Izlaušanās pie Dieva

Brīnišķīgā meklēšana

Un notiks, pirms viņi sauc,
Es viņiem jau atbildēšu.
(Jesajas 65:24)

„Džim, ko tu galu galā te augšā dari?” Vorens jautāja.

Es varēju lasīt viņa domas. Skaidrs, viņš bija pārliecināts, ka velti šķiežu savu dzīvi te, kalnos, kamēr lejā, pilsētā, būtu varējis pelnīt lielu naudu. Vorens bija ieradies aplūkot kādu nomaļu īpašumu, un tā mēs ar Vorenu un viņa sievu, kura gaidīja mazuli, kratījāmies manā furgonā pa bedrainajiem lauku ceļiem, lai nokļūtu līdz viņu iecerētajam zemes gabalam.

„Nu, Voren,” es iesāku, „redzi, es esmu kristietis, un mēs šeit ieradāmies tāpēc, ka...”

„Izbeidz, Džim!” Vorens noskaldīja. „Es neesmu kristietis, un es neticu kristietībai. Es negribu par to vairs neko dzirdēt!”

Pēkšņi manas automašīnas šaurībā vēsmoja nepārprotams naidīgums. Kā gan Dievs var aizsniegt tādu cilvēku kā Vorens? es domāju. Tomēr jutu vajadzību pateikt vēl ko, un, klusībā pielūdzis, atbildēju: „Voren, atvēli man tikai vēl pāris minūšu sava laika, un es tev nekad vairs neteikšu ne vārda par kristietību. Voren, Dievs, kuru esmu iepazinis šajos kalnos, tevi tik ļoti mīl, ka, pat neskatoties uz to, ka tu Viņu noraidi, kādudien, kad Viņš būs tev vajadzīgs, Viņš būs tev līdzās. Kādudien tev būs nepieciešams mans Dievs!”

Ja pirms brīža gaisotne manā furgonā bija vēsa, pēc šiem vārdiem tā kļuva ledus auksta. Šķiet, ka ar saviem komentāriem biju visu padarījis vēl sliktāku. Mēs nokārtojām savas lietas, un Vorens aizbrauca, bet atmiņas par mūsu sarunu man atgādināja par paša atsvešināšanos no Dieva. Manās ausīs atbalsojās paša vārdi: „Kādudien, kad Viņš būs tev vajadzīgs, Viņš būs tev līdzās. Kādudien tev būs nepieciešams mans Dievs.”

Atmiņas

Es netiku audzināts apzināties savu vajadzību pēc Dieva, kaut arī mani vecāki sevi uzskatīja par kristiešiem. Kad es sāku meklēt Dievu? Atskatoties uz savu dzīvi, saprotu, ka šis jautājums varētu būt aplams, jo patiesībā es nebiju tas, kurš meklē, bet ļaujiet man sākt no paša sākuma.

Stāsts par manu piedzimšanu ir apmēram šāds:

„Ser,” sacīja noguruša izskata ārsts, uzrunājot vīrieti, kurš izskatījās vēl vairāk noguris un noraizējies nekā mediķis.

„Jā?” Henrijs atsaucās cerību pilnā balsī. Viņa balss šķietami neiederējās noplukušās uzgaidāmās telpas gaisotnē, kurā oda pēc tabakas dūmiem, kā arī bailēm un cerībām, kas aizvien mājo šādās telpās.

„Tas ir zēns!” Ārsta druknajā sejā atplaiksnīja kaut kas līdzīgs smaidam. „Deviņas mārciņas un piecas unces!”

„Kā klājas manai sievai?” jautāja Henrijs, kuru ziņa par dēlu bija manāmi atdzīvinājusi.

„Tās bija grūtas dzemdības.” Daktera sejā bija manāmas raizes. „Jūs varat ieiet pie viņas,” viņš atbildēja, pirms tika uzdots jautājums.

Stāstot par manu dzimšanu, šajā vietā vecāki vienmēr zīmīgi paskatījās viens uz otru, un mums visiem bija skaidrs gan tas, cik situācija bijusi nopietna, gan arī tas, ka šī krīze viņus savstarpēji tuvinājusi.

Toreiz, guļot mātes rokās, man nebija nojausmas par to, ka piedzimstot esmu kļuvis par dalībnieku lielajā cīņā starp Dievu un sātanu. Tikai daudz vēlāk sāku saprast, ka jau tad, kad vēl atrados mātes vēderā, Dievs savā bezgalīgajā gudrībā bija iedarbinājis individuālu plānu, kura mērķis bija modināt manā sirdī ilgas un nepieciešamību pēc Viņa. Dievs zināja, ka es piedzimšu pasaulē, kas ir naidā ar Viņu un pretojas Viņa principiem, Viņa gribai un Viņa ceļiem.

Dievs zināja, ka es piedzimšu ar dabu, kuru sabojājusi cilvēku eksperimentēšana ar grēku. Dievs zināja, ka es dabiski sekošu saviem impulsiem un nosliecēm un ka doma par savas gribas un ceļu pakļaušanu Viņam man būs pilnīgi sveša. Viņš ļoti labi zināja arī to, ka sātans pretosies katram Dieva mēģinājumam mani aizsniegt. Neskatoties uz visu to, Dievs sāka īstenot savu plānu attiecībā uz mani.

Pēc tūkstošiem gadu, ko Viņš bija gaidījis uz Džima Honbergera piedzimšanu, tagad Viņam bija iespēja mēģināt iegūt manu mīlestību. Dievs meklēja mani tāpat, kā Viņš meklē ikvienu no mums. Tā ir brīnišķīgā meklēšana, kas izplūst no Dieva sirds.

Mani vecāki, Bernisa un Henrijs Honbergeri, bija apmierināti ar mani, savu trešo bērnu, un pārveda mani mājās savā vienkāršajā miteklī Epltonā, Viskonsinā, apņēmušies darīt visu iespējamo, lai uzaudzinātu mani par godīgu strādnieku un labu pilsoni. Kā zīdainim man nebija nekāda priekšstata par mīlošu Dievu, bet Dievs mani jau uzrunāja caur maniem vecākiem. Viņu saskarsme ar mani sniedza pirmās mācības par Dieva raksturu.

Maziem bērniem vecāki pārstāv Dievu, un, paklausot vecākiem, viņi mācās paklausīt Dievam. Tādējādi manas dzīves lielā virves vilkšana sākās jau bērnišķīgajos konfliktos ar vecākiem. Kad mana savtīgā griba pieteica savas prasības, vecāki vai nu padevās un izdabāja tai, vai atturēja mani no sava ceļa iešanas. Tolaik neviens no mums pilnībā neizprata notiekošā nozīmi – dažreiz cīņā uzvarēja sātans un dažreiz Dievs –, bet es augu un mācījos.

Ikvienam no mums kopš dzimšanas piemīt ilgas atrast piepildījumu un laimi. Ja vien mūs nevada gudri vecāki un Dieva žēlastība, mēs visbiežāk piepildījumu meklējam lietās. Lietas nav nekas slikts; kad Dievs radīja zemi, Viņš to piepildīja ar prieku nesošām lietām, bet cilvēku nebeidzamais kārdinājums ir vērtēt pašas lietas, nevis šo lietu devēju.

Atcerieties savus Ziemassvētku piedzīvojumus bērnībā. Steidzīgi noplēsis raibo iesaiņojumu, lai ātrāk tiktu pie kārotās rotaļlietas, jūs tik tikko spējāt pateikt paldies tam, kurš šo dāvanu bija devis. Iespējams, pēc mammas atgādinājuma jūs nomurminājāt dažus pateicības vārdus, bet jūsu acis nespēja skatīties ne uz ko citu kā vien uz dārgo ieguvumu. Lieta bija ieņēmusi devēja vietu.

Man tas bija hromēts trīs ātrumu Schwinn firmas divritenis. Ak, cik ļoti man tas patika! Visā apkārtnē nevienam zēnam nebija labāka par to. Vēlāk šī mīlestība izvērtās romānā ar sarkanu Pontiac kabrioletu. Apkārtējā pasaule man soli pa solim mācīja likt vienlīdzības zīmi starp laimi un lietām, kas man pieder.

Lietas nav tikai mantas un īpašumi, bet arī stāvoklis, ieņemamais amats, cilvēki, vara, lepnums un baudas. Daudzi cilvēki tic, ka laimi un piepildījumu sniedz prestiža statusa iegūšana. Savukārt citi uzskata, ka paliekošu prieku viņi varēs baudīt tad, ja apprecēs noteiktu personu vai apmeklēs eksotiskas vietas. Vēl citi sapņo par dzīvi, kas pilna baudām, bet brīva no atbildības, cerot, ka īstā laime būs atrodama tieši tur.

Visas šīs lietas sacenšas par mūsu sirds mīlestību un pieķeršanos, ko vēlas arī Dievs. Dievs visu redz, un Viņš mūs jau meklē, pat pirms mūsos ir dzimušas ilgas rast piepildījumu Viņā: „Pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu.” (Jesajas 65:24)

Slava Dievam, ka Viņš dēsta mūsu sirdīs ilgas pēc patiesa piepildījuma, kuru pasaulīgās metodes nevar sniegt. Mums apkārt ir tik daudz pierādījumu – ārēji panākumus gūstoši cilvēki, kuri ir atraduši bagātību, varu un slavu, visu, par ko pasaule apgalvo, ka tam jānes laime. Tomēr tie ir vieni no nelaimīgākajiem cilvēkiem virs zemes, un nereti viņi paši nožēlojamā kārtā pieliek punktu savai dzīvei.

Velns izmanto visu pasaules mirdzumu un zeltu, mēģinot mūs pievilt. Viņš izmanto krāpšanu, lai pat mūsu vissliktākajām izvēlēm liktu izskatīties labi. Bet Dievs šajā cīņā par mūsu dvēselēm nekad nemelo. Viņš nekad nemaldina. Viņš saka: „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atklāsmes 3:20)

Dievs uzrunā mūsu intelektu, mūsu saprātu un mūsu sirdsapziņu. Mūsu atbildei ir jābūt brīvprātīgai. Viņš nevēlas robotus. Dievs mūsu sirdīs ir ielicis ilgas pēc Viņa, bet tas, kā mēs uz šīm ilgām atsauksimies, ir pilnībā mūsu ziņā. Dievs nekad nepiespiež mūsu gribu.

Es nezināju, ka man ir problēma ar vēlēšanos iet pašam savu ceļu. Tas bija viss, ko es jebkad biju pazinis. Tomēr Dievs trīsdesmit gadus mani meklēja un centās iegūt manu uzmanību, līdz es beidzot sajutu vajadzību pēc Viņa. Nākamajās nodaļās šo procesu paskaidrošu pilnīgāk, bet jau tagad vēlos, lai jūs saprastu, ka Dievs nepārtrauc mūs meklēt. Bija jāpaiet vēl desmit gadiem, līdz Dievs ieguva manu pieķeršanos, un pēc tam vēl apmēram sešiem gadiem, līdz mans sirds cietoksnis padevās un piederēja Viņam. Tas nepazemina manu agrāko piedzīvojumu ar Dievu vērtību, bet tas parāda, ka vairumam no mums pārmaiņu process ir pakāpenisks, un manā dzīvē no pirmās atsaukšanās Dievam līdz pilnīgai sevis nodošanai Viņa mīlestībai bija jāpaiet gadiem.

Pakāpeniski tuvojoties tam, lai būtu pilnībā nodevies Dievam, es sapratu, ka mana pagātnes pieredze ir ļoti traucējoša, tā liek man atkal un atkal krist atpakaļ vecajā ieradumā meklēt piepildījumu lietās, nevis piedzīvojumos ar Kristu. Es godīgi domāju, ka intelektuālā piekrišana patiesībām arī ir tas, ko nozīmē būt kristietim, un jo vairāk zināšanu es būšu ieguvis un jo precīzāk mana dzīve saskanēs ar manu ideālistisko priekšstatu par to, kā jādzīvo īstam kristietim, jo labāks kristietis es būšu kļuvis.

Mans sapņu īpašums

Savās studijās biju nonācis pie idejas, ka, jo tuvāk pielāgosim savas dzīves tam ideālam, kādā Dievs cilvēku radījis, jo labākas mūsu dzīves kļūs. Dievs ielika Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā. Un tāpēc arī es ilgojos pēc īstas lauku dzīves.

Kad paziņa piedāvāja iespēju apmeklēt viņa lauku īpašumu, ar sajūsmu devos braucienā caur mežiem, laukiem un dārziem. Viņš pamatoti lepojās ar savu vietu, savukārt es nenocietos, nepateicis: „Ja tu kādreiz izlem šo vietu pārdot, gribētu būt pirmais, kam tu piedāvā to nopirkt.”

„Priecājos, ka tev te patīk, Džim, bet es šo vietu nekad nepārdošu.”

„Var jau būt, bet es to saku nopietni. Ja tomēr tu kādreiz pārdod, es gribētu, lai man pirmajam būtu iespēja to pirkt.”

„Džim, es nekad nepārdošu... Bet labi, ja kādreiz kas mainīsies, es tev piedāvāšu pirmajam.”

Apmēram piecus mēnešus vēlāk kādā nedēļas nogalē viņš man piezvanīja. „Džim, tu nespēsi noticēt. Man piedāvā darbu, par kuru es aizvien biju sapņojis. Vienīgā problēma, ka man jāpārceļas uz Medisonu. Tu vēlējies būt pirmais, kam piedāvāju pirkt manu īpašumu, tagad es tev to piedāvāju. Atbrauc pie manis rīt no rīta desmitos, skatīsimies, kā mēs varam vienoties. Šo vietu vēlas daudzi, un man ir jāpārceļas ātri, tāpēc tev ir jāizlemj ātri!”

Es automātiski piekritu tikties; mans gars no domas par iespēju tikt pie tāda īpašuma lidot lidoja, un tad pēkšņi tas nokrita kā akmens, jo atcerējos, ka nākamajā dienā man jābūt baznīcā. Es nevarēju kārtot komercdarījumus dienā, kuru biju veltījis pielūgsmei. Es tik ļoti vēlējos iegūt šo ideālo īpašumu. Es to vēlējos tāpēc, ka ticēju – tā ir Dieva griba manai ģimenei, bet es nekārtoju darījumus savā pielūgsmes dienā.

Es cīnījos savā prātā ar jautājumu, ko tagad iesākt. Kā Dievs var palīdzēt, ja es atsakos tikties un vienoties ar pārdevēju? Vai es varu Viņam uzticēties, pat ja man jāzaudē šis īpašums?

Nākamajā rītā nolēmu ierasties baznīcā nedaudz vēlāk. Tā kā šis cilvēks bija pret mani tik laipns, es nespēju viņam bezpersoniski atteikt pa telefonu. Ar šodienas nobriedušāko izpratni es nebūtu ielaidies nekādos darījumos savā pielūgsmes dienā, bet ar tā laika izpratni atteikšanās sagatavot pirkšanas un pārdošanas līgumu man bija milzīgs ticības solis. Es ierados pie viņa dažas minūtes pirms desmitiem. Viņš mani sagaidīja ļoti laipni, bet tad es pateicu, ka nevaru šodien apspriest pirkšanu manas reliģiskās pārliecības dēļ. „Man tiešām žēl, bet man no šī piedāvājuma jāatsakās.”

„Džim,” viņš atbildēja, „nevēlos nostāties starp tevi un tavu ticību. Ja tu nevari šodien, kad tu labprāt tiktos un vienotos par darījumu?”

Nezinu, kāpēc, kad vēlamies, lai Dievs mūsu labā paveic brīnumu, mēs esam tik šokēti, kad Viņš to tiešām izdara. Drauga labprātība atlikt darījumu mani pamatīgi pārsteidza. Es zināju, ka viņa īpašumu kāroja daudzi cilvēki. Es būtu bijis vēl vairāk pārsteigts, ja toreiz būtu zinājis to, ko uzzināju vēlāk, – visu šo laiku mans draugs bija pārliecināts, ka es nemaz nevarēšu atļauties viņa īpašumu pirkt; viņš vienkārši man piedāvāja, lai izpildītu savu pirms pieciem mēnešiem doto solījumu. Šajos apstākļos viņa rīcība bija apbrīnojami cēlsirdīga un ļoti daiļrunīgi liecināja par viņa raksturu.

Mēs norunājām tikties pirmdien, un, to gaidot, svētdienu es pavadīju visai pacilātā noskaņā. Pirmdien mēs diezgan ātri vienojāmies par darījuma detaļām, kas ietvēra arī 5000 dolāru rokasnaudu. Problēma bija tāda, ka man šīs naudas nebija, tomēr es vienalga viņam izrakstīju čeku. Tad devos mājās, piezvanīju bankas menedžerim un pastāstīju, ko biju izdarījis. „Tā nu tu redzi, Stenlij,” sava stāsta noslēgumā piebildu, „man vajadzīga tava palīdzība.”

„Protams, ka ir vajadzīga. Starp citu, viņš jau ir te. Viņš tikko iesniedza čeku vienai no kasierēm. Kasiere nupat to atnesa man un jautā, ko darīt.”

Biju panikā. Biju plānojis, ka man būs pāris dienas laika šīs lietas nokārtošanai. Ar banku man bija lieliskas darījumu attiecības. Šī banka apkalpoja visus manus darba un personiskos darījumus. Es pat biju apdrošinājis bankas prezidentu un uzskatīju viņu par draugu, tāpēc nedomāju, ka ar manu čeku būs problēmas, bet es nebiju rēķinājies, ka īpašuma pārdevējs būs tik nasks. Tad sekoja pasaulē ilgākā pauze, kuras laikā paguvu nosvīst. Visbeidzot bankas menedžeris sacīja: „Neraizējies, mēs apmaksāsim čeku.”

Šī bija viena no pirmajām reizēm manā dzīvē, kad es Dievu liku augstāk par kādu lietu, ko vēlējos iegūt. To darot, sāku saprast, ka Dievs nevēlas atņemt mums mūsu lietas, bet, ja šīs lietas ir uzurpējušas mūsu sirds troni, tās no troņa ir jāgāž. Dievs vēlējās man dot iecerēto īpašumu, bet cik gan daudz vairāk Viņš vēlējās, lai es Viņam uzticētos – personīgi un cieši. Kaut arī man bija niecīga saprašana par sekošanu Viņam, kaut arī mani centieni sekot Viņam bija visai legālistiski un doktrināri, Dievs man mācīja, ka tad, kad Viņš man ir vajadzīgs, tad, kad atrodos kritiskā situācijā, Viņš ir man līdzās.

Mēs dažkārt vilcināmies atdot savas lietas Kungam, jo mēs baidāmies par to drošību. It īpaši gadījumos, kad šie dārgumi ir ilgi loloti elki. Tomēr mums nav iemesla baidīties. Jēzus nenāca postīt, bet glābt. Viss, ko nododam Viņam, ir drošībā, un nekas nav īsti drošs, ko nenododam Viņam.

Pēc sešiem mēnešiem

Es biju ceļojumā kaimiņu štatā. Kamēr viesojos kādā ģimenē, zvanīja telefons. Mājasmāte sacīja: „Džim, tas ir tev!”

Sveiks, Džim, tas esmu es, Vorens.”

„Voren!” es izsaucos, tūliņ atcerēdamies mūsu sarunu automašīnā. „Kā tu mani vispār šeit atradi?”

„Tas nebija viegli,” viņš atteica. Pēkšņi viņa pašpārliecinātā balss izmainījās, un Vorens turpināja: „Mums piedzima tas bērniņš, Džim.”

„Brīnišķīgi! Kas jums piedzima?” „Man bija dēls...” viņa balss aizlūza. „Kas noticis, Voren?” vaicāju.

„Džim,” viņš sacīja sāpju sažņaugtā balsī, „mans dēls piedzima ar trim caurumiem sirdī. Man ir vajadzīgs tavs Dievs, Džim. Man ir vajadzīgs tavs Dievs.”

Vorena lielā vajadzība bija aizslaucījusi viņa dusmas un bailes. Viņa stāsts sariesa asaras manās acīs, savukārt es ar prieku varēju dalīties ar Vorenu līksmajās ziņās par to, kā Dievs meklē cilvēku sirdis.

Kad pirmo reizi aicināju uz tikšanos savu nākamo sievu Salliju, viņas iespējamās atbildes bija ierobežotas: viņa varēja piekrist manam aicinājumam vai to noraidīt. Protams, piekrišana saistījās ar lielāku risku. Bet noraidījums būtu nozīmējis atteikties mūža garumā dalīties priekā ar radniecīgu sirdi. Cik tā gan būtu skumja alternatīva!

Tāpat tas ir ar mīlošo Dievu, kurš meklē vietu mūsu sirdīs. Nepastāv dučiem iespējamo atbilžu no mūsu puses. Ir tikai viena laba izvēle un viena ļoti nožēlojama alternatīva. Esmu izvēlējies atsaukties Dieva brīnišķīgajai meklēšanai, kura nebeigsies, līdz skatīšu vaigu vaigā to, kuru esmu iepazinis un iemīlējis.

Reliģija – vai ar to pietiek?

Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to,
ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.
(Jāņa 17:3)

„Bet, mammu , vai man tiešām jāiet? Man nepatīk iet uz baznīcu. Es tur neko neiegūstu.” Tas bija skaists svētdienas rīts, un es nevēlējos to izniekot. Protams, māte manas iebildes neņēma vērā, un tā es negribīgi devos viņai līdzi uz baznīcu, kā to visu mūžu biju darījis katru nedēļas nogali.

Sakot, ka tur nekā negūstu, es nejokoju, un, vismaz ciktāl varēju spriest no saviem vērojumiem, arī citi tur neko neguva. Mana māte bija katoliete, un mans tēvs bija luterānis. Tēvs baznīcu apmeklēja reti, bet māte to darīja katru nedēļu; tomēr viņi abi ticēja, ka mums, bērniem, apmeklēt baznīcu ir svarīgi, tāpat viņi ticēja smagam darbam, uzticībai un augstiem morāles standartiem. Es varēju vērot, kā šīs pēdējās lietas ietekmēja viņu dzīvi pozitīvi, bet baznīcas apmeklēšana? Tas drīzāk izskatījās pēc kaut kā, ko mēs uzģērbjam un pēc tam novelkam pie baznīcas durvīm.

Kaut arī mans tēvs nebija regulārs baznīcā gājējs, viņa raksturu es pazinu. Atceros, ka reiz tēvs vasaras beigās bija uzstādījis dzīvoklī gaisa mitruma savācēju. Tas darbojās nevainojami, un līdz pavasarim mēs par to bijām jau aizmirsuši. Kādu vakaru pie vakariņu galda tēvs jautāja mātei: „Bernisa, vai mēs esam saņēmuši rēķinu par mitruma savācēju, ko nopirkām rudenī?”

Māte kādu brīdi domāja, tad atbildēja: „Nē, es domāju, ka neesam gan.”

Es tolaik biju agrīnā pusaudžu vecumā un pratu jau salikt kopā divi un divi. „Tad jau mēs esam dabūjuši mitruma savācēju par brīvu!” es iesvilpos.

Tēvs tikai paskatījās uz mani; viņa skatiens pauda vilšanos un nepatīkamu izbrīnu, it kā es būtu pateicis rupjības. Tomēr tēvs neko neteica; viņš piecēlās, piegāja pie telefona un piezvanīja kompānijai, kas bija uzstādījusi mitruma savācēju. „Šeit Henrijs Honbergers,” dzirdēju viņu sakām. „Jūs mūsu mājā uzstādījāt mitruma savācēju pagājušās vasaras beigās, un mēs vēl neesam saņēmuši rēķinu. Jā... jā. Jā, tas būtu labi.”

Viņš nolika klausuli un atgriezās pie galda. „Viņi sacīja, ka atsūtīs rēķinu jau šonedēļ. Kaut kā viņi to bija palaiduši garām. Sekretāre sacīja, ja es nebūtu piezvanījis, viņi to nekad nebūtu pamanījuši.”

Tā man bija dzīva godīguma mācību stunda, un es to aizvien atceros. Līdzīgā kārtā es redzēju arī to, ka smaga darba un uzticības principi bija neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa. Mans tēvs un māte tiešām smagi strādāja ik dienu. Viņi nekad neko nenokavēja, un viņu dzīves ritms bija tik precīzs, ka pēc tā varētu regulēt pulksteņus. Bet baznīcas apmeklēšanai, kas bija viss, ko es sapratu ar reliģiju, savu vecāku dzīvē šādu praktisku lietojumu nesaskatīju.

Varbūt tas arī nav nekas pārsteidzošs. Manus vecākus šķīra atšķirības starp protestantismu un katolicismu. Reliģija viņu dzīvē bija un palika klusa un privāta lieta, viņi par to nekad nerunāja, kaut arī abi uzskatīja, ka bērniem uz baznīcu jāiet. Mums, vecākajiem bērniem, bija iespēja izvēlēties, uz kuru dievkalpojumu doties, bet kopumā dievkalpojumu apmeklēšana un reliģija kā tāda nebija daļa no mūsu ikdienas dzīves.

Šis praktiskā pielietojuma trūkums baznīcu man darīja par tādu apgrūtinājumu, ka, jāatzīstas, dažkārt es iespēju izvēlēties starp divām baznīcām izmantoju pēc sava prāta. Es iegāju baznīcā, paņēmu no aizmugurē stāvošā galdiņa biļetenu, izlavījos ārā un devos uz parku. Pēc kādas stundas pārrados mājās ar pierādījumu, ka esmu bijis baznīcā, un man nekad nebija jābaidās, ka kāds varētu uzdot jautājumus par dievkalpojuma saturu.

Nav tā, ka mani vecāki nebūtu centušies. Viņi mani sūtīja kristīgās skolās un rūpējās, lai es ik nedēļas ietu uz baznīcu, bet reliģija bija pārāk samākslota, pārāk formāla un pārāk apnicīga, lai mani aizsniegtu. Tā kā baznīca man bija jāapmeklē, jau agrīnā vecumā mācījos spēlēt spēli, tā sakot. Iespējams, jūs to zināt pats, un ne jau tāpēc, ka būtu bijis manas draudzes loceklis un vērojis mani. Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, iet cauri tam pašam procesam, darot to, kas no viņiem tiek sagaidīts, – ārēji izskatoties labi, bet labi zinot, ka viņu sirds ir kur citur. Viņi varbūt to nevar pat izskaidrot, bet tas vienkārši neatbilst viņu patiesajām vajadzībām; un tā viņi seko prasībām, jo tā ir „pareizi”.

Kļuvis brīvs no savu mīlošo vecāku ietekmes, es baznīcu vairs neapmeklēju. Es sekoju savām interesēm. Biju pietiekami apmeklējis baznīcu un spēlējis reliģiju. No tā tik un tā nebija nekāda labuma. Dievs man nebija reālāks kā maniem nekristiešu draugiem.

Mans tēvs bija bijis labs, morāls cilvēks ārpus organizētās reliģijas, un es neredzēju iemesla, kāpēc arī es nevarētu tāds būt. Tā nu es gāju pats savu ceļu, un Dievs gaidīja īsto brīdi, lai pievērstu manu uzmanību un piedāvātu man ko labāku.

Atklājums

Man bija trīsdesmit gadu. Biju beidzis koledžu un piecus gadus pavadījis, pārdodot datorsistēmas, un tagad biju kļuvis par vienīgo Honbergera aģentūras īpašnieku. Honbergera aģentūra ir daudznozaru apdrošināšanas aģentūra, kas specializējas automašīnu, namīpašumu, dzīvības un veselības apdrošināšanā. Es biju jauns un enerģisks, ceļot savu nākotni, gādājot par pensiju un komfortablu tagadni. Man bija jauka māja, jaunas automašīnas, labi ienākumi un plaukstošs bizness. Es dzinos pēc amerikāņu sapņa, ticot, ka laimi sniedz lietas, kas dzīvi dara interesantu, ērtu un aizraujošu.

Tajā pašā laikā es biju vairāk noraizējies par savas dzīves virzienu, nekā gribēju to atzīt.

Problēma nebija pasaules panākumos. Es sajūsminājos par to, cik daudz mēs bijām spējuši sasniegt, būdami tik jauni. Problēma bija tā, ka es un mana sieva Sallija sākām domāt par to, kādu cenu šie panākumi prasīja. Pietrūka kaut kā būtiska; mūsu savstarpējās attiecības pamazām ira. Ja kāds man jautātu, nekad nebūtu teicis, ka atbilde meklējama reliģijā – es jau biju bijis reliģiozs, un tas man neko nebija devis. Mēs abi bijām dziļi noraizējušies par šo nepiepildīto „kaut ko”, bet mēs pie tā nekavējāmies, jo dzīves steigā tam nebija laika.

Man patika ierasties birojā pirms pārējiem darbiniekiem, bet aizvien vairāk laika nācās pavadīt satiksmes sastrēgumos, elpojot priekšā braucošās automašīnas izplūdes gāzes un bezpalīdzīgā nepacietībā žņaudzot stūres ratu. Mani sāka kaitināt pat nenozīmīgi sīkumi. „Ko tu iedomājies?!” es pikti ņurdēju, kad jauna sieviete veikli ieņēma manu noskatīto brīvo vietu stāvlaukumā, piespiežot mani novietot automašīnu otrajā rindā! Ierodoties birojā, jau biju vairāk nekā tikai mazliet stresains. Tomēr pret saviem darbiniekiem un klientiem aizvien izturējos pieklājīgi un ar cieņu. Te izpaudās manu vecāku iespaids un uzsvars uz atbilstošām manierēm un uzvedību. Tas bija tikai ieradums.

Sēžoties mašīnā, lai dotos mājup, es jau biju nāvīgi noguris. Mans kakls sāpēja no visas dienas laikā krātās spriedzes. Jutos greizs un izmocīts. Es vēlējos tikai vienu – nokļūt mājās un veģetēt pie televizora; un tieši to es arī grasījos darīt, tiklīdz būšu apdzinis pēdējo veco, smirdošo autobusu, kas vilkās man pa priekšu. Sasodīts, kāpēc gan es nevarēju iziet no biroja desmit minūtes agrāk! es niknojos.

Tajā pašā laikā Sallija mājās visu dienu bija ilgojusies pēc manas iejūtības, sapratnes un sabiedrības. Viņa smagi pūlējās, audzinot mūsu mazo dēlu, Metjū. Lai varētu palikt mājās ar bērnu, viņa bija atteikusies no medmāsas darba, darba, kuru patiešām mīlēja.

Intelektuālā līmenī es apbrīnoju Sallijas izvēli, bet patiesībā man nebija reāla priekšstata, ar ko viņa visu dienu nodarbojās. Protams, es zināju, ka viņai ir jākopj māja, jāgatavo ēdiens, jādodas iepirkties un jāaprūpē Metjū – un viņš nebija no viegli audzināmajiem. Bet es domāju, ka tas nu gan nevar būt grūtāk par manu darbu – visu dienu noņemties ar dusmīgiem, klīrīgiem klientiem.

Nokļuvis mājās, taisnā ceļā devos uz savu atzveltnes krēslu. Uzcēlis kājas uz galda un aizvēris acis, es mēģināju relaksēties. Tad ienāca Sallija un sāka stāstīt par to, kādas problēmas viņai sagādā Metjū nolikšana gulēt diendusā. „Džim, es nespēju viņu pierunāt gulēt. Viņš tikai turpina spēlēties. Es zinu, ka viņš ir noguris un viņam vajag gulēt.”

„Sallij,” es atcirtu, „tu esi vecāka par viņu, gudrāka par viņu un lielāka par viņu. Tev ir pārsvars desmit pret vienu. Vienkārši liec viņam gulēt!” Es kliedzu. „Tas ir smieklīgi!” Zināju, ka esmu pateicis ko aplamu, reaģējis nepareizi, bet tobrīd biju pārāk noguris, lai par to uztrauktos.

Tomēr es nespēju aizbēgt no savām domām. Kad mēs tikāmies pirms kāzām, Sallija bija viss, kas man bija vajadzīgs, viss, ko jebkad biju vēlējies, viss, kā dēļ biju dzīvojis. Viss, kas sagādāja raizes viņai, sagādāja raizes arī man. Mēs bijām viens. Kas gan ar mums bija noticis tikai dažu gadu laikā?

Salamans, gudrākais no cilvēkiem, to tik precīzi summējis vārdos „Viss ir niecība.” (Salamans Mācītājs 1:2) Niecība ir tukšums, mirāža, kas tāds, ko tu nekad nevari aizsniegt. Es biju dzinies pēc šī tukšuma, amerikāņu mīta, un Dievam vajadzēja piesaistīt manu uzmanību.

Dievs zināja par spriedzi, kas krājās manā dzīvē, un Viņš vēlējās man palīdzēt. Un tā dažus mēnešus iepriekš Viņš mani bija mudinājis pārdot dzīvības apdrošināšanas polisi manam zobārstam. Tobrīd nenojautu, cik krasas pārmaiņas manā dzīvē nesīs sekošana šim vienam dievišķajam pamudinājumam.

Mans zobārsts bija arī viens no maniem klientiem. Biju apdrošinājis viņa uzņēmumu, viņa māju, viņa veselību un viņa mašīnu, un es prātoju, kālab gan neapdrošināt arī viņa dzīvību. Kādudien norunāju ar viņu tikšanos, lai izteiktu šo piedāvājumu. Taču piedāvājums viņu neieinteresēja, un to es nespēju saprast, jo pazinu viņu kā ļoti prātīgu cilvēku. „Kāpēc jūs nevēlaties pirkt šo dzīvības apdrošināšanas polisi?” jautāju.

„Tāpēc, ka es ticu, ka Kungs atgriezīsies, pirms man radīsies nepieciešamība pēc šāda nodrošinājuma,” viņš atbildēja.

Es iesmējos. Es smējos skaļā balsī! Apdrošināšanas biznesā jāsastopas ar visdažādākajām atrunām, bet šī nudien bija absurda! Domāju, ka viņš joko. „Kāds ir patiesais iemesls?” mēģināju uzzināt.

„Tas arī ir patiesais iemesls.” „Kur gan jūs izrakāt šādu ideju?” „Bībelē. Vai jūs, Džim, esat lasījis Bībeli?”

„Bībeli! Tur taču ir tikai visādi „Mūsu Tēvi” un „Sveicinātas Marijas”!”

„Ak, nē, tā tas nav!”

Tā sākās mūsu pusotras stundas saruna, kurā mēs vairs nerunājām par dzīvības apdrošināšanu, bet par dzīvības nodrošināšanu. Mana interese bija pamodināta. Tā bija tāda reliģijas puse, kuru es nekad agrāk nebiju redzējis. Viņš ieskatījās pulkstenī un sacīja: „Džim, man tagad jāiet mājās. Man ir savi pienākumi. Jūs ar sievu varētu atnākt pie mums trešdienas vakarā, un tad mēs šo sarunu varētu turpināt.”

„Un es varēšu jums jautāt jebko, un jūs neapvainosities?” „Protams,” viņš apsolīja.

„Izklausās lieliski. Labi, mēs būsim.”

Es gan vēl nebiju to apspriedis ar Salliju, bet dažus mēnešus iepriekš viņa bija ieminējusies par ideju apmeklēt baznīcu kopā ar vienu no medmāsām, ar kuru kopā viņa strādāja. Toreiz es uzsprāgu no reliģijas pieminēšanas vien. Mana asā reakcija bija atturējusi Salliju no turpmākām runām par baznīcas apmeklēšanu, bet viņa bija uzaugusi, dziedādama baznīcas korī, un tagad viņai tā pietrūka, tāpēc domāju, ka viņa pārāk neiebildīs pret plānu viesoties pie mana zobārsta. Tā arī bija. „Protams, Džim, varam mēģināt,” viņa sacīja, liekot man justies vēl nelāgāk par emociju izvirdumu, kas nāca pār viņas galvu toreiz, kad Sallija ieminējās par iešanu uz baznīcu.

Tā mēs abi sākām: mūsu dzīves sāpināti, aizņemti un nomocīti.

Trešdienas vakarā Pols un Etela Koneri mūsu silti uzņēma savās mājās. Pēc īsas uzkavēšanās viesistabā Pols mūs aicināja ēdamistabā, kur visi četri apsēdāmies pie liela galda. Prātoju, cik gan šie cilvēki ir dīvaini. Visa mana pieaugušā sociālā dzīve saistījās ar alkoholu, un piedāvāt viesim dzērienu nozīmēja parādīt viesmīlību, tomēr šis klusais pāris mums alu nepiedāvāja. Toreiz nesapratu, ka Dievs viņus izmanto, lai parādītu man labāku viesmīlības formu – nevis ar atvērtu pudeli, bet ar atvērtu sirdi. Pols atvainojās un aizgāja pēc kaut kā. Es iedomājos, varbūt viņš beidzot ir atcerējies par alu, bet nē, viņš atgriezās ar – neticami, viens, divi, trīs, četri – ar četrām Bībelēm! Ak, nē! es nodomāju. Viņš noteikti ir kāds fanātiķis. Pat pāvestam nav četras Bībeles!

Tad viņš katram iedeva Bībeli un sacīja: „Džim, atver Bībelē Daniēlu.”

„Kas ir Daniēls?” jautāju.

„Daniēla grāmata, tā ir Vecajā Derībā.” „Kas ir Vecā Derība?”

„Jā, sakot, ka neesi lasījis Bībeli, tu tiešām esi runājis taisnību,” Pols smaidot sacīja.

Atzīšos, Bībeles studijas mani neinteresēja, un, kad viņš atnesa četras grāmatas, nolēmu atvadīties, cik ātri vien iespējams – ja vien kaut kas no viņa teiktā patiešām nepiesaistīs manu uzmanību. Un piesaistīja! Mēs ar Salliju tovakar devāmies mājup tikai īsi pirms pusnakts. Visā savā dzīvē mēs nekad nebijām dzirdējuši tik pārsteidzošas idejas.

Es patiešām domāju, ka Bībele ir tikai lūgšanu sakopojums ar pāris stāstiem. Līdz tam vakaram es nekad nebiju turējis Bībeli savās rokās, kur nu vēl lasījis, tāpēc biju šokēts, kad Pols parādīja, ka Bībelē ir vēsture, pravietojumi un ar reālo dzīvi saistītas idejas. Biju pārsteigts, redzot, kā Bībele atklāj Dieva draudzes vēsturi un pauž apbrīnojamu loģiku, kārtību un viedumu.

Varbūt jums tas viss šķiet pašsaprotams, bet man tas bija pārsteidzošs atklājums. Tovakar es ieraudzīju ko tādu, ko varētu izmantot, lai sakārtotu savu dzīvi un varbūt pat iegūtu sen ilgoto piepildījumu. Patiesības zvanīja kā zvans manā sirdī, kurā beidzot bija pamodušās Dieva ieliktās ilgas pēc Viņa.

Viņi aicināja, lai mēs atnākam arī nākamajā nedēļā. Tā es sāku gaidīt nākamo trešdienas vakaru. Pols bija īsts lietpratējs. Bībeles vēsti viņš padarīja dzīvu, pārceļot tās vārdus no spekulāciju un teoriju jomas un novietojot tos vēstures kontekstā. Kad Pols stāstīja par to, kam viņš tic, viņš varēja parādīt Bībelē, kāpēc viņš tam tic.

Man tas bija kas jauns un pārsteidzošs. Dzirdētais mani apbūra un valdzināja, un Sallija, kura bija ilgojusies pēc garīguma mūsu mājās, priecājās, redzot, ka viņas vīrs pēkšņi ieinteresējies par reliģiju.

Nākamos astoņpadsmit mēnešus katru trešdienas vakaru mēs pavadījām pie Koneriem. Man nebija ne mazākās nojausmas, ka Bībelē ir tādas patiesības. Laiku pa laikam, īpaši mūsu studijām tuvojoties noslēgumam, Etela apjautājās: „Džim, vai nevēlaties šajā nedēļas nogalē atnākt uz baznīcu?”

„Nē, kamēr nebūšu pilnīgi pārliecinājies, ka tā ir taisnība,” vienmēr atteicu. Šī atbilde jau bija kļuvusi tradicionāla, tāpēc Etelas sejā bija redzams pārsteigums, kad reiz paziņoju: „Šajā nedēļas nogalē es došos uz baznīcu. Gribu ātrāk ieraudzīt svētos, kuri dzīvo pēc šīs patiesības!”

Es biju satraukts. Tas būs tik pacilājošs brīdis. Ja šīs patiesības bija saviļņojušas mani, tad tikšanās ar tiem, kuri dzīvoja pēc šīm patiesībām, būs brīnišķīgs piedzīvojums. Pols un Etela gan neizskatījās gluži tik sajūsmināti kā es. Patiesībā viņi izskatījās mazliet samulsuši.

„Džim,” Etela vilcinādamās sacīja, „ir dažas lietas, kas tev jāzina, pirms dodies uz baznīcu...”

Viņi man centās delikāti darīt zināmu to, ko drīz vien būtu atklājis pats, proti, ka visi „svētie” nav svētie. Vēlāk es redzēju, ka par to runā arī Bībele: „Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.” (Romiešiem 9:6) „Ne jau tas ir jūds, kas ārēji tāds .. , bet jūds ir tas, kas tāds ir iekšēji.” (Romiešiem 2:28, 29; 2007. g. tulk.) Stingri vārdi, bet tad vēl nenojautu, cik drīz tie attieksies arī uz mani.

Šajos astoņpadsmit studiju mēnešos es iemīlējos Dieva Vārdā. Dievs izmantoja savu Vārdu, lai mudinātu manu sirdi atsaukties Viņam. Tomēr es iekritu vienā no slazdiem, ko sātans izliek tiem, kas meklē Dievu. Es domāju, ka intelektuāla piekrišana patiesībai ir viss, ko nozīmē būt kristietim. Es tam tik ļoti ticēju, ka Viņa Vārda patiesības kļuva par manu reliģiju.

Visu mūžu biju ilgojies, lai kāds man parādītu, kā būt kristietim, un tagad man šķita, ka esmu atradis ceļu. Tolaik to nesapratu, bet mana agrīnā pieredze ar baznīcu un reliģiju manī bija radījusi pārliecību, ka kaut kas ir jādara tāpēc, ka tā ir „pareizi”, tas ir tas, ko citi „reliģiski” cilvēki no manis gaida. Nenojautu, ka šis iesakņojies priekšstats iekrāsos manu ticības izpratni gadiem ilgi un stipri kavēs mani ceļā pie Dieva.

Šī tendence „rīkoties pareizi” aizmigloja manu skatu un neļāva ieraudzīt, ka ticības ārējās izpausmes ir iekšēja piedzīvojuma sekas, bet nevis šī piedzīvojuma būtība. Man piemita stipra griba, un, kad atradu patiesības Dieva Vārdā, es tās nekavējoties izmantoju dzīvē, pieņemot, ka tā kļūstu vēl ticīgāks.

Es iedegos par savām patiesībām. Jā, protams! Es biju patiess. Es biju godīgs. Un es biju arī pilnībā pārpratis, ko nozīmē būt kristietim.

Fanātiķis!

Mana dedzība veda pie tā, ka brīnišķīgās „patiesības”, ko biju atradis, centos līdzdalīt savai ģimenei. Kad centos parādīt, ka viņu reliģiskie uzskati neatbilst Bībelei, viņiem tas nepatika. Viņi nepieņēma manas patiesības. Viņi gan varbūt nespēja izskaidrot vai pamatot savus uzskatus Bībelē, bet viņi atteicās pieņemt manējos. Tomēr man šķita, tiklīdz viņi būs pārliecināti par „patiesību”, viņi vēlēsies tai paklausīt.

Es atgriezos atkal un atkal ar vēl lielāku dedzību, līdz mana ģimene lika saprast, ka viņi ne tikai nevēlas neko kopēju ar manu jauno reliģiju, bet tagad arī ar mani pašu. Mana attieksme skaidri vēstīja: „Es esmu pareizs, bet jūs – nepareizi. Man ir patiesība, bet jūs ticat maldiem.” Tas viņiem lika pilnībā novērsties no manis, un pamatoti.

Es biju satvēris patiesību sistēmu un priecājos atklāt, ko māca Bībele, bet savā dedzībā par patiesību neapzinājos, ka esmu palaidis garām pašu kristietības būtību. Ir pagājuši tik daudz gadu, ka vairs nevaru pateikt, kā tieši tas notika, bet es nekad nebiju uztvēris domu, ka kristietība ietver dzīvu, pastāvīgu un pieaugošu savienību ar Kristu.

Pārējie ievēroja manu misijas dedzību, un drīz vien es jau mācīju Bībeles stundas citām dedzīgām dvēselēm, kuras, līdzīgi man, pieņēma brīnišķīgās Bībeles patiesības kā savu reliģiju, bet ne Viņu, uz kuru šīs patiesības norāda. Es kļuvu vietējā draudzē par galveno draudzes vecāko un ārēji izskatījos labi.

Tomēr pat šim stūrgalvīgajam vācietim pamazām kļuva aizvien skaidrāks, ka ar kristīgo dzīvi, kādu dzīvoju, kaut kas nav kārtībā. Es varēju iet uz baznīcu un pasniegt skaistu vēsti par grēka uzvarēšanu, tomēr nespēju to īstenot dzīvē.

Vienkārši liec mani mierā!

Tā bija viena no tām dienām birojā, kas mani tā nomocīja, ka, tikko pārkāpis slieksni, tūlīt saļimu atpūtas krēslā. Nākamajā mirklī jutu man piekļaujamies mazu, siltu augumiņu. Tas bija Metjū. Viņš tolaik bija jau nedaudz paaudzies, vairs ne zīdainis, bet joprojām mazs zēns, līksmu izteiksmi sejā un dāvanu papīrā bērnišķīgi iesaiņotu paciņu rokās.

Es to nezināju, bet todien Sallija ar viņu bija runājusi par manu dzimšanas dienu, kas bija pēc četrām dienām. Tas bija iekvēlinājis mazā četrgadnieka iztēli, un viņš bija ķēries pie darba, lai sagatavotu man kādus „dārgumus”. Tā viņš krāsoja un līmēja, līdz dāvana bija gatava. Iesaiņojis savus darinājumus kārbā, viņš visu dienu bija gaidījis mani pārnākam. Un tagad viņš nespēja nociesties vairs ne minūti, lai man to iedotu.

Viņš priecīgs un lepns stāvēja pie mana krēsla. No viņa mazās sirsniņas plūda mīlestība pret tēvu, un viņš šķita tik saviļņots, kā tad, kad pats saņēma dāvanas savā dzimšanas dienā. „Tēt, tēt, man tev ir dzimšanas dienas dāvana!”

„Ne tagad, Metjū!”

„Bet, tēt...”

„Esmu noguris!”

„Bet, tēt...”

„Nē! Vienkārši liec mani mierā! Esmu noguris, turklāt,” ņurdēju, „šodien nav mana dzimšanas diena.”

Mazā sejiņa, kas pirms brīža bija starojusi sajūsmā, tagad sašļuka. Es biju izdzēsis viņa prieku un ievainojis viņa garu, un viņš devās prom, lai atrastu Salliju un mierinājumu.

Es atlaidos krēslā un centos atpūsties, tomēr jutos nožēlojami. Kāpēc gan es nespēju sevi kontrolēt? Paškontroles trūkums bija viena no manas kristīgās dzīves lielajām problēmām. Draudzē es varēju izturēties kā kristietis, bet mājās es sakliedzu uz sievu un dusmojos uz bērniem. Zināju, ka tas nav pareizi, bet pat ar savu stipro gribasspēku sasniegt uzvaru šajā jomā es nespēju.

Bībele to ataino šādi: „No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt! Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? Vai, mani brāļi, vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni.” (Jēkaba 3:10–12) Un: „Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta.” (Jēkaba 1:26)

Kungs sāka mani uzrunāt ar šādiem Bībeles tekstiem, un mans prāts kļuva aizvien nemierīgāks. Varbūt esmu palaidis ko garām? Varbūt esmu ko pārpratis? Vai es patiešām esmu tas, par ko sevi uzskatu? Es biju draudzē, bet vai es biju Kristū? Es biju Vārdā, bet vai es biju Vārdā, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū?

Aptvēru, ka pele, ja tā atrodas cepumu traukā, tāpēc vien nekļūst par cepumu! Pāris gadu laikā Kungam beidzot izdevās izlauzties cauri manai stūrgalvībai un Viņš sacīja: „Džim, tev jāapstājas un jāizvērtē, ko tu dari. Tev jāpārliecinās, ka esi atgriezies – ne tikai ar prātu pieņemot mani kā Glābēju, bet arī savā rīcībā.”

„Man? Kālab, Kungs? Es esmu galvenais draudzes vecākais savā draudzē! Esmu ievedis Tavā draudzē vairāk nekā duci cilvēku. Vai būtu iespējams, ka es neesmu pilnīgi atgriezies? Vai var būt, ka, par spīti visām pārmaiņām, ko Tu esi nesis manā dzīvē, Tu man vēlies piedāvāt vēl ko plašāku, dziļāku un labāku, ko vēl neesmu aptvēris?”

„Jā, Džim, ir dažas lietas, ko tu vienkārši nesaproti – un tu tāds neesi vienīgais. Daudzi, kas pieņēmuši manu vārdu, neapzinās, kāda ir glābšanas pilnība, ko es tiem vēlos dot.”

Tā sākās mana odiseja, meklējot dziļākus piedzīvojumus, kas sniegtos tālāk par kristietības pamatatziņām. Es sāku saprast, ka doktrināri pareizu uzskatu ortodoksija ir tikai niecīga daļa no patiesas reliģijas. Šodien ir miljoni cilvēku, kas sevi dēvē par kristiešiem un ievēro „pareizus” uzskatus. Miljoni ir pieņēmuši kristietību un, līdzīgi kā tas bija ar mani, reformējuši savu dzīvi. Tomēr šodien ir miljoni ģimeņu, kurās kristietība mūs nav atturējusi no tā, ka mēs ar saviem vārdiem ievainojam tos, kurus mīlam. Vai iespējams, ka mūsu reliģija ir tāda, kā to raksturo Bībele – „velta”? Tāda bija mana pieredze. Pirmo reizi dzīvē es labprāt un aktīvi piedalījos draudzes darbībā, tomēr, par spīti tam, es sapratu, ka mans dzīvi pārveidojošais garīgums ir uz zema līmeņa.

Dziļa Bībeles izskaidrošana ir absolūti svarīga ikvienam kristietim, lai izdzīvotu pasaules vēstures noslēdzošajos notikumos. Tomēr Bībeli varam izskaidrot arī tā, ka mēs savus klausītājus ievedam „patiesību” sistēmā, nevis vadām pie Dieva. Tieši tā bija noticis ar mani.

Ne jau vārdi ir tie, kas atdzīvina dvēseli, bet pats Dievs, un, kamēr klausītāji nav sastapuši Dievu personīgos piedzīvojumos, viņi nekļūst labāki no tā vien, ka ir dzirdējuši „patiesību”. Zināšanas ir brīnišķīga lieta, bet senais teiciens, ka mazas zināšanas ir bīstamas, ir patiess garīgajā jomā. Savā ierobežotajā izpratnē par Dievu nebiju aptvēris, ka Bībele pati par sevi nav mērķis, bet līdzeklis, instruments, kuram jāved cilvēki ciešās attiecībās ar viņu Dievu. Tas, kas man pietrūka, nebija zināšanas par Dievu, bet Dieva iepazīšana tuvās un dziļās attiecībās.

Zinu, ka neesmu vienīgais, kas šādi kļūdās. Jēzus sacīja sava laika draudzei: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa 5:39, 40)

Šie vārdi ir saglabāti līdz mūsdienām mums par labu, un mums vajadzētu pārdomāt to nozīmi. Mēs aizvien sastopamies ar kārdinājumu pieņemt reliģijas formas, bet palaist garām pašu tās būtību, kodolu, turklāt neapzinoties savu patieso stāvokli.

Man bija teoloģiska izpratne, un es varēju aizstāvēt savu Bībeles skaidrojumu gudriem vārdiem, bet ja es būtu sastapies aci pret aci ar patiesu, dzīvu kristietību, manas lielās zināšanas un gudrība būtu izskatījusies kā muļķība. Ja es būtu stāvējis krusta pakājē un runājis ar Mariju Magdalēnu, kāda gan būtu mūsu saruna? Es būtu zinājis visus pareizos teoloģiskos terminus, bet, ja es tos mēģinātu izmantot sarunā ar viņu, viņai būtu jāsaka: „Ko? Kas? Par ko tu vispār runā? Es mīlu Viņu! Viņš ir mans Kungs, mans Glābējs! Viņš mīlēja mani tad, kad neviens cits mani nemīlēja.”

Kuram no mums šajā gadījumā būtu bijusi patiesa reliģija: galvenajam draudzes vecākajam vai ielasmeitai? Man būtu pareizie vārdi, bet viņai – sirds piedzīvojums.

Baznīcisms

Organizēta reliģija var izrādīties par spēcīgāko glābjošas Dieva pazīšanas aizstājēju, kādu vien pasaule jebkad pazinusi. Lielas briesmas slēpjas pašapmierinātībā. Mēs varam būt pieņēmuši doktrīnas un apmeklēt iknedēļas dievkalpojumus, kas mums liek justies apmierinātiem, ka esam drošībā. Galu galā, mēs esam draudzē un esam Viņa Vārdā, un tā mēs secinām, ka esam atraduši Dievu. Tā tas bija ar mani!

Tikai daudz vēlāk es sapratu, ka vienas no tumšākajām lappusēm cilvēces vēsturē ir iezīmējušas neaprakstāmas zvērības, ko īstenojuši reliģiozi cilvēki, lai aizstāvētu savu izpratni par patiesību. Es uzskatīju par pašsaprotamu, ka biju kristietis tāpēc, ka ticēju noteiktām teoloģiskām koncepcijām, bet es ļoti maz zināju par Dieva mīlestību un man trūka spēka izmainīt savu dzīvi būtiski nozīmīgās jomās. Patiesības apliecināšana mūs nedara laipnus, pacietīgus un dievbijīgus.

Piederība draudzei un ticības apliecināšana kļūmīgā kārtā ir kļuvusi par sinonīmu jaunpiedzimšanas piedzīvojumam, bet, tā kā apkārtējo pieredze ir apmēram tāda pati kā mūsējā, mēs neizjūtam nekādas briesmas vai nepieciešamību pēc dziļākas pieredzes. Šāda situācija zināmā mērā pastāv gandrīz visās mūsdienu draudzēs un denominācijās. Viltus pārliecība, ka reliģijai pietiek ar zināšanu, apliecināšanu un apmeklēšanu, ļauj mums attiekties pret Dievu kā pret vienu no dzīves ērtībām, nevis kā pret mūsu ikdienas dzīves centru.

Var izklausīties, ka esmu pret reliģiju, tomēr tā tas nav. Kaut arī organizētā reliģija neveda mani pie Dieva, tā bija tramplīns, stimuls, kas atvēra manas acis un lika sākt domāt. Tas, ko man iemācīja organizētā reliģija, bija katalizators, kas ievadīja mani noteiktā virzienā, nostiprināja mani dažos principos un sniedza zināmu struktūru Dieva Vārda sapratnei. Bez visa tā tikai retais spētu nostāties uz dziļākas dzīves ceļa.

Tomēr es ilgojos, lai visi ļaudis, gan draudzē, gan ārpus tās, saskatītu to, kas mūsdienās ir aizmirsts, proti, ka Dievs ir Persona, kuru visi var iepazīt un piedzīvot. Kaut toreiz, studējot Dieva Vārda patiesības, es būtu sapratis, ka šī mijiedarbība starp Dievu un dvēseli ir patiesas kristīgās pieredzes sirdspuksti! Ik dienas, ik stundas, ik mirkli Dievs vada, Dievs dod spēku, Dievs iedvesmo dzīvot dzīvi, kas „līdz ar Kristu apslēpta Dievā” (Kolosiešiem 3:3), „lai Dievs būtu viss iekš visa.” (1. Korintiešiem 15:28)

Biju lasījis Bībelē par tādiem cilvēkiem kā Enohs un Dāvids, kuri staigāja un runāja ar Dievu. Es vēlējos iegūt tādu pašu tuvību ar Dievu. Intuitīvi jutu, ka tā ir pieredze, kas man trūkusi visā, ko līdz tam biju mācījies un redzējis. Es to nesapratu, bet dvēseles dziļumos alku pēc tā.

Dievs bija ielicis šīs ilgas manā sirdī, un Viņš vēlējās man dot šo pieredzi, bet Viņš zināja, ka tas manā dzīvē prasīs lielas izmaiņas. Dievs zināja, ka es nekad neatradīšu Viņu „baznīcismā” un pasaules reliģiozitātē ar visu tās lepnumu, pompozajām pretenzijām un pašslavināšanu. Tā Viņš mani uzrunāja ar to pašu vēsti, ar ko Jēzus reiz vērsās pie mācekļiem: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” (Marka 6:31)

Viņš man pasniedza pirmās atslēgas uz šo pieredzi. Kamēr es to nezināju, Dievs bija mani meklējis, lai iegūtu manu sirdi un manu mīlestību. Beidzot es atsaucos Viņa mīlestībai un vēlējos Viņu atrast. Bībele apsola: „Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” (Jeremijas 29:13) Es biju apņēmies darīt tieši tā.

Vadot savu uzņēmumu un rūpējoties par sadzīvi, atrados tādā spriedzē, steigā un stresā, ka Viņa aicinājums atpūsties tiešām bija pamatots. Es patiešām biju noguris. Papildus visām pārējām saistībām es biju draudzes vadītājs un biju tik aizņemts, darot „Dieva darbu”, ka biju pārāk aizņemts, lai varētu prātot par to, ka esmu pārāk aizņemts. Dievs man lika to saprast. „Džim, tev jāierobežo tava dienaskārtība. Samazini savas nekad nebeidzamās saistības, vienkāršo savu dzīvi, lai varētu „rimties un atzīt, ka Es esmu Dievs”. (Psalmi 46:11)”

Bija pienācis laiks pārmaiņām, bet man sapņos nebija rādījies, kas mūs sagaida, cenšoties visā šajā spriedzē atrast rāmas vienkāršības dzīvi.

Dzīves vienkāršība

Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku.
(Jesajas 30:15)

Viņu sanāksme bija lielākā, kādu pasaule jebkad pieredzējusi. No visām pasaules malām ieradās delegāti. Viņi bija norūpējušies, jo tā vietā, lai iznīcinātu konkurentus, iznīcināšana, šķiet, draudēja viņiem pašiem. Tajā vakarā viņu galvenajam vadītājam bija jāuzstājas ar svarīgu runu. Delegāti klusinātās balsīs sarunājās, atkārtodami cerību, ka, ja vispār kāds var glābt situāciju, tad tas ir viņu vadītājs!

Cik vien viņi spēja atcerēties, viņš vienmēr bija bijis to līderis. Un ikviens no viņiem vēlējās atdarināt savu vadītāju. Vadītājam piederēja gan viņu pieķeršanās, gan uzticība, un gadu gaitā viņš savā ziņā bija kļuvis par viņu dievu.

Viņam ierodoties un ieņemot vietu tribīnē, no delegātu rindām atskanēja spontāni, vētraini aplausi. Viņš pārlaida skatienu dedzīgo, augšupvērsto seju jūrai un līdzīgi politiķim izbaudīja pūļa atzinību. Ovācijām pierimstot, viņš dziļi ievilka elpu un sāka savu runu.

„Klausieties, jūs, velni! Turpmāk jūs vairs nekavēsit kristiešus apmeklēt viņu baznīcas. Viņi tās apmeklēs! Jūs nevarat tos atturēt no turēšanās pie doktrīnām un lūgšanu sacīšanas. Viņi to darīs! Lai gūtu panākumus ilgtermiņā, mums ir jāmaina taktika.

Laiks ir galvenā atslēga, mani draugi. Mēs varam atļaut tiem viņu doktrīnas, viņu lūgšanas un viņu baznīcā iešanu, ja vien mēs kontrolējam viņu laiku. Laiks ir svarīgākais komponents, jo bez tā viņi nekad neatradīs glābjošas attiecības ar Jēzu!” Pēdējo vārdu viņš izspļāva ar īpaši nešpetnu pieskaņu.

Tad sātans turpināja: „Lai viņi domā, ka ir glābti, kamēr mēs kontrolējam viņu laiku un viņi patiesībā pieder mums tikpat droši kā tie, kuri nekad nav spēruši kāju baznīcā. Kā mēs to paveiksim? Vienkārši. Nodarbināsim viņus ar nenozīmīgu dzīves jautājumu risināšanu un izstrādāsim visdažādākās shēmas, kā aizņemt viņu prātus. Mudināsim viņus tērēt, tērēt un tērēt, un pēc tam strādāt, strādāt un strādāt, lai varētu par visu samaksāt. Piepildīsim viņu pastkastītes ar katalogiem, kas pilni vilinošiem piedāvājumiem, un apbērsim viņus ar kredītkaršu iespējām, ar ko par to visu maksāt.

Mācīsim viņiem, ka laime slēpjas lietās, un mudināsim vīrus strādāt astoņas, desmit, divpadsmit stundas dienā, sešas vai septiņas dienas nedēļā. Ja vajadzīgs, liksim tiem strādāt divos darbos. Darīsim tā, lai izskatītos, ka arī sievām jāstrādā algots darbs. Sacīsim viņiem, ka vienkārši citādi nav iespējams uzturēt dzīvesveidu, ko viņi vēlas savām ģimenēm. Liksim sievām smagi strādāt garas stundas un savienot to vēl ar mājas pienākumiem, lai dienas beigās tām neatliktu enerģijas saviem bērniem un vīriem.

Pārstimulēsim viņu prātus, lai tie nespēj saklausīt Jēzus čukstus viņu sirdsapziņā. Bombardēsim viņu jūtas ar mūziku, kam jāskan katrā mājā, darbavietā un veikalā. Nodrošināsim, lai katru dienu viņus sasniedz sliktas ziņas. Izmantosim laikrakstus, žurnālus, radio un televīziju divdesmit četras stundas diennaktī.

Samaitāsim viņu laulības morālo pamatu un viņu jauniešus, piesātinot ar jutekliskiem tēliem, kas ierosina neķītras domas, reklāmas plakātus un kinofilmas, avīzes un žurnālus, un, protams, televīziju. Izmantosim televīzijas šovus, lai izrādītu visperversāko sabiedrības locekļu privāto dzīvi. Liksim tiem mieloties ar amorālas uzvedības viszemiskākajām detaļām, līdz tie ļaunumu sāks uzskatīt vienkārši par vienu no alternatīvām.

Liksim tiem kavēties pie pabirām, niekiem un pasaules raizēm. Sīki izklāstīsim bagāto un slaveno ļaundarības. Novērsīsim viņus no dzīves realitātes, sējot to prātos viltus cerības ar totalizatoriem, kazino un loterijām. Piepildīsim viņu plauktus ar neskaitāmām grāmatām un žurnāliem. Tas nozīmē laiku; jo vairāk laika viņi pavadīs ar šīm lietām, jo mazāk laika viņiem paliks Dievam.

Piepildīsim viņu mājas ar datoriem un izsūtīsim viņus uz elektroniskajiem lielceļiem, kur mēs kontrolējam vairumu krustojumu. Sūtīsim tiem daudz e pasta ziņojumu. Liksim viņiem iestigt nebeidzamas informācijas purvā. Dosim viņiem klēpjdatorus, lai viņi vienmēr var būt darbā.

Gādāsim, lai katram no viņiem, pat bērniem, būtu peidžeris. Piepildīsim viņu dienas ar tālruņu zvaniem. Dosim tiem bezvadu un mobilos tālruņus, lai būtu viegli runāt visu laiku. Darīsim tā, lai viņu automātiskie atbildētāji aizvien ir pilni ziņām.

Nodrošināsim bērnus ar aktivitātēm: sporta programmām skolā un pēc skolas, dejām, baletu, skautu nodarbībām, klubiem, mūzikas stundām, sarīkojumiem un svinībām. Vairosim viņu spriedzi ar aizvien pieaugošiem mājasdarbu apjomiem arvien agrākā un agrākā vecumā. Sūtīsim tos uz pirmsskolas programmām; vedīsim viņus prom no vecāku ietekmes un liksim pavadīt laiku cik vien iespējams šķirti no vecākiem, lai pusaudžu vecumā tiem vairs nebūtu nekā kopēja ar mammām un tētiem. Liksim tiem dzīvot tādā spriedzē, lai viņi, vēloties izbēgt, atsauktos mūsu mudinājumiem uz seksuālu aktivitāti, cigaretēm, alkoholu un narkotikām.

Liksim viņiem pat atpūtu novest līdz pārmērībām. Sūtīsim viņus dārgos izklaides ceļojumos. Liksim viņiem iet, iet un iet! Darīsim tā, lai viņi atgrieztos no savām brīvdienām pārguruši, satraukti un nesagatavojušies nākamās nedēļas darbiem. Neļausim viņiem vienkārši iziet ārā dabā. Sūtīsim viņus uz atrakciju parkiem, sporta sacensībām, koncertiem un kinoteātriem. Lai brīvdienas dara viņus pietiekami nogurušus, lai tie dotos atpakaļ pie darba, un pietiekami nabagus, lai viņiem būtu jāiet pie darba!

Ja no šiem slazdiem viņi izvairās, izmantosim pret tiem viņu draudzes. Dosim viņiem tik daudz amatu, tik daudz atbildības un problēmu, kas jārisina, ka viņu laiku aprīs „labi” darbi. Kad viņi nāk kopā garīgai sadraudzībai, iesaistīsim viņus tenkošanā un tukšās pļāpās, lai viņi aizietu no pasākuma ar nemierīgu sirdsapziņu un svārstīgām emocijām.

Izraisīsim viņu draudzēs krīzi pēc krīzes, lai viņi ir tik aizņemti ar liesmu dzēšanu, ka tiem neatliek laika rūpēties par evaņģēlija dzirksti savās pašu sirdīs. Mudināsim viņus studēt doktrīnas un evaņģelizāciju. Liksim viņiem apmeklēt lielas misijas konferences, apmācības un seminārus.

Atbrīvosim ceļu grandioziem starpkonfesionāliem atmodas pasākumiem. Darīsim tā, lai runas par ģimenes vērtībām viņiem būtu svarīgākas par pašu ģimeni. Liksim viņiem iesaistīties lielo sociālo problēmu risināšanā, piemēram, jautājumā par abortiem. Liksim viņiem ievērot konservatīvu dzīvesveidu, bet par katru cenu un visos iespējamos veidos atturēsim tos no Bībeles un no iešanas pie Dieva kā grēciniekiem, kam nepieciešama glābšana, jo, ja viņi darīs to, mēs visu zaudēsim.

Mani kolēģi, laiks ir mūsu spēcīgākais ierocis un labākais sabiedrotais. Izmantosim to gudri un ļausim viņiem vēl kādu laiciņu gulēt viņu maldos. Tad mums piederēs kā pasaule, tā draudze, un mēs būsim guvuši mūžīgu uzvaru. Uz priekšu, mani draugi, pretī uzvarai!”

Pacēlis rokas, sātans iedvesmoja savus rokaspuišus: „Pretī uzvarai! Pretī uzvarai! Pretī uzvarai!”

Tā nudien bija varena sanāksme! Varbūt neesmu uzminējis visas šīs konferences detaļas, bet mēs varam vērot tās rezultātus. Ļaunie eņģeļi dedzīgi ķērās pie savu uzdevumu izpildes, liekot kristiešiem it visur būt aizņemtiem, aizņemtiem, aizņemtiem un traukties šurp un turp. Mēs nedzīvojam vienkāršu dzīvi. Mūsu dzīves ir pārāk pārblīvētas. Visa sistēma ir pārblīvēta. Vai velns ar savu shēmu ir guvis panākumus? Plāns ir īstenojies pat labāk, nekā viņš varēja cerēt.

Sātanam ir izdevies iedabūt visu pasauli ātri traucošā vilcienā, kas ar katru jaunu dienu uzņem aizvien lielāku ātrumu, un viņš nevēlas tā skrējienu palēnināt, lai kādam rastos iespēja izkāpt. Es šajā vilcienā pavadīju vairāk nekā trīsdesmit savas dzīves gadus, pat nenojauzdams, uz kāda ceļa atrodos.

Mēs, cilvēki, esam lieli meistari mākā neredzēt acīmredzamo. Šī atskārsme tuvojās, bet, lai mēs no šī vilciena izkāptu, bija nepieciešams viens no pasaulē pazīstamākajiem nepārveidotas dabas apvidiem kopā ar nepazīstamu, mazu ezeriņu.

Stress

Sapratuši, ka mums nepieciešama atpūta no ikdienas vides, mēs ar Salliju sākām plānot, kā mēs to saucām, Pārtraukumu. 1982. gada jūnija nogalē mēs iesēdinājām bērnus autofurgonā un devāmies uz Mičiganas Augšējo pussalu, lai padzīvotu nometnē pie Impa ezera.

Šajā gadalaikā tur bija ļoti maz cilvēku, un mēs ierīkojām savu nometni tikai dažas pēdas no ezera krasta. Metjū, kuram tolaik bija pieci gadi, un trīsgadīgais Endrjū tūliņ sāka mest ūdenī oļus. Savukārt mēs ar Salliju apsēdāmies un mēģinājām relaksēties. Steiga bija galā.

Es biju desmit dienu atvaļinājumā – bez problēmām, bez telefoniem un bez atbildības ārpus savas ģimenes. Tomēr, apsēdies ezermalā, jutu, ka mans ķermenis turpina joņot. Pagriezos pret Salliju un teicu: „Mīļā, vai tu varētu pārbaudīt manu pulsu?”

„Protams,” viņa atsaucās un ar profesionālas medmāsas ierasto precizitāti satvēra manu delmu. „Tas ir astoņdesmit astoņi.”

„Vai tas ir normāli?” vaicāju.

„Nē, Džim,” viņa sacīja, un viņas skaistajā sejā parādījās rūpju ēnas. „Tas nav normāli trīsdesmit trīs gadus vecam vīrietim, kas mierīgi sēž ezermalā.”

Dažas dienas vēlāk mēs ar dēliem tai pašā vietā metām ezerā akmentiņus. Viņi apbrīnoja manas spējas ar tādu godbijību, kādu tikai mazi bērni izjūt pret tēva sasniegumiem. Jutos atpūties, spirgts un mierīgs.

„Mīļā, vai tu varētu pārbaudīt man pulsu?” es atkal iejautājos.

Rezultāts bija sešdesmit astoņi. Jutos pārsteigts. Matemātika bija vienkārša. Vienkārši atpūšoties, biju palēninājis savu sirdsdarbību par divdesmit sitieniem minūtē. Tas nozīmē gandrīz divdesmit deviņi tūkstoši dienā. Sāku apjēgt, kādā stresā visu laiku esmu dzīvojis un kā šis stress ir ietekmējis manu organismu.

Šis vienkāršais notikums noteica mūsu rīcību pārējā atvaļinājuma laikā. Kas gan īsti ir dzīve? Pirmo reizi mūžā es sāku šaubīties par panākumiem. Ja pagājušajā gadā nopelnīju 100 000 dolāru, vai šajā gadā man jānopelna 150 000 un ceturtdaļmiljona nākamgad? Kurp tas ved un kad es sevi varēšu uzskatīt par veiksmīgu?

Skatoties uz zēniem, kuri joprojām meta ezerā akmeņus, manī uzplaiksnīja šokējoša atskārsme. Sāpju sažņaugtā balsī sacīju Sallijai: „Es nepazīstu pats savus dēlus.” Es zināju, kas viņi ir. Es zināju viņu vārdus. Es zināju viņu biksīšu izmērus. Es gādāju, lai viņu vēderiņiem būtu pārtika, bet es nepazinu viņus kā personības. Pēc kā es galu galā dzinos? Un par kādu cenu? Mēs atgriezāmies civilizācijā satraukti un pilni šaubu par ceļu, pa kuru dzīvē gājām.

Pateicoties veiksmīgajam mārketingam apdrošināšanas polišu pārdošanā, kā balvu saņēmu apmaksātu atpūtas braucienu uz Reno Nevadā. Viss, ar ko man saistījās šī samaitātā pilsēta, bija pilnīgā pretstatā tam, kam es kā kristietis ticēju, tāpēc kompānijai jautāju: „Vai es brauciena vērtību nevarētu saņemt naudā?”

„Nē.”

„Vai es varētu doties uz kādu citu vietu?” „Nē, vai nu tur, vai nekur.”

Mēs ar Salliju pētījām Nevadas karti un ievērojām, ka uz dienvidiem no Reno atradās vieta, ko sauc par Josemitī nacionālo parku. „Dosimies vien turp, apmetīsimies apmaksātajā viesnīcā un katru dienu brauksim uz Josemitī,” es ierosināju.

Tā bija iespēja mums ar Salliju pavadīt kādu laiku divatā. Nolīguši aukli bērniem, mēs bijām gatavi ceļam. Augusta sākumā ieradāmies Reno un apmetāmies MGM Grand Hotel viesnīcā. Vēlāk, aizbraukuši uz Josemitī, atstājām mašīnu stāvvietā un devāmies tālāk kājām pa taku, līdz nonācām pie kristāldzidra strauta, kas traucās lejup no kalniem. Strauts mūs tā valdzināja, ka nosēdējām tā malā pusotru stundu, vienkārši izbaudot burbuļojošā ūdens melodiju. Visapkārt dvesmoja spēcīgs priežu aromāts. Un galvenais – mūsu pirmajā kalnu pārgājienā devos lakādas kurpēs!

Šajā rāmajā vietā starp čalojošajiem strautiem, majestātiskajiem kalniem un ziedošajām ielejām mēs dzirdējām Dievu runājam uz mums tā, kā nekad iepriekš nebijām dzirdējuši. Pēc dažām tur pavadītām dienām Viņa balss šķita neticami skaļa: „Džim un Sallij, kāpiet ārā no vilciena!”

Mēs sapratām, ka nepieņemt lēmumu nozīmētu pieņemt lēmumu. Ikreiz, kad Dievs mums liek izvēlēties, mēs pieņemam lēmumu, arī tad, ja mūsu lēmums ir nedarīt neko. Dievs bija teicis: „Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un .. glābies kalnos!” (1. Mozus 19:17)

Apsolītā zeme

Lidodami mājup, lidmašīnā nolēmām, ka mēģināsim dzīvot tā, kā jutām Dievu mūs aicinām dzīvot. Kad Dievs radīja cilvēkus, Viņš tos ievietoja dārzā, ko bija tiem sagatavojis. Mēs nevarējām apmesties uz dzīvi Ēdenes dārzā, bet mēs jutām, jo vairāk tuvosimies Dieva sākotnējam plānam, jo labāk tas būs mūsu garīgajai, mentālajai un fiziskajai veselībai. Mēs izlēmām sekot Dieva aicinājumam mūsu sirdīs. Līdzīgi Ābrāmam tālajā senatnē, jutāmies kā svētceļnieki, kas seko savam Dievam uz apsolīto zemi.

Bijām apņēmības pilni pārvērst savus plānus rīcībā. Mēs izlikām pārdošanā gan mūsu māju, gan uzņēmumu. Tad izklājām uz galda Amerikas Savienoto Valstu karti un sākām plānot, kurp mēs vēlētos doties. Dažus reģionus mēs atmetām tūliņ, jo nevienam no mums nepatika dienvidu mitrais, karstais klimats. Arī pret dažiem citiem apvidiem mums bija iebildumi. Drīz vien mūsu meklējumi sašaurinājās līdz trim ģeogrāfiskajiem reģioniem: Mičiganas Augšējo pussalu, ziemeļu Menu un Klusā okeāna ziemeļrietumu piekrasti. Dažus gadus iepriekš bijām apmeklējuši Gleišera nacionālo parku un jutām šī apvidus īpašo pievilcību.

Septembrī mēs vēlreiz apmeklējām Montānu un pārlūkojām parkam piegulošo teritoriju. Mēs nevēlējāmies apmesties uz dzīvi vietā, kuras apkārtne varētu tikt apbūvēta, spiežot mūs atkal pārcelties. Visbeidzot, parka rietumu malā mēs atradām brīnumskaistu ieleju. Austrumos tai piekļāvās Gleišera nacionālais parks, bet rietumu pusē – Vaitfišas kalnu grēda.

Uzzinājām, ka 98 % zemes šeit pieder federālajai valdībai. Tas nozīmēja, ka pat gadījumā, ja ikviens privātais zemes īpašnieks apbūvēs vai kā citādi attīstīs sev piederošo teritoriju, ieleja nekad nebūs pārattīstīta. Palūkojušies viens uz otru, abi pacēlām īkšķus. Mēs bijām atraduši savu ieleju. Mēs devāmies uz Montānu!

Ieleja stiepjas sešdesmit jūdzes no ziemeļiem uz dienvidiem, un tās vidū plūst skaista, strauja upe. Mūsu sešdesmit jūdžu garajā ielejā dzīvo vien apmēram 175 cilvēki. Pārdošanai tobrīd tika piedāvāts tikai viens četrdesmit akru zemesgabals. Nekustamo īpašumu aģents mūs informēja, ka šis gabals ir pārdošanā jau piecus gadus! Tās patiesi bija labas ziņas, jo, lai kaut ko varētu nopirkt, mums vispirms bija jāpārdod sava māja. Ja jau īpašums nebija nopirkts piecu gadu laikā, jādomā, tas nekur nepazudīs, kamēr mums izdosies pārdot savu māju.

Šajā ielejā bija visai ierobežotas iespējas nopelnīt iztiku, tomēr mūsu sākotnējos plānos algota darba strādāšana neietilpa. Mēs vēlējāmies pirmos gadus iztikt no kapitāla, ko iegūsim, pārdodot mūsu tagadējo māju. Rūpes par zēnu audzināšanu līdz šim bija gūlušās gandrīz vienīgi uz Sallijas pleciem; un tagad mēs abi jutām, ka viņiem ir nepieciešams vairāk laika pavadīt kopā ar tēvu. Mēs ilgojāmies atbrīvot laiku.

Laiku, ko iepriekš biju izmantojis uzņēmuma vadīšanai, sportošanai vai sporta spēļu vērošanai, tagad grasījos veltīt savai sievai un dēliem. Beidzot mums būs laiks patiesas savienības veidošanai ar Dievu.

Mēs bijām pārliecināti, ka Kungs mūs ir vadījis. Mēs atgriezāmies Viskonsinā pilni apņēmības pārcelties uz Montānu.

Kamēr mūsu dzīvesvietas maiņas plāni kļuva aizvien reālāki, mūsu draugi un ģimenes tos nekādi nevarēja pieņemt. Jau pati ideja viņiem šķita fanātiska un muļķīga.

Tomēr mēs bijām apņēmušies norobežoties no ikvienas ietekmes, kas mūs kavētu pilnībā nodot sevi Dievam. Saviem bērniem mēs vēlējāmies nodrošināt vislabāko iespējamo dzīves vidi un sargāt viņus no visa pārējā.

Visvairāk mūsu plāniem pretojās mūsu draudzes locekļi. „Jūsu standarts ir pārāk augsts!” viņi sacīja. „Tas nemaz nav iespējams!” Vārda tiešā nozīmē pasaule mūsu nodomu vērtēja daudz atzinīgāk, nekā mūsu ticības biedri kristieši.

Mēs nebijām nekādi izdzīvotāji. Mēs tikai vēlējāmies atslēgties no visiem traucēkļiem, kas mums kavēja veidot attiecības ar Dievu, pēc kurām alkām. Mēs grasījāmies atteikties no labām lietām un pat no vēl labākām lietām, lai iegūtu to, kas ir vislabākais!

Plānojot iegādāties tukšu zemes gabalu, mums bija jārēķinās ar vairākām lietām. Galvenais, lai paspētu uzcelt dzīvošanai derīgu ēku, pirms kalnos iestājas ziema, vecā māja mums bija jāpārdod ne vēlāk kā martā. Jebkura aizkavēšanās, pat izmantojot profesionālu celtnieku darbu, nozīmētu skriešanos ar laiku. Tomēr marts atnāca un pagāja bez pārmaiņām. Mūsu māju, lai kā mēs to reklamējām, neviens nevēlējās pirkt. Nesapratu, kas notiek. Zināju, ka Dievs mūs ir aicinājis, un jutu, ka Viņš ir vadījis mūsu plānus, bet tagad nudien biju samulsis. Draugi un radi sāka par mums zoboties un mēģināja mūs pārliecināt, ka esam kļūdījušies. Galu galā pienāca pēdējais pieļaujamais termiņš, taču mūsu māja tā arī nebija pārdota.

„Kungs,” es sacīju, „vai esmu nepareizi sapratis to, ko Tu vēlējies teikt?” Visbeidzot, juzdamies apjucis un zaudējis dūšu, izņēmu mūsu māju no nekustamo īpašumu tirgus piedāvājuma.

Pārdots!

Maija sākumā man piezvanīja kāds nekustamā īpašuma aģents: „Pirms dažām nedēļām redzēju, ka jūs vēlaties pārdot māju. Man ir klients, kurš varētu būt ieinteresēts jūsu īpašumā. Vai varu viņu pie jums aizvest?”

„Jā, protams,” es atbildēju. Viņš tiešām atveda ļoti ieinteresētu klientu, kurš pavadīja ilgu laiku, apskatot mūsu īpašumu un aprīkojumu, ko lietojām tā uzturēšanai. Šis cilvēks uzrakstīja piedāvājumu, kas par sešiem tūkstošiem dolāru pārsniedza mūsu nodomāto cenu. Kad viņš apjautājās, cik daudz naudas esam izdevuši aprīkojuma iegādei, domāju, ka viņš vienkārši interesējas, cik naudas vēl vajadzēs, lai iegādātos tādu uzturēšanas tehniku, kāda bija mums, tomēr viņš vēlējās atpirkt no mums visu par pilnu cenu, neraugoties uz to, ka mūsu inventārs bija lietots.

Viņa domu gājiens bija vienkāršs. Mana tehnika bija gandrīz jauna, turklāt tā jau atradās uz vietas, kamēr sagādāt jaunu prasītu papildu pūles un izdevumus. Neraugoties uz viņa praktisko aprēķinu, mēs to izjutām kā lielu pretimnākšanu, un tas pacilāja mūsu garastāvokli pēc ilgajiem un nesekmīgajiem pārdošanas mēģinājumiem. Cerība uzliesmoja no jauna. No jauna mūsu plāni sāka īstenoties.

Nākamais solis bija nevajadzīgo mantu izpārdošana, lai samazinātu mūsu iedzīves apjomu, – un mums patiešām bija daudz lieka! Sallija palika vadīt izpārdošanu, bet es devos uz Montānu kārtot jaunā īpašuma pirkšanu.

Ieradies Polbridžas universālveikalā, kur atradās vienīgais publiskais telefons jūdzēm plašā apkārtnē, piezvanīju nekustamā īpašuma aģentam un uzzināju, ka mūsu nolūkotais zemes gabals joprojām ir pieejams. „Es aizbraukšu to vēlreiz apskatīt un pēc tam jums uzrakstīšu savu piedāvājumu,” sacīju.

Vēlreiz rūpīgi apskatījis īpašumu un pārliecinājies, ka tas tiešām ir piemērots mūsu vajadzībām, pulksten 14.30 atgriezos universālveikalā pie telefona.

„Man ļoti žēl,” aģents sacīja, „bet īpašums ir pārdots šopēcpusdien pulksten 13.30.”

Tā nevarēja būt patiesība! Šokēts un nespēdams vien noticēt, zvanīju Sallijai, lai izstāstītu jaunumus. Pēc tam, pavisam sašļucis, sameklēju klusu vietu piekalnē un lūdzu par izveidojušos situāciju. „Džim, sēdies mašīnā un dodies augšup pa ieleju,” Kungs teica. Tā kā citu ideju man nebija, sāku braukt uz ziemeļiem, Kanādas robežas virzienā, juzdamies patiešām nožēlojami.

Ielejas augšējā galā attapos, ka, pats nesaprazdams, kāpēc, esmu iegriezies kādas mājas iebraucamajā ceļā. Pagalmā bija redzams pavecāks vīrs, acīmredzot pensionārs, pļaujot kaut ko, kas varētu būt zāle, ja tur vispār augtu zāle. Patiesībā tur auga vienīgi nezāles, un tās viņš arī pļāva. Apjautāšos viņam par īpašumiem, nodomāju. Tā nu piegāju pie viņa un pasveicinājis, sāku skaidrot, ko meklēju. Gari nedomādams, viņš atbildēja: „Labi, es jums pārdošu savu māju un zemi.”

„Vai tā ir pārdošanā?” jautāju.

„Tagad ir,” viņš atteica.

Viņš mani izvadāja pa īpašumu un parādīja nelielu, 960 kvadrātpēdu lielu baļķu namiņu. Pamazām man atausa saprašana: Dievs mums jau bija izraudzījis citu vietu. Mēs nopirkām šo nelielo baļķu māju ar pieciem akriem zemes, kas robežojās ar valsts mežu un no kuras pavērās skats uz Gleišera nacionālo parku. Tikai vēlāk sapratām, ka Kungs mums bija aiztaupījis mājas būvi. Viņš mūs veda kalnos, lai mēs būvētu un celtu savus raksturus, nevis māju. To pašu pieredzi mēs būtu varējuši gūt arī Viskonsinā, ja vien mēs nebūtu parādos, kas mani spieda strādāt garas stundas un neļāva iegūt reālu kontroli pār savu laiku. Turklāt ģimenes un draugu ietekme dažas no mums veicamajām izmaiņām būtu darījusi daudz grūtāku. Kad atgriezos Viskonsinā, atsevišķās detaļas sāka savienoties kopējā ainā. Sallija bija krietni pastrādājusi. Mūsu nevajadzīgo mantu izpārdošanā viņa bija ieņēmusi vairāk nekā desmit tūkstoš dolāru. Mans uzņēmums bija pārdots, tomēr pircējs nevarēja uzreiz atrast cilvēku, kurš uzņēmumā darītu darbu, ko līdz šim darīju es. Tāpēc līgums paredzēja, ka vismaz līdz oktobrim turpināšu kaut nepilnu laiku pārraudzīt aģentūras darbu, līdz jaunais aģents varēs stāties manā vietā.

Augusta sākumā atstājām vecās mājas un devāmies uz savu jauno mītni Montānā. Man tikpat kā nebija laika sākt iekārtoties, jo bija jāatgriežas pieskatīt darbu apdrošināšanas sabiedrībā. Tā nu es atstāju Salliju un zēnus iekārtot vismazāko māju, kāda mums jebkad bijusi. Viņai tas nudien nenācās viegli – ne tikai tāpēc, ka Sallijai bija jābūt gan mātes, gan tēva lomā, bet arī tāpēc, ka mēs abi bijām lielpilsētas bērni. Mēs gan bijām dzīvojuši laukos, tomēr šeit mūsu dzīve bija pavisam citāda, nekā cilvēki mēdz dzīvot piepilsētas apstākļos. Te nu viņa bija, viena pati pirmatnējā dabā.

Es aģentūrā strādāju kā suns, lai uz pāris nedēļām varētu atkal atgriezties Montānā. Arī tur es izmisīgi rāvos , jo bija ne tikai jāiekārto māja, bet arī jāsagādā kurināmais un citas vajadzīgās lietas, lai pārlaistu ziemu. Tā es mētājos šurpu turpu, vienu nedēļu Viskonsinā, bet nākamās divas Montānā, ikreiz pavadot ceļā trīsdesmit stundu uz vienu pusi, un tā gandrīz līdz pilnīgam spēku izsīkumam.

Visbeidzot, jaunais aģents varēja ķerties pie darba. Es veicu pēdējo braucienu mājup uz Montānu, taču ierodoties atklāju, ka mājās neviena nav. Tas bija aizdomīgi, tāpēc devos pie tuvākajiem kaimiņiem, ar kuriem jau bijām paspējuši iepazīties, lai apjautātos, vai viņi ko nezina par manu ģimeni. Viņi tiešām zināja! Viņi pieskatīja mūsu dēlus, kamēr Sallija, acīmredzot stresa un pārpūles novājināta, bija saslimusi ar pneimoniju un atradās pilsētā slimnīcā. Līdz viņa pilnībā atlaba, pagāja trīs mēneši.

Visbeidzot, mēs visa ģimene bijām kopā savā meža mājā. Kad bijām samaksājuši par īpašumu un nokārtojuši visus parādus, mums vēl atlika astoņpadsmit tūkstoši dolāru. Mēs tos sadalījām trīs daļās un nolēmām, ka mēģināsim dzīvot ar sešiem tūkstošiem dolāru gadā. Tas varbūt nebūtu bijis iespējams piepilsētā, kuru tikko bijām atstājuši, bet šeit, dabas vientulībā, mums šķita, ka varēsim iztikt ar piecsimt dolāriem mēnesī.

Māja bija nomaksāta, un nodokļa likme šeit nebija lielāka par piecsimt dolāriem gadā. Ūdeni mēs pumpējām no strauta, un nepieciešamo siltumu mums deva malka, kura tikai bija pašam jāsagatavo. Papildu izdevumus prasīja vienīgi ar propānu darbināms ģenerators, kas ražoja mums elektrību. To lietojām taupīgi, vienīgi lai izmazgātu veļu un uzlādētu akumulatorus. Mūsu saimniecības izdevumi parasti nepārsniedza četrdesmit dolāru mēnesī.

Mēs dzīvojām vienkārši, bez tādām lietām kā papīra dvieļi vai salvetes un pat bez lietām, kas daudziem šķiet pilnībā nepieciešamas, piemēram, mājas un veselības apdrošināšana. Tādu greznību mēs vienkārši nevarējām atļauties. Mēs ēdām vienkāršu ēdienu un mežā cirtām mietus un kārtis, lai uzbūvētu siltumnīcu un paši izaudzētu vairāk pārtikas.

Nedienas

Tad tas notika! Stress, kuram biju pakļauts mēnešiem ilgi, prasīja savu. Līdzīgi kā iepriekš Sallija, arī es smagi saslimu ar pneimoniju. Veselu mēnesi biju tik nespēcīgs, ka tik tikko spēju uzslieties kājās. Tūliņ pēc tam Sallija salauza kāju trīs vietās, un tas mums atkal prasīja papildu izdevumus ārstēšanai.

Mēs sūknējām savai mājai ūdeni no strauta, bet ūdens kļuva ledaini auksts un galu galā strauts aizsala līdz dibenam. Mums bija divi mazi bērni, bet vienīgais ūdens bija tas, ko ieguvām, kausējot sniegu. Bez ūdens nevarējām izmantot arī mājā esošo tualeti, un, tā kā kanalizācijas sistēmā vairs nenonāca siltais ūdens un atkritumi, kas sadaloties izdalītu siltumu, mūsu kanalizācijas sistēma arī aizsala. Tā nu mēs nevarējām novadīt izlietnē pat to niecīgo ūdens daudzumu, ko ieguvām no sniega.

Mūsu mašīna salūza. Sallija otro reizi salauza pēdu un pēc tam, darbojoties ar kaimiņu patapināto veļas rulli, arī rokas pirkstu. Mēs uzpildījām piecsimt galonu propāna balonu, ko izmantojām strāvas ģeneratora darbināšanai, bet jau pēc nedēļas bojāta vārsta dēļ visa mūsu degviela burtiski izkūpēja gaisā.

Mēs zaudējām visu savu propānu laikā, kad vismazāk varējām to atļauties.

Kāpēc tā notika? Vai Dievs joprojām bija ar mums? Mēs bijām devušies kalnos meklēt Dieva tuvumu un no paša sākuma piedzīvojām vienas vienīgas problēmas un nepatikšanas. Kā to būtu darījis ikviens saprātīgs cilvēks, arī mēs prātojām, kas varētu būt šo problēmu cēlonis.

Sapratām, ka Dievs dažkārt pieļauj grūtības, kas nāktu par labu mūsu rakstura izaugsmei, un dažkārt Viņš atļauj sātanam mūs pārbaudīt līdzīgi, kā tas bija Bībelē minētajā gadījumā ar Ījabu. Vēl mēs sapratām, ka cilvēki ar savu neapdomīgo rīcību problēmas sev sagādā arī paši. Mēs lūdzot pārdomājām savu dzīvi un atzinām, ka Dievs mūs ir vadījis un mēs esam sekojuši Viņa vadībai, cik labi vien pratuši. Mēs neesam bijuši nepakļāvīgi un neesam centušies iet paši savus ceļus.

Pamazām mums atausa saprašana, ka sātans vēlas laupīt mūsu drosmi un piespiest mūs atgriezties atpakaļ civilizācijā, kur nekad neaizsalst ūdens, kur ir tuvu medicīniskā palīdzība un papilnam ērtību. Visās mūsu grūtībās un nepatikšanās mēs ieraudzījām kādu svarīgu vēsti. Ja reiz sātanam tik ļoti nepatīk mūsu pārcelšanās uz dzīvi šeit, tas nozīmē, ka esam uz pareizā ceļa.

Mēs visi kopā kā ģimene apzinājāmies, ka sātans mūs centīsies iznīcināt, bet, ja paliksim uzticīgi, Dievs mūs uzturēs un pasargās. Pamazām pagāja mūsu pirmā ziema. Visbeidzot, iestājās pavasaris un atjaunojās mūsu ūdensapgāde. Ziemā savu veļu bijām veduši mazgāt uz pilsētu, tāpēc tagad Sallija atkal naski ķērās pie drēbju mazgāšanas mājās. Mēs nezinājām, ka kanalizācija joprojām ir aizsalusi, tāpēc ūdens no veļas mazgājamās mašīnas pludoja visapkārt. Grūtības bija kļuvušas par mūsu ikdienu, un tagad Sallija ar zēniem smiedamies steidzās glābt no samirkšanas graudu maisus un citas vērtības, kas atradās tuvumā.

Tas gan prasīja laiku, bet pamazām mēs apguvām gudrības, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu tālu no civilizācijas ērtībām. Mēs iemācījāmies pasargāt no aizsalšanas ūdensapgādes caurules un sagādāt ziemai pietiekami daudz kurināmā.

Tas ir tā vērts

Dzīve kalnos mūs neglāba, mani draugi. Tas nebija brīnumlīdzeklis. Ja jūs būtu mūs vērojuši pirmajos gados, jūs būtu redzējuši ģimeni, kas nopūlas sevi kontrolēt. Lai nodrošinātu mūsu ģimenes vajadzības, izstrādājām detalizētu dienaskārtību un centāmies to ievērot. Mēs ar Salliju nodalījām īpašu laiku mūsu laulības attiecībām, kas sākotnēji bija bijušas gana labas, bet laika gaitā manas neuzmanības dēļ cietušas. Mūsu attiecības sāka uzlaboties, tomēr nedomājiet, ka izmaiņas notika viegli. Man piemita vācieša straujā daba, un Sallija daudzkārt bija cietusi no maniem nesavaldīgajiem vārdiem, tā nu man bija daudz pagātnes kļūdu, ko labot, ievainotu jūtu, ko dziedēt, un pats galvenais, man bija jāmācās pašsavaldīšanās Kristū.

Mums šis dziedināšanas process noritēja reālas dzīves apstākļos, kur ierobežotie līdzekļi prasīja daudz radošu pūļu. Pirms pārcelšanās bijām pārdevuši ļoti daudz lietu, tomēr mums joprojām bija liekas mantas, kas bija saglabājušās no Viskonsinas laikiem. Lai papildinātu mūsu kūstošos ietaupījumus, izlēmām pārdot arī manu medību aprīkojumu, niršanas piederumus, boulinga bumbas, ieročus un pat liekās rotaļlietas un izbāztos dzīvniekus. Drēbes mēs pirkām lielveikalā, un Sallija pat samazināja manus apakšveļas krājumus, lai pašūtu no tiem apakšveļu zēniem. Mēs bijām kļuvuši par reāliem izdzīvošanas partneriem, un tas mūs motivēja strādāt, lai uzlabotu savstarpējās attiecības, jo neviens cits nebūtu spējis saprast to, kas mums bija jāpiedzīvo.

Beidzot mēs bijām ieguvuši kontroli pār laiku. Līdz ar laiku domām un pārdomām pavērās iespēja pietuvoties Dievam. Dievs izmantoja šo vidi un dzīvesveidu kā līdzekli, lai aicinātu mūs pie sevis. Drīz vien Dieva dotie rīki – dienaskārtība, uzmanību novērsošu lietu trūkums, vienkāršas dzīves skarbā disciplīna un Viņa majestātiskā radība – sāka nest augļus mūsu ģimenē.

Mēs tikām vadīti tuvāk Dievam un tuvāk cits citam. Ja jūs būtu pazinis mūs iepriekš un apciemojis tagad, jūs būtu liecinieks pirmajai prieka ražai, ko mēs sākām ievākt kā mūsu grūto izvēļu augļus. Jūs būtu teicis līdzīgi mums: „Tas ir tā vērts!”

Mācītāja sieva mums rakstīja:

„Es jums zvanīju tāpēc, ka nupat biju nākusi pie pārliecības, ka man jāpiebremzē, jāpārskata sava dienaskārtība un jāvelta daudz vairāk laika lūgšanai un Dieva Vārdam. Sapratu, ka vīrs negrasās pievienoties maniem Jaunā gada solījumiem, tāpēc man bija jāapņemas vienai pašai. Es sapratu laba – labāka – vislabākā principu. Es patiešām gribēju izvēlēties vislabāko.

Esmu nonākusi tik nožēlojamā situācijā un jūtos kā slazdā. Esmu uzņēmusies būt par Bībeles klases skolotāju un vadītāju, personīgās kalpošanas vadītāju divās draudzēs, līdzekļu piesaistīšanas koordinatori divās draudzēs, veselības un atturības biedrības vadītāju, sabiedrības informēšanas palīdzi, Brīvdienu Bībeles skolas vadītāju un skolotāju divās draudzēs, kā arī avīzes un reizēm draudzes biļetena redaktori.

Pieskaitiet tam vēl draudzes talkas un pastorālās sanāksmes, kurās kopā ar vīru piedalos ik mēnesi. Man ir jāapmeklē arī personīgās kalpošanas vadītāju semināri un ar vīru vēl apmēram sešas citas kalpošanas sanāksmes katru gadu, kā arī padomes sēdes, kurās man jāpiedalās, jo man ir visi šie amati attiecīgajās draudzēs.

Tagad, kad par to rakstu, man viss šis saraksts šķiet ārprāts, it īpaši ņemot vērā svētošanas darbu, kam jātiek veiktam pie manis pašas rakstura, un mājas pienākumus, kuros vīrs ar mani ne vienmēr sadarbojas. Turklāt es vēl esmu atbildīga par mūsu ģimenes finansēm un bieži vien palīdzu viņam kā sekretāre. Kā lai tieku no tā ārā? Ar ko lai sāku? Mana dzīve ir nepārtraukta skriešanās ar nepabeigtiem uzdevumiem un satrauktiem cilvēkiem.”

Pārāk daudzi cenšas nest nastas, ko žēlīgais debesu Tēvs nav viņiem uzlicis. Tie mokās ar pienākumiem, kurus Viņš tiem nekad nav paredzējis pildīt. Bija jāpaiet ilgam laikam, līdz beidzot sapratu, ka mēs nepagodinām Dievu, uzņemoties tik daudz pienākumu, ka kļūstam pārguruši, zaudējam savaldīšanos, sākam uztraukties un ķildoties.

Kurš gan uzkrāva šīs nastas mācītāja sievai? Viņa vienkārši pakļāvās tam, ko citi no viņas gaidīja. Tādējādi viņa sagādāja sev grūtības, ko mūsu mīlošais Dievs nekad nebija paredzējis viņai ciest.

Ne visai sen es runāju kādā sanāksmē, un, tikko biju beidzis, jauna sieviete pasniedza man nelielu zīmīti, kurā bija rakstīts: „Nekavējoties piezvani māsai!” Mēs ar māsu nebijām sarunājušies gadiem ilgi. Jā, mēs runājām, bet tā īsti sarunājušies tiešām nebijām gadiem. Kāpēc gan viņa mani meklē citā štatā ar šādu vēsti? es brīnījos. Pēc piecām minūtēm jau biju pie tālruņa un zvanīju māsai.

Atbildēja viņas vīrs: „Paldies Dievam, ka piezvanīji! Tava māsa vēlas ar tevi runāt!”

„Kas noticis, Džo?”

„Es nevaru tev to pateikt, Džim. Lai Lūisa pati pastāsta.” Lūisa raudāja. „Džim, esmu tik pateicīga, ka piezvanīji. Es tikko

pārnācu no ārsta. Viņš sacīja, lai rakstu testamentu. Viņš saka, ka ar mani ir cauri. Vai es varētu aizbraukt un padzīvot pie tevis kādu mēnesi? Man vajadzīga palīdzība!”

„Jā, brauc tik šurp, mās.”

„Vai tu esi pārliecināts? Vai tu nevēlies lūgt par to? Es domāju, ka tu vienmēr par visu gribi vispirms lūgt.”

„Lūis, es par to esmu lūdzis jau desmit gadus, nu ir diezgan. Esmu vērojis tavu dzīvi un redzējis, ko tā ar tevi ir darījusi. Tā ir atbilde uz manām lūgšanām. Es aizbraukšu tev pretī uz staciju. Brauc!”

Kad Lūisa ieradās, viņai bija asiņojošas čūlas, pirmsvēža šūnas un anēmija; viņa patiešām bija uz fiziska un nervu sabrukuma robežas. Viņa bija četrdesmit sešus gadus veca, un viņas rokas nemitīgi trīcēja. Viņas acis raudzījās kaut kur tālumā. Aizvedu viņu uz mūsu mazo mājiņu kalnos.

Kas bija noticis ar manu māsu? Mēs bijām uzauguši vienā apvidū, vienā ielā, vienā ģimenē. Bet viņu bija sagrābis amerikāņu – es neteikšu sapnis – mīts. Mana māsa strādāja četrpadsmit stundu dienā, sešas līdz septiņas dienas nedēļā. Viņa bija atradusi savu sapņu māju. Tad viņa to vēlējās piepildīt izsmalcinātām mēbelēm. Dzīve sāka viņu kontrolēt. Tā viņu sagrāva. Bija vajadzīgs ārsts, lai viņu pamodinātu!

Modernais amerikāņu sapnis ir mīts, bet šāds mīts pastāv ne tikai Amerikā. Tas ir dzīvs visā pasaulē. Tas sagrābj cilvēkus un izposta viņu dzīves.

Es teicu Lūisai: „Mēs negrasāmies tev sprediķot. Mums ir citāds dzīvesveids nekā tavējais. Tu vari brīvi piedalīties visur, kur vēlies, vai arī atteikties no visa, no kā vēlies atteikties.” Visa mūsu ģimene sāka rūpēties par viņu, un viņa kļuva par vienu no mums mūsu ikdienas rutīnā. Vakaros un rītos viņa lūdza kopā ar mums. Viņa dziedāja kopā ar mums. Viņa pastaigājās kopā ar mums, ēda to, ko ēdām mēs, vakaros ar zēniem spēlēja domino un citas spēles, un bija ar mums arī laikā, kad kopīgi lasījām.

Mana sieva, kas ir medmāsa, palīdzēja Lūisai, cik spēja, un viņas veselība sāka uzlaboties. Dzīves tempam pierimstot, viņas sirdī no jauna atplauka ilgas pēc Dieva. Kad trīsdesmit dienas tuvojās beigām, māsa man sacīja: „Zini, Džim, šo laiku, ko pavadīju tavā ģimenē, varu apkopot trīs vārdos: mazāk ir vairāk.”

Saprotiet, mūsu māja bija mazāka, nekā viņējā. Mums bija mazāk mēbeļu, mazāk drēbju, mazāk garāžā, mazāk visa tā, ko piedāvā pasaule, bet mums bija vairāk tā, ko pasaule nekad nespēj sniegt. Mūsu mājās bija mīlestība. Mums bija biedriskums. Mums bija laiks, ko veltīt citiem, tāpēc viņa teica: „Mazāk ir vairāk.” Es ilgojos, kaut šie trīs vārdi raksturotu ikvienu kristiešu ģimeni.

Nekādas garlaikošanās

Es gandrīz dzirdu kādu sakām: „Tāda vienkāršā dzīve ir grūta un garlaicīga, Džim.” Grūta varbūt, bet garlaicīga? Tieši aiz mūsu logiem pastaigājas brieži un aļņi. Apkārtnē joprojām brīvi klaiņo kalnu lauvas un āmrijas. Pirmatnējā mežā netraucēts savās gaitās dodas grizli lācis. Vienudien, izkarot uz veļas auklas žāvēties drēbes, pēkšņi jutu, ka no aizmugures kāds man piebiksta. Milzīga auguma stirnu buks mēģināja iebāzt savu degunu manā kabatā, lai palūkotu, vai tur nav aizķēries kāds cepumiņš, ar ko mēs viņus reizēm cienājam. Mums bija laimīga iespēja pieradināt lāci. Tas ļāva sevi samīļot un pat rāpās šūpolēs kopā ar mūsu zēniem!

Iegūt savvaļas radījumu draudzību nozīmē izbaudīt mazu kripatiņu no debesīm! Vai tas nav labāk par Disnejlendu? Tuvojoties dabai, tu tuvojies dabas Radītājam.

Mūsu zēni nekad negarlaikojās. Mums bija jādara tikai viena lieta: jāsaka „jā”. „Jā, jūs varat iet pārgājienā. Jā, jūs varat braukt ar kanoe. Jā, jūs varat doties slēpot!” „Jā, jūs varat rāpties kalnos, laisties lejā ar virvēm un izsekot šo alni!” „Jā, jūs varat iet izpētīt to biezokni!” Jā, jā, jā! „Un jā, mēs iesim kopā ar jums!”

Bērniem citā vidē parasti tiek teikts nē, nē, nē! Iesakņojas pretestība. Cik gan daudz labāk ir dzīvot vidē, kur bērnu izvēles iespējas aprobežojas ar izvēli starp pieņemamām alternatīvām!

Starp citu, dzīves vienkāršība nozīmē stingru disciplīnu, bet tas nav jauns burta kalpības paveids. Mēs to darām ar Kristu, lai Viņš varētu ienākt mūsu laulībās un ģimenēs. Tā nav kāda jauna reforma, kurai mēs visi sekojam, domājot, ka esam glābti tāpēc, ka dzīvojam visvienkāršākās dzīves pasaulē. Kristus dzīvoja vienkāršu dzīvi, un Viņš ir mūsu paraugs. Kristus pirmo trīsdesmit dzīves gadu klusā vienkāršība sagatavoja Viņu rosīgiem trīs ar pusi aktīvās kalpošanas gadiem. Un arī tajos, kā lasām Bībelē, Viņš devās nomaļus, lai klusā nošķirtībā sarunātos ar savu Debesu Tēvu. Vienkāršā dzīve sagatavoja ceļu Viņa kalpošanai, un rāmas vienkāršības periodi šo kalpošanu uzturēja.

Ko Svētais Gars saka tev? Vai Viņš nesaka: „Kāp ārā no vilciena!” Dievs apsola: „Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos.” (Jesajas 32:18)

Mums ir jāatgriežas un jāatrod mūsu miers, jāatrod savienība ar Dievu. Kad mēs piedzīvosim šo rāmumu un paļāvību, mēs zināsim, ka Dievs ir ar mums ik sekundi. Ja vēlamies atrast dzīvu un vitālu savienību ar Jēzu Kristu, mums ir jānomierina savas dzīves. Mums ir jāvienkāršo. „Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku.” (Jesajas 30:15)

Ne visi ir aicināti pārcelties uz dzīvi mežā vai kalnos, bet ikviens ir aicināts iegūt šādu pieredzi ar Dievu. Tu vari sākt tieši šeit, kur esi patlaban, vienkāršojot savu dzīvi un atbrīvojot laiku Dievam un ģimenei. Tas neprasa īpašas prasmes vai lielas naudas summas – vienkārši apņemies iegūt šo pieredzi.

Jesajas 30. nodaļas 15. pants noslēdzas ar skumju piebildi: „Bet jūs negribat.” Draugs, tam nav jābūt sacītam par tevi. Lūdzu, nepieļauj, ka tas būtu par tevi! Tu vari izvēlēties izlauzties pie Dieva un atrast mieru. Risinājumi, ko Dievs piedāvāja man, bija personīgi un unikāli piemēroti manām vajadzībām, un es zinu, ka Viņš tāpat darīs arī tavā dzīvē!

Izvēļu pakete

Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit.
(Jozuas 24:15)

Mūsu centieni vienkāršot dzīvi bija nesuši apbrīnojamu rezultātu. Mēs bijām atbrīvojušies no aizņemtības un lietām, kas novērš uzmanību. Tomēr ar to vien bija par maz, lai iegūtu paliekošu laimi vai mieru. Zināju, ka Kungs mūs ir vadījis šajā vientuļajā vietā, lai pirmām kārtām gādātu par mūsu garīgo izaugsmi. Man bija jāatklāj ticības un darbu praktiskais izmantojums, kas pilnībā izmainītu manu dzīvi. Man vēl bija tikai druskas un fragmenti, neliela atskārta par to, ka ir iespējams kas daudz lielāks par visu, ko esmu sasniedzis līdz šim.

Kā jau teicu, sākotnēji domāju, ka ticības dzīve ietver tikai ticēšanu noteiktām teoloģiskām doktrīnām. Kamēr es gadiem ilgi studēju sarežģītas teoloģiskās koncepcijas, šīs studijas nekad nenodrošināja rakstura izmaiņas, pēc kurām savā dzīvē ilgojos. Es joprojām vergoju aplamajam priekšstatam, ka viss, kas vajadzīgs, lai izmainītu savu dzīvi, ir vairāk zināšanu un pilnīgāka izpratne par teoloģiju.

Ar šādu domu prātā nopirku piecas grāmatas, ko bija sarakstījuši pieci pazīstami un cienījami teologi. Dzīvojot meža mājā, man beidzot bija gan laiks, gan vēlēšanās apgūt glābšanas zinības. Es dedzīgi ķēros pie lasīšanas. Laikā, kad pabeidzu pēdējo no grāmatām, manu prātu bija pārņēmis tāds sajukums, kādu nebiju pieredzējis nekad iepriekš. Bija skaidri redzams, ka neviens no vadošajiem teologiem nebija vienisprātis ar pārējiem. Ja reiz viņi nespēja saprast vai vienoties par evaņģēliju, uz ko gan varēju cerēt es?

Sirds dziļumos es zināju, ka evaņģēlijs nevar būt tik sarežģīts, kādu cilvēki to ir padarījuši. Veselais saprāts sacīja, ka patiesais evaņģēlijs mani atbrīvotu no tām dzīves jomām, kurās gribasspēks bija izrādījies nederīgs. Šis evaņģēlijs man sniegtu spēku, kas kontrolētu manas jūtas, manas domas un manas kaislības.

Pateicoties Kunga vadībai, manā dzīvē bija notikušas daudzas pārmaiņas, tomēr joprojām ilgojos pēc miera ar Dievu. Es joprojām cerēju uz pilnīgu pārliecību par glābšanu, tomēr zināju, ka mana dzīve, par spīti visām pieliktajām pūlēm, nav pilnīgā saskaņā ar Viņa Vārdu. Es zināju, ka jābūt kam vairāk, jo Bībelē redzēju cilvēkus, kuri bija pārliecināti par savu glābšanu, bet es tāds nebiju.

Biju gatavs pakļauties Dievam tikai daļēji, bet, jo vairāk lasīju un jo vairāk studēju, jo vairāk manī nostiprinājās pārliecība, ka man nepieciešama absolūta visu lietu nodošana Dievam, nepaturot neko. Es vairījos no tā, jo baidījos par cenu, ko šāda visa nodošana Dievam varētu no manis prasīt. Es nudien domāju, ka, atsakoties no savām „tiesībām” ļauties grēkam, es varētu būt nelaimīgs. Mana cīņa bija par to, kā no doktrīnas un daļējas nodošanās virzīties tālāk uz pilnīgu pakļaušanos Dievam.

Kā jau stāstīju iepriekš, mēs visai drīz aptvērām, ka mūsu piepilsētas dzīve bija pārāk komplicēta un pārāk aizņemta. Tikai vēlāk, dzīvojot pie dabas, pamazām sāku apjaust, ka arī mana teoloģija cieš tieši no tām pašām problēmām, kas nomocīja mūsu dzīvi civilizētajā pasaulē. Atkal bija pienācis laiks vienkāršot.

Es atgriezos pie Bībeles un lūgdams studēju to. Šoreiz negrasījos pierādīt kādu teoloģisku viedokli vai iegūt doktrināru izpratni. Es vērsos pie Dieva Vārda kā grēcinieks, kuram nepieciešama glābšana. Zināju, ja vien neatradīšu kādu labāku, dziļāku, dzīvu pieredzi, kas spētu izglābt Džimu Honbergeru no viņa paša, būšu pazudis! Kad ķēros pie Bībeles ar šādu pazemīgu un mācīties gatavu garu, tā kļuva par dzīvu avotu, kas ne tikai stāstīja par patiesību un maldiem, par vēsturi vai teoloģiskiem priekšstatiem, bet uzrunāja manas dvēseles visdziļākās vajadzības.

Es uzzināju, ka ticība nav tikai intelektuāla piekrišana patiesībai, bet labprātīga izvēle nomirt savu ideju, gudrības un vēlmju dēļ, pakļauties Dievam un tad dzīvot Kristū tā, ka Viņa gudrība mani vada, Viņa Gars mani māca un Viņa spēks mani dara spējīgu darīt to, ko Viņš vēlas.

Visu savu dzīvi biju dzīvojis legālistiskā uzskatu sistēmā, kur, ja tu darīsi šo, to un vēl ko citu, tu būsi glābts. Neviena no lietām, kuras biju centies darīt, nebija nepareiza, bet, kad ieguvu reālu izpratni par ticību un žēlastību, es beidzot nokļuvu jaunā dzīvē Kristū un atklāju, ka darīt ko mīlestības motivētam ir daudz vieglāk, nekā censties to darīt pienākuma pēc. Šī izpratne izmainīja manu attieksmi pret Bībeli.

Kad Pols pirmo reizi mani bija iepazīstinājis ar to, vecā Grāmata bija kļuvusi dzīva, bet tagad no tās lapām plūda evaņģēlija vēsts, kas bija tikpat vienkārša un tikpat praktiska kā dzīvesveids kalnu mājā, uz kuru Dievs mūs bija aicinājis. Tagad Bībele kļuva par dzīvu Dieva vēsti, kas adresēta personīgi man!

Bībele man mācīja evaņģēlija vēsti, kura savā vienkāršākajā formā ir par izvēlēm – vienkāršām, skaidrām ikdienas izvēlēm. Šīs izvēles kopā veido kristīgo dzīvi visā tās garumā un platumā. Šajā nodaļā vēlos jums līdzdalīt tās izvēles, kas tik lielā mērā izmainīja manu dzīvi.

Kāds varbūt iebildīs, ka es pārāk vienkāršoju evaņģēliju. Tomēr es patiesi neticu, ka tas vispār ir iespējams. Evaņģēlijam vajadzētu tikt pasniegtam tik vienkārši, lai pat mazs bērns to varētu saprast.

Citi var mani apsūdzēt, ka es mācu glābšanu caur darbiem. Nekas nevar būt tālāk no patiesības! Pirms atklāju patieso evaņģēliju, pavadīju visu savu „kristīgo” dzīvi, cenšoties būt labs, izmainīt sevi pats ar savu cilvēcisko spēku. Protams, sapratu šādu pūļu veltīgumu. Tomēr nekaunos Kristus evaņģēlija, kas ne tikai var radīt, bet radīs izmaiņas ikviena vīrieša, sievietes vai bērna dzīvē, kas to pieņems. Šīs pārmaiņas ir evaņģēlija nenovēršamais rezultāts.

Tie, kuri iebilst idejai, ka kristietis var patiesi paklausīt un darīt labus darbus, nekad nav izbaudījuši žēlastību un piedzīvojuši spēku, kas nenāk no viņiem pašiem. Šis spēks „spēj jūs pasargāt, ka neklūpat, un nostatīt nevainīgus un līksmus Savas godības priekšā”. (Jūdas 24)

Ja jums ir tieksme kritizēt, iespējams, nākamās lappuses jums nebūs pa prātam. Bet ja jūs, tāpat kā es, ilgojaties pēc kā labāka par to, ko esat piedzīvojis līdz šim, ja vēlaties iegūt pilnīgu pārliecību par glābšanu, nevis tikai teoloģisku mumbo džumbo, ja ilgojaties pēc miera ar Dievu un tam sekojoša miera sevī, atveriet šīs lappuses un izpētiet kopā ar mani šo izvēļu paketi.

Mormoņu uzņēmējs

Tas bija tikko precēts jauns pāris. Viņi sēdēja Soltleiksitijas lidostas uzgaidāmajā zālē, gaidīdami savu reisu. Viņu acis bija pievērstas atvērtai Bībelei, kas atradās jaunā vīrieša klēpī. Šis cilvēks bija nesen ordinēts evaņģelikāļu mācītājs, un no viņa starot staroja dedzība un aizrautība. Jauno pāri nevarēja neievērot, viņi izskatījās iemīlējušies, tomēr visvairāk no pārējiem ceļotājiem viņus atšķīra atvērtā Bībele.

Viņus ievēroja arī Als, dievbijīgs mormoņu uzņēmējs. Viņš sēdēja tiem pretī un gaidīja to pašu reisu. Als vēroja pāri, cik iespējams neuzkrītoši, ikreiz novērsdams acis, kad tie palūkojās viņa virzienā. Als bija ļoti pieklājīgs cilvēks un nekad nebūtu gribējis būt tik rupjš, lai klaji blenztu uz kādu. Kad viņš saprata, ka jaunais pāris tomēr ir jutis viņa interesi, bija jau par vēlu.

Pēkšņi, aizcirzdams Bībeli, jaunais vīrietis piecēlās un apņēmīgi devās pie svešinieka, kura uzmanību viņi tik nepārprotami bija piesaistījuši.

Dažus mēnešus iepriekš Als bija apmeklējis manu ģimeni. Viņš bija veiksmīgs uzņēmējs Montānas rietumos, netālu no mūsu dzīvesvietas. Viņš bija ieradies pie mums kopā ar diviem jauniem mormoņu misionāriem. Domājams, viņu nolūks bija apgaismot mani mormonisma jautājumos, tomēr Dievam bija citi plāni.

Alu ļoti savaldzināja mūsu lauku dzīvesveids un tā mērķi, un mūsu izpratne par evaņģēliju, tāpēc drīz vien mēs kļuvām par draugiem. Abi misionāri jutās neērti un izskatījās samulsuši, tikai pa retam pasakot kādu vārdu, kamēr Als ar savu interesi par mūsu ticību sagrāva viņu apmeklējuma jēgu. Es Alā saskatīju apbrīnojamu cilvēku, neatkarīgu domātāju, kas nebaidās pārbaudīt savus uzskatus un vērtības. Šī reti sastopamā īpašība mani ļoti piesaistīja, un es vēlējos pēc iespējas turpināt mūsu pazīšanos.

Kādu dienu, braucot garām Ala birojam, nolēmu apciemot viņu. Als patiesi priecājās mani redzēt, un pēc apsveicināšanās viņš man pastāstīja savu piedzīvojumu lidostā.

„Atvainojiet, ser,” jaunais mācītājs bija teicis, pienākdams pie Ala. „Es ievēroju, ka jūs skatāties uz mūsu pusi. Vai drīkstu jums uzdot jautājumu?”

„Protams,” Als atbildēja, vienlaikus klusībā sev pārmetot, kāpēc viņam vajadzējis traucēt jauno pāri ar saviem skatieniem.

„Ser, ja mūsu lidmašīna šodien avarētu un mēs visi ietu bojā, vai jūs varat būt pārliecināts par savu mūžīgo pestīšanu?”

„Es domāju, ka jā,” mans draugs atteica.

„Ar to nepietiek,” sacīja dedzīgais jaunais cilvēks. „Jums ir jāzina! Ļaujiet vaicāt vēlreiz. Ja jūs šodien nomirtu, vai jūs būtu pestīts?”

„Es nezinu,” Als godīgi atzinās.

„Klausieties,” sacīja mācītājs. Ar knipi atšķīris savu Bībeli, viņš izlasīja Jāņa 3:16: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”; pēc tam Jāņa 6:47: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība”; un, visbeidzot, Jāņa 11:25: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.”

„Tātad,” viņš triumfējoši sacīja. „Ja jūs šodien nomirtu, vai jūs tiktu glābts?”

„Jā, es tam ticu,” Als atbildēja.

„Tādā gadījumā,” jaunais mācītājs turpināja vēl dedzīgākā balsī, „jūs esat kristietis un jums pieder mūžīga dzīve.”

„Ziniet,” Als teica, „es patiešām apbrīnoju jūsu entuziasmu. Atceros, arī man bija šāda dedzība, kad devos misijās.”

„Misijās!” jaunais cilvēks iesaucās. „Jūs esat devies misijās! Kāpēc, vai esat mormonis?” viņš jautāja ar pretīguma pieskaņu balsī.

„Jā,” Als atteica, pēkšņās pārmaiņas samulsināts.

„Kāpēc jūs neteicāt, ka esat mormonis?”

„Jūs man nejautājāt.”

„Nu, man tiešām žēl,” sacīja mācītājs, „bet mormoņu Debesīs nebūs.” Ar šiem atvadu vārdiem viņš apgriezās un aizgāja.

Pabeidzis savu stāstu, Als pievērsās man un sacīja: „Džim, esmu samulsis. Vai tu nevarētu man ko pastāstīt par šo tēmu?”

„Es mēģināšu,” atbildēju. Bija skaidri redzams, ka ne jau mācītāja aizspriedumainā un rupjā izturēšanās bija tas, par ko Als bija norūpējies vai apvainojies. Viņš bija pietiekami inteliģents, lai ignorētu jaunā cilvēka nepiedienīgo attieksmi. Alu nodarbināja dziļāka problēma – kā zināt, kā patiešām zināt, vai viņš ir glābts vai pazudis.

„Kungs,” es pie sevis lūdzu, „dod man saprašanu, kā palīdzēt šim cilvēkam. Palīdzi man pārvarēt barjeras, ko mēs uzceļam savā starpā savas konfesionālās piederības, doktrināro stereotipu un pārpratumu dēļ.”

„Al, kristīgo dzīvi neveido doktrīnas, ticības apliecības, reformas vai piederība draudzei. To neveido pat uzskati, kam ticam; drīzāk gan kristīgā dzīve ir izvēļu pakete. Kad Dievs apgaismo mūsu izpratni jeb atklāj patiesību, tam vienmēr līdzi nāk izvēle. Mums ir jāizvēlas – pakļauties Dieva gribai vai arī atteikties pakļauties. Kad Dievam pieder visas manas apzinātās izvēles, Viņam piederu es pats.

Piemēram, pieņemsim, ka kristīgās dzīves kopumu veido simts izvēles. Vai atceries noziedznieku pie krusta?” es jautāju.

Als piekrītoši pamāja, un es turpināju. „Nu, šis noziedznieks nezināja visu par kristīgu dzīvi. Viņam varbūt bija zināmas tikai dažas no izvēlēm, kas veido kristīgu dzīvi, teiksim, desmit. Bet šajās viņam zināmajās lietās viņš bija pilnībā nodevies Dievam. Kristus varēja viņam sniegt pilnīgu pārliecību par glābšanu ne jau viņa lielo zināšanu dēļ, bet tāpēc, ka notiesātais noziedznieks izvēlējās nodot Dievam visas savas zināmās jeb apzinātās izvēles. Ja viņam būtu bijusi iespēja dzīvot ilgāk, viņam būtu bijusi arī izdevība virzīties uz priekšu kristīgajā pieredzē, un viņa izvēles būtu padziļinājušās un paplašinājušās, aptverot visu kristīgās dzīves gammu.

Tad vēl tur bija Kajafa, jūdu augstais priesteris, kurš vēlējās Jēzus nāvi. Viņš zināja daudzas Dieva Vārda patiesības. Viņam bija daudz gaismas, un tas viņam deva varbūt septiņdesmit izvēļu. Tomēr pilnībā pakļauties Dievam viņš izvēlējās, teiksim, tikai piecdesmit gadījumos no tām. Viņam bija vairāk izvēļu, un kopumā viņš pakļāvās jeb nodevās Dievam vairāk izvēlēs nekā noziedznieks, tomēr, par spīti viņa lielākajām zināšanām un papildu izvēlēm, viņš pretojās Dievam. Ja pie krusta noziedznieka vietā būtu bijis Kajafa, Jēzus viņam nebūtu varējis sniegt pārliecību par glābšanu. Kāpēc? Viņš nebija nodevis visas savas apzinātās izvēles, tas ir, nebija pakļāvis savu gribu Dievam. Bet noziedznieks bija.”

„Al,” es sacīju, „vai tu tici, ka Jēzus nāca uz zemi un kā tavs aizstājējs samaksāja tavu grēku maksu?”

„Jā, es ticu.”

„Vai tu mīli Kungu ar visu savu sirdi, prātu un dvēseli?” „Jā.”

„Tātad,” es turpināju, „tu esi pieņēmis Jēzu kā savu Aizstājēju. Tas ir labi, bet tas vēl nav viss. Jēzum ir jābūt arī tavas dzīves Kungam. Vai šajā brīdī tu esi pakļāvies Dievam visās savās apzinātajās izvēlēs? Vai tu esi mierā ar Dievu?”

„Nē, neesmu,” Als klusi atbildēja.

„Tādā gadījumā tu neesi pieņēmis Kristu kā savu Kungu. Un, ja tu neesi pieņēmis Viņu kā Kungu, tad ar vēlēšanos, lai Viņš ir tavs Glābējs, vien nepietiek, lai iegūtu mieru ar Dievu tagadējā dzīvē vai glābšanu nākamajā. Jo šīs divas lietas nav šķiramas!

Al, mēs visi esam tikai procesā. Dažreiz mēs atsaucamies Dieva aicinājumam pakļaut savas sirdis Viņam, un tad Dievs mūs var vest tālāk, bet dažreiz mēs pretojamies. Mēs visi esam tikai cilvēki, kuri klūp un krīt, bet daži no mums ceļas un turpina iet tālāk ar Kristu, kā to darīja Pēteris, kamēr citi nocietinās savā nepakļāvībā kā Jūda.

Zini, Al, ja cilvēks spītīgi pretojas kaut tikai vienā jomā, šī pretošanās galu galā novedīs pie tā, ka viņš pievienosies paša sātana sāktajam lielajam dumpim pret Dievu. Nav svarīgi, cik ļoti mēs ilgojamies, lai Jēzus būtu mūsu Glābējs, nav nozīmes, cik ļoti mēs jūtam, ka mūsu sirdis mīlestībā tiecas pēc Viņa, apzināta pretošanās Viņa gribas vadībai mūs iznīcinās gluži tāpat kā Luciferu.

Galvenais nav tas, ka mēs esam pilnīgi perfekti, bet gan tas, ka mēs esam pilnīgi pakļāvušies Dievam visā, ko mēs apzināmies, Viņš mūs aicina darīt. Tas nav viens atsevišķs darbs, grēks vai noziegums, kas apdraud glābšanu, kaut arī ikviens grēks ir grēks, kas prasa izsūdzēšanu un piedošanu. Tie tomēr nav kritēriji, kas norādītu uz paliekošu izvēli pretoties Dievam. Tā ir prāta un sirds attieksme, stūrgalvīga un pastāvīga nevēlēšanās padoties Dievam, kas cilvēku dara nederīgu Viņa valstībai.”

„Es saprotu, Džim. Agrāk man tas nebija skaidrs,” Als teica, acīmredzami nopūloties ar jaunās izpratnes pieņemšanu. „Paldies tev.”

Izvēles

Mana saruna ar Alu noslēdzās šajā vietā, bet no minētā Bībeles stāsta mēs varam saprast vēl vairāk. Tajā pašā dienā savas izvēles izdarīja vēl divi cilvēki. Pirmais bija Pēteris. Viņš bija sekojis Jēzum gandrīz visu Viņa aktīvās kalpošanas laiku. Viņam bija lielas izdevības, un viņš bija baudījis lielu gaismu. Kaut arī viņš bija tikai vienkāršs zvejnieks, pateicoties Jēzus tuvumam, viņam varēja būt tikpat daudz apzināto izvēļu kā augstajam priesterim. Un Pēteris pakļāvās Dievam vairumā no tām.

Tomēr dažās nelielās jomās viņš nebija padevies. Viņš nebija pakļāvis Dievam savu pašpaaugstināšanās tieksmi, savu loloto nacionālo lepnumu un savu ietiepīgo pašpaļāvību, un drīz vien viņš attapās, noliedzam pat savu pazīšanos ar Jēzu. Viņš bija paša Kristus māceklis, tomēr viņš cieta neveiksmi, jo nebija pakļāvis jeb nodevis Dievam visas savas zināmās izvēles.

Otrs cilvēks, kurš todien sastapās ar izvēlēm, bija Jēzus. Jēzus savās izvēlēs parādīja pilnīgu pakļaušanos Tēva gribai, bet tas prasīja iekšēju cīņu, par ko liecina Viņa vārdi Ģetzemanē: „Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mateja 26:42)

Viņam bija jāizvēlas tieši tāpat kā mums. Ja pieņemsim Jēzus attieksmi „ne mans, bet Tavs prāts lai notiek”, tad rezultātā mēs izdarīsim pareizu izvēli arī tad, ja mūsu jūtas teiks ko citu.

Šajā jautājumā daudzi apjūk un piedzīvo grūtības, jo kļūšana par kristieti nav vienreizēja izvēle, bet drīzāk gan ik mirkli, pastāvīgi piederēt Dievam.

Katru dienu man jādzīvo Jēzum. Manas uzmanības centrā jābūt Viņa gribai un Viņa ceļiem. Daudzi mēģina to sasniegt ar savu cilvēcību. Viņi sakopo savu stipro gribasspēku, un viņu zobi čirkst apņēmībā dzīvot kristīgu dzīvi. Tas vienmēr beidzas ar sakāvi.

Kā tādā gadījumā vispār ir iespējams dzīvot katru dienu, katru stundu, katru minūti Dieva slavai? Tas ir ļoti vienkārši. Mums ir jādzīvo tā, kā dzīvoja Jēzus. Marka 1:35 teikts: „Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” Es ticu, ka Jēzus to darīja katru rītu. Es tam ticu tāpēc, ka Viņš aizvien bija atkarīgs no Tēva. Viņš pat teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat. .. Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.” Jēzus bija iemiesots Dievs un apzinājās savu varu, bet Viņš izvēlējās dzīvot uz zemes līdzīgi mums, tā uzskatāmi demonstrējot glābšanas ceļu. Tāpēc Viņš ik rītu pavadīja laiku divatā ar Tēvu.

Arī mums ik rītu jāpavada laiks, nododot sevi Dievam, pakļaujoties Viņam katras dienas sākumā. To nevar darīt steigā; mums jāatvēl laiks, lai sarunātos ar Dievu un reāli klausītos, ko Viņš saka personīgi mums. Dievs runā uz mums caur Bībeli, dabu, providenci un ietekmi uz prātu. Kad esam sarunājušies ar savu Debesu Tēvu un pārliecinājušies, ka nekas mūs nekavē dzirdēt Viņa balsi, mēs varam būt mierīgi pārliecībā, ka Viņš mūs vadīs dienas atlikušajā daļā.

Kad atstājam savu kluso nodošanās vietu, ir svarīgi ņemt Dievu līdzi, lai turpinātu ar Viņu pastāvīgi sazināties. Mums jāmācās jautāt: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (sk. Apustuļu darbi 9:6) Dievs vēlas, lai mēs apzinātos, ka neesam vieni. Mums nepieciešama no ārpuses sniegta palīdzība, gan dienu sākot, gan tās turpmākajā gaitā. Kad mācāmies būt jūtīgi pret Svētā Gara mudinājumiem mūsu sirdīs un mācāmies pakļaut savu gribu, lai vienmēr darītu Viņa gribu, tad notiek tas, ka „manī dzīvo Kristus”. (Galatiešiem 2:20)

Pēc tam nāk kārdinājums, iespējams, tas pats kārdinājums, kam iepriekš aizvien esam padevušies. Iepriekš mēs sakodām zobus un centāmies kārdinājumam pretoties, līdz cietām neveiksmi vai arī piespiedām sevi paklausīt. Šādā pieredzē nav ne miera, ne prieka.

Draugi, patiesā kārdinājuma cīņa noris sirdī. Vispirms man ir jāizlemj, vai vēlos būt pakļāvies Dievam. Ja mana izvēle ir pakļaušanās, mans „es” mirst un ir gūta uzvara, un Dievs nodrošina spēku, lai stātos pretī kārdinājumam.

Šī pieredze ir smaga, jo ir jāmirst savam „es”, bet kristietim tas ir vienīgais ceļš uz mieru un prieku!

Ar savu izvēli es neko nenopelnu Dieva priekšā. Manas izvēles nenes man glābšanu. Jau pašas ilgas izvēlēties pakļauties Dievam ir Viņa žēlastības dāvana. Glābšana ir visā pilnībā Dieva dāvana, bet izvēle pakļauties ir tā, kas Dievam dod iespēju pārveidot mūsu dzīves, Viņa žēlastībai darbojoties mūsu sirdīs.

To saprast ir vitāli svarīgi, jo vairākums, kuri pieņēmuši Kristus vārdu, dzīvo dīvainā Kristus un sevis sajaukumā, sacenšoties par dzīves vadību. Šāda veida kristīgā dzīve līdzinās jojo, pastāvīgi traucoties augšup un krītot lejā. Piedzimt no Gara nozīmē virzīties no šī stāvokļa uz atļauju Kristum būt vienīgajam dzīves pavēlniekam. Kad beidzas šis sajaukums, dvēseli pārņem miers. Tad mēs apgūstam patieso pestīšanas zinātni un Debesu valodu, kas vienkārši ir par to, kā atļaut Kristum pilnīgu pieeju visām mūsu izvēlēm un dzīvā ticībā un Viņa žēlastībā teikt „jā” Dievam un „nē” paša „es”.

Ikviena izvēle, ar ko sastopamies, sniedz iespēju pieņemt lēmumu pakļaut savu gribu un savu ceļu Dievam. Bībele par to runā kā par miršanu sevis labad. Kristus to ilustrēja šādi: „Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.” (Jāņa 12:24)

Kā kvieši aug? Graudam ir jātiek guldītam kapā, tā sakot, un visā turpmākajā auga dzīves laikā tas smeļ spēku no šī kapa. Kristietim jāmirst tieši tāpat un jāiesakņojas Golgātā; nevis tikai ar prātu piekrītot Golgātai, bet patiesi izbaudot Golgātas piedzīvojumu.

Nē, mēs nevaram nomirt par grēku, kā to izdarīja Jēzus, bet mēs varam nomirt grēkam. Kā jau minēju, Pāvils par to rakstīja Galatiešiem 2:20: „Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.”

Pāvils arī sacīja: „Es mirstu ik dienas.” (1. Korintiešiem 15:31) Saprotams, ka Pāvils nemira ik dienas burtiskā nozīmē; viņš norādīja uz patieso kristieša piedzīvojumu, miršanu ik dienas savam „es”. Viņš mūs mudināja: „Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.” (Romiešiem 6:11)

Izvēle pakļaut savu „es” nāvei un padoties Dieva gribai Rakstos ir bagātīgi ilustrēta. Iespējams, vislabāk to izsaka 2. Korintiešiem 4:11: „Jo, kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.” Tā ir patiesa kristietība. Ļaujiet man paskaidrot.

„Man tas nepatīk, Kungs!”

Reiz kādā aukstā ziemas rītā pamodos sev ierastajā laikā un pavadīju divas stundas, lasot Bībeli un lūdzot. Es meklēju Dievu šajā rītā, apzinoties savu vājumu un saprotot, ka vakardienas piedzīvojumi mani neglābs no šodienas pārbaudījumiem. Ik rītu pirms brokastīm mēs visa ģimene sanākam kopā pielūgt Dievu un lūgt Viņa vadību un apsardzību dienas gaitā. Tas mūsu ģimenei ir īpašs laiks, kas mūs vieno stingrām mīlestības saitēm, kuras neatslābst visas dienas laikā.

Pēc ģimenes lūgšanu laika raudzījos ārā pa logu uz sešpadsmit collu biezo tikko uzsnigušo sniega kārtu. Sieva gatavoja vafeles, un uz plīts varēja redzēt burbuļojam melleņu mērci. Man ļoti garšo vafeles, it īpaši ar melleņu mērci! Kamēr tika gatavots viens no maniem iecienītākajiem brokastu ēdieniem, izlēmu iziet uz dažām minūtēm ārā, lai iztīrītu iebraucamo ceļu.

Kalnu ielejā, kur dzīvojam, katru ziemu uzsnieg ļoti daudz sniega, un ir vairāki veidi, kā ar to tikt galā. Varu izmantot sniega lāpstu, kas ir visgrūtākais veids. Varu izmantot mūsu lielo sniega pūtēju, un tas jau ir vienkāršāk. Tomēr drīz vien pēc tam, kad bijām pārcēlušies uz dzīvi šeit, nolēmu, ka mana automašīna Toyota Land Cruiser jāaprīko ar kārtīgu šķūri.

Tā kā mūsu ienākumi bija ļoti niecīgi, skaidrs, ka firmas Western šķūri ar hidraulisko pacēlāju mēs nevarējām atļauties. Tomēr, izmantojot mazliet atjautības un iztērējot ap sešdesmit dolāriem, no bieziem dēļiem izgatavoju V veida sniega šķūri, ko apdarināju ar skārdu. Piestiprināju to pie automašīnas priekšējā bufera tā, ka šķūre brīvi peldēja pa ceļa virsmu, tīrot sniegu un ietaupot man milzum daudz laika.

Biju visnotaļ apmierināts ar savu pašdarināto šķūri, un, kaut arī tā neizskatījās glīti, tomēr tā man aiztaupīja pūles. Braucot lejup pa iebraucamo ceļu un sniegam jūkot uz abām pusēm, baudīju Ziemassvētku atklātnes cienīgu ainavu un brīnišķīgo dienu kopā ar Kungu.

Mans iebraucamais ceļš ir trešdaļu jūdzes garš, un, tuvojoties tā beigām, ievēroju, ka pa lielceļu ir aizbraucis milzīgais apgabala sniega tīrītājs, atstājot mana ceļgala priekšā pamatīgu sniega valni. Sajutu kluso Dieva balsi, kas mani brīdināja nemēģināt izsisties cauri šim valnim, bet es to noraidīju. Galu galā, iepriekš biju pārvarējis ne tādas vien kupenas. Šķūre palēcās augšup, pārskrēja pāri valnim un nokrita uz ceļa virsmas tā otrā pusē. Brīdī, kad šķūre krita lejā, automašīnas priekšējie riteņi brauca augšup uz sniega vaļņa. Kad mašīnas priekšgals sāka svērties lejup, tas stingri uzgūlās šķūres augšdaļai un atspiedās pret to tā, ka priekšējie riteņi palika karājamies gaisā.

Mans pilnpiedziņas braucamrīks bija uz sēkļa. Turklāt tā, ka automašīnas priekšdaļa daļēji bloķēja ceļu. Sāku satraukties, jo šajā vietā lielceļš met garu, nepārredzamu līkumu, un braucējs, kurš tuvojās pa ceļu, varēja man uzbraukt virsū, pamanot manu automašīnu pēdējā brīdī un nepaspējot nobremzēt. Šīm bažām pieaugot, Dievs uzrunāja manu sirdi. „Džim, nodod to man,” sacīja mazā, klusā balss.

Torīt biju nolēmis pakļaut visas savas izvēles Viņam. Tagad man šis lēmums bija jāatjauno un, kaut arī man nepatika radusies neērtā situācija, izvēlējos uzticēt visas savas domas un jūtas Viņam. Es ātri piebildu: „Kungs, es šeit esmu no tiesas bīstamā situācijā. Zinu, ka pa mūsu ceļu reti kāds brauc, bet, lūdzu, neļauj kādam uztriekties man virsū!”

Man bija tikai viena iespēja – vajadzēja ar domkratu pacelt automašīnas priekšdaļu. Par laimi, mašīnas priekša atradās jau pāri valnim un slējās virs gludi nošķūrētā Nortforkas ceļa, kas bija labs, līdzens un stingrs pamats domkrata atbalstīšanai. Kad būtu pacēlis mašīnu, es varētu atvienot šķūri un aizvākt to no ceļa.

Palīdis zem automašīnas priekšgala, tūliņ sastapos ar jaunām nepatikšanām un jaunu kārdinājumu atlaist Jēzu un ļauties emocijām. Viss mīkstais, baltais sniegs, kas šķūrējot bija saķēries uz šasijas, sakarsušā dzinēja ietekmē kusa un pārvērtās ūdenī. Jutos kā dušā. Lielas lāses pilēja man uz sejas un kakla. Lai viss kļūtu vēl ļaunāk, dažas no tām trāpīja man acīs. Jau tīrs sniega kušanas ūdens būtu pietiekami kairinošs, bet šīs lāses bija sajaukušās ar šasijas netīrumiem.

Man tā vien gribējās sākt žēloties – ak, es nabadziņš, cik man ir grūti.

„Atdod to man,” Dievs aicināja savā klusajā balsī.

„Bet Kungs,” es atbildēju, „man tas nepatīk!”

„Džim, jautājums nav par to, vai tev tas patīk vai nepatīk. Jautājums ir par tavu labprātību nodot Man pat šīs kaitinošās lietas.” Padošanās jeb nodošanās ir Kristus mācību būtība, un man tā joprojām bija jāmācās.

„Labi, Kungs, Tu vari saņemt šos apstākļus,” es teicu. „Tikai neļauj kādam uzbraukt man virsū šeit ceļa vidū!”

Gandrīz tajā pašā brīdī izdzirdēju pa ceļu tuvojamies kādu mašīnu. Ak, nē! Steidzoties ātrāk izrausties no mašīnas apakšas, ietriecos ar galvu dzinēja aizmugurē. Tas bija mazs, jauks belziens, tieši tāds, kāds uz tava pakauša atstāj pamatīgu punu. „Kungs,” es sacīju, „tas vienkārši nav godīgi, un man tas nepatīk!”

„Nodod šīs sajūtas Man, Džim. Nepiekāpies tām. Es esmu ar tevi.”

Man atkal bija jāizvēlas, un atkal Dieva žēlastībā es nodevu visu Viņam un guvu uzvaru pār savām jūtām un domām. Ticība nav tikai ticēšana Dievam, bet tā ir arī visu savu izvēļu nodošana jeb pakļaušana Viņam – ik dienas, ik stundas, mirkli pēc mirkļa.

Mašīna pa to laiku bija apstājusies un no tās izkāpuši divi vīri, mednieki. Viņi pienāca, lai redzētu, kas noticis. Ieraudzījuši manu pašdarināto sniega šķūri un dubļiem notriepto seju, viņi izskatījās visai uzjautrināti. Viņi pat nepadeva labdienu, bet tā vietā izteica izsmējīgas piezīmes. Jau gribēju viņiem aizrādīt, taču Dievs mani atkal uzrunāja un aicināja manu aizkaitinājumu nodot Viņam.

„Kāpēc tu neiegādājies īstu šķūri?” viens no vīriem jautāja. Jutu sevī mostamies dusmas. Mana miesa vēlējās dot pretī, un

atkal Jēzus aicināja to nodot Viņam. Kristus žēlastībā es izdarīju izvēli pakļaut šīs jūtas Viņam. Evaņģēlijs ir visai vienkāršs. Tu tikai saki „jā” Dievam un „nē” sev pašam. Tā ir ticība, kas darbojas.

„Paklau,” es sacīju, „vai jūs, puiši, nevarētu pieāķēt ķēdi pie savas mašīnas un izvilkt šo šķūri man no apakšas? Tad es to ātri varētu pielikt atpakaļ vietā un atbrīvot ceļu.”

Viņi piekrita, un pēc dažām minūtēm viss bija kārtībā. Es pateicos šiem cilvēkiem, un viņi turpināja savu ceļu. Tobrīd no mājām atnāca mans jaunākais dēls, Endrjū. Mana sieva zināja, cik laika parasti vajadzīgs, lai izšķūrētu iebraucamo ceļu, tāpēc tagad, kad kavējos, viņa saprata, ka ir kas atgadījies, un sūtīja Endrjū noskaidrot, kas par lietu.

Redzot, ka ar mani viss kārtībā, viņš jautāja: „Kas notika?” „Tas ir garš stāsts,” atbildēju.

„Nu, ja ar tevi viss kārtībā,” Endrjū sacīja, „es aiziešu līdz kaimiņiem. Viņi ir aizbraukuši, un es apsolīju pabarot Odiju.”

Jutos tā, it kā tikko būtu piedalījies cīņā un guvis uzvaru. Bija tikai deviņi no rīta, un es jau biju piekusis. Senāk man būtu pieticis ar jebkuru no šorīt piedzīvotajām neērtībām, lai atlaistu Jēzu un ļautu savam „es” ņemt lietas savās rokās. Skumji atcerēties, ka vienmēr gadījumos, kad atlaidu Jēzu un padevos savai neapmierinātībai, galu galā es to izgāzu pār savu sievu un ģimeni. Biju sabozies un neapmierināts ar viņiem, it kā viņi būtu vainīgi. To, lūk, grēks paveic mūsu dzīvēs. Tas dara nelaimīgus gan mūs pašus, gan tos, kas ir ap mums.

„Endrjū,” es sacīju, „lec iekšā un aizbrauksim abi kopā. Kamēr tu pabarosi suni, es izšķūrēšu viņu iebraucamo ceļu. Atgriežoties viņi priecāsies, ka nav jārokas cauri kupenām.”

„Labi!” atsaucās Endrjū, un mēs braucām pa ceļu uz kaimiņu māju. Biju izšķūrējis jau lielāko daļu kaimiņu iebraucamā ceļa, kad pēkšņi biju spiests apstāties, jo priekšā sniegā gulēja četri nogāzušies koki.

Esmu iestrēdzis! Uz priekšu braukt neļāva ceļam pārkritušie koki, bet apgriezties vai braukt atpakaļgaitā neļāva manis izgatavotās šķūres konstrukcija. Jutu, ka torīt būtu bijis labāk, ja nemaz nebūtu kāpis ārā no gultas. Atkal man bija jāizvēlas pakļaut savas domas un emocijas Dievam. Kristieša dzīvi mēs varam dzīvot vienīgi tā – pastāvīgi atsakoties no sevis un uzticībā pakļaujoties Kristum.

„Endrjū,” es beidzot sacīju, „ej un pabaro suni, bet es pa rāciju palūgšu mammai, lai viņa atsūta Metjū ar motorzāģi. Sazāģēsim tos kokus un pēc tam brauksim mājās.”

Tā nu viņš devās uz kaimiņu māju, un Sallija apsolīja tūlīt pat atsūtīt Metjū. Es sāku novērtēt situāciju ar mašīnu un pamanīju, ka viena no riepām ir tukša.

„Ak, Kungs! Tas nu gan ir par daudz. Tikai tukšas riepas man vēl pietrūka!” vaimanāju.

„Tev nav jāpadodas, Džim. Tu vari izvēlēties turpināt uzticēt visu Man, ja vien to vēlies.”

„Labi, Kungs. Es nodošu to Tev. Bet es sāku pagurt, Kungs.” Es izņēmu domkratu un sāku mainīt riepu. Tajā brīdī atgriezās

Endrjū.

„Odijs mani nelaiž iekšā pa durvīm!” viņš sauca.

Vēlējos paust savu neapmierinātību, bet atkal sajutu Kunga mudinājumu izturēties pret dēlu laipni. Metjū jau vajadzēja būt klāt, bet no viņa nebija ne miņas. Jau atkal mana miesa grasījās sacelties un domāt ļaunas domas par dēlu.

„Džim,” manā prātā ieskanējās Dieva klusā balss, „atdod šīs domas Man. Līdz šim tu esi turējies. Nepadodies tagad. Es tevi nekad nepametīšu un neatstāšu. Lūdzu, neatstāj Mani, Džim!”

„Labi, Kungs. Es tikai paiešos un paskatīšos, kur viņš kavējas.”

Tikko sāku doties dēlam pretī, kā viņš arī bija klāt, lieliem soļiem brizdams pa dziļo sniegu un uz pleca nesdams motorzāģi. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka viņš, spriežot pēc nosvīdušās pieres un zāģa skaidām apbirušā apģērba, bija smagi strādājis.

„Tēt, es nozāģēju kokus, ko sniegs bija noliecis pār mūsu iebraucamo ceļu un...”

„Labi, labi, dēls. Parunāsim par to vēlāk,” sacīju. Šobrīd drošāk bija nerunāt. Kunga mudinājumi bija skaidri. Turklāt nebija svarīgi, ka mūsu komunikācija pārtrūka; tagad manās rokās bija zāģis, un es jau gandrīz varēju sajust vafeļu garšu.

„Metjū,” es sacīju, „tu sēdies pie stūres, bet es iešu pa priekšu un novākšu no ceļa tos kokus.” Drīz vien pēdējais koks bija sazāģēts un novilkts no iebraucamā ceļa.

Es teicu zēniem: „Klau, puiši, es iešu notīrīt sniegu garāžas priekšā. Metjū, tu kopā ar brāli ej pabarot suni. Odijs tevi labi pazīst, gan viņš tevi ielaidīs.”

Ticis galā ar sniegu pie garāžas, redzēju, ka zēniem joprojām ir problēmas. „Viņš mūs nelaiž iekšā,” Metjū sacīja.

Tobrīd jutu kārdinājumu pukoties un gribēju jau teikt: „Vai tiešām jūs, zēni, paši neko nevarat paveikt?” Par laimi, Kungs nebija mani atstājis. Viņš joprojām bija tepat, runājot uz manu sirdi. Velns mudināja: „Liecies nu mierā un laid vaļā!” Savukārt Dievs čukstēja: „Turies, Džim! Turies pie Manis. Tev nav jāatlaiž Mani un jāsaka vārdi, kas vēlāk būs jānožēlo.” Nevienam no mums nav jāatlaižas. Tas vienmēr ir mūsu izvēles jautājums.

„Klausieties, zēni,” sacīju, „es pieturēšu suni, bet jūs skrieniet iekšā, cik ātri vien varat, un nolieciet viņam barību un ūdeni. Pēc tam mēs brauksim mājās ēst brokastis. Es nudien esmu izsalcis!” Tad klusībā piebildu: „Kungs, neļauj sunim man iekost! Tas nu gan būtu par daudz!”

Odijs nav nekāds rotaļu pūdelis. Tas ir Aļaskas aļņu suns, un viņa augums un spēks atbilst vārdam, kas dots viņa sugai. Es cieši satvēru suni ar elkoni un piespiedu sev klāt. Viņš, protams, ņurdēja un centās atbrīvoties no mana tvēriena. Mani zēni nekad nebija kustējušies tik ātri. Pavisam drīz viņi jau bija ārā no mājas, nolikuši sunim barību un ūdeni. Tiklīdz Odiju atlaidu, viņš metās pie savas bļodas un sāka kāri ēst. Es aizcirtu durvis un noguris iekritu šofera sēdeklī.

„Tev izdevās lieliski, tēt,” zēni mani uzslavēja. Neviens mūs nepazīst un nezina mūsu cīņas tik labi kā mūsu ģimenes. Mani dēli zināja, ka viņu tēvam parasti būtu bijis grūti tikt galā pat ar nelielu daļu no tām problēmām, ko piedzīvojām torīt.

„Jā, paldies Dievam,” atbildēju. „Bet tagad gan esmu noguris. Jūtos tā, it kā šorīt būtu izcīnījis Pirmo pasaules karu, Otro pasaules karu un vēl Vjetnamas karu. Tiešām paldies Dievam, ka nu tas ir beidzies.”

Amosa 5:19 stāsta par cilvēku, kuram bija daudz nepatikšanu. Viņš bēga no lauvas, un tad viņš uzskrēja lācim. Beidzot viņš iegāja namā un atspiedās ar roku pret sienu, un tad viņam iedzēla čūska. Tāds man bija šis rīts. Es biju bēdzis no lauvas un izvairījies no lāča, un uzminiet, kas mani gaidīja mājās?

Tieši tā – čūska. Nekad nepienāk laiks, kad kristietis var sacīt, ka „nu viss ir beidzies”. Velnam patīk mums iespert tieši tad, kad viņš zina, ka mēs esam noguruši un sākam atslābināties. Vārdi „paldies Dievam, ka nu tas ir beidzies” tikko bija izskanējuši no manām lūpām, kad nokrita šķūres apakšējā daļa, apturot mani, kad gandrīz jau varēja saskatīt mājas. „Kungs,” es elsu, „tas nav taisnīgi! Esmu ļoti noguris. Es jau gandrīz varu saost vafeles, un nu atkal jauna problēma.”

„Tev taisnība, Džim. Šī rīta pārbaudījumi nav taisnīgi, un taisnīgi nav arī tas, ka man vajadzēja atstāt Debesis, lai mirtu par taviem grēkiem. Džim, šai situācijai nav nekādas saistības ar taisnīgumu.

Tev ir izvēle! Varbūt tas nav taisnīgi, bet tu joprojām vari to nodot man un gūt uzvaru.”

„Ļoti labi, Kungs,” es sacīju, „Tu vari to dabūt.” Es devos uz garāžu, lai paņemtu āmuru un dažas naglas. Endrjū ķērās pie sniega pūtēja, lai notīrītu garāžas priekšu, un Metjū iegāja istabā palīdzēt mātei. Es turpināju cīnīties ar šķūri. Tās apakšā biju piestiprinājis dubultdibenu – gan smagumam, gan arī tādēļ, lai šķūres iekšpusē neuzkrātos sniegs. Tagad es to centos pienaglot atpakaļ vietā.

Kad darbs bija paveikts un beidzot tuvojos garāžai, redzēju Endrjū stumjam ap stūri mūsu sniega pūtēju. Sniega pūtējs nav jāstumj! Tas taču ir pašgājējs. Tas varēja nozīmēt tikai vienu – sniega pūtējs ir sabojājies!

Nē! Es vienkārši nevarēju panest vēl vienu problēmu. Jutos pārguris un nespēcīgs, cukura līmenis manās asinīs bija pavisam zems. Kad svārstīdamies gāju uz Endrjū pusi, dzirdēju savā sirdī Dieva balsi, kas aicināja nodot visu Viņam. Es tā vietā izvēlējos doties uz priekšu. Es devu vaļu aizkaitinājumam. Es skarbā un dusmīgā tonī impulsīvi izsaucos: „Kurš to izdarīja?”

Endrjū apstājās kā iemiets un neko neteica. Metjū un Sallija bija iznākuši uz sliekšņa aicināt mūs brokastīs, un te nu es biju. Ikviens bija dzirdējis un redzējis notikušo. Notupos pie sniega pūtēja, lai noskaidrotu, kas par problēmu. Dzirdēju Dievu uzrunājam manu sirdi: „Nāc atpakaļ, Džim. Izlabo, kas labojams!”

Tomēr nebiju drošs, vai to vēlos. Apskatot sniega pūtēju, redzēju, ka bija pazudusi skrūve, kas fiksēja zobratu uz vārpstas. Mēs dzīvojām mežā, un, lai dabūtu jaunu skrūvi, bija jāveic trīs stundu brauciens līdz pilsētai. Aizvēris acis, sacīju: „Kungs, ja tas iespējams, lūdzu, esi žēlīgs un piedod man!”

Tikko atvēru acis, ar vienu acs kaktiņu ievēroju sīku melnumiņu. Piecēlos un piegāju tuvāk, lai redzētu, kas tas ir. Jā, tur bija mana skrūve! Dievs man bija ļāvis saredzēt to vairāk nekā divpadsmit pēdu attālumā un sešpadsmit collu dziļā svaigā sniegā! Cik gan labam Dievam mēs kalpojam! Es ieskrūvēju skrūvi vietā un pats pievienojos savai ģimenei pie galda novēlotajās brokastīs.

Manā sejā bija plats smaids, un pārējie ģimenes locekļi raudzījās manī skeptiski. Es varēju viegli nojaust viņu domas. Kāpēc tu smaidi? Tu tikko padevies, tu tikko atlaidi. Mēs visi redzējām, ka tu to izdarīji!

„Es saprotu,” sacīju, „jūs brīnāties, kāpēc esmu tik priecīgs, bet šodien es turējos pie Jēzus tik pārbaudošos apstākļos kā nekad iepriekš. Es guvu tādas uzvaras kā nekad iepriekš. Jā, es zinu, ka piedzīvoju neveiksmi pie sniega pūtēja, tomēr es negaidīju nevienu stundu vai dienu, vai vairākas dienas, lai atgrieztos pie Kunga. Es tūlīt nožēloju un lūdzu Viņa piedošanu, un tagad es lūdzu jūsējo. Es nepriecājos par piedzīvoto neveiksmi, bet gan par to, ka varu redzēt Kungu darbojamies manā dzīvē, un es zinu, ka Viņš, kas labo darbu manā dzīvē ir iesācis, to arī pabeigs!”

Lai slavēts Dievs, ka mums nav obligāti jābūt pakļautiem ārējo apstākļu kontrolei. Kad mācāmies izvēlēties Kristu kā pirmo, pēdējo un vislabāko visās lietās un pastāvīgi, drīz mūsu izvēles kļūst par ieradumiem, un ieradumi veido mūsu raksturu.

Ceļa nepareizajā pusē

Mūsu ģimenei reiz bija izdevība pavadīt mēnesi Santakrusas salā. Šī sala, kas agrāk piederēja britiem, glabā vairākas Apvienotās Karalistes tradīcijas. Viena no tām ir braukšana pa ceļa kreiso, mūsuprāt, „nepareizo”, pusi. Mēs lidostā noīrējām mašīnu, un, kad bijām iesēdušies, sapratu, ka tajā arī viss pārējais ir nepareizajā pusē. Tas bija visneveiklākais piedzīvojums manā mūžā! Man bija jāpiespiež sevi atteikties no vecajiem braukšanas ieradumiem.

Pārsteidzoši, bet pēc trīsdesmit dienām es jau varēju braukt pilnīgi brīvi, nedomājot par veco ieradumu pārvarēšanu. Es biju pārkvalificējies un tagad pa „nepareizo” pusi braucu tikpat labi kā kādreiz pa „pareizo”. Atgriežoties Savienotajās Valstīs, prātojām, vai tagad atkal būs vajadzīgs ilgs pielāgošanās periods, lai no jauna pierastu braukt pa ceļa labo pusi. Nekā tamlīdzīga! Tikko iesēdušies savā mašīnā, mēs varējām braukt tāpat, kā vienmēr.

Šajā piedzīvojumā saskatīju mācību, kuru varam attiecināt uz kristīgo dzīvi. Mums ir grūti izmainīt veidu, kā esam ieraduši atsaukties Dievam, un daudziem, kas sāk savu gājumu ar Dievu, tas šķiet tik neveikli un mokoši paša stūrgalvības dēļ, ka viņi jūt vēlēšanos to visu pamest. Tomēr, ja viņi neatkāpjas, drīz viņi piedzīvo, ka pakļauties Dievam kļūst arvien vieglāk un vieglāk.

Līdzīgi tam, kā mēs, atgriežoties Savienotajās Valstīs, atklājām, ka joprojām protam braukt arī pa ceļa labo pusi, tā arī kristietis pārliecināsies, ka viņš joprojām jebkurā brīdī var izvēlēties atgriezties atpakaļ vecajā grēka dzīvē. Izvēle ir Dievam dārga, un Viņš nekad neatņem saviem bērniem spēju izvēlēties. Tā vietā Viņš mums ir devis izvēļu paketi. Šīs izvēles nosaka mūsu mūžīgo likteni un arī mūsu tagadnes laimi. Izlauzties pie Dieva nozīmē pastāvīgi nodot Viņam atpakaļ visas mūsu izvēles, līdz ieradums kļūst par raksturu un mēs pilnībā piederam Viņam!

Kur esat jūs, tur ir arī Dievs

Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju.
(1. Mozus 28:16)

Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas
līdz pasaules galam.
(Mateja 28:20)

Šķiet, ka tieši tur mēs nonācām: Polbridžā, Montānā, pasaules galā. No tuvākā asfaltētā ceļa un elektriskajām komunikācijām mūs šķir piecdesmit jūdzes. Lietas, kas civilizētā pasaulē vairākumam no mums šķiet pašsaprotamas, piemēram, ūdens krānā, šeit prasa enerģiju un atjautību. Mūsu mājās nav termostata, ko pagriezt, ja vēlamies siltākas istabas. Tā vietā mums ir jāpiemet krāsnī malka.

Dzīvojot šajā vientuļajā dabas nostūrī, esam sapratuši, kādas pūles patiesībā prasa tas, ko modernās tehnoloģijas mums ļauj uzskatīt par pašsaprotamu. Šeit mēs esam mācījušies, ka nekas nenotiek automātiski un ka katra mazā ērtība, ko varam baudīt, ir rūpīgas plānošanas un smaga darba rezultāts.

Cilvēki, kuri tagad redz mūsu māju, nenojauš, cik primitīva tā bija senāk, bez daudzajām laiku taupošajām ierīcēm, ko esam uzstādījuši, piemēram, pašteces ūdensapgādi un uzlabotu elektrosistēmu. Sākumā mēs pumpējām ūdeni ar sūkni no strauta, un tas bija nebeidzams iemesls uztraukumiem un dusmām, jo bieži vien ar to atgadījās dažādas likstas. Tagad, kad ieslēdzam gaismu un lietojam datorus, mūsu baļķu māja līdzinās jebkurai citai mājai, protams, ja vien nezināt, no kurienes mūsu spuldzes un ierīces saņem strāvu.

Tā kā tuvumā nav nevienas elektrības piegādes kompānijas, mēs esam atkarīgi no ģeneratora. Tas gan nav tāds, ko lieto celtnieki celtniecības objektos vai māju īpašnieki strāvas piegādes sistēmas īslaicīgu bojājumu gadījumos. Tā ir ar propānu darbināma ilgstošai darbībai paredzēta mašīna, līdzīga tām, kādas uzstāda elektrības nodrošināšanai slimnīcās, tikai mazāka. Tomēr arī šāds agregāts nevar strādāt gluži bez pārtraukuma. Mēs ar to uzlādējam akumulatorus, un šie akumulatori dod mums strāvu tad, kad ģenerators ir izslēgts.

Sākumā, kad tikko bijām pārcēlušies uz dzīvi šeit, mēs nevarējām atļauties daudz izmantot ģeneratoru. Mēs to lietojām tikai tad, kad bija jādarbina tādas rijīgas ierīces kā, piemēram, veļas mazgājamā mašīna.

Ja nav strāvas, es nevaru piezvanīt elektrības piegādes uzņēmumam – es pats esmu šis uzņēmums! Līdzīgā veidā esmu atbildīgs arī par visām pārējām ērtībām, ko mēs ar Salliju baudām. Ja jums šķiet, ka tas nozīmē daudz darba, jums ir taisnība, bet tas nozīmē arī neatkarību un drošību pret ārējās apgādes problēmām. Tagad man ir pamatīgi malkas krājumi, bet, lai tos sagatavotu, esmu patērējis milzum daudz darba stundu.

Mūsu mīļās mājas atrodas tikai dažas jūdzes no Kanādas robežas. Ņemot vērā mūsu nomaļās ielejas relatīvi zemo apdzīvotību, avārijas vai ievainojuma gadījumā mēs varam nonākt nopietnā, dzīvībai bīstamā situācijā. Neviens var neiet garām ilgu laiku, iespējams, vairākas stundas, bet varbūt arī dienas. Tāpēc mūsu paļāvība aizvien ir uz dievišķo Sabiedroto. Viņš mūs nekad neatstāj!

Kā uzvilkta atspere

Rudens kalnos ir brīnišķīgs gadalaiks, pilns fantastisku krāsu un spirgta dzestruma. Vienā no tādām rudens dienām atstāju sievu mājās skolojam dēlus, bet pats devos ārā gādāt malku. Pirmās ziemas pieredze ar grūto malkas gatavošanu dziļa sniega apstākļos man bija sniegusi labu mācību. Biju apņēmies ne tikai laikus sagatavot pietiekami daudz malkas nākamajai ziemai, bet arī strādāt pie ilgtermiņa plāna, saskaņā ar kuru man vajadzēja izveidot malkas uzkrājumu diviem gadiem. Vēlējos būt gatavs gadījumam, ja savainotos vai saslimtu, vai kāda cita iemesla dēļ nespētu fiziski strādāt. Divu gadu uzkrājums būtu pietiekama rezerve krīzes pārvarēšanai.

Devos uz vietu netālu no Tīpī ezera, kur iepriekš biju ievērojis vairākus sausus kokus. Izkāpis no mašīnas, aptuveni trīsdesmit pēdas augstāk uz kraujas redzēju nokaltušu koku, kas gāzdamies bija ieķēries starp diviem citiem kokiem. Tas bija apmēram astoņpadsmit collu diametrā, pelēks un izkaltis.

Uzkāpis līdz kritušajam kokam, es, stāvēdams tā lejas pusē, virzienā no galotnes uz resgali sāku atzāģēt sešpadsmit collu garus klučus, kādi bija nepieciešami manai krāsnij. Kad kārtējais klucis bija nozāģēts, to pagrūdu ar papēdi, un tas noripoja lejup pa nogāzi un apstājās blakus mašīnai.

Tā bija lieliska sistēma, un, kaut arī man bija jāstāv uz nogāzes, tur bija pietiekami daudz vietas darba veikšanai, tāpēc es to darīju, daudz nedomādams. Kad biju nonācis līdz vietai, kur kritušais koks bija iestrēdzis starp diviem blakus kokiem, un sāku zāģēt vietā, kurai vajadzēja atbrīvot stumbru, jutu, ka man vajadzētu pāriet kokam otrā pusē. Bet kāpēc gan? Mana sistēma taču darbojās nevainojami!

Tomēr torīt es biju lūdzis, lai Kungs mani vada. Es biju vēlējies, lai Viņš ir mans pastāvīgais Sabiedrotais, un es biju teicis, ja Viņš mani mudinās ko darīt, es Viņam paklausīšu. No jauna jutu pamudinājumu turpināt darbu kokam otrā pusē, un šoreiz es apstājos. „Kungs, vai tas esi Tu? Vai Tu mani aicini pāriet kokam otrā pusē?”

„Jā, Džim,” atbilde bija skaidra.

„Labi, Kungs,” sacīju, rāpjoties kokam pāri, „bet tas ir smieklīgi.”

Pabeidzis no otras puses iesākto iezāģējumu, pārsteigts noraudzījos, kā vairākus simtus mārciņu smagais atbrīvotais baļķis cirtās sāņus tieši tajā virzienā, kur pirms brīža biju atradies. Nebiju aptvēris, ka krītot šis koks bija ieķīlējies starp blakus esošajiem kokiem ar ārkārtīgi lielu spriedzi. Patiesībā tas bija kā milzu uzvilkta atspere, kas to vien gaidīja, lai to atbrīvotu ar šo pēdējo liktenīgo iezāģējumu.

Nodrebēju, iedomājoties, ko šis sitiens būtu izdarījis ar mani, ja joprojām atrastos tajā pusē. Baļķa kustības kinētiskā enerģija būtu pārvērtusies varenā triecienā pa manām kājām apmēram ceļgalu augstumā, un es būtu katapultēts lejup pa trīsdesmit pēdu augsto krauju ar darbojošos motorzāģi rokā. Iespējams, baļķa trieciens vai kritiens ar zāģi rokā būtu mani nogalinājis tūlīt. Ja arī nē, man būtu ļoti niecīgas iespējas izdzīvot tik ilgi, līdz kāds mani atrastu. Neviens jau nezināja, kurp tieši biju devies.

Nešaubīgi sapratu, ka Kungs mani bija izglābis vismaz no nopietna ievainojuma, bet visdrīzāk no nāves. Es mācījos, ka Kungs ir blakus arī šeit, vientuļajā kalnu ielejā, gatavs palīdzēt pat pirms es pats aptveru, ka man ir vajadzīga palīdzība.

Efeziešiem 2:8 tas ir pateikts šādi: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Žēlastība ir Dieva pastāvīgā klātbūtne manā dzīvē. Tā mani uzrunā, lūdzas un aicina, cenšoties izglābt mani no manis paša. Ja vien es klausīšos, Gars mani vadīs, dos spēku un sargās.

Ja to visu dara Dievs, kāda tad ir mana daļa? Man ir jābūt labprātīgam pastāvīgi pakļauties Gara iedarbībai. Tā ir ticība! Tā ir apzināta izvēle pastāvīgi sadarboties ar Viņa klātbūtni. Tas arī nosaka atšķirību starp tikšanu katapultētam no trīsdesmit pēdu augstuma un palikšanu stāvam kopā ar savu dievišķo palīgu.

Lāči!

Gleišera nacionālais parks un tā apkārtnes meži lepojas ar vienu no lielākajām grizli lāču populācijām Amerikas Savienotajās Valstīs. Ik gadu mēs dzirdam stāstus par lāču uzbrukumiem parka apmeklētājiem. Lāči nepēta kartes. Ja viņi to darītu, tie būtu ievērojuši, ka, šķērsojot upi, viņi atstāj nacionālā parka robežas un nonāk Savienoto Valstu Meža dienesta teritorijā, kas savukārt robežojas ar mūsu zemi. Tomēr cilvēku nospraustās robežas neko nenozīmē šiem bieži vien neprognozējamajiem radījumiem.

Kad pārcēlāmies uz dzīvi kaimiņos šiem varenajiem dzīvniekiem, draugi mums pavisam nopietni ieteica pienācīgi apbruņoties, lai varētu aizstāvēties pret to uzbrukumiem. Es šo ideju noraidīju. Nespēju ticēt, ka Dievs, kurš mūs bija vadījis tiktāl, tagad grasītos mūs atdot lāčiem par barību. Tāpēc paļāvos, ka Kungs būs ar mums, jo tā bija Viņa žēlastība, kas mūs ar Salliju bija atvedusi šajā pirmatnējās dabas ielejā.

Sallijas pagātnes pieredze kavēja viņai pierast pie spalvainajiem kaimiņiem. Bērnībā Sallijas vecākie brāļi bija viņu baidījuši, stāstot, ka zem viņas gultas dzīvojot lācis un ka tas reiz izlīdīšot un viņu apēdīšot. Tā viņa dzīvoja bailēs, ka tas tiešām varētu notikt, līdz izauga pietiekami liela, lai saprastu, ka tās ir blēņas. Un tā mana mīļotā sieva ieradās Montānas mežos ar dziļi zemapziņā paslēptām bailēm no lāčiem.

Problēma bija tā, ka šeit, Montānā, lāči vairs nebija tikai bērnības fantāzijas augļi; šeit tie bija skarba realitāte. Kaut arī šie reālie lāči neuzbruka viņai no pagultes, kā Sallija bērnībā bija baidījusies, tie tomēr varēja iznākt un arī iznāca no meža jebkurā brīdī bez iepriekšēja brīdinājuma. Vienīgi tie, kuri sastapuši savvaļas lāčus, var novērtēt, cik klusi šāds liels dzīvnieks spēj pārvietoties mežā.

Nav viegli atbrīvoties no ilgi kultivētām bailēm, vēl jo vairāk, ja tām ir reāls pamats. Tieši tas bija jāpaveic Sallijai, un tā patiešām bija cīņa. Viņa bija lasījusi, ka „pilnīgā mīlestība aizdzen bailes” (1. Jāņa 4:18). Viņa bija lasījusi arī šo: „Un Es, Tas Kungs, būšu viņu Dievs .. Un Es slēgšu ar tām miera derību un izdzīšu ārā no zemes plēsīgos zvērus, tā, ka tās varēs pat tukšos klajumos droši dzīvot un mežos mierīgi dusēt.” (Ecēhiēla 34:24, 25)

Tomēr laiku pa laikam šīs vecās bailes lika sevi manīt, un viņas vienīgais glābiņš bija nodot tās Dievam un uzticēties Viņa klātbūtnei. Pamazām viņa apguva mācību, ka tur, kur ir Dievs, bailēm nav jāmājo. Tā bija pastāvīga cīņa pret veciem ieradumiem un tieksmēm, līdz kādu dienu viņa ar savu baiļu objektu sastapās aci pret aci.

Draugi jau bija stāstījuši, ka mūsu pusē topavasar manīta lācene ar trīs lācēniem. Trīnīši lāčiem dzimst daudz retāk nekā dvīņi, tāpēc mēs cerējām tos ieraudzīt. Kādu rītu ģimenes svētbrīža laikā mēs šo savu vēlēšanos izstāstījām Dievam. Mēs lūdzām, lai Kungs mums sniegtu iespēju redzēt lāceni un viņas trīs lācēnus. Protams, Sallija beigās piebilda: „Tikai tā, lai tas nebūtu bīstami, Kungs.”

Pēc lūgšanas mēs ievērojām lācēnu, kurš bija uzrāpies nelielā kokā tikai kādas piecpadsmit pēdas atstatu no loga. Sapratām, ka tuvumā bija arī pārējie divi lācēni un lielā lācene, viņu māte. Raugoties pa logu, redzējām, kā, analizējot smaržas, kustas lācenes deguns.

„Ak, skatieties,” Sallija komentēja, „man šķiet, viņa saož vafeles uz plīts.” Un patiesi! Mēs bijīgi vērojām, kā lācene nolaidās atkal uz visām četrām un rikšoja uz mūsu lieveni. Tas bija silts pavasara rīts, un vienīgais šķērslis, kas kavēja lācim ienākt mūsu istabā, bija durvīs iestiprinātais pretodu siets, kuram dzīvnieks itin viegli varētu tikt cauri, ja vien to gribētu.

Sallija, būdama ļoti praktiska, ātri devās aizvērt smagās iekšējās durvis. Nonākusi pie durvīm, viņa lāci neredzēja, tāpēc pavēra sieta durvis, lai palūkotos ārā. Tajā brīdī zvērs pārrausās pāri lieveņa margām. Nekas lācenei netraucēja pieklājīgi uzkāpt lievenī pa kāpnītēm, tomēr rāpšanās pāri margām acīmredzot viņai patika labāk. Ja tu esi lācis, neatradīsies daudz cilvēku, kas apšaubītu tavas labās manieres.

Sallija bija atkāpusies atpakaļ un aizvērusi sieta durvis, bet iekšējās durvis viņa joprojām atstāja vaļā. Mēs ar zēniem, elpu aizturējuši, raudzījāmies, kā viņa stāvēja turpat durvīs, kamēr lācis tuvojās. Sallija stāvēja kā pienaglota, un otrā pusē odu sietam stāvēja lāču māte; viņas kādu brīdi vēroja viena otru.

Tad Sallija sāka runāt. „Ak, tev nu gan ir mirdzoša spalva! Tu esi tik skaista!” Mana sieva lišķēja lācim! Es nespēju tam noticēt, bet lācim tas acīmredzami patika. Sallija turpināja, apbrīnojot visu, sākot no lāča četrcollu nagiem līdz milzīgajiem, atieztajiem zobiem.

Tad viņa pagriezās pret mums un sacīja: „Nāciet, nāciet tuvāk un apskatiet viņu!”

Mēs gan nebijām tik pārliecināti, vai vēlamies iet tuvāk. Brīdi vēlāk lācene pagriezās un pāri margām atstāja lieveni. Viņa sapulcināja mazuļus un devās prom savās lāču gaitās.

Sallija pēkšņi attapās, ko nupat bija izdarījusi. Pagriezusies pret mani, viņa izsaucās: „Es esmu brīva, es esmu brīva!” Un tiešām viņa tāda bija. Viņas vecās bailes bija pagaisušas.

Vēlāk es pajautāju, kāpēc viņa bija tā reaģējusi, redzot lāci tik tuvu. Viņa atbildēja ļoti lietišķi: „Kāpēc gan ne? Lāčus taču atveda Kungs! Es zināju, ka tas ir droši.” Dieva žēlastība bija atbrīvojusi viņu iekšēji. Viņa patiešām bija brīva! Dieva pastāvīgā klātbūtne bija atbalstījusi Salliju viņas pārbaudījumā.

Lāči mūs apciemoja arī turpmāk, un galu galā mēs iedraudzējāmies ar vienu no lācēniem. Bet tas jau ir stāsts nākamajai grāmatai.

Kas attiecas uz Salliju, šis piedzīvojums izmainīja viņas attieksmi pret lāčiem. Bet ļauj man jums vaicāt: Vai Dievs todien atradās mums tuvāk un paveica brīnumu? Vai vienkārši Sallija aptvēra Viņa pastāvīgo klātbūtni mūsu dzīvē, kas paver sirdij iespēju redzēt un saprast Dieva varenos darbus mūsu labā?

Mans pastāvīgais Pavadonis

Daudzu priekšstats par Dievu ir apmēram šāds: Viņš sēž savā Debesu tronī, laiku pa laikam pagriežot ausi uz mūsu pusi un, atsaucoties uz mūsu lūgumiem, izmaina dzīves notikumus. Vairākums no mums domā, ka Dievs ir atturīgs un nomaļus stāvošs, līdzīgs zemes monarhiem, kuri gan nepieciešamības gadījumā gādā par tautu, bet ar vienkāršiem ļaudīm nemēdz satikties. Apmeklējiet jebkuru no mūsdienās vēl esošajām monarhijām un parunājiet ar to iedzīvotājiem, un jūs redzēsit, ka viņi nebūt nejūtas ērti karaliskās ģimenes tiešā klātbūtnē.

Ja jūs spētu lasīt savu līdzcilvēku sirdis un domas, jūs redzētu, ka daudziem, varbūt pat lielākajai daļai, doma par vienmēr klātesošu Dievu liek justies neērti. Kad aptveram Dieva pastāvīgās klātbūtnes realitāti, mēs piedzīvojam pārmaiņas savā attieksmē un izturēšanās veidā. Rīcība, kas varbūt ir pieņemama tad, ja valdnieks nav tuvumā, viņam klātesot, tiek pārtraukta. Galu galā, tā ir normāla tādas personas reakcija, kas saprot, ka tuvumā atrodas kāds, kas ir lielāks par viņu. Tie, kuriem šāda situācija sagādā neērtības, turēsies no valdnieka pa gabalu.

Patiesībā, lai kā grēcinieks vēlētos izvairīties no Dieva klātbūtnes, tas nemaz nav iespējams. Kad Ādams un Ieva bija grēkojuši, viņi panikā centās paslēpties no sava Radītāja. Tomēr Dievs viņus neiznīcināja. Viņš tos meklēja un turpināja viņus mīlēt un par viņiem rūpēties.

Alkohols, narkotikas, amorāla uzvedība, materiālisms vai intelektuāls atraidījums var notrulināt mūsu uztveri, bet šīs lietas nekad neļaus mums izdarīt neiespējamo. Bībelē ir daudz stāstu par cilvēkiem, kuri mēģināja aizbēgt no Dieva: Ādams un Ieva, Jona, Pāvils un daudzi citi. Tomēr visi viņu mēģinājumi paslēpties no Dieva cieta neveiksmi. Raksti par to saka, lūk, ko: „Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?” (Psalmi 139:7)

Bībelē teikts, ka „Dievs neuzlūko cilvēka vaigu” (Apustuļu darbi 10:34). Tas nozīmē, ka Viņš neizturas pret dažiem cilvēkiem labāk nekā pret citiem. Dievam nav izredzēto. Dažkārt cilvēki saka: „Es vēlētos, lai Dievs uz mani runā tā, kā Viņš to darīja toreiz Bībeles laikos. Toreiz viss bija vienkāršāk.”

Draugs, bet šodien tas nav grūtāk! Ja Enohs, Elija un Pāvils varēja staigāt ar Dievu, tad arī jūs to varat. Ja Dievs ilgojas katru dienu pavadīt kopā ar Džimu Honbergeru, kurš ir viens no visstūrgalvīgākajiem cilvēkiem virs zemes; ja Dievs labprāt ved un vada tādu cilvēku kā mani ar savu straujo vācieša raksturu, tad varat būt drošs, ka Dievs ilgojas būt arī jūsu Vadītājs un Sabiedrotais!

Ja reiz tas ir tik vienkārši, kāpēc gan mums neveicas? Kāpēc tikai nedaudzi atrod Dievu kā savu pastāvīgo Sabiedroto vai Pavadoni? Mūsu problēma ir saistīta ar attieksmi. Mēs, cilvēki, esam pieraduši kārtot savas lietas paši, ka pretojamies sava mīlošā Debesu Tēva vadībai. Mums nepieciešama Samuēla attieksme, kurš sacīja: „Runā, jo Tavs kalps klausās.” (1. Samuēla 3:10)

Tā ir pilnīga paļāvība uz Ceļvedi, kurš redz un zina to, ko mēs neredzam un nezinām. Ja mums pietrūkst labprātības klausīties Dieva balsi, Viņš nevar mūs vadīt. Tas ir paļāvības un padevības trūkums, kas mūsu kristīgo dzīvi dara tik apgrūtinošu. Mēs esam pieraduši būt noteicēji, ka pat tad, ja mēģinām būt jūtīgi pret Dieva Garu, mēs, vienalga, tiecamies neņemt vērā Viņa vadību.

Bam!

Tendence vairāk uzticēties savām zināšanām nekā Dieva vadībai man gandrīz maksāja acu gaismu. Pirms dažiem gadiem, ceļojot pa Jaunzēlandi, es kā pasažieris sēdēju mikroautobusa priekšējā sēdeklī blakus šoferim. Jaunzēlande ir skaista zeme, un es izbaudīju ainavas ar kalniem, fermām un aitām. Pēkšņi jutu mazo, kluso Gara balsi mudinām mani aizvērt acis un brīdi atpūsties. Bija tikai pusvienpadsmit no rīta, un es atgaiņāju domu par atpūtu, jo kā vienmēr uzskatīju, ka zinu labāk par Dievu.

Vai arī jūs kādreiz esat tā atbildējis uz Dieva vadību? Par laimi, Dievs mani neatstāja vienu, kad Viņu ignorēju, un es no jauna sajutu mudinājumu aizvērt acis un atpūsties. Kaut arī esmu tik neapdāvināts skolnieks, galu galā man tomēr pieleca, un, atceroties piedzīvojumus pagātnē, piemēram, ar baļķi, kas mani gandrīz nogalināja, es paklausīju šim atkārtotajam aicinājumam.

Aizvēru acis un atgāzu galvu atpakaļ, joprojām gan šaubīdamies, vai tam ir kāda jēga. Bam! Jutu, ka pār mani sīku lausku veidā triecās tas, kas nupat vēl bija automašīnas priekšējais vējstikls. Stiklā bija trāpījis no kalna noripojis akmens. Atšķirībā no amerikāņu līmētajiem automašīnu stikliem, šis stikls sašķīda sīkās, asās lauskās, kas tagad atradās man matos, ausīs, uz krekla un pat nāsīs. Es sēdēju un drebēju.

Sapratu, ka Dievs atkal bija man aiztaupījis smagu ievainojumu. Viņš bija izglābis manas acis! Kādam Dievam mēs kalpojam! Es vēlreiz notrīsēju, domājot par to, ka gandrīz biju ignorējis Viņa vadību. Es no jauna aizvēru acis un pateicos Dievam, ka Viņš ir mans pastāvīgais Pavadonis un Sabiedrotais. Esmu tik ļoti pateicīgs, ka Viņš nav tikai skatītājs, bet ir kopā ar mani visos manos pārbaudījumos, visās manās ikdienas gaitās.

Jēzus vēlas vadīt jūsu un manu dzīves gājumu šajā pasaulē. Mēs varam ar Viņu rēķināties, jo kur esam mēs, tur ir arī Viņš.

Vienmēr klātesošs un vienmēr atkarīgs – Viņa daļa un manējā

Kad cilvēks nonāk pie pārliecības, ka Dievs ir vienmēr klātesošs, Dievs viņa labā var darīt lielus brīnumus. Tā bija gadījumā ar trim ebreju gūstekņiem, kas aplūkots Daniēla grāmatas 3. nodaļā. Viņi bija uzaicināti piedalīties ķēniņa Nebukadnēcara lielā zelta tēla svinīgajā atklāšanā. Visiem bija jānokrīt ceļos šī tēla priekšā, un visi to arī darīja, izņemot Sadrahu, Mesahu un AbedNego.

Ķēniņš sadusmojās par viņu atklāto nepakļaušanos un piedraudēja tiem ar ellišķīgu nāvi, ja tie vēlreiz atteiksies paklausīt. Viņi tiks saistīti un iemesti kvēlojošā cepļa krāsnī, lai mirtu liesmās par biedinošu piemēru, kas notiek ar tiem, kuri neklausa valdniekam.

Viņi rāmi atbildēja: „Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.” (Daniēla 3:17) Viņi neizrādīja nedz bailes, nedz izmisumu par situāciju, kurā atradās; viņu atbildē skanēja vienīgi pilnīga paļāvība uz to, ka Dievs būs ar viņiem.

Viņu atbilde tā saniknoja ķēniņu Nebukadnēcaru, ka viņš pavēlēja sakurināt cepli karstāku kā jebkad un iemest tajā jaunos cilvēkus. Tā bija impulsīva, nekontrolētu dusmu motivēta cilvēka rīcība, kurš bija radis vienmēr būt noteicējs; un šī rīcība viņam maksāja vairākus no spēcīgākajiem kareivjiem, kuri mira no karstuma, metot gūstekņus ceplī.

Ilgi gan valdnieks nebaudīja triumfu pār spītīgajiem ebrejiem. Raugoties ceplī, viņš izsaucās: „Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne.” (Daniēla 3:25) Kad pienāca krīze, Dievs bija ar viņiem, lai ar savu redzamo klātbūtni iedrošinātu, vadītu un aizsargātu. Viņš tur bija bijis visu laiku.

Šodien debesis nav tālāk kā toreiz, bet Dievs maz ko var darīt mūsu labā, ja mēs pazaudējam savas pastāvīgās atkarības izjūtu. Stāsts par trim jaunajiem ebrejiem ir dzīva ticības dzīves ilustrācija. Viņi bija pastāvīgi atkarīgi no ārēja spēka un pastāvīgi pakļāvās tā mazajai, klusajai balsij, kurš vienmēr bija kopā ar viņiem.

Nē, Kungs!

Kamēr rakstu šo grāmatu, atkal piedzīvoju vienmēr klātesoša Dieva spēku un Viņa sargājošo roku. Rudens bija ļoti mitrs, lietus lija katru dienu. Zeme bija piesūkusies ar ūdeni. Naktī, pirms mums ar Salliju bija jālido uz Dalasu, lietu nomainīja sniegs, un agrā rītā zemi jau klāja apmēram collu bieza sniega kārta. Grantētā ceļa dubļainā virsma bija sasalusi slidenā ledus un oļu sajaukumā.

Lai paspētu uz rīta reisu, mājas mums bija jāatstāj vēl nakts tumsā. Pulkstenis rādīja puspieci no rīta, kad uzsākām braucienu pa pazīstamo meža ceļu, kas veda uz civilizāciju. Kādā asā pakavveida līkumā mašīna sāka slīdēt.

Kad tu sāc slīdēt ar pilnpiedziņas mašīnu, kurai ir bremžu pretbloķēšanas sistēma, automašīna neslīd uz vienu vai otru pusi, bet parasti taisni uz priekšu, turklāt pilnīgi bez jebkādas vadības.

Šajā ceļa vietā „taisni uz priekšu” nozīmēja visai ciešu iepazīšanos ar dažām lielām papelēm. Ja mums izdotos netrāpīt kokiem, nebūtu nekas daudz labāks, jo kalna nogāze šajā vietā bija tik stāva, ka mēs ar savu Ford Explorer drīz vien sāktu ripot, līdz atdurtos lejā esošajā strautā.

Es jau iztēlē redzēju triecienu, mašīnai atsitoties pret šiem kokiem, un drošības spilvena izšaušanos. Es izsaucos: „Nē, Kungs!”, un tad mēs noslīdējām no ceļa ar ātrumu četrdesmit jūdzes stundā.

Pēkšņi mēs apstājāmies. Fords stāvēja krietnu gabalu no ceļa uz slīpās nogāzes. Viena no lielajām papelēm atradās tikai dažu collu attālumā no Sallijas durvīm. Piesardzīgi izkāpis no mašīnas un iededzis kabatas lukturīti, es novērtēju situāciju. Automašīna stāvēja pavisam slīpi, un viens no riteņiem pat neskāra zemi.

Uzrāpies atpakaļ uz ceļa, izpētīju mūsu riepu nospiedumus un cilvēciski nespēju izskaidrot mūsu veiksmi. Pēdas veda tieši papeļu virzienā, bet kaut kas vai kāds pēdējā brīdī mūs bija pagrūdis sāņus. Tur nebija nekādu dabisku šķēršļu – nogāzei mūs vajadzēja nest pretī kokiem ar vēl lielāku spēku, bet vienmēr klātesošais Dievs bija mūs izglābis. Dažas stundas vēlāk, kad no pilsētas atbraukušais evakuators ar vinču uzvilka mūsu fordu atpakaļ uz ceļa, redzēju, ka mašīnai nav ne skrambas.

Mums visiem, tostarp man, jālūdz par aizvien pieaugošu un aizvien pilnīgāku Dieva pastāvīgās klātbūtnes apziņu un arī pašiem jācenšas to kultivēt. Tad arī mēs drīzāk spēsim atsaukties Viņa vadībai. Kad apzināmies Dieva klātbūtni, mūsu sirdis aizvien labprātāk sarunāsies ar Viņu un iepazīs Viņu aizvien vairāk. Mūsu sadarbība kļūs aizvien pilnīgāka ticībā, mīlestībā un darbībā. Tomēr izraušanās no mūsu laikmeta tvēriena prasīs lielu drosmi.

Viens no vismīļākajiem Jēzus apzīmējumiem Rakstos ir Imanuēls, kas nozīmē „Dievs ar mums”. Mums jāmācās saprast, ka Dievs nav kaut kur tālā Debesu vietā, no kuras laiku pa laikam noraugās uz mums. Nē, kad Jēzus atstāja zemi, Viņš apsolīja sūtīt Aizstāvi, Dieva Garu, lai varētu būt ar mums vienmēr (Jāņa 16:7).

Tagad tas ir mans iepriecinājums. Šodien es vairs nelūdzu Dievu, kas atrodas kādā tālā vietā, bet apzinos Viņu kā savu pastāvīgo Pavadoni un Sabiedroto. Un Viņš tāds patiešām ir!