Kristus līdzības

Ievads

[17] Kristus līdzībās ietvertajās mācībās var saskatīt to pašu principu, kas viscaur redzams Viņa misijā pasaulei. Lai mēs varētu iepazīties ar Viņa dievišķo raksturu un dzīvi, Kristus pieņēma mūsu dabu un mājoja mūsu vidū. Dievišķais atklājās cilvēciskajā, neredzamā godība — redzamā cilvēciskā formā. Tagad par neredzamo cilvēki varēja gūt priekšstatu no redzamā, Debesu lietas atklājās zemes lietās, Dievs kļuva skatāms cilvēka veidā. Tāpat bija arī ar Kristus mācībām — nezināmais tika paskaidrots ar zināmo, dievišķās patiesības tika atklātas vispazīstamākajās šīs zemes lietās.

Raksti ziņo: “Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās (..), lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: “Es atdarīšu savu muti līdzībās, Es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.”” (Mat. 13:34,35) Ar visiem pazīstamām lietām tika paskaidrotas garīgas atziņas — dabā un klausītāju ikdienas dzīvē sastopamais savienojās ar rakstītā Vārda patiesībām. Šādi, no dabas valstības vezdamas uz Dieva valstību, Kristus līdzības [18] kļūst par locekļiem ķēdē, kura savieno cilvēku ar Dievu, zemi ar Debesīm.

Kad Kristus mācot izmantoja dabas līdzības, Viņš runāja par lietām, kuras Viņa paša rokas bija veidojušas un kuras Viņš pats bija apveltījis ar tām piemītošajām īpašībām un spēku. Sākotnējā pilnībā visas radītās lietas izteica Dieva domas. Ādamam un Ievai Ēdenes mājās daba bija pārbagāta ar atziņām par Dievu, tajā ik uz soļa varēja sastapt dievišķas mācības. Gudrība uzrunāja skatienu un tika uzņemta sirdī, jo pirmie cilvēki ar Dievu sarunājās, izmantojot Viņa radības starpniecību. Tikko svētais pāris pārkāpa Visaugstākā likumu, Dieva klātbūtnes godība atstāja dabu. Tagad zeme ir grēka izkropļota un apgānīta. Tomēr joprojām šajā izpostītajā dabā ir palicis daudz skaista. Dieva mācību uzskates līdzekļi nav iznīcināti; ja spējam tos pareizi saprast, tad daba mums stāsta par savu Radītāju.

Kristus dienās ļaudis šīs mācības bija pazaudējuši. Cilvēki gandrīz nemaz vairs nespēja saskatīt Dievu Viņa darbos. Cilvēces grēks radības īsto seju bija pārklājis ar plīvuru, tāpēc Dieva darbi vairs neliecināja par Dievu, bet bija par šķērsli Viņa izprašanai. Cilvēki bija “sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju”. Tā pagāni bija “savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā”. (Rom. 1:25,21) Tādēļ arī Dieva Vārds Israēlā tika aizstāts ar cilvēku mācībām. Ne tikai daba, bet arī upurēšanas ceremoniālā kalpošana un pat Svētie Raksti — viss, kam vajadzēja atklāt Dievu, — bija tiktāl izkropļoti, ka drīzāk Viņu apslēpa.

Kristus vienmēr centās likvidēt to, kas apslēpj patiesību. Viņš nāca, lai paceltu plīvuru, ko grēks bija pārklājis dabas sejai, [19] skatienam atsegdams garīgo godību, kuras atstarošanas dēļ visas lietas ir radītas. Gan dabas, gan Bībeles mācības Viņa vārdi pavērsa citā skatījumā, tā padarot tās par jaunu atklāsmi.

Jēzus noplūca brīnišķīgu puķi, pasniedza to bērniem un jauniešiem. Kamēr tie skatījās Viņa jaunības caurstrāvotajā sejā, kuru atsvaidzināja Tēva klātbūtnes izstarotā saules gaisma, Viņš pasniedza mācību: “Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.” Tad sekoja patīkama atziņa un svarīga mācība: “Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs, mazticīgie?”

Kalna svētrunā šie vārdi tika attiecināti uz tiem, kas stāvēja līdzās bērniem un jauniešiem — pūlim, kurā atradās noraizējušies un apjukuši ļaudis, cilvēki, kurus nomāca vilšanās un bēdas. Jēzus turpināja: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim? vai: ko dzersim? vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” Tad, izstiepis rokas pār apkārtējo pūli, Viņš teica: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mat. 6:28–33)

Tā Kristus pats iztulkoja vēsti, ko bija nodevis puķēm un zālei laukā. Viņš vēlas, lai mēs to lasītu katrā puķē un katrā zāles stiebriņā. Viņa vārdi ir pārliecinoši un aicina uzticēties Dievam.

[20] Kristus patiesības redzējums bija tik plašs un Viņa mācību bija tik daudz, ka to ilustrēšanai daba tika izmantota visos iespējamos veidos. Visi procesi, kuri ik dienas noris cilvēku acu priekšā, satur kādu noteiktu patiesības atziņu, un tā visa daba tērpjas Kunga līdzībās.

Savas kalpošanas sākumā Kristus cilvēkus uzrunāja pietiekami skaidros vārdos, lai visi klausītāji spētu aptvert patiesību, kura tiem sniegtu izpratni par pestīšanu. Taču bija daudz tādu siržu, kurās patiesība nevarēja iesakņoties, un tā tika atraidīta. “Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās,” Viņš teica, “jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. (..) Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši.” (Mat. 13:13–15)

Jēzus vēlējās izraisīt interesi. Viņš tiecās modināt dedzību [21] tajos, kuri bija bezrūpīgi, un ar patiesību uzrunāt viņu sirdis. Mācīšana līdzībās kļuva populāra, un tā izpelnījās ne tikai jūdu, bet arī citu tautību ļaužu cieņu un uzmanību. Šāda skološanas metode bija visefektīvākā, kādu vien Viņš varēja lietot. Ja klausītāji vēlējās saņemt zināšanas par Debesu lietām, tad tie saprata Kristus vārdus, jo godīgiem patiesības meklētājiem Viņš tos vienmēr labprāt izskaidroja.

Kristum bija jāatklāj arī tādas patiesības, kuras ļaudis nebija sagatavoti pieņemt vai pat saprast. Arī šī iemesla dēļ Viņš mācīja līdzībās. Savienojot savas mācības ar dzīves notikumiem, pārdzīvojumiem un norisēm dabā, Viņš piesaistīja ļaužu uzmanību un uzrunāja to sirdis. Vēlāk, kad cilvēki redzēja lietas, kuras bija uzskates līdzekļi mācību stundās, viņi atcerējās dievišķā Skolotāja vārdus. Tiem, kas bija atvērti Svētajam Garam, Pestītāja mācību nozīme kļuva arvien skaidrāka. Noslēpumi tapa atklāti, un tas, ko bija grūti aptvert, kļuva pats par sevi saprotams.

Jēzus meklēja ceļu uz katru sirdi. Lietojot daudzās ilustrācijas, Viņš ne tikai dažādos aspektos atklāja patiesību, bet arī uzrunāja dažādus klausītājus. Kad piemēri tika ņemti no šo cilvēku ikdienā sastopamām lietām, viņiem radās interese. Neviens no tiem, kuri klausījās [22] Pestītāja vārdos, nevarēja justies atstāts vai aizmirsts. Pat visvienkāršākie un grēcīgākie Viņa mācībā sadzirdēja balsi, kas tos uzrunāja ar līdzjūtību.

Bez visa tā Viņam bija vēl viens iemesls mācīt līdzībās. Apkārtējā pūlī bija arī priesteri un rabīni, rakstu mācītāji un tautas vadītāji, hērodieši un varas pārstāvji — pasaulīgi, stūrgalvīgi un alkatīgi ļaudis, kas vairāk par visu vēlējās izvirzīt kādu apsūdzību pret Kristu. Viņu spiegi ik dienas sekoja Jēzum pa pēdām, lai no Viņa lūpām saklausītu vārdus, par kuriem varētu sodīt un uz visiem laikiem apklusināt To, kuram, šķiet, sekoja visa pasaule. Pestītājs pazina šo cilvēku tipu un saprata viņu nodomus, tādēļ patiesību Viņš pasniedza tā, ka tie nevarēja atrast ieganstu, lai Viņa lietu iesūdzētu Sinedrijā. Līdzībās Kristus norāja augstmaņu liekulību un ļaunos darbus un simbolu valodā ietērpa tik asas patiesības, ka, ja vien tās izteiktu tieši, šie ļaudis Viņa vārdos neklausītos un ātri vien pieliktu punktu Viņa kalpošanai. Vienlaicīgi uzmanoties no spiegiem, Viņš patiesību tomēr izteica tik skaidri, ka mācībā skartās cilvēku kļūdas bija viegli saskatāmas, un sirdī godīgie no tā guva labumu. Dievišķā gudrība un bezgalīgā žēlastība tika izskaidrota ar Dieva radīto lietu starpniecību. Dievs cilvēkus mācīja, izmantojot dabas norises un ikdienas notikumus. “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara, kā Viņa dievišķība kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos.” (Rom. 1:20)

Līdzībās ietvertajās Pestītāja mācībās ir arī norāde uz to, ko nozīmē īsta augstākā izglītība. Kristus cilvēkiem varēja atklāt visdziļākās zinātnes patiesības. Viņš varēja izstāstīt noslēpumus, kuru izzināšanai ir bijuši vajadzīgi daudzus gadsimtus ilgi pūliņi un pētījumi. Dažādās zinātnes nozarēs Viņš varēja dot tādus ieteikumus, ka tie būtu [23] viela pārdomām un ierosme izgudrojumiem līdz pat laika beigām. Taču Viņš to nedarīja. Viņš ne ar vienu vārdu neatbalstīja ziņkārību, neapmierināja cilvēka alkatību un neatvēra durvis uz pasaules varenību. Mācot Kristus cilvēka prātam vienmēr lika sastapties ar Bezgalīgo Prātu. Viņš ļaudīm nelika pētīt cilvēku teorijas par Dievu, Viņa Vārdu vai Viņa darbiem, bet gan mācīja tiem saskatīt Dievu Viņa darbos, Viņa Vārdā un Viņa rūpēs.

Kristus nekavējās pie abstraktām teorijām, bet gan apskatīja to, kam ir svarīga loma rakstura attīstībā, to, kas paplašina atziņu par Dievu un vairo spējas darīt labu. Viņš runāja par tām patiesībām, kas ir saistītas ar dzīvesveidu un ir nosacījums, lai iemantotu mūžību.

Kristus bija arī tas, kas mācīja Israēla tautu. Par Kunga bauslību un likumiem Viņš teica: “Tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai, kad tu ej pa ceļu, tev guļoties [24] un tev ceļoties. Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev ir jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres. Un tie tev jāraksta uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem vārtiem.” (5. Moz. 6:7–9) Mācot Jēzus pats arī parādīja, kā šo pavēli var izpildīt — kā Dieva valstības likumus un principus iespējams pasniegt, atklājot, cik tie skaisti un dārgi. Kad Kungs Israēla tautu audzināja, lai padarītu to par savu pārstāvi, Viņš tai deva mājvietu pakalnu un ieleju vidū. Ikdienā un reliģiskajā kalpošanā israēlieši bija pastāvīgā saskarē ar dabu un Dieva Vārdu. Tāpēc arī savus mācekļus Kristus mācīja ezera krastā, piekalnē, laukos un birzīs, kur tie varēja skatīt dabu, kas ilustrēja šīs mācības. Bet, iegūstot jaunas zināšanas, tie tās izmantoja, sadarbojoties ar Kristu Viņa kalpošanā.

Tā, ar radības starpniecību, mēs iepazīstam Radītāju. Dabas grāmata ir liela mācību grāmata, kura mums jāatver kopā ar Rakstiem, kad atklājam citiem Kristus raksturu un pazudušās avis atvedam mājup, Dieva ganāmpulkā. Kad tiek pētīti Dieva darbi, Svētais Gars sirdī liek uzliesmot pārliecībai. Šī nav tā pārliecība, kas rodas loģisku spriedumu ceļā. Ja vien prāts nav pārāk aptumšots, lai pazītu Dievu, acs — tik akla, ka neredz Viņu un auss — tik kurla, ka nedzird Viņa balsi, tad cilvēks šajās lietās aptver dziļāku jēgu, un Rakstu cēlās garīgās patiesības atstāj iespaidu uz viņa sirdi.

Šajās tiešajās dabas mācībās ir atrodama vienkāršība un skaidrība, kas tām piešķir īpašu vērtību. Visiem ir vajadzīgas mācības, kas smeltas no šī avota. Dabas skaistums jau pats par sevi ved dvēseli projām no grēka, pasaulīgām kaislībām, pretim šķīstumam, mieram un Dievam. [25] Pārāk bieži skolēnu galvas tiek pieblīvētas ar cilvēku teorijām un pieņēmumiem, kuri kļūdaini tiek saukti par zinātni un filozofiju. Viņiem vajadzētu nodrošināt tiešu saskari ar dabu, lai tie saprastu, ka radībai un kristietībai ir viens Dievs, lai tie iemācītos ieraudzīt saskaņu starp dabā esošo un garīgo, lai viss, ko viņu acis redz un rokas satausta, kļūtu par mācību stundu rakstura veidošanā. Tā tiek stiprinātas prāta spējas, audzināts raksturs un visa dzīve padarīta cēlāka.

Kristus nolūks, mācot līdzībās, ir tuvs sabata mērķim. Dievs cilvēkiem ir devis sava radošā spēka pieminekli, lai tie Viņu varētu saskatīt Viņa roku darbā. Sabats mums dod iespēju radībā saskatīt Radītāja godību. [26] Ar šo pašu nolūku Jēzus savas vērtīgās mācību stundas sāka no dabā redzamā skaistuma. Svētajā dusas dienā vairāk nekā citās dienās mums vajadzētu iedziļināties vēstīs, ko Dievs mums raksta dabā. Pestītāja līdzības mums vajadzētu pētīt tur, kur Viņš tās pasniedza — laukos un birzīs, zem klajas debess, zāļu un puķu valstībā. Kad nonākam dabas tuvumā, Kristus klātbūtne kļūst reāla, un Viņš mūsu sirdīm stāsta par savu mieru un mīlestību.

Kristus savas mācības ir saistījis ne tikai ar dusas dienu, bet arī ar darba nedēļu. Viņš zina padomu arī tam, kas ar un sēj. Aršanā, sēšanā, irdināšanā un pļaušanā Viņš mums māca saskatīt līdzību ar savas žēlastības darbu cilvēka sirdī. Viņš vēlas, lai katrā derīga darba nozarē un katrā dzīves sfērā mēs atrastu kādu dievišķu patiesību. Tad ikdienas rūpes mūs vairs nepārņems un neliks [27] aizmirst Dievu — tieši otrādi, tās mums pastāvīgi atgādinās par mūsu Radītāju un Pestītāju. Tad Dieva vadītās domas kā zelta pavedieni vīsies cauri mājas rūpēm un darbiem. Viņa sejas spožums mums atklāsies dabas sejā. Vēl vienmēr mēs mācīsimies jaunas Debesu patiesības un pieaugsim Viņa šķīstības līdzībā. Tad mēs būsim “tā Kunga mācīti” un tajā stāvoklī, kādā esam aicināti, arī “paliksim Dieva priekšā”. (Jes. 54:13; 1. Kor. 7:24)

Sēklas sēšana

"Sēkla ir Dieva vārds" (Lūkas 8:11)
"Sējējs izgāja sēt" (Mat. 13:1–9,18–23; Marka 4:1–20; Lūk. 8:4–15)

Sējējs un sēkla

[33] Līdzībā par sējēju Kristus ataino Debesu valstības lietas un lielā Zemkopja darbu savos ļaudīs. Līdzīgi sējējam laukā Viņš ir izkaisījis Debesu patiesības graudus. Arī pati mācīšana līdzībās ir sēkla, ar kuru Viņš ir iesējis savas žēlastības visdārgākās patiesības. Vienkāršības dēļ līdzība par sējēju nav novērtēta pietiekami augstu. No burtiskās sēklas, kas tiek iestrādāta zemē, Kristus mūsu uzmanību vēlas pievērst Evaņģēlija sēklai, kuras iesēšana pēc tam atjauno cilvēka uzticību Dievam. Tas, kurš pasniedza līdzību par mazo sēkliņu, bija Debesu Valdnieks. Sēklas sēšana zemē un patiesības sēklu sēšana norit pēc vieniem un tiem pašiem likumiem. Lai redzētu un dzirdētu Jēzu, Galilejas jūras krastā bija sapulcējies ilgu pārņemtu un dedzīgu ļaužu pūlis. Tur bija arī slimie, kas gulēja savās gultās un gaidīja, kad varēs [34] Viņam izstāstīt savas vajadzības. Kristum Dievs bija devis dāvanu — spēju dziedināt kritušās cilvēces brūces, un nu Viņš apsauca slimības, izplatīdams ap sevi dzīvību, veselību un mieru.

Pūlim kļūstot lielākam, ļaudis aizvien ciešāk drūzmējās ap Kristu, līdz visiem vairs nepietika vietas. Tad, uzsaucis vīriem zvejnieku laivās, Jēzus iekāpa kādā no tām, kura jau bija sagatavota, lai pārvestu Viņu pāri ezeram, lika mācekļiem nedaudz atstumties no krasta un uzrunāja jūrmalā sapulcējušos pūli.

Jūrai piekļāvās skaistais Ģenecaretes līdzenums, aiz kura pacēlās pakalni. Gan pakalnos, gan līdzenumā rosījās sējēji un pļāvēji — vieni sēdami, citi, pļaudami agro ražu. Vērojot šo ainu, Kristus teica:

“Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāja, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. “

Tā laika cilvēki neizprata Kristus misiju. Viņa ierašanās veids nesaskanēja ar to, ko tauta gaidīja. Kungs Jēzus bija visas jūdu dzīves pamats. Iespaidīgajiem rituāliem bija dievišķa izcelsme. Tautai no tiem vajadzēja mācīties, ka reiz nāks Tas, uz kuru šīs ceremonijas norāda. Taču jūdi uzsvēra kalpošanas formas un ceremonijas, pazaudēdami pašu mērķi. Cilvēku tradīcijas, priekšraksti un to izpildījums aizēnoja mācības, kuras Dievs bija paredzējis [35] sniegt. Šie priekšraksti un tradīcijas kļuva par šķērsli īstās reliģijas izpratnei un īstenošanai dzīvē. Kad Realitāte atnāca Kristus personā, ļaudis Viņā nepazina visu savu simbolu piepildījumu, ēnas kalpošanas jēgu. Pašu pirmtēlu tie noraidīja, turpinādami ievērot simbolus un tukšas ceremonijas. Dieva Dēls jau bija atnācis, taču tie joprojām lūdza pēc zīmes. Uz vēsti “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mat. 3:2) ļaudis atbildēja, pieprasot brīnumu. Kristus Evaņģēlijs šiem cilvēkiem bija klupšanas akmens, jo Pestītāja vietā tie prasīja zīmes. Tie gaidīja, ka Mesija izpildīs viņu prasības un ar varenām uzvarām uz šīs zemes valstu gruvešiem uzcels savu impēriju. Atbildi šīm gaidām Kristus sniedza līdzībā par sējēju. Dieva valstībai jāuzvar nevis ar ieroču spēku vai vardarbīgu iejaukšanos, bet ar jaunu principu iedēstīšanu cilvēku sirdīs.

“Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls.” (Mat. 13:37) Kristus bija atnācis nevis kā ķēniņš, bet kā sēklas sējējs; ne lai satriektu uz zemes pastāvošās valstis, bet lai izplatītu sēklu; ne lai saviem sekotājiem nodrošinātu panākumus šīs zemes lietās un augstu stāvokli valstī, bet lai uzticētu tiem ražas novākšanu, kas sekos pacietīgam darbam un ko pavadīs zaudējumi un vilšanās.

Farizeji saprata Kristus līdzības nozīmi, taču tās mācība viņiem nebija pieņemama. Viņi izlikās, ka to nesaprot. Bet pārējam pūlim šīs līdzības iespaidā vēl neizprotamāks kļuva tas, ko nolēmis darīt jaunais Skolotājs, kura vārdi tik dīvaini bija aizkustinājuši viņu sirdis un tik rūgti likuši vilties viņu cerībās. Arī paši mācekļi nesaprata līdzību, taču viņos bija pamodusies interese. Kad Jēzus bija viens, tie nāca pie Viņa un lūdza izskaidrojumu.

Šī bija tā vēlēšanās, ko Kristus gribēja izraisīt, lai pēc tam varētu sniegt tiešākas pamācības. Jēzus [36] izskaidroja mācekļiem šo līdzību, jo Viņš savu Vārdu vienmēr dara saprotamu tiem, kas patiesi Viņu meklē. Tie, kas Dieva Vārdu pēta ar Svētā Gara apgaismībai atvērtu sirdi, nepaliks neizpratnes tumsā. Kristus teica: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva, jeb Es runāju pats no sevis.” (Jāņa 7:17) Visi, kas nāk pie Kristus, lai skaidrāk izprastu patiesību, iegūst šo izpratni. Viņš tiem atklās Debesu valstības noslēpumus, un sirds, kas ilgojas zināt patiesību, šos noslēpumus sapratīs. Dvēseles svētnīcā iespīdēs Debesu gaisma, kas citiem atklāsies kā spožs spīdeklis uz tumsā tīta ceļa.

“Sējējs izgāja sēt.” Austrumos valdīja liela nekārtība, un ik uz soļa draudēja uzbrukumi, tāpēc cilvēki galvenokārt dzīvoja nocietinātās pilsētās, un vīrieši ik dienas izgāja uz darbu ārpus mūriem. Tā arī Kristus, no Debesīm nākušais Sējējs, izgāja sēt. Viņš atstāja savas mājas, kur valdīja miers un drošība, atstāja godību, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaules radīšanas, atstāja savu augsto stāvokli Visuma tronī. Viņš izgāja kā ciešanām un kārdinājumiem pakļauts cilvēks; Viņš izgāja vientulībā, lai pazudušajā pasaulē ar asarām sētu un asinīm laistītu dzīvības sēklu.

Līdzīgi jāiziet sēt arī Viņa kalpiem. Kad Ābrahāms tika aicināts kļūt par patiesības sēklas sējēju, viņš saņēma pavēli: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” (1. Moz. 12:1) “Un [Ābrahāms] gāja, nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebr. 11:8) Arī apustulis Pāvils, lūdzot Dievu Jeruzālemes dievnamā, saņēma vēsti: “Dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:21) Tiem, kas ir aicināti [37] savienoties ar Kristu, lai Viņam sekotu, ir jāatstāj viss. Agrākās saistības jāpārtrauc, iepriekšējie dzīves plāni jāatmet un no pasaulīgajām cerībām jāatsakās. Sēklai jātiek sētai ar pūlēm un asarām, vientulībā un, upurējot sevi.

“Sējējs sēj vārdu.” Kristus nāca, lai pasaulē sētu patiesību. Kopš cilvēka krišanas sātans vienmēr ir sējis maldu sēklas. Ar meliem viņš ieguva varu pār cilvēku pirmoreiz, un tā viņš strādā joprojām, postīdams Dieva valstību uz zemes un pakļaudams cilvēku [38] sev. Bet Kristus, šis augstākās valstības sējējs, nāca sēt patiesību. Tas, kurš stingri bija ievērojis Dieva padomu, kurš mājoja Mūžīgā svētnīcas dziļumos, spēja cilvēkiem pasniegt skaidros patiesības principus. Kopš cilvēka krišanas Kristus vienmēr ir bijis patiesības Atklājējs pasaulei. Ar Viņa starpniecību cilvēkiem tiek nodota neiznīcīgā sēkla, “dzīvais un paliekamais Dieva Vārds” (1. Pēt. 1:23). Ar Ēdenē doto pirmo apsolījumu kritušajai cilvēcei Kristus sēja Evaņģēlija sēklu. Taču līdzība par sējēju visvairāk attiecas uz Viņa paša kalpošanu cilvēku vidū un uz darbu, kam tādējādi tika likti pamati.

Šī sēkla ir Dieva Vārds. Katrā sēklā ir ielikta spēja dīgt. Tur slēpjas auga dzīvība. Tātad arī Dieva Vārdā ir dzīvība. Kristus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:63) “Kas Manus vārdus dzird un tic tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 5:24) Katrā Dieva Vārda apsolījumā un pavēlē ir spēks, no Dieva izejošā dzīvība, kas šo pavēli padara izpildāmu un apsolījumu realizējamu. Tas, kurš ticībā uzņem Vārdu, tas uzņem sevī Dieva dzīvību un Viņa raksturu.

Katra sēkla nes augļus pēc savas kārtas. Ja pareizi sēsi sēklu, tad augs no tās saņems dzīvību. Ja ticībā savā dvēselē uzņemsi Vārda neiznīcīgo sēklu, tad tā tev atnesīs dzīvību un raksturu pēc Dieva dzīvības un rakstura līdzības.

Israēla tautas skolotāji nesēja Dieva Vārda sēklu. Kristus savā patiesības skolotāja darbā rīkojās pilnīgi pretēji tā laika rabīniem. Tie kavējās pie tradīcijām, cilvēciskām teorijām un pieņēmumiem. Bieži vien Dieva Vārds tika aizstāts ar to, ko kāds cilvēks par to bija domājis vai rakstījis. [39] Viņu mācībai nebija dvēseli atdzīvinošā spēka. Kristus mācīšanas un sludināšanas priekšmets bija Dieva Vārds. Tiem, kas uzdeva jautājumus, Viņš atbildēja vienkārši: “Stāv rakstīts.” “Ko saka Raksti?” “Kā tu tur lasi?” Izmantodams katru izdevību, kad vai nu draugam, vai ienaidniekam bija radusies interese, Viņš sēja vārda sēklu. Tas, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, tas, kurš pats ir dzīvais Vārds, norāda uz Rakstiem, sacīdams: “Tie ir, kas dod liecību par Mani.” “Un, iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem [mācekļiem] izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti.” (Jāņa 5:39; Lūk. 24:27)

Kristus kalpiem jādara tas pats darbs. Mūsdienās, tāpat kā senatnē, Dieva Vārda sevišķi svarīgās patiesības tiek atstātas, un to vietā stājas cilvēku mācības un teorijas. Daudzi vispāratzīti Evaņģēlija sludinātāji visu Bībeli neuzskata par inspirētu Vārdu. Viens pašpārliecinātais atsakās no vienas daļas, cits apšauba kādu citu. Tie savus spriedumus nostāda augstāk par Dieva Vārdu, un Rakstu sludināšanas pamatā tiem ir viņu pašu autoritāte. Dievišķais autentiskums tiek iznīcināts. Tā tiek izplatītas neticības sēklas, jo ļaudis apjūk un nezina, kam ticēt. Ir daudz tādu ticējumu, kurus mēs nedrīkstam pieņemt. Kristus dienās vairākām Rakstu daļām rabīni pievienoja samākslotus un mistiskus izskaidrojumus. Tā kā tieša Dieva Vārda sludināšana nosodītu viņu darbus, tie centās iznīcināt Vārda spēku. Tas pats notiek arī šodien. Dieva Vārds tiek pasniegts kā kaut kas mistisks un neskaidrs, lai būtu iespējams attaisnot baušļu pārkāpšanu. Kristus savā laikā tādu rīcību norāja. Viņš mācīja, ka Dieva Vārdam jābūt saprotamam visiem. Uz Rakstiem Viņš norādīja kā uz neapšaubāmu autoritāti, un mums būtu jādara tāpat. Bībele ir jāpasniedz kā bezgalīgā Dieva Vārds, kā [40] visu strīdu gals un ticības pamats.

Bībelei tiek nolaupīts spēks, un rezultātā varam redzēt dzīves garīguma mazināšanos. Daudzās no mūsdienu katedrām izteiktajās svētrunās vairs nav tās dievišķās atklāsmes, kas modina sirdsapziņu un dod dvēselei dzīvību. Klausītāji vairs nevar teikt: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums Rakstus izskaidrodams?” (Lūk. 24:32) Daudzi sauc pēc dzīvā Dieva, ilgodamies sajust dievišķo klātbūtni. Lai arī cik izcilas nebūtu filozofijas teorijas un literārie darbi, tie tomēr nespēj apmierināt sirdi. Cilvēciskiem apgalvojumiem un izgudrojumiem nav vērtības. Ļaujiet, lai uz cilvēkiem runā Dieva Vārds; lai tie, kas ir dzirdējuši tikai tradīcijas, cilvēciskas teorijas un priekšrakstus, ieklausās Tajā, kurš dvēseli spēj atjaunot mūžīgai dzīvībai.

Kristus mīļākais temats bija Dieva tēvišķā sirsnība un pārpilnā žēlastība; Viņš daudz kavējās pārdomās pie Dieva rakstura un Viņa baušļu svētuma; Viņš atklājās kā Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Šīm vajadzētu būt Kristus vēstnešu tēmām. Pasniedziet patiesību tādu, kāda tā ir Jēzū! Izskaidrojiet bauslības un Evaņģēlija prasības. Stāstiet cilvēkiem par Kristus pašaizliedzīgo dzīvi un upuri, par Viņa pazemošanos un nāvi, par Viņa augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs, par Viņa aizlūgšanām Debesu pagalmos un par Viņa apsolījumu: “Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis.” (Jāņa 14:3)

Nestrīdieties par maldu mācībām un necentieties apkarot Evaņģēlija pretiniekus, bet sekojiet Kristus piemēram. Lai dzīvē atspīd Dieva dārglietu krātuves spirdzinošās patiesības. “Pasludini Dieva vārdus.” “Sējiet visur pie ūdeņiem.” “Uzstājies laikā [un] nelaikā.” “Kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem [41] ar graudiem?” tā saka tas Kungs.” “Visi Dieva vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti (..). Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu.” (2. Tim. 4:2; Jes. 32:20; Jer. 23:28; Sal. pam. 30:5,6)

“Sējējs sēj vārdu.” Šeit ir atklāts lielais princips, kuram vajadzētu būt jebkura audzināšanas darba pamatā. “Sēkla ir Dieva Vārds.” Taču pārāk daudzās mūsdienu skolās Dieva Vārds ir atstāts novārtā. Prātu noslogo citi priekšmeti. Izglītības sistēmā daudz laika tiek veltīts neticīgu autoru darbu mācīšanai. Mācību grāmatās ietvertajā vielā ir iepītas skeptiskas piezīmes. Arī zinātniskie pētījumi mēdz maldināt, jo atklājumi tiek nepareizi iztulkoti un izkropļoti. Dieva Vārds tiek salīdzināts ar zinātnes pieņēmumiem un tiek pasniegts tā, lai tas izskatītos neskaidrs un neuzticams. Tā jauniešu prātos tiek sētas šaubu sēklas, bet kārdinājuma brīdī tās uzdīgst. Kad pazūd ticība Dieva Vārdam, dvēselei vairs nav vadoņa un apsardzes. Jaunatne tiek vadīta uz ceļiem, kas ved projām no Dieva un mūžīgās dzīvības.

Ar to lielā mērā var izskaidrot mūsdienu pasaulē plaši izplatīto netaisnību. Atstājot novārtā Dieva Vārdu, tiek noraidīts tā spēks atturēt no sirds dabiskajām ļaunajām vēlmēm. Cilvēks sēj miesā, un no miesas tas pļauj samaitātību.

Šeit meklējams iemesls arī zemajām prāta spējām un neproduktivitātei. Atstājot Dieva Vārdu un pārtiekot no neinspirētu cilvēku rakstiem, prāts atrofējas un iegūst zemu kvalitāti. Tas vairs nenonāk saskarsmē ar dziļajiem un plašajiem mūžīgās patiesības principiem. Izpratne pielāgojas pazīstamu lietu aptveršanai un, nodevusies ierobežotām lietām, tā tiek vājināta, tās spējas sašaurinās, un ar laiku tā vairs nespēj padziļināties.

Tas viss ir nepareizas audzināšanas sekas. Katra skolotāja pienākums būtu [42] virzīt jaunieša prātu uz lielajām inspirētā Vārda patiesībām. Tas ir audzināšanas pamats šai un nākamai dzīvei.

Bet lai neviens nedomā, ka ar to tiek noraidīta zināšanu apgūšana vai pazemināts izglītības līmenis. Dieva atziņa ir augsta kā Debesis un plaša kā Visums. Nekas cilvēku nedara tik cēlu un nedod tik daudz enerģijas kā to lielo tēmu pētīšana, kuras ir saistītas ar mūžīgo dzīvību. Lai jaunatne cenšas aptvert šīs Dieva dotās patiesības, tad prāta redzējums paplašināsies un, pateicoties pūlēm, tas kļūs spēcīgāks. Katrs pētnieks, kurš ir arī Vārda darītājs, tiks ievests plašākā atziņu laukā un nodrošināts ar neiznīcīgo zināšanu bagātībām.

Izglītība, ko cilvēks iegūst, pētot Rakstus, ir glābšanas plāna praktiska pazīšana. [43]

Šāda audzināšana atjaunos Dieva līdzību dvēselē. Tā stiprinās un pasargās prātu pret kārdinājumiem un pētnieku padarīs par Kristus darbabiedru Viņa žēlastības misijā pasaulē. Tā to padarīs par Debesu ģimenes locekli un sagatavos svēto gaismas valstības iemantošanai.

Taču svētās patiesības skolotājs spēj dot tikai to, ko pats zina un ir piedzīvojis. “Sējējs izgāja sēt savu sēklu.” Kristus mācīja patiesību tāpēc, ka Viņš pats bija patiesība. Kristus mācīšanā atklājās Viņa paša domas, raksturs un dzīves pieredze. Tā tam ir jābūt arī ar Viņa kalpiem — cilvēkiem, kas vēlas mācīt Dieva Vārdu, tas ir jāīsteno savā dzīvē. Viņiem jāzina, ko nozīmē Kristu padarīt par savu gudrību, taisnību, svētošanu un pestīšanu. Pasniedzot Dieva Vārdu citiem, tie nedrīkst teikt: “pieņemsim, ka...” vai “varbūt”. Tiem, tāpat kā apustulim Pēterim, ir jāsaka skaidri: “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2. Pēt. 1:16) Katram Kristus darbiniekam un katram skolotājam jāspēj piebalsot mīļotajam Jānim: “Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies.” (1. Jāņa 1:2)

Augsne: ceļmalā

Līdzība par sējēju visvairāk runā par iespaidu, kādu uz sēklas augšanu atstāj augsne, kurā tā iekrīt. Ar šo līdzību Kristus saviem klausītājiem it kā saka: “Jūs nevarat būt droši, ja kritiski noraugāties uz Manu darbu vai ļaujaties vilšanās sajūtai tāpēc, ka tas neapmierina jūsu ieceres. Jūsu vissvarīgākais jautājums ir, [44] kā jūs izturaties pret Manu vēsti. No tās pieņemšanas vai noraidīšanas ir atkarīgs jūsu mūžības liktenis. “

Paskaidrodams, ko nozīmē ceļmalā kritusī sēkla, Viņš teica: “Ja kas vārdu par valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. “

Ceļmalā sēta sēkla ataino Dieva Vārdu, kurš iekrīt pavirša klausītāja sirdī. Noblietētais ceļš, ko minušas cilvēku un dzīvnieku kājas, atgādina sirdi, kas kļuvusi par lielceļu pasaules satiksmei, tās priekiem un grēkiem. Savtīgu mērķu un grēcīgu tieksmju pārņemta, dvēsele “tiek apcietināta ar grēka viltību”. (Ebr. 3:13) Garīgās spējas tiek paralizētas. Cilvēki dzird vārdu, bet nesaprot. Tie neapjauš, ka tas attiecas uz viņiem pašiem. Tie neapzinās ne savu vajadzību, nedz briesmas. Tie neaptver Kristus mīlestību un Viņa žēlastības vēsti palaiž garām, it kā tā uz viņiem neattiektos.

Kā putni, kas ir gatavi uzlasīt ceļmalā kritušo sēklu, arī sātans ir gatavs dvēselei atņemt dievišķās sēklas. Viņš baidās, ka Dieva Vārds varētu pamodināt bezrūpīgā cilvēka interesi un ietekmēt nocietināto sirdi. Sātans ar saviem eņģeļiem ir klāt sapulcēs, kur tiek sludināts Evaņģēlijs. Kamēr Debesu eņģeļi centīgi strādā, lai sirdis skārtu ar Dieva Vārdu, ienaidnieks stāv gatavībā, lai šo Vārdu neitralizētu. Ar dedzību, kurai stipruma ziņā līdzinās vienīgi viņa ļaunums, viņš cenšas aizturēt Dieva Gara darbu. Kamēr Kristus ar savu mīlestību aicina dvēseli, sātans mēģina novērst tā cilvēka uzmanību, kurš ir pamudināts meklēt Pestītāju. Viņš prātu vilina ar pasaulīgiem plāniem. Viņš izraisa [45] kritiku vai rada pamatu šaubām un neticībai. Runātāja vārdu izvēle vai izturēšanās var nepatikt klausītājiem, un tie tad kavējas pie šiem trūkumiem. Tādējādi patiesība, kas tiem vajadzīga un kuru Dievs savā žēlastībā sūta, vairs nepadara savu darbu pie tiem.

Sātanam ir daudz palīgu. Daudzi, kas sevi atklāti atzīst par kristiešiem, palīdz kārdinātājam patiesības sēklas atņemt citām sirdīm. Daudzi, kas klausās Dieva Vārda sludināšanu, mājās to padara par kritikas objektu. Svētrunas laikā viņi sēž un vērtē, it kā tā būtu kāda lekcija vai politiķa runa. Vēsts, kuru vajadzēja uzskatīt par viņiem sūtīto Kunga vārdu, tiek pārrunāta, pievienojot jokus un dzēlīgus komentārus. Brīvi tiek pārrunāts mācītāja raksturs, motīvi, rīcība un citu draudzes locekļu uzvedība. Izskan asi nosodījumi, ko pavada pļāpāšana un aprunāšana, turklāt neatgrieztu cilvēku klātbūtnē. Bieži vien vecāki tādas lietas runā, [46] dzirdot bērniem. Tā tiek iznīcināta cieņa pret Dieva vēstnešiem un godbijība pret viņu vēsti. Daudziem ar to tiek mācīta vieglprātīga attieksme pret pašu Dieva Vārdu.

Tā vārda kristiešu mājās jaunatne tiek audzināta neticībā. Bet vecāki jautā, kādēļ viņu bērni tik maz interesējas par Evaņģēliju un tik viegli apšauba Bībeles patiesību. Viņi brīnās, ka tie ir tik grūti aizsniedzami morālai un reliģiskai ietekmei. Vecāki neaptver, ka viņu pašu piemērs ir nocietinājis bērnu sirdis. Labā sēkla neatrod vietu, kur iesakņoties, un sātans to aiznes.

Augsne: akmenājā

“Bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem. Bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas.”

Akmeņainā zemē sētai sēklai ir visai sekla augsne. Augs uzdīgst ātri, taču sakne nespēj izurbties cauri akmenim, lai atrastu barības vielas augšanas uzturēšanai, un tas drīz vien iet bojā. Daudzi, kas apliecina savu ticību, ir klausītāji “akmeņainajā zemē”. Kā iezis slēpjas zem zemes slāņa, tā sirds dabiskā savtība slēpjas zem labās gribas un dedzības augsnes. Cilvēks nav atteicies no patmīlības. Viņš nav ieraudzījis grēka ārkārtīgo grēcīgumu un sirds nav pazemojusies vainas sajūtā. Šo ļaužu šķiru ir viegli pārliecināt, un tie atgādina veiksmīgi jaunatgrieztus cilvēkus, taču viņu ticība ir virspusēja.

Šie cilvēki atsakās no ticības ne tāpēc, ka viņi ļoti ātri pieņem Dieva Vārdu un ne tāpēc, ka viņi priecājas par to. Tikko [47] Matejs izdzirdēja Pestītāja aicinājumu, tas tūdaļ piecēlās, atstāja visu un sekoja Viņam. Tiklīdz dievišķais vārds nonāk līdz mūsu sirdīm, Dievs vēlas, lai mēs to pieņemam, un ir pareizi, ja to darām ar prieku. “Debesīs būs prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas.” (Lūk. 15:7 — KJV) Arī dvēselē, kas tic Kristum, ienāk prieks. Taču tie, kuri līdzībā vārdu pieņem tūlīt, neapzinās, ko tas maksās. Tie nedomā par to, ko Dieva Vārds no viņiem prasa. Viņi tā priekšā nenoliek visus savus dzīves ieradumus un nepadodas tā vadībai pilnīgi.

Saknes ieurbjas dziļi zemē un, nevienam neredzot, piegādā barības vielas, kas vajadzīgas auga dzīvībai. Līdzīgi ir ar kristieti — garīgā dzīvība saņem barību dvēseles neredzamajā, ticībā pastāvošajā savienībā ar Kristu. Bet klausītāji “akmenājā” ir atkarīgi nevis no Kristus, bet paši no sevis. Viņi paļaujas uz saviem labajiem darbiem un labo gribu un ir stipri savā paštaisnībā. Viņi neturas stingri pie Kunga un nav stipri Viņa spēkā. Tādiem cilvēkiem “nav saknes sevī”, jo tie nav savienojušies ar Kristu.

Karstā vasaras saule, kas stiprina un nogatavina izturīgo labību, iznīcina to, kam nav dziļu sakņu. Tāpēc tas, kuram “nav saknes sevī”, “ir nepastāvīgs”, un, “kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas.” Daudzi Evaņģēliju pieņem kā glābiņu no ciešanām, nevis kā atbrīvošanos no grēka. Viņi priecājas tikai neilgu brīdi, jo domā, ka reliģija tos atbrīvos no grūtībām un pārbaudījumiem. Kamēr dzīve rit gludi, tie var atgādināt uzticīgus kristiešus. Tomēr tie neiztur kārdinājumu ugunīgos pārbaudījumus. Tie nespēj izturēt Kristus dēļ pret viņiem izteiktos apvainojumus. Tie grēko arī tad, kad Dieva Vārds norāda uz kādu lolotu grēku vai prasa pašaizliedzību un uzupurēšanos. [48] Izdarīt radikālas pārmaiņas dzīvē viņiem šķiet pārāk dārga maksa. Tie noskatās uz patlaban esošajām neērtībām un pārbaudījumiem, aizmirsdami mūžības lietas. Līdzīgi mācekļiem, kuri atstāja Jēzu, viņi ir gatavi teikt: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jāņa 6:60)

Ir ļoti daudz tādu, kuri apgalvo, ka kalpo Dievam, taču tiem nav piedzīvojumu ar Viņu. Šo cilvēku vēlēšanās darīt Dieva prātu rodas no viņu pašu iekšējiem pamudinājumiem, nevis no dziļas, Svētā Gara izraisītas pārliecības. Viņu uzvedība nav saskaņota ar Dieva likumu. Tie atklāti pieņem Kristu par savu Pestītāju, bet netic, ka Viņš tiem dos spēku uzvarēt grēkus. Šiem cilvēkiem nav personīgu attiecību ar dzīvo Pestītāju, un to raksturos atklājas gan mantotas, gan dzīves laikā attīstītas sliktās īpašības.

Viena lieta ir teorētiski piekrist Svētā Gara ietekmei, bet pavisam kas cits ir atzīt Viņa darbu tad, kad Viņš parāda mūsu nepilnības un aicina atgriezties. Daudzi jūtas atsvešināti no Dieva un apzinās savu pieķeršanos pašlabumam un grēkam; tie pūlas kaut ko mainīt, taču nesit krustā savtību. Tie sevi pilnīgi nenodod Kristus rokās un nemeklē dievišķo spēku darīt Viņa prātu. Viņi nevēlas tikt veidoti pēc dievišķās līdzības. Šie ļaudis teorētiski atzīst savas nepilnības, taču neatsakās no konkrētiem grēkiem. Ar katru ļaunu darbu vecā, savtīgā daba saņem spēku.

Vienīgā cerība šīm dvēselēm ir tad, ja tās aptver, ka arī uz viņām attiecas Nikodēmam teiktie Jēzus vārdi: “Tev jāpiedzimst no augšienes.” “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:7,3)

Patiess svētums ir pilnīga nodošanās kalpošanai Dievam. Tā ir patiesas kristīgas dzīves prasība. Kristus aicina [49] uz pilnīgu nodošanos, uz nedalītu kalpošanu. Viņš prasa sirdi, prātu, dvēseli un spēku. Šeit nav vietas savtībai. Tas, kurš dzīvo pats sev, nav kristietis.

Rīcības vadmotīviem jābūt mīlestībai. Mīlestība ir Dieva valdīšanas pamatprincips gan Debesīs, gan uz zemes, un tai vajadzētu būt arī kristieša rakstura pamatā. Vienīgi tas spēj palīdzēt cilvēkam palikt nelokāmam, un vienīgi tas dod spēku izturēt kārdinājumus un pārbaudījumus.

Bet mīlestība atklājas upurī. Pestīšanas plāna pamatā ir ielikts upuris — plašs, dziļš, augsts un neizmērojams upuris. Kristus mūsu dēļ atdeva visu, un tie, kas Kristu pieņem, spēs Pestītāja dēļ ziedot visu. Domas par Viņa godu un slavu nostāsies visu pārējo lietu priekšā.

Ja mēs mīlam Jēzu, tad mēs arī ar prieku dzīvosim Viņam, pienesīsim Viņam pateicības upurus un strādāsim Viņa labā. Jau pats darbs būs gaisma. Viņa dēļ mēs iekārosim [50] sāpes, pūles un upuri. Mēs sapratīsim Viņa ilgas pēc cilvēku pestīšanas un, tāpat kā Viņš, izjutīsim šo sirsnīgo tiekšanos mantot dvēseles.

Tāda ir Kristus reliģija. Viss, kas mazāks par to, ir viltojums. Patiesības zināšanas un sevis saukšana mācekļa vārdā vēl nevienu dvēseli neglābj. Vājās gribas un nepastāvības cēlonis ir dalītās jūtas kristīgajā dzīvē. Centieni vienlaicīgi kalpot gan sev, gan Kristum, cilvēku padara par klausītāju “akmeņainajā zemē”, kurš nepastāvēs, kad nāks pārbaudījumi.

Augsne: ērkšķos

“Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.”

Evaņģēlija sēkla bieži vien iekrīt starp ērkšķiem vai kaitīgām nezālēm, un, ja cilvēka sirdī nav notikusi morāla pārmaiņa, ja vecie ieradumi, darbi un grēcīgā dzīve netiek atstāti, ja dvēsele neatbrīvojas no sātanam raksturīgajām īpašībām, tad kviešu vārpa tiek nomākta. Tās vietā izaug dadži un iznīcina kviešus.

Žēlastība var uzplaukt tikai tādā sirdī, kas pastāvīgi tiek sagatavota dārgajām patiesības sēklām. Grēka ērkšķi aug jebkurā zemē; tiem nav vajadzīga kopšana, bet žēlastība ir rūpīgi jākopj. Mežrozītes un ērkšķi var uzdīgt jebkurā brīdī, tādēļ pastāvīgi jāveic šķīstīšanas darbs. Ja sirds netiek pakļauta Dieva pārraudzībai un ja Svētais Gars nepārtraukti nestrādā pie rakstura attīrīšanas un cēlo īpašību attīstīšanas, tad dzīvē atklājas vecie ieradumi. Cilvēki var apliecināt, ka tic Evaņģēlijam, taču, ja Evaņģēlijs tos nedara svētus, [51] tad arī viņu ticības apliecībai nav jēgas. Ja tie neuzvar grēku, tad grēks uzvar viņus. Tie ērkšķi, kas ir nocirsti, bet nav izsakņoti, aug ļoti ātri, līdz tie pilnīgi pārņem dvēseli.

Kristus konkrēti nosauca tās lietas, kas dvēselei bīstamas. Kā raksta Marks, Viņš pieminēja “šīs pasaules rūpes, bagātības viltību un citas kārības”. Lūka min rūpes, bagātību un pasaules priekus (KJV — tulk.). Šīs lietas nomāc Dieva Vārdu, šo augošo garīgo sēklu. Dvēsele pārstāj saņemt barības vielas no Kristus, un garīgums sirdī izzūd.

“Šīs pasaules rūpes”. Neviena ļaužu šķira nav brīva no pasaulīgu rūpju kārdinājumiem. Trūcīgajiem grūtais darbs, zaudējumi un bailes no nabadzības rada sajukumu un smaguma sajūtu. Turīgajiem rodas bailes no zaudējuma un daudzas citas sāpīgas raizes. Daudzi Kristus sekotāji aizmirst, ko Viņš mums ir licis mācīties no puķēm laukā. Tie neuzticas Viņa pastāvīgajām rūpēm. Kristus nevar nest viņu nastas tāpēc, ka tie tās neuztic Viņam. Līdz ar to dzīves rūpes, kurām vajadzētu vadīt pie Pestītāja, lai saņemtu palīdzību un mierinājumu, tagad cilvēkus šķir no Viņa.

Daudzi, kas varētu nest augļus, kalpojot Dievam, aizraujas ar bagātības iegūšanu. Visu viņu enerģiju aizņem biznesa darījumi, un tie jūtas spiesti atstāt garīgās lietas. Tā šie cilvēki nošķiras no Dieva. Jā, Raksti mums māca, lai “savā darbā neesam kūtri”. (Rom. 12:11) Mums ir jāstrādā, lai varētu dot tiem, kam trūkst. Kristiešiem ir jāstrādā, ir jāiesaistās biznesā, un tie to var darīt negrēkojot. Taču daudzus darbs pārņem tik ļoti, ka tiem vairs nav laika ne lūgšanai, ne Bībeles pētīšanai, ne Dieva meklēšanai un kalpošanai Viņam. Brīžiem dvēsele gan izjūt ilgas pēc svētuma un Debesīm, taču [52] nav laika novērsties no pasaules trokšņiem un ieklausīties majestātiskajos un varenajos Dieva Gara vārdos. Mūžības lietas kļūst otršķirīgas, bet laicīgās nonāk pirmajā vietā. Dieva Vārda sēkla nespēj nest augļus, jo dvēseles dzīvi aizņem rūpes par pasaulīguma ērkšķiem.

Līdzīgi kļūdās daudzi, kas strādā pavisam citu iemeslu dēļ. Šie ļaudis darbojas citu labā; viņu pienākumi liek pastāvīgi rīkoties, viņi ir atbildīgi par daudzām lietām, un darbam savā dzīvē tie ļauj ieņemt dievbijības vietu. Novārtā tiek atstāta saskarsme ar Dievu lūgšanās un Viņa Vārda pētīšanā. Tie aizmirst, ka Kristus ir teicis: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Tie dzīvo šķirti no Kristus, viņu dzīvi nav piesātinājusi žēlastība, un parādās arī savtības iezīmes. Viņu kalpošanu izposta tieksme pēc pārākuma un asas, nepatīkamas Dievam nepakļautās sirds īpašības. Šis ir viens no galvenajiem kristiešu darba neveiksmes noslēpumiem . Tādēļ arī tā rezultāti bieži vien ir tik vāji.

“Bagātības viltība.” Mīlestībai pret bagātību ir apstulbinošs un valdzinošs spēks. Pārāk bieži tie, kam pieder laicīga manta, aizmirst, ka Dievs ir tas, kurš viņiem dod spēju nodrošināt sev šo labklājību. Šie ļaudis saka: “Mans spēks un manu roku stiprums ir man šo labklājību sagādājuši.” (5. Moz. 8:17) Viņu bagātība neizraisa pateicību Dievam, bet noved pie pašpaaugstināšanās. Viņi zaudē sajūtu, ka ir atkarīgi no Dieva, un pienākuma apziņu pret līdzcilvēkiem. Tie uz savu turību nenoraugās kā uz talantu, kas izmantojams Dievam par godu un cilvēces labklājības celšanai, bet gan kā uz līdzekli, ar kuru kalpot sev. Šādi izlietota bagātība cilvēkā attīsta nevis Dieva, bet sātana rakstura īpašības. Dieva Vārda sēklu nomāc ērkšķi.

[53] “Šīs dzīves prieki” (KJV). Izklaidēšanās tikai sava prieka pēc ir bīstama. Visi izpriecu ieradumi, kuri vājina fizisko spēku, aptumšo prātu vai paralizē garīgo uztveri, ir “miesas kārības, kas karo pret dvēseli.” (1. Pēt. 2:11)

“Un citas kārības.” Šīs ne vienmēr ir tās lietas, kas pašas par sevi ir grēcīgas, bet gan tās, kurām tiek dota priekšroka attiecībā pret Dieva valstību. Viss, kas prātu aizved projām no Dieva un novērš pieķeršanos Kristum, ir dvēseles ienaidnieks.

Kad prāts vēl ir jauns, enerģisks un spējīgs strauji attīstīties, pastāv liels kārdinājums kļūt alkatīgam, kalpot sev. Ja pasaulīgie plāni ir veiksmīgi, tad rodas nosliece turpināt ceļu, kurš iznīcina sirdsapziņu un neļauj novērtēt to, kas raksturu dara cēlu. Ja apstākļi ir labvēlīgi šādai attīstībai, tad pieaugsme notiek virzienā, kuru aizliedzis Dieva Vārds.

Šajā bērna dzīves veidošanās posmā liela atbildība ir vecākiem. Viņiem vajadzētu domāt par to, kā jaunatnei nodrošināt labvēlīgi ietekmējošus apkārtējos apstākļus, apstākļus, kuru iespaids izveido pareizus uzskatus par dzīvi un veicina izaugsmi. Cik gan daudzi vecāki, neskatoties uz to, pirmajā vietā liek savu bērnu laicīgās labklājības nodrošināšanu. Visas viņu domas tiek virzītas uz šo mērķi. Daudzi vecāki apmetas uz dzīvi lielpilsētā un bērnus ieved elegantā sabiedrībā. Tie rada viņiem tādus apstākļus, kas veicina pasaulīguma un lepnuma attīstību. Šādā atmosfērā prāts un dvēsele degradējas. Skatienam pazūd augstie un cēlie dzīves mērķi. Dieva dēlu un mūžības mantinieku privilēģija tiek mainīta pret laicīgiem ieguvumiem.

[54] Daudzi vecāki cenšas veicināt savu bērnu laimi, apmierinot viņu vēlēšanos izklaidēties. Tie ļauj viņiem piedalīties aizraujošos pasākumos, apmeklēt izpriecu vietas, dod naudu, lai viņi varētu izrādīt sevi un apmierināt savas vēlmes. Jo vairāk cilvēks ļaujas izpriecu aicinājumiem, jo spēcīgāki tie kļūst. Šo jauniešu interesi arvien vairāk pievelk izklaidēšanās, un viņi uz to jau sāk noraudzīties kā uz savu lielo dzīves mērķi. Tie attīsta dīkdienības un savu tieksmju apmierināšanas ieradumus, kas tiem gandrīz pilnīgi atņem iespēju kļūt par neatlaidīgiem kristiešiem.

Pat draudze, kurai vajadzētu būt patiesības pamatam un pīlāram, mēdz veicināt savtīgo mīlestību uz izpriecām. Kādus līdzekļus draudze izmanto, kad reliģiskiem mērķiem vajadzīgi naudas ziedojumi? Tiek organizēti dažādi tirdziņi, mielasti, gadatirgi, pat loterijas un tamlīdzīgi pasākumi. Bieži vien vieta, kas nošķirta Dieva pielūgšanai, tiek apgānīta ar svinībām un dzeršanu, pirkšanu, pārdošanu un izpriecām. Jauniešu sirdīs mazinās cieņa pret Dieva namu un godbijība pret Viņa pielūgsmi. Novājinās atturības barjeras. Rodas savtība, iekāre, tieksme izrādīt sevi, un, šīm lietām ļaujoties, tās pastiprinās.

Tiekšanās pēc priekiem un izklaidēšanās koncentrējas pilsētās. Daudzi vecāki, kas par savu bērnu mājvietu izvēlas pilsētu, domādami, ka ar to viņiem tiks sniegtas lielākas priekšrocības, piedzīvo vilšanos un par vēlu nožēlo savu šausmīgo kļūdu. Mūsdienu pilsētas ātri steidzas pretī Sodomas un Gomoras paraugam. Daudzās brīvdienas veicina dīkdienību. Tādas aizraujošas izpriecas kā iešana uz teātri, zirgu sacīkstes, azartspēles, dzeršana un uzdzīvošana spēcīgi stimulē visas kaislības. Pūlis jauniešus aizrauj sev līdz. Tie, kam iepatīkas izklaidēšanās vienkārši sava [55] prieka pēc, atver slūžas kārdinājumu plūdiem. Viņi nododas vispārējai jautrībai un neapdomīgai bezrūpībai, bet saskare ar izpriecu mīlētājiem saindē prātu. Tie tiek rauti no vienas izklaidēšanās formas uz citu, kamēr tiek zaudēta gan vēlēšanās, gan spēja dzīvot derīgu dzīvi. Reliģiskā dedzība atdziest, un garīgo dzīvi apņem tumsa. Visas cēlākās dvēseles īpašības, viss, kas cilvēku savieno ar garīgo pasauli, tiek degradēts.

Tiesa, daži var pamanīt savu neprātu un atgriezties. Dievs tad viņiem arī piedos. Taču viņi savas dvēseles ir ievainojuši un sagādājuši sev briesmas uz visu mūžu. Lielā mērā ir izpostīta izšķiršanas spēja, kura vienmēr būtu jāuztur smalka un jūtīga, lai atšķirtu labo no ļaunā. Šie cilvēki nespēj ātri pazīt Svētā Gara aicinošo balsi un nojaust sātana viltības. Pārāk bieži briesmu brīdī viņi krīt kārdinājumā un tiek aizvesti projām no Dieva. Šīs izpriecu mīlošās dzīves gals ir posts gan šajā pasaulē, gan tajā, kas vēl nāks.

Rūpes, bagātība, izpriecas — to visu sātans izlieto, spēlēdams dzīvības spēli ar cilvēka dvēseli. Tāpēc ir dots brīdinājums: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē — miesas kārums, acu kārums un dzīves lepnība — tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1. Jāņa 2:15,16) Lūk, ko saka Tas, kurš cilvēku sirdis lasa kā atvērtu grāmatu: “Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm.” (Lūk. 21:34) Arī apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, raksta: “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas [56] gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1. Tim. 6:9,10)

Augsnes sagatavošana

Līdzībā par sējēju Kristus atklāj dažādus sēšanas rezultātus, kas atkarīgi no augsnes. Sējējs un sēkla visos gadījumos ir viens un tas pats. Ar to Viņš māca — ja Dieva Vārds nepaveic savu darbu mūsu sirdīs un mūsu dzīvē, tad cēloņi jāmeklē mūsos pašos. Šis rezultāts nav ārpus mūsu kontroles. Tiesa, mēs sevi nespējam izmainīt, taču mums pieder izvēles iespēja, un mūsu varā ir noteikt, par ko kļūsim. Ar ceļmalu, akmeņaino zemi un ērkšķaino zemi salīdzinātajiem klausītājiem nav jāpaliek tādā stāvoklī. Dieva Gars vienmēr cenšas pārtraukt neprātīgo kaislību valdzinājumu, kas cilvēkus notur pasaulīgo lietu varā; Viņš modina vēlēšanos iegūt nezūdošas vērtības. Neuzmanīgi vai nevīžīgi pret Dieva Vārdu cilvēki kļūst tad, kad tie pretojas Garam. Viņi paši ir atbildīgi par savām cietajām sirdīm, kas labajai sēklai neļauj iesakņoties, un par pieaugsmi ļaunumā, kas nomāc tās attīstību.

Sirds dārzs ir jāapstrādā. Augsne jāuzplēš dziļā nožēlā par grēku. Ar saknēm jāizrauj indīgie, sātaniskie augi. Zeme, kura reiz ir aizaugusi ar dadžiem, no jauna apgūstama tikai ar čaklu darbu. Dabiskās sirds ļaunās tieksmes iespējams pārvarēt tikai ar nopietnu piepūli Jēzus vārdā un spēkā. Ar praviešu starpniecību Kungs mūs skubina: “Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos!” “Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību.” (Jer. 4:3; Hoz. 10:12) Viņš mūsos vēlas padarīt šo darbu un lūdz mūs sadarboties ar Viņu.

[57] Sēklas sējējiem jāveic darbs, kas sirdis sagatavo Evaņģēlija uzņemšanai. Kalpošanā ar Dieva Vārdu ir pārāk daudz moralizēšanas un pārāk maz īsta darba pie konkrētas sirds. Pazudušajām dvēselēm ir nepieciešams, lai kāds ar tām strādātu personīgi. Kristum līdzīgā iejūtībā mums vajadzētu tuvoties cilvēkiem individuāli un censties atrast veidu, kā tos ieinteresēt lielajos mūžīgās dzīvības jautājumos. Viņu sirdis var būt cietas kā noblietēts lielceļš, un runāt ar tiem par Pestītāju acīmredzot būtu veltīgas pūles; bet, kamēr loģika neietekmē un strīds nespēj pārliecināt, Kristus mīlestība, kas atklājas personīgā kalpošanā, var mīkstināt akmens cieto sirdi, lai patiesības sēklai būtu, kur iesakņoties.

Tātad — sējējiem ir kaut kas jādara, lai sēklu nenomāktu ērkšķi un lai tā neietu bojā augsnes sekluma dēļ. Katram ticīgajam viņa kristīgās dzīves pašā sākumā [58] vajadzētu mācīt šos dzīves pamatprincipus. Tam jāmāca ne tikai tas, ka viņu glābj Kristus upuris, bet arī, ka Kristus dzīvība ir jāpieņem par savu dzīvību un Kristus raksturs par savu raksturu. Lai visi mācās, ka tiem jānes nastas un jāatsakās no dabiskajām nosliecēm. Lai ļaudis piedzīvo to, cik svētīgi ir strādāt Kristus labā, sekot Viņa pašaizliedzībai un kā labiem kareivjiem izturēt grūtības. Lai tie iemācās uzticēties Viņa mīlestībai un mest savas rūpes uz Viņu. Lai tie izjūt prieku mantot dvēseles Viņam. Savā mīlestībā un interesē par pazudušajiem tie no redzesloka izlaidīs savtību. Pasaules prieki zaudēs savu valdzinošo varu, bet rūpes vairs nespēs nomākt. Patiesības lemesis darīs savu darbu. Tas uzplēsīs papuvi. Tas ne tikai nocirps ērkšķu lakstus, bet izraus tos ar visām saknēm.

Labā zemē

Sējējam ne vienmēr jāpiedzīvo vilšanās. Par sēklu, kas kritusi labā zemē, Pestītājs teica: Šis “ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.” “Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. “

“Labā un godīgā sirds”, par kuru runā līdzība, nav bezgrēcīga sirds, jo Evaņģēlijs jāsludina tiem, kas pazuduši. Kristus ir teicis: “Es neesmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem taisnus, bet grēciniekus.” (Marka 2:17) Šeit domāti cilvēki ar godīgām sirdīm, kas ļauj Svētajam Garam tos pārliecināt. Viņš atzīst savu vainu un jūt vajadzību pēc Dieva žēlastības un mīlestības. Viņam ir patiesa vēlēšanās zināt patiesību, lai tai paklausītu. Labā sirds ir ticīga sirds, [59] tā ir sirds, kurai ir ticība Dieva Vārdam. Bez ticības nav iespējams vārdu uzņemt. “Tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebr. 11:6)

Šis “ir tas, kas vārdu dzird un saprot”. Kristus laikā farizeji aizvēra acis, lai tiem nebūtu jāredz, un ausis, lai nebūtu jādzird; tādēļ arī patiesība nespēja aizsniegt viņu sirdis. Tiem bija jācieš atmaksa par nevēlēšanos zināt un par aklumu, ko tie paši sev izvēlējās. Bet saviem mācekļiem Kristus mācīja, ka tiem ar atvērtu prātu jāuztver pamācība un jābūt gataviem ticēt. Viņš izteica svētību pār tiem, jo viņi redzēja ar acīm un dzirdēja ar ausīm, kuras tic.

Ar labo zemi simbolizētie klausītāji Dieva Vārdu uzņem “nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir”. (1. Tes. 2:13) Patiesi mācās tikai tas, kas Rakstus uztver kā Dieva balsi, kura viņu uzrunā. Šāds cilvēks, nonācis saskarē ar vārdu, iekšēji nodreb, jo viņam tā ir dzīva realitāte. Viņš atver savu prātu un savu sirdi, lai to uzņemtu. Tādi klausītāji bija Kornēlijs un viņa draugi, kas apustulim Pēterim teica: “Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko tas Kungs tev pavēlējis.” (Ap. d. 10:33)

Patiesības zināšana nav tik daudz atkarīga no intelektuālajām spējām, cik no mērķu šķīstuma un neatlaidīgas, pakļāvīgas ticības vienkāršības. Tiem, kas sirds pazemībā meklē dievišķo vadību, tuvojas eņģeļi. Viņiem tiek dots Svētais Gars, kas atklāj bagātos patiesības krājumus.

Klausītāji, kas salīdzināti ar “labo zemi”, vārdu dzirdējuši, to ievēro. Sātans ar visiem saviem ļaunajiem spēkiem nav spējīgs to atņemt.

Ar to vien, ka vārdu dzirdam vai izlasām, vēl nepietiek. Tam, kurš vēlas gūt no Rakstiem kādu labumu, ir domās jāpakavējas [60] pie patiesības atziņas, kas viņam pasniegta. Ar nopietnu uzmanību un ar lūgšanām pavadītām domām tam jāmācās patiesības vārdu nozīme un dziļi sevī jāuzņem Svēto Rakstu gars.

Dievs mūs aicina pildīt prātu ar lielām un šķīstām domām. Viņš vēlas, lai mēs pārdomātu Viņa mīlestību un žēlastību, pētītu Viņa brīnišķīgo darbu lielajā pestīšanas plānā. Tad arvien skaidrāka un skaidrāka kļūs mūsu patiesības uztvere, ilgas pēc sirds šķīstuma un domu skaidruma būs augstākas un svētākas. Dvēseli, kas uzturas svēto domu šķīstajā atmosfērā, pārvērtīs savienība ar Dievu un Rakstu pētīšana.

“Nesdami augļus.” Tie, kas vārdu dzirdējuši un to ievēro, paklausībā nesīs augļus. Dieva Vārds, kas tiek uzņemts dvēselē, kļūst redzams labos darbos. Rezultāti parādās Kristum līdzīgā raksturā un dzīvē. Kristus par sevi ir teicis: “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) “Es nemeklēju savu gribu, bet Tēva gribu, kurš Mani sūtījis.” (Jāņa 5:30 — KJV) Bet Raksti saka: “Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” (1. Jāņa 2:6)

Dieva Vārds bieži saduras ar cilvēka mantotajām un attīstītajām rakstura īpašībām un dzīves ieradumiem. Taču klausītājs, kas salīdzināts ar “labo zemi”, uzņemot vārdu, pieņem arī tā noteikumus un prasības. Visi ieradumi, paražas, tikumi un netikumi tiek pakļauti Dieva Vārdam. Ierobežotajam cilvēkam, kurš bieži kļūdās, savi dzīves likumi zaudē nozīmi līdzās bezgalīgā Dieva Vārdam. Ar nedalītu sirdi un skaidriem motīviem viņš tiecas pēc mūžīgās dzīvības, viņš paklausīs patiesībai, lai arī nāktu zaudējumi, vajāšanas un pat nāve.

Šāds cilvēks augļus nes “ar pacietību”. Pieņemot Dieva Vārdu, neviens netiek atbrīvots no grūtībām un pārbaudījumiem; tomēr [61] bēdu brīdī īsts kristietis nezaudē mieru, uzticību, drosmi un cerību. Kaut arī mēs varbūt nesaskatām tiešus notikumu rezultātus vai neizprotam Dieva rīcības mērķus, mums nav jāatsakās no uzticības. Atceroties Kunga žēlastības darbus, mums jāuztic savas raizes Viņam un ar pacietību jāgaida glābšana.

Sāpēs tiek stiprināta garīgā dzīve. Izturēti pārbaudījumi attīsta rakstura neatlaidību un sniedz dārgas garīgās svētības. Pilnīgie ticības, laipnības un mīlestības augļi bieži vien vislabāk nobriest tad, kad apkārt ir negaisa mākoņi un tumsa.

“Zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu.” (Jēk. 5:7) Arī kristietim ar pacietību jāgaida Dieva Vārda raža savā dzīvē. Bieži, kad lūdzam Gara svētības, Dievs darbojas un atbild uz lūgšanām, radīdams mums apstākļus, kas attīsta šos augļus; taču mēs paliekam neizpratnē par Viņa nolūkiem un izbīstamies. Nevienam šīs svētības nevar rasties citādi, kā vienīgi, augot un nesot augļus. Mūsu loma ir pieņemt Dieva Vārdu un turēties cieši pie tā, pilnīgi pakļaujoties tā vadībai, tad tas paveiks mūsos savu darbu.

“Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” (Jāņa 14:23) Par mums tagad rūpēsies spēcīgāks prāts, kurš ir pilnīgs, jo mums ir dzīva saite ar vienmēr un visos apstākļos pastāvošo spēku. Šajā dievišķajā dzīvē mēs tiksim saņemti Jēzus Kristus gūstā. Mēs vairs nedzīvosim parasto savtības dzīvi — tagad mūsos dzīvos Kristus. Viņa raksturs atspoguļosies mūsu dabā. Tā mēs nesīsim Svētā Gara augļus — cits “trīsdesmitkārtīgus”, cits “sešdesmitkārtīgus” un cits “simtkārtīgus”.

"Papriekš stiebru, tad vārpu"

[62] Līdzība par sējēju izraisīja virkni jautājumu. Daži klausītāji no tās secināja, ka Kristus nav nācis uzcelt laicīgu valstību, tāpēc daudzus pārņēma izbrīns un apjukums. To pamanījis, Kristus sniedza citas ilustrācijas, joprojām tiekdamies ļaužu domas novērst no cerības uz laicīgu valstību un virzīt uz Dieva žēlastības darbu dvēselē.

“Un Viņš sacīja: “Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē un guļ, un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.”

Vīrs, kurš “sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt,” nav neviens cits kā Kristus. Viņš ir tas, [63] kurš pēdējā lielajā dienā no zemes ievāks ražu. Bet sēklas sējējs simbolizē tos, kas strādā Kristus vietā. Par sēklu ir teikts, ka tā “uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana”, un tas jau vairs neattiecas uz Dieva Dēlu. Kristus neguļ; Viņš savu īpašumu sargā dienu un nakti. Viņš zina, kā sēkla aug.

Līdzība par sēklu atklāj to, ka dabā darbojas Dievs. Sēklā ir apslēpts dīgšanas princips, ko ielicis Dievs, taču pati par sevi sēkla nespēj uzdīgt. Zināma loma grauda augšanas procesa veicināšanā ir cilvēkam. Viņam jāsagatavo, jābagātina augsne un jāieliek sēkla. Viņam ir jāapkopj lauki. Taču ir kāda robeža, tālāk par kuru viņš nespēj darīt neko. Cilvēcisks spēks vai gudrība sēklu nespēj padarīt par dzīvu augu. Lai arī cilvēks pūlētos līdz pēdējam, viņš tik un tā paliek atkarīgs no Tā, kurš savā visvarenajā spēkā ar brīnišķīgiem attīstības posmiem ir savienojis sēšanu un pļaušanu.

Sēklā ir dzīvība, un augsnē ir spēks; taču, ja dienu un nakti nedarbosies bezgalīgais spēks, sēkla neko nenesīs. Lai slacītu izslāpušos laukus, ir jāsūta lietus gāzes, saulei jādod sava tveice, apraktajai sēklai ir jāpievada dzīvības impulss. To dzīvību, kuru ir ielicis Radītājs, vienīgi Viņš pats spēj izsaukt esamībā. Katra sēkla aug un katrs augs attīstās Dieva spēkā.

“Jo, kā zeme izdod savus augļus un kā dārzs liek sazelt saviem dēstiem, tā tas Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā.” (Jes. 61:11) Kā tas ir ar sēšanu dabā, tā ir arī ar garīgo sēšanu — patiesības skolotājam jācenšas sagatavot sirds augsne, viņam jāsēj sēkla, taču vienīgais spēks, kas var radīt dzīvību, nāk no Dieva. Ir kāda robeža, [64] par kuru tālāk cilvēciskās pūles ir veltīgas. Kaut arī mums jāsludina vārds, tomēr mēs nespējam dot to spēku, kas atdzīvina dvēseli un liek sazelt taisnībai un slavai. Vārda sludināšanā ir vajadzīgi tādi spēki, kas vairs nav cilvēka varā. Vienīgi dievišķajā Garā vārds var kļūt dzīvs un spējīgs atjaunot dvēseli mūžīgai dzīvībai. Šī tad arī ir tā atziņa, ko Kristus vēlējās, lai Viņa mācekļi izprot. Jēzus mācīja, ka viņiem pašiem nepiemīt nekas tāds, kas spētu nodrošināt sekmes viņu darbam un ka brīnumus darošais Dieva spēks ir tas, kas Viņa paša Vārdu padara efektīvu.

Sējēja darbs ir ticības darbs. Viņš nespēj izprast sēklas dīgšanas un augšanas noslēpumu. Taču viņš uzticas spēkiem, ar kuru palīdzību Dievs augiem liek zelt. Mezdams sēklu zemē, sējējs acīmredzami aizsviež projām dārgos graudus, kas viņa ģimeni būtu nodrošinājuši ar maizi. Taču [65] viņš atsakās tikai no tagadējā labuma, lai saņemtu daudz lielāku ieguvumu. Viņš izsviež sēklu, cerēdams ievākt daudzkārt lielāku, pārpilnu ražu. Tā jāstrādā ir arī Kristus kalpiem, gaidot ražu no sēklas, ko tie iesējuši.

Aukstā, savtīgā un pasaulīgā sirdī labā sēkla kādu laiku var palikt neievērota, ne ar ko neliecinādama, ka tā būtu iesakņojusies; taču vēlāk, kad dvēseli skar Svētā Gara elpa, apslēptā sēkla uzdīgst un beidzot nes augļus Dievam par godu. Dzīvē mēs nezinām, kura sēkla būs veiksmīga, kura ne. Šis jautājums mums nav jārisina. Mums jādara savs darbs, bet rezultāti jāatstāj Dieva ziņā. “No rīta sēj savu sēklu, un vakarā neatrauj savu roku.” (Sal. māc. 11:6 — KJV) Dieva lielā derība ir noteikusi — “kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana”. (1. Moz. 8:22) Uzticēdamies šim apsolījumam, zemkopis sagatavo zemi un sēj. Ne mazāk uzticīgi arī mums būtu jāstrādā garīgās sēšanas darbā, paļaujoties uz Viņa apgalvojumu: “Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes. 55:11) “Viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām — ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.” (Ps. 126:6)

Sēklas uzdīgšana ataino garīgās dzīves sākumu, un auga attīstība ir skaists kristieša pieaugsmes simbols. Dabas likumi paliek spēkā arī patiesībās par Dieva žēlastību — bez augšanas nevar būt dzīvība. Augam ir vai nu jāaug, vai jāiet bojā. Kā auga augšana norit klusi un nemanāmi, taču pastāvīgi, tā notiek arī kristieša dzīves attīstība. Katrā attīstības stadijā mūsu dzīve var būt pilnīga; tomēr, ja Dieva nodomi mūsu dzīvē piepildās, tad tā ir pastāvīga izaugsme. Svēttapšana ir mūža darbs. Vairojoties mūsu iespējām, plašāka kļūs arī pieredze, un [66] zināšanas bagātināsies. Mēs būsim pietiekami stipri, lai nestu atbildību, un mūsu briedums būs proporcionāls mūsu iespējām.

Augs aug, uzņemdams to, ko Dievs ir nodrošinājis dzīvības uzturēšanai. Savas saknes tas dzen zemē. Augs uzņem saules gaismu, rasu un lietu. Tas uzņem gaisa dzīvinošās īpašības. Arī [67] kristietim jāaug, sadarbojoties ar dievišķajiem spēkiem. Kad izjūtam savu bezpalīdzību, mums jāizmanto visas iespējas iegūt pilnīgāku pieredzi. Kā augam, kas zemē dzen saknes, mums dziļi jāiesakņojas Kristū. Kā augam, kas uzņem saules gaismu, rasu un lietu, mums savas sirdis jāatver Svētajam Garam. Darbs ir jāpadara “ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! — saka tas Kungs Cebaots”. (Cak. 4:6) Ja mēs savās domās paliekam pie Kristus, tad Viņš pār mums nāks “kā lietus, kas veldzē zemi”. (Hoz. 6:3) Viņš uzlēks pār mums kā Taisnības Saule “ar dziedināšanu tās spārnos” (Mal. 4:2 — KJV, Mal. 3:20 — latv. t.). Mēs “ziedēsim kā lilija”. Mēs “sacerosim kā labības ceri un zaļosim kā vīna koks”. (Hoz. 14:6,8) Pastāvīgi paļaujoties uz Kristu kā uz savu personīgo Glābēju, mēs visās lietās pieaugsim Viņā, kurš ir mūsu galva.

Kvieši nes “papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.” Zemkopja mērķis sēklas sēšanā un auga kopšanā ir graudu raža. Viņš vēlas saņemt maizi izsalkušajiem un sēklu turpmākajām ražām. Tā arī dievišķais Zemkopis gaida ražu kā algu par savu darbu un upuri. Kristus cenšas atklāties cilvēku sirdīs, un to Viņš dara ar cilvēku starpniecību, kuri Viņam tic. Kristieša dzīves mērķis ir augļu nešana — tā ir Kristus rakstura atspoguļošanās ticīgajā, lai tas varētu tikt atspoguļots arī citos.

Augs dīgst, aug un nes augļus nevis sev, bet, lai “dotu sēklu sējējam un maizi ēdājam”. (Jes. 55:10) Tāpēc nevienam cilvēkam nevajadzētu dzīvot tikai sev. Kristietis pasaulē ir Kristus pārstāvis citu dvēseļu pestīšanas dēļ.

Dzīvē, kas koncentrējas ap savu labumu, nevar būt ne pieaugsmes, ne augļu. Ja esi pieņēmis Kristu par savu personīgo [68] Glābēju, tad tev jāaizmirst sevi un jācenšas palīdzēt citiem. Runā par Kristus mīlestību, stāsti, cik Viņš labs. Pildi katru pienākumu, jo tā jau pati par sevi ir liecība. Uzņem savā sirdī citu dvēseļu nastas un ar visiem tev pieejamiem līdzekļiem centies glābt pazudušos. Saņēmis Kristus Garu — šo nesavtīgās mīlestības Garu, kurš aicina strādāt citu labā, — tu pieaugsi un nesīsi augļus. Tavā raksturā nobriedīs Gara svētības. Tava ticība vairosies, tava pārliecība padziļināsies un tava mīlestība kļūs pilnīga. Arvien vairāk tu atstarosi Kristus līdzību visā, kas ir šķīsts, cēls un pievilcīgs.

“Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, [69] laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Gal. 5:22) Šie augļi nekad nezudīs; katrs pēc savas kārtas tie nesīs ražu mūžīgajai dzīvībai.

“Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.” Ar ilgām Kristus gaida savu atklāsmi draudzē. Kad Kristus raksturs pilnīgi atspoguļosies Viņa ļaudīs, tad Viņš nāks un paziņos, ka tie pieder Viņam.

Katram kristietim ir iespēja ne tikai gaidīt, bet arī pasteidzināt Kunga Jēzus Kristus nākšanu (2. Pēt. 3:12). Ja visi, kas atklāti atzīst Kristus vārdu, arī nestu augļus Viņam par godu, cik gan strauji tad visa pasaule tiktu apsēta ar Evaņģēlija sēklu. Ātri vien lielā pēdējā raža tiktu nogatavināta, un Kristus nāktu ievākt dārgo labību.

Nezāles

Mat. 13:24–30, 37–43

[70] “Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle.”

Kristus paskaidroja, ka “tīrums ir pasaule”. Taču mums jāsaprot, ka tas nozīmē Kristus draudzi pasaulē. Līdzība apraksta tās lietas, kas attiecas uz Dieva valstību un Viņa darbu cilvēku pestīšanas dēļ, bet šis darbs tiek paveikts ar draudzes starpniecību. Tiesa, Svētais Gars ir izgājis visā pasaulē un visur tas iespaido ļaužu sirdis, taču cilvēku pieaugšana un nobriešana Dieva klētij notiek draudzē.

“Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls (..). Labā sēkla ir valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni.” Labā sēkla simbolizē tos, kas ir dzimuši no Dieva Vārda, [71] no patiesības. Nezāles simbolizē ļaužu grupu, kas ir maldu, nepareizu principu iemiesojums jeb auglis. “Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns.” Ne Dievs, ne Viņa eņģeļi nekad nav sējuši sēklu, no kuras izaugtu nezāle. Nezāles vienmēr sēj sātans, Dieva un cilvēka ienaidnieks.

Austrumos cilvēki dažkārt mēdza atriebties ienaidniekiem, tikko apsētos laukos izkaisot kādas kaitīgas nezāles sēklas, kas augot ļoti atgādināja kviešus. Uzdīgusi kopā ar kviešiem, tā kaitēja ražai, radīdama nepatikšanas un zaudējumus tīruma īpašniekam. Tā arī sātans aiz naida pret Kristu labo Debesu valstības graudu starpā izkaisa savas ļaunās sēklas. Bet sava sējuma augļus viņš piedēvē Dieva Dēlam. Ievedis draudzē tos, kuri nes Kristus vārdu, bet atsakās no Viņa rakstura, ļaunais panāk, ka Dievam tiek laupīts gods, pestīšanas darbs atklāts nepatiesā gaismā un dvēseles tiek pakļautas briesmām.

Kristus kalpi noskumst, pamanīdami, ka draudzē ir patieso un viltus ticīgo sajaukums. Viņi ilgojas darīt kaut ko, lai šķīstītu draudzi. Tāpat kā saimnieka kalpi, viņi labprāt izrautu nezāles. Bet Kristus tiem saka: “Nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam.”

Kristus ir skaidri norādījis, ka tos, kuri neatkāpjas no atklāta grēka, ir jāšķir no draudzes, taču Viņš mūsu ziņā nav nodevis rakstura un motīvu iztiesāšanu. Viņš pārāk labi pazīst mūsu dabu, lai šo darbu mums uzticētu. Ja mēs no draudzes mēģinātu izsakņot tos, kuri mums šķiet viltus kristieši, tad mēs noteikti kļūdītos. Bieži vien par bezcerīgiem mēs uzskatām tieši tos, kurus Kristus velk pie sevis. Ja mums [72] šo dvēseļu lietas būtu jāiztiesā, pamatojoties uz savām nepilnīgajām spriešanas spējām, tad ar to droši vien tiktu nonāvēta viņu pēdējā cerība. Daudzi, kas sevi uzskata par kristiešiem, beigās izrādīsies neatbilstoši prasībām. Savukārt Debesīs būs daudz tādu, par kuriem citi domā, ka tie nekad tur neieies. Cilvēks spriež pēc ārienes, bet Dievs pārbauda sirdi. Nezālēm un kviešiem ir jāaug kopā līdz pļaujamam laikam; bet pļaujamais laiks ir pārbaudes laika beigas.

Šajos Pestītāja vārdos ir arī kāda cita mācība — mācība par brīnišķīgu pacietību un sirsnīgu mīlestību. Kā nezāļu saknes ir cieši savijušās kopā ar labās sēklas saknēm, tā arī viltus brāļi draudzē var būt cieši saistīti ar īstajiem mācekļiem. Šo nepatieso ticīgo īstais raksturs nav redzams pilnībā. Ja tie tiktu šķirti no draudzes, tad tas varētu kļūt par iemeslu citu cilvēku klupšanai, kuri pretējā gadījumā būtu stāvējuši stingri.

Šīs līdzības mācību ilustrē arī tas, kā pats Dievs izturas pret cilvēku un eņģeļiem. Sātans ir krāpnieks. Kad viņš Debesīs grēkoja, tad pat uzticīgie eņģeļi pilnībā neizprata viņa raksturu. Tāpēc arī Dievs tūlīt neiznīcināja sātanu. Ja Viņš tomēr tā būtu darījis, svētie eņģeļi nebūtu sapratuši Dieva taisnību un mīlestību. Šaubas par to, vai Dievs ir labs, būtu kā ļauna sēkla, kas nestu rūgtus grēka un lāsta augļus. Tāpēc ļaunuma autors tika saudzēts, lai tas pilnīgi varētu attīstīt savu raksturu. Ilgos gadsimtus Dievs ir cietis, noraugoties uz ļaunajiem darbiem, Viņš labāk ziedoja Golgātas bezgalīgi lielo dāvanu, nekā atstāja maldiem pakļauto cilvēku ļaunā apmelojumu varā, jo nezāles nevarēja izraut, neapdraudot vērtīgos graudus. Vai mums pret citiem cilvēkiem nevajadzētu būt tikpat pacietīgiem, cik pacietīgs Debesu un zemes Kungs bija pret sātanu?

Pasaulei nav tiesību apšaubīt kristietības patiesumu tikai [73] tāpēc, ka draudzē ir necienīgi locekļi. Arī kristiešiem nevajadzētu zaudēt drosmi šo viltus brāļu dēļ. Kā tad bija agrīnajā draudzē? Mācekļiem pievienojās Ananija un Sapfira. Burvis Sīmanis tika kristīts. Dēma, kurš atstāja Pāvilu, tika uzskatīts par ticīgu. Jūda Iskariots bija viens no apustuļiem. Pestītājs nevēlas zaudēt nevienu dvēseli; piedzīvojums ar Jūdu ir uzrakstīts tādēļ, lai atklātu Viņa pacietību pret sabojāto cilvēka dabu. Uz tādu pašu pacietību Viņš aicina arī mūs. Viņš teica, ka līdz laika noslēgumam draudzē tiks atrasti viltus brāļi.

[74] Neskatoties uz Kristus brīdinājumu, cilvēki ir mēģinājuši izraut nezāles. Lai sodītu tos, kuri tika uzskatīti par ļaundariem, draudze ir griezusies pēc palīdzības pie valsts varas. Tie, kuru domas atšķīrās no draudzes doktrīnām, ir tikuši ieslodzīti, spīdzināti un sodīti ar nāvi, un tas ir darīts pēc to cilvēku pamudinājuma, kuri apgalvoja, ka rīkojas saskaņā ar Kristus pavēli. Taču šādus darbus inspirē sātana gars, nevis Kristus Gars. Tas ir sātana paņēmiens, kā pakļaut sev pasauli. Ar šādu izturēšanos pret tiem, kurus uzskatīja par ķeceriem, draudze ir veicinājusi nepareizu priekšstatu rašanos par Dievu.

Kristus līdzībā ietvertā mācība ir nevis citu tiesāšana un nosodīšana, bet pazemība un neuzticēšanās sev. Ne viss, kas sēts tīrumā, ir labā sēkla. Tas, ka cilvēki ir draudzē, vēl nepierāda, ka viņi ir kristieši.

Kad vārpas vēl ir zaļas, nezāles ļoti atgādina kviešus; taču, kad druva jau ir balta un gatava pļaujai, nevērtīgajām nezālēm vairs nav nekādas līdzības ar kviešiem, kas noliec savas smagās, pilnās un gatavās vārpas. Grēcinieki, kas izliekas par dievbijīgiem, uz laiku sajaucas ar patiesajiem Kristus sekotājiem, un kristietības ārējais izskats tiek veidots tā, lai daudzus maldinātu, taču pasaules pļaujas laikā labajam ar ļauno nebūs nekādas līdzības. Tad kļūs redzami tie, kuri ir pievienojušies draudzei, bet nav pievienojušies Kristum.

Nezālēm ir atļauts augt kopā ar kviešiem, saņemt visu labo no saules un lietus, bet pļaujas laikā jūs redzēsit, “kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo”. (Mal. 3:18) Kristus pats izlems, kuri būs cienīgi dzīvot Debesu saimē. Katru cilvēku Viņš tiesās pēc tā vārdiem un darbiem. Šajā vērtējumā formālai piederības apliecināšanai nebūs nozīmes. Likteni izšķirs raksturs.

[75] Pestītājs nerunā par laiku, kad visas nezāles varētu kļūt par kviešiem. Kvieši un nezāles aug kopā līdz pļaujai — pasaules galam. Tad nezāles tiks sasietas kūlīšos un sadedzinātas, bet kvieši savākti Dieva klētī. “Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā.” Tad “Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana”.

"Kā sinepju graudiņš"

Mat. 13:31,32; Marka 4:30–32; Lūk. 13:18,19

[76] Pūlī, kurš klausījās Kristus mācības, bija daudz farizeju. Tie ar nicinājumu noskatījās, cik maz klausītāju Viņu atzina par Mesiju. Tie jautāja sev, kā gan šis necilais skolotājs Israēlu padarīs par pasaules impēriju. Kā bez bagātības, varas vai goda Viņš izveidos jaunu valsti? Kristus lasīja viņu domas un atbildēja:

“Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim?” Zemes varu sistēmās nebija nekā tāda, kas varētu kalpot kā līdzība. Nebija tādas cilvēku veidotas sabiedrības, no kuras Viņš būtu varējis izvēlēties vajadzīgo simbolu. Viņš turpināja: “Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes, un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”

[77] Sēklas dīglis aug, attīstoties dzīvības principam, kuru Dievs tajā ir ielicis. Šī attīstība nav atkarīga no cilvēka spējām. Tāpat tas ir ar Kristus valstību. Tas ir jauns radījums. Tā attīstības principi ir pretēji tiem, kuri valda šīs pasaules valstīs. Zemes varas savu stāvokli izcīna ar fizisku spēku, savu valdīšanu tās nodrošina ar karu; taču jaunās valstības dibinātājs ir Miera Lielkungs. Svētais Gars pasaules valstis attēlo, simbolizēdams tās ar mežonīgiem plēsoņām, bet Kristus ir “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku”. (Jāņa 1:29) Viņa valdīšanas plānā nav paredzēta rupja spēka pielietošana sirdsapziņas apspiešanai. Jūdi gaidīja, ka Dieva valstība tiks izveidota tāpat kā pasaules valstis. Lai radītu un veicinātu taisnību, tie izmantoja līdzekļus, ar kuriem varēja panākt tikai ārēji redzamas izmaiņas. Tie izgudroja dažādus plānus un atjautīgus risinājumus. Bet Kristus iedēsta pašu principu. Iedēstot patiesību un taisnību, Viņš darbojas pret maldiem un grēku.

Brīdī, kad Jēzus stāstīja šo līdzību, gan tuvumā, gan tālāk bija redzami sinepju ceri, kas pacēlās pāri zālei un labībai, gaisā viegli šūpodami savus zarus. Putni lidinājās no zara uz zaru, biezajā lapotnē skandinādami dziesmas. Tomēr sēkla, no kuras uzdīgst šis milzīgais augs, ir viena no mazākajām. Sākumā tā izdzen mazu asniņu, kurš tomēr ir ļoti spēcīgs; tas aug un zeļ, kamēr sasniedz savus lielos izmērus. Arī Kristus valstība sākumā likās necila un maznozīmīga. Salīdzinājumā ar valstīm virs zemes tā bija vismazākā. Šīs pasaules valdnieki izsmēja Kristus pretenzijas uz ķēniņa statusu. Tomēr varenajās patiesībās, kas tika nodotas Viņa sekotājiem, Evaņģēlija mācībai piemita dievišķa dzīvība. Turklāt, cik strauji tā pieauga un cik plaša bija tās ietekme! Kad Kristus stāstīja šo līdzību, jauno valstību pārstāvēja tikai daži zemas kārtas ļaudis no Galilejas.

[78] Nabadzība un mazais locekļu skaits atkal un atkal sevi pieteica kā iemeslu, kādēļ cilvēkiem nevajadzētu pievienoties šiem vientiesīgajiem zvejniekiem, kuri sekoja Jēzum. Taču sinepju graudiņam bija jāaug un savi zari jāizpleš pa visu pasauli. Kad ies bojā zemes valstis, kuru godība toreiz bija pārņēmusi cilvēku sirdis, Kristus valstība paliks kā varens, tālu sniedzošs spēks.

Arī žēlastības darbs cilvēka sirdī sākumā ir mazs. Tiek izteikts vārds, dvēselē iespīd gaismas stars, tiek panākta ietekme, kas ir šis jaunās dzīves sākums; bet kurš gan var novērtēt tā rezultātus?

Līdzībā par sinepju graudiņu ir ilustrēta ne tikai Kristus valstības izaugsme. Šeit simbolizētais process atkārtojas katrā tās attīstības posmā. Katrā paaudzē Dievs savai draudzei sūta kādu īpašu patiesību un dara īpašu darbu. Patiesība, ko nesaņem pasaules gudrie un piesardzīgie, tiek atklāta tiem, kas ir pazemīgi un līdzīgi bērniem. Tā aicina uz pašuzupurēšanos. Tai ir savas cīņas un savas uzvaras, kas jāgūst, un rezultātā to aizstāv tikai nedaudzi. Pasaules lielie vīri un pasaulei pielāgojusies draudze ir nostājušies pret viņiem un nicinājuši tos. Paskatieties uz Jāni Kristītāju, Kristus priekšteci, kurš, būdams viens pats, norāja jūdu tautas lepnumu un formālismu. Paskatieties uz pirmajiem Evaņģēlija nesējiem Eiropā. Cik drūma un bezcerīga likās Pāvila un Sīlas, šo divu telšu izgatavotāju, misija, kad tie kopā ar biedriem Troadā iekāpa kuģī un devās uz Filipiem. Paskatieties uz “sirmo Pāvilu” važās, kurš cēzara cietoksnī sludina Kristu. Paskatieties uz nelielajām vergu un zemas kārtas ļaužu grupiņām, kas Romas impērijā cīnījās pret pagānismu. Paskatieties uz Mārtiņu Luteru, kurš turējās pretī varenajai baznīcai, šim pasaules gudrības meistardarbam. Paskatieties, cik cieši viņš ir satvēris Dieva Vārdu un nostājies pret imperatoru un pāvestu, paziņodams: “Šeit es stāvu un citādi nevaru. Lai Dievs ir mans palīgs.” Paskatieties [79] uz Džonu Vesliju, kurš Kristu un Viņa taisnību sludināja formālisma, sensuālisma un neticības gaisotnē. Paskatieties uz cilvēku, kurš, pagāniskās pasaules lāsta nomākts, lūdz atļauju nest Kristus mīlestības vēsti. Ieklausieties garīdzniecības atbildē: “Apsēdieties, jaunais cilvēk. Kad Dievs gribēs atgriezt pagānus, Viņš to izdarīs bez jūsu vai manas palīdzības.”

Šīs paaudzes lielie reliģiskās ideoloģijas vadoņi slavē un ceļ pieminekļus tiem, kas pirms vairākiem gadsimtiem sēja patiesības sēklu. Vai daudzi nav pagriezuši muguru šim darbam, lai mīdītu to, kas no tās pašas sēklas aug šodien? Tiek atkārtots agrākais izteiciens: “Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo [Kristu sava vēstneša personā] mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.” (Jāņa 9:29) Tāpat kā agrākajos gadsimtos, īpašās šī laika patiesības nenonāk pie baznīcu vadības, bet pie cilvēkiem, kas nav pārāk izglītoti vai pārāk gudri, lai ticētu Dieva Vārdam.

“Raugiet, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, (..) to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas” (1. Kor. 1:26–28); “lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā” (1. Kor. 2:5).

Taču šajā pēdējā paaudzē līdzībai par sinepju graudiņu jāsasniedz krāšņais noslēdzošais piepildījums. Mazā sēkla būs kļuvusi par koku. Pēdējai brīdinājuma un žēlastības vēstij ir jānonāk līdz “visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām” (Atkl. 14:6–14), “lai ļaudis no tām pievienotu Viņa vārdam” (Ap. d. 15:14 — KJV; Atkl. 18:1). Tad zeme taps gaiša no Viņa godības.

Citas mācības, ko sniedz sēklas sēšana

[80] No sēklas sēšanas darba un procesa, kurā no sēklas veidojas augs, vērtīgas mācības var saņemt gan ģimene, gan skola. Lieciet, lai bērni un jaunieši iemācās atzīt dievišķo spēku darbošanos dabā, tad tie iemantos spēju ticībā satvert neredzamās vērtības. Kad tie sāks aptvert brīnišķīgo darbu, ko Dievs veic, nodrošinādams ar visu nepieciešamo savu lielo ģimeni, un saprast, kā mums ar Viņu jāsadarbojas, tad tiem būs vairāk ticības Dievam, un tie savā ikdienas dzīvē vairāk atzīs Viņa spēku.

Sēklu Dievs radīja tāpat kā zemi — ar sava vārda starpniecību. Tā Viņš tai deva spēju augt un vairoties. Viņš sacīja: “ “Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu, un augļu kokus, kas nes katrs savus augļus ar savu sēklu.” Un tā notika (..) Un Dievs redzēja to labu esam.” (1. Moz. 1:11,12) Šis vārds joprojām liek sēklai augt. Katra [81] sēkla, kas izdzen zemes virspusē pretim saules gaismai savu zaļo stiebriņu, stāsta par brīnumus darošo vārda spēku, kam atskanēt lika Tas, kurš “runāja, un tā notika”, kurš “pavēlēja, un viss radās”. (Ps. 33:9)

Kristus saviem mācekļiem mācīja lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Bet, norādījis uz puķēm, Viņš to apstiprināja: “Ja tad Dievs zāli laukā (..) tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs?” (Mat. 6:11,30) Kristus nepārtraukti darbojas, atbildēdams uz šo lūgšanu un piepildīdams izteikto apsolījumu. Nepārtraukti darbojas kāds neredzams spēks, kurš kalpo cilvēkam, to ēdinādams un ģērbdams. Lai sēklu, kura it kā tiek aizmesta projām, padarītu par dzīvu augu, mūsu Kungs izmanto daudzus līdzekļus. Viņš arī īstajās proporcijās piegādā to, kas nepieciešams ražas nobriedināšanai. Par to runā skaistie dziesminieka vārdi:

“Tu piemeklē zemi ar svētību Un dzirdini to un dari visai bagātu: Dieva strautā ūdens papilnam. Tu liec viņu labībai un lauku augļiem labi izdoties, Jo tā Tu apkop zemi. Tu slacini zemes vagas, Ar veldzi Tu līdzini tās arumus, Tu dari zemi mīkstu ar lietus gāzēm un svētī tās asnus. Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu, Un Tavas pēdas pil no treknuma.” (Ps. 65:10–12)

Materiālo pasauli pārvalda Dievs. Daba saviem likumiem paklausa. Viss runā un darbojas pēc Radītāja gribas. Mākoņi un saules gaisma, rasa un lietus, vējš un viesulis — visi ir Dieva pārziņā un bez ierunām paklausa Viņa pavēlēm. Paklausībā Dieva likumiem graudi savus asnus izdzen cauri zemes garozai — “papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā”. (Marka 4:28) Kungs tiem [82] liek attīstīties katram savā laikā, un tie Viņam nepretojas. Vai tad cilvēkam, kurš veidots pēc Dieva līdzības, apveltīts ar saprātu un spēju runāt, vienīgajam vajadzētu būt nepateicīgam par Viņa dāvanām un nepaklausīgam Viņa gribai? Vai tad tieši saprātīgajām būtnēm jābūt par iemeslu juceklim pasaulē?

Visā, kas kalpo cilvēka uzturēšanai, ir saskatāma dievišķo un cilvēcisko pūļu sadarbība. Ja cilvēka roka nedarītu savu daļu sēklas sēšanā, tad nebūtu arī pļaušanas. Taču arī bez tā devuma, ko Dievs sniedz ar sauli, lietu, rasu un mākoņiem, nekas nenotiktu. Tā tas ir jebkurā biznesa darījumā, katrā mācību un zinātnes nozarē. Tā tas ir arī garīgajās lietās — rakstura veidošanā un katrā kristieša dzīves sfērā. Mums jādara sava daļa, taču palīgā jānāk arī dievišķajam spēkam, citādi mūsu pūles būs veltīgas.

Kad vien cilvēks kaut ko veic vai nu garīgā, vai laicīgā sfērā, tam jāpatur prātā, ka viņš to dara, sadarbojoties ar savu Radītāju. Mums ir liela nepieciešamība apjaust savu atkarību no Dieva. Pārāk daudz tiek uzticēts cilvēkam, pārāk liela ir paļaušanās uz cilvēka izgudrojumiem. Par maz ir uzticības spēkam, ko Dievs ir gatavs dot. “Mēs esam Dieva darbabiedri.” (1. Kor. 3:9) Tā daļa, ko paveic cilvēciskā puse, ir nesalīdzināmi mazāka, taču savienībā ar Kristus dievišķību cilvēks var padarīt visas lietas, pateicoties spēkam, ko Kristus piešķir.

Pakāpeniska auga attīstība, kas iesākas no sēklas, var būt uzskates līdzeklis bērnu audzināšanā. Vispirms ir “stiebrs, tad vārpa, tad brieduši graudi vārpā”. Tas, kurš [83] sniedza šo līdzību, radīja niecīgo sēkliņu, piešķīra tai dzīvotspēju un noteica likumus, pēc kuriem norisinās tās augšana. Turklāt patiesības, kuras šī līdzība māca, reāli piepildījās Viņa paša dzīvē. Gan fiziskā, gan garīgā ziņā Viņš sekoja dievišķajai augšanas kārtībai, ko ilustrē augs un ko Viņš vēlas redzēt katra jaunieša dzīvē. Debesu Majestāte, godības Ķēniņš, kļuva par zīdaini Betlēmē un kādu laiku pārstāvēja bezpalīdzīgos mazuļus, kas atrodas mātes aprūpē. Bērnībā Viņš veica paklausīga bērna darbus. Viņš runāja un rīkojās pēc bērna, nevis vīra gudrības, godādams savus vecākus un cenzdamies būt noderīgs, izpildot viņu vēlēšanās, kā to spēj bērns. Tomēr katrā attīstības posmā Viņš bija pilnīgs, apveltīts ar vienkāršu un dabisku bezgrēcīgas dzīves svētību. Svētie Raksti par Viņa bērnību saka: “Bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” Bet par jaunību ir rakstīts: “Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūk. 2:40,52)

Šeit ir dota ierosme vecāku un skolotāju darbam. Tiem par mērķi vajadzētu nospraust virzīt jauniešu tieksmes tā, lai katrā dzīves posmā viņos būtu šim periodam raksturīgais dabiskais skaistums, kas arī dabiski attīstās, tāpat kā augi dārzā.

Vispievilcīgākie ir tie bērni, kas ir dabiski, nemāksloti. Nav saprātīgi pievērst tiem īpašu uzmanību un to klātbūtnē atkārtot viņu gudros izteicienus. Nevajadzētu veicināt pašlepnumu ar jūsmošanu par viņu izskatu, vārdiem vai rīcību. Tos arī nevajadzētu ģērbt pārāk dārgi un tā, lai ar to piesaistītu citu uzmanību. Tas bērnos attīsta lepnumu un modina skaudību viņu biedros.

Mazos jāaudzina bērnišķā vienkāršībā. [84] Tiem vajadzētu iemācīt samierināties ar mazajiem, bet vajadzīgajiem pienākumiem, priekiem un pārdzīvojumiem, kas ir dabiski viņu gados. Bērnība līdzībā atbilst stiebram, un tam ir savs raksturīgais skaistums. Bērniem nevajadzētu uzspiest pāragru briedumu, bet gan ļaut, cik ilgi vien iespējams, saglabāt agrīno gadu svaigumu un svētību.

Arī mazie bērni atbilstoši sava gadugājuma piedzīvojumiem var būt kristieši. Tas ir arī viss, ko Dievs no viņiem gaida. Viņiem jābūt garīgi audzinātiem; vecākiem jādara viss, lai bērni savus raksturus varētu veidot pēc Kristus līdzības.

Dabā Dieva likumos cēloņi veido sekas ar nešaubīgu precizitāti. Pļaušana liecina par to, kāda ir bijusi sēšana. Slinku strādnieku nodod viņa paša darbs. Raža liecina pret viņu. Tā tas ir arī garīgajās lietās: katra darbinieka uzticība tiek mērota ar viņa darba rezultātiem. Raža rāda, kāds viņš ir bijis savā darbā — čakls vai slinks. Šādi tiek izlemts viņa mūžības liktenis.

Katra sēkla dod augļus pēc savas kārtas. Tā tas ir arī cilvēka dzīvē. Mums visiem ir jāsēj līdzcietības, līdzjūtības un mīlestības sēklas, jo, ko esam sējuši, to pļausim. Katra savtības, patmīlības un pašapmierinātības rakstura iezīme, katra ļaušanās iegribām nesīs arī līdzīgus augļus. Tas, kas dzīvo sev, tas sēj miesā, un no miesas tas pļaus samaitātību.

Dievs nevienu neiznīcina. Katrs, kas aizgājis bojā, pats sevi ir iznīcinājis. Katrs, kas apspiež sirdsapziņas mudinājumus, sēj neticības sēklas, un tās noteikti nesīs savus augļus. Noraidīdams [85] pirmo Dieva brīdinājumu, faraons savā laikā sēja stūrgalvības sēklas, un stūrgalvību viņš arī pļāva. Dievs nelika viņam būt neticīgam. Neticības sēkla, ko viņš bija sējis, nesa augļus pēc savas kārtas. Tādējādi faraona pretošanās turpinājās, līdz viņš varēja vērot savu izpostīto zemi, auksto, nedzīvo pirmdzimtā dēla ķermeni, visus sava nama un visus savas valsts ģimeņu pirmdzimtos, līdz jūras viļņi pārklāja viņa zirgus, ratus un karavīrus. Šis notikums ir šausmīga ilustrācija patiesības vārdiem: “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Gal. 6:7) Ja cilvēki to aptvertu, viņi apdomātu, kādu sēklu sēj.

Kad iesētā sēkla nes ražu, kas, savukārt, arī tiek sēta, tad augļi vairojas. Šis likums paliek spēkā arī attiecībās ar citiem. Katra rīcība, katrs vārds ir sēkla, kas nesīs augļus. Katrs darbs, kurā parādās uzmanība pret citiem, laipnība, paklausība un pašaizliedzība kā reakcija atspoguļosies arī citos, bet ar viņu starpniecību — vēl citos. Katrs skaudības, ļaunprātības vai neiejūtības pamudināts darbs ir sēkla, kas dzīs “rūgtu sakni” (Ebr. 12:15), ar kuru daudzi tiks aptraipīti. Bet cik gan vairāk indes būs, kad tā nāks no šiem daudzajiem aptraipītajiem. Šādi labā un ļaunā sēšana turpinās, atstādama sekas gan uz laiku, gan mūžībā.

Mācībā par sēklas sēšanu ir ietverta arī devība kā garīgās, tā laicīgās lietās. Kungs saka: “Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem.” (Jes. 32:20) “To es saku: “Kas skopi sēj, tas arī skopi pļaus, bet, kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.”” (2. Kor. 9:6 — KJV) Sēt visur pie ūdeņiem nozīmē pastāvīgi ieguldīt Dieva dāvanas. Tas nozīmē dot, kad vien Dieva lieta vai cilvēku vajadzības [86] prasa mūsu palīdzību. “Kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.” Sējējs savu sēklu vairo, aizsviežot to projām. Tāpat tas ir ar tiem, kas nežēlo Dieva dāvanas. Savas svētības ieguldīdami, tie tās vairo. Dievs viņiem ir solījis, ka šo dāvanu vienmēr būs pietiekami daudz, un tie varēs turpināt dot. “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.” (Lūk. 6:38)

Sēšanā un pļaušanā ir apslēpts vēl kas. Izdalot citiem Dieva laicīgās svētības, mūsu mīlestības un iejūtības izpausmes saņēmējā izraisa atsaucību un pateicību Dievam. Sirds augsne tiek sagatavota garīgās patiesības sēklu uzņemšanai. Bet Tas, kurš sējēju nodrošina ar sēklu, liks šai sēklai uzdīgt un nest augļus mūžīgajā dzīvībā.

Ar grauda nomešanu zemē Kristus simbolizē arī savu upuri mūsu atpirkšanas labā. “Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst,” Jēzus saka, “viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jāņa 12:24) Arī Kristus nāves rezultāts būs augļi Dieva valstībai. Tāpat kā augu valsts likumos, dzīvība būs Viņa nāves rezultāts.

Arī visiem tiem, kas kā Kristus darbinieki vēlas nest augļus, vispirms ir jākrīt zemē un jāmirst. Dzīvei jātiek iemestai pasaules vajadzību vagā. Patmīlībai un pašlabuma meklēšanai jāiznīkst. Taču pašuzupurēšanās likums ir pašaizsardzības likums. Zemē apraktā sēkla nes augļus, bet tie, savukārt, atkal tiek sēti. Tā vairojas raža. Zemkopis savus graudus pasargā, aizsviezdams tos projām. Tā tas ir arī cilvēka dzīvē — [87] dot nozīmē dzīvot. Pasargāta tiks tā dzīve, kas ar vieglu sirdi tiks nodota kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Tie, kas Kristus labā upurē savu dzīvi šajā pasaulē, būs saglabājuši to mūžīgajai dzīvībai.

Sēkla mirst, lai uzdīgtu jaunai dzīvībai, un ar to mums tiek pasniegta mācība par augšāmcelšanos. Visi, kas mīl Dievu, no jauna dzīvos agrākajā Ēdenē. Par cilvēka ķermeni, kas tiek guldīts kapā, lai pārvērstos pīšļos, Dievs ir teicis: “Sēts top iznīcībā, un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā, un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā.” (1. Kor. 15:42,43)

Tādas ir dažas no daudzajām mācībām, ko sniedz dabas dzīvā līdzība par sējēju un sēklu. Kad vecāki un skolotāji mēģina šīs lietas mācīt, darbam jānorit praktiski. Lai bērni paši sagatavo augsni un iesēj sēklu. Kamēr tie strādā, tēvs, māte vai skolotājs var pastāstīt par sirds dārzu, labajām un ļaunajām sēklām, kas tajā tiek sētas; par to, ka, tāpat kā dārzs jāsagatavo parastajai sēklai, tā sirds jāsagatavo patiesības sēklai. Kad sēkla ir iesēta, bērniem var mācīt par Kristus nāvi, bet, kad uzdīgst asns, — patiesību par augšāmcelšanos. Arī sējumiem augot, var turpināt aplūkot saikni starp sēšanu dabā un garīgo sēšanu.

Līdzīgi vajadzētu pamācīt arī jauniešus. Viņiem vajadzētu mācīt apstrādāt augsni. Būtu labi, ja pie katras skolas atrastos zeme, ko var apstrādāt. Šādus zemes gabalus vajadzētu uzskatīt par paša Dieva skolas klasēm. Dabu vajadzētu uztvert [88] kā mācību grāmatu, kas jāpēta Viņa bērniem un no kuras tie var gūt zināšanas par dvēseles kultūru.

Apstrādājot zemi un kultivējot augsni, nepārtraukti var saņemt jaunas mācības. Apgūstot jaunu, neapstrādātu zemes gabalu, neviens necerēs tūlīt no tā iegūt ražu. Lai augsnē veiktu sagatavošanas darbus sēklas sēšanai, vajadzīga nopietnība, čaklums un neatlaidīgs darbs. Tas pats sakāms par garīgo darbu cilvēka sirdī. Tiem, kas jūt vajadzību pēc augsnes sagatavošanas, ar Dieva Vārdu ir jāieiet savās sirdīs. Tad tie ieraudzīs, ka atmatā atstāto sirds augsni ir uzplēsusi sirsnīgā, pakļaujošā Svētā Gara ietekme. Ja zemē netiek ieguldīts smags darbs, tad tā nenesīs ražu. Tāpat tas ir ar sirds augsni — Dieva Garam pie tās vispirms ir jāstrādā irdinot un apkopjot, un tikai tad tā var nest augļus Dievam par godu.

Augsne savas bagātības neražos, ja tā tiks kopta, strādājot impulsīvi. Nopietna uzmanība tai ir jāveltī ik dienas. Tā bieži un dziļi jāar, lai neļautu ieviesties nezālēm, kas labajai sēklai atņem barības vielas. Tādējādi tie, kas ar un sēj, sagatavojas ražai. Nevienam nav jāstāv uz lauka noskumušam pie savu cerību drupām.

Uz tiem, kas zemi apstrādās, no dabas mācīdamies garīgās patiesības, dusēs Kunga svētība. Apkopdams augsni, zemnieks pat nenojauš, kādas bagātības viņa priekšā pavērsies. Kaut arī tam nevajadzētu nicināt pamācību, ko var saņemt no pieredzējušajiem un ar ko zinoši cilvēki var dalīties, viņam tomēr arī pašam vajadzētu krāt atziņas . Tā ir daļa no viņa mācīšanās. Zemes apstrādāšana liecina par dvēseles audzināšanu.

[89] Tas, kurš sēklai liek uzdīgt, kurš dienu un nakti to kopj, kas tai dod spēju attīstīties, ir mūsu eksistences Autors, Debesu Ķēniņš, kurš vēl vairāk rūpējas un interesējas par saviem bērniem. Kamēr cilvēks sēj sēklu, kas uztur mūsu dzīvību uz zemes, Dievišķais Sējējs sēj sēklu, kas nesīs augļus mūžīgajai dzīvībai.

Ikdienas ceļos

"..un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem" (Sal.pam. 8:31)

Līdzīga raugam

Mat. 13:33; Lūk. 13:20,21

[95] Klausīties Galilejas Pravieti bija atnākuši arī daudzi izglītoti un sabiedrībā pazīstami vīri. Daži no tiem ar ziņkāri noraudzījās uz ļaužu pūli, kas bija sapulcējies ap Kristu, kad Viņš mācīja jūrmalā. Šajā lielajā drūzmā bija pārstāvētas visas sabiedrības šķiras. Te bija nabagi, analfabēti, skrandaini ubagi, laupītāji ar vainas zīmogu sejā, sakropļotie, izputinātie, tirgotāji un brīvie ļaudis, cilvēki gan no augstām, gan zemām aprindām, pārticīgi un trūcīgi — visi spiedās cits citam virsū, lai izcīnītu vietu, kur stāvēt un klausīties Kristus vārdus. Paskatījušies uz šo dīvaino sapulci, izglītotie vīri pie sevis jautāja: “Vai tad Dieva valstība sastāv no šāda sajaukta pūļa?” Un atkal Pestītājs atbildēja līdzībā:

“Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekams viss sarūga.”

Raugu jūdi dažkārt lietoja kā grēka simbolu. Pasā svētku laikā tautai [96] tika pavēlēts izmest visu mājās esošo raugu tieši tāpat, kā no sirdīm bija jāizmet grēks. Arī Kristus reiz brīdināja savus mācekļus: “Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.” (Lūk. 12:1) Bet apustulis Pāvils runā par “ļaunuma un netikumības raugu” (1. Kor. 5:8). Tomēr Pestītāja līdzībā raugs tiek lietots, lai attēlotu Debesu valstību. Tas simbolizē Dieva žēlastības dzīvinošo un pārveidojošo spēku.

Neviens nav tik ļauns un tik zemu kritis, ka šī spēka darbība viņu nespētu aizsniegt. Visos cilvēkos, kas pakļaujas Svētajam Garam, tiek iedēstīts jauns dzīvības princips; cilvēcē atjaunojas zaudētā Dieva līdzība.

Tomēr cilvēks sevi nevar pārveidot ar gribasspēka palīdzību. Viņam nav tās varas, kura šo izmaiņu spētu panākt. Lai notiktu vēlamās pārmaiņas, miltos ir jāiejauc kaut kas pilnīgi no ārpuses — raugs. Tā arī grēciniekam ir jāsaņem Dieva žēlastība, lai tas kļūtu derīgs godības valstībai. Nekāda kultūra un izglītība, ko var dot pasaule, nespēj kritušu grēka bērnu padarīt par Debesu bērnu. Atjaunojošā enerģija nāk no Dieva. Izmaiņas spēj izdarīt tikai Svētais [97] Gars. Visiem, kas vēlas tikt glābti — neatkarīgi no tā, vai tie nāk no augstām, vai zemām aprindām, vai tie ir bagāti, vai nabagi — visiem ir jāpakļaujas šī spēka darbībai.

Kā tas ir ar miltos iejauktu raugu, kas savu darbību vērš uz āru, tā ir arī ar sirds atjaunošanos, kad Dieva žēlastība darbojas, pārveidodama dzīvi. Lai nonāktu saskaņā ar Dievu, nepietiek ar ārēji redzamām izmaiņām vien. Ir daudzi, kas cenšas mainīties, izlabojot vienu otru sliktu ieradumu, un tā cer kļūt par kristiešiem, taču viņi nesāk no īstās vietas. Vispirms darbam jātiek paveiktam sirdī.

Ticības apliecināšana un patiesības iemantošana dvēselē ir divas dažādas lietas. Ar patiesības zināšanām vien nepietiek. Mums tās var būt, tajā pašā laikā saglabājoties iepriekšējam domāšanas veidam. Šeit vajadzīga sirds atgriešanās un svēttapšana.

Cilvēks, kas cenšas turēt Dieva baušļus vienīgi pienākuma apziņas dēļ — tāpēc, ka no viņa tas tiek prasīts, — nekad neizjutīs paklausības prieku. Viņš jau nemaz nepaklausa. Kad Dieva prasības tiek uzskatītas par nastu, jo tās nostājas ceļā cilvēciskajām tieksmēm, tad ziniet, ka šāda dzīve nav kristīga. Patiesa paklausība ir iekšēja principa ārēja izpausme. Tā rodas no mīlestības pret taisnību un no mīlestības pret Dieva likumu. Visas taisnības būtība [98] ir uzticība mūsu Pestītājam. Tā mums liks darīt labu tāpēc, ka tas ir labi, un tāpēc, ka laba rīcība patīk Dievam.

Lielā patiesība par sirds atgriešanos Svētā Gara iespaidā atklājās Nikodēmam izteiktajos Kristus vārdos: “Patiesi, patiesi Es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības. (..) Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: Tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (Jāņa 3:3–8)

Apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, raksta: “Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis Debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef. 2:4–8)

Miltos iejauktais raugs neredzamā veidā visu masu pakļauj rūgšanas procesam; arī patiesības raugs darbojas slepeni, klusi un neatlaidīgi, pārveidodams dvēseli. Dabīgās tieksmes tiek vājinātas un pakļautas. Tiek iedēstītas jaunas domas, jaunas jūtas un jauni motīvi. [99] Tiek pieņemts jauns rakstura paraugs — Kristus dzīve. Prāts tiek izmainīts, tā spējas virzās jaunās darbības sfērās. Cilvēkam netiek piešķirtas jaunas spējas, taču jau esošās tiek svētītas. Pamostas sirdsapziņa. Mēs tiekam apveltīti ar tādām rakstura īpašībām, kas mūs dara spējīgus kalpot Dievam.

Bieži rodas jautājums: Bet kāpēc ir tik daudz tādu, kas apgalvo, ka tic Dieva Vārdam, taču viņos nav saskatāma izmaiņa vārdos, garā un raksturā? Kāpēc ir tik daudz tādu, kas nevar paciest pretošanos viņu mērķiem un plāniem, tādu, kas nesvēti aizsvilst dusmās, kuru vārdi ir asi, valdonīgi un kaislīgi? Viņu dzīvē izpaužas tā pati patmīlība, tā pati nodošanās saviem mērķiem, tā pati nesavaldība un straujā valoda, kas redzama pasaulīgo ļaužu dzīvē. Viņos vēl ir tas pats viegli aizskaramais lepnums, tā pati pakļaušanās dabiskajām nosliecēm, tās pašas rakstura kroplības — it kā viņi nemaz nepazītu patiesību. Iemesls ir tas, ka viņi nav atgriezušies. Viņi savās sirdīs nav iejaukuši patiesības raugu. Tam nav bijis iespējas darboties. Viņu dabiskās un izkoptās ļaunuma tieksmes nav pakļautas [100] pārveidojošajam spēkam. Viņu dzīvē atklājas Kristus žēlastības trūkums, neticība Viņa spēkam pārveidot raksturu.

“Ticība nāk no klausīšanās, bet klausīšanās no Dieva Vārda.” (Rom. 10:17 — KJV) Raksti ir lielais rakstura pārveidošanas instruments. Kristus lūdza: “Dari svētus tos Tavā patiesībā; Tavs vārds ir patiesība.” (Jāņa 17:17 — KJV) Ja Dieva Vārdu pēta un tam paklausa, tad tas darbojas sirdī, savaldīdams katru nesvētu īpašību. Svētais Gars nāk, lai pārliecinātu par grēku, bet ticība, kas uzplaukst sirdī, darbojas mīlestībā pret Kristu, pārveidodama mūsu ķermeni, dvēseli un garu Viņa paša līdzībā. Tad Dievs mūs var izmantot savas gribas īstenošanai. Mums dotais spēks laužas uz āru, aicinādams nodot citiem to patiesību, kas ir dota mums.

Dieva Vārda patiesības apmierina cilvēka lielo praktisko vajadzību — dvēseles atgriešanos ticībā. Šie lielie principi nav jāuzskata par pārāk šķīstiem un svētiem, lai tos īstenotu ikdienā. Tās ir patiesības, kas aizsniedz Debesis un apņem mūžību, tomēr to dzīvinošajai ietekmei jātiek ieaustai cilvēka dzīvē. Tām [101] dzīvē ir jāpārņem visas lielās un mazās lietas.

Kad sirdī tiek uzņemts patiesības raugs, tas kontrolē vēlmes, šķīsta domas un raksturu dara patīkamāku. Tas atdzīvina prāta spējas un dvēseles enerģiju. Tas bagātina spēju just un mīlēt.

Cilvēku, kuru ir pārņēmuši šie principi, pasaule uzlūko kā brīnumu. Savtīgais, naudu mīlošais cilvēks dzīvo tikai tāpēc, lai nodrošinātu sev bagātību, godu un šīs pasaules priekus. Viņš savos aprēķinos ir pazaudējis mūžīgo valstību. Bet Kristus sekotājam šīs lietas neaizņems visas dzīves jomas. Kristus dēļ viņš strādās, aizliegdams sevi, lai veicinātu to dvēseļu lielo glābšanas darbu, kuras pasaulē ir bez Kristus un bez cerības. Šādu cilvēku pasaule nesaprot, jo viņš raugās uz mūžības realitātēm. Sirdī ir ienākusi Kristus mīlestība ar savu glābjošo spēku. Šī mīlestība savalda katru motīvu un cilvēkam liek pacelties pāri pasaules demoralizējošajai ietekmei.

Dieva Vārdam ir jāatstāj svētījoša ietekme uz jebkuru cilvēku, ar ko satiekamies. Patiesības raugs neradīs sacensības garu, alkatību un vēlēšanos būt pirmajam. Jā, Debesīs dzimusi mīlestība nav savtīga un mainīga. Tā nav atkarīga no citu atzinības. Tā cilvēka sirds, kurš pieņem [102] Dieva žēlastību, pāri plūst mīlestībā pret Dievu un pret tiem, par kuriem Kristus ir miris. Viņa es vairs necīnās par to, lai tiktu atzīts. Citus šis cilvēks mīl ne tāpēc, ka tie darītu viņam pa prātam, atzinīgi vērtētu viņa nopelnus, bet tāpēc, ka tie ir Kristus atpirktais īpašums. Ja viņa motīvi, vārdi vai rīcība tiek pārprasti vai nepatiesi interpretēti, viņš neapvainosies, bet turpinās rīkoties saskaņā ar savu mierīgo dzīves ritmu. Viņš ir laipns un pieklājīgs, pazemīgs uzskatos par sevi, tomēr cerības pilns un vienmēr paļaujas uz Dieva žēlastību un mīlestību.

Apustulis mūs pamāca: “Sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts.”” (1. Pēt. 1:15,16) Kristus žēlastībai jākontrolē noskaņojums un balss. Par tās darbību liecina pieklājība, sirsnīga izturēšanās brālim pret brāli un laipni, iedrošinoši vārdi. Mājās uzturas eņģeļi. Dzīve dveš saldu smaržu, kas kā svēts vīraks paceļas augšup pie Dieva. Mīlestība izpaužas laipnībā, sirsnībā, atturībā un pacietībā.

Mainās sejas izteiksme. Sirdī mājojošais Kristus staro no to sejām, kas Viņu mīl un ievēro Viņa baušļus. Tajās ir lasāma patiesība, atklājas Debesu jaukais miers, un tās pastāvīgi pauž laipnību, kas ir vairāk nekā cilvēciska mīlestība.

Patiesības raugs pārmaina visu cilvēku, izskauzdams rupjās manieres, skarbumu mainīdams pret laipnību, savtību — pret devīgumu. Tā nešķīstie tiek šķīstīti un mazgāti Jēra asinīs. Visu, kas saistīts ar prātu, dvēseli un spēku, rauga dzīvinošā vara saskaņo ar dievišķo dzīvību. Cilvēks ar savu cilvēcisko dabu sāk līdzināties dievišķajai dabai. Rakstura cēlumā un pilnībā tiek pagodināts Kristus. Kad šīs pārmaiņas notiek, eņģeļi uzsāk sajūsmas pilnu dziesmu; Dievs un Kristus priecājās par dvēselēm, kas veidotas pēc dievišķās līdzības.

Apslēptā manta

[103] “Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” Mateja 13:44

Senos laikos pastāvēja ieradums dārgumus slēpt, aprokot zemē. Toreiz bieži notika zādzības un laupīšanas, bet, mainoties varām, tiem, kam bija lieli īpašumi, mēdza uzlikt smagus nodokļus. Zemei pastāvīgi draudēja briesmas no sirojošu karaspēka vienību iebrukumiem. Tādēļ turīgie ļaudis savu mantu centās pasargāt, to paslēpjot, un par drošu vietu tika uzskatīta zeme. Taču bieži vien slēpšanas vieta tika aizmirsta, īpašnieks varēja nomirt, tikt apcietināts vai aizvests trimdā, tādējādi spiests šķirties no savas bagātības, un manta, ar kuras slēpšanu bija saistīti tik daudzi pārdzīvojumi, tika atstāta laimīgam atradējam. Atrast pamestā zemē monētas un zelta vai sudraba rotaslietas Kristus dienās nebija nekas neparasts.

Cilvēks īrē zemi, lai to apstrādātu, bet, vēršiem velkot arklu, virspusē parādās apslēpta manta. Atradis šo mantu, [104] vīrs redz, ka nu viņam ir pieejama bagātība. Noslēpis zeltu atpakaļ vecajā vietā, tas atgriežas mājās un pārdod visu, kas viņam ir, lai nopirktu lauku, kurā noslēpta bagātība. Ģimene un kaimiņi domā, ka viņš ir prātu zaudējis. Redzot lauku, tie šajā pamestajā zemē nesaskata nekādu vērtību. Bet cilvēks zina, ko dara, — ieguvis tiesības uz šo lauku, viņš to viscaur pārmeklē, lai atrastu mantu, ko bija paslēpis.

Šī līdzība aino Debesu bagātības vērtību un pūles, kas jāpieliek, lai to iegūtu. Laukā noslēptās mantas atradējs ir gatavs šķirties no visa, kas viņam ir, gatavs strādāt bez apstājas, lai iegūtu apslēptos dārgumus. Arī Debesu mantas atradējs nekādu darbu neuzskatīs par pārāk lielu un nekādu upuri par pārāk dārgu, lai iegūtu patiesības dārgumus.

Lauks, kurā atrodas bagātība, līdzībā simbolizē Svētos Rakstus, bet bagātība ir Evaņģēlijs. Tomēr zeme nav zelta dzīslu caurausta un tik bagāta ar dārglietām kā Dieva Vārds.

Kā apslēpta?

Mēdz teikt, ka Evaņģēlija bagātības ir apslēptas. Tie, kuri sevi uzskata par gudriem un kurus tukša filozofija ir padarījusi lepnus, neizprot pestīšanas plāna skaistumu, spēku un noslēpumus. Daudziem ir acis, bet tie neredz; daudziem ir ausis, bet tie nedzird; daudziem ir prāta spējas, taču tie neierauga apslēpto mantu.

Cilvēks var iet garām vietai, kur manta noglabāta. Viņš pat var apsēsties, lai atpūstos koka pavēnī, nezinādams, ka zem tā saknēm ir paslēpti dārgumi. [105] Tā tas bija ar jūdiem. Kā zelta dārglietas patiesība tika uzticēta ebreju tautai. Pats Kristus bija dibinājis jūdu sabiedrisko iekārtu, kura nesa Debesu zīmogu. Tipos un simbolos tika apslēptas lielās pestīšanas patiesības. Tomēr, kad Kristus atnāca, jūdi nepazina To, uz kuru šie simboli norādīja. Viņu rokās bija Dieva Vārds, taču tradīcijas, kuras tika nodotas no paaudzes paaudzē, un cilvēciskie Rakstu izskaidrojumi apslēpa no tiem patiesību, kāda tā ir Jēzū. Svēto Rakstu garīgā nozīme bija pazaudēta. Tautas priekšā bija atvērta visu zināšanu krātuve, taču tie to nezināja.

Dievs neslēpj savu patiesību no cilvēkiem. Cilvēki ar savu rīcību paši to padara neskaidru. Kristus jūdu tautai sniedza neskaitāmus pierādījumus, ka Viņš ir Mesija, taču Viņa mācība aicināja izšķirties par zināmām izmaiņām dzīvē. Tie saprata, ka, pieņemot Kristu, viņiem būs jāatsakās no tik ierastajiem priekšrakstiem un tradīcijām, no saviem savtīgajiem, bezdievīgajiem darbiem. Nemainīgās, mūžīgās patiesības pieņemšana prasīja upuri. Tādēļ viņi neļāva realizēties izšķirošajam pierādījumam, ko Dievs būtu devis, lai radītu ticību Kristum. Jūdi apgalvoja, ka tic Vecās Derības Rakstiem, taču nepieņēma tur uzrakstīto liecību par Kristus dzīvi un raksturu. Viņi baidījās, ka tas viņus var pārliecināt, likt atgriezties un atteikties no saviem aizspriedumiem. Pie viņiem bija Evaņģēlija bagātība — Ceļš, Patiesība un Dzīvība, taču viņi noraidīja lielāko dāvanu, kādu Debesis tiem varēja dot.

Mēs lasām, ka “arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, [106] lai tos neizslēgtu no draudzes”. (Jāņa 12:42) Tie bija pārliecināti; viņi ticēja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, taču to apliecināt neļāva viņu vēlēšanās nezaudēt stāvokli. Šiem cilvēkiem nebija tās ticības, kas nodrošina Debesu dārgumus. Tie meklēja laicīgos dārgumus.

Arī šodien cilvēki tiecas pēc pasaules bagātībām. Prāti ir pilni ar savtīgām un alkatīgām domām. Lai iegūtu pasaulīgu mantu, godu vai varu, cilvēku priekšrakstus, tradīcijas un prasības viņi ceļ augstāk par Dieva prasībām. Tādiem Dieva Vārda bagātības paliek apslēptas.

“Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva gara, jo tas viņam ir ģeķība; viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1. Kor. 2:14)

“Ja mūsu Evaņģēlijs ir aizsegts, tad tas ir aizsegts tiem, kas pazūd, kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus godības Evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls.” (2. Kor. 4:3,4)

Apslēptās mantas vērtība

Pestītājs redzēja, ka cilvēkus bija pārņēmusi tiekšanās pēc pasaulīgiem ieguvumiem un ka mūžīgās patiesības tie bija pazaudējuši. Viņš nolēma labot šo ļaunumu un centās lauzt valdzinošo varu, kas paralizēja dvēseli. Skaļā balsī Viņš sauca: “Ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mat. 16:26) Kritušās cilvēces priekšā Kristus nostāda kādu augstāku pasauli, lai ļaudis saskatītu mūžīgās patiesības, par kurām tie ir aizmirsuši. Viņš tos atved pie bezgalības sliekšņa, kas atmirdz neaprakstāmā Dieva godībā un atklāj tur esošās bagātības.

[107] Šīs bagātības vērtība ir lielāka nekā zeltam un sudrabam. Zemes dzīlēs atrodamie dārgumi nespēj tai līdzināties.

“Jūras dzelme saka: Manī tās nav, Un jūras viļņi runā: Ar mums kopā tā nedzīvo. Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, Un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams. To nevar iegūt ne par Ofīras smalkā zelta vērtību, Nedz arī pret karneoliem (oniksiem) un safīriem. To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, To nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem. Par pērlēm un kristālu nav ko runāt, Jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm.” (Ījaba 28:14–18)

Šī ir tā bagātība, kas atrodama Rakstos. Bībele ir Dieva lielā mācību grāmata, lielais audzinātājs. Bībelē ir ielikti visi patieso zinātņu pamati. Pētot Dieva Vārdu, iespējams saskarties ar jebkuru zinātņu nozari. Taču pāri visam tajā atrodama visu zinātņu zinātne — pestīšanas zinātne. Bībele ir Kristus neaptveramo bagātību atradnes.

Mācoties Dieva Vārdu un paklausot tam, iespējams iegūt īstu augstāko izglītību. Bet, ja Dieva Vārds ir nolikts sānis, dodot priekšroku grāmatām, kas neved pie Dieva un uz Debesu valstību, iegūtā izglītība nav cienīga šāda nosaukuma.

Arī dabā ir atrodamas brīnišķīgas patiesības. Zeme, jūra un debesis ir bagātas ar patiesību. Tās ir mūsu skolotājas. Dabas balsī ir saklausāmas mācības par Debesu gudrību un mūžīgajām patiesībām. Taču kritušais cilvēks to nesaprot. Grēks ir aptumšojis tā sapratni, un viņš pats dabu nespēj izskaidrot, neuzcēlis to augstāk par Dievu. Pareizās mācības nespēj ietekmēt prātus, kuri noraida Dieva Vārdu. Šo ļaužu interpretācijā dabas mācības tiek tā izkropļotas, ka cilvēka domas tās ved projām no Radītāja.

Daudzi māca, ka cilvēka gudrība ir augstāka par dievišķā Skolotāja gudrību, un Dieva mācību grāmata tiek [108] uzskatīta par vecmodīgu, novecojušu un neinteresantu. Taču tie, kurus Svētais Gars ir atdzīvinājis, tā nedomā. Viņi saskata bezgalīgos dārgumus un labprāt pārdod visu, lai nopirktu lauku, kurā tie aprakti. Viņi izvēlas nevis grāmatas, kurās ir sakopoti izdaudzināto autoru pieņēmumi, bet gan Tā Vārdu, kurš ir vislielākais autors un vislielākais skolotājs, kādu pasaule jebkad pazinusi, kurš par mums atdeva savu dzīvību, lai ar Viņa starpniecību mēs varētu iemantot mūžīgo dzīvību.

Nevērība pret apslēpto mantu

Sātans darbojas pie cilvēku prātiem, likdams tiem domāt, ka bez Dieva ir iespējams iegūt brīnišķīgas zināšanas. Ar maldinošiem spriedumiem viņš panāca, ka Ādams un Ieva sāka apšaubīt Dieva vārdu un to aizstāja ar teoriju, kas noveda pie nepaklausības. Šodien velna sofistika dara to pašu, ko tā darīja Ēdenē. Skolotāji, kas savam audzināšanas darbam piejauc neticīgu rakstnieku uzskatus, sēj jauniešu prātos domas, kas noved pie neuzticēšanās Dievam un Viņa likuma pārkāpšanas. Šie cilvēki nezina, ko dara. Tie neapjēdz, kādas būs viņu darba sekas.

Students var pabeigt visas mūsdienu skolu klases un koledžu kursus. Viņš var veltīt visus spēkus, lai iegūtu zināšanas. Taču, ja tam nebūs zināšanu par Dievu, ja tas nepaklausīs tiem likumiem, kas pārvalda viņa eksistenci, tad viņš pats sevi iznīcinās. Ar sliktiem ieradumiem šis cilvēks zaudēs apziņu par savu vērtību. Viņš zaudēs paškontroli. Viņš vairs nespēs pareizi spriest par lietām, kurām ir vistiešākais sakars ar viņu pašu. Viņš kļūs bezrūpīgs un nesaprātīgs attiecībā pret savu prātu un ķermeni. Ar sliktiem ieradumiem viņš sevi padarīs par vraku. Viņš nespēs būt laimīgs, jo nevērība pret šķīsto un veselīgo principu attīstīšanu pakļauj viņu tādu ieradumu varai, kas laupa mieru. Grūtie studiju gadi ir pazaudēts laiks, [109] jo ar to viņš sevi iznīcina. Viņš būs izšķiedis savus fiziskos un intelektuālos spēkus, un viņa miesas templis būs pārvērties drupās. Viņš būs izpostījis gan šo, gan nākamo dzīvi. Saņemdams laicīgās zināšanas, viņš domā, ka iegūst bagātību, taču, atstādams novārtā Bībeli, viņš upurē to bagātību, kas ir visa pārējā vērta.

Apslēptās mantas meklēšana

Dieva Vārdam ir jābūt mūsu studiju priekšmetam. Tur atrodamajās patiesībās mums ir jāaudzina savi bērni. Tā ir neizsmeļama bagātība, taču cilvēki šo bagātību neatrod, jo tie nemeklē tik ilgi, kamēr tā kļūst par viņu īpašumu. Ļoti daudzi samierinās ar pieņēmumiem par patiesību. Viņi samierinās ar paviršu darbu, pieļaudami, ka pats galvenais tiem jau ir. Šādi cilvēki par patiesību pieņem [110] citu teikto, paši būdami par slinkiem, lai čakli un dedzīgi darītu darbu, ko Dieva Vārds aino kā apslēptās mantas atrakšanu. Taču cilvēku izgudrojumi nav tikai neuzticami; tie ir arī bīstami, jo tie cilvēku nostāda tajā vietā, kur jābūt Dievam. Tie noliek cilvēku izteikumus tur, kur vajadzētu būt “Tā saka tas Kungs”.

Kristus ir patiesība. Viņa vārdi ir patiesība, un tiem ir dziļāka nozīme, nekā tas izskatās, pavirši uzmetot acis. Visam Kristus teiktajam ir lielāka vērtība, nekā par to liecina vārdu vienkāršais skanējums. Svētā Gara atdzīvināti prāti aptvers šo atziņu vērtību. Tie pamanīs patiesības dārgakmeņus, lai arī šī bagātība būtu aprakta.

Cilvēciskas teorijas un pieņēmumi nekad nevedīs pie Dieva Vārda izpratnes. Tie, kas sevi uzskata par filozofijas izpratējiem, domā, ka viņu skaidrojumi noteikti ir zināšanu krātuves atslēga un ka tie pasargās no ķecerību ienākšanas draudzē. Taču tieši šie izskaidrojumi noved maldu mācībās un ķecerībās. Cilvēki ir pielikuši izmisīgas pūles, lai pēc savas izpratnes izskaidrotu sarežģītas rakstvietas, taču pārāk bieži viņu pūles tikai vēl vairāk sarežģī to, ko tie cenšas darīt skaidru.

Priesteri un farizeji domāja, ka dara lielas lietas, kad tie kā skolotāji Dieva Vārdam pievienoja savu interpretāciju, taču Kristus viņiem sacīja: “Jūs Rakstus neprotat, nedz Dieva spēku.” (Marka 12:24) Viņš tos apsūdzēja, teikdams, ka tie māca “tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles”. (Marka 7:7) Kaut arī šie cilvēki bija Dieva Rakstu skolotāji, kaut arī tika uzskatīts, ka tie saprot Viņa Vārdu, tie tomēr šo Vārdu nepildīja. Sātans bija aptumšojis viņu acis, un tie nesaskatīja īsto vēsti.

Daudzi tāpat rīkojas šodien. Šajā grēkā ir vainojamas daudzas draudzes. Pastāv briesmas, lielas briesmas, ka tie, kurus šodien uzskata par gudriem, var atkārtot [111] jūdu skolotāju kļūdas. Tie nepareizi izskaidro dievišķos Rakstus, un viņu kļūdainā patiesības izpratne dvēseles noved apjukumā un ietin tumsā.

Raksti nav jālasa blāvajā tradīciju un cilvēku pieņēmumu gaismā. Skaidrot Rakstus ar cilvēcisku tradīciju un izdomas palīdzību ir tas pats, kas ar lāpu mēģināt apgaismot sauli. Dieva Vārdam nav vajadzīga virs zemes radusies blāvā lāpas gaisma, lai tā godība kļūtu saskatāma. Tas pats par sevi ir gaisma, tā ir Dieva godības atklāsme, un līdzās tam jebkura cita gaisma ir blāva.

Taču šeit ir vajadzīgi nopietni pētījumi un rūpīga meklēšana. Laiskums nekad netiks atmaksāts ar asu un skaidru patiesības uztveri. Arī nevienu laicīgu svētību nevar iegūt bez nopietnas, pacietīgas un neatlaidīgas piepūles. Lai gūtu panākumus biznesā, ir vajadzīga vēlēšanās darīt un ticība, gaidot rezultātus. Tāpat bez nopietna darba mēs nevaram cerēt uz garīgu zināšanu iegūšanu. Tiem, kas vēlas atrast patiesības dārgumus, ir jārok tāpat kā kalnračiem, kas rok, meklēdami zemē apslēptus dārgumus. Negribīgs un vienaldzīgs darbs neko nepanāks. Ir svarīgi, lai veci un jauni ne tikai lasītu Dieva Vārdu, bet arī nopietni, no sirds to pētītu, lūdzot pēc patiesības un meklējot to kā apslēptu mantu. Tie, kas tā darīs, saņems atlīdzību, jo Kristus atdzīvinās izpratni.

Mūsu pestīšana ir atkarīga no zināšanām par patiesību, kas atrodas Rakstos. Dieva griba ir, lai mums tās būtu. Pētiet, ak, pētiet dārgo Bībeli ar izsalkušām sirdīm! Pārmeklējiet Dieva Vārdu, kā kalnracis pārmeklē zemi, lai atrastu zelta dzīslas. Nekad nepārtrauciet pētījumus, iekams neesat pārliecinājušies par savu stāvokli Dieva priekšā un Viņa gribu attiecībā pret jums. Kristus paziņoja: “Ko vien jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs ko lūgsit Manā vārdā, Es to darīšu.” (Jāņa 14:13,14 — KJV)

[112] Dievbijīgi un talantīgi cilvēki saskata mūžīgās patiesības, taču bieži vien tiem trūkst izpratnes, jo redzamās lietas aizsedz neredzamo lietu godību. Tam, kurš vēlas gūt sekmes apslēptās mantas meklēšanā, jānosprauž augstāki mērķi nekā šīs pasaules lietas, un visas spējas jāvelta pētīšanai.

Milzīgam daudzumam zināšanu, kuras varētu iegūt no Rakstiem, durvis ir slēgusi nepaklausība. Izpratne nozīmē paklausību Dieva pavēlēm. Rakstus nedrīkst pielāgot cilvēku aizspriedumiem un skaudībai. Tos sapratīs tikai tie, kas pazemīgi meklē patiesības atziņas, lai tām paklausītu.

Vai tu jautā: “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” Pie meklēšanas durvīm tev ir jāatstāj savi jau gatavie uzskati, kā arī mantotās un izstrādātās atziņas. Ja tu Rakstus pēti tādēļ, lai aizstāvētu savus uzskatus, tad nekad neaizsniegsi patiesību. Meklē, lai uzzinātu, ko saka tas Kungs. Ja tu meklēšanas procesā nonāc pie kādas pārliecības un redzi, ka tavi lolotie uzskati nesaskan ar patiesību, tad neizskaidro patiesību nepareizi un necenties to pielāgot savai nostājai, bet pieņem doto gaismu. Atver savu prātu un sirdi, lai tu spētu saskatīt to, kas Dieva Vārdā ir brīnišķīgs.

Ticība Kristum kā pasaules Pestītājam aicina pateikties par apgaismoto prātu, ko pārvalda sirds un kurš spēj ieraudzīt un novērtēt Debesu bagātības. Šī ticība nav atdalāma no nožēlas, atgriešanās un rakstura pārtapšanas. Ticība nozīmē to, ka cilvēks pieņem Evaņģēlija dārgumus kopā ar visiem noteikumiem, ko tie izvirza.

“Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:3) Cilvēks to var mēģināt iedomāties vai uzminēt, taču, ja viņš neskatās ar ticības acīm, tad apslēpto mantu ieraudzīt nav iespējams. Lai nodrošinātu mums šo neaptveramo bagātību, Kristus atdeva savu dzīvību; [113] tomēr bez jaunpiedzimšanas ticībā Viņa asinīm nav grēku piedošanas, un neviena bojāejai pakļauta dvēsele neiegūst apslēpto mantu.

Lai izšķirtu Dieva Vārda patiesības, mums ir vajadzīga Svētā Gara gaisma. Skaistais dabā nav saskatāms, iekams saule, izklīdinājusi tumsu, nav izlējusi savu gaismu. Arī Dieva Vārda bagātības netiek atbilstoši novērtētas, kamēr tās neatklāj Taisnības Saules spožie stari.

Svētais Gars, ko no Debesīm sūta bezgalīgā mīlestība, Dieva lietas atklāj katrai dvēselei, kura pilnīgi uzticas Kristum. Vitāli svarīgās patiesības, no kurām ir atkarīga dvēseles pestīšana, Viņa spēkā tiek ierakstītas cilvēka apziņā, un dzīves ceļš kļūst tik skaidrs, ka nevienam tajā nav jākļūdās. Pētot Rakstus, mums vajadzētu lūgt, lai pār Vārdu spīd Svētā Gara gaisma un lai mēs redzētu un pienācīgi novērtētu tā dārgumus.

Meklēšanas ieguvums

Lai neviens nedomā, ka ir sasniedzis stāvokli, kad jaunas zināšanas vairs nav iespējams iegūt. Cilvēka intelekta dziļumus ir iespējams aizsniegt, un cilvēcisko autoru darbus var apgūt, taču pat visaugstākais, visdziļākais un visplašākais iztēles lidojums nespēj atklāt Dievu. Pastāv bezgalība, kas sniedzas tālāk par visu, ko spējam aptvert. No zināšanu un gudrības bezgalības mēs esam redzējuši tikai dievišķās godības blāzmu; mēs esam strādājuši tikai raktuvju virspusē, kaut gan zem tās atrodas zelta tīrradņu bagātības, kas gaida čaklu racēju. Raktuvju šahta ir vēl un vēl jāpadziļina, tad rezultāts būs godības pilnu bagātību atradums. Ar pareizas ticības starpniecību dievišķās zināšanas kļūst par cilvēka zināšanām.

[114] Nav iespējams pētīt Rakstus Kristus garā, negūstot par to atlīdzību. Kad cilvēks kā mazs bērns vēlas saņemt pamācību, kad viņš pilnīgi nodod sevi Dievam, tad arī atrod Viņa Vārdā patiesību. Ja cilvēki būtu paklausīgi, tad tie saprastu Dieva valdīšanas plānu. Tad Debesu valstība savas žēlastības un godības krātuves atvērtu izpētei. Tad visi cilvēki būtu savādāki, jo, pārmeklējot patiesības raktuves, viņi kļūtu cēlāki. Pestīšanas noslēpums, Kristus iemiesošanās un Viņa salīdzinošais upuris mūsu apziņā vairs nebūtu tik neskaidri kā šobrīd. Visas šīs lietas tiktu ne vien labāk izprastas, bet arī augstāk vērtētas.

Kristus savā lūgšanā Tēvam ir sniedzis pasaulei kādu mācību, kuru vajadzētu dziļi ierakstīt prātā un dvēselē. Viņš sacīja: “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Šī ir īstā izglītība. Tā dod spēku. Piedzīvojumos iegūtās zināšanas par Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis, cilvēku pārveido Dieva līdzībā. Tās viņu dara spējīgu pārvaldīt sevi, nododot katru vājās dabas pamudinājumu un kaislību prāta augstāko spēku pārziņā. Tās savu īpašnieku padara par Dieva dēlu un Debesu mantinieku. Tās izveido cilvēka saikni ar Bezgalīgā prātu un atver viņa priekšā Visuma bagātību krātuves.

Šādas ir zināšanas, kuras var iegūt, pētot Dieva Vārdu, un šo bagātību var atrast katra dvēsele, kas ir gatava par to atdot visu.

“Ja tu sauc pēc zināšanām un pacel savu balsi pēc saprašanas, ja tu dzenies pēc tās kā pēc sudraba un meklē to kā apslēptu mantu, tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un atradīsi zināšanas par Dievu.” (Sal. pam. 2:3–5 — KJV)

Dārgā pērle

Mat. 13:45,46

[115] Grēcinieku atpirkšanā iesaistītās mīlestības svētības mūsu Pestītājs salīdzināja ar dārgu pērli. Šo mācību Viņš ilustrēja ar līdzību par tirgotāju, kurš meklēja dārgas pērles un, “atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to”. Šī vērtīgā pērle ir Kristus pats. Viņā ir visa Tēva godība un visa Dievības pilnība. Viņš ir Tēva godības spožums un Viņa personu izteicošais tēls. Kristus raksturā atklājas Tēva īpašību godība. Katra Svēto Rakstu lappuse mirdz Viņa gaismā. Kristus taisnībai kā šķīstai, baltai pērlei nav ne vainas, ne traipa. Neviens cilvēka darbs lielo un dārgo Dieva dāvanu nevar padarīt labāku. Tajā nav nevienas plaisas. Kristū ir “apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības”. (Kol. 2:3) Viņš “mums [ir] kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu”. (1. Kor. 1:30) Viss, kas cilvēka dvēseles vajadzības un ilgas var apmierināt gan šajā, gan nākamajā pasaulē, ir atrodams Kristū. Mūsu Pestītājs ir tik dārga pērle, ka salīdzinājumā ar to visas pārējās lietas var uzskatīt par zaudējumu.

[116] Kristus “nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma”. (Jāņa 1:11) Dieva gaisma atspīdēja pasaules tumsībā, bet “tumsība to neuzņēma”. (Jāņa 1:5) Tomēr ne visi izrādījās vienaldzīgi pret Debesu dāvanu. Līdzībā pieminētais tirgotājs simbolizē to ļaužu šķiru, kas patiesi vēlējās iegūt patiesību. Vairākās tautās ir bijuši nopietni un domājoši vīri, kuri pagāniskās pasaules literatūrā, zinātnē un reliģijās ir meklējuši to, ko varētu pieņemt kā dvēseles dārglietu. Jūdu vidū bija ļaudis, kuri meklēja to, kā tiem trūka. Nesamierinājušies ar formālu reliģiju, viņi ilgojās pēc kaut kā tāda, kas būtu garīgs un sniegtu garīgu pacēlumu. Kristus izvēlētie mācekļi piederēja pie otrās grupas, bet Kornēlijs un Etiopijas galminieks — pie pirmās. Viņi bija ilgojušies un lūguši pēc gaismas no Debesīm, un, kad Kristus tiem atklājās, tie Viņu ar prieku pieņēma.

Līdzībā pērle netiek parādīta kā dāvana. Tirgotājs to nopirka, pārdevis visu, kas viņam bija. Daudzi ir neizpratnē par to, ko tas nozīmē, jo Rakstos Kristus tiek atklāts kā dāvana. Viņš ir dāvana, taču tikai tiem, kuri Viņam atdod sevi — dvēseli, miesu un garu — visu bez atlikuma. Mums ir jānododas Kristum un jādzīvo dzīve, kurā vēlamies paklausīt visām Viņa prasībām. Viss, kas mēs esam, visi mums piemītošie talanti un spējas pieder Kungam un tiem jātiek nošķirtiem kalpošanai Viņam. Kad šādi nododamies Kristum, Viņš ar visām Debesu bagātībām mums atdod sevi, un mēs iegūstam dārgo pērli.

Pestīšana ir bezmaksas dāvana, tomēr tā ir jāpērk, un tai jātiek pārdotai. Dievišķās žēlastības pārvaldītajā tirgū dārgā pērle tiek piedāvāta bez naudas un bez cenas. Šajā tirgū visi var [117] iegūt Debesu preces. Visiem ir atvērta patiesības dārgakmeņu krātuve. “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis,” Kungs paziņo, “ko neviens nevar aizslēgt.” Neviens zobens nesargā šīs durvis. Pie durvīm un no iekšpuses atskan balsis: “Nāc!” Nopietni un mīļi mūs ielūdz Pestītāja balss: “Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts.” (Atkl. 3:8,18)

Kristus Evaņģēlijs ir svētība, kas var piederēt visiem. Pestīšanu spēj iegādāties kā visnabadzīgākie, tā arī visbagātākie, jo ne par kādu laicīgu bagātību to nevar nopirkt. To var iemantot ar labprātīgu paklausību, atdodot Kristum sevi kā Viņa atpirktu īpašumu. Izglītība, kaut arī tā būtu visaugstākā, pati par sevi nevar cilvēku pievest tuvāk Dievam. Farizeju rīcībā bija visas laicīgās un garīgās priekšrocības, un tie lielīgi teica: “Mēs esam “bagāti bagātīgi, un [mums] nav nekāda trūkuma” “; tomēr tie bija “nelaimīgi, nožēlojami, nabagi, akli un kaili”. (Atkl. 3:17) Kristus tiem piedāvāja dārgo pērli, taču viņu acīs tai nebija nekādas vērtības, un tie to nepieņēma. Tad Kristus šiem cilvēkiem teica: “Muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” (Mat. 21:31)

Mēs nevaram nopelnīt pestīšanu, taču mums pēc tās ir jātiecas ar tādu interesi un neatlaidību, it kā mēs būtu gatavi aizmirst visu, kas ir pasaulē.

Mums ir jāmeklē dārgā pērle, taču ne laicīgos tirgos un ne laicīgā veidā. Cena, kas no mums tiek prasīta, nav zelts vai sudrabs, jo tie pieder Dievam. Aizmirsti tādu domu, ka laicīgas vai garīgas priekšrocības tev varētu nodrošināt pestīšanu. Dievs tevi aicina uz labprātīgu paklausību. Viņš tevi lūdz atteikties no saviem grēkiem. Kristus paziņo: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis, uz Mana goda krēsla, tā kā Es esmu uzvarējis un sēžu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Atkl. 3:21)

[118] Ir tādi, kuri, šķiet, pastāvīgi meklē Debesu pērli. Tomēr viņi pilnīgi neatsakās no saviem sliktajiem ieradumiem. Tie nenomirst sev, lai viņos varētu dzīvot Kristus. Tādēļ tie arī neatrod dārgo pērli. Viņi nav uzvarējuši nesvēto godkāri un pasaulīgos valdzinājumus. Viņi nenes krustu un neseko Kristum pa sevis aizliegšanas un pašuzupurēšanās ceļu. Tie gandrīz ir kristieši, tomēr — ne gluži kristieši; šķiet, ka tie ir tuvu Debesu valstībai, taču viņi tur nevar ieiet. Būt gandrīz glābtam, bet ne pilnīgi glābtam, nozīmē nevis gandrīz aiziet bojā, bet pilnīgi aiziet bojā.

Līdzībai par tirgotāju, kurš meklēja dārgas pērles, ir divkārša nozīme — tā attiecas ne tikai uz cilvēkiem, kuri meklē Debesu valstību, bet arī uz Kristu, kurš meklē savu pazudušo mantojumu. Kristus, šis Debesu tirgotājs, meklēja dārgas pērles, un pazudušajā cilvēcē pamanīja kādu sevišķi dārgu. Grēka aptraipītajā un izpostītajā cilvēkā Viņš saskatīja pestīšanas iespējas. Sirdis, kuras ir bijušas kaujas lauks cīņā ar sātanu un kuras ir atbrīvojis mīlestības spēks, Pestītājam ir dārgākas nekā tās, kuras nekad nav kritušas. Dievs cilvēci neuzlūkoja kā lētu un nevērtīgu; Viņš uz to skatījās caur Kristu un redzēja, kāda tā varētu kļūt glābjošās mīlestības spēkā. Viņš sakrāja Visuma bagātības un atdeva tās, lai pirktu šo pērli. Bet Jēzus, to atradis, no jauna ievieto savā kronī. “Kā dārgakmeņi pieres rotā viņi mirdzēs Viņa zemē.” (Cak. 9:16) “Viņi būs Mani, saka tas Kungs Cebaots, tajā dienā, kad Es izveidošu savus dārgakmeņus.” (Mal. 3:17 — KJV)

Tomēr Kristus kā dārgā pērle un mūsu priekšrocība mantot šo Debesu bagātību ir temats, pie kura mums vajadzētu kavēties visvairāk. Svētais Gars ir tas, kas cilvēkiem atklāj dārgās pērles vērtību. Svētā Gara darbības laiks [119] ir laiks, kad īpaši tiek meklēta un atrasta Debesu dāvana. Kristus dienās daudzi dzirdēja Evaņģēliju, bet cilvēku prātus bija aptumšojušas viltus mācības, un pazemīgajā Galilejas Skolotājā [120] viņi nepazina Dieva Sūtīto. Taču pēc Kristus pacelšanās Debesīs Viņa kronēšanu starpniecības kalpošanas valstībā pagodināja Svētā Gara izliešanās. Gars tika dots piecdesmitajā dienā. Kristus liecinieki pasludināja augšāmceltā Pestītāja spēku. Tos aptumšotos prātus, kurus bija maldinājuši Kristus ienaidnieki, tagad pārņēma Debesu gaisma. Nu tie Viņu ieraudzīja paaugstinātu “par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas”. (Ap. d. 5:31) Tie Viņu ieraudzīja, Debesu godības apņemtu, ar bezgalīgi lielām bagātībām rokās, kuras Viņš ir gatavs dot visiem, kas nožēlo savu sacelšanos. Kad apustuļi atklāja Tēva Vienpiedzimušā godību, tika pārliecinātas trīstūkstoš dvēseles. Tā rezultātā cilvēki paši redzēja, kādi viņi ir — grēcīgi un aptraipīti, bet Kristus tiem atklājās kā Draugs un Pestītājs. Svētā Gara spēkā, kas bija pār ļaudīm, Kristus tika paaugstināts un pagodināts. Ticībā šie cilvēki Viņu skatīja kā tādu, kurš ir panesis pazemojumus, ciešanas un nāvi, lai tie neietu bojā, bet iegūtu mūžīgo dzīvību. Ar Gara starpniecību Kristus atklāsme ļaudīm lika sajust Viņa varu un majestātiskumu, un tie pret Viņu ticībā izstiepa rokas, teikdami: “Es ticu.”

Tad labā vēsts par augšāmcēlušos Pestītāju tika aiznesta līdz vistālākajiem apdzīvotās pasaules nostūriem. Draudze redzēja, kā jaunatgrieztie tai piepulcējās no visām pusēm. Grēcinieki pievienojās kristiešiem, meklēdami dārgo pērli. Bija piepildījies pravietojums, ka nespēcīgie būs “kā Dāvids”, un Dāvida nams — “kā tā Kunga eņģelis”. (Cak. 12:8) Katrs kristietis savā brālī redzēja dievišķās labvēlības un mīlestības līdzību. Visus interesēja tikai viena lieta. Lielā mērķa priekšā visi pārējie mērķi izzuda. Visas sirdis pukstēja vienā ritmā. Vienīgais ticīgo mērķis bija atklāt [121] Kristus rakstura līdzību un strādāt, lai paplašinātu Viņa valstību. “Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele. (..) Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Ap. d. 4:32,33) “Bet tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Ap. d. 2:47) Kristus Gars atdzīvināja veselu draudzi, jo šie ļaudis bija atraduši ļoti dārgu pērli.

Šīm ainām ir jāatkārtojas, turklāt vēl lielākā spēkā. Svētā Gara izliešanās piecdesmitajā dienā bija agrais lietus, taču vēlais lietus būs vēl bagātāks. Gars gaida mūsu lūgumus un gatavību To uzņemt. Svētā Gara spēkā Kristum vēlreiz jātiek atklātam visā Viņa pilnībā. Cilvēki saredzēs dārgās pērles vērtību un kopā ar apustuli Pāvilu teiks: “Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu.” (Fil. 3:7,8)

Tīkls

Mat. 13:47–50

[122] “Vēl Debesu valstība līdzinās tīklam, izmestam jūrā, kas savilka visādas zivis. Un, kad tas bija pilns, tad viņi izvilka to malā, nosēdās un labās salasīja traukos, bet sapuvušās (jeb “sliktās” — KJV) izmeta laukā. Tā tas būs pasaules pastarā galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem un tos metīs degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.”

Tīkla izmešana ir Evaņģēlija sludināšana. Tā draudzē tiek sapulcēti gan labie, gan ļaunie. Kad Evaņģēlija misija būs beigusies, tiesa paveiks savu nošķiršanas darbu. Kristus redzēja, ka viltus brāļu klātbūtne draudzē būs iemesls tam, ka par patiesības ceļu tiks izplatītas ļaunas valodas. Neīsto ticības apliecinātāju nepastāvīgās dzīves dēļ pasaule nievās Evaņģēliju. Kristieši klups, redzēdami, ka daudzus, kuri nes Kristus vārdu, nepārvalda Viņa Gars. Tāpēc, ka šie grēcinieki būs draudzē, cilvēkiem draudēs briesmas sākt domāt, ka Dievs [123] attaisno viņu grēkus. Tāpēc Kristus paceļ nākotnes priekškaru un visiem liek saskatīt, ka raksturs, nevis stāvoklis ir tas, kas nosaka cilvēka likteni.

Gan līdzība par nezālēm, gan līdzība par tīklu māca, ka nebūs tāda laika, kad visi ļaunie atgriezīsies pie Dieva. Kvieši un nezāles aug kopā līdz pat ražas laikam. Labās un sliktās zivis kopā tiek vilktas krastā, lai beigās tiktu sašķirotas.

Vēl šīs līdzības māca, ka pēc tiesas nebūs vairs nekādas pārbaudes. Kad Evaņģēlija darbs būs paveikts, nekavējoties sekos šķirošana labajos un ļaunajos, un katras grupas liktenis būs izlemts uz mūžīgiem laikiem.

Dievs nevēlas neviena cilvēka bojāeju. “Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties jel, atgriezieties no saviem ļaunajiem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams?” (Ec. 33:11) Visu pārbaudes laiku Viņa Gars lūdz cilvēkus pieņemt dzīvības dāvanu. Pazudīs tikai tie, kas noraida Viņa lūgumus. Dievs ir paziņojis, ka grēkam kā Visumu apdraudošam ļaunumam jātiek iznīcinātam. Tie, kuri pieķeras grēkam, aizies bojā līdz ar grēka iznīcināšanu.

Jaunas un vecas lietas

Mat. 13:51,52

[124] Mācīdams ļaudis, Kristus reizē arī sagatavoja savus mācekļus darbam nākotnē. Katrā mācībā jaunas atziņas smēlās arī viņi. Kad bija izskanējusi līdzība par tīklu, Kristus tiem jautāja: “Vai jūs to visu esat sapratuši?” Tie Viņam atbildēja: “Esam gan.” Tad kādā citā līdzībā Viņš tiem darīja zināmu, ka tie ir atbildīgi par saņemtajām patiesībām. Jēzus sacīja: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts Debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.”

Savas iegūtās bagātības nama kungs nenoslēpj. Viņš tās iznes, lai dalītos ar citiem. Bagātība vairojas, ja tā tiek lietota. Nama kungam ir gan jaunas, gan vecas dārglietas. Ar to Kristus māca, ka Viņa mācekļiem uzticētajai patiesībai jātiek sludinātai pasaulē. Bet, kad patiesības zināšanas tiek pasniegtas citiem, tās vairojas.

[125] Visi, kas sirdī uzņēmuši Evaņģēlija vēsti, ilgosies to pasludināt. Debesīs dzimušajai Kristus mīlestībai ir jāatrod, kur sevi izteikt. Tie, kas ir apvilkuši Kristu, atstāstīs savus piedzīvojumus, atklājot, kā soli pa solim viņus vadījis Svētais Gars — viņu izsalkumu un slāpes pēc zināšanām par Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis, par saviem Rakstu pētīšanas rezultātiem, par savām lūgšanām, izmisīgo dvēseles cīņu un par viņiem veltītajiem Kristus vārdiem: “Tavi grēki tev piedoti.” Tas nemaz nebūtu dabiski, ja kāds censtos šīs lietas turēt slepenībā, un tie, kurus ir piepildījusi Kristus mīlestība, tā nedarīs. Tas, cik lielā mērā Kungs viņus būs darījis par svētās patiesības mantziņiem, noteiks arī, cik liela būs viņu vēlēšanās, lai arī citi saņemtu šīs pašas svētības. Bet, atklājot citiem Dieva žēlastības bagātību krātuves, tiem tiks dots aizvien vairāk un vairāk Kristus žēlastības. Viņu sirds savā vienkāršībā būs kā maza bērna sirds ar tai raksturīgo nedalīto paklausību. Viņu dvēseles tieksies pēc svētuma, bet no patiesības un žēlastības krātuvēm tiem tiks atklāts arvien vairāk un vairāk, lai tas tiktu dots pasaulei.

Lielā patiesības mantnīca ir Dieva vārds — gan rakstītais Vārds, gan dabas grāmata, gan piedzīvojumi, kuros Dievs pieskaras cilvēka dzīvei. Šeit ir bagātības, no kurām vajadzētu smelties Kristus darbiniekiem. Patiesības meklējumos tiem ir jābūt atkarīgiem no Dieva, nevis no cilvēciskiem spriedumiem, no lielo vīru gudrības, kas Dieva skatījumā ir muļķība. Pa saviem kanāliem Dievs katram meklētājam sniegs zināšanas par sevi.

Ja Kristus sekotājs ticēs Viņa vārdam un to īstenos dzīvē, tad dabas pasaulē nebūs tādas sfēras, ko šis cilvēks nespētu aptvert un novērtēt. Viss eksistējošais viņam būs kā līdzekļi patiesības nodošanai citiem. Dabas zinātne ir zināšanu krātuve, no kuras var mācīties katrs Kristus skolas skolnieks. [126] Kad mēs kavējamies pie dabas skaistuma, kad studējam mācības par zemes apstrādāšanu, koku augšanu un visiem brīnumiem virs zemes, jūrā un debesīs, tad mums rodas jauna izpratne par patiesību. Tad par bagātīgu dārgumu krātuvi kļūst arī tie noslēpumi, kas saistīti ar Dieva izturēšanos pret cilvēkiem — cilvēka dzīvē saskatāmie Dieva gudrības un spriedumu dziļumi.

Tomēr rakstītajā Vārdā kritušajam cilvēkam zināšanas par Dievu ir atklātas visskaidrāk. Šī ir Kristus neizdibināmo bagātību krātuve.

Dieva Vārds sevī ietver gan Vecās, gan Jaunās Derības Svētos Rakstus. Neviena no šīm abām daļām nav pilnīga, ja trūkst otras. Kristus paziņoja, ka Vecās Derības patiesības ir tikpat vērtīgas kā tās, kas atrodamas Jaunajā Derībā. Kristus ir cilvēka Pestītājs tiklab pasaules sākumā, kā arī šodien. Pirms Viņš savu dievišķību bija ietērpis cilvēciskumā, Evaņģēlija vēsti pasniedza Ādams, Sets, Ēnohs, Metuzāls un Noa. Ābrahāms vēsti nesa Kanaānā, bet Lats — Sodomā; tā no paaudzes paaudzē uzticīgie vēstneši pasludināja To, kurš nāks. Jūdu ikdienas rituālus bija dibinājis Kristus. Viņš bija šīs upuru sistēmas pamats, un visa jūdu reliģiskā kalpošana simbolizēja Viņu. Pienesto upuru izlietās asinis norādīja uz Dieva Jēra upuri. Viņā piepildījās visi simboliskie upuri.

Ņemot vērā to, kas atklāts sentēviem, to, ko simbolizē upuru kalpošana, kā arī to, ko attēlo bauslība un ko atklāj pravieši, Kristus ir Vecās Derības bagātība. Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās, Kristus, kā Viņu atklāj Svētais Gars, ir Jaunās Derības bagātība. Mūsu Pestītājs, šis Tēva godības izstarojums, ir tas pats Vecais un tas pats Jaunais.

[127] Pravieši iepriekš sludināja par Kristus dzīvi, nāvi un starpniecisko kalpošanu, bet apustuļiem par to bija jāliecina. Viņu tematam bija jābūt Kristum savā pazemībā, savā šķīstumā un svētumā un savā neaprakstāmajā mīlestībā. Lai Evaņģēliju pasludinātu visā pilnībā, tiem Pestītājs bija jāatklāj ne tikai, liecinot par Viņa dzīvi un mācībām, bet arī pasniedzot to, ko iepriekš pasludinājuši Vecās Derības pravieši un ko ir simbolizējusi upuru kalpošana.

Mācot Kristus pasniedza vecas patiesības, kuru autors bija Viņš pats; šīs patiesības Pestītājs reiz bija izteicis ar sentēvu un praviešu starpniecību, bet tagad izlēja pār tām jaunu gaismu. Cik daudz savādāka nu izrādījās to nozīme! Viņa izskaidrojumi līdzi nesa gaismas un garīguma pārpilnību. Jēzus apsolīja, ka Svētais Gars apgaismos arī mācekļus un ka tiem aizvien vairāk atklāsies Dieva Vārds. Tā viņi spēs pasniegt patiesības arvien jaunā skaistumā.

Kopš tā brīža, kad Ēdenē izskanēja pirmais pestīšanas apsolījums, Kristus dzīve, raksturs un starpnieciskā kalpošana ir bijusi cilvēku prāta pētījumu objekts. Tomēr katrs prāts, pie kura ir darbojies Svētais Gars, šos tematus atklāj jaunā gaismā. Pestīšanas patiesības spēj nepārtraukti attīstīties un paplašināties. Kaut arī vecas, tās tomēr vienmēr ir jaunas un patiesības meklētājam vēl aizvien atklāj lielāku godību un varenāku spēku.

Katrā laikmetā patiesībai ir jauna attīstība; tā ir Dieva vēsts attiecīgās paaudzes ļaudīm. Vecās patiesības ir pamats; jaunās patiesības, savukārt, nav neatkarīgas no vecajām, bet gan ir to atklāsme. Jaunās patiesības mēs spējam aptvert tikai tad, kad esam sapratuši vecās. Kad Kristus mācekļiem vēlējās atklāt patiesību par savu augšāmcelšanos, Viņš sāka “no Mozus un no visiem praviešiem” [128] un “izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti”. (Lūk. 24:27) Gaisma, kas no jauna atklāj veco patiesību, pagodina to. Tam, kurš noraida vai atstāj novārtā jauno, acīmredzot, vēl īsti nav piederējusi vecā patiesība. Šādā cilvēkā tā zaudē savu dzīvinošo spēku un pārvēršas nedzīvā formā.

Ir ļaudis, kas apliecina savu ticību Vecajai Derībai un māca tās patiesības, bet noliedz Jauno Derību. Tomēr, atsakoties pieņemt Kristus mācības, viņi parāda, ka nemaz netic tam, ko ir runājuši sentēvi un pravieši. Kristus teica: “Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis.” (Jāņa 5:46) Līdz ar to spēka nav pat viņu Vecās Derības mācībās.

Daudzi, kuri apliecina savu ticību Evaņģēlijam un māca to, ir nonākuši līdzīgos maldos. Viņi noliek sāņus Vecās Derības Rakstus, par kuriem Kristus ir teicis: “Tie ir, kas dod liecību par Mani.” (Jāņa 5:39) Atsakoties no Vecās Derības, tie faktiski atsakās arī no Jaunās, jo tās abas ir nedalāma veseluma sastāvdaļas. Nav iespējams pareizi pasniegt Dieva baušļus bez Evaņģēlija vai Evaņģēliju bez baušļiem. Baušļi ir Evaņģēlija iemiesojums, bet Evaņģēlijs ir tālāk atklāti baušļi. Likums ir sakne, bet Evaņģēlijs ir smaržīgs zieds un auglis, ko tas atnes.

Vecā Derība izlej gaismu pār Jauno, bet Jaunā Derība — pār Veco. Katra no tām ir Dieva godības atklāsme Kristū. Dedzīgam meklētājam tās abas nepārtraukti atklāj arvien jaunus nozīmes dziļumus.

Patiesība Kristū un caur Kristu ir neizmērojama. Rakstu pētnieks tajā raugās kā avotā, kurš, skatienam paveroties dziļumos, it kā vēl vairāk padziļinās un paplašinās. Šajā dzīvē mēs neizpratīsim Dieva mīlestības noslēpumu, par kuru liecina tas, ka Viņš savu Dēlu ir atdevis, lai atjaunotu mūsu grēka izpostītās attiecības ar Viņu. Mūsu Pestītāja darbs uz šīs zemes ir un vienmēr būs [129] temats, kas prasīs visaugstākās iztēles koncentrēšanu. Cilvēks var pielikt visas prāta spējas, pūlēdamies izzināt šo noslēpumu, taču viņa prāts tikai pagurs nespēkā. Visčaklākais pētnieks savā priekšā ieraudzīs tikai bezgalīgu jūru, kurai nav krasta.

Patiesību, kāda tā ir Jēzū, var piedzīvot, taču nekad to nevarēs izskaidrot. Tās augstums, plašums un dziļums pārsniedz mūsu zināšanas. Ja mēs līdz pēdējam sakoncentrētos savā iztēlē, tad saskatītu tikai neskaidras kontūras no mīlestības, kura nav izskaidrojama, kura ir augsta kā debess, kura atstāja augstumus un nāca uz zemi, lai visu cilvēci apzīmogotu ar Dieva līdzību.

Tomēr dievišķo līdzjūtību mums ir dots saskatīt tik daudz, cik to spējam izmantot. Tas tad arī tiek atklāts necilajai un ierobežotajai dvēselei. Dieva līdzjūtību mēs sapratīsim atkarībā no tā, cik augstu vērtēsim Viņa upuri par mums. Ja Dieva Vārdu pētīsim sirds pazemībā, tad mūsu pētījumiem pavērsies varenā pestīšanas tēma. Uzlūkojot tā kļūs arvien spilgtāka, bet, kad tieksimies to satvert, tās augstums un dziļums kļūs arvien lielāks.

Mūsu dzīvei ir jābūt cieši saistītai ar Kristus dzīvi; mums pastāvīgi jāsmeļas tieši no Viņa, no dzīvās Maizes, kas nākusi no Debesīm, no mūžam svaigā avota, kas vienmēr piedāvā bagātību pārpilnību. Ja Kungu vienmēr turēsim savā priekšā, ja ļausim savām sirdīm sniegties Viņam pretī pateicībā un slavā, tad mūsu reliģiskajā dzīvē vienmēr būs svaigums. Mūsu lūgšanas pārvērtīsies par sarunām ar Dievu; mēs runāsim ar Dievu tā, it kā runātu ar draugu, bet Viņš mums atklās savus noslēpumus. Bieži mūs pārņems patīkama un līksma sajūta par Jēzus klātbūtni. Bieži mūsu sirdis degtin degs, kad Viņš tuvosies mums, lai sarunātos, tāpat kā bija sarunājies ar Ēnohu. Kad tas viss [130] kļūst par reālu kristieša piedzīvojumu, tad viņa dzīvē izpaužas vienkāršība, pazemība, laipnība, sirsnība, kas visiem, ar kuriem šis cilvēks nonāk saskarsmē, atklāj, ka viņš ir bijis kopā ar Jēzu un mācījies no Viņa.

Tajos, kuriem pieder Kristus reliģija, tā sevi atklāj kā dzīvinošs un visu pārņemošs princips, kā dzīva, darbīga un garīga enerģija. Šajos cilvēkos būs redzams nepārtrauktas jaunības spirgtums, spēks un prieks. Sirds, kas uzņem Dieva Vārdu, nav kā lāma, kas izžūst, nedz arī kā sasista muca, kas zaudē uzkrāto. Tā ir kā kalnu strauts, kam ūdeni piegādā neizsīkstoši avoti un kura vēsie, dzirkstošie ūdeņi lec no klints uz klinti, atspirdzinādami nogurušos, izslāpušos un tos, kam smagas nastas.

Šādi piedzīvojumi katram patiesības skolotājam piešķirs tādas īpašības, kas viņu padarīs par Kristus pārstāvi. Kristus mācību gars dos spēku un virzību viņa sarunām un lūgšanām. Šī cilvēka liecība par Kristu nebūs nabadzīgs, nedzīvs stāsts. Tad mācītājs neatkārtos vairākas reizes vienu un to pašu domu gājienu. Viņa prāts būs atvērts pastāvīgai Svētā Gara apgaismībai.

Kristus teica: “Kas bauda (jeb “ēd” — KJV) Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība. (..) Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. (..) Gars dara dzīvu, (..) vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:54–63)

Ja mēs ēdīsim Kristus miesu un dzersim Viņa asinis, tad mūsu kalpošanā izpaudīsies mūžības princips. Vairs nebūs novecojušo, bieži atkārtoto domu savirknējumu. Beigsies neinteresantās un garlaicīgās pārdomas. Vecās patiesības gan tiks pasniegtas, taču tās būs redzamas jaunā gaismā. Radīsies jauna patiesības uztvere, skaidrība un spēks, ko [131] pamanīs visi. Ja tie, kam ir izdevība baudīt šādu kalpošanu, ļausies Svētā Gara ietekmei, tad viņi sajutīs jaunās dzīvības spēku un enerģiju. Viņos iedegsies Dieva mīlestības liesmas. Atdzīvosies cilvēku uztveres spējas, un tie pamanīs patiesības skaistumu un majestātiskumu.

Uzticīgais nama kungs rāda, kādam vajadzētu būt katram bērnu un jauniešu skolotājam. Ja Dieva Vārdu tas padarīs par savu bagātību krājumu, tad viņš nepārtraukti varēs atklāt jaunu skaistumu un jaunu patiesību. Kad skolotājs lūgšanā paļausies uz Dievu, tad pār viņu nāks Kristus Gars, un Dievs caur viņu ar Svētā Gara palīdzību darbosies pie citu cilvēku prāta. Prātu un sirdi Gars piepildīs [132] ar jauku cerību, drosmi un Bībeles tēlainību, un tas viss viņa mācīšanas laikā tiks pasniegts jaunatnei.

Debesu miera un prieka avoti, kurus skolotāja dvēselē ir atvēruši inspirētie vārdi, kļūs par varenu ietekmes upi, kas svētīs visus, ar ko šis cilvēks satiksies. Bībele skolniekam nekļūs par nogurdinošu grāmatu. Gudra skolotāja vadībā Vārds kļūs arvien patīkamāks. Tas būs kā dzīvības maize, kas nekad nekļūst veca. Tā spirgtums un skaistums pievilks un valdzinās bērnus un jauniešus. Tas ir kā saule, kura apspīd zemi, nepārtraukti dodama gaismu un siltumu, un kuras resursi tomēr nekad netiek izsmelti.

Dieva Vārdā ir Viņa svētais, audzinošais Gars. No katras lappuses atmirdz gaisma, jauna un dārga. Tur atklājas patiesība; vārdi un teikumi ir tik iespaidīgi un piemēroti situācijai; tie ir kā Dieva vārdi, kas uzrunā dvēseli.

Svētajam Garam patīk uzrunāt jauniešus un atklāt viņiem Dieva Vārda skaistumu un bagātības. Lielā Skolotāja apsolījumi pārņem sirdis un atdzīvina dvēseles garīgā, dievišķā spēkā. Auglīgam prātam dievišķās lietas kļūs pazīstamas, un tas būs kā šķērslis kārdinājumu ceļā.

Patiesības vārdu svarīgums pieaugs, un tie sasniegs tādus plašuma un nozīmes pilnības apmērus, par kādiem mēs nekad neesam sapņojuši. Vārda skaistumam un bagātībai piemīt ietekme, kas pārveido prātu un raksturu. Debesu mīlestības gaisma iedvesmas veidā pārņem sirdi.

Spēja novērtēt Bībeli pieaug līdz ar tās studēšanu. Lai arī kur šis pētnieks negrieztos, visur viņš ieraudzīs Dieva bezgalīgās gudrības un mīlestības atklāsmi.

[133] Senās jūdu tautas upuru kalpošanas sistēmas nozīme vēl nav pilnīgi saprasta. Rituālos un simbolos ir apslēptas plašas un neaptverami dziļas patiesības. Šo noslēpumu atslēga ir Evaņģēlijs. Ar zināšanām par pestīšanas plānu ir iespējams saprast arī šīs patiesības. Mūsu priekšrocība izprast šīs brīnišķīgās tēmas ir daudz lielāka, nekā mēs to izmantojam. Mums ir jāizprot Dieva dziļās atziņas. Pat eņģeļi ilgojas ieskatīties patiesībās, kuras tiek atklātas tiem cilvēkiem, kas ar pazemīgām sirdīm pēta Dieva Vārdu, lūgdami pēc lielākas gaismas un zināšanu plašumiem, dziļumiem un augstumiem, kurus spēj dot vienīgi Viņš.

Tuvojoties pasaules vēstures noslēgumam, mums vajadzētu īpaši iedziļināties tajos pravietojumos, kas attiecas uz pēdējām dienām. Pēdējā Jaunās Derības Rakstu grāmata ir bagāta ar patiesībām, kuras mums jāsaprot. Daudziem sātans ir aptumšojis prātu, lai tie priecātos par katru iemeslu, kas attaisno to, ka netiek pētīta Atklāsmes grāmata. Taču Kristus ar sava kalpa Jāņa starpniecību šeit ir atklājis to, kas notiks pēdējās dienās, un Viņš saka: “Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts.” (Atkl. 1:3)

“Šī ir mūžīgā dzīvība,” Kristus sacīja, “ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Kāpēc mēs neaptveram šīs atziņas vērtību? Kāpēc šīs godības apņemtās patiesības nekvēlo mūsu sirdīs, neskan pār mūsu lūpām un nepārņem mūs pilnīgi?

Dodot savu Vārdu, Dievs mūsu īpašumā ir nodevis katru patiesību, kam ir pamatnozīme glābšanā. Tūkstošiem ļaužu ir smēluši ūdeni no šīm dzīvības akām, taču to krājumi neizsīkst. Tūkstoši ir turējuši Kungu savā priekšā un uzlūkojot tikuši pārvērsti [134] Viņa līdzībā. Šo cilvēku gars degtin deg, kad tie runā par Dieva raksturu, kad tie stāsta, kas viņiem ir Kristus un kas viņi ir Kristum. Taču šie pētnieki nav izsmēluši varenās un svētās tēmas. Vēl daudzi tūkstoši varētu iesaistīties šajā darbā, izzinādami pestīšanas noslēpumus. Kad kavējamies pie Kristus dzīves un Viņa misijas būtības, gaismas stari skaidrāk izgaismo katru mēģinājumu atklāt patiesību. Katrs svaigs pētījums atklās kaut ko dziļāku un interesantāku, nekā ir bijis atrasts iepriekš. Izzināšanas priekšmets ir neizsmeļams. Pētījumi par Kristus iemiesošanos, par Viņa salīdzinošo upuri un starpniecisko darbu čaklu pētnieku prātus nodarbinās tik ilgi, kamēr pastāvēs laiks, un, noraudzīdamies uz debesīm, kuru gadi nav izskaitāmi, tie izsauksies: “Liels ir dievbijības noslēpums!”

Mūžībā mēs mācīsimies to, kas varēja būt atklāts jau šeit virs zemes, ja vien mēs būtu pieņēmuši gaismu, ko varējām saņemt. Pestīšanas tēmas atpestīto sirdis un prātus nodarbinās visos mūžības laikmetos. Tie sapratīs patiesības, kuras Jēzus ilgojās atklāt saviem mācekļiem, bet kuru satveršanai viņiem nepietika ticības. Mūžu mūžos pavērsies jauni Kristus godības un pilnības skati. Bezgalīgu laikmetu gaitā uzticīgais nama kungs izdos no sava krājuma jaunas un vecas lietas.

Lūgšana

"Lūdziet, tad jums taps dots" (Mateja 7:7)

Lūgums dot

Lūk. 11:1–13

[139] Lai varētu dot mums, Kristus pastāvīgi saņēma no Tēva. “Vārdi, ko jūs dzirdat,” Viņš teica, “nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 14:24) “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu.” (Mat. 20:28) Viņš dzīvoja, domāja un lūdza ne sevis, bet citu dēļ. Pavadījis kopīgas stundas ar Dievu, ik rītus Viņš nesa cilvēkiem Debesu gaismu. Ik dienas Kristus saņēma spirdzinošas Svētā Gara kristības. Jaunās dienas rīta agrumā Kungs Viņu modināja no miega; Viņa dvēsele un lūpas tika svaidītas ar žēlastību, lai to varētu sniegt citiem. Jēzum tika doti vārdi, kas nāk tieši no Debesu pagalmiem, vārdi, kurus Viņš pēc tam īstajā brīdī varēja pateikt nogurušajam un apspiestajam. “Dievs tas Kungs Man ir devis gudru mēli, ka Es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina Mani ik rītu, Viņš ierosina Manas ausis, lai Es uzmanīgi klausītos kā māceklis,” sacīja Kristus. (Jes. 50:4)

[140] Kristus mācekļus ļoti iespaidoja Viņa lūgšanas un Viņa ieradums sazināties ar Dievu. Kādu dienu, kad mācekļi uz neilgu brīdi bija atstājuši savu Kungu vienu, tie atrada Viņu lūdzam. Jēzus turpināja lūgt balsī un likās, ka Viņš nemaz nav pamanījis savu sekotāju tuvošanos. Mācekļu sirdis bija dziļi aizkustinātas. Kad Viņš beidza lūgt, tie iesaucās: “Kungs, māci mums Dievu lūgt!”

Kā atbildi Kristus atkārtoja savu parauglūgšanu, kuru Viņš bija lūdzis kalna svētrunā. Tad līdzībā Viņš ilustrēja mācību, kuru vēlējās tiem sniegt:

“Kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: mīļais, aizdod man trīs maizes, jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā, — un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot. Es jums saku, ja arī viņš neceltos un nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag.”

Kristus šeit stāsta par kādu lūdzēju, kas lūdz tādēļ, lai varētu dot tālāk. Šim cilvēkam vajadzīga maize, jo citādi viņš nevar apmierināt nogurušā, vēlā ceļinieka vajadzības. Kaut arī kaimiņš nevēlas, ka to traucē, lūdzējs neatlaižas un turpina lūgt, jo draugam ir jāpalīdz. Beidzot viņa neatliekamā vajadzība tiek apmierināta.

Līdzīgi arī mācekļiem bija jāmeklē Dieva svētības. Paēdinot ļaužu pūli un sniedzot svētrunu par Debesu maizi, Kristus mācekļiem atklāja, ka tiem jābūt Viņa pārstāvjiem. Viņiem bija jādod ļaudīm dzīvības maize. Tas, kurš viņiem bija uzticējis darbu, redzēja, cik bieži viņu ticība tiks pārbaudīta. Bieži viņi nokļūs negaidītās situācijās un aptvers [141] savu cilvēcisko nepilnību. Pie viņiem nāks dvēseles, kas izsalkušas pēc dzīvības maizes, taču tie paši jutīsies nabagi un bezpalīdzīgi. Mācekļiem jāsaņem garīgais uzturs, citādi tiem nebūs, ko dot. Tie nedrīkstēja atlaist nepaēdinātu nevienu dvēseli. Kristus tiem norādīja uz avotu, kur smelties krājumus. Cilvēks, pie kura paciemoties atnāca draugs, neatraidīja viņu, kaut arī bija pusnakts un pavisam nepiemērots laiks. Saimniekam nebija, ko celt galdā, taču viņš aizgāja pie tā, kuram bija ēdiens un neatlaidīgi lūdza, kamēr kaimiņš apmierināja viņa vajadzību. Vai tad Dievs, kurš savus kalpus ir izsūtījis, lai ēdinātu izsalkušos, nepiegādās to, kas vajadzīgs Viņa darbam?

Tomēr līdzībā pieminētais savtīgais kaimiņš neatbilst Dieva raksturam. Mācība šeit jāgūst ne salīdzinot, bet pretstatot. Egoistisks cilvēks uz neatlaidīgu lūgumu atsaucas tādēļ, lai tiktu vaļā no tā, kurš traucē viņa mieru. Bet Dievs priecājas, ka var dot. Viņš ir pilns līdzjūtības, Viņš ilgojas apmierināt to lūgumus, kuri ticībā nāk pie Viņa. Viņš mums dod, lai mēs varētu pakalpot citiem un tā kļūtu līdzīgi Viņam.

Kristus apsola: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.”

Pestītājs turpina: “Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi? Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu? Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no Debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?”

Lai stiprinātu mūsu uzticību Dievam, Kristus mums māca Viņu uzrunāt jaunā vārdā, vārdā, kurš [142] saistīts ar cilvēka sirdij vismīļākajām asociācijām. Viņš mums dāvina priekšrocību bezgalīgo Dievu saukt par savu Tēvu. Šis vārds, ar kuru mēs Viņu uzrunājam un ar kuru runājam par Viņu, liecina par mūsu mīlestību un uzticību Viņam, bet no Viņa puses — par apņemšanos un par attiecībām ar mums. Kad mēs to izrunājam, lūgdami pēc Viņa labvēlības un svētībām, tad tas Viņa ausij ir kā mūzika. Lai mēs nedomātu, ka, saucot Viņu šajā vārdā, mēs pārāk daudz uzdrīkstamies, Viņš šo aicinājumu ir atkārtojis vēl un vēl. Viņš vēlas, lai mēs pierastu pie šāda uzrunas veida.

Dievs uz mums noraugās kā uz saviem bērniem. Viņš mūs ir atpircis no bezrūpīgās pasaules un izredzējis, lai mēs kļūtu par ķēnišķās ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa dēliem un meitām. Dievs mūs aicina uzticēties Viņam dziļāk un stiprāk, nekā bērns uzticas savam tēvam virs zemes. Vecāki mīl savus bērnus, taču Dieva mīlestība ir lielāka, plašāka un dziļāka nekā spēj būt cilvēka mīlestība. Tā nav aptverama. Ja nu tad virs zemes vecāki prot dot saviem bērniem labas dāvanas, cik gan daudz vairāk mūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?

Ar lūgšanām saistītajās Kristus mācībās vajadzētu rūpīgi iedziļināties. Lūgšanā ir ietverta dievišķa gudrība, un Jēzus pasniegtā ilustrācija parāda principus, kurus vajadzētu saprast visiem. Viņš šeit atklāj patieso lūgšanas garu un māca par neatlaidību, kas nepieciešama, pienesot savus lūgumus Dievam, kā arī apliecina Dieva vēlēšanos uzklausīt un atbildēt uz lūgšanu.

Mūsu lūgšanām nevajadzētu būt egoistiskām prasībām, kas orientētas tikai uz sava labuma iegūšanu. Mums ir jālūdz, lai varētu dot. Kristus dzīves principam jākļūst par mūsu dzīves principu. “Viņu dēļ” — Kristus šeit runā par saviem mācekļiem — “Es svētījos pats, lai arī viņi tiktu svētīti.” (Sk. Jāņa 17:19) Tādai sevis nodošanai, sevis upurēšanai un pakļaušanai Dieva Vārda prasībām, kas bija redzama Kristū, ir jāatklājas arī Viņa kalpu dzīvē. Mūsu misija pasaulē nav kalpot sev un darīt pēc sava prāta; mums [143] jāpagodina Dievs, sadarbojoties ar Viņu grēcinieku glābšanā. Svētības no Dieva mums ir jālūdz tādēļ, lai tās varētu nodot citiem. Spēju iegūt var saglabāt vienīgi dodot. Mēs nevaram pastāvīgi saņemt Debesu bagātības, nenododot tās tiem, kas ir ap mums.

Līdzībā minētais lūdzējs vairākas reizes tika atraidīts, taču viņš no sava nodoma neatteicās. Arī mūsu lūgšanas, šķiet, ne vienmēr tūlīt tiek atbildētas, tomēr Kristus māca, ka mums nevajadzētu pārtraukt lūgt. Lūgšanai nav jāpanāk izmaiņas Dievā; tai ar Dievu ir jāsaskaņo mūs. Kad izsakām Viņam kādu vēlēšanos, tad var gadīties, ka Viņš saskata mūsos nepieciešamību pārbaudīt savas sirdis un nožēlot grēku. Tad Viņš mums liek piedzīvot grūtības un pārbaudījumus, liek mums kļūt pazemīgiem, lai mēs saskatītu to, kas kavē Viņa Svētajam Garam darboties caur mums.

Dieva apsolījumiem pastāv arī noteikumi — lūgšana nevar aizstāt pienākuma pildīšanu. “Ja jūs mīlat Mani,” saka Kristus, “turiet Manas pavēles.” “Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” (Jāņa 14:15,21) Tie, kas savus lūgumus nes Dieva priekšā, pamatojoties uz Viņa apsolījumiem, bet tajā pašā laikā nepilda ar tiem saistītos noteikumus, sāpina Kungu. Viņi piemin Kristus vārdu kā autoritāti apsolījuma piepildīšanai, taču nedara to, kas parādītu ticību Kristum un mīlestību pret Viņu.

Daudzi ar saviem nodarījumiem ir zaudējuši iespēju, ka Tēvs viņus pieņem. Kad tuvojamies Dievam, mums rūpīgi jāpārbauda sava uzticība. Ja esam nepaklausīgi, tad varētu teikt, ka mēs Kungam atnesam savu čeku, lai Viņš izmaksā skaidru naudu, un tajā pašā laikā nepildām noteikumus, bez kuriem to izdarīt nav iespējams. Mēs atsaucamies uz Dieva apsolījumiem un lūdzam, lai Viņš tos piepilda, kaut arī ar tādu rīcību Viņš apkaunotu savu vārdu.

[144] Apsolījums skan: “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, — tas jums notiks.” (Jāņa 15:7) Bet Jānis paziņo: “No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus. Kas saka: “Es esmu Viņu atzinis”, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga.” (1. Jāņa 2:3–5)

Viens no pēdējiem baušļiem, ko Kristus deva saviem mācekļiem, ir: “Ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa 13:34) Vai mēs paklausām šim bauslim? Vai varbūt sevī lolojam asas, nekristīgas rakstura īpašības? Ja kaut kādā veidā esam apbēdinājuši vai sāpinājuši citus, tad mūsu pienākums ir atzīt savu vainu un censties izlīgt. Šī ir pirmā sagatavošanās, kas mums jāveic, lai ticībā nāktu Dieva priekšā un lūgtu Viņa svētību.

Ir vēl kāda lieta, kuru pārāk bieži neievēro tie, kas lūgšanā meklē Kungu. Vai tu esi bijis godīgs pret Dievu? Ar pravieša Maleahija starpniecību Kungs ir teicis šādus vārdus: “Jau kopš savu tēvu laikiem jūs arvien esat novērsušies no Maniem baušļiem un neesat tos ievērojuši. Tad nu atgriezieties pie Manis, un arī Es gribu atgriezties pie jums! — saka tas Kungs Cebaots. — Tad jūs atkal sakāt: “Kā tad mēs lai atgriežamies?” Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: “Kā tad mēs Tevi krāpjam?” — Ar desmito tiesu un (..) ziedojumiem.” (Mal. 3:7,8)

Kā katras svētības devējs Dievs pretendē uz zināmu daļu no visa, kas mums pieder. Viņš nodrošina Evaņģēlija sludināšanu. Atdodot šo daļu no tā, ko Dievs devis, mēs parādām, ka atbilstoši novērtējam Viņa dāvanas. Bet, ja paturam sev to, kas pieder Dievam, kā varam prasīt Viņa svētību? Ja zemes lietās neesam uzticīgi pārvaldnieki, kā tad varam gaidīt, ka Viņš mums uzticēs Debesu lietas? Šeit var slēpties neatbildētas lūgšanas iemesls.

Taču Kungs savā lielajā žēlsirdībā labprāt piedod, tāpēc Viņš saka: “Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, [145] lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā (..), vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs! (..) Lai arī visas pagānu tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pašiem būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt.” (Mal. 3:10–12)

Tā tas ir ar jebkuru citu Dieva prasību. Visas Viņa dāvanas ir apsolītas ar paklausības priekšnoteikumu. Debesis ir pilnas ar Dieva svētībām, kuras Viņš dod tiem, kas ar Viņu sadarbojas. Visi, kas Viņam paklausa, var uzticīgi gaidīt apsolījumu piepildīšanos.

Bet tad mums ir stingri, nešaubīgi jāpaļaujas uz Dievu. Bieži Viņš kavējas atbildēt, lai pārbaudītu mūsu ticību un noskaidrotu, vai mūsu vēlēšanās ir patiesa. Ja esam lūguši saskaņā ar Dieva Vārdu, tad mums ir jātic Viņa apsolījumam un jāturpina lūgt ar neatlaidīgu noteiktību, kas netiks noraidīta.

Dievs nesaka: “Vienreiz lūdz, un tu saņemsi.” Viņš skubina lūgt, nenogurstoši pastāvēt lūgšanās. Neatlaidīgas lūgšanas padara lūdzēja attieksmi nopietnāku un pastiprina vēlēšanos saņemt to, par ko viņš lūdz. Martai pie Lācara kapa Kristus teica: “Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību.” (Jāņa 11:40)

Taču daudziem trūkst dzīvas ticības. Tāpēc arī tie nepiedzīvo pieaugošu Dieva spēku. Viņu vājums ir neticības sekas. Viņiem ir lielāka ticība saviem darbiem nekā tiem darbiem, ko viņu labā paveic Dievs. Tie savu dzīvi cenšas pārvaldīt paši. Tie plāno un gudro, taču lūdz maz, un viņiem ir maz īstas uzticības Dievam. Tie domā, ka viņiem ir ticība, taču tas ir tikai mirkļa impulss. Nenojauzdami nedz savas vajadzības, nedz to, ka Dievs [146] labprāt dotu, viņi neturpina pastāvīgi lūgt Kungu.

Mūsu lūgšanām jābūt tikpat nopietnām, dedzīgām un neatlaidīgām, kāds bija trūcīgā drauga lūgums pēc maizes rieciena pusnaktī. Jo nopietnāk un pastāvīgāk mēs lūgsim, jo ciešāka būs mūsu garīgā savienība ar Kristu. Mēs saņemsim lielākas svētības, jo augusi būs mūsu ticība.

Mūsu uzdevums ir lūgt un ticēt. Esi modrs lūgšanās! Esi modrs un sadarbojies ar Dievu, kurš šīs lūgšanas dzird. Paturi prātā, ka “mēs esam Dieva darbabiedri”. (1. Kor. 3:9) Runā un rīkojies saskaņā ar savām lūgšanām. Tu redzēsi, ka ir neizsakāmi liela atšķirība, vai pārbaudījumi pierāda tavas ticības patiesumu, vai atklāj, ka tavas lūgšanas ir bijušas formālas.

Kad tu apjūc un kad tavā ceļā nostājas grūtības, tad nemeklē cilvēcisku palīdzību. Uztici visu Dievam. Ja savas grūtības stāstām citiem, tad tas tikai novājina mūs pašus, un arī citiem nedod nekādu spēku. Tas viņiem uzveļ mūsu garīgo nepilnību nastu, no kuras tie nespēj atbrīvoties. Mēs meklējam spēku pie maldīga, ierobežota cilvēka, kaut arī to varētu iegūt no nekļūdīgā un bezgalīgā Dieva.

Padomu meklēt tev nav jāiet līdz zemes galiem, jo Dievs ir tuvu. Sekmes neatnesīs nedz tās spējas, kas tev ir, nedz, tās, kuras tu reiz iegūsi. Šī nu ir tā lieta, ko Kungs var darīt tavā labā. Mums vajadzētu daudz mazāk uzticības tam, ko var izdarīt cilvēks un daudz vairāk uzticības tam, ko Dievs var darīt katras ticošas dvēseles labā. Viņš gaida, ka tu ticībā sniegsies pēc Viņa. Viņš vēlas, lai tu no Viņa gaidītu lielas lietas. Viņš ilgojas dot tev sapratni gan laicīgajā, gan garīgajā sfērā. Viņš spēj asināt prātu. Viņš var iemācīt smalkjūtību un dot prasmi. Izmanto savus talantus darbā, lūdz no Dieva gudrību, un tā tev tiks dota.

Sev kā garantiju ņem Kristus vārdus. Vai tad Viņš [147] tevi nav aicinājis pie sevis? Nekad neatļaujies runāt bezcerīgā un satriektā tonī, citādi tu ļoti daudz zaudēsi. Uzlūkodams to, kas redzams, un sūdzēdamies par grūtiem brīžiem un saspringtām situācijām, tu rādi, ka tev ir neveselīga un novājināta ticība. Runā un rīkojies tā, it kā tava ticība būtu neuzvarama. Kungam visa kā ir gana; Viņam pieder pasaule. Ticībā skaties uz Debesīm! Uzlūko To, kuram ir gaisma, spēks un prasme!

Īstai ticībai piemīt cēlējspēks, neatlaidība principos un mērķa stingrība, ko ne laiks, ne grūtības nespēj vājināt. “Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.” (Jes. 40:30,31)

Ir daudz tādu, kas ilgojas palīdzēt citiem, taču tie jūt, ka viņiem nav garīga spēka un gaismas, ko dot. Tādi lai pienes savus lūgumus žēlastības troņa priekšā. Lūdziet pēc Svētā Gara! Dievs stāv aiz katra apsolījuma, ko Viņš ir devis. Ar Bībeli rokās sakiet: “Esmu rīkojies tā, kā Tu liki. Tagad pieminu Tavu apsolījumu: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klauvējiet, tad jums taps atvērts.””

Mums ir jālūdz ne tikai Kristus vārdā, bet arī Svētā Gara iedvesmotiem. Ar to ir izskaidrojami šie vārdi: “Pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.” (Rom. 8:26) Uz šādu lūgšanu Dievam ir prieks atbildēt. Kad nopietni un ar spēku izsakām lūgšanu Kristus vārdā, tad Dievs ar tādu pašu spēku apņemas atbildēt uz to “daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam”. (Ef. 3:20)

Kristus ir teicis: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad jums tas notiks.” (Marka 11:24) [148] “Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.” (Jāņa 14:13) Arī mīļotais Jānis, Svētā Gara iedvesmots, runā ļoti skaidri un pārliecinoši: “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (1. Jāņa 5:14,15) Neatlaidīgi lūdz Tēvu Jēzus vārdā! Dievs šo vārdu pagodinās.

Varavīksne, kas aptver troni, ir apstiprinājums, ka Dievs ir patiess, ka Viņā nav nepastāvības, nedz pārmaiņas ēnas. Mēs esam grēkojuši pret Viņu un neesam pelnījuši Viņa labvēlību; tomēr Viņš pats ir licis pār mūsu lūpām atskanēt šim visbrīnišķīgākajam lūgumam: “Nepamet mūs sava vārda dēļ, lai Tavas godības tronis nekrīt negodā! Piemini un nepārtrauc savu derību ar mums!” (Jer. 14:21) Kad mēs nākam pie Viņa, izsūdzēdami savus grēkus un atzīdami, ka esam necienīgi, tad Viņš apņemas ievērot mūsu saucienus. No Dieva vārda piepildījuma mūsu dzīvē ir atkarīgs Viņa troņa gods.

Tāpat kā Ārons, kurš simbolizēja Kristu, mūsu Pestītājs visu savu ļaužu vārdus uz sirds ienes svētnīcā. Mūsu varenais Augstais Priesteris atceras visu, ko bija teicis, lai iedrošinātu mūs uzticēties. Viņš savu derību vienmēr patur prātā.

Visi, kas meklēs, Viņu atradīs. Visiem, kas klauvēs, durvis tiks atvērtas. Nekad netiks izteiktas tādas aizbildināšanās kā: “Netraucē Mani, durvis ir aizslēgtas, un Es tās tagad negribu slēgt vaļā.” Nekad nevienam netiks teikts: “Es tev nevaru palīdzēt.” Sekmes gūs tie, kuri pusnaktī lūgs maizes riecienu, lai paēdinātu izsalkušas dvēseles.

Līdzībā minētais cilvēks, kurš lūdz maizi svešinieka dēļ, saņem tik, “cik tam vajag”. Bet kādā mērā mums dod Dievs, lai mēs dotu citiem? [149] “Tādā mērā, kādā Kristus mums ir dāvinājis.” (Ef. 4:7) Eņģeļi ar milzīgu interesi noskatās, kā cilvēki izturas cits pret citu. Ja tie pamana, ka kāds nepārprotami, līdzīgi Kristum iežēlojas par maldos grimušo, tad tie tuvojas šim cilvēkam un atgādina vārdus, ko teikt un kas pazudušajai dvēselei ir kā dzīvības maize. Tā “Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Fil. 4:19) Tavu liecību, kas ir patiesa un reāla, jaunās dzīves spēkā Viņš darīs ietekmīgu. Kunga vārds no tavas mutes atskanēs kā patiesība un taisnība.

Pielikt savas pūles citu labā vajadzētu tikai tad, kad ir bijušas daudzas lūgšanas vienatnē, jo ir nepieciešama liela gudrība, lai izprastu dvēseļu glābšanas noslēpumus. Pirms sarunām ar cilvēkiem sarunājies ar Kristu. Ļauj, lai pie Debesu žēlastības troņa tevi sagatavo kalpošanai cilvēkiem.

Tavai sirdij vajadzētu lūzt aiz ilgām pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kristus dzīve rāda, ko spēj paveikt cilvēciskums, ja tas iemanto dievišķo dabu. Viss, ko Kristus saņēma no Dieva, var piederēt arī mums. Tātad — lūdz, un tu saņemsi. Ar Jēkaba pacietīgo ticību un ar Elijas nepakļāvīgo neatlaidību lūdz sev visu, ko Dievs ir apsolījis.

Lai tavu prātu pārņem godības pilnās atziņas par Dievu! Lai neredzamas saites tavu dzīvi savieno ar Jēzus dzīvi! Tas, kurš gaismai lika atspīdēt no tumsības, vēlas atspīdēt tavā sirdī, dot tādu Dieva godības atziņas gaismu, kāda bija Kristus sejā. Svētais Gars ņems no Dieva lietām un atklās tās tev, kā dzīvu spēku tās nododams paklausīgai sirdij. Kristus tevi aizvedīs pie sliekšņa, aiz kura mīt Bezgalīgais. Caur priekškaru tu varēsi skatīt Tā godību un iespēju pārpilnību, kurš vienmēr ir dzīvs, lai mūs aizstāvētu.

Divi lūdzēji

[150] “Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem,” Kristus stāstīja līdzību par farizeju un muitnieku. Farizejs iet uz dievnamu Dievu lūgt ne tāpēc, ka viņš justu savu grēcīgumu un vajadzību pēc piedošanas, bet gan tāpēc, ka viņš iedomājas, ka ir taisns, un cer iegūt Dieva labvēlību. Savu lūgšanu viņš uzskata par labu darbu, ar kuru var izpelnīties Dieva atzinību. Turklāt uz citiem šāda rīcība atstāj dziļas dievbijības iespaidu. Viņš cer sev nodrošināt gan Dieva, gan cilvēku labvēlību. Lūgt viņu mudina paša labums.

Šis cilvēks jūsmo par sevi. Tas redzams gan viņa sejā, gan rīcībā, gan lūgšanā. Nošķirdamies no citiem, viņš it kā saka: “Paliec tālāk no manis! Nenāc man klāt, jo es esmu tev par svētu!” (Jes. 65:5) Tā farizejs stāv un lūdz “pie sevis”. Būdams pilnīgi apmierināts ar sevi, viņš domā, ka Dievs un cilvēki uz viņu noraugās ar tādu pašu labpatiku.

Farizejs saka: “Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki — laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis [151] muitnieks.” Viņš savu raksturu vērtē nevis pēc Dieva svētā rakstura, bet pēc citu cilvēku rakstura. Viņa prāts ir novērsts no Dieva un pievērsts cilvēkiem. Tas arī ir viņa pašapmierinātības noslēpums.

Tā nu šis cilvēks turpina, uzskaitīdams savus labos darbus: “Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” Farizeja reliģija neskar dvēseli. Viņš netiecas pēc dievišķās līdzības raksturā, pēc mīlestības un iejūtības pilnas sirds. Viņš samierinās ar reliģiju, kas saistīta vienīgi ar dzīves ārēji redzamām izpausmēm. Taisnība, kas šādam cilvēkam pieder, ir viņa paša darba augļi, kurus viņš vērtē pēc cilvēciskiem standartiem.

Katrs, kas paļaujas uz savu taisnību, nicina citus. Kā farizejs vērtē sevi, salīdzinot sevi ar citiem, tā arī citus viņš vērtē, salīdzinot ar sevi. Savu taisnību viņš pretstata citu cilvēku taisnībai, un, jo tie ir sliktāki, jo viņš savās acīs izskatās taisnāks. Bet paštaisnība noved pie citu apsūdzēšanas. “Citus cilvēkus” viņš notiesā kā Dieva likuma pārkāpējus. Līdz ar to farizejs parāda paša sātana, brāļu apsūdzētāja, garu. Šādā garā nav iespējams uzsākt sarunu ar Dievu. Tā viņš aiziet mājās, nesaņēmis dievišķo svētību.

Muitnieks uz dievnamu bija gājis kopā ar citiem lūdzējiem, taču viņš drīz vien nošķīrās no tiem, jo jutās necienīgs pievienoties viņiem lūgšanās. Stāvēdams iztālēm, viņš “neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm” lielās sāpēs un nepatikā pret sevi. Viņš juta, ka bija grēkojis pret Dievu, ka bija grēcīgs un aptraipīts. Nekādu iejūtību muitnieks nevarēja gaidīt arī no tiem, kas bija ap viņu, jo tie uz viņu noraudzījās ar nicinājumu. Šis cilvēks saprata, ka viņam nav nekādu nopelnu, ar ko patikt Dievam, un galējā izmisumā viņš sauca: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Viņš sevi nesalīdzināja ar citiem. [152] Grēcinieks, vainas apziņas pārņemts, stāvēja tā, it kā Dieva priekšā būtu viens pats. Vienīgā vēlēšanās viņam bija piedošana un miers, vienīgais lūgums — pēc Dieva žēlastības. Viņš arī saņēma svētību. “Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru,” teica Kristus.

Farizejs un muitnieks pārstāv divas lielas grupas, kurās iedalās tie, kas nāk pielūgt Dievu. Pirmie divi pārstāvji bija divi pirmie bērni, kas piedzima šajā pasaulē. Kains sevī bija iedomājies, ka ir taisns, tāpēc pie Dieva nāca tikai ar pateicības upuri. Viņš neizsūdzēja grēku un neatzina nekādu vajadzību pēc žēlastības. Taču Ābels nāca ar asinīm, kas norādīja uz Dieva Jēru. Viņš nāca kā grēcinieks, atzīdams sevi par pazudušu, un viņa vienīgā cerība bija Dieva mīlestība, kas neprasa cilvēka nopelnu. Kungs pieņēma Ābela upuri, bet Kainu un tā upuri Viņš neievēroja. Vajadzības sajūta un atzīšana, ka esam garā nabagi un grēcīgi, ir pats pirmais nosacījums, ja vēlamies, lai Dievs mūs pieņem. “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mat. 5:3)

Abas ļaužu grupas, kuras pārstāv farizejs un muitnieks, var mācīties no apustuļa Pētera piedzīvojumiem. Pēteris savu mācekļa gaitu sākumā iedomājās, ka ir stiprs. Tāpat kā farizejs, viņš savās acīs nebija “tāds, kā citi cilvēki”. Vakarā, pirms nonākšanas jūdu varas rokās, Kristus brīdināja savus mācekļus: “Šonakt jūs visi pie Manis apgrēcināsities.” Bet Pēteris ar pārliecību paziņoja: “Un, ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” (Marka 14:27 — KJV, 29) Pēteris neapzinājās savas briesmas. Viņu piekrāpa pašpaļāvība. Viņš domāja, ka ir spējīgs pastāvēt kārdinājuma brīdī, taču pēc dažām stundām nāca pārbaudījums, kurā lādēdamies un zvērēdams viņš atteicās no sava Kunga.

Bet tad gaiļa dziedāšana Pēterim atgādināja par Kristus vārdiem. Pārsteigts un izbijies par savu [154] nodarījumu, viņš pagriezās un paskatījās uz savu Kungu. Tajā brīdī Kristus noraudzījās uz Pēteri, un, uztvēris šo skumjo skatienu, kurā varēja redzēt līdzjūtību un mīlestību pret mācekli, Pēteris saprata, kas ar viņu bija noticis. Viņš izgāja ārā un rūgti raudāja. Kristus skatiens bija salauzis viņa sirdi. Pēteris bija nonācis līdz kritiskajam punktam un rūgti nožēloja savu grēku. Savās sāpēs un nožēlā viņš līdzinājās muitniekam, un, tāpat kā muitnieks, arī viņš atrada žēlastību. Kristus skatiens viņam apstiprināja piedošanu.

Nu Pētera pašpaļāvība bija zudusi. Lielīgie apgalvojumi vairs nekad neatkārtojās.

Pēc augšāmcelšanās Kristus trīs reizes pārbaudīja Pēteri. “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?” Viņš vaicāja. Tagad Pēteris sevi vairs neizcēla brāļu vidū. Viņš atsaucās uz To, kurš spēja lasīt sirdi: “Kungs, Tu zini visas lietas; Tu zini, ka es Tevi mīlu.” (Jāņa 21:15,17)

Tad Pēteris saņēma savu uzdevumu. Jaunais darbs bija plašāks un nopietnāks nekā visi, kas viņam līdz šim bija uzticēti. Kristus viņam lika ganīt avis un jērus. Pestītājs viņa pārziņā nodeva dvēseles, par kurām pats bija atdevis savu dzīvību, un līdz ar to deva Pēterim visspēcīgāko pierādījumu un apstiprinājumu, ka viņa stāvoklis tiek atjaunots. Agrāk nemierīgais, lielīgais un pašpaļāvīgais māceklis tagad bija kļuvis paklausīgs un pazemīgs. Nu viņš savam Kungam sekoja, aizliegdams un ziedodams sevi. Viņš dalījās Kristus ciešanās, un, kad Kristus sēdēs uz sava godības troņa, Pēteris dalīsies Viņa godībā.

Ļaunums, kurš bija cēlonis Pētera krišanai un kurš sarāva farizeja attiecības ar Dievu, arī šodien ir atnesis savu postu tūkstošiem cilvēku dzīvē. Nekas nav tik pretdabisks Dievam un tik bīstams cilvēka dvēselei kā lepnums un pašapmierinātība. No visiem grēkiem šis ir visbezcerīgākais un visnedziedināmākais.

[155] Pētera kritiens nebija pēkšņs, bet gan pakāpenisks. Pašpaļāvība viņu noveda pie uzskata, ka viņš jau ir glābts, un soli pa solim viņš turpināja šo lejupejošo ceļu, kamēr spēja noliegt savu Kungu. Nekad mēs nevaram droši paļauties uz sevi vai justies pasargāti no kārdinājumiem. Tiem, kas pieņem Pestītāju, — lai arī cik patiesa būtu viņu atgriešanās — nekad nevajadzētu mācīt teikt vai justies, ka viņi ir glābti. Tas ir nepareizs virziens. Katram gan vajadzētu mācīt, lai tas uztur sevī cerību un ticību, tomēr pat tad, kad nododamies Kristum un zinām, ka Viņš mūs pieņem, mēs neesam nepieejami kārdinājumiem. Dieva Vārds vēsta: “Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti, un pārbaudīti.” (Dan. 12:10) Vienīgi tie, kuri izturēs pārbaudījumus, saņems dzīvības vainagu. (Jēk. 1:12)

Tiem, kas pieņem Kristu un savā pirmajā pārliecībā saka: “Nu es esmu glābts,” draud briesmas sākt paļauties uz sevi. Tādi cilvēki mēdz aizmirst savu vājumu un pastāvīgo vajadzību pēc dievišķā spēka. Viņi nav sagatavoti pret sātana viltībām un kārdinājuma iespaidā daudzi, tāpat kā Pēteris, iekrīt pašā grēka bezdibenī. Mums šajā ziņā ir dots padoms: “Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Kor. 10:12) Mūsu vienīgā drošība ir pastāvīga neuzticēšanās sev un atkarība no Kristus.

Pēterim bija nepieciešams uzzināt sava rakstura trūkumus un apzināties vajadzību pēc Kristus žēlastības spēka. Kungs viņu nevarēja izglābt no pārbaudījuma, taču Viņš to būtu varējis izglābt no sakāves. Ja Pēteris būtu vēlējies pieņemt Kristus brīdinājumu, viņš būtu bijis modrs lūgšanu laikā. Viņš būtu gājis, drebot izbailēs, ka viņa kāja neklūp. Tad viņš arī būtu saņēmis dievišķo palīdzību, un sātans nebūtu varējis gūt uzvaru.

Pašapmierinātība bija tā, kas lika Pēterim krist, bet nožēla un pazemošanās — tā, kas no jauna stiprināja viņa soļus. Pētera piedzīvojuma aprakstā katrs nožēlojošs grēcinieks var atrast iedrošinājumu. Kaut arī Pēteris [156] bija izdarījis smagu grēku, viņš netika atstāts. Viņa dvēselē tika ierakstīti Kristus vārdi: “Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lūk. 22:32) Asajās nožēlas sāpēs šī lūgšana un Kristus mīlestības un iejūtības skatiens viņam deva cerību. Kristus pēc augšāmcelšanās atcerējās Pēteri un deva eņģelim vēsti, ko pasniegt sievām: “Noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” (Marka 16:7) Grēkus piedodošais Pestītājs pieņēma Pētera nožēlu.

Tā pati līdzjūtība, kas aizsniedza Pēteri, lai viņu izglābtu, tiecas pretī katrai dvēselei, kas kritusi kārdinājumā. Sātans šeit pielieto īpašu viltību — ieved cilvēku grēkā, bet tad atstāj viņu izbijušos un bezpalīdzīgu, tādu, kas baidās meklēt piedošanu. Bet kādēļ gan lai mēs baidītos, ja Dievs ir teicis: “Lai viņš satver Manu spēku, ka viņš var nodibināt mieru ar Mani; un viņš arī nodibinās mieru ar Mani.” (Jes. 27:5 — KJV) Katrai mūsu nepilnībai ir sagatavots nodrošinājums, un katrs stiprinājums tiek izteikts, lai mēs nāktu pie Kristus.

Kristus upurēja savu satriekto miesu, lai atpirktu Dieva mantojumu un dotu cilvēkam vēl vienu iespēju. “Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Ebr. 7:25) Ar savu nevainojamo dzīvi, savu paklausību un nāvi pie krusta Kristus aizstāvēja pazudušo cilvēci. Tagad mūsu glābšanas Kapteinis nelūdz par mums kā vienkāršs lūdzējs, bet kā Uzvarētājs, kas izvirza savas prasības. Viņa upuris ir pilnīgs, un kā mūsu Aizstāvis Viņš veic darbu, ko ir apņēmies, Dieva priekšā turēdams kvēpināmo trauku, kas pildīts ar Viņa paša nevainojamajiem nopelniem un Viņa ļaužu lūgšanām, grēku izsūdzēšanām un pateicībām. Svaidīts ar Viņa taisnību, tas viss paceļas pie Dieva kā salda smarža. Upuris ir pilnīgi pieņemams, un piedošana sedz visus pārkāpumus.

[157] Kristus ir apņēmies sevī būt mūsu aizstājējs un mūsu drošība, un ne pret vienu Viņš neizturas nevērīgi. Tas, kurš nespēja noskatīties uz cilvēku mūžīgo bojāeju, neatdevis savu dvēseli nāvē viņu labā, ar žēlsirdību un līdzjūtību noskatīsies uz katru dvēseli, kas atzīst, ka nespēj sevi glābt.

Viņš nenoraudzīsies uz drebošu lūdzēju, nepaceldams to. Tas, kurš ar savu salīdzināšanas darbu cilvēkam ir nodrošinājis bezgalīgus morālā spēka krājumus, neatteiksies izmantot šo spēku mūsu labā. Savas bēdas un savus grēkus mēs varam atnest pie Viņa kājām, jo Viņš mūs mīl. Katrs Viņa skatiens un vārds mūs aicina uzticēties. Viņš pārveidos mūsu raksturus un izveidos tos pēc sava prāta.

Visos sātana spēku krājumos nav nevienas varas, kas spētu uzvarēt kaut vienu dvēseli, kas vienkāršā uzticībā padodas Kristum. “Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgiem” (Jes. 40:29 — KJV)

[158] “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” Kungs saka: “Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojies pret to Kungu.” “Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti; Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elkkalpības.” (1. Jāņa 1:9; Jer. 3:13; Ec. 36:25)

Taču vispirms mums ir jāpazīst sevi; mums ir jābūt tādai atziņai par sevi, kas rada nožēlu, un tikai tad mēs varam atrast piedošanu un mieru. Farizejs nebūt nebija pārliecināts par savu grēku. Svētais Gars pie viņa nevarēja darboties. Viņš savu dvēseli bija ietērpis paštaisnības bruņās, kuras atskabargainās un eņģeļu roku precīzi mērķētās Dieva bultas nespēj caururbt. Kristus var glābt tikai to, kurš pats zina, ka ir grēcinieks. Viņš nāca, “lai dziedinātu tos, kam salauztas sirdis, pasludinātu atbrīvošanu gūstekņiem un redzes atjaunošanu aklajiem, lai atbrīvotu tos, kas salauzti.” (Lūk. 4:18 — KJV) Taču “veseliem ārsta nevajag”. (Lūk. 5:31) Mums jāaptver savs reālais stāvoklis, citādi mēs nejutīsim vajadzību pēc Kristus palīdzības. Mums jāapzinās savas briesmas, citādi mēs nebēgsim uz patvērumu. Mums savās brūcēs jāizjūt sāpes, citādi mēs nevēlēsimies dziedināšanu.

Tā saka tas Kungs: “Tu saki: es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles, tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” (Atkl. 3:17,18) Uguns kvēlē kausētais zelts ir ticība, kas darbojas mīlestībā. Vienīgi tā spēj mūs saskaņot ar Dievu. Mēs varam būt aktīvi, mēs varam padarīt daudz darba; tomēr bez mīlestības, bez tādas mīlestības, kāda mājoja Kristus sirdī, mūs nekad nevarēs pieskaitīt Debesu ģimenei.

[159] Neviens pats no sevis neizprot savas kļūdas. “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu; tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer. 17:9) Var gadīties, ka lūpas izpauž dvēseles nabadzību, bet sirds to nemaz neatzīst. Kamēr runājam ar Dievu par gara nabadzību, sirds var lielīties, iedomājoties, ka ir ārkārtīgi pazemīga un taisna. Patiesu atziņu iegūšanai par sevi ir tikai viens ceļš. Mums jāuzlūko Kristus. Tas, ka cilvēki nepazīst Viņu, tiem liek paaugstināt savu taisnību. Pārdomājot Viņa šķīstumu un pārākumu, mēs savu vājumu, nabadzību un trūkumus redzēsim tādus, kādi tie patiesībā ir. Tad mēs savās acīs būsim bezcerīgi, tērpti paštaisnības drēbēs un ne ar ko neatšķirsimies no jebkura cita grēcinieka. Mēs sapratīsim — ja vispār varam tikt glābti, tad mūs glābs ne tas, ka mēs būtu labi, bet gan Dieva bezgalīgā žēlastība.

Muitnieka lūgšana tika uzklausīta tāpēc, ka tā pauda savu atkarību, tiekdamās satvert Visvareno. Sevī pašā muitnieks nesaskatīja neko citu, kā tikai kaunu. Tā vajadzētu redzēt visiem, kas meklē Dievu. Ticībā, kas atsakās no jebkādas paļaušanās uz sevi, garā nabadzīgajam lūdzējam jāsatver bezgalīgais spēks.

Nekādas ārēji redzamas uzvedības formas nevar aizstāt vienkāršu ticību un pilnīgu atteikšanos no sevis. Neviens cilvēks nevar atbrīvot sevi no sevis paša. Šo darbu mēs vienīgi varam ļaut paveikt Kristum. Tad mūsu dvēseles valoda skanēs: “Kungs, ņem manu sirdi, jo pats es nespēju to dot. Tas ir Tavs īpašums. Turi to šķīstu, jo es to nevaru izdarīt Tavā vietā. Glāb mani par spīti tam, kāds esmu, manam vājumam, manam nekristīgajam egoismam. Veido mani, pacel mani šķīstā un svētā gaisotnē, kur manu dvēseli var šķērsot Tavas mīlestības spēcīgā straume.”

Šāda atteikšanās no sevis ir jāizdara ne tikai kristīgās dzīves sākumā. [160] Tā jāatjauno, sperot ikvienu jaunu soli Debesu virzienā. Visi mūsu labie darbi ir atkarīgi no spēka, kas ir ārpus mums. Tāpēc sirdij pastāvīgi jāaizsniedz Dievs, ir vajadzīga nepārtraukta, nopietna grēku izsūdzēšana, kas nāk no salauztas sirds, un dvēseles pazemošanās Dieva priekšā. Mēs varam būt droši tikai, nepārtraukti atsakoties no sevis un uzturot atkarību no Kristus.

Jo tuvāk mēs nāksim pie Jēzus un jo skaidrāk saskatīsim Viņa rakstura šķīstumu, jo skaidrāk arī saskatīsim grēka ārkārtējo grēcīgumu un mazāka kļūs vēlēšanās izcelt sevi. Tie, kurus Debesis atzīst par svētiem, nelielās ar to, ka viņi ir labi. Apustulis Pēteris kļuva par uzticīgu Kristus kalpu, un lielā mērā viņu pagodināja dievišķā gaisma un spēks; viņš aktīvi piedalījās Kristus draudzes veidošanā. Tomēr Pēteris nekad neaizmirsa baiļpilno pazemošanās piedzīvojumu. Grēks tika piedots, tomēr viņš labi zināja, ka rakstura vājumam, kas bija par iemeslu krišanai, varēja līdzēt vienīgi Kristus žēlastība. Viņš sevī nesaskatīja neko tādu, ar ko varētu lepoties.

Neviens no apustuļiem vai praviešiem nekad nav pretendējis uz bezgrēcību. Cilvēki, kas savā dzīvē atradušies vistuvāk Dievam, cilvēki, kuri drīzāk upurēja savu dzīvību, nekā apzināti darīja ļaunu, cilvēki, kurus Dievs bija pagodinājis ar dievišķu gaismu un spēku, ir atzinuši sava rakstura grēcīgumu. Viņi nav uzticējušies sev, nav pretendējuši uz savu taisnību, bet ir pilnīgi paļāvušies uz Kristus taisnību. Tā tas ir ar visiem, kas uzlūko Kristu.

Ar katru jaunu soli kristieša piedzīvojumos mūsu nožēla un atgriešanās padziļināsies. Tieši tiem, kam Kungs ir piedevis, tieši tiem, kurus Dievs atzīst par saviem ļaudīm, Viņš saka: “Kad jūs tad pieminēsit savus ļaunos ceļus un savus nelabos darbus, tad jums pašiem būs riebums [161] savu noziegumu un nelietību dēļ.” (Ec. 36:31) Un atkal: “ “Bet Es no savas puses slēgšu ar tevi derību, lai tu atzīsti, ka Es esmu tas Kungs, lai tu pieminētu to un kaunētos un aiz kauna neatdarītu savu muti, kad Es tev piedošu visu, ko tu darījusi,” saka Dievs tas Kungs.” (Ec. 16:62,63) Tad mūsu mutes neatvērsies sevis pagodināšanā. Tad mēs zināsim, ka mūsu pilnība ir vienīgi Kristū. Mēs varēsim atzīties tāpat, kā to darīja apustulis: “Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs.” (Rom. 7:18) “Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei.” (Gal. 6:14)

Šiem pārdzīvojumiem ir tiešs sakars ar pavēli: “Ar bailēm un drebēšanu sagādājiet sev glābšanu. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gan vēlēšanos, gan darīšanu pēc Viņa labās gribas.” (Fil. 2:12,13 — KJV) Dievs tev neliek baidīties, ka Viņš varētu nepildīt savus apsolījumus, ka Viņam varētu pietrūkt pacietības vai ka Viņa līdzjūtība varētu izrādīties nepietiekama. Bīsties no tā, ka tava griba varētu netikt pakļauta Kristus gribai, ka pār tavu dzīvi varētu sākt valdīt mantotās un attīstītās rakstura īpašības. “Dievs ir tas, kas jums dod gan vēlēšanos, gan darīšanu pēc Viņa labās gribas.” Bīsties, ka starp tavu dvēseli un Kungu nenostājas tavs egoisms. Bīsties, ka paša vēlmes nesabojā lielo darbu, ko ar tavu starpniecību vēlas paveikt Dievs. Bīsties uzticēties savam spēkam, bīsties atlaist Kristus roku un savā dzīves ceļā mēģināt iet bez pastāvīgas Viņa klātbūtnes.

Mums ir jāizvairās no visa, kas varētu veicināt lepnumu un pašapmierinātību; tāpēc būtu jāatturas no glaimošanas un uzslavēšanas, kā arī no glaimu pieņemšanas. Tas ir sātana darbs. Ar glaimiem viņš rīkojas tikpat veikli kā ar apsūdzībām un tiesāšanu. Tā viņš cenšas dvēseli iznīcināt. Tos, [162] kuri godina cilvēkus, sātans izmanto par saviem aģentiem. Kristus darbinieki lai noraida katru pagodinošu vārdu. Patmīlība lai pazūd no redzesloka. Paaugstinātam jātiek vienīgi Kristum. Katra acs lai pievēršas un no katras sirds lai paceļas slava Tam, “kas mūs mīlējis, kas mūs ar savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem”. (Atkl. 1:5)

Dzīve, kurā tiek godā turēta bijība Kunga priekšā, nav skumju un drūmuma pārņemta. Atšķirtība no Kristus ir tā, kas sejai liek noskumt un dzīvei pārvērsties par nopūtu pilnu svētceļojumu. Tie, kurus ir pārņēmis lepnums un patmīlība, nejūt vajadzību pēc dzīvas, personīgas savienības ar Kristu. Sirds, kas nav kritusi uz Klints, ir lepna, ka nav sašķīdusi drumstalās. Cilvēkiem patīk tāda reliģija, kas atnes godu. Tie vēlas iet pa pietiekami platu ceļu, lai varētu paņemt līdzi savas īpašības. Patmīlība, tieksme pēc popularitātes un pagodinājuma no sirds izslēdz Pestītāju, taču bez Viņa dzīve ir drūma un skumja. Kristus, kas mājo dvēselē, ir prieka avots. Šī Dieva Vārda pamatdoma ir iepriecinājums visiem, kas Viņu pieņem.

“Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.” (Jes. 57:15)

Mozus Dieva godību redzēja tad, kad viņš bija paslēpies klints spraugā. Tad, kad mēs paslēpsimies pāršķeltajā Klintī, Kristus mūs aizsegs ar savu caururbto roku, un mēs dzirdēsim, ko Kungs saka saviem kalpiem. Tāpat kā Mozum, Kungs mums atklāsies kā “apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. (2. Moz. 34:6,7)

Pestīšanas darbs nes tādas sekas, par kurām [163] cilvēkam ir grūti pat iedomāties. “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Kor. 2:9) Kad grēcinieku ir pievilcis Kristus spēks, kad viņš tuvojas paaugstinātajam krustam un zemojas tā priekšā, tad top jauns radījums. Viņam tiek dota jauna sirds. Jēzū Kristū šis cilvēks kļūst par jaunu radījumu. Izrādās, ka svētums neko vairāk neprasa. Jo Dievs pats “taisno to, kas tic Jēzum”. (Rom. 3:26) “Bet kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī apskaidrojis.” (Rom. 8:30) Lai arī cik liels nebūtu grēka radītais kauns un degradācija, tomēr daudz lielāks ir gods un paaugstinājums, ko spēj panākt glābjošā mīlestība. Cilvēciskās būtnes, kuras cīnās par dievišķās līdzības iemantošanu, dāsni tiek apveltītas ar Debesu mantnīcas dārgumiem un izcilu spēku, kas tos paaugstinās pāri pat pār eņģeļiem, kuri nekad nav krituši.

“Tā saka tas Kungs, Israēla Pestītājs, Viņa Svētais, nicinātai dvēselei, novārtā liktai tautai (..): “Ķēniņi to redzēs un piecelsies, un labieši un valdnieki zemosies tā Kunga dēļ, jo Viņš ir uzticīgs, Israēla Svētā dēļ, kas tevi izredzējis.”” (Jes. 49:7)

“Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētajiem?

Lūk. 18:1–8

[164] Kristus bija runājis par laika periodu tieši pirms savas otrās atnākšanas un par briesmām, kas būs jāpiedzīvo Viņa sekotājiem. Ar īpašu nolūku Viņš šim beigu laikam veltīja līdzību “par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt”.

“Kādā pilsētā,” Jēzus iesāka, “dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tajā pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: “Izlem manu lietu pret manu pretinieku.” Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: “Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl galā nāks un man sitīs vaigā.” Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz.”

Šeit attēlotajam tiesnesim nav ne cieņas pret taisnību, [165] ne iejūtības pret ciešanām. Atraitne, kas viņu steidzināja ar savu lietu, nepārtraukti tika noraidīta. Tā nāca pie viņa vēl un vēl, taču atkal pret to izturējās ar nicinājumu un aizraidīja no tiesas. Tiesnesis zināja, ka atraitnei ir taisnība un ka ātri vien viņš tai varētu palīdzēt, taču viņš to nedarīja. Tiesnesis gribēja izrādīt savu despotisko varu, un likt šai sievietei veltīgi lūgties viņam sagādāja baudu. Taču sieviete nedz pārtrauca lūgties, nedz zaudēja cerību. Neskatoties uz tiesneša vienaldzību un cietsirdību, viņa neatlaidīgi turpināja nākt un lūgt, līdz tiesnesis beidzot piekrita un nolēma izskatīt viņas lietu. “Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos,” viņš teica, “tomēr, lai viņa mani nenomocītu, es gribu viņas lietu izlemt.” Lai saglabātu savu reputāciju un neizpaustu sabiedrībā to, cik viņa lēmumi neobjektīvi un netaisni, tiesnesis neatlaidīgās sievietes lietā pasludināja spriedumu.

“Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz.” Kristus šeit novelk asu kontrastu starp netaisno tiesnesi un Dievu. Tiesnesis padevās atraitnes lūgumam vienīgi savu interešu dēļ — lai atbrīvotos no šīs sievietes uzmācības. Pret atraitni viņam nebija ne žēlsirdības, ne iejūtības; viņas nelaime viņam neko nenozīmēja. Cik daudz savādāka ir Dieva attieksme pret tiem, kas Viņu meklē! Ar bezgalīgu līdzjūtību Viņš ieklausās nelaimīgo un trūkumā nonākušo lūgumos.

Sievietei, kura lūdza tiesnesi pasludināt taisnīgu spriedumu, vīrs bija miris. Tā kā nu viņa bija trūcīga un vientuļa, tad tai nebija līdzekļu izpostītā īpašuma atjaunošanai. Arī cilvēks grēkojot zaudē savu savienību ar Dievu. Viņa paša rīcībā nav nekādas iespējas izglābties. Toties Kristū mēs esam tuvu Tēvam. Dieva izredzētie Viņa sirdij ir dārgi. Tie ir tie, kurus no tumsības Viņš ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā, lai tie Viņu pagodinātu, lai tie kā gaismas avoti spīdētu [166] pasaules tumsībā. Netaisno tiesnesi īpaši neinteresēja atraitne, kas uzmācās ar savām vajadzībām; tomēr, lai tiktu vaļā no žēlās lūgšanās, viņš to uzklausīja un atbrīvoja no viņas pretinieka. Taču Dievs savus bērnus mīl ar bezgalīgu mīlestību.

“Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums. Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acuraugu.” (5. Moz. 32:9,10) “Jo tā saka tas Kungs Cebaots: “Viņš Mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu pagānu starpā, kas jūs aplaupīja; jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.”” (Cak. 2:12)

Atraitnes lūgums: “Izlem manu lietu...” jeb: “Aizstāvi mani pret manu pretinieku” simbolizē Dieva bērnu lūgšanu. Sātans ir viņu lielais pretinieks. Viņš ir “mūsu brāļu apsūdzētājs,” kurš tos apsūdz Dieva priekšā dienām un naktīm. (Atkl. 12:10) Viņš darbojas nepārtraukti, sagrozīdams un apsūdzēdams, krāpdams un postīdams Dieva tautu. Tad nu šajā līdzībā Kristus saviem mācekļiem arī māca lūgt par atbrīvošanos no sātana un viņa aģentu varas.

Cakarijas pravietojumā skatam atklājas sātana apsūdzētāja darbs un Kristus darbs — stāvēt pretī Viņa ļaužu apsūdzētājam. Pravietis stāsta: “Un tas Kungs man ļāva redzēt augsto priesteri Jozuu stāvam tā Kunga eņģeļa priekšā, un sātans stāvēja viņam līdzās pa labi, lai viņu apsūdzētu. Un tā Kunga eņģelis teica sātanam (jeb “tas Kungs teica sātanam” — KJV): “Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta, apdegusi pagale?” Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja eņģeļa priekšā.” (Cak. 3:1–3)

Dieva tauta šeit tiek attēlota kā noziedznieks [167] tiesas priekšā. Augstais priesteris Jozua cīnās par svētību savai tautai, kurai ir lielas ciešanas. Kamēr viņš lūdz Dieva priekšā, pa labi no viņa kā apsūdzētājs stāv sātans. Viņš apsūdz Dieva bērnus, attēlodams viņu lietu cik vien iespējams bezcerīgu. Viņš Kungam atklāj šo ļaužu ļaunos darbus un rakstura trūkumus. Viņš uzrāda to vainas un nepilnības, cerēdams, ka Kristus acīs tās izskatīsies tādas, ka Viņš cilvēku lielajā vajadzībā atteiksies palīdzēt. Jozua, šis Dieva tautas pārstāvis, ir ģērbts netīrās drēbēs, un viņu gaida tiesa. Apzinoties savas tautas grēkus, viņam zūd drosme. Sātans viņa dvēselē rada vainas sajūtu, kas pāriet gandrīz pilnīgā bezcerībā. Tomēr viņš stāv kā pazemīgs lūdzējs blakus sātanam, kurš pret viņu ieņēmis kaujas pozīcijas.

Sātans kā apsūdzētājs sāka darboties jau Debesīs. Uz zemes tas ir bijis viņa darbs kopš cilvēka krišanas, un šim viņa darbam īpaša nozīme būs tad, [168] kad tuvosies šīs pasaules vēstures noslēgums. Redzot, ka laika atlicis maz, viņš strādās ar karstāku vēlēšanos krāpt un iznīcināt. Sātans dusmojas, redzot uz zemes tautu, kura, neskatoties uz savu vājumu un grēcīgumu, tomēr respektē Kunga likumu. Viņš bija pārliecināts, ka šie ļaudis neklausīs Dievam. Velns priecājas, ja tie ir necienīgi; katrai dvēselei viņš ir sagatavojis kādu viltību, lai visi iekristu lamatās un būtu šķirti no Dieva. Viņš cenšas apsūdzēt un tiesāt Dievu un visus, kas šajā pasaulē cīnās, lai īstenotu Dieva plānus, strādādami žēlsirdības un mīlestības, līdzjūtības un piedošanas garā.

Katra Dieva spēka izpausme Viņa tautas labā izraisa sātana skaudību. Katru reizi, kad Dievs ko paveic savā tautā, sātans un viņa eņģeļi ar atjaunotu sparu sagatavo sazvērestību, lai atnestu postu. Viņu kaitina visi, kas par savu spēku izvēlas Kristu. Sātana mērķis ir pamudināt uz ļaunu, bet, kad tas izdevies, visu vainu uzvelt tiem, kas tikuši kārdināti. Viņš norāda uz cilvēku aptraipītajām drēbēm — uz viņu sabojātajiem raksturiem. Viņš piemin Dieva ļaužu vājumu un muļķību, viņu grēkus, kas pauž nepateicību, viņš parāda, ka tie nebūt nelīdzinās Kristum un līdz ar to apkauno savu Pestītāju. To visu velns pasniedz kā argumentu, pamatodams savas tiesības rīkoties pēc savām tieksmēm, viņus iznīcinot. Viņš neatlaidīgi pūlas, cenzdamies iebiedēt dvēseles ar domu, ka viņu stāvoklis ir bezcerīgs, ka viņu nešķīstie traipi nekad nevar tikt nomazgāti. Sātans cer ļaužu ticību tiktāl iznīcināt, ka tie pilnīgi padotos viņa kārdinājumiem un atstātu savu uzticību un piederību Dievam.

Kunga ļaudis paši nespēj atbildēt uz sātana apsūdzībām. Paskatoties uz sevi, tie ir gatavi krist izmisumā. Taču viņi apelē pie dievišķā Aizstāvja. Viņi atsaucas uz Pestītāja nopelniem. Dievs var būt taisns, “taisnodams to, kas tic Jēzum”. (Rom. 3:26) Uzticībā Kunga bērni sauc uz Viņu, [169] lai sātana apvainojumi tiktu apklusināti un viņa viltīgie plāni — izjaukti. “Dod man tiesu pret manu ienaidnieku,” viņi lūdz; un, norādīdams uz lielo argumentu — krustu —, Kristus apklusina nekaunīgo apsūdzētāju.

“Tas Kungs teica sātanam: “Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta, apdegusi pagale?” “ Kad sātans Dieva ļaudis cenšas apklāt ar tumsu un satriekt, iejaucas Kristus. Kaut arī tie ir grēkojuši, Kristus viņu vainu un grēkus uzņemas uz sevi. Viņš cilvēci kā degošu pagali ir izrāvis no uguns. Savā cilvēciskajā dabā Viņš ir savienojies ar cilvēku, bet caur savu dievišķo dabu Viņš ir viens ar bezgalīgo Dievu. Līdz ar to iznīcībai lemtajām dvēselēm ir pieejama palīdzība. Pretinieks tiek norāts.

“Bet Jozuam bija mugurā netīras drēbes, kad viņš stāvēja eņģeļa priekšā. Un eņģelis sacīja tiem, kas stāvēja viņa priekšā: “Novelciet viņam netīrās drēbes!” Bet Jozuam tas sacīja: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” Un Viņš pavēlēja: “Uzlieciet viņam galvā tīru cepuri!” Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes.”” Tad, tā Kunga Cebaota pilnvarots, eņģelis Dieva tautas pārstāvim Jozuam svinīgi apsolīja: “Ja tu staigāsi Manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad tu pārvaldīsi Manu namu un uzraudzīsi Manus pagalmus, un Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še kā sulaiņi stāv Manā priekšā,” — jā, kopā ar eņģeļiem, kas nostājušies ap Dieva troni. (Cak. 3:3–7)

Neskatoties uz Dieva ļaužu trūkumiem, Kristus nenovēršas no saviem rūpju bērniem. Kristus spēj mainīt viņu apģērbu. Viņš novelk netīrās [170] drēbes, uzvelk grēkus nožēlojošajiem ticīgajiem savu taisnības tērpu un Debesu grāmatās iepretī viņu vārdiem ieraksta, ka tiem ir piedots. Visuma priekšā Viņš tos atzīst par savējiem. Šo cilvēku ienaidnieks sātans tiek parādīts kā apsūdzētājs un krāpnieks. Taču Dievs saviem izredzētajiem lems taisnu tiesu.

Lūgšana “Izlem manu lietu pret manu pretinieku” attiecas ne tikai uz sātanu, bet arī uz viņa starpniekiem, kurus tas pamudina sagrozīt patiesību, kārdināt un iznīcināt Dieva ļaudis. Tie, kas ir nolēmuši paklausīt Dieva baušļiem, no saviem piedzīvojumiem sapratīs, ka tiem ir ienaidnieki, kurus pārvalda ļauna vara. Šādi ienaidnieki Kristu ielenca ik uz soļa, un neviena cilvēciska būtne nespēj iedomāties, cik pastāvīgi un mērķtiecīgi tas notika. Tāpat kā Kristu, arī Viņa mācekļus nepārtraukti vajā kārdināšanas.

Raksti aino pasaules stāvokli tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. Apustulis Jēkabs raksta par alkatību un vajāšanām, kas tad valdīs. Viņš saka: “Nu tad, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par tām nelaimēm, kas jums nāk virsū (..). Jūs esat sev mantas krājuši pēdējās dienās. Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši tā Kunga Cebaota ausis. Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai; jūs esat pazudinājuši un nokāvuši taisno: viņš jums nepretojās.” (Jēk. 5:1–6) Tā ir šodienas aina. Ar visiem iespējamiem uzkundzēšanās un izspiešanas paņēmieniem cilvēki sev uzceļ neiedomājami bagātu iedzīvi, kamēr izsalkušo saucieni paceļas augšup pie Dieva.

“Tiesa ir atstumta nost, un taisnība stāv no tālienes, jo patiesība klūp uz ielas, un skaidrība netiek iekšā. Tiešām, patiesība ir zudusi, un, kas no ļauna atkāpjas, [171] pa dara sevi par laupījumu.” (Jes. 59:14,15 — KJV) Tas piepildījās, Kristum dzīvojot uz zemes. Viņš uzticējās Dieva likumam, novērsdamies no cilvēku tradīcijām un prasībām, kas tika paaugstinātas, ieņemdamas baušļu vietu. Tādēļ Viņš tika ienīsts un vajāts. Šie vēstures procesi atkārtojas. Cilvēku likumi un tradīcijas atkal ir paaugstinātas pāri Dieva likumiem, un tie, kas ir uzticīgi Dieva baušļiem, tiek nicināti un vajāti. Tādēļ, ka Kristus bija uzticīgs Dievam, Viņš tika apvainots sabata pārkāpšanā un zaimošanā. Viņš tika pasludināts par velna apsēstu un saukts par Belcebulu. Līdzīgā veidā arī Viņa sekotāji tiek apsūdzēti un parādīti nelabvēlīgā gaismā. Tā sātans cenšas cilvēkus ievest grēkā un laupīt Dievam godu.

Tiesnesi, kurš nebijās Dieva un nekaunējās no cilvēkiem, Kristus līdzībā šādi raksturoja tādēļ, lai parādītu, kāda toreiz bija tiesa, par ko drīz vien liecināja arī Viņa paša pārbaudījums. Jēzus vēlas, lai Viņa ļaudis visos laikos apjaustu, cik maz vajāšanu brīdī var uzticēties zemes valdniekiem un tiesnešiem. Bieži vien Dieva izredzētajiem ir jāstāv tādu oficiālu personu priekšā, kuru vadonis un padomdevējs nav Dieva Vārds, bet kas seko paši saviem nesvētajiem un neapvaldītajiem pamudinājumiem.

Līdzībā par netaisno tiesnesi Kristus ir parādījis, kas mums būtu jādara. “Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētajiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc?” Kristus, mūsu piemērs, neko nedarīja, lai aizstāvētu sevi vai izkļūtu brīvībā. Viņš savu lietu nodeva Dievam. Tā arī Viņa sekotājiem nav ne jāapsūdz, ne jānosoda, nedz arī jāizmanto varas līdzekļi, lai atbrīvotos.

Kad rodas pārbaudījumi, kas šķiet neizskaidrojami, mums nav jāpieļauj, ka tiek izpostīts mūsu miers. Lai arī cik netaisni pret mums izturētos, neļausimies iekaist. Ļaujoties atriebības jūtām, [172] mēs ievainojam paši sevi. Mēs iznīcinām paši savu uzticību Dievam un apbēdinām Svēto Garu. Mūsu pusē ir liecinieks, Debesu vēstnesis, kas pacels karogu pret ienaidnieku. Viņš mūs ieslēgs Taisnības Saules spožajos staros. Tiem sātans netiek cauri. Viņš nespēj iziet cauri šim svētās gaismas vairogam.

Laikā, kad pasaule pieaug ļaunumā, nevienam no mums nevajadzētu ļauties ilūzijām, ka mums nebūs grūtību. Taču tieši šīs grūtības mums liek doties uz Visaugstākā kabinetu. Mēs varam meklēt Tā padomu, kurš savā gudrībā ir bezgalīgs.

Kungs saka: “Piesauc Mani bēdu laikā!” (Ps. 50:15) Dievs mūs aicina atklāt Viņam savu neizpratni, savas vajadzības un nepieciešamību pēc dievišķās palīdzības. Viņš vēlas, lai mēs savās lūgšanās nekavētos. Tikko rodas grūtības, mums dedzīgi jālūdz. Ar neatlaidīgajām lūgšanām mēs liecinām par savu stipro uzticēšanos Dievam. Vajadzības sajūta mums liek lūgt nopietni, un Debesu Tēvu mūsu lūgumi aizkustina.

Bieži vien tie, kas savas ticības dēļ cieš nicinājumus vai vajāšanas, jūt kārdinājumu domāt, ka Dievs tos ir atstājis. Cilvēku acīs viņi ir mazākums. Viss liecina par to, ka ienaidnieki pār viņiem gūst uzvaru, bet lai tie nemoka savu sirdsapziņu! Tas, kurš šo cilvēku labā ir cietis un nesis viņu bēdas un sāpes, nav viņus pametis.

Dieva bērni nav atstāti vieni un neaizsargāti. Lūgšana Visvarenā rokai liek rīkoties. Ar lūgšanu cilvēki “valstis ir uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši” (..) (pēdējā apgalvojuma nozīmi mēs sapratīsim, ja ieklausīsimies stāstos par mocekļiem, kas miruši savas ticības dēļ), “svešus karapulkus piespieduši bēgt”. (Ebr. 11:33,34)

[173] Ja mēs savu dzīvi nodosim kalpošanai Viņam, tad nekad nenonāksim situācijā, kuru Dievs nekontrolētu. Lai arī kādi būtu mūsu apstākļi, mums ir Vadonis, kurš parāda ceļu; lai arī kāda būtu mūsu neizpratne, mums ir drošs Padomdevējs; lai kādas būtu mūsu bēdas, zaudējums vai vientulība, mums ir iejūtīgs Draugs. Ja savā nezināšanā mēs speram nepareizus soļus, Kristus mūs neatstāj. Skaidri un nepārprotami skan Viņa balss: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6) “Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga.” (Ps. 72:12)

Kungs paziņo, ka Viņu pagodina tie, kas Viņam tuvojas un uzticīgi kalpo. [174] “Kam stipra ticība (jeb “kam prāts stingri turas pie Tevis” — KJV), tam Tu dod mieru, tiešām — mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!” (Jes. 26:3) Visvarenā roka ir izstiepta, lai vestu mūs uz priekšu — vēl aizvien uz priekšu. Ej uz priekšu, saka tas Kungs, un Es tev sūtīšu palīdzību. Mana vārda goda dēļ tu saņemsi, kad lūgsi. Ar to Es tikšu pagodināts to priekšā, kas meklē tavus trūkumus. Viņi redzēs, kā Mans vārds ar lielu godību uzvar. “Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.” (Mat. 21:22)

Lai visi, kam ir nodarīts pāri un pret kuriem citi ir izturējušies netaisni, sauc uz Dievu. Novērsies no tiem, kuru sirdis ir kā tērauds un dari savus lūgumus zināmus savam Radītājam. Neviens netiek noraidīts, kas pie Viņa nāk ar sagrauztu sirdi. Vienlaicīgi ar Debesu koru slavas dziesmām Dievs dzird arī visvājākās cilvēciskās būtnes saucienus. Savas sirds vēlēšanās mēs izstāstām lūgšanu istabā, mēs lūdzam, ejot pa ceļu, un mūsu vārdi aizsniedz Visuma Valdnieka troni. Tie var būt nedzirdami cilvēka ausij, taču nevar izdzist klusumā, nedz arī pazust tajā brīdī notiekošo darbu atmosfērā. Nekas nespēj apslāpēt dvēseles izteikto vēlēšanos. Tā paceļas pāri ielas trokšņiem, pāri juceklīgam pūlim un nonāk Debesu pagalmos. Mēs runājam ar Dievu, un mūsu lūgšana tiek uzklausīta.

Tu, kurš jūties kā visnecienīgākais, nebaidies savu lietu nodot Dievam! Kad Viņš sevi Kristū atdeva par pasaules grēku, Viņš uzņēmās katras dvēseles lietu. “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32) Vai tad Viņš nepiepildīs šos žēlastības pilnos vārdus, kas mums doti par iedrošinājumu un stiprinājumu?

Neko Kristus nevēlas tik ļoti, kā atpestīt savu mantojumu no sātana varas. Taču, pirms ārēji varam tikt atbrīvoti no sātana varas, mums no tās jātiek atbrīvotiem [175] iekšēji. Kungs pieļauj pārbaudījumus, lai mēs tiktu šķīstīti no pasaulīguma, savtības, no asajām, nekristīgajām rakstura īpašībām. Viņš pieļauj, ka mūsu dvēselēm pāri iet dziļie sāpju ūdeņi, lai mēs iepazītu Viņu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis, lai mēs sirds dziļumos ilgotos tikt attīrīti no tā, kas mūs aptraipījis, un lai, pārbaudījumus izturējuši, mēs kļūtu šķīstāki, svētāki un laimīgāki. Bieži pārbaudījumu krāsnī mēs ieejam ar egoisma aptumšotām dvēselēm; taču, ja izturam pārbaudījuma kritisko brīdi, tad, no tā iziedami, mēs atstarosim dievišķo raksturu. Kad ar šo ciešanu palīdzību Dievs savu mērķi būs sasniedzis, tad “Viņš tavai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai”. (Ps. 37:6)

Nav jābaidās, ka Dievs varētu neņemt vērā savu ļaužu lūgšanas. Briesmas, turpretī, pastāv apstāklī, ka kārdinājuma un pārbaudījuma brīdī tie varētu zaudēt drosmi, cerību un neatlaidību lūgšanās.

Dievišķo līdzjūtību Pestītājs izrādīja pret feniķieti. Jēzus sirds bija aizkustināta, redzot viņas skumjas. Viņš labprāt nekavējoties būtu licis šai sievietei saprast, ka viņas lūgums ir uzklausīts, taču Viņš vēlējās nodot kādu mācību saviem mācekļiem, tādēļ uz brīdi izlikās neņemam vērā viņas izmocītās sirds saucienus. Kad sievietes ticība kļuva redzama, Jēzus viņai izteica atzinību un atlaida to, apmierinādams lielo vajadzību, par ko viņa bija lūgusi. Mācekļi nekad neaizmirsa šo mācību, un tā ir pierakstīta, lai parādītu, ar ko vainagojas neatlaidīga lūgšana.

Kristus pats bija tas, kurš šīs mātes sirdī bija ielicis neatlaidību, kas netiek noraidīta. Kristus bija tas, kas lūdzošajai atraitnei deva drosmi un mērķtiecību tiesneša priekšā. Tas bija Kristus, kurš pirms daudziem gadsimtiem noslēpumainajā konfliktā pie Jabokas brasla Jēkabam bija iedvesmojis šo pašu nepagurstošo ticību. Bet uzticību, ko Pestītājs ir ielicis cilvēka sirdī, Viņš nekad neatstās neatmaksātu.

[176] Tas, kurš mājo Debesu svētnīcā, spriež taisnu tiesu. Viņam ir lielāks prieks par saviem ļaudīm, kas grēka pasaulē cīnās ar kārdinājumiem nekā par eņģeļu pulkiem, kas nostājušies ap Viņa troni.

Šai niecīgajai pasaulei Visums parāda vislielāko interesi, jo Kristus par tās iemītnieku dvēselēm ir samaksājis bezgalīgi lielu cenu. Pasaules Pestītājs zemi un Debesis ir saistījis ar rūpju saitēm, jo šeit atrodas Kunga atpestītie. Debesu būtnes joprojām apmeklē zemi tāpat kā tajās dienās, kad tās sastapās ar Ābrahāmu un Mozu. Mūsu lielpilsētu rosībā, ļaužu pūlī, kas drūzmējas galvenajās ielās un piepilda tirgus laukumus, kur no rīta līdz vakaram cilvēki rosās tā, it kā darbs, atpūta un izprieca dzīvē būtu vienīgais, kur tik maz ir tādu, kas domā par neredzamajām realitātēm — jā, arī tur Debesīm vēl aizvien ir savi novērotāji un savi svētie. Neredzamas būtnes novēro katru cilvēku vārdu un darbu. Katrā darba sapulcē vai izpriecu vakarā, katrā dievkalpojumā ir vairāk klausītāju, nekā to cilvēka acs var redzēt. Dažkārt Debesu vēstneši paver priekškaru, kas slēpj neredzamo pasauli, lai mūsu domas tiktu atrautas no ikdienas steigas un trauksmes, lai mēs atcerētos, ka visam, ko darām vai sakām, ir neredzami liecinieki.

Mums ir vajadzīga nopietnāka izpratne par mūs apmeklējošo eņģeļu misiju. Būtu labi, ja mēs ņemtu vērā, ka visos mūsu darbos ar mums sadarbojas un par mums rūpējas Debesu būtnes. Neredzami gaismas un spēka karapulki apmeklē laipnos un pazemīgos, kas tic Dieva apsolījumiem un gaida, kad tie piepildīsies. Ķerubi un serafi, eņģeļi, kas izceļas ar ārkārtīgu spēku — desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstošu tūkstoši — stāv pie Viņa labās rokas; tie visi ir “kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana”. (Ebr. 1:14)

[177] Šie eņģeļi–vēstneši uzticīgi reģistrē cilvēku bērnu vārdus un darbus. Katra nežēlīga rīcība vai netaisnība, kas vērsta pret Dieva ļaudīm, visas ciešanas, ko tiem sagādā ļaundaru vara, tiek pierakstītas Debesīs.

“Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz.”

“Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! Jo jums vajag pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu. Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.” (Ebr. 10:35–37) “Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo tā Kunga atnākšana ir tuvu.” (Jēk. 5:7,8)

Dieva pacietība ir apbrīnojama. Taisnība ilgi gaida, kamēr žēlastība aicina grēcinieku. Tomēr “taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti”. (Ps. 97:2) “Tas Kungs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, un nesodītu Dievs neatstās nevienu. Cauri viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš; mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām.” (Nah. 1:3)

Pasaule ir kļuvusi droša Dieva likuma pārkāpšanā. Kunga pacietības dēļ cilvēki min kājām Viņa autoritāti. Tie cits citu atbalsta nežēlīgā attieksmē un Viņa mantojuma apspiešanā, teikdami: “Kā Dievs to zinās? Vai Visaugstākais ir kāds viszinis?” (Ps. 73:11) Tomēr ir kāda robeža, kuru tie nevar pārsniegt. Ir tuvu tas laiks, kad viņi savu mēru būs piepildījuši. Jau tagad šie ļaudis ir gandrīz pārsnieguši Dieva pacietības mēru, Viņa labestības un žēlastības robežas. [178] Tas Kungs iejauksies, lai aizstāvētu savu godu, lai atbrīvotu savus ļaudis un lai apturētu tālāku netaisnības izplatīšanos.

Noas dienās cilvēki jau tik ilgi bija atstājuši novārtā Dieva likumu, ka no zemes virsas pazuda gandrīz visas atmiņas par Radītāju. Viņu netaisnība bija pacēlusies tik augstu, ka Kungs pār zemi lika nākt ūdens plūdiem un aizskaloja tās ļaunos iemītniekus.

No laikmeta laikmetā Kungs ir darījis zināmas savas darbības metodes. Kad pienāk krīze, Viņš sevi atklāj un iejaucas notikumos, lai aizturētu sātana plānu realizēšanos. Gan tautām, gan ģimenēm, gan atsevišķiem cilvēkiem Dievs dažkārt ļauj nonākt līdz krīzei, lai kļūtu zināma Viņa loma notikumos. Tad Viņš parāda, ka ir Dievs Israēlā, kas sargā savu likumu un aizstāv savus ļaudis.

Šajā laikā, kad valda netaisnība, mēs varam droši zināt, ka pēdējā krīze ir rokas stiepiena attālumā. Kad Dieva likums būs gandrīz pilnīgi atmests, kad Viņa ļaudis vajās un apspiedīs citi cilvēki, tad tas Kungs iejauksies.

Tuvu ir laiks, kad Viņš teiks: “Ej, Mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis — paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas! Jo tas Kungs drīz izies no sava mājokļa, lai sodītu zemes iedzīvotājus viņu grēku dēļ. Tad būs redzamas zemē izlietās asinis, un tā vairs neaizsegs tos nokautos, kas tajā aprakti.” (Jes. 26:20,21) Iespējams, ka patlaban ir cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, bet krāpj un apspiež trūcīgos; varbūt tie aplaupa atraitnes un bāreņus; varbūt viņus pārņem sātanisks naids, jo tie nespēj valdīt pār Dieva ļaužu sirdsapziņu, taču par visu to Dievs viņiem liks atbildēt tiesā. “Jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību.” (Jēk. 2:13) Tādēļ visas zemes Tiesneša priekšā tie ilgi nestāvēs, [179] sniegdami atskaites par sāpēm, ko sagādājuši Viņa mantojuma dvēselēm. Varbūt tagad tie izvirza nepatiesas apsūdzības, varbūt izsmej tos, kuriem Dievs uzticējis savu darbu, varbūt iesloga cietumos ticīgos, izsūta katorgā vai trimdā, nodod nāvē, taču tiem būs jāatbild par katru sagādāto sāpi, par katru izlieto asaru. Par grēkiem Dievs viņiem atmaksās divkārt. Par Bābeli, šo atkritušās draudzes simbolu, Viņš saviem tiesas kalpiem saka: “Viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus. Atmaksājiet tai, kā arī viņa atmaksājusi, un atdariet tai divkārt pēc viņas darbiem! Kausu, ko viņa pildījusi, pildiet tai divkārt!” (Atkl. 18:5,6)

No Indijas, Āfrikas, Ķīnas, no jūras salām un no tā saukto kristīgo zemju apspiestajiem miljoniem ļaužu vaimanas paceļas augšup pie Dieva. Šīs vaimanas nepaliks ilgi neatbildētas. Dievs zemi šķīstīs no morālā pagrimuma, un ne ar ūdens jūru kā Noas dienās, bet ar uguns jūru, kuru nespēs izdzēst nekāds cilvēcisks izgudrojums.

“Tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas līdz pašam šim laikam; taču tanī laikā tava tauta paglābsies — visi, kas ierakstīti Dzīvības grāmatā.” (Dan. 12:1)

Kristus savus ļaudis pulcinās pie sevis no jumtistabām, būdām, kazemātiem, ešafotiem, no kalniem, tuksnešiem un pazemes alām. Uz zemes tos būs spiedis trūkums, ciešanas un citu cilvēku pāridarījumi. Miljoniem cilvēku būs aizgājuši dusēt kapā, aiz sevis atstādami tikai neslavu, jo tie būs atteikušies paklausīt sātana patvaļīgajiem pieprasījumiem. Cilvēciskās tiesas Dieva bērnus notiesās kā vissmagākos noziedzniekus, taču drīz pienāks tā diena, kad “Dievs pats [būs] tiesnesis”. (Ps. 50:6) Tad pasaules tiesu spriedumi tiks atcelti. [180] “Dievs tas Kungs (..) liks izzust savas tautas negodam.” (Jes. 25:8) Katram Viņš dos baltas drēbes (sk. Atkl. 6:11). Tad tos “sauks: “Svētā tauta, tā Kunga atpestītie” “. (Jes. 62:12)

Lai arī kādus krustus tie netiktu aicināti nest, lai kādus zaudējumus nebūtu izturējuši un vajāšanas izcietuši — līdz pat dzīvības zaudēšanai virs zemes — Dieva bērniem tiks bagātīgi atmaksāts. “Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs tiem uz pierēm.” (Atkl. 22:4)

Dieva mīlestības, kas meklē

"Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm" (Hozejas 11:4)

"Viņš pieņem grēciniekus"

[185] Kad ap Kristu pulcējās “muitnieki un grēcinieki”, rabīni pauda nepatiku. “Šis pieņem grēciniekus,” viņi teica, “un ēd kopā ar tiem.”

Ar šo apsūdzību tie netieši liecināja, ka Kristum patika uzturēt kontaktus ar grēcīgajiem un morāli pagrimušajiem un ka Viņš neizjuta šo cilvēku ļaunumu. Rabīni bija vīlušies Jēzū. Kā varēja būt, ka Tas, kurš pretendēja uz tik cēlu raksturu, nepievienojās viņiem un nelietoja viņu mācīšanas metodes? Kāpēc Viņš bija tik vienkāršs, kāpēc veltīja uzmanību visām ļaužu šķirām? Rabīni domāja, ka tad, ja Jēzus būtu īsts pravietis, Viņš savu darbību saskaņotu ar tiem, bet pret muitniekiem un grēciniekiem izturētos ar vienaldzību, ko tie ir pelnījuši. Šie sabiedrības sargi nevarēja izturēt, ka Cilvēks, ar kuru viņi nepārtraukti strīdējās, bet kura dzīves šķīstums tiem iedvesa šausmas un tos apsūdzēja, — ka šis Cilvēks nepārprotami izrādīja simpātijas, satiekoties ar sabiedrības padibenēm. Rakstu mācītāji neatzina Viņa metodes. Tie sevi uzskatīja par izglītotiem, labi audzinātiem un sevišķi dievbijīgiem, bet Kristus atkailināja viņu egoismu.

[186] Rabīnus sadusmoja arī tas, ka tie ļaudis, kas pret viņiem izrādīja vienīgi nicinājumu un nekad nebija redzami sinagogās, pulcējās ap Jēzu un ar godbijīgu uzmanību klausījās Viņa vārdos. Rakstu mācītāji un farizeji jau Jēzus klātbūtni vien izjuta kā apsūdzību; kā gan muitnieki un grēcinieki varēja izjust vēlēšanos tuvoties Viņam?

Tie nezināja, ka notiekošā izskaidrojums meklējams tajos pašos vārdos, kurus viņi izteica kā izsmejošu apvainojumu: “Šis pieņem grēciniekus.” Dvēseles, kas nāca pie Jēzus, Viņa klātbūtnē juta, ka pat tām šeit ir glābiņš no grēka bedres. Farizeji šos cilvēkus spēja tikai izsmiet un nosodīt, taču Kristus tos apsveica kā Dieva bērnus, kas, lai arī stipri atsvešinājušies no Tēva mājām, Tēva sirdī nav aizmirsti. Viņu nožēlojamais stāvoklis un grēks tikai vēl vairāk padziļināja Jēzus līdzjūtību. Jo tālāk tie no Viņa bija aizklīduši, jo dedzīgākas bija Kristus ilgas un lielāks to atbrīvošanai pienestais upuris.

To visu Israēla skolotāji būtu varējuši mācīties no svētajiem Rakstu ruļļiem, ar kuru glabāšanu un izskaidrošanu tie lepojās. Vai Dāvids — jā, Dāvids, kurš bija kritis nāves grēkā, — vai viņš nebija rakstījis, ka ir aizmaldījies kā pazudusi avs un lūdzis, lai Kungs meklē savu kalpu? (Sk. Ps. 119:176 — KJV) Vai Dieva mīlestību pret grēcinieku nav atklājis Miha, sacīdams: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo Tev patīk žēlastība”? (Mih. 7:18)

Pazudusī avs

Šoreiz Kristus saviem klausītājiem neatgādināja Rakstus. Viņš izmantoja to, ko šie ļaudis paši bija pieredzējuši. Plašās plakankalnes austrumos no Jordānas bija bagātīgas lopu ganību vietas, taču šaurajās aizās un mežiem apaugušajos pakalnos mēdza noklīst [187] ne viena vien avs, ko gādīgs gans meklēja un atveda atpakaļ. Ap Jēzu sanākušo klausītāju vidū bija gani, kā arī tādi, kas ganāmpulkos bija ieguldījuši naudas līdzekļus, tāpēc visiem bija tuva Jēzus ilustrācija: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?”

Dvēseles, kuras jūs nicināt, teica Jēzus, ir Dieva īpašums.

Radīšanas un pestīšanas nopelnā tās pieder Viņam, un Viņa acīs tām ir vērtība. Gans mīl savas avis, un tam nav miera, ja kaut vienas trūkst; līdzīgi, taču neizsakāmi stiprāk Dievs mīl katru pamestu dvēseli. Cilvēki var noliegt Viņa mīlestības esamību, tie var aiziet no Viņa un izvēlēties citu kungu, tomēr viņi pieder Dievam, un Dievs savējos ilgojas atgūt. Viņš saka: “Kā gans rūpējas par savu ganāmo pulku, tiklīdz kā dažas no viņa avīm atšķīrušās no pārējā bara, tā Es rūpēšos par savām avīm un centīšos tās dabūt atpakaļ no visām tām vietām, kur tās bija izklīdinātas apmākušās un tumšās dienās.” (Ec. 34:12)

Līdzībā gans izgāja meklēt vienu avi — tas ir vismazākais iespējamais skaits. Tāpat, ja būtu bijusi tikai viena pazudusi dvēsele, Kristus būtu miris arī par šo vienu.

Avs, kas noklīdusi no ganāmpulka, ir visbezpalīdzīgākā no visām dzīvajām būtnēm. Šī avs jāmeklē ganam, jo pati tā nespēj atrast ceļu atpakaļ. Tāpat ir ar dvēseli, kas aizgājusi no Dieva — tā ir tikpat bezpalīdzīga kā pazudusi avs, un, ja dievišķā mīlestība nebūtu nākusi to glābt, tā nekad neatrastu ceļu pie Dieva.

Gans, pamanījis, ka viena no viņa avīm trūkst, nenoraugās bezrūpībā uz drošībā atvesto pulku un nesaka: “Deviņdesmit deviņas avis man ir, bet iet un meklēt vienu klīstošo — tas prasīs pārāk daudz pūles. [188] Lai tā atgriežas, tad es atvēršu aploka vārtus un to ielaidīšu.” Nē, tiklīdz avs ir noklīdusi, ganu pārņem skumjas un raizes. Viņš vēl un vēlreiz pārskaita ganāmpulku. Pārliecinājies, ka viena avs pazudusi, gans nesnauž. Viņš atstāj deviņdesmit deviņas avis aplokā un iet meklēt vienu pazudušo. Jo tumšāka un vētraināka nakts un jo bīstamāks ceļš, jo vairāk gans nobažījies un jo dedzīgāk viņš meklē. Viņš pieliek visas pūles, lai atrastu šo vienu pazudušo avi.

Kāds atvieglojums ganu pārņem, tālumā izdzirdot tās pirmos, vājos brēcienus! Sekodams skaņai, viņš kāpj visstāvākajās klintīs, viņš iet gar pašu kraujas malu, riskēdams ar savu dzīvību. Tā viņš meklē, bet brēcieni kļūst aizvien vājāki, kas liek domāt, ka avs teju teju mirs. Beidzot viņa pūles tomēr ir atmaksājušās; tas, kas bija pazudis, nu ir atrasts. Gans savu avi nerāj, ka tā viņam sagādājusi tik daudz nepatikšanu. Viņš to nedzen ar pātagu. Viņš to pat nemēģina vest mājup. Ar prieku gans liek šo drebošo būtni sev uz pleciem, bet, ja tā ir sasitusies un ievainota, tad viņš to paņem rokās un cieši piespiež pie krūtīm, lai viņa paša sirds siltums dotu tai dzīvinošo spēku. Juzdamies pateicīgs, ka meklējumi nav bijuši veltīgi, viņš to atnes atpakaļ aplokā.

Paldies Dievam, ka Viņš mūsu iztēlei nav sniedzis ainu, kurā skumjš gans atgriežas bez avs. Līdzība nerunā par zaudējumu, bet gan par veiksmīgu atgūšanu un prieku, ko tā sagādā. Šeit ir dievišķā garantija tam, ka it neviena avs, kas nomaldījusies no Dieva ganāmpulka, nav palikusi nepamanīta, neviena nav pamesta nelaimē. Katrs, kurš ļaus Kristum sevi atpirkt, tiks izglābts no pagrimuma bedres un grēka ērkšķiem.

Saņemies, noskumusī dvēsele, kaut arī tu esi darījusi ļaunu! Nedomā, ka Dievs varbūt piedos [189] tavus pārkāpumus un ļaus tev Viņam tuvoties. Pirmo soli Dievs jau ir spēris. Kad tu pret Viņu biji sacēlies, Viņš izgāja tevi meklēt. Ar savu laipno gana sirdi Dievs atstāja deviņdesmit deviņas avis un gāja tuksnesī, lai atrastu pazudušo. Tavu sasisto un ievainoto dvēseli, kas drīz vien varēja iet bojā, Viņš apskauj mīlestības rokām un nes uz drošo aploku.

Jūdi mācīja, ka grēciniekam vispirms ir jāatgriežas, un tikai tad Dievs pret viņu izrādīs mīlestību. Viņu skatījumā grēku nožēla un atgriešanās ir darbs, ar kuru cilvēki nopelna Debesu labvēlību. Šī doma bija tā, kas farizejiem pārsteigumā un dusmās lika iesaukties: “Šis pieņem grēciniekus!” Pēc viņu izpratnes Jēzum nevajadzēja nevienu laist sev tuvumā, izņemot tos, kas ir atgriezušies. Taču līdzībā par pazudušo avi Kristus māca, ka pestīšana nav iegūstama, mums meklējot Dievu, bet gan, Dievam meklējot mūs. “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies.” (Rom. 3:11,12) Nevis mēs atgriežamies, lai Dievs mūs mīlētu, bet gan Dievs atklāj savu mīlestību, lai mēs atgrieztos.

Kad noklīdusī avs beidzot ir atnesta mājās, gana pateicība izpaužas skaistās un priecīgās dziesmās. Viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, sacīdams: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” Kad neceļos aizgājušo cilvēku atrod lielais avju Gans, Debesis un zeme apvienojas pateicībā un priekā.

“Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”

Farizeji, teica Kristus, jūs iedomājaties, ka esat Debesu mīluļi. Jums šķiet, ka savā taisnībā esat droši. Tad ziniet: ja jums [190] nav vajadzīga atgriešanās, tad Mana misija nav domāta jums. Šīs nabaga dvēseles, kas izjūt savu trūkumu un grēcīgumu, ir tieši tās, kuras glābt Es esmu nācis. Debesu eņģeļi ir ieinteresēti šajos pazudušajos, kurus jūs nicināt. Jūs sūdzaties un ņirgājaties, kad kāda no šīm dvēselēm pievienojas Man, bet ziniet, ka eņģeļi līksmojas, un viņu pagalmos skan uzvaras dziesma.

Rabīnu starpā bija izplatīts teiciens, ka Debesis līksmojas tad, kad tas, kurš grēkojis pret Dievu, ir iznīcināts; taču Jēzus mācīja, ka iznīcināšanas darbs Dievam ir “savāds” darbs. Debesis priecājas tad, ja Dieva radītajās dvēselēs atjaunojas Viņa līdzība.

Ja kāds savos grēkos ir aizgājis tālu, bet vēlas atgriezties, tad viņš tiek kritizēts, un pret viņu izturas ar neuzticību. Daži šaubās, vai viņa atgriešanās maz ir patiesa, citi sačukstas: “Viņš nav stabils; es neticu, ka viņš noturēsies.” Šādi cilvēki dara nevis Dieva, bet sātana, brāļu apsūdzētāja, darbu. Ar viņu kritiku ļaunais cer šo dvēseli izbiedēt un vest vēl tālāk projām no cerības un Dieva. Nožēlojošs grēcinieks lai domā par līksmošanos, kas Debesīs valda vienas pazudušas dvēseles atgriešanās dēļ. Lai viņš atdusas Dieva mīlestībā un nekādā gadījumā nezaudē drosmi farizeju zobgalības un aizdomu dēļ.

Kristus līdzību rabīni saprata tik tālu, cik tā attiecas uz muitniekiem un grēciniekiem, tomēr tai ir arī plašāka nozīme. Ar pazudušo avi Kristus simboliski attēlo ne tikai vienu atsevišķu grēcinieku, bet arī vienu pasauli, kas ir atstājusi ticību un ir grēka izpostīta. Plašajā valstībā, ko pārvalda Dievs, šī pasaule ir tikai niecīga daļiņa, tomēr šī mazā kritusī pasaule — viena pazudusī avs — Viņa acīs ir vērtīgāka nekā tās deviņdesmit deviņas, kas nav aizklīdušas no aploka. Kristus, šis Debesu pagalmos iemīļotais Vadonis, [191] atstāja savu augsto stāvokli un godību, kas Viņam bija pie Tēva, lai glābtu vienu pazudušu pasauli. Tā Viņš atstāja bezgrēcīgās pasaules augstībā — šīs deviņdesmit deviņas, kas Viņu mīl — un nāca uz šo zemi, lai tiktu “ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts”. (Jes. 53:5) Līdz ar savu Dēlu Dievs ir atdevis pats sevi, lai pēc tam varētu priecāties par pazudušās avs atgūšanu.

“Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Bet Kristus saka: “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē” (Jāņa 17:18), lai tie piepildītu “to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa” (Kol. 1:24). Katra dvēsele, ko Kristus darījis brīvu, ir aicināta strādāt Viņa vārdā, glābjot pazudušos. Israēlā šis darbs tika atstāts novārtā. Vai šodien to neatstāj novārtā tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem?

Cik daudz aizklīdušos tu, lasītāj, esi meklējis un atvedis atpakaļ aplokā? Vai novērsdamies no tiem, kuri tev šķiet bezcerīgi un ir nepatīkami, tu aptver, ka ar to tu pamet dvēseles, kuras meklē Kristus? Iespējams, ka tieši tajā brīdī, kad tu no viņiem novērsies, tava līdzjūtība tiem ir vajadzīga visvairāk. Katrā sapulcē un dievkalpojumā ir dvēseles, kas ilgojas pēc miera un atdusas. Var izskatīties, ka šie cilvēki dzīvo bezrūpīgu dzīvi, taču viņi nav nejūtīgi pret Svētā Gara ietekmi. Daudzi no tiem varētu tikt mantoti Kristum.

Ja pazudusī avs netiek atvesta atpakaļ aplokā, tad tā klīst, kamēr aiziet bojā. Daudzas dvēseles tiek pazudinātas, jo pietrūkst mīlestībā izstieptas rokas. Šie nomaldījušies var likties skarbi un strauji, taču, ja viņiem būtu bijušas tādas izdevības kā citiem, tie būtu parādījuši daudz vairāk dvēseles cēluma un lielākas dotības. [192] Eņģeļi jūt līdzi šiem klīstošajiem. Eņģeļi raud, bet cilvēku acis ir sausas un sirdis aizslēgtas iejūtībai.

Ak, kā kārdinātajiem un maldos dzīvojošajiem pietrūkst dziļas, dvēseli skarošas līdzjūtības! Ak, kaut vairāk būtu Kristus gara un mazāk, daudz, daudz mazāk pašlabuma meklēšanas!

Farizeji Kristus līdzību uztvēra kā pārmetumu. Jēzus nepieņēma šo vīru kritiku par savu darbu, bet nosodīja viņus par to, ka tie ir izturējušies nevērīgi pret muitniekiem un grēciniekiem. Kristus to nedarīja klaji, lai neaizslēgtu farizeju sirdis pret sevi; tomēr šis ainojums viņiem atklāja darbu, ko no tiem prasa Dievs un kuru tie nav darījuši. Ja šie Israēla vadoņi būtu bijuši patiesi gani, tad tie arī būtu padarījuši gana darbu. Tad tie būtu parādījuši Kristus žēlsirdību un mīlestību un būtu pievienojušies Kristum Viņa misijā. Atteikšanās to darīt pierāda, ka viņu pretenzijas uz dievbijību ir nepamatotas. Tā daudzi noraidīja Kristus apsūdzību; tomēr dažus Viņa vārdi pārliecināja. Pēc Kristus pacelšanās Debesīs pār šiem cilvēkiem nāca Svētais Gars, un tie pievienojās Viņa mācekļiem darbā, ko ieskicē līdzība par pazudušo avi.

Pazudušais grasis

Pēc līdzības par pazudušo avi Kristus stāstīja citu, sacīdams: “Kura sieva, ja tai ir desmit graši, un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?”

Austrumos trūcīgo ļaužu mājās mēdza būt viena vienīga istaba, kurai bieži vien nebija logu, un tāpēc tur valdīja tumsa. Istabu slaucīja reti, un, ja uz grīdas nokrita kāds naudas gabals, tad to drīz vien apklāja putekļi un gruži. Lai to varētu atrast, pat dienas laikā bija jāiededzina svece un māja rūpīgi jāizslauka.

[193] Līgavas pūrs parasti sastāvēja no naudas gabaliem, kurus tā rūpīgi glabāja kā dārgumu, lai vēlāk nodotu savām meitām. Viena šāda naudas gabala pazušana tiktu uzskatīta par lielu nelaimi, bet tā atrašana izraisītu līksmību, un līdz ar atradēju priecātos arī kaimiņienes.

“Un, atradusi to,” Kristus turpināja, “tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.” Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”

Šī līdzība, tāpat kā iepriekšējā, stāsta par zaudējumu, ko ar rūpīgu meklēšanu var atgūt, un tad tas sagādā prieku. Tomēr šīs divas līdzības simbolizē divas dažādas ļaužu grupas. Pazudusī avs zina, ka tā ir pazudusi. Tā ir atstājusi ganu un aploku, un pati vairs nespēj atrast ceļu atpakaļ. Tā tiek simbolizēti tie, kuri saprot, ka viņi ir šķirti no Dieva, kurus ir pārņēmis apjukuma mākonis un kuri tiek pazemoti un spēcīgi kārdināti. Pazudušais grasis simbolizē tos, kuri gan ir pazuduši savos pārkāpumos un grēkos, taču nenojauš savu stāvokli. Viņi ir atsvešinājušies no Dieva, taču viņi to nezina. Viņu dvēseles ir briesmās, bet tie nemaz to neapzinās un [194] neraizējas par to. Šajā līdzībā Kristus māca, ka Dievs savā iejūtībā mīl pat tos, kas pret Viņa prasībām izturas vienaldzīgi. Šos cilvēkus ir jāmeklē, lai varētu atvest atpakaļ pie Dieva.

Avs aizklīda no aploka un pazuda tuksnesī vai kalnos. Grasis bija pazudis mājās. Viņš bija tepat, rokas stiepiena attālumā, tomēr tā atgūšana prasīja rūpīgu meklēšanu.

Šajā līdzībā ir mācība ģimenēm. Mājās bieži valda liela bezrūpība pret ģimenes locekļu dvēselēm. Visā saimē var gadīties kāds, kurš ir atsvešinājies no Dieva, bet cik maz ģimenes attiecībās tiek izjustas raizes, ka varētu tikt zaudēta viena no Dieva uzticētajām dāvanām!

Grasis, kaut arī tas guļ putekļos un gružos, ir un paliek sudraba gabals. Īpašnieks to meklē, jo tam ir vērtība. Tieši tāpat katra dvēsele, lai arī grēka dēļ tā būtu degradējusies, Dieva skatījumā ir dārga. Kā monētai ir valdnieka attēls un uzraksts, tā arī cilvēkam pēc radīšanas sākotnēji bija Dieva līdzība un uzraksts. Kaut arī grēka ietekme to visu ir sabojājusi un padarījusi nespodru, katrā dvēselē vēl ir saglabājušās šī ieraksta pēdas. Dievs šādu dvēseli vēlas atgūt un restaurēt tajā savas taisnības un svētuma tēlu.

Līdzībā sieviete rūpīgi meklē savu pazudušo grasi. Viņa aizdedzina sveci un izslauka māju. Viņa izvāc visu, kas varētu traucēt meklēšanu. Kaut arī pazudusi ir tikai viena monēta, saimniece no savām pūlēm neatlaidīsies, kamēr šī monēta nebūs atrasta. Tā tas ir arī ģimenē — ja viens tās loceklis Dievam ir pazudis, tad viņa atgūšanai vajadzētu pielietot visus iespējamos līdzekļus. Kas attiecas uz visiem pārējiem, tad katram vajadzīga uzmanīga un rūpīga pašpārbaude. Pārbaudiet, kāda ir jūsu praktiskā ikdienas dzīve. Pārliecinieties, vai nav kaut kas nepareizs, kāda jūsu izturēšanās kļūda, kas nostiprina šīs dvēseles nevēlēšanos nožēlot grēkus un atgriezties.

[195] Ja ģimenē ir kāds bērns, kas neapzinās savu grēcīgo stāvokli, tad vecākiem nevajadzētu snaust. Iededziet sveci! Pētiet Dieva Vārdu un tā gaismā mājās visu rūpīgi pārbaudiet, lai saprastu, kāpēc bērns ir pazudis. Lai vecāki paši pārmeklē savas sirdis, lai pārbauda savus tikumus un ieradumus. Bērni ir mantojums no Kunga, un mēs Dieva priekšā esam atbildīgi par to, kā pārvaldām Viņa īpašumu.

Ir tādi tēvi un mātes, kas ilgojas strādāt kādā ārzemju misijas laukā; daudzi aktīvi piedalās kristiešu darbā ārpus mājas, bet viņu pašu bērniem Pestītājs un Dieva mīlestība ir sveši. Savu bērnu mantošanu Kristum daudzi vecāki uztic mācītājam vai sabatskolas skolotājam, taču, tā rīkojoties, viņi nevērīgi izturas pret atbildību, ko tiem uzticējis Dievs. Bērnu kristīga audzināšana un izglītošana ir visaugstākais, ar ko vecāki var kalpot Dievam. Tas ir darbs, kurā vajadzīga pacietība un kas visu mūžu prasa rūpīgu, neatlaidīgu piepūli. Atstājot novārtā šo uzdevumu, mēs parādām, ka esam neuzticami pārvaldnieki. Par šādu nevērību Dievs nepieņems nekādas atrunas.

Tomēr tiem, kas vainīgi šādā nolaidībā, tāpēc nav jāzaudē cerība. Sieviete, kurai bija pazudis grasis, meklēja to, kamēr atrada. Tādēļ lai vecāki savā namā darbojas mīlestībā, ticībā un lūgšanās, līdz tie ar prieku var nākt pie Dieva, [196] sacīdami: “Redzi, še esmu es un tie bērni, ko tas Kungs man devis.” (Jes. 8:18)

Šis ir īsts mājas misijas darbs, un tas nāk par labu tiklab tiem, kas to dara, kā arī tiem, kuru labā tas tiek veikts. Ar savu uzticīgo ieinteresētību ģimenes lokā mēs sevi sagatavojam darbam ar Dieva ģimenes locekļiem, ar kuriem, ja vien paliksim uzticīgi Kristum, mēs dzīvosim mūžības laikmetos. Pret saviem brāļiem un māsām Kristū mums vajadzētu izrādīt to pašu interesi, ko mēs izjūtam cits pret citu kā vienas ģimenes locekļi.

Dievs ir paredzējis, ka tas viss mums palīdzēs, strādājot ar vēl daudziem. Mūsu līdzjūtībai padziļinoties un mīlestībai pieaugot, mēs sev visur atradīsim darbu. Dieva lielā cilvēces saime aptver visu pasauli, un ne pret vienu tās locekli nedrīkst izturēties nevērīgi.

Lai arī kur mēs būtu, pazudušais grasis gaida, ka mēs to meklēsim. Vai mēs to darām? Ik dienas mēs satiekamies ar tādiem cilvēkiem, kam nav nekādas intereses par reliģiskām lietām; mēs ar tiem runājam un pie viņiem viesojamies, bet vai izrādām kādu interesi par viņu garīgo labklājību? Vai atklājam tiem Kristu kā Pestītāju, kurš piedod grēkus? Vai aiz siltuma, ko mūsu sirdīs ienesusi Kristus mīlestība, mēs stāstām par šo mīlestību? Ja nē, tad kā ar šīm dvēselēm, ar šīm uz mūžīgiem laikiem pazudušajām dvēselēm mēs satiksimies, kad ar tām kopā būs jānostājas Dieva troņa priekšā?

Kurš gan var noteikt dvēseles vērtību? Ja vēlies to uzzināt, tad aizej uz Ģetzemani un pavēro Kristu šajās sāpju stundās, kad Viņa sviedri pilēja kā lielas asins lāses. Paskaties uz Pestītāju, kas paaugstināts pie krusta. Ieklausies izmisīgajā saucienā: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka 15:34) Paskaties uz savainoto galvu, uz sadurto sānu un sadragātajām kājām! Atceries, ka Kristus riskēja ar visu! Mūsu pestīšanas dēļ apdraudētas tika pašas Debesis. Krusta pakājē, atceroties, ka Kristus savu dzīvību būtu atdevis arī par vienu grēcinieku, tu apjautīsi vienas dvēseles vērtību.

[197] Ja tu esi savienojies ar Kristu, tad katru cilvēcisku būtni tu vērtēsi Viņa skatījumā. Pret citiem tu izjutīsi tādu pašu dziļu mīlestību, kādu Kristus ir izjutis pret tevi. Tad tos, par kuriem Viņš miris, tu spēsi mantot un nenoraidīsi; tu tos piesaistīsi un neatteiksi tiem. Neviens nevarētu tikt atgriezts pie Dieva, ja Kristus nebūtu pielicis pūles katra cilvēka labā. Šis individuālais darbs arī ir tas, ar kura starpniecību mēs varam glābt dvēseles. Kad tu redzēsi tos, kas slīd lejup pretī nāvei, tu nesnaudīsi mierīgā vienaldzībā un bezrūpībā. Jo lielāks būs šo cilvēku grēks un jo nožēlojamāks to stāvoklis, jo nopietnākas un dedzīgākas būs tavas pūles viņu atgūšanas dēļ. Tu saskatīsi to vajadzības, kuri cieš, kuri ir grēkojuši pret Dievu un kurus nospiež vainas nasta. Tava sirds līdzjūtībā tieksies pēc viņiem, un tu izstiepsi pret tiem palīdzošu roku. Savas ticības un mīlestības rokās tu tos atvedīsi pie Kristus. Tu viņus uzraudzīsi un iedrošināsi; tavas līdzjūtības un uzticības dēļ tiem būs grūti zaudēt neatlaidību.

Šajā darbā labprāt nāk palīgā visi Debesu eņģeļi. Tā rīcībā, kas cenšas glābt pazudušo, ir visi Debesu resursi. Eņģeļi tev palīdzēs aizsniegt visbezrūpīgākos un visapcietinātākos cilvēkus. Bet tad, kad kāds tiks atvests pie Dieva, priecāsies visas Debesis; serafi un ķerubi aizskars savas zelta kokles, dziedādami slavas dziesmas Dievam un Jēram par Viņu žēlastību un mīlestību pret cilvēku bērniem.

"Papriekšu stiebru, tad vārpu"

Lūk. 15:11–32

[198] Līdzības par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu skaidrās kontūrās ieskicē Dieva iejūtīgo mīlestību pret tiem, kas no Viņa aiziet. Kaut arī šie cilvēki ir pagriezuši muguru Dievam, Viņš tos nepamet nelaimē. Viņš ir laipnības un sirsnīgas līdzjūtības pilns pret tiem, kam uzbrūk izveicīgā ienaidnieka kārdinājumi.

Līdzībā par pazudušo dēlu atklājas Kunga izturēšanās pret tiem, kuri reiz ir izjutuši Tēva mīlestību, bet kuri ļāvuši kārdinātājam sevi aizvest gūstā.

“Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: “Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi.””

Šo jaunāko dēlu bija nogurdinājuši tēva mājās valdošie ierobežojumi. Viņam šķita, ka tiek ierobežota viņa brīvība. Dēls nepareizi uztvēra tēva mīlestību un rūpes, tāpēc izvēlējās sekot savu tieksmju varai.

[199] Jauneklis pret tēvu neizjūt nekādu pienākumu un neizsaka ne mazāko pateicību; tomēr viņš pretendē uz bērna statusa priekšrocībām, lai iegūtu tēva mantas daļu. Mantojumu, kas tam būtu ticis pēc tēva nāves, viņš vēlas saņemt jau tagad. Viņš ir iekārojis tūlītējas izpriecas, bet par nākotni nedomā.

Saņēmis savu mantojuma daļu, dēls dodas uz “tālu zemi”, projām no tēva mājām. Tā kā nu tam ir daudz naudas un brīvība darīt to, kas pašam patīk, viņš jūtas apmierināts, jo ir piepildījis savas sirds iekāres. Nav neviena, kas varētu teikt: “Tā nedari, jo tas tev pašam nāks par ļaunu; dari tā, jo tā ir pareizi.” Ļauni biedri veicina arvien dziļāku viņa grimšanu grēkā, un tā viņš izšķiež savu mantu, “palaidnīgi dzīvodams”.

Bībele runā par cilvēkiem, kas, “dižodamies ar savu gudrību”, “kļuvuši nelgas” (Rom. 1:22). Tas sakāms arī par šo jaunekli. No tēva egoistiski pieprasīto bagātību viņš izšķiež ar netiklām sievietēm. Jaunības vērtības ir iztērētas. [200] Dārgākie dzīves gadi, prāta spējas, jauneklības gaišās idejas un garīgie centieni — to visu ir aprijušas iekāres liesmas.

Iestājas liels bads, un, nonācis trūkumā, jaunais cilvēks iet par kalpu pie kāda tās zemes pilsoņa, kurš viņu sūta uz lauka ganīt cūkas. Jūdam šāds darbs bija vispazemojošākais un apkaunojošākais. Jauneklis, kurš reiz lielījās ar savu brīvību, nu ir kļuvis par vergu. Viņš atrodas vissliktākajā gūstā — “ar sava grēka valgu” “nesaraujami sasiets”. (Sal. pam. 5:22) Spožums un valdzinājums, kas to pievīla, ir izzudis, un tagad viņš sajūt važu smagumu. Viņš sēž uz lauka šajā bada nomocītajā zemē, kur vienīgie biedri tam ir cūkas, un labprāt ēstu sēnalas, ar kurām baro lopus. No jautrajiem draugiem, kuri pulcējās ap jaunekli, kuri ēda un dzēra par viņa naudu, kad tam visa bija papilnam, nebija palicis neviens, kas viņu atbalstītu. Kur tagad ir uzdzīves prieks? Apklusinājis sirdsapziņu un notrulinājis jūtas, puisis domāja, ka ir laimīgs, taču tagad — nauda iztērēta, izsalkums netiek remdēts, lepnums pazemots, raksturs degradējies, gribasspēks kļuvis vājš un neuzticams, cēlākās jūtas, šķiet, ir mirušas, un viņš ir kļuvis par visnožēlojamāko no mirstīgajiem.

Cik veiksmīgi šeit attēlots grēcinieka stāvoklis! Kaut arī grēcinieku apņem Dieva mīlestības svētības, tomēr, ja tam ir nosliece pakļauties savām tieksmēm un grēcīgiem priekiem, tad neko viņš nevēlas tik ļoti, kā atšķirtību no Dieva. Līdzīgi nepateicīgajam dēlam viņš kā savu likumīgo daļu no Dieva pieprasa to, kas labs. Viņš to paņem kā pašu par sevi saprotamu un neatmaksā nedz ar pateicību, nedz ar kalpošanu mīlestībā. Kā Kains aizgāja no Kunga un meklēja sev mājvietu, kā izšķērdīgais dēls aizceļoja uz “tālu zemi”, tā grēcinieki meklē laimi atšķirtībā no Dieva (sk. Rom. 1:28).

Lai arī kādas būtu dzīves ārējās izpausmes, tomēr, ja tā ir centrēta sevī, tad tā tiek izšķērdēta. Tas, kurš mēģina dzīvot šķirti no [201] Dieva, izšķiež savu mantu. Viņš izšķērdē savus labākos gadus, izšķiež prāta, sirds un dvēseles spēkus un padara sevi nederīgu mūžībai. Cilvēks, kas aiziet no Dieva, lai kalpotu sev, kļūst par mantas vergu. Prāts, kuru Dievs ir radījis sadraudzībai ar eņģeļiem, degradējas tik zemu, ka kalpo pasaulīgām un mežonīgām lietām. Šis ir tas galamērķis, uz ko tiecas kalpošana sev.

Ja esi izvēlējies šādu dzīvi, tad zini, ka tu izdod naudu par to, kas nav maize, un smagi strādā, lai iegūtu to, kas nesniedz apmierinājumu. Gan tad pienāks stunda, kad tu aptversi savu zemo stāvokli. Būdams vientuļš tālā zemē, tu sajutīsi savu nelaimi un izmisumā iesauksies: “Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:24) Pravieša vārdi izsaka vispārzināmu patiesību: “Tā saka tas Kungs: “Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no tā Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs; tam jādzīvo izkaltušajās tuksneša smilšu sloksnēs, neviesmīlīgā klajuma sāļajā zemē.”” (Jer. 17:5,6) Dievs gan “liek [202] savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mat. 5:45), taču cilvēkiem ir atstāta iespēja pašiem izvairīties no saules gaismas un lietus valgmes. Kaut arī Taisnības Saule spīd un žēlastības lietus visiem ir pieejams, aizejot no Dieva, mēs varam joprojām mājot “izkaltušajās tuksneša smilšu sloksnēs”.

Dievs joprojām mīl un ilgojas pēc cilvēka, kurš ir izvēlējies no Viņa aiziet. Viņš šo cilvēku cenšas ietekmēt, lai atvestu atpakaļ Tēva mājās. Neskatoties uz to, cik nožēlojamā stāvoklī bija nokļuvis izšķērdīgais dēls, viņš tomēr nāca “pie atziņas”. Valdzinošais spēks, ko pret viņu bija lietojis sātans, tika salauzts. Jauneklis saprata, ka visas nelaimes bija viņa paša muļķības sekas, un sacīja: “Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva.” Lai arī cik nožēlojams dēls bija kļuvis, viņš atrada cerību pārliecībā par tēva mīlestību. Šī mīlestība bija tā, kas viņu aicināja mājup. Tāpat Dieva mīlestība ir tā, kas grēciniekam liek atgriezties. “Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos.” (Rom. 2:4) Katru apdraudētu dvēseli apņem zelta važas — dievišķās mīlestības žēlastība un iejūtība. Kungs paziņo: “Es tevi esmu mīlējis ar mūžīgu mīlestību; tādēļ ar mīlošu laipnību Es tevi esmu vilcis.” (Jer. 31:3 — KJV)

Dēls nolemj atzīt savu vainu. Viņš ies pie tēva un teiks tam: “Tēvs, es esmu grēkojis pret Debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Taču, atklādams, cik ierobežota ir viņa izpratne par tēva mīlestību, dēls piebilst: “Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem.”

Atstājis cūku ganāmpulkus un sēnalas, jauneklis sāk doties mājup. Aiz vājuma drebēdams un bada nomocīts, viņš neatlaidīgi iet savu ceļu. Viņam nav ar ko apsegt savas skrandas, taču [203] nožēlojamais stāvoklis ir uzvarējis lepnumu, un tas steidzas, lai iegūtu algādža vietu tur, kur viņš reiz bija bērns.

Iziedams pa vārtiem un atstādams tēva mājas, jautrais un bezrūpīgais jauneklis nemaz nenojauta, kādas ilgas un sāpes viņš atstāj tēva sirdī. Dejojot un dzīrojot ar saviem amorālajiem draugiem, tam nenāca prātā ēna, kas bija pārņēmusi viņa māju. Tāpēc arī tagad, kad sāpīgiem un nogurušiem soļiem puisis dodas mājup, viņš nezina, ka kāds gaida un vēro viņa atgriešanos. “Bet, viņam vēl tālu esot,” tēvs jau pazīst sava dēla siluetu. Mīlestībai ir modras acis. Pat grēkā pavadīto gadu postošā ietekme dēlu nespēj apslēpt tēva acīm. “Tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu” ilgā, ciešā un sirsnīgā apskāvienā.

Tēvs nenicina un neizsmej dēla nožēlojamo stāvokli un skrandas. Viņš noņem no saviem pleciem lielo, grezno mēteli un apliek to ap [204] dēla izdilušo augumu, bet jauneklis šņukst nožēlā, sacīdams: “Tēvs, es esmu grēkojis pret Debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” Piespiedis dēlu cieši pie sāniem, tēvs to ved mājās. Viņam vairs nav iespējas lūgt kalpa vietu. Viņš ir dēls, kuram jātiek pagodinātam ar visu labāko, ko mājas var sniegt, un kuru jāciena un jāapkalpo sulaiņiem un kalponēm.

Tad “tēvs pavēlēja saviem kalpiem: “Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.”

Savā nemiera pilnajā jauneklīgumā pazudušais dēls savu tēvu uzskatīja par skarbu un stingru. Cik atšķirīgs dēla priekšstats par tēvu ir kļuvis tagad! Līdzīgi arī tie, kurus apkrāpis sātans, Dievu uzskata par stingru un prasīgu. Tiem šķiet, ka Viņš meklē katru iespēju, lai apsūdzētu un notiesātu, ka Viņš nevēlas pieņemt grēcinieku tik ilgi, kamēr vien pastāv likumīgs iemesls tam nepalīdzēt. Tie iedomājas, ka Dieva likums ir cilvēka laimes ierobežojums, smags jūgs, no kura tie labprāt izvairītos. Taču tie, kuru acis ir atvērusi Kristus mīlestība, uz Dievu raugās kā uz līdzjūtības pilnu personu. Šo cilvēku skatījumā Viņš vairs nav tirāniska un nežēlīga būtne, bet gan līdzinās tēvam, kas ilgojas apskaut savu atgriezušos dēlu. Tad grēcinieks piebalsos dziesminiekam: “Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps. 103:13)

Līdzībā nekas nav minēts par to, ka tēvs būtu izsmējis vai nosodījis izšķērdīgā dēla ļauno rīcību. Dēls jūt, ka pagātne ir aizmirsta un piedota, uz visiem laikiem izdzēsta. Arī Dievs saka grēciniekam: “Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim.” (Jes. 44:22) “Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu [205] vairs viņu grēku.” (Jer. 31:34) “Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7) “ “Tanīs dienās un tanī laikā,” tā saka tas Kungs, “meklēs Israēla noziegumu un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami.” (Jer. 50:20)

Cik skaidri šeit apstiprināta Dieva vēlēšanās pieņemt nožēlojošu grēcinieku! Varbūt tu, lasītāj, esi izvēlējies savu ceļu? Varbūt esi aizgājis tālu no Dieva? Vai esi mēģinājis mieloties ar pārkāpuma augļiem, bet tie uz tavām lūpām ir pārvērtušies pelnos? Un tagad tava manta ir iztērēta, dzīves plāni izjaukti, cerības mirušas, un tu sēdi vientuļš un atstāts? Balss, kura ilgi ir uzrunājusi tavu sirdi, bet kuru tu neklausījies, tagad skaidri un nepārprotami tev saka: “Celieties un dodieties ceļā! Jo šī zeme nav jums paliekama vieta tādēļ, ka tā nešķīsta, tā ved postā, un par savu nešķīstību tā tiks izpostīta jo cietsirdīgā veidā.” (Mih. 2:10) Atgriezies sava Tēva mājās! Viņš tevi aicina, sacīdams: “Atgriezies pie Manis, jo Es tevi esmu atpestījis.” (Jes. 44:22)

Neklausi ienaidnieka ieteikumam palikt šķirtam no Kristus, kamēr pats neesi kļuvis labāks, kamēr neesi pietiekami labs, lai nāktu pie Dieva. Ja tu gaidīsi līdz tādam brīdim, [206] tad tā arī nekad nenāksi pie Dieva. Kad sātans norāda uz tavām netīrajām drēbēm, tad atkārto Jēzus apsolījumu: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Saki ienaidniekam, ka Jēzus Kristus asinis šķīsta no visa grēka. Par lūgšanas piemēru izvēlies Dāvida vārdus: “Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu!” (Ps. 51:9)

Celies un ej pie sava Tēva! Viņš tev nāks pretī jau iztālēm. Ja tu spersi kaut vienu soli nožēlā pretī Viņam, Viņš steigsies tevi apkampt ar savām bezgalīgās mīlestības rokām. Viņa ausis ir atvērtas sagrauztas dvēseles saucienam. Dievam ir zināma jau pati pirmā sirds tiekšanās pretī Viņam. Kad vien ir izteikta lūgšana, lai arī tā būtu neveikla, kad vien ir noritējusi kāda asara, kaut arī par to neviens nezina, kad vien sirdī pamostas patiesas ilgas pēc Dieva, lai arī tās būtu vājas, Dieva Gars vienmēr steidzas tām pretī. Pat pirms tam, kad ir izteikta lūgšana vai darītas zināmas sirds ilgas, Kristus žēlastība nāk pretī tai žēlastībai, kas darbojas pie cilvēka sirds.

Tavs Debesu Tēvs tev novilks grēka aptraipītās drēbes. Skaistajā, alegoriskajā Cakarijas pravietojumā augstais priesteris Jozua, kurš Kunga eņģeļa priekšā stāv netīrās drēbēs, simbolizē grēcinieku. Tad Kungs saka: “ “Novelciet viņam netīrās drēbes!” Bet Jozuam Viņš sacīja: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās!” (..) Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes.” (Cak. 3:4,5) Tieši tā Dievs tevi ietērps “pestīšanas drēbēs” un apsegs ar “taisnības mēteli”. (Jes. 61:10) “Kaut arī jūs gulējāt aplokos, tomēr jūs būsit kā baložu spārni, kas pārklāti ar sudrabu, un kā viņa spalvas, kas pārklātas ar dzeltenu zeltu.” (Ps. 68:13 — KJV)

Viņš tevi ievedīs savā svētku namā, un Viņa [207] karogs pār tevi būs mīlestība. (sk. Augstā dz.. 2:4 — KJV) “Ja tu staigāsi Manus ceļus,” Kungs apsola, “Es tev ļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še kā sulaiņi stāv Manā priekšā” —, proti, kopā ar svētajiem eņģeļiem, kas atrodas pie Viņa troņa. (Cak. 3:7)

“Kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi.” (Jes. 62:5) “Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs savu prieku pret tevi.” (Cef. 3:17) Debesis un zeme apvienosies Tēva līksmajā dziesmā: “Jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”

Līdz šai vietai Pestītāja līdzībā nav nevienas nots, kas priecīgajā notikumā radītu disonansi, taču nu Kristus iepazīstina ar vēl kādu apstākli. Kad izšķērdīgais dēls atgriezās mājās, viņa vecākais brālis “bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: “Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.” Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā.”” Vecākais dēls nebija dalījies tēva raizēs un negaidīja pazudušo brāli. Tādēļ viņš nedalās arī tēva priekā par klejotāja atgriešanos. Līksmības skaņas viņa sirdī neuzdzirkstī prieku. Viņš apjautājas kalpam par svinību iemeslu, un atbilde liek viņā uzliesmot skaudībai. Viņš negāja mājās, lai savu pazudušo brāli apsveiktu ar atgriešanos. Labvēlību, kas parādīta izšķērdīgajam dēlam, viņš izjūt kā apvainojumu.

Kad pie vecākā dēla pienāk tēvs un pamato savu rīcību, tad atklājas šī brāļa rakstura lepnums un ļaunums. Viņš attēlo savu dzīvi tēva mājās kā vienu vienīgu kalpošanu bez atmaksas, un tad zemiski nostāda kontrastā labvēlību, kas tiek parādīta tikko pārnākušajam dēlam. No šiem vārdiem kļūst skaidrs, ka viņš sava tēva mājās ir strādājis kā kalps un nevis [208] kā dēls. Vecākajam dēlam vajadzēja baudīt nebeidzamu prieku tēva klātbūtnē, taču viņa domas bija kavējušās pie tā, kādu labumu viņš iegūs, apdomīgi dzīvojot. Vecākā brāļa vārdi pierāda, ka no grēkiem viņš atteicies šī iemesla dēļ. Bet, ja šis brālis saņem tēva dāvanas, tad vecākais brālis uzskata, ka tam ir nodarīts pāri un ka tēvs nav rīkojies taisnīgi. Viņš apskauž savu brāli, jo tam parādīta labvēlība. Viņš skaidri parāda, ka tēva vietā vis nebūtu pieņēmis pazudušo. Viņš to pat neatzīst par savu brāli, par ko liecina saltie vārdi “šis tavs dēls”.

Tomēr tēvs pret viņu izturas laipni. “Dēls,” viņš saka, “tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs.” Vai visus šos tava brāļa klejošanas gadus tu nebaudīji priekšrocību būt kopā ar mani?

Viss, kas bērnus varēja darīt laimīgus, [209] tiem bija brīvi pieejams. Dēla pārmetums par dāvanu vai atmaksu ir nevietā. “Viss, kas ir mans, ir arī tavs.” Tev atliek vienīgi ticēt manai mīlestībai un saņemt dāvanu, kas tev labprāt tiek dota.

Viens no dēliem uz laiku bija šķīries no mājas, nesaskatīdams tēva mīlestību. Bet nu viņš ir atgriezies, un prieka straumes aiznes projām katru skumju domu. “Šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”

Vai tagad vecākais brālis saskatīja savu zemisko, nepateicīgo garu? Vai viņš saprata, ka, kaut arī viņa brālis bija darījis ļaunu, tas tomēr ir un paliek viņa brālis? Vai vecākais brālis atstāja savu skaudību un cietsirdību? Par to Kristus klusēja. Tas tādēļ, ka līdzības ietekmei vēl bija jāturpinās, kad klausītāji pie sevis pārdomāja, ar ko šis stāsts varētu beigties.

Ar vecāko dēlu tika simbolizēti Kristus dienu jūdi, kas negribēja atgriezties, kā arī visu laikmetu farizeji, kas ar nicinājumu raugās uz tiem, kurus viņi uzskata par muitniekiem un grēciniekiem. Tā kā paši tie nebija sevišķi lielā mērā grimuši netikumībā, tad viņi bija pilni paštaisnības. Kristus šiem paļātājiem nostājās pretī, izmantojot situāciju, kas tiem labi pazīstama, un stāvokli, kurā tie paši atradās. Tāpat kā vecākais dēls līdzībā, viņi no Dieva bija saņēmuši īpašas privilēģijas. Tie pretendēja uz dēlu statusu Dieva namā, taču viņu gars bija algādžu gars. Šie cilvēki strādāja nevis aiz mīlestības, bet tāpēc, ka cerēja saņemt atalgojumu. Viņu acīs Dievs bija prasīgs darba devējs. Tie redzēja, kā Kristus muitniekiem un grēciniekiem par brīvu piedāvā savas žēlastības dāvanu, un tas rabīniem bija izaicinājums, jo viņi šo dāvanu cerēja iegūt vienīgi ar smagām pūlēm un grēksūdzi. Pazudušā atgriešanās, kas iepriecināja Tēva sirdi, rabīnos izraisīja vienīgi skaudību.

Līdzībā minētais tēva izskaidrojums un savas rīcības pamatojums vecākajam dēlam ir Debesu saudzīgā izturēšanās pret farizejiem. “Viss, kas [210] ir mans, ir arī tavs” — tātad, nevis kā alga, bet kā dāvana. Tāpat kā izšķērdīgais dēls, tu to vari saņemt vienīgi kā nepelnītu Tēva mīlestības velti.

Paštaisnība cilvēkus noved ne tikai pie nepareizas izpratnes par Dievu, bet arī padara tos cietsirdīgus un kritiskus pret saviem brāļiem. Vecākais brālis aiz skaudības un egoisma bija gatavs novērot savu brāli, nokritizēt katru viņa rīcību un apsūdzēt to par katru visniecīgāko trūkumu. Viņš saskatīja katru kļūdu un pārspīlēja katru nepareizu soli. Šodien daudzi dara tāpat. Kad kāda dvēsele sper pirmos soļus cīņā pret kārdinājumu plūdiem, tie stāv līdzās un izturas stūrgalvīgi, ietiepīgi, ir neapmierināti ar šo cilvēku un apsūdz to. Varbūt viņi sevi sauc par Dieva bērniem, taču rīkojas sātana garā. Ar savu attieksmi pret brāļiem šie apsūdzētāji ieņem tādu vietu, kur tos nespēj apspīdēt Dieva vaiga godība.

Daudzi nepārtraukti jautā: “Kādā kārtā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošiem eļļas straumju?” Bet “tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih. 6:6–8)

Šī ir tā kalpošana, ko tas Kungs noteicis: “Kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem jūgu (..), kad tu (..) neatraujies no sava tuvākā.” (Jes. 58:6,7) Ja jūs paši savās acīs būsit grēcinieki, kurus izglābusi vienīgi Debesu Tēva mīlestība, tad būsit saudzīgi un iejūtīgi pret tiem, kas cieš grēka dēļ. Tad tiem, kas ir nelaimīgi un vēlas atgriezties, jūs nestāsities pretī ar skaudību un nosodījumu. [211] Kad jūsu sirdī būs izkusis egoisma ledus, tad kopā ar Dievu jūs spēsit just līdzi un dalīties priekā par pazudušo dvēseļu glābšanu.

Tu dari pareizi, uzskatīdams sevi par Dieva bērnu, taču no tā izriet arī, ka tas, kurš “bija miris un ir atkal dzīvs,” kurš “bija pazudis un ir atkal atrasts,” — tas ir “tavs brālis”. Tevi un viņu saista visciešākās saites, jo Dievs viņu uzskata par savu dēlu. Atsakies no attiecībām ar šo brāli, un tu parādīsi, ka esi tikai algādzis, nevis bērns Dieva ģimenē.

Kaut arī tu no savas puses neapsveiksi pazudušo, prieks tomēr turpināsies; no jauna pieņemtajam būs sava vieta pie Tēva un Tēva darbā. Kam daudz piedots, tas daudz mīl. Bet tu paliksi ārā, tumsībā. “Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8)

"Atstāj to vēl šo gadu"

Lūk. 13:1–9

[212] Kristus savās mācībās brīdinājumu par tiesu saistīja ar lūgumu pēc žēlastības. Viņš teica: “Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lūk. 9:56) “Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:17) Viņa žēlastības misija un tās attiecības ar Dieva taisnību un tiesu attēlotas līdzībā par neauglīgo vīģes koku.

Kristus bija brīdinājis ļaudis par Dieva valstības atnākšanu un asi norājis nezināšanu un vienaldzību. Tie ātri spēja lasīt zīmes debesīs, pēc kurām var prognozēt gaidāmo laiku, bet nesaskatīja laikmetu zīmes, kas skaidri norādīja uz Kristus misiju.

Taču toreiz, tāpat kā tagad, cilvēki labprāt izdara secinājumus, ka viņi ir Debesu mīluļi un ka vēsts, kurā tiem izteikts pārmetums, domāta citiem. Klausītāji pastāstīja Jēzum par kādu notikumu, kas nupat bija izraisījis lielu satraukumu sabiedrībā. Daži no Jūdejas pārvaldnieka Poncija Pilāta pielietotajiem valdīšanas paņēmieniem bija sadusmojuši tautu. [213] Jeruzālemē izcēlās vispārēji nemieri, un Pilāts tos mēģināja apspiest ar varu. Vienā no gadījumiem viņa kareivji iegāja pat tempļa teritorijā un nogalināja dažus galilejiešu svētceļniekus, kas tanī brīdī pienesa upurus. Jūdi šo nelaimi saprata kā tiesas spriedumu par cietušo grēkiem, un tie, kas atstāstīja šo vardarbību, to darīja ar slēptu apmierinājumu. Šie cilvēki uzskatīja — ja nelaime viņus nebija skārusi, tad tā bija zīme, ka viņi ir daudz labāki un ka Dievs pret viņiem izturas labvēlīgāk nekā pret šiem galilejiešiem. Jūdi gaidīja, ka Jēzus nosodīs galilejiešus, par kuriem viņi nešaubījās, ka tie pilnā mērā pelnījuši sodu.

Kristus mācekļi neuzdrīkstējās izteikt savas domas, pirms nebija dzirdējuši sava Skolotāja uzskatus. Viņš tiem jau bija sniedzis skaidras mācības par citu cilvēku raksturu vērtēšanu un atmaksas noteikšanu pēc sava ierobežotā sprieduma. Tomēr arī mācekļi noraudzījās uz Kristu, gaidīdami, ka Viņš šos grēciniekus nosodīs vairāk nekā citus. Izdzirduši atbildi, tie bija ļoti pārsteigti.

Pagriezies pret pūli, Pestītājs sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilejieši, tāpēc ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Šo satraucošo nelaimes gadījumu nolūks bija likt tiem pazemot savas sirdis un atgriezties no grēkiem. Tuvojās atmaksas negaisa mākoņi, kam drīz bija jānāk pār tiem, kas nav atraduši patvērumu Kristū.

Runājot ar saviem mācekļiem un ļaužu pūli, Jēzus pravietiski ieskatījās nākotnē un redzēja Jeruzālemi karaspēka aplenkumā. Viņš dzirdēja svešinieku soļus, kas maršēja karagājienā pret izredzēto pilsētu, un redzēja tūkstošu tūkstošus, kas aplenkumā iet bojā. Daudzi jūdi, tāpat kā šie galilejieši, tika nogalināti tempļa pagalmā brīdi, kad tie pienesa upurus. Nelaimes, kuras piedzīvoja [214] atsevišķi cilvēki, bija Dieva brīdinājums tautai, kuras vaina bija tikpat liela. “Ja jūs neatgriezīsities no grēkiem,” teica Jēzus, “tad jūs visi tāpat iesit bojā.” Liktenīgā diena vēl neilgu laiku kavējās. Tiem vēl bija laiks apzināties to, kas “pie miera vajadzīgs”.

Tad Jēzus turpināja: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna kalnā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: “Redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!””

Kristus klausītāji nevarēja pārprast, uz ko šie vārdi attiecas. Dāvids savā laikā Israēlu apdziedāja, saukdams to par vīna koku, kas izcelts no Ēģiptes. Jesaja bija rakstījis: “Tā Kunga Cebaota vīna dārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds.” (Jes. 5:7) Paaudzi, pie kuras bija atnācis Pestītājs, simbolizēja vīģes koks Kunga vīna dārzā — jeb vidē, kuru Viņš īpaši aprūpēja un svētīja.

Mērķis, ko Dievs bija nospraudis savai tautai un varenās iespējas, kas tai pavērās, bija atklātas šajos skaistajos vārdos: “Lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” (Jes. 61:3) Mirstošais Jēkabs, Svētā Gara iedvesmots, par savu mīļoto dēlu bija teicis: “Augļu koks ir Jāzeps, augļu koks pie avota, kura zari stiepjas mūrim pāri. (..) No tava tēva Dieva nāk tev palīdzība, no Visvarenā, kas tevi ir svētījis ar Debesu svētībām no augšienes un svētībām no zemes dziļumiem.” (1. Moz. 49:22,25) Dievs Israēlu kā jauku vīna koku bija iestādījis pie dzīvības ūdens avotiem. Viņš savu vīna dārzu bija iekārtojis “auglīgā pakalnā”. “Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīna koka stādiem.” (Jes. 5:1,2)

[215] Kungs “sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa mazvērtīgas un skābas vīnogas”. (Jes. 5:2) Kristus dienās jūdi dievbijību izrādīja vairāk nekā iepriekšējos laikmetos, taču tad tiem vairāk nekā jebkad agrāk pietrūka Dieva Gara sirsnīgās žēlastības. Vērtīgie Gara augļi raksturā, kas Jāzepa dzīvi padarīja skaistu un patīkamu, vairs nebija saskatāmi jūdu tautā.

Dievs, kuru pārstāvēja Viņa Dēls, bija meklējis augļus, taču neatrada. Israēls bija zemes izsūcējs. Jau šīs tautas eksistence vien bija lāsts, jo tā vīna dārzā aizņēma vietu, kur varēja augt auglīgs koks. Tā laupīja pasaulei svētības, ko Dievs bija paredzējis dot. Citām tautām israēlieši bija nepatiesi liecinājuši par Dievu. Tie ne tikai nederēja Dieva plānam, bet bija tam nopietns šķērslis. Lielā mērā viņu reliģijai bija nepareizs virziens, un pestīšanas vietā tā sagādāja postu.

Līdzībā vīna dārza kopējs neapšauba domu, ka koks, ja tas tā arī paliks neauglīgs, ir jānocērt, taču viņam par šo neražīgo koku ir tāda pati interese kā īpašniekam. Nekas dārza kopējam nesagādātu lielāku prieku kā vīna koka augšana un augļu nešana. Uz īpašnieka vēlēšanos viņš atbild, sacīdams: “Atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus.”

Dārznieks neatsakās apkopt pat tik neperspektīvu stādu. Viņš ir gatavs pievērst tam vēl lielāku uzmanību. [216] Viņš tam sagatavos vislabāko vidi un veltīs visu uzmanību.

Vīna dārza īpašnieks un kopējs ir vienoti savā interesē par vīģes koku. Tieši tāpat Tēvs un Dēls bija vienoti savā mīlestībā pret izredzēto tautu. Ar to Kristus saviem klausītājiem lika saprast, ka tiem tiks dotas lielākas iespējas. Visi līdzekļi, ko Dieva mīlestība var sagādāt, tiks izmantoti, lai šo tautu padarītu par taisnības kokiem, kas nes augļus, izplatīdami pasaulē svētību.

Jēzus savā līdzībā nerunāja par dārznieka darba rezultātiem. Šajā vietā stāstījums tika pārtraukts. Nobeigums tika atstāts tai paaudzei, kas klausījās Viņa vārdos. Tiem tika izteikts nopietns brīdinājums: “Bet, ja ne, tad tu to vari nocirst.” No viņiem bija atkarīgs, vai tiks izteikti šie galējie un neatsaucamie vārdi. Dusmības diena bija tuvu. Ar nelaimēm, ko Israēls jau bija piedzīvojis, vīna dārza īpašnieks saudzīgi izteica brīdinājumu, ka neauglīgais koks tiks iznīcināts.

Šis brīdinājums skan līdz pat paaudzei, kurā dzīvojam mēs. Vai arī tu, bezrūpīgā sirds, esi neauglīgs koks Kunga vīna dārzā? Vai drīz par tevi tiks izteikti liktenīgie vārdi? Cik ilgi tu jau esi saņēmis Dieva dāvanas? Cik ilgi tu Viņam esi licis gaidīt pretmīlestību? Ak, kādas priekšrocības tiek sniegtas tev, kurš esi stādīts Viņa vīna dārzā un kuru uzmanīgi aprūpē dārznieks! Cik daudz reižu Evaņģēlija vēsts ir saviļņojusi tavu sirdi! Tu esi pieņēmis Kristus vārdu, formāli tu piederi draudzei, kas ir Viņa miesa, un tomēr nejūti dzīvu savienību ar lielo mīlestības sirdi. Caur tevi neplūst Viņa dzīves strāvojums. Viņa rakstura patīkamās svētības, šie “Gara augļi” nav redzami tavā dzīvē.

[217] Neražīgais koks saņem lietu, saules gaismu, un to aprūpē dārznieks. Tas uzsūc barības vielas no augsnes, taču neražīgie zari vienīgi aizēno dārzu, un šajā ēnā vairs nevar zelt ražīgie augi. Tādējādi Dieva dāvanas, ar kurām tu esi apveltīts, pasaulei nenes svētību. Tu citiem nolaupi svētības, kuras tikai tevis dēļ viņiem nepieder.

Kaut arī neskaidri, tu tomēr aptver, ka esi zemes izsūcējs. Taču savā lielajā žēlastībā Dievs tevi vēl nav nocirtis. Viņš uz tevi neraugās ar aukstu skatienu. Viņš no tevis nenovēršas vienaldzībā, nedz arī atstāj tevi bojāejai. Noskatoties uz tevi, Viņš raud tāpat kā [218] pirms daudziem gadsimtiem Viņš raudāja par Israēlu: “Kā Es lai tevi atstāju, Ēfraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? (..) Es esmu par daudz dedzīgs savā žēlastībā, lai Es rīkotos pēc savu dusmu versmes un lai izšķirtos Ēfraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks. (Hoz. 11:8,9) Iejūtīgais Pestītājs par tevi saka: “Atstāj to vēl šogad, Es to aprakšu un apkopšu.”

Ak, ar kādu nenogurstošu mīlestību Kristus Israēlam kalpoja šajā papildus pārbaudes laikā! Jau piesists krustā, Viņš lūdza: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūk. 23:34) Arī pēc Jēzus augšāmcelšanās Evaņģēlijs vispirms tika sludināts Jeruzālemē. Tieši tur tika izliets Svētais Gars. Tieši tur pirmā Evaņģēlija draudze atklāja augšāmceltā Pestītāja spēku. Tur liecināja arī Stefans, kura vaigu ļaudis redzēja “līdzināmies eņģeļa vaigam” (Ap. d. 6:15) un kurš šajā vietā atdeva dzīvību. Viss, ko Debesis spēja dot, tika dots. “Kas tad Man vēl bija, ko darīt Manā vīna dārzā, ko Es nebūtu darījis?” saka Kristus. (Jes. 5:4) Tātad — Viņa rūpes un pūles tavā labā ir nevis mazinājušās, bet gan vairojušās. Viņš joprojām saka: “Es, tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienmēr. Lai neviens to neaizskartu, Es to sargāju dienu un nakti.” (Jes. 27:3)

Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne…

Sirds, kas neatsaucas uz dievišķajiem pamudinājumiem, apcietinās, līdz beigās tā vairs nav spējīga uztvert Svētā Gara ietekmi. Šajā brīdī tad arī piepildās vārdi: “Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi?”

Bet šodien Viņš tevi aicina: “Atgriezies, Israēl, pie tā Kunga, sava Dieva (..). Es griezīšu par labu viņu atkrišanu, Es viņus labprāt mīlēšu (..). Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libanona ciedru koks (..). [Kas mājo viņa ēnā, tie atgriezīsies; tie atspirgs kā labības ceri un augs kā vīna koks (..). (KJV)] Tikai Manī tev jāatrod savi īstie augļi.” (Hoz. 14:2–9)

"Ej uz lielceļiem un sētmalēm"

[219] Šoreiz Pestītājs bija viesis kāda farizeja mielastā. Kristus mēdza pieņemt gan trūcīgo, gan arī bagāto uzaicinājumus un pēc sava ieraduma attiecīgo situāciju izmantoja, lai pasludinātu patiesības mācības. Jūdu tautā reliģiskie svētki bija saistīti ar visiem nacionāla un reliģiska rakstura līksmības brīžiem. Tas viņiem simbolizēja mūžīgās dzīvības svētības. Lielais mielasts, kurā tiem vajadzēja sēdēt kopā ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu, kamēr pagāni stāv ārpusē un ar ilgām uz to visu noskatās, bija temats, pie kura viņi labprāt kavējās. Brīdinājumu un pamācību, ko Kristus patlaban vēlējas sniegt, Viņš attēloja līdzībā par lielo mielastu. Dieva svētības gan tagadnē, gan nākotnē jūdi bija nolēmuši paturēt tikai sev. Tie liedza Dieva žēlastību pagāniem. Ar šo līdzību Kristus parādīja, ka vienlaicīgi arī viņi paši atraida žēlastības ielūgumu — aicinājumu uz Dieva valstību. [220] Viņš parādīja, ka ielūgumam, pret kuru jūdi bija izturējušies nevērīgi, jātiek izsūtītam tiem, kurus viņi nicināja, tiem, kuriem viņi savām drēbēm neļāva pieskarties, it kā tie būtu spitālīgie, no kuriem jāvairās.

Izvēlēdamies viesus savam svētku mielastam, farizejs bija domājis vienīgi par savu labumu. Tāpēc Kristus viņam teica: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu, un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.”

Ar šiem vārdiem Kristus atgādināja pamācību, ko Viņš Israēlam bija devis ar Mozus starpniecību. Reliģiskajos svētkos Kungs bija noteicis: “Lai nāk (..) svešinieks un bārenis, un atraitne, kuri mīt tavos vārtos, un lai viņi ēd un paēd.” (5. Moz. 14:29) Šīm sanāksmēm vajadzēja kļūt par uzskatāmām pamācībām Israēlam. Bija paredzēts, ka, izjutuši patiesas viesmīlības prieku, ļaudis arī visa gada gaitā rūpēsies par trūcīgajiem un par tiem, kas zaudējuši tuviniekus. Šiem svētkiem [221] bija arī plašāka nozīme. Garīgās svētības, kas tika dotas Israēlam, nebija paredzētas viņiem vien. Dievs tiem bija devis dzīvības maizi, lai viņi to lauztu un izdalītu pasaulē.

Šo darbu tie nebija darījuši. Kristus vārdi bija pārmetums viņu egoismam. Farizejiem Viņa vārdi bija nepatīkami. Kāds dievbijīga izskata farizejs, cerēdams sarunu ievirzīt citā gultnē, iesaucās: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Šis cilvēks runāja ar lielu pārliecību, ka viņam vieta valstībā ir nodrošināta. Viņa nostāja līdzinās to cilvēku nostājai, kuri priecājas, ka ir glābti Kristū, bet nepilda glābšanas apsolījuma noteikumus. Viņa gars atgādina Bileāma garu, kad tas lūdza: “Manai dvēselei tiktos mirt šo taisno nāvē, un es vēlos, kaut manas pēdējās dienas būtu tādas kā viņiem.” (4. Moz. 23:10) Šis farizejs nedomāja par to, vai ir derīgs Debesīm, bet gan par to, ko viņš Debesīs vēlētos saņemt. Piezīme tika izteikta ar nolūku novērst svētku mielasta viesu domas no temata par viņu praktiskajiem pienākumiem. Viņš domāja, ka pievēršoties tematam par tālā nākotnē gaidāmo taisno cilvēku augšāmcelšanos, tagadējo dzīvi izdosies it kā atstāt pagātnē.

Kristus lasīja šī liekuļa sirdi, un, pagriezies pret to, atklāja klātesošajiem, kādas ir viņu tagadējās priekšrocības un kāda ir to vērtība. Viņš parādīja — lai dalītos nākotnes laimē, zināma daļa tiem ir jādara jau tagad.

“Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu,” Jēzus iesāka. Kad svinību brīdis bija klāt, saimnieks sūtīja kalpu pie ielūgtajiem viesiem ar otru vēsti: “Nāciet, jo tas ir sataisīts.” Taču tie atbildēja ar dīvainu vienaldzību. “Visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: “Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. [222] Lūdzu, aizbildini mani.” Otrs sacīja: “Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.” Trešais teica: “Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.””

Nevienas atrunas pamatā nebija patiesa vajadzība. Cilvēks, kuram bija jāiet apskatīt savu zemes gabalu, to bija jau nopircis. Neatliekamā vēlēšanās iet to apskatīt liecina, ka visu viņa interesi ir saistījis pirkums. Arī otrajā gadījumā minētie vērši jau bija nopirkti. To aplūkošana bija vienīgi pircēja intereses apmierināšana. Trešais piemērs pat nelīdzinājās attaisnojošam iemeslam. Tas, ka šis gaidītais viesis bija apņēmis sievu, neizslēdza iespēju piedalīties svētku mielastā, jo tādā gadījumā arī sieva tiktu aicināta. Tomēr viņam bija pašam savi plāni un savi prieki, un tie likās aicinošāki nekā svinības, kurās viņš bija solījies ierasties. Šis cilvēks bija iemācījies atrast prieku citā sabiedrībā, ne tajā, kas pulcējās ap svētku nama saimnieku. Viņš nelūdza, lai viņu attaisnotu, un savā noraidījumā pat neizlikās laipns. “Nevaru” bija tikai aizsegs patiesībai “Es negribu iet.”

Visas atrunas liecina par aizņemtību. Šiem gaidītajiem viesiem visu bija pārņēmušas citas intereses. Ielūgums, kuru viņi paši bija apņēmušies pieņemt, tika atlikts, un šī vienaldzība sāpināja augstsirdīgo draugu.

Ar lielo mielastu Kristus simbolizē svētības, kuras tiek piedāvātas ar Evaņģēliju. Ēdiens šajā gadījumā nav nekas cits kā Kristus pats. Viņš ir maize, kas nāk no Debesīm, un no Viņa izplūst pestīšanas straumes. Kunga vēstneši jūdiem bija pasludinājuši Pestītāja atnākšanu; tie bija norādījuši uz Kristu kā “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku”. (Jāņa 1:29) Ar svētku mielastu, ko Viņš bija sagatavojis, Dievs jūdiem piedāvāja [223] lielāko dāvanu, ko Debesis var sniegt, dāvanu, kuras vērtība nav aprēķināma. Dieva mīlestība bija sagatavojusi šos krāšņos svētkus un nodrošinājusi tos ar neizsmeļamiem avotiem. “Kas ēdīs no šīs maizes,” sacīja Kristus, “tas dzīvos mūžīgi.” (Jāņa 6:51)

Taču, lai pieņemtu ielūgumu uz Evaņģēlija svētku mielastu, viņiem savas pasaulīgās intereses jāpakļauj vienam mērķim — tiem jāpieņem Kristus un Viņa taisnība. Dievs cilvēka dēļ ir atdevis visu; arī cilvēks tiek aicināts kalpošanu Kungam nostādīt augstāk par jebkuru pasaulīgu vai savtīgu apsvērumu. Viņš nevar pieņemt dalītu sirdi. Sirds, kuru pilnīgi pārņēmusi mīlestība uz laicīgām lietām, nevar tajā pašā laikā būt nodevusies Dievam.

Šī mācība domāta visiem laikiem. Mums jāseko Dieva Jēram, kurp vien Viņš iet. Ir jāizvēlas Viņa vadība, un draudzība ar Viņu jāvērtē augstāk par laicīgo draugu sabiedrību. Kristus saka: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mat. 10:37)

Ģimenes lokā laužot dienišķo maizi, Kristus dienās bieži mēdza izteikt frāzi: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.” Bet Kristus parādīja, cik grūti atrast viesus galdam, kura sagatavošana prasījusi bezgalīgi lielu cenu. Tie, kas klausījās Viņa vārdos, apzinājās, ka ir atstājuši novārtā žēlastības ielūgumu. Laicīgie īpašumi, bagātības un prieki [224] bija pārņēmuši visu. Visi kā viens tie bija izdomājuši šķietami attaisnojošus iemeslus.

Tāpat notiek arī tagad. Atrunas, ar kurām tika noraidīts ielūgums svinībās, ir tipiski raksturīgas visām atrunām, ar kurām tiek noraidīts Evaņģēlijs. Cilvēki paziņo, ka viņi nevar atļauties apdraudēt savas perspektīvas pasaulē, pievēršot uzmanību Evaņģēlija prasībām. Savas laicīgās intereses tie vērtē augstāk nekā to, kas pieder mūžībai. Tās pašas svētības, kuras tie ir saņēmuši no Dieva, kļūst par barjeru, kas viņus atdala no Radītāja un Pestītāja. Šie cilvēki nevēlas, ka viņus traucē laicīgās lietās, un žēlastības vēstnesim tie atbild: “Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” (Ap. d. 24:25) Citi kā spēcīgu argumentu min to, ka paklausīšana Dieva aicinājumam radītu problēmas viņu attiecībās sabiedrībā. Viņi paskaidro, ka nevar atļauties būt konfliktā ar saviem radiem un paziņām. Tā šie ļaudis parāda, ka viņi ir tieši tie, par kuriem runā līdzība. Svētku nama Saimnieks šos vājos aizbildinājumus uztver kā nicinājumu pret Viņa ielūgumu.

Cilvēks, kurš teica: “Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet”, pārstāv lielu ļaužu grupu. Ir daudz tādu, kas savām sievām (vai saviem vīriem) ļauj sevi atturēt no pievēršanās Dieva aicinājumam. Vīrs saka: “Es nevaru izturēties pret pienākumu pēc savas pārliecības, ja mana sieva ir pret to. Viņas ietekmes dēļ tas būtu ārkārtīgi grūti.” Sieva dzird žēlastības aicinājumu: “Nāciet, jo tas ir sataisīts”, bet atbild: “ “Lūdzu, aizbildini mani.” Mans vīrs noraida žēlastības ielūgumu. Viņš saka, ka tam par iemeslu esot viņa darbs. Man jābūt kopā ar vīru, tāpēc es nevaru nākt.” Tā tiek iespaidotas arī bērnu sirdis. Viņi gan vēlētos nākt, bet tie mīl savu tēvu un māti, un, tā kā vecāki neseko Evaņģēlija aicinājumam, tad bērni domā, ka [225] viņi netiks gaidīti. Arī tie atbild: “Aizbildini mani.”

Viņi visi noraida Pestītāja aicinājumu tāpēc, ka baidās no šķelšanās ģimenes lokā. Tie iedomājas, ka, atsakoties paklausīt Dievam, viņi savam namam nodrošina mieru un pārticību, taču tā ir tikai ilūzija. Kas egoismu sēj, tie egoismu arī pļaus. Noraidīdami Kristus mīlestību, viņi noraida vienīgo, kas cilvēka mīlestībai spēj piešķirt šķīstumu un pastāvību. Šie cilvēki ne tikai zaudēs Debesis, bet arī negūs īstu prieku par to, kāpēc Debesis tika upurētas.

Kā stāsta līdzība, svinību rīkotājs, uzzinājis, kā cilvēki ir izturējušies pret viņa aicinājumu, “tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: “Izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kropļus, aklus un tizlus.””

Saimnieks novērsās no tiem, kas bija nicinājuši viņa augstsirdību, un tagad aicināja ļaužu šķiru, kam nebija visa kā papilnam, kam nepiederēja mājas un zemes gabali. Viņš ielūdza tos, kas bija [226] trūcīgi un izsalkuši un kas spētu novērtēt tiem pasniegtās dāsnās dāvanas. “Muitnieki un netikles,” teica Kristus, “drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.” (Mat. 21:31) Lai arī cik nožēlojama būtu tā sabiedrības daļa, no kuras cilvēki ar nepatiku un nicinājumu novēršas, tā tomēr nav tik zema un nožēlojama, lai Dievs tai nepievērstu uzmanību un nemīlētu to. Kristus ilgojas, lai pie Viņa nāktu rūpju novārdzinātas, nogurušas un nomāktas cilvēciskas būtnes. Viņš ilgojas tām dot tādu gaismu, prieku un mieru, kādu nekur citur nevar atrast. Pret tiem, kas ir grēcinieki šī vārda vistiešākajā nozīmē, ir vērsta Kristus dziļā, nopietnā iejūtība un mīlestība. Viņš sūta savu Svēto Garu, lai tas pār šiem cilvēkiem nolaižas ar sirsnīgu iejūtību, cenzdamies tos vilkt pie sevis.

Kalps, kurš bija ievedis nabagus un aklos, savam saimniekam ziņoja: “Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir telpas.” “Tad Kungs sacīja kalpam: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.”” Šeit Kristus norāda uz Evaņģēlija darbu ārpus jūdaisma robežām, uz pasaules lielceļiem un ceļmalām.

Paklausīdami šai pavēlei, Pāvils un Barnaba paziņoja jūdiem: “Dieva Vārdu vajadzēja vispirms jums sludināt; bet, kad jūs to atmetat un sevi neturat par mūžīgās dzīvības cienīgiem, lūk, tad mēs griežamies pie pagāniem. Jo tā tas Kungs mums ir pavēlējis: “Es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz pasaules galam.”” “Pagāni, to dzirdēdami, priecājās un slavēja tā Kunga vārdu un ticēja, cik mūžīgajai dzīvībai bija izredzēti.” (Ap. d. 13:46–48)

Evaņģēlija vēsts, ko pasludināja Kristus mācekļi, bija ziņojums par Viņa pirmo nākšanu uz šo pasauli. Tā cilvēkiem atnesa labo vēsti par glābšanu ticībā Kristum. Tā arī iepriekš norādīja uz Viņa otro atnākšanu godībā, lai atpestītu [227] savus ļaudis, un deva cilvēkiem cerību, ka ticībā un paklausībā tie dalīsies svēto gaismas mantojumā. Šī vēsts ir dota arī šodienas cilvēkiem, un nu tā jau nāk kopā ar paziņojumu, ka tuvu ir Kristus otrā atnākšana. Kristus nākšanas zīmes, kuras Viņš pats bija devis, ir piepildījušās, un, mācoties Dieva Vārdu, mēs uzzinām, ka Kungs jau ir pie durvīm.

Atklāsmes grāmatā Jānis jau iepriekš ir paredzējis Evaņģēlija vēsts pasludināšanu, kurai jānotiek tieši pirms Kristus otrās atnākšanas. Viņš redzēja “eņģeli, laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs Evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; viņš sauca stiprā balsī: “Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda.”” (Atkl. 14:6,7)

Šim brīdinājumam par tiesu un ar to saistītajām vēstīm pravietojumā seko Cilvēka Dēla atnākšana debess padebešos. Paziņojums par tiesu ir paziņojums par to, ka Kristus otrā atnākšana ir ļoti tuvu. Šo pasludināšanu sauc par mūžīgo Evaņģēliju. Tādējādi sludināšana par Kristus otro atnākšanu un [228] ziņojums par tās tuvumu tiek raksturots kā Evaņģēlija vēsts pamatsastāvdaļa.

Bībele paredz, ka pēdējās dienās cilvēkus būs pārņēmusi tiekšanās pēc pasaulīgiem mērķiem, priekiem un naudas. Tie būs akli pret mūžības realitātēm. Kristus saka: “Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, tā kā tais dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, iekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24:37–39)

Tā tas ir arī šodien. Cilvēki steidzas, tiekdamies pēc ieguvumiem un ļaudamies savtībai, it kā nebūtu ne Dieva, ne Debesu, ne nākamās dzīves. Noas dienās brīdinājums par plūdiem tika sūtīts, lai cilvēkus pārsteigtu Viņu ļaunumā un aicinātu atgriezties. Arī vēsts par Kristus drīzo nākšanu ir paredzēta, lai cilvēkus izrautu no visu pārņēmušajām pasaulīgajām lietām. Tā ir domāta, lai modinātu viņu atsaucību pret mūžīgajām realitātēm un lai tie pievērstu uzmanību ielūgumam Kunga mielastā.

Evaņģēlija ielūgumam jātiek pasniegtam visā pasaulē — “visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām”. (Atkl. 14:6) Pēdējai brīdinājuma un žēlastības vēstij ar savu godību jāapgaismo visa pasaule. Tai jāaizsniedz visas ļaužu šķiras — gan turīgie, gan trūcīgie, gan augstas, gan zemas kārtas. “Ej uz lielceļiem un sētmalēm,” saka Kristus, “un spied visus nākt iekšā, lai Mans nams būtu pilns.”

Pasaule iet bojā Evaņģēlija trūkuma dēļ. Pasaulē valda Dieva Vārda bads. Maz ir tādu, kas vārdu sludina, nesajaukdami to ar cilvēku tradīcijām. Kaut arī cilvēki tur rokās Bībeli, tie tomēr nesaņem svētības, ko Dievs viņiem tajā ielicis. Dievs aicina savus kalpus, lai tie nes Viņa vēsti ļaudīm. [229] Tiem, kas savos grēkos iet pazušanā, ir jāpasniedz mūžīgās dzīvības vārds.

Pavēlēdams iet uz lielceļiem un sētmalēm, Kristus dod darbu visiem, kuri ir aicināti kalpot Viņa vārdā. Visa pasaule ir darbalauks Kristus vēstnešiem. Viņu klausītāji ir visa cilvēce. Kungs vēlas, lai Viņa žēlastības vēsts sasniedz katru dvēseli.

Lielā mērā tam jātiek paveiktam, strādājot ar katru cilvēku individuāli. Tāda bija Kristus metode. Liela daļa Viņa darba bija personīgas sarunas. Viņš izrādīja cieņu un uzmanību pat tad, ja klausītājs bija tikai viena dvēsele. Bieži no šīs vienas dvēseles vēsti pēc tam saņēma tūkstoši.

Nav jāgaida, ka dvēseles nāks pie mums; mums tās jāsameklē tur, kur viņas ir. Brīdī, kad vārds tiek sludināts no katedras, darbs ir tikai sācies. Ir milzum daudz tādu, kurus Evaņģēlijs nekad neaizsniegs, ja tas netiks tiem aiznests.

Ielūgums uz svētku mielastu vispirms tika sūtīts jūdu tautai, tautai, kurai vajadzēja būt citu ļaužu skolotājai un vadītājai, tautai, kuras rokās bija pravietiskie Rakstu ruļļi ar pareģojumiem par Kristus nākšanu un kurai bija uzticēta simboliskā kalpošana, kas vēstīja par Viņa misiju. Ja priesteri un tauta būtu ņēmuši vērā aicinājumu, tie būtu pievienojušies Kristus vēstnešiem, pasniegdami pasaulei Evaņģēlija ielūgumu. Patiesība tiem tika sūtīta tādēļ, lai viņi tajā dalītos ar citiem. Kad šie ļaudis noraidīja aicinājumu, tad tas tika sūtīts nabagiem, kropliem, tizliem un akliem. Muitnieki un grēcinieki ielūgumu pieņēma. Kad Evaņģēlija aicinājums tiek sūtīts pagāniem, darba plāns paliek iepriekšējais. Vēsts vispirms tiek sniegta “uz lielceļiem” — tātad, cilvēkiem, kas aktīvi piedalās pasaules sabiedriskajā dzīvē, skolotājiem un vadītājiem.

[230] Lai Kunga vēstneši to ievēro! Pie tiem, kas atsevišķām ļaužu grupām ir kā gani avju ganāmpulkā, pie dievišķi ieceltajiem skolotājiem šai vēstij jānāk kā vārdam, kas ir uzmanības vērts. Tos, kuri pieder pie sabiedrības augstākajām aprindām, ir jāmeklē ar iejūtību un draudzību un jāuzskata par brāļiem. Darījumu ļaudis, tie, kam ir uzticēti augsti amati, cilvēki ar lielām izgudrotāju spējām un zinātnisku pieeju, ģeniāli ļaudis, Evaņģēlija skolotāji, kas vēl nav saņēmuši šim laikam aktuālās patiesības — šie visi ir tie, kam aicinājums ir jādzird vispirms. Viņiem ir jāpasniedz ielūgums.

Zināms darbs ir jāveic arī turīgo vidū. Viņos ir jāpamodina atbildības sajūta, jo tiem ir uzticētas Debesu dāvanas. Šiem cilvēkiem jāatgādina, ka Viņiem ir jāsniedz atskaite Tam, kurš tiesās dzīvos un mirušos. Turīgajam ir vajadzīgs tavs darbs, kas paveikts ar mīlestību un dievbijību. Pārāk bieži viņš paļaujas uz savu bagātību un nejūt briesmas. Viņa gara acis jāpievērš lietām, kam ir nezūdoša vērtība. Šim cilvēkam ir vajadzīga atziņa par patiesā, labā spēka autoritāti, kas saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mat. 11:28–30)

Ar tiem, kas, pateicoties savai izglītībai, turībai vai profesijai, pasaulē ieņem augstu stāvokli, reti kāds uzsāk personīgu sarunu par dvēselei svarīgām tēmām. Daudzi kristiešu darbinieki vilcinās tuvoties šiem sabiedrības slāņiem, taču tam tā nevajadzētu būt. Ja kāds cilvēks slīktu, tad tādēļ vien, ka tas ir jurists, tirgotājs vai tiesnesis, mēs vis nestāvētu līdzās un neskatītos, kā viņš iet bojā. Ja mēs redzētu, ka cilvēki drāžas uz kraujas pusi, mēs tos nekavējoties censtos atturēt, lai arī kāds būtu viņu stāvoklis sabiedrībā vai profesija. Tāpat mums nevajadzētu vilcināties brīdināt cilvēkus par dvēselei draudošajām briesmām.

[231] Nevienu nevajadzētu atstāt novārtā tādēļ, ka viņš nepārprotami ir aizņemts ar pasaules lietām. Daudzi, kuri ieņem augstu sabiedrisko stāvokli, ir skumji un vīlušies. Viņi ilgojas pēc miera, kura tiem nav. Pat visaugstākajās sabiedrības aprindās netrūkst tādu, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc pestīšanas. Daudzi saņemtu palīdzību, ja Kunga darbinieki nāktu tieši pie viņiem ar laipnību un Kristus mīlestībā sasildītu sirdi.

Evaņģēlija vēsts sekmes nav atkarīgas no runas mākslas, iespaidīgas liecības vai dziļi nopamatotiem argumentiem. Tās ir atkarīgas no vēsts vienkāršības un atbilstības dvēselēm, kas izsalkušas pēc dzīvības maizes. “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” — lūk, tā ir dvēseles vajadzība.

[232] Ir tūkstošiem tādu, kurus var aizsniegt visvienkāršākajā un pieticīgākajā veidā. Visintelektuālākos, tos, kas tiek uzskatīti par pasaules visapdāvinātākajiem cilvēkiem, bieži vien atspirdzina vienkāršie vārdi, kurus izrunā kāds, kurš mīl Dievu un kurš par šo mīlestību spēj runāt tikpat dabiski kā pasaules ļaudis runā par tām lietām, kas viņus visvairāk interesē.

Bieži vien vārdi, kas ir labi sagatavoti un pārdomāti, gūst tikai nelielu ietekmi. Savukārt patiesai, godīgai Dieva bērna runai, kas izteikta dabiskā vienkāršībā, ir vara atslēgt to siržu durvis, kas ilgi bijušas slēgtas Kristum un Viņa mīlestībai.

Tas, kurš strādā Kristus labā, lai atceras, ka viņam nav jādarbojas savā spēkā. Lai šis cilvēks satver Dieva troni ar ticību, ka glābšana ir Viņa varā. Lai viņš cīnās ar Dievu lūgšanā un tad strādā ar spējām, ko Dievs tam devis. Tad kā ietekmes spēks tiks sūtīts Svētais Gars. Šim lieciniekam līdzās ies eņģeļi, kas darbosies pie cilvēku sirdīm.

Ja vadītāji un skolotāji Jeruzālemē būtu pieņēmuši patiesību, ko nesa Kristus, par kādu varenu misijas centru tad būtu kļuvusi viņu pilsēta! Atkritušais Israēls būtu atgriezies. Kungam tiktu sapulcināts liels karapulks. Un cik strauji tie būtu varējuši aiznest Evaņģēliju uz visām pasaules daļām! Tāpat arī tagad — ja ietekmīgās personas un tie, kam ir lielas spējas, tiktu mantoti Kristum, cik liels darbs tad tiktu paveikts, paceļot kritušos, sapulcinot sabiedrības izstumtos un tālu izplatot pestīšanas vēstis. Tad ātri vien tiktu pasniegti ielūgumi un Kunga mielastam viesi būtu saaicināti.

Taču mums nav jādomā tikai par lielajiem un apdāvinātajiem cilvēkiem, novēršoties no nabadzīgajām ļaužu šķirām. Kristus saviem vēstnešiem dod norādījumu iet arī pie tiem, kas atrodami ceļmalās un sētmalēs, pie šīs zemes nabadzīgajiem un zemas kārtas ļaudīm. Lielpilsētu pagalmos un šķērsielās, arī vientuļās lauku ceļmalās [233] uzturas gan ģimenes, gan atsevišķi cilvēki. Varbūt tie ir ieceļotāji svešā zemē, kam nav savas draudzes un kam savā vientulībā rodas sajūta, ka Dievs tos ir aizmirsis. Šie cilvēki nesaprot, kas tiem būtu jādara, lai viņi tiktu glābti. Daudzi no tiem ir iestiguši grēkā. Daudziem ir bēdas. Viņus nomāc ciešanas, nabadzība, neticība un bezcerības sajūta. Tie cieš no visām iespējamām fiziskajām un dvēseles slimībām. Tie savās nelaimēs ilgojas atrast mierinājumu, un sātans Viņus kārdina to meklēt iekārē un priekos, kas noved postā un nāvē. Viņš tiem piedāvā Sodomas augļus, kas mutē pārvēršas pelnos. Tā nelaimīgie ļaudis maksā naudu par to, kas nav maize, un atdod savu darbu par to, kas neder uzturam.

Šajos cietējos mums jāsaskata tie, kurus Kristus nāca glābt. Viņš tos aicina: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! (..) Klausieties, klausieties uz Mani, tad jums būs daudz laba, ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausiet, tad atspirgs jūsu dvēsele!” (Jes. 55:1–3)

Dievs ir devis īpašu pavēli, lai pievēršam uzmanību svešiniekiem, sabiedrības zemākajiem slāņiem un nelaimīgajām dvēselēm, kuru morālie spēki ir vāji. Daudzi, kas izskatās pilnīgi vienaldzīgi pret reliģiskajām lietām, savā sirdī ilgojas pēc miera un atdusas. Kaut arī tie varbūt ir noslīdējuši līdz pašam grēka bezdibenim, tomēr pastāv iespēja viņus glābt.

Kristus kalpiem arī šajā ziņā ir jāseko Viņa piemēram. Pārceļodams no vienas vietas uz citu, Viņš mierināja cietējus un dziedināja slimos, bet tad pasniedza tiem lielās patiesības par savu valstību. Tāds ir arī Kristus sekotāju darbs. Atvieglojuši fiziskās ciešanas, jūs atradīsit veidus, kā apmierināt arī dvēseles vajadzības. Jūs varat norādīt uz paaugstināto Pestītāju un pastāstīt par [234] lielā Ārsta mīlestību, kuram vienīgajam ir spēks atjaunot cilvēku.

Sakiet nelaimīgajiem cerības zaudējušajiem ļaudīm, kas ir aizgājuši neceļos, ka tiem nav jākrīt izmisumā. Kaut arī tie ir maldījušies un nav veidojuši pareizu raksturu, Dievam tomēr ir prieks viņus atjaunot — jā, tas ir tas pats Viņa pestīšanas prieks. Viņš ar prieku ņem bezcerīgu materiālu, kuru ir izmantojis sātans, un atklāj tajā savu žēlastību. Viņš līksmojas, kad kādu nepaklausīgo var atbrīvot no dusmības, kurai pār to būtu jānāk. Sakiet šiem cilvēkiem, ka katrai dvēselei ir pieejama dziedināšana un šķīstīšana. Viņiem ir paredzēta vieta pie Kunga galda. Kungs gaida, kad varēs tos ielūgt mielastā.

Tie, kas dodas uz ceļmalām un sētmalēm, atradīs arī kādu citu, pilnīgi atšķirīgu rakstura kategoriju, kam nepieciešama viņu kalpošana. Ir tādi, kas dzīvo pēc tās gaismas, kas viņiem ir, un kalpo Dievam, cik labi vien prot. Tomēr šie ļaudis saprot, ka pie viņiem un pie tiem, kas ir ap viņiem, vēl ir jātiek padarītam lielam darbam. Tie ilgojas pēc lielākām zināšanām par Dievu, taču pagaidām no lielās gaismas ir saskatījuši tikai atblāzmu. Tie ar asarām acīs lūdz Dievu, lai Viņš tiem sūta svētību, kura ticībā saskatāma iztālēm. Daudzas no šīm dvēselēm ir atrodamas apkārtējā lielpilsētu ļaunuma vidū. Ne mazums dzīvo ļoti necilos apstākļos, un tāpēc pasaule tos nepamana. Ir daudz tādu, par kuriem mācītāji un draudzes nezina neko. Tomēr šajās necilajās un nožēlojamās vietās viņi ir Kunga liecinieki. Varbūt šie dievbijīgie ir saņēmuši ļoti maz gaismas un iespējas gūt kristīgas zināšanas un pieredzi, taču trūkumā, badā un aukstumā viņi cenšas palīdzēt citiem. Lai Dieva daudzveidīgās žēlastības namturi atrod šīs dvēseles, apmeklē tās mājās un Svētā Gara spēkā kalpo viņu vajadzībām. Pētiet kopā ar viņiem Bībeli un lūdziet ar viņiem vienkāršībā, uz kādu aicina Svētais Gars. Kristus saviem kalpiem dos vēsti, kas [235] šādai dvēselei būs kā Debesu maize. Vērtīgā svētība tiks nodota no sirds uz sirdi, no ģimenes uz ģimeni.

Līdzībā minētā pavēle: “Spied visus nākt iekšā!” bieži vien tiek pārprasta. To mēdz uzskatīt par pamācību, ka mums citi cilvēki jāpiespiež pieņemt Evaņģēliju. Taču drīzāk tas izsaka ielūguma neatlaidību un iepriekš minēto motīvu spēku. Vedot cilvēkus pie Kristus, Evaņģēlijs nekad neizmanto varu. Vēsts skan: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens!” (Jes. 55:1) “Gars un Līgava saka: “Nāc!”(..) Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) Nākt mūs spiež Dieva mīlestības un žēlastības spēks.

Pestītājs saka: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl. 3:20) Izsmiekls Viņu neatbaida un draudi nespēj likt novērsties; Viņš nepārtraukti meklē pazudušos, sacīdams: “Kā Es tevi lai atstāju?” (Hoz. 11:8) Kaut arī stūrgalvīga sirds noraida Glābēja mīlestību, Viņš no jauna, ar vēl lielāku apņēmību lūdz: “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.” Viņa mīlestības uzvarošais spēks spiež dvēseles ienākt svētku mielastā. Tad tās, savukārt, Kristum atbild: “Tava žēlastības pilnā laipnība mani paaugstinājusi.” (Ps. 18:36)

Kristus saviem vēstnešiem dāvās to pašu ilgu pilno mīlestību, ko Viņš pats izjūt pret pazudušajiem. Mums nav tikai vienkārši jāsaka: “Nāc!” Ir tādi, kas aicinājumu gan dzird, taču viņu ausis ir par kurlām, lai uztvertu tā nozīmi. Viņu acis ir par aklu, lai pamanītu, ka tiem ir sagatavots kas labs. Daudzi apzinās savu dziļo pagrimumu. Tie saka: “Es neesmu cienīgs, ka man palīdz; liec mani mierā.” Taču darbinieki nedrīkst atkāpties. Sirsnīgā, iejūtīgā mīlestībā satveriet šos satriektos un bezpalīdzīgos. Dodiet viņiem savu drosmi, savu cerību un savu spēku. Ar laipnību skubiniet tos [236] nākt. “Dažus, kas šaubās, apžēlojiet; citus glābiet ar bailēm, raudami tos ārā no uguns.” (Jūd. 22,23 — KJV)

Ja Dieva kalpi ticībā ies kopā ar Dievu, tad Viņš to vēstij piešķirs spēku. Tie būs spējīgi tā atklāt Dieva mīlestību un briesmas, kas draud, ja Viņa žēlastība tiek noraidīta, ka cilvēki būs spiesti pieņemt Evaņģēliju. Kristus paveiktu brīnumus, ja cilvēki darītu to daļu, ko Dievs viņiem uzticējis. Ļaužu sirdīs šodien tiktu panākta tikpat liela izmaiņa kā agrākajās paaudzēs. Džons Banjans1 tika atpestīts no zaimošanas un uzdzīves, bet Džons Ņūtons2 — no vergu tirdzniecības; abi sāka sludināt paaugstināto Pestītāju. Šādus banjanus un ņūtonus varētu atrast arī mūsdienu sabiedrībā. Ar cilvēku starpniecību, kuri sadarbojas ar dievišķajiem sūtņiem, tiks atgriezts ne viens vien nožēlojams sabiedrības izstumtais, kurš pēc tam arī piedalīsies Dieva darbā, atjaunojot Viņa līdzību cilvēkā. Starp tiem, kurus apspīdēs gaismas stari, ir tādi, kam bijušas ļoti ierobežotas iespējas un kas ir gājuši maldu ceļus, jo neko labāku tie nav zinājuši. Kā Caķejam atskanēja Kristus vārdi: “Man šodien jāiegriežas tavā namā” (Lūk. 19:5), tā tie atskanēs arī šiem ļaudīm; tad izrādīsies, ka tiem, kuri tika uzskatīti par rūdītiem grēciniekiem, sirdis ir laipnas kā bērniem, jo Kristus ir apžēlojies un tiem pievērsis uzmanību. Daudzi nāks no dziļākajiem maldiem un grēka, ieņemdami to cilvēku vietu, kam ir bijušas iespējas un priekšrocības, bet kuri tās nav novērtējuši. Šie jaunatnācēji tiks uzskatīti par Dievam dārgiem un izredzētiem; bet, kad Kristus nāks savā valstībā, tie stāvēs līdzās Viņa tronim.

Bet “pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā”. (Ebr. 12:25) Kristus teica: “Neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu.” Viņi savu uzaicinājumu ir noraidījuši, un nu vairs neviens no tiem netiks aicināts. Noraidīdami Kristu, jūdi apcietināja savas sirdis un nodeva sevi sātana spēkam, tā ka [237] Jēzus žēlastību pieņemt vairs nebija iespējams. Līdzīgi notiek arī tagad. Ja Dieva mīlestība netiek vērtēta un nekļūst par pastāvīgu likumu, kas pakļauj dvēseli un padara to laipnāku, tad esam pilnīgi un galīgi pazuduši. Dievs vairs nevar sniegt lielāku savas mīlestības atklāsmi par to, kuru Viņš jau ir devis. Ja Jēzus mīlestība sirdi nepakļauj, tad mūs nav iespējams aizsniegt ne ar ko.

Ar katru reizi, kad tu atsakies uzklausīt žēlastības vēsti, tu nostiprini savas neticības pozīcijas. Ar katru reizi, kad tu neatver savas sirds durvis Kristum, tev arvien vairāk un vairāk zūd vēlēšanās klausīties Viņu. Tā tu samazini savas izredzes atsaukties uz pēdējo žēlastības aicinājumu. Nepieļauj, ka par tevi tiek rakstīts kā par seno Israēlu: “Ēfraims ir pievienojies elkadievu pielūdzējiem; lai tad viņš arī iet.” (Hoz. 4:17) Nepieļauj, ka Kristus par tevi raud kā par Jeruzālemi: “Cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt. Redziet, jūsu nams būs atstāts.” (Lūk. 13:34,35)

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkiem atskan pēdējā žēlastības vēsts, pēdējais ielūgums. Pavēle: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm!” drīz būs sasniegusi savu piepildījumu. Kristus ielūgums tiks pasniegts katrai dvēselei. Vēstneši aicina: “Nāciet, jo tas [svētku mielasts] ir sataisīts.” Debesu eņģeļi joprojām sadarbojas ar starpniekiem virs zemes. Svētais Gars izlieto visus līdzekļus, lai spiestu tevi nākt. Kristus noraugās un gaida, vai neparādīsies kāda zīme, kas liecinātu, ka tavas sirds durvis tiek atbultētas un atvērtas Viņam. Eņģeļi gaida, kad uz Debesīm varēs aiznest ziņu, ka vēl viens pazudis grēcinieks ir atrasts. Debesu pulki gaida un ir jau sagatavojušies uzsākt kokļu spēli un dziedāt līksmības dziesmu par vēl vienu dvēseli, kas pieņēmusi ielūgumu uz Evaņģēlija svētku mielastu.