Es piedzimu Bugenvilejas salas centrÄlajÄ reÄ£ionÄ, un biju otrais no septiÅiem bÄrniem dedzÄ«gÄ katoļu Ä£imenÄ. Par Dieva eksistenci es pirmo reizi uzzinÄju savÄs mÄjÄs. ZinÄt to, ka ir Dievs, kurÅ” par mums gÄdÄ un kurÅ” mÅ«s aizsargÄ, man kÄ bÄrnam bija ļoti svarÄ«gi, jo tikai piecu gadu vecumÄ manÄ dzimtajÄ vietÄ izcÄlÄs pilsoÅu karÅ”.
Es piedzimu Bugenvilejas salas centrÄlajÄ reÄ£ionÄ, un biju otrais no septiÅiem bÄrniem dedzÄ«gÄ katoļu Ä£imenÄ. Par Dieva eksistenci es pirmo reizi uzzinÄju savÄs mÄjÄs. ZinÄt to, ka ir Dievs, kurÅ” par mums gÄdÄ un kurÅ” mÅ«s aizsargÄ, man kÄ bÄrnam bija ļoti svarÄ«gi, jo tikai piecu gadu vecumÄ manÄ dzimtajÄ vietÄ izcÄlÄs pilsoÅu karÅ”.
Iemesli, kÄdÄļ sÄkÄs karÅ”, bija sarežģīti. MÅ«su sala vienmÄr ir bijusi neatÅemama identitÄtes sastÄvdaļa, kÄ arÄ« vieta, kur mÄs aizvadÄm savu dzÄ«vi, tÄdÄļ tad, kad tika atklÄtas vara atradnes un izveidota milzÄ«ga vara ieguves vieta, sÄkÄs strÄ«ds par salas Ä«paÅ”uma tiesÄ«bÄm un izcÄlÄs karÅ”. DeviÅu gadu garumÄ daudzi cilvÄki bija spiesti mainÄ«t savu dzÄ«ves vietu, un gandrÄ«z 20'000 gÄja bojÄ. MÅ«su Ä£imene izdzÄ«voja, bet tie bija sarežģīti gadi, kuru laikÄ nemitÄ«gi meklÄjÄm droŔību un mieru.
Kara laikÄ mÅ«su vectÄvs mÅ«s skoloja mÄjÄs, taÄu, kad karÅ” beidzÄs, pirmÄ skola, kas tika atkal atvÄrta, bija adventistu skola. Tur sÄkÄs mans ceļŔ uz izglÄ«tÄ«bu. DiemžÄl tad, kad es pabeidzu pamatskolu, mÅ«su reÄ£ionÄ nebija nevienas adventistu vidusskolas, tÄdÄļ es uzsÄku savas mÄcÄ«bu gaitas valsts skolÄ. Man tas bija izaicinÄjums, jo pirmo reizi es nonÄcu vidÄ, kurÄ nebija lÅ«gÅ”anu un svÄtbrīžu, un kristÄ«gÄs vÄrtÄ«bas netika pieminÄtas vai augstu vÄrtÄtas. SekulÄrÄ vide atstÄja uz mani iespaidu, un es sÄku lietot zelÄjamo tabaku.
TaÄu mana agrÄ«nÄ izglÄ«tÄ«ba adventistu skolÄ bija nostiprinÄjusi manu ticÄ«bu, un manÄ prÄtÄ bieži atausa dzirdÄtÄs TrÄ«s eÅÄ£eļu vÄstis. Es sÄku nopietnÄk domÄt par Dievu un savu ticÄ«bu, un es pievienojos vietÄjam KristieÅ”u centram. TaÄu mani mulsinÄja tas, kurÄ dienÄ mÄs pulcÄjÄmies uz dievkalpojumu, jo sabatskolÄ biju mÄcÄ«jusies un sapratusi ko citu.
Kad pabeidzu vidusskolu, es cerÄju, ka varÄÅ”u apgÅ«t mÄszinÄ«bas, bet mani vecÄki nevarÄja sniegt finansiÄlo atbalstu manai izglÄ«tÄ«bai, tÄdÄļ es jutos zaudÄjusi virzÄ«bu savÄ dzÄ«vÄ un kļuvu mazdūŔīga.
Ā
KÄdu vakaru es dzirdÄju skaidru balsi saucam manu vÄrdu: āDžesika, ābijÄ«ba TÄ Kunga priekÅ”Ä ir atziÅas sÄkums. Ä¢eÄ·i nonievÄ gudrÄ«bu un pamÄcÄ«bu.āĀ Es sameklÄju Å”o pantu savÄ BÄ«belÄ - Salamana PamÄcÄ«bas 1:7.
Tonakt man bija sapnis par TrÄ«s eÅÄ£eļu vÄstÄ«m. ManÄ sapnÄ« viens no trim eÅÄ£eļiem man iedeva Rakstu rulli un lika man sludinÄt. Es par to pastÄstÄ«ju saviem vecÄkiem, bet biju uztraukusies. Es nekad nebiju domÄjusi, ka Dievs vÄlas, lai es kļūtu par misionÄri, bet es guvu pÄrliecÄ«bu, ka Å”is sapnis man atklÄja ViÅa gribu manÄ dzÄ«vÄ. DrÄ«z vien es apmeklÄju adventistu sapulci, kuru vadÄ«ja mÄcÄ«tÄjs Agness Kola, un viÅÅ” mani iedroÅ”inÄja sekot Dieva aicinÄjumam. DrÄ«z vien es sapratu, ka mana vÄlme apgÅ«t mÄszinÄ«bas nebija Dievs plÄns manai dzÄ«vei.
Es uzsÄku teoloÄ£ijas studijas Sonomas koledžÄ, un, kad pabeidzu, es kalpoju Bugenvilejas salÄ. Tagad esmu precÄjusies ar brÄ«niŔķīgu, dievbijÄ«gu vÄ«rieti Džonu, kurÅ” sÄkotnÄji vÄlÄjÄs kļūt par priesteri, bet, iepazinies ar adventistu mÄcÄ«bu mÅ«su deviÅu gadu ilgÄs draudzÄ«bas laikÄ, mainÄ«ja savas domas. MÄs apprecÄjÄmies pÄc viÅa kristÄ«bÄm, un Å”odien mums ir brÄ«niŔķīga meita. Mans vÄ«rs kalpo, sniedzot praktisku palÄ«dzÄ«bu Bugenvilejas misijas CeltniecÄ«bas nodaļÄ. Visi mana ciemata iedzÄ«votÄji nu ir adventisti.
Raugoties uz savu dzÄ«vi, es saprotu, ka tad, kad izvÄlÄjos Dievu, ViÅÅ” visu padarÄ«ja iespÄjamu. Es ceru, ka mans stÄsts liks jums atcerÄties, ka āDievam nekas nav neiespÄjamsā.
Ā