Vienkāršos, nopietnos vārdos ārsts var izteikt dvēseles vajadzības lūgšanā Dievam un iedrošināt arī slimo lūgt un saņemt līdzjūtīgā Pestītāja žēlastību. Ārstam tā kalpojot pie slimā gultas, sakot vārdus, kas dod palīdzību un mierinājumu, Kungs darbosies kopā ar viņu. Ja cietēja prāts pievērsīsies Pestītājam, Kristus miers pildīs viņa sirdi, un saņemtā garīgā veselība būs Dieva palīdzīgā roka fiziskās veselības atgūšanai.

Apmeklējot slimnieku, ārstam bieži radīsies izdevība kalpot cietēja draugiem. Viņu sirdis atmaigst, paliekot nomodā pie cietēja gultas, kad viņi jūtas bezspēcīgi klusināt sirdzēja vaidus. Bieži vien no citiem slēptas bēdas tiek izteiktas ārstam. Tad ir izdevība šiem cietējiem norādīt uz To, kas ir aicinājis nogurušos un bēdīgos nākt pie Viņa. Bieži var arī kopā lūgt ar viņiem, izstāstot viņu vajadzības visu sāpju Dziedinātājam, visu bēdu Mierinātājam.

Dieva apsolījumi

Ārstam rodas vērtīgas izdevības norādīt saviem pacientiem uz Dieva Vārda apsolījumiem. No šīs dārgumu krātuves jāņem vecas un jaunas lietas, bieži jāizsaka mierinājuma un pamācību vārdi, pēc kuriem ilgojas cietēji. Ārstam vajag bagātināt savu prātu ar jaunām atziņām, tādēļ Viņam uzcītīgi jāpēta Dieva Vārds, lai iepazītos ar tā apsolījumiem. Ārstam jāatkārto mierinājuma vārdi, kurus Kristus teicis savas zemes kalpošanas laikā, mācīdams un dziedinādams neveselos. Viņam jāstāsta par Kristus veiktajiem dziedināšanas brīnumdarbiem, par Viņa sirsnību un mīlestību. Viņš nekad nedrīkst ignorēt pienākumu vērst savu pacientu domas pie Kristus, Lielā Ārsta.

Kristus vārdiem šodien ir tāds pats spēks, kāds Viņam bija zemes dzīves laikā. Ar savu vārdu Jēzus dziedināja slimības un izdzina dēmonus, ar savu vārdu nomierināja jūru un uzcēla mirušos, un cilvēki liecināja par Viņa vārda spēku. Viņš runāja Dieva vārdus tāpat, kā bija runājis ar visiem Vecās Derības praviešiem un mācītājiem. Visa Bībele ir Kristus atklāsme.

Raksti jāpieņem ne vien kā Dieva rakstītais, bet arī kā mums sacītais Vārds. Kad cietēji vērsās pie Kristus, Viņš uzlūkoja ne tikai palīdzību lūdzošos, bet arī tos, kas nākamajos laikmetos nāks pie Viņa ar tām pašām vajadzībām un tādu pašu ticību. Sakot paralizētajam: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti,” sakot sievietei Kapernaumā: “Turi drošu sirdi, mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!”, Viņš to sacīja arī citiem cietējiem, grēka nomāktajiem, kas meklē Viņa palīdzību. (Mat. 9:2; Lūk. 8:48, Glika tulk.)

Tāpat ir ar visiem Dieva Vārda apsolījumiem. Ar tiem Viņš uzrunā katru individuāli tikpat tieši, it kā mēs dzirdētu Viņa balsi. Ar šiem apsolījumiem Kristus mums nodod savu žēlastību un spēku. Tie ir tā koka lapas, kas ir “tautām par dziedināšanu”. (Atkl. 22:2) Ja apsolījumus apgūst, pieņem un izmanto, tie veido raksturu, iedvesmo darbam un uztur dzīvību. Nekam citam nav tāda dziedinoša spēka. Turklāt nekas cits nespēj tā dot drosmi un ticību, kas sniedz nerimtīgu enerģiju visai būtnei, kā Dieva apsolījumi.

Kapa malā izbailēs stāvošajam, ciešanu un grēka smaguma nomocītajam slimniekam ārsts lai izdevīgā brīdī atkārto šos Pestītāja vārdus — jo visi Svēto Rakstu vārdi ir Viņa vārdi:

“Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs Glābējs. (..) Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs manās acīs, Es tevi mīļoju.” “Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi!” (Jes. 43:1–4,25,5, Glika tulk.)

“Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:13,14)

“Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu.” “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.“ (Jer. 3:13; 1. Jāņa 1:9)

“Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu!” (Jes. 44:22)

“Tad nāciet, turēsim tiesu!” — saka tas Kungs. “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību.” (Jes. 1:18,19)

“Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību.” “Es tev mazu brīdi apslēpu savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos.” (Jer. 31:3; Jes. 54:8)

“Jūsu sirdis lai neizbīstas!” “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:1,27)

“Ikviens būs kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē.” (Jes. 32:2)

“Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi; Es, tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.” (Jes. 41:17)

“Tā saka tas Kungs, kas tevi radījis (..): “Kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu savu Garu uz tavu dzimumu un savu svētību uz taviem pēcnācējiem.”” (Jes. 44:2,3)

“Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!” (Jes. 45:22)

“Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.” “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Mat. 8:17; Jes. 53:5, Glika tulk. 6. pants)

Ārsts kā audzinātājs

Īsts ārsts ir audzinātājs un apzinās savu atbildību ne tikai pret slimniekiem, kas atrodas tā tiešo rūpju lokā, bet arī pret sabiedrību, kurā dzīvo. Viņš ir fiziskās un morālās veselības sargs. Viņam jāmāca ne tikai pareizās slimo kopšanas metodes, bet arī jāiedzīvina pareizie dzīves paradumi un jāizplata atziņas par pareiziem dzīves principiem.

Nepieciešama izglītošana veselības principos

Nekad agrāk izglītošana veselības principos nav bijusi vajadzīgāka kā tagad. Par spīti dzīves ērtību un labiekārtojumu brīnišķīgajai, vispusīgajai attīstībai, pat veselības aizsardzības jautājumos un slimību ārstēšanā, satraukumu rada mūsu fiziskās enerģijas un izturīguma pavājināšanās. Tas prasa visu to uzmanību, kuru sirdslieta ir cilvēku labklājība.

Mūsu mākslotā civilizācija veicina ļaunumu, kas postoši ietekmē veselību. Starp dabu un cilvēku paradumiem ir karastāvoklis. Savu iegribu apmierināšana un izdabāšana paradumiem nepārtraukti mazina kā fiziskos, tā garīgos spēkus un sagādā cilvēcei neizsakāmu postu. Visur ir nesātība un noziedzība, slimības un nāve.

Daudzi cilvēki pārkāpj veselības likumus, tos nezinādami, tādēļ viņiem nepieciešama pamācība. Vairāk tomēr ir tādu, kuri gan labi tos zina, bet neievēro. Šādus ļaudis nepieciešams pārliecināt, cik svarīgi padarīt atziņu par dzīves vadītāju. Ārstam šajā ziņā ir daudz izdevību, gan sniedzot citiem lietderīgas atziņas par veselības principiem, gan parādot to praktiskā izmantojuma nozīmīgumu. Ar pareizām pamācībām var darīt daudz, lai labotu nelaimi, kas nodara cilvēkiem neizsakāmu ļaunumu.

Neapvaldīta indīgo medikamentu lietošana ir ļoti daudzu slimību un pat vēl nopietnāku ļaunumu pamatā. Daudzi saslimušie necenšas izprast savas slimības cēloni. Viņu galvenā rūpe ir atbrīvoties no sāpēm un neērtībām. Tādēļ viņi lieto medikamentus, par kuru patiesajām īpašībām maz ko zina, vai arī dodas pie ārsta pēc zālēm, lai novērstu savu kļūdu sekas, nemaz nedomādami izdarīt pārmaiņu savos neveselīgajos paradumos. Ja nav gūti ātri rezultāti, ļaudis izmēģina citas zāles, tad vēl citas. Tā ļaunums turpinās.

Cilvēki jāmāca, ka zāles nedziedina nevienu slimību. Ir taisnība, ka dažreiz tās sniedz tūlītēju atvieglojumu, un, šķiet, pacients atveseļojas pēc to lietošanas; tas ir tādēļ, ka dabai ir pietiekams dzīvības spēks atbrīvoties no indēm un stabilizēt slimības radīto stāvokli. Veselība ir uzlabojusies par spīti medikamentiem. Turpretim zāles lielākoties tikai maina slimības veidu un lokalizāciju. Bieži liekas, ka indes iedarbība uz laiku ir pārvarēta, bet tās sekas organismā paliek un vēlāk rada lielu ļaunumu.

Lietojot indīgus medikamentus, daudzi cilvēki sev sagādā slimības visa mūža garumā, un iet bojā dzīvības, kuras būtu iespējams glābt ar dabiskām dziedināšanas metodēm. Indes, ko satur tā saucamie ārstniecības līdzekļi, izraisa ieradumus un tieksmes, kas posta gan ķermeni, gan garu. Daudzi populāri medikamenti, pat dažu ārstu pagatavotās un izsniegtās zāles, daļēji veicina dzeršanas, opija un morfija lietošanas ieradumus, kuri ir šausmīgs lāsts gan visai sabiedrībai, gan katram tās loceklim.

Vienīgā cerība uzlabot sabiedrības veselību ir cilvēku izglītošana. Lai ārsti māca, ka dziedinošais spēks nav zālēs, bet dabā. Slimība ir dabas cenšanās atbrīvot organismu no veselības likumu pārkāpšanas sekām. Sasirgšanas gadījumā jānosaka tās cēlonis, jāizmaina neveselīgie nosacījumi, jāizlabo nepareizie ieradumi. Pēc tam dabai jāpalīdz tās centienos atbrīvot organismu no sārņiem un atjaunot tajā pareizo līdzsvaru.

Dabas ārstniecības līdzekļi

Vislabākie ārstniecības līdzekļi ir svaigs gaiss, saules gaisma, mērenība, atpūta, fiziskās nodarbības, pareizs uzturs, ūdens procedūras, bet galvenais — uzticēšanās dievišķajam spēkam. Ikvienam cilvēkam vajadzētu uzkrāt zināšanas par dabiskajiem ārstniecības līdzekļiem un to lietošanu. Ir būtiski izprast slimnieku ārstēšanas principus un apgūt praktiskās iemaņas, kas dod iespēju pareizi izmantot šīs zināšanas.

Dabisko dziedniecības līdzekļu lietošana prasa daudz uzmanības un pūļu, kas vairumam cilvēku liekas apgrūtinoši. Dabiskais dziedināšanas un atjaunošanās process ir pakāpenisks, tādēļ nepacietīgajiem šķiet pārāk ilgstošs. Atteikšanās no savu kaitīgo iegribu apmierināšanas prasa upurus. Galu galā atklāsies, ka daba, ja to nekavē, savu darbu izdara gudri un labi. Fiziskā un garīgā veselība būs atalgojums tiem, kas paliks uzticīgi dabas likumiem.

Mēs parasti veltām pārāk maz vērības veselības saudzēšanai. Daudz vieglāk ir novērst slimību, nekā to izārstēt. Katra cilvēka pienākums paša un visas cilvēces labā ir izzināt dzīvības likumus un apzinīgi tos ievērot. Mums jāiepazīstas ar brīnišķīgāko no visiem organismiem — cilvēka ķermeni, jāizprot dažādo orgānu funkcijas un atkarība citam no cita, lai tie varētu veselīgi darboties; jāizpēta prāta ietekme uz ķermeni un ķermeņa — uz prātu, kā arī tos pārvaldošie likumi.

Mācības dzīves cīņai

Biežāk būtu jāatgādina, ka veselība ir atkarīga no paklausības likumiem, bet nevis to izraisa nejaušība. To ir atzinuši sporta spēļu dalībnieki. Šie cilvēki ļoti rūpīgi sagatavojas. Viņi ilgstoši un pamatīgi trenējas un ir ļoti disciplinēti — rūpīgi kontrolē un regulē katru fizisko paradumu. Viņi apzinās, ka sāpīgu zaudējumu sagādā nolaidība, pārspīlējumi vai bezrūpība, kas vājina vai sakropļo kādu orgānu vai pat bojā visa organisma funkcijas.

Cik daudz vairāk vajadzīga tāda rūpība panākumu nodrošināšanai dzīves cīņā! Mēs neesam iesaistījušies kādā nenopietnā spēlē, bet gan cīņā, no kuras atkarīgs mūžīgs iznākums. Mums jāsastopas ar neredzamiem ienaidniekiem. Ļaunie eņģeļi pūlas gūt virsroku pār katru cilvēku. Viss, kas bojā veselību, ne vien vājina fizisko enerģiju, bet arī tiecas vājināt garīgos un morālos spēkus. Jebkuru neveselīgu paradumu apmierināšana rada grūtības atšķirt labo no ļaunā, tādēļ ir grūti pretoties ļaunajam. Palielinās zaudējuma, pat sakāves briesmas.

“Skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu.” (1. Kor. 9:24) Cīņā, kurā mēs esam iesaistīti, var uzvarēt katrs, kas disciplinē sevi, ievērojot pareizos dzīvesveida principus. Cik bieži dzīves ikdienā šo pienākumu uzskata par mazsvarīgu — pārāk nenozīmīgu, lai tam pievērstu uzmanību. Taču, ņemot vērā to, kas likts uz spēles, nekas, ar ko mēs saskaramies, nav mazsvarīgs. Viss, ko darām, svaru kausam pievieno savu smagumu, un tas beigu beigās noteic dzīves uzvaru vai sakāvi. Raksti mūs aicina: “Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat.” (24. pants)

Mūsu pirmo senču Ādama un Ievas nesavaldīgā iekāre beidzās ar Ēdenes zaudēšanu. Tās atgūšanā atturībai un mērenībai visās lietās ir lielāka nozīme, nekā cilvēki to parasti apzinās.

Norādīdams uz seno grieķu spēļu dalībnieku pašsavaldību un disciplinētību, apustulis Pāvils raksta: “Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs, — viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos, ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” (25–27. pants)

Reformas panākumi atkarīgi no pilnīgas pamatpatiesības atzīšanas. Tomēr, no vienas puses, draud briesmas iestigt tukšā filozofēšanā un iesīkstējušā farizejiskumā, bet no otras, — ieslīgt bezrūpīgā visatļautībā. Nesatricināmās reformas pamats ir Dieva likums. Skaidrās, noteiktās aprisēs jāatklāj nepieciešamība tam paklausīt. Vienmēr jāvērš cilvēku uzmanība uz principiem, kas ir tikpat mūžīgi un nelokāmi kā Dievs pats.

Visnožēlojamākās sākotnējās atkrišanas sekas bija tās, ka cilvēks zaudēja paškontroles spējas. Īsts progress būs iespējams tikai tad, kad šīs spējas tiks atgūtas.

Mūsu organisms ir vienīgais vidutājs, ar kura palīdzību, veidojoties raksturam, attīstās gan prāts, gan dvēsele. Tālab ienaidnieks savus kārdinājumus virza uz to, lai vājinātu un degradētu fiziskos spēkus. Ja tas gūs panākumus šajā jomā, viss cilvēks tiks pakļauts ļaunumam. Ja kādi augstāki spēki nepārvaldīs mūsu fiziskās dabas tieksmes, tās noteikti mūs novedīs postā un nāvē.

Ķermenis ir jāpakļauj kontrolei. Ir jāvalda cilvēka augstākajam spēkam. Prātam jāpārvalda jūtas, bet tam savukārt jāatrodas Dieva pārvaldībā. Dievišķās žēlastības svētītajam saprātam jāietekmē mūsu dzīve.

Dieva prasībām ir jāpārliecina apziņa. Vīri un sievas jāmodina pašsavaldīšanās pienākumam, skaidrības nepieciešamībai, atbrīvotībai no jebkuras pārmērīgas tieksmes un citiem samaitājošiem paradumiem. Cilvēki jāpārliecina, ka visi garīgie un fiziskie spēki ir Dieva dāvana, tie jāsaglabā vislabākajā stāvoklī, lai varētu kalpot Viņam.

Senatnes rituālā, kas simbolizēja Evaņģēliju, uz Dieva altāra bija jāliek upuris, kuram nebija nekādas vainas. Kristu pārstāvošajam dzīvniekam bija jābūt bez jebkādiem trūkumiem. Ar to Dieva Vārds saka, kādiem jābūt Viņa bērniem: sevi jānodod par “dzīvu upuri”, lai draudze būtu “svēta un bez vainas”, tas ir, “Dievam patīkama”. (Rom. 12:1; Ef. 5:27)

Bez dievišķa spēka nav iespējams īstenot nekādu patiesu reformu. Cilvēku veidotā aizsardzība pret iedzimtām un iegūtām tieksmēm ir tikai vājš smilšu valnis pret varenu straumi. Tikai tad, kad Kristus mūsu dzīvē kļūst par dzīvinošu spēku, spējam pretoties kārdinājumiem, kas mums uzbrūk gan no iekšienes, gan ārienes.

Kristus nāca šajā pasaulē piepildīt Dieva likumu, lai mēs pilnīgi spētu valdīt pār dvēseli samaitājošām iedzimtām nosliecēm. Viņš, dvēseles un miesas Ārsts, palīdz uzveikt postošās kārības. Viņš ir sagādājis visu iespējamo, lai cilvēka raksturs būtu pilnīgs.

Pakļaujoties Kristum, prāts nonāk likuma kontrolē, bet tas ir ķēnišķīgs likums, kas pasludina brīvību ikvienam gūsteknim. Savienībā ar Kristu cilvēks kļūst brīvs. Pakļaušanās Kristus prātam nozīmē pilnīgas cilvēka cieņas atjaunošanu.

Paklausība Dievam ir brīvība no grēka verdzības, izglābšana no cilvēciski zemiskajām kaislībām un impulsiem. Cilvēks kļūst par sevis pārvarētāju, savu tieksmju, valdību un varu uzvarētāju, tādu, kas “gūst uzvaru pār šīs tumsības pasaules valdniekiem” un pār “ļaunajiem gariem pasaules telpā”. (Ef. 6:12)

Nevienā citā vietā, bet tieši ģimenē, šīs pamācības ir visnepieciešamākās, nekur citur tās nesniegs lielāku labumu. Vecākiem ir jārūpējas par bērnu ieradumu un rakstura veidošanu. Pārveidošanas darbs jāsāk ar Dieva baušļu principu mācīšanu un jāparāda, ka tie attiecas uz bērna fizisko un arī morālo veselību. Pierādiet, ka paklausība Dieva Vārdam ir mūsu vienīgā drošība pret ļaunumu, kas pasauli ved iznīcībā. Izskaidrojiet vecākiem viņu atbildību ne tikai pret pašiem, bet arī pret bērniem. Tēvs un māte rāda piemēru saviem bērniem — vai nu paklausības, vai pārkāpumu piemēru. Ģimenes liktenis ir atkarīgs no vecāku piemēra un pamācībām. Bērni kļūs tādi, par kādiem tēvs un māte tos izveidos.

Ja vecākus varētu vedināt uz pārdomām par savas rīcības sekām un tie redzētu, kā ar savu piemēru un pamācībām turpina vairot grēka vai taisnīguma varu, tad katrā ziņā notiktu pārmaiņa. Daudzi novērstos no tradīcijām un dažādiem ieradumiem un pieņemtu dievišķās dzīves principus.

Piemēra spēks

Ģimenes ārsts, būdams nomodā pie slimnieku gultas, atvieglodams to ciešanas, neļaudams tiem nomirt, sacīdams mirstošajiem cerīgus vārdus, iegūst to uzticību un tādas simpātijas, kādas tiek dāvātas tikai nedaudziem. Pat Evaņģēlija kalpam nav uzticēta tik liela atbildība un tik tālejoša ietekme.

Ārsta piemēram, tāpat kā viņa pamācībām, neapšaubāmi jābūt labvēlīgam. Reformas ideja prasa tādus vīrus un sievas, kuru ikdienas dzīve ir savaldības paraugs. Liela nozīme ir principiem, kurus mēs īstenojam paraduma pēc. Pasaulei nepieciešams praktisks pierādījums par Dieva žēlastības paveikto, cilvēkos atjaunojot zaudēto ķēnišķību un ļaujot viņiem pilnveidoties. Nekas cits pasaulē nav tik vajadzīgs, kā kristīgajā dzīvē apliecināts Evaņģēlija pestījošais spēks.

Ārsts nepārtraukti nonāk saskarē ar cilvēkiem, kuriem nepieciešama pareiza priekšzīme un iedrošinājums. Daudzi ir morāli vāji. Viņiem trūkst paškontroles, un kārdināšanas viņos gūst virsroku. Šādām dvēselēm palīdzēt ārsts spēj tikai tad, ja savā dzīvē parāda spēku, kas palīdz uzvarēt katru kaitīgu ieradumu un samaitājošu iekāri. Viņa dzīvē jābūt redzamai dievišķā spēka darbībai. Ja tās trūkst, tad, lai cik iespaidīgi vai pārliecinoši būtu ārsta vārdi, pacientus tie neietekmēs.

Ārsta padomu un palīdzību meklē daudzi, kas savu nepareizo ieradumu dēļ kļuvuši par morāliem graustiem. Viņi ir satriekti, vāji un ievainoti, paši jūt savu neprātību un nespēju to pārvarēt. Tādu cilvēku tuvumā nedrīkst atrasties nekas, kas varētu mudināt turpināt domas un izjūtas, kas viņus padarījušas par tādiem, kādi viņi ir. Viņiem jāelpo skaidrības, augstu un cēlu domu gaiss. Cik šausmīgi, ja tie, kam vajadzēja būt par audzinošu piemēru, paši vergo kaitīgiem ieradumiem; viņu ietekme palielina citos kārdinājumu spēku!

Ārsts un atturības veicināšana

Ārsta aprūpē nonāk daudzi, kas sabojā savu dvēseli un organismu ar tabakas un reibinošu dzērienu lietošanu. Savam pienākumam uzticīgam ārstam jānorāda šiem pacientiem viņu ciešanu iemesls, bet, ja viņš pats lieto tabaku vai alkoholu, kāds segums būs viņa vārdiem? Vai ārsts, apzinādamies, ka apmierina savas iegribas, nevilcināsies norādīt uz šo postu sava pacienta dzīvē? Kā gan viņš varēs pārliecināt jauniešus par alkohola un tabakas kaitīgumu, ja pats smēķē vai dzer?

Kā ārsts sabiedrībā var būt skaidrības un pašsavaldības paraugs vai ietekmīgs atturības veicinātājs, ja pats izdabā pretīgam ieradumam? Kā var palīdzēt slimniekam, ja paša elpa ir nepatīkama, alkohola vai tabakas smakas piesātināta?

Kā var uzticēties ārsta prasmei, ja tas bojā savus nervus un apmiglo smadzenes, lietojot narkotiskas indes? Tāds mediķis vairs nespēj ātri pieņemt lēmumus un precīzi tos izpildīt!

Ja ārsts neievēro likumus, kas pārvalda viņa būtni, ja patmīlīgu iegribu apmierināšanu tas vērtē augstāk par prāta un miesas skaidrību, vai ar to viņš nepierāda savu neatbilstību rūpēm par cilvēku dzīvību?

Lai cik prasmīgs un uzticīgs kāds ārsts būtu, tā darbā tomēr ir daudz mazdūšības brīžu un neveiksmju. Bieži vien neizdodas sasniegt cerēto. Lai gan pacienti atgūst veselību, patiesu labumu nevar gūt ne viņi, ne arī sabiedrība, ja izārstētie atkal pakļaujas savām ļaunajām iegribām, kas reiz jau izraisījušas slimību. Ar iepriekšējo aizrautību viņi no jauna iegrimst šaurā savtīgumā un pašapmānā. Viņu labā veiktais ārsta darbs šķiet velti izšķiests.

Tādi paši piedzīvojumi bija arī Kristum, tomēr Viņš nepārtrauca pūlēties pat vienas nelaimīgas dvēseles labā. No desmit dziedinātajiem spitālīgajiem tikai viens novērtēja šo dāvanu, bet tas bija svešinieks un samarietis. Šī viena dēļ Kristus izdziedināja desmit. Ja ārstam nav labāku panākumu kā bija Pestītājam, lai mācās no Lielā Ārsta. Par Kristu ir rakstīts: “Viņš nepagurs un nekritīs.” “No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam.” (Jes. 42:4; 53:11)

Pat ja tikai viena dvēsele būtu pieņēmusi Viņa žēlastības Evaņģēliju, arī šīs vienas glābšanas dēļ Kristus būtu izvēlējies pazemojošo, moku un kauna pilno zemes dzīvi un nāvi. Ja ar mūsu pūlēm kaut viens cilvēks tiek pacelts un glābts, lai mirdzētu Kunga pagalmos, vai mums tad nav iemesla priecāties?

Ārsta pienākumi ir grūti un nogurdinoši. To sekmīgai izpildei vajadzīgs spēcīgs organisms un laba veselība. Vājš vai slimīgs cilvēks nespēj izturēt nogurdinošo ārsta darbu. Tas, kam trūkst pilnīgas pašsavaldīšanās, nebūs piemērots cīņai ar dažādajām slimībām.

Ārsta dzīve, šķiet, atrodas nepārtrauktā ēnā, jo bieži tiek traucēts naktsmiers, viņš nevar ievērot regulāras ēdienreizes un ir lielā mērā šķirts no sabiedriskā prieka un reliģiskajām priekšrocībām. Sāpes, kas viņam jāredz, paļāvīgie mirstošie, kas ilgojas pēc palīdzības, viņa saskarsme ar izvirtušiem ļaudīm padara mediķa sirdi slimu un gandrīz iznīcina uzticību cilvēcei.

Ārstam līdz galējai robežai jāsasprindzina savi spēki cīņā ar slimībām un nāvi. Šī briesmīgā pārpūle pilnībā pārbauda raksturu. Tad arī kārdinājumam ir vislielākais spēks. Ārstam vairāk nekā citu profesiju pārstāvjiem ir vajadzīga pašsavaldīšanās, gara skaidrība un ticība, kas tveras Debesīs. Citu un arī pats sevis dēļ viņš nevar atļauties neievērot veselības saglabāšanas noteikumus. Vieglprātība fiziskajos ieradumos sekmē vieglprātību arī morālē.

Ārsta patiesā drošība vienmēr un visur ir — rīkoties saskaņā ar principiem, kas rodami vienīgi Dievā. Mediķim jāpamatojas tā Kunga rakstura morālajā dižumā. Diendienā, stundu pēc stundas, ik mirkli ārstam jādzīvo it kā neredzamās pasaules acu priekšā. Tāpat kā Mozum, viņam ir jāiztur, “it kā redzot Neredzamo”.

Taisnība sakņojas dievbijībā. Neviens cilvēks nespēj nelokāmi saglabāt citu vidū skaidru, ietekmīgu dzīvi, ja tā nav ar Kristu apslēpta Dievā. Jo lielāka saskarsme ar citiem cilvēkiem, jo ciešākai jābūt sirds savienībai ar Debesīm.

Jo ārstam ir neatliekamāki pienākumi un lielāka atbildība, jo izteiktāka ir viņa vajadzība pēc dievišķā spēka. Laiks jāvelta nevis laicīgām lietām, bet pārdomām par mūžības valstību. Ārstam ir jāpretojas uzmācīgajai pasaulei, kas viņu grib tā nomākt, lai atšķirtu no spēka Avota. Biežāk nekā visiem citiem cilvēkiem viņam lūgšanās un Rakstu pētīšanā jānostājas aiz Dieva sargājošā vairoga. Viņam jādzīvo nepārtrauktā savienībā un apzinīgā saliedētībā ar patiesības, taisnības un žēlastības principiem, kas dvēselē atklāj Dieva īpašības.

Tieši tādā pakāpē, kādā cilvēks pieņems Dieva Vārdu un tam paklausīs, tas ar savu spēku un savas dzīvības pieskārienu ietekmēs katru darbības motīvu, katru rakstura attīstības posmu, šķīstīs domas un regulēs ikvienu vēlmi. Tie, kas paļausies uz Dieva Vārdu, rīkosies kā vīri un būs stipri. Pāri visam zemiskajam viņi pacelsies gaisotnē, kas būs brīva no visa samaitājošā.

Ja cilvēks ir sadraudzībā ar Dievu, tad nelokāmā apņēmība, kas pasargāja jau Jāzepu un Daniēlu samaitātajā pagānu galmā, darīs arī viņa dzīvi sirdsšķīsti skaidru. Viņa rakstura drānas būs neaptraipītas. Viņa dzīvē Kristus gaisma nebūs aptumšota. Nemainīgā godībā pār viņu nemitīgi mirdzēs spožā Rīta Zvaigzne.

Sabiedrībā tāda dzīve būs spēka elements. Tā būs barjera pret ļaunumu, kārdināto drošība, bākas vadošā gaisma tiem, kas dzīves grūtību un mazdūšības apstākļos meklē pareizo ceļu.

Ārsti misionāri un viņu darbs

Viņi “būs citu tautu starpā kā tā Kunga rasa.”

Mācīšana un dziedināšana

Sūtīdams divpadsmit mācekļus pirmajā misijas ceļojumā, Kristus tiem novēlēja: “Bet ejot sludiniet un sakiet: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:7,8)

Septiņdesmit vīriem, kurus sūtīja vēlāk, Viņš sacīja: “Un kurā pilsētā jūs ieiesit (..), dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakiet viņiem: Tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.” (Lūk. 10:8,9) Kristus klātbūtne un spēks pavadīja viņus. “Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā!”” (17. pants)

Pēc Kristus atgriešanās Debesīs šis darbs turpinājās. Atkārtojās tādas pašas norises kā Viņa kalpošanas laikā. “Arī no apkārtējām pilsētām” nāca daudzi “uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti”. (Ap. d. 5:16)

Mācekļi “izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja”. “Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus (..). (..) no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, (..); un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; un liela līksmība valdīja tanī pilsētā.” (Marka 16:20; Ap. d. 8:5–8)

Apustuļu darbs

Lūka (viņa vārdā nosauktā evaņģēlija sarakstītājs) bija ārsts misionārs; Rakstos viņu sauc par “mīļo ārstu”. (Kol. 4:14) Apustulis Pāvils bija dzirdējis par Lūkas ārsta prasmi un sameklēja viņu kā tādu, kam Kungs uzticējis sevišķu pienākumu. Tā veidojās sadarbība, un kādu laiku Lūka pavadīja Pāvilu ceļojumos no vienas vietas uz citu. Pēc kāda laika Pāvils atstāja Lūku Filipos, Maķedonijā. Šeit Lūka turpināja darboties vairākus gadus gan kā ārsts, gan arī kā Evaņģēlija sludinātājs. Ārsta amatā viņš kalpoja slimajiem un tad lūdza, lai Dieva dziedinošais spēks skartu ciešanu nomāktos. Tā tika pavērts ceļš Evaņģēlija vēstij. Savā panākumiem bagātajā ārsta praksē Lūkam radās daudzas izdevības sludināt Kristu pagāniem. Dievišķais plāns paredz, lai mēs strādātu tā, kā to darīja mācekļi. Fiziskā dziedināšana ir cieši saistīta ar Evaņģēlija uzdevumu. Evaņģēlija darbā nekad nedrīkst šķirt sludināšanu no dziedināšanas.

Evaņģēlija atziņu izplatīšana bija mācekļu darbs. Viņiem bija uzticēts pienākums visai pasaulei sludināt Kristus atnesto dievišķās laipnības vēsti. Viņi to izplatīja saviem laikabiedriem. Vienas paaudzes laikā Evaņģēlijs tika aiznests ikvienai toreiz zināmajai tautai.

Evaņģēlija pasludināšanu pasaulei Dievs ir uzticējis tiem, kas nes Viņa vārdu. Labā vēsts ir vienīgais varenais pretspēks pasaules grēkam un postam. Iepazīstināt visu cilvēci ar Dieva žēlastības Evaņģēliju ir to cilvēku pirmais pienākums, kuri jau izjutuši tā dziedinošo spēku.

Kad Kristus izsūtīja savus mācekļus ar Evaņģēlija vēsti, ticība Dievam un Viņa Vārdam pasaulē bija gandrīz izzudusi. Pat jūdi, kas apgalvoja, ka tiem esot izpratne par Jehovu, Viņa Vārdu bija novirzījuši sānis tradīciju un cilvēku izdomājumu dēļ. Ļaužu domas aizņēma patmīlīga godkāre, ārišķība, negodīga peļņa. Izzūdot godbijībai pret Dievu, zuda arī līdzjūtība pret cilvēkiem. Par valdošo principu kļuva patmīlība, un sātans to izmantoja, vairojot cilvēces nelaimes un degradēšanos.

Sātana palīgi pārņēma ļaudis savā varā. Cilvēka organisms, kas bija radīts, lai tur mājotu Dievs, kļuva par sātana mitekli. Pārdabiski spēki pārvaldīja cilvēku apziņu, nervus un orgānus, gremdējot ļaudis, lai tie censtos apmierināt viszemiskākās kaislības. Uz cilvēku pierēm tika uzspiesti pašu dēmonu zīmogi, bet to sejas atspoguļoja ļaunuma leģionu izteiksmi, ar kuriem tie bija apsēsti.

Kāds stāvoklis pasaulē ir šodien? Vai mūsdienās augstākā kritika un prātošana neiznīcina ticību Bībelei tikpat iedarbīgi, kā tas bija ar tradīcijām un rabīnu doktrīnām Kristus laikā? Vai savtīga alkatība, godkāre un izpriecu kāre nesaista cilvēku sirdis tikpat stipri šodien, kā tas bija tad? Cik nedaudzus vada kristīgie principi tā saucamajā kristīgajā pasaulē, pat Kristu apliecinošās draudzēs! Darījumos, sociālajā sfērā, mājas dzīvē, pat reliģiskajās aprindās maz cilvēku pieņem Kristus mācības kā ikdienas dzīves likumus. Vai nav tā, ka “taisnīga rīcība pilnīgi izzudusi; (..) godīgums nekur neatrod ieejas.” “Kas no ļauna atkāpjas, paliek par laupījumu”? (Jes. 59:14; 15. pants Glika tulk.)

Mēs tagad dzīvojam “noziegumu epidēmijas” vidū, par ko uzmanīgie, dievbijīgie cilvēki aiz šausmām ir kā sastinguši. Neviens rakstnieks nespēj aprakstīt pieaugošo korupciju. Katra diena nes jaunas ziņas par politiskajiem strīdiem, kukuļošanu un krāpšanu. Katra diena nes jaunas, sirdi plosošas vēstis par vardarbību un nelikumībām, vienaldzību pret cilvēku ciešanām, par cilvēku dzīvības brutālu, velnišķīgu iznīcināšanu. Ik diena liecina par neprātības, slepkavību un pašnāvību vairošanos. Kas gan vairs var šaubīties par to, ka sātaniskie spēki ar pieaugošu aktivitāti darbojas cilvēkos, lai satrauktu un samaitātu prātu, apgānītu un fiziski iznīcinātu ķermeni?

Tajā pašā laikā, kad pasaule ir pārpildīta ar tādu ļaunumu, pārāk bieži Evaņģēliju sludina tik vienaldzīgi, ka tas uz cilvēku apziņu vai dzīvi atstāj mazu ietekmi. Visur sirdis sauc pēc tā, kā viņām trūkst. Tās ilgojas pēc kāda spēka, kas palīdzētu pārvarēt grēku, pēc spēka, kas atbrīvotu no ļaunā verdzības, pēc spēka, kas sniegtu veselību, dzīvību un mieru. Daudzi, kas reiz pazina Dieva Vārda spēku, ir dzīvojuši tur, kur neatzīst Dievu, un viņi ilgojas pēc Visuvarenā klātbūtnes.

Pasaulē šodien vajadzīgs tas, ko tai vajadzēja jau pirms deviņpadsmit gadsimtiem — Kristus atklāsme. Ir nepieciešamas lielas reformas, un tikai Kristus žēlastībā iespējams paveikt fizisko, prāta un garīgo atjaunošanu.

Vienīgi Kristus metode dos patiesas sekmes cilvēku glābšanā. Pestītājs nāca pie cilvēkiem kā tāds, kas vēlas tiem darīt labu. Viņš bija līdzjūtīgs, kalpoja viņu vajadzībām un iemantoja viņu uzticību. Tad Viņš lūdza: “Sekojiet Man.”

Ir nepieciešama individuāla pieeja cilvēkiem. Ja mazāk laika veltītu sprediķošanai un vairāk atlicinātu individuālajai kalpošanai, panākumi būtu daudz labāki. Maznodrošinātajiem ir jāpalīdz, slimnieki — jāaprūpē, noskumušie un zaudējumus cietušie — jāmierina, nezinātāji jāpamāca, nepiedzīvojušajiem jāsniedz padoms. Mums jāraud kopā ar raudošajiem un jāpriecājas ar priecīgajiem. Šis darbs nebūs un nevar būt neauglīgs, ja to pavadīs pārliecināšanas, lūgšanu un Dieva mīlestības spēks.

Mums jāatceras, ka ārstnieciskās misijas mērķis ir norādīt visiem ar grēku slimajiem vīriem un sievām uz Golgātas Vīru, kas nes pasaules grēku. Uzlūkojot Viņu, tie pārtaps Viņa līdzībā. Slimie un cietēji mums jāmudina raudzīties uz Jēzu un dzīvot. Tiem cilvēkiem, kuriem fiziskās un dvēseles slimības atņēmušas drosmi, ir pastāvīgi jānorāda uz Kristu, Lielo Ārstu. Norādiet viņiem uz Kungu, kas spēj dziedināt visas kaites. Stāstiet šiem ļaudīm par Pestītāju, kuru aizkustina viņu vājums. Iedrošiniet viņus uzticēties Jēzum, kas atdeva savu dzīvību, lai viņi reiz varētu nokļūt nebeidzamajā mūžībā. Stāstiet par Viņa mīlestību, runājiet par Viņa spēku pestīt.

Tas viss ir ārsta misionāra augstais pienākums un nenovērtējamā priekšrocība. Ceļu tam paver individuālā kalpošana. Bieži Dievs sasniedz ļaužu sirdis, mums pūloties atvieglot viņu fiziskās ciešanas.

Ārstnieciskā misija ir Evaņģēlija celmlaužu darbs. Labā vēsts ir jāsludina un jāizmanto praksē, sludinot Vārdu un veicot ārsta pienākumus.

Gandrīz katrā sabiedrībā ir daudz ļaužu, kuri neieklausās Dieva Vārda sludināšanā vai neapmeklē nevienu dievkalpojumu. Lai Evaņģēlijs viņus sasniegtu, tas jāienes viņu mājās. Šādu cilvēku fizisko sāpju remdēšana bieži vien ir vienīgā iespēja, kā tiem var tuvoties. Žēlsirdīgās māsas, kas kalpo kā misionāres, aprūpē saslimušos un remdē trūcīgo bēdas, atradīs daudz izdevību lūgt kopā ar šiem cilvēkiem, lasīt viņiem Dieva Vārdu un stāstīt par Pestītāju. Viņas var lūgt gan kopā, gan arī par šiem bezpalīdzīgajiem, kuriem trūkst gribasspēka pārvarēt sagandējošās kaislības. Viņas var ienest cerību staru nomākto un mazdūšīgo dzīvē. Viņu nesavtīgā mīlestība, kas atklājas pašaizliedzīgā un laipnības pilnā darbā, palīdzēs šiem cietējiem sākt ticēt Kristus mīlestībai.

Daudzi netic Dievam un ir zaudējuši ticību arī cilvēkiem, bet viņi augstu vērtē līdzjūtību un izpalīdzību. Viņu sirdis tiek aizkustinātas, ja kāds, kura motīvs nav uzslavas vārdi vai savtīgas intereses, ienāk viņu mājā, kalpo slimajam, paēdina izsalkušo, apģērbj kailo, mierina noskumušo un laipni norāda uz Dievu, kura mīlestības un līdzjūtības vēstnesis ir šis darbinieks. Dziļi sirdī rodas pateicība. Ticība ir iededzināta. Šie ļaudis redz, ka Dievs rūpējas par tiem, un ir gatavi klausīties, kad tiek atvērts Viņa Vārds.

Gan ārzemju misijas laukos, gan arī kalpojot savā dzimtenē visi darbinieki — kā vīrieši, tā sievietes — spēs rast daudz vieglāku pieeju cilvēkiem un atklās, ka viņu noderīgums ir ievērojami pieaudzis, ja tie varēs palīdzēt slimajiem. Sievietes, kas dodas uz pagānu zemēm par misionārēm, tā var gūt izdevību sniegt Evaņģēliju šo zemju sievietēm, kad visas citas durvis labajai vēstij ir slēgtas. Visiem Evaņģēlija darbiniekiem būtu jāzina, kā lietot vienkāršākos ārstniecības līdzekļus, kas palīdz remdēt sāpes un novērš slimības.

Veselības principu mācīšana

Evaņģēlija kalpiem jāspēj sniegt pamācības par veselīgas dzīves principiem. Visur ir slimības, un vairumā gadījumu tās varētu novērst, ievērojot veselības likumus. Cilvēkiem jāsaprot to lielā nozīme gan šīs dzīves labklājībai, gan arī nākamajai dzīvei. Viņi jāatmodina atbildībai par savu ķermeni, kurā var iemājot Radītājs, un Viņš vēlas, lai ļaudis savu organismu pārvaldītu kā uzticīgi namturi. Visiem jāņem vērā Svēto Rakstu vārdi: “(..) Jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.”” (2. Kor. 6:16)

Tūkstošiem ir tādu cilvēku, kuriem nepieciešamas un kuri labprāt arī pieņemtu pamācības par vienkāršām slimnieku kopšanas metodēm — metodēm, kas aizstāj indīgu medikamentu lietošanu. Ir liela nepieciešamība pēc pamācībām uztura reformā. Nepareizi ēšanas ieradumi un neveselīga pārtika bieži vainojama nesātībā, noziegumos un nelietībās, kas pasaulei nes postu.

Mācot veselības principus, atcerieties reformas lielo mērķi — pilnīgi nodrošināt fizisko, prāta un dvēseles attīstību. Rādiet, ka Dieva radītie dabas likumi domāti mūsu labumam, ka paklausība tiem veicina laimi šajā dzīvē un palīdz sagatavoties nākamajai.

Rosiniet cilvēkus pētīt mīlestības un gudrības izpausmes dabas norisēs, izzināt cilvēka organismu, šo brīnumaino sistēmu un to pārvaldošos likumus. Tie, kas uztvers Dieva mīlestības atklāsmes, sapratīs Viņa gudros un labestīgos likumus un apjautīs paklausības nozīmi. Savus pienākumus un saistības tie izpildīs citādi nekā visi citi. Viņi novērtēs veselības likumu ievērošanu nevis kā upuri vai sevis aizliegšanu, bet gan uzskatīs to par nenovērtējamu svētību, kā tas patiesībā arī ir.

Ikvienam Evaņģēlija darbiniekam jāsajūt, ka pamācību sniegšana par veselīga dzīvesveida principiem ir viņa pienākumu būtiska daļa. Pēc tās ir liela vajadzība, un pasaule tai ir atvērta. Visur vērojama tieksme aizstāt individuālo darbu ar iestāžu darbu. Cilvēciskā gudrība tiecas uz apvienošanos, centralizāciju, lielu baznīcu un iestāžu celšanu. Daudzi cilvēki atstāj labdarību iestāžu un organizāciju ziņā; viņi attaisno savu atraušanos no saskarsmes ar pasauli, un viņu sirdis kļūst nejūtīgas, iegrimst patmīlībā un paliek neietekmējamas. Dvēselēs zūd mīlestība pret Dievu un cilvēkiem.

Kristus saviem sekotājiem uztic individuālo darbu — un to nevar veikt kāds cits. Kalpošana slimajiem un trūcīgajiem, Evaņģēlija sniegšana pazudušajiem nav jāatstāj komitejām vai organizētām labdarības iestādēm. Evaņģēlijs prasa personisku atbildību, personiskas pūles un gatavību uzupurēties.

“Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai Mans nams būtu pilns.” Tāda ir Kristus pavēle. Viņš vada cilvēkus saskarsmē ar tiem, kam viņi mēģina palīdzēt. “Kas bez pajumtes, uzņem savā namā,” Viņš saka. “Kad tu redzi kailus, (..) tos apģērb.” “Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Lūk. 14:23; Jes. 58:7; Marka 16:18) Evaņģēlija svētības jāizdala tiešā saskarsmē un ar personisku kalpošanu.

Dodams gaismu saviem ļaudīm senatnē, Dievs nedarbojās tikai vienā ļaužu šķirā. Daniēls bija kāda Jūdejas augstmaņa dēls. Arī Jesaja bija no dižciltīgas ģimenes, bet Dāvids un Amoss — gani, Caharija — Bābeles gūsteknis, Elīsa — zemkopis. Kungs aicināja par saviem pārstāvjiem gan praviešus un augstmaņus, gan dižciltīgos un vienkāršos ļaudis, un mācīja viņiem visai pasaulei sludināmās patiesības.

Katram savas žēlastības paudējam Kungs noteica kādu darbu citu labā. Katram atsevišķi mums jāiedegas darba kvēlē savā vietā ar vārdiem: “Es esmu še, sūti mani.” (Jes. 6:8) Uz visiem gulstas atbildība: uz Vārda sludinātāju, uz māsu misionāri, uz kristīgu ārstu, uz katru kristieti, neatkarīgi no tā, vai viņš ir komersants vai lauksaimnieks, izglītots speciālists vai amatnieks. Mūsu pienākums ir atklāt cilvēkiem viņu pestīšanas Evaņģēliju. Katram pasākumam, kurā piedalāmies, jābūt līdzeklim šī mērķa sasniegšanai.

Tie, kas uzņemas viņiem izraudzīto darbu, būs ne vien par svētību citiem, bet arī paši tiks svētīti. Apziņa par labi paveikto darbu atspoguļosies arī viņu dvēselē. Bezcerīgie aizmirsīs savu bezcerību, vājie kļūs stipri, nezinātāji — zinoši, un visi atradīs nemaldīgu palīgu Viņā, savā Aicinātājā.

Kristus draudze ir organizēta kalpošanai. Tās moto — kalpošana. Tās locekļi ir cīnītāji, kas jāizglīto cīņai sava pestīšanas Vadoņa pakļautībā. Kristīgajiem sludinātājiem, ārstiem un skolotājiem ir plašāks darba loks, nekā daudzi to ir izpratuši. Viņiem ne tikai jākalpo cilvēkiem, bet arī jāmāca tos kalpot. Viņiem ne tikai jāmāca pareizi dzīves principi, bet arī jāaudzina savi klausītāji tos ievērot un izmantot. Patiesība, kura nav lietota praksē un kurā neesam dalījušies ar citiem, zaudē savu dzīvinošo vērtību. Tikai daloties patiesības atziņās, var saglabāt tās svētības.

Ir jāizbeidz vienmuļība dievkalpojumos. Katrs draudzes loceklis jāiesaista kādā kalpošanas nozarē Kunga darbā. Daži nespēj darīt tik daudz kā citi, bet ikvienam jādara viss iespējamais, lai novērstu slimību un ciešanu uzplūdus, kas pārņem pasauli. Daudzi vēlētos darboties, ja tiktu pamācīti, kā to sākt. Viņi ir jāmāca un jāiedrošina.

Katrā draudzē vajadzētu būt misijas nodaļai kristīgu darbinieku sagatavošanai. Tajā draudzes locekļi varētu apgūt iemaņas, kā mācīt Bībeles stundās, kā vadīt un mācīt sabatskolas klasi, kā vislabāk palīdzēt trūcīgajiem un aprūpēt slimos, kā darboties neatgriezto labā. Vajadzētu organizēt veselības, mājturības un citus vajadzīgus kursus dažādās kristīgās palīdzības nozarēs. Būtu ne tikai jāmāca, bet arī jāapgūst prasme strādāt pieredzējušu pedagogu vadībā. Lai skolotāji, paši būdami rosīgi, iet pa priekšu, darbodamies ļaužu vidū, tad citi, radoši iesaistīdamies, lietderīgi mācīsies no viņu piemēra. Priekšzīmei ir lielāka vērtība nekā daudziem priekšrakstiem un norādījumiem.

Visiem cilvēkiem savi fiziskie spēki un garīgās spējas ir jāattīsta līdz visaugstākajai pakāpei, lai tie varētu darboties Dieva darbā tur, kur Viņš aicinās. Tā pati žēlastība, ko no Kristus saņēma Pāvils un Apolls un kas tos nošķīra izcilai garīgai kalpošanai, šodien tiks dota dievbijīgiem kristīgiem misionāriem. Dievs vēlas, lai Viņa bērniem būtu tādas gara spējas un zināšanas, kas nekļūdīgā skaidrībā un spēkā atklātu pasaulei Viņa godību.

Dievam svētījušies izglītotie darbinieki spēj kalpot un daudzveidīgākās darba nozarēs un veikt izvērstāku darbu nekā neizglītotie. Viņu disciplinētais prāts nostāda tos izdevīgākā vietā. Tie, kuriem nav izcilu talantu vai īpašas izglītības, arī var kalpot citiem atbilstoši savām spējām. Dievs izmantos cilvēkus, kas labprāt ļauj to darīt. Ne visspožākie vai vistalantīgākie ir tie, kuru darbs nes lielākos un paliekošākos rezultātus. Ir vajadzīgi cilvēki, kas sadzirdējuši Debesu vēsti. Visietekmīgākie darbinieki ir tie, kas atsaucas aicinājumam: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis.” (Mat. 11:29)

Ir vajadzīgi misionāri ar degsmi sirdī. Tas, kura sirdi aizskar Dievs, ir pildīts ar ilgām pēc tiem, kuri nekad nav iepazinuši Viņa mīlestību. Šo ļaužu stāvoklis ietekmēs viņu ar personiska pārdzīvojuma smeldzi. Riskēdams ar savu dzīvību, viņš iziet kā Debesu sūtīts un iedvesmots vēstnesis, lai strādātu darbu, kurā var iesaistīties arī eņģeļi.

Ja tie, kam Dievs ir devis lielas intelekta spējas, šīs dāvanas lietos patmīlīgiem nolūkiem, pēc zināma pārbaudījuma laika tiks atstāti pašizvēlētajam ceļam. Dievs aicinās šķietami mazāk apdāvinātus cilvēkus, kam nav tik lielas pašpaļāvības, un Viņš vājos darīs stiprus, jo tie uzticas Debesu Tēvam, ka Viņš darīs to, ko paši savā labā tie nespēj veikt. Dievs pieņems patiesu kalpošanu un pats izlīdzinās trūkumus.

Par saviem darbabiedriem Dievs it bieži ir izraudzījies cilvēkus, kas skolā ieguvuši ierobežotu izglītību. Tie ir izmantojuši savas spējas visuzticīgākajā veidā, un Kungs ir atalgojis viņu centību, viņu strādīgumu un slāpes pēc zināšanām. Dievs ir redzējis šo cilvēku asaras, dzirdējis viņu lūgšanas. Kā Viņa svētības nāca pār gūstekņiem Bābeles galmā, tāpat Viņš dāvā gudrību un atziņas saviem darbiniekiem šodien.

Cilvēkiem ar nelielu formālo izglītību, necilu sabiedrisko stāvokli Kristus žēlastībā dažreiz ir bijušas brīnišķas sekmes, mantojot dvēseles Viņam. Viņu sekmju noslēpums ir bijusi nelokāma uzticība Dievam. Ik dienas viņi mācījās no Tā, kas ir brīnišķīgs padomā un varens spēkā.

Tādi darbinieki ir jāiedrošina. Kungs viņus savienos ar tiem, kam ir ievērojamāki talanti, lai aizpildītu citu atstātās tukšās vietas. Viņu izcilās spējas saskatīt darāmo, viņu gatavība palīdzēt tiem, kam palīdzība vajadzīga, viņu laipnie vārdi un darbi atver durvis, kas citādi paliktu slēgtas. Viņi ir derīgi darbam un tuvojas tiem, kam ir bēdas, viņu vārdu pārliecinošā ietekme spēj pievest Dievam daudzas drebošas dvēseles. Šo cilvēku darbs parāda, ko spētu paveikt tūkstoši citu, ja tikai to vēlētos.

Plašāka dzīve

Nekas cits neradīs tādu degsmi upurēties un rakstura stingrību kā iesaistīšanās darbā citu labā. Daudzi, kas ir kristieši tikai vārda pēc, meklējot saskari ar draudzi, domā vienīgi par sevi. Viņi vēlas baudīt draudzes sadraudzību un gana rūpes. Viņi kļūst lielu un perspektīvu draudžu locekļi, bet citu labā vēlas darīt pavisam maz. Tādā veidā viņi sev laupa visdārgākās svētības. Daudzi gūtu lielāku labumu, upurējot savu patīkamo, ērtību veicinošo sabiedrību. Viņiem būtu jādodas turp, kur viņu enerģija tiktu rosināta kristīgā darbā un kur varētu mācīties just atbildību.

Cieši kopā augošie koki nav veselīgi un spēcīgi. Dārznieks tos pārstāda, lai pavērtos iespējas attīstībai. Līdzīgi apstākļi nāktu par labu daudzu lielo draudžu locekļiem. Ir nepieciešams viņus nosūtīt tur, kur viņu enerģiju varētu izlietot aktīvā kristīgā darbībā. Viņi zaudē savu garīgo dzīvību, neattīstās un ir nemākulīgi, jo tiem trūkst izdevības pašaizliedzīgam darbam citu labā. Pārvietoti kādā citā misijas laukā, viņi augtu stipri un spēcīgi.

Nevienam tomēr nevajadzētu gaidīt, līdz viņu aicinās kādā tālā laukā, pirms nav uzsākts palīdzības darbs citu labā. Durvis kalpošanai ir atvērtas visur. Visapkārt ir tādi cilvēki, kuriem vajadzīga mūsu palīdzība. Visur ir atraitnes, bāreņi, slimie un mirstošie, noskumušie, mazdūšīgie, neizglītotie un izstumtie.

Par savu īpašo uzdevumu mums jāuzskata pienākums darboties to labā, kas dzīvo mūsu tuvumā. Pārdomājiet, kā jūs vislabāk varat palīdzēt tiem, kam nav nekādas intereses par garīgajiem jautājumiem. Apmeklējot savus draugus un kaimiņus, parādiet ieinteresētību par viņu garīgo un laicīgo labklājību. Stāstiet viņiem par Kristu kā grēkus piedodošu Pestītāju. Ielūdziet kaimiņus pie sevis mājās un kopīgi lasiet dārgo Bībeli un grāmatas, kas izskaidro tās patiesības. Aiciniet viņus dziedāt un lūgt kopā ar jums. Šajās mazajās sanāksmēs būs klāt pats Kristus, kā Viņš to ir apsolījis, un Viņa žēlastība aizkustinās sirdis.

Draudzes locekļiem jāmācās veikt šo darbu. Tas ir tikpat būtiski, kā glābt neizglītotās dvēseles svešās zemēs. Kamēr citi sajūt nastu par dvēselēm tālumā, lai tie daudzie, kas atrodas uz vietas, sajūt nastu par dārgām dvēselēm savā apkārtnē un darbojas tikpat uzcītīgi šo ļaužu pestīšanas labā.

Daudzi cilvēki žēlojas par savu vienmuļo dzīvi. Ja viņi vēlas, tad paši to var bagātināt un darīt ietekmīgu. Tiem, kas Jēzu mīl ar visu sirdi, dvēseli un prātu un savu tuvāko kā sevi pašu, ir plašs darbalauks, kurā izmantot savas spējas un ietekmi.

Mazas izdevības

Neviens nedrīkst paiet garām mazām izdevībām lielāku darbu meklējumos. Jūs varat sekmīgi veikt necilu darbu, bet ciest pilnīgu neveiksmi un kļūt mazdūšīgs, mēģinot veikt kādu lielāku. Darot visiem spēkiem to, ko redzat darāmu, jūs attīstīsit savu piemērotību lielākam uzdevumam. Noniecinot ikdienas izdevības, ignorējot mazās, tuvumā esošās lietas, daudzi kļūst neauglīgi un nokalst.

Neesiet atkarīgi no cilvēku palīdzības. Raugieties pāri cilvēkiem uz To, kuru Dievs ir sūtījis, lai nestu mūsu bēdas un ciešanas, kā arī apmierinātu mūsu vajadzības. Turot Dievu pie Viņa vārda, iesāciet darbu tur, kur vien redzat kaut ko darāmu, un nešaubīgā ticībā virzieties uz priekšu. Ticība Kristus klātbūtnei dāvās spēku un izturību. Darbojieties ar nesavtīgu interesi, neatlaidīgām pūlēm un nerimtīgu enerģiju.

Vietās, kur apstākļi ir tik nepatīkami un bezcerīgi, ka daudzi nav gatavi labprātīgi turp doties, ar pašaizliedzīgu darbinieku pūlēm notikušas ievērojamas pārmaiņas. Tie ir darbojušies pacietīgi un neatlaidīgi, paļaudamies nevis uz cilvēku palīdzību, bet uz Dievu, un Viņa žēlastība ir tos atbalstījusi. Šādi sasniegto labumu mūsdienu pasaulē nekad neuzzinās, bet svētīgais iznākums būs redzams lielajā nākotnē.

Patstāvīgie misionāri

Patstāvīgie misionāri var sekmīgi darboties daudzās vietās. Apustulis Pāvils, izplatīdams pasaulē atziņas par Kristu, bija patstāvīgais misionārs. Ik dienas sludinādams Evaņģēliju lielākajās Āzijas un Eiropas pilsētās, viņš strādāja arī par amatnieku, lai uzturētu sevi un savus darbabiedrus. Apustuļa atvadu vārdi Efezas vecākajiem atklāj viņa darbību, kas ir vērtīga mācība katram evaņģēlistam:

“Jūs zināt, ka (..) es visu laiku esmu bijis pie jums (..). Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām (..). Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis. Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija. Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.”” (Ap. d. 20:18–35)

Ja daudziem arī šodien būtu tāds pašuzupurēšanās gars, viņi tāpat varētu veikt labu darbu. Lai divi vai vairāki cilvēki kopā iziet evaņģelizācijas darbā, apmeklē cilvēkus un liecina lūdzot, mācot, dziedot, izskaidrojot Rakstus un kalpojot slimajiem. Daži sevi var uzturēt, strādājot par kolportieriem; citi, tāpat kā apustulis, var veikt kādu citu amatu. Čakli darbojoties, pazemīgi atzīstot savu bezpalīdzīgumu un atkarību no Dieva, viņi gūs svētīgu pieredzi. Kungs Jēzus ies viņiem pa priekšu, un tie atradīs atbalstu un palīdzību gan bagāto, gan nabadzīgo vidū.

Tie, kas ir apmācīti ārstnieciskās misijas darbam ārvalstīs, jāmudina bez vilcināšanās doties uz plānoto darba vietu un tūlīt sākt strādāt cilvēku vidū, apgūstot valodu misijas laikā. Tā ļoti īsā laikā viņi jau spēs mācīt Dieva Vārda vienkāršākās patiesības.

Žēlastības vēstneši ir vajadzīgi visā pasaulē. Kristīgas ģimenes tiek aicinātas noskaidrot citu cilvēku vajadzības, iet tumsībā un grēkā mītošajā sabiedrības daļā, doties uz ārzemēm un strādāt sava Kunga labā. Kādu cēlu darbu varētu paveikt, ja šādas ģimenes, ļaujot Kristus gaismai spīdēt caur sevi, apmestos pasaules drūmākajās vietās, kur cilvēki mīt garīgā tumsā.

Šis darbs prasa pašuzupurēšanos. Kamēr daudzi gaida, lai tiktu novērsti visi šķēršļi, novārtā tiek atstāts darbs, ko viņi būtu varējuši veikt, un tikmēr daudzi nomirst bez cerības un Dieva. Daži komerciālu priekšrocību vai zinātnisku atziņu iegūšanas nolūkā piekrīt apmesties neapgūtos apgabalos un priecīgi pacieš uzupurēšanos un grūtības, bet cik gan gaužām maz ir to, kas tieši savu līdzcilvēku glābšanas dēļ būtu gatavi aizvest savu ģimeni uz pilnīgi svešām zemēm, kur Evaņģēlijs ir tik nepieciešams.

Sasniegt cilvēkus, kur viņi atrodas, lai kāds būtu viņu stāvoklis vai apstākļi, un palīdzēt viņiem visos iespējamos veidos — tā ir īstā kalpošana. Ar šādām pūlēm jūs mantosit sirdis un atradīsit pieeju bojā ejošām dvēselēm.

Visā savā darbībā atcerieties, ka esat saistīti ar Kristu, lielā atpestīšanas plāna daļu. Kristus mīlestībai jāplūst jūsu dzīvē dziedinošā, dzīvību dodošā straumē. Kad jūs cenšaties citus iesaistīt Viņa mīlestības lokā, lai jūsu šķīstā valoda, nesavtīgā kalpošana un priecīgā izturēšanās liecina par Viņa žēlastības varenumu. Sniedziet pasaulei tik skaidru un pareizu mūsu Pestītāja attēlojumu, lai cilvēki skatītu Ķēniņu visā Viņa skaistumā.

Maz palīdz citu pārveidošana, uzbrūkot tam, ko uzskatām par nepareiziem ieradumiem. Šādi centieni bieži beidzas ar lielāku ļaunumu nekā labumu. Sarunā ar samarieti Kristus nevis noniecināja Jēkaba aku, bet parādīja kaut ko vērtīgāku. “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu,” Viņš teica, “un kas tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, — tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” (Jāņa 4:10) Sarunu Viņš novirzīja uz bagātībām, kuras spēja piešķirt, piedāvādams sievietei kaut ko labāku nekā viņai bija — dzīvības ūdeni, Evaņģēlija prieku un cerību.

Šis ir mūsu veicamā darba ainojums. Cilvēkiem jāpiedāvā kaut kas labāks, nekā viņiem ir, — Kristus miers, kas ir augstāks par jebkuru izpratni. Mums jāstāsta ļaudīm par Dieva svēto likumu un Viņa rakstura līdzību, par to, kādus Viņš vēlētos redzēt zemes iemītniekus. Parādiet cilvēkiem, cik bezgalīgi pārāka par šīs pasaules gaistošajiem priekiem un jautrību ir nezūdošā Debesu godība. Stāstiet par brīvību un mieru, ko var atrast Pestītājā. “Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps,” Viņš paziņoja. (14. pants)

Paaugstiniet Jēzu, sakot: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku!” (Jāņa 1:29) Vienīgi Viņš spēj apmierināt sirds ilgas un dot mieru dvēselei.

Visu pasaules cilvēku vidū reformatoriem jābūt visnesavtīgākajiem, vislaipnākajiem, vispieklājīgākajiem. Viņu dzīvei jāatspoguļo nesavtīgo darbu patiesais skaistums. Darbinieks, kam trūkst pieklājības, kas pret citu neziņu vai ietiepību izturas neiecietīgi, runā steidzīgi vai rīkojas neapdomīgi, dažreiz var aizslēgt pieeju cilvēku sirds durvīm tā, ka nekad tām vairs nepiekļūs.

Tāpat kā uz vīstošiem augiem krīt dzīvinošā rasa un lēns lietus, arī vārdiem jāskan laipni, kad cenšamies novērst cilvēkus no maldiem. Dieva plāns ir — vispirms sasniegt sirdi. Patiesība jāizsaka ar mīlestību, uzticoties Viņam, kas dos spēku dzīves pārmaiņai. Svētais Gars atradīs dvēselei vispiemērotākos mīlestībā teiktos vārdus.

Kopš dzimšanas mēs esam egocentriski un untumaini, bet, kad mācāmies to, ko vēlas mācīt Kristus, kļūstam līdzīgi Viņam un dzīvojam Viņa dzīvi. Kristus brīnišķajam piemēram, nesalīdzināmajai laipnībai, ar kādu Viņš iejutās citu laimē un bēdās, raudādams kopā ar raudošajiem un priecādamies ar priecīgajiem, dziļi jāietekmē visu Viņa patieso sekotāju raksturi. Ar laipniem vārdiem un darbiem tie palīdzēs arī citiem dzīves takās pagurušajiem.

“Dievs tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos.” (Jes. 50:4)

Visapkārt mums ir apbēdinātas dvēseles. Tās varam sastapt visur. Uzmeklēsim šos cietējus un teiksim īstos vārdus īstajā laikā, lai mierinātu viņu sirdis. Būsim vienmēr upes, kurās var plūst līdzjūtības spirdzinošie ūdeņi.

Savstarpējā saskarsmē jāatceras, ka citu cilvēku dzīvē ir jomas, kas tiek slēptas mirstīgo acīm. Atmiņu lappusēs ir ierakstīti skumji notikumi, kurus sargā no ziņkārīgām acīm. Tur ierakstītas ilgstošas, grūtas cīņas ar smagiem sadzīves apstākļiem, nepatikšanas mājās un ģimenē, kuras dienu no dienas vājina drosmi, paļāvību un ticību. Tos, kas dzīves cīņas izkaro šādos nelabvēlīgos apstākļos, var stiprināt un iedrošināt mīļa uzmanība, un tā neprasa lielas pūles. Šādiem cilvēkiem patiesa drauga stiprais, palīdzošais rokas spiediens ir vairāk vērts nekā zelts vai sudrabs. Laipni vārdi ir tikpat patīkami kā eņģeļu smaids.

Daudzi cieš trūkumu, ir spiesti smagi strādāt par nelielu algu, bet spēj nodrošināt tikai elementārāko iztiku. Grūts darbs un trūkums bez cerībām uz kaut ko labāku padara viņu dzīves nastu ļoti smagu. Tā kļūst gandrīz nepanesama, ja vēl pievienojas sāpes vai slimības.

Norūpējušies un nomākti, šādi cilvēki nezina, kur meklēt atvieglojumu. Jūtiet tiem līdzi šajos pārbaudījumos, sirdssāpēs un vilšanās! Tas jums ļaus viņiem palīdzēt. Stāstiet šiem ļaudīm par Dieva apsolījumiem, lūdziet kopā ar viņiem un par viņiem, iedvesiet tiem cerību!

Šādus prieka un iedrošinājuma vārdus nomāktai dvēselei, kad tās drosmes pulss dziest, Pestītājs uztver kā Viņam teiktus. Kad sirdis tiek iepriecinātas, Debesu eņģeļi noraugās uz to ar patiesu atzinību.

Gadsimtu pēc gadsimta Kungs ir centies modināt cilvēku dvēselēs apziņu par viņu dievišķo brālību. Sadarbojieties ar Viņu! Kamēr pasauli pārņem neuzticība un atsvešināšanās, Kristus mācekļiem tai jāatklāj Debesīs valdošais patiesās mīlestības gars.

Runājiet tā, kā mēdza runāt Viņš, rīkojieties tā, kā rīkojās Viņš. Nepārtraukti atklājiet Viņa rakstura jaukumu. Parādiet mīlestības pārpilnību, kas ir visas Viņa mācības un rīcības pamats! Vispazemīgākie un šķietami necilākie Kristus darbinieki sadarbībā ar Viņu spēs aizskart dvēseļu stīgas, kuru vibrācija atbalsosies līdz pasaules galam un skanēs nebeidzamā mūžībā.

Debesu būtnes gaida, lai varētu sadarboties ar cilvēkiem un atklāt pasaulei, par ko ļaudis var kļūt un ko, sadarbojoties ar dievišķo, var izdarīt tuvu bojāejai esošo dvēseļu glābšanas labā. Neierobežots ir tā cilvēka derīgums, kas, sevi neizceļot, ļauj Svētajam Garam darboties sirdī un dzīvo Dievam pilnīgi nodotu dzīvi. Visi, kas svēto miesu, dvēseli un garu, lai kalpotu Viņam, pastāvīgi saņems jaunu fiziskā, prāta un garīgā spēka dāvinājumu. Viņu rīcībā būs visas neizsmeļamās Debesu bagātības. Kristus sniegs viņiem sava Gara dvesmu un savas dzīvības elpu. Svētais Gars velta vislielāko enerģiju cilvēka prāta un sirds ietekmēšanai. Mums dotajā žēlastībā varam gūt uzvaras, kas šķita neiespējamas mūsu kļūdaino un pieņemto uzskatu, kā arī mūsu rakstura nepilnību un mazticības dēļ.

Ikvienam, kas nododas kalpošanai Kungam un neko nepatur sev, tiek dots spēks neizmērojamu sekmju sasniegšanai. Viņu labā Dievs darīs lielas lietas. Viņš darbosies cilvēku prātos tā, ka jau šajā pasaulē viņu dzīvē būs redzams nākotnes valstības apsolījumu piepildījums.

“Priecāsies tuksnesis un izkaltušā nora,
klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks!
Tie ziedēs un līksmos priekā un ar gavilēm!
Tiem ir dota Libanona godība, Karmela kalna košums
un Saronas līdzenuma glītums; tie redzēs tā Kunga
godību, mūsu Dieva jaukumu.
Stipriniet nogurušās rokas,
dariet stingrus ļodzīgos ceļus!
Sakiet izmisušām sirdīm: “Esiet stipras,
nebīstieties!
Redzi, te ir jūsu Dievs! (..)”
Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies.
Tad klibais lēkās kā briedis,
un mēmo mēle gavilēs,
jo ūdens izverd tuksnesī
un strauti izkaltušā klajumā.
Un kvēlošā smilts taps par ezeru un
izkaltusī zeme par ūdens avotu; (..).
Un tur būs līdzens ceļš, —
ceļš, ko sauks par svētu ceļu.
Nešķīstie tur nespers savu kāju,
tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš,
pat neprašas nevar tanī apmaldīties.
Tur nebūs lauvu un
plēsīgu zvēru,
bet atsvabinātie pa to staigās.
Tā Kunga atsvabinātie pa to atgriezīsies mājās
un ar gavilēm pārnāks Ciānā;
mūžīgs prieks staros pār viņu galvām;
prieks un līksmība pildīs viņu sirdis,
skumjas un bēdas aizies tiem secen.”
(Jes. 35:1-10)

Palīdzība kārdinātajiem

Kristus mūs mīl ne tādēļ, ka mēs pirmie būtu Viņu mīlējuši, bet Viņš nomira par mums, “kad vēl bijām grēcinieki”. Viņš neizturas pret mums tā, kā esam pelnījuši. Lai gan mūsu grēki ir nosodāmi, tomēr Viņš to nedara. Gadu pēc gada Viņš ir pacietis mūsu vājības un neziņu, nepateicību un stūrgalvību. Neraugoties uz mūsu maldīšanos, sirds cietību un neziņu par Viņa Vārda patiesībām, Viņa roka vēl arvien ir pasniegta mums pretī.

Viena no Dieva īpašībām, kuru Viņš atklāj necienīgajiem cilvēkiem, ir žēlastība. Mēs to nemeklējām — tā tika sūtīta meklēt mūs. Dievam ir prieks dāvināt savu žēlastību ne tādēļ, ka mēs būtu tās cienīgi, bet tādēļ, ka neesam to pelnījuši. Tikai mūsu lielo vajadzību dēļ mēs varam pretendēt uz Viņa žēlastību.

Kungs Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību nepārtraukti sniedz savu roku, aicinādams grēcīgos un kritušos. Viņš pieņems visus. Viņš laipni sagaidīs ikvienu. Viņam dara godu piedot vislielākajam grēciniekam. Viņš atņems laupījumu stiprajam, Viņš atbrīvos gūstekni, Viņš izraus pagali no uguns. Savas žēlastības zelta ķēdi Viņš ir nolaidis līdz cilvēka samaitātības viszemākajiem dziļumiem un pacels ar to katru grēka aptraipīto, pazemoto dvēseli.

Viņš, kas atdeva savu dzīvību, lai cilvēkus vadītu atpakaļ pie Dieva, no visas sirds ir ieinteresēts katrā no mums. Kā gans rūpējas par sava ganāmpulka avīm, tādas rūpes ir arī Viņam par vainīgajām un bezpalīdzīgajām dvēselēm, kuras ar savu prasmi un vilinājumiem grib iznīcināt sātans.

Pestītāja piemēram ir jābūt mūsu rīcības mērauklai, kad kalpojam kārdināto un maldos grimušo labā. Mums citiem cilvēkiem ir jāparāda tāda pati interese, laipnība un pacietība, kādu Viņš ir parādījis mums. “(..) kā Es jūs esmu mīlējis,” Viņš saka, “lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34) Ja mūsos mājos Kristus, mēs atklāsim Viņa nesavtīgo mīlestību pret visiem, ar kuriem mums būs kādas saistības. Redzot cilvēkus, kuriem vajadzīga līdzjūtība un palīdzība, mēs nejautāsim: “Vai viņi ir cienīgi?”, bet: “Ko es varu darīt viņu labā?”

Bagātie un nabadzīgie, augstie un zemie, brīvie un saistītie ir Dieva mantinieki. Viņš, kas atdeva savu dzīvību cilvēka glābšanai, katrā cilvēkā redz nesalīdzināmu vērtību. Ar krusta noslēpumu un Viņa godības palīdzību mums jāsaskata, kā Jēzus novērtē katru dvēseli. Atcerēsimies vienmēr, ka par visiem cilvēkiem, lai cik pagrimušiem, ir maksāts pārāk daudz, lai pret tiem izturētos vēsi vai ar aizspriedumiem. Mēs sapratīsim, cik svarīgi ir strādāt citu cilvēku labā, lai viņi tiktu paaugstināti pie Dieva troņa.

Pestītāja līdzībā minētais pazudušais grasis, kaut arī atradās putekļos un netīrumos, tomēr vēl arvien bija sudraba gabals. Īpašniece to meklēja, jo tas bija vērtīgs. Tā arī ikkatra dvēsele, lai cik degradējusies grēka dēļ tā būtu, Dieva skatījumā tiek novērtēta kā ļoti dārga. Tāpat kā uz graša bija iegravēts valdnieka attēls un vārds, arī cilvēkam radīšanas brīdī tika dots Dieva attēls un līdzība. Tagad šī līdzība grēka ietekmē ir sabojāta un aptumšota, tomēr tās pēdas paliek katrā dvēselē. Dievs vēlas atgūt šo dvēseli un atkal uzspiest tai savas pilnības attēlu visā taisnībā un svētumā.

Cik maz mēs saskaņojamies ar Kristu tajā vienības saitē, kurai starp mums un Viņu vajadzētu būt visciešākajai, — līdzjūtībā par morāli samaitātajām un vainīgajām dvēselēm, kas cieš, kas mirušas savos pārkāpumos un grēkos! Cilvēka nežēlība pret cilvēku ir mūsu vislielākais noziegums. Daudzi uzskata, ka pārstāv Dieva taisnību, taču tajā pašā laikā nepavisam neatstaro Viņa laipnību un lielo mīlestību. Bieži vien tie, pret kuriem šie paštaisnie izturas bargi un stingri, ir pakļauti smagām kārdināšanām. Sātans cīnās par šīm dvēselēm, un citu cilvēku asie, cietsirdīgie vārdi atņem tām drosmi un dod iemeslu krist par laupījumu kārdinātāja ļaunuma varai.

Pret cilvēku dvēselēm jāizturas ļoti smalkjūtīgi. Vienīgi Viņš, kas lasa sirdis, zina, kā cilvēkus vadīt uz grēku nožēlu. Vienīgi Viņa gudrība var dot mums sekmes pazudušo sasniegšanā. Jūs varat būt nelokāmi, juzdamies svētāki nekā citi, un nav svarīgi, cik korekti ir jūsu pamatojumi vai cik patiesi jūsu vārdi; tie nekad neaizkustinās sirdis. Vārdos un darbos atklātā Kristus mīlestība brīvi sasniegs dvēseles, turpretī pamācību vai norādījumu atkārtošana nepanāks neko.

Mums vajadzīga lielāka kristīgā līdzjūtība; ne tikai simpātijas pret tiem, kas mums šķiet nekļūdīgi, bet arī pret trūcīgajiem, cietējiem, dvēselēm, kas cīnās vai bieži kļūdās, atkal un atkal grēko un tomēr nožēlo, nemitīgi tiek kārdinātas un ir tik mazdūšīgas. Pie citiem cilvēkiem mums jāiet viņu nepilnību aizkustinātiem, tāpat kā to darīja mūsu žēlsirdīgais Augstais Priesteris.

Kristus aicināja un ar savu mīlestības pilno laipnību pie sevis saistīja izstumtos, muitniekus un grēciniekus, ļaužu ienīstos. Viņš nekad nemēdza uzmundrināt tos, kas savā paštaisnībā stāvēja nomaļus un noskatījās uz citiem no augšas.

Kristus aicina: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un liec visiem nākt iekšā, lai Mans nams būtu pilns.” Paklausot šiem vārdiem, mums jāiet pie neticīgā, kas atrodas tepat līdzās un arī pie tā, kas ir tālu. “Muitniekiem un netiklēm” arī jādzird Pestītāja aicinājums. Šis Viņa laipno un pacietīgo vēstnešu aicinājums kļūst nepārvarams spēks, lai uzceltu tos, kas ir nogrimuši grēka visdziļākajā dzelmē.

Kristieša būtība prasa, lai mēs darbotos ar nelokāmu apņēmību, nezūdošu interesi, vienmēr pieaugošu neatlaidību to dvēseļu labā, kuras sātans cenšas iznīcināt. Nekas nedrīkst mazināt nopietno un dedzīgo enerģiju, kas tiek veltīta pazudušo glābšanai.

Ievēro, cik ļoti visā Dieva Vārdā atklājas neatlaidības gars, kas lūdz cilvēkus nākt pie Kristus. Mums jāizmanto ikviena izdevība liecināt gan vienam cilvēkam, gan arī lielākai auditorijai, iepazīstinot ļaudis ar katru faktu par Viņu, atsaucoties uz katru mūžīgā nozīmīguma motīvu, lai cilvēkus vadītu pie Pestītāja. Visiem spēkiem viņi jāskubina raudzīties uz Jēzu un pieņemt Viņa pašaizliedzīgo upuri. Mums jāpauž cerība, ka viņi iepriecinās Kristus sirdi, izmantojot ikvienu Viņa dāvanu Viņa vārda pagodināšanai.

Pestīti cerībā

“Cerībā esam pestīti.” (Rom. 8:24) Pagrimušie jāvada tā, lai viņi jūt, ka vēl nav par vēlu kļūt par Dieva bērniem. Kristus pagodināja cilvēku, tam uzticēdamies un atdodams tā zaudēto pašcieņu. Viņš respektēja pat viszemāk grimušos. Nemitīgas sāpes Kristum sagādāja saskare ar naidīgumu, izvirtību un neķītrību, bet nekad Viņš neizteica nevienu piezīmi, lai parādītu, ka Viņš savas smalkjūtības dēļ justos satriekts vai ka tiktu aizskarta Viņa izsmalcinātā gaume. Lai kādi arī būtu ļaunie ieradumi, aizspriedumi vai cilvēkus pārvaldošās kaislības, Viņš pret tiem izturējās ar līdzjūtības pilnu sirsnību. Ja uzņemsim sevī Viņa Garu, mēs uzskatīsim visus cilvēkus par brāļiem, kuriem ir līdzīgas kārdināšanas un pārbaudījumi; arī viņi bieži klūp un pūlas piecelties, cīnās ar mazdūšību un grūtībām, bet sirds dziļumos ilgojas pēc iejūtības un palīdzības. Tad mēs viņiem tuvosimies nevis tādēļ, lai atņemtu drosmi vai noraidītu, bet modinātu viņu sirdīs cerību. Tā iedrošināti, viņi spēs ar uzticību teikt: “Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes; es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! (..) Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību; Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.” (Mih. 7:8,9)

“Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus. Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis.” (Ps. 33:14,15)

Jēzus lūdz, lai mēs, iedami pie kārdinātajiem un maldīgajiem, ņemtu vērā “sevi, ka arī” mēs nekrītam “kārdināšanā”. (Gal. 6:1) Apzinoties savas nepilnības, mēs sapratīsim citu trūkumus.

“Kas tevi iecēlis pār citiem? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis.” “Viens ir jūsu Mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” “Kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Tāpēc netiesāsim cits citu: bet labāk spriediet, ka netopiet brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.” (1. Kor. 4:7; Mat. 23:8; Rom. 14:10,13)

Cilvēka kļūdu atklāšana vienmēr izraisa viņā pazemojuma sajūtu. Ar nevajadzīgu, nosodošu piezīmi šo pārdzīvojumu nevajadzētu padarīt vēl rūgtāku. Ar pārmetumiem vēl neviens nekad nav izlabots, bet daudzi tā ir atbaidīti un nocietinājuši savas sirdis pret vainas pierādījumiem. Iejūtība, laipna, patīkama izturēšanās var glābt maldos grimušos un apklāt grēku pulku.

Apustulis Pāvils gan norādīja uz cilvēku kļūdām, bet cik uzmanīgi un laipni viņš apliecināja, ka ir šo grēcinieku draugs! Cik rūpīgi viņš izskaidroja tiem savas rīcības iemeslus! Kunga kalps lika cilvēkiem saprast, ka arī viņam pašam ir grūti, ja nākas sagādāt sāpes citiem. Viņš pauda uzticēšanos un simpātijas tiem, kas cīnījās, lai uzvarētu.

“Jo lielās bēdās un sirds bailēs,” viņš raksta, “un ar daudz asarām es jums esmu rakstījis, nevis lai jūs skumdinātu, bet lai jūs redzētu manu lielo mīlestību uz jums.” (2. Kor. 2:4) “Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; (..) tagad es priecājos, ne par to, ka jūs topat skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; (..) Jo redziet, šīs dievišķās skumjas — kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi. (..) Tādēļ mēs esam iepriecināti.” (2. Kor. 7:8-13)

“Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās.” “Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr, katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim. Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai. Tā man klājas cerēt jūsu visu labā, jo es jūs nesu savā sirdī.” “Nu tad, mani mīļie brāļi, pēc kuriem es ļoti ilgojos, mans prieks un vainags, pastāviet iekš tā Kunga, jūs mīļie.” “Jo, kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam.” (2. Kor. 7:16; Filip. 1:3-7; 4:1; 1. Tes. 3:8)

Pāvils rakstīja šiem brāļiem “kā Kristū Jēzū svētajiem”, bet ne kā tādiem, kas raksturā būtu pilnīgi. Viņš rakstīja kā vīriem un sievām, kuri cīnās pret kārdinājumiem un atrodas grēkā krišanas briesmās. Viņš norādīja uz “miera Dievu, kas no miroņiem paaugstinājis mūsu Kungu Jēzu, lielo avju Ganu”. Viņš iedrošināja tos, ka “mūžīgās derības asiņu dēļ” Viņš lai “ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk, caur Jēzu Kristu”. (Ebr. 13:20,21)

Esiet uzmanīgi, ka nesagraujat pašcieņu tādam kritušajam cilvēkam, kurš apzinās savu kļūdu. Nepadariet viņu mazdūšīgu vienaldzības vai neuzticēšanās dēļ. Nesakiet: “Pirms es viņam varu uzticēties, es pagaidīšu, lai redzētu, vai viņš izturēs.” Bieži tieši šī neuzticēšanās kārdinātajam rada iemeslu paklupt.

Mums jācenšas saprast citu vājības. Mēs maz zinām par to cilvēku sirds pārbaudījumiem, kuri bijuši iekalti tumsības ķēdēs un kuriem trūkst apņēmības un morālā spēka. Visnožēlojamākais ir tāda cilvēka stāvoklis, kas mokās sirdsapziņas pārmetumos; viņš ir kā apstulbināts, viņa dvēseles stabilitāte grīļojas un cerības grimst pīšļos. Šāds cilvēks neko nespēj saredzēt skaidri. Prāts ir apmāts, nelaimīgais nezina, ko darīt. Daža nelaimīga dvēsele ir pārprasta, nenovērtēta, bēdu un izmisīgas cīņas pilna — pazudusi, nomaldījusies avs. Tā nespēj atrast Dievu, tomēr tajā ir spraigas ilgas gūt piedošanu un mieru.

Ak, lai netiek izteikts neviens vārds, kas var izraisīt dziļākas sāpes! Šādai grēka dzīvē nogurušai dvēselei, kas nezina, kur rast mierinājumu, stāstiet par līdzjūtīgo Pestītāju. Ņemiet to pie rokas, pieceliet un sakiet iedrošinājuma un cerību vārdus. Palīdziet šai dvēselei satvert Pestītāja roku.

Mūs pārāk ātri padara mazdūšīgus dvēseles, kas uzreiz neatsaucas mūsu centieniem. Nekad nevajag beigt darboties kāda cilvēka labā, kamēr vien ir kaut vai viens cerības stariņš. Sevi upurējušajam mūsu Pestītājam šīs dārgās dvēseles ir maksājušas pārāk daudz, lai tās tik viegli atdotu ienaidnieka varā.

Mums jāiedomājas sevi šo kārdināšanu nomākto ļaužu vietā. Ņemiet vērā iedzimtības spēku, ļaunas sabiedrības un apkārtnes ietekmi, slikto ieradumu varu. Vai jābrīnās, ka šādu apstākļu dēļ daudzi degradējas? Vai jābrīnās, ka viņi tik kūtri atsaucas mūsu pūlēm viņus piecelt?

Bieži vien visuzticamākie Evaņģēlija sekotāji un aizstāvji ir tie, kas reiz bijuši noraidoši, šķietami bezcerīgi, bet tomēr mantoti Evaņģēlijam. Šādi cilvēki nebūt nav pilnīgi samaitāti. Nepievilcīgā āriene slēpj labus motīvus, kurus vajag atsegt un izcelt. Bez palīdzīgas rokas tie paši nekad neatspirgtu, bet, neatlaidīgi un pacietīgi pūloties, tos var atgūt. Tiem vajadzīgi sirsnības pilni vārdi, laipna uzmanība, konkrēta palīdzība un tāds padoms, kas dvēselē neapslāpētu vāro drosmes stariņu. Lai to ievēro un atceras visi, kas nonāk saskarē ar šādiem cilvēkiem!

Būs daži, kuru prāts tik ilgstoši bijis samaitāts, ka viņi nekad šajā dzīvē nekļūs tādi, par kādiem būtu kļuvuši, ja atrastos labvēlīgākos apstākļos. Taču Taisnības Saules gaišie stari var iespīdēt ikvienā dvēselē. Šo cilvēku priekšrocība ir dzīvot tādu dzīvi, kas līdzinās Dieva dzīvei. Dēstiet viņu prātos cēlas, apskaidrotas domas, lai jūsu piemērs skaidri parāda atšķirību starp netikumu un šķīstību, tumsu un gaismu, lai no jūsu dzīves varētu mācīties, ko nozīmē būt kristietim. Pestītājs spēj piecelt pašus grēcīgākos un nolikt tur, kur viņus pazīs kā Dieva bērnus, Kristus nezūdošā mantojuma īpašniekus.

Ar dievišķās žēlastības brīnuma spēku daudzi var kļūt derīgi šķīstai dzīvei. Viņi bija mazdūšīgi, jo tika nicināti un atstumti, un var mums šķist apātiski un vienaldzīgi. Taču Svētā Gara darbības ietekmē pazudīs tā aprobežotība, kas viņu garīgo atmodu darīja šķietami bezcerīgu. Atdzims notrulinātais, aptumšotais prāts. Grēka vergs tiks atbrīvots, netikumi pazudīs, un gara tumsība tiks uzvarēta. Ar ticību, kas darbojas mīlestībā, sirds kļūs šķīsta, bet prāts — apgaismots.

Darbs atkarīgo labā

Evaņģēlija darbā sava vieta ir katrai īstai reformai, jo tā tiecas piecelt dvēseli jaunai un cēlākai dzīvei. Īpašs kristīgo darbinieku atbalsts ir ļoti vajadzīgs atturības reformai. Tai jāpievērš uzmanība un tā jāiedzīvina. Visur cilvēkiem jāstāsta par patiesās atturības principiem un jāaicina “parakstīt” atturības solījumu. Sevišķas pūles jāvelta tiem, kas atrodas ļaunu ieradumu verdzībā.

Visur ir darāms darbs, lai glābtu tos, kas ir krituši grēkā atkarības dēļ. Draudzēs, reliģiskajās organizācijās un pat kristiešu ģimenēs daudzi jaunieši izvēlas pazušanas ceļu. Nesātība viņos izraisa slimības un, kārodami iegūt naudu grēcīgo iegribu apmierināšanai, viņi sāk nodoties negodīgiem darījumiem. Veselība un raksturs ir sagrauti. Šķirtas no Dieva un izstumtas no sabiedrības, šīs nabaga dvēseles jūt, ka tām nav cerību ne šajā, ne nākamajā dzīvē. Vecāku sirdis ir salauztas. Cilvēki runā par šiem maldīgajiem jau kā par bezcerīgajiem, bet Dievs pret tiem tā neizturas. Viņam ir zināmi visi apstākļi, kas šos ļaudis noveduši šajā stāvoklī, un Viņš uzlūko tos ar līdzjūtību. Šiem cilvēkiem vajadzīga palīdzība. Nekad nepieļaujiet iespēju, ka viņi varētu sacīt: “Neviens nerūpējas par manu dvēseli.”

Atkarības upuru vidū ir visu kārtu un profesiju ļaudis. Izcili talantīgi, lielus sasniegumus guvuši cilvēki ar augstu sabiedrisko stāvokli ir padevušies savu iegribu apmierināšanai, līdz vairs nespēj pretoties kārdinājumam. Daži, kuriem reiz piederējusi bagātība, tagad ir bez pajumtes, bez draugiem, ciešanās, postā, slimībās un pagrimumā. Viņi ir zaudējuši kontroli pār sevi. Ja tādiem cilvēkiem netiks sniegta palīdzīga roka, viņi grims arvien zemāk. Savu iegribu apmierināšana nav tikai morāls grēks vien, bet arī fiziska slimība.

Sniedzot palīdzību šiem atkarīgajiem, mums, tāpat kā to darīja Kristus, vispirms jāpievērš uzmanība viņu fiziskajam stāvoklim. Viņiem nepieciešams veselīgs, uzbudinājumu nerosinošs ēdiens un dzēriens, tīrs apģērbs un elementārās higiēnas nodrošinājums. Viņi jāapņem ar palīdzošu un uzmundrinošu kristīgu gaisotni. Katrā pilsētā jārada vieta, kur šie ļauno ieradumu vergi saņemtu palīdzību, lai varētu saraut viņus saistošās važas. Daudzi uzskata, ka stiprs dzēriens ir vienīgais mierinājums bēdās, bet tā nebūtu, ja daudzi, kas sevi dēvē par kristiešiem, rīkotos nevis kā priesteri un levīti, bet sekotu žēlsirdīgā samarieša piemēram.

Rūpējoties par atkarības upuriem, jāatceras, ka viņi nav cilvēki ar veselu saprātu, bet tādi, kas šobrīd atrodas kāda dēmona varā. Esiet pacietīgi un iecietīgi! Nedomājiet par viņu pretīgo, atbaidošo ārieni, bet dārgo dzīvību, kuras labā Kristus nomira, lai to atpestītu. Kad dzērājs sāk apzināties savu pazemojošo stāvokli, dariet visu iespējamo, lai pierādītu, ka esat viņa draugs! Nesakiet nevienu pārmetuma vārdu! Neviens jūsu skats vai rīcība nedrīkst paust dzēlīgu nosodījumu vai nepatiku. Iespējams, šī nabaga dvēsele jau nīst pati sevi. Palīdziet tai piecelties! Sakiet vārdus, kas rosina ticību! Centieties stiprināt katru šī cilvēka rakstura labo īpašību! Māciet viņam tiekties augšup! Rādiet, ka ir iespējams dzīvot tā, lai iemantotu citu cilvēku cieņu. Palīdziet novērtēt to talantu vērtību, ko Dievs viņam ir devis, bet ko paša vainas dēļ nav izdevies izkopt.

Lai gan griba ir bijusi samaitāta un vājināta, tomēr Kristū šādam cilvēkam ir cerība. Jēzus atmodinās tā sirdī cēlākus impulsus un svētākas vēlmes. Iedrošiniet to tverties pie Evaņģēlijā atrodamās cerības! Atveriet Bībeli un kārdinātajam, nomocītajam cīnītājam daudzkārt lasiet Dieva apsolījumus! Tie viņam būs kā dzīvības koka lapas. Neatslābstošā pacietībā turpiniet pūlēties, līdz pateicības priekā drebošā roka satvers glābšanas cerību Kristū.

Jums jābūt cieši blakus tiem, kam vēlaties palīdzēt, citādi nekad negūsit uzvaru. Viņi vienmēr tiks kārdināti uz ļaunu. Daudzreiz viņus vilinās tieksme pēc stipriem dzērieniem; viņi var krist atkārtoti; tādēļ nepārtrauciet pūlēties!

Viņi ir nolēmuši mēģināt dzīvot Kristum, bet viņu gribasspēks ir novājināts; viņi rūpīgi jāsargā tiem, kas ir nomodā par šīm dvēselēm kā tādi, kam būs jāatbild par viņiem. Viņi ir zaudējuši savu pašcieņu, bet tā ir jāatgūst. Daudziem ir jācīnās pret stiprām iedzimtām tieksmēm uz ļaunu. Nedabisku iekāri un jutekliskas dziņas viņi ir mantojuši jau no dzimšanas. No tādām lietām tiem ir rūpīgi jāsargās. Notiek gan iekšēja, gan ārēja cīņa. Kurš gūs uzvaru? Tie, kas to nekad nav piedzīvojuši, nespēj saprast šo gandrīz nepārvaramo baudkāres varu un nikno cīņu starp savu iegribu apmierināšanu un apņemšanos visās lietās būt atturīgiem. Šī cīņa jāizcīna vēl un vēlreiz!

Daudziem, kas tiek vadīti pie Kristus, nebūs morālas drosmes pretoties savai iekārei un kaislībām, bet Kristus darbiniekam nav tāpēc jākļūst mazdūšīgam. Vai atkrīt tikai tie, kas ir izglābti no viszemākajiem dziļumiem?

Atcerieties, ka jūs nedarbojaties vieni! Kalpojošie eņģeļi palīdz katram patiesam Dieva dēlam un meitai. Kristus ir atjaunotājs. Lielais Ārsts pats stāv blakus saviem patiesajiem darbiniekiem, sacīdams grēkus nožēlojušai dvēselei: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” (Marka 2:5)

Daudzi izstumtie satvers viņiem Evaņģēlijā piedāvāto cerību un ieies Debesu valstī, kamēr citi, kas bija svētīti ar lielām izdevībām un lielu gaismu, ko tie nenovērtēja, tiks atstāti ārā, galējā tumsībā.

Ļauno ieradumu vergi jāmodina nepieciešamībai pūlēties pašiem savā labā. Viņu glābšanā arī citi var darīt ļoti daudz, jo Dieva žēlastība, Kristus aizlūgšanas un Viņa eņģeļu kalpošana tiek brīvi piedāvāta un ir pieejama katram. Tam visam tomēr nebūs nekādas nozīmes, ja paši kristieši necīnīsies par savu glābšanu.

Pēdējie Dāvida vārdi toreiz vēl jaunajam Salamanam, kam drīz vajadzēja saņemt Israēla ķēniņa varu, bija: “Esi stiprs un parādi sevi kā vīru.” (1. Ķēn. 2:2) Šie iedvesmojošie vārdi domāti ikvienam cilvēkam, pretendentam uz nevīstošo uzvaras vainagu.

Kārdinājumos nomocītie jāvada tā, lai tie, ja grib tikt izglābti, saskatītu un izjustu lielās morālās atjaunotnes nepieciešamību. Dievs aicina tos celties un Kristus spēkā atgūt Dieva doto vīrišķību, kas bija upurēta grēcīgu ieradumu apmierināšanai.

“Es nespēju pretoties ļaunumam,” dažs labs cilvēks izmisumā izsaucas, sajuzdams kārdinājumu briesmīgo spēku un vēlmju vilinājumu, kas mudina apmierināt iegribas. Sakiet viņam, ka viņš spēj, ka ir jāpretojas. Viņš ir atkal paklupis, bet tam tā nav jābūt vienmēr. Morālā spēka ziņā viņš ir vājš un grēcīgās dzīves paradumu ietekmēts. Viņa solījumi un apņemšanās ir tikai ilūzija. Nepildīto solījumu un lauzto godavārdu apzināšanās vājina viņa uzticību sev un liek domāt, ka Dievs nevar pieņemt viņu vai viņa vājos centienus darboties paša spēkiem. Viņam nav jākļūst izmisušam!

Tiem, kas uzticas Kristum, nav jābūt savu iedzimto vai iegūto ieradumu vai tieksmju vergiem. Viņiem nevis jāpadodas zemākajām nosliecēm, bet gan jāpārvar iekāre un citas kaislības. Dievs mūs nav pametis, lai cīnāmies pret ļauno tikai ar mūsu pašu ierobežotajiem spēkiem. Lai kādas būtu mūsu iedzimtās vai iegūtās tieksmes uz ļaunu, mēs tās spējam pārvarēt tajā spēkā un ar to palīdzību, ko ir gatavs sniegt Kristus.

Gribasspēks

Kārdinātajam ir jāsaprot gribasspēka patiesā nozīme. Tas ir cilvēku pārvaldošais spēks — viņa apņemšanās, izvēles brīvība. Viss ir atkarīgs no gribas pareizas darbības. Ilgas pēc labā un skaidrības ir vērtējamas atzinīgi, bet, šajā vietā apstājoties, tās pašas par sevi neko nedod. Daudzi piedzīvos neveiksmi, paši cerot pārvarēt savas ļaunās tieksmes. Tas nenotiks, ja viņi nepakļausies Dieva gribai un neizvēlēsies kalpot Viņam.

Dievs mums ir devis izvēles iespēju; no mums ir atkarīga tās izmantošana. Savu sirdi mēs paši nespējam pārmainīt, nespējam mainīt arī savas domas, savus impulsus, savas jūtas. Mēs nespējam sevi šķīstīt, darīt derīgus kalpošanai Dievam, bet varam izvēlēties kalpot Kungam un nodot Viņam savu gribu; tad Viņš mums dos gribu un veiksmi pēc labpatikas. Tā visa mūsu daba būs pakļauta Kristus pārvaldībai.

Pareizi izmantojot gribu, dzīvē var notikt pilnīga pārmaiņa. Nododot savu gribu Kristum, tiekam cieši saistīti ar dievišķo spēku. To mēs saņemam no Debesīm, lai varētu kļūt nelokāmi stipri. Skaidra un cēla dzīve, uzvara pār baudkāri un izpriecām, ir iespējama visiem, kas vēlas savienot savu vājo, svārstīgo, cilvēcisko gribu ar visvareno, nesvārstīgo Dieva gribu.

Tiem, kas cīnās ar iekāri, ir jāapgūst veselīgas dzīves pamatprincipi. Viņiem jāpaskaidro, ka veselības likumu pārkāpšana rada organismā slimības un nedabiskas tieksmes, liek pamatu dzeršanas paradumam. Vienīgi ievērojot veselības pamatlikumus, var cerēt atbrīvoties no postošajām kārībām. Tik ilgi, kamēr viņi ir saistīti ar dievišķo spēku, ir iespējams saraut baudkāres važas. Sadarbojoties ar Dievu, paklausot Viņa morāles un fiziskajiem likumiem, iespējama veselīga, pilnvērtīga dzīve.

Tos, kuri tiecas pēc šādām pārmaiņām, vajadzētu nodrošināt ar darbu. Nevienu darba spējīgu cilvēku nedrīkst radināt saņemt pārtiku, apģērbu un pajumti par velti. Viņu pašu dēļ, tāpat arī citu dēļ, vajadzētu atrast kādu veidu, kā viņi varētu samaksāt par saņemto. Atbalstiet viņu patstāvības centienus. Tas stiprinās viņu pašcieņu. Prāta un ķermeņa nodarbināšana derīgā darbā ir būtisks sargs pret kārdināšanām.

Vilšanās un briesmas

Tie, kas darbojas pagrimušo labā, bieži vilsies, ja ticēs visiem kārdinājumu upuru solījumiem mainīt savu dzīvi. Daudzi tikai virspusēji un pavirši maina savus ieradumus un rīcību. Viņi rīkojas impulsīvi. No malas raugoties, var domāt, ka pārmaiņas ir ārēji redzamas, bet, ielūkojoties dziļāk, atklāsies, ka patiesa sirds pārtapšana nav notikusi. Ja šie cilvēki ir palikuši tikpat patmīlīgi, būs saglabājušās tās pašas slāpes pēc muļķīgām izpriecām, tā pati tieksme pēc savu iegribu apmierināšanas. Viņiem trūkst izpratnes par rakstura veidošanu, uz viņiem nevar paļauties kā uz principu cilvēkiem; viņu prāta un dvēseles spēkus ir sabojājusi padošanās iekāres apmierināšanai un citām novājinošām kaislībām. Viņi ir svārstīgi un nepastāvīgi, tos sāk pārvaldīt nevis prāts, bet jūtas. Šādi cilvēki bieži ir briesmu avots citiem. Uzskatot tos par pārveidotiem, tiem kļūdaini uzticas un ļauj strādāt tur, kur tie var negatīvi ietekmēt pilnīgi nevainīgus cilvēkus.

Pat tie, kas nopietni cenšas laboties, nav pasargāti no atkārtotas krišanas briesmām. Par viņiem jārūpējas ar lielu gudrību un gādību. Tieksme cildināt un paaugstināt no viszemākajiem dziļumiem atbrīvotos dažreiz kļūst par iemeslu to bojāejai. Paradums uzaicināt tikko atgriezušos vīrus un sievas atklāti stāstīt par savu grēcīgās dzīves pieredzi ietver sevī briesmas abiem — runātājiem un klausītājiem. Kavēties ļaunajās atmiņu ainās ir kaitīgi izglābto prātam un dvēselei, jo kāds varbūt var domāt, ka viņa grēcīgā dzīve pelna zināmu ievērību. Tiek rosināts pašlepnums un patika būt slavenam, kas dvēselei var izrādīties liktenīgi. Pastāvēt var tikai tad, ja nepaļaujas uz sevi, bet gan uz Kristus žēlastību.

Visi, kas apliecina patiesu atgriešanos, jāmudina darboties citu labā. Atbalstiet un pieņemiet katru dvēseli, kas pārtraukusi kalpot sātanam, lai sekotu Kristum. Ja kāds pierāda, ka Dieva Gars viņam palīdz, vienmēr to iedrošiniet sākt kalpošanu Kungam. “Un citus, kas šaubās, apžēlojiet.” (Jūd. 22) Kam ir no Dieva nākusī gudrība, redzēs dvēseles, kurām vajadzīga palīdzība, kuras ir patiesi atgriezušās, bet drosmes trūkuma dēļ tik tikko uzdrošinās satvert gaidāmo cerību. Kungs savu kalpu sirdīs liks vārdus, lai aicinātu šos atgriezušos piebiedroties viņu mīlestības pilnajai sadraudzībai. Lai kādi būtu bijuši viņus iepriekš nomācošie grēki, lai cik zemu viņi būtu krituši, ja šie ļaudis dziļā nožēlā nāks pie Kristus, Viņš tos pieņems. Ļaujiet viņiem darboties Jēzum par godu! Ja viņi vēlas strādāt, lai citus glābtu no grēka atvara, no kura paši ir atsvabināti, dodiet tiem šo iespēju! Ievediet viņus pieredzes bagātu kristiešu sabiedrībā garīgā spēka saņemšanai. Piepildiet viņu sirdis un rokas ar darbu Meistara labā!

Kad gaisma iespīd dvēselē, tad daži, kas bija visvairāk nodevušies grēkam, sekmīgi darbojas tādu nelaimīgo labā, kādi reiz bijuši viņi paši. Būs cilvēki, kas ticībā Kristum ieņems augstu stāvokli kalpošanā un viņiem tiks uzticēta liela atbildība dvēseļu mantošanā. Viņi ir sapratuši savas vājības, apzinās to, ka viņu daba ir samaitāta, zina grēka spēku un ļauno ieradumu varu. Viņi izprot savu nespēju gūt uzvaru pār ienaidnieku bez Kristus palīdzības, un viņu pastāvīgā lūgšana ir: “Savu bezpalīdzīgo dvēseli es nododu Tev.”

Tādi cilvēki spēj palīdzēt citiem. Kārdinājumu un pārbaudījumu vajāts cilvēks, kura cerība bija gandrīz izgaisusi, bet kuru izglāba dzirdētā mīlestības vēsts, spēj izprast dvēseļu glābšanas zinātni. Tas, kura dvēsele ir pildīta ar mīlestību pret Kristu, tādēļ ka viņu pašu Pestītājs meklēja, lai atvestu atpakaļ ganāmpulkā, zina, kā meklēt pazudušo. Viņš spēj norādīt grēciniekiem uz Dieva Jēru. Viņš sevi visu ir nodevis Dievam, un Mīļotā Dēla dēļ šis cilvēks pilnībā ir pieņemts. Roka, kas nespēkā bija sniegusies pēc palīdzības, ir satverta. Ar šādu cilvēku līdzdalību daudzi pazudušie tiks atvesti pie Tēva.

Ikkatrai dvēselei, kas cīnās, lai pārceltos no grēku tumsas dzīlēm skaidrībā, lielais spēka elements ir vienīgais “vārds zem debess”, kas dots cilvēkiem un “kurā mums lemta pestīšana”. (Ap. d. 4:12) “Ja kam slāpst” pēc nesatricināmas cerības, pēc atbrīvošanas no grēcīgām tieksmēm, Kristus aicina: “Tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa 7:37) Kristus žēlastība un spēks ir vienīgais dziedināšanas līdzeklis pret ļaunumu.

Saviem spēkiem izdarītā labā apņemšanās nelīdz. Visas pasaules solījumi nesalauzīs ļauno ieradumu varu. Nekad cilvēki neievēros atturību visās lietās, līdz viņu sirdis nebūs atjaunotas dievišķajā žēlastībā. Mēs paši nespējam atturēties no grēka pat vienu minūti. Ikkatru brīdi esam atkarīgi no Dieva.

Patiesa dzīves reforma sākas ar dvēseles šķīstīšanu. Mūsu darbs kritušo labā gūs patiesus panākumus tikai tad, kad Kristus žēlastība pārveidos viņu raksturus un nomaldījušās dvēseles nonāks dzīvā saskarsmē ar Dievu.

Kristus pilnīgi paklausīja Dieva likumiem, tā atstājot brīnišķu piemēru ikvienam cilvēkam. Dzīvi, kādu šajā pasaulē dzīvoja Viņš, Viņa spēkā, sekojot Viņa pamācībām, jādzīvo arī mums.

Dieva likuma prasībām un patiesai godbijībai pret Viņu jāietekmē visa mūsu domu gaita un sirds, darbojoties pagrimušo labā. Vienmēr parādiet, ka ir ievērojama starpība starp to, kas Dievam kalpo, un starp to, kas Viņam nekalpo. Dievs ir mīlestība, bet Viņš nespēj attaisnot apzinātu Viņa pavēļu ignorēšanu. Viņa likums ir tāds, ka cilvēkiem nākas baudīt savas nepaklausības sekas. Dievs var pagodināt tikai to, kas godā Viņu. Cilvēka dzīve šajā pasaulē nosaka viņa mūžīgo likteni. Viņam būs jāpļauj paša sētā raža. Cēlonis rada sekas.

Tikai pilnīga paklausība spēj apmierināt Dieva likuma prasības, kas ir skaidras un labi saprotamas. Viņš nav pavēlējis neko neiespējamu vai tādu, kas traucētu cilvēkam veidot labas attiecības ar Viņu. Mums ir jānorāda visiem cilvēkiem uz Kristus rakstura ideālu un tie jāvada pie Viņa, kura žēlastībā iespējams šo ideālu sasniegt.

Pestītājs uzņēmās cilvēces grēkus un dzīvoja šķīstu dzīvi, lai mums nebūtu jābaidās, ka savas nepaklausīgās dabas vājību dēļ varbūt nespēsim uzvarēt. Kristus nāca darīt mūs par “dievišķās dabas dalībniekiem”, un Viņa dzīve māca, ka cilvēciskā daba negrēko tad, kad tā ir savienībā ar dievišķo.

Pestītājs uzvarēja, lai parādītu cilvēkam, kā arī tas var uzvarēt. Ar Dieva Vārdu Kristus atspēkoja visas sātana kārdināšanas. Spēku paklausīt Dieva baušļiem Viņš saņēma, uzticēdamies Dieva apsolījumiem, un ienaidnieks nespēja gūt nekādu pārsvaru. Uz visiem kārdinājumiem Kristus atbilde bija: “Stāv rakstīts.” Tādēļ Dievs mums ir devis savu Vārdu ļaunuma atvairīšanai. Mums pieder ārkārtīgi lieli un dārgi apsolījumi, “lai (..) ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas (..), kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē“. (2. Pēt. 1:4)

Aiciniet kārdināšanu mākto cilvēku neskatīties uz apstākļiem, paša vājībām vai vilinājumu spēku, bet gan uz to spēku, kas ir Dieva Vārdā. Viss tā stiprums var būt arī mums. Dziesminieks raksta: “Es turu Tavus Vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” “Cilvēku dzīves burzmā es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku takām.” (Ps. 119:11; 17:4)

Runājiet ar cilvēkiem par drosmi; lūdziet par viņiem Dievu. Daudzi, kārdināšanu pārvarēti, savu neveiksmju dēļ jūtas pazemoti un uzskata, ka Dievam tuvoties ir veltīgi, bet šo domu iedveš ienaidnieks. Kad viņi grēko un jūt, ka nespēj lūgt, sakiet viņiem, ka tieši tad ir laiks lūgšanām. Viņi var būt apkaunoti un dziļi pazemoti, bet pēc tam, kad viņi būs izsūdzējuši savus grēkus, Viņš, uzticīgais un taisnais, piedos viņu pārkāpumus un šķīstīs tos no visas netaisnības.

Nekas nav šķietami bezpalīdzīgāks, un tomēr tieši tad visneuzvaramākais, kā dvēsele, kas izjūt savu niecīgumu un pilnīgi paļaujas uz Pestītāja nopelnu. Lūgšanā, Viņa Vārda izpētē un ticībā paliekot Viņa pastāvīgajā klātbūtnē, visvājākais cilvēks var dzīvot savienībā ar Kristu; Viņš turēs to pie rokas un nekad neatlaidīs.

Ikviena dvēsele, kas paliek Kristū, šos dārgos vārdus var pieņemt par saviem un sacīt:

“Bet es noraugos uz to Kungu
un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju;
mans Dievs mani uzklausīs!
Nepriecājies par mani, mana ienaidniece,
ja es guļu nogāzts pie zemes:
es atkal celšos kājās,
un, ja es arī mītu tumsā,
tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma!”
(Mih. 7:7,8)

“Viņš apžēlosies pār mums;
mūsu vainas Viņš vērsīs atkal par labu.
Visus mūsu grēku darbus Tu liec iemest jūras dziļumos.”
(Mih. 7:19)

Dievs ir apsolījis:
“Tā ka augstākas kārtas vīrs būs dārgāks par tīro zeltu
un kārtējs cilvēks vērtīgāks par Ofīra zeltu.”
(Jes. 13:12)

“Vai jūs gribējāt palikt guļam starp aploku sētām,
kad viss lauks mirdzēja it kā noklāts ar sudrabotiem
baložu spārniem, kuru spalvas spīd zaļdzeltenā zelta krāsā?”
(Ps. 68:14)

Kristu visvairāk mīlēs tie, kam Viņš visvairāk ir piedevis. Tie pēdējā dienā stāvēs Viņa tronim vistuvāk.
“Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs tiem uz pierēm.” (Atkl. 22:4)

Palīdzība bezdarbniekiem un bezpajumtniekiem

Ir augstsirdīgi vīri un sievas, kas ļoti norūpējušies par maznodrošināto stāvokli un domā, kā rast līdzekļus viņu apstākļu uzlabošanai. Kā palīdzēt bezdarbniekiem un bezpajumtniekiem, lai tos sasniegtu Dieva paredzētās rūpes un svētības, lai tie dzīvotu tādu dzīvi, kādu Viņš nolēmis visiem cilvēkiem. Tas ir nopietns jautājums, uz kuru daudzi cenšas rast atbildi. Taču pat izglītotāko ļaužu un valstsvīru vidū maz ir tādu, kas izprastu sabiedrības pašreizējā stāvokļa iemeslus. Tie, kuru rokās atrodas valdības groži, nespēj atrisināt nabadzības, trūkuma un pieaugošās noziedzības problēmas. Veltīgi viņi cenšas nostiprināt darījumu operācijas uz drošāka pamata.

Ja cilvēki vairāk vērības veltītu Dieva Vārda mācībai, viņi atrastu šo mulsinošo problēmu risinājumus. Par darbu un trūcīgo cilvēku stāvokļa atvieglošanu daudz varētu mācīties no Vecās Derības.

Dieva plāns Israēlam

Dieva plāns bija tāds, ka katrai israēliešu ģimenei laukos jābūt mājai un apstrādājamai zemei. Tā tika nodrošināta iztika un rasts pamudinājums derīgai, darbīgai un patstāvīgai dzīvei. Cilvēki nekad nav izgudrojuši neko labāku par šo plānu. Pasaule tomēr novērsās no tā, tādēļ šodien visur vērojama nabadzība un posts.

Israēlam apmetoties Kānaānā, zemi sadalīja visas tautas starpā, tikai levīti, būdami svētnīcas kalpotāji, nesaņēma vienādu daļu. Ciltis skaitīja pēc dzimtām, un katrai dzimtai, atbilstoši tās locekļu skaitam, tika iedalīts mantojums.

Lai gan kāds uz zināmu laiku varēja atdot savu īpašumu, tas nekad nevarēja iztirgot savu bērnu mantojumu. Ja tas spēja atpirkt savu zemi, tad katrā laikā varēja to darīt. Parādi tika atlaisti katru septīto gadu, bet piecdesmitajā jeb gaviļu gadā visu zemes īpašumu atguva sākotnējais īpašnieks.

“Un zemi lai neviens nepārdod par dzimtīpašumu,” bija Kunga norādījums, “zeme pieder Man, bet jūs esat svešinieki un piemājotāji pie Manis. Tāpēc visā jums piederīgā zemē jums jāatļauj zemes izpirkšana. Ja tavs brālis panīkst un grib ko pārdot no savas zemes, tad lai kāds viņa tuvs radinieks nāk viņam par izpircēju un to izpērk, ko viņa brālis pārdevis. Bet, ja (..) viņa roka ir spējīga rast to maksu, kas izpirkšanai ir vajadzīga, (..) lai viņš pats atgriežas savā īpašumā. Bet, ja viņa rocība nesniedzas tik tālu, cik viņam nāktos tam atdot, tad pārdotais īpašums lai paliek pircēja rokā līdz gaviļu gadam.” (3. Moz. 25:23–28)

“Un jums jāsvētī piecdesmitais gads un jāpasludina tanī zemē visiem tās iedzīvotājiem atlaišana brīvībā, tas lai jums ir gaviļu gads, un jūs ikviens atgūsit atpakaļ savu īpašumu, un ikviens atgriezīsies savā ciltī.” (10. pants)

Tā katrai ģimenei tika nodrošināts savs īpašums un sagādāta garantija pret ārkārtēju bagātību vai nabadzību.

Amata mācīšana

Amata mācīšanu Israēlā uzskatīja par pienākumu. No katra tēva prasīja, lai tas saviem dēliem iemācītu kādu derīgu amatu. Visievērojamākie vīri Israēlā bija izcili amatnieki. Ikvienai sievietei svarīga bija mājturības prasme. Augstas kārtas sievietēm zināšanas šajā jomā bija goda lieta.

Praviešu skolās mācīja dažādus amatus, un daudzi audzēkņi sevi uzturēja ar savu darbu.

Attieksme pret trūcīgajiem

Tāda kārtība tomēr neiznīcināja nabadzību, jo Dieva plāns neparedzēja, lai nabadzība pilnīgi izzustu. Tas bija viens no Viņa līdzekļiem, kā veidot ļaužu raksturus: “Un tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu,” Viņš saka, “tāpēc Es tev pavēlu un saku: atvērdams atveri savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē!” (5. Moz. 15:11)

“Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, bet atvērdams atveri viņam savu roku un aizdodams aizdod viņam tik, cik viņam vajag trūcībā.” (7., 8. pants)

“Bet, ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku, un lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis.” (3. Moz. 25:35)

“Un, kad jūs pļaujat savas zemes ražu, tad tev nebūs pilnīgi nopļaut sava tīruma stūrus.” “Kad tu labību pļausi savā tīrumā un aizmirsīsi kūlīti tīrumā, tad tev nebūs atgriezties, lai to paņemtu (..). Kad tu savu olīvu koku nopurināsi, tad tev nav zari otrreiz jāpārlūko (..). Un, kad tu lasīsi ogas savā vīna kalnā, tad tev nebūs tās vēlreiz lasīt, bet lai tās paliek svešiniekam, bārenim un atraitnei.” (3. Moz. 19:9; 5. Moz. 24:19–21)

Nevienam nav jābaidās, ka labestība to novedīs trūkumā. Paklausība Dieva baušļiem radīs labklājību. “Tādēļ tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs visā tavā darbā un visās lietās, kur tu savu roku pieliksi.” “Tu aizdosi daudzām tautām svētību, bet pats neaizņemsies, un tu gan valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.” (5. Moz. 15:10,6)

Darījumu principi

Dieva Vārds neatbalsta tādu politiku, kas vienu ļaužu šķiru dara bagātu, apspiežot un sagādājot ciešanas citai. Visos mūsu darījumos Svētie Raksti māca mūs iedomāties sevi to cilvēku vietā, ar kuriem mums ir bijuši kādi darījumi, un nerūpēties tikai par savām interesēm, bet aizdomāties arī par citu vajadzībām. Tas, kurš izmanto cita nelaimi, lai gūtu sev labumu, un cenšas nopelnīt otra vājības vai nezināšanas dēļ, pārkāpj Dieva Vārda principus un baušļus.

“Nepārgrozi svešinieka un bāreņa tiesu un neņem ķīlā atraitnes drēbes.” “Kad tu kaut ko aizdod savam tuvākam uz parādu, tad tev nebūs iet viņa namā, lai ņemtu kādu ķīlu. Bet tu paliec ārā stāvot, un lai tas vīrs, kuram tu uz parādu aizdod, pats ieiet savā namā un iznes tev ārā ķīlu. Taču, ja viņš ir nabags, tad tev nebūs ar viņa ķīlu apgulties.” “Ja tu ņem ķīlu un paturi sava kaimiņa mēteli, tad, pirms saule norietējusi, dod to tam atpakaļ, jo tas ir viņa vienīgais apsegs (..), tanī viņš būtu gulējis; un, kad viņš kliegs uz Mani, tad Es to paklausīšu, jo Es esmu žēlsirdīgs.” “Tad nu, ja tu ko pārdosi savam tuvākam, vai arī tu kaut ko no tava tuvāka pērc, tad nedariet viens otram pāri.” (5. Moz. 24:17,10–12; 2. Moz. 22:25,26 (Glika tulk. 26,27); 3. Moz. 25:14)

“Nedariet tiesā netaisnību nedz ar olekti, nedz ar svaru, nedz ar tilpuma mēru.” “Tev nebūs divējādus atsvarus turēt savā somā — lielus un mazus, Tev nebūs turēt savā namā divējādu labības mēru — lielu un mazu.” “Jums būs turēt taisnu svaru, atsvari lai ir pareizi, arī taisnus labības un šķidruma mērus.” (3. Moz. 19:35; 5. Moz. 25:13,14; 3. Moz. 19:36)

“Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” “Bezdievīgais ņem uz parāda un neatdod; bet taisnais ir žēlsirdīgs un devīgs.” (Mat. 5:42; Ps. 37:21)

“Dod mums padomu! Esi mums par starpnieku! Dari savu ēnu tumšu kā nakti pašā dienas vidū! Paslēp izdzītos, neizdod ienaidniekam bēgļus! Lai mani (..) bēgļi nometas pie tevis, esi tiem par patvērumu no vajātāja!” (Jes. 16:3,4)

Dzīves plāns, ko Dievs deva Israēlam, bija paredzēts kā mācību stunda visai cilvēcei. Ja šos principus mūsdienās ievērotu, pasaule izskatītos gluži citāda!

Cietējiem un trūcīgajiem ir vēl daudz vietu plašajā dabā, kur tie var atrast mājvietu. Tās klēpī ir pietiekami daudz krājumu, lai apgādātu tos ar uzturu. Tā glabā sevī svētības visiem, kam ir drosme, griba un izturība iegūt šīs bagātības.

Zemes apstrāde, nodarbošanās, ko Dievs noteica cilvēkam Ēdenē, paver darbības lauku, kurā daudziem ir izdevība gūt eksistences līdzekļus.

“Cerē uz to Kungu un dari labu! Paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (“Uzturies ar uzticību”, Glika tulk.) (Ps. 37:3)

Zemi varētu apstrādāt tūkstoši un desmiti tūkstoši cilvēku, kuri pārpilda pilsētas, meklēdami kādu izdevību mazliet nopelnīt. Daudzos gadījumos šī niecīgā alga pat netiek izlietota maizes iegādei, bet gan nolikta uz dzērienu pārdevēja letes, lai iegūtu to, kas samaitā dvēseli un miesu.

Daudzi uzskata darbu par vergošanu un drīzāk cenšas nopelnīt iztiku ar viltību, nevis ar godīgu darbu. Šī tieksme — iegūt iztiku bez darba — atver durvis gandrīz neierobežotam pagrimumam, netikumiem un noziegumiem.

Pilsētu graustu rajoni

Lielpilsētās ļoti daudz cilvēku bauda mazāk ievērības un rūpju nekā dažkārt mājdzīvnieki. Padomājiet par kopā saspiestajām ģimenēm nožēlojamos īres namos, no kuriem daudzos ir tumši pagraba dzīvokļi, kas ož pēc mitruma un netīrumiem. Šajās nožēlojamajās vietās bērni dzimst, uzaug un nomirst. Viņi neredz nekā no tā dabas skaistuma, kuru Dievs ir radījis, lai iepriecinātu cilvēku un radītu dvēselē garīgu pacēlumu. Noplīsuši un pusbadā viņi dzīvo netikumu un samaitātības vidū, viņu raksturus veido nelietība un visapkārt esošais grēks. Dieva vārdu bērni dzird tikai zaimos. Viņu ausīs skan neķītra valoda, lāsti un nievas. Alkohola un tabakas tvaiki, pretīgas smakas un morāla degradācija samaitā viņu prātus. Tā daudzi tiek mācīti kļūt par noziedzniekiem un ienaidniekiem sabiedrībai, kas viņus pametusi postam un pilnīgam pagrimumam.

Ne visi trūcīgie pilsētu graustu rajonos pieder šai šķirai. Arī dievbijīgi vīri un sievas ir nonākuši nabadzības dziļumos slimību, nelaimes gadījumu, kā arī negodīgu intrigu dēļ, ar kurām nodarbojas tie, kas dzīvo, izmantojot citus cilvēkus. Daudzi taisnīgie un godīgie kļūst nabagi, jo viņiem nav vajadzīgo darba prasmju. Nezināšanas dēļ viņi nespēj cīnīties ar dzīves grūtībām. Nonākuši pilsētās, viņi bieži nevar atrast nodarbošanos. Ļaunu skatu un skaņu apņemti, viņi ir pakļauti briesmīgām kārdināšanām. Ieplūdušus pūlī un bieži ierindotus starp samaitātajiem un degradētajiem, viņus no dziļākas pagrimšanas šajos ļaunajos darbos var pasargāt tikai pārcilvēciska cīņa un neierobežots spēks. Daudzi stingri turas pie sava godīguma, izvēlēdamies labāk ciest, nekā grēkot. Šādiem ļaudīm īpaši nepieciešama palīdzība, līdzjūtība un iedrošinājums.

Ja trūcīgie, kas tagad pārpilda pilsētas, varētu atrast mājvietas laukos, tie ne tikai nopelnītu iztiku, bet iegūtu veselību un līdz šim neiepazītu laimi. Šo cilvēku pašreizējā dzīves daļa mēdz būt smags darbs, trūcīgs uzturs, galēja taupība, nepārtrauktas grūtības, nabadzība un netīrība. Kādas gan viņi gūtu svētības lauku klusuma mierā un skaidrībā, ja tie atstātu pilsētas ar šajās vietās valdošajiem vilinājumiem uz ļaunu, kņadu un noziegumiem, postu un nekrietnību.

Daudziem pilsētniekiem nav pat zaļas zālītes, pa kuru pabradāt basām kājām, un gadu no gada viņiem jāraugās uz netīriem pagalmiem un šaurām ielām, mūra sienām un ietvēm, putekļu un dūmu aizklātām debesīm. Ja viņiem būtu iespējams dzīvot kādā lauku apvidū, ko ieskauj zaļas pļavas, kalni un strauti, skaidras debesis un svaigs, tīrs lauku gaiss, tas līdzinātos gandrīz vai brīnumam.

Pārtraukuši iepriekšējos sakarus ar ļauniem cilvēkiem un atkarību no tiem, šķirti no pasaulīgajiem, samaitājošajiem netikumiem, ieradumiem un uztraukumiem, viņi kļūtu daudz tuvāki dabai un arī Dieva klātbūtni izjustu tiešāk. Cilvēki saprastu, ka ir atkarīgi no Viņa. Dabas norisēs viņi sadzirdētu Dieva balsi, kas runā ar sirdi par mieru un mīlestību; prāts, dvēsele un miesa atsauktos dziedinošajam, dzīvību dodošajam spēkam.

Kad šādi cilvēki sāk strādāt un kļūst neatkarīgi, ļoti daudziem vajadzīgs atbalsts, iedrošinājums un pamācības. Ir daudzas trūcīgas pilsētnieku ģimenes, kur vispiemērotākais misijas darbs būtu, ja palīdzētu tām iekārtoties laukos un iemācītu, kā zeme var nodrošināt iztiku.

Vajadzība pēc šādas palīdzības un mācības nav vienmēr saistīta ar pilsētu. Pat laukos, ar visām to iespējām labākai dzīvei, daudzi cilvēki ir lielā trūkumā. Veselas ļaužu grupas nav apguvušas amatus un higiēnas principus. Ģimenes dzīvo būdās, kurās nav piemērotu mēbeļu, bez kārtīga apģērba, bez darbarīkiem, bez grāmatām, bez ērtībām un kulturālas izglītošanās iespējām. Nesaprātīgās, vājās un kroplīgās dvēselēs mājo ļaunās iedzimtības un nepareizu ieradumu sekas. Šie ļaudis jāmāca no pašiem pamatiem. Viņu dzīve ir bijusi nemākulīga, bezdarbīga un samaitāta, tādēļ viņiem jāmāca pareizi ieradumi.

Kā šos cilvēkus atmodināt nepieciešamībai laboties? Kā viņos iekvēlināt ilgas pēc augstākiem dzīves ideāliem? Kā viņiem palīdzēt piecelties? Ko darīt, ja nabadzība ir tik nomācoša un ar to jācīnās katrā solī? Protams, šie ir ļoti smagi jautājumi, jo nepieciešams pamatīgs, grūts darbs. Vajadzīgā labošanās nenotiks nekad, ja vīriem un sievām nepalīdzēs ārpus viņiem esošs spēks. Tāds ir Dieva nolūks, lai bagātie un nabagie tiktu cieši saistīti ar līdzjūtības un palīdzības saitēm. Tiem, kam ir līdzekļi, talanti un iespējas, jāizmanto šīs dāvanas par svētību citiem cilvēkiem.

Kristīgie lauksaimnieki var veikt patiesu misijas darbu, palīdzot trūcīgajiem atrast mājas laukos, mācot tos, kā apstrādāt zemi un daloties gudrībā, kā panākt zemes auglību. Māciet tiem lietot lauksaimniecības tehniku, audzēt dažādas kultūras, stādīt un rūpēties par augļu dārziem!

Daudzi zemkopji savas nezināšanas dēļ nenodrošina pietiekamus ienākumus. Viņu augļu dārzi nav pareizi aprūpēti, labība nav iesēta savlaicīgi, zeme apstrādāta pavirši. Savas neveiksmes viņi attaisno ar zemes neauglību. Tā nepatiesi tiek nopelta zeme, kas, pareizi kopta, dotu pietiekamu ražu. Neprasmīgi plāni, neizdarība, nevērība pret labām metodēm skaļi sauc pēc reformas.

Piemērotas metodes jāmāca visiem, kas grib tās apgūt. Ja kāds nevēlas, ka jūs stāstāt par progresīvām idejām, māciet bez vārdiem, ar paraugu. Kāpiniet savā zemē audzēto lauksaimniecības kultūru ražību. Kad vien varat, izsakiet saviem kaimiņiem kādu pamācošu vārdu; lai raža ir tā, kas pārliecina par labu metožu vērtīgumu. Parādiet, ko var dot pienācīgi apstrādāta zeme.

Uzmanība pievēršama arī dažādu rūpniecības nozaru attīstīšanai, lai nabadzīgās ģimenes varētu atrast piemērotu nodarbošanos. Galdniekiem, kalējiem un ikvienam, kas prot kādu derīgu darbu, jājūt atbildība mācīt nepratējus un palīdzēt bezdarbniekiem.

Sievietēm, tāpat kā vīriešiem, paveras plašs darba lauks, kalpojot trūcīgajiem. Ir vajadzīga gan prasmīgas virējas, gan mājkalpotājas, gan šuvējas un aukles palīdzība. Nabadzīgajām ģimenēm jāmāca gatavot ēdienu, darināt un salabot savu apģērbu, rūpēties par slimniekiem un pareizi apkopt māju. Zēniem un meitenēm rūpīgi jāmāca kāds derīgs amats vai profesija.

Misionāru ģimenes

Misionāru ģimenēm vajag apmesties neiekoptās vietās. Lai lauksaimnieki, finansisti, celtnieki un tie, kas prot dažādus amatus un arodus, dodas uz novārtā pamestiem laukiem uzlabot augsni, dibināt rūpniecības uzņēmumus, celt vienkāršas mājas un palīdzēt kaimiņiem.

Neapstrādāto, mežonīgo vidi Dievs ir darījis jauku, ieliekot tajā skaistas lietas visnepievilcīgāko vidū. Mēs esam aicināti darīt šo darbu. Par Dieva dārzu var kļūt pat tuksnešains apvidus, kur it kā nav daudzsološu izredžu.

“Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus,
un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas,
nelaimīgie un pazemīgie priecāsies tā Kunga priekšā,
un nabagie un niecīgie cilvēku starpā gavilēs par Israēla Svēto.”
(Jes. 29:18,19)

Vislabāk trūcīgajiem mēs varam palīdzēt praktiskajā darbā. Parasti tie, kuri nav pieraduši strādāt, kuriem nav amata iemaņu, nav nepieciešamās neatlaidības, taupības un pašaizliedzības, neprot saimniekot. Bezrūpības un pareiza sprieduma trūkuma dēļ bieži vien tiek izniekots tas, kas varētu nodrošināt ģimenei mājīgumu un ērtības, ja tiktu apdomīgi un taupīgi izmantots. “Nabadzīgo vagās ir daudz barības, bet tie no pārtikušajiem, kas rīkojas netaisni, iet bojā.” (Sal. pam. 13:23)

Dodot trūcīgajiem, mēs diemžēl varam iemācīt viņiem arī atkarību. Tāda došana atbalsta savtību un bezpalīdzīgumu. Tā veicina slinkumu, izšķērdību un nesātību. Nevienam cilvēkam, kas pats var nopelnīt iztiku, nav tiesību būt atkarīgam no citiem. Sakāmvārdā “Pasaule man ir parādā iztiku” ir pamatojums maldiem, krāpšanām un laupīšanām. Pasaule nav parādā iztiku nevienam cilvēkam, kurš spēj strādāt un apgādāt pats sevi.

Īsta labdarība māca cilvēkus palīdzēt pašiem sev. Ja kāds pienāk pie mūsu durvīm lūgt pārtiku, nevajag viņu raidīt projām izsalkušu; viņa nabadzība var būt nelaimes sekas. Patiesa labestība tomēr nozīmē vairāk nekā tikai dāvanas. Tā nozīmē neviltotu ieinteresētību citu labklājībā. Vajadzētu censties saprast nabadzīgo un nelaimīgo vajadzības un sniegt vispiemērotāko palīdzību. Uzmanības, laika un savu pūļu veltīšana ir daudz vērtīgāka nekā tikai naudas iedošana. Tā ir vispatiesākā labdarība.

Tie, kas būs iemācīti paši nopelnīt sev iztiku, drīz vien to arī pozitīvi novērtēs. Mācīdamies rūpēties par sevi, viņi kļūs ne tikai patstāvīgi, bet spēs palīdzēt arī citiem. Māciet dzīves pienākumu svarīgumu tiem, kas iznieko savas izdevības! Atklājiet viņiem, ka Bībeles reliģija nekad nepadara cilvēkus par sliņķiem. Kristus vienmēr ir atbalstījis strādīgumu. “Ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba?” Viņš sacīja bezdarbīgajiem. “Man nākas strādāt (..), kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Mat. 20:6; Jāņa 9:4)

Kristiešiem ir dota priekšrocība sniegt pasaulei liecību par savu mājas dzīvi, savām ieražām, praksi un kārtību, par to, ko Evaņģēlijs var darīt labu tā sekotājiem. Uz šo pasauli Kristus nāca rādīt mums piemēru tam, par ko arī mēs varam kļūt. No saviem sekotājiem Viņš gaida, lai viņi visās dzīves jomās būtu korektuma paraugs. Viņš vēlas, lai dievišķais pieskāriens būtu redzams ārējās lietās un praktiskā rīcībā.

Mūsu mītnēm un apkārtnei jābūt par paraugu citiem, lai palīdzētu veikt uzlabojumus, lai čaklums, sakoptība, gaume un skaistums aizstātu nolaidību, netīrību, bezgaumību un nekārtību. Ar savu dzīvi un priekšzīmi mēs varam citiem palīdzēt izprast nepievilcīgo viņu raksturos un apkārtnē, kā arī kristīgā laipnībā atbalstīt un mudināt domāt radoši. Interesējoties par viņiem, mums radīsies arī izdevības pamācīt, kā viņi labāk var izmantot savu enerģiju.

Cerība un drosme

Bez drosmes un neatlaidības mēs nespējam sasniegt neko. Sakiet cerību un iedrošinājuma vārdus grēcīgajiem un mazdūšīgajiem. Ja ir vajadzība, sniedziet taustāmus jūsu ieinteresētības pierādījumus, palīdzot viņiem grūtībās. Tiem, kuriem ir stingrāks un neatlaidīgāks raksturs, jāatceras, ka viņi paši vēl pieļauj kļūdas daudzās lietās un ikvienam ir sāpīgi, ja viņa kļūdas izceļ un nemitīgi norāda uz kādu augstu standartu, kas katrā ziņā jāievēro. Atcerieties — laipnība sasniegs vairāk nekā kritika. Mācot citus, ļaujiet saprast, ka jūs vēlat viņiem sasniegt visaugstāko pakāpi un esat gatavi palīdzēt. Ja cilvēkam kādā ziņā neveicas, nesteidzieties to tūdaļ nosodīt.

Vienkāršība, pašaizliedzība un taupība ir svarīgas mācības, kas mazturīgajiem bieži šķiet grūtas un nevēlamas. Pasaules gars un piemērs pastāvīgi izraisa un veicina lepnību, patiku izrādīties, pašapmierinātību, izšķērdību un bezdarbību. Šie ļaunumi tūkstošus noved nabadzībā un vēl vairākus tūkstošus kavē izrauties no bojāejas un nelaimēm. Kristiešiem trūcīgie jāiedrošina pretoties šīm tieksmēm.

Pasaulē Jēzus atnāca pazemībā. Viņa izcelsme bija necila. Debesu Majestāte, godības Ķēniņš, eņģeļu pulku Pavēlnieks pats pazemojās, lai pieņemtu cilvēka dabu, un tad izvēlējās trūkuma un pazemojuma dzīvi. Viņam nebija lielāku priekšrocību kā trūcīgajiem. Darbs, grūtības un trūkums bija katras Viņa dzīves dienas daļa. “Lapsām ir alas,” Viņš teica, “un putniem apakš debess — ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.” (Lūk. 9:58)

Jēzus netiecās pēc cilvēku apbrīna vai aplausiem. Viņš nekomandēja nevienu armiju. Viņš nevaldīja nevienā laicīgā valstī. Viņš necentās iegūt bagātnieku labvēlību un pasaules godu. Viņš nepieprasīja nekādu vietu tautas vadoņu vidū, bet mita pie zemajiem. Sabiedrības augstajiem apbalvojumiem Viņa acīs nebija vērtības. Viņš neievēroja dzimušus aristokrātus, bagātību, laicīgos talantus, mācītos, viņu stāvokli sabiedrībā un kārtu.

Viņš bija Debesu Valdnieks, tomēr savus mācekļus neizraudzījās no bauslības mācītāju, virsnieku, rakstu mācītāju vai farizeju vidus. Viņš tiem pagāja garām, jo tie lepojās ar savu izglītību un stāvokli sabiedrībā. Viņus bija saistījušas dažādas tradīcijas un māņticības. Viņš, kas spēja lasīt visu sirdis, izraudzīja pazemīgos, mācīties gatavos zvejniekus. Viņš ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem un uzturēja ciešas attiecības ar vienkāršajiem ļaudīm nevis tādēļ, lai kļūtu zems un laicīgs kopā ar tiem, bet gan tādēļ, lai ar mācību un piemēru parādītu pareizos dzīves principus un atbrīvotu tos no pasaulīguma un samaitātības.

Jēzus vēlējās izlabot pasaulē valdošo un maldīgo cilvēka vērtēšanas principu. Viņš nostājās līdzās mazturīgajiem, lai atņemtu nabadzībai pasaules iededzināto kauna zīmi. Aplaimojot nabagus — Dieva Valstības mantiniekus, Viņš no tās uz visiem laikiem ir noņēmis nicinājuma negodu. Viņš norādīja mums ceļu, pa kuru gāja pats, sacīdams: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (23. pants)

Kristīgajiem darbiniekiem jāiet pie cilvēkiem un jāizglīto tie ne tādēļ, lai tie kļūtu lepni, bet gan tādēļ, lai tie pilnveidotu raksturu. Māciet tiem, ka Kristus darbošanās bija pašaizliedzīga. Palīdziet tiem mācīties Viņa upurēšanās mācību. Māciet tos sargāties no savu iegribu apmierināšanas, kas aicina piemēroties modei. Dzīve ir pārāk vērtīga, pilna svinīgu, svētu atbildību, lai to izniekotu par patiku sev.

Dzīves vislabākās lietas

Daudzi vīri un sievas tikai nule sākuši saprast dzīves patieso jēgu. Viņus vēl vilina mirdzums un ārišķība. Viņi tiecas pēc pasaulīga pārākuma, tam upurējot dzīves patiesos mērķus. Dzīves vislabākās lietas — vienkāršību, godīgumu, patiesīgumu, skaidrību, taisnīgumu — nevar nopirkt vai pārdot. Tās ir pieejamas gan mācītam, gan neskolotam, arī vienkāršam strādniekam un godājamam valstsvīram. Ikvienam Dievs ir sagādājis prieku, ko vienādi var baudīt gan bagātais, gan trūcīgais — prieku, ko var gūt, attīstot cēlas domas un nesavtīgu rīcību, prieku, kas rodas, sakot laipnus vārdus un darot labus darbus. Cilvēki, kas tā rīkojas, izstaro Kristus gaismu, padarot skaidrākas daudzo ēnu aptumšotās dzīves.

Palīdzot trūcīgajiem laicīgās lietās, nepazaudējiet no redzesloka viņu garīgās vajadzības. Lai jūsu pašu dzīve liecina par Pestītāja uzturošo spēku, lai jūsu raksturs atklāj tos augstos principus, ko spēj sasniegt visi. Māciet Evaņģēliju vienkārši, uzskatāmi. Visam, ar ko jūs nodarbojaties, jābūt mācībai rakstura veidošanā.

Dzīves ikdienišķajā ritējumā visvājākie un nepazīstamākie var sadarboties ar Dievu un baudīt Viņa klātesamības mieru un spēcinošo žēlastību. Viņiem nav jānogurdina sevi ar nemierīgām bažām un nevajadzīgām rūpēm. Viņiem dienu no dienas jāturpina strādāt, uzticīgi veicot darbu, ko noteikusi Dieva providence, un Viņš gādās par viņiem. Viņš saka: “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filip. 4:6,7)

Kunga rūpes aptver visus Viņa radījumus. Viņš mīl ikvienu no tiem un nešķiro, izņemot to, ka Viņam ir vissirsnīgākā līdzjūtība pret visiem, kam jānes vissmagākās dzīves nastas. Dieva bērniem jāsastopas ar pārbaudījumiem un grūtībām, bet savs liktenis jāpieņem ar prieku, atceroties, ka par visu, ko pasaule nenovērtē, Dievs pats piešķirs viņiem vislabākās veltes.

Kad nonākam grūtībās, Viņš parāda savu spēku un gudrību, atbildēdams uz mūsu pazemīgajām lūgšanām. Uzticieties Viņam kā lūgšanu uzklausītājam un lūgšanu atbildētājam Dievam. Viņš sevi atklās kā Palīgu jebkurā kritiskā brīdī. Viņš, kas ir radījis cilvēku un devis tam brīnišķīgas fiziskās, prāta un garīgās spējas, neatņems to, kas nepieciešams Viņa dotās dzīvības uzturēšanai. Viņš, kas devis mums savu Vārdu — dzīvības koka lapas — neatņems mums izpratni, kā sagādāt iztiku Viņa trūcīgajiem bērniem.

Kā gudrību var iegūt tas, kas tur arklu un dzen vēršus? Meklējot to kā sudrabu un tiecoties pēc tās kā apslēptas mantas. “Tā viņam Dievs ir ierādījis, ka tas tā ir pareizi, un viņu pamācījis.” (Jes. 28:26) “Arī tas nāk no tā Kunga Cebaota, — brīnišķs Viņš padomā un liels gudrībā!” (29. pants)

Viņš, kas mācīja Ādamu un Ievu, kā kopt dārzu Ēdenē, vēlas pamācīt cilvēkus arī šodien. Tā ir gudrība arājam un sējējam. Dievs dāvā sekmes tiem, kas uzticas un paklausa Viņam. Viņi var droši virzīties uz priekšu, paļaujoties uz Viņu savu vajadzību apmierināšanā saskaņā ar Viņa neizmērojamo laipnību.

Viņš, kas lielo pūli paēdināja ar piecām maizēm un divām zivīm, arī šodien mums spēj piešķirt mūsu darba augļus. Viņš, kas Galilejas zvejniekiem teica: “Izmetiet savus tīklus” un, viņiem paklausot, piepildīja tos, līdz tie sāka plīst, vēlas, lai Viņa ļaudis šajā piemērā saskatītu pierādījumu tam, ko Viņš darīs viņu labā šodien. Dievs, kas Israēla bērniem tuksnesī deva mannu no debesīm, vēl ir dzīvs un valda. Viņš vadīs savus ļaudis un dos tiem prasmi un izpratni darbā, kuram viņi ir aicināti. Viņš piešķirs gudrību tiem, kas cenšas veikt savus pienākumus apzinīgi un gudri. Dievam, kam pieder šī pasaule, ir bagāti līdzekļi, un Viņš svētīs ikvienu, kas centīsies aplaimot citus.

Mums ticībā jāraugās uz Debesīm. Mums nav jābūt izmisušiem kādas neveiksmes dēļ, mēs nedrīkstam kļūt mazdūšīgi, ja kas kavējas. Mums jādarbojas ar prieku, cerībā un pateicībā ticot, ka zeme savā klēpī glabā lielas bagātības uzticīga strādnieka klētij, krājumus, kas vērtīgāki par sudrabu vai zeltu. Kalni un pakalni mainās, zeme noveco kā drāna, bet nekad nebeigsies Dieva svētības pār galdu, kuru Viņš uzklāj saviem ļaudīm tuksnesī.

Bezpalīdzīgie trūkumcietēji

Pēc tam, kad ir darīts viss iespējamais, lai mācītu trūcīgos palīdzēt pašiem sev, vēl paliek atraitne un bārenis, sirmgalvis, bezpalīdzīgais un slimais, kas prasa rūpes un iejūtību. Pret viņiem nekad nedrīkst izturēties nevērīgi. Dievs pats viņus visus ir nodevis savu izraudzīto namturu žēlastībai, uzticoties viņu mīlestībai un sirsnīgajām rūpēm.

Ticības biedri

“Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Gal. 6:10)

Kristus savai draudzei ir īpaši uzdevis pienākumu rūpēties par tās trūcīgajiem locekļiem. Viņš pieļauj, lai katrā draudzē būtu trūcīgi ļaudis. Tiem vienmēr jābūt mūsu vidū, un savas draudzes locekļiem Viņš uzdod tiešu atbildību rūpēties par tiem.

Kā uzticīgas ģimenes locekļi rūpējas cits par citu, kalpojot slimajam, atbalstot nevarīgo, mācot nezinošo, audzinot nepieredzējušo, tā arī “ticības biedriem” nemitīgi jārūpējas par bezpalīdzīgajiem un trūcīgajiem. Tiem nekad nedrīkst paiet garām.

Atraitnes un bāreņi

Atraitne un bārenis ir Kunga sevišķo rūpju objekts.
“Bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis
ir Dievs savā svētajā mājoklī.”
“Jo tavs laulāts vīrs ir tavs Radītājs,
tas Kungs Cebaots ir Viņa vārds.
Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais,
Viņu sauc par visas pasaules Dievu.”
“Atstāj Man savus bāriņus,
Es tos uzturēšu pie dzīvības,
tavas atraitnes lai paļaujas uz Mani.”
(Ps. 68:6; Jes. 54:5; Jer. 49:11)

Dažs labs tēvs, kad viņam bija jāšķiras no saviem mīļajiem, ir nomiris, ticībā paļaujoties uz Dieva apsolījumu rūpēties par palicējiem. Kungs nodrošina atraitni un bāreni nevis brīnumaini sūtot mannu no debesīm, nevis sūtot kraukļus aiznest tiem pārtiku, bet gan brīnumainā kārtā no cilvēku sirdīm izraidot savtību un atverot kristīgas mīlestības avotus. Kā dārgu īpašumu Viņš saviem sekotājiem uztic grūtdieņus un sērotājus. Tie pilnībā drīkst pretendēt uz mūsu līdzjūtību.

Ar dzīves ērtībām apgādātos namos, tīnēs un labības klētīs, kas pildītas ar bagātas pļaujas ražu, ar audekliem pildītās noliktavās un mantnīcās glabāto zeltu un sudrabu Dievs ir sagādājis līdzekļus šiem trūcīgajiem. Viņš aicina mūs būt par Viņa Debesu mīlestības balvu dalītājiem.

Daža laba māte atraitne, kam ir mazi bērni bāreņi, viena pati drosmīgi cīnās, nesdama savu dubultslogu, bieži strādādama pāri spēkiem, lai tikai paturētu savus mazuļus pie sevis un tos apgādātu. Viņai atliek maz laika bērnu audzināšanai un pamācīšanai, maz izdevību sagādāt tiem apstākļus, kas darītu gaišāku bērnu dzīvi. Viņai nepieciešams iedrošinājums, līdzjūtība un patiesa palīdzība.

Dievs aicina mūs, cik iespējams, aizstāt šiem bērniem trūkstošo tēva gādību. Palīdziet viņiem jebkurā iespējamā veidā, nestāviet malā, nesūdzieties par viņu kļūdām, nepārmetiet par neērtībām, ko tie rada. Centieties palīdzēt rūpju nomāktajai mātei. Atvieglojiet viņas nastas.

Ir vēl arī daudz bērnu, kuriem nemaz nav bijis vecāku vadības un kristīgas mājas audzinošās ietekmes. Kristiešiem jāatver savas sirdis un nami šiem bezpalīdzīgajiem. Darbu, ko Dievs viņiem ir uzticējis kā personisku pienākumu, nevajag nodot kādai labdarības iestādei vai gaidīt pasaules žēlastības dāvanas. Ja šiem bērniem nav radinieku, kas spētu par viņiem rūpēties, draudzes locekļiem jānodrošina tiem mājvieta. Mūsu Radītājs ir noteicis, ka cilvēkiem jāapvienojas ģimenēs un bērna raksturs vislabāk attīstās kristīgas mājas mīlestības gaisotnē.

Daudzi bezbērnu pāri darītu labi, rūpēdamies par citu bērniem. Lai viņi savu uzmanību pievērš mazuļiem, kuru raksturus iespējams veidot pēc dievišķās līdzības, nevis rūpējas par iemīļotiem dzīvniekiem, izšķiežot cilvēkiem paredzēto mīlestību gādībā par jaukajiem, tomēr mēmajiem radījumiem. Padomājiet, cik daudzus no šiem bērniem jūs varētu izaudzināt saskaņā ar Kunga norādījumiem un pamācībām. Tad jūs arī paši gūtu svētības un gandarījumu.

Vecie ļaudis

Arī vecie ļaudis ilgojas pēc ģimenes siltuma. Viņi zaudētā pavarda izjūtu vislabāk atgūtu namā, kur mīt brāļi un māsas Kristū. Viņi sajustu, ka vēl ir noderīgi, ja varētu darboties līdzi ģimenes interesēs un palīdzēt mājas solī. Ļaujiet viņiem saprast, ka šī palīdzība tiek novērtēta, ka vēl ir kaut kas, ar ko viņi var pakalpot citiem. Tas iepriecinās viņu sirdis un piešķirs dzīvei nozīmi.

Cik vien iespējams, ļaujiet tiem, kuru sirmās galvas un nedrošie soļi rāda, ka drīz noslēgsies viņu mūža loks, atrasties draugu un radinieku sabiedrībā. Lai viņi piedalās dievkalpojumos kopā ar tiem, kurus agrāk ir pazinuši un mīlējuši, lai viņiem kalpo un par viņiem rūpējas mīļas un saudzīgas rokas.

Katras ģimenes locekļiem vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu, ja vien iespējams, rūpēties par saviem radiniekiem. Ja tas nav iespējams, šis pienākums pāriet draudzes rūpju lokā, un tas jāpieņem gan kā privilēģija, gan kā pienākums. Visiem, kuriem ir Kristus gars, būs sirsnīga attieksme pret vājo un padzīvojušo.

Mūsu mājās šo nevarīgo klātbūtne ir dārga izdevība sadarboties ar Kristu Viņa žēlsirdības kalpošanā un raksturu veidošanā pēc Viņa parauga. Veco un jauno kopējai sadzīvei ir liela svētība. Jaunie var raidīt saulstarus veco cilvēku sirdīs un dzīvē. Tiem, kuru dzīves solis kļūst arvien vājāks, ir nepieciešama saskarsme ar cerību pilno un dzīvespriecīgo jaunatni. Savukārt jaunajiem var nākt par labu sirmo ļaužu gudrība un pieredze. Vairāk par visu citu viņiem nepieciešams mācīties nesavtīgi kalpot. Nenovērtējama svētība dažā labā ģimenē būtu to klātbūtne, kam vajadzīga līdzjūtība, iecietība un mīloša pašuzupurēšanās. Tā darītu jaukāku un pilnīgāku mājas dzīvi, izraisītu gan vecajos, gan jaunajos tādas kristīgās īpašības, kas tiem piešķirtu dievišķo skaistumu un bagātinātu ar nezūdošām Debesu vērtībām.

Rakstura pārbaude

“Jo nabagi ir arvien pie jums,” sacīja Kristus, “un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt.” “Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (Marka 14:7; Jēk. 1:27)

Kristus pārbauda tos, kas sevi uzskata par Viņa sekotājiem, likdams dzīvot viņu vidū no šo ļaužu rūpēm atkarīgajiem bezpalīdzīgajiem un trūcīgajiem. Savu patieso mīlestību pret Kristu mēs pierādām, mīlot Viņa trūcīgos bērnus un kalpojot tiem. Tos neievērojot, mēs padarām sevi par viltus mācekļiem, svešiem Kristum un Viņa mīlestībai.

Ja būtu darīts viss iespējamais, ģimenēs nodrošinot mājvietu bāreņiem, arī tad vēl paliktu daudzi, kam vajadzīga aprūpe. Viņu vidū ir tādi, kam piemīt iedzimts ļaunums. Viņi šķiet bezcerīgi, ir nepievilcīgi, samaitāti, taču arī viņi ir atpirkti Kristus asinīs, un Viņa acīs ir tikpat dārgi kā mūsu mazuļi. Ja viņiem netiks sniegta palīdzīga roka, viņi uzaugs neizglītoti un nogrims ļaunumā un noziegumos. Daudzus šādus bērnus varētu glābt bāreņu patversmes.

Lai šādas iestādes būtu ietekmīgākas, tās vajadzētu iekārtot pēc kristiešu mājas parauga. Lielu patversmju vietā, kas spēj uzņemt daudzus, labāk iekārtot nelielas iestādes dažādās vietās. Tām vajadzētu būt nevis kādā mazpilsētā vai lielpilsētā, vai tuvu tām, bet laukos, kur varētu apstrādāt zemi un bērnus saistīt pie dabas; tad viņi apgūtu darba teicamās iemaņas.

Šādu namu vadītājiem jābūt augstsirdīgiem, kulturāliem cilvēkiem, kuri ir gatavi uzupurēties citu labā, uzņemoties šo darbu Kristus mīlestības virzīti un audzinot bērnus Viņam par godu. Daudzi bezpajumtnieki un atstumtie, baudījuši šādas rūpes, varētu kļūt par derīgiem sabiedrības locekļiem, kas godina Kristu, vēlāk arī paši svētīgi palīdzot citiem.

Daudzi neatzīst taupību, izprotot to kā skopumu un šaursirdību. Taču taupība ir savienojama ar vislielāko devīgumu. Patiešām, bez taupības nav iespējama patiesa devība. Mums jātaupa, lai varētu dot.

Bez pašaizliedzības nav iespējama patiesa devība. Tikai īstenojot vienkāršu, upurēties spējīgu un ļoti taupīgu dzīvesveidu, spējam veikt mums, kā Kristus pārstāvjiem, paredzēto darbu. No sirdīm jāizravē lepnība un pasaulīga godkāre. Visā mūsu darbībā jāīsteno Kristus dzīvē atklātā nesavtība. Uz savu māju sienām, gleznām un mēbelēm mums jālasa: “Nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā.” Uz mūsu drēbju skapja mums jālasa it kā ar Dieva pirkstu rakstītus vārdus: “Kailus apģērb.” Ēdamistabā uz galda, kas klāts bagātīgiem ēdieniem, mums būtu jāredz uzraksts: “Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam.” (Jes. 58:7)

Mums ir pieejami tūkstošiem veidu, kā būt derīgiem. Bieži vien mēs gaužamies par līdzekļu trūkumu, bet, ja kristieši būtu patiesi dedzīgi, viņi spētu pavairot savus krājumus tūkstoškārt. Ceļu mūsu derīgumam aizšķērso patmīlība un savu iegribu apmierināšana.

Cik daudz līdzekļu tiek izdots par lietām, kas ir tikai elki, par lietām, kas saista domas, laiku un spēkus, kurus vajadzētu ziedot augstākiem mērķiem! Cik daudz naudas tiek izšķiests par elegantiem namiem un mēbelēm, savtīgām izpriecām, bagātiem un neveselīgiem ēdieniem, kaitīgu iegribu apmierinājumiem! Cik daudz izšķērdēts dāvanām, kas nedod nekādu svētību! Tā saucamie kristieši par nevajadzīgām, bieži pat kaitīgām lietām šodien izdod vairāk, daudzkārt vairāk līdzekļu nekā dvēseļu glābšanai no pazušanas.

Daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, par savu apģērbu izdod tādas summas, ka nevar kaut ko ietaupīt citu vajadzībām. Viņi domā, ka katrā ziņā ir vajadzīgi grezni rotājumi un dārgi tērpi, aizmirstot par to vajadzībām, kas tikai ar grūtībām var nodrošināt sev pat visvienkāršāko apģērbu.

Manas māsas, ja savu ģērbšanās veidu jūs saskaņotu ar Bībeles principiem, jums būtu pārpilnība, ar ko palīdzēt savām trūcīgākajām māsām. Jūs izbrīvētu ne vien līdzekļus, bet arī laiku, un tas ir visvajadzīgākais. Ir daudzas sievietes, kurām jūs varat palīdzēt ar saviem ierosinājumiem, savu gaumi un prasmi. Rādiet tām, kā ģērbties vienkārši un tomēr pievilcīgi. Daža laba sieviete neaiziet uz dievnamu, jo viņas novalkātais, nepiemērotais apģērbs ir pārsteidzošā pretstatā ar citu tērpiem. Daža laba jūtīga dvēsele sevī nes rūgtu pazemojumu un netaisnību tieši šī kontrasta dēļ. Dažreiz tas ir arī iemesls, kādēļ viens otrs sāk apšaubīt reliģijas patiesumu un nocietina savu sirdi pret Evaņģēliju.

Kristus mūs lūdz: “Salasiet drusciņas, lai nekas nepazūd.” Tajā pašā laikā, kad tūkstoši ik dienas iet bojā no bada, asinsizliešanas, ugunsgrēkiem un citām nelaimēm, ikvienam labvēlim jāraugās, lai nekas netiek izputināts un nevajadzīgi izšķērdēts, ar ko varētu palīdzēt kādam nelaimē nonākušam cilvēkbērnam.

Ir nepareizi izniekot mūsu laiku un mūsu domas. Mēs zaudējam no sava laika katru brīdi, ko veltām savai patikai. Ja pareizi novērtētu un izmantotu ik mirkli, mums laika pietiktu visam, — laika, ko nepieciešams lietot sevis vai citu cilvēku labā. Ikvienam kristietim jālūdz gudrība no Dieva, kā labāk iedalīt savu laiku un naudu, kā neizšķērdēt spēkus un nepalaist garām izdevības. “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk. 1:5)

“Dodiet, tad jums taps dots”

“Dariet labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela, un jūs būsit Visaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” (Lūk. 6:35)

“Kas dod nabagam, tam nekā netrūks, bet, kas savas acis no nabaga novērš, dabūs dzirdēt daudz lāstu.” (Sal. pam. 28:27)

“Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.” (Lūk. 6:38)

Palīdzība bagātajiem

Romiešu virsnieks Kornēlijs bija bagāts un dižciltīgs cilvēks. Padotie tam uzticējās un cienīja viņu. Kornēlijs, dzimis, audzināts un izglītots kā pagāns, saskarsmē ar jūdiem bija iepazinis patieso Dievu un tagad to pielūdza, savu nopietno ticību apliecinādams ar izprotošu attieksmi pret trūcīgajiem. “Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.” (Ap. d. 10:2)

Kornēlijam vēl nebija izpratnes par Kristus dzīvē un nāvē atklāto Evaņģēliju, un Dievs tieši no Debesīm sūtīja viņam vēsti, bet ar citu ziņu norādīja apustulim Pēterim apmeklēt un pamācīt viņu. Kornēlijs nebija saistīts ar jūdu draudzi, un, iespējams, rabīni viņu uzskatīja par pagānu un nešķīstu, taču Dievs redzēja viņa sirds nopietnību un sūtīja vēstnešus no sava Debesu troņa, lai mācītu šim romiešu virsniekam Evaņģēliju.

Arī šodien Dievs meklē dvēseles gan augsto, gan arī necilo vidū. Ir daudzi Kornēlijam līdzīgi cilvēki, kurus Viņš vēlas pievienot savai draudzei. Šo ļaužu simpātijas pieder Kunga ļaudīm, taču ciešas ir saites, kas tos vieno ar pasauli. Šiem cilvēkiem ir vajadzīga morāla drosme, lai nostātos līdzās necilajiem. Ir jāvelta sevišķas pūles šo dvēseļu labā, kuras atrodas milzīgās briesmās šīs zemes lielās atbildības un ciešo pasaulīgo saišu dēļ.

Ir daudz runāts par pienākumu pret novārtā pamestajiem trūcīgajiem, bet vai nevajadzētu mazliet uzmanības veltīt arī neievērotajiem bagātniekiem? Daudzi tos uzskata par neglābjamiem, un kristieši dara maz, lai atvērtu acis šiem pasaules godības apžilbinātajiem un apmulsinātajiem, kas no sava redzesloka ir pazaudējuši mūžību. Tūkstošiem bagātnieku nebrīdināti ir guldīti zemes klēpī. Lai gan viņi mums var šķist vienaldzīgi, tomēr daudzi patiesībā ir dvēselēs nomākti. “Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem.” Tas, kurš par tīru zeltu saka: “Tu esi tas, uz ko es paļaujos!” ir “Dievu Debesu augstumos pievīlis”. “Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves, — visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem.” (Sal. māc. 5:9; Īj. 31:24,28; Ps. 49:8,9)

Bagātība un laicīgs gods nespēj dāvāt mieru dvēselei. Daudzi bagātie ilgojas saņemt kādu dievišķu stiprinājumu, kādu garīgu cerību; viņi ilgojas pēc kaut kā, kas izbeigtu bezmērķīgās dzīves vienmuļību, un arī sabiedriskajā dzīvē jūt vajadzību pēc kaut kā, viņiem trūkstoša. Maz bagātnieku apmeklē dievnamu, jo jūt, ka tur saņem maz labuma. Dzirdētā mācība neskar viņu sirdis. Vai mēs nevērsīsimies tieši pie viņiem?

Starp nabadzības un grēka upuriem var atrast daudzus kādreizējos bagātniekus. Pasaules samaitātības pārvarēti, pēc alkoholisko dzērienu lietošanas un baudu apmierināšanas kārdinājumā ir krituši dažādu profesiju un sabiedriskā stāvokļa cilvēki. Šiem pagrimušajiem noteikti jāsniedz līdzjūtība un palīdzība, bet vai tikpat lielu uzmanību nevajadzētu veltīt arī tiem, kas vēl nav nonākuši tik tālu, taču iet savus pirmos soļus pa šo pašu taku?

Tūkstoši atbildīgos un godājamos amatos esoši ļaudis īsteno ieradumus, kas dvēselei un miesai nozīmē bojāeju. Evaņģēlija kalpi, valstsvīri, rakstnieki, bagāti un talantīgi, ar milzīgām darbaspējām un lielu enerģiju apveltīti cilvēki atrodas ārkārtīgās briesmās, jo neuzskata, ka visās lietās vajadzīga paškontrole. Ir nepieciešams viņu uzmanību pievērst atturības principiem ne šauri vai nosodoši, bet gan to lielo nolūku gaismā, kādi Dievam ir paredzēti cilvēcei. Ja patiesas sātības pamatlikumus šiem ļaudīm varētu parādīt tieši tā, daudzi no viņiem labprāt atzītu to vērtību un ar prieku pieņemtu.

Šādiem cilvēkiem mums vajadzētu parādīt, ka kaitīgo iegribu apmierināšana mazina fizisko, intelektuālo un morālo spēku. Palīdziet viņiem saprast savu atbildību kā Dieva dāvanu namturiem. Parādiet viņiem, cik daudz laba viņi spētu darīt ar naudu, ko tagad izdod par to, kas nodara tikai ļaunumu. Rosiniet tos pieņemt pilnīgas atturības solījumu, aiciniet, lai naudu, kas tiek izdota dzērieniem, tabakai vai citām iegribām, tie ziedotu slimo un trūcīgo atbalstam vai bērnu un jaunatnes audzināšanai, tā kļūstot sabiedrībai noderīgi. Nebūs daudz tādu, kas atteiksies uzklausīt šādu aicinājumu.

Ir vēl citas briesmas, kurām īpaši ir pakļauti turīgie, un arī šeit dziedinošai misijai ir plašs darba lauks. Daudzi, kuri laicīgajos darījumos ir sekmīgi un nekad nav nodevušies parastajiem netikumību veidiem, tomēr iet pretī garīgajai bojāejai, jo pārāk mīl bagātību. Visgrūtāk ir nest līdz malām pilnu, nevis tukšu kausu. Lai to noturētu līdzsvarā, ir jābūt ļoti uzmanīgam. Bēdas un likstas nes līdzi neapmierinātību un ciešanas, bet garīgajai dzīvei visbriesmīgākā ir pilnīga materiālā labklājība.

Krūms, kuru tuksnesī redzēja Mozus un kurš gan dega, bet nesadega, aino tos, kas cieš neveiksmes. Krūma vidū atradās Kunga eņģelis. Tāpat arī zaudējumos un postā Neredzamā klātbūtnes gaišums ir kopā ar mums, mierinot un atbalstot. Mēs bieži lūdzam par tiem, kas cieš no kādas slimības vai nelaimes, bet mūsu lūgšanas visvairāk vajadzīgas cilvēkiem, kuriem piešķirta labklājība un ietekme.

Pazemības ielejā, kur cilvēki izjūt nemitīgas vajadzības un atkarību no Dieva vadības savās dzīves gaitās, ir daudz drošāk. Vislielākajās briesmās ir cilvēki, kuri atrodas it kā augstā smailē un sabiedriskā stāvokļa dēļ tiek uzskatīti par ļoti gudriem. Ja viņi nepaļausies uz Dievu, tad tiešām kritīs.

Bībele nenosoda nevienu bagāto, kurš savu bagātību ir ieguvis godīgi. Nevis nauda pati, bet mīlestība uz to ir visa ļaunuma sakne. Dievs dod cilvēkiem izdevības iegūt bagātību, un tā rokās, kas lieto savus līdzekļus nesavtīgi un darbojas kā Dieva namturis, bagātība ir svētība gan tās īpašniekam, gan pasaulei. Taču daudzi, iegrimuši sava laicīgā īpašuma vairošanā, kļūst nejūtīgi pret Dieva prasībām un citu cilvēku vajadzībām. Viņi uzskata savu bagātību par līdzekli sevis pagodināšanai, iegādājoties māju pēc mājas, zemi pēc zemes un savus namus pildot ar greznuma priekšmetiem. Tajā pašā laikā citi turpat tuvumā atrodas nabadzībā un noziegumos, slimībās un nāvē. Tie, kas savu dzīvi ziedo pašlabuma meklēšanai, attīsta sevī ļaunuma autora, nevis Dieva īpašības.

Šiem cilvēkiem vajadzīgs Evaņģēlijs. Viņu acīm jānovēršas no materiālo lietu niecības un jāsaskata nezūdošo bagātību vērtība. Viņiem jāmācās dāvināšanas prieks, svētlaime, ko sniedz sadarbība ar Dievu.

Kungs mūs lūdz: “Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini,” lai viņi necer “uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību.” (1. Tim. 6:17–19)

Bagātību mīlošas, pasauli pielūdzošas dvēseles nav iespējams vest pie Kristus gadījuma rakstura saskarsmē ar tām. Šie cilvēki ir visgrūtāk sasniedzami. Visiem, kuriem ir misijas gars, kuri izturēs līdz galam un nekļūs mazdūšīgi, ir jāvelta īpašas pūles viņu labā.

Daži no mums ir sevišķi piemēroti darbam ar bagātajiem un ietekmīgajiem. Šādiem kristiešiem jāmeklē gudrība no Dieva, lai saprastu, kā tuvoties bagātajiem un veidot ciešāku saikni ar tiem. Ne ar gadījuma rakstura centieniem, bet ar personiskām pūlēm un dzīvu ticību šīs dvēseles jāmodina alkām pēc vienīgi Jēzū rodamās patiesības.

Daži iedomājas, ka šo “augsto” ļaužu sasniegšanai ir jāpieņem dzīvesveids un darbības metodes, kas līdzinātos viņu izsmalcinātajai gaumei. Tiek uzskatīts, ka būtiska ir bagātības demonstrēšana, greznas ēkas, dārgs apģērbs, ekstravagants dzīvokļa iekārtojums, pievēršanās pasaulīgajām ieražām un modernās sabiedrības izsmalcinātībai, klasiskās kultūras pārzināšana un sevišķa daiļrunība. Tā ir kļūda. Pasaulīgu gudrību Dievs nav paredzējis augstākās sabiedrības sasniegšanai. Visspēcīgāk to var ietekmēt, neatlaidīgi un nesavtīgi iepazīstinot ar Kristus Evaņģēliju.

Mūsu mācība ir apustuļa Pāvila pieredze, sastopoties ar Atēnu filozofiem. Pāvils, iepazīstinot Aeropaga varasvīrus ar Evaņģēliju, pretstatīja loģiku ar loģiku, zinātni ar zinātni, filozofiju ar filozofiju. Viņa visgudrākie klausītāji bija pārsteigti un tika apklusināti. Pāvila vārdus nebija iespējams apstrīdēt. Šīs pūles tomēr deva maz augļu, jo tikai nedaudzi pieņēma Evaņģēliju. Kopš tā laika Pāvils izmantoja citu metodi. Viņš izvairījās no komplicētiem argumentiem un teorētiskām diskusijām, bet vienkārši norādīja visiem uz Kristu kā grēcinieku Pestītāju. Rakstot korintiešiem par savu darbību, viņš teica: “Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. (..) Mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1. Kor. 2:1–5)

Vēstulē romiešiem viņš raksta: “Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic: jūdam visupirms un arī grieķim.” (Rom. 1:16)

Tiem, kas darbojas augstākās sabiedrības labā, jāizturas ar patiesu cēlumu, atceroties, ka to darbabiedri ir eņģeļi. Viņu prāta un sirds arhīvs lai vienmēr ir piepildīts ar “Stāv rakstīts”. Vienmēr glabājiet atmiņā šos dārgos Kristus vārdus, kas ir daudz vērtīgāki par zeltu un sudrabu.

Kristus ir teicis, ka kamielim ir daudz vieglāk iziet caur adatas aci nekā bagātajam ieiet Dieva valstībā. Darbā ar šiem cilvēkiem būs daudz nespēka brīžu, neveiksmju, arī sirdi sāpinošu atziņu. Taču Dievam ir iespējams viss. Ar cilvēku palīdzību Viņš var un grib darboties uz to prātiem, kuru dzīve bijusi veltīta naudas raušanai.

Patiesā atgriešanās piedzīvojumā jānotiek brīnumiem, brīnumiem, kas vēl nav izprasti. Pat visietekmīgākie šīs pasaules cilvēki neatrodas ārpus brīnumdarītāja Dieva varas. Ja tie, kas sadarbojas ar Viņu, veiks savu pienākumu drošsirdīgi un uzticīgi, Dievs pārmainīs arī tos, kuri ieņem atbildīgus amatus — intelektuālos un ietekmīgos. Svētā Gara spēkā daudzi pieņems dievišķos principus.

Ja tiks izskaidrots, ka Kungs sagaida, lai tie būtu Viņa pārstāvji cilvēces ciešanu remdēšanā, daudzi atsauksies un ne tikai savus līdzekļus, bet arī savu līdzjūtību veltīs trūcīgajiem. Tādā veidā viņu prāts novērsīsies no pašu savtīgajām interesēm, un daudzi sevi nodos Kristum. Ar savu ietekmi un līdzekļiem viņi labprāt iekļausies labdarībā kopā ar pazemīgo misionāru, kas bija Dieva palīgs, lai atgrieztu viņus. Pareizi lietojot laicīgo bagātību, viņi sakrās sev “mantu Debesīs, kas nezudīs, kur zaglis nezog, un kodes nesaēd”.

Atgriežoties pie Kristus, daudzi kļūs par instrumentiem Dieva rokā darbam ar viņu pašu aprindu pārstāvjiem. Viņi sapratīs, ka Evaņģēlija izplatīšana viņiem uzticēta darbam ar tādiem ļaudīm, kuriem šī pasaule ir viss. Laiks un nauda tiks ziedoti Dievam, bet dotības un ietekme veltītas dvēseļu mantošanai Kristum.

Tikai mūžība atklās, kas ir paveikts ar šādu kalpošanu — cik daudzas dvēseles, kas kādreiz mocījušās šaubās un nogurušas no pasaulīguma un nemiera, ir vadītas pie lielā Atjaunotāja, kas vēlas izglābt visus pie Viņa nākušos. Kristus ir augšāmcēlies Pestītājs, un zem Viņa spārniem ir dziedināšana.

Rūpes par slimniekiem

“Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.”

Slimnieka istabā

Slimnieku kopējiem jāizprot, cik svarīga ir rūpīga veselības likumu ievērošana. Nekur citur tā nav tik būtiska kā slimnieka istabā. Slimnieku kopēju uzticamība šķietamos sīkumos ir ļoti nozīmīga. Nopietnu slimību gadījumos neliela nevērība, sīka neuzmanība pret pacienta īpašajām vajadzībām vai bailēm, kā arī uztraukuma vai īgnuma izrādīšana, pat līdzcietības trūkums var būt izšķirošs faktors cīņā starp dzīvību un nāvi, pat nāves cēlonis pacientam, kas citādi būtu varējis atlabt.

Tas ir dabiski, ka, ļaujot domām un jūtām izpausties vārdos, mēs tiekam stiprināti. Tāpat kā vārdi izsaka domas, arī domas seko vārdiem. Vairāk runājot par ticību, vairāk priecājoties par mums piederošajām svētībām — Dieva lielo žēlastību un mīlestību —, mēs kļūtu ticīgāki un priecīgāki. Neviena mēle nespēj izteikt, neviens mirstīgs prāts aptvert svētības, kas nāk no Dieva labestības un mīlestības atzīšanas. Jau virs zemes tad ir iespējams tāds prieks kā nekad neizžūstošs ūdens avots, jo tas straumēm izplūst no Dieva troņa.

Jo pacientu vairāk saistīs jaukā daba, jo mazāk par viņu vajadzēs rūpēties. Jo priecīgāka būs viņa apkārtne, jo cerīgāks viņš būs. Ieslēgts mājā, kaut eleganti iekārtotā, viņš kļūs arvien kaprīzāks un nomāktāks. Ap viņu jābūt brīnišķīgajai dabai; aizvediet viņu tur, kur var redzēt puķes augam un dzirdēt putnus dziedam, un viņa sirdsdomas sāks viļņot līdzi spārnoto draugu balsīm! Ķermenis un prāts tiks atvieglināti. Modīsies gara spirgtums, atdzīvosies iztēle, un prāts spēs novērtēt Dieva Vārda skaistumu.

“Ikviena guļas vieta, kurā tas ir gulējis, ir nešķīsta, un ikviens rīks, ko tas ir lietojis, ir nešķīsts. Un, kas viņa guļas vietu ir aizskāris, tas lai mazgā savas drēbes un pats lai mazgājas ūdenī un lai ir nešķīsts līdz vakaram. Un tas, kas lietojis rīkus, kas bijuši saslimušā cilvēka rīcībā, lai mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdenī un viņš lai ir nešķīsts līdz vakaram. Un, kas aizskar tāda slimnieka miesu, tas lai mazgā savas drēbes un lai pats mazgājas ūdenī un lai ir nešķīsts līdz vakaram. (..) Un ikviens, kas aizskāris kaut ko, kas atradās zem viņa, tam ir jābūt nešķīstam līdz vakaram, un, kas to ir nesis, tam jāmazgā savas drēbes un pašam ir jāmazgājas ūdenī un būs būt nešķīstam līdz vakaram. Un ikviens, kas aizskāris (..) saslimušo un nav noskalojis savas rokas ar ūdeni, tam savas drēbes ir jāmazgā, un pašam jāmazgājas ūdenī un būs būt nešķīstam līdz vakaram. Un māla trauki, ko tas aizskar, (..) ir jāsadauza, bet koka trauki ir jāizskalo bagātīgi ar ūdeni.” (3. Moz. 15:4-12)

Veselības principi prasa atteikties no visa, kas rada kuņģa iekaisumus un vājina organismu, tādēļ jāatceras, ka noplicināts uzturs mazina mūsu dzīvības spēkus. Šī iemesla dēļ rodas grūti dziedināmas slimības. Organisms netiek pietiekami spēcināts, rodas gremošanas traucējumi un vispārējs vājums. Šāda uztura lietotāji ne vienmēr spiesti tā darīt nabadzības dēļ, bet tādu izvēlas savas nezināšanas vai nolaidības dēļ, vai arī, lai it kā īstenotu nepareizi izprastās reformas.

Medicīnas māsas darba efektivitāti galvenokārt nosaka viņas fiziskā izturība. Jo labāka tās veselība, jo vieglāk būs izturēt slimnieka kopšanas spriedzi un sekmīgāk izpildīt savus pienākumus. Slimo aprūpētājiem sevišķa vērība jāvelta uzturam, higiēnai, svaigam gaisam un vingrinājumiem. Nepieciešama arī īpaša ģimenes locekļu uzmanība, lai aprūpētājiem būtu spēks paveikt smago darbu un tie izsargātos no slimībām. Ja pacienta stāvoklis ir tik nopietns, ka prasa aprūpi nakti un dienu, šo darbu vajadzētu sadalīt vismaz starp divām māsām tā, lai katrai būtu iespēja kādu laiku atpūsties un pabūt brīvā dabā. Īpaši svarīgi tas ir gadījumos, kad grūti nodrošināt slimnieka istabā pietiekami daudz svaiga gaisa. Ja cilvēki neapzinās, cik būtiski svarīgs ir svaigs gaiss, bieži vien ventilācija ir nepietiekama, un kā pacienta, tā arī kopēja dzīvības ir pakļautas briesmām.

Ja tiek ievērota vajadzīgā piesardzība, neviena infekcijas slimība neapdraud citus. Ar pareizu rīcību, ievērojot tīrību un rūpīgu vēdināšanu, slimnieka istaba jāuztur brīva no kaitīgajiem infekcijas ierosinātājiem. Šādos apstākļos pacients ātri atveseļosies, un vairumā gadījumu ne kopēji, ne ģimenes locekļi ar šo slimību nesaslims.

Saules gaisma, vēdināšana un temperatūra

Lai pacientam sagādātu vislabvēlīgākos atveseļošanās apstākļus, telpai, kurā tas atrodas, jābūt lielai, gaišai un saulainai, ar pilnīgas ventilācijas iespēju. Istabu, kas vislabāk atbilst šīm prasībām, mājā jāizrauga par slimnieka istabu. Daudzām ēkām nav speciālu iekārtu pareizai vēdināšanai, un to nodrošināt ir ļoti grūti, taču jādara viss iespējamais, lai slimnieka istabu nodrošinātu ar svaigu gaisu visu diennakti.

Cik vien iespējams, slimnieka istabā jāuztur vienmērīga temperatūra. Ik pa brīdim jāieskatās termometrā. Kopēji, kuriem naktī bieži jāmostas, lai rūpētos par pacientu, pēc izjūtas nespēj objektīvi noteikt patieso temperatūru telpā.

Uzturs

Svarīgs kopēja pienākums ir rūpēties par pacienta uzturu. Nav pieļaujams, ka slimnieks cieš vai pārmērīgi novājē ēdiena trūkuma dēļ, vai arī novājinātie gremošanas orgāni tiek pārpūlēti ar tā pārbagātību. Ēdienus jācenšas pagatavot un pasniegt tā, lai tie būtu garšīgi, bet vajadzīga gudrība, lai tie gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā būtu piemēroti tieši slimnieka vajadzībām. Atveseļošanās periodā, kad ēstgriba pieaug, pirms gremošanas orgāni atguvuši spēkus, kļūdas diētā var nodarīt pacientam pāri.

Kopēju pienākumi

Māsām un visiem, kas ieiet slimnieka istabā, jābūt možiem, mierīgiem un pašsavaldīgiem. Jāizvairās no jebkādas steigas, uztraukuma vai sajukuma. Durvis jāatver un jāaizver uzmanīgi, visā namā jāievēro klusums. Ja slimniekam ir drudzis, sevišķas rūpes nepieciešamas, kad sākas krīze un drudzis mazinās. Tad vajadzīga nepārtraukta uzraudzība. Pieredzes trūkums, aizmāršība un pārsteidzība ir bijusi nāves iemesls daudziem, kuri būtu izdzīvojuši, ja tiktu pareizi kopti.

Slimnieku apmeklējums

Pārprasta laipnība un nepareiza pieklājības izpratne liek apmeklēt slimniekus visai bieži. Smagi slimos nevajadzētu apmeklēt. Ar apmeklētāju uzņemšanu saistītais satraukums nogurdina slimnieku laikā, kad tam visvairāk vajadzīgs klusums un netraucēts miers.

Slimniekam, kas atveseļojas, vai hroniski slimam cilvēkam parasti ir prieks, ja viņu laipni atceras, bet kāda līdzjūtības vēstulīte vai neliela uzmanības dāvaniņa būs svētīgāka par personisku apmeklējumu, turklāt nenodarīs nekādu ļaunumu.

Slimnieku kopšana ārstniecības iestādēs

Sanatorijās un slimnīcās, kur māsas nepārtraukti rūpējas par daudziem slimniekiem, viņām vienmēr jābūt laipnām un možām, katram viņu vārdam un rīcībai jāpauž apdomīga uzmanība. Šajās iestādēs pats svarīgākais ir māsu gudrais un teicamais darbs. Viņām vienmēr jāatceras, ka, pildīdamas savus ikdienas pienākumus, tās kalpo Kungam Kristum.

Slimajam nepieciešams dzirdēt gudrus vārdus. Māsām jāpēta Bībele ik dienas, lai spētu runāt par to, kas cietēju iepriecinās un būs tam par svētību. Dieva eņģeļi atrodas telpās, kur šiem cietējiem tiek palīdzēts, tādēļ apkalpojošajam personālam jārada gaiša atmosfēra. Ārstiem un māsām jātur prātā Kristus pamatprincipi. Šo cilvēku dzīvē jābūt redzamām Viņa īpašībām. Tad, lai ko viņi teiktu vai darītu, tie pievērsīs slimnieka domas Pestītājam.

Kristīga medicīnas māsa, ar mīlestību kopjot sasirgušos, spēs pievērst to domas Kristum, dvēseles un fiziskā ķermeņa dziedinātājam. Dienu no dienas sacītais nepaliks bez ietekmes. Vecākās māsas nedrīkst zaudēt nevienu labvēlīgu izdevību slimnieku uzmanības pievēršanai Kristum. Viņām vienmēr jābūt gatavām saistīt garīgo dziedināšanu ar fizisko.

Māsām vissirsnīgākajā un laipnākajā veidā jāpamāca sirdzējs, kas vēlas izārstēties, lai tas izbeidz pārkāpt Dieva likumus, pārtrauc grēka dzīvi. Dievs nevar svētīt to, kas turpina sev sagādāt slimības un ciešanas, apzinīgi pārkāpjot Debesu likumus. Kristus ar Svētā Gara starpniecību nāk kā dziedinošs spēks tiem, kas beidz darīt ļaunu un mācās darīt labu.

Tie, kas nemīl Dievu, pastāvīgi darbosies pret dvēseles un fiziskās veselības interesēm, bet tie, kas atskārst, cik svarīga ir paklausība Dievam šajā ļaunajā pasaulē, labprātīgi šķirsies no visiem nepareizajiem ieradumiem. Pateicība un mīlestība pildīs viņu sirdis. Tie apzināsies, ka Kristus ir viņu draugs. Daudzos gadījumos apziņa par šādu draugu sirgstošajiem atveseļošanās laikā nozīmē daudz vairāk nekā vislabākās zāles, bet kalpošanā ir būtiski abi veidi. Tiem jāiet roku rokā — Dieva Vārdam un pareizai ārstēšanai.

Lūgšanas par slimajiem

Raksti saka, ka cilvēkiem “aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt” (Lūk. 18:1); un, ja vispār kādreiz ir laiks, kad viņi jūt vajadzību pēc lūgšanām, tas ir tad, kad zūd spēki un dzīves pavediens, šķiet, izslīd no rokām. Veselie bieži nenovērtē brīnišķo laimi, ko tie bauda dienu no dienas, gadu pēc gada, un nepateicas Dievam par Viņa svētībām. Kad piezogas slimība, tikai tad ļaudis atceras Kungu. Zūdot dzīvības spēkiem, cilvēks jūt vajadzību pēc dievišķā atbalsta. Nekad mūsu žēlīgais Dievs nenovēršas no dvēseles, kas visā nopietnībā meklē Viņa palīdzību. Viņš ir mūsu patvērums slimībā un veselībā.

“Kā tēvs apžēlojas par bērniem,
tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.
Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam,
Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.”
(Ps. 103:13,14)

“Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas
savu grēku un savu noziegumu dēļ,
ka viņiem apriebās ēdiens
un viņi nonāca bezmaz līdz pat nāves vārtiem,
tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās,
un Viņš viņus izglāba no viņu bailēm.
Viņš sūtīja savu Vārdu un dziedināja viņus,
un izglāba viņus no bojā ejas.”
(Ps. 107:17 20)

Dievs arī tagad tikpat ļoti vēlas dziedināt slimo kā toreiz, kad Svētais Gars izrunāja šos vārdus ar dziesminieka starpniecību. Kristus tagad ir tas pats līdzjūtīgais Ārsts, kāds Viņš bija savā zemes kalpošanas laikā. Viņš ir dziedinošais balzams katrai slimībai, atjaunojošais spēks katram pagurušajam. Viņa mācekļiem šajā laikā jālūdz par slimajiem tikpat patiesi, kā to darīja pirmie mācekļi. Dziedināšana notiks, jo “ticīgo lūgšana izglābs slimo”. Mums ir Svētā Gara spēks, ticības rimtā paļāvība, kas balstās uz Dieva apsolījumiem. Kunga apsolījums: “Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli” (Marka 16:18) tagad ir tikpat uzticams kā apustuļu laikā. Tas apliecina Dieva bērnu lielās priekšrocības, tādēļ mūsu ticībai jāpatur viss, ko tās sevī ietver. Kristus kalpi ir Viņa darbības kanāli, ar kuru starpniecību Viņš vēlas izmantot savu dziedinošo spēku. Mūsu pienākums ir slimos un cietējus pienest Dievam uz mūsu ticības rokām. Mums viņi jāmāca uzticēties Lielajam Ārstam.

Pestītājs vēlas, lai iedrošinām slimo, bezcerīgo un bēdīgo satvert Viņa spēku. Ar ticības un lūgšanu palīdzību slimnieka istabu var pārvērst par Bēteli. Ar vārdiem un darbiem ārsti un māsas vienkārši un nepārprotami var apliecināt, ka Dievs ir šajā vietā, lai izglābtu, nevis iznīcinātu. Kristus ilgojas atklāt savu klātbūtni slimnieka istabā, piepildot ārstu un māsu sirdis ar savas mīlestības pievilcību. Ja slimnieku kopēju dzīve ir tāda, ka Kristus viņiem var iet līdzi pie pacienta gultas, tam radīsies pārliecība, ka līdzjūtīgais Pestītājs ir blakus, un šī pārliecība veicinās gan dvēseles, gan fizisko dziedināšanu.

Dievs dzird lūgšanu. Kristus ir teicis: “Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu.” Viņš arī saka: “Un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” (Jāņa 14:14; 12:26) Ja dzīvojam saskaņā ar Viņa Vārdu, mūsu dzīvēs piepildīsies ikviens Viņa dārgais apsolījums. Mēs neesam pelnījuši Viņa žēlastību, bet, ja nododam sevi Dievam, Viņš pieņem mūs. Viņš darbosies savu sekotāju labā un ar viņu palīdzību.

Dieva apsolījuma piepildīšanos varam sagaidīt tikai tad, ja paklausām Viņa Vārdam. Dziesminieks saka: “Ja es netaisnību turētu savā sirdī, tad Kungs, tas Visuvarenais, mani nebūtu uzklausījis.” (Ps. 66:18) Ja mēs Radītājam veltām tikai paklausību ar dalītu sirdi, Viņa apsolījumi mūsu dzīvēs nepiepildīsies.

Dieva Vārdā ir pamācība par sevišķām lūgšanām slimo dziedināšanai. Šāda lūgšana ir īpaši svinīgs notikums, kas rūpīgi jāpārdomā. Daudzās aizlūgšanās par slimo dziedināšanu nemaz nav īstas ticības, ka tās var piepildīties.

Daudzu cilvēku slimības ir viņu iegribu apmierināšanas sekas. Viņi nav dzīvojuši saskaņā ar dabas likumiem vai tikumības principiem. Citi ir pārkāpuši veselīga dzīvesveida noteikumus ēšanas un dzeršanas, ģērbšanās vai darba ieradumos. Bieži kāda ļaunuma forma ir iemesls prāta vai fiziskajai sasirgšanai. Ja šādi cilvēki iegūtu dziedināšanas svētības, daudzi turpinātu tikpat bezbēdīgi pārkāpt Dieva noteiktos dabas un morāles likumus, spriezdami, ka tad, ja Dievs viņus dziedina, paklausot lūgšanu, viņi var brīvi turpināt savus neveselīgos paradumus un bez ierobežojuma apmierināt samaitātās iegribas. Ja Dievs dziedinātu šādus ļaudis, Viņš veicinātu grēku.

Veltīgs ir darbs, kas māca cilvēkus uzlūkot Dievu kā vainu dziedinātāju, nemudinot atstāt neveselīgos ieradumus. Lai saņemtu Viņa svētības kā atbildi uz lūgšanām, visiem jābeidz darīt ļaunu un jāmācās darīt labu. Dzīvesvietai jābūt sakoptai, bet dzīves ieradumiem — veselīgiem. Ir jādzīvo saskaņā ar Dieva dotajiem morāles un dabas likumiem.

Grēku izsūdzēšana

Tiem, kas vēlas, lai lūdz par viņu izveseļošanos, jāpaskaidro, ka jebkuru Dieva likumu — dabas vai morālo — pārkāpšana ir grēks, un, lai saņemtu Viņa svētības, grēks jāizsūdz un jāatstāj.

Raksti mūs aicina: “Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.” (Jēk. 5:16) Tam, kas vēlas, lai par viņu aizlūdz, noteikti jāizskaidro: “Mēs nespējam lasīt sirdi vai zināt tavas dzīves noslēpumus. Tie ir zināmi tikai tev un Dievam. Ja tu savus grēkus esi nožēlojis, tavs pienākums ir tos izsūdzēt.” Grēki jāizsūdz Kristum, vienīgajam starpniekam starp Dievu un cilvēku. “Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā — Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1. Jāņa 2:1) Ikkatrs grēks ir pārkāpums pret Dievu, un tas jāizsūdz ar Kristus starpniecību. Ikviens atklāts grēks jāizsūdz atklāti. Citam cilvēkam nodarītā netaisnība jānokārto ar konkrēto cilvēku. Ja kāds, kas vēlas tikt dziedināts, ir cēlis neslavu, ja savā namā, apkārtnē vai draudzē sējis nesaskaņas un izraisījis atsvešināšanos un nevienprātību, ja nepareizu ieradumu dēļ citi ir mudināti grēkot, šīs lietas jāizsūdz Dievam un tiem, kam nodarīts ļaunums. “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)

Kad netaisnība novērsta, rimtā paļāvībā slimnieka vajadzības varam izteikt Dievam, Viņa Gara vadīti. Viņš pazīst katru cilvēku pēc vārda un rūpējas par katru, it kā pasaulē nebūtu neviena cita, kura dēļ Viņš nodeva savu mīļoto Dēlu. Šīs neizmērojamās Dieva mīlestības dēļ slimais jāiedrošina uzticēties Viņam un būt mundram. Tie, kas vienmēr raizējas par sevi, veicina pašu vājumu un slimības. Ja viņi atbrīvosies no nomāktības un drūmuma, vairosies viņu atveseļošanās izredzes, jo “Kunga acs vēro tos, kas cer uz Viņa žēlastību”. (Ps. 33:18)

Aizlūgšanās par slimajiem jāatceras, ka “mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā”. (Rom. 8:26) Mēs nezinām, vai mūsu ilgotā lieta būs par svētību vai ne. Tādēļ mūsu lūgšanām jāietver šāda doma: “Kungs, Tev zināms katrs dvēseles noslēpums. Tu pazīsti šīs dvēseles. Jēzus, šo ļaužu Aizstāvis, viņu dēļ atdeva savu dzīvību. Pestītāja mīlestība pret tām ir lielāka, nekā varētu būt mūsu mīlestība. Ja tas ir Tev par godu un šiem sirgstošajiem par labu, mēs lūdzam Jēzus vārdā, lai viņi atgūst veselību. Ja tas nebūtu Tavs prāts, ka viņi izveseļotos, mēs lūdzam, lai Tava žēlastība tos mierinātu un Tava klātbūtne stiprinātu viņus ciešanās.”

Dievs zina noslēgumu jau pašā sākumā. Viņš pazīst visu cilvēku sirdis. Viņš lasa katru dvēseles noslēpumu. Viņš zina, vai tie, par kuriem mēs lūdzam, spēs vai nespēs izturēt pārbaudījumus, kas nāks pār viņiem, ja viņi dzīvotu. Viņš zina, vai viņu dzīve būs svētība vai lāsts pašiem un pasaulei. Tas ir viens iemesls, kādēļ lūgšanā mums būtu jāpiebilst: “Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek.” (Lūk. 22:42) Šos paļāvības vārdus Jēzus piemetināja, paļaujoties uz Dieva gudrību un prātu, kad Ģetzemanes dārzā lūdza: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet Man garām.” (Mat. 26:39) Ja tie bija piemēroti Viņam, Dieva Dēlam, cik daudz vairāk tos jāsaka mūsu — maldīgo un mirstīgo lūpām!

Vispareizāk ir nodot mūsu vēlmes gudrajam Debesu Tēvam un tad pilnīgā paļāvībā uzticēties Viņam. Mēs zinām, ka Dievs mūs dzird, ja lūdzam saskaņā ar Viņa prātu. Nav pareizi uzspiest mūsu lūgumus nepakļāvīgi; lūgšanām jābūt nevis pavēlēm, bet kā aizlūgšanām.

Daudzreiz Dievs ar savu dievišķo spēku iejaucas slimības gaitā un atjauno veselību, tomēr ne visi slimie tiek dziedināti. Daudzi ir aizgājuši dusēt Jēzū. Patmas salā Jānim lika rakstīt: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” (Atkl. 14:13) No tā jāsaprot, ka cilvēkus nevajag uzskatīt par mazticīgiem tādēļ, ka tie nav tikuši dziedināti.

Mēs visi vēlamies tūlītējas un tiešas atbildes uz lūgšanām, un rodas kārdinājums zaudēt drosmi, ja atbilde kavējas vai tā ir neparedzēta. Dievs ir pārāk gudrs un labs, lai atbildētu uz lūgšanām vienmēr tajā laikā un tieši tā, kā mēs vēlamies. Viņš mūsu labā darīs vairāk un labāk, nekā tikai piepildīs visas mūsu vēlēšanās. Tādēļ, ka varam paļauties uz Dieva gudrību un mīlestību, nevajag lūgt Viņu piekāpties mūsu gribai, bet jācenšas saklausīt Viņa nolūks. Mūsu interesēm un vēlmēm jāsaplūst ar to. Šie piedzīvojumi, kas pārbauda ticību, nāk mums par labu. Tie atklāj, vai mūsu ticība ir patiesa un nopietna, balstīta vienīgi uz Dieva Vārdu, vai, apstākļu pakļauta, ir nenoteikta un svārstīga. Ticība tiek stiprināta darbībā. Mums jābūt pacietīgiem un jāatceras, ka Rakstos ir dārgi apsolījumi tiem, kas gaida Kunga palīdzību.

Ne visi saprot šos principus. Daudzi, meklēdami Kunga dziedinošo žēlastību, domā, ka ir jāsaņem tieša, tūlītēja atbilde uz lūgšanām, bet, ja tā nenotiek, tad viņu ticība ir nepilnīga. Šī iemesla dēļ slimību novājinātos vajag gudri pamācīt rīkoties apdomīgi. Tie nedrīkst aizmirst savus pienākumus pret draugiem, kas var nodzīvot ilgāk, tādēļ, izmantojot visus pieejamos dabas līdzekļus, ir jācenšas izveseļoties.

Bieži ir sastopami citi bīstami maldi. Ticēdami, ka tiks izdziedināti, Dievam atbildot uz lūgšanām, daži cilvēki baidās darīt ko tādu, ko varētu uzskatīt par ticības trūkumu. Viņiem tomēr ir jānokārto savas dzīves lietas tā, lai tie būtu gatavi brīdim, ka viņus paņems nāve. Nav jābaidās apdomāt iedrošinājuma vai pamācību vārdus, kurus šķiršanās brīdī gribētos pateikt saviem mīļajiem.

Tiem, kas tiecas pēc dziedināšanas ar lūgšanu palīdzību, jālieto visi iespējamie dziedināšanas līdzekļi. Tā nav atteikšanās no ticības, ja izmanto zāles, ko Dievs ir sagādājis sāpju remdēšanai, palīdzot dabai veselības atjaunošanā. Tā nav ticības aizliegšana, ja sadarbojas ar Dievu un rada vislabvēlīgākos apstākļus veselības uzlabošanai. Dievs mums ir devis spējas gūt atziņas par dzīvības likumiem. Mums tās ir pieejamas, tādēļ jāizmanto visas iespējas veselības atgūšanai, lietojot Kunga dotos dziednieciskos līdzekļus un rīkojoties saskaņā ar dabas likumiem. Kad esam lūguši par slimā atveseļošanos, varam rīkoties ar vēl lielāku enerģiju, pateicoties Dievam, ka ir iespējams sadarboties ar Viņu un lūgt svētības Viņa sagādāto ārstniecības līdzekļu labvēlīgai iedarbībai.

Dieva Vārds atzīst dziedniecības līdzekļu lietošanu. Israēla ķēniņš Hiskija bija slims, un kāds Dieva pravietis atnesa ziņu, ka viņš miršot. Viņš lūdza Kungu, un Kungs paklausīja savu kalpu, sūtīdams vēsti, ka viņa dzīvei tiks pievienoti piecpadsmit gadi. Viens Dieva teiktais vārds būtu varējis Hiskiju nekavējoties dziedināt, bet Viņš deva īpašu norādījumu: “Lai liek vīģu ziedi uz augoni, tad slimnieks kļūs vesels.” (Jes. 38:21)

Kāda neredzīga vīra acis Kristus reiz svaidīja ar zemi “un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.” (Jāņa 9:7) Dziedināšana varēja notikt vienīgi ar Lielā Ārsta spēku, tomēr Kristus izmantoja vienkāršos dabas līdzekļus. Viņš neizmantoja medikamentus, bet vienkāršus un dabiskus ārstniecības līdzekļus.

Pēc tam kad esam lūguši par slimā izveseļošanos, lai kāds būtu iznākums, nezaudēsim ticību Dievam. Ja mums jāpiedzīvo smags zaudējums, pieņemsim rūgto kausu, atcerēdamies, ka Tēva roka to tur pie mūsu lūpām. Ja veselība ir atgūta, nav jāaizmirst, ka dziedinātajam ir atjaunoti pienākumi pret savu Radītāju. Desmit spitālīgo dziedināšanas gadījumā tikai viens atgriezās, lai atrastu Jēzu un pateiktos Viņam. Kaut neviens no mums nebūtu līdzīgs tiem deviņiem neapdomīgajiem, kuru sirdis nebija Dieva žēlastības skartas! “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes zemē, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņu, ne pārgrozības ēnu.” (Jēk. 1:17)

Zāļu lietošana

Slimības nekad nerodas bez iemesla. Tām ceļu sagatavo veselības likumu neievērošana. Daudzu cilvēku ciešanas ir viņu vecāku grēka sekas. Lai gan viņi neatbild par vecāku rīcību, tomēr viņu pienākums ir noskaidrot to, kas ir un kas nav veselības likumu pārkāpumi. Viņiem jāizvairās no vecāku nepareizajiem paradumiem un jāveido veselīgāks dzīvesveids.

Pamatoti dziedniecības līdzekļi

Ja veselība ir sabojāta tik tālu, ka sākas slimība, cietējam jādara tas, ko neviens cits nespēj darīt viņa vietā. Pirmkārt — jānoskaidro slimības patiesais iemesls un tad saprātīgi jānovērš tās cēloņi. Ja pārpūles, pārēšanās vai citu pārspīlējumu dēļ organisma harmoniskā darbība kļuvusi nelīdzsvarota, necentieties likvidēt šīs problēmas, pievienojot vēl arī indīgu zāļu nastu.

Slimību cēlonis bieži vien ir nesātīga ēšana; tad vispirms vajag atbrīvoties no organismam uzliktā pārmērīgā apgrūtinājuma. Daudzos slimību gadījumos slimniekam vislabākās zāles ir atturēšanās no vienas vai divām ēdienreizēm, lai pārslogotie gremošanas orgāni varētu atpūsties. Garīga darba strādniekiem dažkārt lieti der vairākas dienas ievērot augļu diētu. Daudzreiz neilga, bet pilnīga atturēšanās no ēdiena un pēc tam vienkārša, mērena ēšana ir palīdzējusi atspirgt, izmantojot dabas atjaunojošos spēkus. Vienkārša viena vai divu mēnešu diēta pārliecinātu daudzus cietējus, ka sevis aizliegšanas ceļš ir ceļš uz veselību.

Miers kā dziedinātājs

Daži cilvēki saslimst pārpūles dēļ. Tad atpūta, atbrīvošanās no rūpēm un vienkārša maltīte ir ļoti būtiski faktori veselības atgūšanai. Nervoziem cilvēkiem, kuriem nogurušas smadzenes un spriegā darba dēļ ilgstoši jāatrodas telpās, vislabāk palīdzēs atpūta laukos, kur var dzīvot vienkāršu, bezrūpīgu dzīvi un būt ciešā saskarē ar dabu. Klejojumi pa laukiem un mežiem, plūcot ziedus un klausoties putnu dziesmas, būs daudz labāki dziednieki nekā jebkuri citi līdzekļi.

Viena no brīnišķākajām dāvanām kā veselības uzturēšanai, tā arī slimību ārstēšanai ir tīrs ūdens. Pareiza tā lietošana sekmē veselību. Tas ir dzēriens, kuru Dievs sagādājis cilvēku un dzīvnieku slāpju remdēšanai. Dzeriet ūdeni droši! Tas nepieciešams visa organisma vajadzībām un palīdz dabai pretoties slimībām. Ūdens ārīga lietošana ir viens no visvieglāk pieejamajiem un labākajiem asinsrites regulatoriem. Tonizējoša ir arī auksta vai vēsa pelde. Savukārt silta pelde atver poras un palīdz izvadīt piesārņojumu. Silta un remdena pelde nomierina nervus un līdzsvaro asinsriti.

Tomēr daudzi nekad nav piedzīvojuši ūdens pareizās lietošanas labvēlīgo ietekmi un baidās no tā. Ūdens dziedniecība nav pietiekami novērtēta; prasmīga ūdens izmantošana prasa zināmas pūles, kas daudziem šķiet apgrūtinošas un veltas. Taču tas nav attaisnojums. Ir daudz ūdens procedūru, kas mazina sāpes un ārstē slimības. Visiem būtu jāpārzina šo vienkāršo paņēmienu lietošana mājas apstākļos. Sevišķi mātēm jābūt skaidrībā par to, kā rūpēties par savas ģimenes veselības uzturēšanu un slimību ārstēšanu.

Darbība ir mūsu būtības likums. Ikvienam orgānam ir savs konkrēts uzdevums, no kura izpildes atkarīga tā attīstība un izturība. Visu orgānu normāla darbība dod spēku un enerģiju, turpretī nosliece uz bezdarbību vada pretim sabrukumam un nāvei. Fiksējiet ar saiti vienu roku tikai uz dažām nedēļām, tad atbrīvojiet to, un jūs redzēsit, ka tā ir vājāka par otru, kas visu šo laiku ir brīvi darbojusies. Arī bezdarbība ietekmē visu muskuļu sistēmu.

Bezdarbība ir auglīgs slimību pamats. Kustības padara možu un izlīdzina asinsriti, bet bezdarbībā asinis neriņķo brīvi un nenodrošina dzīvībai un veselībai tik nepieciešamo vielmaiņu. Ādai trūkst elastības. Piesārņojums netiek izvadīts tā, kā notiek tad, kad kustības paātrina asinsriti, āda tiek turēta tīra, un plaušās ieplūst pietiekams daudzums tīra, svaiga gaisa. Mazkustīgs dzīvesveids uzliek izvadorgāniem dubultslodzi, un sekas ir slimība.

Cilvēkus ar īpašām vajadzībām nevajag pamudināt uz bezdarbību. Ja kaut kādā ziņā ir notikusi nopietna pārpūle, tad dažreiz pilnīgs miers uz kādu laiku atvairīs nopietnu slimību, bet tiem, kam ir ilgstoša invaliditāte, tikai pavisam retos gadījumos nepieciešams pārtraukt jebkādas aktivitātes.

Tiem, kas garīgā darbā ir pārpūlējušies, jāatbrīvojas no domām, kas ir nogurdinošas, bet nevajadzētu uzskatīt, ka prāta spēju izmantošana vispār ir bīstama. Daudziem ir tieksme iztēloties, ka viņu stāvoklis ir sliktāks, nekā patiesībā. Šāds garastāvoklis ir dziedināšanai nelabvēlīgs, tādēļ to nevajag atbalstīt.

Garīdznieki, skolotāji, studenti un citi garīgā darba darītāji bieži vien saslimst no pārmērīgas garīgas piepūles un mazkustīguma. Viņiem vajadzīgs aktīvāks dzīvesveids. Atturība ieradumos, papildināta ar piemērotām kustībām, katrā ziņā nodrošinās kā garīgos, tā fiziskos spēkus un stiprinās visu garīgā darba veicēju izturību.

Arī tiem, kas pārpūlējušies fiziski, pilnīga bezdarbība nav ieteicama. Lai darbs dotu vislielāko labumu, tam jābūt sistemātiskam un patīkamam. Vislabāk ir strādāt brīvā dabā; darbs jāplāno tā, lai kustībās stiprinātu novājinātos orgānus, un jādarbojas ir ar prieku. Roku darbam nekad nav jāpārvēršas vergošanā.

Ja slimniekiem nav nekā, ar ko piepildīt savu laiku, to domas pievēršas sev, tie kļūst nīgri un viegli aizkaitināmi, daudzreiz domās kavējoties pie savām sliktajām izjūtām, līdz uzskata, ka ir slimāki nekā patiesībā, un kļūst pilnīgi nespējīgi kaut ko darīt.

Visos šajos gadījumos pareizi organizēti fiziskie vingrinājumi ir ļoti iedarbīgs dziedināšanas līdzeklis un palīdz pilnībā atgūt zaudēto veselību. Prāts saskaņojas ar fiziskajām kustībām; tas palīdz sirdzējiem atmodināt gribu darboties. Gribai snaužot, iztēle kļūst nenormāla, un nav iespējams pretoties slimībai.

Bezdarbība ir vislielākais lāsts, kas var skart vairumu slimnieku. Piemērotas nodarbības, kas nepārpūlē prātu un ķermeni, atstāj labvēlīgu ietekmi uz abiem. Tās stiprina muskuļus, uzlabo asinsriti un sniedz nevarīgajam slimniekam gandarījumu un apziņu, ka viņš nav pilnīgi nederīgs šajā darbīgajā pasaulē. Sākumā viņš spēj paveikt tikai nedaudz, bet drīz spēki pieaugs. Tad arī varēs padarīt vairāk.

Ar gremošanas traucējumiem slimojošajam var noderēt kustības, kas palīdz atgūt veselību. Gremošana tiek kavēta, ja tūlīt pēc ēšanas sāk nopietnu garīgu vai smagu fizisku darbu, turpretim ļoti ieteicama pēc maltītes ir īsa pastaiga paceltu galvu un atliektiem pleciem.

Neraugoties uz visa sacītā un rakstītā svarīgumu, ļoti daudzi neatzīst fiziskas kustības. Daži kļūst tukli, jo organisms ir piesārņots; citi turpretim vāji un nevarīgi, jo viņu dzīvības spēki ir iztērēti, lietojot nepiemērotu uzturu. Aknas tiek pārslogotas, pūloties atbrīvot asinis no kaitīgajām vielām, un sekas ir slimība.

Sēdoša darba darītājiem noteikti vajadzīgas kustības svaigā gaisā ik dienas — gan ziemā, gan vasarā. Vislabākā ir staigāšana, jo tā vairāk nodarbina muskuļus. Plaušas tiek veselīgi trenētas, jo mundra soļošana tās vingrina un stiprina.

Bieži vien aktīvas kustības var būt pat iedarbīgākas nekā zāles. Ārsti mēdz ieteikt saviem pacientiem jūras braucienus, minerālūdens dziednīcu apmeklējumu vai pat klimata pārmaiņu. Vairumā gadījumu viņi atgūtu veselību un ietaupītu laiku un naudu, ja ēstu ar sātu un biežāk kustētos vai vingrotu.

Prāta dziedināšana

Prāta un ķermeņa saistība ir ļoti cieša. Ja cieš viens, otrs to jūt. Garīgais stāvoklis iespaido veselību krietni vairāk, nekā daudzi to iedomājas. Dažādas cilvēku ciešanas izraisa depresija. Bēdas, uztraukumi, neapmierinātība, sirdsapziņas pārmetumi, vainas apziņa un neuzticēšanās sagrauj dzīvības spēkus, un sekas ir garīgs sabrukums vai pat nāve.

Slimību dažreiz rada vai arī padziļina iedomas. Daudzi visu mūžu ir invalīdi tikai tāpēc, ka tā ir iedomājušies. Daudziem šķiet, ka gandrīz katra vēja pūsmiņa veicinās slimību, un, ja ļaunumu gaida, tas arī notiek. Daudzi pat mirst no kaitēm, kuras izraisījušas slimīgas iedomas.

Drosme, cerība, uzticība, līdzjūtība un mīlestība veicina un saglabā veselību, kā arī paildzina dzīvi. Apmierināts prāts un mundrs garastāvoklis ir veselība miesai un spēks dvēselei. “Priecīga sirds dziedina vainas.” (Sal. pam. 17:22)

Slimnieku ārstēšanā nedrīkst nenovērtēt prāta ietekmi. Veselīga domāšana ir viens no labākajiem līdzekļiem cīņā ar slimību.

Prāta vara pār prātu (hipnoze)

Eksistē tomēr kāds garīgās “dziedināšanas” veids, kas ir viens no ļaunuma spēcīgākajiem ieročiem. Ar šīs tā saucamās “zinātnes” palīdzību viens prāts nokļūst cita prāta kontrolē, tā ka vājākā individualitāte saplūst ar stiprāko. Pakļautais izpilda otra — spēcīgākā — gribu. Tiek apgalvots, ka tā ir iespējams mainīt sasirgušā domu gaitu un sniegt tai dzīvību dodošu impulsu; pacients tad varot pretoties slimībai un to pārvarēt.

Šo dziedināšanas metodi ir izmantojuši cilvēki, kas nav pazinuši tās īsto dabu un tendences, bet ticējuši, ka tā nāk slimajam par labu. Šī tā saucamā “zinātne” balstās uz nepatiesiem principiem, kas ir sveši Kristus garam un dabai. Tā neved pie Viņa, kas ir dzīvība un pestīšana. Katrs, kurš cilvēku prātus pievērš sev, vada tos prom no Dieva, viņu patiesā spēka Avota.

Dieva nolūks nav, lai kāds cilvēks pakļautu savu prātu un gribu cita kontrolei, palikdams par pasīvu rīku tā rokās. Nevienam nav jāzaudē sava individualitāte, saplūstot ar kādu citu. Neviens cilvēks nevar būt dziedināšanas avots. Var paļauties nevis uz kāda cilvēka gara spējām, bet tikai uz Dievu.

Dievs vēlas ar cilvēku veidot tiešas attiecības. Sadarbībā ar cilvēku Viņš atzīst personiskās atbildības principu. Dievs vēlas, lai mēs izprotam šo atkarību no Viņa un apzināmies Viņa vadības nepieciešamību. Kungs ilgojas sniegt cilvēkam dievišķo vadību, lai tas tiktu pārveidots Viņa līdzībā. Šo nodomu cenšas izjaukt sātans. Viņš grib, lai cilvēki būtu atkarīgi no cilvēkiem. Ja ļaužu prāti tiek novērsti no Dieva, kārdinātājs var pakļaut tos savai varai un tad valdīt pār cilvēci.

Teoriju, kuras pamatā ir princips, ka viens prāts valda pār otru, izdomāja sātans, lai paaugstinātu sevi un cilvēku filozofiju nostādītu dievišķās filozofijas vietā. No visiem maldiem, kas atrodami neīsto kristiešu vidū, nekas nav tik bīstams, nekas tik krasi neatšķir cilvēku no Dieva, kā tieši šie. Lai cik nevainīgi tas varbūt šķistu, bet, ja hipnozi lieto slimnieku ārstēšanai, tā iznīcina, nevis dziedina. Tiek atvērtas durvis, pa kurām var ieiet sātans, lai pakļautu kā pārvaldāmā, tā arī pārvaldītāja prātu.

Briesmīgs ir spēks, kas tā tiek nodots ļaunprātīgiem cilvēkiem. Kādas izdevības tas sniedz tiem, kas dzīvo, izmantojot citu vājības vai muļķību! Cik gan daudzi, pārvaldot vājus un slimīgus prātus, vēlēsies apmierināt savtīgas iegribas vai peļņas kāri!

Ir taču labāks dziedināšanas veids, nekā cilvēkam ietekmēt cilvēku. Tieši ārstam vajadzētu mudināt ļaudis paļauties nevis uz cilvēku, bet Dievu. Mediķim vajadzētu sasirgušo skatus vērst uz to, kurš spēj izglābt pilnīgi visus, kas nāk pie Viņa, nevis ieteikt slimajam dvēseles un miesas dziedināšanā būt atkarīgam no cita cilvēka. Cilvēka prāta Radītājs zina tā vajadzības. Vienīgi Dievs spēj dziedināt. Tiem, kuru prāts un ķermenis ir slimi, Kristū jāsaskata Atjaunotājs. “Jo Es dzīvoju,” Viņš saka, “un jums būs dzīvot.” (Jāņa 14:19) Šī dzīvība mums jāatklāj slimajiem, stāstot viņiem, ka tad, ja viņi ticēs Kristum kā Atjaunotājam, sadarbosies ar Viņu, paklausīdami veselības likumiem, un centīsies būt pilnīgi un dievbijīgi, Viņš tiem piešķirs savu dzīvību. Ja mēs Kristu attēlojam šādi, tad norādām uz spēku, kas var izārstēt, jo nāk no augšienes. Tā ir patiesā miesas un dvēseles dziedināšanas zinātne.

Līdzjūtība

Prāta radīto slimību ārstēšanā vajadzīga liela gudrība. Smaga sirds, mazdūšība un nomāktība prasa uzmanīgu kopšanu. Bieži vien sarežģījumi mājas dzīvē līdzīgi vēzim ietekmē dvēseli un vājina dzīvības spēkus. Dažreiz tie ir sirdsapziņas pārmetumi par grēku, kas sagrāvuši organismu un satricinājuši garīgo līdzsvaru. Šādiem slimniekiem vislabāk palīdzēs sirsnīga līdzjūtība. Ārstam vispirms ir jāiegūst pacientu uzticība un tad jānorāda uz Lielo Ārstu. Ja viņi ticībā pievērsīsies Īstajam Ārstam un uzticēsies, ka Viņš rūpējas par tiem, šī attieksme atvieglos dvēseli, sniegs sirdsmieru un dziedēs arī slimības.

Līdzjūtība un taktiskums bieži vien būs par lielāku svētību slimajiem nekā visprasmīgākā, bet auksta un vienaldzīga ārstēšana. Ja ārsts pie slimnieka gultas pieiet nevērīgi, bezrūpīgi un izturas pret nelaimīgo neieinteresēti, vārdos vai rīcībā radīdams iespaidu, ka šis gadījums neprasa īpašu uzmanību, pēc tam atstādams pacientu vienu ar savām smagajām domām, ar to viņš slimajam nodara lielu ļaunumu. Pamestības izraisītās šaubas un mazdūšība bieži neitralizē ārsta izrakstīto zāļu labo ietekmi.

Ja ārsti varētu iejusties slimniekā, kura gars ir pazemots un griba ciešanās novājināta, kurš ilgojas pēc laipniem un iedrošinošiem vārdiem, viņi būtu labāk sagatavoti novērtēt šī cilvēka izjūtas. Ja mīlestību un līdzjūtību, kādu slimajiem parādīja Kristus, apvieno ar mediķa zināšanām, tad pat ārsta tuvums slimniekam būs par svētību.

Atklātība rada slimnieka uzticību, un tā ir svarīga izveseļošanās gaitā. Ir ārsti, kuri uzskata, ka slimības būtību un ciešanu cēloni no pacienta labāk ir slēpt. Daudzi, baidīdamies, ka patiesība pacientu uztrauks vai atņems tam drosmi, sola veltas izveseļošanās cerības un pat pieļauj, lai slimais nomirst, nebrīdināts par iespējamu letālu iznākumu. Tas taču ir neprātīgi! Jā, ne vienmēr pats labākais ceļš būs izskaidrot pacientam pilnīgi visas draudošās briesmas, jo tas var nevajadzīgi satraukt viņu un kavēt izveseļošanos. Tāpat visu patiesību ne vienmēr var teikt slimniekiem, kuru slimība galvenokārt ir iedomāta, jo bieži vien tie ir neapdomīgi un nesavaldīgi. Tie dīvainās iedomās safantazē dažādus maldus par sevi un citiem. Viņiem pašiem sadomātais šķiet reāls, tādēļ kopējiem pastāvīgi un nenogurstoši jābūt laipniem, pacietīgiem un taktiskiem. Ja šādiem pacientiem pateiktu visu patiesību, daži apvainotos, citi zaudētu drosmi. Saviem mācekļiem Kristus teica: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” (Jāņa 16:12) Lai gan ir gadījumi, kad nevar teikt visu patiesību, tomēr maldināt pacientu vai pat melot viņam nedrīkst nekādā ziņā. Ne ārstam, ne māsai nekad nevajadzētu pazemoties, izvairoties no tiešas atbildes. Kas tā dara, nokļūst ļoti apšaubāmā stāvoklī, jo Dievs nevar sadarboties ar viņu, un ārsts, zaudējot savu pacientu uzticību, zaudē arī vienu no visietekmīgākajiem cilvēciskajiem līdzekļiem savu pacientu dziedināšanai.

Arī gribasspēks netiek pienācīgi novērtēts. Dzīvs un pareizi orientēts, tas sniegs cilvēkam enerģiju un būs brīnišķīgs veselības saglabāšanas un atjaunošanas līdzeklis. Pareizi vadīta griba valdīs pār apziņu un iedarbīgi pretosies gan prāta, gan fiziskām slimībām. Pacienti, apliecinot ticību dzīvei, var brīnišķīgi sadarboties ar ārstu savas veselības atgūšanas procesā. Tūkstoši, ja tikai ilgotos, spētu atgūt veselību. Kungs nevēlas, ka cilvēki slimo. Viņš vēlas, lai tie būtu veseli un laimīgi, un tiem jāapņemas tādiem kļūt. Slimnieki bieži var pretoties kādai kaitei ar to vien, ka atsakās padoties un kļūt bezdarbīgi. Iespēju robežās tiem jāiesaistās kādā derīgā, spēkiem piemērotā darbā, kas novērstu domas no sāpēm un ciešanām. Tādā darbā un uzturoties svaigā gaisā un saules gaismā, dažs labs novājējis sirdzējs sāks atgūt veselību un spēku.

Bibliskie ārstniecības principi

“Un neapreibinieties ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni.” (Ef. 5:18) Šie Rakstu vārdi ir mācība tiem, kas vēlas atgūt vai saglabāt veselību. Patiesa miesas vai dvēseles dziedināšana un uzturēšana nav iespējama nedz ar uzbudinājumu vai aizmiršanos, ko rada nedabiski vai neveselīgi stimulatori, nedz arī ar zemāko kaislību vai tieksmju apmierināšanu. Slimo vidū daudzi ir bez Dieva un cerībām. Viņi cieš neapmierināto iekāru, neapvaldīto tieksmju un pašu sirdsapziņas pārmetumu dēļ, zūd pamats zem kājām, nav arī nākamās dzīves izredžu. Šādu slimnieku kopējiem jāsaprot, ka nesagādās tiem nekādu labumu, pieļaujot kaitīgu iegribu apmierināšanu. Šis lāsts tiem jau ir radījis slimību. Izsalkusī, izslāpusī dvēsele salks un slāps tik ilgi, kamēr vien būs cerības atrast apmierinājumu. Tie, kas dzer no savtīgu prieku avota, tiek pievilti. Pacilātu garastāvokli viņi uzskata par spēku un, uzbudinājumam zūdot, iedvesma diemžēl beidzas, tādēļ viņi ir neapmierināti un bezcerīgi.

Paliekošam mieram, patiesai dvēseles dusai ir tikai viens Avots. Par to runāja Kristus, sacīdams: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28) “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.” (Jāņa 14:27) Šis Viņa dotais miers nav kaut kas ārpus Viņa esošs. Tas ir Kristū, un saņemt to varam tikai tad, ja pieņemam Viņu.

Kristus ir atziņas avots. Daudziem ir vajadzīga skaidrāka izpratne par Viņu; tos vajag pacietīgi un laipni, tomēr nopietni pamācīt, kā visu savu būtni atvērt Debesu dziedinošajam spēkam. Kad Dieva mīlestības stari apgaismos dvēseles tumšos nostūrus, zudīs nemiers, nogurums un neapmierinātība, un gandarījuma prieks sniegs garam možumu, bet miesai — veselību un enerģiju.

Mēs atrodamies ciešanu pasaulē. Ceļā uz Debesu mājām mūs sagaida grūtības, pārbaudījumi un bēdas. Turklāt daudzi cilvēki dzīves nastas padara divkārt grūtas, pastāvīgi paredzot bēdas. Sajuzdami kādu pretestību vai vilšanos, viņi uzskata, ka viss iet bojā, viņu liktenis ir visgrūtākais, viņi noteikti nonāks trūkumā. Tā viņi sevi padara nelaimīgus un nomāc arī apkārtējos. Pati dzīve tādiem ļaudīm kļūst par nastu. Tā tam nav jābūt! Nepieciešamas pārmaiņas domāšanā un dzīves uztverē, kaut arī tās prasītu lielas pūles. Šī un arī nākamā dzīve ir atkarīga no cilvēku izpratnes par prieku. Ir jāizvairās no drūmām iedomām un jāpievēršas svētībām, ko Dievs nolicis dzīves ceļā un aiz tā visa — tagad neredzamajam un mūžīgajam.

Visos pārbaudījumos Dievs ir paredzējis palīdzību. Israēlam tuksnesī nonākot pie rūgtajiem Māras ūdeņiem, Mozus lūdza Kungu. Kungs nesagādāja kādu jaunu brīnumlīdzekli, bet lika izmantot to, kas bija pieejams. Viņa radītais krūms bija jāiemet avotā, lai ūdens kļūtu tīrs un salds. Pēc tam, kad tas bija izdarīts, ļaudis dzēra no šī avota un atspirga. Ja ikvienā pārbaudījumā meklēsim Kristu, Viņš mums palīdzēs. Mūsu acis atvērsies un varēsim saskatīt Viņa Vārdā uzrakstītos dziedināšanas apsolījumus. Svētais Gars mācīs, kā iegūt ikvienu svētību, kas būs līdzeklis pret bēdām. Ikvienā pie mūsu lūpām pieliktā rūgtā malkā mēs atradīsim dziedinošo zariņu.

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka nākotne ar savām smagajām problēmām un šķietami bezcerīgajām izredzēm liek mūsu sirdīm pagurt, ceļiem trīcēt, rokām noslīgt. “Vajadzētu būt tā, ka pie Manis,” saka Visvarenais, “meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru!” (Jes. 27:5) Tie, kas nodevuši savu dzīvi Viņa vadībai un kalpo Viņam, nekad nenonāks tādā vietā, par kuru Viņš nebūtu rūpējies. Lai arī kādā mēs būtu situācijā, ja esam Viņa Vārda darītāji, tad mums ir Vadonis, kas virza mūsu dzīvi; lai kādi būtu sarežģījumi, mums ir drošs Padomdevējs; vienalga, kādas ir mūsu bēdas, kādi smagi zaudējumi vai vientulība, mums ir līdzjūtīgs Draugs.

Ja kļūdāmies neziņas dēļ, Pestītājs mūs neatstāj. Mums nekad nevajag iedomāties, ka esam vieni. Mūsu pavadoņi ir eņģeļi. Mums līdzās ir Aizstāvis, ko Kristus apsolīja sūtīt savā vārdā. Ceļā uz Dieva pilsētu nav grūtību, ko nespētu pārvarēt Viņam uzticīgie, nav briesmu, no kurām viņi nespētu izbēgt. Viņš ir sagādājis dziedināšanas līdzekli bēdu, pārestību un cilvēcisku vājību nestundai.

Nevienam nav jāzaudē drosme un jābūt izmisušiem. Sātans var mēģināt iedvest nežēlīgu domu: “Tavs stāvoklis ir bezcerīgs. Tu neesi dziedināms.” Taču Kristū ir cerība. Dievs neliek mums uzvarēt pašu spēkiem. Viņš aicina nākt tuvāk Viņam. Vienalga, kādas dzīves grūtības nomāc mūsu dvēseli un miesu, Viņš vienmēr ir gatavs mums palīdzēt.

Viņš, kurš kļuva cilvēks, prot just līdzi cilvēka ciešanām. Kristus pazīst ne vien katru dvēseli un tās sevišķās vajadzības un pārbaudījumus, bet Viņam ir arī zināmi visi apstākļi, kas satrauc un mulsina prātu. Viņa roka žēluma pilnā līdzjūtībā sniedzas pret katru savu raudošo bērnu. Vislielāko sāpju cietējiem pieder Viņa vislielākā līdzjūtība un labestība. Viņu aizkustina mūsu nepilnības sajūta, un Viņš vēlas, lai noliekam savus sarežģījumus un rūpes pie Viņa kājām un tur atstājam.

Nav gudri skatīties pašiem uz sevi un pētīt savas emocijas. Ja to darīsim, ienaidnieks radīs grūtības un kārdinājumus tā, ka vājinās ticību un iznīcinās drosmi. Pastāvīgi pētīt savas emocijas un padoties jūtām nozīmē ļauties šaubām un sapīties sarežģījumos. Ir jānovērš skats no sevis un jāraugās uz Jēzu.

Kad uzbrūk kārdinājumi, kad rūpes, sarežģījumi un tumsa, šķiet, apņem dvēseli, raugieties uz vietu, kur pēdējo reizi redzējāt gaismu. Dusiet Kristus mīlestībā un ļaujieties Viņa sargājošajām rūpēm. Grēkam cīnoties par vietu sirdī, vainas apziņai nomācot dvēseli un apgrūtinot domas, neticībai aptumšojot prātu, atcerieties, ka Kristus žēlastība ir pietiekama, lai uzvarētu grēku un aizdzītu tumsu. Būdami saskarsmē ar Pestītāju, mēs ieejam miera ostā.
Dziedināšanas apsolījumi
“Tas Kungs izglābj savu kalpu dvēseli,
un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.” (Ps. 34:23)
“Kas to Kungu bīstas, tam pieder drošs cietoksnis,
un Viņa bērni būs tur pasargāti.” (Sal. pam. 14:26)
“Bet Ciāna žēlojas: “Tas Kungs mani ir atstājis,
tas Kungs mani ir aizmirsis!”
Vai var māte aizmirst savu zīdaini
un neapžēloties par savu miesīgu bērnu?
Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.
Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.”
(Jes. 49:14-16)

“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi.
Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs!
Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu,
Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku.”
(Jes. 41:10)

“Jūs, kas no jūsu mātes miesām Man bijuši uzkrauti
un kas, no jūsu mātes klēpja sākot, esat Manis nesti bijuši!
Arī līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats,
Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi.
To Es darīju līdz šim, un arī turpmāk Es to jums darīšu,
Es jūs nesīšu un jūs izglābšu.”
(Jes. 46:3,4)

Nekas tā neveicina fizisko un dvēseles veselību kā pateicības un slavas gars. Pretoties melanholijai, neapmierinātām domām un jūtām ir tāds pats pienākums kā lūgt. Ja mūsos ir mūžības alkas, kā gan mēs vaidēdami un sūdzēdamies varam iet visu ceļu uz Tēva mājām kā sērotāju pulks?

Maldās tā saucamie kristieši, kas pastāvīgi žēlojas un iedomājas, ka laimīgs un priecīgs noskaņojums ir grēks. Visi, kuriem dabā patīk viss drūmais, kuri labprātāk izvēlas skatīties uz novītušām lapām, nevis priecāties par daiļajām dzīvajām puķēm, kuri nesaskata nekāda skaistuma varenajos kalnu masīvos un zaļajās ielejās un aizver savu apziņu dzirdīgajai ausij tik tīkamajām un muzikālajām dabas priecīgajām balsīm, — visi tie nav saistīti ar Kristu. Šādi cilvēki uzņem sevī sūro un drūmo, lai gan tiem varētu piederēt ne tikai gaisma, bet pati Taisnības Saule uzlēktu to sirdīs un dziedinātu tos ar savu staru gaismu.

Prātu bieži var aptumšot sāpju sūrums. Tad necentieties domāt. Jūs zināt, ka Jēzus jūs mīl. Viņš saprot jūsu vājības. Jūs varat izpildīt Viņa vēlēšanos, vienkārši dusot Kristus rokās.

Tādēļ radināsim savu sirdi un lūpas slavēt Dievu par Viņa bezgalīgo mīlestību. Radināsim savu dvēseli būt cerīgiem un palikt gaismā, kas staro no Golgātas krusta. Nekad nevajag aizmirst, ka esam Debesu Ķēniņa bērni, Kunga Cebaota dēli un meitas. Mūsu privilēģija ir saglabāt rimtu dusu Kristū.

“Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, (..); esiet pateicīgi!” (Kol. 3:15) Aizmirstot savas grūtības un nepatikšanas, slavēsim Dievu, ka varam dzīvot par godu Viņa vārdam. Lai katrs jaunas dienas rīts modina slavu par Viņa sirsnīgajām rūpēm. No rīta, atverot acis, pateicieties Dievam, ka Viņš naktī jūs ir sargājis. Pateicieties Viņam par mieru sirdī. Lai rītos, dienā un naktī pateicība kā salda smarža paceļas uz Debesīm!

Ja kāds vaicā, kā jūtaties, nesakiet kaut ko drūmu līdzjūtības iegūšanai. Nesūrojieties par savas ticības trūkumu, bēdām un ciešanām. Kārdinātājam patīk dzirdēt šādus vārdus. Stāstot par skumjiem tematiem, jūs pagodināt ienaidnieku. Mums nav jāsatraucas par sātana lielo varu, jo, par to runājot, mēs varam viegli nokļūt tā rokās. Labāk liecināsim par Dieva lielo spēku, lai saistītu visas mūsu intereses ar Viņa gribu. Stāstiet par Kristus nesalīdzināmo spēku, runājiet par Viņa godību. Visas Debesis ir ieinteresētas mūsu pestīšanā. Tūkstošu tūkstošiem un desmittūkstoš reiz desmittūkstošiem Dieva eņģeļu ir uzdots kalpot pestīšanas mantiniekiem. Viņi sargā no ļauna un atvaira tumsas spēkus, kas cenšas mūs iznīcināt. Vai mums nav iemesla būt pateicīgiem ik brīdi, pateicīgiem, pat ja mūsu ceļā ir acīmredzamas grūtības?

Dziediet slavas dziesmas!

Lai slava un pateicība izskan dziesmā! Kārdinājumu brīžos nesūrojieties, bet ticībā dziediet Dievam!

“Lai slavējam Dievu, kas radījis mūs,
Tik’ Viņā mums dzīve šeit svētīta kļūs.
Lai slavējam Jēzu par pestīšanu,
Kas mums gādājis mūžīgu dzīvošanu. Lai slavējam Dievu par Svēto Garu,
Kas uz Debesīm ved, rāda Pestītāju.
Piedziedājums:
Alelujā, lai top slavēts, Alelujā, Āmen!
Alelujā, lai top slavēts, Dievs svētī lai mūs!”

Dziesma ir vairogs, ko vienmēr var vērst pret mazdūšību. Tā atverot sirdi Pestītāja klātbūtnes spožajai gaismai, mums tiks sniegta gan veselība, gan citas Viņa svētības.

““Pateiciet tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs
un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”
Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis,
ko Viņš izglābis no spaidītāja rokas.”

“Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam,
stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!
Slavējiet Viņa svēto vārdu!
Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu!”

“Ka Viņš veldzēja izslāpušo
un atspirdzināja ar barību izsalkušo.
Tie, kas sēdēja tumsā un nāves ēnā,
būdami ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos, (..),
Tie tad piesauca to Kungu savās bēdās,
un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm,
un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas,
un sarāva viņu saites.
Viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību
un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem.”

“Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele,
un tik nemiera pilna manī?
Ceri uz Dievu,
jo es Viņam vēl pateikšos,
savam Glābējam
un savam Dievam!”
(Ps. 107:1,2; 105:2,3; 107:9-15; 42:12)

“Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tes. 5:18) Šī pavēle ir apliecinājums, ka pat lietas, kas, šķiet, ir pret mums, nāks mums par labu. Dievs neliktu mums pateikties par to, kas mums nodarītu ļaunumu.

“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana,
no kā man bīties?
Tas Kungs ir manas dzīves patvērums,
no kā man baiļoties?”

“Jo Viņš mani apslēpj savā mājoklī ļaunā dienā,
Viņš mani sargā savas telts pavēnī (..).
(..) es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm,
dziedādams un koklēdams tam Kungam!”

“Es gaidīt gaidīju uz to Kungu,
un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu.
Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām,
un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.
Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu
Dievam.”
“Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs,
mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība,
mana sirds ir līksma,
ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties.”
(Ps. 27:1,5,6; 40:2-4; 28:7)

Viens no visbiežāk sastopamajiem slimnieka atveseļošanās kavēkļiem ir uzmanības pievēršana sev. Daudzi neveselie jūtas tā, it kā ikvienam būtu jāvelta uzmanība un palīdzība tikai viņiem, taču vajadzētu novērst uzmanību no sevis, domājot un rūpējoties par citiem.
Lūgšanas bieži tiek izteiktas par nelaimīgajiem, bēdīgajiem, mazdūšīgajiem; un tas ir pareizi. Mums jālūdz, lai Dievs apgaismo aptumšotos prātus un mierina noskumušās sirdis. Taču Dievs atbild uz lūgšanām to labā, kas paši nostājas uz Viņa svētību ceļa. Lūdzot par šiem bēdīgajiem, mums viņi jāmudina palīdzēt tiem, kas ir vēl lielākās grūtībās. Tumsa no viņu sirdīm izgaisīs, kad tie mēģinās palīdzēt citiem. Ja centīsimies iepriecināt citus tāpat, kā paši esam kādreiz iepriecināti, svētības vēlreiz atgriezīsies pie mums.
Jesajas piecdesmit astotā nodaļa ir recepte miesas un dvēseles slimībām. Ja vēlamies veselību un patiesu dzīvesprieku, mums jāīsteno šīs rakstvietas likumi. Par Viņam tīkamu kalpošanu un tās svētībām Kungs saka:

“Vai ne tā? Kad tu maizi lauz izsalkušam
un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā;
kad tu redzi kailus un tos apģērb
un neatraujies no sava tuvāka,
tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma,
tava atdzimšana notiks ātrāk,
tava taisnība ies tavā priekšā,
un tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, tas Kungs tev atbildēs;
kad tu sauksi pēc palīdzības, tas Kungs sacīs: “Redzi, še Es esmu!”
Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, izkalpināšanu,
zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem
un visas ļaunās un viltus pilnās runas,
kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi
un paēdināsi apbēdinātu dvēseli,
tad tava gaisma atspīdēs tumsībā,
un tava tumsa būs gaiša pusdiena.
Un tas Kungs tevi vienmēr vadīs
un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās,
un stiprinās tavus locekļus,
ka tu būsi kā auglīgs dārzs
un kā ūdens avots,
kurā ūdens neizsīkst.”
(Jes. 58:7-11)

Labiem darbiem ir divkārša svētība, tie dod labumu laipnības devējam un saņēmējam. Apziņa par pareizu rīcību ir vislabākās zāles slimam ķermenim un prātam. Priecīgs un atbrīvots prāts pēc labi padarīta smaga pienākuma vai apmierinājums, ka izdevies kādam palīdzēt, dod visai būtnei jaunu dzīvību.

Slimajam vajag nevis pastāvīgi pieprasīt līdzjūtību no citiem, bet pašam meklēt, kam to parādīt. Jūsu vājību, bēdu un sāpju nasta jāuztic līdzjūtīgajam Pestītājam. Atveriet savu sirdi Viņa mīlestībai un ļaujiet tai plūst pie citiem. Atcerieties, ka visiem ir grūti panesami pārbaudījumi, grūti uzveicami kārdinājumi, un jūs varat kaut ko darīt šo nastu atvieglošanai. Izsakiet pateicību Kungam par saņemtajām svētībām, palīdzību un Viņa īpašo uzmanību pret jums. Pildiet sirdi ar dārgajiem Dieva apsolījumiem, lai no šīs bagātības jūs spētu sniegt citiem mierinājumu un spēku. Tas jums nodrošinās garīgu pacēlumu un uzlabos garastāvokli. Lai jūsu mērķis ir svētīt apkārtējos, un jūs atradīsit iespējas būt noderīgiem savai un citu ģimenēm.

Ja neveselie aizmirstu savu egoismu un, interesēdamies par citiem, pildītu Kunga pavēli kalpot tiem, kam ir lielākas vajadzības nekā pašiem, viņi izprastu pravieša apsolījuma patiesumu: “Tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk.”

Māra un Elima

Ir Māra un Elima tuksnesī abas,
Bet ļoti tās atšķirīgas pēc dabas:
Māra — bez paēnas, drūms, svelmains smiltājs,
Rūgts ir tās ūdens, ko izdod kails klintājs;
Elimas avots atveldzi dod,
Zem palmām ceļinieks paēnu rod.
Un arī Māra un Elima mums —
Personisks dzīves piedzīvojums:
Prieks, bēdas, salds, rūgts kopā savijies ir
Kā Elima, Māra, — tās tikai laiks šķir.
Un vienmēr, cik atceros, tā tas ir bijis,
Ka rūgto pret saldu mums Dievs nomainījis;
Viņš ļauj kādu laiku pūst tveicīgam vējam,
Tad bēdu nomākti, gurdi mēs esam.
Un dzīve mums līdzīga ūdenim Mārā,
Ko saldināt vienīgi Dievam ir vara.

Un tādēļ Viņš ved mūs pa ēnainām lejām,
Zem palmām lai teltis mēs slejam,
Lai Elimas avotos prieku sev smeļam
Un spēku vēl tālākam tuksneša ceļam.
Bet reiz ausīs diena, un notiks tas drīz,
Kad Māra un Elima izzudīs
Un izbeigsies tuksneša ceļojums,
Tad Dieva pilsēta mājas būs mums.
Tur mūžīgie avoti spirdzinās mūs,
Pie Dieva prieks, svētīga atdusa būs.
(Horācijs Bonārs; atdzejojusi Otīlija Feldmane)

Drošā apziņa

Apziņa droša — Jēzus ir mans,
Gaišums un Avots, Vadon’s un Gans.
Esmu es Viņa atpirktais bērns,
Asinīs mazgāts, taisnots un svēts.

Piedziedājums.
Jēzu, par Tevi dziedāšu es,
Mīlot Tu mani sargi un nes.
Paklausīt Viņam patiess ir prieks,
Cik gan vēl vairāk mūžība sniegs.
Eņģeļu dziesmas sirdī jau skan.
Stāstot par dārgo Glābēju man.
Sekojot Jēzum, sirdī ir miers,
Godības tuvums, laime un prieks.
Debesu mājās ilgojos kļūt,
Mūžam pie sava Glābēja būt.
(Fanija Krosbija; atdzejojusi Otīlija Feldmane)

Saskarsmē ar dabu

Radītājs mūsu pirmajiem senčiem izraudzījās vidi, kas to veselībai un laimei bija vispiemērotākā. Viņš tos neievietoja pilī, kur visapkārt būtu nedabīgi rotājumi un greznuma priekšmeti, pēc kuriem daudzi mūsdienās tik izmisīgi tiecas, bet gan dabas klēpī un ciešā sadraudzībā ar Debesu svētajām būtnēm.

Visur dārzā, Dieva sagatavotajā mājvietā, Viņa bērnu acis priecēja krāšņi krūmi un smaržīgas puķes. Tur bija dažādi koki, daudzos brieda gardi un aromātiski augļi. To zaros putni skandēja brīnišķas slavas dziesmas. To paēnā bezbailīgi rotaļājās zemes radījumi.

Savā neaptraipītajā skaidrībā Ādams un Ieva priecājās par Ēdenes skatiem un skaņām. Dievs viņiem uzdeva veikt darbu dārzā, “lai to koptu un apsargātu”. (1. Moz. 2:15) Katras dienas darbs sniedza veselību un iepriecinājumu, un laimīgais pāris priecīgi sveica savu Radītāju, kad Viņš rīta dzestrumā staigāja un sarunājās ar tiem. Dievs ik dienas viņus mācīja.

Mūsu pirmajiem senčiem noteiktais Dieva dzīves plāns ietver svarīgu mācību arī mums. Lai gan grēks ir apēnojis zemi, Dievs vēlas, lai Viņa bērni atrastu Viņa radībā prieku. Jo rūpīgāk tiks izpildīts Viņa plāns dzīvei, jo brīnišķīgāk Viņš darbosies nomocītās cilvēces atjaunošanas labā. Slimajiem jānonāk ciešā saskarsmē ar dabu. Dzīve laukos darīs brīnumus dažam labam bezpalīdzīgam un pat bezcerīgam slimniekam.

Pilsētu troksnis, drūzma un juceklis, to saspringtā un mākslotā dzīve ļoti nogurdina slimos un atņem tiem spēkus. Dūmu un putekļu, indīgu gāzu un slimību izraisītāju piesārņotais gaiss ir briesmas dzīvībai. Slimajiem laiks lielākoties jāpavada četrās sienās, tādēļ tie savās istabās jūtas gandrīz kā cietumnieki. Viņi raugās uz mājām, ielu un steidzīgo pūli, iespējams, pat neredzot zilo debesjumu vai saules gaismu, zāli, puķes un kokus. Tā ieslēgti, viņi prāto par savām ciešanām un bēdām, kļūstot par laupījumu pašu drūmajām domām.

Morāli vājajiem pilsētas ir īstas lamatas. Tajās pacienti, kuriem jāpārvar nedabiskas tieksmes, tiek nepārtraukti pakļauti kārdinājumiem. Tos vajadzētu novietot jaunos apstākļos, kur mainītos to domu gaita; tiem jānokļūst pavisam citā vidē nekā tā, kas samaitājusi līdzšinējo dzīvi. Vismaz uz kādu laiku ir jāattālinās no ietekmes, kas ved projām no Dieva, un jānokļūst daudz tīrākā gaisotnē.

Ārstniecības iestāžu darbs būtu sekmīgāks, ja tās varētu iekārtot ārpus pilsētām. Cik vien iespējams, visiem, kas vēlas atgūt veselību, vajadzētu atrasties laukos, kur var baudīt dzīvi brīvā dabā. Daba dziedina. Tīrais gaiss, iepriecinošā saules gaisma, puķes un koki, augļu dārzi un fiziskas nodarbības ārpus telpām dod dzīvību un veselību.

Ārstiem un māsām jāmudina savi pacienti daudz uzturēties svaigā gaisā. Visiedarbīgākās zāles slimniekiem ir dzīve pie dabas krūts. Tā brīnišķi spēj dziedināt satraukuma un modernās dzīves pārmērību radītās slimības — dzīves, kas vājina un iznīcina fiziskos, prāta un dvēseles spēkus.

Cik patīkams ir lauku klusums un neatkarība pilsētas dzīves daudzo gaismu žilbinošā vizmojuma un ielu trokšņa nogurdinātajiem slimniekiem! Cik kāri viņi pievēršas dabas ainavām! Cik labprāt tie atrodas brīvā dabā, priecājas par saules gaismu, elpo koku un puķu smaržas! Priežu, ciedru un egļu aromāts ir ļoti dzīvinošs, un arī citiem kokiem ir veselību uzlabojošas īpašības.

Hroniskiem slimniekiem veselību un pašsajūtu nekas nespēj uzlabot tā, kā atrašanās pievilcīgā lauku vidē. Te pat visbezpalīdzīgākie var sēdēt vai gulēt saules gaismā vai koku ēnā. Viņiem tikai jāpaceļ acis, lai virs galvas ieraudzītu skaisto lapotni. Vēsmas šalkās klausoties, viņus pārņem patīkama miera un atsvaidzinājuma sajūta. Uzlabojas grūtsirdīgais garastāvoklis. Atspirgst zudušie spēki. Prāts nemanot nomierinās, drudžainais pulss kļūst rimtāks un vienmērīgāks. Slimniekiem kļūstot stiprākiem, viņi mēģinās paspert dažus soļus, lai noplūktu jaukās puķes, Dieva mīlestības dārgās vēstneses, kas domātas Viņa apbēdinātajai šīszemes ģimenei.

Jāsastāda plāni, kas slimajiem ļautu uzturēties brīvā dabā. Darbspējīgajiem nepieciešams sagādāt kādu patīkamu, vieglu nodarbošanos. Parādiet viņiem, cik jauks un derīgs ir šāds darbs ārpus telpām. Mudiniet viņus elpot svaigo gaisu, māciet elpot dziļi, un, elpojot un runājot, vingrināt vēdera muskuļus. Tā viņiem būs ļoti derīga mācība.

Nodarbības brīvā dabā uzskatāmas par spēcinošu nepieciešamību. Lai tā īstenotos, nav nekā labāka par zemes apstrādāšanu. Pacientiem vajadzīgas dažas puķudobes, par kurām rūpēties, vai darbs augļu vai sakņu dārzā. Ja slimniekus mudinātu atstāt istabas, pavadīt laiku brīvā dabā, kopjot augus vai darot citus vieglus, patīkamus darbus, to uzmanība tiktu novērsta no pašu ciešanām.

Dabā vienmēr var atrast kaut ko, kas slimnieku uzmanību novērš no pašu problēmām un piesaista viņu domas Dievam. Viņa brīnišķās radības vidū prāts tiks virzīts no redzamajām lietām uz neredzamajām. Dabas skaistums liks viņiem domāt par Debesu mājām, kur viss būs brīnišķīgs, to nekas nesamaitās un neiznīcinās, jo nebūs slimību un nāves iemesla.

Ārstiem un māsām, mācot par Dievu, jāsaista dabas norises ar garīgām atziņām. Lai viņi norāda slimajiem uz Radītāju, kura roka veidojusi varenos kokus, zāli un puķes, rosinot viņus saskatīt katrā pumpurā un puķē Viņa mīlestības izpausmi pret saviem bērniem. Dievs, kas rūpējas par putniem un puķēm, gādās arī par būtnēm, kuras radītas pēc Viņa līdzības.

Ārpus telpām, Dieva radības vidū, elpojot svaigo, dzīvinošo gaisu, daudz vieglāk būs slimajiem pastāstīt par jauno dzīvi Kristū. Tur var lasīt arī Dieva Vārdu. Kristus taisnības gaisma tad varēs iespīdēt grēka aptumšotajās sirdīs.

Kaut diendienā Tev tuvu būtu,
Tad laimi mūžīgu sev gūtu,
Uz Tavu Vārdu balstoties,
Jo uzticīgs Tu esi, Dievs.
Sirds ilgojas un lūdz tik vienu:
Pie Tevis palikt katru dienu,
Jo prieku, ko Tu spēj man sniegt,
Dot nevar pasaule, ne liegt.
Nāc, Jēzu, pārvaldi man sirdi,
Lai nekad nebūtu mēs šķirti,
Lai neapbēdinu es Tevi
Un mīlestību, ko man devi.
(Bendžamins Klīvlends; atdzejojusi Otīlija Feldmane)

Visi, kam vajadzīga fiziskā un garīgā dziedināšana, jāiepazīstina ar tiem, kuru vārdi un darbi palīdzēs atrast Kristu. Viņi jāpakļauj lielā Ārsta Misionāra ietekmei, kas spēj dziedināt dvēseli un miesu. Viņiem jādzird stāsts par Pestītāja mīlestību, par piedošanu, ko Viņš dāvā visiem, kas nāk pie Viņa, izsūdzēdami savus grēkus.

Tāda ietekme daudzus cietējus vadīs pa dzīvības ceļu. Debesu eņģeļi sadarbojas ar cilvēkiem, sniedzot iedrošinājumu, cerību, prieku un mieru slimo un ciešanu mākto ļaužu sirdīm. Sirdzēji saņems divkāršu svētību, un daudzi izveseļosies. Nevarīgo soļi kļūs vingri. Acis izstaros gaišumu. Bezcerīgie iegūs cerību. Reiz izmisušajās sejās iemirdzēsies prieks. Žēlošanās vietā skanēs prieka un pateicības dziesmas.

Pēc fiziskās veselības atgūšanas cilvēki labāk spēj izprast un īstenot to ticību Kristum, kas nodrošina arī dvēseles veselību. Apziņā ienāk neaprakstāms miers un prieks par piedotajiem grēkiem. Kristieša aizēnotās cerības kļūst gaišas. Vārdi apliecina ticību: “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.” “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” “Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.” (Ps. 46:2; 23:4; Jes. 40:29)

Es ticībā, Pestītāj, raugos uz Tevi,
Tu grēcinieku glābšanai ziedoji sevi,
Tev savus pārkāpumus, Kungs, sūdzu,
Tos piedot un mani šķīstīt es lūdzu.
Sniedz savā žēlastībā man spēku,
Lai nepagurstu es cīņā ar grēku,
Dedz mīlestību dievišķo, cēlo,
Lai manī kā dzīva uguns tā kvēlo.
Kungs, vadi, kad apkārt ir tumsa, bēdas,
Iet ceļu, kur jaušamas Tavas pēdas;
Liec, tumsa lai kļūst par saulainu dienu,
Ļauj būt man pie Tevis un palikt arvienu.
(Rejs Pālmers; atdzejojusi Otīlija Feldmane)