Es bieži jÅ«tos neÄrti raudot. Nezinu, kÄpÄc, bet man nepatÄ«k raudÄt pat to cilvÄku priekÅ”Ä, kuriem uzticos. TÄdÄļ es kÄdu dienu jutos Ä«paÅ”i nokaitinÄta, kad gulÄju savÄ gultÄ un raudÄju par visÄdiem sÄ«kumiem.
Es bieži jÅ«tos neÄrti raudot. Nezinu, kÄpÄc, bet man nepatÄ«k raudÄt pat to cilvÄku priekÅ”Ä, kuriem uzticos. TÄdÄļ es kÄdu dienu jutos Ä«paÅ”i nokaitinÄta, kad gulÄju savÄ gultÄ un raudÄju par visÄdiem sÄ«kumiem.
Tolaik man bija agrÄs rÄ«ta maiÅas radio studijÄ. Tas nozÄ«mÄja, ka tad, kad es devos prom no darba, mani draugi turpinÄja strÄdÄt, bet man nÄcÄs doties gulÄt tad, kad viÅi bija gatavi socializÄties. DažkÄrt es jutos vientuļi, bet tajÄ dienÄ jutos Ä«paÅ”i vientuļi. Es sÄku raudÄt, jo es vienkÄrÅ”i vÄlÄjos, kaut es varÄtu paÄst pusdienas kopÄ ar kÄdu draugu. Tad es sÄku domÄt par tiem draugiem, no kuriem sen neesmu saÅÄmusi nekÄdu ziÅu, jo viÅi bija ļoti aizÅemti, un mÅ«su ikdienas grafiki bija tik atŔķirÄ«gi. PÄkÅ”Åi mani sÄka kaitinÄt arÄ« pavisam mazi sÄ«kumi. TurklÄt es biju pÄrgurusi. Es uzvilku savu pÅ«kaino halÄtu, ieritinÄjos gultÄ un skaļi raudÄju. TaÄu, kamÄr es raudÄju, es nodomÄju: āTas ir absurds! Tu taÄu pati labi zini, ka tam visam, kas tevi sÄpina, ir pavisam loÄ£isks izskaidrojums. Neuztver to personÄ«gi!ā KamÄr es gulÄju, sacÄ«ju Dievam: āEs jÅ«tos tÄ, ka man nevajadzÄtu sÄpÄt, Dievs. Man nevajadzÄtu raudÄt. Å Ä«s asaras ir tik bezjÄdzÄ«gas.ā Tad es sÄku raudÄt vÄl jo vairÄk, jo es nevÄlÄjos nevienam uzbÄzties, kur nu vÄl Dievam, ar savÄm muļķībÄm.
Ā
Tad es sajutu Dieva balsi, man sakot: āMan nav vienaldzÄ«gas tavas Ŕķietami bezjÄdzÄ«gÄs asaras.ā
Dievs pret mani izturas daudz maigÄk, nekÄ es pati pret sevi. Un Dievs mÅ«s aicina savas sirdis izkratÄ«t ViÅa priekÅ”Ä (Ps. 62:8). PatiesÄ«bÄ pat DÄvids par Dievu saka tÄ: āManas žÄlabas un nebaltÄs dienas Tu esi saskaitÄ«jis! Manas asaras savÄcis SavÄ traukÄ! JÄ, patiesi, vai tÄs nav atzÄ«mÄtas TavÄ grÄmatÄ?ā (Ps. 56:8) KÄdas rÅ«pes!
Dievs ir gatavs uzklausÄ«t mÅ«su neapmierinÄtÄ«bu, dusmas un asaras - vienalga, vai tam visam ir kÄds pamatojums vai arÄ« iemesls tam visam ir niecÄ«gs. ViÅÅ” nevÄlas, lai izliekamies ViÅa priekÅ”Ä. Viens no maniem mīļÄkajiem Elenas Vaitas citÄtiem to skaidro Å”Ädi: āSavas vajadzÄ«bas, savus priekus, savas bÄdas, savas rÅ«pes un nedroŔību vienmÄr nes Dieva priekÅ”Ä. Tu nevari ViÅu apgrÅ«tinÄt, tu nevari ViÅu nogurdinÄt⦠Dievam nekas nav par lielu vai smagu, jo ViÅÅ” uztur pasaules, ViÅÅ” valda pÄr visu, kas notiek VisumÄ. Un nekas, kas saistÄs ar mÅ«su mieru, nav par mazu, lai ViÅÅ” to atstÄtu neievÄrotu⦠Sakari starp Dievu un ikvienu cilvÄku ir tik nopietni un pilnÄ«gi, it kÄ nebÅ«tu nevienas citas bÅ«tnes virs zemes, kurai arÄ« vajadzÄ«ga ViÅa modrÄ gÄdÄ«ba, nevienas citas dvÄseles, par kuru ViÅÅ” nodevis savu mīļoto DÄlu.ā (CeļŔ pie Kristus, 100.lpp.)
IespÄjams, ka arÄ« tu bieži piedzÄ«vo ko lÄ«dzÄ«gu tam, ko piedzÄ«voju es, uztraucoties, vai tikai tavas raizes nenogurdina Dievu. Bet atceries, ka Dievs uz tevi noraugÄs ar lÄ«dzjÅ«tÄ«bu un maigumu. KÄ JÄzus pats teica: āNÄciet Å”urp pie Manis visi, kas esat bÄdÄ«gi un grÅ«tsirdÄ«gi, Es jÅ«s gribu atvieglinÄt⦠Es esmu lÄnprÄtÄ«gs un no sirds pazemÄ«gs; tad jÅ«s atradÄ«sit atvieglojumu savÄm dvÄselÄm.ā (Mat. 11:28, 29)