Izmeklētās vēstis 1. sējums

Vārds lasītājam

Publicējot grāmatas ar Elenas Vaitas vārdu, kad pēc autores nāves pagājuši jau gadu desmiti, nepieciešams īss paskaidrojums. Tas lasītāju pārliecinās, ka Izmeklētas vēstis un citi Praviešu Gara darbi, kas iznākuši pēc viņas nāves, ir izdoti saskaņā ar E. Vaitas testamenta īpašajiem norādījumiem.

Kā paliekošu mantojumu draudzei Kunga vēstnese mirstot atstāja vairāk par 100 000 lappusēm uzrakstīta materiāla, kas ietvēra apgrozībā esošajās grāmatas, 4500 rakstus draudzes periodiskajos izdevumos, lielu skaitu traktātu un brošūru, jau izdotās grāmatas, manuskriptus, dienasgrāmatas un vēstules.

Pēdējos dzīves gados Vaitas kundzei ļoti interesēja, kā viņai uzticētās pravietiskās vēstis izlietos nākotnē un kā aizvien vairāk paplašināt to publicēšanu. Izsakot savu pēdējo gribu 1912. gada 9. februārī uzrakstītajā testamentā, viņa skaidri norādīja, kā turpmāk rūpēties par tās atstātajiem literārajiem darbiem. Viņa izvēlējās piecus vīrus, kam visu mūžu vajadzēja kalpot kā sevi atjaunojošas Pilnvaroto padomes locekļiem, uzņemoties atbildību par visiem viņas rakstiem.

Šim svarīgajam darbam Vaitas kundze izraudzīja draudzes vadītājus, kas jau bija nesuši ievērojamas atbildības nastas draudzes pārvaldē. Sākotnēji viņas nosauktās uzticības personas bija žurnāla Review and Herald redaktors Frensiss M.Vilkoks, ilggadējais Klusā okeāna izdevniecības vadītājs Čārlzs Džounss, viens no Vaitas kundzes sekretāriem – Klārenss K. Kraislers, kurš uz šo darbu pārnāca no Vispasaules Savienības un pēc viņas nāves tika nosūtīts uz Tālajiem Austrumiem par divīzijas sekretāru, kā arī viņas dēls Viljams C. Vaits, kurš pēc vecākā sludinātāja Džeimsa Vaita nāves 1881. gadā pastāvīgi ceļoja kopā ar māti un palīdzēja viņai rakstu izdošanā un citos pienākumos.

Vaitas kundze šo padomi pilnvaroja uzņemties atbildību par tālāko viņas grāmatu publicēšanu, lai tā arvien paplašinātu jau esošo sējumu tulkošanu un izdošanu citās valodās un veiktu manuskriptu sakārtošanu jauniem tematiskiem izdevumiem.

Viņa paredzēja, ka, draudzei augot un sastopoties ar jaunām vajadzībām un ejot cauri dažādiem krīzes apstākļiem, būs vajadzīgas viņas rakstu kompilācijas, kas sniegtu nepieciešamās pamācības no atstātajiem manuskriptiem, agrāk publicētajām brošūrām un periodikā sastopamajiem rakstiem.

Kopš Vaitas kundzes nāves viņas spalvas uzrakstīto grāmatu bibliotēka ir palielinājusies ar daudziem gadu pēc gada izdotiem darbiem, kā piemēram:

FUNDAMENTALS OF CHRISTIAN EDUCATION (1923)/(Kristīgās audzināšanas pamati)
COUNSELS ON HEALTH (1923)/(Padomi par veselību)
TESTIMONIES TO MINISTERS AND GOSPEL WORKERS (1923)/(Liecības sludinātājiem un evaņģēlija strādniekiem)
CHRISTIAN SERVICE (1925)/(Kristīgā kalpošana)
MESSAGES TO YOUNG PEOPLE (1930)/(Vēstis jaunatnei)
MEDICAL MINISTRY (1933)/(Ārstnieciskā kalpošana)
COUNSELS ON DIET AND FOOD (1938)/(Padomi par barību un diētu)
COUNSELS ON SABBATH SCHOOL WORK (1938)/(Padomi sabatskolas darbam)
COUNSELS ON STEWARDSHIP (1946)/(Padomi par namturību)
EVANGELISM (1946)/(Evaņģelizācija)
COUNSELS TO WRITERS AND EDITORS (1946)/(Padomi rakstniekiem un redaktoriem)
THE STORY OF REDEMPTION (1947)/(Atpestīšanas vēsture)
TEMPERANCE (1949)/(Sātība)
WELFARE MINISTRY (1952)/(Kalpot ar labdarību)
THE ADVENTIST HOME (1952)/(Adventistu māja)
MY LIFE TODAY (1952)/(Mana dzīve šodien)
THE COLPORTEUR MINISTRY (1953)/(Kolportieru darbs)
CHILD GUIDANCE (1954)/(Bērnu vadonis)
SONS AND DAUGHTERS OF GOD (1955)/(Dieva dēli un meitas)

[Tās ir grāmatas, kuras tika izdotas līdz 1958. gadam, kad atklātībā parādījās rakstu sakopojums “Izmeklētas vēstis”, ar kuru mēs tūlīt iepazīsimies. Līdz mūsu dienām ir tapuši vēl vairāki citi darbi, kuri šeit nav uzskaitīti. – Izdevēji latviešu valodā.]

Bez šīm grāmatām no Elenas Vaitas rakstu materiāliem vēl sniegti papildinājumi katrā no septiņiem sējumiem Septītās dienas adventistu Bībeles komentāri.

Izmeklētas vēstis ir īpaša viņas rakstu kompilācija ar mērķi apkopot un darīt ilgstoši pieejamus ne tikai vērtīgos tā laika periodikā sastopamos rakstus un manuskriptos atrodamās vēstis, bet arī nenovērtējami dārgās senajos traktātos un brošūrās izteiktās atziņas, kas diemžēl vairs netiek no jauna iespiestas. Šeit sniegtajos padomos ietverti viņas norādījumi, kas uzrakstīti 1880. gadu vidū un beigās, piezīmes par divām bauslībām, ko viņas spalva atstājusi gadsimta beigās, brošūra Vai kristiešiem vajadzētu būt slepenu biedrību locekļiem, kas publicēta 1893. gadā, iepriecinošas vēstis cietējiem un tiem, kuriem jāsastopas ar nāvi, kā arī diezgan daudz periodisko rakstu, kas visai plaši apskata galveno mācību jautājumus. Daži no šiem materiāliem jau ir nonākuši draudzes uzmanības lokā, atkārtoti publicējot Vaitas kundzes rakstus mūsu žurnālos un laikrakstos, kā arī sastopoties ar tiem citu autoru grāmatās, kas runā par Pravieša Garu, bet šos darbus nav iespējams ietvert Elenas G. Vaitas rakstu alfabētiskajā satura rādītājā.

Izmeklēto vēstu I un II grāmatā atrodami temati, kas publicēti Piezīmju lapās, ko agrāk pazina zem nosaukuma Elmshevenas piezīmes. Šie satura ziņā dažādie materiāli apskata daudzus ļoti svarīgus jautājumus. Ne mazums atziņu no tiem sekojošajos gados jau ir atradušas vietu tādās grāmatās kā Ārstnieciskā kalpošana, Evaņģelizācija, Adventistu māja un citur. Tomēr šajās vēlāk izdotajās grāmatās, atbilstoši to saturam, minētie materiāli citēti tikai daļēji. Viss pārējais, kam joprojām ir unikāla vērtība Vaitas kundzes padomos un pamācībās, tagad ietverts grāmatā Izmeklētas vēstis. Tāpēc vairs ilgāk nebūs vajadzība atkārtoti izdot Piezīmju lapas. Šo sējumu sagatavošana turklāt vēl ir devusi iespēju darīt zināmus nedaudzus izmeklētus, vēl nekad agrāk nepublicētus materiālus, kam tomēr ir liela vērtība.

Dažas tēmas šajā grāmatā ir pilnīgi no citām neatkarīgas. Katras daļas sākumā tiek dots īss paskaidrojums par attiecīgo norādījumu rašanās apstākļiem. Atsevišķās vietās arī tekstā būs sastopamas paskaidrojošas piezīmes. Tās nav ievietotas tur izteikto padomu papildināšanai, bet ar nolūku pievērst uzmanību attiecīgajai situācijai, kas var palīdzēt aplūkoto jautājumu labāk izprast.

Izmeklētas vēstis sakopotas Elenas G. Vaitas darbu publicēšanas kantorī viņas Pilnvaroto padomes darba rezultātā un vadībā. Šī padome parakstījusi arī Ievadu un paskaidrojošās piezīmes.
Grāmata Izmeklētas vēstis ir ietverta jaunajā Elenas G.Vaitas rakstu alfabētiskajā satura radītājā. Izdevēju un Elenas G. Vaitas darbu publicēšanas Pilnvaroto padomes sirsnīgākā lūgšana un vēlēšanās ir, lai šie tik daudzus gadus pēc Vaitas kundzes nāves izveidotie sējumi sniegtu draudzei pastāvīgi pieejamus norādījumus un palīdzētu izpildīt mūsu Dieva uzticēto uzdevumu.
Elenas G.Vaitas darbu publicēšanas Pilnvaroto padome.

1. daļa. Gaisma mūsu ceļā

Ievads

Grāmatas Izmeklētas vēstis I daļa iepazīstina ar Elenas G. Vaitas paskaidrojumiem par viņas kā Kunga vēstneses darbu un par to, kā Dievs savu gribu atklāj cilvēces ģimenes locekļiem. To vienmēr ir interesanti lasīt un arī vērts uzzināt.

Lai gan jautājums par inspirāciju laiku pa laikam ir skarts visos viņas septiņdesmit kalpošanas gados, tomēr visiespaidīgāk tas aplūkots grāmatas Lielā cīņa ievadā, kas uzrakstīts 1888. gada maijā, bet šeit nav publicēts. Izmeklēto vēsto I sējumā ietverts 1886. gadā uzrakstītais paskaidrojums Iebildumi pret Bībeli un arī raksts no 1888. gada rudens – Dieva Vārda inspirācija. Ceturtā plašākā publikācija par šo tematu – Bībelē sastopamie noslēpumi kā pierādījums tās inspirācijai – presē parādījās 1889. gadā un atrodama Liecībās draudzei, V sējumā, 698-711 lpp.

Pirmajā daļā – Gaisma uz mūsu takas – ievietoti arī daudzi citi Elenas G.Vaitas paskaidrojumi par viņas darbu - gan par 1913. gadā no jauna publicēto traktātu Liecību uzrakstīšana un nosūtīšana draudzei, gan arī viņas atbildes uz dažiem noteiktiem jautājumiem un apsūdzībām.
Pilnvaroto padome.

1. Praviešu inspirācija

Dieva Vārda inspirācija

Par mūsu dienām ļoti atbilstoši varētu jautāt: “Vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūkas 18:8)

Pasauli ir pārņēmusi garīga tumsa; bieza tumsa sedz ļaudis. Daudzās baznīcās valda skepticisms un neticība Rakstu izskaidrojumiem. Daudzi, ļoti daudzi apšauba Bībeles nemaldību un patiesīgumu. Cilvēciskie aizspriedumi un cilvēciskā sirdī dzimušas iedomas apstrīd Dieva Vārda inspirāciju, un tas, ko vajadzēja pieņemt kā pašu par sevi saprotamu, tagad tiek ietīts misticisma miglā. Nav nekā, ko atzītu par pilnīgi skaidru un noteiktu, uz ko varētu paļauties kā uz klinti. Tā ir viena no pēdējo dienu sevišķajām iezīmēm.

Šī Svētā Grāmata ir sastapusies ar sātana uzbrukumiem, kurš kopā ar ļauniem cilvēkiem ir darījis visu iespējamo, lai aptumšotu un darītu neskaidru dievišķo raksturu. Tomēr Kungs ar savu brīnumus darošo spēku ir pasargājis Bībeli un saglabājis līdz pat mūsu dienām kā karti vai rokasgrāmatu, kas cilvēku ģimenei rāda ceļu uz Debesīm.

Pret Dieva Vārda neapstrīdamajām patiesībām šodien izturas tik nevērīgi, ka mūsu pasaulē pat starp tiem, [16] kas sevi uzskata par spējīgiem tās paskaidrot citiem, tikai nedaudziem ir dievišķa Rakstu izpratne. Par draudzes ganiem kalpo koledžās mācījušies vīri, tomēr viņi nebaro Dieva ganāmpulku. Viņi nesaprot, ka Rakstos apslēptās bagātības, tieši tāpat kā sevišķi vērtīgi dārgakmeņi, visā savā krāšņumā atklājas tikai pēc rūpīgas meklēšanas.

Ir cilvēki, kuri ļoti nopūlas būt oriģināli, kuri izliekas gudrāki par to, kas rakstīts; tāpēc viņu gudrība pārvēršas par ģeķību. Tie atrod pārsteidzošas, vēl neatklātas atziņas, kas patiesībā parāda, ka tie ir tālu atpalikuši dievišķās gribas un nodomu izpratnē. Cenšoties izskaidrot vai atminēt mirstīgo acīm neuztveramos noslēpumus, tie līdzinās cilvēkiem, kas ķepurojas dūņās, nespēdami tikt ārā, tomēr citiem stāsta, kā no šīs dubļu jūras izkļūt, kurā paši iestiguši. Tas visā pilnībā attiecas uz cilvēkiem, kas apņēmušies labot Bībeles kļūdas. Neviens nevar Rakstus padarīt skaidrākus, izsakot savus uzskatus par to, ko Kungs ir gribējis teikt vai ko Viņam būtu vajadzējis sacīt.

Daži mums nopietni jautā: “Vai jums nešķiet, ka pārrakstot vai tulkojot vietām būtu ieviesušās kļūdas?” Tas viss ir iespējams, tomēr cilvēki, kuru uzskati ir tik aprobežoti, ka tie apstājas un piedauzās pie tādas varbūtības, tikpat ātri piedauzīsies un klups pie inspirētā Vārda noslēpumiem, tāpēc ka viņu vājais prāts nespēs izprast Dieva nodomus. Tik tiešām, viņi tikpat viegli klups pār skaidrajām patiesībām, kuras veselais saprāts pieņems, atzīstot dievišķo, jo Dieva inspirācija tam būs skaidra un pieņemama kā vērtīga un garda barība. Visas iespējamās kļūdas neuztrauks nevienu dvēseli un neliks klupt nevienai kājai, kas pati sev neradīs grūtības, sastopoties ar visskaidrāk atklātajām patiesībām.

Kungs sava dievišķi inspirētā Vārda sagatavošanu uzticēja ierobežotam cilvēkam. Sakārtots Vecās un Jaunās Derības grāmatās, šis Vārds ir kritušās pasaules iedzīvotāju ceļvedis, kas tiem apsola, ka neviena dvēsele, kura centīsies izprast un paklausīt tā norādījumiem, nepazaudēs ceļu uz Debesīm. [17]

Būtu labi, ja tie, kuri cer atrisināt šķietamās grūtības Rakstu izpratnē un ar savu ierobežoto uztveri nosaka, kas ir inspirēts un kas nav inspirēts, aizklātu savu vaigu līdzīgi Elijam, kad uz viņu runāja klusa, lēna balss; jo tie atrodas Dieva un svēto eņģeļu klātbūtnē, kuri laikmetiem ilgi cilvēkiem snieguši gaismu un atzīšanu, paskaidrojot, ko darīt un ko nedarīt, atverot to priekšā simbolos un ilustrācijās ietvertas aizraujoši interesantas atziņas, vienu ceļa zīmi pēc otras.

Bet Dievs nav pilnvarojis nevienu ierobežotu cilvēku atklāt noslēpumus vietās, kur stāstīts par pēdējo dienu briesmām, nav inspirējis vienu cilvēku vai cilvēku grupu noteikt, kas ir inspirēts un kas nav inspirēts. Kad ļaudis ar ierobežotām uztveres spējām tomēr sāk šķirot Rakstus, cenšoties noteikt to inspirāciju, tie it kā aizsteidzas Jēzum priekšā, lai parādītu Viņam kādu labāku ceļu par to, pa kuru Viņš līdz šim mūs ir vadījis.

Es Bībeli pieņemu tieši tādu, kāda tā ir, - kā inspirētu Vārdu. Es ticu visam, kas tur rakstīts. Ceļas cilvēki, kas domā, ka viņi ir atraduši iemeslus, lai Dieva Vārdu kritizētu, un atklāj tos citiem kā pierādījumu savai augstākajai gudrībai. Daudzi no šiem vīriem ir atjautīgi un izglītoti; tie ir apdāvināti un spēj skaisti runāt, bet viss viņu dzīves darbs izpaužas radot neizpratni par Rakstu inspirāciju. Tie daudzus ietekmē uz Rakstiem raudzīties līdzīgi viņiem, un tādā veidā viņu darbam rodas arvien jauni sekotāji, tieši tā, kā sātans to ir izplānojis, līdz mēs redzam piepildāmies Kristus vārdus: “Vai Cilvēka Dēls, kad Tas atnāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūkas 18:8)

Brāļi, neļaujiet savam prātam vai rokām nodoties Bībeles kritizēšanai. Tas ir darbs, kas ļoti patiktu sātanam, bet tas nav pienākums, kuru Kungs jums uzticējis.

Cilvēkiem vajadzētu atļaut, lai Dievs pats rūpējas par savu Grāmatu, par savu dzīvo Orākulu, kā Viņš to darījis jau gadsimtiem ilgi, bet tie sāk apšaubīt dažas atklāsmes daļas un starp atsevišķiem paziņojumiem atrod šķietamas nesaskaņas. [18]

Sākot ar 1. Mozus grāmatu, tie atmet visu, ko uzskata par sev nepieņemamu, un, sātanam vadot viņu prātu, tie kritizēšanā iet arvien tālāk, līdz visos Svētajos Rakstos saskata kaut ko apšaubāmu. Tā vingrinoties, viņu spējas šajā ziņā pieaug, un beidzot vairs nepaliek nekas, uz ko varētu droši paļauties. Kad jūs aicināt šos cilvēkus spriest loģiski, tas ir velti zaudēts laiks, jo tie tagad ar izsmieklu gatavi vērsties pat pret visu Bībeli. Viņi ir kļuvuši par smējējiem un jutīsies pārsteigti, ja jūs šīs lietas tiem parādīsit īstajā gaismā.

Brāļi, palieciet uzticīgi savai Bībelei, tieši tādai, kādu jūs to lasāt, un pārtrauciet kritizēt tās ticamību, bet paklausiet Vārdam, un neviens no jums nepazudīs. Jau gadsimtiem ilgi cilvēki ir izlietojuši savu atjautību, vērtējot Dieva Vārdu pēc savas aprobežotās izpratnes un iedomām. Ja Kungs, šo dzīvo un nesatricināmo patiesību Autors, tiem neaizsegtā veidā atklātu savu gudrību un godību, tie izjustu savu niecību un izsauktos līdzīgi Jesajam: “Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas.” (Jes. 6:5)

Bībeles vienkāršā un skaidrā izteiksme ir tikpat labi saprotama neizglītotam cilvēkam, vienkāršam zemniekam vai bērnam, kā pieaugušam un intelektuālam milzim. Ja kādam ir sevišķi lielas garīgās spējas, tad tas noteikti Dieva nemainīgajā Vārdā atradīs skaistus un vērtīgus patiesības dārgumus, ko izlietot savā dzīvē. Viņš gan sastapsies arī ar grūtībām, noslēpumiem un brīnumiem, bet tie sniegs vienīgi visaugstāko gandarījumu un iespēju mācīties visu mūžu, lai beidzot atzītu, ka priekšā vēl paliek bezgalība.

Vienkārši ļaudis ar trūcīgām zināšanām un ierobežotām izdevībām iepazīt Rakstus šajās dzīvajās patiesībās atradīs sev mierinājumu, vadību, padomu un it kā saules staru apmirdzētu atpestīšanas plāna izklāstu. Zināšanu trūkuma dēļ nevienam nav jāpazūd, ja vien tas pats tīšām negrib palikt akls.

Mēs pateicamies Dievam, ka Bībele ir sagatavota kā zemiem, tā augsti izglītotiem cilvēkiem. Tā ir derīga visiem laikmetiem un visām ļaužu šķirām. – [Manuskript 16, 1888 (written at Minneapolis, Minn., in autumn of 1888] [19]

Iebildumi pret Bībeli

Visu cilvēku uztvere nav vienāda. Uz atšķirīgi audzinātiem un dažādi domājošiem ļaudīm vieni un tie paši vārdi atstāj dažādu iespaidu, tādēļ vienīgi ar valodas starpniecību jebkuram savu domu gājumu vai priekšstatu par kādu attiecīgu jautājumu ir grūti pastāstīt kādam ar citādu raksturu un audzināšanu. Tomēr godīgiem, veselīgi domājošiem cilvēkiem teiktais var būt skaidrs un saprotams un pilnīgi pietiekošs praktiskās dzīves vajadzībām. Ja kāds, ar kuru sarunājamies, nav godīgs un nevēlas saprast un saskatīt patiesību, tad tas visus vārdus sagrozīs, lai tie atbilstu viņa nolūkiem. Balstoties uz savu iztēli, viņš tos iztulkos nepareizi un izkropļos to patieso nozīmi, lai pēc tam pats nostiprinātos neticībā, apgalvojot, ka šie uzskati ir maldīgi.

Tieši tādā veidā pret maniem rakstiem izturas cilvēki, kuri vēlas tos pārprast un sagrozīt. Viņi Dieva patiesību pārvērš melos, un, kā tie izturas pret maniem rakstiem un manām grāmatām, tā skeptiķi un neticīgie izturas pret Bībeli. Viņi to lasa, vēlēdamies sagrozīt un nepareizi izlietot vai tīši izkropļot izteicienu patieso jēgu. Tie paziņo, ka Bībele var apstiprināt it visu, jo katra sekta savas mācības uzsver kā pareizas, liekot Bībelei apstiprināt visatšķirīgākos uzskatus.

Bībeles sarakstītāji domas ir izteikuši cilvēciskā valodā. To sarakstījuši cilvēciski darba rīki, kas bija Svētā Gara inspirēti. Un tāpēc, ka cilvēku spējas saprast valodu ir nepilnīgas, bet prāts bieži vien stūrgalvīgi cenšas atrast dažādus iemeslus, lai izvairītos no patiesības, daudzi Rakstus lasa un iztulko tā, kā viņiem pašiem patīk. Tomēr grūtību iemesli nav jāmeklē Bībelē. Līdzīgi rīkojas naidīgi noskaņoti politiķi, kas, apspriežot vienus un tos pašus likumus, aizstāv pretējus viedokļus par šo likumu būtību un pielietošanu.

Svētie Raksti cilvēkiem nav doti kā nepārtraukta savstarpēji saistītu norādījumu ķēde, bet pa atsevišķiem posmiem vairākās paaudzēs, kad Dievs savā gudrībā redzēja, ka ir piemērota izdevība ietekmēt atšķirīgos laikos un dažādās [20] vietās dzīvojošos ļaudis. Cilvēki rakstīja tā, kā tos vadīja Svētais Gars. “Vispirms pumpuri, tad ziedi un pēc tam augļi”; “vispirms stiebri, tad vārpas un pēc tam pilni graudi vārpās.” Un tieši tā Bībele arī runā uz mums.

Ne vienmēr Rakstos ir pilnīga kārtība un neapstrīdama saliedētība. Kristus veiktie brīnumdarbi nav pieminēti precīzā secībā, bet atbilstoši apstākļiem, kas it kā prasīja šo dievišķā spēka atklāsmi. Bībelē ietvertās patiesības līdzinās apslēptām pērlēm. Tās vajag meklēt ar visneatlaidīgāko piepūli. Tie, kas tikai pavirši ieskatās Svētajos Rakstos, apmierinoties ar seklām zināšanām, kaut gan paši tās uzskata par ļoti dziļām, droši vien spriedīs par Bībelē sastopamajām pretrunām un apšaubīs tās autoritāti. Bet, kam sirds būs saskaņojusies ar patiesību un pienākumu, tie pētīs Rakstus, gatavi uzņemt visus dievišķos iespaidus. Apgaismota dvēsele visā saskatīs garīgu vienotību, kas tur vijas cauri kā mirdzošs zelta pavediens, kaut gan, lai tam izsekotu, nepieciešama pacietība, pārdomas un lūgšanas. Asi strīdi par Bībeli ir ierosinājuši to vairāk pētīt, kā rezultātā tika atklāti vērtīgi patiesības dārgakmeņi. Ir izliets daudz asaru, pienestas neskaitāmas lūgšanas, lai Kungs cilvēkiem ļautu saprast Viņa Vārdu.

Bībele mums nav dota izsmalcinātā, pārcilvēciskā valodā. Lai aizsniegtu cilvēkus, Jēzus ietērpās cilvēcībā. Bībeli ļaudīm vajadzēja pasniegt cilvēku valodā, lai gan viss, kas cilvēcisks, ir nepilnīgs. Vienam un tam pašam vārdam var būt dažādas nozīmes; nav vārdu, kas izteiktu tikai vienu īpašu domu. Bībele ir dota praktiskiem nolūkiem.

Arī mūsu uztveres spējas ir atšķirīgas. Atsevišķus izteicienus un ziņojumus visi nesaprot vienādi. Daži Rakstos teikto uztver atbilstoši savam prāta noskaņojumam un apstākļiem. Tieksmēm, aizspriedumiem un kaislībām ir liels spēks aptumšot un ievest apmulsumā prātu, pat lasot Svēto Rakstu vārdus.

Mācekļiem, kas ceļoja uz Emavu, vajadzēja atbrīvoties no nepareizas Rakstu izpratnes. Jēzus [21] nepazīts gāja kopā ar tiem un sarunājās ar viņiem kā cilvēks ar cilvēku. Iesākot ar Mozu un praviešiem, Viņš tiem lika pārdomāt visu, kas vien uz Viņu attiecās, - ka Viņa dzīve, darbs, ciešanas un nāve pilnībā saskanēja ar Rakstos jau iepriekš sniegtajiem paziņojumiem. Viņš tiem atvēra saprašanu, ka tie spēja uztvert tur izteiktās atziņas. Cik gan ātri Kungs atraisīja samezglotos cilvēcisko domu secinājumus, parādot Rakstu vienotību un dievišķo patiesīgumu! Un, ak, cik daudziem ļaudīm arī mūsu dienās vēl vajadzētu atvērt saprašanu!

Bībeli sarakstījuši inspirēti cilvēki, bet tas nav Dieva domu un izteiksmes veids. Šis darbs ir cilvēcisks; Dievs kā rakstnieks tur neatklājas. Cilvēki bieži ir lietojuši izteicienus, kādus mēs no Dieva nekad nedzirdētu. Dievs sevi nav ielicis Bībeles vārdos, loģikā un retorikā, lai tādā veidā Viņš tur tiktu pārbaudīts. Bībeles sarakstītāji ir Kunga rakstveži, nevis Viņa spalva. Padomājiet tikai par šiem dažādajiem, atšķirīgajiem sarakstītājiem!

Inspirēti nav Bībeles vārdi, bet cilvēki. Inspirācija iedarbojās nevis uz cilvēka vārdiem vai viņa izteiksmes veidu, bet gan uz pašu cilvēku, kurš Svētā Gara iespaidā tika piepildīts ar īpašām domām. Bet vārdi saņēma katra atsevišķā cilvēka prāta zīmogu. Dievišķās domas it kā izkliedējās. Dievišķās domas un griba savienojās ar cilvēciskajām domām un gribu, lai tādā veidā cilvēciskie izteicieni kļūtu par Dieva Vārdu. – [ Manuskript 24, 1886 (written in Europe in 1889)]

Vienība dažādībā

Ja aplūkojam kādu koku, tad varam ievērot, ka tam diezin vai ir divas pilnīgi līdzīgas lapas. Tomēr šī daudzveidība pavairo koka pilnību visā kopumā.

Runājot par Bībeli, mēs varētu jautāt: kāpēc Matejam, Markam, Lūkam un Jānim savos Evaņģēlijos vajadzēja rakstīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem? Kāpēc bija vajadzīga Apustuļu darbu grāmata un daudzās vēstules, kas arī aplūko tos pašus jautājumus?

Kungs savu Vārdu deva tieši tā, kā Viņš vēlējās. Viņš to pasniedza ar dažādu sarakstītāju starpniecību, kas vienus un tos pašus notikumus uztvēra atbilstoši savai individualitātei. Šo cilvēku liecības tagad sakopotas vienā Grāmatā un [22] līdzinās kādā sabiedriskā sanāksmē izteiktām liecībām. Viņi atsevišķas lietas un procesus neattēlo pilnīgi līdzīgā veidā. Katram ir savi īpaši piedzīvojumi, un šī dažādība paplašina un padziļina atziņu krājumu, kas paredzēts atšķirīga domāšanas veida vajadzību apmierināšanai. Izteiktajām atziņām nav raksturīga sastingusi vienveidība, it kā tās nāktu no viena nemainīga dzelzs šablona, radot dzirdei monotonu noskaņu. Tādā noformējumā tiktu pazaudēta Rakstu pievilcība un īpatnējais skaistums...

Visu priekšstatu Radītājs atšķirīgus prātus spēj ietekmēt ar vienu un to pašu domu, bet katrs to pēc tam var izteikt savādāk, tomēr bez pretrunām. Šai dažādībai nevajadzētu mūs mulsināt. Ļoti reti divas personas patiesību uztvers un izpaudīs pilnīgi vienādi. Katrs parasti kavēsies pie atsevišķām īpašām niansēm, kuras viņa audzināšana un temperaments tam liek vairāk novērtēt. Arī saules gaisma, krītot uz dažādiem priekšmetiem, piešķir tiem atšķirīgu, īpatnēju nokrāsu.

Ar garīgu inspirāciju Kungs savus apustuļus iepazīstināja ar patiesību, lai, Svētā Gara vadīti, tie to izteiktu atbilstoši sava prāta attīstībai. Bet prāts tādā veidā netika ierobežots, it kā būtu iespiests vienā noteiktā veidnē. [Letter 53, 1900.]

Kungs runā nepilnīgā valodā

Lai Zemes bērnu deģenerējies saprāts savā pasaulīgajā lietu uztverē varētu saprast Kunga vārdus, Viņš uz cilvēcīgām būtnēm runā nepilnīgā valodā. Tā ir dievišķā pretimnākšana. Viņš ar kritušajiem cilvēkiem satiekas tieši tur, kur tie atrodas. Bībele, tik pilnīga, kāda tā ir savā vienkāršībā, nespēj atspoguļot visus Dieva lielos nodomus; jo bezgalīgās idejas nav iespējams pilnībā iekļaut ierobežotos domu izteiksmes līdzekļos. Bībeles izteicieni nav pārspīlēti, kā daudzi to iedomājas, jo pat visspēcīgākie vārdi ir par vājiem vareno domu krāšņuma priekšā, lai gan sarakstītāji šo augstāk stāvošo patiesību izteikšanai ir izvēlējušies visizsmalcinātāko valodu. Grēcīgas būtnes var izturēt vienīgi skatu uz Debesu godības spožuma ēnu. [Letter 121, 1901] [23]

Nevienam cilvēkam nav jāpasludina spriedums Dieva Vārdam

Kā Betlkrīkas lūgšanas namā, tā koledžā ir aplūkots jautājums par inspirāciju, un ierobežoti cilvēki ir uzņēmušies atbildību izteikties, ka dažas lietas Bībelē ir inspirētas un dažas nav. Man ir rādīts, ka Kungs nav iedvesmojis Review publicētos rakstus par inspirāciju [The Review and Herald, Jan. 15, 1884], ne arī atzinis par labu to ieteikšanu jaunatnei koledžā. Kad cilvēki uzdrošinās kritizēt Dieva Vārdu, viņi kāpj uz svētas zemes, tāpēc būtu labāk, ja tie, bīstoties un drebot, savu neprātīgo gudrību nemaz neatklātu. Dievs nevienu cilvēku nav pilnvarojis pasludināt spriedumu Viņa Vārdam, atlasot dažas lietas kā inspirētas un diskreditējot citas kā neinspirētas. Tādā pašā veidā ir apspriestas arī Liecības, bet Dievam ar tādu rīcību nav nekas kopējs. [Letter 22, 1889] [24]

2. Elena G. Vaita un viņas raksti

Vēstule Dr. Polsonam (St. Helena, California, June 14, 1906)

Dārgais brāli!
Tava vēstule pie manis nonāca, kad atrodos Dienvidkalifornijā. Vairākas nedēļas visu manu laiku un spēkus paņēma rūpes par tur esošās mūsu sanatorijas darba attīstību un man atklāto zemestrīces skatu un no tiem izrietošo mācību pierakstīšana.

Bet tagad jāatbild uz vēstulēm, kuras saņēmu no Tevis un citiem. Tu rakstot piemini savu agrāko audzināšanu nešaubīgi ticēt Liecībām un saki: “Mani mācīja pieņemt un stipri ticēt, ka katrs vārds, ko Tu jebkad esi teikusi atklātībā vai personiski, un katra vēstule, ko Tu esi rakstījusi jebkuros apstākļos, - viss ir tikpat inspirēts kā desmit baušļi.”

Mans brāli, Tu taču esi uzcītīgi pētījis manus rakstus, bet vai Tu tur jelkad esi atradis, ka es būtu kaut ko tamlīdzīgu prasījusi, vai arī ka tādas prasības būtu izvirzītas mūsu darba celmlaužiem?

Ievadā grāmatai Lielā cīņa tu, protams, esi lasījis manu paziņojumu par desmit baušļiem [25] un Bībeli, kam vajadzēja tev palīdzēt pareizi saprast šo jautājumu. Es to citēšu:

“Bībele par savu Autoru nosauc Dievu, tomēr to uzrakstījušas cilvēku rokas, un dažādo grāmatu atšķirīgajā stilā parādās rakstītājiem piemītošās iezīmes. Visas atklātās patiesības ir devusi dievišķā inspirācija (2. Tim. 3:16), tomēr tās ir izteiktas cilvēku vārdos. Bezgalīgais ar savu Svēto Garu ir ielējis gaismu savu kalpu prātā un sirdī. Viņš ir devis sapņus un atklāsmes, simbolus un tēlus, un tie, kam patiesība tika atklāta šādā veidā, domu iemiesoja cilvēciskā valodā.

Desmit baušļus izteica pats Dievs, un Viņš tos uzrakstīja ar savu roku. To sastādīšana ir dievišķa un nevis cilvēciska. Bet pārējā Bībelē Dieva sniegtās patiesības izteiktas cilvēku valodā, dievišķais apvienots ar cilvēcisko. Tāda savienība pastāvēja arī Kristus dabā, kurš bija Dieva Dēls un Cilvēka Dēls. Patiesība par Kristu, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jāņa 1:14), attiecas arī uz Bībeli.

Svēto Rakstu grāmatas, ko dažādos laikmetos uzrakstījuši cilvēki ar ļoti atšķirīgu sabiedrisko stāvokli un nodarbošanos, atšķirīgām prāta un gara spējām, atklāj lielus kontrastus stilā, kā arī dažādību apskatīto tematu būtībā. Dažādi rakstītāji ir lietojuši dažādas izteiksmes formas, un bieži to pašu patiesību viens ir izteicis daudz spilgtāk nekā otrs. Tā kā rakstītāji attiecīgo tematu apskata dažādās sakarībās, vadoties no atšķirīgiem viedokļiem, tad paviršs, bezrūpīgs un aizspriedumains lasītājs var saskatīt arī nesaskaņas un pretrunas tur, kur uzmanīgs, godbijīgs pētnieks ar skaidru izpratni redzēs pilnīgu harmoniju.

Atšķirīgu personu sniegumā patiesība ir parādīta tās daudzveidīgajos aspektos. Vienu rakstītāju spēcīgāk ietekmējusi temata viena fāze, un viņš uzsver tos punktus, kas atbilst viņa piedzīvojumiem vai viņa uztveres un izpratnes spējām, otrs [26] skatās no citas puses, un ikviens, Svētā Gara vadīts, parāda to, kas visvairāk iespaidojis viņa prātu – katrs kādu atsevišķu patiesības aspektu, kopumā radot pilnīgu, vienotu saskaņu. Un tādā kārtā visas atklātās patiesības veido vienu pilnīgu kopēju domu, kas atbilst cilvēku vajadzībām visos dzīves apstākļos un pārdzīvojumos.

Dievam ir paticis savu patiesību darīt zināmu pasaulei ar cilvēku starpniecību, un Viņš pats ar savu Svēto Garu ir sagatavojis atsevišķus vīrus un darījis tos spējīgus veikt šo darbu. Viņš vadījis prātu, izvēloties, ko runāt un ko rakstīt. Lielā bagātība tika uzticēta māla traukiem, bet tā tomēr ir nākusi no Debesīm. Liecība ir nodota ar cilvēciskās valodas nepilnīgajiem izteiksmes līdzekļiem, tomēr tā ir Dieva liecība; un paklausīgais, pakļāvīgais Dieva bērns tajā ierauga dievišķā spēka godību, pilnu žēlastības un patiesības.”

Liecību godīgums

Pilnīgā saskaņā ar tikko teikto ir mani paziņojumi rakstā “Noniecinātās Liecības”, kas tapa 1882. gada 20. jūnijā un publicēts Liecībās draudzei V sējumā, 31. nodaļā, no 62. līdz 84. lappusei. No tā Tev pārdomām citēšu vairākas rindkopas:

“Daudzi pašapmierināti skatās uz ilgajiem gadiem, kuros aizstāvējuši patiesību, un tagad domā, ka tiem par saviem pagātnes pārbaudījumiem un paklausību ir tiesības saņemt atalgojumu. Bet šī patiesā pieredze Kunga lietās pagātnē vēl vairāk palielina viņu vainu Dieva priekšā, tāpēc ka viņi nav saglabājuši savu godīgumu un nav gājuši pretī pilnībai. Pagājušo gadu uzticība nekad neizpirks tagadējo nolaidību. Cilvēka patiesīgums vakar neattaisnos viņa melus šodien.

Daudzi atvaino liecību neievērošanu, sacīdami, ka māsa Vaita ir sava vīra iespaidota, ka liecības veidojis viņa gars un spriedums. Citi savukārt ir mēģinājuši no manis iegūt kaut ko tādu, ko varētu izmantot tā, lai attaisnotu savu rīcību vai pastiprinātu iespaidu. Tāpēc es nolēmu, ka vairs nekas nenāks no manas spalvas, [27] pirms draudzē nebūs redzams Dieva pārveidojošais spēks. Tomēr Kungs manai dvēselei uzlika nastu. Es nopietni strādāju jūsu labā. Cik daudz tas prasījis no mana vīra un manis, to rādīs Mūžība. Vai es varētu zināt draudzes stāvokli, ja Kungs pagājušajos gados man atkārtoti to nebūtu darījis zināmu? Atkal un atkal ir atskanējuši brīdinājumi, tomēr nav notikusi nekāda izšķiroša pārmaiņa...

Tomēr arī tagad, kad es jums sūtu šo brīdinošo un norājošo liecību, daudzi no jums paziņo, ka tur esot tikai māsas Vaitas domas. Tā jūs apvainojat Dieva Garu. Jūs zināt, ka Kungs ir atklājies caur Pravieša Garu. Manu acu priekšā kā vīzijā ir garām slīdējusi pagātne, tagadne un nākotne. Man ir rādītas sejas, kuras nekad vēl nebiju redzējusi, bet, kad vēlākos gados tās ieraudzīju, es tās atpazinu. Esmu uzmodināta no miega, skaidri izprotot lietas, kas man iepriekš bija parādītas, un tad esmu pusnaktī rakstījusi vēstules, kas ceļojušas pāri kontinentiem un, nonākot pie adresātiem kritiskā brīdī, paglābušas Dieva lietu no lielas nelaimes. Tas ir bijis mans darbs daudzus gadus. Esmu pamudināta un spiesta atklāt un norāt nepareizības, kad par to nemaz nebiju domājusi. Vai šis pēdējo 36 gadu darbs ir Debesu vai Zemes izcelsmes?...

Dodoties uz Kolorādo, es jūsu dēļ jutos tik nospiesta, ka savā nespēkā uzrakstīju daudzas lappuses nolasīšanai telts sanāksmē. Lai rakstītu, es vāja un dreboša piecēlos pulksten trijos no rīta. Dievs runāja caur mālu. Jūs varat sacīt, ka šī vēsts bija tikai vēstule, bet tā tika rakstīta, paklausot Dieva Gara skubinājumam, lai jums atklātu lietas, kā tās man tika parādītas. Šajās vēstulēs, kurās rakstīju liecības, es jūs esmu iepazīstinājusi ar to, ko Kungs man sniedza. Es neesmu devusi laikrakstam nevienu rakstu, kas izteiktu tikai manas domas. Tos Dievs man ir devis atklāsmēs kā dārgus gaismas starus no Viņa Troņa...

Ko jūs atzīsiet par Dieva balsi? Tiešām, kāds spēks Kungam vēl ir atlicis, [28] lai labotu jūsu maldus un parādītu jums jūsu rīcību tādu, kāda tā ir? Kāds spēks lai vēl strādātu draudzē? Ja jūs atsakāties ticēt, kamēr būs atņemta katra iespēja šaubīties, tad jūs nekad neticēsiet. Šaubas, kas prasa pilnīgu izpratni, nekad nepakļausies ticībai. Ticība balstās uz pierādošām liecībām, bet ne uz uzskatāmiem faktiem. Kungs prasa, lai mēs paklausītu pienākuma balsij, kad visapkārt skan citas balsis, kas aicina uz pretējo pusi. Lai atšķirtu balsi, kas runā Dieva Vārdā, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Mums jāpretojas tieksmēm un tās jāuzvar, un bez liekas spriedelēšanas vai kompromisa jāklausa sirdsapziņas balsij, citādi tā mitēsies skubināt, un tad valdīs griba un impulsi. Dieva Vārds nāk pie mums visiem, kas nepretojamies Viņa Garam, neapņemoties nedzirdēt un neklausīt. Šī balss ir dzirdama brīdinājumos, padomos un rājienos. Tā ir Kunga gaismas vēsts Viņa ļaudīm. Ja mēs gaidīsim uz skaļākiem aicinājumiem un labākām izdevībām, tad gaisma var tikt atrauta un mēs paliksim tumsā...

Man ir sāpīgi sacīt, mani brāļi, ka jūsu grēcīgā nolaidība staigāt gaismā jūs ir ietinusi tumsā. Jūs tagad varbūt esat godīgi, lai gan nepazīstat gaismu un tai nepaklausāt, jo auklētās šaubas, nolaidība Dieva prasību ievērošanā ir tā notrulinājušas jūsu uztveri un spējas, ka tumsa tagad šķiet kā gaisma, bet gaisma kā tumsa. Dievs jums ir pavēlējis iet uz priekšu pretī pilnībai, jo kristietība ir progresīva reliģija. Gaisma no Dieva ir pilnīga un pietiekoša, un gaida, lai jūs to prasītu. Lai arī kādas svētības Kungs jau būtu devis, Viņam vēl ir bezgalīgs krājums, neizsmeļams daudzums, no kura var ņemt un ņemt. Skepticisms var zoboties par svētajām Evaņģēlija prasībām, var tās izsmiet un arī noliegt. Pasaulīguma gars var daudzus aptraipīt un dažus pat pārvaldīt; pamats Dieva lietai var tikt likts tikai ar lielu piepūli un nemitīgu upuri; tikai tā tiks svinēta uzvara.

Kunga aicinājums skan: “Dodieties uz priekšu! Izpildiet katrs savu personīgo pienākumu, visas sekas atstājot Dieva rokās!” Ja iesim uz priekšu, kur Jēzus mūs ved, tad būsim ar Viņu kopā uzvarā un piedalīsimies Viņa priekā. Lai reiz valkātu [29] uzvaras vainagu, mums jādalās ar Viņu Viņa cīņās. Līdzīgi Jēzum, mums jākļūst pilnīgiem ciešanās. Ja Kristus dzīve būtu bijusi viegla, tad mēs droši varētu padoties kūtrumam. Bet, tā kā Viņa dzīvi raksturoja pašaizliedzība, ciešanas un uzupurēšanās, tad, ja mums ir kaut kāda daļa ar Viņu, nesūdzēsimies. Ja mūs vada Pasaules Gaisma, mēs varam droši iet pa vistumšāko taku...

Kad Kungs pēdējo reizi man rādīja jūsu gadījumu un atklāja, ka jūs neesat ņēmuši vērā jums doto gaismu, tad man pavēlēja runāt Viņa vārdā skaidri un noteikti, jo pret jums bija iedegušās Viņa dusmas. Man tika teikti šādi vārdi: “Tavu darbu tev nozīmēja Dievs. Daudzi tevi neuzklausīs, jo tie atsakās uzklausīt Lielo Skolotāju, daudzi nevēlēsies laboties, jo to ceļi viņu pašu acīs ir taisni. Tomēr nes tiem rājienus un brīdinājumus, ko Es tev došu, vienalga, vai tie uzklausa, vai arī atsakās uzklausīt.”

Līdz ar šiem citātiem no jauna izpēti rakstu Liecību būtība un iespaids, Liecībās draudzei V sējumā 654.- 691. lpp.

Paziņojums, ko Tu citē no Liecības Nr. 31. (V sējums, 67. lpp), ir pareizs: “Šajās vēstulēs, kurās rakstīju liecības, es jūs esmu iepazīstinājusi ar to, ko Kungs man sniedza. Es neesmu devusi laikrakstam nevienu rakstu, kas izteiktu tikai manas domas. Tos Dievs man ir devis atklāsmēs kā dārgus gaismas starus no Viņa Troņa.” – Tā ir patiesība attiecībā uz rakstiem mūsu laikrakstos un manu grāmatu daudzajos sējumos. Es esmu pamācīta saskaņoties ar Vārdu, ar Dieva likumu priekšrakstiem. Man ir doti norādījumi izvēlēties Kristus mācības, un vai tad manos rakstos izteiktais viedoklis nesaskan ar Jēzus Kristus mācību?

Briesmas no maldinošiem priekšstatiem

Uz dažiem Taviem jautājumiem neatbildēšu ne ar jā, ne ar nē. Man jāsargās no izteicieniem, kurus būtu iespējams iztulkot nepareizi. Es redzu un izprotu [30] briesmas, kas, kā man rādīts, apņem cilvēkus, kuri apdraud savas dvēseles, dažreiz klausoties maldinošos attēlojumos par vēstīm, kuras Dievs man ir sniedzis. Ar daudziem izkropļojumiem un sagrozījumiem, un nepareiziem prātojumiem par to, ko esmu rakstījusi, tie mēģina attaisnot savu personīgo neticību. Es skumstu par saviem brāļiem, kuri ir staigājuši aizdomu, skepticisma un kļūdainu spriedumu dūmakā. Es zinu, ka padomus sniedzošās vēstis dažiem no tiem nāktu par svētību, ja vien tiktu izklīdināti mākoņi, kas aptumšo viņu garīgo redzi, un tie uz visu varētu paskatīties pareizā gaismā. Bet tie nespēj skaidri izprast. Tāpēc es neuzdrošinos daudz ar tiem runāt. Kad Dieva Gars izkliedēs misticisma miglu, tad vēstīs, ko esmu pamācīta dot, viņi no jauna atradīs tieši tikpat pilnīgu prieku, ticību un cerību kā aizgājušajos gados.

Patiesība noteikti uzvarēs. Tas, kurš nodeva savu dzīvību, lai cilvēku atbrīvotu no sātana maldiem, neguļ, bet ir nomodā. Kad Viņa avis novērsīsies no svešinieka izteiktajiem aicinājumiem, kam tās nepieder, tad tās atkal priecāsies par balsi, kurai agrāk mīlestībā bija klausījušas.

Pārdomājot Jēzus dzīvi, mēs varam apgūt dārgas mācības. Skaudīgie farizeji nepareizi sprieda par Kristus vārdiem un rīcību, kas, pareizi uzņemti, būtu dziedinājuši viņu garīgo izpratni. Kur tiem vajadzēja apbrīnot Jēzus laipnību, tie mācekļu klātbūtnē Viņu apvainoja godbijības trūkumā, sakot: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” (Mat. 9:11) Tā vietā, lai grieztos tieši pie mūsu Pestītāja, kura atbildes uzreiz būtu atklājušas viņu ļaunprātību, tie runāja ar mācekļiem, izsakot savas apsūdzības tur, kur šis ļaunuma raugs varēja nodarīt vairāk posta. Ja Kristus nebūtu godbijīgs, Viņš būtu zaudējis ietekmi uz savu sekotāju sirdīm. Bet tā kā mācekļi Jēzum uzticējās, tie tūlīt novērsās no ļauno apsūdzētāju aplinkus izteiktajiem mājieniem.

Un, cenzdamies nopelt mācekļus, šie ļaunie apsūdzētāji, savukārt, atkal un atkal gāja pie Kristus ar jautājumu: “Kāpēc Tavi mācekļi dara to, kas nav saskaņā ar bauslību?” Bet, baušļu pārkāpšanā apsūdzot mūsu Kungu, tie [31] nerunāja ar Viņu pašu, bet gan ar mācekļiem, lai Kristus sekotāju sirdī sētu neticību.

Tā viņi centās izraisīt šaubas un šķelšanos. Tika izmēģināta ikkatra metode, lai šajā nelielajā kolektīvā ieviestu neuzticību, un tie vienmēr būtu aizņemti ar kaut ko citu, kas aizkavētu Jēzus Kristus Evaņģēlija labo un žēlastības pilno darbu.

Līdzīgs darbs pret patiesajiem ticīgajiem tiek veikts arī mūsu dienās. Bet Kungs Jēzus pārzina sirdis; Viņš prot atšķirt visu interešu un domu nolūkus, kas skar Viņu pašu un Viņa mācekļus. Kristus šiem kļūdu meklētājiem atklāj viņu pašu domas: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem.” (Mat. 9:12) Nekaunīgie farizeji, vienmēr būdami gatavi nopelt citu dzīvi, tajā pašā laikā savu dievbijību vērtēja ļoti augstu. [Letter 206, 1906.]

Kunga vēstnese

Pagājušās nakts atklāsmē es stāvēju kādas mūsu ļaužu sanāksmes priekšā, sniedzot izšķirošu liecību par mūsu laika patiesību un pašreizējiem pienākumiem. Pēc uzrunas daudzi pie manis griezās ar jautājumiem. Viņi vēlējās uzreiz tik daudz paskaidrojumu par vienu, otru un vēl trešo lietu, ka es sacīju: “Lūdzu, tikai lēnām un visu pēc kārtas, lai jūs mani neievestu apmulsumā!”

Un tad es tos uzrunāju, sakot: “Gadiem ilgi jūs esat saņēmuši pietiekoši daudz pierādījumu, ka šo darbu man ir uzticējis Kungs. Ko gan vēl vairāk Dievs varēja darīt? Vai jūs visus šos pierādījumus gribat noslaucīt kā kādu zirnekļa tīklu, vienīgi tāpēc, ka to darīt liek cilvēciskā neticība? Man sāp sirds, jo daudziem no tiem, kas tagad jūtas apmulsuši un tiek kārdināti, ir bijis pietiekoši daudz piedzīvojumu un izdevību pārdomāt, lūgt un visu pareizi saprast; tomēr viņi nesaskata viltīgo mācību dabu, kas tos mudina atraidīt Dieva brīdinājumus, kuri doti viņu glābšanai no šiem pēdējo dienu maldiem.”

Daudzi ir piedauzījušies pie izteiciena, ka es neprasu, [32] lai mani uzskatītu par pravieti. [ Pieminēts uzrunā Betlkrīkā, 1904. gada 2. oktobrī, kad viņa sacīja: “Es neprasu, lai mani atzīst par pravieti.” – Pilnvaroto padome] Viņi ir jautājuši: “Kāpēc tā?”

Man nekad nav bijis nekādu prasību. Vienīgi ir dots norādījums, ka esmu Kunga vēstnese, jo Viņš mani jaunībā ir aicinājis par savu vēstnesi – uzklausīt Viņa teikto un skaidras, noteiktas vēsts veidā Kunga Jēzus vārdā nodot to tālāk citiem.

Agrāk, jaunībā, man bieži jautāja: Vai tu esi praviete? Un es vienmēr atbildēju, ka esmu Kunga vēstnese. Es zinu, ka daudzi mani ir saukuši par pravieti, tomēr es šo titulu neesmu pieprasījusi. Mans Pestītājs mani nosauca par savu vēstnesi. “Tavs darbs,” Viņš sacīja, “ir Manis teiktos vārdus pavēstīt citiem. Notiks savādas lietas, tāpēc jau jaunībā Es tevi esmu nošķīris nest maldos esošiem cilvēkiem vēsti, runāt uz neticīgajiem un ar spalvu un balsi Dieva Vārda gaismā norāt katru nepareizu rīcību. Pārliecini ar Vārdu, kuru Es tev atvēršu. Tas nebūs kā sveša valoda. Patiesā un vienkāršā daiļrunībā ar balsi un spalvu Manis dotās vēstis pasludinās cilvēks, kas skolās nekad nav mācījies. Mans Gars un Mans spēks būs ar tevi.

Nebīsties no cilvēkiem, jo Mans vairogs tevi aizsargās. Tā nebūsi tu, kas runās, tas būs Kungs, kas dos brīdinājumus un rājienus saturošas vēstis. Nekad un nekādos apstākļos neizvairies no patiesības. Sniedz tālāk gaismu, ko Es tev došu. Vēstis šīm pēdējām dienām jāuzraksta grāmatās un jāsaglabā, lai tās liecinātu pret cilvēkiem, kuri kādreiz priecājušies gaismā, bet ļaunā pavedinošajā iespaidā no tās atsacījušies.”

Kāpēc es neesmu prasījusi, lai mani atzīst par pravieti? – Tāpēc ka šajās dienās daudzi, kas lepni apgalvo, ka viņi ir pravieši, Kristus lietu būtībā apkauno; un tāpēc ka mans darbs sevī ietver daudz vairāk, nekā to izsaka vārds pravietis.

Kad man pirmo reizi uzticēja šo pienākumu, es lūdzu Kungu, lai Viņš nastu uzliek kādam citam. Darbs šķita tik liels, plašs un dziļš, ka es baidījos, vai spēšu to paveikt. Bet ar [33] Svēto Garu Kungs mani ir darījis spējīgu izpildīt Viņa doto uzdevumu.

Daudzpusīgs darbs

Kungs man ir atklājis dažādus veidus, kādos Viņš vēlas mani lietot, lai virzītu uz priekšu īpašu darbu. Atklāsmes man tiek dotas ar apsolījumu: “Ja tu uzticīgi nodosi vēstis un izturēsi līdz galam, tad ēdīsi no dzīvības koka augļiem un dzersi no dzīvības upes ūdens.”

Dievs man deva lielu gaismu par veselības reformu. Kopā ar vīru man vajadzēja kļūt par ārstnieciskās misijas darbinieci. Man vajadzēja rādīt draudzei priekšzīmi, uzņemot mājās slimniekus un par tiem rūpējoties. Un es to esmu darījusi, drosmīgi ārstējot sievietes un bērnus. Kā Kunga vēstnesei man vajadzēja runāt arī par kristīgo sātību. Es sirsnīgi nodevos šim darbam un lielās sanāksmēs sludināju par atturību visplašākajā un patiesākajā izpratnē.

Man tika norādīts pastāvīgi skubināt patiesības apliecinātājus, lai viņi šo patiesību īsteno dzīvē. Tas nozīmē svētīšanos, un svētīšanās nozīmē katras spējas izkopšanu un attīstīšanu kalpošanai Kungam.

Man pavēlēja neatstāt bez ievērības un nepaiet garām tiem, kam nodarīta pārestība. Es saņēmu īpašu norādījumu protestēt pret jebkuru patvaļīgu vai valdonīgu rīcību no autoritatīvu personu puses pret Evaņģēlija sludinātājiem. Lai cik nepatīkams arī nebūtu šis pienākums, es esmu norājusi apspiedējus un aicinājusi tos rīkoties taisnīgi. Man ir bijis jārunā par taisnīgas un objektīvas rīcības nepieciešamību visās mūsu iestādēs.

Ja es redzu cilvēkus atbildīgos amatos nevērīgi izturamies pret gados veciem sludinātājiem, tad mans pienākums ir griezties pie ļaudīm, kuriem pienākas par tiem rūpēties. Uzticīgi savu darbu veikušos sludinātājus, kad tiem kļuvusi vājāka veselība, nedrīkst aizmirst vai pamest novārtā. Mūsu savienības nedrīkst neievērot to vajadzības, kas nesuši darba nastas. Apustuli Jāni, kad viņš Kunga darbā jau bija novecojis, izsūtīja trimdā uz Patmas salu, bet šajā [34] vientuļajā vietā viņš saņēma vairāk informācijas no Debesīm nekā visā pārējā dzīves laikā.

Pēc laulībām tiku pamācīta īpašas rūpes veltīt bērniem, kas palikuši bez mātes un tēva, dažus no tiem uz laiku pieņemot savā aizgādībā un pēc tam sameklējot tiem mājas. Tā es ar savu priekšzīmi citiem varēju rādīt, ko arī viņi var darīt.

Lai gan man bieži nācās ceļot un vajadzēja daudz rakstīt, es pieņēmu 3 līdz 5 gadus vecus bērnus un rūpējos par tiem, audzinot un sagatavojot viņus dzīvē ieņemt atbildīgas vietas. Reizēm es savā namā pieņēmu zēnus no 10 līdz 16 gadu vecumam, veltījot tiem mātes gādību un audzinot viņus kalpošanai. Es izjutu pienākumu norādīt mūsu ļaudīm uz darbu, ko ar atbildības sajūtu vajadzētu veikt ikkatrā draudzē.

Austrālijā es turpināju to pašu darba līniju, uzņemot savā namā bāreņus, kam draudēja briesmas nonākt kārdināšanās, kas varētu pazudināt viņu dvēseli.

Arī atrodoties Austrālijā, mēs [ šeit domāti darbabiedri, jo Džeimss Vaits nomira 1881. gadā] strādājām par ārstnieciskajiem misionāriem. Reizēm savu namu Kūranbongā es pārvērtu par patversmi slimajiem un cietējiem. Mana sekretāre, kura bija praktizējusies Betlkrīkas sanatorijā, šajā darbā palīdzēja un strādāja par misionāri – slimnieku kopēju. Par viņas kalpošanu neko nemaksāja, bet ar slimajiem un cietējiem parādītajām rūpēm mēs iemantojām ļaužu uzticību. No šīs nastas mēs varējām justies brīvi tikai tad, kad Kūranbongā ar laiku uzcēla slimo patversmi.

Nekādas lielīgas prasības

Es nekad neesmu pretendējusi uz pravietes vārdu. Ja citi mani tā sauc, es ar viņiem nestrīdos. Bet mans darbs ir bijis tik daudzveidīgs, ka es sevi varu uzskatīt tikai par vēstnesi, kuru Kungs ar īpašiem ziņojumiem sūtījis pie saviem ļaudīm, liekot man uzņemties ikvienu darbu jebkurā nozarē, ko Viņš norāda. [35]

Kad pēdējo reizi biju Betlkrīkā, tad lielas sanāksmes priekšā apliecināju, ka neprasu, lai mani sauc par pravieti. Es divas reizes pievērsos šim jautājumam, atkārtoti uzsverot, ka nepretendēju būt par pravieti. Ja arī kādreiz varbūt esmu runājusi citādi, tad lai tagad visi zina - es nepieprasu sev pravieša vai pravietes titulu.

Es sapratu, ka daži ļoti vēlējās zināt, vai Vaitas kundzei vēl arvien ir tādi paši uzskati kā pirms daudziem gadiem, kad tie viņu dzirdēja runājam sanatorijas birzī, Betlkrīkas lūgšanas namā un tās priekšpilsētās noturētajās telts sanāksmēs. Tāpēc es tiem apliecināju, ka šodien viņa nes to pašu vēsti, ko ir nesusi visos savas atklātās kalpošanas sešdesmit gados. Viņa strādā tajā pašā Kunga darbā, kuru Viņš tai uzticēja vēl jaunībā. Padomus viņa saņem no tā paša Skolotāja ar īpašiem norādījumiem: “Dari zināmu citiem to, ko Es tev esmu atklājis. Uzraksti vēstis, kuras Es tev dodu, lai ļaudis tās varētu saņemt.” – Un tieši to viņa ir centusies vienmēr darīt.

Esmu uzrakstījusi daudz grāmatu, un tās ir plaši izplatītas. Pati es šajos darbos nebūtu varējusi izklāstīt visu patiesību, bet Kungs man sniedza Svētā Gara palīdzību. Šīs minētās grāmatas ar tur ietvertajām pamācībām, kuras Kungs man devis pagājušajos sešdesmit gados, ir gaisma no Debesīm, un tās savu pārbaudi izturēs.

Septiņdesmit astoņu gadu vecumā es vēl joprojām daudz strādāju. Mēs visi atrodamies Kunga rokās. Es Jēzum uzticos, jo zinu, ka Viņš nekad neatstās un nepametīs tos, kas uz Viņu paļaujas. Es sevi esmu nodevusi Viņa aizgādībai.

“Esmu pateicīgs Tam, kas mani darījis spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai.” (1.Tim. 1:12) – [The Review and Herald, July 26, 1906.]

Pravieša darbs, un vēl vairāk...

Uzrunā es sacīju, ka neprasu, lai mani sauc par pravieti. Dažus šis paziņojums pārsteidza, un, tā kā [36] par to ir daudz runāts, es vēlētos paskaidrot, kā mani vārdi jāsaprot. Citi mani tā ir saukuši, bet es nekad neesmu pretendējusi uz šo titulu, jo neesmu jutusi, ka man būtu pienākums sevi tā apzīmēt. Bieži vien tie, kas mūsu dienās sevi uzskata par praviešiem, patiesībā Kungam dara negodu.

Mans darbs ietver daudz vairāk, nekā var izteikt šis vārds. Es sevi uzskatu par vēstnesi, kurai Kungs uzticējis nest vēsti Viņa tautai. [Letter 55,1905.]

Man tagad ir norādīts, ka es nedrīkstu pieļaut, lai manu darbu kavētu tie, kuri nododas dažādām hipotēzēm par tā raksturu, kuru prāts cīnās ar daudzām neskaidrām problēmām, ko izraisa viņu uzskati par pravieša pienākumiem. Manas pilnvaras ietver pravieša darbu, bet ar to vien vēl nebeidzas. Tās nozīmē daudz vairāk, nekā spēj saprast tie ļaudis, kas sēj neticības sēklu. – [Letter 244, 1906. – Addressed to elders of Battle Creek church]

Gaismas saņemšana un nodošana tālāk

Tā kā bieži tiek jautāts par manu stāvokli atklāsmju laikā un pēc tam, es vēlos paskaidrot, ka tad, kad Kungs atrod par nepieciešamu sniegt atklāsmi, es tieku uzņemta Jēzus un eņģeļu klātbūtnē un pilnīgi šķirta no Zemes lietām. Es nevaru redzēt tālāk par to, ko eņģelis man rāda. Bieži vien mana uzmanība tiek pievērsta notikumiem virs Zemes.

Dažreiz man ir atļauts ieskatīties tālu uz priekšu nākotnē, citreiz atkal tiek atklāti pagātnes notikumi. Kad atklāsme beidzas, es ne vienmēr visu uzreiz atceros un ne viss vēl ir pilnīgi saprotams, bet, kad sāku rakstīt, tad atklāsmē redzētie skati no jauna ataust atmiņā, un es varu izteikties pavisam brīvi. Reizēm dažas lietas, ko esmu redzējusi, pēc atklāsmes beigām man tiek apslēptas, un es tās nevaru atcerēties, līdz nonāku sabiedrībā, uz kuru atklāsme attiecās, - tad viss redzētais tiek atgādināts ar īpašu spēku. Atklāsmi atstāstot vai uzrakstot, es no Kunga Gara esmu atkarīga tikpat lielā mērā kā tās saņemšanas brīdī. Man nav iespējams [37] atcerēties visu, kas tiek rādīts, ja Kungs man to īstā laikā neatgādina, lai es to varētu atstāstīt vai uzrakstīt. [Spiritual Gifts (1860), vol. 2, pp. 292,293.]

Lai gan, atklāsmes pierakstot,es esmu tikpat atkarīga no Kunga Gara, kā tās saņemot, tomēr rakstot lietotie vārdi ir mani, ja vien tos nav teicis eņģelis, ko es parasti lieku pēdiņās. [The Review and Herald, oct. 8, 1867.]

Tiek spriests par to, kā māsa Vaita zina, ka jautājumos, par kuriem viņa tik noteikti runā, tai ir pilnvaras tā izteikties. Es runāju tāpēc, ka šīs atziņas manā apmulsušajā prātā uzliesmo līdzīgi zibenim tumšos mākoņos trakojošas vētras laikā. Daži pirms vairākiem gadiem rādītie skati kādreiz nav saglabājušies manā atmiņā, bet, kad dotā pamācība ir vajadzīga, reizēm pat stāvot ļaužu priekšā, es acumirklī visu atceros tik skaidri un precīzi, it kā uzliesmotu zibens, atgādinot tieši tad nepieciešamās atziņas. Tādos brīžos es nevaru atturēties, to nepasacījusi, ne tāpēc, ka būtu redzējusi jaunu atklāsmi, bet tāpēc, ka tas, kas man, iespējams, rādīts jau vairākus gadus iepriekš, tiek spēcīgi atsaukts atmiņā. [The Writing and Sending Out of the Testimonies, p. 24]
Nekādu pretenziju uz nemaldīgumu

Mums jāapgūst daudz mācību un daudz, daudz arī jāaizmirst. Vienīgi Dievs un Debesis ir nemaldīgi. Kas ir pārliecināti, ka viņiem nekad nevajadzēs atsacīties no iemīļotiem uzskatiem, ka nebūs iemesla mainīt savas domas, tie pievilsies. Kamēr vien mēs ar apņēmīgu neatlaidību turēsimies paši pie savām idejām un uzskatiem, tikmēr noteikti nebūs tās vienprātības, par kuru lūdza Kristus. [The Review and Herald, July 26, 1892]

Es nekad neesmu pretendējusi uz nemaldīgumu, jo vienīgi Dievs ir nemaldīgs. Viņa Vārds ir patiess, un Viņā nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas. [Letter 10, 1895.] [38]

Svētais un parastais
(Sanatorijā, Kalifornijā, 1909.gada 5. martā)

Esmu noraizējusies par brāli A, kurš jau vairākus gadus strādā Kalifornijas dienvidos. Viņš ir izteicis savādus apgalvojumus, un man ir sāpīgi dzirdēt, kā viņš pilnīgi noliedz liecības, tāpēc ka saskatījis pretrunas manā paziņojumā par istabu skaitu Paradīzes ielejas sanatorijā. Brālis A uzsver, ka vēstulē, kuru rakstīju vienam no darbiniekiem Dienvidkalifornijā, es esot teikusi, ka šai sanatorijai ir 40 istabas, kamēr patiesībā tur ir tikai 38. Tas, kā brālis A paskaidro, esot iemesls, kāpēc viņš pazaudējis ticību liecībām...

Informācija par istabu skaitu Paradīzes ielejas sanatorijā nav atklāsme no Kunga, bet vienkāršs cilvēcisks vērtējums. Man nekad nav atklāts precīzs istabu skaits kādā no mūsu sanatorijām, bet zināšanas par šīm lietām iegūtas, jautājot cilvēkiem, kas domāja, ka viņi tās labi pārzina. Runājot par šiem parastajiem tematiem, manos vārdos nav bijis nekā tāda, kas liktu domāt, ka savas zināšanas esmu saņēmusi atklāsmē no Kunga un tādā veidā tās nododu tālāk...

Kad Svētais Gars atklāj kaut ko par iestādēm, kas saistītas ar Kunga darbu, vai arī par Dieva darbu pie cilvēku sirds un prāta, kā Viņš man to ir darījis zināmu pagātnē, tad sniegtā vēsts ir jāuzskata par ļaudīm nepieciešamo Dieva gaismu. Bet katrs, kas sajauc svēto ar parasto, pieļauj lielu kļūdu. Centienos tā rīkoties mēs varam saskatīt ienaidnieka pūles iznīcināt dvēseles.

Katram cilvēkam, ko Dievs ir radījis, Viņš arī ir devis spējas kalpot Viņam, bet sātans ar savām pastāvīgajām kārdināšanām, cenšoties ievest maldos, šo kalpošanu mēģina padarīt pēc iespējas grūtāku. Ienaidnieks aptumšo garīgo uztveri, lai ļaudis nevarētu atšķirt parasto no tā, [39] kas ir svēts. Visu laiku kalpojot savam Kungam un Meistaram, esmu iemācījusies izprast šo atšķirību...

Es saņēmu vēsti: Nododies visaugstākajam darbam, kāds jebkad mirstīgajiem uzticēts, tad Es tev došu cēlas tieksmes un spējas, un pareizu izpratni par Kristus darbu. Tu nepiederi sev, jo ar Dieva Dēla dzīvi un nāvi esi dārgi atpirkta. Kungs vēlas, lai tu savu bērna sirdi un kalpošanu pakļautu Viņa Gara svētojošajam iespaidam.

Tad es nodevu sevi un visu savu būtni Dievam, lai it visur paklausītu Viņa aicinājumam, un no tā laika mana dzīve ir veltīta vēsts pasludināšanai gan ar spalvu, gan runājot lielās sanāksmēs. Tādās reizēs es savus vārdus un rīcību vairs pati nepārvaldu.

Bet reizēm jāpārrunā parastas lietas, prātam jārisina parastas domas, jāuzraksta vienkāršas vēstules un jāsniedz tālāk informācija, kas saņemta ar vairāku citu strādnieku starpniecību. Tādus vārdus un tādu informāciju Svētais Gars nav inspirējis. Bieži esmu lūgta atbildēt uz jautājumiem, kas nemaz neskar reliģiskus tematus, tomēr es nevaru neatsaukties. Mēs sarunājamies par namiem un zemes gabaliem, tirdznieciskiem darījumiem un mūsu iestāžu izvietojumu, to priekšrocībām un zaudējumiem.

Es saņemu vēstules, kurās man lūdz padomu daudzos savādos jautājumos, un es atbildu atbilstoši saņemtajai gaismai. Cilvēki atkal un atkal ir pretojušies padomiem, ko esmu pamācīta tiem dot, jo tie nav vēlējušies pieņemt gaismu, tomēr tādi piedzīvojumi mani spieduši vēl sirsnīgāk meklēt Kungu. [Manuscript 107, 1909.] [40]

3. Nostāja pret liecībām

Kāds agrākais paziņojums
Es redzēju, kādā stāvoklī atradās daži, kas piekrita mūsu laika patiesībai, bet izturējās nevērīgi pret atklāsmēm – pret ceļu, ko Dievs atsevišķos gadījumos izraugās to pamācīšanai, kuri novēršas no Bībeles patiesības. Man rādīja, ka, saceļoties pret atklāsmēm, viņi nepretojas vājajam darba rīkam, ar kura starpniecību Dievs runājis, bet cīnās pret Svēto Garu. Es redzēju, ka runāt pret darba rīku vēl ir sīkums, bet izturēties nevērīgi pret Dieva vārdiem jau ir bīstami. Ja Kungs maldos esošajiem ir izvēlējies uzrādīt kļūdas, bet tie atsakās ievērot Viņa sniegtās pamācības, tad šie ļaudis tiek atstāti, lai ietu paši savu izraudzīto ceļu, lai iegrimtu arvien dziļākos maldos, tomēr domājot, ka rīkojas pareizi. Viņi attapsies par vēlu. Es dzirdēju, kā bēdu laikā daži neciešamās sāpēs sauca uz Dievu: “Kāpēc Tu mums neatklāji mūsu netaisnību, ka mēs būtu varējuši atgriezties un sagatavoties šim laikam!” Tad eņģelis, uz tiem norādot, sacīja: “Mans Tēvs jūs pamācīja, bet jūs negribējāt šo mācību pieņemt. Viņš runāja caur atklāsmēm, bet jūs pret Viņa balsi izturējāties nevērīgi, līdz Viņš jūs atstāja, lai jūs varētu iet paši savus ceļus un darīt savus darbus. [Broadside, To Those Who Are Receiving the Seal of the Living God, Jan. 31, 1849.] [41]

Droša pamācība pēdējām dienām

Pēdējā pusgadsimtā mēs esam saņēmuši bagātīgu morālu atbalstu. Pateicoties Svētajam Garam, Dieva balss mums nepārtraukti bijusi dzirdama brīdinājumos un pamācībās, stiprinot ticību Pravieša Garam. Man atkārtoti ir norādīts: Uzraksti visu, ko Es tev esmu devis, lai stiprinātu Manu ļaužu ticību viņu ieņemtajā nostājā. Laiks un pārbaudījumi dotajām atziņām nav atņēmuši spēku, bet ciešanu un uzupurēšanās gados sniegto liecību patiesība tikai vēl vairāk nostiprinājusies. Pamācības, kas dotas vēsts pirmajās dienās, ir jāuzskata par tik drošām, lai tām sekotu arī pēdējās dienās. Bet tie, kas pret šo gaismu un pamācībām izturēsies vienaldzīgi, lai necer izbēgt no slazdiem, kas, kā mēs to skaidri esam norādījuši, gaismas atmetējiem liks klupt un krist un kuros tie sapīsies un tiks sagūstīti. Ja rūpīgi pētīsim Ebreju vēstules 2. nodaļu, tad sapratīsim, cik svarīgi ir stingri ievērot katru doto patiesības pamatlikumu. [The Review and Herald, July 18, 1907.]
Dažādo attieksmju apskats

Drīz tiks pieliktas visas iespējamās pūles, lai noniecinātu un sagrozītu Dieva Gara liecību patiesumu. Šīm skaidrajām, uzticamajām vēstīm, kas kopš 1846. gada sniegtas Dieva ļaudīm, mums vienmēr jābūt pieejamām.

Daži no tiem, kas bijuši ar mums ticībā vienoti, meklēs jaunas, svešas mācības, kaut ko neparastu un sensacionālu, lai tad to pasniegtu ļaudīm. Viņi ieviesīs dažādus maldus un cilvēku pievilšanai tos pasniegs kā Elenas Vaitas teikto...

Tie, kas Kunga doto gaismu ir uzņēmuši kā parastu lietu, no sniegtajām pamācībām negūs nekādu labumu.

Būs ļaudis, kad Dieva sniegtās vēstis izskaidros nepareizi, atbilstoši savam garīgajam aklumam.

Daži atteiksies no savas ticības un aizliegs vēstu patiesīgumu, nosaucot tās par viltotām. [42]

Citi tās izsmies, darbojoties pretī gaismai, kuru Dievs sniedzis jau gadiem ilgi, un daži ticībā vājie tiks nomaldināti.

Bet būs ļaudis, kas no vēstīm saņems lielu palīdzību. Lai gan nebūs personīgi uzrunāti, viņi izlabos nepareizos dzīves ieradumus un spēs izvairīties no ļaunā uzmākšanās... Pamācībās Kunga Gars viņus uzrunās tā, ka daudziem izgaisīs visas šaubas. Pašas liecības, līdzīgi atslēgai, izskaidros dotās vēstis, kā Raksti izskaidro Rakstus. Daudzi dedzīgi lasīs netaisnību norājošos vārdus, lai uzzinātu, ko tie var darīt savas izglābšanās labā... Redzot, ka vēstīs, kuras kopš 1846. gada Dievs sūtījis saviem ļaudīm, skaidri un vienkārši atklājas Bībeles patiesības, gaisma apskaidros viņu izpratni un Gars pārliecinās prātu. Šīm vēstīm jāatrod sava vieta cilvēka sirdī, - tad notiks pārmaiņa. [Letter 73, 1903.]

Briesmas šķirot inspirētās vēstis

Ir ļaudis, kas spriež tiesu Rakstiem, paziņojot, ka viens vai otrs teksts tur nav inspirēts, jo tas nav viņiem pa prātam. Viņi to nevar saskaņot ar saviem uzskatiem par filozofiju un zinātni, ko “nepatiesi tā sauc” (1.Tim. 6:20. – Glika tulk.). Citi dažādu iemeslu dēļ apšauba pat veselas Dieva Vārda daļas. Tā daudzi akli dodas pa ienaidnieka sagatavoto ceļu. Neviens cilvēks nav aicināts pasludināt spriedumu Rakstiem, tiesāt vai atzīt par nederīgu kādu Dieva Vārda daļu. Ja kāds to uzdrošinās darīt, tad sātans ap viņu rada atmosfēru, kas neļauj tam garīgi pieaugt. Ja cilvēks jūtas tik ļoti gudrs, ka uzdrīkstas šķirot Dieva Vārdu, tad viņa gudrība Dieva skatījumā kļūst par muļķību. Jo vairāk kāds zina, jo skaidrāk sapratīs, ka tam vēl daudz jāmācās, un vispirms - pieņemt pamācību. “Mācieties no Manis,” saka lielais Skolotājs, “jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:29)

Jūs, kas sevi un citus esat audzinājuši [43] kritikas un apsūdzību garā, atcerieties, ka ar to sekojat sātana priekšzīmei! Kad vien tas atbilst jūsu nodomiem, jūs pret liecībām izturaties tā, it kā tām ticētu, un citējat atsevišķus teikumus, lai apstiprinātu kādu savu ideju. Bet kā ir tad, kad tiek dota gaisma, lai labotu jūsu kļūdas? Vai jūs tad šo gaismu pieņemat? Kad liecības runā pretī jūsu uzskatiem, jūs taču pret tām izturaties nevērīgi.

Nevienam nevajadzētu mētāties ar šaubas izsakošiem vārdiem, kas uz citu prātu iedarbojas līdzīgi indei, iedragājot viņu uzticību Dieva sniegtajām vēstīm, kuras ar rājieniem, brīdinājumiem, norādījumiem un iedrošinājumiem ir sekmējušas šī darba pamatu likšanu un pavadījušas to līdz šai dienai. Visiem, kas stājušies ceļā liecībām, es vēlētos sacīt: Dievs saviem ļaudīm ir sūtījis vēsti, un Viņa balss būs dzirdama, neskatoties uz to, vai jūs tai paklausīsiet, vai ne. Jūsu pretošanās nav kaitējusi man, bet jums par to vajadzēs atskaitīties Debesu Dievam, kurš sūtījis šos brīdinājumus un pamācības, lai savus ļaudis uzturētu uz pareizā ceļa. Jūs Viņam atbildēsiet gan par savu aklumu, gan par to, ka bijāt kā klupšanas akmens grēciniekiem.

“Pie bauslības un liecības! Ja tie nerunās saskaņā ar šo Vārdu, tad tāpēc, ka viņos nav gaismas” (Jes. 8:20, NKJV). Pat Svētā Gara darbs sirdī ir jāpārbauda ar Dieva Vārdu. Gars, kas inspirēja Rakstus, vienmēr vada pie Rakstiem. [General Conference Daily Bulletin, April 13, 1891.]

Inspirētās vēsts nepareiza izlietošana

Kāds vīrs, vārdā B, mēroja tālo ceļu no Mičiganas ar īpašu vēsti māsai Vaitai. Viņš sacīja, ka Elenai Vaitai pēc Dieva norādījuma ir jāieņem Mozus vieta, bet viņam, B, jādarbojas kā Jozuam, tad darbs iešot uz priekšu. Māsas Vaitas darbs esot jāsavieno ar viņa darbu, tad vēsti varēšot pasludināt ar spēku.

Šis vīrs, tāpat kā daudzi citi to jau bija darījuši, atļāvās Rakstus sajaukt ar saviem uzskatiem, [44] citējot dažus tekstus un tos attiecinot uz Septītās dienas adventistiem. Laikā, kamēr esmu saistīta ar Kunga darbu, ir cēlušies daudzi tādi vīri. Viņi ir atlasījuši un sakārtojuši atsevišķas Rakstu daļas, cenšoties tās piemērot Dieva ļaudīm. Tā B kungs skaļā, spēcīgā balsī lasīja daudzus tekstus, kurus tas bija sameklējis, un paziņoja, ka tie attiecas uz mūsu tautu. Viņš sacīja, ka man taču esot jāatzīst, ka viņam taisnība, jo vai tad viņš nelasot no Bībeles?

“Jā,” es atbildēju, “tu esi atlasījis un sakopojis šos tekstus, bet, līdzīgi daudziem, kas tā rīkojušies jau agrāk, tu Rakstus esi sagrozījis, skaidrojot tos šādā vai tādā nozīmē, tomēr es zinu, ka tos nevar pielietot tā, kā tu to dari.

Tu, vai arī kāds cits līdzīgi pieviltais, varat pārveidot un esat pārveidojuši dažus spēcīgus Rakstu izteicienus, lai tos izlietotu paši pēc savām domām. Jebkuram cilvēkam ir iespējams Dieva Vārdu gan nepareizi izskaidrot, gan nevietā lietot, apsūdzot ļaudis un darbu, lai pēc tam paziņotu, ka tie, kas atsacījušies viņu teikto pieņemt, ir atraidījuši Dieva vēsti un uz mūžīgiem laikiem izšķīruši savu likteni...”

No daudzām man sūtītām vēstulēm es redzu, ka, ja tādi cilvēki kā B, kas apgalvo, ka viņu sūtījis Dievs, iet pie dvēselēm, kas vairāk vai mazāk šķirtas no mūsu tautas, tās labprāt ir gatavas pieņemt visu, kas šķiet nācis no Debesīm. Man pienāk vēstules ar sirsnīgiem lūgumiem pēc atbildes, tāpēc es zinu, ka daudzi cilvēki ņem Kunga dotās liecības un izlieto tās pēc saviem uzskatiem, izraujot šur un tur pa teikumam no īstās kopsakarības un izskaidrojot atbilstoši personīgajām domām. Tādā veidā dažas nabaga dvēseles tiek novestas apjukumā, bet, ja tām būtu iespējams šos rakstus izlasīt visā pilnībā, kā tie doti, tās saprastu to patieso nozīmi un nejustos apmulsušas. Daudz no tā, ko uzdod par māsas Vaitas vēsti, patiesībā kalpo viņas rakstu sagrozīšanai, radot iespaidu, ka viņa liecina par labu lietām, kas nemaz nesaskan ar viņas spriedumu un domām. Tas ļoti apgrūtina viņas darbu. Baumas par to, ko sacījusi māsa Vaita, lido no viena pie otra, ar katru atkārtošanos kļūstot arvien apjomīgākas. Ja māsai Vaitai ir kaut kas [45] sakāms, tad ļaujiet viņai pašai to pateikt. Neviens nav aicināts runāt māsas Vaitas vietā... Lūdzu, ļaujiet māsai Vaitai pašai nest savu vēsti! Viņa to pateiks labāk nekā jebkurš cits, to atstāstot. [Letter 21, 1901.]

Šaubas par liecībām
(Izvilkums no svētrunas Ģenerālkonferencē 1883.g., kas iespiesta Piezīmju lapās, Draudze, Nr.6.)

Ja jūs sastopaties ar cilvēkiem, kas apšauba liecības, meklē tur kļūdas un cenšas iznīcināt to iespaidu uz ļaudīm, tad esiet droši, ka Dievs ar tiem kopā nestrādā. Tas ir cits gars. Šaubas un neticību piekopj ļaudis, kuri nestaigā apdomīgi. Viņus moka apziņa, ka to dzīve neizturēs Dieva Gara pārbaudi, vai nu Tas runā caur Viņa Vārdu, vai caur Viņa Gara Liecībām, kuras tos vada pie Vārda. Tā vietā, lai sāktu ar savu sirdi un saskaņotos ar Evaņģēlija šķīstajiem pamatprincipiem, tie meklē kļūdas un nosoda tieši tos līdzekļus, kurus Dievs izraudzījies, lai sagatavotu ļaudis pastāvēšanai Kunga dienā.

Lai tikai parādās kāds skeptiķis, kurš dzīvē nevēlas saskaņoties ar Bībeles principiem, bet cenšas runāt visiem pa prātam, - cik drīz kļūs redzama ļaužu šķira, kas nav vienota ar Dieva darbu! Turpretī tie, kas ir atgriezušies un nopamatoti patiesībā, tāda vīra uzvedībā vai mācībā neatradīs neko patīkamu un derīgu. Bet ļaudis ar nepilnīgu raksturu, netīrām rokām un nesvētu sirdi, kuru dzīves ieradumi ir izlaidīgi, kuri ir nelaipni mājās vai neuzticami darījumos, nešaubīdamies pieņems šos viņiem piedāvātos jaunos uzskatus. Par katra cilvēka patieso būtību un viņa mācības dabu visi, ja vien to vēlas, var spriest pēc tā sekotāju rakstura.

Tie, kam visvairāk iebildumu pret liecībām, pa lielākajai daļai ir ļaudis, kas tās nav lasījuši, tāpat kā ar neticību Bībelei parasti lielās tādi, kas [46] pavisam maz pazīst tās mācības. Viņi labi saprot, ka šie raksti tos notiesās, tāpēc to atmešana viņiem sniedz zināmu drošības sajūtu grēcīgajā dzīvesveidā.

Maldu valdzinošā vara

Maldos un neticībā ir spēks, kas liek apmulst un valdzina prātu. Šaubīties un kopt neticību, lai attaisnotu novirzīšanos no pareizā ceļa, ir daudz vieglāk nekā šķīstīt savu dvēseli, ticot un paklausot patiesībai. Pat ja labākie iespaidi tad kādā izraisa vēlēšanos atgriezties, tas atrod, ka ir tā sapinies sātana valgos kā muša zirnekļa tīklā, un, šķiet, ir veltīgi pūlēties, lai atbrīvotos no viltīgā ienaidnieka izliktajiem slazdiem, jo tas reti kad izdodas.

Ja cilvēki reiz sevī uzņēmuši šaubas un neticību Dieva Gara Liecībām, tad tie tiek stipri kārdināti cieši turēties pie saviem citu priekšā izteiktajiem uzskatiem. Viņu izstrādātās teorijas un iedomas aptumšo prātu, neielaižot nevienu pierādījuma staru par labu patiesībai. Nezināšanas izraisītas šaubas, lepnums vai mīlestība uz grēcīgiem ieradumiem dvēseli sasaista važās, kas reti kad tiek salauztas. Kristus un tikai Viņš var sniegt to pārvarēšanai nepieciešamo spēku.

Dieva Gara Liecības tika dotas ar mērķi vadīt cilvēkus pie Viņa novārtā pamestā Vārda. Ja šīs vēstis neievēro, Svētais Gars vairs nevar dvēselei piekļūt, un kādi līdzekļi tad Dievam vēl atliek, lai aizsniegtu maldošos un parādītu tiem viņu patieso stāvokli?

Draudzes, kas nodevušās iespaidiem, kuri samazina ticību liecībām, ir nespēcīgas un svārstīgas. Daži sludinātāji strādā, lai ļaužu uzmanību piesaistītu sev. Kad citi cenšas kaut ko šiem sludinātājiem aizrādīt, tie jūtas neatkarīgi un iebilst: “Draudze manu darbību atzīst par labu.”

Jēzus sacīja: “Ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiek norāti.” Daudzi šodien staigā pa līdzīgiem ceļiem. [47] Liecībās sīki aprakstīti tieši tie grēki, kuros viņi vainīgi, tāpēc viņi nevēlas tās lasīt. Ir ļaudis, kas jau kopš jaunības no liecībām saņēmuši brīdinājumus un rājienus, bet vai viņi ir labojušies un staigājuši gaismā? – Nepavisam. Tie joprojām nododas tiem pašiem grēkiem, viņiem ir tie paši rakstura trūkumi. Šie ļaunumi sabojā Dieva darbu un atstāj savu iespaidu uz draudzēm. Darbs, kuru Kungs vēlas paveikt kārtības ieviešanai draudzēs, paliek nepadarīts, tāpēc ka atsevišķi to locekļi – un it paši draudžu vadītāji – nevēlas laboties.

Daudzi gan saka, ka pieņem liecības, bet to iespaidam nepakļauj ne dzīvi, ne raksturu. Iecietība pret kļūdām tās nostiprina, līdz cilvēks, bieži norāts un atstājis rājienus neievērotus, zaudē pašsavaldīšanās spēku un nocietinās pārkāpumos. Ja viņš ir pārstrādājies, ja viņu pārņem nogurums, tam vairs nav morālā spēka pacelties pāri neuzvarētajiem rakstura trūkumiem; tie kļūst arvien spēcīgāki un beidzot to pārvalda pilnīgi. Ja pārbaudot viņam jautāsiet: “Vai Dievs jau agrāk ar liecībām nenorāja šo noslieci tavā raksturā?” - viņš atbildēs: “Tik tiešām, es saņēmu rakstītu liecību, ka šajā ziņā rīkojos nepareizi.” – “Bet kāpēc tad tu neatstāji nepareizos ieradumus?” – “Es domāju, ka rājienā jābūt kādai kļūdai; ko es sapratu – to pieņēmu, bet, ko nesapratu, to uzskatīju vienīgi par vēstneses pašas domām, tāpēc arī rājienu neatzinu par pareizu.”

Dažos gadījumos tieši tās rakstura kļūdas, kuras Dievs gribēja, lai viņa kalpi saskatītu un izlabotu, bet kuras tie atteicās atzīt, šiem cilvēkiem ir maksājušas dzīvību. Viņi sava mūža dienas varēja aizvadīt kā gaismas kanāli. Dievs vēlējās, lai tie dzīvotu, tāpēc tos pamācīja, kā pareizi rīkoties, lai spētu saglabāt savus fiziskos un garīgos spēkus un pieņemami Viņam kalpot; un, ja tie būtu atzinuši Dieva padomu un kļuvuši tādi, kādus Kungs tos vēlējās redzēt, tad tie varētu prasmīgi paaugstināt patiesību, būtu vīri, kas bauda mūsu ļaužu mīlestību un uzticību. Bet tagad viņi guļ [48] kapā, jo neatzina, ka Dievs tos pazīst labāk, nekā viņi paši sevi. Kunga domas nebija viņu domas, un Kunga ceļi nebija viņu ceļi. Šie vienpusīgie cilvēki uz darbu ir atstājuši iespaidu it visur, kur strādāja. Viņu vadītās draudzes ir ļoti novājinātas.

Dievs cilvēkus norāj tāpēc, ka Viņš tos mīl. Kungs vēlas, lai tie būtu stipri Viņa spēkā, lai tiem būtu līdzsvarots prāts un harmoniski attīstīts raksturs; tad tie varētu kļūt par priekšzīmi Dieva ganāmpulkam, ar pamācībām un piemēru vadot to tuvāk Debesīm. [Manuscript 1, 1883.]

Liecību pētīšana, meklējot attaisnojumu

Daži, kas nevēlas pieņemt gaismu, bet priekšroku dod staigāšanai pašu izvēlētajos ceļos, pētīs liecības ar mērķi atrast kaut ko tādu, kas stiprinātu neticības un nepaklausības garu. Tādā veidā radīsies šķelšanās, jo gars, kas vada uz liecību kritizēšanu, tos pamudinās novērot brāļus, lai viņos atrastu kaut ko nosodāmu. [Manuscript 73, 1908]

Sātana pēdējā krāpšana

Sātans (..) pastāvīgi izdomā dažādas viltības, lai vestu ļaudis prom no patiesības. Pašas pēdējās krāpšanas nolūks būs atņemt jebkādu iespaidu Dieva Gara liecībai. “Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma.” (Sal. pam. 29:18) Lai iedragātu Dieva atlikušo ļaužu uzticību patiesajai liecībai, ienaidnieks strādās visai atjautīgi, dažādos veidos un ar visdažādākajiem līdzekļiem. [Letter 12, 1890.]

Pret liecībām tiks iedvesmots sātanisks naids. Velns centīsies iznīcināt draudžu uzticību liecībām, jo viņam nav tik viegli krāpt un ievest dvēseles maldos, ja tiek ievēroti Dieva Gara brīdinājumi, rājieni un padomi. [Letter 40, 1890.] [49]

4. Liecību uzrakstīšana un nosūtīšana draudzei

(Šīs nodaļas materiāls draudzē parādījās 1913. gadā)

Darba apskats

(Sanatorijā, Kalifornijā, 1906. gada 8. jūlijā)

Dārgais brāli!
Ir daži, kas domā, ka viņi spēj noteikt tā darba raksturu un nozīmi, kuru Kungs man licis darīt. Par mērauklu liecību novērtēšanai tie pieņem paši savu spriedumu un izpratni.

Mans Skolotājs teica: Saki šiem cilvēkiem, ka Dievs tiem nav uzticējis liecību rakstura izsvēršanas, to šķirošanas un vērtēšanas darbu. Tie, kas to darīs, savos secinājumos noteikti kļūdīsies. Kungs vēlas redzēt ļaužu uzticību tieši viņiem norādītajā pienākumā. Ja tie staigās pa Viņa ceļu, tad arī skaidri sapratīs, ka man nozīmētais darbs nav cilvēcisks izdomājums.

Tiem, kas rūpīgi lasa liecības no pašām pirmajām to iznākšanas dienām, nav jāapmulst, domājot par to [50] izcelsmi. Ar Dieva Gara palīdzību uzrakstītās daudzās grāmatas sniedz dzīvu pierādījumu par to raksturu.

Pašās pirmajās mūsu vēsts dienās sanāksmju brīžos pār dažiem no mums bieži nāca Dieva Gars, un es tiku paņemta atklāsmē. Kungs sniedza tādu gaismu un tik nepārprotamus pierādījumus, tādu mieru, cerību un prieku, ka mūsu lūpas Viņu nemitīgi slavēja.

Literāru palīgu atbalsts

Kamēr vēl bija dzīvs mans vīrs, viņš palīdzēja un deva padomus, kā saņemtās vēstis labāk nosūtīt. Mēs pastāvīgi nemitīgi ceļojām. Dažreiz man gaisma tika dota naktīs, citreiz dienā, pirms lielām sanāksmēm. Atklāsmēs iegūto informāciju es uzticīgi pierakstīju, kad vien šim darbam bija nepieciešamais laiks un spēks. Pēc tam, kad vielu bijām kopīgi pārbaudījuši, mans vīrs izlaboja gramatiskās kļūdas un izsvītroja liekos atkārtojumus. Tad to rūpīgi pārrakstīja un nosūtīja attiecīgajām personām vai arī uz tipogrāfiju.

Darbam paplašinoties, rakstu sagatavošanā izdošanai palīgā nāca vēl citi. Pēc mana laulātā drauga nāves šajā pasākumā iesaistījās uzticīgi palīgi, kas nenogurstoši strādāja, pārrakstot liecības un sagatavojot iespiešanai jaunus rakstus.

Bet izplatītās baumas, ka kādam no palīgiem būtu atļauts pievienot savus papildinājumus vai grozīt manis paustās vēsts nozīmi, nav patiesas.

Atrodoties Austrālijā, Kungs mani pamācīja, ka V. C. Vaitu vajadzētu atbrīvot no daudziem citiem pienākumiem, ko brāļi vēlējās viņam uzlikt, lai tas būtu brīvāks un vairāk varētu palīdzēt man Kunga uzticētajā darbā. Tika dots apsolījums: “Es likšu savu Garu uz viņu un došu tam gudrību.”

Kopš atgriešanās Amerikā es vairākkārt esmu saņēmusi pamācību, ka Kungs V. C. Vaitu ir devis man par palīgu un šai darbā viņu apveltīs ar savu Garu. [51]

Īstais laiks un piemērotākais veids

Ir nepieciešams daudz gudrības un veselīgu spriešanas spēju, ko svētījis Dieva Gars, lai zinātu īsto laiku un veidu sniegtās pamācības nodošanai. Kad norājamo personu prāts vēl atrodas spēcīgu maldu varā, pilnīgi dabiski , ka tās liecībai pretosies; un tiem, kas reiz nostājušies pretī, arī vēlāk būs grūti savu netaisnību atzīt.

Pašā darba iesākumā, kad Kungs deva vēstis kādu vadošo brāļu klātbūtnē, mēs ar viņiem apspriedāmies, kā šīs pamācības vislabāk pasniegt ļaudīm. Reizēm tika nolemts atsevišķas daļas no vēsts visu sanākušo ļaužu priekšā nelasīt. Citreiz atkal tie, kuru rīcība tika norāta, lūdza, lai tās lappuses, kas pievērsa uzmanību viņu kļūdām un tiem draudošajām briesmām, izlasītu arī citiem, lai arī tie no tām varētu gūt kādu labumu.

Bieži pēc norājošo liecību izlasīšanas notika sirsnīga atzīšanās. Tad mēs vienojāmies lūgšanās, un Kungs tiem, kas bija izsūdzējuši savus pārkāpumus, atklājās ar piedodošu žēlastību. Liecību pieņemšana mūsu sanāksmēs ienesa bagātas Dieva svētības.

Es uzticīgi cenšos uzrakstīt visu, ko dievišķais Padomdevējs man laiku pa laikam ir sniedzis. Atsevišķas daļas no tā tūlīt nekavējoties tiek nosūtītas, lai apmierinātu darba neatliekamās vajadzības. Pārējās vēstis tiek paglabātas, līdz apstākļu attīstība man skaidri uzrāda, ka pienācis laiks tās izlietot. Šad un tad vadošajos sludinātājos un ārstos ir izpaudusies tieksme vēstis noraidīt, un es tiku pamācīta tādos brīžos nenodot liecības viņu rokās, jo, pakļaujoties garam, kas kārdināja un uzvarēja Ādamu un Ievu, viņi prātu un sirdi bija atvēruši ienaidnieka kontrolei. Atrazdamies uz nepareiza ceļa un maldinošu iedomu varā, viņi liecībās izlasītu to, kā tur nemaz nav, - to, kas saskan ar iepriekš dzirdētajām [52] nepareizajām ziņām. Lasīdami liecības savu pašu iekuru gaismā, tie pieviltos paši un pieviltu arī citus.

Dažreiz, kad ir uzrakstīti ļoti asi un noteikti rājieni, tie kādu laiku netiek izpausti, kamēr es ar personīgu sarakstīšanos cenšos mainīt šo cilvēku domas, kam tie adresēti. Ja visas pūles ir nesekmīgas, vēstis, nemazinot rājiena vai pārmetuma spēku, tomēr tiek nosūtītas, vienalga, vai attiecīgās personas uzklausīs, vai atmetīs vēstī izteikto patiesību.

Ja tie, uz kuru kļūdām tiek norādīts, atzīst savu ļauno rīcību, tad ienaidnieka valdzinošais spēks var tikt salauzts. Ja viņi savus grēkus nožēlo un atstāj, Dievs ir uzticīgs un taisns, Viņš šos pārkāpumus piedod un tos šķīsta no visas netaisnības. Grēkus piedodošais Pestītājs Kristus tiem noņem netīrās drēbes, pretī sniedzot jaunu ietērpu un uzliekot galvā tīru cepuri. Bet, kamēr vien tie atsakās novērsties no netaisnības, viņi nespēj attīstīt raksturu, kas varētu izturēt lielās tiesas dienas pārbaudi.

Bieži man tiek atklāta atsevišķu cilvēku nepareizā rīcība, un es saņemu pavēli nest viņiem šo rājienu un brīdinājumu saturošo vēsti.

Man ir zināms, ka daudzi, kas pievēršas ienaidnieka maldus saturošajām atziņām, šo darbu nosauks par viltus pravieša darbu un liecības izskaidros tā, lai Dieva patiesība pārvērstos melos. Sātans ir modrs; un daži, kurus Kungs pagātnē ir izlietojis savā darbā, bet kuri atļāvuši sevi piekrāpt, tiks pamudināti sniegtās vēstis izlietot nepareizi. Nevēloties uzklausīt rājienu, atsakoties pieņemt padomu, labot savu rīcību un darīt norādīto darbu, tie draudzei dotās vēstis iztulkos nepareizi un ievedīs apmulsumā arī daudzus citus.

Tomēr man dotās vēstis ir jānes tālāk tik ilgi, kamēr vien Kungs to vēlēsies. Viņš mani nav sūtījis novērst itin visus neticīgajās sirdīs auklētos pārpratumus. Arī grūtības vairosies tik ilgi, [53] cik ilgi paliks atvērtas durvis kārdinātāja priekšlikumiem. To cilvēku sirds, kuri nevēlas nākt gaismā, ir pieejamas neticībai.

Ja mans laiks un spēks tiek izšķiests tādām lietām, tad tas kalpo sātana mērķim. Kungs man ir pavēlējis: “Sniedz liecības! Tev nav jānokārto grūtības; tavs pienākums ir norāt nepareizo rīcību un atklāt Kristus taisnību!”

Atgadījums

Reiz, vēsts pirmajās dienās, tēvs Batlers un vecākais sludinātājs Hārts nonāca šaubās par liecībām. No lielā pārdzīvojuma tie vaidēja un nopūtās, bet zināmu laiku sava apjukuma iemeslus nevienam neatklāja. Tomēr, spiests uzrādīt savu neticīgo izteicienu un rīcības pamatojumu, vecākais sludinātājs Hārts atsaucās uz mazu brošūru, kas bija publicēta kā māsas Vaitas atklāsmes, izsakot drošu pārliecību, ka tur dažas atklāsmes tomēr nav ietvertas. Lielas sanāksmes priekšā abi brāļi noteikti apliecināja, ka tagad šim darbam ir zaudējuši uzticību.

Tad mans vīrs šo nelielo brošūru pasniedza vecākajam sludinātājam Hārtam un lūdza izlasīt, kas rakstīts titullapā. “E. G. Vaitas kundzes kristīgo piedzīvojumu un atziņu īss apraksts,” - tas lasīja.

Kādu brīdi valdīja klusums, bet tad mans vīrs paskaidroja, ka mums ļoti trūkst līdzekļu, tāpēc sākumā varējām iespiest tikai nelielu brošūru; un tūlīt brāļiem apsolīja, ka, tiklīdz būs pietiekoši daudz naudas, atklāsmes tiks publicētas daudz pilnīgākā veidā grāmatās.

Vecākais sludinātājs Batlers jutās dziļi aizkustināts un, paskaidrojumu dzirdējis, aicināja: “Zemosimies Dieva priekšā!” Sekoja lūgšanas, asaras un atzīšanās, kādu mēs reti kad esam piedzīvojuši.

Tēvs Batlers vēl piebilda: “Brāli Vait, piedod man; es baidījos, ka jūs slēpjat mums nepieciešamo gaismu1 Piedod man, māsa Vaita!” Un tad brīnišķā veidā pār sapulci nāca Dieva spēks. [The Writing and Sending Out of the Testimonies to the Church, pp. 3-9.] [54]

Darbs un palīgi

(Sanatorijā, Kalifornijā, 1907. gada 23. oktobrī)
Dārgo brāli [F. M.] Vilkok:

Es saņēmu un izlasīju Tavu pēdējo vēstuli. Par māsu, kas domā, ka viņai bija paredzēta vieta, kuru tagad ieņem Elena Vaita, jāsaka sekojošais: “Viņa var būt godīga, tomēr noteikti ir pievilta.”

Apmēram gadu pēc vīra nāves es jutos ļoti nespēcīga, un varēja sagaidīt, ka dzīvošu vairs tikai pavisam īsu laiku. Heldzburgas telts sanāksmē mani ienesa plašajā teltī, kur notika liela mūsu ļaužu sanāksme. Es lūdzu, lai mani pieceļ no dīvāna, uz kura gulēju, un palīdz nokļūt līdz runātāja paaugstinājumam, jo gribēju klātesošajiem teikt dažus atvadu vārdus. Kad mēģināju runāt, pār mani nāca Dieva spēks, kas caurstrāvoja visu būtni. Daudzi no tuvumā esošajiem ievēroja, cik es biju vāja, ka seja un rokas bija tik bālas, it kā pilnīgi bez asinīm, bet tiklīdz sāku runāt, viņi redzēja kā pārmainās manu lūpu un sejas nokrāsa un atzina, ka manā labā ir noticis brīnums. Es dziedināta stāvēju ļaužu priekšā un brīvi runāju.

Pēc šī piedzīvojuma saņēmu gaismu, ka Kungs mani uzcēlis, lai es vēl daudzās zemēs nestu liecību par Viņu, un ka Viņš man sniegs darbam nepieciešamo žēlastību un spēku. Tāpat tika atklāts, ka manam dēlam V. C. Vaitam jākļūst par manu palīgu un padomdevēju, ka Kungs viņam dos gudrību un skaidru izpratni. Man rādīja, ka Kungs pats viņu vadīs, ka viņš nenonāks maldos, jo atzīs Svētā Gara vadību un palīdzību.

Es saņēmu apstiprinājumu: “Darbā, ko Kungs tev devis, tu neesi viena. Dievs tevi pamācīs, kā ļaudīm pasniegt patiesību tās vienkāršībā. Patiesības Dievs tevi stiprinās, dodot pārliecinošus pierādījumus, ka Viņš tevi vada. Dievs tev dos savu Svēto Garu; tevi pavadīs Viņa žēlastība, gudrība un uzturošais spēks... [55]

Kungs būs tavs Skolotājs. Tu sastapsies ar maldinošiem iespaidiem; tie nāks visdažādākos veidos - gan kā panteisms, gan citās neticības formās; bet ej, kur Es tevi vadīšu, un tu būsi drošībā. Es likšu savu Garu uz tavu dēlu un stiprināšu viņu darbā. Viņam ir pazemīgs raksturs. Kungs viņu ir izvēlējies, lai tas veiktu īpašus pienākumus Dieva darbā. Viņš ir dzimis šim uzdevumam.”

Tādu vēsti es saņēmu 1882.gadā un kopš tā laika esmu pārliecinājusies, ka viņam tiešām ir dota gudrība. Daudz vēlāk, kādā grūtā brīdī Kungs sacīja: “Es tev esmu devis savu kalpu V. C. Vaitu, un Es viņam piešķiršu spējas saprātīgi tev palīdzēt. Es viņu apveltīšu ar prasmi visu gudri vadīt.”

Kungs man darbā ir devis arī citus uzticamus palīgus. Daudzas no manām uzrunām ir atreferētas un ļaudīm nodotas iespiestā veidā. Gandrīz visā ilgajā savas darbības laikā es dienu no dienas esmu centusies uzrakstīt to, kas man rādīts nakts atklāsmēs. Daudzas padomus sniedzošas, norājošas un iedrošinošas vēstis ir nosūtītas personīgi, citas, kuras esmu saņēmusi draudzes vajadzībām, ir publicētas periodiskajos izdevumos un grāmatās un tagad izplatītas vairākās zemēs.(..)

Darbs nepārtraukti virzās uz priekšu. Mēs nopietni pūlamies, lai mani raksti būtu pieejami ļaudīm un ceram, ka drīz tiks iespiestas vairākas jaunas grāmatas. Ja man zudīs spēki strādāt, tad darba turpināšanai ir sagatavoti uzticami palīgi.

Mani raksti pastāvīgi runās

Šajās pēdējās dienās mūsu ļaudīm ir sniegta bagātīga gaisma. Neskatoties uz to, vai vēl dzīvošu, vai mana dzīvība vairs netiks uzturēta, mani raksti nemitēsies runāt, un to darbs turpināsies, kamēr vien pastāvēs laiks. Manus rakstus sakārtotā veidā uzglabā ofisa telpās, un pat tad, kad es vairs nebūšu dzīva, šie vārdi, ko Kungs man devis, runās uz ļaudīm. Bet mani spēki pagaidām tiek uzturēti, tāpēc ceru vēl paveikt daudz ko derīgu. Iespējams, ka es dzīvošu [56] līdz Kunga atnākšanai, bet, ja ne, tad ticu, ka par mani varēs sacīt: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Kunga no šī brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” (Atkl. 14:13) (..)

Es pateicos Dievam par Viņa mīlestības apliecinājumu, par to, ka ik dienas Viņš mani māca un vada. Esmu ļoti aizņemta ar rakstīšanu. Agri no rīta un vēlu vakarā es aprakstu to, ko Kungs man atklājis. Mana darba galvenais uzdevums ir sagatavot ļaudis pastāvēšanai Kunga dienā. Kristus apsolījums ir drošs. Laiks vairs ilgi nevilksies. Mums ir jāstrādā, jābūt nomodā un jāgaida Kungs Jēzus. Mēs esam aicināti stāvēt stipri, nelokāmi, vienmēr paliekot Dieva darbā. Visām mūsu cerībām pamats ir Kristū.

Vai mūsu ļaudis pārdomā pagātni, tagadni un nākotni, kā tā ir atklājusies pasaules priekšā? Vai viņi ievēro tiem dotās brīdinošās vēstis? Vai vairāk par visu citu mēs rūpējamies par to, lai mūsu dzīve kļūtu skaidrāka un tīrāka, lai mēs varētu atstarot dievišķo līdzību? Tas jāpiedzīvo ikvienam, kurš pievienojas to pulkam, kas ir mazgāti un šķīstīti Jēra asinīs. Šiem cilvēkiem jātiek ietērptiem Kristus taisnībā. Viņa vārdam jābūt rakstītam uz to pierēm. Tiem jābūt priecīgiem cerībā uz Dieva godību. Kristus viņu vārdus ir iegravējis savu roku delnās. Kungs nekad nezaudēs interesi par ikkatruViņam piederošo dvēseli.

Sakiet draudzes locekļiem, ka tiem jānododas Dievam visā pilnībā. Lai ikviens saprot, ka tam jāslēdz derība ar upuriem. Katru dienu un katru stundu mums nepieciešamas Evaņģēlija svētības. Ar dziļi izjustu pateicību jāatzīst ikviens Kunga spēka, Viņa klātbūtnes un Viņa mīlestības pierādījums. Laime ir sasniedzama, dvēselei nostājoties pareizās attiecībās ar Dievu. Es pateicos Kungam par šo dārgo domu. Lai Viņu pagodina ikviens izteiktais vārds un paveiktais darbs. (..) Nekad liecības nav sniegtas ļaudīm vēl skaidrākā veidā kā tās, ko pēdējā laikā [57] uzrakstījusi mana spalva. Dievs man pavēl mūsu ļaužu uzmanību koncentrēt uz to, cik svarīgi tās pētīt. Lai šis darbs sākas jau tagad. Tad šīs vēstis kļūs nemirstīgas, neskatoties uz to, vai man būs atļauts strādāt, vai arī būs jāaiziet dusēt, līdz kamēr nāks Jēzus.

Saviem brāļiem es tagad iesaku: Runājiet vārdus, kas dvēseles tuvina Kristum! Nesiet augļus labos darbos! “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 3:36) Lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos, tiks izlietots viss, ko vien var iedomāties; bet Kungs noteikti rūpēsies par savu darbu. [The Writing and Sending Out of the Testimonies to the Church, pp. 10-16.]

Liecību izlietoša

Jāņem vērā laiks un vieta

No liecībām nekas nav noraidāms, nekas nav atmetams, tomēr jāņem vērā laiks un vieta. Nekam nav jānotiek nelaikā. Daži materiāli uz laiku ir jānoglabā, tāpēc ka atsevišķas personas sniegto gaismu var izlietot nepareizi. Svarīgs ir ikkatrs sīkums, un tam jāparādās piemērotā laikā. Pagātnē, pirms liecības nosūtīja publicēšanai, tās tika rūpīgi sagatavotas. Un viss materiāls pēc pirmā raksta vēlreiz tika uzmanīgi pārbaudīts.

Sakiet ļaudīm, lai tie ēd Dieva Dēla miesu un dzer Viņa asinis! Lieciet tiem priekšā Dieva Vārdu! Būs tādi, kas to pārpratīs un sagrozīs. Viņu acis ir kļuvušas aklas, tāpēc tie pieķersies attēlojumiem un izskaidrojumiem, ko sātans tiem sagatavojis, tā ka māsas Vaitas teiktajiem vārdiem tiks piešķirta pavisam cita nozīme. Sātans tikpat noteikti sevi sauc par Kristus bērnu kā Jūda, kurš nostājās apsūdzētāju pusē. Šie cilvēki ir iemācījušies sagrozīt patiesību, jo tie gājuši ļaunā ienaidnieka skolā. Viņu apraksts sniegts Cakarijas grāmatas trešajā nodaļā. Dievam pasaulē nekas nav tik dārgs kā Viņa draudze. Sātans jau ir darbojies pie cilvēku prāta un viltīgā veidā arī turpinās postīt svēto patiesību. [58]

Kompilāciju publicēšana

Es skaidri zinu, ka, ja katrs, kurš domā, ka ir spējīgs sarakstīt grāmatas, to darītu un šos darbus izdotu, pieprasot, lai mūsu izdevniecības nami tos ieteic, tad pasaulē pārpilnībā tiktu izsētas nezāles. Daudzi no mūsu pašu ļaudīm man raksta, sirsnīgā apņēmībā lūdzot atļauju izlietot manus rakstus, lai piešķirtu spēku tematiem, kurus viņi vēlas pasniegt ļaudīm tādā veidā, lai atstātu uz tiem dziļāku iespaidu.

Tiešām, dažu jautājumu iztirzāšana būtu pamatota, bet es neuzdrošinos atzīt par labu, ka liecības tiktu izlietotas tādā veidā, vai atļaut, ka tematu, kas pats par sevi var būt labs, apskatītu tā, kā viņi to iecerējuši.

Ja arī es zinātu, ka personas, kuras izteikušas šos priekšlikumus, būtu spējīgas gudri īstenot ieceri, par ko tās raksta, tomēr es neuzdrošinos ne vismazākajā mērā piekrist, ka manus rakstus izlieto viņu ierosinātajā veidā. Rēķinoties ar tādu darbu, būtu jāapsver daudzi apstākļi, jo, lietojot liecības kāda temata atbalstīšanai, kas ietekmējis autora prātu, citāti no tām var radīt iespaidu, kas atšķiras no tā, ko cilvēks gūtu, lasot šīs liecības sākotnējā kontekstā. [The Writing and Sending Out of the Testimonies to the Church, pp. 25,26.] [59]

5. Paskaidrojumi par pašām pirmajām vēstīm

Atbilde izaicinājumam

(Drīz pēc E. G. Vaitas pirmo grāmatu izdošanas 1882. gadā –Kristīgie piedzīvojumi un atklāsmes, Pielikums piedzīvojumiem un atklāsmēm un Garīgās dāvanas I sējums, kas tagad ietverts grāmatā Agrīnie raksti, - atskanēja jautājumi par dažu rakstu pabeigtību un atsevišķu šeit vai agrāk publicētajos darbos iespiesto paziņojumu nozīmi. Uz šiem jautājumiem Vaitas kundze 1883. gadā atbildēja ar sekojošo oficiālo paziņojumu, kur paskaidrojumi tika doti izteicienam par “aizvērtām durvīm”. Vēl citus norādījumus, ko nozīmē izteiciens “aizvērtās durvis”, var atrast grāmatā Lielā cīņa, 429-432 lpp. –Pilnvaroto padome)

Nesen manu uzmanību saistīja sešpadsmit lappušu biezā brošūra ar nosaukumu Vaitas kundzes agrāko rakstu salīdzinājums ar vēlākajiem izdevumiem, ko publicējis C no Meriēnas, Aijovas štatā. Autors konstatē, ka atsevišķas daļas no manām pirmajām atklāsmēm, kā tās publicētas sākumā, ir noklusētas nesen izdotajā grāmatā Agrīnie raksti, un viņš pieļauj iespēju, ka iemesls tādai noklusēšanai varētu būt mūsu tautas atsacīšanās no mācībām, kuras satur šie minētie fragmenti.

Tāpat viņš mūs apsūdz apzinātā krāpšanā, iesakot grāmatu Agrīnie raksti kā manu pirmo atklāsmju pilnīgu atkārtotu izdevumu, kas no sākotnējā darba atšķiras vienīgi ar izmainītiem vārdiem.

Pirms apskatu atsevišķus fragmentus, kas, pēc viņa teiktā, [60] ir izlaisti, vēl jāpaskaidro vairāki citi fakti. Kad pirmo reizi brošūras veidā publicēja manas pirmās atklāsmes ( šeit norādīts uz 24 lappušu brošūru Vēsts mazajam ganāmpulkam, kuru 1847. gadā izdeva Džeimss Vaits un kura ietvēra trīs E. G. Vaitas ziņojumus), tirāža bija maza un to ātri izpirka. Pēc dažiem gadiem tai sekoja lielāka grāmata Kristīgie piedzīvojumi un atklāsmes, kas ar daudziem papildus materiāliem tika iespiesta 1851. gadā.

Tā kā izdevniecības darbs sākumā bieži saistījās ar vietas maiņu un man gandrīz nepārtraukti nācās ceļot, jo darbs prasīja doties no Menas un Teksasu un no Mičiganas uz Kaliforniju, kā rezultātā līdzenumu šķērsoju ne mazāk kā septiņpadsmit reizes, es pazaudēju visas pēdas pirmajiem publicētajiem darbiem. Kad pagājušajā rudenī Oklendā nolēma izdot grāmatu Agrīnie raksti, Piedzīvojumi un atklāsmes kopiju bijām spiesti aizņemties no Mičiganas. Tā darot, mēs domājām, ka esam ieguvuši sākumā publicēto atklāsmju precīzu kopiju. Tās izdeva no jauna, un, kā paskaidrots grāmatas Agrīnie raksti ievadā, atkārtotais izdevums no sākotnējā darba atšķīrās vienīgi ar izmainītiem vārdiem.

Un šeit es gribētu apstāties, lai pateiktu, ka mūsu ļaudis, kuru īpašumā ir kāda vai pat visas manu pirmo atklāsmju kopijas, kā tās publicētas 1851. gadā, izdarītu man lielu pakalpojumu, ja viņi tās nekavējoties atsūtītu. Pēc pārrakstīšanas es kopijas tūlīt atkal atdotu.

Man nav ne mazākās vēlēšanās atturēt kaut ko no kādreiz publicētā. Turpretī es izjustu lielu gandarījumu, pasniedzot sabiedrībai ik rindu no maniem rakstiem, kas jebkad iespiesti.

Ēlī Kērtisa sagrozītās liecības

Pastāv arī vēl kāds cits fakts, kas šeit būtu jāpaskaidro. Es neesmu atbildīga par visu, kas iespiests it kā manā vārdā. Pēc tam, kad sākumā tika publicētas manas pirmās atklāsmes, parādījās vairāki raksti, it kā no manis, kuros tika stāstīts, ko Kungs man rādījis, bet kas pauda mācības, kurām es neticu. Šie paziņojumi bija publicēti laikrakstā, kuru rediģēja Kērtisa kungs. [61] Par laikraksta nosaukumu neesmu droša. Kopš tā laika aizritējušajos rūpju un darba gados mazāk svarīgie sīkumi ir aizmirsušies un atmiņā saglabājies tikai pats svarīgākais.

Šis vīrs ņēma manas spalvas uzrakstītās liecības un tās pilnībā pārveidoja un sagrozīja, bez kādas saskaņošanas izraujot no kopsakarības atsevišķus teikumus un teikto vēl papildinot pats ar savām domām, tomēr beidzot pievienojot manu vārdu, it kā tās nāktu tieši no manis.

Iepazinušies ar šiem darbiem, mēs viņam rakstījām, izsakot savu izbrīnu un neapmierinātību un aizliedzot tādā veidā pārveidot manas liecības. Viņš atbildēja, ka varot publicēt, ko vien vēlas, jo viņš zinot, ka atklāsmēm jābūt tādām, kā viņš tās pasniedzis, un ja es tās būtu uzrakstījusi, kā Kungs man devis, tad tās runātu tieši par šīm lietām. Viņš apgalvoja, ka, ja atklāsmes dotas par labu draudzei, tad viņam esot tiesības tās izlietot, kā pašam patīk.

Dažas no šīm lapām vēl joprojām var būt pieejamas un var tikt pasniegtas kā no manis nākušas, bet es par tām neatbildu. Agrīnie raksti ir sastādīti manā uzraudzībā, un, tā kā 1851. gadā publicētais Piedzīvojumi un atklāsmes bija pirmais mūsu izdevums un mums nav nekādu ziņu par kādu vēlāku papildinājumu laikrakstos vai brošūrās, es neatbildu par to, ka tur it kā esot kas izlaists.

Pirmais izlaidums

Pirmais citāts, kuru piemin C, ir no divdesmit četru lappušu brošūras, kas tika izdota 1847. gadā un saucās Vēsts mazajam ganāmpulkam. Lūk, rindas, kas izlaistas grāmatā Piedzīvojumi un atklāsmes:

“Tiem ( kas atsacījās no savas ticības 44. gada kustībā) bija tikpat neiespējami no jauna atgriezties uz ceļa un iet uz pilsētu kā visai ļaunajai pasaulei, kuru Dievs bija atmetis. Viņi ceļā krita viens pēc otra.”

Es pievienošu arī kontekstu, lai šie izteicieni būtu vēl skaidrāk saprotami: [62]

“Pie ģimenes altāra lūdzot, pār mani nāca Svētais Gars, un man šķita, ka paceļos arvien augstāk un augstāk, tālu pāri tumšajai pasaulei. Es atskatījos, lai redzētu, kur atrodas Adventes ļaudis, bet nevarēju tos ieraudzīt, līdz kāda balss man sacīja: “Skaties vēlreiz, un skaties mazliet augstāk!” Un tad, kad es pacēlu savas acis, ievēroju kādu taisnu, šauru taku, kura veda augstu pāri pasaulei. Adventes tauta pa to ceļoja uz pilsētu, kas atradās tālu priekšā, takas galā. Aiz viņiem, ceļa sākumā, bija redzama spoža gaisma, kas attēloja Pusnakts saucienu, kā man to paskaidroja kāds eņģelis. Šī gaisma apspīdēja taku visā tās garumā, darot gaišu ceļu zem kājām, lai tie nekluptu. Kad viņi raudzījās uz Jēzu, kas atradās tieši priekšā, vadīdams tos uz pilsētu, tie bija drošībā. Bet drīz daži pagura un sāka runāt, ka līdz pilsētai vēl tālu, tie esot cerējuši daudz ātrāk tur nokļūt. Tad Jēzus tos iedrošināja, pacēlis savu godības pilno roku, no kuras izstaroja gaisma, viļņodamās pār Adventes pulku, kas izsaucās: “Alelujā!” Citi tomēr pārsteidzīgi noliedza aiz tiem esošo gaismu un sacīja, ka tas neesot bijis Dievs, kas viņus tik tālu izvedis. Tad gaisma aiz viņiem nodzisa, atstājot tos pilnīgā tumsā; tie paklupa, pazaudēja no skata Jēzu un nokrita no takas lejā zem viņiem esošajā tumšajā, ļaunajā pasaulē.”

Tad sekoja fragments, par kuru iebilst, ka tas ir oriģinālā, bet nav atrodams ne brošūrā Piedzīvojumi un atklāsmes, ne grāmatā Agrīnie raksti:

“Tiem (kas atsacījās no savas ticības 44. gada kustībā) bija tikpat neiespējami no jauna atgriezties uz ceļa un iet uz pilsētu, kā visai ļaunajai pasaulei, kuru Dievs bija atmetis. Viņi ceļā krita viens pēc otra.”

Definējums “aizvērtas durvis”

Tiek apgalvots, ka šis izteiciens apstiprina mācību par “aizvērtajām durvīm” un tāpēc vēlākos izdevumos ir izlaists. Tomēr patiesībā tas apliecina vienīgi to, pie kā mēs kā tauta esam turējušies un joprojām turamies, ko es tūlīt paskaidrošu. [63]

Kādu laiku pēc vilšanās 1844. gadā es kopā ar adventistu lielāko daļu domāju, ka tad pasaulei uz visiem laikiem tika aizvērtas žēlastības durvis. Šo viedokli es pieņēmu, kad man vēl nebija dota neviena atklāsme. Bet tad Dievs man sniedza gaismu, kas izlaboja mūsu kļūdu un darīja mūs spējīgus saskatīt patieso stāvokli.

Es joprojām ticu, ka teorija par aizvērtajām durvīm ir pareiza, tikai ne tādā nozīmē, kā mēs šo terminu lietojām sākumā vai arī kā to lietojuši mani pretinieki.

Arī Noas dienās durvis tika aizvērtas. Tai laikā grēcīgajai cilvēcei atņēma Dieva Garu, un tā aizgāja bojā Plūdu ūdeņos. Pats Dievs sentēvam Noam deva vēsti par aizvērtajām durvīm:

“Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.” (1. Moz. 6:3)

Durvis vēl tika aizvērtas Ābrahama dienās. Žēlastība mitējās lūgt Sodomas iedzīvotājus, un visus, izņemot Latu, viņa sievu un divas meitas, iznīcināja no Debesīm sūtītā uguns.

Durvis tika aizvērtas pat Kristus dienās. Dieva Dēls tā laika paaudzes neticīgajiem jūdiem paziņoja: “Jūsu nams jums tiks atstāts postā.” (Mat. 23:38)

Skatīdamies pāri laika straumei uz pēdējām dienām, tas pats bezgalīgais Spēks Jānim lika pasludināt:

“Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz un neviens neatver.” (Atkl. 3:7)

Man atklāsmē ir rādīts, un es joprojām ticu, ka arī 1844. gadā durvis tika aizslēgtas. Visi, kas redzēja pirmā un otrā eņģeļa vēsts gaismu un to atmeta, tika atstāti tumsā. Tāpat tie, kas to atzina un saņēma Svēto Garu, kurš pavadīja no Debesīm sūtītās vēsts pasludināšanu, bet vēlāk atsacījās no savas ticības un agrākos piedzīvojumus nosauca par maldiem, līdz ar to atraidīja Dieva Garu, un Tas viņus vairs ilgāk neaizstāvēja.

Ļaudis, kas gaismu neredzēja, nav vainojami tās atmešanā. Dieva Gars vairs nespēja aizsniegt vienīgi to šķiru, [64] kas Debesu sūtīto gaismu noniecināja. Un šī šķira, kā jau to esmu teikusi, sevī ietvēra gan tos, kas atsacījās vēsti pieņemt, gan arī tos, kas to pieņēma, bet pēc tam no savas ticības atteicās. Tiem var būt dievbijības forma un tie var uzdoties par Kristus sekotājiem, bet, iztrūkstot dzīvai savienībai ar Dievu, tie tagad atrodas sātana maldu gūstā. Atklāsmē man tika rādītas šīs abas šķiras – tie, kas iepriekš pieņemto gaismu atzina par maldiem, un pasaules ļaunie cilvēki, kas, noraidot gaismu, noraidīja arī Dievu. Nekas tamlīdzīgs nav sacīts par ļaudīm, kuri gaismu nav redzējuši un tāpēc nav vainojami tās atmešanā.

Lai pierādītu, ka es esmu ticējusi mācībai par aizvērtajām durvīm un to arī sludinājusi, C kungs sniedz citātu no 1861. gada 11. jūnija Review, ko parakstījuši deviņi ievērojami mūsu draudzes locekļi. Citāts skan sekojoši:

“Mūsu spriedumi par priekšā stāvošo darbu tad bija visneskaidrākie un nenoteiktākie, un daži joprojām turējās pie uzskatiem, kurus 1844. gadā Viljama Millera vadībā pieņēma adventes ticīgo kopa, ka mūsu darbs “pasaules” labā ir pabeigts un vēsts attiecas vairs tikai uz tiem, kas jau no sākuma ticēja Kristus atnākšanai. Šī pārliecība bija tik stipra, ka viens no mūsu vidus gandrīz noraidīja vēsti tikai tāpēc, ka šaubījās, vai viņam ir iespējams izglābties, jo viņš nebija 1844. gada kustības dalībnieks.”

Te es varu tikai piebilst, ka tajā pašā sapulcē, kurā izvirzīja uzskatus, ka vēsts neattiecas uz šo brāli, es atklāsmē saņēmu norādījumu viņu iedrošināt cerēt uz Dievu un savu sirdi pilnībā nodot Jēzum, ko viņš arī nekavējoties izdarīja.

Nepamatots pieņēmums

Grāmatā Vēsts mazajam ganāmpulkam es kādā vietā runāju par Jauno Zemi un teicu, ka tur redzēju senatnes svētos vīrus: “Ābrahāmu, Īzāku, Jēkabu, Noa, Daniēlu un daudzus tiem līdzīgus”. Atsaucoties uz maniem vārdiem, ka esmu redzējusi šos cilvēkus, mūsu pretinieki pieņem, ka es tad vēl esot ticējusi dvēseles nemirstībai un tāpēc, [65] ka šajā jautājumā mani uzskati tagad mainījušies, esmu atzinusi par nepieciešamu šīs rindas noklusēt. Tas tomēr ir tikpat tālu no patiesības kā visi citi pieņēmumi.

Jau 1844. gadā es pievienojos mācībai, pie kuras turamies arī tagad, ka nav nemirstīgas dvēseles. To var saprast, lasot 170., 171. lappusi grāmatā Life Sketches, [1880. gada izdevumā. Tāpat 1915. gada izdevumā, 49. lpp., un Testimonies I, 39., 40.lpp.] un es nekad ne ar balsi, ne ar spalvu neesmu aizstāvējusi ko citu. Ja mēs šo fragmentu būtu noklusējuši tāpēc, ka tas māca par dvēseles nemirstību, tad būtu nepieciešams noklusēt arī citus attiecīgus fragmentus.

Atstāstot savu pirmo atklāsmi grāmatā Agrīnie raksti, es 13. lappusē [latviešu izdevumā – 36. lpp.] pieminēju, ka esmu redzējusi pavisam nesen Jēzū aizmigušos brāļus un apliecināju, ka man rādīts liels pulks, kas savas ticības dēļ miruši mocekļa nāvē.

It kā “noklusētais” fragments par dvēseles nemirstību nerunā vairāk kā tikko pieminētie izteicieni.

Patiesība ir tāda, ka es šajās atklāsmēs tiku pārcelta nākotnē, kad augšāmcēlušies svētie tiks sapulcināti Dieva valstībā. Tāpat man tika rādītas tiesas ainas, Kristus otrā atnākšana un svēto dzīve Jaunajā Zemē. Vai kāds vēlētos pieņemt, ka šie notikumi norisinās jau tagad? Apsūdzot mani krāpšanā, pamatojoties vienīgi uz “pieņēmumu”, pretinieki tikai parāda, kādā garā tie darbojas.

Citātu sagrozīšana

Šajā citātā ir atrodami arī vārdi: “Es redzēju divas garas zelta kārtis, pie kurām karājās sudraba stieples, un pie stieplēm – brīnišķīgi vīnogu ķekari.”

Mani pretinieki smejas: “Cik vājš un bērnišķīgs izteiciens par brīnišķīgiem vīnogu ķekariem, kas aug uz sudraba stieplēm, kuras piestiprinātas pie zelta kārtīm.”

Kādi motīvi ir pamudinājuši šo rindu autoru sagrozīt manus vārdus? Es neteicu, ka vīnogu ķekari auga uz sudraba stieplēm. Visu redzēto es aprakstīju tā, [66] kā to sapratu. Nav iedomājams, ka vīnogu ķekari būtu piestiprināti sudraba stieplēm vai zelta kārtīm, bet rādītajā ainā man tā izskatījās. Līdzīgus izteicienus katrs cilvēks ik dienas lieto parastajās sarunās. Kad mēs runājam par zelta augļiem, tad nav jāsaprot, ka augļus tiešām veido šis dārgais metāls, bet tikai tas, ka augļi izskatījās kā no zelta. Ja šo principu attiecina uz maniem izteicieniem, līdz ar to tiek novērsti visi pārpratumi.

Dieva zīmogs

Cita it kā “noklusēta” rakstu rinda esot: ”Labi, slavējiet Kungu, brāļi un māsas, jo tā ir īpaša sanāksme tiem, kas saņēmuši dzīvā Dieva zīmogu.”

Šajos vārdos nav nekā, ko mēs joprojām nemācītu. Ieskatoties mūsu publicētajos darbos, mēs it visur redzam pārliecību, ka dzīvie taisnie Dieva zīmogu saņems pirms pārbaudes laika beigām, kā arī to, ka viņi Dieva valstībā baudīs īpašu godu.

Atteikšanās no Sabata

Sekojošais fragments esot izlaists no grāmatā Agrīnie raksti 25-28. lpp. (latviešu izdevumā – 46-49. lpp.) atstāstītās atklāsmes:

“Un, ja kāds ticēja un ievēroja Sabatu, saņemot to pavadošās svētības, bet pēc tam no tā atteicās un pārkāpa svēto bausli, tas sev svētās pilsētas vārtus aizslēdza tikpat droši, kā ir viens Dievs, kas valda Debesīs.”

Tie, kas skaidri sapratuši un pilnīgi pieņēmuši ceturtā baušļa patiesību un baudījuši paklausības svētības, bet pēc tam atsacījušies no savas ticības un uzdrošinājušies pārkāpt Dieva likumu, atradīs, ka, paliekot šajā nepaklausības takā, Dieva pilsētas vārti tiem tiešām būs aizvērti.

“Laiks ir tuvu beigām”

Tāpat kāds Piedzīvojumos un atklāsmēs 1851. gadā publicētais paziņojums, kas ietverts arī grāmatā Agrīnie raksti 58. lappusē (latviešu izdevumā – 64. lpp.), ir citēts kā pierādījums manu liecību nepatiesumam: [67]

“Es redzēju, ka laiks, kas Jēzum jāpavada Vissvētākajā vietā, bija tuvu beigām, ka tas vēl var turpināties, bet tikai nedaudz ilgāk.”

Vadoties pēc tā, kā šī patiesība man tika parādīta, šķita, ka Kristus kalpošanas laiks ir gandrīz beidzies. Vai mani var apsūdzēt melos, ja laiks ir turpinājies ilgāk, nekā mana liecība to šķietami rāda? Kā ir ar Kristus un Viņa mācekļu liecībām? Vai arī viņi bija piekrāpti?

Pāvils korintiešiem raksta:
“Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecētie; un, kas raud, kā tādi, kas neraud; un, kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas.” (1. Kor. 7: 29,30)
Un atkal, Vēstulē romiešiem, viņš saka:
“Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu; tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās.” (Rom. 13:12)
Un no Patmas Kristus runā uz mums ar mīļotā Jāņa vārdiem:
“Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu.” (Atkl. 1:3) “Kungs, svēto praviešu Dievs, savu eņģeli ir sūtījis rādīt saviem kalpiem to, kam jānotiek īsā laikā. Redzi, Es nāku drīz. Svētīgs ir tas, kas tur pravieša vārdus, kas šajā grāmatā.” (Atkl. 22:6,7)

Dieva eņģeļi savās vēstīs cilvēkiem laiku attēlo kā ļoti īsu. Tā tas vienmēr arī man ir rādīts. Tiešām, laiks ir turpinājies ilgāk, nekā mēs gaidījām šīs vēsts sākumā. Mūsu Pestītājs nav atnācis tik drīz, kā cerējām. Bet vai Kunga Vārds ir kļūdījies? Nekad! Vienmēr jāatceras, ka Dieva apsolījumi un brīdinājumi ir vienlīdz atkarīgi no nosacījumiem.

Dievs savai tautai bija uzticējis darbu, kas tai virs Zemes jāpabeidz. Trešā eņģeļa vēsts bija jāpasludina, ticīgo prāts bija jāpievērš Debesu svētnīcai, kur Kristus iegājis salīdzināt savus ļaudis. Sabata reforma bija [68] jāvirza uz priekšu. Bija jāaizmūrē plaisa Dieva likumā un skaļā balsī jāpasludina vēsts, lai visi Zemes iedzīvotāji dzirdētu brīdinājumu. Kunga ļaudīm jāattīra savas dvēseles, paklausot patiesībai, un jāsagatavojas, lai, Viņam atnākot, bez vainas varētu pastāvēt Dieva priekšā.

Ja adventisti pēc lielās vilšanās 1844. gadā būtu stingri turējušies pie savas ticības un vienoti sekojuši Dievam Viņa tālredzīgi sagatavotajā ceļā, pieņemot trešā eņģeļa vēsti un Svētā Gara spēkā to pasludinot pasaulei, tad Kungs, tiem pūloties, būtu vareni strādājis, darbs būtu pabeigts un Kristus jau būtu atnācis, lai atalgotu savus ļaudis.

Bet šaubu un nedrošības laikā, kas sekoja pēc vilšanās, daudzi adventes ticīgie no savas pārliecības atteicās. Sākās strīdi un šķelšanās. Vairākums gan mutiski, gan rakstiski nostājās pret tiem nedaudzajiem, kuri, sekojot Dieva vadībai, pieņēma Sabata reformu un sāka sludināt trešā eņģeļa vēsti. Daudzi, kam savu laiku un spējas vajadzēja veltīt vienam mērķim – lai brīdinātu pasauli, - bija aizņemti ar pretošanos Sabata patiesībai, un, savukārt, tās aizstāvjiem nācās izšķiest spēkus, atbildot šiem pretiniekiem un patiesību aizsargājot. Tā darbs tika kavēts un pasaule atstāta tumsā. Ja visi adventisti būtu apvienojušies uz Dieva baušļu un Jēzus ticības pamata, cik daudz savādāka tad būtu bijusi mūsu vēsture!

Tas nebija Dieva prāts, lai Kristus ar atnākšanu tā vilcinātos. Tāpat Dievs nebija plānojis, ka Viņa izredzētajai Israēla tautai četrdesmit gadus vajadzēs klīst tuksnesī. Viņš apsolīja savus ļaudis vest tieši uz Kānaānas zemi, lai tie tur dzīvotu kā svēta, veselīga un laimīga tauta. Bet tie, kuriem vispirms šo vēsti sludināja, neiegāja “neticības dēļ” (Ebr. 3:19). Viņu sirdi pildīja kurnēšana, sacelšanās gars un ienaids, tāpēc Kungs nevarēja piepildīt tiem dotos derības apsolījumus. [69]

Neticība, kurnēšana un pretošanās senajam Israēlam četrdesmit gadus neļāva ieiet apsolītajā zemē. Tie paši grēki aizkavējuši mūsu laika Israēla ieiešanu Debesu Kānaānā. Bet Dievs savos apsolījumos nekādā ziņā nav kļūdījies. Tā ir neticība, pasaulīgums, nesvēta dzīve un strīdi starp cilvēkiem, kuri saucas par Kunga ļaudīm, kas mūs tik daudz gadus aizturējuši šai grēka un bēdu pasaulē.

Vēl esot divi citi fragmenti, kas atrodami manā pirmajā grāmatā, bet netiekot publicēti vēlākajos rakstos. Par tiem vēlos teikt vienīgi to, ka, līdzko būšu dabūjusi kādu sākotnējo eksemplāru un pati pārliecināšos par šo izteicienu pareizību visa raksta kopsakarībā, tad arī varēšu dot saprātīgu paskaidrojumu.

Pēdējo dienu smējēji

Kopš paša darba iesākuma mani ir pavadījis naids, pārmetumi un nepatiesi apvainojumi. Neapmierinātie, formālie un fanātiski noskaņotie ļaudis ir kāri uztvēruši un tālu izplatījuši zemiskas apsūdzības un neslavu ceļošas baumas. Tā saucamajās tradicionālajās baznīcās ir sludinātāji, kas ceļo no vienas vietas uz otru, lai karotu pret septītās dienas adventistiem, un Vaitas kundzi viņi izlieto kā savu galveno argumentu. Šie sludinātāji, kas sevi sauc par Dieva sargkareivjiem, patiesībā ir kļuvuši par vadoņiem pēdējo dienu smējējiem.

Savos uzbrukumos Vaitas kundzei ir apvienojušies atkritušo baznīcu kalpotāji, pirmās dienas adventisti un visa neticīgā pasaule. Šis karš ilgst jau gandrīz četrdesmit gadu, bet es viņu zemiskajām runām, pārmetumiem un minējumiem neesmu atļāvusies pievērst uzmanību. Un arī tagad es neatkāptos no šī ieraduma, ja vien patiesības ienaidnieki, ar lielu prieku pasludinot mani par krāpnieci, neievestu maldos godīgas dvēseles. Cerot šiem cilvēkiem palīdzēt, es tomēr sniegšu dažus paskaidrojumus.

Nedomāju, ka aizsniegšu ļaudis, kas bija iepazinušies ar patiesības gaismu, bet pēc tam no tās atteicās, - tos, kuri tagad nodevušies aizspriedumiem un savu sirdi nocietinājuši neticībā.

Debesu Majestāte Jēzus, Viņš, kurš ir viens ar [70] Dievu, pasaulē dzīvoja trīsdesmit trīs gadus, tomēr tikai nedaudzi atzina Viņa dievišķo raksturu. Vai tad es, tik niecīgais, nespēcīgais un trauslais cilvēciskais radījums, drīkstētu sagaidīt lielākas sekmes nekā pasaules Pestītājs?

Līdzko biju nodevusies šim darbam, lai ietu, kad Dievs man pavēl, un runātu uz ļaudīm Viņa vārdā, es zināju, ka sastapšos ar pretestību, pārmetumiem un vajāšanām. Tomēr neesmu vīlusies. Ja es būtu paļāvusies uz cilvēku piekrišanu, tad jau sen būtu zaudējusi drosmi. Bet es skatījos uz Jēzu un redzēju, ka arī Viņam, pilnīgi nevainīgajam, uzbruka neslavu ceļošas mēles. Par savu dievbijību augstās domās esoši vīri kā spiegi izsekoja Pestītāja gaitām un darīja visu iespējamo, lai liktu šķēršļus Viņa ceļā. Tomēr, būdams visspēcīgs, Kungs saviem pretiniekiem neatmaksāja pēc viņu grēkiem. Jēzus tos būtu varējis pārsteigt ar savas atriebības bultām, tomēr tā nedarīja. Viņš gan izteica asus pārmetumus, nosodot šo cilvēku liekulību un samaitātību, bet, kad Viņa vēsti atraidīja vai arī Tam draudēja dzīvības briesmas, Kungs mierīgi aizgāja uz citu vietu, nesot ļaudīm dzīvības vārdus. Un es savā vājumā esmu centusies sekot Pestītāja piemēram.

Naids pret patiesības aizstāvjiem

Ak, cik dedzīgi farizeji centās pierādīt, ka Kristus ir krāpnieks! Kā tie uzmanīja katru viņa vārdu, lai visu teikto sagrozītu un iztulkotu nepareizi! Lepnums, aizspriedumi un kaislības Dieva Dēla liecībai noslēdza visas dvēseles pieejas. Kad Kungs skaidri norāja viņu netaisnību un teica, ka viņu darbi pierāda, ka tie ir sātana bērni, tie saniknoti atvairīja apsūdzību, sakot: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un Tevī ir velns?”

Visi pret Kristu vērstie pierādījumi pamatojās uz meliem. Tieši to pašu piedzīvoja Stefans un Pāvils. Tomēr pat visvājākajiem un neticamākajiem paziņojumiem, kas nāk no netaisno puses, vienmēr ir bijis savs iespaids, jo ir taču daudzi, kas savā nesvētajā sirdī ilgojas, [71] lai tie būtu patiesi. Tādi arvien ir gatavi pieķerties katram šķietamam pārkāpumam vai kļūdai cilvēkos, kuri tiem atgādinājuši nepatīkamu patiesību.

Mums nevajadzētu justies pārsteigtiem, ja tie, kuriem patīk meli, ļaunus minējumus steidzīgi uztver kā neapšaubāmus faktus. Kristus vārdu gudrība atkal un atkal noveda apmulsumā Viņa pretiniekus un lika tiem apklust, tomēr tie joprojām kāri uzklausīja visas baumas un meklēja ieganstus uzmākties Jēzum ar naidīgiem jautājumiem. Tie bija apņēmušies no sava nodoma nekad neatkāpties. Tie labi saprata, ka, Jēzum turpinot savu darbu, daudzi sāks Viņam ticēt un rakstu mācītāji un farizeji zaudēs pār ļaudīm varu. Tāpēc tie bija gatavi nodoties jebkādai nekrietnai rīcībai vai nicināmam pasākumam, lai tikai piepildītu savus ļaunos nodomus pret Viņu. Tie ienīda herodiešus, tomēr saistījās ar šiem senajiem ienaidniekiem, lai izstrādātu plānu, kā zemi atbrīvot no Kristus klātbūtnes.

Tāds bija gars, ar kuru Dieva Dēlam stājās pretī ļaudis, kurus Viņš bija nācis glābt. Vai tad kāds, kurš cenšas paklausīt Dievam un nest pasaulei Viņa patiesības vēsti, drīkst sagaidīt draudzīgāku uzņemšanu par to, kādu dāvāja Kristum?

Man nav ļauns prāts pret tiem, kas mēģina atņemt iespaidu vēstij, ko Dievs devis savu ļaužu norāšanai, brīdināšanai un iedrošināšanai, bet kā Kristus vēstnesei man jāaizstāv patiesība. Kas tie par cilvēkiem, kuri tik dedzīgi pret mani cīnās? Vai tie ir skaidrie un svētie ticības bērni? Vai viņi ir piedzimuši no jauna? Vai tie ir dievišķās dabas dalībnieki? Vai tie mīl Jēzu un atklāj Viņa lēnprātības un pazemības garu? “No viņu augļiem jums tie jāpazīst.” (Mat. 7:20) Vai tie vairāk atgādina pirmos mācekļus vai viltīgos rakstu mācītājus un farizejus, kas pastāvīgi modri sekoja Kristum, meklējot Viņa vārdos iemeslu apsūdzībai? Pievērsiet uzmanību šo seno ticības pretinieku viltīgajai rīcībai – kā likumu sargi, priesteri, rakstu mācītāji un valdošās amatpersonas apvienojās, lai tikai atrastu kaut ko pret Viņu, kurš bija pasaules Gaisma.

Un kāpēc tie tik ļoti vēlējās Kristu [72] pazudināt? Tie vienkārši nemīlēja Viņa mācību un norādījumus, un tiem nepatika, ka ļaudis tagad uzmanību pievērsa Viņam, atstājot savus agrākos vadītājus.

Cilvēciskā daba vēl arvien ir tāda pati. Lai tie, kas cenšas likt šķēršļus manā ceļā un iznīcināt manu vārdu iespaidu, nepieviļ sevi ar domu, ka viņi kalpo Dievam. Tie izdabā citam Kungam un saņems algu atbilstoši savam darbam.

Kamēr vien pastāvēs sātans, turpināsies sacelšanās. Ļaudis, kurus vada viņa gars, neatšķirs Dieva Garu un nedzirdēs Tā balsi, līdz atskanēs pavēle: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” (Atkl. 22:11) Es zinu, ka man būs jāstājas pretī ļaunprātībai no to puses, kas nicina gaismu, kuru Dievam ir paticis dot.

Pietiekami pierādījumi tiem, kam godīga sirds

Kungam ir plāns dot pietiekamus pierādījumus par Viņa darba dievišķo raksturu, lai pārliecinātu it visus, kas godīgi vēlas iepazīties ar patiesību. Bet Viņš nekad nenovērsīs visas iespējas šaubīties. Ikkatrs, kas vēlēsies to darīt, atradīs iemeslus, lai pieķertos sīkumiem.

Es jūtu līdzi ikvienam, kurš ir nostājies uz šaubu un neticības ceļa. Es ar prieku viņiem palīdzētu, ja vien to varētu, bet pagātnes pieredze dod maz cerību, ka tie kādreiz varētu nākt pie gaismas. Nekāds pierādījumu daudzums nepārliecinās cilvēkus par patiesību, kamēr tie nevēlēsies apspiest savu lepnumu, klusināt miesīgo dabu un kļūt par skolniekiem Kristus skolā.

Ietiepība un savu uzskatu paaugstināšana daudziem ir likusi atmest Debesu gaismu. Viņi turas pie savām iemīļotajām idejām, dīvainajiem Rakstu izskaidrojumiem un bīstamajiem maldiem; un, ja tiek dota liecība šo nepareizo uzskatu novēršanai, tie neapmierināti aiziet prom, līdzīgi daudziem Kristus laikabiedriem.

Gandrīz nemaz netiek ņemta vērā to cilvēku nevainojamā dzīve un raksturs, kas uz ļaudīm runā Dieva vārdā, tā neizraisa uzticību. Kāpēc? Vienīgi tādēļ, ka šie cilvēki [73] ļaudīm stāsta patiesību. Tas, brāļi, ir arī mans pārkāpums. Bet, ja tiek izplatītas nepatiesas baumas, ja ar kādu secinājumu vai pieņēmumu tiek nomelnots Kristus vēstneša raksturs, ak, ar kādu absurdu lētticību tas viss tiek atzīts par labu! Cik daudzi izteiktos melus ir gatavi vēl vairāk pārspīlēt un izplatīt tālāk! Viņi ar to atklāj savu īsto raksturu. “Kas ir no Dieva, dzird Dieva vārdus. Jūs tāpēc nedzirdat, ka neesat no Dieva.” (Jāņa 8:47)

Visiem, kas nostāsies par patiesību, kāda tā ir Jēzū, kā atlīdzība līdzi nāks apmelojumi un pārmetumi. “Visi, kas dievbijīgi grib dzīvot Kristū Jēzu, tie taps vajāti.” (2. Tim. 3:12) Tos, kas nesīs skaidru liecību pret grēku, noteikti ienīdīs tāpat kā viņu Meistaru, kurš tiem uzticēja darīt šo darbu Viņa vārdā. Līdzīgi Kristum, tos nosauks par draudzes un reliģijas ienaidniekiem, un, jo dedzīgāk un uzticīgāk tie centīsies godāt Dievu, jo rūgtāks kļūs bezdievīgo un liekuļu ienaids. Bet, sastopoties ar tādu izturēšanos, mums nevajadzētu zaudēt drosmi.

Es savā darbā iešu uz priekšu

Mūs var nosaukt par “vājiem un neprātīgiem”, par sajūsmas pilniem vai pat nenormāliem cilvēkiem. Arī par mums varbūt teiks tāpat kā par Kristu, ka “Viņā ir velns”. (Jāņa 10:20) Bet darbs, kuru Meistars mums uzticējis, joprojām ir un paliek mūsu darbs. Mums ļaužu uzmanība jāpievērš Jēzum, nemeklējot atzinību vai godu no cilvēkiem, bet uzticoties vienīgi Tam, kurš taisni tiesā. Kungs zina, kā palīdzēt ikvienam, kam, sekojot Viņa pēdās, zināmā mērā jācieš no tādiem pašiem apvainojumiem, kādus vērsa pret Viņu. Jēzu visās lietās kārdināja līdzīgi mums, lai Viņš zinātu palīdzēt tiem, kas arī tiks kārdināti.

Lai arī cik nepareizi manas liecības iztulkotu tie, kas pretendē uz taisnību, bet nepazīst Dievu, es savā darbā pazemībā iešu uz priekšu. Es runāšu vārdus, kurus Dievs man dos, lai iedrošinātu, norātu un brīdinātu. Uz šīs Zemes man dzīvei atlicis vairs tikai īss brīdis. Mana Tēva uzticēto pienākumu es Viņa žēlastībā pildīšu uzticīgi, apzinoties, ka visiem maniem darbiem būs jāiztur Jehovas rūpīgā pārbaude. [Manuscript 4, 1883] [74]

Paskaidrojumi par Elenas G. Vaitas piedzīvojumiem attiecībā uz aizvērtajām durvīm

(Plašākus paskaidrojumus par “aizvērtajām durvīm” skatieties grāmatā Lielā cīņa, 426-432. lpp.)
Betlkrīkā, Mičiganā, 1874. gada 24. augustā

Dārgais brāli Lafboro!
Ar šo es, bīstoties Dievu, apliecinu, ka Mailsgrāntā dzīvojošās Bēdikas kundzes un arī citu personu publicētās apsūdzības izdevumā Crisis nav patiesas. Paziņojumi par manu izturēšanos četrdesmit ceturtajā gadā nav pareizi.

Pēc laika paiešanas četrdesmit ceturtajā gadā es, tāpat kā mani brāļi un māsas, ticēju, ka grēcinieki vairs nevar atgriezties. Bet es nekad neesmu saņēmusi tādu atklāsmi, ka grēcinieki vairs nevarētu atgriezties. Tāpēc skaidri un droši varu apliecināt, ka neviens nekad nav dzirdējis mani tā sakām vai arī manos rakstos lasījis kaut ko, kas attaisnotu šajā ziņā pret mani vērstās apsūdzības.

Kad es pirmo reizi ceļoju uz Austrumiem, lai atstāstītu savas atklāsmes, man tika dota dārga gaisma par Debesu svētnīcu un rādītas atvērtas un aizvērtas durvis. Mēs ticējām, ka Kungam drīz jānāk debesu padebešos. Tomēr man tika rādīts, ka pasaulē vēl jāpaveic liels darbs to labā, kas gaismu nav saņēmuši un nav to atraidījuši. Mūsu brāļi to nevarēja savienot ar pārliecību par Kristus drīzo atnākšanu. Daži, īpaši fanātiskāk noskaņotie, mani apsūdzēja, sacīdami, ka es mācot: mans Kungs kavējas nākt. Es redzēju, ka 44. gadā Dievs bija atvēris durvis un neviens cilvēks tās nevarēja aizslēgt, un aizvēris durvis un neviens cilvēks tās nevarēja atvērt. Tie, kas atraidīja gaismu, ko pasaulei nesa ar otrā eņģeļa vēsti, iegāja tumsā un, ak, cik liela bija šī tumsa!

Es nekad neesmu teikusi vai rakstījusi, ka pasaule ir notiesāta vai nolādēta. Tādus vārdus es nekad un nekādos apstākļos neesmu attiecinājusi uz kādu cilvēku, lai cik grēcīgs tas būtu bijis. Tiem, kas lieto tādus izteicienus, man vienmēr ir bijušas norājošas vēstis.[Letter 2, 1874.] [75]

Paskaidrojums par Kristus atnākšanas dienu un stundu

Dārgā māsa!
Tu man raksti, ka “daži, starp citu, apgalvo, ka Tava iepriekšējo rakstu aizliegšana nav godīga”. Bet vai cilvēki, kas to saka, grib savus paziņojumus pamatot ar pierādījumiem? Es zinu, ka tas tiek bieži atkārtots, bet tam nav nekāda pamata. “Viņi apgalvo, ka Tavās sākotnējās liecībās, I sējumā, Tu skaidri apliecinot, ka Tev atklāta Kristus Otrās atnākšanas diena un stunda. Viņi atsaucas uz to, ka šis Tavs paziņojums neiztur Bībeles pārbaudi, jo Kristus pats ir teicis, ka neviens cilvēks nezina ne dienu, ne stundu, pat ne Dieva eņģeļi.” (..)

Manā pirmajā grāmatā tu atradīsi tikai vienu paziņojumu par Kristus atnākšanas dienu un stundu, par ko esmu runājusi kopš laika paiešanas 1844. gadā. Par to var lasīt Agrīno rakstu 15., 34. un 285. lappusē (latviešu izdevumā – 35. 48. un 215. lpp.), bet tas attiecas uz laiku tieši pirms Kristus Otrās atnākšanas.

Atšķirot 285. lappusi (latviešu – 215.) un lasot nodaļu no sākuma, Tu pati sapratīsi, ka minētais paziņojums saistās ar svēto atbrīvošanu no bēdu laika, un to pasludinās Dieva balss. Lūdzu, atrodi šo grāmatu, ja Tev tās nav, un izlasi visu tur sacīto. Šajā fragmentā viss ir saglabāts tieši tā, kā tika iespiests pirmajā publicētajā rakstā. “Debesis atvērās un aizvērās, atrazdamās pastāvīgā kustībā. Kalni drebēja līdzīgi niedrēm vējā, visapkārt izsviezdami nelīdzenus klinšu gabalus. Jūra vārījās kā katls, izmezdama dažāda lieluma akmeņus. Dievs paziņoja Kristus atnākšanas dienu un stundu un apstiprināja mūžīgo derību ar saviem ļaudīm; Viņš runāja teikumu pa teikumam, apstājoties un ieturot pauzi, kamēr Viņa vārdi rībēdami pārvēlās pa visu zemi.”

Tā ir daļa no attiecīgās rindkopas, bet 15. un 34. lappusē (latviešu – 35., 48. lpp.) rakstītais runā par to pašu laiku. Tur atrodams viss, kas man jebkad rādīts par Kunga atnākšanas noteikto laiku. [76]

Par šo Dieva balss pasludināto laiku man pašai nav ne vismazāko zināšanu. Es gan dzirdēju pieminam stundu, bet, atklāsmei beidzoties, to vairs neatcerējos. Mana skata priekšā slīdēja garām tik satraucošas, svinīgu interesi izraisošas ainas, ka nekāda valoda nav piemērota, lai tās aprakstītu. Tas viss man šķita kā dzīva īstenība, jo, šim skatam beidzoties, parādījās liels balts mākonis, uz kura sēdēja Cilvēka Dēls. [Letter 38, 1888.]

Sākumā rādītie skati ar gaismas punktiem

Jau meitenes gados Kungs atrada par labu iepazīstināt mani ar Debesu godību. Atklāsmē mani pārcēla Debesīs, un eņģelis sacīja: “Skaties!” Es pavēros apkārt un ieraudzīju pasauli, bet tā bija tīta biezā tumsā. Sāpes, kādas izjutu, redzot šo tumsu, bija neaprakstāmas.

Atkal izdzirdu balsi: “Skaties vēl!” Un, kad es no jauna sasprindzināti uzlūkoju šo pasauli, tad ievēroju tumsā viscaur izkaisītus, līdzīgi zvaigznēm mirdzošus gaismas punktus; redzēju, kā tiem viscaur morālajā tumsā pievienojas arvien jaunas gaismiņas. Eņģelis sacīja: “Tie ir ļaudis, kas tic Kungam Jēzum Kristum un paklausa Viņa vārdiem. Tie ir pasaules gaisma; un, ja šīs gaismas nebūtu, tad pār Dieva likumu pārkāpējiem nekavējoties nāktu sods.” Tad es ievēroju, kā šo nelielo gaismas punktu spožums arvien pieauga, atspīdot no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem pa visu pasauli.

Laiku pa laikam kāds no šiem gaismas ķermeņiem kļuva arvien blāvāks, - citi pat izdzisa, un ik reizi, kad tas notika, Debesis pārņēma skumjas. Tomēr daži gaismas punkti kļuva arvien spožāki; to mirdzums bija tālu redzams, un tiem pievienojās daudzi jauni gaismekļi. Tādos brīžos Debesīs bija dzirdamas gaviles. Es redzēju, ka pasaulē šos dārgos gaismas punktus izveidoja stari, kas nāca tieši no Jēzus. [Gospel Workers, pp. 378-379 (1892 edition)] [78]

2. daļa. Kristīgie piedzīvojumi

Ievads

Apmēram piecdesmit gadus pēc Vaitas kundzes nāves Elmsheivenas kantorī sakārtoja viņas nepublicētos rakstus, un atsevišķus izmeklētus materiālus no viņas vēstulēm un manuskriptiem izdeva nelielu brošūru veidā. Tur tika ietverti dažādi temati, kas sevišķi interesēja septītās dienas adventistu darbiniekus, tādi kā “kristīgie piedzīvojumi”, “darba metodes”, “audzināšana”, “draudze” u.c. Sākumā tos publicēja ar nosaukumu Elmsheivenas lapas, bet vēlāk kā Piezīmju lapas. Sērija izauga līdz četrdesmit diviem atsevišķiem jautājumiem, kurus tad apvienoja.

Vēlākajos gados, kas sekoja pēc Piezīmju lapu publicēšanas, tika izdoti tādi Elenas G. Vaitas darbi, kā Ārstnieciskā kalpošana, Evaņģelizācija, Bērnu vadonis, Labdarība un Adventistu māja, kas lielā mērā balstījās uz rokrakstu avotiem, no kuriem sākumā ņēma vielu Piezīmju lapām. Līdz ar to ļoti daudz no šī materiāla ļaudīm jau bija pieejams pastāvīgu grāmatu veidā, tāpēc samazinājās Piezīmju lapu nozīme, kā arī to pieprasījums.

Dažas brošūras, kaut arī visai daudzpusīgas pēc savas dabas un rakstura, kas stāsta par kristieša piedzīvojumiem un apskata vēl citus svarīgus jautājumus, tomēr nav atradušas vietu pēc Elenas G. Vaitas nāves izdotajās grāmatās. Tās tagad zināmā kārtībā tiek ietvertas darbā Izmeklētas vēstis. Lielākā tāda Piezīmju lapu materiāla daļa, kas runā par kristīgiem piedzīvojumiem, publicēta šajā nodaļā. – Pilnvaroto padome. [79]

6. Jēzus mīlošā aizgādība

(Daļa no 1904. gada 18. februārī rakstītās vēstules, kas publicēta Piezīmju lapās kā Kristīgie piedzīvojumi Nr. 1.)

Rakstot šīs rindas, es izjūtu dziļu pateicību par mīlošā Pestītāja aizgādību mūsu labā. Lasot Dieva Vārdu un zemojoties lūgšanā, mani tā saviļņo Kunga laipnība un žēlastība, ka savus lūgumus nespēju izteikt bez asarām. Domas par Debesu Tēva laipnību un mīlestību klusina un pakļauj manu sirdi. Es salkstu un slāpstu no Jēzus jau šajā dzīvē saņemt arvien vairāk. Viņu piesita krustā manis dēļ, vai tad man būtu jāsūdzas, ka tieku sista krustā līdz ar Viņu? (..)

Mēs nezinām, kas mūs sagaida, tāpēc vienīgā drošība ir staigāt kopā ar Kristu, savu roku ieliekot Viņa rokā un no visas sirds Tam uzticoties. Vai Kungs nav apsolījis: “Lai viņš satver manu stiprumu, ka tam būtu miers ar mani; un viņam būs miers ar mani”? Turēsimies cieši pie Pestītāja! Staigāsim pazemīgi kopā ar Viņu, piepildīti ar Viņa lēnprātību! Lai kopā ar Viņu tiekam apslēpti Dievā! (..)

Ārēja rotāšanās

Tie, kas, kopjot lepnumu un iedomību, sev izdabā un sevi lutina, veltot apģērbam laiku un uzmanību, [80] ko vajadzētu atdot Kunga darbam, nodrošinās ar briesmīgu zaudējumu. Daudzi skaistās drēbēs tērptie ļaudis nekā nezina par iekšējo rotājumu, kas ir dārgs Dieva acīs. Viņu smalkais apģērbs sedz grēcīgu un slimu sirdi, ko pilda iedomība un lepnums. Tie neapzinās, ko nozīmē tiekties “pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas”. (Kol. 3:1)

Es ilgojos, lai ikkatru dienu būtu piepildīta ar Kristus Garu. Viņa žēlastības bagātību es uzskatu par daudz vērtīgāku nekā zeltu un sudrabu vai dārgas drēbes. Es nekad neesmu izjutusi dedzīgākas ilgas pēc taisnības kā tagad.

Ja manas māsas spētu saprast kaut daļu no tā, ko Kristus ir izcietis viņu dēļ, lai tās varētu tikt pieņemtas par Dieva bērniem, tad pasaulīgais lepnums un pašmīlība viņas vairs neapmierinātu. Tad tās vairs ilgāk nekalpotu sev, bet visu uzmanību veltītu Dievam.

Man sāp sirds, redzot, cik daudzi paši sev kļuvuši par elkiem. Kristus par tiem ir atdevis pilnu izpirkšanas maksu, tāpēc tiem pienāktos ar visiem spēkiem kalpot Viņam, bet to sirdis ir pildītas ar mīlestību uz sevi un kāri pēc ārējā greznuma. Tie nav padomājuši par vārdiem: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai seko man.” (Marka 8:34) Izdabāšana sev tiem traucē saskatīt Kristu. Viņi nemaz nevēlas staigāt Dieva priekšā lēnprātībā un pazemībā. Tie neuzlūko Jēzu un nelūdz, lai tiktu pārvērsti Viņa līdzībā. Viņu stāvoklis tiek ainots ar vīru, kurš ķēniņa rīkotajā mielastā bija ienācis, tērpies pats savās drēbēs. Viņš atteicās sagatavoties tā, kā to prasīja ķēniņš, un nevērtēja par tik dārgu maksu sagatavoto apģērbu. Uz ķēniņa jautājumu: “Kā tu šeit esi ienācis bez kāzu drēbēm?” (Mat. 22:12) tas neko nevarēja atbildēt. Viņš palika kā mēms, jo pats sevi bija pazudinājis.

Daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, tādi ir tikai vārda pēc. Viņi nav atgriezušies. Tie vairāk domā tikai par sevi, bet nenosēžas pie Jēzus kājām kā Marija, lai mācītos no sava Kunga. Viņi nav sagatavojušies Kristus atnākšanai. [81]

Liels pārsteigums

Nakts atklāsmē es redzēju, ka atrodos starp cilvēkiem, kuru sirdi pildīja iedomība un lepnums. Kristus viņu acīm bija apslēpts. Pēkšņi skaļi un skaidri bija dzirdami vārdi: “Jēzus nāk, lai ņemtu pie sevis tos, kas uz šīs Zemes Viņu mīlējuši un Tam kalpojuši, lai tie mūžīgi būtu kopā ar Viņu Dieva valstībā.” Daudzi no klātesošajiem savos dārgajos tērpos izgāja Viņam pretī, pastāvīgi skatīdamies uz savām drēbēm. Bet, kad tie ieraudzīja Viņa godību un saprata, ka viens otru lielā mērā ir vērtējuši pēc ārējā izskata, viņi atzina, ka ir palikuši bez Kristus taisnības drēbēm un ka pie viņu apģērba atrodas dvēseļu asinis.

Kad Jēzus paņēma savus izredzētos, šie ļaudis tika atstāti, jo nebija gatavi. To dzīvē pirmā vietā parasti atradās paša “es”, un, kad Kristus atnāca, tie nebija sagatavojušies ar viņu satikties.

Es atmodos, bet man prātā vēl arvien bija skats ar viņu izmocītajām, izmisušajām sejām. Šos iespaidus es nespēju aizmirst un vēlētos, kaut spētu to visu labāk aprakstīt. Ak, cik šausmīga bija to cilvēku vilšanās, kas savos piedzīvojumos nebija iemācījušies, ko nozīmē vārdi: “Jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā.” (Kol. 3:3)

Ir daudz vārda kristiešu, kuriem nav praktisku zināšanu par Jēzu Kristu. Ak, kā mana sirds sāp par šīm nelaimīgajām, pieviltajām un nesagatavotajām dvēselēm! Kad es stāvu lielu sanāksmju priekšā un redzu pašapmierinātos, paštaisnos ļaudis un apzinos, ka tie nav sagatavojušies veikt Kristum pieņemamu darbu, lai mierīgi varētu Viņu sagaidīt, tas mani tā nomāc, ka nevaru gulēt. Es sev jautāju: ko lai saku šīm dvēselēm, ka tās spētu saprast savu patieso stāvokli? Viņu dzīvē visa uzmanība tiek veltīta savam “es”. Es ilgojos tiem atklāt Kristu tik skaidri, ka tie beidzot Viņu ieraudzītu un pārtrauktu raudzīties tikai uz sevi. (..)

Starp tiem, kas galīgajā norēķinu dienā rūgti pievilsies, būs daži [82] ārēji reliģiski cilvēki, kuru dzīve šķita tiešām kristīga. Bet visā viņu darbā ir ieausts personīgais “es”. Tie lepojas ar savu tikumisko uzvedību, ar patiesības izpratni, ar savu iespaidu un spējām ieņemt augstāku amatu nekā citi, jo viņi domā, ka šo iemeslu dēļ ir pelnījuši Kristus uzslavu. Tie var apliecināt: “Mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.” (Lūkas 13:26) “Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” (Mat. 7:22)

Bet Kristus saka: “Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis. Ejiet nost no Manis.” “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mat. 7:21)

Nenotiek nekādas pārrunas; to laiks ir pagājis. Tiek pasludināts neatsaucams spriedums. Tie ir izslēgti no Debesu valstības, jo nav derīgi tās sabiedrībai. (Lasiet Mat. 7: 24-27) [Letter 91, 1904.]

––––––––––––

Īstenojot atpestīšanas plānu, Dievs ir sagādājis nepieciešamo līdzekli uzvarai pār katru grēcīgu ieradumu un paredzējis spēku atvairīt jebkuru kārdinājumu, lai cik stiprs tas arī nebūtu. [The Review and Herald, Dec. 22, 1885.]

––––––––––––

Ja Dieva ļaudīm sirdī būtu Kristus mīlestība, ja katrs draudzes loceklis būtu pilnīgi piepildīts ar pašaizliedzības garu un visi savā dzīvē parādītu patiesu dedzību, tad netrūktu naudas ne dzimtenes, ne ārzemju misijām; mūsu līdzekļi nepārtraukti vairotos; atvērtos tūkstošiem durvju lietderīgai kalpošanai, un mūs aicinātu tur ieiet. Ja Dieva ļaudis būtu izpildījuši Kunga nodomu, pasludinot pasaulei žēlastības vēsti, tad Kristus jau būtu atnācis uz šo Zemi un svētie jau būtu laipni uzņemti Dieva pilsētā. [Union Conference Record (Australasian), Pct. 15, 1898.] [83]

7. Visa vara pieder Kristum

(Parādījās Piezīmju lapās, Kristīgie piedzīvojumi Nr. 2)

Gadarieši vēlējās, lai Kristus no tiem aizietu, bet Kapernaumas iedzīvotāji Viņu uzņēma, un to vidū Viņš darīja daudz lielu brīnumu.

Kristum pieder visa vara Debesīs un virs Zemes. Viņš ir Lielais Ārsts, pie kura mums jāgriežas, kad ciešam no fiziskas vai garīgas slimības. Sastopoties gan ar vējiem un viļņiem, gan dēmonu mocītiem cilvēkiem, Jēzus pierādīja, ka Viņam pieder absolūta vara pār visu. Viņam ir nodotas nāves un elles atslēgas. Valdības un varas Kristum bija pakļautas pat Viņa pazemošanās dienās. (..)

Kāpēc mēs negriežamies pie dievišķā Ārsta ar lielāku ticību? Kā Viņš kādreiz palīdzēja paralizētajam vīram, tā šodien vēlas palīdzēt tiem, kas lūdz pēc dziedināšanas. Mums ir ārkārtīgi nepieciešama lielāka ticība. Tās trūkums mūsu ļaudīs mani ļoti uztrauc. Mums jāiet tieši pie Kristus, ticot, ka Viņš dziedinās mūsu fiziskās un garīgās vājības.

Mēs esam pārāk neticīgi. Ak, kā es vēlētos palīdzēt mūsu ļaudīm iegūt ticību Dievam! Tiem nav jādomā, ka tādos brīžos nepieciešams sevišķs [84] uzbudinājums. Tiem tikai jāpaļaujas uz Dieva Vārdu tā, kā tie paļaujas viens uz otra teiktajiem vārdiem. Ja Kungs tā ir teicis, tad Viņš to arī izpildīs. Tāpēc mierīgi paļaujieties uz Viņa apsolījumiem, jo Viņš runā tieši tā, kā domā. Sakiet: Dievs ir runājis uz mani savā Vārdā, un Viņš izpildīs katru savu solījumu. Nezaudējiet mieru! Esiet paļāvīgi! Dieva Vārds ir patiess. Ar savu rīcību aplieciniet, ka jūs Debesu Tēvam uzticaties.(..)

Ir izraudzīti strādnieki, kam patiesība jāpasludina jaunās vietās. Šo cilvēku uzturēšanai nepieciešama nauda, un tiem, savukārt, nepieciešami līdzekļi, lai sniegtu palīdzību nelaimīgajiem un trūcīgajiem, ar kuriem tie sastapsies savā darbā. Nabagiem parādītā labvēlība padarīs iespaidīgākas viņu pūles pasludināt patiesību. Būdami labprātīgi palīdzēt trūkumā esošajiem, tie iemantos šo cilvēku pateicību un nodrošinās Debesu atzinību.

Šiem uzticīgajiem strādniekiem vienmēr vajadzētu izjust draudzes atbalstu. Kungs uzklausīs viņu labā pienestās lūgšanas. Draudzei nekad nevajadzētu samazināt praktisku interesi par tiem veicamo darbu.

Neviens nedzīvo sev. Dieva darbā katram ir uzticēts savas pienākums, bet katra atsevišķa cilvēka darbu stiprina kopējā vienotība. Pieaugot draudzes ticībai, mīlestībai un vienprātībai, paplašinās arī tās iespaida loks, un, lai pastāvīgi virzītu uz priekšu krusta uzvaru, tās locekļiem jācenšas aizsniegt šī iespaida augstākās robežas.

Celies, topi apgaismota!

Dievs aicina saraut formālā iekšmisijas kalpošanas darba saites. Evaņģēlija vēsts ir jānes pilsētās un arī ārpus tām. Mums visi jāaicina pulcēties zem krusta karoga. Kad šo darbu darīs tā, kā to vajadzētu, kad mēs, pievēršot jaunatgrieztos patiesībai, strādāsim ar dievišķu degsmi, un pasaule redzēs, ka patiesības vēsti pavada brīnišķīgs spēks. Par šo spēku liecinās ticīgo vienprātība, pilnībā saskaņojot dažāda rakstura cilvēkus un radot viņiem vienas intereses.

Ticīgo lūgšanas un dāvanas savienosies [85] ar nopietnām, pašaizliedzīgām pūlēm, šiem ļaudīm kļūstot par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. Daudzi no jauna atgriezīsies. Roka, kas kādreiz tiecās pēc augstāka atalgojuma, kļūs par Dieva palīdzošo roku. Ticīgos vienos kopīgas intereses – lielas ilgas izveidot patiesības centrus, kur tiktu paaugstināts Dievs. Kristus tos savienos ar svētām vienprātības un mīlestības saitēm, kam piemīt neatvairāms spēks.

Par šo vienprātību Jēzus lūdza tieši pirms lielā pārbaudījuma, stāvot tikai vienu soli no krusta. “Lai visi ir viens,” Viņš sacīja, “kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:21)

Pa pusei nomodā esošos Dievs aicina atmosties un iesaistīties nopietnā darbā, izlūdzoties no Viņa spēku kalpošanai. Ir nepieciešami strādnieki, bet tiem nav vajadzības sekot stingri noteiktiem likumiem. Saņemiet Svēto Garu, un jūsu pūlēm būs panākumi. Spēku dos Kristus klātbūtne. Lai izbeidzas visas šķelšanās un strīdi! Lai valda mīlestība un vienprātība! Lai visi pakļaujas Svētā Gara vadībai! Ja ticīgie ļaudis pilnībā nodosies Dievam, tad Viņš tiem atgriezīs spēku, ko tie zaudējuši šķelšanās rezultātā. Kaut Kungs mums visiem palīdzētu saprast, ka nevienprātība ir vājums, bet vienprātība – spēks! [Letter 32, 1903.]

Runājiet par ticību

Lai arī kas notiktu, nekad nezaudējiet drosmi! Kungs mūs mīl un to, ko solījis, izpildīs. Centieties pacientus iedrošināt uzticēties Dievam. Lai tie ir priecīgi! Izsakiet cerību līdz pat pēdējam brīdim. Ja arī tiem jāmirst, tad lai tie mirst, slavējot Kungu! Viņš vienmēr dzīvo; un, lai gan daži no Kristus uzticīgajiem sekotājiem var aizmigt nāvē, viņu darbi tos pavadīs, un augšāmcelšanās rītā tie piedzīvos līksmu atmošanos.

Nezaudēsim drosmi! Nerunāsim par šaubām, bet par ticību, jo ticība sniedz neizmērojamu spēku. Ja mēs satversim šo spēku un nepaļausimies uz cilvēcisko stiprumu, tad redzēsim Dieva pestīšanu. [The Review and Herald, Dec. 30, 1909.] [86]

8. Gatavība dot un nodoties

(Publicēts Piezīmju lapās, Kristīgie piedzīvojumi Nr. 3)

Tas, kurš Dievu mīl pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu, strādās, pastāvīgi apzinoties, ka uz viņu skatās pasaule, eņģeļi un cilvēki. Pieņemot Dieva prātu par savējo, tas dzīvē atklās Kristus žēlastības pārveidojošo spēku. Visos dzīves apstākļos viņš vadīsies pēc Kristus priekšzīmes.

Katrs uzticīgs, upurus nesošs darbinieks būs labprātīgs dot un nodoties citu labā. Kristus saka: “Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd; bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 12:25) Patiess kristietis savu mīlestību uz Dievu un līdzcilvēkiem pierādīs, nopietni un pārdomāti cenšoties palīdzēt tur, kur palīdzība vajadzīga. Kalpojot tas var pazaudēt dzīvību, bet, kad Kristus nāks sakrāt savus dārgakmeņus, viņš to atkal atradīs.

Mani brāļi un māsas, neizšķiediet daudz laika un naudas savām vajadzībām, savas ārienes labā. Tie, kas tā rīkojas, spiesti atstāt nepadarītu daudz ko tādu, kas iepriecinātu citus un sasildītu viņu nogurušo garu. Mums visiem jāmācās, kā uzticīgāk izmantot izdevības, kas tik bieži paveras mūsu ceļā, lai ienestu gaismu un cerību citu cilvēku dzīvē. Bet, kā gan mēs varam [87] izmantot šīs izdevības, ja mūsu domas koncentrētas pašiem uz sevi? Egocentriski noskaņotie parasti palaiž garām neskaitāmas iespējas izdarīt tieši to, kas nestu svētības citiem un pašam. Kristus kalpam visos apstākļos pienāktos sev jautāt: “Ko es varētu darīt, lai palīdzētu citiem?” Un tad, darot vislabāko, sekas jāatstāj Dievam.

Es savas dienas vēlos pavadīt tā, lai mūžībā varētu atzīt, ka šai dzīvē esmu izdarījusi visu, ko spēju. Dievs katram, gan bagātam, gan nabagam, ir sagādājis prieka iespēju – prieka, kas atrodams skaidrās domās un nesavtīgā rīcībā, – prieka, ko sniedz līdzjūtīgi vārdi un labi darbi. Ikviens, kas tā kalpo, atstaro Kristus gaismu, ienesot to daudzām ēnām aptumšotajās dzīves gaitās.

Ja mēs viens otram nesakām patiesību, tad apkaunojam Dievu. Tomēr par patiesību mums jārunā mīlestībā, ieaužot balsī saudzīgu līdzjūtību.

Pēdējo dienu briesmas ir klāt. Tie, kas dzīvo, lai izpatiktu sev un apmierinātu savas iegribas, apkauno Kungu. Viņš ar tiem nevar sadarboties, jo tie Viņu nepareizi pārstāvētu ļaužu priekšā, kas nepazīst patiesību. Esiet ļoti uzmanīgi, lai ar neprātīgu līdzekļu izdošanu nekavētu darbu, ko Kungs no mums sagaida – nest brīdinājuma vēsti bezdievībā grimstošajai pasaulei. Mācieties taupīt, samazinot personīgos izdevumus līdz iespējami viszemākajam līmenim. Mums visapkārt pēc palīdzības sauc vajadzības Dieva darbā. Kungs, iespējams, redz, ka jūs atbalstāt lepnumu. Viņš varbūt saprot, ka ir jāattur svētības, kuras jūs nevis pavairotu, bet izšķiestu, apmierinot savtīgu lepnību.(..)

Palīdzība ikkatrā vajadzības brīdī

Tie, kas strādā vietās, kur darbs tikai nesen iesākts, bieži izjutīs vajadzību pēc labāka nodrošinājuma. Tiem šķitīs, ka dažu iekārtu trūkums traucē darbu, bet lai viņi neuztraucas. Lai griežas pie Kunga lūgšanā. Cenšoties attīstīt darbu jaunos laukos, mēs [88] bieži esam aizgājuši līdz pat līdzekļu robežai. Reizēm ir licies, ka tālāk vairs nav kur iet. Tomēr mēs, aizliedzot sevi, pastāvīgi raidījām lūgumus uz Debesu pagalmiem, un Dievs uzklausīja un atbildēja mūsu lūgšanas, atsūtot darba vajadzībām nepieciešamos līdzekļus.

Visas savas rūpes nolieciet pie Glābēja kājām. “Lūdziet, tad jūs dabūsiet.” (Jāņa 16:24) Strādājiet, lūdziet un no sirds uzticieties. Negaidiet, kamēr nauda jau ir jūsu rokās, lai tikai tad kaut ko darītu. Sāciet ticībā! Dievs ir paziņojis, ka patiesības karogam jāpaceļas vēl daudzās vietās. Mācieties uzticēties, lūdzot no Kunga palīdzību. Vingrinieties pašaizliedzībā, jo visa Kristus dzīve uz šīs Zemes bija nepārtraukta sevis aizliegšana. Viņš nāca, lai parādītu, kādiem mums jābūt un kas jādara, vēloties iegūt mūžīgu dzīvību.

No savas puses dariet vislabāko un tad pacietīgi, cerību pilni un līksmi gaidiet, jo Dieva apsolījumi nevar pievilt. Trūkums rodas tāpēc, ka daudziem, kas savus līdzekļus varētu ieguldīt, lai virzītu uz priekšu Kunga darbu, vienkārši nav ticības. Jo ilgāk tie savu naudu attur, jo mazāka kļūst viņu ticība. Tie būtībā rada šķēršļus, kas ārkārtīgi kavē Dieva darbu.

Mani mīļie līdzstrādnieki, esiet uzticīgi, cerību pilni un drosmīgi! Lai viss notiek ticībā! Ja jūs no savas puses darīsiet vislabāko, Kungs jūsu uzticību atalgos. Smeliet no dzīvību dodošā avota fizisko, intelektuālo un garīgo enerģiju! Mums ir dots apsolījums, ka gan vīrieši, gan sievietes – visi var tikt svētīti, šķīstīti un padarīti daudz cēlāki. Mums tikai nepieciešama ticība, kas pastāvīgi ļautu skatīt To, kurš ir neredzams. Neatlaidīgi raugoties uz Jēzu, jūs piepildīs dziļa mīlestība pret dvēselēm, par kurām Viņš mira, un jūs saņemsiet spēku atjaunotai piepūlei.

Kristus ir mūsu vienīgā cerība. Nāciet pie Dieva Tā vārdā, kurš par pasauli atdeva savu dzīvību! Paļaujieties uz Viņa upura nopelnu! Parādiet, ka jūsu dvēselē valda Viņa mīlestība un Viņa prieks un ka tāpēc jūsu līksmība ir pilnīga. Pārtrauciet neticīgu izrunāšanos! Dievs ir mūsu stiprums. Lūdziet daudz, jo lūgšana ir dvēseles dzīvība. Ticības lūgšana ir ierocis, ar ko jūs sekmīgi varat pretoties jebkuram ienaidnieka uzbrukumam. [Manuscript 24, 1904.] [89]

9. Pārbaudiet sevi

(Publicēts Piezīmju lapās, Kristīgie piedzīvojumi Nr. 12)

“Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2. Kor. 13:5) Izanalizējiet rūpīgi savu raksturu, rīcību, domas, vārdus, tieksmes, mērķus un visus darbus. Kā gan mēs varam godīgi lūgt mums nepieciešamās lietas, ja ar Rakstiem nepārbaudām savu garīgo veselību?

Daudzi savā reliģiskajā dzīvē iet pa līkiem ceļiem. Viņu lūgšanas ir paviršas, tām ir gadījuma raksturs. Ikvienam, kas nolikts atbildīgā vietā, vajadzētu atcerēties, ka pats no sevis viņš nav spējīgs paveikt to, ko no viņa prasa. Tam katru dienu nepieciešams atcerēties, ka uz viņu skatās pasaule, eņģeļi un cilvēki.

Lai neviens negaida, ka viņu kāds aiznesīs uz darba lauku un vēl apgādās ar bagātīgām iespējam darīt labu. Katram darbiniekam savu pienākumu, lai cik tas būtu vienkāršs un lai kur viņš netiktu aicināts, vajadzētu uzņemties ar prieku. Mūsu Priekšzīme – Kristus – kļuva nabags, lai ar savu nabadzību daudzus varētu darīt bagātus.

Tas, kura sirdī mājos Dieva žēlastība un mīlestība pret bojā ejošajiem cilvēkiem, vienmēr atradīs izdevību, lai šiem nogurušajiem ļaudīm [90] īstā laikā teiktu kādu labu vārdu. Kristiešiem sava Kunga labā jāstrādā lēnprātīgi un pazemīgi, dzīves troksnī un kņadā vienmēr paliekot godīgiem.

Dievs aicina cilvēkus kalpot Viņam visās dzīves sfērās. Ja Dieva baušļi nav padarīti par ikdienas dzīves likumu, tad biznesa darījumi kļūst par slazdu. Ikvienam, kas saistīts ar Meistara darbu, jābūt nevainojami godīgam. Visos finansiālajos darījumos Dieva gribai jābūt viņa gribai, pastāvīgi meklējot palīdzību no augšienes, kā zemojoties lūgšanā. Viņam nepārtraukti jāraugās uz Kungu, domājot par tematiem, kurus aplūko Svētais Vārds. Tādā veidā, dzīvojot vidē, kas cilvēku ar vaļīgiem principiem samaitātu, šis dievbijīgais un stingri godīgais vīrs spēs saglabāt savu kristieša stāju.

Kristīga rakstura attīstībai pasaule šodien nav labvēlīgāka kā Noas dienās. Tad ļaunums bija tik plaši izplatījies, ka Dievs sacīja: “Es iznīcināšu no Zemes virsas cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Mani ir žēl, ka Es tos esmu radījis. Bet Noa atrada žēlastību Dieva acīs.(..) Noa bija taisns un nevainojams vīrs savā paaudzē, jo Noa staigāja ar Dievu (1. Moz. 6:7-9). Jā, izvirtušā laikmeta samaitātībā Noa savam Radītājam sagādāja prieku.

Mēs dzīvojam šīs Zemes vēstures pēdējās dienās, grēka un samaitātības laikmetā, un, līdzīgi Noam, mums jādzīvo tā, lai iepriecinātu Dievu, pasludinot Viņa tikumus, kas mūs “aicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā”. (1. Pēt. 2:9) Lūgšanā, ko Kristus izteica savam Tēvam tieši pirms krusta nāves, Viņš sacīja: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” (Jāņa 17:15)

Augstākā kalpošana

Kad vīrieši un sievietes ir izveidojuši raksturu, kuru Dievs var atzīt par labu, kad viņu pašaizliedzība un uzupurēšanās kļuvusi pilnīga, kad viņi ir gatavi izšķirošajai [91] pārbaudei, nobrieduši uzņemšanai Dieva ģimenē, kādu kalpošanu no viņu puses tad visaugstāk vērtēs Būtne, kas labprātīgi nodevās par upuri vainīgās cilvēces glābšanai? Kāds pasākums būs visdārgākais bezgalīgās mīlestības sirdij? Kāds darbs sniegs vislielāko gandarījumu un prieku Tēvam un Dēlam? – Tā būs bojā ejošo dvēseļu glābšana. Kristus mira, lai Evaņģēlija pārveidojošais spēks būtu pieejams ikvienam cilvēkam. Tie, kas ar Viņu sadarbojas, virzot uz priekšu Kunga žēlastības darbu, strādājot ar visu spēku, kādu Dievs tiem devis, lai glābtu gan tuvumā, gan tālumā esošos ļaudis, dalīsies Pestītāja priekā, kad izglābto pulks reiz nostāsies ap Dieva troni.

Kungs saviem kalpiem ir uzticējis līdzekļus un spējas daudz lielākam darbam, nekā tas redzams šodien.

“Ak,” sacīja Debesu vēstnesis, “Kunga iestādes ir drausmīgi atpalikušas no tām varenajām patiesībām, kas piepildās šajā laikā! Pastāv briesmīga pienākuma prasību neizpratne. Aukstā atmosfēra, ar kuru tagad samierinājušies ticīgie, aizkavē uzupurēšanos, kas nepieciešama pasaules brīdināšanai un dvēseļu glābšanai.

Tumsas spēki strādā ar vislielāko piepūli, un gadu no gada tūkstošiem cilvēku mirst nebrīdināti un nesagatavoti. Mūsu ticībai ir jāatklājas daudz noteiktāk, skaidrāk un iespaidīgāk.

Pajautājiet Manām iestādēm un draudzēm: “Vai jūs ticat Dieva Vārdam? Bet ko tad jūs darāt misijas laukā? Vai jūs tur strādājiet pašaizliedzīgi un ar upuriem? Vai jūs ticat, ka Dieva Vārds jāsaprot tieši tā, kā tas uzrakstīts? Jūsu rīcība pierāda pretējo. Ko jūs teiksiet Dieva tiesas priekšā, sastopoties ar neskaitāmajiem miljoniem, kas nebrīdināti aiziet nāvē?

Vai būs vēl otrs pārbaudes laiks? Nē un vēlreiz nē! No šiem maldiem taču reiz jāatsakās. Pašreizējais pārbaudes laiks ir viss, kas jums dots. Vai jūs saprotat, ka kritušo cilvēcisko būtņu glābšana jāpanāk šīs dzīves laikā, vai arī tās būs mūžīgi pazudušas?” [92]

Mūsu atbildības

Draudzei šajā laikā ir piemērota vēsts Laodiķejai. Vai jūs tai ticat un ko jūs tad jūtat? Varbūt pastāvīgi sakāt: Mēs esam bagāti un vairāk kā bagāti un mums nekā netrūkst? Vai mūžīgās patiesības pasludināšana tiešām veltīgi uzticēta šai tautai, lai tā savās pūlēs ietvertu visu pasauli? Dievs ir izredzējis ļaudis un darījis tos par bezgalīgi vērtīgās patiesības glabātājiem. Tiem ir dota gaisma, kurai jāpadara gaišāka visa pasaule. Vai Dievs būtu kļūdījies? Vai mēs patiesi esam Viņa izredzētie darba rīki? Vai mēs esam tie ļaudis, kam jānes pasaulei Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēstis, kam jāziņo par paredzēto glābšanu tiem, kuri nonākuši pie bojāejas robežas? Vai mūsu darbs un pūles atbilst šim uzdevumam?

Vēstnesis runāja skaidrā un noteiktā balsī: “Es jums jautāju, ko jūs darāt. Ak, kaut jūs varētu to saprast! Ak, kaut jūs spētu aptvert brīdinājuma ārkārtējo nozīmi, kā tas attiecas uz jums un pasauli! Ja jūs to būtu sapratuši un ja jūs būtu piepildījis Tā Gars, kas savu dzīvību atdeva par pasaules dzīvību, tad jūs vēlētos strādāt kopā ar Viņu, pieliekot nopietnas, pašaizliedzīgas pūles, lai glābtu grēciniekus.”

“Kas saka: es Viņu esmu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības” (1. Jāņa 2:4). Draudzē jānorisinās lielai atmodai. Ja mēs tikai to atzītu, ja mēs tikai saprastu, ak, cik ātri tad vēsts gars izplatītos no draudzes uz draudzi! Cik labprāt tad ticīgie atdotu savus īpašumus, lai atbalstītu Dieva darbu! Kungs aicina mūs lūgt un palikt modriem lūgšanā. Iztīriet savas mājas no bilžu elkiem [Pilnīgāku informāciju par atteikšanos no bildēm var atrast grāmatā Izmeklētas vēstis II, 317-320. lpp.—Pilnvaroto padome], kas aprijuši naudu, kurai vajadzēja ieplūst Kunga mantu namā! Gaisma ir jānes uz priekšu kā degoša lāpa. Tiem, kas pasaulei sludina šo vēsti, vajadzētu sirsnīgi meklēt Kungu, lai pār tiem tiktu bagātīgi izliets Viņa Svētais Gars. Jūs nedrīkstat zaudēt laiku! Lūdziet [93] pēc dievišķā spēka, lai varētu sekmīgi strādāt tuvu un tālu esošo cilvēku labā.

Ļaudis ir jābrīdina

Mums nepieciešama neviltota ticība. Līdz šim mēs tikai nedaudz esam aptvēruši, cik reāla ir patiesība. Mēs tikai pa pusei uzticamies Dieva Vārdam. Ticībai ir jāparādās darbos. Neskatoties uz to, ka visā pasaulē piepildās laika zīmes, ticība Kunga atnākšanai kļūst arvien vājāka. Brīdinājumi jāsniedz skaidri, noteikti un pārliecinoši. Apzinoties draudošās briesmas, mums pilnībā jāiepazīstas ar dotajiem nosacījumiem, kā varam panākt personīgo izglābšanos, atceroties, ka Dievs ir Tas, kurš mums dod gribu un veiksmi darīt Viņa labo prātu.

Mēs nedrīkstam peldēt līdzi straumei, vadoties no tradīcijām un cilvēciskiem maldiem. Mēs esam aicināti strādāt kopā ar Dievu. Tāpēc celsimies un spīdēsim! Nav laika, ko drīkstētu pavadīt strīdos. Tiem, kas pazīst patiesību, kāda tā ir Jēzū, tagad jākļūst vienotiem sirdī un mērķos. Ir jānoraida visas nesaskaņas. Pakļaujoties lielajam draudzes Vadonim, visiem locekļiem jāstrādā vienoti.

Lai tie, kam ir patiesības atziņa, ceļas un spīd! “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne!” (Jes. 58:1) Neizkropļojiet vairs ilgāk patiesību! Lai dvēsele sauc pēc dzīvā Dieva! Nepaļaujieties uz cilvēku, kam dvaša nāsīs! Aizstāvis nāks pie jums, ja jūs tikai atvērsiet durvis. “Tā kā mums ir liels Augstais Priesteris, kas izgājis caur Debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie apliecības. Jo mums nav Augsts Priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebr. 4:14-16.) [Manuscript 51, 1901.] [94]

10. Dieva eņģeļi daudz varenāki par ļaunajiem eņģeļiem

(Publicēts Piezīmju lapās – Kristīgie piedzīvojumi Nr. 15.)

Ir skaidri pateikts, ka sātans strādā nepaklausības bērnos, ne tikai ietekmējot viņu prātu, bet arī izmantojot to apzināto vai neapzināto iespaidu, lai arī citus novestu pie tādas pašas nepaklausības. Ja ļaunajiem eņģeļiem ir tāda vara pār cilvēku bērniem viņu nepaklausībā, cik daudz lielāka vara ir labajiem eņģeļiem pār tiem, kas cenšas paklausīt. Kad mēs paļaujamies uz Jēzu Kristu un paklausot tiecamies pretī taisnībai, Dieva eņģeļi darbojas pie mūsu sirds, šo taisnību nostiprinot. (..)

Eņģeļi nāca un kalpoja mūsu Kungam kārdināšanas tuksnesī. Visu laiku, kamēr Viņš bija pakļauts sātanisko spēku uzbrukumiem, Debesu eņģeļi atradās tuvumā, jo šie uzbrukumi bija smagāki par visu, kas cilvēkam jebkad ir bijis jāiztur. Cilvēces ģimenes labā uz spēles tika likts viss. Šai sadursmē Kristus pat nelietoja savus vārdus. Viņš paļāvās uz “stāv rakstīts” (Mat. 4:4), un Viņa cilvēciskā daba bija pakļauta tādai slodzei, kādu neviens no mums nekad nepiedzīvos. Te drausmīgā cīņā sastapās Dzīvības Lielkungs un tumsas valdnieks, tomēr ne vārdos, ne rīcībā sātans nespēja gūt kaut vismazākos panākumus. [95] Kārdināšanas bija īstas, bez jebkādas izlikšanās. Mēs varam lasīt, ka Kristus “pats ir kārdināts un cietis”. (Ebr. 2:18) Visā notikumā dzīvi piedalījās Debesu eņģeļi, turot paceltu karogu, lai sātans nepārkāptu savas robežas un nepārspētu Kristus cilvēcisko dabu.

Pēdējā kārdināšanā, apgalvojot, ka viņu sūtījis Dievs, sātans piedāvāja Jēzum iespēju iegūt visu pasauli ar tās godību, ja vien Kristus viņu pielūgtu. Te nu mūsu Kungs bija spiests pavēlēt, izmantojot autoritāti, kas stāv pāri visiem sātaniskajiem spēkiem. Viņa cilvēcībā atplaiksnījās dievība, un sātans tika kategoriski noraidīts. “Atkāpies, sātan,” Kristus sacīja, “jo stāv rakstīts: Pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpo.”(Mat. 4:10)

Ar to pietika. Tālāk iet sātans vairs nevarēja. Pestītājam tagad kalpoja eņģeļi. Tie atnesa Viņam barību. Šī konflikta ārkārtējo nopietnību neviens cilvēks nespēj aptvert, jo te uz spēles bija likta visas cilvēces ģimenes un arī Kristus labklājība. Viena padošanās no Jēzus puses, viens piekāpšanās vārds, un sātans pasauli pieprasītu sev; un tad viņš, tumsas spēku lielkungs, kļūtu par tās pārvaldnieku. Tomēr cīņa tagad bija beigusies, un pie Kristus ieradās Debesu eņģelis, jo kuru katru brīdi draudēja izsīkt Viņa cilvēciskie spēki. Bet visas Debesis jau dziedāja mūžīgas uzvaras dziesmu.

Arī cilvēku ģimenes pārstāvjiem ir pieejama visa tā palīdzība, kādu cīņā pret sātanu saņēma Kristus. Tiem nav jāzaudē. Pateicoties Viņam, kurš tos ir mīlējis un atdevis pats savu dzīvību, tie var būt vairāk kā uzvarētāji. “Jūs esat dārgi atpirkti.” (1. Kor. 6:20) Un, ak, kas par cenu! Dieva Dēls savā cilvēcībā cīnījās ar tām pašām nežēlīgajām, šķietami nepārvaramajām kārdināšanām, kas uzbrūk cilvēkiem – kārdināšanām apmierināt ēstkāri, pārgalvīgi riskēt, ejot tur, kur Dievs tos nevada, un pielūgt šīs pasaules dievu, upurējot mūžīgo laimi par šīs dzīves valdzinošajiem priekiem. Kārdināts tiks ikviens, tomēr Dieva Vārds apsola, ka mēs netiksim kārdināti vairāk, nekā spējam panest. Mums ir iespējams viltīgajam ienaidniekam stāties pretī un to uzvarēt. [96]

Debesis ir sasniedzamas

Katrai dvēselei ir iespējams izbēgt no elles un nokļūt Debesīs. Eņģeļu pulki ir gatavi nākt palīgā ikvienam kārdinātam un nomāktam cilvēkam. Mūžīgā Dieva Dēls mūsu labā gāja cauri vislielākajām grūtībām, tāpēc ikviena skats tagad var pievērsties Golgātas krustam. Kad iztiesās visas lietas un bezdievīgos cilvēkus nodos ciešanām par Dieva nicināšanu un Viņa autoritātes graušanu nepaklausot, neviens ne ar ko nevarēs aizbildināties, jo nevienam obligāti nebija jāiet bojā. Katram pašam tika atļauts izvēlēties sev vadoni – Jēzu Kristu vai sātanu. Un katrs cilvēks lielos pārbaudījumos var saņemt tādu pašu palīdzību kā Jēzus. Krusts ir kā ķīla, ka nevienam nav jāpazūd, ka katrai dvēselei sagādāta bagātīga palīdzība. Mēs sātaniskos spēkus varam uzvarēt, bet varam arī pievienoties šīm varām, kas mūsu pasaulē cenšas kavēt Dieva darbu.(..)

Mums ir Aizstāvis, kas mūsu labā aizlūdz. Svētais Gars pastāvīgi vēro visas dzīves gaitas, un mums ir nepieciešamas skaidras izšķiršanas spējas, lai praktiskajā dievbijībā patiesība atklātos tāda, kāda tā ir Jēzū. Eņģeļu pulki kā Debesu sūtņi pastāvīgi uzkāpj un nokāpj, uzturot nepārtrauktu savienību starp Zemi šeit un Debesīm augšā. Viņi ir visu mūsu darbu liecinieki. Tie vienmēr ir gatavi palīdzēt cilvēkiem viņu nespēkā un, saskaņā ar Kunga tālredzīgajiem nodomiem, pasargāt tos no morālām un fiziskām briesmām. Un, kad vien dvēseles padodas Dieva Gara maigajam, klusinošajam iespaidam, Debesīs valda līksmība; pats Kungs priecājas dziedot.

Cilvēki, visumā vērtējot, pārāk daudz goda piesavinās sev. Viņu atgriešanās un rakstura svētošana notiek Debesu spēku darba rezultātā, kas, atbilstoši Dieva plānam, sadarbojas ar cilvēcīgajiem darbarīkiem. Mēs nevaram redzēt un nespētu arī panest kalpojošo eņģeļu godību, ja tā, nākot pretī cilvēcīgās dabas vājumam, netiktu mūsu skatam apslēpta. Debesu [97] godības spožums, kas atklājas gaismas eņģeļos, mirstīgos Zemes iemītniekus vienkārši iznīcinātu. Tiklīdz ļaudis pakļaujas viņu aizgādībai, eņģeļi sāk nodarbināt to domas, atsaucot prātā dārgas atmiņas, kā tas notika ar sievietēm pie kapa.

Debesu izstrādātajā plānā mūsu dabas atjaunošanai kā starpnieki tiek lietoti citi cilvēki, kas nepaklausības bērnus vada pretī paklausībai Dievam. Un tiem, kas darbosies Dieva paredzētajā veidā un saskaņosies ar Viņa plāniem, ir nodrošināta Debesu pulku aizsardzība. Mēs vienmēr sirsnīgā, savu vājumu atzīstošā lūgšanā drīkstam aicināt sev palīgā Debesu būtnes. Neredzamās gaismas un spēka armijas darbosies kopā ar pazemīgiem un lēnprātīgiem strādniekiem. [Letter 116, 1899]

Eņģeļi vēlas sadarboties

Sātans izlieto cilvēciskus darbarīkus, lai dvēseles pakļautu kārdinājumu varai, bet Dieva eņģeļi meklē vīrus, ar kuriem tie varētu sadarboties kārdināto glābšanai. Viņi raugās pēc tādiem, kuri vēlas strādāt Kristus rindās, kurus saviļņojusi atziņa par

piederību Jēzum. Eņģeļi meklē cilvēkus, kas saprot, ka kārdināšanu pārvarētajiem Zemes iemītniekiem, vienalga, vai tie būtu augsti vai zemi, nepieciešamas viņu īpašas pūles; ka Kristus uzlūko visus ienaidnieka sasistos un ievainotos ļaudis, kas tuvu nāvei un kuriem kādreiz nevērīgi tiek paiets garām; ka Jēzu apbēdina cilvēku cietsirdība, kuri atsakās strādāt ticībā, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.

Debesu eņģeļi sadarbosies ar tādiem, strādās caur tādiem un izlietos tādus cilvēkus, kas dvēseļu glābšanā no nāves apvienosies ar Debesu spēkiem un centīsies apklāt grēku pulku, vērojot sevi, lai arī paši netiktu kārdināti.

Ārsts nepieciešams slimiem, bet ne veseliem. Kad jūs darbojaties tādu cilvēku labā, kam jūsu pūles nav vajadzīgas, un atstājat neievērotus tos, kurus jūsu vārdi un darbi varētu aplaimot, jūs veidojat raksturu, kas nemaz nelīdzinās Kristus raksturam.
[Letter 70, 1894.] [98]

11. Cik vērtīgi mēs esam?

(Daļa no Sv. Helenas sanatorijas kapelā 1904. gada 23. janvārī teiktās svētrunas, kas bija publicēta Piezīmju lapās, Draudze Nr. 7.)

Kungs vēlas, lai mēs ikviens savos apsvērumos būtu ļoti nopietni. Garīgās lietās mēs nedrīkstam kļūdīties. Tie ir jautājumi, kas saistās ar dzīvību un nāvi: “Kas man jādara, lai tiktu glābts, mūžīgi glābts?” “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību – dzīvi, kas mērojama ar Dieva dzīvi?” Šos jautājumus ikvienam no mums derētu rūpīgi pārdomāt.(..)

Kamēr dzīvojam šajā pasaulē, mums jābūt Kunga palīdzošajai rokai. Pāvils saka: “Jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1. Kor. 3:9) Mums jāsadarbojas ar Kungu jebkurā pasākumā, kuru Viņš vēlas īstenot. Bet vai mēs piepildām mūžīgā Dieva nodomus? Vai mēs ik dienas jautājam, kāds ir Kristus prāts, lai tad izpildītu Viņa gribu vārdos un darbos?

Kāds tad ir cilvēces ģimenes stāvoklis šodien? Vai jūs kādreiz agrāk esat redzējuši tādu sajukuma laiku, kur valda vardarbība, slepkavības, zādzības un visdažādākie citi noziegumi? Kādi mēs paši izskatāmies šajā laikā?

Jesajas 58. nodaļā mēs esam lasījuši par tādiem, kas [99] gavē, “lai būtu nesaskaņas un nevienprātība un lai rupji varētu laist darbā dūres”, un esam mācījušies saprast, ka Dievs tādu gavēni nepieņems. “Jūs negavējat kā pieklājas,” saka Kungs, “lai jūsu balsis būtu dzirdamas debesu augstumos.” (Jes. 58:4)

“Vai tā ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kur cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos? Vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Kungam patīk?

Vai tā nav gavēšana, kas man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? Vai tā nepiederas maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītos, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvākā?” (Jes. 58: 5-7, pēc Glika tulk.)

Atalgojums

“Tad ( pēc šiem nepieciešamajiem žēlastības darbiem) tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā un tā Kunga godība tevi pavadīs.” (Jes. 58:8)

Mums Dieva likumu norādījumi jāieauž praktiskajā ikdienas dzīvē, tad taisnība ies mūsu priekšā, un Kunga godība mūs pavadīs. Kristus taisnības gaisma būs mūsu priekšējā sardze, un Kunga godība sargās aizmuguri. Pateiksimies Viņam par šo drošo apsolījumu un vienmēr nostāsimies tur, kur Debesu Kungs Dievs var mūs atbalstīt. Ņemsim vērā, ka atrasties savienībā ar Dievu un būt par Viņa palīgiem ir mūsu augstākā priekšrocība.

Pazudušās cilvēces lielajā glābšanas plānā Kungs ir uzskatījis par nepieciešamu kā palīgus iesaistīt tieši cilvēces ģimenes pārstāvjus. Tādi palīgi Viņam vajadzīgi, lai aizsniegtu visus pārējos Zemes iedzīvotājus. Viņam nepieciešama tādu darbinieku līdzdalība, kas būtu aktīvi, ātri ieraudzītu izdevības un veikli izšķirtos par to, kas jādara citu cilvēku labā. [100]

Kristus savu dzīvību atdeva par grēcīgām būtnēm. Viņš no pārkāpumiem nomāktas dzīves ilgojās izraut visu cilvēci, lai tā turpmāk būtu paklausīga un turētos pie taisnības pamatprincipiem; un tiem, kas Viņu pieņem par savu Glābēju, Viņš piešķir visbagātīgāko atalgojumu, kādu vien Debesis var sniegt – mūžīgās dzīvības mantojumu.(..)

Ak, kaut mēs varētu pilnīgāk saprast bezgalīgi dārgo maksu, kas atdota par mūsu atbrīvošanu! Pāvils saka: “Jūs esat dārgi atpirkti.” (1. Kor. 6:12) Un tā ir patiesība, jo šī atpirkšanas maksa nav nekas mazāks kā Dieva vienpiedzimušā Dēla dzīvība. Padomāsim par to! Mēs Kristus ielūgumu varam atraidīt, mēs varam izturēties nevērīgi pret piedāvājumu piedot grēkus un sniegt mums mieru, bet joprojām paliek spēkā patiesība, ka katrs no mums ir atpirkts par neizmērojamu maksu, tas ir, ar Dieva Dēla dārgajām asinīm. Tāpēc “ņemiet (To) vērā”! (Ebr. 12:3)

Jūs esat dārgi izmaksājuši. “Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam!” (1. Kor. 6:20, pēc Glika tulk.) Tas, ko jūs varbūt uzskatāt par savu īpašumu, patiesībā pieder Dievam. Tāpēc rūpējieties par to! Viņš par jums ir ļoti dārgi samaksājis. Jūsu prāts ir Viņa īpašums. Kādas gan tiesības jebkurai personai ļaunprātīgi izlietot miesu, kas tai nepieder, bet pieder Kungam Jēzum Kristum? Kādu gan gandarījumu iespējams gūt cilvēkam ar savtīgu visdažādāko iegribu apmierināšanu, pakāpeniski samazinot savas miesas un prāta spēkus?

Dievs katrai cilvēciskai būtnei ir devis smadzenes un Viņš vēlas, lai tās lietotu Viņam par godu. Pateicoties smadzenēm, cilvēks ir spējīgs sadarboties ar Dievu, cenšoties glābt nāvei nolemtos cilvēkus. Smadzeņu spēka vai spriestspēju mums nevienam nav par daudz. Tāpēc mums ir jāizglīto un jāvingrina visi prāta un miesas spēki – šis Kristus atpirktais cilvēciskais mehānisms – lai mēs to varētu izlietot iespējami vislabākā veidā. Lai to stiprinātu, mums jādara viss, ko vien varam, jo Dievam patīk, ja mēs kļūstam arvien sekmīgāki Viņa līdzstrādnieki.

Tie, kas uzticīgi dara savu daļu, var sacīt: “Mēs esam Dieva darba biedri.” (1. Kor. 3:9) Bez dievišķās palīdzības cilvēks spēj veikt pavisam maz; bet Debesu Tēvs un Viņa Dēls ir gatavi strādāt kopā ar ikvienu, kas [101] sevi pilnībā ziedo uz kalpošanas altāra. Ikkatram, līdz ar mani, ir iespējams sadarboties ar Dievu un veikt Viņam pieņemamu darbu. Kungs vēlas, lai mēs visi stātos ierindā, jo Viņš katram ir uzticējis savu īpašu pienākumu, atbilstoši tā atšķirīgajām spējām.(..)

Personīgs piedzīvojums

Septiņpadsmit gadu vecumā, kad visi mani draugi domāja, ka, pēc bērnībā pārciestā smagā nelaimes gadījuma es uz visu mūžu būšu zaudējusi darba spējas, ieradās Debesu sūtnis un, mani uzrunādams, sacīja: “Man ir vēsts, kas tev jānes!” “Kā tā?” es domāju, “te noteikti ir pieļauta liela kļūda.” Bet atkal es izdzirdu vārdus: “Man ir vēsts, kas tev jānes. Uzraksti ļaudīm to, ko Es tev likšu.” Bet tajā laikā mana trīcošā roka nebija spējīga uzrakstīt pat vienu rindu, tāpēc iebildu: “Es to nevaru, es to nevaru.” Tomēr atkal no jauna tika atkārtoti vārdi: “Raksti! Raksti!” Tā es paņēmu spalvu un papīru un sāku rakstīt, un cik daudz pēc tam esmu uzrakstījusi, nav iespējams aprēķināt. Stiprumu un spēku deva Dievs.

Kopš tā laika manis uzrakstītās grāmatas izdotas daudzās jo daudzās valodās un izplatītas visās pasaules malās. Pavisam nesen saņēmu ziņu, ka vienas manas grāmatas eksemplāru ar prieku pieņēmusi Vācijas ķeizariene un ir uzrakstījusi laipnu vēstuli, kurā par šo sējumu izsaka atzinību. Lai slavēts Kungs!

Paši no sevis mēs neko labu nespējam izdarīt. Bet mums ir priekšrocība izveidot pareizas attiecības ar Dievu un apņemties, ka ar Viņa palīdzību mēs vēlamies šai darbā veikt savu daļu, lai sekmētu tā attīstību. Kas pazemīgi un tomēr apņēmīgi īstenos tādu lēmumu, to dzīvē atklāsies Dieva godība. Es to zinu no pieredzes. Man pašai nebija nekāda spēka. Es sapratu, ka manai bezpalīdzīgajai dvēselei jāpaļaujas uz Jēzu Kristu, un, to darot, lūdzot un ticot, Dieva pestīšana ir gājusi man pa priekšu, un Kunga godība ir mani pavadījusi.

Lai jūs iedrošinātu un iepriecinātu, es jums stāstu to, ko pati esmu piedzīvojusi. Nostāsimies visi pareizās attiecībās [102] ar Dievu! Kādu gan apmierinājumu var iegūt, skrienot līdzi šīs pasaules modei? Jums darāms labāks darbs. Veidojiet savu raksturu! Katru spēju, katru nervu šķiedru un muskuli, katru domu un darbību izlietojiet Dievam par godu. Tad jūs redzēsiet, kā nekad agrāk to neesat redzējuši, ka Dieva pestīšana iet jums pa priekšu.

Ak, man nav iemesla sūdzēties. Kungs vēl nekad nav pievīlis. Pirms divdesmit diviem gadiem es guldīju kapā savu vīru, un dažus gadus pēc tam, kad nolēma, ka uz Austrāliju jāsūta vairāk misionāru, lai pievienotos tur jau esošajiem nedaudzajiem, arī mēs devāmies turp, lai šajā jaunajā laukā stiprinātu savu brāļu rokas un izveidotu pareizus pamatus mūsu misijai. Tur tika paveikts liels celmlaužu darbs.

Palīdzība skolas labiekārtošanā

Mēs sapratām, ka apsološu jauniešu sagatavošanai Kunga darbam ļoti nepieciešama skola, tāpēc devāmies tieši Jaundienvidvelsas mežos un nopirkām tur 1500 akrus zemes, lai tālu no pilsētām ierīkotu internātskolu.(..)

Pirms trim gadiem atgriezāmies Amerikā, bet mūsu vietā uz Austrāliju aizsūtīja citus. Darbs turpināja paplašināties, un katras pieliktās pūles izrādījās sekmīgas. Es vēlētos, kaut jūs varētu izlasīt no turienes saņemtās vēstules. Bez šaubām, jūs būsit dzirdējuši par briesmīgo sausumu, kas pēdējos divos gados izraisīja badu tik daudzos Austrālijas apgabalos. Bojā aizgāja simtiem tūkstošu aitu, liellopu un zirgu. Finansiāli zaudējumi un lielas ciešanas piemeklēja visas kolonijas, it īpaši Kvīnslendu.

Bet vietā, kas bija izraudzīta mūsu skolai, nokrišņu daudzums izrādījās pietiekošs gan labām ganībām, gan bagātīgai ražai, tā ka likumdošanas sapulcēs un lielāko pilsētu laikrakstos to apzīmēja kā “vienīgo zaļo vietu visā Jaundienvidvelsā”.

Vai tas nav zīmīgi? Vai tā nav Kunga svētība? No saņemtajām vēstīm uzzinājām, ka pagājušajā gadā skolas īpašumu teritorijā iegūts septiņi tūkstoši mārciņu vislabākās kvalitātes medus. Izaudzēts liels daudzums [103] dārzeņu, un liekās produkcijas pārdošana skolai nesusi ievērojamus ienākumus. Tas viss mūs ļoti iedrošina, jo mēs izvēlējāmies neapgūtu zemes gabalu un palīdzējām to uzlabot līdz pašreizējam auglīgajam stāvoklim. Visa slava par to pienākas Dievam.

Katrā zemē un jebkurā sabiedrībā ir daudz izdevību lietderīgai kalpošanai. Pat šais ielejās, kur tagad dzīvojam, ir ģimenes, kurām nepieciešama vispusīga garīga palīdzība. Uzmeklējiet tās un nāciet pretī ar savu gudrību un padomu. Bet vispirms Kungam nododiet paši sevi, tad Viņš ar jums sadarbosies. Dievs katram cilvēkam iedala savu pienākumu.

Vai māsa Vaita kļūst bagāta?

Reizēm dzird runājam, ka es cenšoties kļūt bagāta. Daži, mums rakstot, ir jautājuši: “Vai Vaitas kundzei nav miljoniem dolāru?” Esmu priecīga, ka varu atbildēt ar nē. Man šajā pasaulē nepieder neviena vieta, kas būtu brīva no parādiem. Kāpēc? Tādēļ, ka redzu daudz vajadzību pēc misijas darba. Vai tādos apstākļos es varētu krāt naudu? – Tik tiešām, nē. No manu grāmatu pārdošanas es saņemu autora honorāru, bet gandrīz viss tiek izdots misijas darba vajadzībām.

Kādas tālas ārzemju izdevniecības vadītājs, dzirdot, ka man trūkst naudas, atsūtīja čeku par 500 dolāriem, un naudu pavadošajā vēstulē rakstīja, ka, salīdzinot ar tūkstošiem un atkal tūkstošiem dolāru autora honorāra, ko esmu nodevusi viņu misijas laukam jaunu grāmatu tulkošanai un izplatīšanai, kā arī citu misijas pasākumu atbalstīšanai, šie klāt pieliktie 500 dolāri no viņu puses esot tikai ļoti sīka atzinība. Viņi tos atsūtīja, vēloties man palīdzēt īpašā vajadzības brīdī, jo agrāk es Kunga lietas atbalstīšanai ārzemju laukos esmu atdevusi visus autora honorārus, kas ienāca par manu svešās valodās pārtulkoto grāmatu pārdošanu Eiropā; un arī tagad es domāju šos 500 dolārus atdot, tiklīdz varēšu atbrīvoties no parādiem.

Dievam par godu es jums vēlos pastāstīt, ka apmēram pirms četriem gadiem Viņš man palīdzēja pabeigt grāmatu [104] par Kristus līdzībām un pēc tam manā sirdī izraisīja ilgas šo darbu ziedot mūsu draudzes izglītības un audzināšanas pasākumu attīstībai.

Tajā laikā uz dažām draudzes lielākajām skolām un koledžām gūlās smaga parādu nasta, bet pateicoties mūsu ļaužu pūlēm šo grāmatu pārdot un visu peļņu ziedot parādu likvidēšanai, tagad jau ir savākti pāri par divi simti tūkstošiem dolāru, kas atdoti parādu nolīdzināšanai; un lielais darbs vēl arvien turpinās. Šī plāna sekmes man sagādājušas lielu gandarījumu. Es tagad jau strādāju pie citas grāmatas, kas drīz būs pabeigta, un gribu, lai to izlietotu līdzīgā veidā citu pasākumu atbalstīšanai.

Tomēr ne finansiālais ieguvums ir tas, kas mani visvairāk iedrošina. Man patīk domāt, ka šo grāmatu izplatīšana daudzas dvēseles iepazīstinās ar patiesību. To saprotot, mana sirds tiešām līksmojas. Man neatliek laika sēdēt un sērot. Es turpinu strādāt un pastāvīgi rakstu, rakstu un rakstu. Agri rītos, kad jūs visi vēl guļat, es parasti esmu jau uzcēlusies un rakstu.

Pat ciešanas nav varējušas mani piespiest pārtraukt šo darbu. Neilgi pēc aizceļošanas uz Austrāliju es saslimu. Mājas mitruma dēļ mani skāra akūts reimatisms, ar kuru es sirgu vienpadsmit mēnešus. Reizēm cietu ārkārtīgi stipras sāpes un vienā stāvoklī varēju nogulēt ne ilgāk kā divas stundas. Pēc tam mani vajadzēja pagriezt, lai stāvokli pārmainītu. Piepūšamais gumijas matracis man sniedz pavisam mazu atvieglojuma, un tā šai laikā es pārdzīvoju lielas ciešanas.

Bet, neskatoties uz to, es savu darbu nepārtraucu. Labā roka no elkoņa līdz pirkstu galiem nesāpēja; pārējā šīs rokas daļa, kā arī visa kreisā roka un abi pleci bija grūti pakustināmi. Manām vajadzībām izgatavoja īpašu rāmi, un ar tā palīdzību es varēju rakstīt. Šajos vienpadsmit mēnešos es uzrakstīju 2500 lappušu, kuras nosūtīja pāri Klusā okeāna plašajiem ūdeņiem iespiešanai Amerikā.

Es jūtos tik pateicīga Kungam, ka Viņš mani nekad nepieviļ, ka Viņš man dāvā spēku un žēlastību. Kad stāvēju [105] blakus savam mirstošajam vīram, ieliku roku viņa rokā un jautāju: “Vai tu mani pazīsti, draugs?” Viņš piekrītoši pamāja ar galvu. Pēc tam es teicu: “Visus šos gadus esmu tev ļāvusi kārtot finansiālos darījumus un izlauzt ceļu jauniem pasākumiem. Tagad es tev apsolu, ka pati būšu šis celmlauzis.” Pēc tam piebildu: “Ja tu saproti, ko es saku, tad saspied manu roku mazliet stiprāk.” Un viņš tā izdarīja, kaut arī nespēja runāt.

Kad mans vīrs jau bija guldīts kapā, viņa draugi kā pieminekli vēlējās uzlikt nolauztu šķēpu. “Nekad,” es iebildu, “nekad! Viņš viens ir padarījis triju cilvēku darbu. Tāpēc nolauzts šķēps kā piemineklis netiks likts uz viņa kapa!”(..)

Dievs man palīdzēja. Šodien es Kunga vārdu slavēju starp Viņa ļaudīm. Austrālijā pavadīju gandrīz desmit gadus. Tur tika paveikts brīnišķīgs darbs, tomēr bija iespējams padarīt divreiz vairāk, ja vien mums būtu bijuši vajadzīgie cilvēki un līdzekļi. Tomēr mēs pateicamies Dievam par Viņa atbalstošo klātbūtni un par visu, ko tagad varam redzēt šajā laukā kā pielikto pūļu rezultātu. [Manuscript 8, 1904.]

Nopietna, nenogurstoša darbība

Mūsu lielajās pilsētās vajadzētu noturēt telts sanāksmes. Un, ja runātāji būs uzmanīgi visā, ko tie saka, tad, pasludinot patiesību Gara spēkā, sirdis tiks aizsniegtas. Tur uzņemtā Kristus mīlestība aizdzīs prom mīlestību uz maldiem. Kristus dzīvē atklātai mīlestībai tagad jāparādās to gājumā, kas strādā Viņa darbā. Nopietnai, nenogurstošai darbībai, kas iezīmēja Viņa dzīvi, jāatklājas arī Viņa kalpu dzīvē. Kristieša raksturam jābūt Kristus rakstura atveidojumam.

Nekad neaizmirsīsim, ka mēs nepiederam sev pašiem, ka mēs esam dārgi atpirkti. Mums savi spēki jāvērtē kā svēta, mums uzticēta manta, kas jāizlieto Dieva godam un par labu citiem cilvēkiem. Mēs esam daļa no Kristus krusta. Ar dedzīgu, neatlaidīgu uzticību mums jācenšas glābt pazudušie. [Manuscript 6, 1902.] [106]

12. Eņģeļi ir pārsteigti

(Publicēts Piezīmju lapās , Metodes Nr.11.)

Eņģeļus pārsteidz cilvēku vieglprātīgā un vienaldzīgā izturēšanās pret vitālajām patiesībām, kurām tik liela nozīme grēcinieku dzīvē; ka viņi labprātīgi turpina palikt sātana un grēka gūstā, kad Dieva Dēls savā dievišķajā personā ir tik daudz cietis un izturējis. Ak, kaut mēs varētu izkopt ieradumu domāt par Kristus dzīvē atklāto pašaizliedzību un uzupurēšanos, līdz paši dziļi izjustu grēka riebīgumu un to ienīstu kā kaut ko ārkārtīgi zemisku.

Lai prāts atmostas pateicībai, ka Jēzus Kristus nopelna dēļ Tēvs ir apsolījis uzticīgi piedot visus grēkus. Skatoties uz Golgātas krustā paaugstināto Kristu, mēs vienmēr varam būt droši par Debesu Dieva mīlestību un žēlastību. Vai mēs katrs personīgi savu iespēju robežās reiz iemācīsimies izprast patiesību, ka Dievs Jehova mūs mīl un mums piedod, ja vien mēs ticam Jēzum un Viņu mīlam?

Ak, kāda brīnišķa atziņa! Dievs gaida, lai piedotu visiem, kas nāk pie Viņa, nožēlojot savus grēkus. Sludiniet par to! Paaugstiniet Jēzu tā, lai ļaudis Viņu ieraudzītu!(..)

Upuru dāvanās jūdi vēroja Kristus simbolu, kura asinis tika izlietas, lai glābtu [107] pasauli. Visi šie upuri bija norādījums uz Kristu, lai cilvēku sirdī nostiprinātu lielo patiesību, ka vienīgi Kristus asinis atbrīvo no visiem grēkiem un ka bez asins izliešanas nav grēku piedošanas. Daži brīnās, kāpēc Dievs ir vēlējies, lai Viņam pienestu tik daudz upuru, kāpēc Viņš jūdiem lika upurēt tik daudz asiņojošu dzīvnieku.

Katrs mirstošais upuris simbolizēja Kristu, tāpēc šo mācību ar vissvinīgāko un svētāko ceremoniju centās iespiest ļaužu prātā un sirdī; par to paskaidrojumus sniedza priesteri. Upuru sistēmu visā tās kopumā bija paredzējis pats Dievs, lai cilvēkiem uzskatāmi atklātu lielo un svarīgo patiesību, ka grēku piedošana notiek vienīgi caur Kristus asinīm.

Šī grandiozā, glābjošā patiesība bieži tiek atkārtota ticīgu un neticīgu klausītāju klātbūtnē, tomēr vienaldzība, ar kādu cilvēki uzņem šo viņiem tik svarīgo atziņu, ir tik liela, ka eņģeļi, to redzot, jūtas pārsteigti un apmulsuši. Cik maz pierādījumu, ka draudze izjūt brīnišķā atpestīšanas plāna spēku! Cik maz ir to, kuri patiesību, ka grēki, kas cilvēciskajām būtnēm pielīp līdzīgi briesmīgajai spitālībai, var tikt piedoti vienīgi ticībā Jēzus Kristus šķīstījošajām asinīm, atzīst par dzīvu īstenību!

Ak, kādu domu dziļumu šai atziņai vajadzētu izsaukt ikkatra cilvēka prātā! Kristum nevajadzēja ciest, lai salīdzinātu sevi. Viņa ciešanu dziļums bija proporcionāls Viņa personas cieņai un bezgrēcīgajam, cēlajam raksturam. [Letter 43, 1892.]

Lēkmjveida nožēla

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:20,21)

Daži var iebilst: kāpēc gan mums šī vēsts tik bieži tiek atkārtota? – Tikai tādēļ, ka jūs vēl neesat pilnībā nožēlojuši un atgriezušies. Jūs nedzīvojat Kristū, un Kristus nav jūsos. Kad viens elks ir izraidīts no dvēseles, sātans tā vietā jau ir sagatavojis citu. Ja jūs pilnībā nesvētīsities Kristum un nedzīvosiet savienībā ar Viņu, ja nepadarīsiet viņu par savu Padomdevēju, tad atradīsit, ka jūsu sirds, atvērta ļaunām domām, ir viegli novēršama no kalpošanas Dievam, lai izdabātu pati sev.

Jums reizēm var būt vēlēšanās visu nožēlot. Bet, ja jūs neizdarāt izšķirošu pārmaiņu un praktiskā ikdienas dzīvē neizlietojat tās atziņas, kuras esat sapratuši, ja jums nav aktīvas, darbīgas ticības, kas nepārtraukti pieaug spēkā, tad jūsu grēku nožēla ir kā rīta rasa. Tā dvēselei nesniegs paliekošu atvieglojumu. Nožēla, kuru izraisa lēkmjveidīgs jūtu uzplūdums, ir nožēla, kuru par jaunu jānožēlo, jo tā ir maldīga. Stipras jūtu izpausmes, kas jūsos neveido miermīlīgos taisnības augļus, jūs pēc tam atstās sliktākā stāvoklī, nekā bijāt iepriekš.

Katru dienu jums pa pēdām sekos kārdinātājs ar dažādiem maldinošiem, šķietami ticamiem pamudinājumiem kalpot sev un izpatikt sev, un jūs atgriezīsities savos vecajos ieradumos, pametot novārtā kalpošanu Dievam, kurā jūs smeltos cerību, prieku un paļāvīgu mieru.

Kungs aicina uz labprātīgu kalpošanu, uz kalpošanu, ko iedvesmo sirdī iemājojusi mīlestība uz Jēzu. Dievs nekad nebūs apmierināts ar daļēju un savtīgu nodošanos. Viņš prasa visu sirdi, nedalītas jūtas un pilnīgu paļāvību un uzticību Viņa spēkam glābt no grēka.(..)

Dievs godās un atbalstīs katru patiesu, nopietnu cilvēku, kas Viņa priekšā centīsies staigāt Kristus žēlastības piedāvātajā taisnībā. Kungs Jēzus nekad neatstās vai neatmetīs nevienu pazemīgu, drebošu dvēseli. Vai mēs ticēsim, ka Dievs vēlas strādāt mūsu sirdī, ka Viņš, ja vien mēs to atļausim, darīs mūs tīrus un svētus, savā bagātajā žēlastībā izveidojot mūs par spējīgiem Viņa līdzstrādniekiem? Vai mēs ar skaidru, svētotu uztveri spējam novērtēt Dieva apsolījumu spēku un attiecināt tos uz sevi, ne tāpēc, ka mēs būtu cienīgi, bet tāpēc, ka Kristus ir cienīgs; ne tāpēc, ka mēs būtu taisni, bet tāpēc, ka dzīvā ticībā atsaucamies uz Kristus taisnību mūsu labā? [Manuscript 125, 1901.] [109]

13. Svētā Gara saņemšanas svarīgā nozīme

Pirmā Sabata naktī, ko pavadījām Ņūkāslas sanāksmē, sapnī man šķita, ka es uz sanākušajiem ļaudīm runāju par Gara saņemšanas lielo nozīmi. Tā bija mana darba nasta – lai cilvēku sirds atvērtos Svētajam Garam. Reiz Kristus saviem mācekļiem sacīja: “Man vēl daudz kas jums sakāms, bet jūs to tagad nespējat panest.” Jēzu kavēja viņu ierobežotā izpratne. Viņš nevarēja tiem atklāt visu patiesību, lai cik ļoti to ilgojās, jo, kamēr šo vīru sirds bija noslēgtas, būtu veltīgi censties to darīt. Lai pilnībā saprastu Kristus mācības, tiem vispirms vajadzēja saņemt Garu. Tāpēc viņš sacīja: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas un atgādinās visu, ko Es jums esmu sacījis.”

Manā sapnī pie ievērojamas celtnes durvīm stāvēja sargs un katram, kas gribēja ieiet, jautāja: “Vai tu Svēto Garu esi saņēmis?” Viņa rokā bija mērlente, un ēkā tika ielaisti tikai ļoti, ļoti nedaudzi. “Jūsu cilvēciskais lielums nav nekas,” viņš sacīja, “bet, ja jūs, atbilstoši saņemtajai atzīšanai, esat sasnieguši pilnīgu vīra augumu Kristū Jēzū, tad jūs aicinās līdz ar Kristu sēdēt [110] Jēra kāzu mielastā, un visos mūžības laikmetos jūs nekad nebeigsiet iepazīties ar jaunām, jums sagatavotām šī mielasta svētībām.

Jūs savās acīs varat būt lieli un labi attīstīti, bet jūs nevarat te ieiet. Šeit nevar iekļūt neviens, kurš ir tikai kā pieaudzis bērns, kura rīcība, ieradumi un rakstura iezīmes atbilst bērnam. Ja jūs esat barojuši aizdomas, kritikas garu, dusmas un augstprātību, tad jūs šeit nevar ielaist. Visiem, kuri ieiet pa šīm durvīm, ir Debesu austuvēs darinātas kāzu drēbes. Tie, kuri pieraduši meklēt kļūdas citu raksturā, ar savu kroplumu dara nelaimīgas citas ģimenes un novērš dvēseles no patiesības pie izdomātām pasakām. Jūsu aizspriedumu raugs, jūsu uzticības trūkums un apsūdzību spēks aizslēdz šīs celtnes ieejas durvis. Pa tām nevar ieiet neviens, kurš varētu sagandēt tur dzīvojošo laimi, iznīcinot viņu savstarpējo uzticību. Jūs nevarat pievienoties laimīgajai ciltij Debesu pagalmos, jo Es no viņu acīm esmu noslaucījis visas asaras. Jūs nekad neredzēsiet Ķēniņu viņa skaistumā, ja paši nepārstāvēsiet Viņa raksturu.

Kad jūs atsacīsities no savas gribas un savas gudrības un mācīsities no Kristus, tad atradīsiet ieeju Dieva valstībā. Kungs prasa pilnīgu, bezierunu nodošanos. Atvēliet savu dzīvi Viņam, lai Viņš to kārto un veido! Uzņemieties Viņa jūgu! Ļaujiet, lai Viņš jūs vada un pamāca! Saprotiet, ka, nekļūstot kā mazam bērnam, jums nekad nebūs iespējams nonākt Debesu valstībā.

Palikt Kristū nozīmē izvēlēties vienīgi Viņa raksturu, tā, lai Viņa intereses kļūtu par jūsu interesēm. Palikt Viņā nozīmē būt tādam, kādu Viņš jūs vēlas redzēt, un darīt vienīgi to, ko Viņš grib. Tie ir mācekļiem domātie nosacījumi, un, ja jūs tiem nepakļausities, tad nekad neatradīsiet dusu. Dusa ir Kristū; bez Viņa tā nav iespējama.

Jūs atradīsiet atvieglojumu tieši tajā brīdi, kad Viņa jūgs tiks pielaikots jūsu kaklam. Tad būs iespējams veikt visgrūtāko garīgo darbu un panest vissmagākās nastas, jo Kungs piešķirs spēku un spējas, kā arī [111] prieku šī darba veikšanai. Atcerieties galveno: “Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.” (Mat. 11:29) Kas ir Tas, kas to saka? – Vai ne Debesu Majestāte, Godības Ķēniņš? Viņš vēlas, lai jūsu izpratne garīgajās lietās tiktu attīrīta no savtības sārņiem, no negodīgas rīcības traipiem un no rupjās, nelīdzjūtīgās cilvēciskās dabas izpausmēm. Jums nepieciešami iekšēji, cēlāki piedzīvojumi. Paliekot Kristū, jums jāpieaug žēlastībā. Atgriezušies jūs tad vairs nebūsiet par kavēkli, bet varēsiet stiprināt savus brāļus.”

Es redzēju, ka pēc tam, kad šie vārdi bija izteikti, daži skumji novērsās un sajaucās ar zobgaļiem. Citi ar asarām, sirdī pilnīgi salauzti, atzinās savā netaisnībā tiem, kurus bija sāpinājuši un ievainojuši. Viņi nedomāja par savas cieņas saglabāšanu, bet katrā solī jautāja: “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” (Ap.d. 16:30) Un atbilde bija: “Nožēlojiet un atgriezieties, lai jūsu grēki jau iepriekš tiek nodoti tiesā un izdzēsti!” Vēl tika teikti vārdi, kas norāja garīgo lepnumu, jo Dievs to necieš. Tas nav savienojams ar Viņa Vārdu un mūsu ticības apliecību. Meklējiet Kungu, jūs visi, kas esat Viņa sludinātāji! Meklējiet Viņu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu! “Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis – savas domas, un lai atgriežas pie Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, – un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7)

Kad es par šiem principiem Sabata sanāksmē runāju uz ļaudīm, šķiet, visi sajuta, ka ar vājā darbarīka lūpām ir runājis Kungs. [The Review and Herald, April 11, 1899]

Ir pienācis laiks, kad mēs drīkstam sagaidīt, ka Kungs mūsu labā darīs lielas lietas. Mūsu pūles nedrīkst mazināties vai kļūt vājākas. Mums jāpieaug žēlastībā un vairāk jāiepazīstas ar Kungu. Pirms tiks pabeigts darbs un apzīmogoti visi Dieva ļaudis, pār mums izliesies Svētais Gars. Mūsu vidū uzturēsies Debesu eņģeļi. Tagad ir laiks sagatavoties Debesīm, kad jādzīvo pilnīgā paklausībā visām Dieva pavēlēm. [Letter 30, 1907] [112]

14. Pasludiniet ikkatrā vietā

(Publicēts Piezīmju lapās, Kristīgie piedzīvojumi Nr. 8)

Kristus mūsu pasaulei bija lielais Ārstnieciskais Misionārs. Viņš aicina brīvprātīgos, kas strādātu kopā ar Viņu un sētu pasaulē patiesību. Dieva līdzstrādniekiem patiesības karogs jāpaceļ ikkatrā vietā, kur vien iespējams ieiet. Pasaulei nepieciešams atgūt veselību, jo tā ir pagrimusi ļaunumā un pakļauta vislielākajām briesmām. Dieva darbu vajadzētu ievērojami paplašināt to labā, kas vēl dzīvo bez Kristus. Kungs aicina savus ļaudis darboties, lai kristiešu iespaids būtu jūtams visās vietās. Ir jāpaplašina Viņa valsts robežas; pieminekļi jāuzceļ gan Amerikā, gan citās vietās.

Veselības reformas darbs, savienots ar šim laikam domāto patiesību, ir spēks uz labu. Tas ir kā Evaņģēlija labā roka, kas bieži atver laukus tā izplatīšanai. Bet lai vienmēr atceramies, ka darbam nepārtraukti jāattīstās un, turklāt, pilnīgā saskaņā ar dievišķo organizācijas plānu. Ir jādibina jaunas draudzes, un šīs draudzes nekādā gadījumā nedrīkst šķirties no ārstnieciskā misijas darba, bet to, savukārt, nedrīkst šķirt no Evaņģēlija sludināšanas. Pretējā [113] gadījumā viss kļūs vienpusīgs. Nekas pats par sevi nav pilnīgs.

Vissvarīgākais darbs, ko šodien iespējams veikt, ir griezties pie kristiešu saprāta. Jautājums ir par Kunga vīna dārza kopšanu, jo tur viņš katram ir nozīmējis savu vietu un uzdevumu, un katra sekmes atkarīgas no viņa personīgajām attiecībām ar dievišķo Vadoni.

Ar Kunga darba izaugsmi un Evaņģēlija sludināšanu ļaudīm visdažādākajās vietās jāatklāj Jēzus Kristus žēlastība un mīlestība un Viņa maigās attiecības ar Zemes draudzi. Kristus sekotāju dzīvē arvien skaidrāk jākļūst redzamiem Debesu patiesības un taisnības pamatlikumiem. Biznesa darījumiem jābūt daudz brīvākiem no savtības un alkatības, kā tas bija redzams draudzēs pēc Svētā Gara izliešanās Vasarsvētku dienā. Pasaulīgie monopoli nedrīkst atstāt pat ne visniecīgāko iespaidu uz ļaudīm, kas, modri gaidot, strādājot un lūdzot, gatavojas mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus varenajai un godības pilnajai Otrajai atnākšanai debesu padebešos.

Kā tauta mēs neesam gatavi sagaidīt savu Kungu. Ja mēs dvēseles logus noslēgtu pret Zemi un tos atvērtu pret Debesīm, tad katra nodibinātā iestāde kļūtu par spožu un mirdzošu gaismu pasaulē. Un arī katrs draudzes loceklis, ja tas dzīvē īstenotu šim laikam dotās lielās, cildenās un cēlās patiesības, būtu kā spoža, mirdzoša gaisma. Kamēr Svētais Gars ļaudis nav darījis panākumiem bagātus, tie nevar būt Dievam patīkami. Viņu savstarpējām attiecībām jākļūst tik tīrām un patiesām, ka viņu vārdi, jūtas un raksturs liecinātu par vienotību ar Kristu. Tiem jābūt kā zīmei un brīnumam pasaulē, gudri virzot uz priekšu katru darba nozari. Un starp mūsu misijas dažādajām nozarēm jāvalda tik harmoniskām attiecībām, ka tās visas kopā darbotos kā labi noregulēts mehānisms. Tad tiktu izprasts Kristus atpestīšanas prieks. Tad vairs nebūtu nevienas iestādes vai pasākuma [114] Evaņģēlija gaismas izplatīšanā, kurā neatklātos patiesības pamatlikumi to savstarpējās attiecībās, kas Kunga darbu neveidotu tā, lai Viņš tiktu pagodināts.(..)

Pēc tam, kad Kristus uzcēlās no mirušiem, Viņš pāri kapam pasludināja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.” Kristus, augšāmcēlies Pestītājs, ir mūsu dzīvība, un, kad Viņš kļūst par mūsu dvēseles dzīvību, tad ir jūtama pārmaiņa, ko ar spalvu nevar aprakstīt. Visas zināšanas, iespaids un spēks, uz ko vien mēs varētu atsaukties, bez Kristus rakstura smaržas ir bezvērtīgi. Tieši tā, kā asinis ir miesas dzīvība, tā Kristum jākļūst par dvēseles dzīvību.(..)

Attīrīti no jebkādas savtības

Tiem, kas saistīti ar Dieva darbu, jābūt brīviem no katra savtības pavediena. Kalpošanai jātiek veiktai saskaņā ar norādījumu: “Visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos” (Kol. 3:17), “to dariet Dievam par godu” (1. Kor. 10:31). Savstarpējā saskarē kaimiņam ar kaimiņu vai brālim ar brāli vienmēr stingri jāvadās pēc Dieva taisnības pamatlikumiem. Mums jācenšas pēc pilnīgas kārtības un pilnīgas taisnības, pēc paša Dieva līdzības. Vienīgi uz tāda pamata mūsu darbi izturēs tiesas pārbaudi. (..)

Kristietība ir vismaigāko jūtu atklāšana cilvēku savstarpējās attiecībās. Kristieša dzīvi veido kristieša pienākumi un kristieša priekšrocības. Kristus savā gudrībā draudzei jau pašā sākumā paredzēja upuru un dāvanu sistēmu, kuras pamats bija Viņš pats un kura jau iepriekš norādīja uz Viņa nāvi. Katrs upuris pievērsa uzmanību Viņam kā Jēram, kas nokauts kopš pasaules radīšanas, lai visi varētu saprast, ka grēka alga ir nāve. Viņā nebija grēka; Viņš nomira par mūsu grēkiem.

Simboliskajai ceremoniju sistēmai bija mērķis aizstāvēt Dieva likumus, lai visi, kas tic Kristum, varētu sasniegt “vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”. (Ef. 4:13) Kristīgajā darbā ir pietiekoši vietas [115] visu Dieva sniegto dāvanu izlietošanai. Ticīgajiem jābūt vienotiem Dieva prasību izpildē, katrā uz priekšu spertajā solī atklājot tādu pārliecību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli.

No paša radītajām būtnēm Kristum pienākas augstākā mīlestība, un tāpat Viņš prasa, lai ikviens cilvēks ar svētu cieņu izturētos pret citiem cilvēkiem. Katra izglābtā dvēsele būs glābta, pateicoties mīlestībai, kuras iesākums ir Dievs. Patiesa atgriešanās ir pārmaiņa no egoisma uz svētām attiecībām ar Dievu un citiem cilvēkiem. Vai septītās dienas adventisti tagad veiks pilnīgu reformu, lai savas grēkiem aptraipītās dvēseles šķīstītu no savtības lepras?

Man jāsaka patiesība visiem. Tie, kas pieņēmuši no Dieva Vārda nākošo gaismu, nekad, nekad cilvēku prātā nedrīkst atstāt iespaidu, ka Dievs tos lietos, neskatoties uz viņu grēkiem. Dieva Vārds taču grēku definē kā likuma pārkāpšanu. [Manuscript 16, 1901]

Grūtības

Dieva lietas aizstāvji bieži secina, ka ir nonākuši smagos un grūtos darba apstākļos, un nesaprot, kāpēc. Bet vai tādēļ, ka radušās problēmas, tiem jāatsakās no sava stiprā atbalsta? Vai viņu ticībai jāsamazinās tāpēc, ka tie cauri tumsai nespēj saskatīt ceļu? Lai Dievs pasarga! Tiem pastāvīgi jāsaglabā apziņa, ka darbā tos uztur Dieva spēks. Ja viņi seko Kunga vadībai un cenšas aizstāvēt Viņa likumus, tad nekad nevar aiziet bojā vai pazaudēt ceļu. [Undated manuscript 145.] [116]

15. Kad draudze pamostas

(Publicēts Piezīmju lapās - Kristīgie piedzīvojumi Nr. 16.)

Lūgšana ir nepieciešama gan mājas dzīvē, gan draudzes dzīvē un misijas darbā. Nopietnas, sirsnīgas lūgšanas spēku ļaudis visumā izprot ļoti vāji. Ja draudze būtu bijusi uzticīga lūgšanās, tad nebūtu tik nolaidīga arī daudzās citās lietās, jo uzticīga Kunga piesaukšana sniedz bagātu atdevi.

Kad draudze atmodīsies sava svētā aicinājuma izpratnei, tad uz Debesīm pacelsies daudz vairāk dedzīgu un iedarbīgu lūgšanu, lai Svētais Gars atklātu, kādi ir Dieva ļaužu pienākumi un darbs attiecībā uz cilvēku dvēseļu glābšanu. Mums ir drošs apsolījums, ka Kungs būs tuvu ikkatrai meklējošai dvēselei.

Draudzei jāpiedzimst no jauna dzīvai cerībai uz “Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam”. (1. Pēt. 1:3,4) Kad draudze atmodīsies, lai izprastu šajā pasaulē darāmo darbu, tās locekļi izjutīs dziļas dvēseles sāpes par tiem, kas nepazīst Dievu un savā garīgajā neziņā nespēj saprast šī laika patiesību. Visos mūsu piedzīvojumos ir jāieauž pašaizliedzība un uzupurēšanās. Mums jālūdz un jābūt nomodā lūgšanās, lai ikdienas dzīvē nebūtu nekādu [117] pretrunu. Mēs nedrīkstam kļūdīties, rādot citiem piemēru, jo modrība lūgšanās nozīmē dzīvot ar tām saskaņā Dieva priekšā, lai Viņš tās varētu uzklausīt.

Ja draudzes locekļi meklēs palīdzību pie žēlastības troņa, lai spētu izprast savu pienākumu lielajā dvēseļu glābšanas darbā, tad draudzes garīgā dzīve neies uz leju. Aktīvas, darbīgas draudzes locekļi apzināsies, ka tie ir uzņēmušies Kristus jūgu un velk to kopā ar Viņu.

Debesu Universs gaida uz sevi ziedojošiem kanāliem, kurus Dievs varētu izlietot, lai sazinātos ar saviem ļaudīm un caur tiem tālāk ar pasauli. Dievs lietos svētījušos, pašaizliedzīgu draudzi un redzamā, godības pilnā veidā atklās savu Garu īpaši šajā laikā, kad sātans meistarīgi strādā, lai pieviltu kā sludinātāju, tā vienkāršo ticīgo dvēseles. Ja vien Dieva vēstneši ar Viņu sadarbosies, tad Kungs zīmīgā veidā būs ar tiem, kā Viņš bija ar saviem mācekļiem senatnē.

Vai draudze atmodīsies savam pienākumam? Dievs gaida, lai tiem, kuri vēlas strādāt ar pašaizliedzīgu un upurus nesošu nodošanos, piešķirtu vislielāko misijas Garu, kādu pasaule jebkad pazinusi. Kad Kunga ļaudis saņems šo Garu, no viņiem plūdīs spēks. [Manuscript 59, 1898.]

Pasīva labdarība

Kungs pieļauj apstākļus, kas prasa vingrīnāt pasīvo labdarību, kura, ar katru cenšanos atdot Kungam Viņam piederošo desmito un ziedojumus, kļūst arvien tīrāka un efektīvāka. Jūs jau nedaudz saprotat, ko nozīmē iet cauri grūtībām. Tās jums ir sniegušas iespēju uzticēties Dievam, meklējot Viņu nopietnās lūgšanās, lai vienmēr bērnišķi varētu uz Viņu paļauties. Ciešanas pārbauda mūsu ticību un labās īpašības. Tieši bēdu brīžos mēs vairāk izjūtam, cik dārgs ir Jēzus. Tāpēc jums tiek dota izdevība atzīt: “Jebšu Viņš mani nokaus, taču es uz Viņu gribu cerēt.” (Ījaba 13:15, pēc Glika tulk.) Ak, cik vērtīgi ir padomāt, ka, [118] skatoties acīs briesmām, kad uzbrūk bēdas, slimības, sāpes un nāve, mums tiek sniegtas izdevības apliecināt savu ticību.(..)

Dzīvē viss ir atkarīgs no tā, kā mēs pieņemam Kunga nosacījumus. Kādā garā mēs to izdarām, tāda būs tikumiskā ietekme uz visu tālāko dzīvi un raksturu. Katrai dvēselei personīgi ir jāiegūst uzvara, bet tai jāsaprot, ka nevar visu saņemt tā, kā pati to vēlētos. Mums rūpīgi jāseko katram norādījumam, kuru Kristus sniedzis ar savu dzīvi un mācību. Viņš neiznīcina, no Viņa pieskāriena viss kļūst tikai labāks. [Letter 135, 1897.]

Pazemība un ticība

Šai laikā veicamajā darbā ne tik daudz vajadzīga nauda, talanti, zināšanas vai daiļrunība,kā ar pazemību rotāta ticība. Nekāda pretestība nespēs pastāvēt pret patiesību, kuru ticībā un pazemībā sludina strādnieki, kas sava Meistara labā ir labprātīgi smagi pūlēties, uzupurēties un ciest. Ja vēlamies, lai mūsu pūles vainagotos panākumiem, mums jābūt Kristus līdzstrādniekiem. Mums jāraud par tiem, kas negrib raudāt paši par sevi, un jālūdz, kā Viņš lūdza, par tiem, kas paši nelūdz. [Manuscript 24, 1903.]

Ātrs darbs

Kad dievišķais spēks savienosies ar cilvēcisko piepūli, tad darbs ies uz priekšu līdzīgi ugunij rugājos. Kungs izmantos mums nezināmas izcelsmes līdzekļus, eņģeļi darīs darbu, ko sev par svētību būtu varējuši veikt paši cilvēki, ja vien tie nebūtu nokavējuši atsaukties uz Dieva izteiktajām prasībām. [The Review and Herald, Dec. 15, 1885.] [119]

3. daļa. Atmoda un reformas

Ievads

Viens no visizcilākajiem Elenas G. Vaitas izteiktajiem aicinājumiem uz atmodu un reformām publicēts “Review and Herald” 1887. gada 22. martā ar virsrakstu: ”Draudzes vajadzība”. Šoreiz raksts ņemts no vecākā sludinātāja A.G. Danielsa sagatavotajiem daudzajiem materiāliem, kas bija paredzēti grāmatas “Kristus mūsu taisnība” sastādīšanai. Sākotnējos izdevumos raksts (1926. un 1937. g.) visā pilnībā parādījās Pielikumā. Tehnisku iemeslu dēļ vēlākajos izdevumos (1941. g un turpmāk) raksts, kura daļas ietvertas minētās grāmatas tekstā, tās Pielikumā vairs nav atrodams.

Šis vēlāk tik daudz meklētais raksts pilnā apjomā tagad ievada šo mūsu grāmatas saviļņojošo daļu.

Šajā daļā spilgti attēlota garīgā cīņa, kas nekavējoties sāk plosīties starp taisnības spēkiem un ļaunā varu par dvēselēm, kuras iesākušas jaunu dzīvi. Šo svarīgo jautājumu Elena Vaita apskata uz Betlkrīkas koledžas lielās atmodas un tai sekojošo notikumu fona. Tur darbojās tie paši elementi, kas neiztrūkstoši ir klāt jebkurā citā draudzes atmodas brīdī.

III daļa noslēdzas ar klausītāju atstāstītiem piedzīvojumiem par atmodas kustībām, kurās daudzreiz piedalījās arī Elena Vaita. Tie palīdz izprast, kā viņa savā uzrunā ievija norādījumus Evaņģēlija strādniekiem par dvēseļu mantošanas darbu. Daudzi no šiem piedzīvojumiem, kurus Vaitas kundze pierakstījusi galvenokārt savā dienasgrāmatā, tur atzīmēti visai īsi, tikai nedaudzos vārdos. Viņas spilgtie ainojumi, cenšoties izraisīt ļaužu atsaucību, attiecas jau uz pašiem pirmajiem gadiem Betlkrīkā un tad aizved mūs uz Eiropu un Austrāliju un atkal atpakaļ uz Savienotajām Valstīm. Ziņojumos var sastapt diezgan daudz atkārtojumu, tomēr katrā rindkopā ir pietiekoši arī vērtīga materiāla. – Pilnvaroto padome. [121]

16. Aicinājums uz atmodu

Draudzes lielā vajadzība

(Raksts publicēts grāmatas Kristus mūsu taisnība pirmā izdevuma Pielikumā, bet tehnisku iemeslu dēļ nākamajos izdevumos izlaists.)

Vislielākā un visneatliekamākā no visām mūsu vajadzībām, pēc kuras nepieciešams tiekties vispirms, ir patiesas dievbijības atmoda mūsu vidū. Vajadzētu nopietni censties iegūt Kunga svētību ne tāpēc, ka Dievs nevēlētos mums to piešķirt, bet tādēļ, ka mēs neesam gatavi saņemt. Mūsu Debesu Tēvs ir daudz labprātīgāks dot savu Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz, nekā laicīgi vecāki vēlas dot labas dāvanas saviem bērniem. Tomēr, atgriežoties, pazemojoties, nožēlojot un sirsnīgi lūdzot, mums jāizpilda nosacījumi, kurus īstenojot, Dievs ir apsolījis dot savu svētību. Atmodu drīkst sagaidīt vienīgi kā atbildi uz lūgšanām. Kamēr ļaudīm ir tik maz Dieva Svētā Gara, tie nespēj novērtēt Vārda sludināšanu, bet, kad Gara spēks skars viņu sirdi, tad uzrunas nepaliks bez ietekmes. Vadoties no Dieva Vārda mācībām un Viņa Gara iespaidā ļaudis, kas piedalās mūsu sanāksmēs, veselīgi visu pārdomājot, gūs dārgus piedzīvojumus un, mājās atgriezušies, būs sagatavoti atstāt dziedinošu iespaidu uz citiem. [122]

Vecie karognesēji zināja, ko nozīmē cīnīties ar Dievu lūgšanās un baudīt Viņa Gara izliešanos. Bet tie pamazām noiet no darbības skatuves, un kas nāks, lai stātos viņu vietā? Kā ir ar augošo paaudzi? Vai tās pārstāvji ir atgriezušies pie Dieva? Vai mēs apzināmies darbu, kas norisinās Debesu svētnīcā, vai gaidām kādu neatvairāmu spēku, kas nāks pār draudzi, pirms mēs uzmostamies? Vai mēs ceram redzēt atmodušos visu draudzi? Tāds laiks nekad nepienāks.

Draudzē ir personas, kas nav atgriezušās un kas neapvienosies sirsnīgās, uzvarošās lūgšanās. Darbs ir jāiesāk katram atsevišķi. Mums vairāk jālūdz un mazāk jārunā. Netaisnība vairojas, un ļaudis jāmāca nesamierināties ar dievbijības formu, bez Gara un bez spēka. Ja mēs būsim apņēmušies pārmeklēt savu sirdi, atstājot grēkus un uzvarot ļaunās tieksmes, tad nepaaugstināsimies iedomībā; mēs neuzticēsimies sev, pastāvīgi apzinoties, ka mūsu derīgums atkarīgs no Dieva.

Briesmas mums daudz vairāk draud no iekšienes nekā no ārienes. Spēka un sekmju kavēkļi daudz lielāki ir pašā draudzē nekā ārpusē. Neticīgajiem ir tiesības sagaidīt, ka tie, kas apliecina, ka tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, darīs daudz vairāk par jebkuriem citiem sabiedrības locekļiem, lai ar savu konsekvento dzīvi, ar savu dievbijīgo priekšzīmi un aktīvo iespaidu sekmētu un godātu viņu pārstāvēto lietu. Bet cik bieži tie, kas sevi sauc par patiesības aizstāvjiem, izrādījušies par vislielāko šķērsli tās progresam! Piekoptā neticība, izteiktās šaubas un sirdī lolotā tumsa ieaicina ļaunos eņģeļus un paver ceļu sātanam piepildīt savus viltīgos nodomus.

Durvju atvēršana ienaidniekam

Dvēseļu ienaidniekam nav atļauts lasīt cilvēku domas, bet tas ir ļoti vērīgs un iegaumē vārdus; viņš analizē rīcību un savas kārdināšanas prasmīgi piemēro ikvienam, kas sevi pakļauj [123] viņa varai. Ja mēs censtos apspiest grēcīgas domas un jūtas, neļaujot tām izpausties vārdos vai rīcībā, tad sātans negūtu nekādus panākumus, jo viņš šim gadījumam nevarētu sagatavot savas īpašās kārdināšanas.

Bet cik bieži vārda kristieši pašsavaldīšanās trūkuma dēļ paši atver durvis dvēseļu pretiniekam! Šķelšanās un pat rūgti strīdi, kas apkaunotu pat pasaulīgu sabiedrību, ir parasta parādība draudzēs, tāpēc ka tiek pielikts pavisam maz pūļu, lai savaldītu nepareizas jūtas un apspiestu katru vārdu, ko sātans varētu izlietot sev par labu. Tiklīdz rodas jūtu atsvešināšanās, lietas apstākļi kļūst zināmi sātanam, un tā viņam tiek sagādāta iespēja izlietot savu čūskas gudrību un prasmi, lai šķeltu un postītu draudzi. Katra nevienprātība nes lielus zaudējumus. Abu iesaistīto locekļu personīgie draugi nostājas savu aizstāvamo pusē, un plaisa paplašinās. Bet sadalījies nams nevar pastāvēt. Vēršas plašumā arvien jauni apvainojumi un apsūdzības. Sātans ar saviem eņģeļiem aktīvi strādā, lai, no tādā veidā izsētās sēklas, nodrošinātu pļauju.

Pasaules ļaudis skatās un nievājoši izsaucas: “Redziet, kā šie kristieši viens otru ienīst! Ja tāda ir reliģija, tad mēs to nevēlamies.” Un viņi ar lielu apmierinājumu domā par sevi un savu nereliģiozo raksturu, kļūstot arvien apņēmīgāki neko nenožēlot, bet sātans gavilē par savām sekmēm.

Lielais krāpnieks savas viltības ir piemērojis ikkatrai dvēselei, kura ar nepārtrauktām lūgšanām un dzīvu ticību nav sagatavojusies pārbaudījumiem un aizsardzībai. Kā sludinātājiem un kā kristiešiem mums jāstrādā, lai no ceļa novāktu visus piedauzīšanās akmeņus. Mums jānovērš ikviens šķērslis. Tāpēc atzīsim un atstāsim ikkatru grēku, lai sagatavotu Kungam ceļu, ka Viņš varētu ienākt mūsu sanāksmēs un piešķirt savu bagāto žēlastību! Pasaule, miesa un velns ir jāuzvar.

Mēs ceļu nevaram sagatavot, draudzējoties ar pasauli, jo tā atrodas ienaidā ar Dievu, tomēr ar Kunga palīdzību mēs varam salauzt tās pavedinošo iespaidu pār sevi un citiem. Ne personīgi, ne arī kā ticīgo kopa mēs [124] nevaram panākt, lai nežēlīgais un apņēmīgais ienaidnieks mūs nekārdinātu, bet Jēzus spēkā mēs kārdināšanās varam pastāvēt.

No katra draudzes locekļa pasaulē var ieplūst nepārtraukta gaisma, tā ka tās iemītniekiem nebūs iemesla jautāt: ko šie ļaudis dara vairāk nekā citi? Pastāv un ir jāizmanto iespēja nekļūt līdzīgam pasaulei un izvairīties no visa, kas liekas ļauns, lai aprunātājiem netiktu dots nekāds iemesls. Mēs nekad neizbēgsim no pārmetumiem; tie būs; bet vajadzētu būt ļoti uzmanīgiem, lai mēs netiktu nopelti savu pašu grēku vai neprāta dēļ, bet vienīgi Kristus dēļ.

Par visu vairāk sātans baidās no tā, ka Dieva ļaudis varētu atbrīvot ceļu, novācot katru šķērsli, kas Kungu aizkavē izliet savu Garu pār nīkuļojošo draudzi un grēkus nenožēlojošajiem ļaudīm. Ja sātanam atļautu piepildīt savus plānus, tad līdz laika galam vairs nenotiktu neviena atmoda – ne maza, ne liela. Bet viņa nodomi mums nav nezināmi, un mums šai ļaunajai varai ir iespējams pretoties. Kad būs sagatavots ceļš Dieva Garam, svētības neizpaliks. Tieši tāpat, kā sātans nevar aizvērt debesu logus, lai lietus nelītu uz zemi, tā viņam nav varas aizkavēt bagāto Dieva svētību nākšanu pār Viņa ļaudīm. Ļauni cilvēki un velni nespēj kavēt Dieva darbu vai nepieļaut Kunga klātbūtni Viņa ļaužu sanāksmēs, ja vien tie ar klusinātām un sagrauztām sirdīm atstāj un atzīst savus grēkus un ticībā pieprasa Viņa apsolījumu piepildīšanos. Katrai kārdināšanai, katrai pretestībai, kā atklātai, tā slepenai, var sekmīgi stāties pretī “ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Kungs Cebaots”. (Cak. 4:6)

Mēs dzīvojam salīdzināšanas dienā

Mēs dzīvojam lielās salīdzināšanas dienas laikā, kad mūsu grēki, tos atzīstot, nožēlojot un atstājot, jau pirms mums nonāk tiesā. Dievs tagad no saviem kalpotājiem nepieņems negarīgu, neko neizsakošu liecību, jo tāda nevar būt mūsu laika patiesība. Šīm dienām domātajai vēstij jāsniedz Dieva draudzei barība īstā laikā, bet sātans [125] pakāpeniski ir centies tai atņemt spēku, lai ļaudis netiktu sagatavoti pastāvēt Kunga dienā.

1844. gadā mūsu lielais Augstais Priesteris iegāja Debesu svētnīcas Vissvētākajā vietā, lai sāktu izmeklēšanas tiesas darbu. Vispirms tiek izskatītas taisno mirušo lietas. Kad šis darbs būs pabeigts, spriedumu pasludinās par dzīvajiem. Cik dārgi, cik svarīgi ir šie svinīgie acumirkļi! Par katru no mums Debesu tiesā uz izskatīšanu gaida sava lieta. Mums katram personīgi jātiek tiesātam atbilstoši miesā darītajiem darbiem. Laikā, kad ēnas kalpošanas iekārtā augstais priesteris Zemes svētnīcas Vissvētākajā vietā izpildīja salīdzināšanas darbu, no ļaudīm tika prasīts mērdēt savas dvēseles Dieva priekšā un nožēlot grēkus, lai tos varētu salīdzināt un izdzēst. Vai šajā īstajā salīdzināšanas dienā, kad Kristus Debesu svētnīcā aizlūdz savu ļaužu labā un kad par katru lietu jātiek pasludinātam galīgam, neatsaucamam spriedumam, no mums tiek prasīts kaut kas mazāks?

Kāds šajā bijājamajā un svinīgajā laikā ir mūsu stāvoklis? – Ak vai, kāds lepnums valda draudzē, kāda liekulība, kāda krāpšana, kāda mīlestība uz tērpiem, vieglprātību un izpriecām, kāda kāre pēc augstākas varas! Visi šie grēki tik ļoti aptumšo prātu, ka mūžīgās vērtības netiek saskatītas. Vai mums nevajadzētu meklēt Rakstos, lai saprastu, kur esam nonākuši šīs pasaules vēsturē? Vai nevajadzētu iepazīties ar darbu, kas tagad tiek veikts mūsu labā, un apzināties stāvokli, kādu mums kā grēciniekiem pienāktos ieņemt, kamēr vēl norit salīdzināšanas darbs? Ja mēs kaut cik vērtējam savas dvēseles glābšanu, tad ir jāpanāk noteikta pārmaiņa. Mums ar patiesu nožēlu jāmeklē Kungs; mums dziļos dvēseles pārdzīvojumos jānožēlo savi grēki, lai tie tiktu izdzēsti.

Mēs vairs ilgāk nedrīkstam uzturēties uz apburtās zemes. Mēs ātri tuvojamies pārbaudes laika beigām. Lai katrs sev jautā: Kā es pastāvēšu Dieva priekšā? Mēs nezinām, cik drīz Kristus nosauks mūsu vārdu, lai galīgi izlemtu mūsu lietu. Kāds, ak, kāds [126] būs šis spriedums? Vai mēs tiksim pieskaitīti taisnajiem vai arī atstāti kopā ar bezdievīgajiem?

Draudzei jāceļas un jānožēlo grēki

Lai draudze ceļas un Dieva priekšā nožēlo savu atkrišanu! Lai uzmostas sargi un dod bazūnei skaidru skaņu! Mums jāpasludina noteikts brīdinājums. Dievs saviem kalpiem pavēl: “Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!” (Jes. 58:1) Ir jāatmodina ļaužu uzmanība, jo, pirms tas netiks panākts, visas pūles būs veltīgas; kaut arī eņģelis no Debesīm nāktu un uz tiem runātu, viņa vārdi nedotu vairāk labuma, kā ja tie būtu izskanējuši miruša cilvēka nedzirdīgajās ausīs.

Draudzei jāatmostas darbam. Dieva Gars nekad nenāks, kamēr tā Viņam nebūs sagatavojusi ceļu. Ir jānotiek nopietnai sirds pārbaudei. Jāatskan vienotām, neatlaidīgām lūgšanām, ticībā atsaucoties uz Dieva apsolījumu. Ir jānorisinās nevis miesas ietērpšanai maisa drānās kā senos laikos, bet dziļai dvēseles pazemošanai. Mums nav ne vismazākā iemesla sevis slavēšanai vai paaugstināšanai. Mums vajadzētu pazemoties zem Dieva varenās rokas. Viņš nāks iepriecināt un svētīt patiesos meklētājus.

Mūs gaida darbs; vai gribam piedalīties? Ir jāstrādā ātri, un neatlaidīgi jāiet uz priekšu. Mums jāsagatavojas lielajai Kunga dienai. Nav laika, ko drīkstētu izšķiest, nav laika, ko varētu ziedot savtīgiem mērķiem. Ir jābrīdina pasaule. Ko mēs katrs personīgi darām, lai nestu gaismu citiem? Dievs ikvienam cilvēkam ir paredzējis savu darbu, katram jāpaveic sava daļa, un mēs nevaram to pamest novārtā, neapdraudot savu dvēseli.

Ak mani brāļi, vai jūs apbēdināsiet Svēto Garu un liksiet Tam aiziet? Vai jūs atstāsiet aiz durvīm svētības nesošo Glābēju, tāpēc ka neesat sagatavoti Viņa klātbūtnei? Vai jūs pametīsiet dvēseles, lai tās bez patiesības atziņas iet bojā tikai tādēļ, ka jums patīk ērtības un viegla dzīve, ka nevēlaties nest nastu, kuru Jēzus nesa jūsu labā? Atmodīsimies taču no šī miega! “Esiet [127] skaidrā prātā, esiet modri! Jūsu pretinieks – velns – staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1. Pēt. 5:8) [The Review and Herald, March 22, 1887]

Atmodu pavadīs reformas

Daudzās sirdīs garīgās dzīvības elpa ir vairs tik tikko manāma. Tas mani ļoti sāpina. Es baidos, ka aktīvs karš pret pasauli, miesu un velnu vairs vispār nenotiek. Vai turpināsim priecāties par daļēji mirušu kristietību, par pasaules savtīgo, alkatīgo garu, dalīdamies tās bezdievībā un uzsmaidīdami tās meliem? Nu nē! Ar Dieva žēlastību stāvēsim droši par patiesības pamatlikumiem, līdz galam paliekot stipri savā sākotnējā uzticībā. Mums ir ieteikts: “Savā darbā neesiet kūtri; esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam.” (Rom. 12:11) Mums ir viens Meistars – Kristus. Uz Viņu mums jāskatās; no Viņa jāsaņem gudrība. Ar Viņa žēlastību mums jāsaglabā godīgums, pazemīgi un lēnprātīgi nostājoties Dieva priekšā – tādā veidā pārstāvot Viņu pasaulē.

Mūsu draudzēs ļoti tiek pieprasītas svētrunas. Svētā Gara vietā locekļi ir paļāvušies uz svinīgām runām, kas atskan no paaugstinājuma. Tiem dotās garīgās dāvanas neaizskartas un nelietotas ir pārvērtušās vājumā. Ja sludinātāji izietu jaunos laukos, locekļi būtu spiesti uzņemties atbildību un viņu spējas lietojot pieaugtu.

Dievs smagi apsūdz sludinātāju un draudzes locekļu garīgo vājumu, sacīdams: “Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no savas mutes. Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” (Atkl. 3: 15-18) [128]

Dievs aicina uz garīgu atmodu un garīgām reformām. Bet, ja tas nenotiks, tad šie remdenie ļaudis kļūs Kungam arvien pretīgāki, līdz Viņš atteiksies tos atzīt par saviem bērniem.

Atmodai un reformām jānotiek Svētā Gara darbības rezultātā. Tie gan ir divi atšķirīgi procesi. Atmoda nozīmē garīgās dzīves atjaunošanu, sirds un prāta spēku straujāku darbību un augšāmcelšanos no garīgās nāves. Reformas nozīmē pārkārtošanos: pārmaiņu uzskatos un teorijās, dzīves veidā un ieradumos. Reformas nekad nenesīs vērtīgo taisnības augli, ja tās nebūs savienotas ar garīgu atmodu. Gan atmodai, gan reformām jāpaveic savs noteiktais darbs, un, to darot, tās saplūdīs kopā. [The Review and herald, Feb. 25, 1902.]

Tiks lietoti vienkārši līdzekļi

sMan ir rādīts, ka Kungs savus plānus īstenos ar dažādām metodēm un līdzekļiem. Lielajā un svētajā dvēseļu glābšanas darbā Viņš izmantos ne tikai visapdāvinātākos, ne tikai tos, kas ieņem augstas uzticības vietas vai arī visizglītotākos, skatoties no pasaules redzes viedokļa. Kungs lietos vienkāršus līdzekļus, iesaistot vēsts izplatīšanā daudzus, kuriem bijis maz iespēju palīdzēt attīstīt Viņa darbu. Un, lietojot šos vienkāršos līdzekļus, Viņš atmodinās ticību patiesībai tādos cilvēkos, kuriem pieder manta un zemes īpašumi, un tie tiks ietekmēti kļūt par Viņa līdzstrādniekiem darba tālākajā attīstībā. [Letter 62, 1909] [129]

17. Jaunā piedzīvojuma pasargāšana

Atmodai sekojošā cīņa

(1893. gadā mūsu Betlkrīkas centrā veidojās ievērojama atmoda, kurā ļoti lielā mērā atklājās Dieva Gara darbība. Tomēr tālākajos notikumos, kas ātri sekoja cits citam, daudz svētību aizgāja zudumā. Šajā piedzīvojumā un tajā laikā sniegtajos padomos var atrast daudz vērtīgu pamācību.)

Pēc Dieva Gara izliešanās Betlkrīkā piedzīvojumi koledžā pierādīja, ka lielas garīgas gaismas laiks ir arī atbilstošas garīgas tumsas laiks. Tur vienmēr klāt ir sātans un viņa velnišķo aģentu leģioni, ar saviem spēkiem uzmācoties ikvienai dvēselei, lai iznīcinātu no Debesīm nākušo žēlastības straumju iespaidu, kas centās atmodināt un atdzīvināt ticīgo snaudošo enerģiju, ievirzot to noteiktā darbībā: sniegt tālāk citiem Dieva piešķirtās svētības. Ja visas daudzās, tad apgaismotās dvēseles būtu tūlīt devušās darbā, daloties ar citiem šim nolūkam no Dieva saņemtajās dāvanas, tad tiktu iegūts vēl vairāk gaismas un spēka. Kungs gaismu nesniedz tikai vienas personas vajadzībām, bet lai to izplatītu tālāk un tā Viņu pagodinātu. Tās iespaids nav noslēpjams.

Visos laikmetos garīgas atmodas periodiem un Svētā Gara izliešanai sekojusi garīga [130] tumsa un liela samaitātība. Ja ņem vērā Betlkrīkai no Dieva piešķirtās izdevības, priekšrocības un svētības, tad jāsaka, ka draudze nav godājami gājusi uz priekšu savā darbā, un Dieva svētība nedusēs pār draudzi, lai to apveltītu ar vēl lielāku gaismu, kamēr tā neizlietos jau iepriekš saņemto, kā Kungs ir norādījis savā Vārdā. Gaisma, kas varētu izlieties gaišos un spožos staros, morālajā tumsā kļūs arvien blāvāka. Dieva patiesības agresīvais spēks atkarīgs no sadarbības ar cilvēcisko darba rīku, no dievbijīgām, dedzīgām un nesavtīgām pūlēm, cenšoties patiesības gaismu sniegt tālāk citiem. [Manuscript 45, 1893.]

Briesmas Gara darbu sajaukt ar fanātismu

Man raksta par notikumiem sakarā ar Gara atklāšanos pēdējā sanāksmē (1893.g.) un koledžā, kur skaidri redzams, ka svētību neizmantošana dzīvē liek apmulst cilvēku prātam, līdz Debesu gaismu nosauc par vienkāršu satraukumu. Tādi uzskati mani ļoti skumdina. Mums ārkārtīgi jāuzmanās, lai neapbēdinātu Dieva Svēto Garu, nosaucot šī Gara darbību par fanātisma izpausmes veidu. Kā lai mēs zinām, ka ne tikai Betlkrīkā, bet arī daudzās citās vietās ir darbojies Dieva Gars, ja Tas nav atklājies skaidrā un nepārprotamā veidā?

Es nejūtos pārsteigta, ka vienu otru apmulsumā noveduši vēlākie rezultāti. Tomēr savos pēdējo četrdesmit deviņu gadu piedzīvojumos esmu redzējusi daudz šāda rakstura notikumu un zinu, ka Dievs ir strādājis ļoti uzkrītošā veidā; un lai neviens neuzdrošinās sacīt, ka tas nav bijis Dieva Gars. Tas ir tieši tas, kam mums jātic un pēc kā jālūdz, jo Dievs ir labprātīgāks dot Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz, nekā vecāki vēlas dot labas dāvanas saviem bērniem. Tomēr ne jau cilvēciskie darba rīki var noteikt pār Svēto Garu, bet gan Gars pār viņiem. Es nešaubos, ka Kungs ir bagātīgi svētījis skolas studentus un draudzi; tomēr lielas gaismas un Gara izliešanas [131] periodam gandrīz vienmēr sekojis dziļas tumsas laiks. Kāpēc? Tādēļ, ka arī ienaidnieks darbojas ar visu savu pieviļošo enerģiju, lai cilvēkos iznīcinātu Dieva Gara dziļi skarošā darba iespaidu.

Kad studenti skolā atgriezās pie futbola un citām sporta spēlēm, kad viņus savā varā pārņēma izpriecas, sātans saprata, ka ir īstais laiks iejaukties un iznīcināt Dieva Svētā Gara darbu, kas šīs cilvēciskās būtnes vēlējās pārveidot un lietderīgi izlietot. Ja skolotāji būtu pildījuši savu pienākumu, ja tie būtu apzinājušies lielo atbildību un izlietojuši Dieva dāvātās spējas, ļaujot Garam tās svētot mīlestībā uz patiesību, tad tiem pietiktu garīga spēka un dievišķa apgaismojuma, lai tiektos uz priekšu un uz augšu pa panākumu kāpnēm, kas sniedzas Debesīs. Ir skaidri redzams, ka viņi necienīja gaismu un nestaigāja tajā, sekojot Pasaules Gaismai.

Dīkdienībā, tukšās sarunās un dažādās spēlēs ir pavisam viegli pazaudēt Svētā Gara iespaidu. Staigāt gaismā nozīmē iet uz priekšu gaismas virzienā. Ja kāds, kurš saņēmis svētības, kļūst nolaidīgs un neuzmanīgs, nepaliekot nomodā lūgšanās, ja viņš neuzņemas krustu un nenes Kristus jūgu, ja mīlestība uz izpriecām un tiekšanās pēc pasaulīgiem sasniegumiem paņem visus viņa spēkus un spējas, tad Dievs vairs šī cilvēka dzīvē nav pirmais, pēdējais un vislabākais, bet ir ieradies sātans, lai veiktu savu daļu spēlē par viņa dvēseles dzīvību. Un, īstenojot labi izstrādātus plānus dvēseles iznīcināšanai, sātans var spēlēt daudz dedzīgāk nekā cilvēki (..)

Sekas, kādas radās pēc Dieva Gara darba Betlkrīkā, nav izskaidrojamas ar fanātismu, bet ar to, ka svētības saņēmušie cilvēki nepasludināja Tā tikumus, kas viņus izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā, jo, kad Zemi apgaismoja Kunga godība, daži neizprata, kas tā tāda un no kurienes tā nāk, tāpēc ka pār tiem izlieto Garu izskaidroja un izlietoja nepareizi. Dievs ir nomodā par savu godu. Viņš neatbalstīs tos, kas Viņu negodā. Dažiem, kas jau atradās gaismā, vajadzēja pamācīt [132] nepiedzīvojušos staigāt gaismā, kad viņi to saņēma. Es vēlētos, kaut man būtu laiks visu aprakstīt daudz pilnīgāk, bet baidos, ka tāda laika man nav. [Letter 58, 1893.]

Ērti ceļi svētību zaudēšanai

Pēdējā laikā manu prātu ļoti nodarbina dažas lietas, un es jūtu, ka Dieva Gars mani spiež par tām rakstīt. (Vēstule adresēta Betlkrīkas koledžas prezidentam.) Vai Dievs jums nav laipni atvēris Debesu logus un nav izlējis pār jums svētības? Ak, jā! Bet tad bija īstais laiks pamācīt skolotājus un studentus, kā šo dārgo Dieva dāvanu paturēt, strādājot saskaņā ar pieaugošo gaismu un izdalot tās starus citiem. Vai gaisma no Debesīm tika dota? Un kādiem mērķiem? Vai ne tādēļ, lai tā atspīdētu tālāk praktiskos taisnības darbos? Ja tie, kas tik bagātīgi tika svētīti, būtu atklājuši dziļāku un dedzīgāku dievbijību, apzinoties, ka viņi ir atpirkti ar Dieva Jēra dārgajām asinīm un ietērpti Viņa pestīšanas drēbēs, vai tad viņi nepārstāvētu Kristu?

Vai tad spēles, balvas un boksa cimdu pielietošana nav sātana izmantotie audzināšanas līdzekļi, lai cilvēki iegūtu viņa rakstura īpašības? Kā būtu, ja tie varētu redzēt Golgātas Vīru Jēzu, skumji uz tiem noraugāmies, kā man tas tika rādīts? Lietas noteikti ir iegājušas nepareizā gultnē un kavējušas tik laipni dāvātā dievišķā spēka darbu. Katram patiesam kristietim pienākas pārstāvēt Kristu, atstarot gaismu, paaugstināt tikumības standartu un ar Dievam svētītiem vārdiem un iespaidu likt vieglprātīgajiem un bezrūpīgajiem domāt par Dievu un mūžību. Pasaule par mūžību vispār labprāt nedomātu, bet tai šajā ziņā nebūs panākumu, kamēr vien būs cilvēki, kas savā praktiskajā dzīvē pārstāvēs Kristu.

Katrs ticīgais ir kā loceklis zelta ķēdē, kas dvēseli saista pie Jēzus Kristus, un kā kanāls gaismas izplatīšanai tumsā mītošajiem. Līdzko [133] kāds zaudē savienību ar Jēzu, sātans tūlīt izmanto šo izdevību, liekot viņam ar vārdiem, garu un rīcību apkaunot Kristu, lai tā tiktu nepareizi atspoguļots Viņa raksturs. Es jautāju tev, mans brāli, vai izpriecu pārmērības nav radījušas nepareizu priekšstatu par Jēzus Kristus reliģiju? Kad Kungs Betlkrīkai pasniedza savas žēlastības bagātās dāvanas, kur atradās atbildīgās amatpersonas, kas būtu varējušas daudzās dvēseles pamācīt, kā dotās spējas izlietot, darot labu, derīgu darbu, kas radītu vajadzīgo pārmaiņu studijās, turklāt pilnīgi citādā veidā, un nevis uzbudinājumā un emocijās, ko izraisa spēles? Tāds izklaidēšanās veids neaudzina prātu, garu un raksturu, lai cilvēki būtu sagatavoti lielajiem pārbaudījumiem, ar kuriem tiem drīz būs jāsastopas. Par reliģiju izdaudzinātā paviršā dievbijība sadegs pārbaudījumu ceplī.

Kungs vēlas, lai skolotāji padomātu par sava piemēra kaitīgo ietekmi. Viņiem daudz vairāk jālūdz un jāņem vērā, ka pārliecinošais iespaids, kas izplūst no pareizi nokārtotas dzīves, no dievbijīgām sarunām un no dzīvas, skaidras kristietības, sagatavo sirds dārzu patiesības sēklas sējai, lai tā dotu bagātu ražu, kā arī Taisnības Saulei, kad Tā nāk ar saviem dziedinošajiem stariem. Lai jūsu taisnība tā spīd ļaužu priekšā, “ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs”(Mat. 5:16). “Jūs esat,” Kristus sacīja saviem mācekļiem, “zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un no ļaudīm saminama.” (Mat. 5:13) Draudze pasauli apgaismo nevis ar ārējo dievbijību, bet ar patiesības pārveidojošā, svētojošā spēka atklāšanu dzīvē un raksturā. (..)

Šai laikā ir pārāk daudz pazīmju, kas liecina, ka tuvojas noslēdzošā cīņa, un tāpēc jauniešus nevajadzētu pamudināt uz vieglprātību un spēlēm. [Letter 46, 1893.]

Briesmas, ka gaisma var pārvērsties tumsā

Kungs ir nolaidies izliet pār jums savu Svēto Garu. Telts sanāksmēs un mūsu [134] dažādajās iestādēs jūs esat saņēmuši lielu svētību. Jūs ir apmeklējuši Debesu gaismas, patiesības un spēka vēstneši, un nevajadzētu domāt, ka tādā veidā no Dieva saņemtās svētības ir kaut kas neparasts. Kā Kristus sev pakļauj savus izredzētos ļaudis? Vai ne ar Svētā Gara spēku, jo, lasot Rakstus, Svētais Gars runā uz prātu un iespiež patiesību cilvēku sirdīs. Pirms Jēzu piesita krustā, Viņš apsolīja, ka mācekļiem tiks sūtīts cits Aizstāvis. Viņš sacīja: “Tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es To pie jums sūtīšu. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. (..) Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:7,8,13,14)

Šis Kristus apsolījums pārāk maz tiek vērtēts, un Dieva Gara trūkuma dēļ nav izprasts bauslības garīgums un tās mūžīgi saistošās prasības. Tie, kas ir apliecinājuši, ka mīl Kristu, nav aptvēruši starp tiem un Dievu pastāvošās attiecības, un tās vēl joprojām viņu uztverē ir pavisam neskaidras. Viņi tikai nedaudz nojauš Dieva pārsteidzošo žēlastību, atdodot savu vienpiedzimušo Dēlu, lai glābtu pasauli. Viņi nesaprot, cik plašas ir svētā likuma prasības un cik cieši bauslības norādījumi jāieauž praktiskajā dzīvē. Viņi neaptver, cik nepieciešama ir un kādu lielu priekšrocību dod lūgšana, nožēla un paklausība Kristum. Tāpēc Svētajam Garam ir jāatklāj cilvēka prātam, kādu nodošanos Dievs var pieņemt. Gars apgaismo dvēseli un atjauno, svēto un padara cēlāku raksturu.

Tieši pateicoties Dieva Gara dziļajam darbam, man tika atklāta šī Gara nākšanas būtība un rādītas [135] briesmas, kādas var apņemt dvēseles, pie kurām Gars tādā veidā ir darbojies, jo šiem cilvēkiem pēc tam jāsastopas ar ienaidnieka niknākajiem uzbrukumiem, kurš tiem uzmāksies ar saviem kārdinājumiem, lai sagrautu Dieva Gara ietekmi un panāktu, ka Tā pasludinātās un apliecinātās patiesības neattīra un nepadara svētākus tos, kas saņēmuši gaismu no Debesīm, lai visa rezultātā Kristus viņos netiktu pagodināts.

Lielas garīgas gaismas laiks, ja šo gaismu svēti nemīl un neizlieto dzīvē, pārvērtīsies tikpat lielā garīgā tumsā. Dieva Gara atstātais iespaids, ja cilvēki to nesargās un nenostāsies uz svētās zemes, no atmiņas drīz vien izzudīs. Tiem, kas vēlas iet uz priekšu garīgajās atziņās, jāstāv tieši blakus Dieva avotam un atkal un atkal jādzer no pestīšanas ūdens, kas ar tik lielu žēlastību viņiem tiek pasniegts. Šo atspirdzinošo veldzi tie nekad nedrīkst atstāt, bet ar pateicībā un mīlestībā pāri plūstošu sirdi, tiem, redzot Dieva laipnību un mīlestību, nepārtraukti jāuzņem dzīvais ūdens.

Ak, cik daudz tas nozīmē ikkatrai dvēselei! – “Es esmu pasaules gaisma”; “Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tas nesalks (pēc vēl lielāka apmierinājuma); un, kas Man tic, tam neslāps ne mūžam.” (Jāņa 8:12; 6:35) Saskaņošanās ar šo nosacījumu nozīmē, ka jūs esat atraduši gaismas un mīlestības Avotu un uzzinājuši, kad un kā jūs varat tikt no jauna atspirdzināti, un kā izmantot Dieva apsolījumus, tos nepārtraukti attiecinot pašiem uz sevi.

“Bet Es jums esmu sacījis, ka jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat.” (Jāņa 6:36, pēc Glika) Tas ir burtiski piepildījies daudzu ticīgo dzīvē, jo Kungs tiem sniedza dziļāku izpratni par patiesību, par savu žēlastību un līdzjūtības un mīlestības pilno raksturu, tomēr, saņēmuši tādu gaismu, tie neticībā no Viņa novērsās. Tie izjuta dziļi skarošo Dieva Gara darbību, bet, kad nāca sātana viltīgās kārdināšanas, kas vienmēr ir klāt pēc atmodas laika, viņi nestājās tām pretī, līdz asinīm cīnīdamies pret grēku; tādēļ arī tos, kuri, izlietojot pareizi [136] saņemto gaismu, būtu ieguvuši lielas priekšrocības, uzvarēja ienaidnieks. Viņiem Dieva dāvāto gaismu vajadzēja atstarot tālāk uz citām dvēselēm; tiem pienācās strādāt un rīkoties saskaņā ar Svētā Gara sniegtajām atklāsmēm, bet, to nedarot, viņi cieta zaudējumu.

Spēļu kaislībās pazaudētā garīga uzvara

Studenti nodevās izpriecām un vieglprātībai. Viņi tā aizrāvās ar spēlēm, ka Kungu pavisam aizmirsa; Viņš stāvēja jūsu vidū spēļu laukumā, sakot: Ak, kaut tu zinātu, “un pašā šinī savā laikā, ko pie tava miera vajag”! (Lūk. 19:42) “Jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat.” (Jāņa 6:36) Jā, Kristus jums atklājās, un, Svētajam Garam aizskarot sirdi, jūs tikāt dziļi iespaidoti, bet tālāk gājāt pa ceļu, kur šo svēto iespaidu pazaudējāt un nesaglabājāt uzvaru. “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis; un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Jūs sākāt iet pie Kristus, bet nepalikāt Kristū. Jūs Viņu atstājāt, un atziņa par Viņa piešķirtajām svētībām un lielo labvēlību no jūsu sirds izzuda. Domas par izpriecām tik lielā mērā pārņēma jūsu prātu, ka pēc Dieva Gara godbijību iedvesošā apmeklējuma jūs to apspriešanā iesaistījāties ar tādu dedzību, ka tika noārdītas visas barjeras, un, kaislīgi nododoties spēlēm, jūs atstājāt neievērotus Kristus vārdus: “Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.” (Marka 14:38) Vietu, kuru vajadzēja ieņemt Jēzum, bija uzurpējušas kaislības uz spēlēm. Svētā Gara sniegtā iepriecinājuma vietā jūs izvēlējāties savas izpriecas. Jūs nesekojāt Jēzus priekšzīmei, kurš sacīja: “Es esmu no Debesīm nācis, lai darītu nevis to, ko Es gribu, bet to, ko grib Tas, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 6:38)

Daudzu prātu tik ļoti pārņēmušas viņu pašu cilvēciskās tieksmes un iekāres, un viņi tā nodevušies ieradumam tām izdabāt, ka vairs nespēj aptvert [137] Rakstu patieso nozīmi. Citi iedomājas, ka, sekojot Jēzum, tiem obligāti jābūt drūmiem un noskumušiem, tāpēc ka no viņiem tiek prasīts atteikties no izklaidēm un neprāta, kam nododas pasaule. Dzīvs kristietis būs līksms un apmierināts, jo dzīvos tā, it kā skatītu To, kurš nav redzams; un tiem, kas meklēs Kristu Viņa patiesajā raksturā, sevī būs mūžīgās dzīvības elementi, tāpēc ka viņi būs kļuvuši par dievišķās dabas dalībniekiem un izbēguši no samaitātības, kas pasaulē pastāv iekāres dēļ. Jēzus sacīja: “Bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā – pastarā dienā. Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” (Jāņa 6:39,40)

Dieva bērns kā Dieva līdzstrādnieks

Visa garīgā dzīvība ir iegūstama no Jēzus Kristus. “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1:12) Bet kas noteikti seko pēc tam, kad cilvēks ir kļuvis par Dieva bērnu? Rezultātā tas kļūst par Dieva līdzstrādnieku. Tiešām, liels darbs ir darāms jūsu pašu dvēseles glābšanai un – lai jūs iemācītos pārliecināt citus atstāt neticību un dzīvot ticībā Jēzum Kristum. “Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani (Vai tikai ar gadījuma rakstura ticību? – Nu nē! – Ar paliekošu ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli), tam ir mūžīgā dzīvība. Es esmu dzīvības maize. (..) Es esmu dzīvības maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi, un tā maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību. (..) Ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad jūsos nav dzīvības. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un es viņu uzmodināšu pastarā dienā. (..) Gars ir, kas dara dzīvu, miesa neder nenieka. Tie vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet citi ir jūsu starpā, kas netic. Jo Jēzus no iesākuma zināja, kuri tie, [138] kas neticēja, un kurš ir tas, kas Viņu nodos, un Viņš sacīja: tādēļ Es jums esmu sacījis, ka neviens pie Manis nevar nākt, ja tas viņam nav dots no mana Tēva.” (Jāņa 6:47,48,51,53,63-65, pēc Glika)

Izsakot šos vārdus, Kristus runāja autoritatīvi, ar pārliecību un spēku. Reizēm Viņš izturējās tā, ka skaidri bija jūtams Viņa gara saviļņojums. Tomēr daudzi, kas to redzēja un dzirdēja, baudot šīs stundas svētības, aizgāja pa saviem ceļiem un par saņemto gaismu drīz vien aizmirsa.

Jēzum Kristum ir uzticētas mūžīgas vērtības, lai Viņš tās izdalītu pēc savas gribas, bet cik skumji, ka daudzi ātri vien pazaudē tiem ticībā uz Viņu piedāvāto dārgo žēlastību. Debesu bagātības Kristus vēlas piešķirt tiem, kas Viņam uzticas, uz Viņu paļaujas un paliek Viņā. Viņš “neturēja par laupījumu līdzināties Dievam” un apzinās, ka netiek kontrolēts un nav ierobežots piešķirt Debesu veltes, kam vien vēlas. Kristus nepaaugstina un negodā šīs pasaules varenos, kuriem parasti glaimo un aplaudē; bet aicina savus izredzētos, īpašos ļaudis, kas Viņu mīl un Tam kalpo, lai tie nāktu pie Viņa un lūgtu un Viņš tiem varētu dot dzīvības maizi un nodrošināt ar dzīvības ūdeni, kas tajos kļūtu par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.

Jēzus mūsu pasaulē ienesa Dieva bagātību krājumus, un visi, kas Viņam tic, tiek pieņemti kā mantinieki. Viņš ir paziņojis par lielo atalgojumu tiem, kas Viņa vārda dēļ cieš. Ir rakstīts: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Kor. 2:9) [The Review and Herald, Jan. 30, 1894.]

Vai svētība tika vērtēta?

Lai palielinātos mūsu garīgās spējas, mums nepieciešams staigāt gaismā. Raugoties uz Kristus drīzo atnākšanu vēstošajiem notikumiem, ir modri jādarbojas, lai sagatavotos paši, uzturot savus lukturus sakārtotus un degošus, [139] un varētu pamudināt citus būt gataviem sagaidīt Līgavaiņa atgriešanos. Vienlaicīgi ir jābūt nomodā un jāstrādā; ticībai jāsavienojas ar darbiem, jo citādi mūsu raksturs nebūs saskanīgs un līdzsvarots, nebūs kļuvis pilnīgs Jēzū.

Ja mēs savu dzīvi veltītu tikai lūgšanu pilnām pārdomām, tad mūsu gaisma kļūtu neskaidra, jo gaisma mums dota, lai to sniegtu tālāk citiem, un, jo vairāk mēs ar to dalāmies, jo spožāka kļūst mūsu pašu gaisma. Ja pasaulē vispār ir kaut kas, kam vajadzētu nodoties ar entuziasmu, tad tas ir dvēseļu glābšanas darbs, kuru dēļ mira Kristus. Tāda veida pūles nekad neļaus atstāt novārtā personīgo dievbijību. Mums ir dots pamudinājums: “Savā darbā neesiet kūtri; esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam!” (Rom. 12:11)

Dzīvot vienīgi par godu Dievam nozīmē tiekties tikai uz vienu mērķi, lai atklātos sirdī paveiktais darbs, kas jūsu gribu pakļauj Dieva gribai un savalda katru domu, lai tā pagodinātu jūsu Kungu. Pasaule jūs ir vērojusi, vēlēdamās redzēt, kāds iespaids sekos atmodai koledžā, sanatorijā, izdevniecības kantorī un pie Betlkrīkas draudzes locekļiem. Kādu liecību jūs esat snieguši ar savu ikdienas dzīvi un raksturu?

Dievs sagaidīja, ka jūs visi no savas puses darīsiet vislabāko, ne lai izpatiktu sev, uzjautrinātos vai sevi izceltu, bet lai visos savos ceļos pagodinātu Viņu, atgriežoties pie Viņa, atbilstoši saņemtajai gaismai un priekšrocībām, kuras Viņš jums savā žēlastībā bija devis. Viņš sagaidīja, ka jūs nodosiet liecību Debesu saprātīgo būtņu priekšā un būsiet kā dzīvi liecinieki par Kristus žēlastības spēku pasaulē. Kungs jūs pārbaudīja, lai redzētu, vai jūs Viņa bagātīgo svētību uzskatīsiet kā kaut ko lētu un neievērojamu, vai arī vērtēsiet to kā lielu mantu, ar kuru jārīkojas ļoti uzmanīgi. Ja visi pret Dieva dāvanu būtu izturējušies kā godīgais un uzticīgais kalps, kurš čakli pavairoja Kunga naudu, tad, atbilstoši katra pienākumam, dotā žēlastība arī te būtu dubultojusies, jo darbs bija no Dieva. [140]

Svētība pārvērsta lāstā

Dievs pārbaudīja savu ļaužu atsaucību, lai redzētu, kā tie izmantos Viņa uzticētās dārgās svētības. Šīs dāvanas nāca no mūsu Vidutāja un Aizstāvja Debesu pagalmos, bet sātans bija apņēmies izmantot jebkuru viņam atvēlēto iespēju, lai gaismu un svētību pārvērstu tumsā un lāstā.

Kā svētību var pārvērst lāstā? – Ietekmējot cilvēcisko darba rīku nemīlēt šo gaismu vai arī neatklāt pasaulei tās spēku pārveidot raksturu. Piepildīts ar Svēto Garu, cilvēciskais darba rīks svētījas sadarbībai ar dievišķajiem spēkiem. Tas nes Kristus jūgu, uzņemas Viņa nastas un darbojas kopā ar Kristu, lai gūtu dārgas uzvaras. Tas staigā gaismā, kā Kristus ir gaismā. Pie viņa ir piepildījies Rakstos sacītais: “Mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)

Tagad ar visām pieminētajām nastām mūžībā aizritējis vēl viens gads, un gaismai, kas uz jums spīdēja no Debesīm, vajadzēja jūs, kā baušļus ievērojošu tautu, sagatavot celties un spīdēt, pasludinot pasaulei Dieva likumus. Jums vajadzēja būt dzīviem lieciniekiem; bet, ja pasaule neredz, ka jūsu sevišķajām pūlēm ir augsts un svēts raksturs, ja jūsu darbs nav cēlāks par to, kāds šodien sastopams vispāratzītajās baznīcās, tad Dieva Vārds nevar tikt pagodināts un Viņa patiesība nevar tikt paaugstināta pasaules priekšā ar to ļaužu dievišķajām pilnvarām, kas bija saņēmuši tik lielu gaismu. Kā gan Kungs var saviem ļaudīm uzticēt bagātas un žēlastības pilnas atklāsmes, ja tie Dieva tik acīmredzamo spēku nav vērtējuši vairāk par ēšanu, dzeršanu un izklaidēšanos, tieši tā, kā to darīja senais Israēls? Ja viņi gandrīz visos aspektos rīkojas pretēji Dieva atklātajai gribai un savas dienas pavada bezrūpībā, vieglprātībā, savtībā, godkārē un lepnībā, samaitājot savu ceļu Kunga priekšā, [141] kā lai Viņš vēlreiz pār tiem izlej Svēto Garu?

Dievs savai tautai ir sagatavojis visbagātākās svētības, bet Viņš nevar tās piešķirt, kamēr ļaudis nezina, kā dārgo dāvanu izlietot Tā tikumu pasludināšanai, kurš viņus izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā. “Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim par labo roku.” (Ebr. 12:1,2) Piedzīvojumam, kā Svētā Gara visvarenajā spēkā bruņojusies patiesība pārvērš Jēzus sekotāju dzīvi un raksturu Viņa paša līdzībā, vajadzēja kļūt par daļu no Kristum paredzētā prieka.

Ja cilvēki cenšas paaugstināt un pagodināt bauslību, tad ar tiem sadarbojas Debesu saprātīgās būtnes. Dieva bauslība ir pilnīga un pārveido dvēseli, bet dzīvu liecību pasaule varēs ieraudzīt vienīgi pārveidotā dvēselē. Vai Kungam tiks atļauts darboties? Vai Viņš varēs atrast vietu to sirdī, kas apliecina, ka tic patiesībai? Vai cilvēciskais darba rīks atsauksies Viņa šķīstajai, skaidrajai un nesavtīgajai labvēlībai? Vai pasaulei tiks dota iespēja skatīt Kristus godības atklāsmi to raksturā, kas saucas par Viņa mācekļiem? Vai Kristus tiks pagodināts un paaugstināts, redzot savu mīlestību un līdzjūtību laipnības un patiesības straumēs izplūstam no cilvēciskajiem darba rīkiem? Lai iedvesmotu ikviena sirdi ar evaņģēliju, Viņš par svētību pasaulei ir izlējis visas Debesu bagātības. “Mēs esam Dieva darba biedri; jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1. Kor. 3:9)

Ko Dieva bagātā svētība ir paveikusi to labā, kas ar pazemīgu un sagrauztu sirdi to pieņēma? Vai svētība tika vērtēta? Vai tās saņēmēji ir pasludinājuši Tā tikumus, kas viņus izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā? Daži jau šo tik labo un visaugstāko novērtējumu [142] pelnījušo darbu ir apšaubījuši. Viņi uz to skatās kā uz zināma veida fanātismu.

Jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem

Īstenībā jau būtu arī jābrīnās, ja neatrastos daži nelīdzsvaroti ļaudis, kas runā un rīkojas neapdomīgi, jo kur un kad vien darbojas Kungs, piešķirot patiesu svētību, parādās arī viltojums, cenšoties Dieva darbam atņemt jebkādu iespaidu. Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem un jāstaigā pazemīgi Dieva priekšā, lai mums būtu garīgās acu zāles, kas Svētā Gara darbu ļautu atšķirt no tā gara darbības, kas ļaudis noved mežonīgā patvaļā un fanātismā. No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mat. 7:20) Tie, kas reāli uzlūkos Kristu, tiks pārvērsti Viņa līdzībā, un to izdarīs Kunga Gars. Viņi pieaugs līdz pilnīgam vīra augumam Jēzū Kristū. Dieva Svētais Gars viņos attīstīs mīlestību un skaidrību, tā ka to raksturā atklāsies cēlums un izsmalcinātība.

Bet vai tāpēc, ka daži bagāto Debesu svētību ir izlietojuši nepareizi, arī citiem vajadzētu noliegt, ka, svētīdams mūsu draudzes, tās ir apmeklējis pasaules Pestītājs Jēzus? Lai nav nekādu šaubu un neticības, jo pretējā gadījumā jūs nostājaties uz bīstamas zemes! Dievs deva Svēto Garu tiem, kuri šīs Debesu dāvanas saņemšanai bija atvēruši savas sirds durvis. Lai viņi nepadodas kārdinājumam un nesāk domāt, ka ir pievilti! Lai tie nesaka: “Es esmu kļūdījies, jo sajūtu tumsu un mani nomāc šaubas, un sātans nekad nav tik spēcīgi strādājis kā tagad.” Es jūs brīdinu būt uzmanīgiem. Neizsakiet nevienu šaubu vārdu. Jūsu labā ir darbojies Dievs, novedot patiesības skaidrās mācības ciešā kontaktā ar jūsu sirdi. Jūs esat saņēmuši svētības, lai tās nestu augļus, izpaužoties veselīgā dzīvesveidā un krietnā raksturā.

Pierādījumu atmešanas grēks

Grēks, kura dēļ Kristus norāja Horacinu un Betsaidu, izpaudās tādu pierādījumu noliegšanā, kurus pieņemot [143] un pakļaujoties to spēkam, tie pārliecinātos par patiesību. Rakstu mācītāji un farizeji grēkoja, ļaujot neticības tumsai aizklāt viņu vidū paveiktos Debesu izcelsmes darbus, kā rezultātā tika apšaubīti pierādījumi, kuriem vajadzēja nostiprināt viņu ticību, un svētās lietas, kuras pienācās sargāt, netika vērtētas. Es baidos, ka arī mūsu ļaudis ir atļāvuši ienaidniekam darboties tieši tādā veidā, līdz no Dieva nākošais labums, Viņa piešķirtā bagātā svētība, tika pielīdzināta fanātismam.

Ja tāda attieksme saglabāsies arī turpmāk, tad, Kungam no jauna liekot savai gaismai spīdēt uz ļaudīm, tie no Debesu apgaismojuma novērsīsies, sakot: “Es to izjutu jau 1893. gadā, bet daži, kuriem es uzticējos, apgalvoja, ka tas ir fanātisma izraisīts darbs.” Vai tie, kas, Dieva bagāto žēlastību saņemot, šo Svētā Gara darbību ir uzskatījuši par fanātismu, arī nākotnē pret Gara izpausmēm nevērsīsies apsūdzoši? Vai viņu sirds vairs vispār būs pieejama klusās, maigās balss aicinājumiem? Jēzus mīlestība varbūt tiks atklāta, bet uz ļaudīm, kas tik ļoti pret to norobežojušies, tā var neatstāt nekādu iespaidu. Debesu žēlastības bagātības var tikt piedāvātas un tomēr atmestas, lai gan tās vajadzēja iemīlēt un pateicīgi atzīt. Cilvēki it kā no sirds būs ticējuši taisnībai un kādu laiku izsūdzējuši savus grēkus, lai tiktu glābti, bet, un to ir skumji atzīt, viņi nebūs sadarbojušies ar Debesu inteliģenci un nebūs iemīlējuši gaismu, darot taisnības darbus. [The Review and Herald, Feb. 6, 1894.] [144]

18. Īpaši aicinājumi sludinot

(Atklātajā sludināšanas darbā Elena Vaita visai iespaidīgi izmantoja īpašus uzaicinājumus, kas prasīja atbildi. Šeit atstāstīti vairāki piemēri, kā viņa dažādos apstākļos pielietoja šo metodi.)

Darba sākumā Betlkrīkā

Es piedalījos sanāksmē Betlkrīkas draudzē. Apmēram stundu brīvi runāju uz ļaudīm par to, kādu postu izraisīja Ādama krišana un kā Kristus ar savu pazemošanos un nāvi atkal atgrieza cerību uz dzīvību un nemirstību. Sapratu, ka man ļaudis jāpārliecina par nepieciešamību visā pilnībā svētīties Dievam – svētīt Viņam visu būtni – dvēseli, miesu un garu. Tad pieminēju Mozus nāvi un to, kā viņš skatīja apsolīto zemi. Klātesošie jutās dziļi saviļņoti. (..) Tajā vakarā mēs aicinājām iznākt uz priekšu tos, kuri vēlas kļūt par kristiešiem. Iznāca trīspadsmit cilvēki. Visi liecināja par Kungu. Tas bija labs darbs. [Diary, Jan. 12, 1868]

Nopietns darbs Titeibovesā, Mičiganā

Sapulces notika visu dienu. Mans vīrs runāja no rīta, brālis Endrūss – pēcpusdienā. Es pievienojos ar diezgan plašām piezīmēm, aicinot [145] sanāksmju laikā ieinteresētos ļaudis no šīs dienas sākt kalpot Kungam. Mēs lūdzām iznākt uz priekšu tos, kas vēlējās nodoties Dievam. Iznāca diezgan daudzi. Es runāju vairākas reizes, aicinot dvēseles saraut sātana saites un sākt jaunu dzīvi. Kāda māte raudādama gāja pie sava dēla un ļoti viņu lūdza. Tas šķita nejūtīgs, stūrgalvīgs un nepiekāpīgs. Tad es cēlos un griezos pie brāļa D, aicinot viņu nestāties ceļā saviem bērniem. Viņš it kā satrūkās, tad piecēlās un sacīja, ka no šīs dienas vēlas sākt jaunu dzīvi. To dzirdot, visi no sirds priecājās. Brālis D ir jauks cilvēks.

Pēc tam piecēlās māsas E vīrs un liecināja, ka vēlas kļūt par kristieti. Tas bija pazīstams tiesnesis. Viņa meita sēdēja uz lūdzēju sola. Tad mūsu lūgumiem pievienojās brālis D, un arī māsa D griezās pie saviem bērniem. Tā mēs lūdzām un beidzot uzvarējām. Visi iznāca uz priekšu. Tēvi un visi dēli, un vēl citi tēvi sekoja viņu piemēram. Tā bija priecīga diena. Māsa E izteicās, ka tā bijusi laimīgākā diena viņas mūžā. [Diary, Feb. 19, 1868.]

Laba atsaucība Betlkrīkā

Pēcpusdienā es runāju no Otrās Pētera vēstules. Jutos brīva. Pēc tam, kad stundu biju runājusi, aicināju iznākt uz priekšu tos, kas vēlas būt par kristiešiem. Apmēram trīsdesmit līdz četrdesmit cilvēki klusi un mierīgi piecēlās, atnāca un ieņēma vietu priekšējās rindās. Es viņus aicināju uz pilnīgu nodošanos Dievam. Mums ar tiem bija ļoti jauks lūgšanu brīdis. Pēc tam aicinājām piecelties tos, kas vēlējās kristīties. Piecēlās diezgan liels skaits cilvēku. [Diary, June 9, 1873.]

Atsaucība pēc zināmas vilcināšanās

Pēcpusdienā es runāju (Stenlejā, Va) par Jāņa 17:3. Kungs man deva daudz sava Svētā Gara. Nams bija pilns. Es aicināju iznākt uz priekšu tos, kas vēlējās dedzīgāk meklēt Kungu un gribēja sevi Viņam nodot par pilnīgu upuri. Kādu laiku neviens nepakustējās, bet pēc tam iznāca daudzi un [146] liecināja par savu grēku atzīšanu. Mums bija iespaidīgs lūgšanu brīdis, kad visi jutās satriekti un atzina izdarītos pārkāpumus. Ak, kaut katrs to varētu saprast! [ Diary, Nov. 9, 1890]

Līdzko viņa iesāka darbu Šveicē

Sabatā un svētdienā bija daudz neaizmirstamu brīžu. (Šveices konferencē, kas 1885.gadā notika Bāzelē) Runājot svētdienas pēcpusdienā, Kungs mani sevišķi svētīja. Uzrunas beigās tos, kuri ilgojās kļūt par kristiešiem, un visus, kuri juta, ka tiem nav bijusi dzīva savienība ar Dievu, aicinājām iznākt uz priekšu, lai kopīgi varētu lūgt pēc grēku piedošanas un pēc žēlastības spēka, ar ko pretoties kārdinājumiem.

Tas daudziem bija jauns piedzīvojums, bet viņi nevilcinājās. Šķita, ka kājās bija piecēlušies visi klātesošie, tā ka labākais viņiem tagad bija atkal apsēsties un kopīgi meklēt Kungu. Šeit visi sanāksmes dalībnieki izteica apņemšanos nolikt grēkus un ar vislielāko dedzību iesaistīties lūgšanās pēc Dieva tuvuma. Pēc tam tika nodotas simts piecpadsmit liecības. Daudzas no tām izteica patiesu pieredzi Dieva lietās. [Historical Sketches of the Foreign Missions of the Seventh-day Adventists, p. 173.]

Kristiānijā (Oslo), Norvēģijā

Divas nedēļas mēs pavadījām Kristiānijā, kur sirsnīgi strādājām draudzes labā. Kunga Gars mani mudināja sniegt ļoti skaidru liecību. It īpaši mūsu pēdējā sanāksmē es ļaudīm centos atklāt, ka, tiecoties kļūt par Dieva bērniem, viņiem nepieciešama pilnīga rakstura pārmaiņa. (..) Es tiem norādīju uz dziļas nožēlas un atgriešanās vajadzību, grēka atzīšanu un atstāšanu, jo šo nepilnību dēļ draudze nesaņem iepriecinošo Kristus Garu. Pēc tam mēs aicinājām iznākt uz priekšu tos, kas vēlējās izšķiroši nostāties Kunga pusē. Atsaucās daudzi. Daži izprotoši atzina savus grēkus, un tika nodotas sirsnīgas liecības. [ The Review and Herald, Oct. 19, 1886.] [147]

Apņēmība tiek parādīta ar piecelšanos

Kad tika izteikts aicinājums (Bāzelē, Šveicē) piecelties visiem, kas no šī brīža visnopietnākajā veidā sāks tiekties pēc augstāka kristīgā standarta, kājās piecēlās visi. Mēs ceram, ka tas viņiem deva labu pamudinājumu pievērsties Dievam un pārdomām par garīgām lietām, lai tie nopietni censtos būt tādi, kādiem kļūt Kungs viņiem ir devis spēku – uzticīgiem un svētiem Kristus krusta kareivjiem. [Diary, Nov. 22, 1885.]

Atkritēji Bāzelē aicināti atgriezties

Sabata pēcpusdienā mēs no jauna pulcējāmies kopējā sanāksmē. Kad es atkal īsu brīdi uzrunāju ļaudis, pār mani dusēja Dieva svētība. Visas sēdvietas bija aizņemtas, tā ka vajadzēja ienest vēl papildus krēslus. Ļaudis klausījās ar dziļu ieinteresētību.

Es uzaicināju iznākt priekšā tos, kuri vēlas, lai Dieva kalpi par viņiem aizlūdz. Visi, kas bija atkrituši, visi, kas vēlējās atgriezties un čakli meklēt Kungu, šo izdevību tagad varēja izmantot. Ātri tika aizņemtas vēl atlikušās brīvās vietas, bet, tā kā sakustējās visa zāle, mēs sacījām, ka labāk būtu, ja visi paliktu tur, kur viņi atradās, un mēs tagad kopīgi grieztos pie Dieva, atzīstot savus grēkus, jo Kungs taču ir ķīlā devis savu vārdu: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)

Ātri viena pēc otras tika sniegtas daudzas dziļi izjustas liecības, kas pierādīja, ka klātesošo sirdi bija skāris Dieva Gars. Mūsu sanāksmes ilga no pulksten diviem līdz pieciem pēcpusdienā, un tad ar vairākām sirsnīgām lūgšanām mēs bijām spiesti tās beigt. [Diary, Feb. 20, 1887.]

Kāds īpašs piedzīvojums Austrālijā

Sabatā, 1895. gada 25. maijā, kādā Ziemeļficrojas zālē, kur parasti sapulcējās mūsu ļaudis, mums bija īpaša sanāksme. Jau vairākas dienas pirms tam es uzzināju, ka vietējā draudze gaida, ka es Sabatā runāšu, bet nelaimīgā kārtā biju stipri saaukstējusies un gandrīz pilnīgi aizsmakusi. Man radās vēlēšanās no šī uzdevuma atbrīvoties, bet, tā kā tā bija mana vienīgā izdevība šos ļaudis uzrunāt, nolēmu: “Es iziešu ļaužu priekšā, un ticu, ka Kungs paklausīs manas sirsnīgās lūgšanas un atņems aizsmakumu, lai es sanākušajiem varētu sniegt savu vēsti.” Debesu Tēvam es liku priekšā Viņa izteikto apsolījumu: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū; kas meklē, atrod; un, kas klauvē, tam atvērs. (..) Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz.” (Lūkas 11: 9-13)

Dieva Vārds ir drošs. Es lūdzu un ticēju, ka būšu spējīga runāt uz ļaudīm. Es jau uzmeklēju kādu Rakstu vietu, bet, kad piecēlos, lai runātu, Kungs man lika to aizmirst, un es jutos spiesta pievērsties Pētera otrajai vēstulei. Un tā, iztirzājot domu par Dieva žēlastības vērtību, Kungs man piešķīra sevišķu brīvību. (..) Ar Svētā Gara palīdzību biju spējīga izteikties skaidri un spēcīgi.

Uzrunas beigās Dieva Gars mani pārliecināja, lai uzaicinu iznākt uz priekšu visus, kas vēlējās pilnīgi nodoties Kungam. Tāpat aicinājumu saņēma tie, kas domāja, ka viņiem nepieciešamas Dieva kalpu aizlūgšanas. Priekšā iznāca apmēram trīsdesmit cilvēku. Starp tiem bija arī brāļu F sievas, kas pirmo reizi pauda vēlēšanos nākt tuvāk Dievam. Manu sirdi pildīja neizsakāma pateicība par šo divu sieviešu sperto soli.

Tad es sapratu, kāpēc tik spiedoši tiku mudināta izteikt tādu aicinājumu. Sākumā vilcinājos neziņā, vai tas būs vislabākais, ko varam darīt, jo, kā redzēju, mēs ar dēlu bijām vienīgie, kas šajā gadījumā varējām palīdzēt. Bet, it kā kāds būtu mani uzrunājis, prātā ienāca doma: “Vai tad tu nevari paļauties uz Kungu?” Un es atbildēju: “Es uzticēšos, Kungs!” Kaut gan mans dēls bija visai pārsteigts, ka es šai brīdī izsaku tādu aicinājumu, kritiskajā situācijā viņš rīkojās pareizi. Es nekad neesmu dzirdējusi viņu runājam ar lielāku spēku un vēl izjustāk nekā toreiz. Viņš aicināja [149] uz priekšu brāļus Folkhedu un Solsbēriju, un mēs zemojāmies lūgšanā. Mans dēls uzņēmās vadību, un viņa lūgšanu tiešām diktēja pats Kungs, jo šķita, ka viņš lūdz, it kā atrastos tiešā Dieva tuvumā. Arī brāļi Folkheds un Solsbērijs izteica dedzīgus lūgumus, un pēc tam Kungs lūgšanai atvēra manu balsi. Es pieminēju māsas F, kas pirmo reizi bija atklāti nostājušās par patiesību. Pār sanāksmi dusēja Svētais Gars, un daudzus saviļņoja Tā dziļi skarošais darbs.

Sanāksmei beidzoties, daudzi steidzās uz paaugstinājumu un, satvēruši manu roku, ar asarām acīs prasīja, lai es par viņiem lūgtu. Es sirsnīgi atbildēju, ka gribu to darīt. Mani iepazīstināja ar māsām F, un es sapratu, ka viņām bija visai maiga sirds. Vienai no šīm māsām, kas tagad nostājās par patiesību, māte bija visniknākā pretiniece un bija draudējusi, ja viņas meita kļūs par Sabata ievērotāju, tad tā vairs neļaus viņai ienākt savā mājā, jo māte to uzskatīja par ģimenes apkaunojumu. F kundze bieži bija teikusi, ka nekad nepievienosies septītās dienas adventistiem. Viņa bija uzaugusi presbiterāņu draudzē un radināta domāt, ka sievietēm runāt atklātās sanāksmēs ir ļoti piedauzīgi, ka tādā veidā tiek pārkāptas visas pieklājības normas. Viņa bija dzirdējusi vecākos sludinātājus Danielsu un Korlisu, un uzskatīja tos par veikliem runātājiem, bet tā nevēlējās dzirdēt sludinām sievieti. Viņas vīrs bija lūdzis, lai Dievs apstākļus kārtotu tā, ka sieva varētu atgriezties māsas Vaitas kalpošanas rezultātā. Kad es aicināju iznākt uz priekšu tos, kas jūt, ka tiem nepieciešams tuvoties Dievam, visiem par pārsteigumu iznāca arī abas māsas. Sieviete, kas bija zaudējusi savu mazuli, sacīja, ka sākumā esot nolēmusi neiet uz priekšu, bet Kunga Gars tik spēcīgi iespaidojis tās prātu, ka viņa neuzdrošinājusies atteikties. (..) Es jutos ļoti pateicīga Debesu Tēvam par Viņa mīlošo laipnību, liekot šīm divām dārgajām dvēselēm paklausībā patiesībai pievienoties saviem laulātajiem draugiem. [The Review and Herald, July 30, 1895.] [150]

Ešfīldas draudzē atsaucas viesi - neadventisti

Es aicināju piecelties kājās visus, kas vēlas slēgt svētu derību ar Dievu un kalpot Viņam no visas sirds. Nams bija pilns, un gandrīz visi piecēlās. Klāt bija diezgan daudzi, kas nepiederēja mūsu ticībai, un arī daži no viņiem piecēlās. Es tos sirsnīgā lūgšanā pienesu Kungam, un mēs izjutām Dieva Gara tuvumu. Sapratām, ka te tiešām tika iegūta uzvara. [Manuscript 30a, 1896.]

Īpašs aicinājums Betlkrīkas koledžai

Lūgšanas nedēļas laikā es piecas reizes runāju uz sanitāriem, medmāsām un ārstiem un esmu pārliecināta, ka manis teiktais tika vērtēts. Pagājušajā ceturtdienā profesors Preskots vēlējās, lai es tur ierastos vēlreiz. Kad aizgāju, runāju lielajā kapelā, kas bija pilna ar studentiem. Varēju brīvi izteikties un atklāt viņiem patiesības par Dieva laipnību un žēlastību, par Jēzus Kristus lielo pretimnākšanu un upuri, par mums sagādāto Debesu atalgojumu un galīgo uzvaru, kā arī par to, kāda priekšrocība būt par kristieti.

Piecēlās arī profesors Preskots un mēģināja runāt, bet viņš bija ļoti aizkustināts un kādas piecas minūtes vienīgi raudot stāvēja ļaužu priekšā, nespēdams izteikt nevienu vārdu, bet beidzot apliecināja: “Es esmu priecīgs, ka varu būt kristietis.” Viņš runāja kādas piecas minūtes un pēc tam deva iespēju visiem izteikties. Tika nodotas daudzas liecības, bet man šķita, ka starp klātesošajiem ir vēl kāda grupa, kas nav aizsniegta. Mēs aicinājām iznākt uz priekšu visus, kas jūt, ka tie nav sagatavoti Kristus atnākšanai, un kam nav pierādījumu, ka Dievs viņus būtu pieņēmis. Likās, ka sakustētos viss nams. Vēlreiz devām izdevību visiem izteikt savas izjūtas un, kad pēc maza brīža atvēlējām laiku lūgšanām, šķita, ka Kunga svētība ir aizsniegusi sirdis.

Tad mēs sadalījāmies grupās un turpinājām strādāt vēl divas stundas. Sanāksmē visai jūtamā veidā izpaudās Kunga Gara tuvums. Daudzi no tiem, kas [151] par reliģiju neko nezināja, neticīgie no pasaules, bija ieguvuši patiesus piedzīvojumus ar Dievu. Tā darbs iet arvien tālāk uz priekšu. Kungs strādā un strādās, ja vien mēs Viņam sagatavosim ceļu, lai Viņš droši var atklāt savu spēku mūsu labā. [Letter 75, 1888.]

Aicināti iziet uz priekšu Sanfrancisko

Piektdien, 21. decembrī (1900.), mēs devāmies uz Sanfrancisko, kur man vajadzēja būt klāt lūgšanas nedēļā. Sabata pēcpusdienā es tur runāju uz draudzi, kaut gan biju tik nespēcīga, ka, lai noturētos kājās, ar abām rokām vajadzēja pieķerties katedrai. Es lūdzu Kungu pēc spēka runāt uz ļaudīm. Viņš dzirdēja manu lūgšanu un mani stiprināja. Turpmākajā laikā, pievēršoties Atkl. 2:1-5., baudīju lielu brīvību.

Mani dziļi skāra Dieva Gars, un sniegtā vēsts ļaudis ļoti ietekmēja. Pēc tam, kad es beidzu, visi, kas vēlējās nodoties Kungam, tika uzaicināti iznākt priekšā. Atsaucās daudzi, un viņu labā tika pienestas lūgšanas. Starp tiem, kas piecēlās, daži ar adventes vēsti bija iepazinušies tikai nesen, bet tagad tiem nācās izšķirties.

Ak, kaut Kungs stiprinātu atstāto labo iespaidu, un ties Viņam pilnīgi nodotos! Ak, kā es ilgojos redzēt dvēseles atgriežamies, dzirdēt tās dziedam jaunu dziesmu par slavu mūsu Dievam!

Svētdienas pēcpusdienā es runāju uz lielu auditoriju, no kuras daudzi nepiederēja mūsu ticībai. Mani spēki bija atjaunoti tā, ka ļaužu priekšā varēju stāvēt, nepieturoties pie katedras. Pār mums dusēja Dieva svētība, un runājot es kļuvu arvien stiprāka. Tāpat kā Sabatā, atkal uz priekšu tika aicināti tie, kas ilgojās pēc garīgas palīdzības, un mēs priecājāmies, redzot labprātīgu atsaucību. Kad mēs Kungu meklējām lūgšanās, Viņš šķita ļoti tuvu. [The Review and Herald, Feb. 19, 1901.]

Līdzīgs darbs ikkatrā draudzē

Sabatā, 10. novembrī, es apmeklēju Sanfrancisko un runāju uz draudzi, kura bija pilna ļaužu ar dzirdīgām ausīm [152] un saprotošu sirdi. (..) Kad biju beigusi, vecākais sludinātājs Korliss aicināja iznākt priekšā visus, kas vēlas nodoties Jēzum. Atsaucība bija ātra un priecīga, un man pēc tam sacīja, ka esot iznākuši apmēram divi simti cilvēku. Vīrieši un sievietes, jaunieši un bērni steidzās ieņemt vietu pirmajās rindās. Kungam patiktu, ja līdzīgs darbs tiktu veikts ikvienā draudzē.

Daudzi nevarēja iznākt uz priekšu vienkārši tāpēc, ka nams bija ļoti pārpildīts. Tomēr apgarotās sejas un asaru pilnās acis liecināja par apņemšanos: “Es gribu iet kopā ar Kungu! No šī brīža nopietni tiekšos pēc augstāka standarta.!” [The Review and Herald, Feb. 12, 1901.]

Atsaucība 1909. gada Vispasaules Savienības sanāksmē

Mani brāļi un māsas, meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams! Tuvojas brīdis, kad tie, kas izšķieduši savu laiku un izdevības, vēlēsies, kaut tie būtu Viņu meklējuši. (..) Dievs vēlas jūs uzturēt pie skaidras apziņas un pastāvīgā rosībā. Viņš grib, lai jūs izietu mūsu draudzēs un dedzīgi pūlētos Viņa labā. Kungs vēlas, lai jūs organizētu sanāksmes tiem, kas vēl atrodas ārpus draudzes, lai arī tie varētu uzzināt šīs pēdējās brīdinājuma vēsts patiesības. Ir vietas, kur jūs priecīgi uzņems, kur ļaudis pateiksies, ka esat nākuši tiem palīgā. Kaut Kungs jūs stiprinātu iesaistīties šajā darbā tā, kā jūs to vēl nekad neesat darījuši! Vai jūs to vēlaties? Vai jūs vēlaties tagad piecelties kājās un apņemties, ka paļausities uz Dievu, kā uz savu cerību un palīgu? (Klātesošie pieceļas)

(Lūgšana) – “Es Tev pateicos, Kungs, Israēla Dievs! Pieņem šo Tavu ļaužu solījumu. Dod tiem savu Garu. Lai viņos kļūst redzama Tava godība. Kad viņi runās par patiesību, lai kļūst redzama Dieva pestīšana! Āmen!” [General Conference Bulletin, May 18, 1909.] [153]

4. daļa. “Pasludini vārdu”

Ievads

Kad 1933. gadā Vispasaules Savienības vadība plānoja uzsākt spēcīgu evaņģelizācijas darbu Ziemeļamerikā, viņi saprata, ka lielu mērķu sasniegšanai sludinātājiem, kas izies ļaužu priekšā, jāizvairās no mazāk svarīgiem jautājumiem, bet to vietā plaši un vispusīgi jāizskaidro trešā eņģeļa vēsts. Atsaucoties uz Vispasaules Savienības lūgumu, tika publicēta sešpadsmit lappušu biezā brošūra Pasludini Vārdu, kas saturēja Elenas G. Vaitas padomus. Tās izplatīšana daudzos tūkstošos eksemplāru deva lielu labumu, jo sludinātāji no jauna uzņēmās svinīgo atbildību nest pasaulei pēdējās tiesas stundas vēsti. Atsevišķas šīs brošūras nodaļas, kuras nav atrodamas citās E.G Vaitas grāmatās, paliekošu vietu sev atradušas šajā izdevumā. Iespiestie paskaidrojumi tomēr nav izsmeļošs visu Elenas Vaitas rakstīto padomu sakopojums par šo jautājumu. Papildus informāciju vēl var atrast grāmatās Evaņģelizācija, Evaņģēlija kalpi, Liecības sludinātājiem un Kristīgā kalpošana.

Kopā ar šīs brošūras atsevišķajām nodaļām, tiek izdoti vēl citi radniecīgi raksti. Nodaļa Galēju uzskatu radītas briesmas ir vēsts kādam mūsu sludinātājam, un tajā ietvertas lielam kalpošanas darbam domātas pamācības, kas līdz šim bija pieejamas vienīgi Piezīmju lapās. Visai piemērota ir vēsts nodaļā Laika noteikšana. Visa daļa beidzas ar padomiem no Sevišķajām liecībām Sēr. B, Nr.2, kas uzrakstīti 1903. un 1904. gadu krīzes laikā, kad konfesijai centās uzspiest panteisma uzskatus, nosaucot tos par jaunu gaismu, kas, kā tika apgalvots, atnesīšot draudzei lielas svētības. Lielākais ieguvums, ko deva šī krīze, ir cīnošajai draudzei no Kunga vēstneses sniegtās patiesības mācības, kuras galvenokārt atrodamas Liecību 8. sējumā un grāmatā Dziednieciskā kalpošana.
Pilnvaroto padome [155]

19. Ko sludināt un ko nesludināt?

(Šeit nav mēģināts aptvert visus tematus. Citus ierosinājumus jūs varat atrast grāmatā Evaņģelizācija, 184-199 un 217-278. lpp)

Lai atklājas Kristus

Visas sludināšanas mērķis ir novērst uzmanību no sevis, lai atklājas Kristus. Kunga Jēzus paaugstināšana ir tā lielā patiesība, kura jāizceļ ikvienam, kas, citus pamācot, strādā ar Vārdu. [Manuscript 109, 1897]

Patiesības vēsts nesējiem atziņu par Kristus taisnību nevajadzētu uzsvērt kā jaunu gaismu, bet kā ļoti dārgu gaismu, kas kādu laiku bija pazaudēta no ļaužu redzes loka. Jēzus mums jāpieņem kā personīgais Pestītājs, tad Viņš mums pieskaitīs Viņā esošo Dieva taisnību. Atkārtosim un vienmēr priekšplānā izvirzīsim atziņu, kuru ir uzsvēris apustulis Jānis: “Šī ir mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” (1. Jāņa 4:10)

Dieva mīlestībā ir atklātas visapbrīnojamākās dārgās patiesības āderes, ar ko draudzes un pasaules priekšā ir atvērtas Kristus žēlastības bagātības. (..) Ak, kas par mīlestību, kas par apbrīnojamu, neizmērojamu mīlestību, kas Kristu ierosināja mirt par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki! [156] Un kādu zaudējumu cieš dvēsele, kura saprot bauslības stingrās prasības, bet nespēj aptvert Kristus žēlastību, kas pieejama tik lielā pārpilnībā.

Ir taisnība, ka Dieva bauslība apliecina Viņa mīlestību, ja to pasludina kā patiesību Jēzū, tāpēc Dieva Dēla dāvināšana šai noziedzīgajai pasaulei plaši jāiztirzā ikvienā uzrunā. Nav brīnums, ka patiesība nespēj sasildīt sirdi, ja to pasniedz aukstā un nedzīvā veidā. Nav jābrīnās, ka ticība šaubās apstājas pie Kunga apsolījumiem, ja sludinātāji un strādnieki nav parādījuši Jēzus vienotību ar Dieva bauslību. Ak, cik daudz biežāk tiem vajadzēja pārliecināt ļaudis, ka “Viņš jau savu Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)

Sātans ir apņēmies panākt, lai cilvēki neizprastu Dieva mīlestību, kas Viņam pazudušās cilts glābšanai lika atdot savu Dēlu; jo vienīgi Dieva laipnība ļaudis vada pie nožēlas. Bet kādas sekmes mēs esam guvuši, atklājot pasaulei Dieva dziļo un apbrīnojamo mīlestību? Mums nav cita ceļa, kā to panākt, kā vienīgi izsaucoties: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Tāpēc sacīsim grēciniekiem: “Redzi Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” (Jāņa 1:29) Parādot Jēzu kā Tēva pārstāvi, mēs spēsim izklīdināt ēnu, ko sātans ir metis pār mums ejamo ceļu, lai mēs neieraudzītu Dieva žēlastību un Viņa neizmērojamo mīlestību, kā tā atklājusies Jēzū Kristū. Uzlūkojiet Golgātas krustu! Tā ir pastāvīga ķīla Debesu Tēva bezgalīgajai mīlestībai un neizmērojamajai žēlastībai. [Manuscript, 154, 1897]

Svētais Gars

Lielajam Skolotājam Kristum bija iespēja izvēlēties bezgalīgi daudz tematu, par ko runāt, bet viens, pie kura Viņš kavējās visvairāk, bija doma par Svētā Gara piešķiršanu. Viņš jau iepriekš skaidroja, kādas lielas svētības draudzei dos šī dāvana. Bet kādu tematu šodien apskata [157] vismazāk? Un kāds apsolījums piepildās vismazāk? Par Svēto Garu tiek runāts tikai gadījuma pēc, un drīz vien viss tiek atkal aizmirsts. [Manuscript 20, 1891.]

Māciet atgriešanās soļus

Patiesību par Jēzu sludinātājiem nepieciešams pasniegt daudz skaidrākā un vienkāršākā veidā. Viņiem pašiem daudz pilnīgāk jāizprot lielais cilvēces atpestīšanas plāns, tad tie arī klausītāju domas spēs vadīt prom no laicīgām lietām uz garīgo un mūžīgo. Daudzi vēlas uzzināt, kas tiem jādara, lai tiktu glābti. Tiem vajag skaidri un saprotami parādīt nepieciešamos atgriešanās soļus. Nevajadzētu noturēt nevienu svētrunu, kurā kaut īsi, bet īpaši skaidri netiktu parādīts ceļš, pa kuru grēcinieki var nākt pie Kristus un tikt glābti. Sludinātājiem jānorāda ļaudīm uz Jēzu, kā to darīja Jānis, un aizkustinošā vienkāršībā, pašu sirdīm kvēlojot Kristus mīlestībā, jāsaka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” Nopietni un sirsnīgi ikviens grēcinieks jāaicina nožēlot savus pārkāpumus un atgriezties.

Tiem, kas šo darba daļu pamet novārtā, vispirms pašiem jāatgriežas, lai drīkstētu sniegt kādu uzrunu. Tie, kuru sirdī valdīs Jēzus mīlestība un kuri būs piepildīti ar Viņa Vārda dārgajām patiesībām, varēs ņemt no Dieva mantu nama vecas un jaunas lietas. Tiem nebūs laika anekdošu stāstīšanai; tie nenopūlēsies kļūt par oratoriem, savā domu gājumā uzlidojot tik augstu, ka vairs nespēj citus vest sev līdzi, bet tie vienkāršos vārdos, ar aizkustinošu sirsnību atklās patiesību par Jēzu. [The Review and Herald, Feb. 22, 1887.]

Seno Adventes patiesību atdzimšana

Sludinātājiem un ļaudīm darāms svēts un svarīgs darbs. Tiem jāpētī Dieva rīcības iemesli un Viņa tautas vēsture. Tie nedrīkst aizmirst Kunga izturēšanos pret savu tautu pagātnē. Ir jāatdzīvina un atkal no jauna jāpārstāsta patiesības, kas sākušas likties mazsvarīgas tiem, kuri no personīgās pieredzes nezina, kāds spēks [158] un godība tās pavadīja, pirmo reizi tās atklājot un saprotot. Šīs patiesības jāpasniedz pasaulei visā to sākotnējā svaigumā un spēkā. [Manuscript 22, 1890.]

Eņģeļu kalpošana

Par katru cilvēku cīnās labie un ļaunie eņģeļi, un cilvēks pats izšķir, kas uzvarēs. Es aicinu Kristus kalpus uzsvērt patiesību par eņģeļu kalpošanu, lai to saprastu visi, kas nonāk viņu balss sniedzamības robežās. Nenododieties fantastiskiem minējumiem. Mūsu vienīgā drošība ir rakstītais Vārds. Mums, līdzīgi Daniēlam, jālūdz, lai šīs Debesu inteliģentās būtnes mūs sargātu. [Letter 201, 1899.]

Argumentējošas svētrunas

Ir noturētas daudzas uz pierādījumiem dibinātas svētrunas, kas tikai retos gadījumos mīkstinājušas vai klusinājušas kādu dvēseli. (..) Katram vēstnesim par savu pienākumu vajadzētu uzskatīt: uzsvērt Kristus pilnību. Ja netiek izcelta par brīvu piedāvātā Kristus taisnība, uzrunas paliek sausas un nedzīvas; avis un jēri netiek pabaroti. Pāvils par sevi varēja teikt: “Mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē.” (1. Kor. 2:4) Evaņģēlijs piedāvā barību gan prātam, gan sirdij. Kristus ir it visa dzīvais centrs, tāpēc ietveriet Viņu ikkatrā svētrunā. Aplūkojiet Jēzus Kristus pilnību, Viņa žēlastību un godību; jo mūsu godības cerība ir Kristus iemājošana sirdī. [Letter 15, 1892.]

Atklājiet patiesību lēnprātībā

Kā vēstneši esiet ļoti uzmanīgi. Necentieties uzklausīt un pieņemt jaunas teorijas, jo tās bieži vien ir tādas, ar kurām nevienu draudzi nekad nevajadzētu iepazīstināt. Nerunājiet lielīgus, sevi cildinošus vārdus. Lai no jūsu lūpām, kuras svētojusi patiesība, atskan Dieva Vārds. Katram vēstnesim jāsludina Jēzū atrodamā patiesība. Viņam pašam jābūt pārliecinātam par to, ko runā, un Dieva Vārds jālieto Svētā Gara vadībā. Savā dzīvē [159] un darbā esiet uzmanīgi, mani brāļi, lai jūsu piemērs nepieviltu nevienu dvēseli. Ja jūs kādu ievedat maldos, tad būtu labāk, ja jūs nekad nebūtu dzimuši.

Tiem, kas saucas par Dieva kalpiem, pašiem čakli jāpūlas iemantot to dzīvi, kurā neieies grēks, slimības un bēdas. Viņiem jābūt gataviem runāt laikā un nelaikā.

Dievs aicina reformatorus, kas no paaugstinājuma teiktu spēcīgus, iedvesmojošus vārdus. Ja cilvēki Gara spēkā nesludina Dieva Vārdu, bet paši savā spēkā izsaka savas domas, tie jūtas sāpināti un aizvainoti, ja viņu teikto neuzņem ar sajūsmu. Tas notiek tad, kad viņi tiek kārdināti izteikt kaut ko tādu, kas klausītājos pamodina rūgtumu un pretestību. Esiet prātīgi, mani brāļi! Tādi vārdi nenāk no Kristus vēstnešu lūpām. Svētotas lūpas izteiks vārdus, kas aicinās uz reformu, tomēr nekaitinās. Patiesība ir jāatklāj Kristus lēnprātībā un mīlestībā. [Letter 348, 1907.]

Ienaidnieka viltīgie plāni

Mums jālūdz pēc dievišķa apgaismojuma, bet tajā pašā laikā vajadzētu būt uzmanīgiem pret visu, ko var nosaukt par jaunu gaismu. Ir jāsargās, lai sātans zem jaunu patiesību meklēšanas maskas mūsu prātu nenovērstu no Kristus un īpašajām, šim laikam dotajām atziņām. Man ir rādīts, ka ienaidnieks skubinās ļaudis kavēties pie neskaidrām un mazsvarīgām lietām, pie kaut kā, kas nav pilnīgi atklāts vai nav galvenais mūsu atpestīšanā. To uzsvērs kā neatliekamu tematu, kā “mūsu laika patiesību”, lai gan visi pētījumi un pieņēmumi doto jautājumu padarīs tikai vēl neskaidrāku nekā iepriekš un liks apmulst dažiem, kam svētījošās patiesības iespaidā pienācās meklēt vienprātību. [Letter 7, 1891]

Cilvēciskie pieņēmumi un minējumi

Lai neviens nesludina aizraujošu, zinātnisku sofistiku, kas Dieva ļaudis ieaijātu miegā. Necentieties šim laikam doto [160] svinīgo, svēto patiesību ietērpt cilvēku radītā fantāzijā. Lai tie, kas to darījuši, apstājas un sauc uz Dievu, ka viņu dvēseles tiek izglābtas no viltus izdomājumiem.

Sirdi vajadzētu aizkustināt Svētā Gara dzīvību dodošajai enerģijai un nevis patīkamām maldīgām teorijām. Fantastiski attēlojumi nav dzīvības maize, tie dvēseli nevar glābt no grēka.

Lai atpirktu cilvēci, no Debesīm tika sūtīts Kristus. Viņš mācīja atziņas, kuras pasludināt bija licis Dievs, un arī mums šodien kā dzīvā Dieva Vārds jāuzsver Viņa paustās patiesības, kā tās atrodamas Vecajā un Jaunajā Derībā.

Lai visi, kas vēlas baudīt dzīvības maizi, dodas pie Rakstiem un nevis pie ierobežotu maldīgu cilvēku izstrādātām teorijām. Dodiet ļaudīm to maizi, kuras sagādāšanai Kristus atstāja Debesis. Nesajauciet mācību ar cilvēciskiem pieņēmumiem un minējumiem. Kaut visi saprastu, cik ļoti tiem nepieciešams ēst Cilvēka Dēla miesu un dzert Viņa asinis – padarīt Viņa teikto par savas dzīves sastāvdaļu. [Manuscript 44, 1904.]

Mūsu ticība nopamatota patiesībā

Es ik dienas ilgojos, kaut, pildot savus pienākumus, spētu paveikt divreiz vairāk. Esmu lūgusi Kungam spēku un gudrību to liecinieku rakstu atkārtotai izdošanai, kuri stāvēja stipri ticībā mūsu vēsts pasludināšanas pirmajos gados. Pēc laika piepildīšanās 1844. gadā viņi saņēma gaismu un staigāja tajā, un, kad uzradās cilvēki ar apgalvojumiem, ka tiem ir jauna gaisma, izklāstot savas dīvainās idejas par atsevišķām Rakstu vietām, mēs, darbojoties Svētajam Garam, tieši par šīm tēmām varējām sniegt savu liecību, tā atņemot iespaidu tādām un līdzīgām vēstīm, kādu popularizēšanai savu laiku ziedoja vecākais sludinātājs G. (Šeit norādīts uz mācībām par svētnīcu, kas atšķīrās no septītās dienas adventistu uzskatiem, noliedzot pravietojuma piepildīšanos 1844. gadā, kā arī Kristus kalpošanu izmeklēšanas tiesas laikā. – Pilnvaroto padome.) Šis nabaga vīrs neapšaubāmi darbojās pretī patiesībai, ko bija apstiprinājis Svētais Gars. [161]

Ja patiesību apliecina Dieva spēks, tad šī patiesība paliek patiesība mūžīgi. Nav jāievēro nekādi Dieva sniegtajai gaismai pretēji pieņēmumi. Celsies vīri ar Rakstu izskaidrojumiem, ko viņi uzskata par patiesību, bet kas tāda nav. Kā pamatu mūsu ticībai Dievs ir devis šim laikam domāto patiesību. Viņš pats ir pamācījis, kas ir patiesība. Nāks atsevišķi cilvēki un pēc tam vēl citi ar jaunu gaismu, kas runās pretī iepriekš dotajai, kuru, atklājoties Svētajam Garam, ir sniedzis pats Dievs. Vēl ir dzīvi daži, kas paši pieredzējuši šīs patiesības nopamatošanas apstākļus. Kungs savā žēlastībā ir saudzējis viņu dzīvību, lai tie līdz pat dzīves pēdējām dienām stāstītu un stāstītu par saviem piedzīvojumiem, kā to savā laikā darīja apustulis Jānis. Šiem nāvē aizmigušajiem karognesējiem ar viņu rakstu atkārtotu iespiešanu jārunā atkal no jauna. Es esmu pamācīta, ka tādā veidā atkal jākļūst dzirdamām viņu balsīm. Tiem jānodod liecība par to, kāda ir šim laikam domātā patiesība.

Mums nav jāpieņem to uzskati, kas nāk ar mūsu ticības īpašajām mācībām pretēju vēsti. Tie sakopo lielu daudzumu Rakstu vietu un tās sakrauj kā pierādījumus pašu aizstāvētajām teorijām. Tas atkal un atkal tā ir noticis pagājušajos piecdesmit gados. Un, lai gan Raksti ir Dieva Vārds un kā tādi būtu jāgodā un jālieto, maldās tie, kuri tos izmanto tādu pamatpatiesību apšaubīšanai, kuras visus šos pagājušos gadus ir atbalstījis Dievs. Tie, kas pieļauj tādu Rakstu interpretāciju, ar to apliecina, ka neko nezina par Svētā Gara brīnišķo atklāšanos, kas deva spēku un varu Dieva ļaudīm pagātnē sniegtajām vēstīm.

Vecākā sludinātāja G pierādījumi nav ticami. Ja tos pieņemtu, tie iznīcinātu Dieva ļaužu pārliecību par patiesību, kas mūs padarījusi tādus, kādi mēs esam.

Šajā jautājumā mums jābūt noteiktiem, jo atziņas, kuras viņš mēģina pierādīt ar Rakstiem, nav saprātīgas. Tās nebūt nepierāda, ka Dieva tautas piedzīvojumi pagātnē būtu bijuši maldīgi. Mums bija patiesība, un mūs vadīja Dieva eņģeļi. Mācības izskaidrojums par svētnīcu [162] tapa Svētā Gara vadībā. Klusēšana par mūsu ticības īpatnībām ir daiļrunība no ikviena, kas pats ar tām nav iepazinies. Kungs nekad nerunā sev pretī. Cenšoties ar Rakstiem apstiprināt to, kas nav patiesība, Rakstu pierādījumi tiek lietoti nepareizi. Atkal un atkal celsies vīri, nesdami šķietami lielu gaismu. Tie izteiks savus apgalvojumus, bet mēs paliekam pie vecajām robežzīmēm. (Citēts 1. Jāņa 1: 1-10)

Es esmu pamācīta sacīt, ka šos vārdus mēs varam lietot kā šim laikam atbilstošus, jo ir pienācis brīdis, kad grēks jānosauc tā īstajā vārdā. Mūs darbā ir aizkavējuši neatgriezušies cilvēki, kas meklēja paši savu godu. Viņi vēlējās, lai tos uzskatītu par jaunu teoriju autoriem, apgalvojot, ka tās ir patiesība. Bet, ja šīs teorijas tiktu pieņemtas, tās novestu pie tādu patiesību aizliegšanas, kuras pagājušajos piecdesmit gados Dievs devis saviem ļaudīm, apstiprinot tās ar Svētā Gara atklāsmēm. [Letter 329, 1905.]

Jau atklātās patiesības

“Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” Mācieties izlietot jau atklātās patiesības un pasniegt tās tā, lai Dieva ganāmpulkam būtu barība.

Mēs sastapsim cilvēkus, kas savam prātam ļauj novirzīties tukšos minējumos pie lietām, par kurām Dieva Vārdā nekas nav sacīts. Par ikvienu jautājumu, kas skar dvēseles pestīšanu, Kungs ir runājis tik skaidri, cik vien iespējams, un Viņš vēlas, lai mēs izvairītos no jebkādas sapņošanas ar vaļējām acīm, tāpēc saka: Ejiet šodien strādāt Manā vīna dārzā. Nāk nakts, kad neviens cilvēks nevarēs strādāt. Atstājiet visu nevajadzīgo ziņkāri; esiet nomodā, strādājiet un lūdziet. Pētiet patiesības, kas jau ir atklātas. Kristus vēlas, lai mēs izbeigtu visu tukšo sapņošanu, tāpēc viņš mums norāda uz pļaujai nobriedušajiem laukiem. Ja mēs nedarbosimies nopietni un dedzīgi, mūs pārsteigs mūžība ar savu prasību pēc atbildības. (..)

Arī apustuļu dienās kā patiesību pasniedza pat visneprātīgākos maldus. Vēsture ir atkārtojusies [163] un vēl atkārtosies. Vienmēr būs tādi, kas, izlikdamies šķietami apzinīgi, pieķersies ēnai, izceļot to pāri lietas būtībai. Patiesības vietā viņi pieņems maldus, tāpēc ka maldi ir ietērpti jaunā apģērbā, kas pēc viņu izpratnes slēpj kaut ko brīnišķīgu. Bet lai tikai tie noņem apsegu, tad pāri nepaliks vairs nekas. [The Review and Herald, Feb. 5,1901.]

Jautājumi ar mūžīgu nozīmi

Palieciet pie mācībām, par kurām runāja Kristus. Sniedziet tās ļaudīm, kā Viņš tās pasniedza. Kavējieties pie jautājumiem, kas attiecas uz mūsu mūžīgo labklājību. Visu, ko vien ienaidnieks var izgudrot, lai prātu novērstu no Dieva Vārda, visu jauno un svešo, ko tas var izdomāt, lai izraisītu domstarpības, viņš ieteiks kā kaut ko apbrīnojamu un ļoti svarīgu. Bet lietām, kuras mēs nespējam pienācīgi uztvert, nav pat desmitās daļas no tās vērtības, kas ir Dieva Vārda patiesībām, kuras varam skaidri saprast un ieaust savā ikdienas dzīvē. Mums jāsniedz ļaudīm mācības, kuras no Vecās Derības Rakstiem savā sludināšanas darbā izlietoja Kristus. Dievišķo patiesību atklājošā valoda ir ārkārtīgi skaidra. [Letter 16, 1903.]

Ticībai nevajadzīgie jautājumi

Tiek runāts par daudz ko tādu, kas nav nepieciešams, lai pilnveidotu ticību. Tādu jautājumu pētīšanai mums vienkārši nav laika. Daudzas lietas sniedzas pāri mūsu ierobežotajām uztveres spējām. Ir atziņas, līdz kurām mūsu prāts nespēj pacelties, kuras mēs nevaram izskaidrot. Vienīgi atklāsme mums tās var darīt zināmas, lai mēs šīs patiesības pieņemtu vienīgi kā bezgalīgā Dieva vārdus. Lai gan katram domājošam pētniekam jātiecas pēc patiesības, kāda tā ir Jēzū, ir lietas, kas vēl nav vienkāršotas, ziņojumi, kurus cilvēka prāts nespēj aptvert un nevar par tiem spriest, neķeroties pie cilvēciskiem apsvērumiem un izskaidrojumiem, kas nebūs dzīvības smarža uz dzīvību.

Bet katra patiesība, kas ir būtiski svarīga, lai to īstenotu mūsu praktiskajā dzīvē, kas attiecas uz dvēseles pestīšanu, ir izteikta ļoti skaidri un noteikti. [Letter 8, 1895.] [164]

20. Mūsu attieksme pret doktrinālajiem strīdiem

Daniela astotajā nodaļā minētais “dienišķais upuris”
Man ir vēsts brāļiem austrumos un rietumos, ziemeļos un dienvidos. Es lūdzu, lai manus rakstus neizlieto kā noteicošu argumentu, izšķirot jautājumus, par kuriem tagad strīdas. Es ļoti lūdzu vecākos sludinātājus H, I, J un citus no mūsu vadošajiem brāļiem, lai tie savu uzskatu atbalstīšanai par “dienišķo” neatsauktos uz maniem rakstiem.
Man ir rādīts, ka šim tematam nav būtiskas nozīmes. Esmu pamācīta, ka mūsu brāļi kļūdās, pārspīlēdami domstarpību nozīmi, kas pastāv šajos uzskatos. Es nevaru piekrist, ka kādus manus rakstus izlieto šī jautājuma izšķiršanai. “Dienišķā” faktisko nozīmi nevajag padarīt par pārbaudes akmeni.
Tāpēc es tagad lūdzu, lai brāļi sludinātāji, argumentējot par šo tematu (“dienišķais”), nelieto manus rakstus, jo man par to nav noteiktu norādījumu un es nesaskatu vajadzību strīdēties. Pašreizējos apstākļos klusēšana par šo jautājumu ir pielīdzināma daiļrunībai.
Mūsu darba ienaidnieks priecājas, ja tam ar mazsvarīgiem jautājumiem izdodas brāļu prātu novērst [165] no lielajām patiesībām, kurām vajadzētu veidot mūsu vēsts kodolu. Tā kā šis nav pārbaudes jautājums, es ļoti lūdzu brāļus neļaut ienaidniekam gavilēt, tik daudz un tik ilgi pie tā kavējoties.
Īstie pārbaudes jautājumi
Darbs, kuru Kungs mums uzticējis šajā laikā, ir iepazīstināt ļaudis ar patieso gaismu par pārbaudošajiem paklausības un atpestīšanas jautājumiem – ar Dieva baušļiem un Jēzus Kristus liecību.
Dažās no mūsu ievērojamākajām grāmatām, kas iespiestas pirms vairākiem gadiem un ir daudzus vadījušas pie patiesības, atrodami arī mazsvarīgi jautājumi, kas vēl rūpīgi būtu jāizpēta un jāizlabo. Lai tos pārdomā cilvēki, kuriem dots uzdevums sekot mūsu preses izdevumiem, bet lai brāļi, gan kolportieri, gan sludinātāji, šo lietu tik ļoti nepārspīlē, ka samazina dvēseļu glābšanai domāto grāmatu labo iespaidu. Sākot apšaubīt mūsu literatūru, mēs ieliktu ieročus rokās tiem, kas atkāpušies no ticības, un ievestu apmulsumā ļaudis, kas vēsti pieņēmuši tikai nesen. Jo mazāk mūsu preses izdevumos būs nevajadzīgu izmaiņu, jo labāk.
Nakts laikā man šķita, ka es saviem atbildīgās vietās esošajiem brāļiem atkārtoju vārdus no Jāņa pirmās vēstules. (Citēta pirmā nodaļa)
Atgriešanās ik dienas
Mūsu brāļiem vajadzētu saprast, cik nepieciešami ir sevi pazemot un pakļaut Svētā Gara vadībai. Tos, kas mūsu vidū saņēmuši lielu gaismu, Kungs aicina piedzīvot atgriešanos ik dienas. Tā ir vēsts, kas man jānes mūsu redaktoriem un visu savienību prezidentiem. Mums jāstaigā gaismā, kamēr mums ir gaisma, lai neuznāk tumsa.
Visiem, kurus vada Dieva Svētais Gars, būs kāda vēsts šim pēdējam laikam. Prātā un sirdī viņi nesīs nastu par dvēselēm un ikvienam, ar kuru satiksies, [166] paudīs Kristus Debesu vēsti. Tos, kuru valoda būs līdzīga pagāniem, nevarēs ievest Debesu pagalmos. Mani brāļi, pieņemiet gaismu, izpērkot laiku, jo dienas ir ļaunas.
Sātans rosīgi strādā ar visiem, kas viņam atļauj to darīt. Tie, kam ir gaisma, bet kas atsakās tajā staigāt, tiks novesti apmulsumā, līdz tumsa pārņems viņu dvēseli un noteiks ikkatru rīcību. Bet tiem, kas staigās pa īsto paklausības ceļu, Kunga gudrības un laipnības Gars, par kuru runā Viņa Vārds, atklāsies arvien skaidrāk un skaidrāk. Un šajā Svētā Gara svētu darošajā spēkā tiks piepildītas visas Dieva taisnās prasības. (..)
Visiem, kas pazemosies un savu sirdi pilnībā nodos Dievam, paredzētas lielas priekšrocības un svētības. Tiem tiks piešķirta liela gaisma. Cilvēki, kas ļaujas pārveidoties, pastāvīgi tiek vingrināti dievbijībā.
“Jo no Viņa pilnības mēs visi esam baudījuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jāņa 1:16) “Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2. Kor. 12:9) Pestītājs saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un, redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:18-20)
Vai šī žēlastības un spēka bagātība, kas sniegta kalpošanai, mūsu vidū arī turpmāk paliks nenovērtēta un no tās nepatikā novērsīsies? Padoms, kuru man tagad pavēlēts sniegt mūsu ļaudīm, ir tāds pats, kādu devu, uzturoties Vašingtonā. Kungs prasa personīgu darbu. Neviens nevar strādāt otra vietā. Ir spīdējusi liela gaisma, bet tā nav pilnībā saprasta un pieņemta.
Ja mūsu brāļi tagad bez atrunām svētīsies Dievam, Viņš tos pieņems. Viņš pārveidos to izpratni, lai tie kļūtu par dzīvības smaržu uz dzīvību. Atmostieties, brāļi un māsas, lai atbilstu savam augstajam aicinājumam Kristū Jēzū, mūsu Kungā! [Manuscript 11, 1910.)
Nav pārbaudes jautājums
Maniem brāļiem sludinātājiem:
Dārgie līdzstrādnieki –
Man ir vēsts (..) visiem, kas aktīvi darbojas, lai uzspiestu citiem savus uzskatus par Daniēla 8. nodaļā minētā “dienišķā upura” nozīmi. To nedrīkst izvērst par pārbaudes jautājumu, jo uzbudinājums, ko izraisījusi tāda pieeja, ir nesis lielus zaudējumus. Rezultātā ir radies sajukums, un dažu mūsu brāļu uzmanība ir novērsta no darba, ko, saskaņā ar Kunga norādījumu, šajā laikā apdomīgi vajadzēja veikt apkārtējās pilsētās. Tāds stāvoklis pavisam labi patīk mūsu darba lielajam ienaidniekam.
Man ir dota gaisma, ka nevajadzētu darīt neko tādu, kas vairotu interesi par šī jautājuma apspriešanu. Nepieminēsim to mūsu uzrunās un neizcelsim to kā kaut ko īpaši svarīgu. Mums priekšā ir liels darbs, un mums nav nevienas stundas, kuru varētu atraut šim vissvarīgākajam pasākumam. Ierobežosimies ar nozīmīgāko patiesību pasludināšanu, kurās mēs esam vienprātīgi un par kurām mums ir skaidra gaisma.
Es vēlos jūsu uzmanību pievērst Kristus pēdējai lūgšanai, kas saglabāta Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā. Ir daudz tematu, par kuriem varam runāt – svētas, pārbaudošas patiesības, kas tik skaistas savā vienkāršībā. Par tām jūs varat runāt ar spēku un dedzību. Bet atstāsim šai laikā “dienišķo upuri” un jebkuru citu tematu, kas brāļu vidū izraisa strīdus, jo tie aizkavēs un traucēs darbu, kura veikšanai Kungs tieši tagad vēlas pievērst mūsu brāļu prātu. Neiztirzāsim jautājumus, kur atklājas manāmas atšķirības uzskatos, bet ņemsim no Vārda svētās patiesības par Dieva baušļu saistošajām prasībām.
Mūsu sludinātājiem vajadzētu censties patiesību parādīt vislabvēlīgākajā gaismā. Cik tālu tas iespējams, lai visi runā vienādi. Lai uzrunas ir vienkāršas un apskata vitāli svarīgos tematus, kurus var viegli saprast. Kad visi mūsu sludinātāji sapratīs nepieciešamību pazemoties, [168] Kungs varēs ar tiem sadarboties. Mums tagad no jauna jāatgriežas, lai Dieva eņģeļi varētu būt kopā ar mums, atstājot svētu iespaidu uz ļaudīm, kuru labā mēs strādājam.
Savienojieties
Mums savstarpēji jāapvienojas, par sakni izmantojot līdzību Kristum , tad pūles nebūs veltīgas. Savienojieties, un lai nav vietas nekādiem strīdiem! Atklājiet patiesības vienojošo spēku, un tas atstās varenu iespaidu uz cilvēku prātu. Vienprātībā ir spēks.
Tagad nav laika pievērsties nesvarīgām lietām, kur pastāv atšķirīgi uzskati. Ja kāds, kuram nav stipras, dzīvas savienības ar Meistaru, atklās pasaulei savu kristīgo piedzīvojumu trūkumu, tad mums modri sekojošie patiesības ienaidnieki to vēl vairāk pārspīlēs, un darbs līdz ar to tiks aizkavēts. Lai visi izkopj lēnprātību un apgūst mācības no Viņa, kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.
Tēmai par “dienišķo upuri” nevajadzētu radīt tādu satraukumu, kāds pašreiz pastāv. Sakarā ar to, kā šo jautājumu ir risinājušas abas puses, rezultātā ir izcēlušies strīdi un sajukums. (..) Kamēr valda tādas domstarpības, neizvirzīsim to priekšplānā. Tādā laikā klusēšana ir daiļrunība.
Šodien Dieva kalpiem pienākas pasludināt Vārdu. Kristus no Debesu pagalmiem nāca uz šo Zemi, lai glābtu dvēseles, un mums kā Viņa žēlastības izdalītājiem atziņas par Viņa glābjošo patiesību jādara zināmas lielo pilsētu iedzīvotājiem. [Letter 62, 1910] [169]

21. Dīvainas vai spekulatīvas mācības

Nekādu kompromisu

Man mūsu brāļiem jāsniedz skaidra liecība. Neielaidieties nekādā kompromisā ar ļauno! Drosmīgi stājieties pretī visiem bīstamajiem iespaidiem! Pretojieties ienaidnieka spēkiem, nebīstoties no sekām!

Šajās dienās daudzi maldi tiek pasniegti kā patiesība. Daži mūsu brāļi ir pauduši uzskatus, ko mēs nevaram atzīt. Parādās dīvainas idejas, izkropļoti īpatnēji Rakstu izskaidrojumi. Dažas no šīm mācībām tagad var likties pavisam nenozīmīgas, bet tās pieaugs spēkā un nepieredzējušiem cilvēkiem kļūs par slazdiem.

Mums darāms noteikts darbs. Nepieļausim, ka, pievēršot uzmanību dīvainām idejām, ienaidnieks mūs novirza no šim laikam dotās skaidrās patiesības.

Ja mēs katrs personīgi pilnībā neatmodīsimies, lai izprastu Svētā Gara darbību, tad noteikti paklupsim un iekritīsim sātana izliktajos neticības slazdos. Es aicinu mūsu brāļus kā ganus un sargus modri rūpēties par nepiedzīvojušajiem cilvēkiem, kas pakļauti pavedinošu iespaidu pieviļošajai varai. Ar nepārtrauktu modrību vērojiet klintis un sēkļus, kas draud iznīcināt ticību vēstīm, ko Dievs mums devis šim laikam. Esiet nomodā par dvēselēm kā tādi, kuriem par tām būs jāatbild. (..) [170]

Mums ik dienas jāpēta Raksti, lai mēs varētu pazīt Kunga ceļu un mūs nepieviltu reliģiskie maldi. Pasauli piepilda viltus teorijas, pavedinošas spiritisma mācības, kas tiecas aptumšot garīgo uztveri un vada prom no patiesības un svētuma. Šajā laikā mums sevišķi nepieciešams ievērot brīdinājumu: “Neviens lai jūs nepieviļ ar tukšām runām.” (Efez. 5:6)

Mums jābūt uzmanīgiem, lai Rakstus neiztulkotu nepareizi. Dieva Vārda skaidrās mācības nedrīkst pārveidot par tik garīgām, ka pazūd to realitāte. Nepārspīlējiet Bībeles izteicienu nozīmi, cenšoties izgudrot kaut ko neparastu, kas patiktu iztēlei. Ņemiet Rakstus tādus, kādi tie ir. Izvairieties no nepamatotiem minējumiem par to, kas mūs sagaida Debesu valstībā. [Manuscript 30, 1904.]

Dzīvības un nāves jautājums

Man ir pienākušas vēstules, kur tiek jautāts par mācībām, ka nedrīkstot nonāvēt neko, kam ir dzīvība, pat ne kukaiņus, lai cik ļoti tie mūs apgrūtinātu un mocītu. Vai tiešām kāds grib apgalvot, ka Dievs viņam uzticējis tādas vēsts izplatīšanu pasaulē? Kungs nekad nevienai cilvēcīgai būtnei nav devis tamlīdzīgus norādījumus. Dievs nevienam nav teicis, ka ir grēks nonāvēt kukaiņus, kas traucē mūsu mieru un atpūtu. Visā savas kalpošanas laikā Kristus nekad nepieminēja tāda rakstura mācību, un viņa mācekļiem jāsludina tikai tas, ko Viņš tiem pavēlējis.

Ir cilvēki, kas vienmēr cenšas izraisīt strīdu. Tā ir viņu reliģijas būtība. Viņi kāro izdomāt kaut ko jaunu un nebijušu. Viņi kavējas pie vismazsvarīgākajiem jautājumiem, vingrinot tur savas asprātības un diskutēšanas spējas.

Tukši pieņēmumi tiek pasniegti kā svarīgas patiesības, un daži tos pat izvirza par ticības pārbaudes kritēriju. Tā izraisās strīds un prāts tiek novērsts no mūsu laika patiesības. Sātans labi zina, ka, ja viņam izdosies ļaudis nodarbināt ar nenozīmīgiem sīkumiem, tad lielākus jautājumus tie atstās neievērotus. Tāpēc viņš sagādā pietiekoši daudz materiāla to uzmanībai, kas gatavi pievērsties nenozīmīgiem un mazsvarīgiem tematiem. [171] Tieši tādi nenozīmīgi jautājumi savā laikā aizņēma farizeju prātu. Viņi pagāja garām Dieva Vārda dārgajām patiesībām, lai apspriestu tradicionālās, no paaudzes uz paaudzi pārmantotās mācības, kas nekādā veidā nebija saistītas ar viņu atpestīšanu. Un tāpat arī šodien, dārgajiem acumirkļiem aizejot mūžībā, dažu tukšu izdomājumu dēļ netiek pamanīti lielie pestīšanas jautājumi.

Es saviem brāļiem un māsām vēlos sacīt: turieties stingri pie Dieva Vārdā atrodamajām mācībām. Runājiet par varenajām Rakstu patiesībām, jo tikai tādā veidā jūs varat kļūt vienoti ar Kristu. Jums nav laika, lai piedalītos strīdos par kukaiņu nonāvēšanu. Šo nastu Jēzus jums nav uzlicis, un “kāda daļa pelavām ar graudiem”? (Jer. 23:28) Šie dažreiz radušies jautājumi, salīdzinot ar pēdējām dienām doto patiesību, ir kā siens, koks un rugāji. Tie, kas atstāj Dieva Vārda lielās patiesības, lai runātu par tādām lietām, nesludina evaņģēliju. Viņi nodarbojas ar tukšiem maldiem, kurus izvirzījis ienaidnieks, lai cilvēku prātu novērstu no patiesībām, kas saistās ar viņu mūžīgo labklājību. Tiem nav no Kristus dotu vārdu savu pieņēmumu aizstāvēšanai.

Neizšķiediet laiku tādu jautājumu apspriešanā! Ja jums nav skaidrs, ko vajadzētu mācīt un kādus tematus apskatīt, tad lasiet Lielā Skolotāja uzrunas un sekojiet Viņa norādījumiem. (..)

Nepieļaujiet, ka kaut kas cits atrautu jūsu uzmanību no jautājuma: “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” (Lūkas 10:25) Tas ir dzīvības un nāves jautājums, kas mums katram jāizšķir, domājot par mūžību. Lai prātu noslogo mums pieejamo svinīgo patiesību lielā vērtība! Tiem, kas atļauj savām domām klejot, pētot lētas, nenozīmīgas teorijas, nepieciešams atgriezties. (..)

Neprātīgas teorijas, kam nav Dieva Vārda autoritātes, nāks no labās un kreisās puses, un vājajiem šīs mācības šķitīs kā patiesība, kas tos dara gudrākus, kaut gan īstenībā tās nedod neko. Bet daudzi draudzes locekļi ir tik ļoti apmierināti ar lētu barību, ka viņu reliģija kļuvusi pavisam nevarīga. Kāpēc gan cilvēki [172] grib izniekot savu dzīvi, uzlasot tukšus izdomājumus un liekot tos priekšā kā ievērības cienīgas atziņas? Dieva ļaudīm nav laika kavēties pie neskaidriem un nenozīmīgiem jautājumiem, kam nav nekāda sakara ar Kunga prasībām.

Dievs vēlas, lai cilvēki savās domās būtu skaidri un godīgi. Viņiem jātiecas arvien augstāk un augstāk, tad tiem pavērsies vēl plašāki apvāršņi. Raugoties uz Jēzu, tiem jātiek pārvērstiem Viņa līdzībā. Tiem savs laiks jāizlieto, meklējot dziļās un mūžīgās Debesu patiesības. Tad viņu reliģiskajā pieredzē nebūs nekā mazvērtīga. Pētot Dieva Vārda cildenās patiesības, viņi pastāvīgi raudzīsies uz To, kurš ir neredzams. Tie sapratīs, ka visvairāk paaugstinošās un izdaiļojošās atziņas ir tieši tās, kas visciešāk saistītas ar visas patiesības Avotu. Un, mācoties no Viņa, arī to mīlestība un motīvi kļūs stipri un nesvārstīgi. Iespaidi, ko atstāj Būtne, kurai pieder visa gudrība, tiešām ir vērtīgi un paliekoši. Dzīvais ūdens, ko piedāvā Kristus, nelīdzinās seklai urdziņai, kas burbuļo īsu laiku un pēc tam izžūst. Dzīvais ūdens verd uz mūžīgu dzīvību.

Sekosim Dieva atklātajai gribai, tad sapratīsim, ka gaisma, kuru saņemam, nāk no visas patiesās gaismas dievišķā Avota. Tie, kas sadarbojas ar Kristu, atrodas uz droša pamata. Ja tie savu enerģiju ziedo pasaules glābšanai no samaitātības, Kungs tos bagātīgi svētī. Kristus ir mūsu piemērs. Uzlūkojot Viņu, mēs tiekam pārvērsti Viņa līdzībā, no godības uz godību, no slavas uz slavu. Tas ir mūsu darbs. Lai Dievs mums palīdz savu Pestītāju pareizi pārstāvēt pasaules priekšā! [The Review and Herald, Aug. 13, 1901.]

Minējumi par nākamo dzīvi

Atrodas cilvēki, kas izsaka pārliecību, ka Jaunajā Zemē notiks laulības un dzims bērni, bet tie, kas tic Rakstiem, tādas mācības nevar pieņemt. Pieņēmumam, ka Jaunajā Zemē dzims bērni, nav “stiprā praviešu vārda” (1. Pēt. 1:19) pamata. Kristus teiktais ir pārāk skaidrs, lai to varētu pārprast. [173] Un tam uz visiem laikiem jāatrisina jautājums par laulībām un bērnu dzimstību Jaunajā Zemē. Neviens no tiem, kurus uzmodinās no nāves, ne arī tie, kurus pārvērtīs, nāvi neredzējušus, vairs neprecēsies. Tie būs kā Dieva eņģeļi un ķēnišķīgās ģimenes locekļi.

Ļaudīm, kuru uzskati nesaskan ar šo Kristus nepārprotamo paskaidrojumu, vēlos sacīt: šādos jautājumos klusēšana ir zelts. Nodoties pieņēmumiem un teorijām, ko Dievs savā Vārdā nav atklājis, ir augstprātīga iedomība. Mums nevajag ielaisties minējumos par stāvokli nākotnē.

Saviem brāļiem sludinātājiem es vēlos atgādināt Rakstos teikto: “Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā!” (2.Tim. 4:2) Nelieciet pamatā kokus, sienu un rugājus – savus pieņēmumus un minējumus, kas nevienam nevar palīdzēt.

Kristus nav noklusējis nevienu patiesību, kas nepieciešama mūsu glābšanai. Tās atziņas, kas ir atklātas, ir priekš mums un mūsu bērniem, bet mēs nedrīkstam savai iztēlei atļaut veidot mācības par to, kas nav atklāts.

Mūsu laimei nākamajā dzīvē Kungs tiešām visu ir sagādājis, bet Viņš par šiem plāniem nav devis atklāsmes, tāpēc mums par to nevajadzētu prātot. Mums arī nevajag nākamās dzīves apstākļus pielīdzināt šīs dzīves apstākļiem.

Vitāli svarīgie jautājumi ir skaidri atklāti Dieva Vārdā. Šie temati ir mūsu visdziļāko pārdomu vērti, bet mums nav jānododas meklējumiem lietās, par kurām Dievs klusē. Daži izplata minējumus, ka atpestītajiem nebūs sirmu matu, un kā ļoti svarīgas atziņas tiek uzsvērti arī vēl citi neprātīgi pieņēmumi. Kaut Dievs palīdzētu saviem ļaudīm domāt saprātīgi! Rodoties jautājumiem, par kuriem mums nav drošu zināšanu, vajadzētu meklēt, “ko saka Raksti”.

Lai tie, kas kāro pēc kaut kā jauna, cenšas to atrast atjaunotā dzīvē, ko piedāvā piedzimšana no jauna. Lai viņi šķīsta savu dvēseli, paklausot patiesībai, un rīkojas atbilstoši norādījumam, kuru Kristus deva bauslības mācītājam, kad tas jautāja, kas viņam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi. [174]

“Dievu, savu Kungu, mīli no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu; un savu tuvāko kā sevi pašu. (..) Dari to, un tu dzīvosi.” (Lūkas 10: 27,28) Visi, kas savu dzīvi veidos, vadoties no Dieva Vārda skaidrajiem norādījumiem, iemantos mūžību. [Manuscript 28, 1904]

Grūti izprotami temati

Šai darbā draud briesmas ļaudīm piedāvāt teorijas, kuras, iespējams, ir pilnīgi patiesas, tomēr izraisīs strīdus un nevadīs klausītājus pie tiem sagatavotā lielā mielasta. Mums nepieciešama Dieva mīlestība, kas klusinātu un mīkstinātu mūsu cilvēcisko dabu un novestu mūs saskaņā ar Viņa svēto raksturu. Tad mēs Kristus neizdibināmās bagātības ļaudīm varēsim pasniegt visā to pārpilnībā. Ielūgumu uz mielastu ir izteicis pats Kungs, un visiem viņa sekotājiem tikai jāpievērš cilvēku uzmanība šim bagātīgi klātajam galdam, kas ikvienam pieejams. Tāpēc sākumā nekad neiztirzājiet grūti saprotamus tematus. Kristus cilvēkus ir aicinājis uz mielastu, un lai nāk visi, kas vien vēlas. [Letter 89, 1898.]

Simts četrdesmit četri tūkstoši

Kristus saka, ka draudzē būs cilvēki, kas izvirzīs pieņēmumus un dīvainus uzskatus, lai gan Dievs ir atklājis iedvesmojošas, cēlas un grandiozas patiesības, kuras vienmēr vajadzētu uzglabāt atmiņu galerijā. Ja ļaudis pieķeras vienai un pēc tam atkal citai teorijai, ja tie kāro uzzināt kaut ko, kas tiem nav noteikti jāzina, tad tos nevada Dievs. Viņš nav paredzējis, lai Viņa izredzētie runātu par saviem izdomājumiem, ko nemāca Dieva Vārds. Tas nav Kunga prāts, lai tie sāktu strīdēties par jautājumiem, kas tiem nepalīdz garīgi pieaugt, kā piemēram: Kuri būs simts četrdesmit četru tūkstošu skaitā? Šie Dieva izredzētie drīz kļūs zināmi bez jautāšanas.

Mani brāļi un māsas, vērtējiet un pētiet Dieva piedāvātās patiesības, kas domātas jums un jūsu bērniem. Neizšķiediet [175] laiku, cenšoties uzzināt kaut ko, kas jums garīgi nevar palīdzēt. “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” (Lūkas 10: 25) Tas ir vissvarīgākais jautājums, un ir jau skaidri atbildēts. “Kā stāv bauslībā rakstīts. Kā tu lasi?” [Manuscript 26, 1901.]

Kristus aicina uz vienprātību

Mūsu draudzes locekļi redz, ka vadītājiem ir atšķirīgi uzskati, tāpēc arī paši iesaistās strīdā par diskutējamiem jautājumiem. Kristus aicina uz vienprātību, tomēr Viņš mūs neaicina uz vienprātību nepareizā rīcībā. Debesu Dievs starp šķīsto, iedvesmojošo, cēlu darošo patiesību un maldu mācībām ir novilcis skaidri izteiktu līniju. Viņš grēku un kļūdu neatzīšanu nosauc to īstajā vārdā. Viņš nepareizu rīcību neiztulko kā pareizu un necenšas to apklāt ar kaļķu javu. Es skubinu savus brāļus apvienoties uz pareiza Rakstu pamata. [Manuscript 10, 1905.]

Nekādas cīņas par augstāko varu

Kad katra strādnieka dvēselē mājos Kristus, kad būs mirusi savtība, kad nebūs nekādas sacensības, nekādas cīņas par augstāko varu, kad valdīs vienprātība un tie svētosies tādā mērā, ka būs redzama un jūtama savstarpēja mīlestība, tad pār viņiem nāks Svētā Gara žēlastības straumes tikpat droši, cik drošs ir Dieva apsolījums, kas nepievils ne vismazākajā sīkumā. Bet, ja tiek noniecināts citu darbs, lai parādītos paša pārākums, tas pierāda, ka šī cilvēka centieniem nav pareizo rakstura iezīmju. Dievs to nevar svētīt. [Manuscript 24, 1896.] [176]

22. Galēju uzskatu radītas briesmas

(Publicēts Piezīmju lapās, - Metodes Nr. 4)
Sv. Helēnā, Kalifornijā, 1890.gada 19. maijā

Dārgais brāli K:
Es nogaidīju, cerēdama Tevi satikt un izrunāties vai kaut ko uzrakstīt; bet neesmu spējusi to izdarīt un arī tagad nespēju; tomēr es ļoti par Tevi interesējos un vēlētos, lai Tu netiktu šķirts no darba. Sarunājoties ar Tevi, man pietrūkst spēka pateikt īstos vārdus; Tavs prāts ir tik ass un valoda tik veikla, ka, es baidos, saruna mani ļoti nogurdinātu un to, ko es varētu pateikt, Tu tomēr pilnībā nesaprastu.

Es redzu, kādas briesmas Tevi apņem; Tu savas domas spēj viegli ietērpt vārdos. Tu visu nostādi spēcīgā gaismā, un Tava valoda nav piesardzīga. Tavi uzskati dažos jautājumos ir tik krasi izteikti, ka brāļi par to ir norūpējušies. Tā tam nevajadzētu būt. Tev nevajadzētu censties aiziet no brāļiem cik vien iespējams tālāk, parādot, ka Tu domā citādi.

Man ir rādīts, ka Tavs iespaids uz labu ir stipri samazinājies, tāpēc ka Tu uzskati par pienākumu izteikt [177] savu viedokli jautājumos, kurus pats pilnīgi nesaproti un kurus Tu, pat ar vislielāko piepūli, nespēsi paskaidrot citiem. Man ir rādīts, ka Tev nevajadzētu domāt, ka par to vispār būtu jārunā. Dažas Tavas domas ir pareizas, bet citas nepareizas un maldīgas.

Ja Tu kavētos pie tematiem par Kristus labprātību piedot grēkus, pieņemt grēciniekus un glābt pazudušos, pie tematiem, kas modina cerību un rada drosmi, tad Tu būtu par svētību. Bet, kamēr Tu centies būt oriģināls un paud tik galējus uzskatus, turklāt vēl lietojot tādu spēcīgu valodu, draud briesmas, ka Tu nodarīsi daudz ļauna. Daži Tavu domu var uztvert un var pat likties, ka tie ir guvuši kādu labumu, bet kārdināti un uzvarēti, tie pazaudēs drosmi cīnīties labo ticības cīņu.

Jo mazāk Tu kavēsies pie šīm idejām, kas Tev šķiet tik svarīgas, un jo vairāk ierobežosi savus pārspīlētos izteicienus, jo Tev pašam būs vairāk ticības. Es redzēju, ka reizēm Tu zaudēji garīgo līdzsvaru, tāpēc ka pārmērīgi nopūlējies izpētīt un izskaidrot dievbijības noslēpumu, kas pēc visiem Taviem pētījumiem un skaidrojumiem tomēr vēl joprojām ir palicis tikpat liels noslēpums.

Atšķirīgie piedzīvojumi atgriežoties

Pievērs ļaužu uzmanību Jēzum kā viņu vienīgajai cerībai un palīgam. Atstāj Kungam vietu darboties pie viņu prāta, runāt uz sirdi un veidot izpratni. Tev svarīgākais nav uzzināt un citiem atklāt visus “kāpēc” un “kādēļ”, kas saistās ar jaunas sirds iegūšanu, vai arī to, kādu stāvokli cilvēki var sasniegt un kāds tiem jāsasniedz, lai nekad vairs negrēkotu. Tāds darbs Tev nav jādara.

Visi nav vienādi veidoti, un visi vienādi neatgriežas. Jēzus iespaido sirdi, un grēcinieks piedzimst no jauna jaunai dzīvei. Bieži dvēseles ir tikušas vilktas pie Kristus bez īpaši spēcīgas savas vainas apziņas, bez dvēseli plosošām sāpēm un nožēlas pilnas šausmu izjūtas. Tās vienkārši uzlūkoja paaugstināto Pestītāju un dzīvoja. Tās saprata savu vajadzību, Kristus iespējas un Viņa prasības, un, dzirdot Viņa balsi “Seko Man!”, cēlās un gāja. Šīs [178] atgriešanās bija īstas, un viņu ticības dzīve bija tikpat noteikta kā citiem, kas izcieta visas iespaidīgā procesa mokas.

Mūsu sludinātājiem jāizbeidz runāt par saviem īpatnējiem uzskatiem, vadoties no domas: “Jums šis jautājums jāsaprot tā, kā es to saprotu vai arī jūs nevarat tikt glābti.” Nost ar šo paaugstināšanos! It visos apstākļos svarīgākais ir mantot dvēseles Kristum. Cilvēkiem ir jāredz pie krusta pienaglotais Jēzus, tiem Viņš jāuzlūko un jādzīvo. Tie jābaro ar Dieva Dēla miesu un asinīm, bet ne ar sludinātāju uzskatiem. Jēzus saka: “Mana miesa ir patiess ēdiens” (Jāņa 6: 55). “Vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība.” (Jāņa 6: 63)

Atstājiet Kristum iespēju strādāt

Dvēsele, kas pieņem Jēzu, nodod sevi Lielā Ārsta aizgādībai, un lai cilvēki uzmanās, ka nenostājas starp pacientu un Ārstu, kurš zina visas dvēseles vajadzības. Dvēseles Ārsts Kristus saprot tās trūkumus un kaites; Viņš var tās dziedināt ar savu asins nopelnu. Viņš spēj sniegt visu nepieciešamo. Bet cilvēki bieži ir tik uzmācīgi, viņi vēlas darīt tik daudz, ka visu pārspīlē un neatstāj Kristum vietu, kur darboties.

Lai arī kādi pārveidojumi būtu jāpanāk pie dvēseles, Kristus tos izdarīs vislabāk. Var būt, ka vainas apziņa vēl nav dziļa, bet, ja grēcinieks nāk pie Kristus un redz Viņu pie krusta – Taisno mirstam netaisno vietā – tad šis skats palīdzēs pārvarēt katru šķērsli. Kristus ir apņēmies glābt visus, kas vien Viņam uztic savu atpestīšanu. Viņš redz nepareizo, kas vēl jālabo, un ļaunumu, kas jāapspiež. Viņš nāca meklēt un glābt pazudušo un saka: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6: 37)

Izmantojot Kristus laipnību un žēlastību, grēciniekam tiek dota iespēja iegūt dievišķo labvēlību. Dievs Kristū ik dienas lūdz cilvēkus izlīgt ar Viņu. Ar pretī izstieptām rokām Viņš ir gatavs uzņemt un apsveikt ne tikai grēcinieku, bet arī pazudušo dēlu. Kristus nāve Golgātā ikvienu var pārliecināt par gatavību pieņemt, salīgt mieru un [179] baudīt mīlestību. Māciet šīs atziņas pavisam vienkāršā veidā, lai grēka aptumšotās dvēseles ierauga no Golgatas plūstošo gaismu.

Sātans strādā visdažādākos veidos, lai tieši tos cilvēkus, kuriem jāsludina vēsts, nodarbinātu ar nedrošām teorijām, lai viņi tās uzskatītu par tik nozīmīgām un svarīgām, ka tām veltītu visas prāta spējas; un lai tad, domādami, ka ir guvuši brīnišķīgus panākumus, tie patiesībā dievinātu dažas idejas, kas sabojātu viņu iespaidu tā, ka tie maz ko var darīt Kunga labā.

Lai katrs sludinātājs nopietni pārliecinās, kāds ir Kristus prāts. Ja Tu savās domās neiegūsi pilnīgāku līdzsvaru, tad Tavs uzņemtais kurss Tevi šķirs no darba, un Tu pat nezināsi, kur paklupi. Tu izvērsīsi idejas, kādas labāk būtu nekad neminēt.

Ir tādi cilvēki, kas no Dieva Vārda un arī no Liecībām izvēlas atsevišķus izteicienus vai rindkopas, ko iespējams iztulkot savu uzskatu atbalstīšanai, un tad turas pie tā, nostiprinot savu viedokli, kaut gan Dievs viņus nemaz nevada. Tev draud tieši šīs briesmas.

Tu gribi izņemt atsevišķus fragmentus no Liecībām, kas runā par pārbaudes laika noslēgumu, par sijāšanu starp Dieva ļaudīm, un vēlies runāt par iziešanu no mūsu ļaudīm, par skaidrākas, svētākas draudzes rašanos. Tas viss ļoti patīk ienaidniekam. Mums bez īpašas nepieciešamības nevajadzētu darīt neko tādu, kas izraisa domstarpības vai šķelšanos. Mums nevajadzētu radīt iespaidu, ka, ja mūsu īpatnējiem uzskatiem nav sekotāju, tad tikai tāpēc, ka sludinātājiem trūkst pareizas izpratnes un ticības un tie staigā tumsā.

Tavs prāts ilgu laiku ir bijis nedabīgi sasprindzināts. Tev ir daudz patiesības, dārgas patiesības, bet tā sajaukta ar pieņēmumiem. Tavi galējie uzskati un asā valoda bieži atņem iespaidu pat tavām vislabākajām pūlēm. Ja daudzi pieņemtu Tavas izvirzītās idejas un runātu un rīkotos saskaņā ar tām, tad mēs būtu liecinieki vienai no vislielākajām fanātiskajām kustībām, kāda jebkad ir redzēta septītās dienas adventistu vidū. Un tieši to vēlas sātans. [180]

Atstāj noslēpumus malā

Kristus mācībās ir ļoti daudz tematu, par kuriem runāt. Bet noslēpumus, ko ne Tu, ne Tavi klausītāji nespēj saprast vai izskaidrot, labāk atstāj malā. Ļauj Kungam Jēzum Kristum pašam mācīt ļaudis; ļauj Viņam ar sava Gara iespaidu likt tiem izprast brīnišķo atpestīšanas plānu!

Dieva ļaudīm tiešām tuvojas bēdu laiks, bet mums nevajadzētu visu uzmanību pastāvīgi vērst uz to, liekot cilvēkiem bēdas izjust jau iepriekš. Starp Dieva ļaudīm jānotiek sijāšanai, tomēr tā nav mūsu laika patiesība, kas būtu jāsludina draudzēm. (..)

Sludinātājiem nevajadzētu domāt, ka viņiem piemīt kādi brīnišķi progresīvi uzskati un ka visi, kas tos nepieņems, tiks izsijāti un celsies citi ļaudis, kas tad ies uz priekšu pretī uzvarai. Arī daži no tiem, kas pretojas šim laikam sūtītās Dieva vēsts tiešajiem pamatprincipiem, uzsver tās pašas atziņas kā Tu. Viņi norāda uz Taviem galējiem uzskatiem un mācībām un tādā veidā attaisno savu nolaidību Kunga vēsts pieņemšanā.

Sātana mērķis tikpat droši tiek sasniegts tad, kad cilvēki skrien Kristum pa priekšu un dara darbu, ko Viņš tiem nekad nav uzticējis, kā arī, kad viņi paliek laodiķiešu stāvoklī, juzdamies bagāti, bet remdeni, kam nav nekāda trūkuma. Šīs abas šķiras ir īsti piedauzīšanās akmeņi.

Daži dedzīgi cilvēki, kas ar visiem spēkiem dzenas pēc oriģinalitātes, ir izdarījuši smagu kļūdu, cenšoties ļaudīm dot kaut ko pārsteidzošu, apbrīnojamu un sajūsminošu, kaut ko tādu, ko, pēc viņu domām, citi nesaprot; tomēr tie paši nezina, ko runā. Tie būtībā ar Dieva Vārdu spekulē, izvirzot idejas, kas nesniedz pat ne vismazāko palīdzību ne viņiem pašiem, ne draudzēm. Kādu laiku tie it kā var ierosināt iztēli, bet, kad iestājas jūtu atslābums, tad tieši šie uzskati kļūst par kavēkli. Ticība ir sajaukta ar iedomām, tāpēc viņu uzskati var nepareizi ietekmēt prātu. [181]

Lai domām par barību tiek izmantoti nepārprotamie, vienkāršie Dieva Vārda paziņojumi, jo prātošana par uzskatiem, kas nav skaidri izteikti, ir bīstama nodarbošanās.

Tev ir cīnītāja daba. Tu daudz nerūpējies, vai pastāv saskaņa ar brāļiem, vai ne. Tu labprāt ielaidies strīdā un cīnies par savām īpatnajām idejām; tomēr no tā visa vajadzētu atteikties, jo tāda rīcība neattīsta kristīgus tikumus. Ar visiem spēkiem centies atbilst Kristus lūgšanai, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu.

Neviens no mums nevar justies drošs, ja ik dienas no Jēzus nemācās lēnprātību un sirds pazemību. Kad Tu ej kaut ko darīt, tad neesi pavēlošs, neesi bargs un naidīgi noskaņots. Sludini Kristus mīlestību, tā atkausēs un klusinās sirdis. Dzenies pēc vienprātības un vienāda sprieduma, pilnībā saskaņojoties ar saviem brāļiem un runājot par vienu un to pašu.

Nerunā par šķelšanos

Runāšana par šķelšanos, tāpēc ka visi nedomā tā kā Tu, nav Dieva, bet ienaidnieka darbs. Sludini vienkāršās patiesības, kur Tavi uzskati saskan ar citiem. Runā par vienprātību; nekļūsti aprobežots un iedomīgs; ļauj savām domām izvērsties plašumā.

Kristus savu sekotāju raksturu nesver cilvēciska sprieduma svaros. Viņš apsolīja: “Kad Es no Zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12: 32) Un katra dvēsele, kas ļaujas šai vilkšanai, novērsīsies no netaisnības. Kristus ir spējīgs pilnībā izglābt visus, kas nāk pie Viņa, jo, ejot pie Jēzus, cilvēks savu kāju liek uz kāpnēm, kas Zemi savieno ar Debesīm. Tāpēc gan ar spalvu, gan ar balsi māci, ka kāpņu augšgalā stāv pats Dievs un Viņa godības spožie stari apgaismo katru pakāpienu. Viņš laipni uzlūko ikvienu, kas smagā cīņā tiecas uz augšu, un ir gatavs tiem palīdzēt, dievišķi palīdzēt tad, kad rokas it kā pagurst un kājas sāk trīcēt. Jā, stāsti par to, runā sirsnīgos, aizkustinošos vārdos, apliecinot, ka neviens, kurš neatlaidīgi kāps pa šīm kāpnēm, nezaudēs iespēju ieiet mūsu Kunga un Pestītāja [182] Jēzus Kristus mūžīgajā valstī; tie, kas uzticas Kristum, nekad nepazudīs, neviens tos neizraus no Viņa rokas.

Skaidros, cerības pilnos vārdos stāsti ļaudīm, kā viņi var izbēgt no mūsu pašu pelnītā apkaunojošā mantojuma. Bet, Kristus dēļ, nesludini tiem uzskatus, kas atņemtu drosmi, kas liktu domāt, ka ceļš uz Debesīm ir pārāk grūts. Visus šos pārspīlētos uzskatus paturi pie sevis.

Kaut gan mums bieži jāpārliecina prāts, ka kristieša dzīve ir nemitīga cīņa, ka mums jābūt nomodā, jālūdz un smagi jāpūlas, ka dvēselei draud briesmas, ja kaut mirkli atslābst garīgā modrība, tomēr galvenais temats lai ir pilnīgā atpestīšana, ko mums piedāvā Jēzus, kurš mūs mīl un ir nodevis sevi, lai mēs nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.

Mēs dienu no dienas varam staigāt ar Dievu, dienu no dienas arvien vairāk iepazīt Kungu un Viņa nopelnā ieiet Vissvētākajā vietā, cieši satverot mums piedāvāto cerību. Ja mēs sasniegsim Debesis, tad tikai pieķeroties Vidutājam un kļūstot par dievišķās dabas dalībniekiem. Ja Tu paļausies uz Kristu, ja Tava dzīvība ar Kristu būs apslēpta Dievā un Tevi vadīs Viņa Gars, tad Tev būs īsta ticība.

Pilnīgi paļaujoties uz Viņa salīdzinošā upura nopelnu, mēs kļūsim Dieva līdzstrādnieki. Un, uzticoties Viņam, mums ar bijību un drebēšanu jārūpējas par savu pestīšanu, jo tas ir Dievs, kas mūsos rada kā gribu, tā darbus saskaņā ar savu labo prātu. Vienmēr turoties pie Kristus, mēs nonākam arvien tuvāk Dievam, un Jēzus vēlas, lai mēs to dzīvē uzskatītu par galveno. Nepamodini savu kaujiniecisko garu; gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir skaidra, mierīga un lēna, pilna žēlastības un labu augļu. (..)

Saskaņojies ar saviem brāļiem

Nedomā, ka Tev par svarīgāko jāuzskata ikkatra doma, kas rodas Tavā iztēlē. Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Man vēl daudz kas jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat panest.” (Jāņa 16:12) Tad cik daudz vairāk mums, kas pastāvīgi esam pakļauti iespējai maldīties, vajadzētu sargāties citiem uzspiest to, [183] ko tie nav gatavi pieņemt! Nepārtraukti skatoties uz Jēzu, atturies no asajiem, pārspīlētajiem izteicieniem! Lai gan Tev vajadzētu būt uzmanīgam attiecībā uz saviem vārdiem un secinājumiem, tomēr nav nepieciešams darbu pārtraukt pilnībā. Centies pēc saskaņas ar saviem brāļiem, un Tev būs ļoti daudz pienākumu Kunga vīna dārzā. Paaugstini Kristu un nevis savas idejas un uzskatus! Ietērpies bruņās un ej kopsolī ar Dieva līdzstrādniekiem, plecu pie pleca, dodoties cīņā pret ienaidnieku1 Paslēpies Jēzū! Kavējies pie Viņa vienkāršajām mācībām; baro Dieva ganāmo pulku, un Tu kļūsi stiprs, nopamatots vīrs! Tad tavas pūles nāks par labu citiem vissvētākajā ticībā.

Ja Tev ir domstarpības ar brāļiem Kristus žēlastības un Viņa Gara darbības izpratnē, tad nevajadzētu šīs nesaskaņas īpaši izcelt. Tu uz to skaties no vienas puses, bet otrs, kurš tāpat svētījies Dievam, šo jautājumu aplūko no citas puses un runā par lietām, kas visdziļāk ietekmējušas viņa prātu; vēl kāds cits, raudzīdamies uz to no pavisam atšķirīga redzes leņķa, izcels pavisam kaut ko citu, – un cik neprātīgi būtu par visu to strīdēties, kur nav nekā apstrīdama. Ļauj Dievam ietekmēt prātu un pārliecināt sirdi!

Kungs nepārtraukti darbojas, atverot saprātu un atdzīvinot uztveres spējas, lai cilvēks iegūtu pareizu izpratni par grēku un Dieva likumu tālu sniedzošajām prasībām. Neatgriezts cilvēks domā, ka Dievs ir bez mīlestības, bargs un pat atriebīgs; Viņa klātbūtni uzskataparā pastāvīgu ierobežojumu, Viņa raksturu – par “tev nebūs” izpausmi. Kalpošana Viņam šķiet drūma, stingru prasību apņemta. Bet, kad tiek ieraudzīts Jēzus pie krusta, kā mīlestībā uz cilvēku pasniegta Dieva dāvana, tad acis atveras, un lietas tiek skatītas jaunā gaismā. Kristū atklājies Dievs nav bargs soģis vai atriebīgs tirāns, bet žēlojošs un mīlošs Tēvs.

Redzot Jēzu mirstam pie krusta, lai glābtu pazudušo cilvēku, sirds atbalso Jāņa vārdus: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam [184] saukti Dieva bērni. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi.” (1. Jāņa 3:1) Tieši Dieva vērtēšana skaidrāk par visu citu atšķir kristieti no pasaules cilvēka.

Daži strādnieki Dieva darbā ir bijuši pārāk steidzīgi, lai mestos grēciniekam virsū ar apsūdzībām; bet Tēva žēlastība un mīlestība, nododot savu Dēlu, lai Viņš mirtu par grēcīgo cilvēci, ir atstāta otrā plānā. Skolotājam vispirms nepieciešama Kristus žēlastība viņa paša dvēselē, lai tas grēciniekam varētu parādīt, ka Dievs patiesībā ir gaidošs Tēvs, kas mīlestībā ilgojas uzņemt atgriezušos pazudušo dēlu, ne lai dusmās to apbērtu ar apvainojumiem, bet gan aicinātu uz svētku mielastu, kas tiek gatavots, priecājoties par viņa atgriešanos. (Cef. 3: 14-17)

Ak, kaut mēs visi varētu iemācīties, kā Kungs mantoja dvēseles! Mums vajadzētu pašiem apgūt un arī citiem šīs dārgās atziņas mācīt gaismā, ko izstaro upuris pie Golgātas krusta. Ir tikai viens ceļš, kas ved prom no bojāejas un nepārtraukti iet uz augšu – ticība, kas visu laiku tiecas pāri tumsai gaismā, līdz tā atrod mieru pie Dieva troņa. Visi, kas apguvuši šo mācību, ir pieņēmuši to izpratnei sniegto gaismu. Viņiem šis augšup ejošais ceļš nav tumšs un nedrošs; tas nav aprobežotam prātam domātais ceļš, nav taka, kuru nospraudusi cilvēciskā gudrība, taka, pa kuru ejot, no katra ceļinieka kategoriski pieprasa zināmu nodokli.

Ieejas tiesības jūs nevarat iegūt ar grēku nožēlu vai kādiem citiem saviem darbiem. Nē, Dievam pašam pieder gods par ceļa sagatavošanu, un tas ir tik pilnīgs, ka cilvēkam ar kādu savu darbu nav iespējams to padarīt vēl pilnīgāku. Tas ir pietiekoši plašs, lai uzņemtu vislielāko grēcinieku, ja tas nožēlo un atgriežas, un tik šaurs, tik svēts un tā paaugstināts, ka grēkam tur nav vietas.

Kad Dievu ierauga tādu, kāds Viņš ir, aplaimojošā patiesība atspīd jaunā, daudz skaidrākā gaismā. Taisnības Saules spožie stari ir izkliedējuši visu, kas mulsināja prātu. Un tomēr arī tad daudzas lietas vēl paliek nesaprastas, bet mums ir droša pārliecība, ka to, ko tagad nezinām, sapratīsim nākotnē. [Letter 15a, 1890] [185]

23. Sargieties noteikt jebkādu laiku

“Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus”

(Svētruna Lensingā, Mičiganā, 1891, gada 5. septembrī)

“Tiem Viņš arī pēc savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, kā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šajā laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā varā.”” (Ap. d. 1:3-7)

Mācekļi ļoti vēlējās uzzināt, kad tieši parādīsies Dieva valsts, bet Jēzus tiem paskaidroja, ka viņiem nav jāzina laiki un brīži, jo Tēvs tos nav atklājis. Dieva valstības atjaunošanas laiks nebija [186] vissvarīgākais, ko tiem vajadzēja zināt. Viņiem pienācās sekot Kungam, lūgt, gaidīt, būt nomodā un strādāt. Tiem bija uzdots pārstāvēt pasaulē Kristus raksturu. Un, kas bija galvenais sekmīgai kristīgai dzīvei mācekļu dienās, ir galvenais arī mūsu laikā. “Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laiku un brīžus, ko Tēvs nolicis savā varā. Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums.” – Un ko viņiem vajadzēja darīt pēc tam, kad Svētais Gars būs nācis pār tiem? – “Un būsiet Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d. 1:7,8)

Izlietojiet pašreizējās izdevības

Šis ir darbs, kurā arī mums jāiesaistās. Mums nav jādzīvo, gaidot kādu īpašu satraukuma brīdi, bet gudri jāizlieto pašreizējās izdevības, darot visu vajadzīgo dvēseļu glābšanai. Mums nav jāizšķiež savi spēki, prātojot par laikiem un brīžiem, ko Kungs nolicis savā varā un nav izpaudis cilvēkiem, bet tā vietā jāpakļaujas Svētā Gara vadībai, lai darītu pašreizējos pienākumus, lai dvēselēm, kas iet bojā patiesības trūkuma dēļ, dotu dzīvības maizi bez cilvēcisko uzskatu piejaukuma.

Sātans vienmēr ir gatavs prātu piepildīt ar teorijām un pieņēmumiem, kas cilvēkus novērš no mūsu laika patiesības un dara tos nespējīgus sniegt pasaulei trešā eņģeļa vēsti. Tā ir bijis vienmēr; jo mūsu Pestītājs bieži ir norājis tos, kam patīk prātot un kas vienmēr interesējas par tādām lietām, ko Kungs nav atklājis. Jēzus nāca uz šo Zemi, lai cilvēkiem darītu zināmas svarīgas patiesības, un Viņš vēlējās tos pārliecināt katrā ziņā pieņemt Viņa norādījumus un veikt savu pašreizējo pienākumu. Viņa paziņojumi sniedza zināšanas ļaužu praktiskajai ikdienas dzīvei.

Jēzus sacīja: “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst [187] Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Viss, kas tika darīts vai sacīts, kalpoja šim vienam mērķim – nostiprināt viņu prātā patiesību, ka tie var iegūt mūžīgo dzīvību. Jēzus nenāca, lai cilvēkus pārsteigtu ar kāda liela, īpaša laika pasludināšanu, kad notiks kaut kas varens, bet nāca vienkārši pamācīt un glābt pazudušos. Viņš nenāca pamodināt un apmierināt ziņkāri, jo labi saprata, ka tas tikai palielinātu tieksmi uz neparastām un apbrīnojamām lietām. Viņš tiecās pasniegt zināšanas, kas ļaudīm palīdzētu pieaugt garīgā spēkā un iet uz priekšu paklausības un patiesa svētuma ceļā. Viņš deva vienīgi tādas pamācības, kas atbilda cilvēku ikdienas dzīves vajadzībām, vienīgi tādu patiesību, ko tādam pašam nolūkam varēja dot tālāk citiem.

Kristus ļaudīm nesniedza jaunas atklāsmes, bet atvēra viņu izpratnei priesteru un rakstu mācītāju nepareizās mācīšanas dēļ ilgu laiku tumsā palikušās vai sagrozītās patiesības. Dievišķo atziņu pērles Kristus ielika atpakaļ to īstajā ietvarā, kā tās sākotnēji tika dotas sentēviem un praviešiem. Un pēc visiem šiem dārgajiem norādījumiem Viņš tiem apsolīja Svēto Garu, kas atgādinās to, ko Viņš bija sacījis.

Mums pastāvīgi draud briesmas pacelties pāri Evaņģēlija vienkāršībai. Daudzi ļoti ilgojas pārsteigt pasauli ar kaut ko oriģinālu, kas ļaudis novestu garīgā ekstāzē un izmainītu pašreizējo dzīves kārtību. Bet, kaut arī izmaiņas dzīvē ir visai nepieciešamas, jo ļaudis mūsu laika patiesības svētumu izprot pavisam maz, tomēr mums vajadzīgākā pārmaiņa ir sirds pārmaiņa, un tā iegūstama, vienīgi personīgi meklējot Dievu un Viņa svētību, izlūdzoties Viņa spēku un dedzīgi saucot, lai pār mums nāktu Viņa žēlastība un tiktu pārveidots raksturs. Tā ir mums šodien nepieciešamā pārmaiņa, un šī piedzīvojuma sasniegšanai būtu jāatdod visi spēki, jāpūlas neatlaidīgi un dziļi izjustā nopietnībā. Mums pilnīgi godīgi vajadzētu jautāt: 188] “Kas man jādara, lai tiktu glābts?” Mums tiešām jāzina, kā uzvesties, domājot par Debesīm.

Brīdināti no laika noteikšanas

Kristus savus mācekļus iepazīstināja ar atziņām, kuru plašumu, dziļumu un dārgumu tie maz novērtēja, ja vispār saprata, un tādā pašā stāvoklī atrodas Dieva ļaudis šodien. Arī mēs vēl neesam aptvēruši, cik liela un apbrīnojama ir tā patiesība, kuru Dievs mums tagad uzticējis. Ja mēs būtu gājuši uz priekšu garīgā atziņā, tad redzētu patiesību attīstāmies un izplatāmies tādos apmēros, par kādiem neesam pat sapņojuši, bet tā nekad neattīstīsies tādā virzienā, kas mums ļautu iedomāties, ka varam uzzināt laiku un brīžus, kurus Tēvs nolicis savā varā. Es atkal un atkal esmu brīdināta no laika noteikšanas. Dieva ļaudis vairs nekad nesaņems kādu vēsti, kas būtu pamatota uz laiku. Mums nav jāzina noteikts laiks ne Svētā Gara izliešanai, ne Kristus atnākšanai.

Pirms došanās uz šo sanāksmi pārskatīju savus rakstus, meklējot, ko vajadzētu ņemt līdzi uz Austrāliju, un atradu aploksni, uz kuras bija rakstīts: “Liecība – dota attiecībā uz laika noteikšanu, 1851. gada 21. jūnijā. Glabāt rūpīgi.” Es to atvēru un, lūk, ko atradu:

“Māsai Vaitai 1851. gada 21. jūnijā, Kemdenā, Ņujorkas štatā, Kunga dotās atklāsmes noraksts.—Kungs man rādīja, ka vēstij ir jāizplatās, bet ka tā nav jāsaista ar laiku, jo cilvēku pārbaudei laiku vairs nekad neizlietos. Es redzēju, ka sakarā ar laika noteikšanu dažiem rodas nevajadzīgs satraukums, turklāt trešā eņģeļa vēsts spēj pastāvēt pati uz sava pamata un tās pastiprināšanai nav vajadzīgs laiks, jo tā ies uz priekšu ar varenu spēku, padarot savu darbu, un tiks pasteidzināta taisnībā.

Es redzēju, ka daži visas lietas saistīja ar nākamo rudeni, tas ir, savos aprēķinos un īpašumu izlietošanā tie ņēma vērā šo laiku. Es redzēju, ka viņi bija kļūdījušies sekojoša iemesla dēļ: tie ik dienas negāja pie Dieva un sirsnīgi nevēlējās uzzināt savu pašreizējo pienākumu, bet raudzījās [189] uz priekšu un savos aprēķinos izturējās tā, it kā zinātu, ka darbam jābeidzas šajā rudenī, nejautājot Dievam, kāds ir viņu pienākums.” – E. G. Vaita

(Norakstīts Miltonā, 1851. gada 29. jūnijā)

Tas ir dokuments, kuru, pārmeklējot savus rakstus, atradu pagājušajā pirmdienā, un ir vēl kāds cits, kas stāsta par vīru, kurš nolika laiku uz 1884. gadu un kā pierādījumus savai teorijai izplatīja dažādus argumentus. Ziņas par viņa darbību es saņēmu Džeksonas (Mičiganas) telts sanāksmē un ļaudīm sacīju, lai tie nepievērš uzmanību šī cilvēka teorijai, jo viņa pareģojums nepiepildīsies. Laikus un brīžus Dievs ir nolicis savā varā. Bet kādēļ Viņš to mums nav atklājis? Tikai tāpēc, ka mēs šīs zināšanas izlietotu nepareizi. Rastos tāds stāvoklis, kas ļoti kavētu Dieva darbu, sagatavojot ļaudis pastāvēšanai lielajā dienā, kura jau tuvojas. Mums nav jādzīvo noteikta laika izraisītā uzbudinājumā. Mums nav jāaizraujas ar minējumiem par laikiem un brīžiem, ko Dievs nav atklājis. Jēzus savus mācekļus pamācīja būt nomodā, nerunājot par noteiktu laiku. Viņa sekotājiem jābūt ļaudīm, kuri vēlas uzklausīt sava Vadoņa pavēles; tiem jābūt nomodā, jāgaida, jālūdz un jāstrādā, jo Kunga atnākšanas brīdis tuvojas, bet neviens nebūs spējīgs iepriekš noteikt, kad tas pienāks, “jo dienu un stundu nezina neviens cilvēks”. Jūs nespēsiet noteikt, vai Viņš nāks pēc viena, diviem vai pieciem gadiem, ne arī aizkavēt Viņa atnākšanu, sakot, ka tā notiks pēc desmit vai divdesmit gadiem.

Turēt lukturus sakārtotus un degošus

Dieva ļaudīm pienākas turēt savus lukturus sakārtotus un degošus, tas ir, rīkoties kā cilvēkiem, kas gaida Līgavaini, kad Viņš atgriezīsies no kāzām. Jums nav pat acumirkļa, ko drīkstētu zaudēt, nedomājot par jums sagādāto lielo pestīšanu. Dvēseļu pārbaudes laiks tuvojas beigām. Ik dienas cilvēku [190] liktenis tiek apzīmogots, un mēs pat nezinām, cik drīz daudzi šīs sanāksmes dalībnieki aizvērs savas acis nāvē un tiks guldīti kapā. Mums vajadzētu saprast, ka dzīve paiet ātri un mēs neesam droši nevienu acumirkli, ja mūsu dzīvība ar Kristu nav apslēpta Dievā. Mūsu pienākums nav gaidīt uz nākotni, uz kādu īpašu laiku, kad mūsu labā tiks veikts kāds īpašs darbs, bet ir jāiet uz priekšu, brīdinot pasauli, jo mums jābūt Kristus lieciniekiem pat vistālākajās Zemes malās.

Mums visapkārt ir jaunieši, savus grēkus nenožēlojuši, neatgriezti cilvēki, un ko mēs darām viņu labā? Vecāki, vai jūs pirmās mīlestības degsmē vēl cīnāties par savu bērnu atgriešanos? Bet varbūt jūs esat tā aizņemti ar šīs dzīves rūpēm, ka nemaz nopietni nepūlaties būt par Dieva līdzstrādniekiem? Vai jūs atzīstat un vērtējat Svētā Gara uzdevumu un darbu? Vai jūs apzināties, ka tieši Svētais Gars ir tas spēks, ar kura palīdzību varat aizsniegt jūsu apkārtnē esošās dvēseles? Vai tad, kad šī sanāksme beigsies, jūs aiziesiet no šejienes un aizmirsīsiet jums izteiktos sirsnīgos aicinājumus? Vai brīdinošās vēstis tiks atstātas neievērotas un dzirdētā patiesība no jūsu sirds aizplūdīs, līdzīgi ūdenim no ieplīsuša trauka?

Apustulis saka: “Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti prom. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katrs pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs, un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši, arī pašam Dievam liecību dodot ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem vareniem darbiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc sava prāta?” (Ebr. 2:1-4)

Trešā eņģeļa vēsts pāraug spēcīgajā saucienā, un jums nav tiesību izturēties nevērīgi pret pašreizējiem pienākumiem un joprojām turēties pie domas, ka kādreiz nākotnē, bez kādas piepūles no jūsu puses notiks brīnišķīga atmoda un jūs saņemsiet lielas [191] svētības. Jums Dievam jānododas šodien, lai Viņš no jums varētu izveidot goda traukus un izlietot savā darbā. Jums Dievam jānododas šodien, lai jūs varētu tikt atbrīvoti no sava “es”, atbrīvoti no skaudības, greizsirdības, ļaunām aizdomām, strīdēšanās, no itin visa, kas Kungu apkauno. Jums šodien jāattīra savi trauki, lai tie būtu sagatavoti Debesu rasai, sagatavoti vēlā lietus straumēm; jo vēlais lietus nāks, un Dieva svētība piepildīs katru dvēseli, kas būs brīva no visas aptraipīšanās. Mums šodien savu sirdi vajag pakļaut Kristum, lai tiktu sagatavoti atspirgšanas laikam no Kunga vaiga – sagatavoti Svētā Gara kristībai. [The Review and Herald, March 22, 1892.]

Laiks nav atklāts

Dievs mums nav atklājis brīdi, kad beigs sludināt šo vēsti un kad tiks pārtraukts pārbaudes laiks. To, kas ir atklāts, pieņemsim sev un saviem bērniem, bet necentīsimies uzzināt to, ko Visvarenais nolēmis paturēt noslēpumā. Mums pienākas būt nomodā, strādāt un gaidīt, katru acumirkli darbojoties dvēseļu labā, kas var aiziet bojā. Mums jābūt uzmanīgiem, lai nepārtraukti staigātu Jēzus pēdās, strādātu Viņa rindās un kā labi Dieva dažādo žēlastības dāvanu pārvaldnieki izdalītu tās tālāk. Ikvienam, kurš katru dienu nemācās no Jēzus, sātans piedāvās paša izgudrotas īpašas vēstis, lai padarītu neietekmīgu šim laikam sniegto brīnišķo patiesību.

Man ir pienākušas vēstules, kurās jautāts, vai ir dota kāda sevišķa gaisma par to, kad izbeigsies pārbaudes laiks, un es atbildu, ka man ir jāsniedz tikai viena vēsts: tagad ir laiks strādāt, kamēr vēl ir diena, jo nāk nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt. Tagad, tieši tagad ir laiks būt nomodā, strādāt un gaidīt. Kunga Vārds atklāj patiesību, ka visu lietu gals ir tuvu, un tas sniedz visnoteiktāko liecību, ka patiesībai katrā ziņā jābūt nopamatotai cilvēka sirdī, lai tā pārvaldītu visu dzīvi un darītu svētu raksturu. [192] Kunga Gars ņem inspirētā Vārda patiesību un ar to apzīmogo dvēseli, tā ka tie, kas saucas par Kristus sekotājiem, iegūst svētu prieku un kļūst spējīgi sniegt to tālāk citiem. Izdevība strādāt mums ir tagad, tieši tagad, kamēr vēl ir diena. Bet nevienam nav pavēlēts pētīt Rakstus, lai, ja iespējams, noskaidrotu, kad beigsies žēlastības laiks. Tādu vēsti Dievs nav devis nevienām mirstīgām lūpām. Viņš nevēlas, lai kāda mirstīga mēle paziņotu to, ko Viņš pats ir atstājis apslēptu. [The Review and Herald, Oct. 9, 1894.]

Esiet modri un lūdziet

Es nevaru runāt par kādu īpašu laiku, kad tiks izliets Svētais Gars, kad no Debesīm nonāks varenais eņģelis un pievienosies trešajam eņģelim, pabeidzot darbu uz šīs Zemes. Man ir jāziņo, ka mēs varam būt droši vienīgi tad, ja pastāvīgi esam gatavi saņemt Debesu atspirdzinājumu un mūsu lukturi ir sakārtoti un degoši. Kristus ir piekodinājis, lai mēs esam nomodā, “jo tajā stundā, kurā nedomājat, Cilvēka Dēls nāks”. “Esiet modri un lūdziet!” – šo pavēli devis mūsu Pestītājs. Mums ik dienas jāmeklē Dieva Gara apgaismojums, lai tas varētu veikt savu darbu pie sirds un rakstura. Ak, cik daudz laika ir izšķiests, pievēršot uzmanību nenozīmīgām lietām! Nožēlojiet un atgriezieties, lai tad, kad no Kunga nāks atspirgšanas laiki, jūsu grēki jau būtu izdzēsti. [The Review and Herald, March 29, 1892.] [193]

24. Alfa un omega

(1904. gada vasarā, kad krīze, ko izraisīja Dr. Dž. H. Kelloga izplatītie panteisma uzskati, sasniedza kritisko punktu un kad viņš izvirzīja neprātīgus priekšlikumus par ārstnieciskā darba vadīšanu, Elena G. Vaita sniedza vairākus brīdinājumus, kas sakopoti un “publicēti mūsu rakstniekiem” sešdesmit lappušu biezā brošūrā Īpašas liecības, Sēr. B, Nr.2. ar virsrakstu “Liecības draudzei, kas satur brīdinājumus, padomus un pamācības ārstiem un sludinātājiem attiecībā uz mūsu pašreizējo stāvokli.” Tālāk sniegti divi raksti, kas arī pilnībā ņemti no šīs brošūras. Sīkāki paskaidrojumi attiecībā uz panteismu atrodami Liecībās, 8. sēj. 255-318.lpp un Ārstnieciskā kalpošana, 427-438.lpp. Atskatu uz piedzīvojumiem sakarā ar panteismu variet izlasīt A.G. Daniēlsa grāmatā Pastāvīgā pravieša gara dāvana, 330-342. lpp un L.H. Kristiana grāmatā Garīgo dāvanu augļi, 277-296. lpp. – Pilnvaroto padome.)

Māciet Vārdu

Vašingtonā, D.C., 1904. gada 24. jūlijā

Mūsu vadošajiem ārstiem:
Dārgie līdzstrādnieki! Es pamodos pulksten vienpadsmitos. Redzētie skati manā atmiņā ir tik dzīvi, ka es nevaru gulēt. Pie manis ir nonākusi vēsts no Kunga, ka ir darāms īpašs darbs, lai brīdinātu ārstnieciskos misionārus [194] no viņus apņemošajām briesmām.

Kungs aicina, lai visi, kas darbā saistīti ar mūsu sanatorijām, sasniegtu augstāku standartu. No patiesības nenāk nekādi meli. Ja mēs sekojam viltīgi izgudrotām pasakām, tad savienojamies ar ienaidnieka spēkiem pret Dievu un pret Kristu. Tos, kas uzņēmušies cilvēku uzliktu jūgu, Kungs aicina to salauzt un vairs ilgāk nevergot.

Cīņa turpinās. Sātans un viņa eņģeli darbojas ar visu netaisnības krāpjošo varu. Tie nenogurstoši cenšas atraut dvēseles no patiesības un taisnības, sējot postu visā Universā. Ar apbrīnojamu čaklumu viņi izstrādā neskaitāmus viltīgus plānus, lai ar tiem savaldzinātu cilvēkus. Viņi pūlas bez pārtraukuma. Ienaidnieks pastāvīgi tiecas ievest dvēseles neticībā un šaubās. Viņš vēlas nobīdīt malā Dievu un Jēzu Kristu, kurš tapa miesa un dzīvoja mūsu vidū, lai mūs mācītu, ka, paklausot Dievam, mēs varam kļūt uzvarētāji pār grēku.

Ļaunums uzbrūk visdažādākajos veidos

Visāda veida ļaunums gaida iespēju, lai mums uzbruktu. Ar apbrīnojamu centību tiks izlietoti glaimi, piekukuļošana, pamudinājumi un solījumi mūs brīnišķi pagodināt.

Ko dara Dieva kalpi, lai pret šo ļaunumu uzceltu aizsprostu “Tā saka Kungs”? Lai uzveiktu patiesību, ienaidnieka spēki strādā bez apstājas. Kur ir Kunga ganāmpulka uzticīgie pārraugi? Kur ir Viņa sargi? Vai tie stāv augstajā tornī, dodot brīdinājuma signālus, vai ļauj briesmām pienākt nepamanītām? Kur ir ārstnieciskie misionāri? Vai tie strādā kopā ar Kristu, nesot Viņa jūgu, vai ir uzņēmušies cilvēku radītu jūgu?

Sātans un viņa eņģeļi dara visu iespējamo, lai iegūtu varu pār cilvēku prātu, lai tos varētu ietekmēt ar meliem un patīkamām pasakām. Vai mūsu ārsti izziņo trauksmi? Vai cilvēki, kas ieņem vadošas vietas mūsu sanatorijās, brīdina par briesmām? Vai, varbūt, [195] daudzi sargi ir aizmiguši, kamēr ļaunas mēles un atjautīgi prāti, kas gadiem ilgi guvuši īpašu pieredzi patiesības apiešanā, nepārtraukti strādā, radot sajukumu un īstenojot sātana plānus?

Lūdzu, lasiet Pāvila aicinājumu kolosiešiem. Viņš runā par savām sirsnīgajām ilgām, lai ticīgo sirdis būtu savienotas “mīlestībā un bagātīgi piepildītas ar saprašanu atzīt Dieva Tēva un Kristus noslēpumu. Tajā ir apslēpta visas gudrības un atzīšanas bagātība.” (Kol. 2:2,3) “To es saku,” viņš paskaidro, “lai neviens jūs nepieviļ ar gudriem vārdiem. (..) Tad nu tā, kā Jūs Kristu Jēzu, Kungu, esat pieņēmuši, tā staigājiet Viņā: iesakņoti un uztaisīti Viņā un apstiprināti ticībā, tā, kā jūs esat mācīti, augdami tajā ar pateicību. Pielūkojiet, ka neviens jūs neaplaupa caur pasaules gudrību un tukšu viltību pēc cilvēku stāstiem, pēc pasaules likumu sākumiem un ne pēc Kristus, jo Viņā mājo visa dievības pilnība cilvēka miesā.” (Kol. 2:4-9, pēc Glika)

Vai mūsu iestāžu darbinieki klusēs, atļaujot izplatīt viltīgus un maldīgus secinājumus, kas draud iznīcināt dvēseles? Ienaidnieka idejas tagad ir izkaisītas it visās malās. Ir plaši izsēta nesaskaņu, neticības un neuzticības sēkla. Vai mūsu ārstnieciskie misionāri pret šo ļaunumu neveidos aizsprostu? Vai nav pienācis laiks katram sev jautāt: vai atļausim ienaidniekam mūs aizvest prom no patiesības sludināšanas darba? Vai ļausim viņam mūs atturēt kļūt par kanāliem, pa kuriem Evaņģēlija svētības kā dzīva straume izplūstu pasaulē? Lai katrs darbinieks tagad pamostas un strādā atbilstoši savai izdevībai! Lai viņš runā vārdus laikā un nelaikā un meklē no Kristus iedrošinājumu un spēku darīt labu!

Briesmas pastāvīgi vairojas

Mums draudošās briesmas pastāvīgi vairojas. Tagad ir īstais laiks apvilkt visas Dieva bruņas un nopietni strādāt, lai sātans neiegūtu vēl [196] kādu priekšrocību. Dieva eņģeļi, kas ir pārāki spēkā, gaida, kad mēs viņus sauksim palīgā, lai cīņas karstumā netiktu aptumšota mūsu ticība. Tagad nepieciešama atjaunota enerģija. Ir jārīkojas modri un piesardzīgi. Vienaldzībai un kūtrumam sekos personīgās paļāvības un Debesu zaudējums.

Šai laikā snaudošās draudzes pamodināšanai jāsniedz Laodiķejas vēsts. Lai doma par laika īsumu jūs pamudina uz dedzīgām un neatlaidīgām pūlēm. Atcerieties, ka sātans ir nonācis ar lielu spēku, lai darbotos ar visu netaisnības pieviļošo varu tajos, kas pazūd.

Vairākus gadus mūsu ārsti ir radināti domāt, ka tie nedrīkst izteikt uzskatus, kas atšķirtos no viņu vadītāja uzskatiem. (Šeit norādīts uz Dr. Dž. H. Kellogu, kas ilgus gadus bija Betlkrīkas sanatorijas galvenais ārsts. – Pilnvaroto padome) Ak, kaut viņi būtu salauzuši šo jūgu! Ak, kaut viņi grēku būtu nosaukuši tā īstajā vārdā! Tad Debesu pagalmos tie netiktu uzskatīti par cilvēkiem, kas, ieņemot atbildīgas vietas, nav runājuši patiesību, nenorājot to, kas nesaskanēja ar Dieva Vārdu.

Ārsti, vai jūs veicinājāt Kunga darbu, uzklausot dīvainus, ar spiritismu saistītus Rakstu izskaidrojumus, izskaidrojumus, kas grauj mūsu ticības pamatus un rada nemieru? Dievs saka: “Es vairs nebūšu ar jums, ja jūs neatmodīsities un neaizstāvēsiet savu Glābēju.”

Sofistika, kas grauj pamatpatiesības

Man jums ir vēsts: Nepalieciet vairs ilgāk kā miermīlīgi klausītāji, kas neprotestē, kad tiek sagrozīta patiesība. Atmaskojiet lielīgo sofistiku, kas, ja to pieņems, liks sludinātājiem, ārstiem un ārstnieciskās misijas darbiniekiem novērsties no patiesības. Tagad ikvienam jāieņem sava vieta. Dievs visus aicina nostāties zem Lielkunga Imanuēla asinīm slacītā karoga. Es esmu pamācīta mūsu ļaudis brīdināt, jo daudziem draud briesmas [197] pieņemt teorijas un sofistiku, kas grauj ticības pamatpatiesības.

Reizēm mūsu ārsti garas stundas pavada pārrunās, kad paši ir noguruši un apmulsuši un nopietnām sarunām nemaz nav gatavi. Ārstnieciskajiem misionāriem vajadzētu atteikties no garām nakts pārrunām, jo tas ir bijis tieši tas laiks, kad sātans ar savu pavedinošo iespaidu ne vienam vien vīram ir nolaupījis ticību, kas vienreiz svētiem dota. Tā cilvēka prātā, kuru ietekmē lielais krāpnieks, bieži uzliesmo lieliskas un asprātīgas idejas. Tie, kas tās uzklausa un pieņem, kļūst savaldzināti, kā čūskas vārdi kādreiz savaldzināja Ievu. Viņi vienlaikus nespēj klausīties aizraujošajos filozofiskajos prātojumos un tajā pašā laikā saglabāt atmiņā skaidru un neaptumšotu Dieva Vārdu.

Mūsu ārsti no savas dzīves ir daudz pazaudējuši, jo, redzot netaisnus darījumus, dzirdot aplamus vārdus un vērojot, kā citi seko nepareiziem principiem, nav pret to iebilduši, baidoties, ka tiks noraidīti.

Visus, kas reiz nonākuši šo spēcīgo iespaidu varā, es aicinu salauzt jūgu, kuram tie tik ilgi pakļāvušies, un nostāties kā brīviem cilvēkiem Kristū. No šī apburtā loka iespējams izrauties vienīgi ar nopietnu piepūli.

Alfa tagad ir redzama

Nepievilieties, pievēršot uzmanību pavedinošiem gariem un velnu mācībām, daudzi atkāpsies no ticības. Tagad mūsu priekšā ir šo briesmu alfa. Omegas raksturs būs vēl daudz pārsteidzošāks.

Mums jāiedziļinās Kristus pienestās lūgšanas vārdos, kas tika izteikti tieši pirms Viņa tiesas un krusta nāves. “Tā Jēzus runāja un, savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: “Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi. Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgu dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Es Tevi esmu paaugstinājis virs [198] zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi devis. Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija. Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tie bija Tavi, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši.” (Jāņa 17:1-6)

Kristiešiem jāatklāj dievbijība

Dieva taisnība ir absolūta. Tā raksturo visus Viņa darbus un likumus. Un, kāds ir Dievs, tādiem jābūt Viņa ļaudīm. Kristus dzīves piemēram jāatklājas Viņa sekotājos. Visa Jēzus personīgā dzīve un izturēšanās sabiedrībā, katrs vārds un darbs pauda praktisku dievbijību, un šai dievbijībai jākļūst redzamai Viņa mācekļos.

Cilvēki, kas ņem vērā tiem doto gaismu, Kristus rakstura tikumus ieaudīs savā ikdienas gājumā. Kristus negrēkoja, tāpēc ka Viņā nebija grēka. Dievs man ir rādījis, ka arī ticīgo dzīvei jāatklāj pastāvīgi praktizēta taisnība.

Vai Dievs savā Vārdā nav runājis par svinīgiem notikumiem, kuri drīz vien norisināsies? Vai, lasot šos aprakstus, jūs ticat tam, ko Viņš saka? Vai, varbūt, māņu filozofijas iespaidā jūs esat atteikušies no ticības Dievam? Vai ir kāds spēks, kas varētu novērst sodu, kam jānāk pār jums, ja jūs nepazemosiet savu sirdi Dieva priekšā un neatzīsiet savus grēkus? Mani brāļi, kāds stāvoklis šajā ziņā ir ārstnieciskajā misijas darbā? Vai dzīvais Dievs savā Vārdā nerunā uz jums par notikumiem, kas sekos, piepildoties šim Vārdam? Drīz norisināsies pēdējā lielā norēķināšanās ar cilvēkiem. Vai jūsu dzīve ir bijusi tāda, ka, svētnīcas svaros svērti, jūs netiktu atrasti par viegliem? Vai jūsu ticība nav ietekmēta un ierobežota, līdz tā pārvērtusies par neticību? Vai jūsu paklausība cilvēkiem nav kļuvusi par sacelšanos pret Dievu? “Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2. Kor. 13:5) [Special Testimonies, Series B, No. 2, pp. 12-17.] [199]

Sargieties

Vašingtonā, D. C., 1904. gada 7. augustā

Mans dārgais brāli:
Man ir dota vēsts Tev un pārējiem mūsu ārstiem, kas saistīti ar ārstniecisko misijas darbu. Izvairieties no iespaida, ko izplata grāmata Dzīvais templis {Dr. Dž. H. Kelloga 1903. gadā izdotā 568 lappušu biezā grāmata, kurā izklāstīta panteisma filozofija – Pilnvaroto padome},jo tā satur maldīgus uzskatus. Daļa domu tur ir pilnīgi pareizas, bet tās sajauktas ar maldiem. Atsevišķi Rakstu teksti izņemti no kopsakarības un izlietoti, atbalstot kļūdainas teorijas.

Domas par maldiem, ko satur šī grāmata, mani ļoti satraukušas, un ar to saistītie pārdzīvojumi gandrīz vai prasījuši manu dzīvību.

Runā, ka Dzīvais templis esot vēlreiz caurskatīts un izlabots. Bet Kungs man ir rādījis, ka sarakstītājs nav mainījies un ka Evaņģēlija sludinātājiem ar viņu nevar būt nekāda savienība, kamēr viņš turas pie pašreizējiem uzskatiem. Man ir pavēlēts pacelt balsi, lai brīdinātu mūsu ļaudis: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties!” (Gal. 6:7)

Tev ir pieejams Liecību draudzei 7. un 8. sējums. Šajās liecībās ietverts briesmu signāls. Tomēr šo gaismu, kas maldu teoriju neiespaidotam prātam ir tik skaidra un nepārprotama, daži nav saskatījuši. Kamēr mūsu ārsti mielojas ar šīs grāmatas kļūdainajām teorijām, vienprātība starp tiem un sludinātājiem, kas nes Evaņģēlija vēsti, nav iespējama. Un, kamēr nenotiek pārmaiņa, nekādai savienībai starp tiem arī nevajadzētu pastāvēt.

Saskanīgs darbs varēs norisināties vienīgi tad, kad ārstnieciskie misionāri praksi un priekšzīmi saskaņos ar savu nosaukumu, kad tie izjutīs nepieciešamību cieši savienoties ar Evaņģēlija sludinātājiem. Bet mums [200] noteikti jāatsakās novirzīties no mūžīgās patiesības pamata, kas kopš 1844. gada izturējis katru pārbaudi.

Grāmatā Dzīvais templis tiek atklāta Alfa

Es esmu pamācīta runāt ļoti skaidri. Man tika teikts: “Stājies tam pretī!” “Stājies tam pretī droši un bez vilcināšanās!” Tomēr tas nenozīmē atraut strādniekus no darba lauka, lai izpētītu atšķirīgos mācību punktus. Tāda izmeklēšana nemaz nav vajadzīga. Grāmatā Dzīvais templis pasniegta nāvi nesošas ķecerības Alfa. Tai sekos Omega, un cilvēki, kuri nevēlas ievērot Dieva dotos brīdinājumus, to pieņems.

Mūsu ārstiem, uz kuriem gulstas svarīgas atbildības, nepieciešama skaidra garīga izpratne. Viņiem pastāvīgi jābūt nomodā. Drīz pār mums nāks vēl tagad nenojaustas briesmas, un es ļoti vēlos, lai tie netiktu pievilti. Es ļoti ilgojos redzēt viņus brīvi stāvam kopā ar Kungu. Es lūdzu, lai tiem būtu drosme droši aizstāvēt patiesību, kāda tā ir Jēzū, un līdz galam stingri turēties pie savas sākotnējās uzticības. [Special Testimonies, Series B, No. 2, pp. 49,50] [201]

25. Mūsu ticības pamats

(Šis raksts publicēts Īpašās liecībās, Ser. B, Nr. 2. 51-59. lpp., 1904.)

Kad no cilvēkiem izraudzītie palīgi paklausīs pavēlei iet uz priekšu un sludināt patiesību, Kungs darbā ieviesīs jaunu, vitālu spēku. Tas, kurš ir paziņojis, ka Viņa patiesībai jāspīd mūžīgi, šīs atziņas liks sludināt uzticīgiem vēstnešiem, kuri bazūnei dos skaidru skaņu. Patiesība tiks kritizēta, izsmieta un nicināta, bet jo vairāk to izmeklēs un pārbaudīs, jo spožāk tā mirdzēs.

Kā tautai mums jāstāv uz mūžīgās patiesības platformas, kas izturējusi visdažādākās pārbaudes un grūtības. Mums jāturas pie mūsu ticības drošajiem pamatprincipiem. Paša Dieva atklātie patiesības pamatlikumi ir mūsu vienīgais īstais pamats. Tie mūs padarījuši par ļaudīm, kādi mēs tagad esam. Aizgājušais laiks nav mazinājis to vērtību. Ienaidnieks pastāvīgi cenšas šīs patiesības izraut no to vietas un aizvietot ar viltus teorijām. Savu maldinošo nodomu īstenošanai tas izmantos visu, ko vien spēs. Bet Kungs modinās cilvēkus ar asām uztveres spējām, kas šīm patiesībām ierādīs to īsto vietu Dieva plānā.

Debesu vēstnesis mani pamācīja, ka daži spriedumi grāmatā Dzīvais templis ir [202] neveselīgi un ievedīs maldos tādus cilvēkus, kuri nav pilnībā nostiprinājušies mūsu laika patiesības pamatlikumos. Tur sastopami tukši, nepamatoti minējumi par Dieva personību un to, kur atklājas Viņa klātbūtne. Nevienam cilvēkam uz šīs Zemes ar tādiem jautājumiem nav tiesību spekulēt. Jo vairāk tiks apspriestas tādas dīvainas teorijas, jo mazāk ļaudis spēs saprast Dievu un patiesību, kas dara svētu dvēseli.

Viens otrs nāk pie manis un lūdz izskaidrot grāmatā Dzīvais templis paustos viedokļus. Es atbildu: “Tie ir neizskaidrojami.” Tur izteiktie uzskati nedod pareizu priekšstatu par Dievu. Visā grāmatā ir iepīti Rakstu izteicieni, bet tie izlietoti tā, ka maldiem tiek piešķirts patiesības izskats. Melīgas teorijas ir pasniegtas tik patīkamā veidā, ka tās novedīs no ceļa daudzus, ja šie cilvēki nebūs sevišķi uzmanīgi.

Mums nav vajadzīgs šai grāmatā sastopamais misticisms. Tie, kas pieņem tādu sofistiku, drīz vien atklās, ka nonākuši tur, kur ar tiem var sarunāties ienaidnieks, lai vadītu viņus prom no Dieva. Man rādīts, ka grāmatas sarakstītājs atrodas uz nepareiza ceļa. Viņš no sava redzesloka ir pazaudējis šim laikam dotās īpašās patiesības. Viņš neapzinās, kurp ved viņa soļi. Patiesības taka atrodas ļoti tuvu maldu ceļam, un prātam, kuru nevada Svētais Gars un kurš tāpēc nav spējīgs ātri ieraudzīt atšķirību starp patiesību un maldiem, abas takas var saplūst vienā.

Briesmu tuvošanās skats

Ap to laiku, kad publicēja grāmatu Dzīvais templis, naktī manu acu priekšā slīdēja ainas, kas liecināja, ka tuvojas kādas briesmas un ka man tām jāsagatavojas, uzrakstot to, ko Dievs ir atklājis par mūsu ticības pamatprincipiem. Man atsūtīja Dzīvā tempļa kopiju, bet tā nelasīta stāvēja bibliotēkā. No gaismas, ko Kungs man devis, es zināju, ka Dievs nav apstiprinājis dažus no grāmatā aizstāvētajiem uzskatiem un tie ir kā slazdi, ko ienaidnieks sagatavojis pēdējām [203] dienām. Es domāju, ka to noteikti sapratīs un ka man nav vajadzības par to vēl kaut ko sacīt.

Strīdos, kas izraisījās starp brāļiem par šīs grāmatas mācībām, tie, kas atbalstīja tās plašāku izplatīšanu, paziņoja, ka “tā satur tos pašus uzskatus, ko ir mācījusi māsa Vaita”. Tāds apgalvojums man trāpīja tieši sirdī. Es jutos dziļi satriekta, jo zināju, ka tāda lietu nostādne nav patiesa.

Beidzot mans dēls sacīja: “Māt, tev vajadzētu izlasīt vismaz kādu daļu no šīs grāmatas, lai redzētu, vai tā saskan ar tev no Dieva doto gaismu.” Viņš apsēdās man blakus, un mēs kopā izlasījām priekšvārdu, lielāko daļu no pirmās nodaļas un arī atsevišķas rindkopas citās nodaļās. Lasot es atradu tieši tos izteicienus, no kuriem man bija pavēlēts brīdināt ļaudis mana atklātā darba sākumā. Kad es pirmo reizi atstāju Menas štatu, man bija jādodas cauri Vermontai un Masačūsetsai, lai liecinātu pret tādiem uzskatiem. Dzīvais templis saturēja šo teoriju alfu. Es zināju, ka pēc īsa laika sekos omega, un tāpēc drebēju par mūsu ļaudīm. Es sapratu, ka man brāļi un māsas jābrīdina neielaisties strīdā par Dieva klātbūtni un personību. Paziņojumi, kas par to atrodami Dzīvajā templī, ir nepareizi. Teksti no Rakstiem, kas izmantoti izklāstītās mācības atbalstīšanai, tiek lietoti nevietā.

Esmu spiesta runāt, lai noraidītu apgalvojumu, ka ar maniem rakstiem varot atbalstīt grāmatā Dzīvais templis paustās mācības. Šajā grāmatā var būt izteicieni un domas, kas saskan ar maniem rakstiem, un manos rakstos var būt daudzi izteicieni, kas, izrauti no kopsakarības un izskaidroti pēc Dzīvā tempļa sarakstītāja prāta, liksies vienādi ar šīs grāmatas mācībām. Tas var dot šķietamu atbalstu apgalvojumam, ka tur izteiktie uzskati saskan ar maniem rakstiem. Bet lai Dievs pasargā no šo uzskatu uzvaras.

Tikai nedaudzi spēj saskatīt, kādas sekas būs šai [204] dažu cilvēku aizstāvētajai sofistikai. Bet Kungs ir pavēris priekškaru un man atklājis tās rezultātus. Spiritisma teorijas par Dieva personību, izsekojot to loģiskajam secinājumam, sagrauj visu kristīgās ticības būtību. Tās nemaz nevērtē gaismu, kuru no Debesīm nonākušais Kristus deva apustulim Jānim, lai to tālāk sniegtu Viņa ļaudīm. Tās māca, ka mums priekšā stāvošajiem notikumiem nav tādas nozīmes, lai tiem pievērstu īpašu uzmanību. Tās atņem iespaidu Debesu izcelsmes patiesībai un nolaupa Dieva ļaudīm viņu pagātnes piedzīvojumus, piedāvājot to vietā viltus zinātni.

Nakts atklāsmē man skaidri rādīja, ka daži šos uzskatus ir novērtējuši kā varenas patiesības, kas mums tagad būtu jāpieņem un jāizvirza priekšplānā. Mana uzmanība tika pievērsta kādai platformai, kas bija nostiprināta ar spēcīgiem baļķiem – Dieva Vārda patiesībām. Kāds, kurš ieņēma atbildīgu vietu ārstnieciskajā darbā, pavēlēja vispirms vienam un pēc tam vēl citiem cilvēkiem šos platformu saturošos baļķus atraisīt. Tad es izdzirdu balsi sakām: “Kur ir sargi, kam vajadzēja stāvēt uz Ciānas mūriem? Vai viņi guļ? Šo platformu būvēja Galvenais Meistars, un tā izturēs vētras un negaisus. Vai viņi atļaus šim vīram sludināt mācības, kas noliedz Dieva tautas pagātnes piedzīvojumus? Ir pienācis laiks izšķirošai rīcībai.”

Dvēseļu ienaidnieks ir centies vadīt uz domām, ka septītās dienas adventistu vidū jānotiek lielai reformai un ka šai reformai jāsastāv no to mācību atmešanas, kas veido mūsu ticības pamatus, ka viss jāpārkārto savādāk. Bet kādi būtu šīs reformas rezultāti, ja to īstenotu dzīvē? – Patiesības pamatprincipi, kurus Dievs savā gudrībā devis atlikušo draudzei, tiktu atmesti kā nederīgi. Mūsu reliģija tiktu sagrozīta. Galvenie pamatlikumi, kas stiprinājuši darbu pēdējos piecdesmit gadus, tiktu uzskatīti par kļūdu. Tiktu izveidota jauna organizācija un uzrakstītas grāmatas par jaunu kārtību. Tiktu ieviesta intelektuālās filozofijas sistēma, un tās pamatlicēji izietu pilsētās un darītu [205] apbrīnojamu darbu. Uz Sabatu, protams, skatītos nenopietni, tāpat kā uz Dievu, kas to iecēlis. Nekam neatļautu nostāties ceļā jaunajai kustībai. Vadītāji mācītu, ka tikumība ir labāka par netikumību, bet, atmetot Dievu, viņi paļautos uz cilvēcisko spēku, kas bez Dieva ir pilnīgi nevērtīgs. Viņu pamats būtu likts uz smiltīm, un vētra un negaiss celtni sagrautu.

Kas ir pilnvarots sākt tādu kustību? Mums ir Bībele. Mums ir savi piedzīvojumi, kurus apstiprinājusi Svētā Gara apbrīnojamā darbība. Mums ir patiesība, kura neatzīst nekādu kompromisu. Vai tad mums nav jānoraida itin viss, kas nesaskan ar šo patiesību?

Es vilcinājos un kavējos nosūtīt vēsti, kuru Kunga Gars skubināja man uzrakstīt. Es nevēlējos pakļauties pamudinājumam runāt par šīs sofistikas maldinošo iespaidu. Tomēr Dieva aizgādībā šim viltum ir jāstājas pretī.

Aisbergs! “Ejiet tam pretī!”

Neilgi pirms tam, kad nosūtīju liecību par ienaidnieka centieniem iedragāt mūsu ticības pamatu, es lasīju par kuģi, kas miglā bija sadūries ar aisbergu. Vairākas naktis es ļoti maz gulēju; šķita, ka esmu tā nospiesta kā rati zem kūlīšu svara. Tad vienā naktī man skaidri atklāja iespaidīgu skatu. Uz ūdeņiem, biezā miglā tīts, atradās kāds kuģis. Pēkšņi novērotājs iekliedzās: “Aisbergs! Tieši priekšā!” Pacēlies augstu pāri kuģim, tur tiešām slējās milzīgs ledus kalns. Autoritatīva balss sauca: “Ejiet tam pretī!” Nenotika ne vismazākā vilcināšanās. Laiks prasīja tūlītēju rīcību. Mašīnists padeva pilnu tvaiku, un vīrs pie stūres virzīja kuģi tieši virsū aisbergam. Krakšķēdams kuģis ietriecās ledus masā, kas no šīs sadursmes sašķīda daudzos gabalos, ar pērkonam līdzīgu troksni sabrūkot pāri klājam. Sadursmes spēks pasažierus stipri satricināja, tomēr bojā neaizgāja neviena dzīvība. Kuģis gan bija cietis, bet labojams. No pēkšņā trieciena tas it kā atlēca atpakaļ, visā garumā [206] drebēdams kā dzīva būtne, bet pēc tam atkal devās tālāk savā ceļā.

Es labi sapratu šī skata nozīmi. Es biju saņēmusi pavēli un biju dzirdējusi vārdus, it kā mūsu Kapteinis teiktu: “Ejiet tam pretī!” Es sapratu, kāds ir mans pienākums un ka tagad nedrīkstu zaudēt ne acumirkli. Bija pienācis laiks izšķirošai rīcībai. Man nekavējoties vajadzēja paklausīt pavēlei: “Ejiet tam pretī!.

Tajā naktī es uzcēlos pulksten vienos un rakstīju tik ātri, cik vien mana roka spēja kustēties. Dažas nākamās dienas es strādāju no rīta līdz vakaram, sagatavojot mūsu ļaudīm dotos norādījumus par maldiem, kas bija starp mums ielauzušies.

Es biju pārliecināta, ka notiks pilnīga reforma un tiks saglabāti pamatprincipi, par kuriem mēs cīnījāmies sākumā un kuri Svētā Gara spēkā bija tik skaidri izteikti.

Mūsu ticības stiprais pamats

Daudzi mūsu ļaudis nesaprot, cik stipri ielikts mūsu draudzes ticības pamats. Mans vīrs, vecākais sludinātājs Džozefs Beitss, Pīrsa tēvs {Tā atmiņās tika saukti vecākie brāļi starp celmlaužiem. “Pīrsa tēvs” bija Stefans Pīrss, kurš sākuma gados kalpoja kā sludinātājs un administrators. “Endrūsa tēvs” bija Edvards Endrūss, Dž. N. Endrūsa tēvs. – Pilnvaroto padome}, vecākais sludinātājs Hīrams Edsons un vēl citi – visi dziļi domājoši, cēli un godīgi vīri – bija starp tiem, kas pēc laika paiešanas 1844. gadā patiesību meklēja kā kādu apslēptu mantu. Es ar viņiem satikos, un mēs kopīgi pētījām Rakstus un lūdzām pēc gaismas, bieži paliekot nomodā līdz vēlai nakts stundai un kādreiz pat visu nakti. Atkal un atkal šie brāļi sanāca kopā, lai iedziļinātos Bībeles patiesībās, lai censtos saprast to nozīmi un būtu sagatavoti ar spēku tās pasniegt tālāk citiem. Kad viņi savos pētījumos nonāca līdz vietai, kur vajadzēja atzīt – te nu mēs vairāk neko nespējam – pār mani izlējās Kunga Gars, es tiku ievesta atklāsmē un saņēmu izskaidrojumus [207] par tikko pētītajām Rakstu daļām, kā arī norādījumus sekmīgam darbam un sludināšanai. Tā tika iegūta gaisma, kas palīdzēja saprast Rakstus par Kristu, Viņa misiju un priestera darbu. Man tika paskaidrota visa savstarpēji saistīto patiesību ķēde, kas sniedzās no tā laika līdz brīdim, kad mēs ieiesim Dieva pilsētā, un šos Kunga dotos norādījumus es sniedzu tālāk citiem.

Visā šajā laikā es nevarēju saprast brāļu spriedumus. Mans prāts bija it kā aizslēgts, un es nespēju aptvert pētāmo Rakstu vietu nozīmi. Tas bija viens no grūtākajiem pārbaudījumiem manā dzīvē, un tāds stāvoklis saglabājās, līdz atbilstoši Dieva Vārdam tika noskaidrotas visas galvenās mūsu ticības pamatmācības. Brāļi zināja, ka es bez atklāsmes nebūtu spējusi šīs atziņas saprast un tāpēc dotās atklāsmes atzina par gaismu, kas nākusi tieši no Debesīm.

Divus vai trīs gadus mans prāts joprojām palika slēgts Rakstu izpratnei. Dodoties savās darba gaitās, mēs ar vīru apmeklējām Endrūsa tēvu (skat. iepriekšējo piezīmi), kurš stipri cieta no reimatisma uzliesmojumiem. Kad mēs par viņu lūdzām, es uzliku rokas uz viņa galvas un sacīju: “Endrūsa tēv, Kungs Jēzus tevi dziedina!” Viņš acumirklī kļuva vesels, piecēlās, staigāja pa istabu un slavēja Dievu, sacīdams: “Es nekad iepriekš kaut ko tādu neesmu piedzīvojis. Šai telpā ir Dieva eņģeļi.” Tur bija atklājusies Kunga godība, jo visā namā, šķiet, spīdēja gaisma, un kāda eņģeļa roka tika uzlikta arī uz manas galvas. No tā laika līdz pat šim brīdim es esmu spējīga izprast Dieva Vārdu.

Un kas tas par iespaidu, kas šajā mūsu vēstures posmā ierosina cilvēkus tik dedzīgi un negodīgi strādāt, lai nojauktu mūsu ticības pamatus – pamatus, kas, ar lūgšanām pētot Dieva Vārdu un saņemot atklāsmes, tika likti mūsu darba sākumā? Uz šī pamata mēs esam cēluši visus pagājušos piecdesmit gadus, vai tad jābrīnās, ka man kaut kas jāsaka, redzot izvēršamies darbu, [208] kas tiecas nobīdīt pie malas dažus mūsu ticības pamatprincipus? Man jāpaklausa pavēlei: “Ejiet tam pretī!”

Man jānes brīdinājuma vēstis, ko Kungs man devis, un sekas jāatstāj Dievam. Šī lieta man tagad jāatklāj visā pilnībā, jo nedrīkst pieļaut, ka Dieva tauta tiktu iznīcināta.

Mēs esam Dieva baušļus turošie ļaudis. Pagājušajos piecdesmit gados mums ir piedāvāti visdažādākie maldi, lai aptumšotu izpratni par Vārda mācībām – it īpaši par Kristus kalpošanu Debesu svētnīcā un par Debesu vēsti šīm pēdējām dienām, kā eņģeļi to atklāj Atklāsmes grāmatas četrpadsmitajā nodaļā. Septītās dienas adventistiem ir piedāvātas visāda veida vēstis, lai tās ieņemtu patiesības vietu, kas punktu pa punktam ir atklāta ar lūgšanām pavadītā Rakstu pētīšanā un kuru apliecinājis Kunga brīnumus darošais spēks. Tāpēc ceļa zīmes, kas mūs darījušas par tiem, kas mēs esam, ir jāsaglabā, un tās tiks saglabātas, kā Dievs to ir pateicis savā Vārdā un sava Gara liecībās. Viņš mūs aicina ticībā stingri turēties pie galvenajiem pamatprincipiem, kas balstās uz neapstrīdamu autoritāti. [209]