Mēs visi vēlamies plaukt un zelt – gan materiālā, gan sociālā, gan garīgā ziņā. Patiesi, Dievs bija un ir ieinteresēts cilvēces labklājībā un labsajūtā pat pēc tam, kad mūsu pirmie vecāki Ēdenes dārzā grēkoja un zaudēja labklājības paradīzi (1. Mozus 2., 3.nod.)
 

Bet kāds ir Bībeles skatījums uz labklājību? Vai Raksti atbalsta mūsdienu labklājības evaņģēliju?

Aplūkosim šīs mācības izcelsmi un tās ietekmi, izceļot dažas no nepilnībām, un apskatīsim bībelisko labklājības definīciju.
 

Izcelsme un ietekme

Labklājības evaņģēlijs ir mācība par to, ka “ticīgajiem ir tiesības uz veselības un bagātības svētībām un ka viņi var iegūt šīs svētības, apliecinot savu ticību un “sējot ticības sēklas”, kā arī uzticīgi maksājot desmito tiesu un ziedojumus.” Šo mācību atbalsta kristieši, kuri sevi uzskata par labklājības kustības dalībniekiem. Šī kustība aizsākās Ziemeļamerikā pirmajā desmitgadē pēc Otrā Pasaules kara, kad daži Vasarsvētku sludinātāji “atdzīvināja” Esseka Viljama Kenjona (Essek William Kenyon,  1867 – 1948) teoloģiju par “dominējošo ticību”. Šie sludinātāji uzskatīja, ka ticība ir kā spēks, kas, ja tiek pozitīvi apliecināts citu cilvēku priekšā, uzlabo veselību, veicina labklājību un vairo panākumus ticīga cilvēka dzīvē.

Ievērojamākie cilvēki, kas veicināja labklājības kustības attīstību, bija Orals Roberts (1918 - 2009), kurš ietekmēja vēl citus cilvēkus, kā A. Allenu (1911 - 1970), Kenetu Haginu (1917 - 2003), Kenetu Kouplandu (1936-) un Fredriku Praisu (1932-). 1956. Gadā O. Roberts publicēja grāmatu “Dieva formula panākumiem un labklājībai”, kurā tika sistemātiski izklāstīts veids, kā saņemt dievišķas svētības, un 1970. gadā viņš nāca klajā ar bagātības iegūšanas formulu grāmatā “Ticības sēklas brīnums”. Līdz ar 20.gs. 70. gadu beigām labklājības kustība bija izplatīta visā Ziemeļamerikā. Tās teoloģija piesaistīja vairākus sludinātājus no izplatītākajām konfesijām. Drīz vien tika nodibinātas vairākas labklājības kustības draudzes, kas palīdzēja tam izplatīties arī ārpus Ziemeļamerikas robežām. 

Kad labklājības evaņģēlijs šķērsoja dažādu valstu robežas, jaunattīstītajās valstīs tas tika laipni uzņemts. Tā mācība ir piesaistoša, un šis evaņģēlijs caurvij kristīgo pasauli ar tā:

1. Hermeneitiku un teoloģiju, kas nostāda ticīgo Dieva līmenī
2. Mūziku, kas it kā atbrīvo dziedātājus no nabadzības un pieprasa materiālas svētības
3. Uz brīnumiem balstītām svētrunām, kas mudina apliecināt ticību citu cilvēku priekšā un “sēt ticības sēklu”
4. Uzkrītošo dzīvesveidu, kas tiek pasniegts kā pierādījums saņemtajām svētībām.

Ir redzams, ka kustība ir ietekmīga ne tikai tāpēc, ka tai ir daudz sekotāju. Labklājības evaņģēlijs tiek daļēji pieņemts pat arī citās kristīgajās konfesijās. Piemēram, daži draudzes locekļi, pat mācītāji, adaptē labklājības evanģēlija sludinātāju teoloģiju un pielāgo iesvētīšanas ceremonijas, mūziku un lūgšanas šādā stilā. 
 

Labklājības evaņģēlija nepilnības

Svētie Raksti pierāda, ka labklājības evaņģēlijā saskatāmi vairāki trūkumi, kā rezultātā tiek sagrozīta labklājības bībeliskā izpratne. Šīs ir trīs no nepilnībām:

1. Labklājības evaņģēlija sludinātāji citē rakstu vietas no Bībeles ar mērķi pamatot SAVUS uzskatus, tomēr Bībele nav viņu vienīgais teoloģisko uzskatu pamats. Papildus tam viņi apgalvo, ka viņiem ir tieša pieeja Dieva prātam un ka viņi personīgi saņem dievišķas atklāsmes - atklāsmes, ko Dievs sniedz ticīgajiem. Misticisms ir šo dievišķo atklāsmju pamatā, kuras sludina šie mācītāji. Mēs, Septītās dienas adventisti, uzskatām Bībeli par mūsu vienīgo ticības pamatu, kas ir pilnīgā pretstatā ar “dievišķo gudrību”, ko labklājības evaņģēlija sekotāji it kā iegūst caur atklāsmēm (2. Tim. 3:14-17).
2. Šis evaņģēlijs praktiski māca to, ka Kristus nāve pie krusta atguva cilvēku tiesības uz veselību, bagātību un panākumiem, ko cilvēce zaudēja pēc grēkā krišanas (1. Moz. 3.nod.) Pēc Kristus nāves ticīgo ticība iegūst spēku, ar kuru viņi var realizēt savas tiesības. Šī teoloģija padara tās sekotājus par “maziem dieviem”, kuri var izmantot savu ticības spēku, lai iegūtu materiālas svētības. Tā rezultātā ticīgie var nosaukt un pieprasīt savu vēlmju piepildīšanos vai nu individuāli, vai arī manipulējot ar Dievu. Labklājības evaņģēlija teoloģija arī šajā gadījumā ignorē Svēto Rakstu mācības.
3. Pirmkārt, apgalvojot, ka ticīgajiem VIENMĒR ir nodrošināta materiālā labklājība, labklājības evaņģēlijs atmet bībelisko konceptu par labklājību (raksturots zemāk). Otrkārt, tikpat nebībeliska ir ideja par “ticības spēku”. Svētie Raksti māca, ka mums ir jāmācās uzticēties Dievam (Hab. 2:4; Jāņa 14:1). Ticīgie pārvar dzīves grūtības, paļaujoties uz Dievu (Ps. 24; Jes. 40:31) un dzīvojot cerībā uz Kristus atgriešanos (Jāņa 3:16; Atkl. 22:20). Treškārt, labklājības evaņģēlijs mudina koncentrēties uz materiālo labklājību un dzīvot “šeit un tagad”, daudz nedomājot par nākotni mūžībā. Apsēstība ar materiālo labklājību kaitē attiecībām starp Dievu un ticīgo (Jāņa 15:5). Attiecības ar Dievu ir daudz svarīgākas nekā materiālie labumi, jo “neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas” (Lūkas 12:15). Visbeidzot, labklājības evaņģēlijs novērš uzmanību no vēsts par Dieva Valstību un pievērš to ticīgā cilvēka materiālajai labklājībai. Ticīgajiem nav pavēlēts nodrošināt sev materiālu labklājību (Mat. 10:9,10). Tā vietā ticīgie ir aicināti kļūt par pestīšanas lieciniekiem, kas ir atrodama Kristū (Mat. 28:19,20; Rom. 1:16). Kristus evaņģēlijs pievērš ticīgā cilvēka uzmanību mūžīgajai dzīvībai (Mat. 10:22,41,42; Lūkas 10:20; Atkl. 22:1-5).

 

Bībeliskais skatījums uz labklājību

Svētie Raksti norāda, ka labklājība nav saistīta tikai ar materiālajiem labumiem, bet gan arī ar mieru un Dieva klātbūtni cilvēka dzīvē (Ps. 1:1,2; 128; 3. Jāņa 2). Dievs ir visu svētību avots, tostarp materiālās labklājības nodrošinātājs (1. Moz. 1:28,29; 1. Laiku 29:11-16; Ps. 24:1,2). Tā kā Viņš sniedz dzīvību un dāvā labklājību, Viņš sagaida to, ka cilvēki Viņu pielūgs ne tikai ar savām sirdīm, bet arī ar savu mantu (5. Moz. 12:5,6; Mal. 3:8-12). 
 

Dievs apsolīja materiālas svētības senajam Izraēlam kā nācijai (5. Moz. 28:1-14), taču tas nenozīmēja, ka katrs izraēlietis kļuva bagāts. Tieši otrādāk - starp Dieva ļaudīm vienmēr atradās arī nabadzīgi cilvēki (5. Moz. 15:11; Mat. 26:11). Līdz ar to uzticība Dievam nav mērāma materiālajos labumos.

Ticīgie var tikt svētīti (Sal. pam. 10:6,7; 28:20), bet viņi var piedzīvot arī ciešanas un trūkumu (Ījaba 1. un. 2. nod.; Ap.d. 11:27-30). Pat ļauni cilvēki var piedzīvot labklājību (Ps. 73:3-12; Jer. 12:1; Mal. 3:15), taču tas nenozīmē, ka tās ir īpašas svētības no Dieva (Sal. pam. 20:21; 28:20). Tas, ko Dievs tiešām ir apsolījis, ir, ka Viņš nodrošinās pašas nepieciešamākās lietas - ēdienu, dzērienu un apģērbu. (Mat. 6:25-34).

Patiesa labklājība ir Dieva dāvana. Bet, kā Viņa doto dāvanu pārvaldniekiem, ticīgajiem ir apzinīgi jāstrādā un maksimāli jāatsīta savas dāvanas (5. Moz. 8:17,18; Sal. pam. 10:4,5; Sal.māc. 11:1-6; 2.Tes. 3:6-12). Ne katrs iegūs materiālu labklājību, taču ikkatram ticīgajam ir jābūt apmierinātam ar to, kas viņiem jau pieder (1.Tim. 6:6-10). Tā kā Dieva ļaužu starpā dzīvo gan bagātie, gan nabagie, Dievs ticīgajiem cilvēkiem (it īpaši bagātajiem) uzliek atbildību dalīties ar saņemtajām svētībām, palīdzot nabadzīgajiem (3. Moz. 25:6-55; 5. Moz. 15:7-11; Jes. 58:6-8; Rom. 12:13; 1. Tim. 6:17-19). Tik tiešām, patiesa pielūgsme iekļauj arī dāsnumu pret tiem, kuriem ir mazāk (Mat. 25:34-40; Ap.d. 2:44, 45; 4:32-37; 2. Kor. 9:6-12; 1.Jāņa 3:17,18).

Jēzus mācīja Saviem mācekļiem nefokusēties uz to, kas viņiem pieder (Mat. 6:19-21; Lūkas 12:15; Atkl. 3:17;18). Tā kā “visa ļaunuma sakne ir mantas kārība” (1. Tim. 6:10), Pāvils mudina ticīgos bēgt no tieksmēm uz bagātību, kuras noved līdz iznīcībai. (1. Tim. 6:9,10; Sal.pam. 30:8,9). Tā vietā viņš mudina “cīnīties labo ticības cīņu”, kas vada līdz mūžīgajai dzīvībai (1. Tim. 6:11;12). 

Neatkarīgi no tā, vai esi bagāts vai nabags, ticīgie ir aicināti dzīvot, domājot par nākotnes svētlaimību un Jēzus Kristus godības atspīdēšanu (Titam 2:12). Šajā brīdī taisnīgie saņems mūžīgo mantojumu, atalgojumu, kas ir vērtīgāks par jebkuru šīs zemes bagātību (Dan. 12:13). Tā ir mūsu cerība.

Dieva Valstības evaņģēlijs nav labklājības evaņģēlijs. Tās ir labās ziņas par pestīšanu Kristū. Labklājības evaņģēlijs nav bībelisks evaņģēlijs. Tas nesaskan ar labklājības jēdzienu, kāds tas ir atklāts Bībelē, un šis evaņģēlijs kropļo bībelisko ticību, dzīvesveidu un misiju. Septītās dienas adventisti nevar atbalstīt labklājības evaņģēlija mācību, pat ne daļēji, jo tādā veidā mēs novirzītos no patiesības, kas ir atklāta Svētajos Rakstos un caur Pravieša Garu.

Raksta avots: https://www.adventistreview.org/2011-28