Par to, cik pasaule ir trausla un ievainojama, Ä«paÅ”i liek aizdomÄties vÄ«rusa pandÄmija. VÄ«russ ietekmÄjis visu planÄtas dzÄ«vi.Ā LÄ«dzÄ«gi kÄ BlaumaÅa novelÄ āNÄves ÄnÄā, mÄs visi atrodamies uz āledus gabalaā, kurÅ” atdalÄ«jies no krasta un kurÄ katrÄ brÄ«dÄ« var pÄrlÅ«zt zem kÄjÄm, izdzÄÅ”ot mÅ«su dzÄ«vÄ«bas.Ā
Par to, cik pasaule ir trausla un ievainojama, Ä«paÅ”i liek aizdomÄties vÄ«rusa pandÄmija. VÄ«russ ietekmÄjis visu planÄtas dzÄ«vi.Ā LÄ«dzÄ«gi kÄ BlaumaÅa novelÄ āNÄves ÄnÄā, mÄs visi atrodamies uz āledus gabalaā, kurÅ” atdalÄ«jies no krasta un kurÄ katrÄ brÄ«dÄ« var pÄrlÅ«zt zem kÄjÄm, izdzÄÅ”ot mÅ«su dzÄ«vÄ«bas.Ā
No kÄ tad mÄs esam atrauti Å”obrÄ«d? No kÄ esam aizpeldÄjuÅ”i? BÄ«bele stÄsta, ka Dievs radÄ«ja Å”o zemi un iekÄrtoja cilvÄka dzÄ«ves apstÄkļus, lai cilvÄks bÅ«tu laimÄ«gs. Un viÅi bija laimÄ«gi, kamÄr dzÄ«voja, uzticoties RadÄ«tÄjam. ViÅi bija droŔībÄ. ViÅi baudÄ«ja dzÄ«vÄ«bas koka augļus. ViÅi bija krastÄ. Bet tad, kad cilvÄks pakļÄvÄs Å”aubÄm, sÄka neuzticÄties Dievam, viss izmainÄ«jÄs. VeidojÄs lielÄ plaisa, kas mÅ«s atŔķir no Dieva, no droŔības, no nemirstÄ«bas. PiepildÄ«jÄs brÄ«dinÄjums āmirdams mirsiāā¦
VÄl vairÄk satraukumu rada saviļÅotÄ pasaules jÅ«ra. TÄs ir nelaimes, zemestrÄ«ces, kari, postoÅ”as slimÄ«bas, kas lauž āledus gabaluā, uz kura mÄs visi atrodamies. MÄs visi esam nÄves ÄnÄā¦Ā
TomÄr svarÄ«gÄkais ir tas, ko mÄs Å”ÄdÄ situÄcijÄ darÄm. SavÄ laikÄ, rakstot Ŕīs pÄrdomas, RÅ«dolfs Blaumanis uz tÄda ledus gabala bija sapulcÄjis sev pazÄ«stamus cilvÄkus ar to raksturiem. Tur bija agrÄkais dauzoÅa, trakulis Birnbaums, kurÅ”, beidzot apjautis dzÄ«ves skaudrumu, visiem iedveÅ” cerÄ«bu uz glÄbÅ”anos. Tur bija tÄds cilvÄks kÄ GrÄ«ntÄls, kurÅ” neļÄvaĀ panikai vaļu un savÄ dzidrajÄ balsÄ« izrunÄja to, ko katra sirds drebÄdama cerÄja. Uz ledus gabala esoÅ”ajiem sejas apskaidrojÄs. ViÅÅ” neļÄva izcelties konfliktiem. ViÅÅ” lika pacelt palÄ«gÄ saucienu mastu.Ā
Vai tas nav draudzes uzdevums Å”odien ā baiļu vietÄ nest cerÄ«bu, panikas vietÄ nest mieru un pacelt lÅ«gÅ”anu rokas uz Dievu pÄc palÄ«dzÄ«bas?Ā
BÄ«bele stÄsta, ka bija brÄ«dis, kad mÄcekļi nÄves briesmÄs atradÄs uz vÄtrÄ satrakotas jÅ«ras. ArÄ« viÅi sauca pÄc palÄ«dzÄ«bas. Miers ienÄca mÄcekļu sirdÄ«s tad, kad Kristus nostÄjÄs viÅu vidÅ« un apsauca vÄtru. TÄ arÄ« Å”odien mums jÄapzinÄs, ka Dievs nav cilvÄku pametis. Dievs sÅ«tÄ«ja Savu DÄlu, lai ViÅÅ” taptu mums lÄ«dzÄ«gs, dzÄ«votu ar mums, mirtu par mums un augÅ”Ämceltos par mums. ViÅÅ” ir apsolÄ«jis, ka nÄks pie mums atkal. UzticÄ«ba ViÅamĀ irĀ tÄ labÄ loze, kas ļauj mums iekÄpt ticÄ«bas laivÄ un kopÄ ar ViÅu aizsniegt mūžības krastu.
Noveles beigÄs izskan ÄetrkÄrtÄjs paÅ”uzupurÄ«gÄ tÄva novÄlÄjums dÄlam: āAr Dievu dÄls, ar Dievu dÄls, ar Dievu dÄls, ar Dievu DÄls...ā
TÄ arÄ« mÄs iesim pretÄ« nÄkotnei ar cerÄ«bu sirdÄ«, jo mÅ«su dzÄ«ves laivÄ ir Dievs.Ā
āPats miera Dievs lai jÅ«s svÄtÄ« visÄ pilnÄ«bÄ, un viss jÅ«su gars, dvÄsele un miesa nevainojami tiek saglabÄta mÅ«su Kunga JÄzus Kristus atnÄkÅ”anai!āĀ (1. Tes. 5:23)
Valdis Zilgalvis,
OrdinÄts mÄcÄ«tÄjs