No 1795. gada līdz 1835. gadam Ziemeļamerikā notika Otrā lielā reliģiskā atmoda. Baptistu draudzes loceklis Viljams Millers, draugu izaicināts, sāka pētīt Bībeli, lai spētu pamatot savu ticību. Pēc divu gadu intensīvām studijām viņa uzmanību piesaistīja pravietojums Daniela grāmatas 8. nodaļas 14. pantā par 2300 dienām jeb pravietiskajiem gadiem. Veicot pētījumus un aprēķinus, viņš secināja, ka 2300 gadi beidzas 1844. gadā, kas ir viņa dzīves laikā. Viljams Bībelē minēto "svētnīcas šķīstīšanu" interpretēja kā Zemes šķīstīšanu jeb Jēzus Kristus Otro nākšanu un pasaules galu.

Sākotnēji Millers nevēlējās dalīties ar saviem atklājumiem, tomēr pamazām sāka par tiem runāt ar draugiem, līdz beidzot sāka tos sludināt publiski, un viņam pievienojās liels skaits sekotāju. 1844. gada 22. oktobrī vairāki desmiti tūkstošu stāvēja un gaidīja Jēzus atnākšanu, kas pārvērtās notikumā, kuru sauc par Lielo vilšanos.

Kad noteiktajā datumā Kristus nebija atnācis, agrīnie adventisti meklēja iemeslu, līdz saprata, ka Daniela 8:13-14 pravietojums norāda nevis uz notikumiem virs zemes, bet gan Debesīs – Debesu svētnīcā, kur Kristus ir uzsācis Salīdzināšanas dienu jeb izmeklēšanas tiesu, tipoloģiski ņemot ēnas kalpošanas interpretāciju 3. Mozus 16. nodaļā. Ticīgo grupa atklāja, ka tā ir norāde, ka Kristus kā Augstā priestera kalpošana Debesu svētnīcā noslēgsies ar redzamu Kristus Otro atnākšanu – adventi – uz šo Zemi, tomēr precīzs datums nav norādīts. Šī cerība agrīnos adventistus bija mudinājusi uzsākt misijas darbību, lai šo vēsti aiznestu līdz tālākajiem pasaules nostūriem.

Septītās dienas adventistu nosaukumu šī konfesija ieguva 1860. gadā ar domu, ka Dievam ir svarīgi, ka Viņa ļaudis ievēro visus desmit Dieva baušļus, tostarp bausli par sabatu nedēļas septītajā dienā – sestdienā, un gaida Kristus atnākšanu – adventi (no latīņu adventus). Par adventistu devīzi tapa trīs eņģeļu vēsts no Atklāsmes grāmatas 14:7-12. 1863. gadā adventistu draudze sasauca pirmo Ģenerālkonferences sesiju un kļuva par oficiālu konfesiju.

Pats sākums septītās dienas adventistu denominācijai bija Amerikas Savienotajās Valstīs. Tad 19. gs. otrajā pusē adventistu misionāri ieradās Eiropā. Ievērojami to centri izveidojās Vācijā un Anglijā.

Uz Rīgu 1895. gadā no Hamburgas tika nosūtīts misionārs Johans Perks, kurš sāka izplatīt adventistu literatūru (pārsvarā vācu valodā). Drīz vien daži atsaucās adventes vēstij un tika kristīti. Paralēli šajā pat gadā viņa brālis Gerhards Tallinā veidoja adventistu draudzi.

Ludvigs Konradi nodibināja pirmo adventistu draudzi Rīgā. Pirmie adventisti Rīgā pulcējās dzīvoklī Nometņu ielā 10.

Cariskajā Krievijā pirms 1907. g. Septītās dienas adventistu draudzes un to misijas darbība tika uzskatīta par nelegālu. Vairākkārt adventistiem nācās piedzīvot policijas iejaukšanos dievkalpojumos, dzīvokļu kratīšanas, literatūras konfiskācijas un pat sludinātāju arestus. Vispasaules draudzes vadība (Ģenerālā konference) bija nolēmusi izvērst plašāku misijas darbību cariskās Krievijas teritorijā, un šīs misijas vadīšanai uz Rīgu tika nosūtīts Jūliuss Bethers. Tieši Rīga kļuva par Septītās dienas adventistu centru Krievijā.

Pēc 1905. g. revolūcijas notikumiem Krievijas valdība mīkstināja savus noteikumus, tostarp attiecībā uz adventistiem. Tie varēja legāli pulcēties un tiem atļāva izdot laikrakstu "Ciānas Sargs" latviešu valodā. Bethers rakstīja lūgumu iekšlietu ministram P. Stolipinam atļaut Septītās dienas adventistu reģistrāciju un saņēma pozitīvu atbildi.

Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijas teritorijā jau bija dibinātas adventistu draudzes Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Valkā, Jelgavā, Cēsīs, Valmierā, Stāmarienē un trīs draudzes Rīgā. 1912. gadā tika uzcelts pirmais adventistu dievnams cariskās Krievijas teritorijā – Liepājā. Šajā laikā tika sagatavoti pirmie latviešu adventistu sludinātāji, kas aktīvi iesaistījās draudzes darbībā – Jēkabs Šneiders, Augusts Zommers, Jānis Sproģis, Jānis Driķis, Jānis Birziņš un citi. Draudzes locekļi aktīvi iesaistījās adventistu literatūras izplatīšanā novados, kur vēl nebija neviena adventista.

1915. gadā valsts iestādes pieprasīja Septītās dienas adventistu vadības centra evakuāciju, jo Rīgai tuvojās kara frontes līnija. Tika sarauti kontakti ar Hamburgu. Aizliedza "Ciānas Sarga" izdošanu. Tomēr arī šajā laikā neapstājās adventes vēsts pasludināšana. Daudzi šo vēsti izdzirdēja un to pieņēma bēgļu nometnēs Krievijā, citi labprāt to klausījās, noguruši no kara, tepat Latvijā. Tika pat dibinātas jaunas draudzes – Aizputē (1916), Rūjienā (1916), Ārciemā (1916), Popē (1917) un Vaiņodē (1917).

Valkā Jēkaba Šneidera vadībā tika atsākta laikraksta „Adventes Vēstnesis” izdošana.

Tika dibināta Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienība, kad tika apvienotas kopā līdz tam Latvijas teritorijā esošo Baltijas un Daugavas draudžu savienību organizatoriskās struktūras. Par savienības prezidentu tika ievēlēts Jēkabs Šneiders. 1922. g. par draudžu savienības prezidentu tika ievēlēts Kārlis Sutta.

Tika dibināta Baltijas ūnija, kurā ietilpa draudžu savienības Latvijā un Igaunijā, kā arī Lietuvas misijas lauks. Šajā pašā gadā tika dibināta Baltijas ūnijas misijas skola Sužos, kas bija skola, kur varēja iegūt nepabeigtu vidējo izglītību ar garīgo apmācību. Šeit savu izglītību ieguva nākamie adventistu sludinātāji.

Tika uzcelts dievnams Rīgā Brīvības ielā 11 (tagad Baznīcas ielā 12a).

Latvijā pastāvēja trīs draudžu savienības – Kurzemes, Vidzemes un Rīgas. Kurzemes draudžu savienību no Jelgavas vadīja savienības prezidents Aleksandrs Eglītis, Vidzemes draudžu savienību no Cēsīm (vēlāk no Daugavpils) vadīja Kārlis Sutta, bet Rīgas draudžu savienību vadīja Hermanis Linde. 1937. gadā tās visas atkal tika apvienotas vienā draudžu savienībā ar draudžu savienības prezidentu Jāni Oltiņu. Neatkarīgās Latvijas laikā bez laikraksta „Adventes Vēstnesis" tika izdots arī laikraksts „Ciānas Sargs", kuru vēlāk pārdēvēja par „Mūsu Laikmets", žurnāls „Adventes jaunatnes vadonis dzīvē un darbā", krievu valodā žurnāls „Обзор мировых вопросов", kā arī citi misijas izdevumi, sabatskolas materiāli, dažādas grāmatas. Adventisti aktīvi nodarbojās ar grāmatu izplatīšanu un jaunu draudžu dibināšanu.

Kārļa Ulmaņa kabinets ierobežoja adventistu draudzes darbību. Tika slēgta Baltijas konferenču ūnija kā nevēlama ārvalstu organizācija. Bija arī plāns slēgt Septītās dienas adventistu draudžu savienību, pārtraucot adventistu draudžu darbību Latvijā. Tomēr šis nodoms netika īstenots. Tā vietā nāca rīkojums veikt adventistu draudžu pārreģistrāciju. Līdz draudžu pārreģistrācijai 1936. gadā Latvijā pastāvēja 59 adventistu draudzes. Pēc draudžu pārreģistrācijas 1936. g. tika noteikts, ka draudzē ir jābūt ne mazāk kā 50 draudzes locekļu. Latvijā palika 29 adventistu draudzes, no kurām 8 Rīgā. Visas mazās draudzes tika apvienotas ar lielākām. Ar valsts rīkojumu tika slēgti visi adventistu laikraksti, izņemot "Adventes Vēstnesi". Nebija ļauts laikrakstā informēt par adventistu misijas aktivitātēm un draudžu izaugsmi.

Sužu misijas skolas izglītības līmenis tika pielīdzināts ģimnāzijas izglītībai, lai gan tās nolūks bija vairāk vērsts uz audzēkņu vispusīgu garīgu audzināšanu un sagatavotību dzīvei. Tomēr mainījās valsts vara. Skolu 1940. g. padomju vara slēdza un paņēma tās ēkas Sarkanās armijas vajadzībām. Sužos līdz pat 1994. g. pastāvēja karaspēka daļa.

1943. g. kongresā par Latvijas draudžu savienības prezidentu tika ievēlēts Ernests Klotiņš. Otrā pasaules kara laikā daudzi adventisti bija piedzīvojuši īpašu Dieva apsardzību, lai gan bija notikuši arī zaudējumi. Nodega Jelgavas draudzes dievnams, tomēr brīnumainā kārtā ugunsgrēkos nebija cietis Valmieras draudzes nams, kā arī sapulču vieta Rēzeknes draudzei. Nebija daudz arī kara darbības dēļ bojā gājušo draudzes locekļu.

Padomju varas atjaunošanas laikā Septītās dienas adventistu draudzei nācās saskarties ne tikai ar reliģijai naidīgu gaisotni, bet arī ar represijām. Apcietinājumā 1949. g. nonāca Latvijas draudžu savienības prezidents E. Klotiņš, savienības sekretārs A. Mednis, sludinātāji D. Platonovs, J. Seņavskis un H. Driķis, kā arī atsevišķi draudzes locekļi. Draudzes nams (tagad Rīgā, Baznīcas 12a) tika atņemts un padarīts par F. Dzeržinska vārdā nosaukto milicijas kultūras namu. Baptistu draudzei tika atņemts draudzes nams Rīgā J. Kupalas (Vīlandes) ielā 9, un tas piešķirts adventistiem. Valsts rīkojās ar draudžu īpašumiem, neprasot atļauju to īpašniekiem. Turklāt draudzēm bija jāmaksā valstij īre par pašu dievnama lietojumu, jo tie visi skaitījās valsts īpašums.

Ar Septītās dienas adventistu Vissavienības Maskavas centra nozīmējumu par draudžu savienības vadītāju ar Reliģisko kultu pilnvarotā atļauju tika iecelts Arvīds Čolders. Savus pienākumus viņš godprātīgi pildīja, lai gan pastāvēja vesela virkne padomju valsts noteikto ierobežojumu reliģiskajā darbībā. Nebija atļauta publiska evaņģelizācija, grāmatu un laikrakstu izdošana, Bībele nebija nopērkama grāmatu veikalos, jaunu draudžu dibināšana nebija atļauta, dievkalpojumos nebija pieļaujama solo un duetu uzstāšanās, kori bija atļauti, bet nebija ļauts tajos piedalīties dziedātājiem no citām draudzēm. Sabatskolā runāt drīkstēja tikai oficiāli apstiprināts sabatskolas vadītājs. Sabatskolas nodarbības laikā neapstiprinātiem runātājiem nebija atļauts uzdot jautājumus un sniegt uz tiem atbildes. Tomēr arī padomju gados Septītās dienas adventistu draudze spēja rast spēku Kristū un pastāvēt zem bezdievīgās propagandas spiediena. Lai gan pastāvēja lieli ierobežojumi veikt misijas darbību un pat garīgi audzināt pašu bērnus, draudze ne tikai spēja saglabāt savu eksistenci, bet pat atrast jaunus draudzes locekļus.

Reāli tika likvidēta Septītās dienas adventistu draudžu vadības organizācija Latvijā. No saviem vadītāja pienākumiem tika atbrīvots Arvīds Čolders. Valsts Drošības komiteja veica kratīšanu draudžu savienības birojā Rīgā Kupalas ielā 9, konfiscēja līdzekļus un dokumentus. Tiešo draudzes vadību uzņēmās ateistiskās valsts Reliģisko kultu lietu pilnvarotais, kurš atradās tiešā Valsts drošības komitejas pakļautībā un pēc saviem ieskatiem varēja atcelt vai iecelt draudžu sludinātājus, manipulējot ar draudžu darbību.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitos gados adventistu draudžu pārvaldes lietas valsts Reliģisko kultu lietu padome uzticēja vadīt Latvijas septītās dienas adventistu draudzes mācītājam Jānim Oltiņam. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitiem gadiem pamazām mīkstinājās valsts varas attieksme pret reliģijas organizācijām. Rīgas 1. apvienotajā draudzē uzstājās ar uzrunām adventistu viesi no ārvalstīm, to skaitā arī Vispasaules Septītās dienas adventistu Ģenerālās konferences vadītāji Roberts Pirsons un Nils Vilsons.

Tika atjaunota Baltijas konferenču ūnija un ievēlēts prezidents Valdis Zilgalvis. Pēc adventistu Latvijas draudžu kongresa Rīgā tika atjaunota Latvijas draudžu savienība un ievēlēts tās prezidents Viktors Geide. Par Baltijas ūnijas sekretāru kļuva Ēriks Galenieks.

Pirmo reizi Rīgā notika Bībeles seminārs evaņģēlista Džeka Kolona vadībā. Pēc semināra sekoja kristības. Bija jūtams liels garīgs pacēlums. Vislielākās kristības Latvijā tika piedzīvotas pēc ASV evaņģēlista Keneta Mitleidera vadītā Bībeles semināra Rīgā Kongresu namā 1992. gadā, kad draudzei pievienojās ap 500 jaunu draudzes locekļu. Deviņdesmito gadu vidu dēvē par semināru laiku. Ikvienā pilsētā, kur novadīja Bībeles semināru, varēja dibināt jaunu draudzi. 1992. gadā tika izdots adventistu dziesmu krājums "Jaunās kokļu skaņas".

Latvijas valsts atgrieza atpakaļ adventistiem dievnama ēku Baznīcas ielā 12a, bet ēka Kupalas (Vīlandes) ielā 9 tika atpakaļ baptistu draudzei. Kopš tā laika Rīgā Baznīcas ielā 12a atrodas ne tikai Septītās dienas adventistu draudžu savienības un Baltijas ūnijas biroji, bet arī Rīgas 1., 2., 4. un Korintas draudžu telpas. Tika dibināta izdevniecība "Patmos" ar Baltijas ūnijas padomes lēmumu.

Tika atjaunots ikmēneša laikraksts "Adventes Vēstis". Redaktore Tatjana Tomsone.

Latvijas draudžu savienības kongresā par savienības prezidentu tika ievēlēts Viesturs Reķis. Kopš 2004. g. kongresa draudžu savienības prezidents tiek saukts par bīskapu.

Šī gada 8. jūnijā tika noslēgts Latvijas Republikas un Septītās Dienas Adventistu Latvijas draudžu savienības līgums. Šī līguma izpildei un juridiskā statusa nostiprināšanai Saeima pieņēma "Septītās Dienas Adventistu Latvijas draudžu savienības likumu", kas stājās spēkā 2007. gada 1. maijā. Septītās dienas adventisti Latvijā tika iekļauti starp septiņām tradicionālajām konfesijām.

Par Latvijas Draudžu savienības bīskapu ievēl Vilni Latgali.

Nozīmīgākie notikumi desmitgadē:

• Trīs misionāri no Latvijas pirmo reizi piedalās plašā evaņģelizācijas projektā Zambijā.

• Uzsākts Imantas Kopienas centra projekts, piesaistot Ģenerālkonferences atbalstu.

• Izveidota Komunikāciju nodaļas komanda un ierīkota moderna studija.

• Izveidota Lūgšanu nodaļa un stiprināta lūgšanu kalpošana.

• Sagatavota un izdota jaunā adventistu Dziesmu grāmata.

• Sadarbībā ar augstskolām Ukrainā un Serbijā izveidotas teoloģijas bakalaura studiju programmas.

• Veikta Rīgas Centrālā adventistu dievnama rekonstrukcija un ēka nodota ekspluatācijā.

2019. gada 9. augustā mācības divu gadu klātienes programmā uzsāka astoņi studenti. 2021. gadā Covid-19 pandēmijas ietekmē tika ieviesta divu gadu neklātienes programma, kas darbojas joprojām.

Par Latvijas draudžu savienības bīskapu ievēlēja Imantu Ģipsli. Šī paša gada augustā izdota jaunā dziesmu grāmata.

2024. gada 30. septembrī SDA Latvijas draudžu savienības padome kopā ar 6. draudzes Ietekmes centra komandu un LDS Īpašumu komiteju lēma par 485 000 EUR iegādāties nekustamo īpašumu Kurzemes prospektā 15, Rīgā. Darījums tika izpildīts un noslēdzās 23. oktobrī.

2026. gadā aprit 130 gadi kopš pirmās adventistu draudzes dibināšanas Latvijā. Šobrīd Latvijā pastāv 50 Septītās dienas adventistu draudzes, bet Rīgā ir 4 latviešu un 3 krievu adventistu draudzes.