Ir pagÄjis tieÅ”i gads, kopÅ” pÄdÄjo reizi apmeklÄju draudzi sabatÄ. Ja pirms gada Å”Äds paziÅojums varÄtu mudinÄt domÄt, ka esmu pievienojusies āatkrituÅ”ajiemā kÄdu garÄ«gu pÄrdzÄ«vojumu dÄļ, tad tagad patiesais iemesls ir pasaules mÄroga pandÄmija, kuras laikÄ draudžu durvis - atkarÄ«bÄ no tÄ, kur atrodaties - ir bijuÅ”as slÄgtas kopÅ” 2020. gada marta.
Ir pagÄjis tieÅ”i gads, kopÅ” pÄdÄjo reizi apmeklÄju draudzi sabatÄ. Ja pirms gada Å”Äds paziÅojums varÄtu mudinÄt domÄt, ka esmu pievienojusies āatkrituÅ”ajiemā kÄdu garÄ«gu pÄrdzÄ«vojumu dÄļ, tad tagad patiesais iemesls ir pasaules mÄroga pandÄmija, kuras laikÄ draudžu durvis - atkarÄ«bÄ no tÄ, kur atrodaties - ir bijuÅ”as slÄgtas kopÅ” 2020. gada marta.
Kad lielÄkÄ daļa valstu visÄ pasaulÄ izsludinÄja ÄrkÄrtas situÄciju, slÄdzot skolas, darba vietas un pat draudzes, es naivi nodomÄju, ka ādažasā brÄ«vdienas no draudzes pienÄkumiem man nenÄks par sliktu. KÄ daudziem cilvÄkiem, kas bieži ir iesaistÄ«ti draudzes aktivitÄtÄs, vÄlme vienkÄrÅ”i atpÅ«sties un paÅemt pauzi arvien pieauga.
TÄdÄļ, kad mani sasniedza ziÅas, ka draudzes fiziskÄs telpas tiek slÄgtas, es izjutu tÄdu kÄ atvieglojumu. Es nezinÄju, ka Ŕī pandÄmija bÅ«s daļa no mÅ«su dzÄ«ves ilgtermiÅÄ un ka cerÄtÄs ābrÄ«vdienasā ieilgs vairÄk nekÄ viena gada garumÄ. Bet, kÄ redzam, pasaule ir atradusi veidu, kÄ turpinÄt doties uz priekÅ”u, neskatoties uz noteikumiem par masku valkÄÅ”anu un sociÄlo distancÄÅ”anos.
Ā
DzÄ«ve turpinÄs
Es kÄdreiz biju lielÄ neizpratnÄ par to, ka BÄ«belÄ par pÄdÄjÄm dienÄm ir rakstÄ«ts, ka bÅ«s nelaimes, bet cilvÄki tai pat laikÄ āÄdÄ«s, dzers un precÄsiesā (LÅ«kas 17:27). TÄtad, viÅi vienkÄrÅ”i turpinÄs dzÄ«vot?! Es nevarÄju saprast, kÄ gan ir iespÄjams vienkÄrÅ”i turpinÄt dzÄ«vot savu dzÄ«vi, kad pasaulÄ viss jÅ«k un brÅ«k. To es nesapratu lÄ«dz brÄ«dim, kad atskÄrtu, ka, neskatoties uz to, ka sabatÄ vairs nedodos uz draudzi, nekas cits Ä«sti manÄ dzÄ«vÄ nav mainÄ«jies. Man joprojÄm ir jÄmÄcÄs, lai gan attÄlinÄti. Es aizvien dodos uz darbu. Es atrodu veidus, kÄ komunicÄt ar citiem cilvÄkiem. Un daudzi no mums ir pieraduÅ”i pie dievkalpojumiem tieÅ”saistÄ.
Neskatoties uz visu to haosu, kas valda pasaulÄ un to, ka globÄlÄ pandÄmija tik drÄ«z vien nebeigsies, mÅ«su dzÄ«ves turpinÄs. Viss paliek tÄ, kÄ bija. Tagad, kad esmu tikusi pÄri bailÄm par pÄdÄjo laiku, esmu novÄrojusi, ka arÄ« es esmu ieslÄ«gusi tÄdÄ paÅ”Ä neuzmanÄ«bÄ, kÄ cilvÄki iepriekÅ” minÄtajÄ BÄ«beles piemÄrÄ.
Man ir kauns atzÄ«t, ka sabats - diena, kad devos uz fizisku Äku, lai piedalÄ«tos pielÅ«gsmÄ un sadraudzÄ«bÄ - ir kļuvusi par dienu, kurÄ pamostos, lai to aizvadÄ«tu, miegaini klausoties kÄdu dievkalpojumu fonÄ. Ir grÅ«ti koncentrÄties vienam dievkalpojumam, kad pastÄv tik daudz citu programmu, kurÄm pievienoties.
Sabatskola MeksikÄ? Esmu klÄt. Dievkalpojums JamaikÄ? Ämen. Adventistu jaunieÅ”u dievkalpojums (ja vÄl esmu nomodÄ) ASV? Slava Dievam.
Ā
PielÄgojoties jaunajiem apstÄkļiem
Ā
Mans statuss lÄ«dz ar to ir mainÄ«ts no āsolu sildÄ«tÄjasā uz āgultas sildÄ«tÄjuā. Es pavadu visu dienu siltÄ gultÄ, vienkÄrÅ”i klausoties par draudzes vai tamlÄ«dzÄ«gÄm aktivitÄtÄm, tÄ aizvadot sabata dienu, un tie ir mani ājaunie apstÄkļiā.
Bet es esmu guvusi kÄdu bÅ«tisku garÄ«gu mÄcÄ«bu. Lai gan valdÄ«bu un veselÄ«bas organizÄciju iniciatÄ«vas kaut cik tiecas atgriezt dzÄ«vi ierastajos apstÄkļos, pandÄmija bÅ«s atstÄjusi savas sekas, un tÄ parÄda, ka mÅ«su laiks uz Ŕīs zemes tik tieÅ”Äm ir ierobežots.
Ja mÄs nebÅ«sim uzmanÄ«gi, mÄs redzÄsim, kÄ pasauli piepilda katastrofas, un dzirdÄsim tikŔķoÅ”o pulksteni, kas vÄsta par gala laiku, bet tomÄr iemigsim, piepildot savas domas ar to, kas teikts 2. PÄtera 3:4 - āKur paliek ViÅa apsolÄ«tÄ atnÄkÅ”ana? No tÄ laika sÄkot, kad tÄvi iegÄja mierÄ, viss paliek tÄ, kÄ bija no radīŔanas sÄkuma.ā
Es saprotu. MÄs kÄ adventisti zinÄm daudz par pÄdÄjo dienu notikumiem, un dažkÄrt mÄs pat bolÄm acis par tiem, kas, mÅ«suprÄt, Ŕķiet pÄrÄk daudz par tiem runÄ, bet neaizmirsÄ«sim, ka JÄzus pavÄle āpelnaities, iekÄms es pÄrnÄkÅ”uā (LÅ«kas 19:13) nenozÄ«mÄ, ka mÄs varam vienaldzÄ«gi izturÄties pret visu to nenormÄlÄ«bu, kas mums vÄsta, ka ir laiks sagatavoties ViÅa atnÄkÅ”anai.
VarbÅ«t vÄl nav pienÄcis laiks bÄgt uz kalniem, bet, redzot to, ka pasauli skar arvien vairÄk nelaimju, mÄs, Dieva žÄlastÄ«bÄ, varam nolikt savus apavus pie durvÄ«m.Ā
āTÄtad stÄviet, savus gurnus apjozuÅ”i ar patiesÄ«bu, tÄrpuÅ”ies taisnÄ«bas bruÅÄs, kÄjas apÄvuÅ”i ar apÅemÅ”anos kalpot miera evaÅÄ£Älijam; bez visa tÄ satveriet ticÄ«bas vairogu, ar ko jÅ«s varÄsit dzÄst visas ļaunÄ ugunÄ«gÄs bultas. Å
emiet arÄ« pestīŔanas bruÅu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vÄrdu, ar visÄm lÅ«gÅ”anÄm un lÅ«gumiem lÅ«dziet Dievu GarÄ ik brÄ«di; tai paÅ”Ä nolÅ«kÄ esiet nomodÄ un pastÄviet savÄs aizlÅ«gÅ”anÄs par visiem (..)ā
Raksta avots:Ā
https://www.adventistreview.org/they-always-were