Elēnas Vaitas mazmazdēls atceras, ka 1844.g. 22.oktobris deva ceļu septītās dienas adventistu draudzes izveidei un viņa vecvecmāmiņas laulībām. Elēna Harmona pavadīja to nakti asarās. Viņa bija starp 100'000 cilvēkiem Savienoto Valstu ziemeļaustrumos, kuri veltīgi gaidīja uz Jēzus Otro atnākšanu 1844.g. 22.oktobrī. Vēlāk viņa apprecējās ar Džeimsu Vaitu, kurš bija viens no adventistu celmlaužiem.
 

Tajā naktī visus pārņēma lielas bēdas, kad viņi saprata, ka to cerības nepiepildīsies. Daudzi rūgti raudāja līdz pat rītam.

Vaitas mazmazdēls Čārlzs Vaits telefona intervijā sacīja, ka viņš pat nespēj aptvert, cik ļoti dziļš un dzīvi mainošs ir bijis šis notikums gan Elenai Vaitai, gan visiem pārējiem adventistiem, kuri bija daudz ieguldījuši, gaidot uz Jēzus atnākšanu. Viņš sacīja: “Tas bija ne tikai tādēļ, ka viņi ļoti gaidīja Jēzu, bet arī Viņu ļoti mīlēja. Viņiem bija tāda mīlestība uz Jēzu un vēlēšanās būt kopā ar Viņu personiski, ka tas bija milzīga emocionāla vilšanās.”Taču šo adventistu pēcteči, kuri gaidīja uz Jēzu pirms 170 gadiem, to vairs neatceras kā bēdu dienu. Tā vietā viņi apgalvo, ka Lielā vilšanās diena bija izšķirošais brīdis zemes vēsturē, kad viņi redzēja piepildāmies Atklāsmes 14:6-11 trīs eņģeļu vēsti. Pirmie adventistu celmlauži tobrīd to vēl nezināja. Daudzi pameta adventistu kustību, kad pasaule gals nebija pienācis, kā pirms tam sludināja baptistu fermeris Viljams Millers, kurš studēja Daniela 8. nodaļu un ticēja uz drīzo Jēzus atnākšanu.Taču tie, kuri paturēja savu ticību un meklēja Bībelē, nonāca pie izpratnes, ka Daniela “svētnīcas šķīstīšana” bija nevis pravietojums par Jēzus atnākšanu, kā Millers tam ticēja, bet gan Jēzus salīdzināšanas darba noslēdzošais darbs. 1844.g. Jēzus iegāja vissvētākajā vietā debesu svētnīcā, lai uzsāktu tiesāt savus izglābtos, kas bija Viņa pēdējais darbs pirms Otrās atnākšanas un pirmā eņģeļa vēsts piepildījums, kā to apgalvoja agrīnie ticīgie.
Elēnas Vaitas fonda asociētais direktors Viljams Fagals saka: “Stāsts par lielo vilšanos pasaka mums vismaz divas lietas. Jēzus atnākšanas “svētīgā cerība” vēl aizvien ir mūsu mērķis un mēs to sagaidām, kā arī to, ka Jēzus pašlaik tiesas laikā kalpo mūsu labā svētnīcas iekšienē. Kamēr Viņš to dara, mums ir jānes “mūžīgais evaņģēlijs” visai pasaulei, līdz kamēr Viņš atnāk. 

 

Kas notika 1844.gadā

Agrīnie adventisti sacīja, ka otrā eņģeļa vēsts ir piepildījusies, kad tūkstošiem cilvēku pameta savas baznīcas 1844.g., lai pievienotos adventistu kustībai. Trešo eņģeļa vēsti vēlāk saprata kā aicinājumu ievērot septītās dienas sabatu. Trīs eņģeļu vēsts veido septītās dienas draudzes pamatu un tā ir atspoguļota konfesijas nosaukumā. Agrīnie adventisti saņēma iedrošinājumu divus mēnešus pēc lielās vilšanās, kad 17 gadus vecā Elena Harmone 1844.g. decembrī redzēja savu pirmo vīziju. Tajā viņa redzēja Jēzu vedam ļaužu grupu pa šauru taku uz Jauno Jeruzalemi, kā arī Jēzus Otrās atnākšanas attēlojumu. Agrīnie ticīgie saprata to, ka debesis būs aizsniegt tiem, kas paliek uzticīgi, neskatoties uz pašreizējo izmisumu.
 

Elena Vaita vēlāk rakstīja, ka adventistu ciešanas šajos mēnešos pēc lielās vilšanās nebija nekas, tās salīdzinot ar mācekļu izmisumu, kad krustā sita Jēzu.

Viņa rakstīja laikrakstā “Signs of the Times” 1876.g.: “Mūsu vilšanās nebija tik liela kā mācekļiem. Kad Cilvēka Dēls uzvaroši iejāja Jeruzalemē, tie sagaidīja, ka Viņš taps kronēts par ķēniņu… Taču pēc dažām dienām šie paši mācekļi redzēja savu mīļoto Skolotāju, par kuru cerēja, ka Viņš valdīs uz Dāvida troņa, nežēlīgi piesistu pie krusta smejošu un ņirdzošu farizeju vidū.” Tomēr daži ticīgie pēc lielās vilšanās dzīvoja izmisumā vairākas desmitgades pēc šī notikuma. Starp tiem bija divi radinieki – Bendžamins Franklins Kreigs, kurš bija dzirdējis par trīs eņģeļu vēsti pirms 25 gadiem Eidelā (Aiovas štatā) un Džons Robs, kurš to bija dzirdējis pirms 30 gadiem Kanzasā, stāstīja mazmazdēls Stenlijs Hikersons. “Visus šos gadus viņi izjuta neskaidrību par to, kas īsti bija noticis 1844. gadā, un rada mieru vienīgi tad, kad saprata Kristus kalpošanu vissvētākajā vietā un tās saistību ar sabata patiesību,” sacīja Endrjūsas Universitātes Adventistu izpētes centra vadītājs Hikersons. Hikersons stāstīja, ka viņa ģimene kopš lielās vilšanās glabā apziņu, ka atvieglojums un miers nāca vienīgi vairākus gadus pēc, kad notikums beidzot bija izskaidrots no Bībeles.
“Šādi Lielajam vilšanās notikumam nozīme ir nevis tāpēc, ka tā bija vilšanās, bet nozīme slēpjas tās izskaidrojumā,” viņš saka. “Kādiem ir grūti aptvert Kristus svētnīcas doktrīnu, bet manai ģimenei tas ir risinājums, kas ir palīdzējis atbrīvoties no vairāku gadu ilgās vilšanās sajūtas.”

 

Čārlza Vaita personiskais notikums

Čārlzs Vaits (71.g.v.) sacīja, ka tas ir ļoti svarīgi, lai adventisti atcerētos, ka Lielā vilšanās un tās pavadošās skumjas, par kurām daudzi, īpaši bērni, nebija nojautuši, atzīmēja Jēzus tiesas sākšanos debesīs. “Kad es bērniem stāstu par svētnīcu, kāda ir tās nozīme saistībā ar 1844.g., viņi nesaprot, kas bija noticis,” sacīja Čārlzs, kurš kalpoja Keimelbekas draudzē pēdējos 15 gadus (Fēniksā, Arizonā). “Tie, kas apzinās tās nozīmi, to uzskata par mūsu vēstures mantojumu, kurš vēl aizvien ir svarīgs. Tas ir notikums, no kura izcēlās septītās dienas adventistu draudze.”
Adventistu draudzi formāli uzsāka organizēt Elena un Džeimss Vaiti kopā ar citiem ticīgajiem 1863.gadā 19 gadus pēc Lielās vilšanās. Čārlzam Vaitam, kurš ir kalpojis adventistu draudzei gandrīz 45 gadus, 1844. g. 22. oktobra notikums ir ne tikai svarīgs, bet arī personīgs. Ja nebūtu bijis Lielās vilšanās notikuma, nebūtu arī viņa vecvecmāmiņas laulības ar viņa vecvectētiņu Džeimsu. “Šis notikums – kopīgā vilšanās, kura bija gan Elēnai, gan Džeimsam, kalpoja par pamatu viņu turpmākajām attiecībām un attiecīgi arī laulībām,” sacīja Čārlzs. Viņi abi nebūtu precējušies pirms 22. oktobra, jo tad tas būtu bijis uzskatāms par neticības apliecinājumu pirms Jēzus atnākšanas. Taču kopš tā brīža, kad viņa vecvecmāmiņai bija vairākas vīzijas tā gada decembrī, Džeimss Vaits kļuva par viņas “aizstāvi un pavadoni,” kurš palīdzēja viņai līdzdalīt redzēto vīzijās. Pāris laulājās 1846. g. augustā un palika kopā līdz Džeimsa Vaita nāvei 35 gadus vēlāk. Čārlzs Vaits sacīja: “No šī notikuma vispirms izcēlās vadība un sadarbība, kam sekoja attiecības,” norādot, ka viņa vecvecmāmiņa bieži vien ņēma savu pašas dzīvi par piemēru, dodot padomus jaunlaulātajiem.
“Romantikai nebija ievērojama vieta attiecībās,” viņš sacīja, “tomēr, acīmredzot, tā sekoja, jo galu galā viņiem piedzima četri zēni.”


Raksta avots: https://www.adventistreview.org/church-news/great-disappointment-remembered-170-years-on