Visi jaunumi
Caur Å”aubÄm uz ticÄ«bu
06.10.2017
9 min lasīŔanas laiks
Septembris CÄsu draudzÄ SadraudzÄ«ba iesÄcies ar priecÄ«gu notikumu ā ājÄā Kristum teica Amanda un Ieva. ViÅas vairÄku gadu garumÄ ir aktÄ«vi iesaistÄ«juÅ”Äs kalpoÅ”anÄ draudzÄ, tomÄr Å”ogad izlÄma doties kristÄ«bu Å«deÅos un nodot savu dzÄ«vi Kristum visÄ pilnÄ«bÄ.
Septembris CÄsu draudzÄ SadraudzÄ«ba iesÄcies ar priecÄ«gu notikumu ā ājÄā Kristum teica Amanda un Ieva. ViÅas vairÄku gadu garumÄ ir aktÄ«vi iesaistÄ«juÅ”Äs kalpoÅ”anÄ draudzÄ, tomÄr Å”ogad izlÄma doties kristÄ«bu Å«deÅos un nodot savu dzÄ«vi Kristum visÄ pilnÄ«bÄ.
Ā
Amanda:
Manas pirmÄs atmiÅas par draudzi ir jau no paÅ”as bÄrnÄ«bas. Kad biju vÄl pavisam maza, mamma mani reizÄm aizveda uz adventistu draudzi. Atceros draudzi kÄ vietu, kur vienmÄr bija interesanti. Tur bija mīļas tantes un daudz krÄsainu bilžu grÄmatu. Bieži gan tur netiku, jo tÄtim nepatika, ka ejam uz baznÄ«cu.
Ā
Kad vecÄki izŔķīrÄs, varÄjÄm apmeklÄt draudzi. Man tad bija 11 gadi. Mamma teica, ka vÄlas iet uz draudzi, bet mÄs ar brÄli sacÄlÄm lielu skandÄlu, jo Ä«sti nezinÄjÄm, kas tas ir. Bija pagÄjuÅ”iĀ daudzi gadi, kopÅ” pÄdÄjo reizi tur bijÄm.
Ā
Mammas draudzene uzaicinÄja mÅ«s uz Ceļa meklÄtÄju pasÄkumu. BrÄlis uzreiz iesaistÄ«jÄs, bet es spÄ«tÄjos un kÄdu laiku negÄju. Beigu beigÄs arÄ« es piekritu, un man tur iepatikÄs no pirmÄs reizes. Jau pirmajÄ vasarÄ devÄmies uz lielo Eiropas nometni SomijÄ. Tur ieguvu jaunus draugus un drÄ«z pÄc tam sÄku apmeklÄt arÄ« draudzi.
Ā
DraudzÄ jutos ļoti mÄ«lÄta. Man tika uzticÄti dažÄdi kalpoÅ”anas uzdevumi, un izjutu lielu atbildÄ«bu par tiem. TomÄr par kristÄ«bÄm vÄl nedomÄju, lai gan vairÄkas manas vienaudzes draudzÄ tika kristÄ«tas. Man draudzÄ bija ļoti iepaticies, tÄpÄc sÄku aicinÄt arÄ« savas draudzenes.
Ā
2014. gada vasarÄ pÄrcÄlos mÄcÄ«ties uz RÄ«gu un pieÅÄmu lÄmumu kristÄ«ties. TomÄr ceļŔ lÄ«dz kristÄ«bÄm bija garÅ” - vairÄk nekÄ 3 gadi. DzÄ«vojot RÄ«gÄ, manas attiecÄ«bas ar Dievu gÄja kÄ pa kalniem. KristÄ«bas atliku un atliku, jo tomÄr nejutos vÄl gatava. Es mÄ«lÄju Dievu, taÄu nesapratu, kÄpÄc man ir tik daudz cieÅ”anu, kÄpÄc Dievs to visu ir pieļÄvis? Å Ä« gada janvÄrÄ« es piedzÄ«voju vislielÄko lÅ«zuma brÄ«di. Bija sajÅ«ta, ka Dievs mani vairs nedzird. Es biju nelaimÄ«ga. SÄku domÄt par to, kÄpÄc kristieÅ”iem ir tik daudz cieÅ”anu. Un tas viss tikai tÄpÄc, lai mantotu mūžīgo dzÄ«vÄ«bu? Bet ja nu es to nevÄlos? Ja nu es nevÄlos dzÄ«vot mūžīgi? KÄpÄc gan man bÅ«tu jÄcieÅ”? Es gribu kÄrtÄ«gi izbaudÄ«t Å”o dzÄ«vi, kas man ir dota. Es pÄrtraucu lÅ«gt, sÄku pat noliegt Dieva eksistenci. Å Ä·ita, ka manas cieÅ”anas samazinÄs un dzÄ«ve iet uz augÅ”u. Å Ä·ita, ka esmu laimÄ«ga bez Dieva. Bet tÄ nebija.
Ā
KÄdu nakti es redzÄju sapni. Bija nakts un vairÄki tÅ«kstoÅ”i cilvÄku ar lÄpÄm un dziesmu grÄmatÄm rokÄs stÄvÄja ap lielu ezeru. Tur bija arÄ« mana mamma un brÄlis. Visi dziedÄja. Tad pÄkÅ”Åi visapkÄrt sÄka zibeÅot, lÄ«dz viss debesu kupols bija saplaisÄjis. Mana mamma pagriezÄs un teica: āāJÄzus nÄk!ā Es negribÄju tam ticÄt, jo zinÄju, ka tÄpat netikÅ”u debesÄ«s. Un patieÅ”Äm- spožs gaismas stars nolaidÄs lÄ«dz ezera vidum un pa to lejÄ kÄpa Dievs un JÄzus. ViÅi pa Å«dens virsmu devÄs pie cilvÄkiem. Es novÄrsos un ar asarÄm acÄ«s devos prom.
Ā
No rÄ«ta pamodos ar dÄ«vainÄm emocijÄm. Nebija tÄ, ka uzreiz kritu ceļos un visu nožÄloju. Tas prasÄ«ja laiku. TaÄu pÄc sapÅa sapratu, ka tomÄr vÄlos nokļūt debesÄ«s, bet ne tÄpÄc, ka varÄÅ”u dzÄ«vot mūžīgi, bet gan tÄpÄc, ka varÄÅ”u Å”o mūžību pavadÄ«t ar saviem mīļajiem un, pats galvenais, kopÄ ar JÄzu. PamazÄm atkal iesaistÄ«jos kalpoÅ”anÄ, lai gan personÄ«gu attiecÄ«bu ar Dievu man nebija.
Ā
KÄdu dienu Dievs pie manis atsÅ«tÄ«ja kÄdu meiteni, kuras liecÄ«ba mani tÄ uzrunÄja, ka es tajÄ paÅ”Ä vakarÄ kritu ceļos un lÅ«dzu Dievam piedoÅ”anu. TÄ sÄkÄs mans āāatlabÅ”anasāā ceļŔ. Daudz iesaistÄ«jos kalpoÅ”anÄ, tas man ļoti palÄ«dzÄja atjaunoties. Un jÅ«nijÄ pirms bÄrnu nometnes LietuvÄ es izdarÄ«ju savu galÄjo lÄmumu- es kristÄ«Å”os Å”ajÄ vasarÄ. Dievs noÅÄma man visas domas par to, ka neesmu vÄl gatava, neesmu pietiekami laba, pietiekami zinoÅ”a utt. ViÅÅ” noÅÄma Å”aubas un bailes. VasarÄ es piedzÄ«voju ko nebijuÅ”u. Es redzÄju, kÄ Dievs var caur mani runÄt un darboties ar bÄrniem, ja vien es to ViÅam ļauju.
Ā
Un tÄ, lÅ«k, 2. septembrÄ« es un mana draudzene, ko sen senos laikos uzaicinÄju uz Ceļa meklÄtÄju nometni, tikÄm kristÄ«tas. Slava Dievam! Gribu jÅ«s iedroÅ”inÄt- Dievs dzird! ViÅÅ” dzird katru jÅ«su slÄptÄko domu, katru jÅ«su lÅ«gumu, katru pÄrdzÄ«vojumu, ViÅÅ” redz katru asaru, kas nobirst pÄr jÅ«su vaigu. Tagad es to zinu un esmu pÄrliecinÄta, ka Dievs mani nekad neatstÄs vienu cieÅ”anÄs. ViÅÅ” vienmÄr cÄ«nÄ«sies kopÄ ar mani un par mani. Un ne tikai par mani, bet par katru cilvÄku uz Ŕīs zemes. Pat manu tÄti, kurÅ” agrÄk par Dievu neko negribÄja dzirdÄt, bet tagad - nÄk uz draudzi. Dievs dzird.
Ā
Ieva:
Mans ceļŔ lÄ«dz kristÄ«bÄm nebÅ«t nebija viegls. Es nenÄku no kristÄ«gas Ä£imenes. Mana Ä£imene nenoliedza Dieva esamÄ«bu, par ViÅu vienkÄrÅ”i netika runÄts. TaÄu mani vienmÄr bija nodarbinÄjusi doma, ka ir kaut kas varenÄks, stiprÄks. Bet necik tÄlÄk ar Å”o domu es netiku, jo skolÄ mamma neatļÄva izvÄlÄties kristÄ«go Ätiku.
Ā
GÄja gadi, un es slÄ«ku tumsÄ ar katru dienu vairÄk un vairÄk. Es mÄÄ£inÄju atrast laimi visur, bet nekas nedeva gaidÄ«to piepildÄ«jumu. JÄ, bija forÅ”i, bet tukÅ”ums, kas pÄrÅÄma nÄkamajÄ dienÄ, bija vÄl lielÄks nekÄ pirms tam. Es spÄlÄjuĀ basketbolu vienpadsmit gadus, un liktenÄ«gajÄ sezonÄ biju visaugstÄk, kur basketbolists var nonÄkt - izlases kandidÄtu nometnÄ. TaÄu kÄdu laiku pirms spÄles, kas mainÄ«ja manu dzÄ«vi, Amanda (jÄ, tÄ pati, kuras liecÄ«bu arÄ« var Å”eit izlasÄ«t) mani uzaicinÄja uz jaunieÅ”u vakariem. MÄs kopÄ lÅ«dzÄm un pÄtÄ«jÄm to, kÄds ir Dievs. Es beidzot atradu kaut ko, kas man sniedza ilgi meklÄto piepildÄ«jumu. Bet bija viena problÄma - kÄ lai apvieno sabatu ar spÄlÄm sestdienÄs. Dievs bija devis atrisinÄjumu, pirms es apzinÄjos Å”o problÄmu.
Ā
TajÄ liktenÄ«gajÄ spÄlÄ es ieguvu smagu traumu, pÄc kuras bija garÅ” atveseļoÅ”anÄs posms, kurÄ es varÄju nespÄlÄt, bet iepazÄ«t Dievu. VienÄ vakarÄ es izlÄmu: āViss, no septembra es sÄkÅ”u apmeklÄt dievnamu.ā Neesmu izlaidusi gandrÄ«z nevienu dievkalpojumu kopÅ” tÄs dienas.
Ā
Ceļa meklÄtÄji, misijas ziÅu lasÄ«Å”ana, sabatskolas vadÄ«Å”ana pusaudžiem - tas viss mani tuvinÄja Dievam. Bet tomÄr, es nebiju lÄ«dz galam nodevusies ViÅam. Kaut arÄ« es biju iepazinusi Dievu pietiekami labi, lai zinÄtu, ka ViÅÅ” ir spÄjÄ«gs paveikt milzu brÄ«numu darbus, es nebiju gatava atteikties pilnÄ«bÄ no savas vecÄs dzÄ«ves. KÄdu laiku es pat dzÄ«voju dubultu dzÄ«vi, un trakÄkais - man pat tas patika. TomÄr es zinÄju, ka tÄ nevar turpinÄties. Es sapratu, ka vienÄ«gais, kas man var palÄ«dzÄt, ir Dievs, tÄpÄc es nodevos lÅ«gÅ”anÄm un Dieva meklÄÅ”anai. Es atradu ViÅu, kaut arÄ« ViÅÅ” mani jau sen bija atradis.
Ā
PÄdÄjÄs nedÄļas pirms kristÄ«bÄm bija grÅ«tas, ļoti grÅ«tas. Domas par to, vai es esmu gatava un vai tas vispÄr ir tÄ vÄrts, sÄka mani vajÄt. Ar prÄtu es apzinÄjos, ka nevaru pakļauties velna manipulÄcijÄm, taÄu emocijas pauda kaut ko pilnÄ«gi citu. Dievam vienmÄr ir gatava atbilde uz visu. Un kÄrtÄjo reizi ViÅÅ” to apliecinÄja man. āBÅ«dams pÄrliecinÄts, ka tas, kas jÅ«su sirdÄ«s labo darbu iesÄcis, to pabeigs lÄ«dz Kristus JÄzus dienai.ā (FilipieÅ”iem 1:6) TieÅ”i Å”is pants aizdzina visas manas Å”aubas, bailes, skumjas un nedroŔību. Es zinÄju, ka ViÅÅ” mani gaida ar atplestÄm rokÄm, un beidzot es biju gatava nodot ViÅam savu dzÄ«vi.
Ā
MÄs kÄ draudze esam ļoti pateicÄ«gi Dievam par Ievu un Amandu, un par to, kÄ Dievs viÅas vadÄ«jis lÄ«dz Å”im. MÅ«su lÅ«gÅ”ana, lai ViÅÅ” vada arÄ« turpmÄk un izmanto viÅas un mÅ«s ikvienu kÄ instrumentus savÄ glÄbÅ”anas plÄnÄ.
KriÅ”jÄnis GrÄ«nbergs
Adventistu CÄsu SadraudzÄ«bas draudzes komunikÄcijas nodaļas vadÄ«tÄjs
Ā
Ā
Amanda:
Manas pirmÄs atmiÅas par draudzi ir jau no paÅ”as bÄrnÄ«bas. Kad biju vÄl pavisam maza, mamma mani reizÄm aizveda uz adventistu draudzi. Atceros draudzi kÄ vietu, kur vienmÄr bija interesanti. Tur bija mīļas tantes un daudz krÄsainu bilžu grÄmatu. Bieži gan tur netiku, jo tÄtim nepatika, ka ejam uz baznÄ«cu.
Ā
Kad vecÄki izŔķīrÄs, varÄjÄm apmeklÄt draudzi. Man tad bija 11 gadi. Mamma teica, ka vÄlas iet uz draudzi, bet mÄs ar brÄli sacÄlÄm lielu skandÄlu, jo Ä«sti nezinÄjÄm, kas tas ir. Bija pagÄjuÅ”iĀ daudzi gadi, kopÅ” pÄdÄjo reizi tur bijÄm.
Ā
Mammas draudzene uzaicinÄja mÅ«s uz Ceļa meklÄtÄju pasÄkumu. BrÄlis uzreiz iesaistÄ«jÄs, bet es spÄ«tÄjos un kÄdu laiku negÄju. Beigu beigÄs arÄ« es piekritu, un man tur iepatikÄs no pirmÄs reizes. Jau pirmajÄ vasarÄ devÄmies uz lielo Eiropas nometni SomijÄ. Tur ieguvu jaunus draugus un drÄ«z pÄc tam sÄku apmeklÄt arÄ« draudzi.
Ā
DraudzÄ jutos ļoti mÄ«lÄta. Man tika uzticÄti dažÄdi kalpoÅ”anas uzdevumi, un izjutu lielu atbildÄ«bu par tiem. TomÄr par kristÄ«bÄm vÄl nedomÄju, lai gan vairÄkas manas vienaudzes draudzÄ tika kristÄ«tas. Man draudzÄ bija ļoti iepaticies, tÄpÄc sÄku aicinÄt arÄ« savas draudzenes.
Ā
2014. gada vasarÄ pÄrcÄlos mÄcÄ«ties uz RÄ«gu un pieÅÄmu lÄmumu kristÄ«ties. TomÄr ceļŔ lÄ«dz kristÄ«bÄm bija garÅ” - vairÄk nekÄ 3 gadi. DzÄ«vojot RÄ«gÄ, manas attiecÄ«bas ar Dievu gÄja kÄ pa kalniem. KristÄ«bas atliku un atliku, jo tomÄr nejutos vÄl gatava. Es mÄ«lÄju Dievu, taÄu nesapratu, kÄpÄc man ir tik daudz cieÅ”anu, kÄpÄc Dievs to visu ir pieļÄvis? Å Ä« gada janvÄrÄ« es piedzÄ«voju vislielÄko lÅ«zuma brÄ«di. Bija sajÅ«ta, ka Dievs mani vairs nedzird. Es biju nelaimÄ«ga. SÄku domÄt par to, kÄpÄc kristieÅ”iem ir tik daudz cieÅ”anu. Un tas viss tikai tÄpÄc, lai mantotu mūžīgo dzÄ«vÄ«bu? Bet ja nu es to nevÄlos? Ja nu es nevÄlos dzÄ«vot mūžīgi? KÄpÄc gan man bÅ«tu jÄcieÅ”? Es gribu kÄrtÄ«gi izbaudÄ«t Å”o dzÄ«vi, kas man ir dota. Es pÄrtraucu lÅ«gt, sÄku pat noliegt Dieva eksistenci. Å Ä·ita, ka manas cieÅ”anas samazinÄs un dzÄ«ve iet uz augÅ”u. Å Ä·ita, ka esmu laimÄ«ga bez Dieva. Bet tÄ nebija.
Ā
KÄdu nakti es redzÄju sapni. Bija nakts un vairÄki tÅ«kstoÅ”i cilvÄku ar lÄpÄm un dziesmu grÄmatÄm rokÄs stÄvÄja ap lielu ezeru. Tur bija arÄ« mana mamma un brÄlis. Visi dziedÄja. Tad pÄkÅ”Åi visapkÄrt sÄka zibeÅot, lÄ«dz viss debesu kupols bija saplaisÄjis. Mana mamma pagriezÄs un teica: āāJÄzus nÄk!ā Es negribÄju tam ticÄt, jo zinÄju, ka tÄpat netikÅ”u debesÄ«s. Un patieÅ”Äm- spožs gaismas stars nolaidÄs lÄ«dz ezera vidum un pa to lejÄ kÄpa Dievs un JÄzus. ViÅi pa Å«dens virsmu devÄs pie cilvÄkiem. Es novÄrsos un ar asarÄm acÄ«s devos prom.
Ā
No rÄ«ta pamodos ar dÄ«vainÄm emocijÄm. Nebija tÄ, ka uzreiz kritu ceļos un visu nožÄloju. Tas prasÄ«ja laiku. TaÄu pÄc sapÅa sapratu, ka tomÄr vÄlos nokļūt debesÄ«s, bet ne tÄpÄc, ka varÄÅ”u dzÄ«vot mūžīgi, bet gan tÄpÄc, ka varÄÅ”u Å”o mūžību pavadÄ«t ar saviem mīļajiem un, pats galvenais, kopÄ ar JÄzu. PamazÄm atkal iesaistÄ«jos kalpoÅ”anÄ, lai gan personÄ«gu attiecÄ«bu ar Dievu man nebija.
Ā
KÄdu dienu Dievs pie manis atsÅ«tÄ«ja kÄdu meiteni, kuras liecÄ«ba mani tÄ uzrunÄja, ka es tajÄ paÅ”Ä vakarÄ kritu ceļos un lÅ«dzu Dievam piedoÅ”anu. TÄ sÄkÄs mans āāatlabÅ”anasāā ceļŔ. Daudz iesaistÄ«jos kalpoÅ”anÄ, tas man ļoti palÄ«dzÄja atjaunoties. Un jÅ«nijÄ pirms bÄrnu nometnes LietuvÄ es izdarÄ«ju savu galÄjo lÄmumu- es kristÄ«Å”os Å”ajÄ vasarÄ. Dievs noÅÄma man visas domas par to, ka neesmu vÄl gatava, neesmu pietiekami laba, pietiekami zinoÅ”a utt. ViÅÅ” noÅÄma Å”aubas un bailes. VasarÄ es piedzÄ«voju ko nebijuÅ”u. Es redzÄju, kÄ Dievs var caur mani runÄt un darboties ar bÄrniem, ja vien es to ViÅam ļauju.
Ā
Un tÄ, lÅ«k, 2. septembrÄ« es un mana draudzene, ko sen senos laikos uzaicinÄju uz Ceļa meklÄtÄju nometni, tikÄm kristÄ«tas. Slava Dievam! Gribu jÅ«s iedroÅ”inÄt- Dievs dzird! ViÅÅ” dzird katru jÅ«su slÄptÄko domu, katru jÅ«su lÅ«gumu, katru pÄrdzÄ«vojumu, ViÅÅ” redz katru asaru, kas nobirst pÄr jÅ«su vaigu. Tagad es to zinu un esmu pÄrliecinÄta, ka Dievs mani nekad neatstÄs vienu cieÅ”anÄs. ViÅÅ” vienmÄr cÄ«nÄ«sies kopÄ ar mani un par mani. Un ne tikai par mani, bet par katru cilvÄku uz Ŕīs zemes. Pat manu tÄti, kurÅ” agrÄk par Dievu neko negribÄja dzirdÄt, bet tagad - nÄk uz draudzi. Dievs dzird.
Ā
Ieva:
Mans ceļŔ lÄ«dz kristÄ«bÄm nebÅ«t nebija viegls. Es nenÄku no kristÄ«gas Ä£imenes. Mana Ä£imene nenoliedza Dieva esamÄ«bu, par ViÅu vienkÄrÅ”i netika runÄts. TaÄu mani vienmÄr bija nodarbinÄjusi doma, ka ir kaut kas varenÄks, stiprÄks. Bet necik tÄlÄk ar Å”o domu es netiku, jo skolÄ mamma neatļÄva izvÄlÄties kristÄ«go Ätiku.
Ā
GÄja gadi, un es slÄ«ku tumsÄ ar katru dienu vairÄk un vairÄk. Es mÄÄ£inÄju atrast laimi visur, bet nekas nedeva gaidÄ«to piepildÄ«jumu. JÄ, bija forÅ”i, bet tukÅ”ums, kas pÄrÅÄma nÄkamajÄ dienÄ, bija vÄl lielÄks nekÄ pirms tam. Es spÄlÄjuĀ basketbolu vienpadsmit gadus, un liktenÄ«gajÄ sezonÄ biju visaugstÄk, kur basketbolists var nonÄkt - izlases kandidÄtu nometnÄ. TaÄu kÄdu laiku pirms spÄles, kas mainÄ«ja manu dzÄ«vi, Amanda (jÄ, tÄ pati, kuras liecÄ«bu arÄ« var Å”eit izlasÄ«t) mani uzaicinÄja uz jaunieÅ”u vakariem. MÄs kopÄ lÅ«dzÄm un pÄtÄ«jÄm to, kÄds ir Dievs. Es beidzot atradu kaut ko, kas man sniedza ilgi meklÄto piepildÄ«jumu. Bet bija viena problÄma - kÄ lai apvieno sabatu ar spÄlÄm sestdienÄs. Dievs bija devis atrisinÄjumu, pirms es apzinÄjos Å”o problÄmu.
Ā
TajÄ liktenÄ«gajÄ spÄlÄ es ieguvu smagu traumu, pÄc kuras bija garÅ” atveseļoÅ”anÄs posms, kurÄ es varÄju nespÄlÄt, bet iepazÄ«t Dievu. VienÄ vakarÄ es izlÄmu: āViss, no septembra es sÄkÅ”u apmeklÄt dievnamu.ā Neesmu izlaidusi gandrÄ«z nevienu dievkalpojumu kopÅ” tÄs dienas.
Ā
Ceļa meklÄtÄji, misijas ziÅu lasÄ«Å”ana, sabatskolas vadÄ«Å”ana pusaudžiem - tas viss mani tuvinÄja Dievam. Bet tomÄr, es nebiju lÄ«dz galam nodevusies ViÅam. Kaut arÄ« es biju iepazinusi Dievu pietiekami labi, lai zinÄtu, ka ViÅÅ” ir spÄjÄ«gs paveikt milzu brÄ«numu darbus, es nebiju gatava atteikties pilnÄ«bÄ no savas vecÄs dzÄ«ves. KÄdu laiku es pat dzÄ«voju dubultu dzÄ«vi, un trakÄkais - man pat tas patika. TomÄr es zinÄju, ka tÄ nevar turpinÄties. Es sapratu, ka vienÄ«gais, kas man var palÄ«dzÄt, ir Dievs, tÄpÄc es nodevos lÅ«gÅ”anÄm un Dieva meklÄÅ”anai. Es atradu ViÅu, kaut arÄ« ViÅÅ” mani jau sen bija atradis.
Ā
PÄdÄjÄs nedÄļas pirms kristÄ«bÄm bija grÅ«tas, ļoti grÅ«tas. Domas par to, vai es esmu gatava un vai tas vispÄr ir tÄ vÄrts, sÄka mani vajÄt. Ar prÄtu es apzinÄjos, ka nevaru pakļauties velna manipulÄcijÄm, taÄu emocijas pauda kaut ko pilnÄ«gi citu. Dievam vienmÄr ir gatava atbilde uz visu. Un kÄrtÄjo reizi ViÅÅ” to apliecinÄja man. āBÅ«dams pÄrliecinÄts, ka tas, kas jÅ«su sirdÄ«s labo darbu iesÄcis, to pabeigs lÄ«dz Kristus JÄzus dienai.ā (FilipieÅ”iem 1:6) TieÅ”i Å”is pants aizdzina visas manas Å”aubas, bailes, skumjas un nedroŔību. Es zinÄju, ka ViÅÅ” mani gaida ar atplestÄm rokÄm, un beidzot es biju gatava nodot ViÅam savu dzÄ«vi.
Ā
MÄs kÄ draudze esam ļoti pateicÄ«gi Dievam par Ievu un Amandu, un par to, kÄ Dievs viÅas vadÄ«jis lÄ«dz Å”im. MÅ«su lÅ«gÅ”ana, lai ViÅÅ” vada arÄ« turpmÄk un izmanto viÅas un mÅ«s ikvienu kÄ instrumentus savÄ glÄbÅ”anas plÄnÄ.
KriÅ”jÄnis GrÄ«nbergs
Adventistu CÄsu SadraudzÄ«bas draudzes komunikÄcijas nodaļas vadÄ«tÄjs
Ā
Līdzīgi jaunumi
AtvÄrt visu sarakstu
GarÄ«gÄs mÅ«zikas koncerta "Jauns saĢkums" video ieraksts
4.aprÄ«lÄ« plkst.18.00 Baznicas ielÄ 12a, lielajÄ zÄlÄ, bija iespÄja baudÄ«t koncertu un pÄrdomÄt, ko Dievs mÅ«su katra labÄ ir darÄ«jis - atdevis Savu vie...
DÄvana Tukuma bibliotÄkai
31. marta pÄcpusdienÄ Tukuma bibliotÄkÄ visiem interesentiem bija iespÄja satikt mÄcÄ«tÄju un vairÄku grÄmatu autoru Andri PeÅ”eli, kurÅ” klÄtesoÅ”os iepa...
SvÄtku koncerts "Gaismas ceļŔ" SmiltenÄ
Vai klusajÄ sabatÄ ā laikÄ, kad visa kristietÄ«ba piemin GlÄbÄja nÄvi GolgÄtÄ, ā ir jÄnotur svÄtku koncerts? Toreiz sabatÄ sievas ieturÄja klusumu pÄc...