KÄ rÄ«koties, ja tiek ieviests obligÄtais militÄrais dienests? Kas bÅ«tu jÄdara kristietim?
Elena Vaita ir uzrakstÄ«jusi vairÄkus praktiskus padomus, kas attiecas uz tÄ laika krÄ«zes situÄcijÄm. AttiecÄ«bÄ uz attieksmi pret valdÄ«bu viÅa raksta:
KÄ rÄ«koties, ja tiek ieviests obligÄtais militÄrais dienests? Kas bÅ«tu jÄdara kristietim?
Elena Vaita ir uzrakstÄ«jusi vairÄkus praktiskus padomus, kas attiecas uz tÄ laika krÄ«zes situÄcijÄm. AttiecÄ«bÄ uz attieksmi pret valdÄ«bu viÅa raksta:
āEs redzÄju, ka mums katrÄ gadÄ«jumÄ pienÄkas paklausÄ«t mÅ«su zemes likumiem, ja tie nerunÄ pretÄ« augstÄkajam likumam, kuru Dievs ar balsi dzirdami pasludinÄja no Sinaja kalna un vÄlÄk ar Savu pirkstu iegravÄja akmens galdiÅos. āEs likÅ”u Savus bauŔļus viÅu prÄtÄ un tos rakstīŔu viÅu sirdÄ«s un būŔu viÅiem par Dievu, un viÅi Man bÅ«s par tautu.ā Ebr. 8:10. Kam Dieva bauŔļi rakstÄ«ti sirdÄ«, tie vairÄk paklausÄ«s Dievam nekÄ cilvÄkiem un drÄ«zÄk gan parÄdÄ«s nepaklausÄ«bu visiem cilvÄkiem, nekÄ novirzÄ«sies sÄÅus kaut vai vismazÄkajÄ no Dieva bauŔļiem. Dieva ļaudis patiesÄ«bas iedvesmoti un pamÄcÄ«ti, labas sirdsapziÅas vadÄ«ti dzÄ«vot no ikkatra vÄrda, kas nÄk no Dieva, pieÅems ViÅa likumu, kas rakstÄ«ts viÅu sirdÄ«, par vienÄ«go autoritÄti, kuru viÅi var atzÄ«t un kurai viÅi var paklausÄ«t. DieviŔķo likumu gudrÄ«ba un autoritÄte stÄv pÄri pÄr visu.ā (LiecÄ«bas, 1. sÄj., 361.lpp.)
AtklÄjot Å”o svarÄ«go principu, ka kristieÅ”a pienÄkums ir paklausÄ«t zemes likumiem, ja vien tie nav pretrunÄ ar Dieva augstÄko likumu, Elena Vaita nonÄk pie ļoti svarÄ«ga secinÄjuma - atraÅ”anÄs armijÄ nedod vietu cilvÄka individuÄlajai sirdsapziÅai. To apliecina nÄkamais citÄts no LiecÄ«bÄm draudzei:
āMan rÄdÄ«ja, ka Dieva ļaudis, kas ir viÅa Ä«paÅ”ums, nevar piedalÄ«ties Å”ajÄ sajukumu karÄ, jo tas runÄ pretÄ« katram viÅu ticÄ«bas pamatlikumam.
Ā
Atrodoties armijÄ, viÅi nevar paklausÄ«t patiesÄ«bai un tai paÅ”Ä laikÄ paklausÄ«t savu virsnieku prasÄ«bÄm.
TÄ bÅ«tu pastÄvÄ«ga pÄri darīŔana sirdsapziÅai. Pasaules cilvÄkus pÄrvalda pasaulÄ«gi principi. Neko citu viÅi nespÄj cienÄ«t. PasaulÄ«gÄ gudrÄ«ba un sabiedriskÄ doma ietver rÄ«cÄ«bas pamatlikumus, kas tos pÄrvalda un liek tiem ievÄrot taisnÄ«gas rÄ«cÄ«bas formu. Bet Dieva ļaudis Å”ie motÄ«vi nevar pÄrvaldÄ«t. Dieva vÄrdi un ViÅa pavÄles, kas rakstÄ«ti dvÄselÄ, ir gars un dzÄ«vÄ«ba, un tajos ir spÄks, kas pakļauj un spiež paklausÄ«t. Jehovas desmit priekÅ”raksti ir visu taisno un labo likumu pamats. Kas mÄ«l Dieva bauŔļus, tie saskaÅosies ar katru labu attiecÄ«gÄs zemes likumu. Bet, ja valdnieku prasÄ«bas runÄ pretÄ« Dieva likumiem, tad uzstÄdÄms tikai viens jautÄjums: vai mÄs paklausÄ«sim Dievam vai cilvÄkiem?ā (LiecÄ«bas, 1.sÄj., 361.,362.lpp.)
Mums ir jÄpatur prÄtÄ tas, ka tad, kad tika publicÄts Å”is padoms (1863.gada janvÄrÄ«), ASV vÄl nenotika iesaukÅ”ana armijÄ. Visa militÄrÄ darbÄ«ba Apvienotajos spÄkos balstÄ«jÄs tikai un vienÄ«gi uz brÄ«vprÄtÄ«bas principa. CilvÄks varÄja pievienoties armijai brÄ«vprÄtÄ«gi, kļūstot par padoto augstÄk stÄvoÅ”u cilvÄku pavÄlÄm. TaÄu pastÄvÄja konflikts attiecÄ«bÄ uz Dieva ceturto un sesto bausli. NepastÄvÄja iespÄjas ievÄrot sabatu vai bÅ«t neitrÄlam un nekarot. āAtrodoties armijÄ, viÅi nevar paklausÄ«t patiesÄ«bai un tai paÅ”Ä laikÄ paklausÄ«t savu virsnieku prasÄ«bÄm.ā
Mums tomÄr jÄatzÄ«mÄ, ka ir cilvÄki, kas Åem Å”o iepriekÅ” minÄto Elenas Vaitas citÄtu kÄ pamatu tam, ka SeptÄ«tÄs dienas adventists nekad nevar bÅ«t uzticÄ«gs Dievam un tai pat laikÄ atrasties militÄrajÄ dienestÄ. Ir jÄsaprot, ka Elena Vaita sniedza Å”o padomu Amerikas pilsoÅu kara laikÄ, kad indivÄ«da sirdsapziÅas brÄ«vÄ«bai nebija vietas.
RunÄjot par tiem, kas skaļi apliecinÄja savu gatavÄ«bu labÄk mirt nekÄ bÅ«t iesauktiem armijÄ, un kas kritizÄja Džeimsa Vaita un citu vadÄ«tÄju nostÄju, praviete raksta:
āEs redzÄju, ka tie, kas izgÄja uz priekÅ”u, lai izŔķirÄ«gi runÄtu par atteikÅ”anos paklausÄ«t iesaukÅ”anai armijÄ, nesaprata, ko viÅi saka. Ja tieÅ”Äm tos iesauktu un, atsakoties paklausÄ«t, viÅiem piedraudÄtu ar cietumu, spÄ«dzinÄÅ”anu vai nÄvi, tad viÅi bailÄs atkÄptos un ieraudzÄ«tu, ka nav sagatavojuÅ”ies Å”Ädiem kritiskiem apstÄkļiem. ViÅi neizturÄtu savas ticÄ«bas pÄrbaudÄ«jumu. Tas, ko viÅi domÄja esam ticÄ«bu, bija tikai fanÄtisma iedoma.ā (LiecÄ«bas, 1.sÄj., 357.lpp.)
RunÄjot par augstprÄtÄ«go attieksmi, ar kÄdu daži gatavojÄs sagaidÄ«t nÄkoÅ”o krÄ«zi, viÅa raksta:
āVismazÄk ko teikt bÅ«tu bijis tiem, kas vislabÄk sagatavojuÅ”ies vajadzÄ«bas gadÄ«jumÄ upurÄt pat dzÄ«vÄ«bu, bet nenostÄties tur, kur nevarÄtu Dievam paklausÄ«t. ViÅi nebÅ«tu lielÄ«juÅ”ies. ViÅi visu izjustu dziļi, daudz pÄrdomÄtu, un viÅu nopietnÄs lÅ«gÅ”anas paceltos uz DebesÄ«m, lÅ«dzot gudrÄ«bu, kÄ lai rÄ«kojas, un žÄlastÄ«bu izturÄt. Tie, kas jÅ«t, ka, bÄ«stoties Dievu, apzinÄ«gi nevar Åemt dalÄ«bu Å”ajÄ karÄ, bÅ«s pavisam mierÄ«gi un pie nopratinÄÅ”anas vienkÄrÅ”i paziÅos to, ko teikt ir viÅu pienÄkums, atbildot jautÄtÄjam, liekot saprast, ka pret dumpiniekiem viÅiem nav nekÄdu simpÄtiju.ā (LiecÄ«bas, 1.sÄj., 357.lpp.)
1863.gada martÄ, mazÄk nekÄ 3 mÄneÅ”us pÄc iepriekÅ”minÄtÄs liecÄ«bas izdoÅ”anas, Amerikas Savienoto Valstu kongress izdeva rÄ«kojumu iesaukt armijÄ visus spÄjÄ«gos vÄ«rieÅ”us vecumÄ no 18 lÄ«dz 45 gadiem.