Sliktākais, ko var izdarīt kristietis

To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. (Ap.d. 19:5)
 
Apustuļu darbu 19. nodaļas pirmajos pantos sniegts skaidrs atkārtotu kristību bibliskais pamatojums. Tam noteikti nav saistības ar pieaugšanu kristīgajā dzīvē. Tam ir saistība ar jaunu gaismu par Jēzu, kāda iepriekš cilvēkam nav bijusi. Tas ir tas, ko cilvēks nezināšanas dēļ ir noliedzis. Kad apustuļu darbu 19. nodaļā minētie mācekļi uzzināja jaunu patiesību, kas iepriekš viņiem nebija zināma, viņi tika kristīti otru reizi.
 
Mūsu draudzē pieņemts otrreiz kristīt tikai tos cilvēkus, kas savā laikā ir bijuši kristieši, bet tagad novērsušies no Dieva un sākuši iet savu ceļu. No jauna atgriežoties, viņi izjūt vajadzību atjaunot savu ticības apliecību Jēzum Kristum.
 
Reizēm kāds var arī teikt: „Es tiku kristīts 10 vai 11 gadu vecumā, kad daudz ko nesapratu. Es kristījos tāpēc, ka citi bērni kristījās. Es toreiz nomiru un neviens nepiedalījās manās bērēs. Es atkal piedzimu, un neviens nesvinēja manu dzimšanas dienu. Tāpēc šoreiz es vēlos kristīties pa īstam.” Mēs neatsakām kristīt cilvēku, kuru Gars pārliecina izšķirties par šādu lēmumu.
 
Reizēm atkārtotas kristības cilvēku prātos saistās ar ko apkaunojošu. Ja labs draudzes loceklis negaidīti vēlas atkārtoti kristīties, daudzu prātos rodas jautājums: „Nez ko viņš sliktu ir izdarījis?” Šī iemesla dēļ cilvēks, kas vēlas otrreiz kristīties, labprātāk to darīs brīvā dabā šaurā draugu lokā nekā baznīcā. Taču man patika kāda laulāto draugu liecība, kuri nesen atkārtoti kristījās. Viņi bija labi draudzes locekļi, bet tikai nesen nodibinājuši personīgas attiecības ar Jēzu. Viņi teica: „Es pieņemu, ka daži no jums brīnīsies, kāpēc mēs esam spēruši tādu soli. Varbūt mēģināsit uzminēt, ko sliktu mēs esam izdarījuši? Mēs izdarījām ko ļoti sliktu. Sliktāk vairs nevarēja būt!” Zālē varētu dzirdēt, kā nokrīt kniepadata. Viņi turpināja: „Sliktāk vairs nevarēja būt! Mēs dzīvojām labu, taisnu, tikumīgu un dievbijīgu dzīvi bez Jēzus. Un tas ir vissliktākais.” Lai kristībām būtu nozīme, vienalga, vai pirmām, vai atkārtotām, tām jāliecina par dzīvi, kuru izmainījušas personīgas attiecības ar Jēzu Kristu.”
 
Moriss Vendens, Ticība, kas darbojas, 264. lpp.