Visi jaunumi
Kara skarti dzÄ«ves stÄsti
29.03.2022
Adrians DurÄ
5 min lasīŔanas laiks
āBÄrns, kurÅ” iemieg, stÄvot kÄjÄs. JÄ, stÄvot kÄjÄs! Divi 80 gadus veci vÄ«rieÅ”i ŔķÄrso robežu uz velosipÄdiem un ar tikai vienu somu, neko citu. Sieviete ŔķÄrso Ukrainas-RumÄnijas robežu, raudot no pÄrdzÄ«vojuma un skumjÄm, rokÄs nesot savu kaÄ·i. MÄte ar diviem bÄrniem - viena pati, izsalkusi un steidzÄ«gi Ädot karsto zupu, kuru viÅai pasniedza brÄ«vprÄtÄ«gie. KÄds vecÄks pÄris, Ŕķiet - zemnieki, ŔķÄrso tiltu pÄr upi, kas atdala vienu valsti no otras. ViÅi abi, sadevuÅ”ies rokÄs, atstÄj savu dzimto zemi, knapi steberÄjot uz priekÅ”u. Bet viÅi vismaz ir kopÄ.
āBÄrns, kurÅ” iemieg, stÄvot kÄjÄs. JÄ, stÄvot kÄjÄs! Divi 80 gadus veci vÄ«rieÅ”i ŔķÄrso robežu uz velosipÄdiem un ar tikai vienu somu, neko citu. Sieviete ŔķÄrso Ukrainas-RumÄnijas robežu, raudot no pÄrdzÄ«vojuma un skumjÄm, rokÄs nesot savu kaÄ·i. MÄte ar diviem bÄrniem - viena pati, izsalkusi un steidzÄ«gi Ädot karsto zupu, kuru viÅai pasniedza brÄ«vprÄtÄ«gie. KÄds vecÄks pÄris, Ŕķiet - zemnieki, ŔķÄrso tiltu pÄr upi, kas atdala vienu valsti no otras. ViÅi abi, sadevuÅ”ies rokÄs, atstÄj savu dzimto zemi, knapi steberÄjot uz priekÅ”u. Bet viÅi vismaz ir kopÄ.
Ā
Tas ir tas, ko es redzÄju katru minÅ«ti, kad atrados pie Ukrainas-RumÄnijas robežas. Atrasties tur, vietÄ, kas paver iespÄju katram ukrainim atstÄt savu valsti, redzÄt tÄs pÄrguruÅ”Äs sejas, dzirdÄt cilvÄku atvieglojuma nopÅ«tas, bet arÄ« skumjas - tas ir kas tÄds, ko nekad neaizmirsÄ«Å”u. Tik daudz jautÄjumu. Bailes. NeuzticÄ«ba. Trauma, terors, emocionÄlÄs vajadzÄ«bas. Å Ä«s ir kara atstÄtÄs sekas, aiz kurÄm nav nekÄdas loÄ£ikas (ja kaut kas saistÄ«bÄ ar karu vispÄr var bÅ«t loÄ£isksā¦) Jo karÅ” iznÄ«cina ne vien mÄjas, Äkas, slimnÄ«cas un ielas. Tas iznÄ«cina arÄ« sapÅus.
KarÅ” iznÄ«cina sapÅus, centienus, plÄnus, stabilu un laimÄ«gu bÄrnÄ«bu, visu dzÄ«ves laikÄ paveikto.
PÄc septiÅÄm uz robežas pavadÄ«tÄm stundÄm - un pat dažÄm minÅ«tÄm Ukrainas pusÄ - es nevaru nonÄkt ne pie kÄda cita secinÄjuma, kÄ vien tÄ, ka tas viss ir neizsakÄmi skumji un bezjÄdzÄ«gi.
āMan ir 82 gadi, un viÅi iznÄ«cinÄja manu mÄju,ā sacÄ«ja kÄda vecmamma no Irpinas - pilsÄtas, kurai uzbruka Krievijas armija. āBet, pirms es nomirÅ”u, es atgriezÄ«Å”os IrpinÄ, lai no jauna uzceltu savu mÄju,ā viÅa entuziastiski atbildÄja un vÄji pasmaidÄ«ja.
Vakaram tuvojoties, es uzzinu ko tÄdu, kas mani pÄrsteidz. PierobeÅ¾Ä ierodas cilvÄki, kas piedÄvÄ bÄgļiem iespÄjas nomazgÄties, paÄst un palikt pa nakti viesnÄ«cÄs, viesu mÄjÄs un draudzÄs. Bet interesanti ir tas, ka daudzi atsakÄs no Å”Äda piedÄvÄjuma. Daudzus ir pÄrÅÄmuÅ”as bailes. āMÄs esam zaudÄjuÅ”i spÄju uzticÄties sveÅ”iniekiem,ā sacÄ«ja kÄda jauna sieviete no Kijivas. āDodoties uz Å”ejieni, mÄs satikÄm civiliedzÄ«votÄjus, kas vÄlÄjÄs mÅ«s noÅ”aut. MÄs redzÄjÄm cilvÄkus, kas mums sekoja. MÄs nezinÄjÄm, vai kÄds mums dzenas pakaļ. MÄs zaudÄjÄm spÄju uzticÄties.ā
KarÅ” iznÄ«cina vÄrtÄ«bas, principus, prieku.
Ir vienpadsmit vakarÄ. Ir laiks doties pie miera, lai gan es vÄl aizvien domÄju par to astoÅus gadus veco puisÄnu, kurÅ” iemiga, stÄvot kÄjÄs. Bet ir laiks atpÅ«sties. Apguļoties savÄ ÄrtajÄ, siltajÄ gultÄ, es cenÅ”os iztÄloties sevi to cilvÄku vietÄ, kas Å”onakt sper soļus robežas virzienÄ. Un rÄ«t es viÅus satikÅ”u, un arÄ« viÅiem bÅ«s lÄ«dzÄ«gi stÄsti un sÄpes.
Ā
Adrians DurÄ
Adrians DurÄ strÄdÄ par producentu un dokumentÄlo filmu veidotÄju āHope Media Europeā, SeptÄ«tÄs dienas adventistu baznÄ«cas oficiÄlajÄ TV tÄ«klÄ Intereiropas divÄ«zijÄ.
Simons KnobloÄs, producents no āHope Media Europeā, kopÄ ar Adrianu DurÄ paÅ”laik atrodas pie RumÄnijas-Ukrainas robežas, netÄlu no viena no visnoslogotÄkajiem robežpunktiem. Tiek lÄsts, ka aptuveni 2,3 miljoni ukraiÅu ir atstÄjuÅ”i valsti caur Å”ejieni.
DrÄ«z iznÄks Ä«sfilmas ar to cilvÄku stÄstiem, kuri ir migrÄjuÅ”i uz Eiropu. DrÄ«z tie bÅ«s pieejami skatÄ«Å”anai visÄ pasaulÄ, lai motivÄtu cilvÄkus palÄ«dzÄt, ziedot vai uzÅemt ukraiÅu bÄgļus, kuri meklÄ patvÄrumu, it Ä«paÅ”i Eiropas teritorijÄ.
Ā
Un 90 procentos gadÄ«jumu cilvÄkiem nav plÄnu - viÅi nezina, uz kurieni dosies, kur viÅi gulÄs nÄkamÄs naktis, kÄ viÅi turpinÄs savu dzÄ«vi. JÄ, viÅu sejÄs ir redzams atvieglojums, izkļūstot no kara skartajiem reÄ£ioniem, bet aiz katra soļa, katra kilometra ir skumjas par visu, kas ir zaudÄts, ilgas pÄc atstÄtajÄm mÄjÄm, tumÅ”as atmiÅas par sprÄdzieniem, traumas un neparedzamÄ nÄkotne. Viss ir neskaidrs.NoguruÅ”as sejas. Ä»oti noguruÅ”as. PÄrÄk noguruÅ”as. Izsmeltas, nomocÄ«tas, netÄ«ras.
Tas ir tas, ko es redzÄju katru minÅ«ti, kad atrados pie Ukrainas-RumÄnijas robežas. Atrasties tur, vietÄ, kas paver iespÄju katram ukrainim atstÄt savu valsti, redzÄt tÄs pÄrguruÅ”Äs sejas, dzirdÄt cilvÄku atvieglojuma nopÅ«tas, bet arÄ« skumjas - tas ir kas tÄds, ko nekad neaizmirsÄ«Å”u. Tik daudz jautÄjumu. Bailes. NeuzticÄ«ba. Trauma, terors, emocionÄlÄs vajadzÄ«bas. Å Ä«s ir kara atstÄtÄs sekas, aiz kurÄm nav nekÄdas loÄ£ikas (ja kaut kas saistÄ«bÄ ar karu vispÄr var bÅ«t loÄ£isksā¦) Jo karÅ” iznÄ«cina ne vien mÄjas, Äkas, slimnÄ«cas un ielas. Tas iznÄ«cina arÄ« sapÅus.
KarÅ” iznÄ«cina sapÅus, centienus, plÄnus, stabilu un laimÄ«gu bÄrnÄ«bu, visu dzÄ«ves laikÄ paveikto.
PÄc septiÅÄm uz robežas pavadÄ«tÄm stundÄm - un pat dažÄm minÅ«tÄm Ukrainas pusÄ - es nevaru nonÄkt ne pie kÄda cita secinÄjuma, kÄ vien tÄ, ka tas viss ir neizsakÄmi skumji un bezjÄdzÄ«gi.
āMan ir 82 gadi, un viÅi iznÄ«cinÄja manu mÄju,ā sacÄ«ja kÄda vecmamma no Irpinas - pilsÄtas, kurai uzbruka Krievijas armija. āBet, pirms es nomirÅ”u, es atgriezÄ«Å”os IrpinÄ, lai no jauna uzceltu savu mÄju,ā viÅa entuziastiski atbildÄja un vÄji pasmaidÄ«ja.
Vakaram tuvojoties, es uzzinu ko tÄdu, kas mani pÄrsteidz. PierobeÅ¾Ä ierodas cilvÄki, kas piedÄvÄ bÄgļiem iespÄjas nomazgÄties, paÄst un palikt pa nakti viesnÄ«cÄs, viesu mÄjÄs un draudzÄs. Bet interesanti ir tas, ka daudzi atsakÄs no Å”Äda piedÄvÄjuma. Daudzus ir pÄrÅÄmuÅ”as bailes. āMÄs esam zaudÄjuÅ”i spÄju uzticÄties sveÅ”iniekiem,ā sacÄ«ja kÄda jauna sieviete no Kijivas. āDodoties uz Å”ejieni, mÄs satikÄm civiliedzÄ«votÄjus, kas vÄlÄjÄs mÅ«s noÅ”aut. MÄs redzÄjÄm cilvÄkus, kas mums sekoja. MÄs nezinÄjÄm, vai kÄds mums dzenas pakaļ. MÄs zaudÄjÄm spÄju uzticÄties.ā
KarÅ” iznÄ«cina vÄrtÄ«bas, principus, prieku.
Ir vienpadsmit vakarÄ. Ir laiks doties pie miera, lai gan es vÄl aizvien domÄju par to astoÅus gadus veco puisÄnu, kurÅ” iemiga, stÄvot kÄjÄs. Bet ir laiks atpÅ«sties. Apguļoties savÄ ÄrtajÄ, siltajÄ gultÄ, es cenÅ”os iztÄloties sevi to cilvÄku vietÄ, kas Å”onakt sper soļus robežas virzienÄ. Un rÄ«t es viÅus satikÅ”u, un arÄ« viÅiem bÅ«s lÄ«dzÄ«gi stÄsti un sÄpes.
Ā
TaÄu es vÄlos izcelt arÄ« ko pozitÄ«vu starp Å”iem tumÅ”ajiem mÄkoÅiem. Tas ir brÄ«vprÄtÄ«go dÄsnums un vÄlme palÄ«dzÄt Å”iem cilvÄkiem gan materiÄli, gan emocionÄli. Cik labi ir redzÄt, ka ir tik daudz cilvÄku, kas cenÅ”as palÄ«dzÄt bÄgļiem. Un tomÄr ir vÄrtÄ«bas, kuras karÅ” neiznÄ«cina.ā
Adrians DurÄ
Adrians DurÄ strÄdÄ par producentu un dokumentÄlo filmu veidotÄju āHope Media Europeā, SeptÄ«tÄs dienas adventistu baznÄ«cas oficiÄlajÄ TV tÄ«klÄ Intereiropas divÄ«zijÄ.
Simons KnobloÄs, producents no āHope Media Europeā, kopÄ ar Adrianu DurÄ paÅ”laik atrodas pie RumÄnijas-Ukrainas robežas, netÄlu no viena no visnoslogotÄkajiem robežpunktiem. Tiek lÄsts, ka aptuveni 2,3 miljoni ukraiÅu ir atstÄjuÅ”i valsti caur Å”ejieni.
DrÄ«z iznÄks Ä«sfilmas ar to cilvÄku stÄstiem, kuri ir migrÄjuÅ”i uz Eiropu. DrÄ«z tie bÅ«s pieejami skatÄ«Å”anai visÄ pasaulÄ, lai motivÄtu cilvÄkus palÄ«dzÄt, ziedot vai uzÅemt ukraiÅu bÄgļus, kuri meklÄ patvÄrumu, it Ä«paÅ”i Eiropas teritorijÄ.
Līdzīgi jaunumi
AtvÄrt visu sarakstu
ADRA Europe organizÄtÄs apmÄcÄ«bas BelgradÄ
No Ŕī gada 2. lÄ«dz 6. februÄrim SDA AlÅ«ksnes draudzes mÄcÄ«tÄjs Miks Možeiko, pÄrstÄvot organizÄciju ADRA Latvija, apmeklÄja ADRA International un ADRA...
KÄ atŔķirt savu paÅ”a balsi no Dieva balss
Tas ir ļoti sarežģīts jautÄjums. Neviens cilvÄks nezina, kas notiek otra cilvÄka galvÄ. LielÄkÄ daļa cilvÄku savÄ galvÄ nedzird nekÄdas balsis; tie la...
IzmeklÄÅ”anas tiesa DebesÄ«s
Parasti nevienu jautÄjumu vai mÄcÄ«bas tÄmu nemÄdz apspriest vai iztirzÄt, iesÄkot ar vispÄrliecinoÅ”Äko pierÄdÄ«jumu par tÄs patiesumu, bet Å”oreiz tÄ ir...