Neaizmirsīsim savu vēsturi!

90 gadu laika tecējums Cēsu draudzē nesis gan prieka, gan pārdomu, gan sāpju brīžus, kurus krājot un atceroties, veidojusies tās vēsture. 29. decembra pēcpusdienas dievkalpojums tika veltīts, lai jaunākā paaudze iepazītos ar cilvēkiem, kas nesuši uz saviem pleciem rūpes par draudzes veidošanos, izaugsmi, pat izdzīvošanu gandrīz visa gadsimta garumā.

Lai gan ziņas par pašu draudzes aizsākumu 1911. gadā ir paskopas, pateicoties mācītāju, literatūras evaņģēlistu un draudzes darbam, 12 gadu laikā (!) tā pieauga līdz 88 dvēselēm, un visos turpmākajos gados Cēsīs ir pastāvējusi stabila, noturīga brāļu un māsu saime. Lielu artavu Dieva darbā devuši mācītāji – Roberts Auziņš, Ernests Grīnbergs, Jānis Oltiņš, Paulis Pokuls, Otto Balodis, Ernests Klotiņš un draudzes vecākais Jānis Kārkliņš, kuri nu jau dus mierā līdz augšāmcelšanās rītam. Tā, piemēram, mācītāja P. Pokuļa darbības laikā (1954.–1964.) sākās E. G. Vaitas grāmatu tulkošana un pavairošana, kad tādus apjomīgus darbus kā “Laikmetu ilgas”, “Apustuļu darbi” un dažus sējumus “Liecības draudzei” atsevišķi entuziasti pārrakstīja pat ar roku. Sludinot Ernestam Klotiņam, savukārt bija gads (1981.), kad šajā īsajā laika sprīdī draudzei pievienojās 20(!) jauni locekļi. Mūsu vidū vēl arvien ir māsas un brāļi, kas, savā laikā iepazīdami šos vīrus, tagad stāstīja atmiņas, it kā atdzīvinot kopā pavadītos mirkļus. Stāstījumus bagātināja uz ekrāna redzamās agrāko draudzes telpu un mūsu vidū vairs neesošo mācītāju fotogrāfijas. Bet to mācītāju darbu, kas arī strādājuši Cēsu draudzē, bet šodien darbojas citās Latvijas draudzēs, mēs varam vērot vēl šodien.

Neskatoties uz to, ka šī pēcpusdiena tika veltīta draudzes vēsturei, skanēja mūzika un dziesmas. Dievkalpojuma gaitā draudze un tās viesi līdztekus vēsturei tika iepazīstināti gan ar mazuļu “jēriņu” dziesmu, gan “Ceļa meklētāju” aktivitātēm, gan jauniešu uzvedumu par kāda noziedznieka atgriešanos. 1981. gadā draudzē tika dibināts jauniešu ansamblis, kas nu jau dzied 20 gadus. Dalībnieku sastāvs ir mainījies, bet divi no tiem dzied vēl šodien. Kā vienmēr, arī tovakar ansambļa dziesma bija gaidīta. Tāpat ar prieku tiek gaidīta mūsuorķestra muzicēšana. Ar E. Vaitas grāmatu Pravieši un ķēniņi tika sveiktas draudzē visilgāk esošās māsas Velta Erica, Lidija Mežciema un Emīlija Meiere.

Dievkalpojuma noslēgumā ikkatru dvēseles stūrīti spēja piepildīt pateicība par skanējumu, vadīšanu, organizēšanu, par ne mazums pūliņiem, lai saglabātu, atjaunotu un stiprinātu piederības apziņu savai draudzei, Dieva tautai.

Visu šo daudzo gadu garumā Dievs ir gādājis par draudzi. Viņš mūs kā ticīgo cilti ir vedis, mācīdams un pārmācīdams, lai pieradinātu ticēt un uzticēties Viņam it visā, tāpēc, nākotnē raugoties, gribētu citēt ilggadējā draudzes vecākā Jāņa Kārkliņa vārdus: “Grūtību kalni Dieva klātbūtnē izkūst!”