Liecības draudzei 7

1.nodaļa

Dvēseļu glābšanas darbs

Dievs man ir devis vēsti Viņa ļaudīm. Tiem jāatmostas, jāizpleš savas teltis un jāpaplašina savas robežas. Mani brāļi un māsas, jūs esat dārgi atpirkti, un viss, kas jums pieder un kas jūs esat, ir jāizlieto par godu Dievam un par labu jūsu līdzcilvēkiem. Kristus mira pie krusta, lai glābtu pasauli no bojā ejas grēkos. šajā darbā Viņš aicina jūs sadarboties ar Viņu. Jums jābūt Viņa palīdzošajām rokām. Ar nopietnām, nenogurstošām pūlēm jums jācenšas glābt pazudušos. Pieminiet, ka tie bija jūsu grēki, kas krustu darīja nepieciešamu. Pieņemot Kristu par savu Pestītāju, jūs svinīgi solījāties pievienoties Viņam krusta nešanā. Uz dzīvību un nāvi jūs esat saistīti ar Viņu, jūs esat daļa no lielā pestīšanas plāna.

Kristus žēlojošās laipnības pārveidojošais spēks pārvērš to, kas nododas kalpošanai Dievam. Pildīts ar Glābēja Garu, viņš ir gatavs aizliegt sevi, gatavs uzņemties krustu un gatavs pienest jebkuru upuri Kunga labā. Viņš vairs nespēj palikt vienaldzīgs pret dvēselēm, kas viņam visapkārt iet bojā. (10) Viņš ir pacelts pāri kalpošanai sev. Viņš Kristū ir radīts no jauna, un viņa dzīvē nav vietas kalpošanai sev. Viņš saprot, ka katrs viņa būtnes daļa pieder Kristum, Kas viņu ir atpircis no grēka verdzība; ka par katru viņa nākotnes mirkli ir maksāts ar Dieva vienpiedzimušā Dēla dārgajām asinīm.

Vai jūs Golgātā pienesto upuri vērtējat tik dziļi, ka gribat visas citas intereses pakļaut dvēseļu glābšanas darbam? Tā pati visu pārvarošā vēlēšanās glābt grēciniekus, kas iezīmēja Pestītāja dzīvi, iezīmēs arī Viņa patieso sekotāju dzīvi. Kristietis neilgojas dzīvot sev. Viņš ar prieku atdod visu, kas viņam ir un kas viņš ir, Kunga darbam. Viņu vada neizsakāma vēlēšanās mantot dvēseles Kristum. Kam nav šādas vēlēšanās, tiem būtu labāk, ja viņi domātu par savu personīgo izglābšanos. Lai tie lūdz pēc kalpošanas gara.

Kā es vislabāk varētu pagodināt Viņu, Kuram es piederu radīšanas un atpestīšanas dēļ? šim jābūt jautājumam, kas mums jājautā pašiem sev. Kas ir patiesi atgriezts, tas, dziļi norūpējies, cenšas glābt citus, kas vēl atrodas sātana varā. Tas atsakās darīt kaut ko tādu, kas kavētu viņu pildīt šo viņa darbu. Ja viņam ir bērni, tad viņš saprot, ka viņa darbam jāsākas viņa paša ģimenē. Paša bērni tam ir ārkārtīgi dārgi. Pieminot, ka tie ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi, viņš ar visiem saviem spēkiem cenšas tos novietot tur, kur tie nostāsies Kunga pusē. Viņš ir svinīgi solījies kalpot un paklausīt Kristum, Viņu godājot, un pacietīgi un nenogurstoši pūlas audzināt savus bērnus tā, lai tie nekad nenostātos naidīgi pret Pestītāju.

Tēviem un mātēm Dievs ir uzlicis atbildību glābt savus bērnus no ienaidnieka varas. (11) Tas ir viņu darbs - darbs, ko tie nekādā gadījumā nedrīkst atstāt novārtā. Tie vecāki, kam ir dzīva savienība ar Kristu, nepārtrauks pūlēties, līdz tie redzēs, ka viņu bērni ir drošībā Kristus ganāmpulkā. šo darbu viņi darīs par savas dzīves nastu.

Vecāki, neatstājiet novārtā darbu, kas draudzē gaida uz jums jūsu pašu ģimenēs. Tur ir jūsu pirmais misijas pūļu lauks. Vissvarīgākais darbs, ko jūs varat veikt, ir jūsu bērnu nostādīšana Kunga pusē. Kad tie kļūdās, apejieties ar tiem maigi, tomēr stingri. Lai tie pievienojas jums, pretojoties ļaunumam, ar ko sātans cenšas iznīcināt cilvēcīgo būtņu dvēseli un miesu. Dalieties ar viņiem krusta noslēpumā, noslēpumā, kas jums nozīmē svētošanos, atpestīšanu un mūžīgu uzvaru. Paņemot savus bērnus līdz uz Kungu pagodinošām sapulcēm, kādu uzvaru jūs esat jau ieguvuši.

Ja ap jums esošās ģimenes nostājušās pret patiesību, tad centieties tās pamudināt pakļauties Kristus prasībām. Strādājiet pacietīgi, gudri un apdomīgi, atrodot ceļu ar mīlestības smalkjūtīgiem pakalpojumiem. Atklājiet patiesību tādā veidā, lai tā kļūst redzama visā savā skaistumā, izplatot iespaidu, kam nevar pretoties. Tā tiks noārdītas aizspriedumu sienas.

Ja šis darbs būtu uzticīgi darīts, ja tēvi un mātes strādātu savu ģimenes locekļu labā un pēc tam pie ļaudīm, kas atrodas ap viņiem, paaugstinot Kristu ar dievbijīgu dzīvi, tad būtu atgriezušās tūkstošiem dvēseļu. Kad Dieva ļaudis patiesi atgriezīsies, kad tie izpratīs uz viņiem gulstošos atbildību strādāt to labā, kas atrodas viņu sniedzamības robežās, kad tie neatstās neizmēģinātu nevienu līdzekli, lai izglābtu grēciniekus no ienaidnieka varas, tad negods tiks atņemts no mūsu draudzēm.

Mums tagad atlicis tikai nedaudz laika, kurā mums jāsagatavojas mūžībai. Kaut Kungs atvērtu Savu ļaužu aizvērtās acis un atdzīvinātu viņu notrulināto izpratni, lai (12) tie spētu aptvert, ka evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic. Kaut tie aptvertu, cik svarīgi ir tik skaidri un pareizi parādīt Dievu, ka pasaule ieraudzītu Viņu Viņa skaistumā. Kaut viņi tā būtu pildīti ar Garu, kas mājo Dievā, ka pasaulei nebūtu spēka tos atraut no brīnišķīgo iespēju pasludināšanas, kas tiek piešķirtas katrai dvēselei, kas pieņem Kristu.

Visās mūsu darba nozarēs ir vajadzīga lielāka dedzība. Laiks aizsteidzas. Dieva kalpiem jāņem vērā vārdi: “Neesiet kūtri iekš tā, kas jums jādara; esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam.” (Rom.12:11.) Ļaudīm vajadzīga patiesība, un tā viņiem jādara zināma, nopietni un uzticīgi strādājot. Dvēseles ir jāmeklē, par tām jālūdz, to labā jāstrādā. Jāskan nopietniem aicinājumiem un lūgumiem. Jāraida dedzīgas lūgšanas. Mūsu garlaicīgajām, nedzīvajām lūgšanām jāpārvēršas ļoti - ļoti nopietnos un dedzīgos lūgumos. Dieva Vārds ziņo: “Taisna cilvēka sirsnīga lūgšana daudz ko iespēj.” (Jēk.5:16.)

Pasaule ir mūsu misijas pūļu lauks, un mums darbā jāiziet, Ģetzemanes un Golgatas atmosfēras apņemtiem.

2.nodaļa

Signāls iešanai uz priekšu

(13) Tas ir Jehovas mūžīgais likums, ka cilvēkam, kurš pieņēmis pasaulei vajadzīgo patiesību, par savu galveno darbu jādara šīs patiesības tālāka pasludināšana. Bet kur ir ļaudis, kas bojā ejošo grēcinieku nastu dara par savējo? Uzlūkojot Dievu apliecinošos ļaudis un redzot to nevēlēšanos kalpot Viņam, manu sirdi piepilda neizsakāmas sāpes. Cik maz ir to, kas sirdī vienoti ar Dievu Viņa svinīgajā noslēdzošajā darbā. Jābrīdina cilvēku tūkstoši, tomēr cik maz ir to, kas pilnīgi nododas darbam, labprātīgi būt viss un darīt visu, lai tikai varētu mantot dvēseles Kristum. Jēzus mira, lai glābtu pasauli. Pazemīgā vienkāršībā un nesavtībā Viņš strādāja un turpina strādāt grēcinieku labā. Bet daudzi, kam vajadzētu sadarboties ar Viņu, ir vienaldzīgi un pašapmierināti.

Dieva ļaužu vidū šodien ārkārtīgi trūkst līdzjūtības, kādu vajadzētu izjust pret neglābtajām dvēselēm. Mēs runājam par kristiešu misijas darbu. Mūsu balsu skaņa ir dzirdama; bet vai mēs jūtam Kristum līdzīgas maigas un sirsnīgas ilgas pēc tiem, kas atrodas ārpus ganāmpulka? Un, ja mūsu sirds nepukst saskaņā ar Kristus sirdi, kā mēs varam izprast darba svētumu un svarīgumu, kuru darīt mūs aicina vārdi: “Esiet nomodā... par dvēselēm kā tādi, kam būs jāatbild” Ebr.13:17 (KJV)

Dievs gaida, lai vīri un sievas atmostas savām atbildībām. Viņš gaida uz tiem, lai ar tiem savienotos. Lai tie ierauga signālu iešanai uz priekšu un ilgāk vairs nav kūtri izpildīt Dieva prātu. (14)

Vai mēs saprotam, cik daudzi šajā pasaulē vēro mūsu kustību? No vietām, no kurām mēs vismazāk to gaidām, atskanēs balsis, spiežot mūs iet uz priekšu un sniegt pasaulei pēdējo žēlastības vēsti. Sludinātāji un ļaudis, uzmostieties! Ātri atzīstiet uns atveriet katru izdevību un priekšrocību, ko mums piedāvā Aizgādība. Dievs un Kristus, un Debesu eņģeļi strādā spraigi un nemitīgi, savaldot sātana niknās dusmas, lai netiktu kavēti Dieva plāni. Dievs dzīvo un valda. Viņš vada Universu. Lai Viņa kareivji iet uz priekšu pretī uzvarai. Lai viņu rindās valda pilnīga vienprātība. Lai viņi uzsāk kauju par vārtiem. Kungs kā varenais Uzvarētājs darbosies viņu labā.

Lai evaņģēlija vēsts atskan mūsu draudzēs, aicinot visus uz vispārēju darbību. Lai draudzes locekļu ticība pieaug, gūstot degsmi no neredzamajiem Debesu sabiedrotajiem, no atziņas par viņu neizsmeļamajām iespējām. Lai viņu degsmi vēl stiprina arī atziņa, ka tie iesaistījušies varenā pasākumā, ka tiem ir spēcīgs Vadonis. Kas nododas Dieva pārvaldībai, lai Viņš tos vadītu un rīkotu, tie ies kopsolī ar notikumiem, kuru risināšanos kārto Viņš. Tā Gara iedvesmoti, Kas atdeva Savu dzīvību par pasaules dzīvību, tie nespēkā nepaliks uz vietas, norādot uz to, ko viņi nevar veikt. Ietērpjoties Debesu apbruņojumā, tie dosies karā, gatavi Dieva dēļ rīkoties un riskēt, zinot, ka Viņa visspēcība gādās par to vajadzībām.

Darbam, kam jākļūst arvien plašākam

Dieva kalpiem jāizmanto visas iespējas Viņa valsts paplašināšanai. Apustulis Pāvils atzīst: (15) “Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, Kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”; tāpēc “lai notiek lūgšanas, piesaukšanas, aizlūgšanas, pateikšanas par visiem cilvēkiem”. (1.Tim.2:3,4.) Arī Jēkabs saka: “Ziniet, ka

tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.” (Jēk.5:20). Ikviens ticīgais ir solījies savienoties ar saviem brāļiem, aicinot: “Nāciet, jo visas lietas sataisītas.” (Lūk.14:17.) Ikvienam jāiedrošina citi darīt šo darbu no visas sirds. Dzīva draudze sniegs dedzīgus aicinājumus. Izslāpušas dvēseles tiks vadītas pie dzīvības ūdens.

Apustuļi uzņēmās smagu atbildību paplašināt savas darbības sfēru un sludināt evaņģēliju visattālākajos apgabalos. Viņu piemērs māca, ka Kunga vīna dārzā nedrīkst būt sliņķi. Viņa kalpiem pastāvīgi jāpaplašina savu pūļu loks. Pastāvīgi tiem jādara arvien vairāk., nekad mazāk. Kunga darbs jāizvērš un jāpaplašina, līdz tas apņem visu pasauli.

Pēc misijas ceļojuma Pāvils un Barnaba devās atpakaļ, apmeklējot draudzes, ko viņi bija dibinājuši, un izraugot vīrus, kas pievienotos viņiem šajā darbā. Tā Dieva kalpiem jāstrādā arī šodien, izraugot cienījamus jauniešus un viņus apmācot par līdzstrādniekiem. Kaut Dievs mums palīdzētu pašiem svētoties, lai mūsu priekšzīmem svētotu citus, sagatavojot tos veikt sekmīgu darbu dvēseļu mantošanā Kristum.

Mēs tuvojamies šīs zemes vēstures noslēgumam, drīz mēs stāsimies lielā baltā troņa priekšā. Drīz jūsu laiks strādāt būs aizgājis uz mūžību. (16) Uzmaniet izdevības, lai pateiktu vārdu īstā laikā tiem, ar kuriem jūs nonākat saskarē. Negaidiet, līdz kļūstat tuvāk pazīstami, lai tikai tad šiem cilvēkiem piedāvātu nenovērtējamos patiesības dārgumus. Izejiet strādāt, un jūsu priekšā pavērsies ceļi.

Tiesas dienā pazudušie pilnībā izpratīs Golgatā pienestā upura nozīmi. Tie ieraudzīs, ko ir zaudējuši ar atteikšanos būt uzticami un padevīgi. Tie domās par augsto un tīro sadraudzību, ko iegūt tiem bija dota priekšrocība. Bet tad būs par vēlu. Pēdējais aicinājums jau būs izskanējis. Būs dzirdamas vaimanas: “Pļauja ir pagājusi, augļu laiks pagalam, bet mēs neesam atpestīti.” (Jer.8:20.)

Uz mums gulstas smaga atbildība brīdināt pasauli par tai draudošo likteni. No visām pusēm, no tālienes un tuvuma atskan saucieni pēc palīdzības. Dievs aicina Savu draudzi celties un ietērpties spēkā. Iegūstami ir mūžīgi paliekoši kroņi; iegūstama ir Debesu valstība; ir jāapgaismo pasaule, kas neziņā iet bojā.

Pasauli pārliecinās ne tas, ko māca no paaugstinājuma, bet tas, ko dzīvē parāda draudze. Sludinātāji no katedras dara zināmu evaņģēlija teoriju; bet tās spēku apliecina draudzes praktiskā dievbijība.

Novājinātai un nepilnīgai, kam pastāvīgi vajadzīgi brīdinājumi un padomi, draudzei tomēr ir veltīta Kristus vislielākā uzmanība. Viņš veic žēlastības darbu (eksperimentus) pie cilvēcīgām sirdīm un panāk tādu rakstura pārveidojumu, ka eņģeļi ir pārsteigti un izsaka savu prieku slavas dziesmās. Viņi gavilē, domājot, kā grēcīgās, maldīgās cilvēcīgās būtnes var tikt tā pārveidotas.

(17) Trešajai eņģeļa vēstij pieaugot spēcīgajā saucienā, tās pasludināšanu pavadīs liels spēks un godība. Dieva ļaužu sejas mirdzēs Debesu gaismā.

Kungs sagatavos vīrus un sievas - jā, pat bērnus, kā piemēram Samuelu - Savam darbam, darot tos par Saviem vēstnešiem. Viņš, Kas nekad nesnauž un neguļ, ir nomodā par katru strādnieku, izraugoties tam darbības sfēru. Visas Debesis vēro šo karu, ko turpina Dieva kalpi, šķietami drosmi atņemošos apstākļos. Sapulcināti ap Glābēja karogu,

Kunga kalpi, ejot uz priekšu, labajā ticības cīņā gūst jaunas uzvaras un manto jaunu godu. Visi Debesu eņģeļi nozīmēti kalpot vienkāršajiem, ticīgajiem Dieva ļaudīm, un, kad Kunga strādnieku armija šeit apakšā dzied savas slavas dziesmas, tiem pateicības pienešanā pievienojas kori augšā, godājot Dievu un Viņa Dēlu.

Nekas nav šķietami bezpalīdzīgāks, bet patiesībā neuzvaramāks par dvēseli, kas izjūt savu niecīgumu un pilnībā paļaujas uz Pestītāja nopelnu. Dievs labāk sūtīs jebkuru Debesu eņģeli, lai palīdzētu šādai dvēselei, nekā atļaus tai tikt pārvarētai.

Visā frontē skan kaujas sauciens. Lai ikviens krusta kareivis steidzas uz priekšu, ne pašapmierinātībā, bet lēnprātībā un pazemībā un ar stipru ticību Dievā. Jūsu darbs un mans darbs ar šo dzīvi neizbeigsies. Kādu īsu brīdi mēs varbūt dusēsim kapā, bet, aicinājumam atskanot, mēs Dieva valstībā atkal uzņemsimies savu darbu.

3.nodaļa

Darbs draudzes locekļu labā

(18) Mums ir vēsts no Kunga, kas jānes pasaulei, - vēsts, kas jānes Svētā Gara speķa bagātīgā pilnībā. Lai mūsu sludinātāji ierauga nepieciešamību censties glābt pazudušo. Neatgrieztajiem jāsniedz tieši uzaicinājumi. Farizeji jautāja Kristus mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?” Un Pestītājs atbildēja: “Es neesmu nācis taisnus aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.” (Mat.9:11,13.) šis ir darbs, ko Viņš uzticējis mums. Un nekad tas nav bijis vajadzīgāks kā tagadējā laikā.

Dievs Saviem sludinātājiem nav uzdevis savest kārtībā draudzes. Kā liekas, šis darbs tādā veidā nav padarāms, jo tas vienmēr atkal būs jāsāk no jauna. Draudzes locekļi, kas tā tiek uzmanīti un aprūpēti, kļūst par garīgiem vārguļiem. Ja deviņas desmitdaļas no pūlēm, ko veltī tiem, kas pazīst patiesību, atdotu ļaudīm, kas patiesību nekad nav dzirdējuši, cik daudz lielāki būtu gūtie panākumi! Dievs ir aizturējis Savas svētības, tāpēc ka Viņa ļaudis nav strādājuši saskaņā ar Viņa norādījumiem.

Ja mūsu sludinātāji laiku un spējas, ko vajadzētu ziedot neatgrieztajiem, veltī tiem, kas pazīst patiesību, tad draudzes locekļi, kuru labā strādā, kļūst tikai vājāki. Daudzās mūsu draudzēs pilsētās, sludinātāji vienu Sabatu pēc otra notur svētrunas, un Sabatu no Sabata draudzes locekļi nāk uz Dieva namu, neatrodot neviena vārda, ko teikt par saņemtajām svētībām, kam vajadzēja sekot svētību izdalīšanai. Nedēļas laikā viņi nav strādājuši, lai dzīvē īstenotu (19) Sabatā dotās pamācības. Kamēr draudzes locekļi necentīsies saņemto palīdzību sniegt tālāk citiem, rezultātā būs redzams tikai liels garīgs nespēks.

Vislielākā palīdzība, kādu var sniegt mūsu ļaudīm, ir to pamācīšana strādāt priekš Dieva un paļauties uz Viņu, bet ne uz sludinātājiem. Lai tie mācās strādāt, kā Kristus strādājis. Lai tie pievienojas Viņa strādnieku armijai un uzticīgi kalpo Viņam.

Reizēm ir derīgi, ka mūsu sludinātāji Sabatā sniedz mūsu draudzēm īsas Kristus dzīvības un mīlestības pilnas uzrunas. Tomēr draudzes locekļiem nevajadzētu gaidīt svētrunas katru Sabatu.

Atcerēsimies, ka mēs uz šīs zemes esam ceļinieki un svešinieki, kas meklē labāku zemi, tas ir, Debesu Tēviju. Strādāsim ar tādu nopietnību, sirsnību un nodošanos, kas

vilktu grēciniekus pie Kristus. Kas savienojušies ar Kungu kalpošanas darbībā, tie ir saistījušies ar Viņu lielajā un varenajā dvēseļu glābšanas darbā. Lai nedēļas laikā draudzes locekļi uzticīgi dara savu daļu un Sabatā atstāsta savus piedzīvojumus. Tad sapulce būs kā barība īstā laikā, sniedzot visiem klātesošiemm jaunu dzīvību un spēku. Kad Dieva ļaudis ieraudzīs lielo vajadzību strādāt, kā Kristus strādāja, grēcinieka atgriešanās dēļ, tad viņu sniegtās liecības Sabata sapulcēs būs spēka pilnas. Ar prieku tie stāstīs par dārgajiem piedzīvojumiem, kādus tie ir guvuši, strādājot citu labā.

Mūsu sludinātājiem nav jāizšķiež savs laiks, strādājot to labā, kas patiesību jau ir pieņēmuši. Ar Kristus mīlestības degsmi sirdīs tiem jāiet mantot Pestītājam grēciniekus. (20)

Patiesības sēkla tiem jāsēj pie visiem ūdeņiem. Jāapmeklē viena vieta pēc otras; jādibina viena draudze pēc otras. Kas nostājas par patiesību, tie jāorganizē draudzēs, un tad sludinātājam jāpāriet uz citu tikpat svarīgu darba lauku.

Tiklīdz draudze ir noorganizēta, sludinātājam tās locekļi jāiesaista darbā. Viņi jāpamāca, kā sekmīgi strādāt. Lai sludinātājs vairāk laika veltī audzināšanai nekā svētrunu teikšanai. Lai viņš pamāca ļaudis, kā pasniegt citiem zināšanas, ko tie ir saņēmuši. Lai gan jaunatgrieztos vajadzētu mācīt prasīt padomu no tiem, kas vairāk pieredzējuši darbā, tomēr tie arī jāmāca nenostādīt sludinātāju Dieva vietā. Sludinātāji ir cilvēcīgas būtnes, vājību apņemti ļaudis. Kristus ir Tas, uz Ko mums jāraugās pēc vadības. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, pilns žēlastības un patiesības.” “Un no Viņa pilnuma mēs visi esam dabūjuši žēlastību uz žēlastības.” (Jāņa 1:14,16.)

Evaņģēlija spēkam jānāk pār nodibinātajām grupiņām, darot ļaudis derīgus kalpošanai. Daži no jaunatgrieztajiemm būs tā pildīti ar Dieva spēku, ka tie tūlīt sāks strādāt. Viņi strādās tik uzcītīgi, ka tiem nebūs ne laika, ne vēlēšanās ar nelaipnu kritiku vājināt savu brāļu rokas. Viņu vienīgās ilgas būs nest patiesību tālajos laukos.

Kungs man ir rādījis darbu, kas jādara mūsu pilsētās. Ticīgie šajās pilsētās var strādāt pie kaimiņiem savu māju tuvumā. Viņiem jāstrādā mierīgi un pazemīgi, nesot sev līdzi, kur vien tie iet, Debesu atmosfēru. Ja tie sevi paslēps skatam, vienmēr norādot uz kristu, tad būs jūtama viņu iespaida spēks. (21)

Kad strādnieks bez atlikuma nododas Kunga darbam, viņš gūst pieredzi, kas to dara spējīgu arvien sekmīgāk strādāt priekš Kunga. Iespaids, kas viņu velk pie Kristus, palīdz viņam arī citus vilkt pie Kristus. Varbūt nekad viņam nebūs jārunā atklātās sabiedriskās sanāksmēs, tomēr viņš nav nekas cits kā Dieva sludinātājs; un viņa darbs liecina, ka viņš ir piedzimis no Dieva.

Tas nav Kunga nodoms, ka sludinātājiem vajadzētu padarīt darba lielāko daļu patiesības sēklas izsēšanā. Ļaudis, kas nav aicināti sludināšanas darbā, jāpaskubina strādāt sava Kunga labā atbilstoši viņu dažādajām spējām. Simtiem cilvēku, kā vīri, tā sievas, kas tagad neko nedara, var veikt pieņemamu kalpošanas darbu. Ienesot patiesību savu draugu un kaimiņu mājās, tie var padarīt lielu darbu savam Kungam. Dievs necienī vienu cilvēku vairāk par otru. Viņš izlietos vienkāršus, sevi atdodošus kristiešus pat tad, ja tie nebūs saņēmuši tik pamatīgu izglītību kā daži citi. Tādi lai iesaistās kalpošanā Viņam un strādā, ejot no mājas uz māju. Sēdot pie ģimeņu pavarda, tie var, - ja ir pazemīgi, smalkjūtīgi un dievbijīgi, - padarīt vairāk šo ģimeņu patieso vajadzību apmierināšanā nekā iesvētīts sludinātājs.

Kāpēc ticīgiem neizjūt dziļākas, sirsnīgākas rūpes par tiem, kas atrodas ārpus Kristus? Kāpēc divi vai trīs nesaiet kopā un nelūdz Dievu par kāda viena īpaša cilvēka izglābšanos un pēc tam par citu? Lai mūsu draudzēs izveidojas grupiņas, kas veiktu kalpošanas darbu. Lai dažādi cilvēki savienojas kā ļaužu zvejnieki. Lai tie cenšas izraut dvēseles no pasaules samaitātības, sapulcinot tās Kristus mīlestības glābjošajā skaidrībā.

Mazu grupiņu kā kristīgo pūļu pamatvienību veidošanu man ieteica Tas, Kurš nevar maldīties. (22) Ja draudze ir skaitā liela, tad lai tās locekļus noorganizē mazās grupiņās, kas strādātu ne tikai draudzes locekļu labā, bet arī pie neticīgajiem. Ja kādā vietā ir tikai divi vai trīs, kas pazīst patiesību, tad lai tie apvienojas strādnieku vienībā. Lai tie sargā savas vienotības saites, ka tās netiktu sarautas, spiežoties kopā mīlestībā un vienprātībā, cits citu iedrošinot iet uz priekšu, ikvienam gūstot drosmi un spēku no citu atbalsta. Lai tie atklāj Kristum līdzīgas panešanas spējas un pacietību, nerunājot pārsteidzīgus vārdus, bet lietojot valodas dāvanu, lai viens otru stiprinātu vissvētākajā ticībā. Lai tie strādā Kristum līdzīgā mīlestībā to labā, kas atrodas ārpus ganāmpulka, un, pūloties palīdzēt citiem, aizmirst sevi. Strādājot un lūdzot Kristus vārdā, viņu skaits palielināsies, jo Pestītājs saka: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad tā tiem taps dota no Mana Tēva, Kas ir Debesīs.” (Mat.18:19.)

Zemes neapstrādātās vietas

Pazemīgi paļaujoties uz Dievu, ģimenēm jāapmetas uz dzīvi Viņa vīna dārza neapstrādātajās vietās. Ir vajadzīgi svētījušies vīri un sievas, kas līdzīgi auglīgiem taisnības kokiem stāvētu zemes tuksnesīgajās vietās. Kā atalgojumu savām pašaizliedzīgajām pūlēm, sējot patiesības sēklu, tie ievāksk bagātu ražu. Apmeklējot vienu ģimeni pēc otraas, atverot Rakstus tiem, kas atrodas garīgā tumsā, tiks skārtas daudzas sirdis.

Laukos, kur apstākļi ir tik neiepriecinoši un drosmi atņemoši, ka daudzi strādnieki atsakās turp iet, vienkāršu draudzes locekļu pašaizliedzīgās pūles var izsaukt visievērojamākās pārmaiņas uz labu. šie vienkāršie strādnieki padarīs (23) daudz, pateicoties pacietīgajām un neatlaidīgajām pūlēm, nepaļaujoties uz cilvēcīgo spēku, bet uz Dievu, Kas viņiem dāvā Savu labvēlību. Lielais labums, ko nesīs šo strādnieku darbs, šajā pasaulē nekad nekļūs zināms.

Sevi uzturoši misionāri

Sevi uzturošie misionāri bieži strādā ļoti sekmīgi. Iesākot sīkā un pazemīgā veidā, viņu darbs arvien vairāk paplašinās, tiem ejot uz priekšu Dieva Gara vadībā. Lai divi vai vairāki kopā iziet evaņģelizācijas darbā. Ir iespējams, ka darba priekšgalā esošie vīri viņiem nesniedz nekādus iedrošinošus solījumus, ka tie saņems finansiālu atbalstu; tomēr lai viņi iet uz priekšu lūdzot, dziedot, mācot un dzīvē atklājot patiesību. Viņi var uzņemties kolportiera darbu un tādā veidā ienest patiesību daudzās ģimenēs. Ejot darbā uz priekšu, tie iegūst svētīgus, jaukus piedzīvojumus. Bezpalīdzības sajūta ir viņus darījusi pazemīgus, tomēr Kungs iet viņu priekšā, un tie atrod atbalstu un palīdzību starp bagātiem un nabagiem. Pat šo sevi atdodošo misionāru nabadzība ir līdzeklis pieejas atrašanai pie ļaudīm. Ejot tālāk savu ceļu, tiem daudzējādos veidos palīdzēs ļaudis, kam viņi sniedz garīgu barību. Viņi nes Dieva dotu vēsti, un viņu pūles vainagosies panākumiem. Patiesību atzīs daudzi, kas, ja nebūtu šo pazemīgo skolotāju, nekad netiktu mantoti Kristum.

Dievs aicina strādniekus iziet baltajā pļaujas laukā. Vai gaidīsim tāpēc, ka kase ir tukša, ka tik tikko pietiek līdzekļu jau darba laukā esošo strādnieku uzturēšanai? Ejiet uz priekšu ticībā, un Dievs būs ar jums. Apsolījums skan: “Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām (24) ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus.” (Ps.126:5,6.)

Nekas nedod tādus panākumus kā paši panākumi. Ar neatlaidīgām pūlēm iegūstiet tos, un darbs ies uz priekšu. Atvērsies jauni lauki. Daudzas dvēseles tiks vadītas atzīt patiesību. Kas mums vajadzīgs, tā ir pieaugoša ticība Dievam.

Mūsu draudzes ir saņēmušas lielu gaismu, tomēr draudzēm vēl tiek izlietots daudz sludinātāju spēks, mācot tos, kam pašiem vajadzētu būt “pasaules gaismai”, sniedzot ūdeni tiem, no kuriem pašiem vajadzētu izplūst dzīva ūdens upēm. Sludinātāji dara bagātus tos, kas paši varēja būt dārgas patiesības raktuves, atkārtojot evaņģēlija ieaicinājumu tiem, kam, izklīdinātiem visattālākās zemes daļās, pašiem vajadzētu sniegt Debesu vēsti ļaudīm, kas to nav dzirdējuši. Tiek baroti tie, kriem pašiem vajadzētu uz lielceļiem un sānceļiem aicināt: “Nāciet, jo visas lietas sataisītas.”

Kam grēku važas ir sarautas, kas Kungu ir meklējuši ar salauztām sirdīm un ir saņēmuši atbildi uz ilgu pilno lūgumu pēc taisnības, tie nekad nebūs auksti un nedzīvi. Viņu sirdis pilda nesavtīga mīlestība uz grēciniekiem. Viņi atmet visu pasaulīgo godkāri un visu egoismu. Saskare ar dziļajām Dieva lietām dara tos arvien līdzīgākus viņu Pestītājam. Tie gavilē par Viņa uzvarām; to sirdīs valda Viņa prieks. Dienu no dienas tie arvien vairāk tuvojas pilnīgam vīra un sievas augumam Kristū.

4.nodaļa

Ierindas strādnieki

(25) Dievs raugās uz šo pasauli ar spraigu interesi. Viņš ir ievērojis cilvēcīgo būtņu kalpošanas spējas. Raugoties pāri laikmetiem, Viņš ir skaitījis Savus strādniekus - kā vīrus, tā sievas - un ir sagatavojis viņu priekšā ceļu, sacīdams: “Es pie tiem sūtīšu Savus vēstnešus, un tie redzēs tumsā iemirdzamies lielu gaismu. Mantoti Kristus darbam, tie izlietos savus podus Manam Vārdam par godu. Tie ies uz priekšu, lai strādātu priekš Manis ar degsmi un nodošanos. Pateicoties viņu pūlēm, patiesība visspēcīgākā veidā runās uz tūkstošiem, un garīgi aklie ļaudis kļūs redzīgi un ieraudzīs Manu pestīšanu. Patiesība tā tiks izcelta, ka to varēs lasīt skrejošs cilvēks. Atradīs ceļus siržu aizsniegšanai. Dažas šajā darbā lietotās metodes atšķirsies no pagātnē lietotajām, tomēr lai neviens tāpēc neaizprosto ceļu ar kritiku.”

Kurus Dievs izvēlas par strādniekiem, tie ne vienmēr ir talantīgi pasaules vērtējumā. Reizēm Viņš priekšroku dod nemācītiem ļaudīm. Tiem Viņš uztic īpašu darbu. Tie aizsniedz šķiru, kam citi nevar atrast pieeju. Atverot sirdi patiesībai, tie Kristus nopelnā tiek darīti gudri Viņā. To dzīve ieelpo un izelpo dievbijības jauko smaržu. Viņu vārdi pirms izteikšanas tiek rūpīgi pārdomāti un apsvērti. Viņi cenšas veicināt savu savu līdzcilvēku labklājību. Viņi sniedz palīdzību un laimi trūcīgajiem un cietējiem. Viņi izjūt nepieciešamību pastāvīgi palikt Kristus audzināšanā, lai varētu strādāt saskaņā ar Dieva prātu. Tie mācās, kā (26) vislabāk un pilnīgāk atdarināt Pestītāja doto priekšzīmi sevis aizliegšanā un krusta nešanā. Viņi ir Dieva liecinieki, atklādami Viņa līdzcietību un mīlestību un visu godu atdodami Viņam, ko tie mīl un kam tie kalpo.

Pastāvīgi tie mācās no lielā Skolotāja, un pastāvīgi tie aizsniedz arvien augstāku krietnuma pakāpi, tomēr visu laiku apzinoties savu vājumu un nederīgumu. Viņus augšup velk stiprā, mīlošā Kristus apbrīnošana. Viņu dzīvē atklājas Kristus tikumi, jo tā pielīdzinās Kristus dzīvei. Pastāvīgi tie iet uz priekšu un uz augšu, par svētību pasaulei un par godu savam Glābējam. Par viņiem Kristus saka: “Svētīgi lēnprātīgie, jo tie zemi iemantos.” (Mat.5:5.)

Tādi strādnieki ir jāiedrošina. Viņu darbs tiek darīts, ne lai cilvēki to redzētu, bet lai pagodinātu Dievu. Un tas izturēs Viņa pārbaudi. Kungs šos strādniekus savieno ar tādiem, kuru spējas ir lielākas, lai tiktu aizpildīti viņu atstātie robi. Kungam patīk, ja viņus vērtē; jo tie ir Viņa kalpojošās ķēdes locekļi.

Pašapzinīgi cilvēki, kurus pilda domas par pašu pārākajām spējām, neievēro šos vienkāršos, savu nespēcību atzīstošos strādniekus; bet Dievs ne uz mirkli nenovērš Savu skatu no tiem. Viņš ievēro visu, ko tie dara, lai palīdzētu ļaudīm, kam palīdzība vajadzīga. Debesu pagalmos, kad atpestītie tiks sapulcēti mājās, tie stāvēs vistuvāk Dieva Dēlam. Tie mirdzēs spoži Kunga pagalmos, Viņa pagodināti, jo tie par godu uzskatīja kalpošanu ļaudīm, par kuriem Viņš atdeva Savu dzīvību.

Dievs ierosinās zemas vietas ieņemošus ļaudis pasludināt tagadējās patiesības vēsti. Daudzi šādi cilvēki būs (27) redzami steidzamies šurp un turp, Svētā Gara dzīti, lai sniegtu gaismu tiem, kas atrodas tumsā. Patiesība ir kā uguns viņu kaulos, pildot tos ar kvēlu vēlēšanos apgaismot tumsā sēdošos cilvēkus. Daudzi, pat starp neizglītotajiem ļaudīm, sludinās Kunga Vārdu. Svētais Gars pamudinās bērnus iet un sludināt Debesu vēsti. Svētais Gars tiks izliets pār tiem, kas pakļausies Tā skubinājumiem. Atmetot cilvēku saistošos noteikumus un piesardzību, viņi pievienosies Kunga armijai.

Nākotnē Kunga Gars ietekmēs vienkāršus cilvēkus atstāt savu ikdienišķo nodarbošanos un iet sludināt pēdējo žēlastības vēsti. Cik ātri vien iespējams, tie jāsagatavo darbam, lai viņu pūles vainagotu panākumi. Viņi sadarbojas ar Debesu pārstāvjiem; jo viņi ir labprātīgi dot un paši atdoties Kunga darbam. Nevienam nav tiesību kavēt šos strādniekus. Ejot pildīt šo lielo uzdevumu, tiem ir jānovēl Dieva palīdzība. Nav jāizsaka nekādas dzēlīgas piezīmes, kad tie zemes neapstrādātajās vietās sēj evaņģēlija sēklu.

Dzīvē vislabākais - vienkārša sirsnība, patiesīgums, skaidrība, neaptraipīts taisnīgums - nav pērkams vai pārdodams. šīs īpašības tikpat brīvi pieejamas nemācītam kā izglītotam, melnajam vai baltajam cilvēkam, vienkāršajam zemniekam un arī ķēniņam uz troņa. Pazemīgie strādnieki, kas nepaļaujas uz savu spēku, bet kas strādā vienkāršā sirsnībā, vienmēr paļaujoties uz Dievu, dalīsies Pestītāja priekā. Viņu neatlaidīgās lūgšanas pievedīs dvēseles krustam. Sadarbojoties ar viņu nesavtīgajām pūlēm, Jēzus (28) skārs sirdis, izdarot brīnumdarbus dvēseļu atgriešanā. Vīri un sievas tiks sapulcināti draudzes sadraudzībā. Tiks uzcelti sapulču nami un dibinātas skolas. Redzot Dieva pestīšanu, strādnieku sirdis pildīsies ar prieku.

Kad atpestītie stāvēs Dieva klātbūtnē, tie sapratīs, cik tuvredzīgi bijuši viņu slēdzieni par to, ko Debesis atzīst par panākumiem. Atskatoties uz savām pūlēm gūt panākumus, tie sapratīs, cik muļķīgi bijuši viņu plāni, cik niecīgas viņu iedomātās grūtības un cik nepamatotas viņu šaubas. Tie sapratīs, cik bieži tie ir cietuši neveiksmi savā darbā, tāpēc ka nav prasījuši no Dieva Viņa Vārda piepildīšanos. Un viena patiesība atklāsies pavisam skaidri: ka stāvoklis nesagatavo cilvēku ieiešanai Debesu pagalmos. Tie arī redzēs, ka

cilvēkam dotais gods ir pienācies vienīgi Dievam, ka visa slava pieder Viņam. No eņģeļu kora lūpām un no atpestīto pulka atskanēs kopīga dziesma: “Lieli un brīnišķi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visvarenais; taisni un patiesi ir Tavi ceļi, Tu Ķēniņ pār svētiem. Kas Tevi nebītos, Kungs, un nedotu Tavam Vārdam godu? Jo Tu vien esi svēts.” (Atkl.15:3,4.) (KJV)

5.nodaļa

Krusta uzvaras izvēršana

(29) “Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar To nedāvinās visas lietas?” (Rom.8:32.)

Kad tika dāvāta šī brīnisķā un nenovērtējamā Dāvana, viss Debesu Universs bija ļoti satraukts, cenšoties izprast Dieva neidzibināmo mīlestību un pamodināt cilvēku sirdīs pateicību proporcionālu šīs Dāvanas vērtībai. Vai mums, par kuriem Kristus atdeva Savu dzīvību, vajadzētu klibot starp diviem uzskatiem? Vai mums Dievam vajadzētu atdot tikai grasi no mūsu talantiem un spēkiem, ko Viņš mums aizdevis? Kā mēs tā varam rīkoties, zinot, ka Viņš, Kas bija visu Debesu Pavēlnieks, nolika Savu karalisko tērpu un ķēniņa kroni un, izprazdams kritušās cilvēces bezpalīdzīgo stāvokli, nāca uz šo zemi cilvēka dabā, lai dotu mums iespēju savienot savu cilvēcību ar Viņa dievību. Viņš tapa nabags, lai mēs varētu kļūt Debesu bagātību īpašnieki un iegūt “neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību.” (2.Kor.4:17.) Mūs glābjot, Viņš pakļāvās vienam pazemojumam pēc otra, līdz Viņš, dievišķi cilvēcīgais, cietošais Kristus, tika paaugstināts pie krusta, lai vilktu visus cilvēkus pie Sevis. Dieva Dēls nevarēja parādīt lielāku pretimnākšanu par to, ko Viņš parādīja; Viņš nevarēja kāpt vēl zemāk.

Tas ir dievbijības noslēpums, noslēpums, kas ierosinājis Debesu pārstāvjus tā kalpot ar kritušās cilvēces starpniecību, lai pasaulē pamostas milzīga interese par pestīšanas plānu. Tas ir noslēpums, kas licis visām Debesīm savienoties ar cilvēku, piepildot Dieva lielo pazudinātās pasaules glābšanas plānu.

Draudzes darbs

(30) Cilvēcīgajiem pārstāvjiem uzticēts izvērst krusta uzvaras plašumā no vienas vietas uz otru. Kā draudzes Galva Kristus pavēloši aicina ikvienu, kas sakās ticam Viņam, sekot Viņa pašaizliegšanās un uzupurēšanās priekšzīmei, strādājot, lai atgrieztu cilvēkus, kuru iznīcināšanai sātans izlieto visas savas lielās armijas spēkus. Dieva ļaudis tiek aicināti bez kavēšanās sapulcēties zem asinīmm slacītā Kristus Jēzus karoga. Nepārtraukti tiem jācīnās pret ienaidnieku, turpinot cīņu pat līdz vārtiem. Un ikvienam, kas ar atgriešanos tiek pievienots šīm rindām, jānozīmē savs pienākuma postenis. Visiem jābūt labprātīgiem kaut kam būt un kaut ko darīt šajā karā. Kad draudzes locekļi nopietni pūlēsies virzīt uz priekšu šo vēsti, tad tie dzīvos Kunga priekā un gūs panākumus. Noteiktām pūlēm vienmēr seko uzvara.

Svētais Gars - mūsu panākumu ķīla

Kristus, kalpodams par vidutāju starp Dievu un cilvēkiem, sniedz Saviem kalpiem Svētā Gara klātbūtni. Tikai Svētais Gars cilvēcīgos darba rīkus dara spējīgus pārstāvēt Pestītāju dvēseļu glābšanas darbā. Lai šajā darbā savienotos ar Kristu, mums jāpakļaujas Viņa Gara veidojošajam iespaidam. Tādā veidā sniegtā spēkā mēs varam sadarboties ar Kungu šīs vienotības saitēs kā strādnieki kopā ar Viņu dvēseļu glābšanā. Katram, kas nodod sevi Kungam kalpošanas darbam, neatturot neko, tiek dota spēks neizmērojamu rezultātu sasniegšanai.

Kungs Dievs ir saistījies ar mūžīgu solījumu sniegt spēku un žēlastību ikvienam, kas paklausot (31) patiesībai, tiek svētots. Kristus, Kam dota visa vara Debesīs un virs zemes, līdzjūtībā sadarbojas ar Saviem darba rīkiem - nopietnajām un sirsnīgajām dvēselēm, kas dienu no dienas bauda dzīvības maizi, “kas nāk no Debesīm” (Jāņa 6:50.) Draudze virs zemes, vienotībā ar draudzi Debesīs, var visu.

Apustuļiem dotais spēks

Vasarsvētku dienā Bezgalīgais spēks atklājās draudzei. Ar Svētā Gara starpniecību Viņš kā varens, brāzmains vējš nonāca no Debesu augstumiem telpā, kur bija sapulcējušies mācekļi. Likās, ka gadu simteņiem šis spēks bija atturēts, un tagad Debesis priecājās, ka var izliet pār draudzi Gara varenības bagātības. Un Gara ietekmē grēku nožēlas un atzīšanas vārdi mijās ar slavas dziesmām par piedotajiem grēkiem. Bija dzirdama pateicība un pravietojumi. Visas Debesis zemu noliecās, lai redzētu un apbrīnā pielūgtu nesalīdzināmās un neizprotamās mīlestības gudrību. Izbrīnas pārņemti, apustuļi un mācekļi izsaucās: “šī ir mīlestība” (1.Jāņa 4:10.) Tie satvēra sniegto dāvanu. Un kādas bija sekas? - Tūkstoši tika atgriezti vienā dienā. Gara zobens, no jauna asināts ar spēku un mazgāts debesu zibeņos, grieza sev ceļu cauri neticībai.

Mācekļu sirdīs dega tik liela, tik dziļa un tik tālu sniedzoša mīlestība uz cilvēkiem, ka tā viņus spieda iet līdz zemes galiem ar liecību: lai tas mums nenotiek, ka mēs lielītos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu. Viņus piepildīja milzīgas ilgas pievienot draudzei ļaudis, kas būtu izglābjami. (32) Viņi aicināja ticīgos uzmosties un darīt savu daļu, lai visas tautas dzirdētu patiesību un zemi piepildītu Kunga godība.

Tam pašam spēkam jāatklājas šodien

Kristus žēlojošā laipnība apustuļus darīja par tiem, kas tie bija. Sirsnīga, patiesa nodošanās un pazemīgas, nopietnas lūgšanas tos vadīja ciešā savienībā ar Kristu. Tie sēdēja kopā ar Viņu Debesu mājās. Tie izprata, cik liels ir viņu parāds Kristum. Ar sirsnīgām, neatlaidīgām lūgšanām tie ieguva Svētā Gara dāvanu, un tad tie devās tālāk, dvēseļu glābšanas nastas nospiesti un degsmes pilni izvērst krusta uzvaru vēl plašāk. Un viņu darba rezultātā daudzas dvēseles no tumsas tika ievestas gaismā un tika dibinātas daudzas draudzes.

Vai mums jābūt mazāk dedzīgiem, mazāk sirsnīgiem kā apustuļiem? Vai mums nav dzīvā ticībā jāpieprasa apsolījumi, kas apustuļiem lika no savas esamības dziļumiemm saukt uz Kungu Jēzu pēc Viņa Vārda piepildījuma: “Lūdziet, tad jūs saņemsiet”? (Jāņa

16:24.) Vai Dieva Gars šodien nenāks kā atbilde uz nopietnu, neatlaidīgu lūgšanu un nepiepildīs cilvēkus ar spēku? Vai Dievs šodien Saviem lūdzošajiem, paļāvīgajiem, ticīgajiem strādniekiem, kas atver Rakstus ļaudīm - kuri nepazīst tur ietverto dārgo patiesību - nesaka: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”? (Mat.28:20.) Kāpēc tad draudze ir tik vāja un nedzīva?

Kā mācekļi, pildīti ar Gara spēku, izgāja sludināt evaņģēliju, tā jāiet arī Dieva kalpiem šodien. Kunga darbs mums jāuzņemas, pildītiem ar nesavtīgu vēlēšanos sniegt žēlastības vēsti ļaudīm, kas atrodas maldu un neticības tumsā. Viņš dos mums iespēju darīt savu daļu, sadarbojoties ar Viņu, un Viņš ietekmēs arī neticīgo sirdis, lai Viņa darbs virzītos uz priekšu visattālākajos apgabalos. (33) Jau tagad daudzi saņem Svēto Garu, un tālāk vairs ceļu nešķērsos kūtra vienaldzība.

Kāpēc gan ir uzrakstīts mācekļu darbu stāsts, viņu svētā dedzība, ko iedvesmoja un apgaroja Svētais Gars, ja ne tāpēc, lai no šī ziņojuma Kunga ļaudis šodien gūtu iedvesmu nopietni un sirsnīgi strādāt priekš Viņa? Ko Kungs darīja priekš Saviem ļaudīm tajā laikā, ir tikpat nepieciešams un vēl vairāk nepieciešams Viņa ļaudīm šodien. Visu, ko darīja apustuļi, jādara katram draudzes loceklim šodien. Un mums jāstrādā ar tik daudz lielāku dedzību, tik daudz lielākā mērā savienotiem ar Svēto Garu, cik noteiktākus un izšķirīgākus aicinājumus nožēlot grēkus un atgriezties prasa bezdievības un ļaunuma pieaugums.

Ikvienam, uz kuru spīd tagadējās patiesības gaisma, jādeg līdzjūtībā pret tiem, kas atrodas tumsā. No visiem ticīgiem gaismai jāatstarojas gaišos, skaidri redzamos staros. Kungs šodien gaida, lai tiktu darīts darbs līdzīgs tam, ko Kungs darīja ar Savu sūtīto vēstnešu starpniecību dienās pēc Vasarsvētkiem. Vai šajā laikā, kad visu lietu gals ir tuvu, draudzes dedzībai nevajadzētu pat pārspēt pirmās draudzes dedzību? Dedzība par Dieva godu lika mācekļiem ar varenu spēku nodot liecību par patiesību. Vai šai degsmei nevajadzētu kvēlot mūsu sirdīs, ilgojoties stāstīt citiem par krustā sistā Kristus glābjošo mīlestību? Vai šodien Dieva spēkam nevajadzētu atklāties pat vēl varenāk nekā apustuļu laikā?