Adventisti
Visi jaunumi

Kopējais un Ä«paÅ”ais ā€” pārdomas par Dobeles draudzes 80 gadiem

22.11.2002 10 min lasīŔanas laiks

Dobeles draudzi dibināja vairāki Jelgavas draudzes locekļi 1922.Ā gadā. Tie bija garÄ«gās atmodas gadi Latvijā, kaut arÄ« karā pārdzÄ«votās Å”ausmas vēl nebija aizmirstas. Tolaik Latvijā vēl samērā daudz cilvēku ticēja Dievam kā personai un BÄ«belei kā Dieva Vārdam. UzzinājuÅ”i, ka Dieva bauslis prasa sabata ievēroÅ”anu, cilvēki izŔķīrās paklausÄ«t Dievam. Tolaik vēl daudzu luterāņu apziņā bija dzÄ«vs reformācijas gars, un viņi piekrita Lutera kritiskajai attieksmei pret pāvestÄ«bu. Tā SeptÄ«tās dienas adventistu Dobeles draudzei pievienojās zinÄ«gs un enerÄ£isks luterāņu draudzes jaunieÅ”u vadÄ«tājs, mācÄ«tāja palÄ«gs Vodemārs Daņķis, kā arÄ« citi.Gadiem ejot, Latvijas sabiedrÄ«ba aizvien vairāk sekularizējās. No TeoloÄ£ijas fakultātes nāca jauni mācÄ«tāji, kas bija vairāk daiļrunātāji un ierēdņi, nekā ticÄ«bas vÄ«ri. Iesvētamajai jaunatnei vēl dāvināja BÄ«beles zeltÄ«tos vākos, bet tās gadiem un gadu desmitiem stāvēja netraucētas grāmatu plauktos.Ulmaņa apvērsums un jaunais nacionālais autoritārais režīms sita smagu robu tautas reliÄ£iskajā apziņā. Visai dzÄ«vei, visām cerÄ«bām, katrai sabiedriskajai darbÄ«bai vajadzēja kalpot vienam mērÄ·im ā€” lepnas, turÄ«gas, saliedētas nacionālās valsts izveidei. Tajos gados Luteriskās baznÄ«cas mācÄ«tāju konference bez ierunām pieņēma atzinumu, ka drÄ«zā Kristus otrā nākÅ”ana ir sektantu murgi. LÄ«dz ar to mÅ«su grāmatu izplatÄ«Å”ana un evaņģelizācijas pasākumi ārpus baznÄ«cām tika administratÄ«vi ierobežoti vai pat pilnÄ«gi aizliegti. TieÅ”i un netieÅ”i tika sekmēta pievērÅ”anās senču dievekļiem.Tā sākās jauna ēra evaņģelizācijā un draudzes attÄ«stÄ«bā. PatiesÄ«bu vairs meklēja tikai atseviŔķas, Dieva Ä«paÅ”i sagatavotas personas; to nebija daudz, un Å”os cilvēkus bija grÅ«ti atrast.Vācu okupācijas gadus tā laika draudzes locekļi atcerējās kā relatÄ«vi sekmÄ«gas evaņģelizācijas posmu. Sapnis par lepno un mūžīgo Latviju bija noplacis. Nāves draudi frontē un aizmugurē lika nopietnāk pārdomāt Dieva apsolÄ«to dzÄ«vÄ«bu KristÅ«.Padomju laiks ieviesa vēl jaunus ŔķērŔļus un kavēkļus. TicÄ«gais, seviŔķi adventists, sabata ievērotājs, praktiski zaudēja iespēju iegÅ«t izglÄ«tÄ«bu un bieži arÄ« darbu. Adventistu draudze Dobelē netika oficiāli slēgta; organizēt dievkalpojumus tai gan atļāva tikai nomaļās, neērtās telpās. Bet jaunu locekļu pievienoÅ”anās bija nobloķēta ar visiem iespējamiem ŔķērŔļiem, kas bija totalitārā režīma rÄ«cÄ«bā.KopÅ” 1950.Ā gada Dobelē kalpoja mācÄ«tājs Valdis ZaÄ·is ar savu Ä£imeni. ViņŔ darbā ielika nevien savu sirdi, bet arÄ« visus savus spožos mÅ«ziÄ·a, mākslinieka, runātāja un organizētāja talantus. Tomēr viņŔ skatÄ«jās realitātei acÄ«s. Draudzes skaitliskais sastāvs ar katru gadu saruka. ViņŔ aplēsa, ka draudzes locekļu skaits (togad 37) lÄ«dz kādam noteiktam gadam bÅ«s sarucis lÄ«dz nullei ā€” tur neko nevarēja darÄ«t, tā bija nepielÅ«dzama matemātika. Tomēr Å”is gads pagāja, un Dobelē draudze vēl aizvien darbojās. Brālis ZaÄ·is sirmā vecumā ticÄ«bā slēdza savas acis, bet Dobeles draudzē joprojām aktÄ«vi darbojas daži no viņa bērniem un mazbērniem. ArÄ« mazmazbērniem.Protams, tas ir Dieva brÄ«nums. Bet draudze ar savu ticÄ«bu, ar savu nostāju, ar savu darbÄ«bu ļāva Dievam veikt Å”o un citus brÄ«numus Dobelē. Dobelnieki ātri aptvēra, ka viņu daudzsoloÅ”ais misijas lauks ir paÅ”u bērni un jaunatne. Å eit nedrÄ«kst neko atlikt, neko taupÄ«t, ne no kā baidÄ«ties. Toreiz draudzei nebija sabatskolas materiālu, metodisku norāžu, uzskates lÄ«dzekļu, nebija arÄ« atļaujas pulcināt bērnus. Bija tikai BÄ«bele un laba griba. Tam nāca klāt Dieva svētÄ«ba un eņģeļu apsardzÄ«ba. Tā izveidojās ticÄ«ga, saliedēta, paÅ”uzupurÄ«ga, darbÄ«ga draudze.Å Ä« draudze nesastāvēja no eņģeļiem, un arÄ« Å”odien mēs tādi neesam. Gadu gaitā bija jāpiedzÄ«vo nežēlojamas, apkaunojoÅ”as neveiksmes atseviŔķu draudzes locekļu un Ä£imeņu dzÄ«vē. Mazpilsētas atmiņā Ŕīs tumŔās ēnas turas paaudzēm ilgi un ir labs iegansts tiem, kas vairās no Dieva patiesÄ«bas. Tomēr garÄ«gi noskaņotiem cilvēkiem Ŕīs negācijas daudz nenozÄ«mē. Regulāri nāca Dievu meklējoÅ”as dvēseles. ArÄ« pēdējos gados brÄ«vÄ«bas apstākļos organizētie evaņģelizācijas semināri ieinteresēja tikai nedaudzus, atseviŔķus cilvēkus. Jau ilgus gadus draudzes locekļu skaits svārstās starp 50 un 60.Gribētos izcelt atseviŔķas priekÅ”zÄ«mÄ«gas, darbÄ«gas un uzupurÄ«gas personas un veselas Ä£imenes, bet mēs nezinām, ko veica mÅ«su klusie, neredzamie kristÄ«gie varoņi, darÄ«tāji un lÅ«dzēji. Viņu vārdi rakstÄ«ti debesÄ«s, un mēs tos lasÄ«sim Lielajā Jubilejā. Å odien varam minēt tos, kas bija vairāk redzami, un arÄ« to bija daudz. Garam laikposmam savas personÄ«bas zÄ«mogu uzlika māsa Zenta Irmeja, mÅ«su Dobeles draudzes "memme". Nebija pasākuma, kurā viņa aktÄ«vi nepiedalÄ«tos. Viņas uzticÄ«ba un darbÄ«gums aizrāva arÄ« kuplo Ä£imeni. Viņas mājā katru treÅ”dienu sabrauca sabatskolas skolotāji, lai ar lielu interesi kavētos pie Dieva Vārda vairākas stundas. Kad ilggadÄ«gais draudzes vadÄ«tājs brālis Zombergs, kam nebija Ä£imenes, saslima ar nedziedināmo slimÄ«bu, un viņam bija vajadzÄ«gas rokas, kas viņu koptu, lÄ«dz Kungs viņu atsauks. Zentas Irmejas māja un viņas rokas to uzņēmās un veica kā kādu paÅ”saprotamu lietu.Tāda Betānija bija arÄ« ArtÅ«ra Tērauda māja viņa dzÄ«ves laikā. Tur slimi vientuļnieki tika uzņemti un kopti, tur katrs varēja nākt pēc garÄ«ga vai praktiska padoma, tur varēja sēsties pie galda, aizņemties kādu darbarÄ«ku un saņemt veikla amatnieka palÄ«dzÄ«bu.Gunāra un Silvijas Kairu Ä£imene Dobelē vienmēr paliks atmiņā saistÄ«bā ar milzÄ«giem, gandrÄ«z globāliem darbiem, dažādiem pasākumiem un talkām. Dobelē kalpoja pÅ«tēju orÄ·estris, kurā tika apmācÄ«ti un darbojās bezmaz visas Latvijas jaunieÅ”i, kā arÄ« vecāki pÅ«tēji. Uz bērēm un citiem godiem orÄ·estris spēlēja visas Latvijas draudzēs un vismaz reizi arÄ« Baltkrievijā.LabdarÄ«bas un brālÄ«gas palÄ«dzÄ«bas kārtÄ«bā dobelnieki raka akas, vāca sienu, brauca mežā un gatavoja malku arÄ« Jelgavas draudzei, remontēja dzÄ«vokļus, mājas un maŔīnas, beigās uz Kairu Ä£imenes vārda uzcēla namu Gaismas ielā, kuru padomju orgāni negaidÄ«ti un necerēti ātri atļāva izmantot kā dievnamu.Kamēr draudzei bija ierādÄ«ta lielā baznÄ«ca kā dievkalpojumu vieta, dobelnieki vasarās rÄ«koja lieliskus pÅ«tēju orÄ·estra koncertus un lielus vÄ«ru kora dievkalpojumus, kas atbalsojās visā Dobeles tirgus laukumā. Kad valdÄ«bas attieksme pret baznÄ«cu kļuva iecietÄ«gāka, dobelnieki mēģināja parādÄ«ties Tērvetes pansionātā, kas tolaik vēl bija gluži neiedomājami. PadzirdējuÅ”i, ka pansionāts netiek galā ar jaunā korpusa celtniecÄ«bu, mēs piedāvājāmies kā darbaspēks dažādos darbos. Mums atļāva rÄ«kot talkas un pēc darba sniegt pansionāta ļaudÄ«m garÄ«gu koncertu. Reizēm mums nāca palÄ«gā brāļi un māsas no kaimiņu draudzēm. Tā mēs tur dziedājām, sludinājām, spēlējām un strādājām, kamēr Latvijā neizsÄ«ka benzÄ«ns un mēs vairs nevarējām aizbraukt. ArÄ« skolās mēs kalpojām ar vārdu un dziesmām, kamēr tradicionālo baznÄ«cu modrā acs neaizliedza skolām mÅ«s aicināt.Tā astoņdesmit pastāvÄ“Å”anas gadu laikā lielākā daļa pagāja padomju spaidu apstākļos. Varētu teikt ā€” Å”ie gadi pagāja kā ļauns sapnis.Desmit brÄ«vÄ«bas gadi krietni saplacināja lielo brÄ«vÄ«bas skurbumu un lika atcerēties, ka Ä«stā brÄ«vÄ«ba sāksies tikai tad, kad Kungs atvedÄ«s atpakaļ Ciānas cietumniekus, ne agrāk. PēkŔņi varēja un drÄ«kstēja darÄ«t to, kas tik daudz gadus bija uz stingrāko noliegts un neiespējams. Å odienas apstākļos vairāki garÄ«gās dzÄ«ves un kalpoÅ”anas ŔķērŔļi pazuduÅ”i, bet ir radusies vesela virkne jaunu smagu problēmu, par kurām ir jādomā, jālÅ«dz un jāsaņem Kunga palÄ«dzÄ«ba. NeticÄ«ba ā€œbrÄ«vo pasauliā€ pārņēmusi ne mazākā mērā kā padomju valsti. Vairākums cilvēku gan agresÄ«vi neuzbrÅ«k reliÄ£ijai, bet arÄ« neņem to nopietni. Padomju laikā ticÄ«gajiem bija skaidra izvēle: vai nu nest grÅ«tÄ«bu un kauna krustu, vai arÄ« atklāti un uzsvērti atteikties no Kristus un pāriet Viņa ienaidnieku nometnē. TurpretÄ« ā€œbrÄ«vajā pasaulēā€ ticÄ«gais var izvēlēties jebkuru kompromisu ā€” ar vārdiem palikt Dieva bērns, bet dzÄ«vē iet gluži pretējo ceļu. Bezdarba un nežēlÄ«gas konkurences pasaulē dabÅ«t brÄ«vu sabatu mēdz bÅ«t pat grÅ«tāk nekā padomju diskriminācijas apstākļos. Å Ä·ietami neierobežotās iespējas kļūt par jaunbagātnieku un miljonāru rada tādu vilinājumu, kuru mēs nepazinām padomju laikos. MežonÄ«ga kapitālisma necilvēcÄ«gā morāle, naudas un nežēlÄ«gas konkurences kults tiek propagandēts ik uz soļa, ne mazāk kā kādreiz ateisms. Zemā morāle un reliÄ£iskā iecietÄ«ba aicināt aicina uz tikumisku visatļautÄ«bu, saglabājot reliÄ£ijas masku. Tas viss liecina, ka draudzei stāv priekŔā rÅ«pÄ«gs darbs un sÄ«vas cīņas. Mēs vēl neesam uzvarējuÅ”i, bet neesam arÄ« uzvarēti. MÅ«su ausÄ«s skan dziesma: Audzi, sirds, ak zini, nav Å”e mājas,Vajadzēs, ak sirds, vēl nastu plecos celt! Cīņas iznākums mums ir zināms: ā€œViņŔ ir izgājis kā uzvarētājs UN LAI UZVARĒTUā€. Mums, galvenais, jālÅ«ko palikt Viņa pusē.Dobelē, 2002.Ā g. septembrÄ«

Dobeles draudzi dibināja vairāki Jelgavas draudzes locekļi 1922.Ā gadā. Tie bija garÄ«gās atmodas gadi Latvijā, kaut arÄ« karā pārdzÄ«votās Å”ausmas vēl nebija aizmirstas. Tolaik Latvijā vēl samērā daudz cilvēku ticēja Dievam kā personai un BÄ«belei kā Dieva Vārdam. UzzinājuÅ”i, ka Dieva bauslis prasa sabata ievēroÅ”anu, cilvēki izŔķīrās paklausÄ«t Dievam. Tolaik vēl daudzu luterāņu apziņā bija dzÄ«vs reformācijas gars, un viņi piekrita Lutera kritiskajai attieksmei pret pāvestÄ«bu. Tā SeptÄ«tās dienas adventistu Dobeles draudzei pievienojās zinÄ«gs un enerÄ£isks luterāņu draudzes jaunieÅ”u vadÄ«tājs, mācÄ«tāja palÄ«gs Vodemārs Daņķis, kā arÄ« citi.

Gadiem ejot, Latvijas sabiedrība aizvien vairāk sekularizējās. No Teoloģijas fakultātes nāca jauni mācītāji, kas bija vairāk daiļrunātāji un ierēdņi, nekā ticības vīri. Iesvētamajai jaunatnei vēl dāvināja Bībeles zeltītos vākos, bet tās gadiem un gadu desmitiem stāvēja netraucētas grāmatu plauktos.

Ulmaņa apvērsums un jaunais nacionālais autoritārais režīms sita smagu robu tautas reliÄ£iskajā apziņā. Visai dzÄ«vei, visām cerÄ«bām, katrai sabiedriskajai darbÄ«bai vajadzēja kalpot vienam mērÄ·im ā€” lepnas, turÄ«gas, saliedētas nacionālās valsts izveidei. Tajos gados Luteriskās baznÄ«cas mācÄ«tāju konference bez ierunām pieņēma atzinumu, ka drÄ«zā Kristus otrā nākÅ”ana ir sektantu murgi. LÄ«dz ar to mÅ«su grāmatu izplatÄ«Å”ana un evaņģelizācijas pasākumi ārpus baznÄ«cām tika administratÄ«vi ierobežoti vai pat pilnÄ«gi aizliegti. TieÅ”i un netieÅ”i tika sekmēta pievērÅ”anās senču dievekļiem.

Tā sākās jauna ēra evaņģelizācijā un draudzes attÄ«stÄ«bā. PatiesÄ«bu vairs meklēja tikai atseviŔķas, Dieva Ä«paÅ”i sagatavotas personas; to nebija daudz, un Å”os cilvēkus bija grÅ«ti atrast.

Vācu okupācijas gadus tā laika draudzes locekļi atcerējās kā relatīvi sekmīgas evaņģelizācijas posmu. Sapnis par lepno un mūžīgo Latviju bija noplacis. Nāves draudi frontē un aizmugurē lika nopietnāk pārdomāt Dieva apsolīto dzīvību Kristū.

Padomju laiks ieviesa vēl jaunus ŔķērŔļus un kavēkļus. TicÄ«gais, seviŔķi adventists, sabata ievērotājs, praktiski zaudēja iespēju iegÅ«t izglÄ«tÄ«bu un bieži arÄ« darbu. Adventistu draudze Dobelē netika oficiāli slēgta; organizēt dievkalpojumus tai gan atļāva tikai nomaļās, neērtās telpās. Bet jaunu locekļu pievienoÅ”anās bija nobloķēta ar visiem iespējamiem ŔķērŔļiem, kas bija totalitārā režīma rÄ«cÄ«bā.

KopÅ” 1950.Ā gada Dobelē kalpoja mācÄ«tājs Valdis ZaÄ·is ar savu Ä£imeni. ViņŔ darbā ielika nevien savu sirdi, bet arÄ« visus savus spožos mÅ«ziÄ·a, mākslinieka, runātāja un organizētāja talantus. Tomēr viņŔ skatÄ«jās realitātei acÄ«s. Draudzes skaitliskais sastāvs ar katru gadu saruka. ViņŔ aplēsa, ka draudzes locekļu skaits (togad 37) lÄ«dz kādam noteiktam gadam bÅ«s sarucis lÄ«dz nullei ā€” tur neko nevarēja darÄ«t, tā bija nepielÅ«dzama matemātika. Tomēr Å”is gads pagāja, un Dobelē draudze vēl aizvien darbojās. Brālis ZaÄ·is sirmā vecumā ticÄ«bā slēdza savas acis, bet Dobeles draudzē joprojām aktÄ«vi darbojas daži no viņa bērniem un mazbērniem. ArÄ« mazmazbērniem.

Protams, tas ir Dieva brÄ«nums. Bet draudze ar savu ticÄ«bu, ar savu nostāju, ar savu darbÄ«bu ļāva Dievam veikt Å”o un citus brÄ«numus Dobelē. Dobelnieki ātri aptvēra, ka viņu daudzsoloÅ”ais misijas lauks ir paÅ”u bērni un jaunatne. Å eit nedrÄ«kst neko atlikt, neko taupÄ«t, ne no kā baidÄ«ties. Toreiz draudzei nebija sabatskolas materiālu, metodisku norāžu, uzskates lÄ«dzekļu, nebija arÄ« atļaujas pulcināt bērnus. Bija tikai BÄ«bele un laba griba. Tam nāca klāt Dieva svētÄ«ba un eņģeļu apsardzÄ«ba. Tā izveidojās ticÄ«ga, saliedēta, paÅ”uzupurÄ«ga, darbÄ«ga draudze.

Å Ä« draudze nesastāvēja no eņģeļiem, un arÄ« Å”odien mēs tādi neesam. Gadu gaitā bija jāpiedzÄ«vo nežēlojamas, apkaunojoÅ”as neveiksmes atseviŔķu draudzes locekļu un Ä£imeņu dzÄ«vē. Mazpilsētas atmiņā Ŕīs tumŔās ēnas turas paaudzēm ilgi un ir labs iegansts tiem, kas vairās no Dieva patiesÄ«bas. Tomēr garÄ«gi noskaņotiem cilvēkiem Ŕīs negācijas daudz nenozÄ«mē. Regulāri nāca Dievu meklējoÅ”as dvēseles. ArÄ« pēdējos gados brÄ«vÄ«bas apstākļos organizētie evaņģelizācijas semināri ieinteresēja tikai nedaudzus, atseviŔķus cilvēkus. Jau ilgus gadus draudzes locekļu skaits svārstās starp 50 un 60.

Gribētos izcelt atseviŔķas priekÅ”zÄ«mÄ«gas, darbÄ«gas un uzupurÄ«gas personas un veselas Ä£imenes, bet mēs nezinām, ko veica mÅ«su klusie, neredzamie kristÄ«gie varoņi, darÄ«tāji un lÅ«dzēji. Viņu vārdi rakstÄ«ti debesÄ«s, un mēs tos lasÄ«sim Lielajā Jubilejā. Å odien varam minēt tos, kas bija vairāk redzami, un arÄ« to bija daudz. Garam laikposmam savas personÄ«bas zÄ«mogu uzlika māsa Zenta Irmeja, mÅ«su Dobeles draudzes "memme". Nebija pasākuma, kurā viņa aktÄ«vi nepiedalÄ«tos. Viņas uzticÄ«ba un darbÄ«gums aizrāva arÄ« kuplo Ä£imeni. Viņas mājā katru treÅ”dienu sabrauca sabatskolas skolotāji, lai ar lielu interesi kavētos pie Dieva Vārda vairākas stundas. Kad ilggadÄ«gais draudzes vadÄ«tājs brālis Zombergs, kam nebija Ä£imenes, saslima ar nedziedināmo slimÄ«bu, un viņam bija vajadzÄ«gas rokas, kas viņu koptu, lÄ«dz Kungs viņu atsauks. Zentas Irmejas māja un viņas rokas to uzņēmās un veica kā kādu paÅ”saprotamu lietu.

Tāda Betānija bija arī Artūra Tērauda māja viņa dzīves laikā. Tur slimi vientuļnieki tika uzņemti un kopti, tur katrs varēja nākt pēc garīga vai praktiska padoma, tur varēja sēsties pie galda, aizņemties kādu darbarīku un saņemt veikla amatnieka palīdzību.

Gunāra un Silvijas Kairu Ä£imene Dobelē vienmēr paliks atmiņā saistÄ«bā ar milzÄ«giem, gandrÄ«z globāliem darbiem, dažādiem pasākumiem un talkām. Dobelē kalpoja pÅ«tēju orÄ·estris, kurā tika apmācÄ«ti un darbojās bezmaz visas Latvijas jaunieÅ”i, kā arÄ« vecāki pÅ«tēji. Uz bērēm un citiem godiem orÄ·estris spēlēja visas Latvijas draudzēs un vismaz reizi arÄ« Baltkrievijā.

LabdarÄ«bas un brālÄ«gas palÄ«dzÄ«bas kārtÄ«bā dobelnieki raka akas, vāca sienu, brauca mežā un gatavoja malku arÄ« Jelgavas draudzei, remontēja dzÄ«vokļus, mājas un maŔīnas, beigās uz Kairu Ä£imenes vārda uzcēla namu Gaismas ielā, kuru padomju orgāni negaidÄ«ti un necerēti ātri atļāva izmantot kā dievnamu.

Kamēr draudzei bija ierādÄ«ta lielā baznÄ«ca kā dievkalpojumu vieta, dobelnieki vasarās rÄ«koja lieliskus pÅ«tēju orÄ·estra koncertus un lielus vÄ«ru kora dievkalpojumus, kas atbalsojās visā Dobeles tirgus laukumā. Kad valdÄ«bas attieksme pret baznÄ«cu kļuva iecietÄ«gāka, dobelnieki mēģināja parādÄ«ties Tērvetes pansionātā, kas tolaik vēl bija gluži neiedomājami. PadzirdējuÅ”i, ka pansionāts netiek galā ar jaunā korpusa celtniecÄ«bu, mēs piedāvājāmies kā darbaspēks dažādos darbos. Mums atļāva rÄ«kot talkas un pēc darba sniegt pansionāta ļaudÄ«m garÄ«gu koncertu. Reizēm mums nāca palÄ«gā brāļi un māsas no kaimiņu draudzēm. Tā mēs tur dziedājām, sludinājām, spēlējām un strādājām, kamēr Latvijā neizsÄ«ka benzÄ«ns un mēs vairs nevarējām aizbraukt. ArÄ« skolās mēs kalpojām ar vārdu un dziesmām, kamēr tradicionālo baznÄ«cu modrā acs neaizliedza skolām mÅ«s aicināt.

Tā astoņdesmit pastāvÄ“Å”anas gadu laikā lielākā daļa pagāja padomju spaidu apstākļos. Varētu teikt ā€” Å”ie gadi pagāja kā ļauns sapnis.

Desmit brÄ«vÄ«bas gadi krietni saplacināja lielo brÄ«vÄ«bas skurbumu un lika atcerēties, ka Ä«stā brÄ«vÄ«ba sāksies tikai tad, kad Kungs atvedÄ«s atpakaļ Ciānas cietumniekus, ne agrāk. PēkŔņi varēja un drÄ«kstēja darÄ«t to, kas tik daudz gadus bija uz stingrāko noliegts un neiespējams. Å odienas apstākļos vairāki garÄ«gās dzÄ«ves un kalpoÅ”anas ŔķērŔļi pazuduÅ”i, bet ir radusies vesela virkne jaunu smagu problēmu, par kurām ir jādomā, jālÅ«dz un jāsaņem Kunga palÄ«dzÄ«ba.

  • NeticÄ«ba ā€œbrÄ«vo pasauliā€ pārņēmusi ne mazākā mērā kā padomju valsti. Vairākums cilvēku gan agresÄ«vi neuzbrÅ«k reliÄ£ijai, bet arÄ« neņem to nopietni.
  • Padomju laikā ticÄ«gajiem bija skaidra izvēle: vai nu nest grÅ«tÄ«bu un kauna krustu, vai arÄ« atklāti un uzsvērti atteikties no Kristus un pāriet Viņa ienaidnieku nometnē. TurpretÄ« ā€œbrÄ«vajā pasaulēā€ ticÄ«gais var izvēlēties jebkuru kompromisu ā€” ar vārdiem palikt Dieva bērns, bet dzÄ«vē iet gluži pretējo ceļu.
  • Bezdarba un nežēlÄ«gas konkurences pasaulē dabÅ«t brÄ«vu sabatu mēdz bÅ«t pat grÅ«tāk nekā padomju diskriminācijas apstākļos.
  • Å Ä·ietami neierobežotās iespējas kļūt par jaunbagātnieku un miljonāru rada tādu vilinājumu, kuru mēs nepazinām padomju laikos.
  • MežonÄ«ga kapitālisma necilvēcÄ«gā morāle, naudas un nežēlÄ«gas konkurences kults tiek propagandēts ik uz soļa, ne mazāk kā kādreiz ateisms.
  • Zemā morāle un reliÄ£iskā iecietÄ«ba aicināt aicina uz tikumisku visatļautÄ«bu, saglabājot reliÄ£ijas masku.
Tas viss liecina, ka draudzei stāv priekŔā rÅ«pÄ«gs darbs un sÄ«vas cīņas. Mēs vēl neesam uzvarējuÅ”i, bet neesam arÄ« uzvarēti. MÅ«su ausÄ«s skan dziesma:

Audzi, sirds, ak zini, nav Ŕe mājas,
Vajadzēs, ak sirds, vēl nastu plecos celt!
Cīņas iznākums mums ir zināms: ā€œViņŔ ir izgājis kā uzvarētājs UN LAI UZVARĒTUā€. Mums, galvenais, jālÅ«ko palikt Viņa pusē.

Dobelē, 2002.Ā g. septembrÄ«

Līdzīgi jaunumi

Atvērt visu sarakstu

GarÄ«gās mÅ«zikas koncerta "Jauns saĢ„kums" video ieraksts

4.aprīlī plkst.18.00 Baznicas ielā 12a, lielajā zālē, bija iespēja baudīt koncertu un pārdomāt, ko Dievs mūsu katra labā ir darījis - atdevis Savu vie...

Dāvana Tukuma bibliotēkai

31. marta pēcpusdienā Tukuma bibliotēkā visiem interesentiem bija iespēja satikt mācÄ«tāju un vairāku grāmatu autoru Andri PeÅ”eli, kurÅ” klātesoÅ”os iepa...

Svētku koncerts "Gaismas ceļŔ" Smiltenē

Vai klusajā sabatā ā€“ laikā, kad visa kristietÄ«ba piemin Glābēja nāvi Golgātā, ā€“ ir jānotur svētku koncerts? Toreiz sabatā sievas ieturēja klusumu pēc...

Video

Sprediķi un raidījumi no Adventistu Baznīcas.

Visi video

Audio

Sprediķu un grāmatu audio ieraksti.

Visi audio ieraksti
Adventisti

Saskaņā ar BÄ«beles atklāsmi par Dieva plāna kulmināciju SeptÄ«tās dienas adventisti uzskata Dieva radÄ«bas atjaunoÅ”anu pilnÄ«gā saskaņā ar Viņa nevainojamo gribu un taisnÄ«bu.

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālr: (+371) 25717949

E-pasts: birojs@adventisti.lv

Ā© 2026 SeptÄ«tās dienas Adventistu Latvijas draudžu SavienÄ«ba. Visas tiesÄ«bas aizsargātas.

Mājaslapa izstrādāta Devio