“Pavadi vairāk laika sarunās ar Mani.” Šī doma nepameta manu prātu. “Es zinu, Dievs,” nopūtos, “bet es esmu tik aizņemta.”

Pārvākšanās uz Koreju nozīmēja, ka mana dzīve bija pilnīgi citādāka, nekā pirms tam, kad es mierīgi, lēni izbaudīju visu iepriekšējo gadu, kamēr meklēju darbu. Iejusties citā kultūrā un jaunā darbā, kā arī iesaistīties jaunajā vietējā draudzē un sabiedrībā bija pārpildīts laiks manā dzīvē. Man vairs nebija tāda privilēģija, kā neskaitāmas stundas lasīšanai, lūgšanai un pierakstiem, kā tas bija pirms tam.

Līdz ar to, mani svētbrīži kļuva retāki un škidrāki. Dievam vairāk laika veltīju tad, kad bija jāgatavojas draudzes kalpošanām, bet pārējā laikā bija tik daudz citu lietu, kam nekavējoties veltīt savu uzmanību.
 

“Es daru misijas darbu,” pie sevis attaisnojos, “es taču esmu aizņemta, jo daru Tavu darbu, Dievs!”

Bet es zināju, ka strādāt Dieva darbā nav tas pats, kas pavadīt laiku ar Viņu. Dievs turpināja klauvēt pie manas sirds. Man vajadzēja savienoties ar Viņu daudz vairāk ikdienas dzīvē, nevis tikai tad, kad bija jārunā no draudzes katedras.

Mani svētbrīži nebūt nav tik lieliski, kādus es tos vēlētos, tomēr esmu apguvusi divas svarīgas mācības šajā aizņemtajā dzīves posmā. Pirmkārt, neļaut vainas apziņai par to, ka kaut kas padarīts “ne ideāli” mani aptstādināt un nedarīt neko vispār. Piemēram, vienmēr esmu dzirdējusi, ka svētbrīžiem vajadzētu būt no paša rīta. Ikrītu es biju steigā un pārgurusi, tas nebūt nelikās labākais laiks, ko veltīt Dievam, tādēļ savus svētbrīžus pilnībā izlaidu, jo tie nebūtu “ideāli”. Protams, tas nepalīdzēja manai garīgajai dzīvei. Es ticu, ka Dievs labprātāk vēlētos, lai mēs kopā ar Viņu pavadītu nepilnīgu, izklaidīgu laiku, nekā vispār nepavadītu laiku ar Viņu. Komunicējot ar Viņu, mēs pieaugam, jā, lēni, bet tomēr pieaugam spējā koncentrēties un mūsu “apetīte” pēc Viņa kļūst biežāka.
 

Otrā mācība ir par kvalitāti, ne kvantitāti.

Elena Vaita saka šādi: “Ja mēs pamatīgi iedziļināmies vienā fragmentā, līdz ir skaidrs tā saturs un saistība ar pestīšanas plānu, tad tam ir daudz lielāka vērtība nekā daudzu nodaļu izlasīšanai bez noteikta mērķa, neiegūstot nekādu labu mācību.”[i] Es sapratu, ka ātri zaudēju spēju koncentrēties no rītiem, ja mēģināju izlasīt pēc iespējas vairāk, tikai lai atzīmētu darāmo darbu sarakstā, ka man ir bijis svētbrīdis. Tā vietā sāku izmantot aplikāciju, kurā klausījos Bībeles rakstvietas un komentārus par to, un domāju par dzirdēto. Tas aizņēmta tikai 10 minūtes, bet tās bija tik dziļas un bagātību pilnas! Dažreiz es vienkārši pārdomāju vienu vienīgu pantu vai domu. Kādu rītu manu uzmanību piesaistīja šī vienkāršā doma: “Šodien izvēlos priecāties par Dieva uzmanīgajām rūpēm.” Šie vārdi palika manā prātā visu dienu, tie vērsa manas domas uz Dieva personīgajām rūpēm par mani un ko nozīmē izvēlēties priecāties par tām. Manas pārdomas par lasīto Bībelē un dzirdēto sniedza man dziļāku izpratni, nekā vienkārši atzīmēt sarakstā, ka esmu izlasījusi vairākas Bībeles nodaļas.

Iespējams, arī Tev ir grūti pavadīt laiku ar Dievu tā, kā to darīji agrāk. Varbūt tava dzīve ir pilnīgi citādāka, varbūt tev ir vairāk pienākumu, kā kādreiz. Ja tā, nepamet savu garīgo dzīvi pavisam, lai cik daudz pienākumiem nāktos pievērst savu uzmanību. Dievs vēlas pavadīt laiku ar Tevi, lai cik nepilnīgs vai haotisks tas dažkārt liekas.

Mani iedrošina psalmista vārdi: “Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.” (Ps. 27:8)