Es piedzimu Bugenvilejas salas centrālajā reģionā, un biju otrais no septiņiem bērniem dedzīgā katoļu ģimenē. Par Dieva eksistenci es pirmo reizi uzzināju savās mājās. Zināt to, ka ir Dievs, kurš par mums gādā un kurš mūs aizsargā, man kā bērnam bija ļoti svarīgi, jo tikai piecu gadu vecumā manā dzimtajā vietā izcēlās pilsoņu karš.

Iemesli, kādēļ sākās karš, bija sarežģīti. Mūsu sala vienmēr ir bijusi neatņemama identitātes sastāvdaļa, kā arī vieta, kur mēs aizvadām savu dzīvi, tādēļ tad, kad tika atklātas vara atradnes un izveidota milzīga vara ieguves vieta, sākās strīds par salas īpašuma tiesībām un izcēlās karš. Deviņu gadu garumā daudzi cilvēki bija spiesti mainīt savu dzīves vietu, un gandrīz 20'000 gāja bojā. Mūsu ģimene izdzīvoja, bet tie bija sarežģīti gadi, kuru laikā nemitīgi meklējām drošību un mieru.

Kara laikā mūsu vectēvs mūs skoloja mājās, taču, kad karš beidzās, pirmā skola, kas tika atkal atvērta, bija adventistu skola. Tur sākās mans ceļš uz izglītību. Diemžēl tad, kad es pabeidzu pamatskolu, mūsu reģionā nebija nevienas adventistu vidusskolas, tādēļ es uzsāku savas mācību gaitas valsts skolā. Man tas bija izaicinājums, jo pirmo reizi es nonācu vidē, kurā nebija lūgšanu un svētbrīžu, un kristīgās vērtības netika pieminētas vai augstu vērtētas. Sekulārā vide atstāja uz mani iespaidu, un es sāku lietot zelējamo tabaku.

Taču mana agrīnā izglītība adventistu skolā bija nostiprinājusi manu ticību, un manā prātā bieži atausa dzirdētās Trīs eņģeļu vēstis. Es sāku nopietnāk domāt par Dievu un savu ticību, un es pievienojos vietējam Kristiešu centram. Taču mani mulsināja tas, kurā dienā mēs pulcējāmies uz dievkalpojumu, jo sabatskolā biju mācījusies un sapratusi ko citu.

Kad pabeidzu vidusskolu, es cerēju, ka varēšu apgūt māszinības, bet mani vecāki nevarēja sniegt finansiālo atbalstu manai izglītībai, tādēļ es jutos zaudējusi virzību savā dzīvē un kļuvu mazdūšīga.
 

Kādu vakaru es dzirdēju skaidru balsi saucam manu vārdu: “Džesika, “bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību.” Es sameklēju šo pantu savā Bībelē - Salamana Pamācības 1:7.

Tonakt man bija sapnis par Trīs eņģeļu vēstīm. Manā sapnī viens no trim eņģeļiem man iedeva Rakstu rulli un lika man sludināt. Es par to pastāstīju saviem vecākiem, bet biju uztraukusies. Es nekad nebiju domājusi, ka Dievs vēlas, lai es kļūtu par misionāri, bet es guvu pārliecību, ka šis sapnis man atklāja Viņa gribu manā dzīvē. Drīz vien es apmeklēju adventistu sapulci, kuru vadīja mācītājs Agness Kola, un viņš mani iedrošināja sekot Dieva aicinājumam. Drīz vien es sapratu, ka mana vēlme apgūt māszinības nebija Dievs plāns manai dzīvei.

Es uzsāku teoloģijas studijas Sonomas koledžā, un, kad pabeidzu, es kalpoju Bugenvilejas salā. Tagad esmu precējusies ar brīnišķīgu, dievbijīgu vīrieti Džonu, kurš sākotnēji vēlējās kļūt par priesteri, bet, iepazinies ar adventistu mācību mūsu deviņu gadu ilgās draudzības laikā, mainīja savas domas. Mēs apprecējāmies pēc viņa kristībām, un šodien mums ir brīnišķīga meita. Mans vīrs kalpo, sniedzot praktisku palīdzību Bugenvilejas misijas Celtniecības nodaļā. Visi mana ciemata iedzīvotāji nu ir adventisti.

Raugoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka tad, kad izvēlējos Dievu, Viņš visu padarīja iespējamu. Es ceru, ka mans stāsts liks jums atcerēties, ka “Dievam nekas nav neiespējams”.