Meklējumos pēc patiesības nākas izvērtēt zinātnes un ticības savstarpējās attiecības. Šajos meklējumos tiek lietotas atšķirīgas metodes, tādēļ tiek iegūti atšķirīgi rezultāti. Salīdzināsim, ar ko šīs metodes viena no otras atšķiras! Zinātniskā metode Ikviena zinātniskā pētījuma pamatā ir zinātniskā metode. Vispārīgos vārdos raksturojot zinātnisko metodi, jāizdala tās secīgie posmi, kas redzami grafikā: Tajā redzams, ka vispirms tiek izvirzīts izpētes jautājums, kam seko hipotēze; tālāk nāk pētījums vai eksperiments, kurā tiek iegūti dati; pēc tam ir datu analīze un secinājumi, kuri apstiprina vai noliedz sākumā izvirzīto hipotēzi un sniedz atbildi uz sākumā izvirzīto jautājumu. Zinātniskie atklājumi netop no baltas lapas. Ar zinātniskās metodes palīdzību tiek atklāts kaut kas jauns, līdz šim nezināms, un tas notiek, balstoties uz zināmajām zinātniskajām teorijām, avotiem un tehnoloģijām, jo citādi jaunos datus nebūtu iespējams ne izmērīt, ne aprakstīt. Ar zinātnisko metodi pēta fizisko pasauli, bet ar tās palīdzību Dieva eksistenci nav iespējams nedz apstiprināt, nedz arī noliegt. Protams, var izvirzīt šādu hipotēzi, taču nav zinātniskas metodoloģijas, ar kuras palīdzību būtu iespējams veikt atbilstošu izpēti. Zinātniskā metode ir noderīga tikai fiziskajā pasaulē, tā nav izmantojama garīgajai dimensijai. Garu nevar izmērīt, jo tas nepieder šai pasaulei. Lai gan ticība tiek pretstatīta zinātniskajai metodei, tomēr tā ietiecas tur, kur zinātne tikt uz priekšu nespēj. Ticības iracionālais faktors ir dzinējspēks arī zinātniskajā izpētē, jo zinātniekus uz priekšu dzen ticība, ka jauni atklājumi, neraugoties uz neveiksmēm vai grūtībām, ir iespējami. Ticībā tiek meklēti jauni ceļi. Lai gan zinātne nespēj virzīties uz priekšu bez iracionālās ticības, tā šo ticību cenšas pamatot pragmatiski. Vai ticību var izmērīt? Protams, nē! Tomēr tai ir sava vieta un funkcija, kas racionālo zinātni padara uzticamu, pamatojamu un izmērāmu. Ikvienai zinātniskai teorijai ir nepieciešama verifikācija jeb uzticamība, ka uz šo teoriju var paļauties, ka tā ir ticama, ka rezultāti apstiprina izvirzīto hipotēzi. Respektīvi, ticību ir nepieciešams pamatot. Ticība virza uz priekšu zinātnes progresu, tomēr ticība vien, bez pamatojuma, veido tā saukto “pseidozinātni”, kad zinātnieks tic un apgalvo, ka esot veicis ievērojamus atklājumus, pat apgalvo, ka ir izgudrojis “mūžīgo dzinēju” vai ko tamlīdzīgu, tas sirsnīgi tic savam izgudrojumam un pārliecinoši runā par to, bet nespēj savu ticību pamatot. Ticība un zinātne nav pretstati, bet tām ir atšķirīgas funkcijas. Ticība sadarbojas ar zinātni, tomēr tās darbojas katra savā jomā, visbeidzot saskaroties. Ticība lūkojas turp, kur racionālais prāts vēl nespēj ielūkoties, bet zinātne pamato to, kurp ticība ir atvedusi. Ticība meklē pierādījumus dievišķā klātbūtnei un tos atrod, bet zinātne turpat līdzās neko nespēj fiksēt. Ticība satver neredzamo, bet zinātne to izmēra un pamato. Zinātne apstiprina un pierāda atklājumus, bet ticība mudina uz jauniem atklājumiem, pārliecinot, ka arī tie ir iespējami. Tomēr ar zinātnes racionālo pieeju ir iespējams noliegt jebko pārdabisku, kas nav izmērāms vai nosverams. Bezdievība kā zinātne Zinātniskais ateisms PSRS ideoloģijā bija likts par stūrakmeni. Lai gan zinātne nav lietojama nedz Dieva apstiprināšanai, nedz noliegšanai, tomēr termins “zinātniskais ateisms” ideologiem šķitis pārliecinošs pamatojums Dieva noliegšanai. Kosmonauti kosmosā Dievu nav saredzējuši. Zinātnes sasniegumi tika likti kontrastā reliģijas atpalicībai. Zinātniskais ateisms Rietumos ir izrādījies daudz stiprāks un ietekmīgāks nekā tas bijis komunistu sistēmā. Rietumos zinātniskā ateisma ideoloģija ir stipra mācību iestādēs, masu medijos un zinātnes struktūrās. Ikviena populāra dabas raidījuma (National Geographic, Discovery, BBC vai jebkurā citā kanālā) pamatā ir likta evolūcijas teorija. Zinātniskā ateisma pozīcijas Rietumos – un, pateicoties tam, visā pasaulē – ir stiprākas nekā jebkad. Ikviens jauns zinātniskais atklājums tiek uzskatīts par pienesumu kopīgā zinātnes tēla veidošanai un cilvēka saprāta triumfam. Skaļi paziņojumi par zinātnisko ateismu izskan no publicistu mutes, par to izteikušies Ričards Dokinss, Sems Hariss, Kristofers Hičens, Deniels Denets u. c. Kopš 2006. gada ateisms ir ieguvis jaunu atspērienu. Tas sākās ar publikāciju žurnālā Wired, kur karojošie ateisti tika aicināti apvienoties pret jebkādu reliģiju. Savu nostāju “jaunie ateisti” pamato ar reliģijas vardarbīgo vēsturi un reliģisko radikāļu terorisma draudu aktualitātēm. Šie ļaudis veido kolekcijas ar notikumiem, kuros reliģijas pārstāvji nesuši nāvi un tumsonību. Jaunie ateisti atrod radikāļu rīcības pamatojumus Korānā un Bībelē. Visvairāk jaunie ateisti uzbrūk Bībelei un kristietībai. Tie uzskaita ikvienu vardarbības notikumu Bībeles lappusēs, netiek aizmirsta arī inkvizīcija, krusta kari, garīdznieku vēršanās pret zinātniekiem (Galileo, Koperniku u. c.) un zinātniskiem atklājumiem. Informatīvajā telpā jaunajiem ateistiem ir atbalsts, viņu vadītajiem raidījumiem tiek piešķirts vislabākais raidlaiks, bet publikācijām – veseli atvērumi un pat attēli uz žurnālu vākiem. Zinātniskais ateisms mūsdienās nekur nav izzudis. Tas ir tikpat vulgārs, kāds tas ir bijis agrāk. Ričards Dokinss dažkārt, sasveicinoties ar reliģioziem cilvēkiem, lieto frāzi: “Es esmu pērtiķis, bet jūs?” Viņš to nemaz neuztver par pazemojumu, jo ar šo frāzi iesāk sarunu par cilvēka evolūciju. Nedomāju, ka Dokinss tiešām sevi uzskata par dzīvnieku, jo cūcisku attieksmi pret sevi viņš nepaciestu ne mirkli. Pērtiķa vieta ir krātiņā. Taču ne jau to būtu vēlējies piedzīvot dedzīgais ateists. Jaunais ateisms būtu uzskatāms par savdabīgu viedokli, ja vien tam nesekotu noteikta attieksme pret morāli un ētiku, kas tiek skaidrota caur naturālisma prizmu. Cilvēku savstarpējās attiecības un morālās vērtības tiek balstītas vēsturē, kultūrā, psiholoģijā un smadzeņu neironos. Zinātniskais ateisms, par pamatu ņemot evolūcijas teoriju, skaidro seksuālos noziegumus, netiklību, homoseksuālismu, kopošanos ar dzīvniekiem kā bioloģisku nepieciešamību, ko izsauc dabiskie instinkti. Tas atbalsta morāles normas, kuras pastāv starp dzīvniekiem, jo tie seko evolūcijas adaptācijai un “sugas uzlabošanai”. Nav grūti saskatīt, ka šāds skats uz morāli un sabiedrību spēj atnest iznīcību garīgumam, morālei un ētikai, kuru tie, pēc pašu apgalvojuma, izskaidro. Šis uzskats grauj robežas. Zinātniskais ateisms mudina pieņemt savu pozīciju par spīti tam, ka nespēj piepildīt dotos apsolījumus un atnest pasaulei mieru, saskaņu un labklājību. 20. gadsimta vēsture tam ir pierādījums. Kreacionisms kā zinātne Kad nākas uzklausīt kreacionistu pretenzijas uzlūkot kreacionismu par zinātni, man tas šķiet savādi. Kreacionisms nav zinātne saskaņā ar zinātnes definīciju un zinātnisko metodi. Tas neatklāj neko jaunu ārpus Bībeles, bet gan esošos zinātnes atklājumus interpretē saskaņā ar Rakstiem. Tā ir filozofija jeb pasaules uzskats. Kreacionists, protams, var sevi nodēvēt par zinātnieku un kreacionismu – par zinātni, tomēr kā zinātnieks kreacionists, lietojot zinātnes metodi, nespēs dot nevienu taustāmu pierādījumu Radītāja eksistencei vai Bībeles stāstu pamatojumam. Ja kreacionists tiešām to spētu, tad ateisma pretenzijas tiktu atspēkotas. Kreacionisms piedāvā zinātnes datu interpretāciju saskaņā ar Rakstiem, pamatojot tos ar Bībeles pantiem, ievērojot Rakstu gramatikas detaļas un precīzu vārdu secību. Radīšanu vai vispasaules Plūdus zinātniski pierādīt nav iespējams, lai arī kādu zinātnisko metodi lietotu. Kreacionisti izlasa zinātniskos atklājumus, atmet nost evolūcijas un naturālisma elementus un pielāgo datus Grāmatai. Liela daļa kreacionistu sniegtās informācijas satur zinātniskās metodes kritiku un apgalvojumus par evolucionistu sazvērestību pret Dievu. Kreacionisms tiek pasniegts kā adekvāta atbilde uz evolucionistu uzbrukumu Rakstiem un reliģijai. Nav noliedzams, ka pastāv ateistisko zinātnieku naidīgums pret reliģiju, tomēr zinātne kā tāda manipulē tikai ar izmērāmiem datiem bez ideoloģijas. Zinātne nenodarbojas ar Bībeles noliegšanu laboratorijās un eksperimentos, jo zinātnes metode to neiekļauj un nemaz nevar iekļaut. Pati zinātnes metode izslēdz iespēju iekļaut starp metodēm vai datiem zinātnieku personiskos aizspriedumus, viedokļus vai uzskatus, jo tad tā top par “viltus zinātni”. Zinātniekiem, veicot pētījumus, ir jāpamato, ko tie ir darījuši, lai izslēgtu no pētījuma savus personiskos aizspriedumus vai viedokļus, lai prezentētu datus tādus, kādi tie ir. Ikviens zinātniskais darbs tiek pakļauts smagai kritikai no kolēģu puses, ja pētījuma dati nav verificējami, pārbaudāmi, noliedzami vai arī tie satur paša pētnieka aizspriedumus. Katrā zinātniskā pētījumā atklājums ir ne tikai jāpierāda un jāpamato, bet tam ir jābūt arī noliedzamam. To paredz nulles hipotēzes izvirzīšana pētījuma sākumā. Ja nulles hipotēze nav noraidāma, tad pētījumā nekas nav atklāts. Šim noliegumam ir jābūt pamatotam, jo noliegt var tikai esošo. Piemēram, zāļu pētījumos zinātniekiem ir ne tikai jāpamato zāļu labās spējas ārstēt, bet arī tas, kāda ir varbūtība, ka zālēm nav ārstniecisku spēju. Nepieciešams izpētīt arī blaknes un aizliegumus šo preparātu lietot. Šie pētījumi pasargā pacientus no iespējamām blakus parādībām, ja tiek lietoti citi medikamenti un pastāv riski. Vai arī – kad tiek pārbaudīts kāds viedoklis sabiedrībā, pētījumā iekļauj divas cilvēku grupas – ar vienu notiek pētījums, bet otra (kontroles grupa) kalpo pētījuma datu verifikācijai. Viena grupa lieto zāles, bet otra – placebo. Atšķirības starp grupām ir izmērāmas. Arī paleontoloģijā, piemēram, kad tiek noteikts fosiliju vecums, tiek izmantota ne tikai viena metode, bet vairākas, lai starp mērījumiem būtu iespējams veikt korelāciju. Kad piedalījos kreacionistu konferencē Islandē, kreaconistu profesori visā nopietnībā apgalvoja, ka pastāv zinātnisko laboratoriju sazvērestība nepieņemt dinozauru fosiliju paraugus analīzēm uz oglekļa 14 metodi, jo tad var izrādīties, ka šie kauli ir jaunāki un tie nemaz nav miljoniem gadu veci. No vienas puses šāda laboratoriju attieksme šķiet netaisna (sazvērestība?), bet no otras puses: dinozauru kaulu fosilijās nav oglekļa. Kāpēc gan laboratorijām šie paraugi būtu jāanalizē ar oglekļa 14 metodi? Turklāt kreacionisti bieži vien oglekļa 14 metodi pakļauj smagai kritikai par tās iespējamo neprecizitāti. Taču oglekļa 14 metode ir tikai viena no daudzām citām, kuras tiek lietotas paleontoloģijā, ģeoloģijā, arheoloģijā un pat kriminālistikā. Minēšu šeit dažas no tām: iekļauto fragmentu likums, Harisa matrica, superpozīcijas likums, oriģinālā horizonta princips, slāņu nepārtrauktības princips, slāpekļa datēšana, fluora absorbcijas datēšana, putekšņu datēšana, morfoloģija, tipoloģija, paleomagnētisms, tefrohronoloģija, skābekļa izotopa metode, aminoskābes datēšana, luminiscences datēšana, termoluminiscences datēšana, joda-ksenona datēšana, oglekļa oksīda datējums, dendrohronoloģija un citas. Kreacionistu literatūrā nekad neesmu lasījis par šīm metodēm. Zinātnieki no ledāju urbumiem ir ieguvuši senās atmosfēras sastāvu, jo tur dziļumos atrodas gaisa burbuļi ar šī gaisa paraugiem. Urbumi ledājos, ezeru dūņu nogulumos, purvos, mālos, koraļļu atolos, kontinentu šelfos atklāj, ka tie visi veido slāņus. Ikviens slānis apzīmē noteiktu gadalaiku maiņu, kad šie slāņi veidojušies. Šie slāņi ir fiksējuši arī seno vulkānu izvirdumu putekļus, seno augu putekšņus. Saskaitot tos, sanāk lielāks skaitlis, nekā raksta kreacionisti. Minētajā kreacionistu konferencē viens no lektoriem pēc tam, kad bija noklausījies profesoru lekcijas, sacīja svētrunu, kurā vairākkārt atkārtoja vienus un tos pašus vārdus: “Mums pietiek ar Rakstiem.” Viņš apgalvoja, ka zinātne un dabas pētījumi ved tikai pie šaubām, un uzsvēra: “Mums pietiek ar Rakstiem.” No vienas puses, tā ir dabiska vēlēšanās noliegt dabas sarežģītību, bet no otras – ticība Bībelei ir viedoklis, kuru nevar pamatot zinātniski, bet tikai piedzīvot, ticot uz Jēzu Kristu un staigājot Svētajā Garā. Elena Vaita par Dieva atklāsmi dabā E. Vaita apgalvo, ka pastāv trīs grāmatas, kuras apliecina Radītāju: Bībele, dziesmu grāmata un dabas grāmata, kuras ir lasāmas sabatā, pavadot laiku kopā ar savu Radītāju. Lūk, ko viņa raksta: “Daudziem par lāstu kļuvuši zinātniskie pētījumi [..], pat visaugstāk attīstītie prāti, ja tie savos meklējumos nevadās no Dieva Vārda, var nonākt apmulsumā, mēģinot izprast zinātnes un atklāsmes savstarpējās attiecības. Cilvēcīgās zināšanas gan par materiālajām, gan garīgajām lietām ir daļējas un nepilnīgas; tāpēc daudzi savus zinātniskos uzskatus nespēj saskaņot ar Rakstu liecībām. Daudzi par zinātniskiem faktiem pieņem teorijas un minējumus un domā, ka Dieva Vārds būtu jāpārbauda ar “gudrību, ko nepatiesi tā sauc” (1. Tim. 6:20; Glika). Radītājs un Viņa darbi atrodas aiz cilvēku saprāta robežām, un, nespējot to visu izskaidrot ar dabas palīdzību, tie Bībeles vēsturi uzskata par neuzticamu. Tie, kas sāk šaubīties par Vecās un Jaunās Derības uzticamību, pārāk bieži iet vēl soli tālāk un apšauba arī Dieva esamību, piedēvējot bezgalīgu spēku dabai. Atstājuši savu enkuru, tie triecas pret neticības klintīm.” (“Lielā cīņa”, 522. oriģ. lpp.) “Tūkstoši kļūst par skeptiķiem, jo ir ļoti daudz filozofisku prātojumu un zinātnisku pētījumu, kuros Dievs netiek atzīts. Mūsdienu skolās rūpīgi māca un pamatīgi izskaidro secinājumus, ko zinātnieki izdarījuši savos pētījumos, nepārprotami radot iespaidu, ka tad, ja viņiem ir taisnība, Bībelei tā nevar būt.” (“Lielā ārsta pēdās”, 462. oriģ. lpp.) “Kā dievišķajā atklāsmē, tā dabā Dievs cilvēkiem ir sniedzis noslēpumus, kas prasa ticību. Tam tā jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, tomēr vēl mūsu priekšā būs bezgalība.” (“Liecības draudzei”, 8. sēj., 257. oriģ. lpp.) No šiem un citiem E. Vaitas citātiem var secināt, ka dabas grāmata nav noderīga, lai apstiprinātu Rakstu precizitāti. Pat vairāk – pētot dabu, var nonākt pie skepticisma un Dieva noliegšanas. Vai katedrāle atbalsta to ticību, uz kuras pamata ir celta? Galileo laikā cilvēki burtiski dzīvoja katedrāļu ēnā. Visa dzīve bija pakļauta reliģijai. Vēstulē savam draugam viņš rakstīja: “Svētie Raksti nekad nevar melot vai maldīties [..], to paziņojumi ir absolūti un nepārkāpjami patiesi.” Taču no otras puses viņš ar pārliecību sacīja: “Lai gan Raksti nevar maldīties, tomēr daži to interpretētāji un skaidrotāji var maldīties.” Galileo bija pārliecināts: “Svētie Raksti un daba – abi vienādā veidā izceļas no tā paša Vārda; pirmie izceļas no Svētā Gara sacītā, bet otrā ir paklausīga Dieva pavēlēm [..], tā nekad nepārkāpj likumus, ar kuriem ir apveltīta.” Viņš bija pārliecināts, ka Visums ir radīts pēc Dieva vārda pavēles un tas ir kā grāmata, kas atvērta mūsu skatam, tikai ir jāiemācās lasīt tā valodu. Pat vairāk, viņš bija pārliecināts, ka dabas grāmata ir tikpat nemaldīga kā Svētie Raksti, jo atklāj Tā Kunga darbus. Šajā aspektā Galileo nonāca konfliktā ar baznīcas autoritātēm, jo savos dabas pētījumos bija pretrunā Rakstu atklāsmei. Galileo konstatēja, ka Zeme riņķo apkārt Saulei. Šāda interpretācija veda ārpus baznīcas skaidrojumiem. Galileo pat nenojauta, ka atrodas uz robežšķirtnes, kura šķir iepriekšējo pasauli katedrāļu ēnā un paver ceļu uz nākamo, kur valda cilvēka veidotā zinātne. Vatikānam vēl joprojām pārmet, ka pāvests tikai 1992. gadā atzina Baznīcas kļūdu Galileo notiesāšanā par ķecerību. Tagad laiki ir citi un lomas ir mainījušās. Šobrīd reliģija un Svētie Raksti atrodas ārpusē, bet zinātnes būvētā celtne gluži kā katedrāle ir varena, un tās autoritāte pasaulē – neapšaubāma. Visa dzīve notiek šīs katedrāles ēnā. Pasaules zinātnieki nenogurstoši būvē šo celtni, teorijas liekot vienu pie otras, vēlmē uzbūvēt ko patiesi vienotu un grandiozu. Tikai sanācis ir ne gluži tā, kā būtu gribējies. Vienota un visaptveroša celtne nesanāk, torņu ir daudz, bet tie ir tik dažādi. Kā baznīca ir sašķelta konfesijās, tā arī zinātnei nav izdevies visus apvienot vienā teorijā. Zinātnes celtnes sienas rotā “svēto tēvu portreti” (Einšteins, Maksvels, Bors, Feinmans, Diraks, Šrēdingers…), bet starp tiem nav nevienas jaunas sejas. Šķiet, ka šī zinātnes celtne tā arī paliks nepabeigta. To ceļ un ceļ, bet celtniecība kā nav, tā nav galā. Celtnieki viens otram jautā: “Vai mūsu zinātnes celtni atbalsta tā ticība, uz kuras šī celtne ir balstīta?” Vai celtne to spēj? Jebkura celtne vai katedrāle? Jebkad? Zinātnes celtne ir ieguvusi to pašu nemaldīgo autoritāti, kāda bijusi reliģijas celtnei viduslaikos, Galileo laikā. Dabas noslēpumu atrisināšana nav padarījusi cilvēku labāku, laimīgāku, nedz pietuvinājusi to Debesīm. To nespēja arī viduslaiku Baznīca, kas visus spieda drūzmēties zem tās velvēm. “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” (Ps. 19:2) Daba atstaro Radītāja godību un paklausa Viņa likumiem. Svētie Raksti atklāj Dieva godību un Viņa likumus. Svarīgi iemācīties šo valodu, lai saklausītu, saprastu un atrastu to, kas ir “Kristus jūsos – godības cerība”! Izmantotā literatūra: Berlinski, David. “The Devil’s Delusion”, NY: Basic Books, 2009. Gorman, Sara; Gorman, Jack. “Denying to the Grave”, NY: Oxford University Press, 2017.
Zinātniskā metode
Ikviena zinātniskā pētījuma pamatā ir zinātniskā metode. Vispārīgos vārdos raksturojot zinātnisko metodi, jāizdala tās secīgie posmi, kas redzami grafikā:
Līdzīgi jaunumi
Atvērt visu sarakstu
ADRA Europe organizētās apmācības Belgradā
No šī gada 2. līdz 6. februārim SDA Alūksnes draudzes mācītājs Miks Možeiko, pārstāvot organizāciju ADRA Latvija, apmeklēja ADRA International un ADRA...
Izmeklēšanas tiesa Debesīs
Parasti nevienu jautājumu vai mācības tēmu nemēdz apspriest vai iztirzāt, iesākot ar vispārliecinošāko pierādījumu par tās patiesumu, bet šoreiz tā ir...
Kā atšķirt savu paša balsi no Dieva balss
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Neviens cilvēks nezina, kas notiek otra cilvēka galvā. Lielākā daļa cilvēku savā galvā nedzird nekādas balsis; tie la...
Kas notiek pēc nāves?
Piedzīvot dzīvi Dieva mīlestībā