Zelta mūžs Raiskumā

Intervēja Tatjana Tomsone.
 
Andrim un Ainai Zariņiem šovasar apritēja 50 gadi kopš viņi izlūdzās Dieva svētību savai laulībai. Visus šos gadus viņu ģimene ir bijusi kā balsts un iedvesma Cēsu Adventistu draudzē. Tas ir piepildīts mūžs kopā ar Dievu.
 
Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību, ģimeni un personīgo ceļu pie Dieva.

Andris – Tā kā piedzimu pirmskara Latvijas armijas virsnieka ģimenē neilgi pirms Otrā Pasaules kara, tad, parādoties svešai armijai, bērnību biju spiests pavadīt bez tēva. Uzaugu mammas dzimtajās lauku mājās Liezērē, Madonas pusē, kur beidzu pirmās septiņas pamatskolas klases. Tēvu arestēja un izsūtīja jau 1941. gadā, un mums ar mammu oficiālā vara bieži aizrādīja: „Neaizmirstiet, kur ir jūsu vīrs un tēvs!” – It kā mēs to varētu!?

Pirmais iespaids par Dievu  bija visai īpatnējs, bet nopietns. Mums, kopā augošajiem zēniem, bija izveidojies ieradums savu teikto apstiprinot, zvērēt „Goda vārds!”, un, ja tas nelīdzēja, tad visā nopietnībā teikt „Dieva Vārds!”, ar ko visām domstarpībām vajadzēja beigties; lai gan tajā pašā laikā mēs nekautrējāmies ielūkoties kaimiņu dārzos pēc āboliem un plūmēm. – Ak, kas par izpratni!
Tēvs, lai gan vēl kā valdībai nevēlama persona, bet reliģiski nobriedis, atgriezās 1953. gadā, kādēļ arī mēs darba meklējumos mainījām vairākas dzīvesvietas, līdz nonācām pie Cēsīm, Raiskuma pagastā. No turienes 1959. gadā aizgāju dienēt padomju armijā jau kā septītās dienas adventists. Pirms manis no Latvijas sabata dēļ cietumā jau bija nonākuši brāļi Arnis Sprūde, Valdis Beļaunieks un Leonards Šaripovs. Biju apņēmies par katru cenu palikt Dievam uzticīgs. No nemiera sirdī tomēr vaļā netiku, tādēļ lūdzu Kungu, lai Viņš stiprina. Neskatoties atvēru Bībeli un tāpat neskatoties uzliku pirkstu kādam tekstam (tā gan esmu rīkojies tikai vienreiz mūžā). Biju atradis Jer. 1:7, 8. „Nesaki: es esmu jauns, jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” saka Tas Kungs.” Pēc nedēļas, jau nākamajā sabatā, zinot man priekšā stāvošo pārbaudījumu, kā iedrošinājumu to pašu novēlēja arī kaimiņu draudzes sludinātājs Jānis Lapa. Un tā, es pieņemu, man iznāca „iet” pēc dievišķā „nosūtījuma”: divus gadus nodienēt armijā un trīs pavadīt nebrīvē, darba nometnē, jo šķiet, ka ar mazāk nevarēja iztikt... Dievs zina kādēļ!
 
Aina – Esmu dzimusi kristīgā ģimenē. Mans tēvs bija adventistu draudzes sludinātājs. Ģimenē bijām četri bērni. Visspilgtākās atmiņas man saistās ar dzīvi Vecāķos, kur pastāvīgi ciemojās gan bērni, gan viņu vecāki un citi draugi. Šādās reizēs liela loma bija manai mammai – vienkāršai, čaklai un ticīgai būtnei.

Pateicoties kristīgai audzināšanai, jau no mazotnes izjutu, ka ceļš kopā ar Dievu ir vienīgais pareizais un ka vispār citādi nemaz nevar būt. Tāpēc jau pusaudžu gados man bija skaidrs, ka savā dzīvē kalpošu Radītājam, kaut arī daudz ko vēl nesapratu, kā to saprotu tagad.
 
Kur jūs iepazināties?

Andris – Ja pēc dievišķā nodoma mums šajā zemē bija paredzēts kopā nodzīvot vairāk nekā 50 gadus, vai tad varēja būt, ka mēs vispār nesatiktos un neiepazītos? Mēs viens otru ieraudzījām kārtējās draudzes sanāksmēs, un tā kopīgi un kopā ar draudzi dzīvojam līdz šai dienai. Tā ir mūsu ikdienas būtība. Par savstarpējo sapratni un mīlestību lai izsakās Aina, jo es esmu ideālists, kaut gan ne nelabojams. Atradis, ko meklēju, es visu laiku vienkārši priecājos! Un, kas gan var būt vēl labāk, vēl svētīgāk! Pirms 50 gadiem mūs laulāja sludinātājs Ernests Klotiņš, par pamatu ņemot Kristus teiktos vārdus Jāņa 10:9 „Es ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts”. Mēs abi pa šīm durvīm esam iegājuši un ceram uz labvēlīgu izmeklēšanas tiesas lēmumu.
 
Kāds bija pirmais iespaids, kad iepazināties? Vai bija sajūta, ka ir īstais cilvēks?

Aina – Par Andra raksturojumu kopdzīves piecdesmit gados labāk izteikšos ar E. Vaitas vārdiem no grāmatas Audzināšana, 57 lpp.: „Pasaules lielākā vajadzība ir vajadzība pēc vīriem, kas neļaujas pirkties, nedz pārdoties, vīriem, kas savos sirds dziļumos ir uzticīgi un godīgi... vīriem, kuru sirdsapziņa ir tik uzticīga pienākumam kā magnēta adata polam...” Arī ģimenes dzīvē mīlestību un uzticību esmu baudījusi visus šos garos nodzīvotos gadus. Tiešām bija sajūta, ka ir īstais cilvēks un – nemaldījos. 50 gadu kāzu atceres jubilejā mūs apsveica arī draudze. Tika lasīts mūsu dzīves īstenībai atbilstošs V. Ādamsones dzejolis. (fragments no dzejoļa):
Es piedzimu pasaulē,
Lai kopā ar tevi satiktu ik rītu,
Es piedzimu pasaulē,
Lai tavas rokas sasildītu,
Ne tikai dienu, ne tikai mūžu
Zem debesīm zilgām,
Divus mūžus, trīs mūžus,
Daudz ilgāk...
 
Tajos laikos būt kristīgai ģimenei un audzināt ticībā bērnus nemaz nebija viegli. Kā jums tad gāja, kas deva spēku? Kādi priecīgākie brīzi palikuši atmiņā?

Aina – Kad vecākajam dēlam Alvim bija jāsāk skolas gaitas, izvēlējāmies skolu ar mūzikas novirzienu. Lai varētu tur mācīties, bija jāiztur konkurss, kas arī sekmīgi izdevās. Tomēr jau pirmajā mēnesī viņu izslēdza, jo sabatos skolu neapmeklēja. Viņš nebūšot sekmīgs, ja sestdienās kavēšot mācības, – tāds bija pedagoģiskās padomes lēmums. Vērsāmies pie rajona Izglītības nodaļas vadītāja, un viņš nokārtoja, ka Alvis mācības varēja turpināt. Turklāt pēc tam visas šīs skolas priekšrocības izmantoja arī viņa māsa Guna, brālis Mariss un vēl citi draudzes bērni. Man prieks, ka savas Dieva dotās dāvanas viņi ir izlietojuši vienīgi Dieva pagodināšanai.

Būt mammai – tas visos laikos ir prasījis lielu atbildību un daudz lūgšanu. Prieku deva bērnu labās sekmes skolā, mājās paveiktie mīlestības darbi, ar tiem reizēm pārsteidzot mūs kā vecākus, viņu pašu rūpes vienam par otru un saticība.
 
Es jūs pazīstu kā aktīvus draudzes locekļus un kā Elenas Vaitas grāmatu izdevējus. Kas jūs īpaši saista viņas darbos? Kādām vēl grāmatām jūs esat palīdzējuši nonākt pie lasītājiem?

Andris – Mēs pilnībā atzīstam Adventistu Vispasaules baznīcas nostāju, kas ik pa pieciem gadiem kopējā sesijā izsaka uzticību visiem Elenas Vaitas darbiem, tos nešķirojot.

Atgriezdamies no cietuma, literatūras darbu uzņēmos tieši tāpat kā došanos cietumā, ka man „jāiet visur, kur Kungs mani sūta, un jādara viss, ko Viņš man pavēl” (Jer.1:7 – nedaudz pārfrāzētā veidā), kaut gan tas jau bija daudz patīkamāk. Neviens cilvēks mani uz to nespieda, es netiku ne aicināts, ne ievēlēts. Vienkārši priecājos izplatīt to, ko Dievs paredzējis izplatīt.

Sākumā ar roku kladēs pārrakstījām Lielo cīņu, Laikmetu ilgas un Apustuļu darbus, tad sākām literatūru pavairot, rakstot ar rakstāmmašīnām, bet pēdējā laikā no 1998. gada izmantojam tipogrāfiju pakalpojumus. 

Līdz šim brīdim tādā veidā Nacionālajā Bibliotēkā no 7 līdz 10 eksemplāriem ir nonākušas jau vairāk nekā divdesmit dažādas grāmatas, sākot ar Elenas Vaitas Laikmetu Konflikta sērijas lielajiem darbiem (izņemot Laikmetu ilgas ), viņas Izmeklētās vēstis, vairāki sējumi Liecības draudzei, kā arī daudzas citas mazākas garīga rakstura grāmatas: Vēstnesis atlikušajiem, Māņticības burvība, Seno praviešu balsis, Omega un citas.
 
Kas jūs kā ģimeni iepriecina šodien?

Kaut arī mūsu trim bērniem katram tagad ir sava ģimene, domās pastāvīgi esam pie viņiem. Dieva aizgādībai ik dienu uzticam sešus mazbērnus – piecus  zeperus, mazmeitiņu un mazmazmeitiņu Eniju. Mūs iepriecina arī tas, ka bērni un mazbērni savas dzīvesvietas izvēlējušies rokas stiepiena attālumā no savas dzimtās mājas Raiskumā. Tātad visi sešpadsmit esam raiskumieši.
 
Jūsu novēlējumi citām ģimenēm un iedrošinājumi tiem, kas meklē Dievu un grib Viņam no sirds kalpot.

Mūsu novēlējums katrai ģimenei – lai namam virs jūsu galvām būtu ne tikai jumts, bet galvenais, lai jūs vienmēr tur vēlētos atgriezties, un tur mājotu siltums, gaisma un mīlestība.

Centieties atrast sev dzīvē un draudzē piemērotu nišu. Nemeklējiet godu, bet darbu, tad būs gan pirmais, gan otrais, un kad kā nelūgts viesis nāks trešais – pārpratumi un rūgti brīži, bez kuriem šai pasaulē neiztikt-, jums būs pieredze, ejot kopā ar Dievu un kalpojot citiem cilvēkiem! Lai jums izdodas!