Bērna vadonis

Priekšvārds

Kad laulība mīlestībā savieno divas sirdis un dzīves un tiek izveidotas jaunas mājas, tad pirmās to dibinātāju rūpes ir: kā pienācīgi izaudzināt bērnu, kas pagodina šīs mājas? Lūkojoties dārgās, bezpalīdzīgās, viņu rūpēm uzticētās mazāsdvēselītes sejā, arī mūsdienās vecāki neatlaidīgi apsver seno jautājumu: kā mēs audzināsim savu bērnu?

Bērna vadīšanas pamācību nozīmi vislabāk var saprast tad, ja ievērojam svarīgo vietu, kādu tās ieņem Dieva Vārdā un biežajos, sīkajos norādījumos par šo tematu Praviešu Gara rakstos. Elena Vaita (1827 - 1917) deva daudz padomu vecākiem vairākās savās grāmatās, bet it īpaši rakstos par praktisku kristīgu dzīvi, kas ik nedēļas parādījās dažādos žurnālos. Turklāt daudzām ģimenēm viņa veltīja simtiem personīgu liecību, kurās specifiski izklāstīja problēmas, ar kurām šīs ģimenes saskārās. Šajos rakstos un personīgajās liecības viņa izskaidroja galvenos principus vecākiem un vēlamo rīcību, kā viņai rādīja atklāsmē. Vēlākajos gados E. Vaita izteica vēlmi izdot grāmatu kristīgiem vecākiem, lai skaidri atklātu “mātes pienākumu un ietekmi pār viņas bērnu”. Nesen izveidotā Adventistu māja un tagad šis sakopojums ir izteiktās vēlmes piepildījums. Vienīgi rūpīga un lūgšanu pavadīta šīs grāmatas izpēte var atklāt milzīgo un tālejošo bērna pareizas izglītošanas ietekmi, ko Dievs uzticējis vecāku atbildībai.

Tas, ka E. Vaita bija četru zēnu māte, deva viņai tiesības izprotoši un līdzjūtīgi sniegt tālāk saņemtās zināšanas. Autores pieredze, praktiski lietojot principus, kurus viņa izklāstīja citiem, ir radījusi uzticību lasītāju sirdīs.

Sagatavojot Bērna vadoni, ir pāršķirstīti visi E. Vaitas darbi, gan publicētie, gan nepublicētie. Katras nodaļas beigās atrodams pilns izmantoto avotu saraksts. Šīs grāmatas saturs sakopots no daudziem rakstiem, kas tapuši septiņdesmit gadu laikā, tādēļ, apvienojot dažus tematus to dabiskajā secībā, laiku pa laikam parādās neizbēgami pārrāvumi izteiktajā domā un izteiksmes veidā. Grāmatas sastādītāji savā darbā bija ierobežoti, meklējot un sakārtojot dažādas liecības un izdomājot virsrakstus.

Bērna vadoni sagatavoja E. Vaitas literārā mantojuma aizbildņu pilnvarotā padome savos birojos Vašingtonā. Darbu veica saskaņā ar E. Vaitas aizbildņiem atstātajiem norādījumiem, ka tiem jāsastāda un jāiespiež viņas manuskriptu, kā arī publicēto darbu sakopojumi.

Šī grāmata ir ļoti nepieciešama. Svaru kausos ir liktas mūžīgās intereses. Katrs domājošs tēvs un māte vērtēs sīkos paskaidrojumus par disciplīnu, rakstura veidošanu, fizisko un garīgo izglītību. Izdevēju un E. Vaitas literārā mantojuma aizbildņu patiesa vēlēšanās ir, lai šis sējums, tāpat kā Adventistu māja, Vēstis jaunatnei un citas vecākus un jauniešus pamācošas grāmatas, vadītu vecākus viņu vissvarīgākajā pienākumā.

Izdevēji

Lasītājam

Vecāku priekštiesība ir kopā ar saviem bērniem nākt pie Dieva pilsētas vārtiem, sakot: “Es esmu centies mācīt saviem bērniem mīlēt Kungu, darīt Viņa prātu un pagodināt Viņu.” Ja viņi patiešām tā būs darījuši, tad vārti būs vaļā un vecāki kopā ar bērniem varēs pa tiem ieiet. Tomēr visi tur ieiet nevarēs. Ārpusē paliks tie vecāki un bērni, kuru raksturi nav pārvērsti, pakļaujoties Dieva gribai. Roka ir pacelta, un izskan vārdi: “Jūs esat atstājuši novārtā mājas pienākumus. Jūs neesat darījuši darbu, kas sagatavotu dvēseli Debesu mājām. Jūs nevarat ieiet pa vārtiem.” Bērnu priekšā vārti ir aizslēgti tāpēc, ka tie nav mācījušies darīt Dieva prātu, bet vecāki nevar pa tiem ieiet, jo ir izturējušies nevērīgi pret viņiem uzticētajiem pienākumiem.1

No Dieva Vārda un Viņa Gara Liecībām ir atspīdējusi gaisma, tāpēc nevienam sava pienākuma izpratnē nav jāmaldās. Dievs vēlas, lai vecāki audzinātu savus bērnus tā, lai tie pazītu Viņu un cienītu Viņa prasības. Tiem savi mazuļi jāaudzina kā Kunga ģimenes jaunākie locekļi, lai viņiem būtu skaists raksturs un piemīlīga daba un viņi būtu sagatavoti spīdēt Debesu pagalmos. Atstājot novārtā savu pienākumu un izdabājot bērnu nepareizajām tieksmēm, vecāki tiem aizslēdz Debesu pilsētas vārtus. Šīs patiesības vecākiem ir sevišķi jāpiekodina. Viņiem jāatmostas un jāuzņemas ilgi novārtā pamestais darbs.2
Elena Vaita
_______________
1Manuskripts 31, 1909. g.
2Liecības draudzei, 5. sēj., 325, 326. lpp.

1. daļa. Mājas – bērna pirmā skola

1. Mājas skolas svarīgums

[17] Audzināšana sākas mājās. Bērna audzināšanai ir jāsākas mājās. Tā ir viņa pirmā skola. Šeit, kur skolotāji ir vecāki, viņam jāapgūst mācību viela, kas vedīs cauri visai dzīvei, – jāiemācās cieņa, paklausība, godbijība, paškontrole. Mājas audzināšanas ietekmei ir izšķirošais spēks uz labu vai uz ļaunu. Daudzējādā ziņā tā var būt klusa un pakāpeniska, bet, vērsta pareizajā virzienā, tā kļūst par tālu sniedzošu spēku par labu patiesībai un taisnībai. Ja bērns mājās nav pareizi mācīts, sātans audzinās viņu ar saviem līdzekļiem. Cik tāpēc liela nozīme ir audzināšanai mājās!1

Mājās ieliek pamatus. Visiem vecākiem ir pienākums izglītot bērnus gan fiziski, gan garīgi. Katras mātes un tēva mērķim vajadzētu būt nodrošināt bērnam līdzsvarotu, simetrisku raksturu. Šis ir ļoti svarīgs un nozīmīgs darbs – darbs, kas prasa gan pacietīgas, neatlaidīgas pūles, gan nopietnas pārdomas un lūgšanas. Ir jāieliek pareizs pamats, celtnes balstam ir jābūt stingram un nelokāmam, un tad dienu no dienas jāturpina būvēt, slīpēt, pilnveidot.2

Neatņemiet bērniem šīs tiesības. Vecāki, atcerieties, ka jūsu mājas ir skola, kur jāsagatavo bērni Debesu mājām. Jūs varat saviem bērniem liegt daudzko, tikai neatņemiet tiem audzināšanu, ko viņiem vajadzētu saņemt savas dzīves pirmajos gados. Nepieļaujiet nevienu piktu vārdu. Māciet saviem bērniem būt laipniem un pacietīgiem. [18] Māciet viņiem domāt par citiem. Tā jūs sagatavosiet bērnus augstākajai kalpošanai reliģiskā sfērā.3

Mājām vajadzētu būt sagatavošanas skolai, kurā bērni un jaunieši sagatavotos kalpot Meistaram, iestāties augstākajā skolā Dieva valstībā.4

Šis pienākums nav otršķirīgs. Neuzskatiet mājas audzināšanu par sekundāru. Patiesā audzināšanā tā ieņem pirmo vietu. Tēviem un mātēm ir uzticēts veidot bērna prātu.5

“Uz kuru pusi lieksi zaru, uz to pusi lieksies koks.” Cik biedējošs ir šis sakāmvārds! Tas jāattiecina uz bērnu audzināšanu. Vecāki, vai jūs atceraties, ka jums ir uzticēts svēts pienākums – audzināt bērnus no pašām pirmajām dzīvības dienām? Šie jaunie kociņi ir jākopj ļoti saudzīgi, lai tos varētu pārstādīt Kunga dārzā. Audzināšanu mājās nekādā gadījumā nedrīkst atstāt novārtā. Tie, kuri ir nolaidīgi šajā jautājumā, neizpilda reliģisku pienākumu.6

Mājas audzināšanas plašais darbības lauks. Audzināšana mājās nozīmē ļoti daudz. Tai ir plašs darbības lauks. Ābrahāmu sauc par ticības tēvu. Viens no iemesliem, kas padarīja viņu par ievērojamu dievbijības paraugu, bija stingrā nostāja, ka viņa mājā ikviens ievēros Dieva pavēles. Ābrahāms piekopa mājas reliģiju. Viņš, kurš redz, kā katrā mājā audzina bērnus un kāda ir šīs audzināšanas ietekme, saka: “Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl pēc viņa, ka tie sargā tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas.” 1.Moz. 18:197

Dievs pavēlēja ebrejiem mācīt saviem bērniem Viņa prasības un stāstīt tiem visu, ko Viņš ir darījis ar savu tautu. [19] Mājas un skola nebija šķirti. Bērniem bija jādzird pamācības nevis no svešinieku lūpām, bet gan no tēva un mātes mīlošajām sirdīm. Domas par Dievu bija saistītas ar visiem mājas dzīves ikdienas notikumiem. Dieva varenos darbus, atbrīvojot savu tautu, pārstāstīja ar sevišķu daiļrunību un godbijību. Lielās patiesības par Dieva aizgādību un par mūžīgo dzīvi dziļi iespiedās jaunajos prātos. Tie uzzināja, kas ir patiess, labs un skaists.

Pasniegtās mācības ilustrēja ar attēliem un simboliem, vēl pamatīgāk saglabājot tās atmiņā. Šīs dzīvās ilustrācijas bērnu jau gandrīz no zīdaiņa vecuma iepazīstināja ar tēvu noslēpumiem, gudrību un cerību, kā arī ievadīja tādā domāšanas veidā, emocijās un gaidās, kas sniedzas pāri redzamajam un īslaicīgajam uz neredzamo un mūžīgo.8

Audzināšana mājās ievada mācības skolā un sagatavo tām. Vecāku darbs sākas pirms skolotāju darba. Viņu mājas ir skola – pirmā pakāpe. Ja vecāki cenšas rūpīgi un ar lūgšanām uzzināt savus pienākumus un izpilda tos, tie sagatavo bērnus otrajai pakāpei – saņemt pamācības no skolotāja.9

Tā veido raksturu. Mājas var būt skola, kur veido bērnu raksturus pēc Debesu godības parauga.10

Audzināšana Nācaretes mājās. Jēzus ieguva savu izglītību mājās. Viņa pirmais cilvēciskais skolotājs bija māte. No viņas lūpam un no praviešu ruļļiem Viņš mācījās Debesu lietas. [20] Viņš dzīvoja zemnieku mājās un uzticīgi un priecīgi pildīja savu saimniecības pienākumu daļu. Viņš, kurš bija Debesu Pavēlnieks, bija padevīgs kalps, mīļš un paklausīgs dēls. Viņš apguva amatu un kopā ar Jāzepu paša rokām strādāja namdara darbnīcā.11

2. Pirmie skolotāji

[21] Vecākiem jāsaprot sava atbildība. Tēvam un mātei vajadzētu būt pirmajiem savu bērnu skolotājiem.1

Viņiem jāsaprot sava atbildība. Pasaule ir pilna ar slazdiem, kuros var iekļūt bērnu kājas. Savtīgu un juteklīgu izpriecu dzīve ir savaldzinājusi ļaužu masas. Uz tā ceļa, kas šķiet ceļš uz laimi, tie nevar saskatīt apslēptās briesmas un šausmīgo galu. Izdabājot ēstkārei un kaislībām, tie izšķiež savus spēkus. Tādā veidā miljoni sagrauj savu dzīvi šajā pasaulē un arī nākamajā. Vecākiem vajadzētu atcerēties, ka bērni noteikti sadursies ar šīm kārdināšanām. Jau pirms bērna dzimšanas vajadzētu sākties sagatavošanās darbam, kas palīdzētu viņam veiksmīgi izcīnīt cīņu pret ļauno.2

Vecākiem uz katra soļa ir vajadzīgs kaut kas augstāks par cilvēcisku gudrību, lai viņi varētu saprast, kā vislabāk audzināt bērnus lietderīgai, laimīgai dzīvei šeit un augstākajai kalpošanai un lielākam priekam mūžībā.3

Bērnu audzināšanas lielā nozīme Dieva plānā. Bērnu audzināšana ieņem nozīmīgu lomu Dieva plānā atklāt kristietības spēku. Uz vecākiem gulstas svinīga atbildība audzināt bērnus tā, lai, izejot pasaulē, viņi saviem līdzcilvēkiem darītu labu un nevis ļaunu.4

Vecāki nedrīkst vieglprātīgi raudzīties uz savu bērnu audzināšanu, ne arī atstāt šo darbu novārtā. [22] Viņiem daudz laika vajadzētu veltīt rūpīgai to likumu izpētei, kas regulē mūsu eksistenci. Viņu pirmajam mērķim vajadzētu būt iemācīties pareizi apieties ar saviem bērniem, lai nodrošinātu tiem veselā miesā veselu garu...

Daudzi, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, ir nožēlojami nolaidīgi pret mājas pienākumiem. Tie nesaprot, cik svēts ir pienākumus, ko Dievs ir ielicis viņu rokās, – veidot bērnu raksturus tā, lai tiem būtu morāla izturība pretoties daudzajām kārdināšanām, kas sapin jauniešu kājas.5

Ir nepieciešama sadarbība ar Dievu. Kristus nelūdz Tēvu, lai mācekļus paņem no šīs pasaules, bet gan lai pasargā tos no ļauna, no padošanās kārdināšanām, ko viņi sastaps ik uz soļa. To pašu tēviem un mātēm vajadzētu lūgt par saviem bērniem. Bet vai ir pareizi lūgt Dievu un tad ļaut bērniem darīt, kā tiem tīk? Dievs nevar atturēt bērnus no ļauna, ja vecāki nesadarbojas ar Viņu. Vecākiem vajadzētu drosmīgi un priecīgi darīt savu darbu, pastā-vīgi pieliekot neatlaidīgas pūles.6

Ja vecāki uzskatītu, ka viņi nevienu brīdi nav atbrīvoti no savas nastas audzināt un skolot bērnus Dievam, ja tie darītu savu darbu ticībā, sadarbojoties ar Dievu nopietnās lūgšanās un darbā, tad tiem būtu panākumi, vadot bērnus pie Pestītāja.7

Kā savu atbildību uzņēma kāds laulāts pāris. Eņģelis nāca no Debesīm, lai dotu Caharijam un Elizabetei norādījumus gan par to, kā tiem vajadzētu audzināt savu bērnu, gan arī par darbu sadarbībā ar Dievu, lai sagatavotu vēstnesi, [23] kas pasludinās Kristus nākšanu. Kā vecākiem viņiem vajadzēja sadarboties ar Dievu, veidojot Jānī tādu raksturu, kas darītu viņu piemērotu izpildīt darbu, ko Dievs viņam bija uzticējis kā lietpratīgam strādniekam.

Jānis bija vecumā dzimis dēls. Viņš bija brīnumbērns, un vecāki varēja domāt, ka viņam ir paredzēts īpašs darbs Kunga plānā un tāpēc Kungs pats par viņu parūpēsies. Taču viņi tā nedomāja. Viņi pārcēlās uz dzīvi nomaļā vietā laukos, lai viņu dēls nebūtu pakļauts pilsētas dzīves kārdināšanām un lai viņu nemudinātu novērsties no padomiem un norādījumiem, ko viņi kā vecāki dēlam sniegs. Viņi izpildīja savu daļu, attīstot bērnā raksturu, kas noteikti būtu gatavs pieņemt mērķi, kuru Dievs viņa dzīvei bija paredzējis. Viņi svēti izpildīja savu pienākumu.8

Uzskatiet bērnus par jūsu pārvaldībā nodotu mantu! Vecākiem vajadzētu uzskatīt, ka Dievs viņiem uzticējis bērnus, lai audzinātu tos Debesu ģimenei. Māciet viņus dievbijībā un mīlestībā, jo “gudrības sākums ir tā Kunga bijāšana”. (Sal.pam. 9:10)9

Tie, kuri ir uzticīgi Dievam, atklās Viņu mājas dzīvē. Viņi savu bērnu audzināšanu uzskatīs par svētu darbu, ko tiem uzticējis Visuaugstākais.10

Vecākiem jākļūst par kristīgiem skolotājiem. Vecāki lielā mērā atstāj novārtā savu svarīgo darbu. Pamostieties, vecāki, no sava garīgā miega! Jums ir jāsaprot, ka pirmās pamācības, ko bērns saņem, viņam ir jāsaņem tieši no jums. Jums jāmāca saviem mazajiem pazīt Kristu. Šis darbs jums jāpaveic, pirms sātans ir iesējis savu sēklu viņu sirdīs. Kristus aicina bērnus, un tie ir jāved pie Viņa, audzinot čakluma, tīrības un kārtības ieradumos. [24] Kristus vēlas, lai viņi saņemtu tieši šādu disciplīnu.11

Ja vecāki nesaņemas un neierobežo sevi, lai kļūtu par gudriem un drošiem kristīgiem skolotājiem, tad viņu durvju priekšā ir grēks.12

Ir nepieciešama vienotība starp vecākiem. Vīram un sievai mājas skolas darbā jābūt cieši vienotiem. Viņiem ir jābūt delikātiem un ļoti piesardzīgiem savā runas veidā, lai neatvērtu kārdināšanu durvis, pa kurām ienāks sātans, lai iegūtu uzvaru pēc uzvaras. Viņiem ir jābūt laipniem un pieklājīgiem vienam pret otru, savā rīcībā atklājot savstarpēju, kristīgu cieņu. Katram ir jādara sava daļa, lai ienestu mājās patīkamu, veselīgu gaisotni. Bērnu klātbūtnē viņiem nedrīkst būt domstarpību.13

Katram bērnam dots īpašs skolotājs. Mātei bērnu audzināšanas darbā vajadzētu būt galvenajai. Kamēr uz tēvu gulstas nopietni un svarīgi pienākumi, mātei, gandrīz nepārtraukti atrodoties kopā ar saviem bērniem, sevišķi nenobriedušā vecumā, vajadzētu vienmēr būt viņu īpašajam skolotājam un draugam.14

Audzināšana, kas ir daudz plašāka nekā tikai pamācības. Vecākiem ir jāmācās nešauboties paklausīt Dieva balsij, kas uz viņiem runā no Viņa Vārda. Tā darot, viņi var mācīt arī saviem bērniem cieņu un paklausību vārdos un darbos. Šis ir darbs, kuru vajadzētu veikt mājās. Tie, kuri to dara, pacels sevi, saprotot, ka viņiem jāpaceļ savi bērni. Šāda audzināšana nozīmē daudz vairāk nekā tikai pamācības.15

[25] Uz labu laimi darītu darbu Dievs nepieņem. Uz labu laimi darīts darbs neizturēs tiesas pārbaudi. Kristīgiem vecākiem jāapvieno ticība un darbi. Kā Ābrahāms pavēlēja savam namam pēc sevis, tāpat arī viņiem jāpavēl savām ģimenēm pēc sevis. Standarts, kas katram tēvam un mātei jāpaaugstina, ir dots: “Tie sargā tā Kunga ceļu.” 1.Moz. 18:19 Jebkurš cits ceļš ved nevis uz Dieva pilsētu, bet nostāda postītāja ierindā.16

Lai vecāki pārbauda savu darbu. Vai vecāki pārskatīs savu bērnu audzināšanas un pamācīšanas darbu? Vai viņi apdomās, vai savu pienākumu ir veikuši pilnīgi, ticot un cerot, ka šie bērni Kunga Jēzus dienā būs līksmības kronis? Vai viņi savu bērnu labklājībai ir strādājuši tā, lai Jēzus, raugoties no Debesīm, ar Svētā Gara dā-vanu varētu svētīt viņu pūles? Vecāki, jūsu uzdevums ir sagatavot bērnus augstākajam derīgumam šajā dzīvē un godībai mūžībā!17

3. Kad sākt bērnu audzināt?

[26] Audzināšana sākas no mazotnes. Vārds “audzināšana” nozīmē vairāk nekā tikai mācības skolā. Audzināšana sākas ar zīdaini mātes rokās. Attīstot un veidojot bērna raksturu, māte viņu audzina.1

Vecāki sūta savus bērnus skolā; un, to izdarījuši, viņi domā, ka ir tos izaudzinājuši. Bet audzināt nozīmē daudz vairāk nekā daudzi domā: tas ietver bērna mācīšanu no zīdaiņa vecuma līdz bērnībai, no bērnības līdz jaunībai, no jaunības līdz brieduma gadiem. Tiklīdz bērns spēj izveidot kādu ideju, vajadzētu sākties viņa audzināšanai.2

Sāciet tad, kad prātu ietekmēt ir visvieglāk. Audzināšanas un pamācīšanas darbam vajadzētu sākties jau mazbērna vecumā, jo tad prātu ietekmēt ir visvieglāk, un sniegtās pamācības tajā iespiežas dziļi.3

Faktiski bērnus mājas skolā vajadzētu audzināt no šūpuļa līdz brieduma gadiem. Arī skolotājiem pašiem tajā jāiegūst svarīgas zināšanas, kā tas ir katrā pareizi vadītā skolā. Sevišķi mātei, kura mājās ir galvenais skolotājs, vajadzētu tur saņemt visvērtīgākās mācības savā dzīvē.4

Vecāku pienākums ir runāt patiesību... Dienu no dienas vecākiem vajadzētu Kristus skolā mācīties no Tā, kas mīl viņus. Tad stāsts par Dieva [27] bezgalīgo mīlestību mājas skolā tiks atkārtots nenobriedušajam ganāmpulkam. Pirms saprāts ir pilnībā attīstījies, bērni no saviem vecākiem var pārņemt pareizo garu.5

Izpētiet, kā audzināt bērnus agrā bērnībā. Audzināšana agrā bērnībā ir jautājums, kuru visiem vajadzētu rūpīgi izpētīt. Mums bērnu audzināšana ir jāpadara par profesiju, jo viņu glābšana lielā mērā ir atkarīga no tā, kā viņi ir audzināti bērnībā. Ja vecāki un aizbildņi vēlās, lai bērni būtu šķīsti, tiem jāuztur pašiem savas sirds skaidrība un dzīves šķīstība. Mums kā tēviem un mātēm jāaudzina un jādisciplinē pašiem sevi. Tad kā skolotāji mājās mēs varam pamācīt savus bērnus, sagatavojot viņus mūžīgajam mantojumam.6

Iesāciet pareizi! Bērni ir dārgi atpirkts Dieva īpašums. Ak, tēvi un mātes, esiet ļoti piesardzīgi, lai izturētos pret viņiem Kristum līdzīgā veidā!7

Jaunie prāti ir jāaudzina ļoti apdomīgi un saprātīgi, jo nepareizie ieradumi, kas izveidojas bērnībā un jaunībā, bieži pavada visu turpmāko dzīvi. Lai Dievs mums palīdz saprast, cik svarīgi ir audzināšanu iesākt pareizi!8

Pirmā bērna audzināšanas svarīgums. Pirmo bērnu vajadzētu sevišķi rūpīgi audzināt, jo viņš audzinās pārējos. Bērni aug, iespaidojoties no tiem, kas ir ap viņiem. Ja ar viņiem nodarbojas tādi, kas ir trokšņaini un trakulīgi, tad arī viņi kļūst skaļi un gandrīz nepanesami.9

Augs – ilustrācija bērna audzināšanai. Auga pakāpeniskā attīstība no sēkliņas ilustrē bērna audzināšanu. “Papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” Marka 4:28 [28] Tas, kurš deva šo līdzību, radīja arī niecīgo sēkliņu, ielika tajā dzīvības īpatnības un noteica likumus tās augšanai. Līdzībā mācītās patiesības kļuva par realitāti Viņa paša dzīvē. Viņš, Debesu Ķēniņš, godības Kungs, piedzima kā bērns Betlēmē un kādu laiku bija bezpalīdzīgs mazulis mātes aprūpē. Bērnībā Viņš runāja un rīkojās kā bērns, kas godā savus vecākus un paklausīgi izpilda viņu vēlēšanās. Bet, tiklīdz pamodās prāta spējas, Viņš pastāvīgi pieauga žēlastībā un patiesības atziņā.10

2. daļa. Metodes un mācību līdzekļi

4. Mācīšanas metodes

Vecākiem jāmācās valdīt pār savu namu. Tēvi un mātes savu darbu reti dara tā, kā to vajadzētu... Vecāki, vai jūs esat izpētījuši, kā jums vajadzētu valdīt, lai varētu gudri audzināt savu bērnu gribu un dziņas? Māciet jaunajām vīnstīgām vīties ap patieso Atbalstu. Nepietiek ar to, ka jūs sakāt “dari to” vai “dari šo” un tad pilnīgi aizmirstat, un nedomājat par to, ko esat likuši darīt. Sagatavojiet ceļu, lai bērns varētu priecīgi izpildīt jūsu pavēles. Māciet vīnstīgas pieķerties Jēzum... Māciet tās lūgt palīdzību no Kunga mazajās dzīves lietās, būt nomodā, lai redzētu sīkos pienākumus, kas kādam ir jāpaveic, māciet būt izpalīdzīgiem mājās. Ja jūs savus bēr-nus neaudzināsiet, tad atradīsies kāds, kas to darīs, jo sātans meklē izdevības, lai iesētu sirdīs nezāļu sēklu.1

Pieejiet savam uzdevumam ar mierīgu garu un mīlošu sirdi. Mana māsa, vai Dievs tev ir uzticējis mātes pienākumus?... Tev ir jāmācās pareizās metodes un jāapgūst taktiskums, audzinot savus mazos, lai tie varētu sargāt tā Kunga ceļus. Tev pastāvīgi ir jātiecas pēc prāta un dvēseles augstākās kultūras, lai tu savu bērnu audzināšanā un pamācīšanā varētu ienest mierīgu garu un mīlošu sirdi, lai tu vari viņus piepildīt ar šķīstām tieksmēm un attīstīt viņos mīlestību uz godīgām, tīrām un svētām lietām. Kā pazemīgs Dieva bērns mācies Kristus skolā; centies pastāvīgi pavairot savus spēkus, lai tu mājās varētu darīt [32] pilnīgu, pamatīgu darbu gan ar vārdiem, gan ar paraugu.2

Mierīga, lēnprātīga izturēšanās veida efekts. Tikai nedaudzi izprot, cik iedarbīgs ir maigs un reizē nelokāms izturēšanās veids, pat rūpējoties par zīdaini. Īgna, nepacietīga māte vai aukle rada sapīkumu bērnā uz viņas rokām, turpretī lēnprātīga pieeja nomierina mazuļa nervus.3

Teorijas ir jāpārbauda. Grāmatu lasīšanai nav lielas nozīmes, ja iegūtās atziņas nevar īstenot praktiskajā dzīvē. Un tomēr pat visvērtīgākos citu ieteikumus nevajadzētu pieņemt bez pārdomām un bez šķirošanas. Visu nevar vienādi pielāgot katras mātes apstākļiem vai katra bērna īpašajam raksturam un temperamentam. Lai māte uzmanīgi izpēta citu pieredzi, atzīmē atšķirības starp viņu un savām metodēm un tad rūpīgi pārbauda tos ieteikumus, kas patiešām liekas vērtīgi.4

Senos laikos lietotās metodes. No seniem laikiem uzticīgie Israēlā audzināšanai pievērsa lielu uzmanību. Kungs bija noteicis, ka bērniem jau no pašas mazotnes vajadzētu mācīt par Viņa labestību un diženumu, sevišķi kā tas ir atklāts Viņa likumā un Israēla vēsturē. Ar dziesmām, lūgšanām un Svēto Rakstu studijām, kas piemērotas jaunajam prātam, tēviem un mātēm vajadzēja pamācīt savus bērnus, ka Dieva likums ir Viņa rakstura izpausme un ka, uzņemot likuma principus savās sirdīs, viņu prātos un dvēselēs tiek ierakstīta Dieva līdzība. Gan skolā, gan mājās lielākā daļa mācību bija mutiskas, bet jaunieši mācījās arī lasīt ebreju rakstus. [33] Svēto Rakstu Vecās Derības pergamenta ruļļi bija atvērti viņu izpētei.5

Māciet laipni un ar mīlestību. Tēvu un māšu īpašais darbs ir mācīt savus bērnus laipni un ar mīlestību. Tiem ir jāparāda, ka viņi kā vēcāki ir tie, kas nosaka un valda, nevis ka bērni ir viņu pārvaldnieki. Bērni ir jāmāca, ka no viņiem prasa paklausību.

Nemierīgais gars dabīgi tiecas pēc ļaunā. Aktīvais prāts, ja to nenodarbinās ar kaut ko labāku, pievērsīs uzmanību tam, ko ierosinās sātans. Bērniem ir (..) jādod norādījumi, viņi ir jāvirza uz droša ceļa, jāattur no netikumiem, jāiegūst ar laipnību un jāpieņem labvēlībā.

Tēvi un mātes, jums ir darāms svinīgs darbs. Jūsu bērnu mūžīgā glābšana ir atkarīga no jūsu rīcības veida. Kā jūs varat veiksmīgi izaudzināt savus bērnus? Tikai ne rājoties, jo tas neko labu nedos. Runājiet ar saviem bērniem, parādot uzticību viņu prāta spējām. Izturieties pret viņiem laipni, maigi, mīloši. Stāstiet viņiem, ko Dievs vēlas, lai tie darītu. Stāstiet, ka Dievs gribētu, lai viņus izaudzina un pamāca būt par Viņa līdzstrādniekiem. Ja jūs darīsiet savu daļu, tad varat būt droši, ka Kungs paveiks savējo.8

Veltiet laiku pārrunām. Katrai mātei vajadzētu atvēlēt laiku, lai aprunātos ar bērniem, lai labotu viņu kļūdas un pacietīgi mācītu tiem pareizo ceļu.9

Mainiet pamācīšanas veidus. Audzinot bērnus, vislielāko rūpību vajadzētu veltīt metožu maiņai, lai nepārtraukti attīstītu augstās un cēlās prāta spējas. Tikai nedaudzi saprot prāta visbūtiskākās vajadzības [34] un to, kā virzīt pieaugošās jauniešu prāta spējas, domas un jūtas.10

Lai pirmās mācību stundas notiek brīvā dabā! Mātes, ļaujiet mazajiem spēlēties brīvā dabā, ļaujiet tiem klausīties putnu dziesmas un iepazīt Dieva mīlestību, kā tā ir izteikta Viņa skaistajos darbos. Lai tie apgūst vienkāršas mācības no dabas grāmatas un savas apkārtnes; un, prātam attīstoties, tām var pievienot un cieši nostiprināt atmiņā grāmatu zinības.11

Bērniem un jauniešiem laba nodarbošanās ir augsnes apstrāde. Tā ved viņus tiešā saskarsmē ar dabu un tās Dievu. Un, lai tiem varētu būt šī priekšrocība, mūsu skolām vajadzētu būt saistītām ar lieliem puķu dārziem un plašiem tīrumiem.

Audzināšana šādā vidē ir saskaņā ar Dieva dotajiem norādījumiem par jaunatnes izglītošanu.

Sevišķi vērtīgi tas būs nervoziem bērniem un jauniešiem, kurus mācības no grāmatām nogurdina un kuriem tās grūti atcerēties. Tie atradīs veselību un laimi, iepazīstot dabu. Gūtie iespaidi tik ātri neizgaisīs, jo būs saistīti ar lietām, kas pastāvīgi atrodas acu priekšā.12

Lai stundas ir īsas un interesantas! Ja vecāki pamatīgi darīs savu daļu, sniedzot bērniem norādījumu pēc norādījuma, priekšrakstu pēc priekšraksta, padarot savas stundas īsas un interesantas un mācot ne tikai ar vārdiem, bet arī ar paraugu, tad Kungs strādās ar viņu pūlēm un padarīs tos par prasmīgiem skolotājiem.13

“Sakiet vienkārši, sakiet bieži.” Tiem, kas audzina bērnus, vajadzētu izvairīties no garlaicīgām piezīmēm. [35] Īstā laikā sniegtām īsām pamācībām būs svētīgs iespaids. Ja jums ir jāpasaka daudz, tad nesakiet visu uzreiz. Šad un tad izteikt nedaudz saistošu vārdu būs svētīgāk, nekā izsacīt tos visus vienā reizē. Garas runas apgrūtina mazos bērnu prātus. Pārāk gara runāšana izraisa riebumu pat pret garīgām pamācībām, tāpat kā pārēšanās apgrūtina kuņģi un mazina apetīti, pat radot riebumu pret ēdienu. Ļaužu prāti var būt pārslogoti ar pārāk daudz garām un plašām runām.14

Veiciniet patstāvīgu domāšanu. Kamēr bērni un jaunieši no skolotājiem un mācību grāmatām iegūst faktu zināšanas, māciet tos pašiem iegūt atziņas un ieraudzīt patiesību. Jautājiet tiem, ko viņi iemācās, rūpējoties par augiem savā dārzā. Raugoties skaistā ainavā, jautājiet, kāpēc Dievs ir ietērpis laukus un mežus tik pievilcīgās un dažādās krāsās? Kāpēc Viņš visu nenokrāsoja tumši brūnā krāsā? Kad bērni plūc puķes, lieciet tiem padomāt, kāpēc Dievs mums ir saglabājis šo Ēdenes skaistumu? Māciet tiem dabā saskatīt visur esošos, nepārprotamos pierādījumus, ka Dievs domā par mums, māciet ieraudzīt, cik brīnišķi visas lietas ir pielāgotas mūsu vajadzībām un laimei.15

Vadiet bērna darbošanos. Vecākiem nevajadzētu domāt, ka ir nepieciešams apspiest bērna rosību, bet tiem ir jāsaprot, ka ir svarīgi vadīt un mācīt mazos pareizā virzienā. Šīs aktīvās dziņas ir līdzīgas vīnakokam, kurš, ja to nevada, lien pāri katram celmam un krūmājam un nostiprina savas stīgas pie zemiem balstiem. Ja vīnakoka zari nav trenēti meklēt piemērotu balstu, tad tie bezmērķīgi izšķiež savu enerģiju. Tā tas ir arī ar bērniem. [36] Viņi pastāvīgi ir jāmāca būt rosīgiem pareizā virzienā. Dodiet viņu rokām un prātiem darīt to, kas attīstīs viņu fiziskās un prāta spējas.16

Māciet agri būt izpalīdzīgam. Jau ļoti agri vajadzētu mācīt bērnam būt izpalīdzīgam. Tiklīdz spēks un spriešanas spējas ir pietiekami attīstītas, tam vajadzētu uzticēt pienākumus mājas darbos. Bērnu vajadzētu iedrošināt mēģināt palīdzēt tēvam un mātei, iedrošināt aizliegt un kontrolēt sevi, vispirms rūpēties par citu laimi un ērtībām nevis par savējām, meklēt izdevības, lai uzmundrinātu un atbalstītu brāļus, māsas un rotaļu biedrus, būt laipnam pret vecākiem cilvēkiem, pret neveiksminiekiem un slimajiem. Jo vairāk mājās valdīs patiesas kalpošanas gars, jo pilnīgāk tas attīstīsies bērnu dzīvē. Tie mācīsies rast prieku, kalpojot citiem un upurējot sevi viņu labā.17

Vecāki, māciet bērniem darīt Dieva gribu, uzticīgi izpildot mājas pienākumus, kas viņiem uzticēti kā ģimenes locekļiem. Tas bērniem dos visvērtīgāko pieredzi un mācīs, ka tiem nav jākoncentrē savas domas uz sevi, jādara pēc savas patikas vai jāizklaidē sevi. Pacietīgi māciet bērniem izpildīt savus pienākumus ģimenes lokā.18

Veidojiet raksturu, atkārtoti izrādot nedaudz uzmanības. Vecāki, audzinot savus bērnus, iedziļinieties mācībās, ko Dievs devis dabā! Ja jums vajadzētu izaudzēt neļķi, rozi vai liliju, kā jūs to darītu? Pajautājiet dārzniekam, ar kādiem paņēmieniem viņš katram zariņam un lapai liek tik krāšņi uzplaukt un tik simetriski un jauki attīstīties. Viņš jums pastāstīs, ka tas nav panākts [37] ar rupju un nesaudzīgu rīcību, jo tā maigos asnus tikai nolauztu. Tas notika, atkārtoti izrādot nedaudz uzmanības. Viņš aplaistīja zemi, sargāja augošos stādus no asiem vējiem un dedzinošas saules, un Dievs lika tiem uzplaukt un uzziedēt visā krāšņumā. Attieksmē pret bērniem sekojiet dārznieka metodei! Ar saudzīgu pieskārienu, ar mīlestības pilnām pūlēm centieties veidot viņu raksturus pēc Kristus rakstura parauga!19

Pievērsiet uzmanību mazām lietām. Ak, cik lielu kļūdu pieļauj bērnu un jauniešu audzināšanā, izpatīkot, izdabājot un lutinot tos! Viņi kļūst savtīgi un nemākulīgi, tiem trūkst enerģijas, lai veiktu dzīves sīkos uzdevumus. Tādi bērni nav vingrināti iegūt rakstura spēku, izpildot ikdienas pienākumus, lai arī cik vienkārši tie būtu...

Neviens nav derīgs lielam un svarīgam darbam, ja nav bijis uzticīgs, veicot dzīves sīkos pienākumus. Raksturs veidojas pakāpeniski, un pakāpeniski arī dvēsele tiek vingrināta pielikt pūles un enerģiju samērīgi uzdevumam, kas ir jāpaveic.20

Talantīgi bērni prasa lielākas rūpes. Mums vajadzētu ierakstīt bērnu prātos, ka viņi nepieder sev pašiem, lai ietu, nāktu, ģērbtos un rīkotos, kā pašiem patīk. Ja viņiem piemīt personīga pievilcība un retas dabas dotas spējas, tad audzināšanai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, lai šīs dāvanas nekļūtu par lāstu un netiktu iz-lietotas tā, ka padarītu cilvēku nespējīgu šīs dzīves realitātei un ar glaimiem, iedomību un mīlestību uz izrādīšanos arī nederīgu mūžībai.21

Atturieties no nepiemērotām piezīmēm un glaimiem. Nepievērsiet bērniem pārāk lielu uzmanību. Ļaujiet tiem mācīties pašiem sevi nodarbināt. [38] Neizstādiet viņus apmeklētāju priekšā kā atjautīgus un gudrus brīnumbērnus, bet, cik iespējams, saglabājiet viņu bērnības vienkāršību. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērni ir uzbāzīgi, pārdroši un bezkaunīgi, ir tas, ka tie ir par daudz uzteikti un slavēti un, viņiem dzirdot, ir atkārtotas viņu asprātīgās, dzēlīgās piezīmes. Centieties pārmērīgi nekritizēt, ne arī pārpludināt ar slavu un glaimiem. Sātans pārāk ātri iesēs viņu jaunajās sirdīs ļauno sēklu, un jums šajā darbā viņam nevajadzētu palīdzēt.22

Lasiet kopā ar saviem bērniem. Tēvi un mātes, centieties iegūt visu iespējamo palīdzību no mūsu grāmatām un publikācijām (Septītās dienas adventistu – tulk.piez.). Atvēliet laiku lasīšanai kopā ar saviem bērniem... Izveidojiet mājās lasīšanas brīžus, kad visiem ģimenes locekļiem jānoliek malā dienas rūpes un jāapvienojas kopīgās studijās. Pievienojoties ģimenes lasīšanas vakariem, sevišķu labumu gūs tie jaunieši, kas ir pieraduši lasīt romānus un lētas stāstu grāmatas.23

“Māciet”, nevis “stāstiet”. Vecākiem ir uzticēts lielais audzināšanas un pamācīšanas darbs, lai sagatavotu bērnus nākamajai, mūžīgajai dzīvei. Daudzi tēvi un mātes, šķiet, domā, ka savu pienākumu ir izdarījuši, apģērbjot, pabarojot savus mazos un izglītojot pēc pasaules standartiem. Vecāki ir par daudz aizņemti savās darīšanās vai izpriecās, lai padarītu bērnu audzināšanu par savas dzīves uzdevumu. Viņi necenšas audzināt savus bērnus tā, lai tie savus talantus izlietotu Pestītāja godam. Salamans neteica: “Pastāsti savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” Viņa vārdi bija: “Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” Sal.pam. 22:624

[39] Māciet paškontroli. Neviens cits cilvēkam uzticētais darbs neprasa lielākas rūpes un prasmi kā pareiza bērnu un jauniešu audzināšana. Nav spēcīgāku iespaidu par tiem, kurus saņemam savas dzīves agrīnajos gados... Cilvēka daba ir trīsdaļīga, un Salamana ieteiktā mācīšana ietver pareizu fizisko, intelektuālo un morālo spēku attīstību. Lai šo darbu veiktu pareizi, vecākiem un skolotājiem pašiem jāsaprot, “pa kādu ceļu bērnam vajadzētu iet”. Tas ietver vairāk nekā tikai grāmatu zinības un skolu pro-grammas. Tas nozīmē vingrināties sātību, brālīgu laipnību un dievbijību, kā arī izpildīt savus pienākumus pret sevi, saviem līdzcilvēkiem un pret Dievu.

Bērnu audzināšanas principiem vajadzētu atšķirties no nesaprātīgu dzīvnieku dresēšanas principiem. Lops ir tikai jāpieradina pakļauties savam saimniekam, bet bērnam jāiemāca valdīt pār sevi. Griba ir jāvingrina paklausīt saprāta un sirdsapziņas balsij. Bērns var būt tā disciplinēts, ka viņam, līdzīgi dzīvniekam, nav pašam savas gribas, ka viņa individualitāte ir pazudusi skolotāja individualitātē. Šāda audzināšana nav gudra, un tās iespaids – postošs. Šādi audzinātiem bērniem trūkst nelokāmības un lēmuma pieņemšanas spējas. Viņi nav mācīti rīkoties pēc principiem; spriešanas spējas nav nostiprinātas, tās lietojot. Cik tālu vien iespējams, katram bērnam vajadzētu mācīt pašpaļāvību. Izmēģinot dažādas spējas, viņš iemācīsies, kas ir viņa stirpās puses un kas viņā ir nepilnīgs. Gudrs skolotājs sevišķu uzmanību veltīs vājo vietu attīstībai, lai bērns varētu izveidot līdzsvarotu, harmonisku raksturu.25
_______________
1Manuskripts 5, 1896.g.
2Review and Herald, 1891.g. 15. septembris
3Pacific Health Journal, 1890.g.janvāris
4The Signs of the Times, 1882.g. 9.februāris
5Kristīgās audzināšanas pamati, 442.lpp.
6Vēstule 104, 1897.g.
7Vēstule 28, 1890.g.
8Manuskripts 33, 1909.g.
9Liecības draudzei, 1.sēj., 390.lpp.
10Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 73.lpp.
11Turpat, 146.lpp.
12Turpat, 186.,187.lpp.
13The Signs of the Times, 1896.g. 13. augusts
14Liecības draudzei, 2.sēj., 420.lpp.
15Audzināšana, 119.lpp.
16The Signs of the Times, 1896.g. 13. augusts
17Dziednieciskā kalpošana, 401.lpp.
18Review and Herald, 1896.g. 17. novembris
19Laikmetu ilgas, 516.lpp.
20Liecības draudzei, 3.sēj., 46.,47.lpp.
21The Signs of the Times, 1875.g. 9.decembris
22The Signs of the Times, 1882.g. 9.februāris
23Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 138.lpp.
24Review and Herald, 1890.g. 24. jūnijs
25Kristīgās audzināšanas pamati, 57.lpp.

5. Bībele kā mācību grāmata

Bērna pirmā mācību grāmata. Bībelei vajadzētu būt bērna pirmajai mācību grāmatai. Vecākiem no šīs grāmatas jāsniedz gudras pamācības. Dieva Vārds ir jāpadara par dzīves statūtiem. No tā bērniem ir jāmācās, ka Dievs ir viņu Tēvs, un no skaistajām Viņa Vārda mācībām tiem ir jāiegūst zināšanas par Viņa raksturu. Uzņemot sevī Bībelē atklātos principus, tiem ir jāmācās darīt taisnību un tiesu.1

Apsolījumu, svētību un rājienu grāmata. Mātei vajadzētu vienmēr uzturēt savu prātu spirgtu un glabāt tajā Dieva Vārda apsolījumus, svētības, kā arī aizliegumus, lai tad, kad viņas bērni rīkojas nepareizi, viņa varētu aizrādīt ar Dieva vārdiem un parādīt tiem, ka viņi apbēdina Dieva Garu. Māciet tos, ka Jēzus atbalstam un smaidiem ir daudz lielāka vērtība nekā visbagātāko, visslavenāko un visizglītotāko pasaules cilvēku slavas vārdiem, glaimiem vai atzinībai. Ar mīlestību, maigi un nopietni ik dienas vediet viņus pie Kristus. Jūs nekam nedrīkstat ļaut nostāties starp jums un šo lielo darbu.2

Dieva Vārda izpēte veido raksturu. Ieviešot Bībeles mācības praktiskajā dzīvē, tās ietekmē raksturu morāli un reliģiski. Timotejs mācījās un apgūto ieviesa dzīvē. Lielais apustulis bieži izjautāja viņu par Rakstu vēsturi. Viņš parādīja jauneklim nepieciešamību izvairīties no katra ļauna ceļa un stāstīja viņam, ka visus, kas ir uzticīgi un patiesi, noteikti pavadīs svētības, piešķirot tiem ticības pilnu, cēlu vīrišķību. [42] Cēla, vispusīga vīrišķība nerodas nejauši. To kā rezultātu iegūst, veidojot raksturu dzīves agrīnajos gados un mājās praktizējot Dieva likumus. Dievs svētīs visu to ticīgo pūles, kas audzina savus bērnus pēc Viņa norādījumiem.3

Bībelē Dieva mīlestība ir atklāta kā jauks temats. Ikvienā ģimenē bērni ir jāaudzina pēc tā Kunga norādījumiem un pamācībām. Ļaunās tieksmes ir jākontrolē, ļaunās rakstura īpašības jāapspiež; un bērni ir jāmāca, ka viņi ir Kunga īpašums, atpirkts ar Viņa dārgajām asinīm, un ka viņi nedrīkst veltīt savu dzīvi izpriecām un iedomībai, rīkoties pēc sava prāta un īstenot savas idejas, bet tomēr skaitīties Dieva bērni. Bērni ir jāpamāca laipni un pacietīgi. (..) Lai vecāki māca viņiem par Dieva mīlestību tādā veidā, lai tas ģimenes lokā būtu jauks un patīkams temats, un lai draudze uzņemas atbildību pabarot gan ganāmpulka jērus, gan avis.4

Bībeles stāsti iedrošina biklu bērnu. Tikai apziņa par Dieva klātbūtni var aizdzīt bailes, kas biklam bērnam padara dzīvi par nastu. Lai viņš ieraksta sava atmiņā apsolījumu: “Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj.” Ps. 34:7 Lai viņš lasa brīnišķo stāstu par Elīsu kalnu pilsētā un vareno Debesu eņģeļu pulku starp viņu un bruņoto ienaidnieka karaspēku. Lai viņš lasa, kā Pēterim, esot cietumā notiesātam uz nāvi, parādījās Dieva eņģelis; kā Dieva kalps izveda viņu drošībā, paejot garām bruņotajai sardzei, masīvajam durvīm un lielajiem dzelzs vārtiem ar tā bultām un aizbīdņiem. [43] Lai viņš lasa par notikumu jūrā, kad apcietinātais Pāvils ceļā uz tiesas un soda vietu vētras svaidītajiem kareivjiem un jūrniekiem teica šos spēcīgos iedrošinājuma un cerības vārdus: “Nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā (..) Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.” Ticot šim apsolījumam, Pāvils pārliecināja savus ceļabiedrus: “Nevienam no jums ne mats no galvas nenokritīs.” Tā viss beidzās laimīgi. Tāpēc, ka uz kuģa bija viens cilvēks, caur kuru Dievs varēja strādāt, tika pasargāti visi pagānu kareivji un jūrnieki. “Tā visi izglabās krastā.” Ap. d. 27:22-24,34,445

Šie notikumi nav uzrakstīti tikai tāpēc, lai mes lasītu un brīnītos, bet gan lai tā pati ticība, kas darbojās Viņa kalpos senatnē, varētu darboties arī mūsos. Tagad Viņš strādās ne mazāk ievērojamā veidā, ja vien atradīsies ticības pilnas sirdis, kas kalpos kā Viņa spēka kanāli.6

Esiet stipri ticībā un māciet saviem bērniem, ka mēs visi esam atkarīgi no Dieva. Lasiet tiem stāstu par četriem ebreju jaunekļiem un ierakstiet viņu prātos izpratni par iespaidu uz labu, kas atklājās Daniēla laikā, pateicoties nelokāmai uzticībai principiem.7

Padariet Bībeles mācības vienkāršas. Vecākiem jāmāca bērniem Bībeles mācības, padarot tās tik vienkāršas, ka tās var saprast bez piepūles. [44] Apstākļi var atšķirt bērnus no vecākiem un no mājām, bet bērnībā un jaunībā sniegtās pamācības būs tiem par svētību visā dzīve.8
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 108.,109.lpp.
2Review and Herald, 1885.g. 14. aprīlis
3Vēstule 33, 1897.g.
4Review and Herald, 1892.g. 25. oktobris
5Audzināšana, 255.,256.lpp.
6Manuskripts 33, 1909.g.
7Vēstule 189, 1903.g.
8Manuskripts 57, 1897.g.

6. Dabas grāmata

[45] Neizsmeļams pamācību avots. Pēc Bībeles mūsu nākamajai lielākajai mācību grāmatai vajadzētu būt dabai.1

Mazajam bērnam, kas vēl nespēj mācīties no drukātām grāmatām un ieiet skolas rutīnā, daba ir neizsmeļams pamācību un prieka avots. Sirds, kas vēl nav apcietināta saskarē ar ļauno, ātri pazīst Tā klātbūtni, kas apņem visas radītās lietas. Ausis, kuras vēl nav sabojājuši pasaules trokšņi, sadzirdēs Balsi, kas runā dabas izpausmēs. Tikpat liels prieka un pamācību avots dabas mācības būs arī vecākiem bērniem, kam pastāvīgi ir vajadzīgi tās klusie atgādinājumi par garīgo un mūžīgo.2

Mācību grāmata Ēdenē. Visa dabas pasaule ir paredzēta, lai izskaidrotu jautājumus par Dievu. Ādamam un Ievai Ēdenes mājās daba bija pilna ar dievatziņu, no tās plūda dievišķas pamācības. Viņu dzirdīgās ausis dabā saklausīja gudrības balsi. Gudrība atvēra acis, un viņi to uzņēma sirdī, jo satikās ar Dievu Viņa radītajos darbos.3

Dabas grāmata, kas viņu priekšā atklāja savas dzīvās mācības, bija neizsīkstošs norādījumu un prieka avots. Uz katras lapas mežā, uz katra akmens kalnos, uz katra saules stara, uz zemes, jūrā un debesīs bija rakstīts Dieva vārds. Ēdenes iemītnieki sarunājās gan ar dzīvo, gan nedzīvo radību – ar lapām, puķēm, kokiem un ikvienu dzīvo radījumu, sākot ar levitānu ūdeņos un beidzot ar puteklīti saules staros, – [46] uzzinot no katra viņu dzīvības noslēpumus. Dieva godība debesu padebešos, neskaitāmas pasaules savā nekļūdīgajā rotācijā, “mākoņu peldēšana” (Īj. 37:16), gaismas un skaņas, dienas un nakts noslēpumi – tie visi bija zemes pirmās skolas audzēkņu mācību priekšmeti.4

Pēc grēkā krišanas pievienotas mācības. Kaut gan pār zemi gūlās lāsts, daba joprojām palika par cilvēka mācību grāmatu. Tagad tā nemācīja tikai labo, jo visur bija redzams ļaunais, kas ar savu samaitājošo pieskārienu sabojāja zemi, jūru un gaisu. Tur, kur kādreiz bija rakstīts tikai Dieva raksturs, labā atziņa, tagad bija rakstīts arī sātana raksturs, ļaunā atziņa. No dabas, kur tagad bija rakstīta labā un ļaunā atziņa, cilvēkam bija nemitīgi jāsaņem brīdinājumi par grēka sekām.5

Daba kā ilustrācija Bībeles mācībām. Bībeles rakstnieki bieži lieto ilustrācijas no dabas; un, novērojot lietu kārtību dabas pasaulē, mēs iemantosim spēju Svētā Gara vadībā pilnīgāk saprast Dieva Vārda mācības.6

Dabas pasaule ir atslēga, ko Dievs ir ielicis cilvēkbērnu rokās, lai atslēgtu Viņa Vārda bagātību krātuvi. Neredzamo attēlo redzamais; tas, ko Dievs ir radījis, palīdz izprast dievišķo gudrību, mūžīgo patiesību un nebeidzamo žēlastību.7

Bērnus vajadzētu pamudināt meklēt dabā to, kas ilustrē Bībeles mācības, un izsekot Bībelē salīdzinājumiem no dabas. Gan dabā, gan Svētajos Rakstos tiem vajadzētu uzmeklēt visu, kas simbolizē Kristu, kā arī to, ko Viņš izmantoja, lai ilustrētu patiesību. Tā var iemācīties saskatīt Viņu kokā un vīnogulājā, lilijā un rozē, saulē un zvaigznē. [47] Tā var iemācīties dzirdēt Viņa balsi putnu dziesmās, koku šalkoņā, pērkona dārdos un jūras mūzikā. Un katrs elements dabā tiem atgādinās Viņa dārgās mācības.

Tiem, kas tā iepazīstas ar Kristu, zeme nekad nebūs vientuļa, pamesta vieta. Tā būs viņu Tēva mājas, pildītas ar Tā klātbūtni, kas reiz mājoja cilvēku vidū.8

Bībele izskaidro dabas noslēpumus. Nonākot saskarē ar dabu, bērns ieraudzīs apjukuma cēloņus. Taču viņš nevar izprast naidīgo spēku darbību. Šeit dabai vajag izskaidrotāju. Redzot, ka ļaunais ir iejaucies pat dabas pasaulē, visiem ir jāmācās tā pati sāpīgā mācība – “To ienaidnieks darījis.” Mat. 13:28

Dabas mācības pareizi var izlasīt tikai no Golgatas plūstošajā gaismā. Lai Betlēmes un krusta stāsts parāda, kā labais uzvar ļauno un kā katra mums piešķirtā svētība kļūst par pestīšanas dāvanu.

Ar ērkšķiem un dadžiem, dzelkšņiem un nezālēm ir attēlots ļaunais, kas sagrauj un izkropļo. Dziedošos putnos un plaukstošos ziedos, lietū un saules staros, vasaras vēsmās un liegajā rasā, desmit tūkstošos dabas elementu, sākot ar ozolu mežā un beidzot ar vijolīti, kas zied pie tā saknēm, ir redzama mīlestība, kas atjauno. Un daba joprojām stāsta mums par Dieva labestību.9

Mācības ideālā skolas telpā. Kā Ēdenes iemītnieki mācījās no dabas lappusēm, kā Mozus saskatīja Dieva rokrakstu Arābijas kalnos un līdzenumos un bērns Jēzus Nācaretes kalnu nogāzēs, [48] tā arī šodien bērni var mācīties no Viņa. Neredzamo attēlo redzamais.10

Attīstiet mīlestību pret dabu. Lai māte (..) atrod laiku, lai attīstītu sevī un savos bērnos mīlestību pret skaisto dabā. Lai viņa norāda uz krāšņumu, kas plešas debesīs, uz tūkstošiem skaistuma veidu, kas grezno zemi, un tad stāsta bērniem par To, kas visu ir radījis. Tā viņa var pacelt jaunos prātus pie Radītāja un pamodināt sirdīs cieņu un mīlestību pret visu svētību Devēju. Laukiem un pakalniem – dabas auditorijām – vajadzētu būt mazo bērnu klases telpām. Tās bagātībām vajadzētu būt viņu mācību grāmatai. Mācību stundas, kas tā būs ierakstītas viņu prātos, tik drīz neaizmirsīsies.

Vecāki var darīt daudz, lai savienotu savus bērnus ar Dievu, pamudinot viņus mīlēt dabu, ko Viņš tiem ir devis, un pazīt Devēja roku visā, ko viņi ir saņēmuši. Tā var jau agri sagatavot sirds augsni dārgajai patiesības sēklai, kas noteiktajā laikā izaugs un nesīs bagātīgu ražu.11

Pievienojieties putniem slavas dziesmās. Maziem bērniem vajadzētu būt sevišķi tuvu dabai. Sargiet viņus no modes važām un ļaujiet būt brīviem kā jēriem, spēlēties patīkamajā un veselīgajā saules gaismā. Rādiet tiem krūmus un puķes, vienkāršo zālāju un varenos kokus un ļaujiet iepazīt to skaisto un izsmalcināto formu dažā-dību. Māciet tiem ieraudzīt Dieva gudrību un mīlestību Viņa radītajos darbos; un, kad bērnu sirdis viļņojas priekā un pateicīgā mīlestībā, lai tie pievienojas putniem viņu slavas dziesmās.

Māciet bērniem un jauniešiem aplūkot [49] lielā Mākslinieka darbus un atdarināt to pievilcīgās īpašības savā rakstura celtnē. Kad Dieva mīlestība ir iekarojusi viņu sirdis, lai tie ienes savās dzīvēs svētuma skaistumu. Tā viņi izlietos savas spējas par svētību citiem un par godu Dievam.12

Vērsiet uzmanību no dabas uz tās Dievu. Bērniem ir nepieciešamas mācību stundas, kas viņos ieaudzina drosmi stāties pretī ļaunumam. Māciet tiem dabā saskatīt dabas Dievu, un tā viņi iepazīs Radītāju. Kā es varu vislabāk iemācīt saviem bērniem kalpot Dievam un pagodināt Viņu? Šim jautājumam vajadzētu nodarbināt vecāku prātus. Ja visas Debesis ir ieinteresētas cilvēces labklājībā, vai arī mums nevajadzētu darīt visu, kas mūsu spēkos, savu bērnu labklājības dēļ?13

Dabas izpēte stiprina prātu. Dieva godība atklājas Viņa roku darbos. Šeit atrodami noslēpumi, ko izpētot tiek stiprināts prāts. Daba var kļūt par atvērtu grāmatu tiem, kas ir izklaidējušies, lasot daiļliteratūru, un tādā veidā izšķērdējuši dārgo laiku. Visapkārt esošajos Dieva darbos viņi var izlasīt patiesību. Vienkāršajās meža koku lapās, zāles stiebros, kas noklāj zemi kā ar zaļu samta paklāju, augos un puķēs, cēlajos meža kokos, diženajos kalnos, granīta klintīs, nemierīgajā okeānā, dārgajos gaismas briljantos, kas izkaisīti debesīs, lai padarītu skaistu nakti, neizsmeļamajās saules gaismas bagātībās, mēness svinīgajā krāšņumā, ziemas aukstumā, vasaras karstumā, gadalaiku maiņā, pilnīgajā kartībā un saskaņā, ko pārvalda bezgalīgs spēks, ikviens var atrast tēmas izpētei; šeit ir jautājumi, kuri aicina uz dziļām pārdomām, aicina kādu brīdi ļauties radošu domu lidojumam.

[50] Ja vieglprātīgie un izpriecu meklētāji ļaus savām domām kavēties pie reālā un patiesā, viņu sirdis nepaliks vienaldzīgas, bet būs pildītas ar godbijību, un tie pielūgs dabas Dievu. Dieva rakstura apcere un izpēte, kā tas atklāts Viņa radītajos darbos, atvērs lauku pārdomām, atraujot prātu no zemiskām, degradējošām, spēkus atņemošām izpriecām. Radītāja raksturu mēs varam lasīt gan debesīs virs mums, gan zemē zem mūsu kājām, piepildot sirdis ar pateicību. Katrs nervs un katra sajūta atsauksies Dieva mīlestības izpausmei Viņa brīnišķajos darbos.14

Daba un Bībele bija Jēzus mācību grāmatas. Viņš (Jēzus) audzināšanu saņēma no Debesu norādītajiem avotiem: no derīga darba, no Rakstu studijām, no dabas un no dzīves piedzīvojumiem – no Dieva mācību grāmatām, kas bagātīgi sniedz pamācības katram, kas tās satver ar labprātīgām rokām, atvērtām acīm un saprotošu sirdi.15

Viņa pamatīgā Svēto Rakstu pazīšana rāda, cik čakli Viņš jaunībā ir studējis Dieva Vārdu. Turklāt Viņa priekšā bija atvērta arī Dieva radības grāmata. Visu lietu Radītājs apguva tās mācības, ko Viņa paša roka bija rakstījusi zemes, jūras un debess plašumos. Norobežojies no pasaules nesvētajiem iespaidiem, Viņš no dabas sakopoja lielu zinātnisko atziņu krājumu. Jēzus pētīja augu, dzīvnieku un cilvēku dzīvi. Kopš visagrākās bērnības Viņam bija tikai viens mērķis – Viņš dzīvoja, lai būtu par svētību citiem. [51] Tam Jēzus smēlās spēkus dabā. Pētot augu un dzīvnieku valsti, Viņam radās jaunas idejas. (..)

Mēģinot izprast visu lietu jēgu, Jēzum pavērās Dieva Vārda un darbu nozīme. Viņu pavadīja Debesu būtnes, un Viņš domāja svētas domas un uzturēja svētas attiecības ar citiem. No agras bērnības Viņš pastāvīgi pieauga garīgumā un patiesības atziņā.

Kā Jēzus ieguva izglītību, tā to var iegūt katrs bērns. Kad mēs centīsimies ar Dieva Vārda palīdzību iepazīties ar Debesu Tēvu, mums tuvosies eņģeļi, prāts tiks stiprināts un mūsu raksturs kļūs pilnīgāks un cēlāks.16

Vēlāk Jēzus izmantoja dabu savās mācībās. Lielais Skolotājs veda savus klausītājus savienībā ar dabu, lai tie varētu ieklausīties balsī, kas runā no visām radītajām lietām; un, kad viņu sirdis atmaiga un prāti kļuva uzņēmīgi, Viņš palīdzēja tiem iztulkot to skatu garīgās mācības, pie kurām kavējās viņu acis. Līdzības, Viņa iemīļotais patiesības mācīšanas līdzeklis, parāda, cik Viņa gars bija atvērts pret dabas iespaidiem un kā Viņš priecājās, iegūstot no ikdienas dzīves garīgas mācības.

Putni gaisā, lilijas uz lauka, sējējs un sēkla, gans un avis – ar tiem Kristus ilustrēja nemirstīgās patiesības. Viņš ņēma ilustrācijas arī no dzīves notikumiem, kas bija pazīstami klausītājiem – raugs, ādas trauki, pērle, zivju tīkls, pazaudētais grasis, izšķērdīgais dēls, mājas uz klints un uz smiltīm. [52] Viņa mācībās bija kaut kas, ar ko ieinteresēt katru prātu, uzrunāt katru sirdi. Pateicoties pastāvīgajiem atgādinājumiem par garīgo un neredzamo, ikdienas pienākumi, kas tika uzskatīti par smagu, jebkuras augstākas domas laupītu darbu virkni, tika atdzīvināti un padarīti cildeni.

Tā vajadzētu mācīt arī mums. Lai bērni mācās ieraudzīt dabā Dieva mīlestības un gudrības izpausmi; lai domas par Viņu saistās ar putniem, puķēm un kokiem; lai visas redzamās lietas tiem kļūst par neredzamā izskaidrotājām un visi dzīves notikumi – par dievišķajiem audzināšanas līdzekļiem.

Kad bērni šādā veidā mācās pētīt, kādu mācību sniedz katra radītā lieta un katrs dzīves piedzīvojums, parādiet tiem, ka tie paši likumi, kas pārvalda dabas parādības un dzīves notikumus, kontrolē arī mūs, ka tie ir doti mūsu labumam un ka tikai paklausībā tiem mēs varam atrast patiesu laimi un panākumus.17
_______________

7. Dabas grāmatas praktiskas mācības

[53] Dieva balss Viņa roku darbos. Visur, kur ejam, mēs dzirdam Dieva balsi un redzam Viņa roku darbu. Sākot ar svinīgajiem, dobjajiem pērkona dārdiem un vecā okeāna nemitīgo dunoņu, līdz pat priecīgajām dziesmām, kas pieskandina mežu ar meldijām, daba desmit tūkstošos balsu slavē Viņu. Uz zemes, jūrā un debesīs redzamajos brīnišķajos toņos un krāsās, kas vai nu mainās greznos kontrastos, vai saplūst saskaņā, mēs ieraugām Viņa godību. Mūžīgie kalni stāsta par Viņa spēku. Koki, kas saulē plivina savus zaļos karogus, un puķes savā izsmalcinātajā skaistumā norāda uz Radītāju. Jūras dzelmes un zemes dzīles atklāj Viņa bagātības. Tas, kas ielika okeānā pērles un starp klintīm novietoja ametistu un kriolītu, mīl skaistumu. Austrumos lecoša saule ir simbols Tam, kas ir visu savu radījumu dzīvība un gaisma. Viss spožums un skaistums, kas apņem zemi un izgaismo debesis, runā par Dievu.

Vai tad mēs, priecājoties par Viņa dāvanām, aizmirsīsim Devēju? Lai tas drīzāk pamudina mūs pārdomāt Viņa labestību un mīlestību. Lai viss, kas mūsu zemes mājās ir skaists, atgādina mums par mūsu Debesu mājām – par kristāla jūru un zaļajiem laukiem, par koku šalkām un dzīvības avotiem, par mirdzošo pilsētu un baltās drēbēs tērptajiem dziedātājiem, – par to skaistuma pasauli, kuru nevar uzzīmēt neviens mākslinieks, [54] kuru nevar aprakstīt neviena mirstīga mēle. “Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” 1.Kor. 2:91

Par Dieva mīlestību un raksturu. Mātēm nevajadzētu būt tā saistītām ar mākslīgo un apkrautām ar rūpēm, ka tās nevarētu atvēlēt laiku, lai kopā ar bērniem mācītos no Dieva lielās dabas grāmatas, ietekmējot viņu jaunos prātus ar plaukstošu pumpuru un puķu skaistumu. Cēlie koki un skaistie putni, kas slavē Radītāju ar savām priecīgajām dziesmām, stāsta viņiem par Dieva labestību, žēlastību un devību. Katra lapa un zieds ar savām dažādajām nokrāsām, piepildot gaisu ar savām smaržām, stāsta bērniem, ka Dievs ir mīlestība. Viss, kas šajā pasaule ir labs, jauks un skaists, atklāj tiem mūsu Debesu Tēva mīlestību. Dieva raksturu tie var iepazīt Viņa radītajos darbos.2

Par Dieva pilnību. Kā daba parāda atzinību Meistaram, darot vislabāko, lai padarītu zemi skaistu un atklātu Dieva pilnību, tāpat cilvēkiem vajadzētu censties atklāt Dieva pilnību, ļaujot Viņam caur tiem piepildīt savus taisnības, žēlastības un labestības nodomus.3

Par Radītāju un sabatu. Kas dod mums saules gaismu, lai zeme varētu zaļot un nest augļus? Un kas dod auglīgas lietusgāzes? Kas mums ir devis debesis, sauli un zvaigznes? Kas jums ir devis saprātu un kas sargā jūs dienu no dienas? (..) Ik reizi, kad paskatāmies uz pasauli, mēs saņemam atgādinājumus par Dieva vareno roku, [55] kas to ir izsaukusi esamībā. Debess jums virs mūsu galvām un ar zaļu paklāju klātā zeme zem kājām atsauc atmiņā Dieva spēku un arī Viņa mīlošo laipnību. Viņš varēja radīt brūnu vai melnu zāli, bet Dievs mīl skaistumu, un tāpēc Viņš mums ir piešķīris skaistas lietas, ko aplūkot. Kurš varētu nokrāsot puķes tik smalkos toņos, kādos Dievs tās ir ietērpis? (..)

Nav labākas mācību grāmatas par dabu. “Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.” Lūk. 12:27 Lai bērnu domas kavējas pie Dieva. Šī iemesla dēļ Dievs mums ir devis septīto dienu un atstājis to par piemiņas zīmi Viņa radītajiem darbiem.4

Paklausība likumam. Tas pats spēks, kas uztur dabu, darbojas arī cilvēkos. Tie paši lielie likumi, kas vienādi vada zvaigznes un atomus, kontrole cilvēku dzīvi. Likumi, kas pārvalda sirdsdarbību, regulējot dzīvības straumes plūsmu organismā, ir varenā Saprāta likumi, kuru pakļautībā atrodas dvēsele. No Viņa rodas dzīvība. Tikai saskaņā ar Viņu var atrast tās patieso darbības lauku. Visiem Viņa radījumiem nosacījumi ir vienādi – dzīvība tiek uzturēta, saņemot dzīvību no Dieva, dzīve tiek izlietota saskaņā ar Radītāja gribu. Pārkāpt Viņa likumus – fiziskos, garīgos vai morālos – nozīmē atteikties no saskaņas ar Universu, radīt disonansi, anarhiju, drupas.

Tam, kas to saprot, atveras visa daba; pasaule ir mācību grāmata, dzīve ir skola. Cilvēka savienība ar dabu un Dievu, likuma vara visā Universā, pārkāpuma sekas [56] – tas viss noteikti ietekmē prātu un veido raksturu. Tās ir mācības, kas mūsu bērniem ir jāapgūst.5

Citas mācības no dabas likumiem. Kopjot zemi, uzmanīgs strādnieks pamanīs, ka viņa priekšā atveras necerētas dārgumu krātuves. Neviens nevar būt veiksmīgs zemkopis vai dārzkopis, neņemot vērā dabā ieliktos likumus. Ir jāizpēta katra atsevišķā auga īpašās vajadzības. Dažādu dzimtu augi pieprasa dažādu augsni un kopšanu, un panākumus nodrošina pakļaušanās katra auga dzīvības likumiem.

Rūpība, kas nepieciešama, augus pārstādot, kad pat nevienu saknes galiņu nedrīkst saspiest vai noraut, rūpes par jaunajiem stādiem, apgriešana un laistīšana, sargāšana no sala naktī un no saules dienā, nezāļu ravēšana, slimības un kaitēkļi, augu veidošana – tas viss ne tikai atklāj svarīgas mācības par rakstura attīstību, bet arī darbojas kā attīstības līdzekļi. Tas sniedz visbūtiskākās mācības, attīstot rūpīgumu, pacietību un uzmanību pret sīkumiem, kā arī mācot paklausīt likumiem.

Pastāvīgā saskare ar dzīvības noslēpumiem un dabas pievilcību, kā arī maigums, kas tiek pamodināts, kalpojot šai skaistajai Dieva radībai, uzmundrina prātu un attīra un padara cildenu raksturu. Un apgūtas mācības sagatavo strādnieku veiksmīgāk apieties ar citiem cilvēkiem.6

Mācības no sēklas sēšanas. Līdzība par sējēju un sēklu izsaka dziļu garīgu mācību. Sēkla simbolizē principus, kas iesēti sirdi, un tās augšana – rakstura attīstību. Šajā vietā jūs mācību varat padarīt praktisku. Bērni var sagatavot zemi [57] un iesēt sēklu. Viņiem strādājot, vecāki vai skolotāji var tiem stāstīt par sirds dārzu, kurā iesēta laba vai slikta sēkla. Kā dārzs jāsagatavo fiziskās sēklas sēšanai, tā arī sirds jāsagatavo patiesības sēklai. Augam augot, var turpināt meklēt sakritības starp fizisko un garīgo sēšanu.7

Sējot sēklu zemē, var mācīt par Kristus nāvi, augam augot – patiesību par augšāmcelšanos.8

Sirds dārzam ir nepieciešama kopšana. Apstrādājot augsni, nepārtraukti var kaut ko mācīties. No neapstrādāta zemes gabala neviens negaida, ka tas reiz nesīs ražu. Augsnes sagatavošanā, sēklas sēšanā un labības audzēšanā jāpieliek uzcītīgs, neatlaidīgs darbs. Tā tam vajadzētu būt arī garīgajā sēšanā. Sirds dārzs ir jākopj. Dvēsele ir jāsalauž nožēlā. Ļaundabīgie augi, kas nomāc labos, ir jāizravē. Kā augsni, kas noaugusi ar ērkšķiem un dadžiem, var iegūt tikai ar uzcītīgu darbu, tā sirds ļaunās tieksmes var uzvarēt tikai ar nopietnām pūlēm Kristus vārdā un spēkā.9

Pieaugt žēlastībā. Stāstiet saviem bērniem par Dieva brīnumdarošo spēku. Studējot lielo dabas mācību grāmatu, Dievs iespaidos viņu prātus. Zemnieks uzar zemi un iesēj sēklu, bet viņš nevar likt sēklai augt. Viņam jāpaļaujas uz Dievu, ka Viņš darīs to, kas cilvēka spēkos nav iespējams. Kungs sēklā ieliek savu dzīvības spēku, liekot tai uzdīgt. Viņa uzraudzībā dzīvības dīglis izlaužas cauri cietajam apvalkam, kas to apņem, un aug, lai nestu augļus. [58] Vispirms parādās stiebrs, tad vārpa un tad brieduši graudi vārpā. Stāstot bērniem par Dieva darbu, ko Viņš paveic sēklā, viņi mācās noslēpumu par pieaugšanu žēlastībā.

Pacelties pāri videi. Amerikā dabā aug ūdensrozes. Šīs skaistās rozes izaug tīras, neaptraipītas, pilnīgas, bez neviena bojājuma. Tās izaug no sārņu masas. Es sacīju savam dēlam: “Es gribu, lai tu pacenstos noplūkt šo rozi cik vien iespējams tuvu saknei. Es gribu, lai tu kaut ko iemācītos.”

Viņš izvilka pilnas rokas ar ūdensrozēm, un es paskatījos uz tām. To kātiņos bija daudz atvērtu kanālu, un, tā kā tie ieguva barības vielas no tīrajām smiltīm upes dibenā, tad izauga šķīsts un neaptraipīts zieds. Augs atsacījās no sārņiem. Nekas nešķīsts viņu neietekmēja, bet tas attīstījās savā šķīstumā.

Tieši tā mums jāaudzina jaunieši šajā pasaulē. Lai viņu sirdis un prāti tiek apgaismoti, kas ir Dievs, kas ir Jēzus Kristus un kādu upuri Viņš pienesa mūsu labā. Lai viņi uzsūc šķīstumu, tikumību, žēlsirdību, laipnību, mīlestību un atturību; lai tie smeļ to no visa spēka Avota.11

Mācības uzticībā un pacietībā. “Bet prasi dzīvniekiem, tie tevi pamācīs, un debesu putniem, tie tev pavēstīs, (..) un jūras zivis tev to izstāstīs.” “Dodies pie skudrām, (..) novēro viņu rīcību.” “Skatieties uz putniem.” “Ņemiet vērā kraukļus.” Īj. 12:7,8; Sal.pam. 6:6; Mat. 6:26; Lūk. 12:24

Mums nav tikai jāpastāsta bērnam par šiem Dieva radījumiem. Dzīvniekiem pašiem ir jābūt viņu skolotājiem. [59] Skudras māca pacietību un čaklumu, neatlaidību, pārvarot šķēršļus, tālredzību nākotnē. Putni ir jaukās uzticības mācības skolotāji. Mūsu Debesu Tēvs gādā par tiem; bet tiem jāsavāc barība, jāvij ligzdas un jāaudzina savi mazuļi. Katru brīdi putni ir pakļauti ienaidniekam, kas grib tos iznīcināt. Tomēr cik priecīgi tie dodas savā darbā! Cik prieka pilnas ir viņu mazās dziesmas!

Dziesminieks skaisti apraksta Dieva rūpes par meža dzīvniekiem: “Augstie kalni ir par mājokli kalnu kazām, un klintis āpšiem par patvērumu.” Ps. 104:18 Viņš liek strautiem burbuļot dziļumos starp kalniem, kur mājo putni un “dzied koku zaros dziesmas”. (Ps. 104:12) Visi meža un kalnu dzīvnieki ir daļa no Viņa lielās saimes. Viņš atver savu roku un apmierina “katra dzīva radījuma ilgas”. (Ps. 145:16, angļu tulk.)12

Kukaiņi māca strādīgumu. Čaklā bite sniedz saprātīgajiem cilvēkiem paraugu, kuru būtu labi atdarināt. Šie kukaiņi ievēro pilnīgu kārtību un stropā nepieļauj nevienu dīkdieni. Bites izpilda tām norādīto darbu ar tādu intelektu un rosību, kas ir ārpus mūsu saprašanas. Gudrais vīrs aicina mūs pievērst uzmanību zemes sīkajām lietām: “Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies! Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā.” Sal.pam. 6:6 “Skudras, nespēcīga tauta, un tomēr viņas vasarā sakrāj sev barību ziemai.” Sal.pam. 30:25 No šiem mazajiem skolotājiem mēs varam mācīties uzticības mācību. Ja mēs ar tādu pašu čaklumu pilnveidotu spējas, [60] ar kurām visgudrais Radītājs mūs ir apveltījis, cik lielā mērā palielinātos mūsu derīgums! Dieva acs ir pār vismazāko Viņa radījumu; vai tad Viņš neuzlūkos cilvēku, kas veidots pēc Viņa līdzības, un neprasīs no viņa atbilstošus pārskatus par visiem labumiem, ko Viņš tam ir devis?13
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 54.,55.lpp.
2The Signs of the Times, 1875.g. 5.augusts
3Vēstule 47, 1903.g.
4Manuskripts 16, 1895.g.
5Audzināšana, 99.,100.lpp.
6Turpat, 111.,112.lpp.
7Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 142.lpp.
8Audzināšana, 111.lpp.
9Turpat
10Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 124.,125.lpp.
11Manuskripts 43a, 1894.g.
12Audzināšana, 117.,118.lpp.
13Liecības draudzei, 4.sēj., 455., 456. lpp.

3. daļa. Skolotāju izglītošana

8. Nepieciešama sagatavošanās

[63] Dīvaini nevērīgi izturas pret mātes sagatavošanos. Bērna pirmā skolotāja ir māte. Vislielākās uzņēmības un visātrākās attīstības posmā viņa audzināšana lielā mērā atrodas mātes rokās. Viņai pirmajai ir dota iespēja veidot labu vai ļaunu raksturu. Mātei vajadzētu saprast šīs iespējas vērtību un vairāk kā jebkuram citam skolotājam vajadzētu būt apmācītai izmantot to cik vien labi iespējams. Tomēr nav neviena cita, kura sagatavošanai pievērš tik maz uzmanības. Lai atbalstītu to, kura ietekme audzināšanā ir visspēcīgākā un sniedzas vistālāk, velta vismazāk sistemātisku centienu.

Nepieciešama rūpīga, pamatīga sagatavošanās. Tie, kam ir uzticētas rūpes par maziem bērniem, pārāk bieži nezina viņu fiziskās vajadzības; viņi maz zina par veselības likumiem un attīstības principiem. Arī rūpēties par bērnu mentālo un garīgo attīstību šie cilvēki nav labāk sagatavoti. Viņi var būt skoloti vadīt biznesu vai spīdēt sabiedrībā; viņi var sasniegt apbrīnas vērtus panākumus literatūrā vai zinātnē; bet par bērnu audzināšanu tiem ir maz zināšanu.1

Arī uz tēviem gulstas atbildība audzināt bērnus gan pirmajos dzīvības gados, gan arī vēlāk, un abiem vecākiem vissvarīgākais ir rūpīgi un pamatīgi sagatavoties. Pirms uzņemties iespēju būt par tēvu un māti, vīrietim un sievietei vajadzētu iepazīties ar fiziskās attīstības likumiem – ar fizioloģiju un higiēnu, ar grūtniecības laika īpatnībām, ar iedzimtības likumiem, [64] sanitāriju, pareizu apģērbu, kustībām, slimību ārstēšanu; vecākiem vajadzētu arī izprast prāta attīstības un morālās audzināšanas likumus. (..)

Audzināšana nekad nepaveiks to, ko tā varētu un ko tai vajadzētu paveikt, kamēr pilnībā netiks izprasts vecāku darba svarīgums un kamēr viņus neizglītos veikt savu svēto pienākumu.2

Vecākiem vajadzētu pētīt dabas likumus. Viņiem vajadzētu iepazīt cilvēka ķermeni. Viņiem ir jāsaprot dažādu orgānu funkcijas, to attiecības un savstarpējā atkarība. Viņiem vajadzētu pētīt, kāda saistība ir starp garīgajiem un fiziskajiem spēkiem un kādi ir nosacījumi katras spējas veselīgai darbībai. Uzņemties vecāku pienākumus bez šādas sagatavotības ir grēks.3

“Kurš ir piemērots?” Vecāki tiešām var jautāt: “Kurš ir piemērots šim uzdevumam?” Piemērots ir vienīgi Dievs, un, ja tie neņem Viņu vērā, nemeklē Viņa palīdzību un padomu, viņiem patiešām nav cerības izpildīt šo uzdevumu. Bet ar lūgšanām, Bībeles izpēti un nopietnu dedzību no savas puses vecāki var gūt sekmes šajā svarīgajā pienākumā, un par izlietoto laiku un pieliktajām pūlēm tiem simtkārtīgi atlīdzinās. (..) Gudrības avots, kur tēvs un māte var smelties visas nepieciešamās zināšanas šajā jomā, ir vienmēr pieejams.4

Brīžiem sirds var būt gatava krist mazdūšībā, bet dzīvajai apziņai par briesmām, kas apdraud mīļo mazuļu tagadnes un nākotnes laimi, vajadzētu pamudināt kristīgus vecākus vēl nopietnāk meklēt palīdzību no spēka un gudrības avota. Tai vajadzētu padarīt viņus piesardzīgākus, apņēmīgākus, mierīgākus, bet reizē arī stingrākus, rūpējoties par dvēselēm, par kurām būs jāatbild.5

[65] Audzinot bērnus, ir jāizprot Dieva griba. Vecākiem nav attaisnojuma, ja tie neiegūst skaidru izpratni par Dieva gribu, lai varētu paklausīt Viņa valstības likumiem. Tikai tā tie var tuvināt savus bērnus Debesīm. Mani brāļi un māsas, jūsu pienākums ir izprast Dieva prasības. Kā jūs varat mācīt saviem bērniem Dieva ceļus, ja paši nezināt, kas labs un kas ļauns, ja jūs nesaprotat, ka paklausība nozīmē mūžīgu dzīvību un nepaklausība – mūžīgu nāvi?

Izprast Dieva gribu – to mums vajadzētu padarīt par savas dzīves uzdevumu. Tikai tad, ja tā darām, mēs varam audzināt savus bērnus pareizi.6

Norādījumiem bagātā Dieva rokasgrāmata. Vecāki nevar pareizi izpildīt savus pienākumus, ja viņi Dieva Vārdu nepadara par savas dzīves vadoni, ja nesaprot, ka tiem katras dārgās dvēseles raksturs ir jāveido un jāaudzina tā, lai tā pēcgalā derētu mūžīgai dzīvei.7

Norādījumiem pārpilnajai Bībelei vajadzētu būt vecāku mācību grāmatai. Ja viņi audzina savus bērnus pēc šiem priekšrakstiem, tad tie ne tikai vada mazo kājas pa pareizo taku, bet arī izglīto sevi savam vissvētākajam pienākumam.8

Vecāku darbs ir svarīgs un nopietns; viņiem uzliktie pienākumi ir lieli. Bet, ja tēvs un māte rūpīgi pētīs Dieva Vārdu, tie atradīs tajā daudz norādījumu un dārgu apsolījumu, kas doti viņiem ar noteikumu, ka vecāki savu darbu veiks uzticīgi un labi.9

Noteikumi vecākiem un bērniem. Dievs ir devis noteikumus gan bērnu, gan vecāku vadīšanai. Šiem noteikumiem ir precīzi jāpaklausa. Bērniem nedrīkst [66] izdabāt un atļaut domāt, ka viņi drīkst sekot savām pašu vēlmēm, neprasot padomu vecākiem. (..)

No likumiem, kurus Dievs devis bērnu un vecāku vadīšanai, nedrīkst būt nevienas grēcīgas novirzes. Dievs sagaida, ka vecāki sniegs saviem bērniem tādu izglītību, kas ir saskaņā ar Viņa Vārda principiem. Ticība un darbi ir jāsavieno. Viss, ko dara mājas un skolas dzīvē, ir jādara pareizi un kārtīgi.10

Pie bauslības un liecības. Ja mājas audzināšanas darbā īsteno visu, ko Dievs ir paredzējis, tad tas pieprasa, lai vecāki būtu čakli Rakstu pētnieki. Viņiem ir jābūt lielā Skolotāja skolēniem. Dienu no dienas uz viņu lūpām ir jābūt mīlestības un laipnības likumam. Viņu dzīvēm ir jāatklāj žēlastība un patiesība, kas bija redzama viņu Parauga dzīvē. Tad svētota mīlestība savienos bērnu un vecāku sirdis, un jaunā paaudze izaugs nostiprināta ticībā un iesakņota un nopamatota Dieva mīlestībā.

Ja Dieva griba un ceļi kļūs par Septītās dienas adventistu vecāku gribu un ceļiem, tad viņu bērni izaugs, lai mīlētu un godātu Dievu un paklausītu Viņam. Sātans nespēs valdīt pār viņu prātiem, jo tie būs audzināti uzlūkot Kunga Vārdu kā visaugstāko un katru savu piedzīvojumu pārbaudīs pie bauslības un liecības.11

Ja esat bijuši nolaidīgi, izpērciet laiku. Vecākiem vajadzētu pētīt Dieva Vārdu sevis un savu ģimeņu dēļ. Diemžēl pārāk bieži tā nenotiek, un daudzi bērni izaug nemācīti, neprasmīgi un nesavaldīgi. Vecākiem tagad vajadzētu darīt visu, kas viņu spēkos, [67] lai izpirktu savu nolaidību un nodrošinātu saviem bērniem vislabāko ietekmi.12

Pētiet Rakstus, vecāki! Esiet ne tikai Vārda klausītāji, bet arī darītāji. Audziniet savus bērnus saskaņā ar Dieva standartu!13

Vadošais princips: kā saka Kungs? Visu vecāku pienākums ir audzināt savus bērnus tā Kunga ceļos. Tas nav darbs, ar kuru var niekoties vai nolikt malā, nepiedzīvojot Dieva nepatiku. Mēs neesam aicināti izšķirt, kā rīkoties citiem vai kā visvieglāk gūt sekmes, bet gan – kā saka Kungs? Neviens viltus ceļš nevar ne vecākiem, ne bērniem nodrošināt mieru, laimi un gara dusu. Bet, ja sirdī valda dievbijība, savienota ar mīlestību uz Jēzu, tad būs miers un prieks.

Vecāki, atveriet Dieva Vārdu Tā priekšā, kas lasa jūsu sirdis un katru noslēpumu, un jautājiet: “Ko saka Raksti?” Tam ir jābūt jūsu dzīves principam. Tie, kas mīl dvēseles, neklusēs, redzot, ka tās ir briesmās. Mēs esam pārliecināti, ka, apejoties ar cilvēku prātiem, gudrus uz izglābšanos vecākus var padarīt un uzturēt tikai un vienīgi Dieva patiesība.14

Individuāla sagatavošanās. Ja vispār ir kāds pārāks pienākumu postenis, kas pieprasa prāta attīstību un kur intelektuālajiem un fiziskajiem spēkiem ir vajadzīgs veselīgs tonis un enerģija, tad tā ir bērnu audzināšana.15

Ņemot vērā mātes individuālo atbildību, katrai sievietei vajadzētu attīstīt līdzsvarotu prātu un skaidru raksturu, kas atspoguļo tikai patieso, labo un skaisto. Sieva un māte var saistīt pie savas sirds vīru un bērnus ar neatslābstošu mīlestību, [68] kas atklājas lēnprātīgos vārdos un pieklājīgā izturēšanās veidā. Un parasti ir tā, ka bērni viņu atdarina.16

Mātes, tas ir jūsu svēts pienākums. Mana māsa, Kristus tev ir uzticējis svētu darbu – mācīt saviem bērniem Viņa baušļus. Lai tu būtu piemērota šim darbam, tev pašai jādzīvo paklausībā visiem Viņa priekšrakstiem. Ievēro modri katru vārdu un darbu. Visuzcītīgāk sargi savus vārdus. Uzvari sava rakstura straujumu; jo nepacietība, ja tā izpaudīsies, palīdzēs ienaidniekam padarīt mājas dzīvi bērniem nepatīkamu un nemīlīgu.17

Darbs, sadarbojoties ar dievišķo. Mātes, lai jūsu sirdis ir atvērtas saņemt Dieva norādījumus, vienmēr paturot prātā faktu, ka, saskaņojoties ar Dieva gribu, jums jāizdara sava daļa. Jums sevi jāieceļ gaismā un jāmeklē gudrība no Dieva, lai jūs varētu zināt, kā rīkoties, lai jūs varētu atzīt Dievu par savu darba vadītāju un lai jūs saprastu, ka esat strādnieki kopā ar Viņu. Lai jūsu sirdis pārdomā Debesu lietas! Attīstiet savus Dieva dotos talantus, veicot pienākumus, kurus Dievs jums kā mātēm ir uzlicis, un strādājiet, sadarbojoties ar dievišķajiem spēkiem. Strādājiet saprātīgi, un, “vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu”. 1.Kor. 10:3118

Mātei vajadzētu nodot sevi un savus bērnus līdzjūtīgā Pestītāja gādībai. Nopietni, pacietīgi, droši un bez bailēm viņai vajadzētu censties pilnveidot savas spējas, lai, audzinot savus bērnus, viņa varētu pareizi izmantot prāta augstākos spēkus. Mātes augstākajam mērķim vajadzētu būt - sniegt saviem bērniem tādu izglītību, ko atzīst Dievs. Ja viņa ķersies pie darba ar gudrību [69], tad saņems spēku izpildīt savu daļu.19

Mātei vajadzētu izjust savu vajadzību pēc Svētā Gara vadības, lai viņai būtu īsta pieredze, paklausot Kunga ceļiem un gribai. Tad caur Kristus žēlastību viņa var būt gudra, lēnprātīga un mīloša savu bērnu skolotāja.20

Ja esat sākuši nepareizi. Vecākiem, kuri sākuši audzināt nepareizi, es saku: nekrītiet izmisumā! Jums jābūt patiesi atgrieztiem pie Dieva. Jums ir vajadzīgs patiess, Dieva Vārdam paklausīgs gars. Jums savos ieradumos un praksē ir jāizdara noteikta reforma, saskaņojot savu dzīvi ar Dieva likuma glābjošajiem principiem. Ja jūs tā darīsiet, tad jums būs Kristus taisnība, kas caurstrāvo šo likumu, jo jūs mīlat Dievu un atzīstat Viņa likumu kā Viņa rakstura norakstu. Patiesa ticība Kristus nopelnam nav iedoma. Tam, ka jūs savā dzīvē un raksturā ieviešat Kristus īpašības un audzināt un pamācāt savus bērnus, neatlaidīgi cenšoties paklausīt Dieva likumiem, ir visaugstākā nozīme. Visos savos audzināšanas plānos jums vajadzētu vadīties pēc “tā saka tas Kungs”. (..)

Nāciet Dieva priekšā dziļā un patiesā nožēlā. Iesāciet gadu, (..) nopietni meklējot Dievu, lai iegūtu žēlastību, garīgu izšķiršanas spēju ieraudzīt trūkumus pagātnes rīcībā. Nožēlojiet Dieva priekšā, ka esat atstājuši novārtā mājas misionāra darbu.21

Šī ir jūsu uzticības diena, jūsu atbildības un iespējas diena. Drīz pienāks jūsu norēķina diena. Veiciet savu darbu ar nopietnām lūgšanām un uzticīgām pūlēm. Māciet saviem bērniem, ka viņu priekštiesība ir katru dienu saņemt Svētā Gara kristību. Lai Kristus izlieto jūs kā savu izpalīdzīgo roku Viņa nodomu īstenošanā. [70] Ar lūgšanu palīdzību jūs varat iegūt pieredzi, kas jūsu kalpošanai bērnu labā piešķirs ideālus panākumus.22

9. Aicinājums sevi pilnveidot

[71] Ir nepieciešama pastāvīga izaugsme. Mātes darbs ir tāds, ka tas pieprasa pastāvīgu izaugsmi viņas pašas dzīvē, lai viņa savus bērnus varētu vadīt uz augstākiem un arvien augstākiem sasniegumiem. Bet sātans kaļ plānus, lai iegūtu gan vecāku, gan bērnu dvēseles. Mātes ir atrautas no saviem mājas pienākumiem un rūpīgas mazuļu audzināšanas, lai kalpotu sev un pasaulei.1

Ja nav cita iemesla, tad vismaz savu bērnu dēļ mātēm vajadzētu attīstīt savu intelektu, jo viņas savā darbā nes lielāku atbildību nekā karalis savā tronī. Tikai nedaudzas mātes izjūt viņām uzliktā pienākuma nastu un saprot, kādus rezultātus viņas var panākt savā īpašajā darbā, ja pacietīgi un pamatīgi pūlēsies pilnveidot sevi.

Vispirms mātei vajadzētu attīstīt un pakļaut stingrai disciplīnai visas prāta spējas un sirds jūtas, lai viņai nebūtu izkropļots un vienpusīgs raksturs un lai viņa neatstātu savu trūkumu un dīvainību pēdas bērnos. Daudzas mātes ir jāpamodina ieraudzīt noteikto vajadzību pēc izmaiņām viņu nodomos un raksturos, lai viņas varētu godprātīgi veikt pienākumus, kurus labprātīgi ir uzņēmušās, uzsākot laulības dzīvi. Ja sieviete piešķir pareizu uzmanību šiem jautājumiem, kas skar cilvēces likteni, tad viņas derīguma joma var paplašināties un viņas ietekme palielināties līdz gandrīz neierobežotai pakāpei.2

Lai jūsu gudrība un prasmes pastāvīgi pieaug. Ja mātes vēlas pieaugt gudrībā un spējās, tad viņām vairāk nekā citiem ir jāpieradina sevi [72] domāt un analizēt. Tās, kas būs neatlaidīgas šajā virzienā, drīz sapratīs, ka ir apguvušas spējas, kurās viņas sevi uzskatīja par nepilnīgām. Viņas mācās pareizi veidot savu bērnu raksturus. Šim darbam veltīto centienu un pārdomu rezultāts būs redzams bērnu paklausībā, vienkāršībā, atturībā un šķīstībā. Šis rezultāts bagātīgi atalgos visas pieliktās pūles.

Dievam patiktu, ja mātes pastāvīgi censtos pilnveidot gan prātu, gan sirdi. Viņām vajadzētu saprast, ka mātei ir darbs Dieva druvā, audzinot un pamācot savus bērnus. Un, jo pilnīgāk viņas var attīstīt savus spēkus, jo prasmīgākas tās kļūs savā vecāku pienākumā.3

Vecākiem ir jāpieaug intelektuāli un morāli. Mātes pienākums ir attīstīt prātu un uzturēt šķīstu sirdi. Viņai vajadzētu savai intelektuālajai un morālajai izaugsmei izmantot visus līdzekļus, kas tai pieejami, lai viņa varētu būt piemērota pilnveidot savu bērnu prātus.4

Vecākiem pastāvīgi jābūt mācekļiem Kristus skolā. Viņiem ir vajadzīga enerģija un spēks, lai Kristus vienkāršībā varētu mācīt Dieva ģimenes jaunākajiem locekļiem atzīt Viņa gribu.5

Kristīgās kultūras brīnišķais spēks. Vecāki vēl nav pamodušies, lai saprastu kristīgās kultūras brīnišķo spēku. Vēl ir patiesības raktuves, kurās ir jāstrādā un kuras dīvainā kārtā ir atstātas novārtā. Šī bezrūpīgā vienaldzība nesaņem Dieva atzinību. Vecāki, Dievs aicina jūs uz šo jautājumu raudzīties svaidītām acīm. Līdz šim jūs esat bijuši pavirši un virspusēji. [73] Uzsāciet savu ilgi novārtā atstāto darbu, un Dievs sadarbosies ar jums. Ielieciet savā darbā visu sirdi, un Dievs palīdzēs jums pilnveidoties. Sāciet ar evaņģēlija ienešanu mājas dzīvē.6

Mēs tagad esam Dieva darbnīcā. Daudzi no mums ir neaptēsti akmeņi no akmeņlauztuvēm. Bet, kad Dieva patiesība nāk mums palīgā, tiek atņemta katra nepilnība, un mēs esam sagatavoti, lai spīdētu kā dzīvi akmeņi Debesu templī, kur būsim ne tikai svēto eņģeļu, bet arī paša Debesu Ķēniņa sabiedrībā.7

Mērķis – pilnība. Mātes, vai jūs neiztiksiet bez nederīgā, mazsvarīgā darba, kas lemts iznīcībai? Vai jūs necentīsieties tuvoties Dievam, lai darbā, kas būs tikpat nezūdošs kā mūžība, jūs varētu vadīt Viņa gudrība, un Viņa žēlastība pavadīt? Lai jūsu mērķis būtu izaudzināt bērnus ar pilnīgu raksturu! Atcerieties, ka tikai tādi redzēs Dievu. (..)

Daudzi vecāki atstāj novārtā Dieva doto darbu. Tie paši ir tālu no šķīstuma un svētuma un neredz savu bērnu trūkumus tā, kā redzētu, ja viņu acis būtu uzlūkojušas un apbrīnojušas Kristus rakstura pilnību.8

Kā kļūt ideālai mātei. Mātei un sievai nav jāieslīgst garlaicīgajā mājsaimniecības darbā, bet jāatrod laiks, lai lasītu, vispusīgi izglītotos, lai būtu sava vīra sabiedrotā un lai uzturētu saikni ar attīstībā esošajiem bērnu prātiem. Lai viņa gudri izmanto savas tagadējās iespējas ietekmēt savus dārgos izvēlēties augstāku dzīvi. Lai māte atrod laiku, lai padarītu dārgo Glābēju par savu ikdienas pavadoni un tuvu draugu. Lai viņa atvēl laiku Dieva Vārda studijām un arī kādu brīdi, [74] lai izietu ar bērniem laukā un mācītos par Dievu no Viņa darbu skaistuma.

Lai viņa uztur sevī priecīgu garastāvokli un dzīvesprieku. Neveltiet visu laiku bezgalīgai šūšanai, bet padariet vakarus par jaukiem sadraudzības brīžiem, par ģimenes atkalapvienošanos pēc dienas pienākumiem. Daudzi vīri tādā veidā tiktu pamudināti priekšroku dot mājas, nevis klubu vai bāru sabiedrībai. Daudzus zēnus tas atturētu no ielas un veikalu stūriem. Daudzas meitenes būtu pasargātas no vieglprātīgiem, neceļos vedošiem draugiem. Mājas ietekme uz vecākiem un bērniem būtu tāda, kādu Dievs to ir paredzējis, – svētība mūža garumā.9

Padoms mātēm – gūstiet panākumus mājas dzīvē. Jums nevajadzētu sekot savām tieksmēm. Jums vajadzētu būt ļoti uzmanīgām, lai visās lietās rādītu pareizu paraugu. Neesiet kūtras. Pamodiniet savus dusošos spēkus. Ar savu gādību un izpalīdzību kļūstiet nepieciešamas saviem vīriem. Esiet viņiem par svētību visās lietās. Uzņemieties pienākumus, kurus ir būtiski veikt. Izpētiet, kā ar degsmi paveikt parastos, neinteresantos, vienkāršos, bet visnepieciešamākos pienākumus, kas attiecas uz mājas dzīvi. (..)

Centieties padarīt mājas dzīvi laimīgu. Sievas un mātes postenis nozīmē vairāk nekā jūs domājat. (..) Jums ir jāpārzina ģimenes dzīves kultūra un jāiegūst pieredze mājas dzīvē. Jums ir vajadzīga daudzveidība, rosība, visnopietnākās pūles, gribasspēka attīstība, ko šī dzīve pieprasa.10

Vecāki, kas ir pārāk aizņemti. Daudzi vecāki sūdzas, ka viņiem ir ļoti daudz ko darīt un ka neatliek laika, lai pilnveidotu sevi, audzinātu bērnus [75] praktiskai dzīvei vai mācītu tiem, kā kļūt Kristus ganāmpulka jēriem.11

Vecākiem savs prāts ir jāapbruņo pret grēku, lai izsargātos no tā, kas ne tikai sagraus viņus pašus, bet arī pārnesīs sāpes un visa veida bēdas un ļaunumu uz viņu pēcnācējiem. Pareizi audzinot sevi, vecākiem jāmāca bērniem Debesu pamatlikumi.12

Vecākiem vajadzētu laipni uzklausīt padomu. Kamēr vecāki guļ bezdievīgā vienaldzībā, sātans bērnu sirdīs sēj sēklu, kas uzdīgs, lai nestu nāves ražu. Tomēr šādi vecāki bieži apvainojas par padomu, kas norāda uz viņu kļūdām. Tie rīkojas tā, it kā gribētu saviem padomdevējiem jautāt, kādas viņiem ir tiesības jaukties viņu bērnu darīšanās. Bet vai viņu bērni nav arī Dieva bērni? Kā Viņš vērtē viņu pienākuma ļaunprātīgu nepildīšanu? Kādu attaisnojumu šie tēvi un mātes piedāvās, kad Viņš jautās tiem, kāpēc viņi ir laiduši pasaulē bērnus un tad ļāvuši tiem būt par izsmieklu sātana kārdināšanām?13

Esiet gatavi uzklausīt citu padomus. Nedomājiet, ka tā nav jūsu brāļu un māsu darīšana, kā jūs izturaties pret saviem bērniem un kā jūsu bērni uzvedas.14

Ieguvums no padomdošanas sapulcēm. (Piezīme. Šeit ir norāde uz darbu grupās telts sanāksmēs.) Dievs mūsu rokām ir uzticējis vissvētāko darbu, un mums ir jāsanāk kopā, lai saņemtu norādījumus, kas mūs sagatavos veikt šo pienākumu. (..) Mums ir jāsatiekas un jāsaņem dievišķais pieskāriens, lai mēs varētu saprast, kāds ir mūsu darbs mājās. Vecākiem ir jāsaprot, [76] kā viņiem mājas svētnīcā ir jāaudzina un jāskolo savi dēli un meitas, lai, izejot no tās, tie būtu sagatavoti spīdēt kā gaisma pasaulē.15

Šādas telts nometnes mums var palīdzēt labāk izprast savus mājas pienākumus. Šeit vajadzētu apgūt mācības par darbu, kuru Kungs gribētu, lai mūsu māsas paveic savās mājās. Viņām ir jāmācās piekopt laipnu valodu, runājot ar vīru un bērniem. Viņām vajadzētu izpētīt, kā viņas var palīdzēt katram ģimenes loceklim pakļauties Dieva kārtībai. Lai tēvi un mātes saprot, ka viņu pienākums ir padarīt māju jauku un patīkamu un ka paklausību neiegūst ar bāršanos un draudiem. Daudziem vecākiem vēl ir jāmācās, ka ar dusmu uzplūdiem neko labu nevar paveikt. Daudzi neņem vērā vajadzību runāt ar bērniem laipni. Viņi neatceras, ka šie mazie ir dārgi atpirkti un iegūti Kunga Jēzus īpašumā.16