“Es jutos tā, ka man ir jāatgriežas, pat ja tas prasītu manu dzīvību!” Tā sacīja Rafaels, pirmais adventistu darbinieks Puertoriko. Misijas labā viņš ziedoja savu dzīvību. Iepazīsties arī Tu ar viņa stāstu!

Garīgā ceļa sākums pirmajam adventistu darbiniekam Puertoriko nebija spožs.

Pēc sava pirmdzimtā dēla nāves Rafaels Lopezs Miranda bieži atrada mierinājumu alkoholā, nereti iebiedējot savu sievu un bērnus ar dusmu lēkmēm. Ģimene rada atvieglojumu, kad Rafaels atsaucās adventistu misionāru sludinātajām vēstīm Puertoriko 1912. gadā. Viņš apmeklēja Bībeles izpētes sapulces un piedalījās lūgšanu sanāksmēs, kā rezultātā viņš kristījās tanī pašā gadā. Kā norāda adventistu vēsturnieks M. E. Olsens, Lopezs bija pirmais algotais adventistu darbinieks Puertoriko. Lopezs vēlāk devās uz Dominikānas Republiku un tad uz Venecuēlu. Viņš ieradās Venecuēlā 1919. gadā. Tur viņš pārdeva nesen spāņu valodā iztulkoto A. O. Taita grāmatu par Bībeles pravietojumiem “Rīta vēstneši”.

Dodoties arvien dziļāk džungļos, Lopezs sastapa ģimeni, kas pieņēma adventes vēsti. Šai ģimenei vēlāk pievienojās arī citi cilvēki, kopā izveidojot 35 ticīgo cilvēku grupu. Vietējos reliģiskos vadītājus pārņēma skaudība, un tie pamudināja bandītus sadedzināt Lopeza grāmatas. Taču daži ticīgie ar neatlaidību turējās pie grāmatām, kas saturēja patiesību.

Meklējot gaismu

1920. gada jūnijā Lopezs, apģērbies melnā uzvalkā, iegāja veikalā. Kāds pircējs ievēroja viņa vienkāršo smaidu, mazo defektu pie vienas no acīm un plikpauraino galvu, kad viņš noņēma cepuri. Lopezs piegāja pie šī vīrieša, satvēra viņa roku un spāņu valodā jautāja: “Vai jūs esat Hulio Garsijas kungs?”

Kad Lopezs pirmo reizi ieradās šinī pilsētā, cilvēki viņam pastāstīja par kādu vīrieti vārdā Hulio Garsija, kurš bija ieinteresēts kristiešu literatūrā un bieži apmeklēja šo veikalu.

“Jā, kungs,” Garsija atbildēja. “Jūsu rīcībā!”

“Mani sauc Rafaels Lopezs.” Tad viņš pastāstīja par veselības grāmatu, ko viņš bija paņēmis līdzi, un pēc 10 minūtēm Hulio bija ar mieru to iegādāties. Kad Hulio jautāja Rafaelam, no kurienes viņš ir, vīrietis atbildēja, ka no Puertoriko, bet patiesībā viņam “nebija māju, nebija dzimtenes, un viņš ir svešinieks un piemājotājs uz šīs zemes.”

Tanī pēcpusdienā Rafaels apciemoja Hulio viņa mājās, kur viņš sastapa šī kunga ģimeni un kopā pētīja Bībeli.

“Pusotras stundas laikā es iemācījos vairāk par Bībeli, nekā visos iepriekšējos gados, lai gan man pirms tam piederēja Bībele,” sacīja Garsijas kungs. “Izpētes noslēgumā Lopezs jautāja, vai es vēlētos lūgt, un trīcošā balsī ar saraustītām frāzēm es izteicu savus lūgumus Kungam.”

Rafaels apciemoja Hulio māju tās pašas dienas vakarā, un arī piecos no rīta nākamajā dienā. Kad Rafaels sagatavojās atstāt ciematu, viņš Hulio un viņa ģimenei sniedza padomus un pamācības.

Vajāšanas un garīgie augļi

1920. gada 3. jūlijā Garsijas kunga ģimene pirmo reizi ievēroja sabatu. Šis lēmums viņu ģimenē ienesa tādu mieru, kādu viņi iepriekš nebija pazinuši. Tā gada oktobrī viņi bija daļa no 17 ticīgajiem, kas pirmo reizi pieņēma patiesību Kamaguanas pilsētā, Venecuēlā.

1921. gada 6. janvārī draudzes vecākie V. E. Baksters un D. D. Fičs apciemoja Garsijas kunga ģimeni, bet daži cilvēki brīdināja, ka ap māju ir sapulcējušies daudz bandītu. Viņi sauca: “Los curas de Julio Garcia han llegados” (Hulio Garsijas priesteri ir ieradušies). Kad cilvēku skaits sasniedza jau divus simtus, Hulio vēlējās, kaut zeme viņu aprītu dzīvu. Mācītājs Baksters nostājās uz mājas balkona un uzrunāja bandītus perfektā spāņu valodā, runājot par Dieva Vārdu un Tā spēku pārmainīt cilvēku dzīves, tādā veidā nomierinot sapulcējušos cilvēkus.

Vēlāk Garsijas kunga ģimene saslima ar gripu, kuras dēļ nomira divi no viņu bērniem. Rafaels nosūtīja ģimenei vēstuli: “Neaizmirstiet, ka ticībā ir jāvingrinās ne tikai tad, kad viss iet gludi.”
Garsijas kungs un seši citi ticīgie viņu ticības dēļ vēlāk tika ieslodzīti. Viņu draugi sazinājās ar toreizējo valsts prezidentu, kurš iestājās par šiem ieslīdzotajiem. Astotajā apcietinājuma dienā viņi tika atbrīvoti. Kad viņi ieradās draudzē, citi ticīgie šo atbrīvošanu raksturoja kā brīnumu.

Pilnīgais upuris

Malārijas uzliesmojums piespieda Lopezu atgriezties mājās Puertoriko. Bet pēc izveseļošanās viņš nolēma turpināt iesākto misijas darbu Venecuēlā.
 

“Es jutos tā, ka man ir jāatgriežas, pat ja tas prasītu manu dzīvību!”

Šos vārdus papildināja viņa nākamā vēstule: “Misijas ofiss mani mudina pamest šo vietu, jo atrasties šeit nav droši. Pat vakar kāds mani centās nogalināt ar mačeti, bet šeit ir astoņpadsmit cilvēki, kuriem interesē patiesība, un es viņus nevaru atstāt.” Veiksmīgā kārtā Lopeza mūlis bija ātrāks par uzbrucējiem.

Neskatoties uz draudīgajiem apstākļiem, misijas ofisa izteiktais lūgums valdībai aizsargāt cilvēkus aizsniedza nedzirdīgas ausis.

Pēc dažām dienām, 1922. gada 15. maijā, Lopezs piedzīvoja uzbrukumu, dodoties ar savu mūli pa kādu vientuļu ceļu. Lopezs tika nošauts un nokrita no dzīvnieka. Vēlāk pie viņa tika atrastas banknotes 400 dolāru vērtībā, kas norādīja, ka uzbrucēju motīvs nebija Lopezu aplaupīt.

Kāds cits misionārs, kurš izmeklēja Lopeza slepkavību, vēlāk piegādāja viņa grāmatas. Pēc kāda laika netālu no slepkavības vietas tika uzcelta adventistu baznīca.

Kad Garsijas kunga ģimene uzzināja par viņu drauga slepkavību, šīs ziņas viņus skāra kā “negaidīta lavīna”. Viņi patiesi saprata, ka ir tikai piemājotāji uz šīs zemes, un ka viņu ticība tiek smagi pārbaudīta. (..)

Hulio Garsija vēlāk raksturoja Rafaelu Lopezu kā “mocekli Kristum” - cilvēku, kurš miris slepkavu rokās, tādā veidā netaupot savu dzīvību, lai varētu pasteidzināt adventes vēsts izplatīšanos Dienvidamerikā.