“Zviedru galds”

Ne tik sen, no 11. –18. augustam, mums bija Latvijas Draudžu Savienības sagādāta iespēja piedalīties ‘Church Planters X–Change’ (draudžu dibinātāju apmaiņas) seminārā Zviedrijā. Katras dienas programma sākās pl. 9:00 un beidzās vakarā ap 21:30, piedāvājot trīs reizes dienā lūgt un slavēt Dievu, studēt Bībeli, ieskatīties gan kafejnīcas, gan grupu draudžu veidošanas pieredzē, kā arī draudžu atjaunošanas projektos, diskutēt, uzdot jautājumus, meklēt kontaktus un draugus. Krietns laiks tika veltīts arī katra projekta individuālajam darbam grupās, mūsu gadījumā tas bija mūsu pašu Cafe–Church projekts.Galvenais šā pasākuma mērķis bija ‘jauno draudžu veidotāju’ pieredzes, kā arī informācijas apmaiņa. Jau pirmajās dienās mums, latvju skeptiķiem, nācās secināt, ka gūstam vairāk nekā esam cerējuši, un no tīras pieredzes apmaiņas seminārs pamazām kļuva par notikumu, kur katrs, aptuveni 120 semināra apmeklētāji, izjuta Svētā Gara pieskārienu.Kā vēlāk atklājās, mēs visi trīs ieradāmies Zviedrijā ar vienu, skaļi neizteiktu vēlmi — rast efektīgāku darbošanās veidu mūsu pašu Cafe–Church. Atbildes nāca. Citu gūtā pieredze lieliski parādīja kļūdas, kādas paši pieļaujam. Varu minēt dažas no tām:1. Uzmanība vērsta tikai uz pasākumu organizēšanu;2. Pietiekoši nopietni neesam domājuši par mūzikas nozīmi dievkalpojumā, un tādēļ gan stils, gan lirika, kā arī muzikantu attieksme vairāk bija pašapliecināšanās un kritikas veids, nekā Dieva pagodināšana.3. Mēs kā pamatgrupa pārāk maz analizējām situāciju un neturējām fokusā mūsu galveno jautājumu — kā aizsniegt tos, kuri par Kristu neko nezina.4. Paši pietiekoši nestudējām Bībeli kā grupa un kopīgi neveltījām laiku nopietnām lūgšanām. Līdz ar to gan pasākumi, gan avīžrakstu talantīgie, ciemos ne reizi nebijušie neklātienes autori lielā mērā ‘paņēma’ mūsu enerģiju. Studijas Zviedrijā iedrošināja atzīt kļūdas, ieraudzīt tās un nebaidīties atteikties no tā, kas nedarbojas un vērš uzmanību prom no Kristus.Bet ne tikai tas. Nāca kas daudz lielāks un mūs pārliecināja: lūgšana. Daudzi mēdz sacīt tā — nekad publiski Dievu nelūgšu! Pieredzi otram nenodosi, bet jāsaka, ka pārliecinājāmies, cik vienreizēji ir lūgt kopā! Tas ir dabīgi — lūgt Dievu! Pat pusotra nozīmētā stunda dienā izrādījās par maz, no kā arī secinājums —lūgt vai aizlūgt par kādu nav tas pats, kas lūgt kopā ar kādu! Pēdējais paver vienreizējas iespējas, kurās par sadarbības partneri kļūst Pats Svētais Gars! Un vai tad ne tas ir Tas, kas bija apustuļiem jāsagaida, pirms tie devās pasaulē? Vai tas nav Tas, kas vajadzīgs katram jaunas draudzes sākumam?Protams, lasītājus varbūt interesē, kas notiks tālāk ar visu šo skaļo Cafe–Church, jo nebraucām jau par Zviedrijas skaisto dabu jūsmot... Varbūt der atgādināt, ka Cafe–Church sākotnējā ideja bija radīt vidi, kurā iepazīstināt mūsu draugus ar Kristu. Interesenti bija, bet nospiedošais vietējo apmeklētāju skaits, kā arī fankluba veidošanās tendence neļāva mums pievērst pietiekamu uzmanību mūsu ciemiņiem ‘no ielas’. Un neesam jau arī paši radināti iepazīties ar ienācēju un apzināties, ka cilvēkam bez Dieva draud briesmas!Dzirdētais un redzētais Zviedrijā neapšaubāmi ieviesīs izmaiņas mūsu kalpošanā gan saturiskajā, gan izpildījuma ziņā? Kopīgi mācīsimies nopietni analizēt katru kalpošanas veidu — vai tas darbojas, un ja nē — tad nebaidīties ieviest korektūras. Mācīsimies turēt fokusā to, kas ir mūsu vīzija, proti — garīgi un skaitliski augoša draudze, kas apzinās, izkopj, un lieto savas garīgās dāvanas cilvēku vešanai pie Kristus, un kalpo viens otram, kā arī analizēt katru vismazāko pasākumu, vai tas atbilst mūsu uzdevumam — radīt draudzīgu vidi, kura aicina būt meklējošiem, dievbijīgiem un kalpojošiem.Cerams, ka ar laiku spēsim apstrādāt iegūto materiālu, lai rosinātu gan mūsu saimniekdraudzi — Rīgas 1. draudzi —, gan citas pārdomāt draudzes atjaunošanas kā arī jaunas draudzes veidošanas idejas un nepieciešamību.Noslēgumā vēl tikai atliek piebilst, ka zviedru galds bija patiešām bagāts — gan soja, gan piens un salāti, vēlāk parādījās pat kafija, bet galvenais — visas nedēļas garumā bija jūtama Dieva klātbūtne, un mūsu dzīvēs garākais, vairāk nekā sešu stundu garumā piedzīvotais piektdienas vakara Vakarēdiens pierādīja, ka, sēžot pie Dievgalda, katra apetīte tiek apmierināta.To visu piedzīvoja un domas kopā lika: Regīna, Juris un Dzintars