Kas tie par ļaudīm?

No 2005. gada 10. līdz 18. oktobrim atrados Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcā, reimatoloģijas nodaļā. 

Iestāšanās dienā, kad ar savu dzīvesbiedru atvadījāmies, kāda slimniece pretējā gultā sāka raudāt. Viņa paskaidroja, ka ir ļoti aizkustināta par mūsu savstarpējām siltajām attiecībām vēl tādā vecumā. Teicām, ka esam kopā pavadījuši jau 50 gadus, un mūsu mīlestību stipru dara ticība Dievam. 

Vēlāk viņa sacīja: “Es visu par jums zinu.”

Izrādījās, ka viņa ir no Limbažiem un lasījusi Limbažu rajona laikrakstā par mums, kur bija raksts par 50 laulībā nodzīvotajiem gadiem. Tagad mēs satikāmies personīgi. 

Nākošajā nedēļā mani apciemoja māsas un brāļi, 22 reizes. Šķiroties viņi salika rokas lūgšanā un pielūdza klusinātā balsī Dievu. To nevarēja nepamanīt istabas biedres.

Sabatā, kā jau klusākā dienā, bijām palikušas istabiņā tikai trīs. Atskanēja jautājums: “Kas tie par ļaudīm, kas nāk pie jums?” 

“Tie ir mani ticības biedri no manas jaunības.” 

“Un kas tās par kundzēm?” 

“Tās ir mācītāju sievas.” 

“Tik simpātiskas un jaukas!” 

Atvadoties no manis, tika izteikti veselības un laba vēlējumi visai palātai.

Sabata vakarā, pirms došanās pie nakts miera, pajautāju, vai istabas biedrēm nekas nebūtu pretī, ja es pielūgtu Dievu. Protams, ka nē. Un tad es balsī sacīju vakara lūgšanu par mums visām.

Tajā naktī man atausa it kā jauna atziņa: ne tas, ko mēs sakām cilvēkiem, bet tas, kas mēs paši esam un kādi mēs esam, atstās paliekošu iespaidu.

Cilvēkiem brīnums: kas tie par ļaudīm, kuri, nebūdams radinieki, nāk, atnes cienastu un saka līdzjūtīgus vārdus? Jā, tie ir ļaudis, kas bijuši kopā ar Jēzu.

“No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ. 13:35)

Vēlos sirsnīgi pateikties par māsu un brāļu aizlūgšanām, kā arī par praktisko palīdzību un sirds siltumu, kādu saņēmu, atrodoties slimnīcā.