Dzīvā mīlestība

Nepieciešamība mīlēt

«Kunga gaismeklis — cilvēka gars.»
Sakāmvārdi 20:27

No tālienes Kalifornijas valsts cietums narkotisko vielu lietotājiem vēl aizvien atgādina pasakaino kūrortviesnīcu, kas te agrāk bija. Stāvo kalnu nošķirta, netālu no mazās Koronas pilsētiņas kādreiz tā bija Holivudas atpūtas vieta. Tad nāca ekonomiskās krīzes laiks. Ienākumi strauji samazinājās, un nobijušies īpašnieki to pārdeva valstij.

Patīkamais mazais, zaļganzilais ezeriņš teritorijas vidū, ēnainu lapu koku aplenkts, vēl aizvien rada nomierinošu gaisotni. Sargi formas tērpos, cieši savītais dzeloņstiepļu žogs un iespaidīgie dzelzs vārti tomēr ātri pārliecina, ka ne visi šīs vietas iemītnieki šeit ieradušies labprātīgi.

Kad mūsu grupa bija nostājusies ierindā, lai sāktu šīs iestādes apskati, sargs mūsu plaukstu locītavu iekšpusē cieši uzspieda neredzamu zīmogu. Mums tika paskaidrots, ka vēlāk tas būs nepieciešams, kad iesim cauri speciālai ultravioletai gaismai, lai izkļūtu brīvībā. Tas bija pēdējais apstiprinājums, ka mēs ieejam cietumā.

Stundas, kurās tikām iepazīstināti ar dažādām telpām, filozofiskām teorijām un reabilitācijas iespējām, pagāja ātri. Pēc kāda laika vadītāji uzaicināja mūsu grupu iesaistīties brīvās sarunās ar dažiem ieslodzītajiem.

Tur es satiku Džimu. Viņš izcēlās pārējo vidū. Tas bija slaids, izskatīgs vīrietis apmēram četrdesmit gadu vecs ar pelēkiem, deniņos sirmojošiem matiem. Kaut kas mani saistīja pie viņa.

Sarunas laikā ievēroju, ka viņš klusē, kamēr citi cietumnieki brīvi runāja par sevi un savām problēmām.

Džims nesacīja neko līdz brīdim, kad uzzināja, ka daži no mūsu grupas ir sludinātāji.

Kad viņš klusi ieklepojās, citi tūlīt apklusa.

Klusā balsī viņš sacīja: «Es jums, draugi, kaut ko gribētu līdzdalīt. Varbūt tas palīdzēs. Esmu ārsts. Mājās man bija sava darba prakse. Man bija skaista un uzticīga sieva. Divi jauki dēli. Vietējie ļaudis mani cienīja un uzticējās man. Uz manu praksi nāca aizvien vairāk un vairāk pacientu. Manu ķirurģisko operāciju saraksts kļuva aizvien lielāks un lielāks. Manas vizītes slimnīcā kļuva aizvien garākas un garākas. Drīz vien nedēļā man vairs nebija pat puse dienas brīva. Es sāku strādāt uz miega rēķina. Šķiet, ka katru nakti bija kāds neatliekams izsaukums. Līdz aiz izmisuma es sāku lietot narkotikas, lai iegūtu mazliet vairāk spēka. Ak, no sākuma nelietoju tās daudz, tikai mazliet, lai varētu noturēties uz kājām dienas grūtākajos brīžos. Sākumā tas mani nemaz neuztrauca. Es biju pārliecināts, ka spēju sevi kontrolēt.

Bet tad tas notika. Pirms pats par to pārliecinājos, es jau biju sagūstīts. Es vairs nevarēju apstāties. Zināju, ka eju bojā. Ja nedabūšu narkotikas, tad visam beigas.

Ticiet vai ne, es nezināju, ko darīt un kur vērsties. Apzinājos, ka man izmisīgi ir vajadzīga palīdzība. Jutu, ka nevaru uzticēties kādam citam ārstam. Baidījos, ka tas kļūs zināms un zaudēšu ārsta sertifikātu.»

Džims apklusa un kādu laiku raudzījās uz savām rokām. Uz dažām sekundēm telpā iestājās pilnīgs, netraucēts klusums. Tad viņš turpināja.

«Es tiku uzaudzināts kā draudzes loceklis. Kļuvis par ārstu, es pat apmeklēju draudzes sapulces, kad man bija laiks. Nolēmu, ka ir tikai viens cilvēks, pie kura varu vērsties ar savu problēmu. Tas bija mans sludinātājs. Nolēmu iet pie viņa. Cerēju, ka viņš mani sapratīs. Šķiet, vairāk par visu es vēlējos atrast kādu, kas man palīdzētu nonākt saskarē ar Dievu. Man šķiet, ka pat toreiz apzinājos, ka tā ir mana vienīgā izeja.

Kādu dienu norunāju ar sludinātāju tikšanos un devos uz viņa pieņemšanas telpu. Es toreiz biju izmisis. Es nešķiedu laiku un tūlīt pastāstīju viņam, ka lietoju narkotikas. Atzinos, ka esmu kļuvis par narkomānu un nevaru atrast izeju no šī haotiskā jucekļa, kādā biju.»

«Man šķiet, es toreiz biju ļoti tiešs,» sacīja Džims.

«Nekad neaizmirsīšu sludinātāja reakciju. Viņš uzlūkoja mani ar šausmām un izbrīnu. Viņš izsaucās: «Ak, Dievs! Nē, Džim, tas taču nevari būt tu!»

Tad mācītājs sāka man lasīt lekciju par to, kādu briesmīgu lietu es nodaru savai ģimenei un draudzei. Viņš sīki izanalizēja, kādu iespaidu tas atstās uz manu praksi un reputāciju. Viņš beidza ar atgādinājumu, ka tāda šausmīga rīcība neapšaubāmi novedīs pie manas dvēseles bojāejas ellē.»

Džims atkal apklusa. Kad viņš atsāka runāt, viņš bija kļuvis vēl klusāks un domīgāks nekā iepriekš.

«Nekad vēl savā dzīvē nebiju tik vīlies, tik satriekts, tik vientuļš. Es gāju pie šī cilvēka, izmisīgi meklējot kādu, kas mani uzklausīs, kas ar mani runās, kas man palīdzēs. Es jau zināju, ka tas, ko daru, ir slikti. Es jau zināju, ka ir nepareizi un grēcīgi, ka esmu iesaistījies tādā lietā. Es jau zināju, ka man tas jāpārtrauc. Tādēļ arī biju aizgājis pie sludinātāja. Man nevajadzēja nekādus atgādinājumus par to, ko jau zināju. Šķiet, ka drosmes izsīkuma un vilšanās dēļ todien pazaudēju visas cerības izrauties no lejupnesošās straumes un nokļuvu šeit. Tikai, lūdzu, nepārprotiet. Es necenšos savu vainu novelt uz kādu citu. Es pats esmu tas, kas izpostīja savu dzīvi. Kamēr atrodos šeit, esmu daudz ko iemācījies saprast par dzīvi un pats sevi. Un es tik ļoti ilgojos, lai daudzas lietas būtu pavisam citādas. Varbūt arī es būtu varējis rīkoties citādi.»

Tad ar visām tās dienas bēdām un sāpēm, ar sabrukumu, kura ietekmē viņš bija gājis meklēt palīdzību pie sava sludinātāja, cietumnieks paskatījās tieši uz mums un teica: «Tagad es tikai vēlos jums, draugi, kaut ko sacīt. Ja kāds narkomāns vai kāds cits, kuram patiešām ir vajadzīga palīdzība, kādreiz atnāk pie jums, lūdzu, nelasiet viņam lekciju. Tikai ieklausieties viņā un mīliet viņu tādu, kāds viņš ir. Varbūt tad jūs viņam varēsit palīdzēt.»

Nespēja mīlēt, kaut gan daudzreiz neapzināta, vienmēr ir traģiska. Kāpēc? Tāpēc, ka kristietības būtība ir mīlestības Dievs, kurš grib, lai mēs šo mīlestību atklātu cits citam. Kad cietsirdība, vienaldzība un aizspriedumi vai milzum daudz citu barjeru nostājas ceļā, dievišķais nodoms tiek aizkavēts. Ja tas tā notiktu tikai vienreiz, arī tad jau būtu par daudz.

Tā kā Debesu Tēva plāna trūcīgo, grēcīgo, mirstošo cilvēku siržu sasniegšanai pamatā ir Viņa bērnu mīlestības kalpošana pasaulē, evaņģēlijs tā aktīvajā formā nozīmē cilvēku mīlestības izpausmi. Mīlēt viņus tur, kur viņi atrodas, un tādus, kādi viņi ir. Tas ir vistīrākais evaņģēlijs vislabākajā nozīmē.

Nespēja mīlēt ir nopietns apdraudējums, jo tā pakļauj briesmām cilvēka mūžīgo dzīvību. Tā var atņemt Dievam iespēju saistīt cilvēku sirdis pie sevis brīdī, kad cilvēkam visvairāk ir vajadzīgs Dievs.

Tā notika ar Džimu.

Tā ir taisnība, ka lielākā daļa cilvēku nevar saprast un sajust Dieva mīlestību bez citu cilvēku palīdzības. Pirms Dieva mīlestība viņiem kļūst reāla un pirms viņi spēj uz to atbildēt, tai ir jāspīd uz tiem no citu cilvēku dzīvēm.

Mums neizprotamu iemeslu dēļ Debesu Tēvs ir riskējis, atļaujot mums cilvēcīgā veidā darīt zināmu citiem, kas Viņš ir un kāda ir Viņa mīlestība.

Bībelē teikts: «Kunga gaismeklis — cilvēka gars» (Sakāmvārdi 20:27). Tā caur saviem ļaudīm Debesu Tēvs vēlas apgaismot pasauli ar savu mīlestību.

Ņemot to vērā, vai varat saprast, kāpēc tas ir tik nopietni, ja kāds no mums nespēj mīlēt citu cilvēku? Tas var radīt šajā cilvēkā ticības zudumu Dieva esamībai un atņemt šim cilvēkam Dieva mīlestību.

Džordžs Vandemans (George Vandeman) savā grāmatā Happiness Wall to Wall uzskatāmi parāda, ka laulības šķiršana kā pārāk izplatīts cilvēku mīlestības attiecību nesekmīgs iznākums un sabrukums ir traģiska, jo Dievs «caur jūsu mīlestību, tēvi un mātes, gribēja jūsu bērniem atklāt savu mīlestību. Un tagad Viņš vairs to nevar izdarīt». (34. lpp.)

Atceros, kā centos dot padomu kādam četrpadsmitgadīgam zēnam. Šis zēns draudzes skolā sagādāja daudz problēmu. Viņš bija īgns, nerunīgs un noslēgts. Šķita, ka neviens nespēja viņam piekļūt.

Pēc mātes nāves tēvs viņu bija pametis. Viņa agrīnie dzīves gadi aizritēja bāreņu namā. Bieži viņš tika mētāts no viena bērnunama uz otru. Beidzot viņš bija aizgājis dzīvot pie kādiem draudzes locekļiem, kuri, neraugoties uz savu pacietību un pieredzi bērnu audzināšanā, bija gatavi atteikties no šī nelaimīgā jaunieša.

Sarunājos ar šo zēnu šaurā bibliotēkas telpā, kur skolas direktors viņu bija atsūtījis.

Man vēl tagad skan ausīs, kā viņam stāstīju, ka Debesu Tēvs viņu mīl.

Tagad brīnos, kāpēc viņš par mani atklāti nesmējās. Es to biju pelnījis.

Saprotiet, ka cilvēkam, kurš nekad nav pazinis tēva un mātes mīlestību uz šīs zemes, ir īpaši grūti saprast, ka viņam ir mīlošs Tēvs debesīs. Pastāv neskaitāmas emocionālas barjeras, kas krasi pasliktina garīgo realitāti. Kā viņi var ticēt, ka Dievs, kuru viņi nevar redzēt, viņus mīl, ja pat cilvēki, kurus viņi var redzēt, nekad nav apliecinājuši savu mīlestību viņiem? Vismaz ne tad, kad tas visvairāk ir bijis vajadzīgs.

Gandrīz vienmēr cilvēkam, kurš izjutis šādus emocionālus un garīgus zaudējumus, vispirms ir jāpiedzīvo dziļas un patiesas cilvēcīgas mīlestības siltums, pirms viņš var atsaukties Dieva mīlestībai.

Mūsu pasaulē šodien ir daudz nedrošu un nemīlētu cilvēku. Amerikas Savienotajās Valstīs apmēram katras trešās laulības tiek šķirtas un lielākā daļa no pārējām ir nelaimīgas. Dieva noteiktā cilvēcīgās mīlestības struktūra sairst neskaitāmi daudzās tukšās dzīvēs. Tāpēc cilvēkiem aizvien grūtāk kļūst atvērt savas sirdis Dievam un Viņa mīlestībai.

Vainas apziņa, bailes un dziļš nemiers pastāvīgi pieaug. Ik dienas līdzīgi vēža slimībai vairojas naids, dumpinieciskums, neapmierinātība, vilšanās un vardarbība. Ļaunums ir kļuvis ārkārtīgi agresīvs un pārdrošs.

Vissatriecošākie rezultāti nav virspusēji redzami. Tas izpaužas daudz dziļāk nekā tikai nepareiza rīcība, likumu neievērošana, morāles sabrukums, necieņas izrādīšana.

Tā nav grēka straujā izplatīšanās, kas rada lielākās bažas kristiešiem!

Kaut kas vēl daudz ļaunāks par to grauž Zemes nelaimīgo iedzīvotāju sirdis. Bībelē skaidri runāts par vislielāko traģēdiju, kuras iemesls būs pāriplūstošs netaisnības pieaugums īsi pirms Jēzus Kristus otrās atnākšanas. «Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.» (Mat. 24:12)

Šodien kristieša galvenais uzdevums nav apraudāt visapkārt pieaugošo ļaunuma plūdus. Tas pats par sevi nerada nekādu labumu. Mūsu aicinājums ir iet uz priekšu, veicot visnozīmīgāko darbu: nest cilvēkiem evaņģēliju — labo vēsti par Dieva mīlestību. Šī vēsts ir jānes paaudzei, kura nemaz nezina, kas ir mīlestība, jo strauji pieaugošā ļaunuma vara ir faktiski iznīcinājusi mīlestību viņu dzīvē.

Mums izmisīgi nepieciešama Jēzus dāvāta mīlestība, lai līdzdalītu to šajā pasaulē. Šai mīlestībai būs jāsastopas un jāspēkojas ar pasaules pieaugošo ļaunumu. Šajā pēdējā stundā mums jāpalīdz cilvēkiem iepazīt dievišķās mīlestības dziļums. Mēs nedrīkstam nemīlēt cilvēkus.

Šīs grāmatas nolūks ir palīdzēt mums visiem Dieva spēkā atsaukties šim svarīgajam aicinājumam.

Vislielākais grēks

«Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu.»
Jesajas 53:6

Tam bija jābūt viņas pirmajam bērnam. Istaba, kas tik ilgi tika rezervēta mazulim, bija iztīrīta, grīda — nospodrināta. Pie sienām bija dejojošu poniju un mīļu kucēnu attēli.

Jauna grozveida pīta bērnu gultiņa arī liecināja, ka istaba paredzēta bērnam. Tā bija novietota istabas centrā. Tā atbalsta kājas bija pārklātas ar labi krītošu balta zīda aizkaru, kas apdarināts ar smalkām mežģīnēm. Iekšpusē uz pūkainas, dzeltenas segas gaidīja divi pāri rūpīgi adīti zābaciņi. Viens pāris bija rozā, otrs — zilā krāsā.

Kad parādījās pirmās sāpes, viņa bija priecīgi uztraukta, jo apzinājās, ka ir sākušās dzemdības. Kad sieviete tika nogādāta slimnīcā, tā juta, ka kaut kas nav kārtībā.

Atnāca ārsts. Viņš saņēma viņas plaukstu, kas bija balta kā krīts ar zilām vēnām, kuras bija izspiedušās uz āru. Kādu brīdi ārsts to profesionāli turēja, pauzdams bažas un līdzjūtību. Viņš sievietei pastāstīja, ka radušās nopietnas komplikācijas.

Nekavējoties bija nepieciešama ķirurģiska operācija. Cik vien laipni varēdams, ārsts paskaidroja, ka operācija ir vajadzīga, lai glābtu viņas dzīvību. Glābt bērnu jau bija par vēlu.

Ārsts, kristietis, vēlāk stāstīja par satriecošo iespaidu, kādu šī ziņa atstāja uz jauno sievieti. Sāpēs un izmisumā viņa lūdza atsaukt savu mācītāju un vīru. Bija arī noteikti rituāli, kurus šādā gadījumā vajadzēja izpildīt saskaņā ar viņas ticības pārliecību. Būdama uzticīga savas draudzes locekle, viņai bija svarīgi, lai tie tiktu veikti.

Ārsts tūlīt piezvanīja garīdzniekam, pastāstīja, kas noticis, un lūdza viņu nekavējoties atnākt. Vīrietis otrā līnijas galā atbildēja, ka šobrīd ir aizņemts ar kaut ko citu. Viņš sacīja, ka viņam daudz ērtāk aiziet uz slimnīcu nākamajā dienā, kad tam ir vairāk laika. Vēl piebilda, ka pašreizējos apstākļos ārsts pats vai medmāsa var izpildīt noteiktos rituālus pie nedzīvā bērna. Ar to viņš sarunu beidza.

Daudzi cilvēki neticību tam, kam vajadzēja ticēt, un nepaklausību tam, kam vajadzēja paklausīt, neuzskata par grēku. Viņi domā, ka grēks ir tikai tieša desmit baušļu pārkāpšana. Grēka koncepcijas ierobežošana ne vienmēr atspoguļo pareizu izpratni. Grēka riebīgums aizvien nav izprasts.

Jesajas grāmatas 53. nodaļas 6. pantā teikts, ka

«mēs visi esam noklīdušas avis». Plaši lietots un pareizs šā panta skaidrojums ir: ikviens cilvēks ir grēcinieks. Šī teksta īpatnība ir tāda, ka tā autors neapstājās pie viena pamatnovērojuma. Šeit ir dota bībeliska grēka definīcija. Jesaja vienkārši piebilst: «Katrs iet savu ceļu.»

Lūk, kas ir grēks! Tas nozīmē sevi likt pirmajā vietā un Dievu un citus cilvēkus — otrajā. Tā ir sava ceļa iešana neatkarīgi no tā, vai tas ir pareizs un vēlams, kamēr Dieva izvēlētais ceļš tiek noraidīts vai ignorēts.

Saskaņā ar paša Meistara sniegto priekšzīmi Dieva ceļš — kristietības būtība — ir mīlestība uz Dievu Tēvu un mīlestība uz cilvēkiem no visas sirds, dvēseles un spēka. Tātad kristietības pretstats — grēka būtība — ir nespēja mīlēt jeb mīlestības trūkums.

Grēks ir mīlestības trūkums, kad pirmā vieta tiek ierādīta paša interesēm un vajadzībām, kamēr citu cilvēku vajadzības tiek ignorētas. Tā ir sava ceļa iešana. Tas ir tieši tas, kā rīkojās garīdznieks, atsakoties apmeklēt jauno sievieti slimnīcā, kura viņu lūdza savas vajadzības brīdī.

Pasaulē un draudzē ir daudz cilvēku, kas tieši šādā veidā grēko pret Dievu un cilvēkiem. Daudzi pat neapzinās sava egocentriskā dzīvesveida absolūto grēcīgumu. Lielais vairums kristiešu šodien ir tik dedzīgi saistīti, tik kvēli aizrāvušies tikai ar savām pašu vajadzībām, tik pilnīgi ievīstīti savas patmīlības kūniņā, ka cita cilvēka vajadzības viņiem neko nenozīmē.

Ja tādu cilvēku rokās atrodas valsts vara, tie novedīs bojāejā pat visstiprāko nāciju.

Uzņēmumi, kurus vada cilvēki, kas pirmām kārtām nerūpējas par citu labklājību, bet īsteno tikai savas intereses, ar laiku samaitās visu sabiedrību.

Draudze, kuras locekļi apzināti izvēlas ignorēt citu cilvēku vajadzības, neatkarīgi no tā, cik pareiza būtu tās teoloģija, nekalpo ne Dievam, ne cilvēkam. Daudziem patiesiem centieniem pasludināt evaņģēliju trūkst tieši šī vitāli svarīgā elementa. Lāpa, kas jānodod tālāk nākamajām paaudzēm, pārāk bieži tiek apslāpēta. Mīlestības uguns ir gandrīz pilnībā izdzisusi.

Efesas draudzes piedzīvojums ir uzskatāms piemērs. Pirmajā kalpošanā Dievam šī draudze pauda Debesu gaismu, Kristus Garu, maigu līdzjūtību un mīlestību.

Diemžēl pienāca laiks, kad efesieši vairs nespēja novērtēt mīlestības pārākumu. Tās vietu ieņēma citas prioritātes. Ceļā nostājās personīgais «es». Uzsvari tika pārvietoti, un Efesas kristieši neizpildīja savu vissvarīgāko pienākumu — atklāt Dieva mīlestību pasaulei. Viņi atteicās parādīt Kristus līdzjūtību un maigumu. Tā viņi pazaudēja to, kas iesākumā viņiem bija bijis vissvarīgākais.

Liesma bija izdzisusi.

Vēstures gaitā kristiešu draudze atkal un atkal ir piedzīvojusi šo traģēdiju. Arī mums ir dots skaidri izteikts brīdinājums, ka pēdējā — Lāodikejas draudze — pieļaus to pašu šausmīgo kļūdu. Tā nonāks līdz laikam, kad patiesi tās vislielākā vajadzība būs Dieva mīlestības praktisks piedzīvojums. Uzticīgais Liecinieks ir spiests dot padomu, ka tās vienīgā cerība pastāv neatlaidīgos meklējumos pēc zelta, kas ugunī pārbaudīts. Tas ir mīlestības zelts.

Šī draudze ir plaukstoša draudze — bagāta un pārpārēm bagāta. Tā ir sekmīga. Tā ir spējīga. Pašapmierināta. Tai ir viss vajadzīgais. Nekā netrūkst, izņemot mīlestību.

Kristiešu rakstniece Elena G. Vaita rakstījusi:

«Daudzu to dvēseļu stāvoklis, kuri pretendē uz Dieva bērna nosaukumu, ir tieši tāds, kāds tas raksturots vēstī Lāodikejas draudzei. Tie, kuriem ir patiesības zināšanas, to neizprot tik pilnīgi, kā vajadzētu. Viņi neīsteno Kristus mīlestību ne sirdī, ne dzīvē.»

Draudzei šodien ir prasmīgi sludinātāji, kuru daiļrunība, apvienota ar vispusīgām spējām, skaļi un spīdoši pasludina patiesību un stiprina ticību.

Draudzei ir pieredzējuši pārvaldnieki — ļaudis, kuru prasmi dot padomus un rīkojumus var salīdzināt ar vislielāko firmu vadītāju spējām.

Draudzei ir sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri ir rūpīgi izglītoti, kā vislabāk organizācijas tēlu pasniegt sabiedrībai.

Draudzei ir savi finanšu speciālisti — cilvēki, kuru vispusīgās finanšu zināšanas ir ļoti noderīgas draudzes institūciju sekmīgam un ienesīgam darbam.

Uzticīgu un nodevušos speciālistu kalpošana dažādos darba laukos ir pārvērtusi draudzi par skaistu, laikmetīgu, iespaidīgu un darbīgu organizāciju.

Tas viss ir labi un apsveicami. Bez šaubām, daudz kas no minētā ir pat ļoti nepieciešams. Bet sakiet man — kur draudzē ir mīlestības speciālisti?

Kur ir tie, kuriem ir garīga izglītība un prasmes atbildēt uz bailēs nomākto, satriekto vīru un sievu sirds vajadzībām šajā mirstošajā pasaulē? Kur ir tie, kas rūpējas par citiem? Tie, kas saprot? Tie, kuriem pietiek laika uzklausīt? Tie, kuri prot līdzi just un kuriem piemīt empātija?

Kādu dienu jaunais Hārlems, saticis uz ielas stūra sludinātāju, kurš pastāvīgi atkārtoja, ka Dievs viņu mīl, izsaucās: «Man ir apnicis klausīties, kā cilvēki runā par mīlestību. Es gribu redzēt dzīvu mīlestību!»

Vai draudzē ir kāds, kurš vēlas šim jauneklim palīdzēt?

Kur ir lietpratēji, kas spētu Dieva mīlestību izteikt tādos vārdos, kā to izteica Jēzus? Vārdos, kuri būtu saprotami vienkāršam zvejniekam un neizglītotai prostitūtai?

Kur ir tie, kuru katrs sejas vaibsts pauž Dieva mīlestību? Un katrs balss tonis?

Kur, ak, kur gan ir mīlestības speciālisti? Bojā ejošā cilvēce gaida, kad viņi beidzot iznāks uz cilvēku dziļāko vajadzību skatuves.

Pasaulei nekas cits nav tik ļoti vajadzīgs kā cilvēcīgas būtnes, kas viena otrai atklātu Pestītāja mīlestību. Visas Debesis gaida uz vīriem un sievām, caur kuriem Dievs varēs atklāt šo kristietības vareno spēku.

Dievs ir mīlestība. Vai jūs esat mīlestība?

Mīlestības speciālisti

«Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas es žēloju tevi.»
Jer. 31:3

Kādu rītu mans draugs, slimnīcas kapelāns, iegāja palātā pie nesen slimnīcā uzņemtas sievietes. Šī piecdesmitgadīgā, korpulentā, iesirmā kundze izskatījās ne tikai slima, bet arī ļoti izmisusi un kā prātu zaudējusi.

Piegājis pie viņas gultas, viņš mēģināja ļoti laipni iepazīstināt ar sevi.

Pirms viņš paspēja to izdarīt, sieviete izsaucās:

«Es negribu redzēt nevienu sprediķotāju. Man ir pašai sava ticība. Man patīk savs ticības veids, un es negribu, ka man stāstītu kaut ko citu. Es negribu, ka jūs mani šeit slimnīcā apmeklējat. Lūdzu, atstājiet mani vienu.»

Kapelāns mierīgi pagriezās, lai dotos prom, bet tad apstājās un laipni sacīja: «Es šeit nenācu, lai jums sprediķotu. Esmu atnācis tikai tāpēc, ka jūs mīlu.»

Pārsteigtā paciente kādu brīdi apmulsusi klusēja. Tad viņa atguvās un smaidot sacīja: «Labi, nāciet iekšā un apsēdieties. Man tagad ir diezgan daudz laika, lai parunātos.»

Pacientes ilgstošās uzturēšanās laikā slimnīcā mans draugs ik dienu iegāja viņu apraudzīt, jo viņa tā vēlējās. Starp viņiem izveidojās īsta draudzība un patiesas, sirsnīgas attiecības. Vēlāk viņš stāstīja, ka tieši ar šo pacienti slimnīcā varējis risināt nozīmīgas garīgas sarunas.

Psiholoģijā ir pārliecinoši noskaidrots, ka ikviena cilvēka vislielākā un vissvarīgākā vajadzība ir tikt mīlētam un pieņemtam. Viss pārējais cilvēka dzīvē ir atkarīgs no tā, vai šī vajadzība ir vai nav piepildīta un cik pilnīgi tā ir piepildīta.

Šīs dziļās alkas pēc līdzjūtības un sadraudzības Dievs pats ir iedēstījis visu cilvēku sirdīs. Patiesībā tā   ir Debesu Tēva vislielākā dāvana saviem bērniem. Tā ir īstenība pat visstiprākajam un visneatkarīgākajam cilvēkam.

Kristus savu ciešanu un pārbaudījumu stundā Getzemenē ilgojās pēc savu mācekļu līdzjūtības. Viņš ilgojās pēc kāda, kas būtu blakus, kas rūpētos un saprastu. Cik traģiski, ka tur nebija neviena.

Drošsirdīgais un neatkarīgais apustulis Pāvils bieži vien savā grūtajā un vientuļajā Dieva darbā ilgojās pēc cilvēcīgas sadraudzības un līdzjūtības.

Dziļās alkas būt mīlētiem Dievs ir ielicis mūsos ar noteiktu mērķi. Tas ir placdarms, no kura Debesu Tēvs iekļūst mūsu dzīvē.

Ikviens cilvēks, kurš savā dzīvē sastopas ar Dievu, to panāk, meklējot mīlestības vajadzības piepildījumu. Tieši tādā veidā Debesu Tēvs visus cilvēkus saista pie sevis.

Šeit arī kristiešiem jākoncentrē visas pūles, lai savu līdzcilvēku sirdīs celtu Dieva valstību. Ikviens cilvēks, kurš tiks izglābts, tiks izglābts, pateicoties tieši mīlestībai. Un tas sākas ar Dievu. «Es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas es žēloju tevi.» (Jer. 31:3)

Tikai mīlestība nojauc barjeras. Vienīgi mīlestība atver cilvēku sirds durvis patiesībai, jo tā kalpo viņu vislielākajai vajadzībai. Mīlestībai ikviens cilvēks, līdzīgi minētajai sievietei slimnīcā, var atrast pietiekami daudz laika.

Kādā pazīstamā dziesmā ir labi sacīts: «Tas, kas pasaulei tagad vajadzīgs, ir mīlestība, maiga mīlestība. Tā ir vienīgā lieta, kā pasaulē ļoti trūkst.»

Dievam ir pietiekami daudz mīlestības, lai pasaulē pilnībā likvidētu mīlestības trūkumu. Viņš arī tagad to var izdalīt bagātīgā mērā. Pastāv tikai viena problēma.

Mīlestība nav īsta — tai nav nekādas vērtības, kamēr tā netiek izpausta. Vienīgi Dievam zināma iemesla dēļ Viņš mīlestības izteikšanā sevi ir darījis atkarīgu no saviem ļaudīm. Viņš ieliek šo savu nenovērtējamo dārgumu nīcīgos zemes traukos. Viņš ir izvēlējies cilvēcīgas būtnes, lai nosūtītu savas svētības pasaulei. Viņš ir izlēmis, ka Viņa godības gaisma mirdz caur tiem, tā klīdinot grēka tumsu. Dievs vēlas, lai cilvēki uzmeklētu grēciniekus un nabadzības nomāktos, vērstos pret tiem mīlestībā un vadītu tos pie Viņa.

Dievs izmanto cilvēku kā līdzekli, lai pasaulei darītu zināmu savas mīlestības siltumu. «Kunga gaismeklis — cilvēka gars.» (Sakāmvārdi 20:27)

Cik briesmīgi, ka Dieva ļaudis lielākoties neizpilda sev dievišķi piešķirto unikālo lomu. Viņi ir nožēlojami neveiksminieki Dieva mīlestības izpaušanā.  Patmīlība un aukstums ir gandrīz nodzēsuši mīlestības uguni. Daudzi, kuri uzskata sevi par kristiešiem, ir aizmirsuši, ka Dievs vēlas, lai viņi pārstāvētu Kristu.

Ko nozīmē pārstāvēt Kristu? Tas nenozīmē neko citu, kā izteikt Dieva mīlestību tā, kā to darīja Jēzus. Mīlestība visus cilvēkus saistīja pie Viņa. Mīlestības pilna sejas izteiksme, Viņa rakstura skaistums, atklāts skatienā un balss tonī, saistīja pie Viņa ikvienu, kurš nebija nocietinājies neticībā.

Dieva mīlestības pārpilnība bija Kristus iemīļotākais temats. Viņš par to runāja, Viņš to īstenoja dzīvē, Viņš tas bija. Šis brīnišķīgais ieskats Dieva personības dziļākajā būtībā bija Kristus īpašā dāvana cilvēkam. Kristus nāca atklāt pasaulei dzīvo patiesību par to, cik ļoti Debesu Tēvs ilgojas izpildīt cilvēku vislielāko vajadzību pēc mīlestības.

Tā ir paša vērtīgākā atziņa par Dievu. Šī mīlestības pieredze ar Dievu ir arī Viņa ļaužu lielākais ieguvums. Un Pestītājs dedzīgi vēlas, lai Viņa sekotāji to atklātu pasaulei.

Ikvienam kristietim ir jābūt mīlestības izplatītājam!

Kaut kur un kaut kā šī Debesu Tēva mums sniegtā dievišķā atklāsme ir gandrīz pazaudēta. Mēs mēdzam izcelt mazāk svarīgo.

Vislielāko grēku ir arī visvieglāk izdarīt. Tas ir visviltīgākais. To ir visgrūtāk pazīt. Sabiedrība ļoti ātri soda slepkavu par viņa noziegumu. Laulības parkāpējs savā sirdī zina, ka ir nelietis. Pieredzējis zaglis parasti zina, ka viņa rīcība nav ētiska un pareiza. Bet tas, kas pārkāpj mīlestības likumu, bieži vien savā bezjūtīgajā sirdī dzird tikai klusu un vārgu sirdsapziņas balsi. Un šo maigo balsi var viegli apklusināt. Uz visiem laikiem.

Tas tā notiek, jo cilvēcīgas tieksmes, kas pastāvīgi skubina dzīvot tikai sev, cietsirdība un bezjūtīgums mūsos aug tik strauji kā apslēpts vēzis. Mēs kļūstam vienaldzīgi un nocietinājušies pret citu cilvēku vajadzībām, gandrīz neapzinoties, kā tas ir noticis.

Piemēram, ārsts var tā pierast pie sava ikdienas darba un kļūt tik bezjūtīgs un racionāls, ka vairs nenodarbojas ar pacientu ārstēšanu, bet tikai sniedz profesionālu pirmo palīdzību stīvas muguras, gremošanas trakta čūlu novēršanai un saliek kopā salauztus kaulus.

Viņš nespēj just līdzi cilvēkiem. Bet tajā pašā laikā deviņām desmitdaļām ļaužu, kas nāk pie viņa ar bailēm, šausmām un izmisumu, ir daudz lielāka vajadzība nekā ārstēšana ar tabletēm un skalpeli.

Arī sludinātāji nav imūni pret vislielāko grēku. Sludinātājs, pildot «draudzes darba programmu», var viena gada laikā pilnībā nolietot folksvāgenu. Viņš var labi sabalansēt draudzes budžetu, noorganizēt komitejas, runāt pareizas svētrunas pie mirušo izvadīšanas, bet pilnībā ignorēt dzīvos cilvēkus savā ganāmpulkā: cilvēkus viņu patiesajās  vajadzībās,  cilvēkus,  kuriem ir vajadzīgs kāds, vismaz mācītājs, kas patiešām rūpētos, — persona, kas patiešām censtos saprast. Viņiem ir vajadzīgs kāds, kurš gribētu ar viņiem runāt par lietām, kas tiešām ir svarīgas viņu dzīvē, kurš lūgtu kopā ar viņiem un par viņiem — vairāk, nekā to prasa pienākums, vairāk nekā tikai gadskārtējā divdesmit minūšu apmeklējumā.

Draudzes ganam var viegli rasties iekšēja sajūta, ka viņš nevar būt sekmīgs sludinātājs, ja vien kādu dienu nevar «izaugt» līdz «milzu draudzei». Tradicionālais filozofiskais domu gājiens viņam iesaka labāk nokāpt no katedras un darīt kādu administratīvu darbu. Tur viņš atbilstoši vispārējam uzskatam varēs mierīgi un patiesi kalpot Kungam.

Kaut gan šādi amati ir nepieciešami draudzes darbā un kādam šī vieta ir jāieņem, tomēr arī tā ir patiesība, ka šādas iestādes ļoti ātri var pārvērsties par vietu, kas nerisina cilvēku sirds patiesās vajadzības.

Runājot par šo pieaugošo vienaldzību pret citiem cilvēkiem, Dr. Deivids Dafijs (David Duffie) savā grāmatā Psychology and the Christian Religion (Psiholoģija un kristīgā reliģija) raksta: «Dažkārt ārsts izrāda lielāku interesi zinātniskas diagnozes noteikšanā nekā patiesas palīdzības sniegšanā cilvēkam. Tā viņš kļūst par «labu» zinātnieku, bet sliktu ārstu. Ar līdzīgu kārdinājumu sastopas arī garīdznieks. Viņš var tik fanātiski aizrauties ar skaidru doktrīnu, ka aizmirst paust savu mīlestību atsevišķām dvēselēm, tā kļūstot par «labu» teologu, bet sliktu sludinātāju.» (13. lpp.)

Neviens nekādā amatā vai attiecībās nav imūns pret šo tendenci neuztraukties par citiem cilvēkiem. Taču mūsu mīlestības trūkums un mūsu necilvēcība vienam pret otru ir mūsu vislielākais grēks.

Vārds «necilvēcība» parasti raisa domas par kādu bezpalīdzīgu upuri, kas tiek sasaistīts un spīdzināts. Tas mūsu acu priekšā rāda skrūvspīles, dzelzs stabus un citus moku rīkus. Tas atgādina par barbariskām darbībām, ko veica, piemēram, senie mongoļi.

Viņiem bija šausminoša tradīcija piesiet zirgus pie katras rokas un kājas tam cilvēkam, kuru viņi gribēja sodīt. Četri spēcīgi dzīvnieki, raujoties katrs uz savu pusi, saplosīja nelaimīgo cietēju četros gabalos.

Vienmēr esmu uzskatījis spīdzināšanu par visīstāko cietsirdību, par piemēru «cilvēka necilvēcībai pret cilvēku». Es ilgi nesapratu, ka šī apsūdzība attiecas tieši uz mani, ka mans vislielākais grēks bija mana necilvēcība pret maniem līdzcilvēkiem.

Turklāt nekad arī nebiju domājis, ka esmu cilvēks, kuram prieku sagādā citu mocīšana. Neuzskatīju sevi par cietsirdīgu. Tas neskāra manu sirdsapziņu, jo biju pārliecināts, ka nekad nevaru būt vainojams šādā apsūdzībā.

Tikai tad, kad pilnībā sāku saprast, ka kristietība patiesībā nav nekas vairāk un mazāk par to, ko Kristus bija skaidri sacījis: mīlestība uz Dievu un cilvēkiem, kalpojot viņu vajadzībām, es sāku saprast, kas ir mans vislielākais grēks.

Ja kristietība ir vismaigāko jūtu izrādīšana vienam pret otru, tad kristietības pretstats ir šādas mīlestības trūkums.

No šīs perspektīvas raugoties, ieraudzīju savas mīlestības trūkumu. Es saskatīju, cik bieži neesmu rūpējies par citiem, bet gan tikai par sevi. Sapratu, ka gandrīz pilnīgi staigāju tikai «pats savu ceļu». Atklāju, ka saskaņā ar Bībeles ziņojumu dzīvoju dziļā grēcīgā patmīlībā. Tajā pašā laikā es, protams, rūpīgi ievēroju visus Dieva baušļus un dzīvoju «labu» un «morālu» dzīvi.

Biju nonācis pie atziņas, ka tas, ko darīju, nebija nekas slikts. Traģiski bija tas, ka nedarīju to, ko man vajadzēja darīt, ka nebiju pret citiem tāds, kādam man vajadzēja būt.

Beidzot, iepazinies ar sevi, varēju tikai izsaukties:

«Debesu Tēvs, piedod manu necilvēcību pret saviem līdzcilvēkiem!»

Kas ir mīlestība?

«Jēzus tam sacīja: Tev būs .. mīlēt.»
Mat. 22:37

Škiet, par mīlestību ir vairāk pieņēmumu un nepareizu priekšstatu nekā par jebkuru citu parādību. Viena no brīnišķīgākajām lietām, ko Dievs jūsu un manā labā var darīt, ir parādīt, ka mīlestība nav tāda, kādu mēs to esam iedomājušies.

Ļoti daudziem mīlestība ir siltas jūtas pret kādu personu. Tiek uzskatīts, ka tad, ja mēs pret kādu cilvēku nejūtam simpātijas un mums tas nešķiet pievilcīgs, mēs šo cilvēku nemīlam.

Tā ir cilvēcīgas mīlestības definīcija. Tā ir nepareiza definīcija kristiešu mīlestībai. Kristiešu mīlestība nav tikai emocijas. Tā ir apzinīgi izvēlēta prāta attieksme, kas nodota Dievam. Tā ir noteikta Dievam pakļauta griba.

Mīlestība vienkārši ir Dieva dotā izvēles spēka izmantošana vārdos un darbos, lai sniegtu otram cilvēkam vislielāko gandarījumu. Tāda mīlestība nav atkarīga no jūtām.

Šķīsta un svēta mīlestība nav jūtas. Tā ir princips. Dieva visaugstākais bauslis nav «tev būs just mīlestību», bet «tev būs mīlēt». Kamēr vien mūsu prāts turpina darboties, mēs varam ievērot šo likumu. Mēs to darīsim, izvēloties mīlēt Dievu un līdzcilvēkus.

Daudzi cīnītāji kristieši ir ļoti norūpējušies par savām izjūtām pret Dievu. Daudzi ir pilnībā vīlušies un zaudējuši drosmi, jo viņiem šķiet, ka tie nekad nav piedzīvojuši tādu jūtu dziļumu pret Dievu, kā tas kristietim pienāktos. Viņi pastāvīgi jūtas vainīgi Dieva priekšā, jo viņu jūtu daudzums un siltums attiecībā pret Dievu ir ļoti niecīgs.

Cilvēki šajā apmulsumā zina, ka viņiem jāmīl Dievs vairāk par visu. Tomēr, lai arī kā tie censtos, viņi nespēj attīstīt pret Dievu kaut vai tādu jūtu daudzumu, kāds viņiem ir pret dažiem cilvēkiem. Ne mazums cilvēku, piedzīvojot šo šķietamo nespēju, ir tik ļoti zaudējuši drosmi, ka vispār atteikušies no kristietības. Beidzot viņi secina, ka nekad nespēs tik ļoti interesēties par Dievu, kā, viņuprāt, tiek gaidīts. Tā viņi samierinās ar savu bezcerību.

Kad pats piedzīvoju tādu apmulsuma brīdi, konstatēju, ka man ir dziļākas emocionālas jūtas pret savu sievu nekā pret Dievu. Es bieži izjutu siltākas un sirsnīgākas jūtas pret viņu nekā pret Dievu. Manām jūtām pret sievu noteikti bija lielāks emocionāls spēks nekā jūtām pret Dievu.

Tomēr es sapratu, ka, neraugoties uz šo faktu, pastāvīgi izmantošu sava prāta spēku, ik dienu savā dzīvē izvēloties likt Dievu pirmajā vietā. Biju izlēmis ierādīt Dievam augstāku vietu par sevi, savu sievu un saviem bērniem. Tad es sapratu, ka šai izvēlei ir ļoti būtiska nozīme — tā ir mīlestība uz Dievu vairāk par visu citu!

Ja kādreiz rastos nesaskaņas starp manas sievas gribu un Dieva gribu, noteikti izvēlētos likt Dieva gribu augstāk par Ketijas gribu. Tātad jūs redzat, ka mana mīlestība uz Dievu ir dziļāka, lai gan manas emocionālās jūtas pret sievu ir lielākas. Ar savas gribas izvēli un rīcību es uzskatāmi parādu, ka Dievam manā dzīvē pieder pirmā vieta.

Kaut gan Dievs, ko neesam redzējuši, dažkārt var šķist ļoti tāls un distancēts, mēs tomēr varam mīlēt Viņu vairāk par visu citu, vienkārši izvēloties to darīt, liekot Viņa gribu pirmajā vietā un pēc tam rīkojoties saskaņā ar šo prāta izvēli. Tas notiek neatkarīgi no jūtām.

Tas pats dievišķais princips attiecas uz cilvēku mīlestību arī pret tiem, pret kuriem nejūtam nekādu pieķeršanos. Mēs varam izvēlēties mīlēt viņus, pieņemot noteiktu prāta lēmumu un tad paužot šo mīlestību, droši apzinādamies, ka Dievs vēlas, lai mēs to paustu gan vārdos, gan darbos. Tas notiek neatkarīgi no jūtām.

Tas ir vienīgais iespējamais veids, kā mīlēt nemīlamos — cilvēkus, kuri emocionāli mums neko nenozīmē vai kuri mūsos izraisa pat negatīvas jūtas.

Tā Jēzus Kristus spēja pastāvēt mīlestībā uz tiem, kas Viņam spļāva vaigā, kas Viņu ar pātagu sita līdz asinīm, šiem velna apsēstajiem cilvēkiem, kas Viņu nogalināja.

Viņa vārdi un darbi skaidri sacīja šiem neliešiem:

«Jūs varat darīt ar mani visu, ko vien gribat, bet atcerieties, ka nekas, pilnīgi nekas, ko jūs darāt, neizdzēsīs manu mīlestību uz jums. Es paturu tiesības izvēlēties jūs mīlēt, runāt ar jums un darboties jūsu labā.»

Kad pienāca pēdējais kritiskais brīdis, Jēzus neizjuta kādu kvēlu jūtu uzliesmojumu, kādu dvēselisku ilgu vēlēšanos tikt šķirtam no Tēva un mirt pavisam neatsaucīgu un nevērtīgu grēcinieku labā. Tieši pretēji — Viņš lūdza Dievu, ja tas iespējams, izvairīties no šī galīgā upura.

Tika izdarīta pēdējā mokošā izvēle, nevis Jēzus izjūtu dēļ, bet drīzāk gan tāpēc, ka Viņš tik ļoti mīlēja Tēvu, ka izvēlējās darīt Viņa prātu arī šajā gadījumā. Tas nebija atkarīgs no jūtām.

Vislielākais mīlestības darbs visā Visumā, kāds jebkad ir piedzīvots, nebija pamatots uz jūtām! Šis ne ar ko nesalīdzināmais brīnums, cilvēku un eņģeļu godbijību iedvesošs, nebeidzams pārdomu priekšmets visos mūžības laikmetos, ir vienkārši gribas izvēles rezultāts. Kristus ar prātu izvēlējās likt visaugstākajā vietā sava Tēva gribu, neraugoties uz paša jūtām un vēlmēm.

Ar šo darbu, kuram nav līdzīga, Jēzus Kristus uzskatāmi uz visiem laikiem cilvēkiem parādīja, kas ir mīlestība.

Šis dievišķais piemērs aicina arī mūs  izvēlēties mīlēt tos, pret kuriem mums nav nekādu jūtu, tos, kas turas mums pretī, — neatkarīgi no tā, ko viņi sacītu vai darītu pret mums, cik naidīgi viņi pret mums izturētos.

Tāda mīlestība nav cilvēcīgi aptverama. Tā ir daļa no dievišķības noslēpuma. Lai arī cik ļoti censtos, cilvēka sirdis nekad to nevar radīt. Tomēr, neskatoties uz to, Jēzus skaidri pavēlēja saviem mācekļiem: «Mīliet savus ienaidniekus.» Šī Kristus pavēle satur garantiju, ka mēs varam sekmīgi mīlēt arī tad, kad jūtam naidu. Viņš mums dos spēku pie visiem cilvēkiem darboties mīlestībā — tieši tā, kā Viņš pats darīja.

Bukers T. Vašingtons (Booker T. Washington), ievērojams afroamerikāņu izglītības darbinieks, reiz sacīja: «Es neļaušu nevienam cilvēkam sevi nogremdēt tik zemu, ka es to sāktu nīst.»

Cilvēki, kas iet sava Meistara pēdās un sekmīgi turpina mīlēt, par spīti naidam, kas vērsts pret viņiem, vienmēr būs spējīgi mīlēt, jo viņi, līdzīgi Vašingtona kungam, ir apņēmīgi izvēlējušies nedarīt neko citu. Dievs ir pagodinājis šo izvēli un devis viņiem pārcilvēcisku spēku to īstenot vārdos un darbos.

Tātad kristiešu mīlestība ir prāta rezultāts,  kam ir dota virsroka pār jūtām. Tikai ar Jēzus prātu cilvēks kļūst brīvs, lai izvēlētos šo beznosacījumu, pastāvīgo mīlestību, ko nevar ierobežot nekādas emocijas.

Tad kristietis kļūst brīvs, lai vienmēr darbotos mīlestībā citu cilvēku labā, tā atbildot uz viņu ienaidu.

Kāda nenovērtējama dāvana! Lūk, tā ir mīlestība! Tā ir mīlestība vispilnīgākajā apjomā. Tā ir atbrīvota mīlestība, ko nevar satricināt nepastāvīgas jūtas!

Tā ir bagātība, kas piešķirta Dieva bērniem. Tagad un vienmēr.

Tas ir jūsu un mans mantojums, līdzdalāms mirstošajā pasaulē.

Mīlestība bez nosacījumiem

«Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.»
Rom. 5:8

Tam vajadzēja izvērsties par interesantu pasākumu. Uz Dienvidkaliforniju prakses darbā pieredzējušu inspektoru vadībā no baznīcu institūcijām tika nosūtīti garīdznieki. Citi strādāja psihiatriskajās slimnīcās, citi vīriešu vai sieviešu cietumos, citi, tostarp arī es, praktizēja vispārējā slimnīcā.

Tā kā visi šajā programmā iesaistītie bija vai nu garīdznieki, vai teoloģijas studenti, es pieņēmu, ka būs diezgan konservatīvu ļaužu grupa. Pēc pirmās mūsu sanāksmes varu sacīt, ka mans pieņēmums bija pareizs. Visi bija glīti ģērbušies. Daudziem bija melni vai tumši pelēki uzvalki. Kaklasaites bija neuzkrītošas. Kurpes nospodrinātas. Grupa izskatījās tieši tāda, kādiem, pēc manām domām, vajadzēja izskatīties profesionāliem sludinātājiem un pēdējā kursa studentiem.

Bija tikai viens izņēmums — Pols.

Kad viņš ienāca telpā, ieplētu acis. Viņš man šķita kā tikko ieradies no roka festivāla. Viņa mati bija līdz pleciem. Uzvalka vietā viņam bija zaļas slikti gludinātas velveta bikses un vecs T krekls ar sarkanām un baltām svītrām.

Pirmajā brīdī iedomājos, ka viņš ir kādas iestādes iemītnieks un garīdznieks viņu ir paņēmis līdzi, lai mums parādītu kādu parauginterviju vai ko tamlīdzīgu. Iedomājieties, cik biju pārsteigts, kad pienāca viņa kārta iepazīstināt ar sevi. Viņš piecēlās kājās un mums pastāstīja, ka ir teoloģijas students praktikants. Lai šis puisis drīz būtu diplomēts sludinātājs vai garīdznieks?! Nu nē! Manī kaut kas notika. Aizvainojums pieņēmās spēkā. Ko gan šis nekauņa iedomājas, kas viņš bija? Ierasties tik svarīgā pasākumā kā šis! Tas bija apvainojums. Turklāt, kā gan viņš tādā frizūrā vispār varēs apmeklēt pacientus slimnīcā? Jutos saniknots.

Šis savādais tips man ļoti nepatika. Es gribēju, lai viņš vai nu mūs atstāj, vai arī izmaina savu izskatu un līdzinās mums pārējiem.

Tobrīd biju pārliecināts, ka Pols nekad nevar kļūt par manu draugu. Mans naidīgums pret viņu bija pārāk stiprs. Baidos, ka tas mani aizkavēja mīlēt viņu vismaz kā cilvēku. Tas arī noteikti man atņēma jebkuru iespēju liecināt viņam par dziļāku, daudz pilnīgāku Dieva plānu viņa dzīvei.

Saprotiet, viņš pārāk atšķīrās no manis. Viņš neatbilda maniem pieņēmumiem. Man nepatika viņa izskats. Tāpēc man nepatika arī viņš pats. Es negribēju viņu pieņemt tādu, kāds viņš bija.

Laikam nekad savu attieksmi nebūtu mainījis, ja reiz, atgriežoties no brokastīm, nebūtu gājis cauri vestibilam kopā ar Polu. Mēs iepazināmies un sākām runāties. Es vismaz spēju būt godīgs pret viņu.

Es viņam atklāju, ka viņa izskats man nešķiet visai pieņemams, un izteicu skaļu izbrīnu par to, ka tas netraucē viņam saskarsmē ar pacientiem.

Dažās nākamajās minūtēs daudz uzzināju par Polu. Viņš bija atklāts, draudzīgs un brīvi runāja par sevi. Viņš paskaidroja, ka viņam ir ļoti maz naudas un, lai iegūtu izglītību, viņam jāstrādā. Viņa pašreizējais darbs bija kādā muzikālā grupā, kura vakaros spēlēja Losandželosas rajonā. Tāpēc viņam vajadzēja tādu frizūru. Viņa vienīgais labais uzvalks tika glabāts iziešanai uz skatuves.

Kad viņš runāja par darbu slimnīcā, jutu, ka viņam bija īstas rūpes par cilvēkiem un dziļa vēlēšanās tiem palīdzēt.

Šajā piedzīvojumu līdzdalīšanā es sajutu, ka Pols man kļūst tuvs. Kad mūsu saruna beidzās, arī manas dusmas un aizvainojums bija izgaisis. Mēs šķīrāmies kā labi draugi. Man tomēr vēl aizvien nepatika viņa mati, kā arī viņa nekoptais izskats. Bet man patika Pols, un es sāku viņu saprast un pieņemt.

Tad mani sāka vajāt kāda doma. Ja nu mēs nebūtu runājuši? Ja Polam nebūtu bijis pacietības, lai izskaidrotu man savus dzīves apstākļus? Vai es būtu turpinājis viņu nīst? Cik reižu jau tā esmu izdarījis ar kādu citu? Vai es bieži «norakstu» cilvēkus, ja viņi neizskatās tādi, kā man gribētos? Vai varbūt tāpēc, ka viņu uzskati atšķiras no maniem uzskatiem? Varbūt viņu idejas man nepatīk? Vai ieradumi, kādus neatzīstu? Vai manas attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem Dievs grib viņiem atklāt savu mīlestību, nav bieži manu negatīvo jūtu, attieksmes, līdzjūtības trūkuma un neizpratnes ierobežotas?

Mans piedzīvojums ar Polu todien varbūt vairāk nekā jebkas cits palīdzēja man skaidri saprast, ka patiesa mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Beznosacījumu mīlestība ir pietiekami liela un pietiekami dziļa, lai pieņemtu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, vienkārši tāpēc, ka viņi ir cilvēki. Ļoti žēl, ka tā notiek reti, pat draudzē. Mūsu cilvēcīgā mīlestība ir tik ļoti nosacīta. Tipiski ir tas, ka, pirms mēs kādu cilvēku mīlam, viņam ir jāatbilst mūsu noteiktām prasībām.

Diemžēl vidusmēra cilvēks jau no dzimšanas ir tā ieprogrammēts, ka spēj mīlēt tikai nosacīti. Tā mēs augam ar izjūtu, ka mums mīlestība ir jānopelna. Mums tā ir jānopelna ar labu uzvedību, ar piekāpšanos citas personas vajadzību priekšā, dodot citiem to, ko tie vēlas, vai vienkārši ar patīkamu ārieni un smalkām manierēm. Tas, protams, veido visai ierobežotas attiecības.

Tā kā mūsos ir dziļi iesakņojies priekšstats, ka mums, lai mūs mīlētu, ir «jābūt pa prātam» saviem vecākiem, rotaļu biedriem un citiem cilvēkiem, tad arī mēs gaidām, lai arī citi mums «būtu pa prātam», ja viņi vēlas iegūt mūsu mīlestību.

Šīs dziļi iesakņojušās attieksmes dēļ cilvēcīgi nav iespējams mīlēt tos, kas mums nepiekrīt, kas tic citādi, kas darbojas citādi, nekā mēs gribam, lai viņi ticētu un darbotos.

Tāpēc ka visiem cilvēkiem ir vajadzība ne tikai būt mīlētiem, bet arī mīlēt, šis apstāklis ir par iemeslu mūsu neprātīgajām pūlēm manipulēt ar cilvēkiem. Mēs cenšamies viņus izmainīt, izveidot cilvēkus tādus, kādus tos vēlamies redzēt, lai viņus varētu mīlēt. Tā mēs visur redzam ļaudis, kas cenšas viens otru izmainīt, ietekmēt un kontrolēt.

Diemžēl tas arī bieži ir zemapziņas motīvs tā sauktajai «liecināšanai». Mēs jūtam aicinājumu iet un pārvērst pasauli — mainīt cilvēkus tā, lai mēs viņus varētu mīlēt un lai Dievs viņus varētu mīlēt, un, ja nu viņi tiešām pietiekami pārvērstos, tad «izglābt» viņus.

Ja mēs — jūs un es — darām kaut ko tādu, tad esam vainīgi pie dievišķā rakstura patvarīgas sagrozīšanas. Mēs cenšamies cilvēkiem attēlot, ka Dieva mīlestība, tāpat kā mūsu mīlestība, ir nosacīta.

Labā vēsts ir tā, ka tā nav!

Mēs varam domāt, ka tai ir nosacījumi. Šis nopietni kļūdainais priekšstats mums varbūt ir izveidojies jau kopš agriem bērnības gadiem. Kad mēs izdarījām kaut ko sevišķi nevēlamu, māte sacīja: «Ak, tu nejaukais puika! Vai tad tu nezini, ka Jēzus tevi nevar mīlēt, ja tu tā uzvedies?» Cilvēki ar šādu priekšstatu nespēj ne aptvert, ne piedzīvot Dieva beznosacījumu mīlestības dziļumu.

Tomēr gadu gaitā šādu cilvēku ietekme atstāj mūsos nospiedumu. Tā acīmredzot mēs nonākam pie nepareiza un bīstama pieņēmuma, ka cilvēkiem ir jāveic kāda noteikta sagatavošanās, lai saņemtu Dieva mīlestību!

Tā nav vēsts, ko Debesu Tēvs mums devis, lai mēs to izplatītu! Dievs nevienu no mums nav aicinājis cilvēku pārveidošanas darbā. Viņš tikai lūdz un pavēl, lai mēs tos mīlētu tādus, kādi viņi ir. Kā to dara Viņš.

Savā zemes kalpošanas laikā Jēzus Kristus nekad necentās kādu ietekmēt. Viņa vēsts nebija: «Izmainieties, lai Tēvs jūs varētu mīlēt!» vai «Izmainieties, lai Tēvs jūs varētu izglābt!» Cilvēki Kristus brīnišķīgās dzīves iespaidā nenožēloja grēkus un neatgriezās, lai Viņš tos varētu mīlēt. Viņi nožēloja un atstāja savus grēkus un sāka mainīties tāpēc, ka Kristus viņus mīlēja. Bagātīgi! Bez nosacījumiem!

Kristus mīlestība uz cilvēkiem bija tik pilnīga, tik īsta, tik spontāna, ka Viņš vienmēr spēja pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi bija, — ar visiem viņu grēkiem.

Jēzum bija patiess iemesls ierobežot savu kalpošanu — kalpot tikai sabiedrības «jaukajiem» cilvēkiem, proti, tiem, kurus svētīja un atzina, tiem, kas ģērbās labi un bieži mazgājās un kuru reputācija bija tikpat tīra kā viņu āriene.

Viņš varēja viegli atrast lielisku aizbildinājumu, lai nebiedrotos ar tādu personu kā Marija Magdalēna. Turklāt Viņš taču varēja apsvērt, kāpēc Viņam riskēt ar savu reputāciju, ar savu labo iespaidu, brāļojoties ar staiguli. Tas varēja arī negatīvi ietekmēt Viņa rakstura skaidrību. Tas varētu kavēt Viņa kalpošanu kādam, kurš ir vairāk vērts. Kāpēc Viņam jāizšķērdē savs laiks sabiedrības padibeņu labā, kad Viņam atlikuši tikai daži īsi mēneši, lai pabeigtu savu svarīgo darbu uz zemes?

Vai tad Viņam viegli nevarēja prātā ienākt, ka daudz piemērotāk būtu pie Marijas aizsūtīt kādu māsu? Viņš varēja dot mājienu Tempļa vadībai. Viņiem bija paredzēti paņēmieni, kā rūpēties par tādiem skandaloziem ļaudīm. Varbūt vajadzēja informēt sabiedrības veselības aizsardzības nodaļu?

Par laimi viņai un mums, Pestītājs nav ierobežojis savu mīlestību. Tā bija tikpat pieejama dzērājam, zaglim vai prostitūtai kā jebkuram citam. Tā bija Dieva mīlestība, kas nepazīst šķēršļus. Mīlestība, kas nevis notiesā, bet pieņem. Mīlestība, kas nevis norāj un atmet, bet paceļ un dziedina.

Kad Jēzus šo darbīgo un žēlastības pilno zemes dzīvi bija pabeidzis, tā tika atdota visapbrīnojamākā beznosacījumu mīlestības atklāsmē, kādu Visums nekad nav redzējis un neredzēs.

«Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.» (Rom. 5:8)

Šajā Dieva mīlētgribas un piedotgribas gaismā uz mums — tādiem, kādi esam savā nožēlojamā grēcīguma un samaitātības stāvoklī, — ir pilnīgi nepieņemami, ka mēs varētu gaidīt, lai citi veic pārmaiņas un uzlabojumus, pirms mēs viņus varam atzīt par pietiekami vērtīgiem savai nīkulīgajai cilvēcīgajai mīlestībai.

Tas ir vēl daudz nožēlojamāk nekā parādu piedzinēja kaunpilnā rīcība Jēzus sniegtajā līdzībā.

Nepareizās vadības dēļ šis cilvēks savas zemes pārvaldniecībai bija radījis vairāk nekā 6 miljonu dolāru lielu parādu. Žēlsirdīgais ķēniņš atlaida šo parādu, kas tiktu personīgi no viņa piedzīts. Viņš dzēsa parādsaistības, tā glābjot parādnieku, viņa sievu un bērnus no pārdošanas verdzībā vairāksolīšanā.

Bet tajā pašā dienā šis pats cilvēks, kuram bija parādīta tāda žēlastība un piedošana, nejauši sastapa citu cilvēku, kurš viņam bija parādā vienas dienas algu.

Satvēris šo cilvēku, kurš viņam bija parādā nelielu summu, tikko apžēlotais pieprasīja tam nekavējoties samaksāt viņa parādu. Neklausoties uz vīra lūgumiem un solījumiem tuvākajā laikā atmaksāt, šis kreditors nabaga vīru iemeta cietumā. Tā, protams, viņam tika atņemta iespēja parādu nolīdzināt. Bet tikko apžēlotajam parādniekam tas sniedza kādu mierinājumu.

Drīz par to uzzināja ķēniņš. Viņš norāja nelietīgo kalpu, atjaunoja viņa parādu un piesprieda tam sodu.

Ķēniņa pārmetuma vārdi ir nenovērtējami mums visiem — nežēlīgiem, nelabvēlīgiem, necienīgiem grēciniekiem:

«Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos?» (Mat. 18:33)

Ja Dievs grib mīlēt un pieņemt mani tādu, kāds es esmu — savtīgu, naidīgu, ļaunu, dumpīgu, nelaipnu, kritisku, nepaklausīgu, neticīgu —, kas tad es esmu, ja kritizēju, nepieņemu un nemīlu savu laikabiedru?

Šekspīra vārdiem runājot: «Pacieties ar mums, tiesnesi, jo mēs visi esam grēcinieki.»

Tas neaptveramais fakts, ka Dievs savā beznosacījumu mīlestībā pilnībā piedod necienīgajam Duglasam Kūperam, mani ārkārtīgi pārsteidz. Kā es tagad varu izrunāt kaut vai vienu asu, tiesājošu vārdu pret kādu cilvēku? Nav nekādas nozīmes, cik nepieņemami man šķistu viņa darbi, viņa izskats vai viņa uzskati.

Mans parāds Dievam ir milzīgs,un citu cilvēku man nodarītās pārestības salīdzinājumā ar to ir tik smieklīgi sīkas, ka šī man parādītā mīlestība izgaist Debesu Tēva pāriplūstošās dziļās žēlastības okeānā.

Tikai tad, kad es speru šo pirmo soli, esmu gatavs sākt mācīties, kā atstarot Viņa mīlestību citiem cilvēkiem.

Dieva mīlestība ir vienīgā mīlestība, kas brīva no jebkādiem aizspriedumiem. Bez Dieva cilvēcīgā mīlestība neatkarīgi no tā, cik šķīsta tā būtu un cik dziļa emociju pakāpe to raksturo, vienmēr ir tikai ierobežota, nosacīta un ar pievienotu cenas zīmi.

Tādas mīlestības potenciāls ir tikai citu cilvēku virspusēju vajadzību apmierināšana. Tā nevar dziedināt. Tā nevar pacelt. Tā nevar glābt. Tā aprobežojas tikai ar «mīlamiem», un tā pastāv tikai tik ilgi, kamēr viņi ir

«mīlami». Tās nepietiekamība noved cilvēku pie bezcerīgas bojāejas.

Ketrinas Annas Porteres (Katherine Anne Porter) grāmatā Ship of Fools (Muļķu kuģis) viens no varoņiem, kurš nav visai pievilcīgs, rūgti un izmisīgi izsaucas: «Mīliet mani! Mīliet mani par spīti visam! Neskatoties uz to, vai es jūs mīlu vai ne, vai esmu piemērots mīlestībai, vai jūs esat spējīgi mani mīlēt, pat tad, ja tādas mīlestības nemaz nav, mīliet mani!»

Tāds dziļi apslēpts lūgums atrodas ikviena cilvēka sirdī, kurš nepazīst sava Debesu Tēva mīlestību. Neviena cilvēcīga būtne nevar pati uz šo lūgumu atbildēt. Bet, kad mēs — jūs un es — varam pozitīvi atsaukties uz šo izmisīgo, kaut gan bieži neizteikto saucienu, varam būt pārliecināti, ka Dievs strādā mūsos un caur mums, lai līdzdalītu savu glābjošo beznosacījumu mīlestību pasaulei.

«Mīli arī tu svešinieku, jo svešinieki jūs bijāt Ēģiptes zemē.» (5. Mozus 10:19)