Visi jaunumi

Mans apmetnis

04.09.2017 Adventist Review 12 min lasīŔanas laiks

Saskaroties ar izaicinājumiem dzÄ«vē un kalpoÅ”anā. "Tad Elija gāja tam (ElÄ«zam) garām un uzmeta viņam savu apmetni. Un viņŔ atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam lÄ«dzi." (1.Ķēniņu 19:19, 20) Daži saka, ka ikvienam cilvēkam ir kāds aicinājums. Ikvienam ir kāda lieta, kas paredzēta, lai viņŔ to darÄ«tu, bet es nekad tā Ä«sti nejutos uz kaut ko aicināta.

Saskaroties ar izaicinājumiem dzÄ«vē un kalpoÅ”anā
Ā 
"Tad Elija gāja tam (ElÄ«zam) garām un uzmeta viņam savu apmetni.Ā Un viņŔ atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam lÄ«dzi." (1.Ķēniņu 19:19, 20)
Ā 
Daži saka, ka ikvienam cilvēkam ir kāds aicinājums. Ikvienam ir kāda lieta, kas paredzēta, lai viņŔ to darÄ«tu, bet es nekad tā Ä«sti nejutos uz kaut ko aicināta.
Ā 
Atceros, kā savā pēdējā vidusskolas gadā centos saprast, kas bÅ«s mana specializācija koledžā. Es domāju par visiem dažādajiem priekÅ”metiem un lietām, ko biju iemācÄ«jusies savas izglÄ«tÄ«bas laikā, bet nekas mani tā Ä«paÅ”i neuzrunāja.
Ā 
Tad es atcerējos kādu mazu lietu: desmitajā klasē mums reiz bija kāda apbrÄ«nojama aizvietojoŔā skolotāja, kura mums mācÄ«ja par acs anatomiju un fizioloÄ£iju. Man tas ļoti patika. Tā bija vienÄ«gā reize, kad man patieŔām patika zinātne.
Ā 
Visbeidzot es izvēlējos bioloÄ£iju, plānojot kļūt par optometristu. Bet sev par lielu vilÅ”anos, tas nebija mans "aicinājums". Es nebiju radÄ«ta, lai kļūtu par zinātnieku. Izlēmu vienu gadu palikt pie tā, bet es zināju, ka man ir jāmaina sava specializācija.
Ā 
Bet protams!
Ā 
Pirmajā koledžas gadā, es it kā no jauna atklāju savu mÄ«lestÄ«bu uz mÅ«ziku, kad pirmo reizi spēlēju orÄ·estrÄ«. Mani tas aizrāva! Tuvojoties gada beigām, mans orÄ·estra vadÄ«tājs pat ierosināja man padomāt par specializēŔanos mÅ«zikā.Ā 
Ā 
Bet protams! Kā gan es varēju neiedomāties par mÅ«ziku? Es biju piedalÄ«jusies katrā ansamblÄ« pamatsoklas laikā un vidusskolā.Ā 
Ā 
Bet vai tas bija mans aicinājums? SalÄ«dzinājumā ar citiem, kas specializējās mÅ«zikā, vairāki apdāvināti mÅ«ziÄ·i tam piegāja daudz nopietnāk nekā es. Es nebiju pilnÄ«bā parliecināta, ka tas ir priekÅ” manis.Ā 
Ā 
Pirms sākās mans otrais mācību gads, es mājās iztaujāju savu bijuŔo mūzikas skolotāju. Tā rezultātā, es uzsāku izglītību. 
Ā 
MÅ«zikas izglÄ«tÄ«ba. Es nekad nebiju iedomājusies par mācīŔanu, taču tas vismaz sniedz kaut nedaudz lielāku droŔību, kā tikai bÅ«t priekÅ”nesumu sniedzējai. Ir vērts pamēģināt, es domāju.Ā 
Ā 
Un te nu es esmu, mÅ«zikas skolotāja. Dažādu apstākļu un piedzÄ«vojumu sakritÄ«bas dēļ (kuri ir pārāk daudz, lai tos pieminētu), es ticu, ka Dievs vēlas, lai es bÅ«tu skolotāja.Ā 
Ā 
Bet ir nedaudz savādi, ka es teicu: "Es nekad nebūtu domājusi kļūt par skolotāju."
Ā 
Ja jÅ«s padomājat par visiem sev zināmajiem skolotājiem, pat tiem, kuri vēl joprojām studē koledžā, visdrÄ«zāk, ka lielākais vairums no viņiem jau pirms koledžas zināja, ka viņi vēlas mācÄ«t. Pieņemot, ka tā viņiem ir Ä«stā vieta, viņi dodas uz studijām, pārņemti ar radoŔām idejām, kuru ir vairāk, nekā es varētu saskaitÄ«t. Viņi uzreiz atrod draugus skolotājus, un viņu prātā jau ir izplānots pat viņu klases dizains. Vai esat kādreiz ievērojuÅ”i, ka daudziem skolotājiem ir lÄ«dzÄ«gas personÄ«bas iezÄ«mes?Ā 
Ā 
Un tad biju es, 19 gadu vecumā atklājot, ka varbūt, tikai varbūt, es varētu būt skolotāja. Es jutos tik neiederīga.
Ā 
Bet manā mÅ«zikas izglÄ«tÄ«bas ceļojumā es studēju, es apguvu, es augu. Tas man sniedza izaicinājumus un lika man sevi novērtēt. Protams, bija brīži, kad es apÅ”aubÄ«ju savas spējas. Reizēm es jautāju, vai es tieŔām to spēŔu. Es zināju, ka nekad nebūŔu tāds mÅ«ziÄ·is, kurÅ” spēj iegaumēt veselu koncertu. Es zināju, ka mana balss nebija solista materiāls. Lai arÄ« kāds bÅ«tu mans talants, citiem mÅ«ziÄ·iem tas bija vēl lielāks. Man bija jāpieņem fakts, ka varbÅ«t man jāatrodas aizmugurē, nevis skatuves centrā. Tas bija grÅ«ti.Ā 
Ā 
Bet es biju pārliecināta par vienu: Dievs mani vadÄ«ja kaut kur, gatavojot mani darbam, kurÅ” atbilstu to dotÄ«bu komplektam, kādu ViņŔ manÄ« redzēja. Kāda iemesla dēļ, neskatoties visu, kas notika, ikreiz, kad apÅ”aubÄ«ju savus talantus, tomēr ticēju, ka ViņŔ to visu priekÅ” manis nokārtos. Esmu par to pateicÄ«ga.Ā 
Ā 
Es domāju, ka mana izugsme koledžas gados bija liela, bet man nebija ne jausmas, cik daudz izaugsmes vēl ir priekŔā. PatiesÄ«bā, darbs Asoltonas Adventistu Akadēmijā, ir licis manām zināŔanām padziļināties tik daudz lÄ«meņos. LÄ«dz brÄ«dim, kamēr sāku tur strādāt, es neapjautu, ka Dievam priekÅ” manis ir lielāki plāni, nekā man paÅ”ai priekÅ” sevis. Tas kļuva skaidrāks pēdējo mēneÅ”u laikā.Ā 
Ā 
Å ajā vasarā man tika izteikts piedāvājums, kādu nebiju gaidÄ«jusi. Man pajautāja, vai es nevēlētos nomainÄ«t savu atbildÄ«bas lÄ«meni no "ansambļa vadÄ«tāja" uz "mÅ«zikas vadÄ«tāju", uzņemoties atbildÄ«bu par visu plānoÅ”anu, darbu ar studentiem, un pievienojot vēl deviņas jaunas klases savam patreizējam grupu sarakstam.Ā 
Ā 
Piedāvājums mani nobiedēja. Man vienmēr ir bijis grÅ«ti apzināties savus sasniegumus. Man likās neērti domāt, ka esmu kaut ko sasniegusi. Vadot ansambli, es vienmēr vēlējos, lai uzmanÄ«ba tiek pievērsta studentiem un viņu talantiem, nevis man paÅ”ai.Ā 
Ā 
Un tāpēc dabiski, ka viena no manām pirmajām domām, kad mani aicināja kļūt par vadÄ«tāju, bija: "es"? Ko es esmu tādu paveikusi, lai viņi domātu, ka esmu piemērota Å”im darbam? Ko viņi manÄ« tādu redz, ko es pati neredzu? Esmu mācÄ«jusi tikai divus gadus. Vēl ir tik daudz kas jāapgÅ«st. Vai esmu tam gatava? Tas likās tik daudz, un es jutos apjukusi.Ā 
Ā 
Viss par apmetņiem
Ā 
1.Ķēniņu grāmatā, 19. nodaļā mēs tiekam iepazÄ«stināti ar ElÄ«zu. Tiek uzskatÄ«ts, ka viņŔ iespējams nāk no diezgan bagātas Ä£imenes, jo ir minēts, ka viņam piederēja vismaz desmit pāri vērÅ”u. Bet viņu nesastop kaut kur malā vai mājās, bet kopā ar lauka strādniekiem. Neskatoties uz savu turÄ«bu, viņŔ strādā kopā ar lauka strādniekiem. ViņŔ parāda, ka ir strādÄ«gs un atbildÄ«gs, viņa darbs ir izveidojis viņa raksturu.Ā 
Ā 
Kāds komentētājs raksta: "Es domāju, ka ir interesanti piezÄ«mēt, cik daudzi BÄ«beles lielie vÄ«ri tika aicināti Ä«paÅ”ai kalpoÅ”ana pēc tam, kad jau bija parādÄ«juÅ”i spēju un vēlmi strādāt, un kur tie bija arÄ« parādÄ«juÅ”i uzticÄ«bu un godÄ«gumu. Mozus ganÄ«ja Jetrus, sava sievastēva ganāmpulku. Dāvids rÅ«pējās par sava tēva avÄ«m. Pēteris bija zvejnieks. Pāvils nodarbojās ar telÅ”u taisīŔanu. Kungs pats bija galdnieks pēc amata, ko viņam bija iemācÄ«jis viņa tēvs Jāzeps."
Ā 
Ir bÅ«tiski piezÄ«mēt, cik daudziem no Å”iem cilvēkiem sākotnēji bija tādas paÅ”as domas, kā man. Mozus, Dāvids, Pēteris, Pāvils un daudzi citi bija stāvoklÄ«, kur tie iespējams, Å”aubÄ«jās par savām spējām, un noteikti bija kādi citi, kas brÄ«nÄ«jās, kāpēc viņiem uzticēts Å”is uzdevums. Tomēr Dievs pazina viņu sirdis. Caur Viņu tie kļuva par vislabākajiem lÄ«deriem.Ā 
Ā 
Tomēr ElÄ«za ir mazliet atŔķirÄ«gs. Kādu dienu, kad viņŔ strādāja, pēkŔņi no nekurienes uzrodas Elija, neko viņam nesakot. ViņŔ vienkārÅ”i uzmet viņam ap pleciem savu apmetni un aiziet. Elijam nebija nekas jāsaka. ElÄ«za saprata.Ā 
Ā 
Man gribētos teikt, ka ElÄ«za bija tāds pats kā es, apÅ”aubot, vai viņŔ ir piemērots tādam uzdevumam, un viņu biedēja doma, ka kādu dienu viņam bÅ«s jāieņem Elijas vieta. VarbÅ«t dziļi iekÅ”ienē viņam bija Ŕādas bažas, taču BÄ«bele to neatklāj. TiklÄ«dz Elija uzmet viņam savu apmetni, ElÄ«zas ticÄ«ba uzplaukst, un viņŔ zina, kas tieÅ”i ir jādara.Ā 
Ā 
Nekavējoties, nekavējoties ElÄ«za atstāj savus vērÅ”us un skrien pakaļ Elijam. Nebija nekādas vilcināŔanās. Tai pat mirklÄ« viņŔ izlēma, ka viņŔ pieņems Elijas apmetni, pat ja tas nozÄ«mētu atstāt visu savu bagātÄ«bu. ElÄ«za ne tikai sekoja Elijam, bet viņŔ atgriežas, lai nokautu savus vērÅ”us un sadedzina savu arklu, it kā pasakot atdievas savai vecajai dzÄ«vei, pilnÄ«bā pieņemot savu jauno izaicinājumu bÅ«t par Elijas asistentu un pēcteci. Viņa aicinājums bija skairds, viņŔ to pieņēma, neskatoties uz to, cik biedējoÅ”s viņam likās jaunais apmetnis.Ā 
Ā 
Izmēram nav nozīmes
Ā 
Un tā, ko iesākt tādam kā es, kuram liekas, ka apmetnis ir pārāk liels? 
Ā 
Džonatans Kans ir sarakstÄ«jis iespējams visdziļāko garÄ«go lasÄ«jumu grāmatu, kādu esmu lasÄ«jusi. ViņŔ pievērsās kristietÄ«bai no jÅ«daisma un raksta tādā silā kā skolotājs skolniekiem. Skolotājs izskaidro kaut ko no jÅ«daisma vēstures un vārdiem, ļaujot lasÄ«tājam ienest dzÄ«vÄ«gumu savās studijās un savienot tās ar savu kristÄ«go pieredzi.Ā 
Ā 
Pirms pāris nedēļām mani uzrunāja kāds no lasÄ«jumiem. Skolotājs runāja par kādu ebreju vārdu aderet, kas nozÄ«mē "apmetnis". Tas ir aprakstÄ«ts kā "liels, varens, plats, spēcÄ«gs, izcils, cēls un krāŔņs". Kans turpina, sakot:Ā 
Ā 
(Skolotājs) "Ikvienam ir dots apmetnis, aicinājums. Un tev tiks dāvāts tavējais. Bet atceries, ka tavs apmetnis ir tavs aderet, un aderet vienmēr runā par kaut ko varenu. Tāpēc tavs aicinājums bÅ«s tev par lielu. Tas tev nederēs. Tas neatbildÄ«s tam, kas tu esi. Un bÅ«s reizes, kad tu ar to cÄ«nÄ«sies, ar tā lielumu, pretstatā tam, kas tu esi... Tas vienmēr bÅ«s lielāks, varenāks, nozÄ«mÄ«gāks, izcilāks un krāŔņāks, nekā tu Å”obrÄ«d esi."
Ā 
Liekas, tas apmetnis, kas man ir dots, ir pārāk liels priekÅ” manis. Tas viss izskatās pēc tik daudz darba, tik daudz spriedzes, tik daudz atbildÄ«bas. Esmu ievērojusi, ka tās mazās Å”aubas, kuras dzirdēju savos koledžas gados, reizēm atkal lien manā prātā. Taču man ir jāuzticas, ka visi mani uz lauka nostrādātie gadi, tāpat kā ElÄ«zam, ir pietiekoÅ”i, lai vadÄ«tu mani strādāt priekÅ” Viņa un pieņemt Viņa plānu.Ā 
Ā 
Tāpat kā tas ir ikvienā dzÄ«ves situācijā, lai spētu noturēties pie sava apmetņa, ir svarÄ«gi atcerēties. Atcerēties, ka Dievs mani vadÄ«ja uz muzikālo izglÄ«tÄ«bu. Atcerēties visu, ko ViņŔ man ir ļāvis iemācÄ«ties tajās divās koledžās, kuras es pameklēju. Atcerēties, kā ViņŔ atbildēja uz lÅ«gÅ”anu par darba atraÅ”anu. Atcerēties savu mÄ«lestÄ«bu uz Asoltonas studentiem un to, cik ļoti man viņi patika. Atcerēties to, cik skaidri Dievs atvēra priekÅ” manis Ŕīs durvis. Atcerēties visas tās reizes, kad es Å”aubÄ«jos, kad domāju, ka nespēŔu to izdarÄ«t, un domāju, ka tas ir par daudz, un tas tikai tāpēc, lai atļautu Dievam man pierādÄ«t, ka man nav taisnÄ«ba, un atļaut man ieraudzÄ«t Viņa vareno roku darbÄ«bā.Ā 
Ā 
Es nezinu, ko nesÄ«s Å”is nākamais gads, bet es caru, ka Dievs turpinās mani veidot par skolotāju, kādu viņŔ vēlas mani redzēt. Kā Džons Ortbergs ir teicis: "Kad Dievs aicina, Dievs arÄ« apdāvina."
Ā 
Un Henrijs Blekabijs rakstÄ«ja: "Daži ļaudis saka: "Dievs nekad neliks man darÄ«t to, ko es nespēju izdarÄ«t. Esmu savā dzÄ«vē nonācis lÄ«dz tam, ka, ja tas uzdevums, ko es jÅ«tu, ka Dievs man dāvā, ir kaut kas tāds, ko es spēju paveikt, tad iespējams, tas nav no Dieva. Uzdevumi, ko dod Dievs, BÄ«belē vienmēr it dieviŔķa izmēra. Tie vienmēr ir kaut kas lielāks, nekā cilvēks spēj izdarÄ«t, jo ViņŔ vēlas parādÄ«t savu dabu, savu spēku, savu aizgādÄ«bu un savu laipnÄ«bu uz saviem ļaudÄ«m un vērojoÅ”ai pasaulei. Tas ir vienÄ«gais veids, kā pasaule Viņu iepazÄ«s."

Lisa Poiriere
Ā 
Lisa Poiriere ir beigusi Adventistu Dienvidu Universitāti. Viņa ir mÅ«zikas nodaļs vadÄ«tāja Asoltonas Adventistu Akadēmijā Kolumbijā, Merilendā. Å is ir viņas ieraksts no viņas bloga, no Ā 2017. gada 25. jÅ«lija. Viņas blogs – Teaching Lisa: Teaching While Being Taught, tiek papildināts, kad vien viņa atrod laiku savā skolotājas grafikā.Ā 
Ā 
Avots: Adventist Review

Video

Sprediķi un raidījumi no Adventistu Baznīcas.

Visi video

Audio

Sprediķu un grāmatu audio ieraksti.

Visi audio ieraksti

Saskaņā ar BÄ«beles atklāsmi par Dieva plāna kulmināciju SeptÄ«tās dienas adventisti uzskata Dieva radÄ«bas atjaunoÅ”anu pilnÄ«gā saskaņā ar Viņa nevainojamo gribu un taisnÄ«bu.

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālr: (+371) 25717949

E-pasts: birojs@adventisti.lv

© 2026 Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība. Visas tiesības aizsargātas.