Vai Tev ir pienācis laiks mizot kartupeļus?

“Man šodien bija ārkārtīgi nogurdinoša darba diena. “Lūdzu, nomizo man piecus kartupeļus, lai varu pagatavot vakariņas,” mana sieva man garāmejot sacīja. Es šo to nomurmināju pie sevis un aizvēru aizkarus, knapi pievēršot uzmanību skaistajam saulrietam.
 

Vai viņa nezina, ka es pašlaik ar kaut ko nodarbojos savā datorā un ka viņa mani traucē? Turklāt es esmu pārguris no šīs darba dienas! Vai viņa nevar to paveikt pati? Es nejūtos tā, lai tagad mizotu tos kartupeļus.

Tajā brīdī es sapratu, ka esmu nonācis krustcelēs. Es varētu turpināt gausties un sūkstīties par to, kā es, tikko apprecējies vīrietis ar pilna laika darba slodzi neparakstījos uz šo papildus darbu virtuvē. Vai tā ir īstā kopdzīve? No otras puses raugoties, es varētu norīt savu “vīrišķīgo lepnumu” un doties uz virtuvi, lai priecīgi nomizotu šos piecus kartupeļus. Galu galā tas prasītu tikai dažas minūtes.

Tieši tad es dzirdēju šo kluso balsi, kas uzrunāja manu sirdsapziņu un atgādināja dažas rakstu vietas, kuras biju lasījis aizvadītās nedēļas rītos.

“Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu.” (Efez. 5:28,33) “Mīlestība ir lēnprātīga un laipna… Tā nemeklē savu labumu. Tā neskaistas.” (1. Kor. 13:4,5)

Pēkšņi es izjutu vainas apziņu un tiecos lūgt piedošanu no Dieva par to, ka loloju tādas savtīgas domas. Svētā Gara balss skaidri atklāja to, kas man būtu jādara.

“Tev viņa jāmīl ar beznosacījuma mīlestību.”

Tas nebija vienkārši ieteikums. Man nebija iespēju šo ieteikumu apstrīdēt vai meklēt kompromisu. Šī beznosacījuma mīlestība bija pavēle no paša Dieva, kurš mani aicināja atspoguļot Viņa raksturu. Un Kristum līdzīgā mīlestība, kuru Viņš vēlējās no manis sagaidīt, nebija atkarīga no manām toreizējām izjūtām. Galu galā, vai tad es katru pirmdienu nemostos, lai ietu uz darbu neatkarīgi no tā, vai es to vēlos, vai nē? Līdzīgā veidā arī Kristus man neatklāja Savu mīlestību pret mani tikai tad, kad Viņa sajūtas Viņu mudināja to darīt. Patiesībā Viņš šo mīlestību pret mani atklāja tad, kad biju to vismazāk pelnījis, “kad es vēl biju grēcinieks”. (Rom. 5:8)

Vēlāk tajā vakarā es apsēdos pie galda, lai baudītu garšīgi pagatavotus kartupeļus, kurus mana sieva man pasniedza ar dzirkstelīti savās acīs. “Paldies, ka nomizoji kartupeļus,” viņa man atzinīgi sacīja, kamēr izbaudīju šo garšīgo maltīti. Mana mīlestība pret viņu tikai pieauga viņas izrādītā novērtējuma rezultātā. Sajūta, ka esmu novērtēts, mani iedvesmoja viņu mīlēt arvien vairāk.
 

Tajā brīdī es vēlējos pielekt kājās un nomizot vēl kartupeļus - patiesībā palīdzēt ar jebko citu, kur manai sievai bija nepieciešama palīdzība.

Jēzus sacīja, ka pasaule mūs pazīs kā Viņa mācekļus pēc mīlestības mūsu starpā - tādas mīlestības, kādu Viņš izrādīja pret mums (Jāņa 13:34,35; 15:12). Šī mīlestība pārspēj cilvēcīgo mīlestību, jo tā nav atkarīga no tā, vai mēs kaut ko saņemam pretī. Kura cilvēka kartupeļus Dievs tevi šodien aicina nomizot?”