Kādā janvāra dienā mana ģimene un es nolēmām noņemt Ziemassvētku lampiņas, kas bija iekārtas mūsu pagalma ciedru kokā. Mēs cerējām, ka ar vienu rāvienu izdosies noņemt visu lampiņu virteni, bet tas nebija tik viegli.
 

Mums bija atlikušas divas izvēles - vai nu kļūt par tiem dīvainajiem kaimiņiem, kas Ziemassvētku lampiņas noņem tikai vasarā, vai arī kāpt kokā un tās noņemt.

Mana 11 gadus vecā meita vēlējās kāpt pirmā. Viņa ielika vienu pēdu tēta kopā saliktajās rokās, un viņš viņu pacēla līdz pirmajam zaram. “Kāp pa tām zaru daļām, kuras atrodas vistuvāk stumbram,” viņš sacīja, kamēr viņa kāpa augšup. Mēs apbrīnojām viņas drošsirdību, bet bijām arī noraizējušies par viņas drošību.

Kad viņa bija pusceļā, zari kļuva arvien tievāki. Koks šūpojās līdz ar katru viņas kustību, un viņas sajūsma pārvērtās bailēs. “Tēti, es tagad kāpšu lejā,” viņa sacīja ar manāmu uztraukumu balsī.

“Labi, sirsniņ. Kāp lejā tāpat, kā tu kāpi augšā. Es tevi noķeršu, kad tu būsi nokāpusi pietiekami zemu,” mans vīrs atbildēja. Kad viņš viņu noķēra, es izjutu atvieglojumu, kā arī lepnumu par to, ka mūsu mazā meita tikko bija parādījusi, ko nozīmē būt drosmīgai. Taču Ziemassvētku lampiņas aizvien atradās kokā.
 

Te nu mēs bijām, lūkojoties uz ciedru koku un cenšoties saprast, ko iesākt. Visbeidzot es novilku savas biezās ziemas drēbes un nolēmu mēģināt uzkāpt kokā.

Mans vīrs man palīdzēja uzkāpt uz pirmā zara. Es kāpu arvien augstāk un augstāk, līdz sajutu, kā koks sāk šūpoties. Mans vīrs un meita izteica iedrošinājuma vārdus: “Tu esi pusē, mammu!” un “izskatās, ka tu jau drīz būsi galā, mīļā.” Neskatoties uz koka šūpošanos, es sasniedzu galamērķi. Ar vienu roku cieši pieķēros pie kāda zara, lai ar otru varētu atšķetināt lampiņu virteni. Pēc dažām minūtēm es visbeidzot atšķetināju lampiņas no zariem un nometu tās zālienā. Lai gan uzdevumu biju izpildījusi, es aizvien atrados kokā!

“Labi, mīļā, tagad kāp lejā, pēdas liekot tuvu stumbram,” mans vīrs sacīja. Es kāpu lejā, izjūtot manāmu nogurumu.Es apstājos,lai satvertu zaru un ievilktu elpu, un turpināju. Tuvojoties zemei, jutu, kā mana vīra roka apņem manu vidukli. Visbeidzot es varēju palaist vaļā koku.

Daži no mums ir kāpuši kokos savā bērnībā un baudījuši piedzīvojuma garšu, un tagad mēs redzam mūsu bērnus darām to pašu.
 

Lai vai mēs kā pieaugušie rāpjamies kokos, vai arī ne, mēs katru dienu sastopamies ar “kokiem”, kuros jāuzkāpj.

Šis piedzīvojums ir citādāks, un daži zari ir izturīgāki par citiem. Mūsu matos ieķeras lapas, un miza zem mūsu pēdām mēdz atlūst. Dažkārt mēs kāpjam augstāk, citkārt nokāpjam zemāk, bet mēs turpinām šo piedzīvojumu caur uzvaras un noguruma brīžiem.

Dažkārt ir sajūta, ka nav neviena, kas mūs vadītu mūsu dzīves pagriezienu brīžos. Mēs aizmirstam par atpūtu un to, ka varam visu nodot Viņa rokās. Mēs domājam, ka visbriesmīgākais būtu nokrist, aizmirstot, ka Viņš var izmantot katru ielūzušu zaru, lai iemācītu mums Viņam uzticēties. Domāju, ka mana meita to ļoti precīzi pateica: “Vai tā nav vislabākā sajūta, kad tētis satver tevi savās rokās?” Es raugos uz to dienu, kad viņa uzkāps debesu Dzīvības kokā līdz pašai augšai.