Ir pagājis tieši gads, kopš pēdējo reizi apmeklēju draudzi sabatā. Ja pirms gada šāds paziņojums varētu mudināt domāt, ka esmu pievienojusies “atkritušajiem” kādu garīgu pārdzīvojumu dēļ, tad tagad patiesais iemesls ir pasaules mēroga pandēmija, kuras laikā draudžu durvis - atkarībā no tā, kur atrodaties - ir bijušas slēgtas kopš 2020. gada marta.

Kad lielākā daļa valstu visā pasaulē izsludināja ārkārtas situāciju, slēdzot skolas, darba vietas un pat draudzes, es naivi nodomāju, ka “dažas” brīvdienas no draudzes pienākumiem man nenāks par sliktu. Kā daudziem cilvēkiem, kas bieži ir iesaistīti draudzes aktivitātēs, vēlme vienkārši atpūsties un paņemt pauzi arvien pieauga.

Tādēļ, kad mani sasniedza ziņas, ka draudzes fiziskās telpas tiek slēgtas, es izjutu tādu kā atvieglojumu. Es nezināju, ka šī pandēmija būs daļa no mūsu dzīves ilgtermiņā un ka cerētās “brīvdienas” ieilgs vairāk nekā viena gada garumā. Bet, kā redzam, pasaule ir atradusi veidu, kā turpināt doties uz priekšu, neskatoties uz noteikumiem par masku valkāšanu un sociālo distancēšanos.
 

Dzīve turpinās

Es kādreiz biju lielā neizpratnē par to, ka Bībelē par pēdējām dienām ir rakstīts, ka būs nelaimes, bet cilvēki tai pat laikā “ēdīs, dzers un precēsies” (Lūkas 17:27). Tātad, viņi vienkārši turpinās dzīvot?! Es nevarēju saprast, kā gan ir iespējams vienkārši turpināt dzīvot savu dzīvi, kad pasaulē viss jūk un brūk. To es nesapratu līdz brīdim, kad atskārtu, ka, neskatoties uz to, ka sabatā vairs nedodos uz draudzi, nekas cits īsti manā dzīvē nav mainījies. Man joprojām ir jāmācās, lai gan attālināti. Es aizvien dodos uz darbu. Es atrodu veidus, kā komunicēt ar citiem cilvēkiem. Un daudzi no mums ir pieraduši pie dievkalpojumiem tiešsaistē.

Neskatoties uz visu to haosu, kas valda pasaulē un to, ka globālā pandēmija tik drīz vien nebeigsies, mūsu dzīves turpinās. Viss paliek tā, kā bija. Tagad, kad esmu tikusi pāri bailēm par pēdējo laiku, esmu novērojusi, ka arī es esmu ieslīgusi tādā pašā neuzmanībā, kā cilvēki iepriekš minētajā Bībeles piemērā.

Man ir kauns atzīt, ka sabats - diena, kad devos uz fizisku ēku, lai piedalītos pielūgsmē un sadraudzībā - ir kļuvusi par dienu, kurā pamostos, lai to aizvadītu, miegaini klausoties kādu dievkalpojumu fonā. Ir grūti koncentrēties vienam dievkalpojumam, kad pastāv tik daudz citu programmu, kurām pievienoties.

Sabatskola Meksikā? Esmu klāt. Dievkalpojums Jamaikā? Āmen. Adventistu jauniešu dievkalpojums (ja vēl esmu nomodā) ASV? Slava Dievam.
 

Pielāgojoties jaunajiem apstākļiem

 

Mans statuss līdz ar to ir mainīts no “solu sildītājas” uz “gultas sildītāju”. Es pavadu visu dienu siltā gultā, vienkārši klausoties par draudzes vai tamlīdzīgām aktivitātēm, tā aizvadot sabata dienu, un tie ir mani “jaunie apstākļi”.

Bet es esmu guvusi kādu būtisku garīgu mācību. Lai gan valdību un veselības organizāciju iniciatīvas kaut cik tiecas atgriezt dzīvi ierastajos apstākļos, pandēmija būs atstājusi savas sekas, un tā parāda, ka mūsu laiks uz šīs zemes tik tiešām ir ierobežots.

Ja mēs nebūsim uzmanīgi, mēs redzēsim, kā pasauli piepilda katastrofas, un dzirdēsim tikšķošo pulksteni, kas vēsta par gala laiku, bet tomēr iemigsim, piepildot savas domas ar to, kas teikts 2. Pētera 3:4 - “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.”

Es saprotu. Mēs kā adventisti zinām daudz par pēdējo dienu notikumiem, un dažkārt mēs pat bolām acis par tiem, kas, mūsuprāt, šķiet pārāk daudz par tiem runā, bet neaizmirsīsim, ka Jēzus pavēle “pelnaities, iekāms es pārnākšu” (Lūkas 19:13) nenozīmē, ka mēs varam vienaldzīgi izturēties pret visu to nenormālību, kas mums vēsta, ka ir laiks sagatavoties Viņa atnākšanai.

Varbūt vēl nav pienācis laiks bēgt uz kalniem, bet, redzot to, ka pasauli skar arvien vairāk nelaimju, mēs, Dieva žēlastībā, varam nolikt savus apavus pie durvīm. 

“Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem (..)”

Raksta avots: https://www.adventistreview.org/they-always-were