Alūksnes draudze

Vēsture

20. gadsimta sākumā sievietes Berta Purmale un Zelma Velps, studējot medicīnas māsu zinības Vācijā, Frīdensavā, pieņēma Septītās dienas adventistu draudzes pamatpatiesības. Atbraucot atpakaļ mājās Alūksnes „Lielciemos”, viņas ar šo ticības vēsti sāka iepazīstināt savus tuviniekus.

1920. gadā Alūksnei iegūstot pilsētas tiesības, šī paša 1920. gada 16. februārī tika dibināta Alūksnes Septītās dienas adventistu draudze. Sapulces notika „Lielciemu” mājās, 3 km no Alūksnes. 1936. gada sākumā Alūksnes SDA draudzei jau bija 31 draudzes locekļi. Tā brīža draudzes sludinātājs Edmunds Rooks draudzē ienesa augstus garīgos standartus. Viņa laikā draudzes sienas rotāja daudzas rakstu vietas. Viņu ļoti mīlēja bērni, jo Rooks viņiem prata pasniegt interesantas nodarbības. Paralēli draudze nodarbojās arī ar labdarību.

Ap 1928. gadu un 1930. gadu sākumā adventistu draudze dievkalpojumus noturēja Pils ielā 76, Alūksnē. Ap 1933. gadu Miera ielā 28, Alūksnē. Kopš 1934. gada Dārza ielā 10, Alūksnē. 1940. gada 5. jūlijā, kad Alūksnes pilsētā plosījās vēsturiski labi zināmais lielais ugunsgrēks, draudze nams piedzīvoja apbrīnojamu Dieva apsardzību. Visa apkārtējā teritorija atradās liesmās, bet draudzes koka nams, kurā pulcējās tās locekļi, palika neskarts.

Pēc Otrā pasaules kara

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā sludinātājs Herberts Driķis kristīja septiņas personas. Lielas grūtības sagādāja telpu atrašana draudzes sapulcēm. Vienā vietā telpas sapulcēm tiek sarunātas un arī izremontētas, bet negaidīti īpašnieks lauž vienošanos, un nu tās ir jāmeklē no jauna. Tobrīd valdošā vara izdarīja lielu spiedienu. Tika atņemta draudzes locekļu reģistra grāmata. Draudzes locekļiem, kuri sabata dienā nelaida savus bērnus skolā, uzlika naudas sodus. Neskatoties uz visu, Herberts Driķis tomēr aktīvi kalpoja Alūksnes draudzē, rakstīja un izplatīja garīgus rakstus, noturēja Bībeles stundas, izmantojot dažādus uzskates materiālus, zīmējumus un shēmas. Ar motociklu viņš bieži devās draudzes locekļu apmeklējumos.

Dažādu apstākļu dēļ šajā laika posmā regulāri tika mainītas draudzes sapulcēšanās vietas:

1945. gadā no marta līdz augustam Alūksnē, Sarkanarmijas ielā 8-3;

No 1945. gada augusta līdz 1946. gada aprīlim Alūksnē, Raiņa ielā 10;

No 1946. gada aprīļa līdz 1946. gada decembrim Alūksnē, Raiņa ielā 1 (dienvidu galā);

No 1946. gada decembra līdz 1947. gada maijam Alūksnē, Raiņa ielā 1 (ziemeļu galā).

1947. gadā Alūksnes draudzē notika svinīgs pasākums, kurā piedalījās viesi no Rīgas un tā brīža draudzes sludinātājs Pēteris Purmalis ar sievu. Atceļā viņi devās ar autobusu. Pavisam negaidīti Smiltenē autobusam sabojājās bremzes, un tas ietriecās pussagrautā ķieģeļu nama sienā. Sienai grūstot, gāja bojā lielāka daļa no pasažieriem, to skaitā arī mūsu draudzes locekļi un sludinātājs Pēteris Purmalis.

Milicijai, izmeklējot šo gadījumus, draudzes locekļu somās tika atrastas ar iespiedmašīnu pavairotas garīga rakstura izdales lapas. Tolaik tā skaitījās noziedzīga darbība, kuru varēja traktēt kā pretvalstisku reliģisko propagandu. Drošības darbinieki ātri atšķetināja šo dokumentu tapšanas autoru. Sludinātāja Herberta Driķa dzīves vietā tika veikta kratīšana un atrasta iekārta, ar kuru tika veikts literatūras pavairošanas darbs, kā arī daudz citas adventistu draudzes literatūras vienības. Tādējādi Herbertu Driķi notiesāja par pretvalstisku darbību veikšanu, viņu izsūtot uz Sibīriju. Līdz ar Herbertu tika arestēts un tiesāts arī Alūksnes draudzes vecākais Kārlis Kalvišķis.

No 1951. līdz 1960. gadam Alūksnes draudze atkal saskārās ar grūtībām atrast un ilgstoši saglabāt telpas dievkalpojumu sapulcēm. Pēc Herberta Driķa šajā laika posmā draudzē kalpoja sludinātājs Arvīds Skujiņš. Rīgā sludinātāju Skujiņu ļaudis esot vēlējušies atrunāt doties uz Alūksni, biedējot, ka arī viņu izsūtīs līdzīgi kā Herbertu Driķi. Taču Skujiņš neatteicās doties uz Alūksni. Padomju vara sev piederošo īpašumu Vorošīlova ielā 34 (tagadējā Pils iela) 1957. gadā pavēlēja atbrīvot, kā argumentu izvirzot, ka šis īpašums ir nepieciešams strādājošo izmitināšanai. Tās bija puspatiesības, jo pēc Alūksnes draudzes aiziešanas no Vorošīlova ielas ēkas, elpas kādu laiku stāvēja tukšas. Tad uz īsu laiku tur tika iekārtotas kopmītnes, un visbeidzot ēku nojauca.

Pēc telpu uzteikšanas Alūksnes draudzes locekle Zenta Magone labprātīgi piedāvāja atvēlēt draudzei pusi savas mājas A. Drīzuļa (tagadējā Latgales) ielā 5, Alūksnē. Tika veikti pārbūves darbi, un telpas tika pielāgotas sapulcēm. Valsts iestādes atkal gribēja iejaukties un apstādināt draudzes plānus. Nāca ierosmes apstrīdēt pārbūves likumību un iebildumi par to, ka sapulču zāles griesti ir par zemiem, lai atļautu tur pulcēties lielākam cilvēku skaitam. Griestus pacelt uz augšu nebija iespējams, tādēļ šajā ēkā tika rakts uz leju, lai pazeminātu grīdas līmeni. Šajā laika periodā draudzes namam atkārtoti tika izsisti logi, jo ēka atradās pilsētas centrā. Nācās ierīkot logu slēģus. Ziņojumu plāksne ar redzamiem sapulču laikiem regulāri tika plēsta nost. Kāds pats reiz bija mēģinājis noplēst no sienas no metāla izkaltu un sienā iestiprinātu draudzes uzrakstu.

Visā šajā juku laikā sludinātājs Arvīds Skujiņš mierīgi un nosvērti uzņēmās draudzes sludinātāja pienākumus, savā darbībā pievērsa uzmanību draudzes jaunatnei un pusaudžiem, rīkoja kopīgas pēcpusdienas. Vasarā regulāri pēc draudzes sapulcēm notika pastaigas ap Alūksni, bet ziemā sapulces tika turētas arī draudzes locekļu dzīves vietās. No Rīgas sludinātājs Skujiņš bija atvedis kora dziesmu pierakstus, un tās tika apgūtas kopā ar Alūksnes draudzes jauniešiem. Skujiņa mājās bija klavieres, kuras viņš prata nedaudz spēlēt, lai kopīgi ar draudzes locekļiem dziedātu.

Valsts iestādes nemitējās panākt, lai draudze paliktu bez telpām, tādējādi rastos pamatots iemesls draudzi slēgt. Turpmākajos gados varas iestādes sludinātājam Voldemāram Sprūdam atņēma darbinieka reģistrācijas apliecību par to, ka viņš dievkalpojumos ap sevi sestdienās pulcināja bērnus un jauniešus, kuri savas ticības pārliecības dēļ nedevās tajā dienā uz skolu. Tieši Voldemāra Sprūda kalpošanas laikā Alūksnes draudze svinēja 50 gadu jubileju, kura izvērtās par dziesmu dienām.

1974. gadā uz Alūksni tika sūtīts sludinātājs Gunārs Ritums, taču valsts iestādes nedeva viņam atļauju oficiāli strādāt draudzē. Arī sludinātājam Ojāram Incenbergam tas tika liegts, kurš kā sludinātājs Alūksnes draudzē kalpoja no 1984. līdz 1989. gadam, jo viņš bija izgatavojis adventistu draudzes dziesmu grāmatas, šādā veidā nonākot drošības komitejas redzes lokā. Kad uz Alūksnes draudzi atpakaļ atbrauca sludinātājs Voldemārs Sprūds, tobrīd jau pensionārs, viņš kopā ar Ojāru Incenbergu iespēju robežās kalpoja draudzei, neskatoties uz ārējiem apstākļiem.

1985. gada decembrī Alūksnes draudzē par tās vecāko tika iesvētīts Pēteris Zeile. Jau 14 gadu vecumā viņš strādāja par ganu pie kāda saimnieka, kura māju bēniņos starp vecām grāmatām Pēteris atrada Bībeli. Ilgi Pēteris vēlējās atrast īsto, Dievam uzticīgo draudzi, to meklēdams līdz 1933. gadam, kad Rīgā viņš atrada Adventistu draudzi, kurā Pēteris pieņēma adventes vēsti un kristījās. Otrā Pasaules kara laikā Pēteri Zeili iesauca leģionā, kur viņš dienēja par pavāru. Pēc kara Pēteris iestājās kolhozā. Neviens tajā negribēja uzņemties kļūt par brigadieri. Pēteris Zeile pieteicās, bet uzstāja, lai viņam tiktu piešķirta brīva sestdiena. Sākotnēji Pēterim draudēja piespiest strādāt sestdienās, taču Pēteris ar savu uzcītīgo darba ētiku pārējās nedēļas dienās atstāja ļoti pozitīvu iespaidu priekšniecībai, tādēļ viņam sestdienās tika dots miers. Vairākkārtīgi savā dzīvē Pēteris Zeile piedzīvoja skaidru Dieva vadību un uzklausītas lūgšanas dažādajās dzīves situācijās.

Tobrīd esošajā draudzes namā Latgales ielā 5, Alūksnē, Ojārs Incenbergs kopā ar draudzes vecāko Pēteri Zeili un draudzes locekli Salmiņu no Gulbenes iebūvēja kristību baseinu. Īpašumā tika uzcelta arī saimniecības ēka un garāža. Būvniecība laikā sarežģīta bija būvmateriālu sagādāšanu, taču draudzes locekļi piedzīvoja īpašu Dieva vadību, un nepieciešamie materiāli celtniecībai vienmēr tika sagādāti. Kad tika pabeigta kristību baseina būvēšana, sludinātājs Ojārs Incenbergs izziņoja kristību dienu. Viņš īpaši aicināja uz kristībām tos vēl neizlēmušos un svārstīgos draudzes locekļus, kuri atradās blakus visam pārbūvēšanas procesam. Paskubināti un redzot, kā Dievs ir vis svētījis, pirmajās Latgales ielas 5 draudzes telpu kristībās piedalījās 4 cilvēki.

Draudze atmodas laikā

No 1990. līdz 1994. gadam sludinātājs Ārijs Glāzers Alūksnē vadīja vairākus Bībeles izpētes seminārus. 1998. gadā tika organizēts Bībeles seminārs vājdzirdīgajiem. Uz to brīdi Alūksnes adventistu draudzē izveidojās arī vājdzirdīgo ticīgo grupa.

Gadiem ejot uz priekšu, turpmākais sludinātājs Juris Bite kopā ar savu dzīves draugu Annu Biti īpaši mudināja Alūksnes draudzes locekļus piedalīties literatūras izplatīšanas darbā Alūksnes un Gulbenes rajonā. Tika satikti daudzi cilvēki, atrasti kontakti un sniegta dažāda veida palīdzība.

Pēc Jura un Annas Bites kalpošanas noslēguma jaunā sludinātāja Almanta Liepiņa laikā Alūksnes draudzē aktivizējās muzikālā dzīve, darbojoties jauniešu un pieaugušo ansambļiem. Tika aizsākta arī pusaudžu, jauniešu kalpošana, dibinot Ceļa meklētāju klubu “Dieva pēdās”.

Sludinātāja Almanta Liepiņa dzīves izskaņā un arī pēc viņa nāves Almanta sieva Ilva Liepiņa uzņēmās turpināt aizsāktās kalpošanas. Ilva Liepiņa kļuva par Alūksnes draudzes palīgmācītāju.

Draudze mūsdienās

Pēc 2010. gada un arī turpmākos gadus Alūksnes draudzei nācās izdzīvot un panest dažāda rakstura grūtības, tomēr, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem, tā neizklīda un sapulcēšanās garu joprojām uzturēja, aktīvo draudzes locekļu skaitam paliekot mazākam.

2018. gadā tika pieņemts sāpīgs, bet pamatots lēmums draudzes ēku Latgales ielā 5 nojaukt. Koka ēkā bija iemetusies un attīstījusies sēne jeb puve, kura, izplatoties pa visu fasādi, radīja neatgriezeniskus bojājumus. Kopš tā mirkļa draudze uz dievkalpojumiem pulcējas netālajā Alūksnes Baptistu draudzes ēkā, Dārza ielā 2. Tomēr kopš šim pēdējām pārmaiņām draudzes locekļi joprojām lolo cerības atgriezties jaunuzceltā draudzes ēkā atpakaļ Latgales ielā.

Ar 2022. gada septembri kalpošanas gaitas Alūksnes draudzē ir uzsācis vēsturiski tās jaunākais mācītājs Miks Možeiko. Šobrīd draudzei ir iespēja pavērt jaunu "vēstures lappusi", kļūstot daudz aktīvākai un tiecoties uzcelt jaunu draudzes namu kādreizējā tā atrašanās vietā Latgales ielā 5.

Ceļa meklētāju klubs "Dieva pēdās"

“Ceļa meklētāji” ir viens no vairākiem Septītās dienas adventistu vispasaules draudzes kalpošanas virzieniem, piemērots bērniem un pusaudžiem vecumā no 10 līdz 16 gadiem. Caur vairāk nekā 350 dažādām nodarbībām jeb nozīmītēm Ceļa meklētāji attīsta prasmes mākslā, rokdarbos, veselības un dabas zinībās, dažādās profesijās, zinātnē, mājsaimniecībā, sportā un kalpošanā cilvēkiem. Dalībnieki pieaug daudzās svarīgās dzīves jomās, mācās būt atbildīgi, pieņemoši un izpalīdzīgi. Caur drošu un kristīgu vidi, kurā iegūt, darboties un arī atpūsties, ikkatrs Ceļa meklētājs iepazīst Dieva piedāvāto dzīves ceļu.

Alūksnes pilsētā “Ceļa meklētāju” klubs pastāv jau vairāk nekā kopš 2004. gada. Šajā laika posmā klubā “Dieva pēdās” ir iesaistījušies vairāk nekā 100 bērni, pusaudži un jaunieši. Jāpiebilst, ka Ceļa meklētāju kustība visā pasaulē pulcē vairāk nekā 2 miljonus dalībnieku.

Par Alūksnes kluba “Dieva pēdās” darbību, aktualitātēm un jaunumiem uzzini @pathfinders_aluksne Instagram vietnē.