Visi jaunumi

Meklējot katru iespēju

04.10.2005 11 min lasīŔanas laiks

Vasaras pirmajā pusē ciemojos CēsÄ«s, vai pareizāk sakot, Priekuļos (lÄ«dzās CēsÄ«m). Sestdienā uz savu kārtējo dievkalpojumu bija sapulcējusies adventistu mazo grupu draudze ā€œSadraudzÄ«baā€. Spriežot pēc sapulcējuÅ”os skaita, to gan varētu nosaukt par draudzi. Taču pagaidām tā vēl nav oficiāli reÄ£istrēta kā atseviŔķa draudze – tai vēl ir 'jānobriest'.Ā 

Vasaras pirmajā pusē ciemojos CēsÄ«s, vai pareizāk sakot, Priekuļos (lÄ«dzās CēsÄ«m). Sestdienā uz savu kārtējo dievkalpojumu bija sapulcējusies adventistu mazo grupu draudze ā€œSadraudzÄ«baā€. Spriežot pēc sapulcējuÅ”os skaita, to gan varētu nosaukt par draudzi. Taču pagaidām tā vēl nav oficiāli reÄ£istrēta kā atseviŔķa draudze – tai vēl ir 'jānobriest'.Ā 

Dievkalpojums notika skaistā mājā, kura pieder vienam no draudzes locekļiem.Ā Jānis Mucenieks ir Ŕīs grupas mācÄ«tājs, kaut arÄ«, kā viņŔ pats saka, savu amatu neafiŔē. Ir cilvēki, kurus tas atbaidot.

CēsÄ«s ir arÄ« diezgan liela adventistu draudze ar savu mācÄ«tāju. Savulaik Jānis bija Ŕīs draudzes mācÄ«tājs, taču pirms kāda laika viņŔ no lielās draudzes aizgāja un palika tikai ar mazo grupu, kas nu jau drÄ«zāk ir jāsauc par draudzi.

Lai uzzinātu ko vairāk par tās veidoÅ”anos, mērÄ·iem un darboÅ”anos, pēc dievkalpojuma, par kuru jau stāstÄ«jām pirms pāris mēneÅ”iem, aicinājām Jāni Mucenieku uz sarunu.
Ā 

— Pastāsti, kā viss sākās?
— Man pirms dažiem gadiem sāka interesēt darbs ar jaunieÅ”iem. Kādreiz es vispār nevarēju ar viņiem pastrādāt. Es nezināju, ko viņiem teikt, tādēļ no jaunieÅ”iem izvairÄ«jos. Un tad kaut kas manÄ« lÅ«za. Es sāku vakaros staigāt pa ielām, Ä«paÅ”i sestdienas vakaros, kad ielas ir pilnas ar jaunieÅ”iem. SataisÄ«ju ielÅ«gumiņus, gāju klāt un teicu – vai negribat atnākt uz vienu ā€œtusiņuā€?

Bija jaunieÅ”i, kas teica ā€œjÄā€. Sāku veidot manās mājās Ä«paÅ”us otrdienas vakarus. Interesentu skaits auga, un ar laiku mÅ«su pulciņŔ pieauga lÄ«dz 30 jaunieÅ”iem. Mēs skatÄ«jāmies video, spēlējām spēles, runājām par attiecÄ«bām, par seksu. Un BÄ«beli arÄ« lasÄ«jām — darÄ«jām visu ko. Lielākā daļa gan no viņiem nenojauta, kas es esmu. Tas nekas, ka tur blakus bÅ«vēja baznÄ«cu. Viņi neko nebija redzējuÅ”i.

Pienāca diena, kad es biju ielikts vietējā avÄ«zē – cilvēki nāca klāt un teica – tu esi mācÄ«tājs? Nezinu, kas nelabs tur nostrādāja, bet daži kopÅ” tā laika pazuda.Ā 

Diemžēl skumjākais bija tas, ka es aicināju lielās draudzes jaunieÅ”us – atnāciet, piedalieties, viss notiek! Bet pusotra gada laikā neatnāca neviens jaunietis. Un tad es sapratu, ka kaut kas nav kā vajag. Es arÄ« nevarēju pacelt Ä·epiņas un teikt – nu, neiznāca, iesim tālāk.Ā 

Tā pamazām dzima ideja – ka jaunus cilvēkus aicināŔu atseviŔķi. Vispirms mājas grupā, lēnām aizaugÅ”u lÄ«dz atseviŔķiem dievkalpojumiem. Faktiski tā arÄ« notika. Es aicināju visus jaunos, kas nāca uz BÄ«beles stundām. Un bija diezgan liela vecāku draudzes locekļu grupa lielajā draudzē, kas mani ļoti atbalstÄ«ja. Viņa veda pie manis sveÅ”us cilvēkus – spēj tik strādāt. Es viņus pulcināju savā vidē un nevedu uz lielo draudzi. Dažreiz kāds arÄ« aizgāja, bet viņi bija kļuvuÅ”i tādi ā€œmoderniā€. Viens parausta degunu un saka – man tur nepatÄ«k. Otrs. Vai tur nevajag kaut ko savādāk?Ā 

Es tikai klausījos, kas ir tas, kas viņus interesē, un ko man vajag darīt.

Un tad pienāca reize, kad es sāku stāstÄ«t par savu ideju – taisÄ«sim jaunu draudzi un darÄ«sim to, ko mēs gribam, ko tu gribi. Un izveidojās jaunieÅ”u loks, kas sacÄ«ja – labi. Mēs jau sākām viskautko plānot, nākt kopā, tapa tāda kā komandiņa. Es viņus lepni saucu par draudzes padomi.

Pienāca reize, kad viena meitene kristÄ«jās. Un kad viņa nokristÄ«jās, mēs nākamajā sestdienā sākām dievkalpojumus. Tas bija 2003.gada jÅ«nijs.Ā 

Lēnām, lēnām sākām dalÄ«t pienākumus. Izvēlējām sekretāru, mÅ«su valodā runājot, draudzes vecāko, kasieri. Mēs gan paÅ”i tādu terminoloÄ£iju nelietojam. Lēnām, gada laikā visi tie, kas atbalstÄ«ja ideju, nokristÄ«jās.Ā 

SāpÄ«gs bija moments, kad vajadzēja sākt dalÄ«ties grupiņās. Jo sākotnēji mēs visi pulcējāmies vienā grupā.Ā 

— Cik jÅ«s bijāt?
— Sākumā, kad mēs pulcējāmies atseviŔķi no lielās draudzes, mēs bija 30. Taču es rÄ«kojos godÄ«gi – kad es kristÄ«ju, es katram atklāti un neitrāli jautāju — izlemiet, kurai draudzei jÅ«s gribat piederēt. Bija cilvēki, kas izvēlējās lielo draudzi. Tādēļ no 30 palika apmēram 10-15. Taču tas bija kodoliņŔ, uz kura bāzes viss sāka veidoties. ArÄ« mums daži atbira. Bet lielākoties mēs palikām kopā.

Kad sākām 2003.gada vasarā nākt kopā, es jau tÅ«daļ teicu, ka rudenÄ« mēs dalÄ«simies grupiņās. Viņiem bija ļoti bail no tādas domas. Kā tas bÅ«s, ka mēs vairs mazajā grupā nebÅ«sim kopā? SadalÄ«jāmies, sadalÄ«jām atbildÄ«bu un sākām pa nedēļu nākt atseviŔķās grupiņās. Tagad ir jau 10 mazās grupas, un ir ļoti jauki. Piemēram, tajā grupā, kuru es vadu, es kādreiz neesmu – man jābÅ«t RÄ«gā vai kaut kādās darīŔanās. Tad viņi paÅ”i – vēl nekristÄ«ti – vada grupiņas. Un es zinu, ka viss ir kārtÄ«bā.Ā 

— Cik daudz jÅ«s esat tagad?
— 70 cilvēki.

— Un sestdienās jÅ«s nākat kopā?
— Jā. Protams, visi parasti kopā nesanāk. Uz dievkalpojumiem vidēji atnāk ap 30-40 cilvēku. Priekuļos parasti ir vairāk. Lielākais skaits, kāds lÄ«dz Å”im ir sanācis, ir 110.

— Tas nozÄ«mē, ka jÅ«s aicināt lÄ«dzi sveÅ”us cilvēkus?
— Nepārtraukti. Tā ir ideja, kuru esĀ borēju iekŔā. Ja tu esi kaut ko atradis, tad ej un stāsti. Velc sadraudzÄ«bā.

— Daļa no jums ir kristÄ«ti, daļa nē?
— Jau pāri 20 ir kristÄ«ti. Mums ir bieži kristÄ«bas (Kad notiek saruna, nākamajā sabatā ir gaidāmas kristÄ«bas, un aiznākamajā arÄ«).

— Ko sakaĀ vecā draudze?
— Es tur jau gadu neesmu. Tur daudzi bija pret to darbu, ko es darÄ«ju. Un kad es jutu, ka es vairs nevaru strādāt, es uzrakstÄ«ju lÅ«gumu atbrÄ«vot mani no turienes. Man iedeva darbu Siguldā un atstāja Å”eit.

— Vai var apvienot?
— Nē. Fiziski var, finansiāli nē. Situācija ir traÄ£iska. Es tur braucu jau gadu, bet tikai sestdienās. BenzÄ«nam nepietiek. Ar riteni arÄ« negribas braukt. Es jÅ«tu, ka es viņus mazliet krāpju. It kā sāku ar milzÄ«gu enerÄ£iju, bet pēc tam pats jutu, ka nevaru.

Bet nekas, es Siguldā arÄ« centos izdarÄ«t Å”o to. Es izveidoju mazās grupas. Viena grupa ir LÄ«gatnē. Tāda paÅ”u mazo grupu mēģinu iekustināt Juglā. Jo Siguldā ir daudz draudzes locekļu no Juglas.Ā 

— Tu redzi perspektÄ«vu Å”im darbam?
— Noteikti. SvarÄ«gākais ir tas, kā mēs iepazÄ«stamies. Piemēram, sarÄ«kojam filmu vakaru. Kur ņemt jaunieÅ”us? Mums bija Raunā tāds pasākums. Jautāju vienam – vai tev ir Raunā kāds pazÄ«stams?Ā 
— Jā, man tur ir rada bērni, meitenes.Ā 
— Piezvani – grib viņas vai negrib? Grib? Nu tad aiziet.Ā 

Uzstādām pļaviņā ekrānu un domājam – bÅ«s viņas vai nebÅ«s? Sarunājam pie pieturas satikÅ”anos – pieturā sēž bars jaunieÅ”u. Meitenes pieceļas un nāk uz busiņu. Bet mēs sakām: ā€œPaklausieties! Meitenes uz tusiņu brauc, a ko jÅ«s? Nu ka iekŔā!ā€

Bars sakāpa, pilns busiņŔ. NoskatÄ«jāmies filmu, parunājām, vēl parunājām. Bija jau pāri pusnaktij, kad noslēdzām visu, sadodoties rokās un kopā pielÅ«dzot Dievu. Daudzi no viņiem pēc tam teica, ka pirmo reizi lÅ«guÅ”i Dievu. Tagad man ir sajÅ«ta, ka es pusi Raunas jaunieÅ”u pazÄ«stu.Ā 

Vēl viena metode bija — www.draugiem.lv (interneta portāls, kur satiekas draugi – red. piez.). Nav vienkārŔākas metodes, kā iepazÄ«ties. Mēs visi tur esam iekŔā. Taču mēs pulcējamies ne tikai tāpēc, lai draudzētos.Ā 

Tur ir daudz mÅ«sējo. Piemēram, Almants LiepiņŔ man pieteicās draugos. Es piekritu. Taču nākamajā dienā sāku lasÄ«t – viņŔ ir ordinēts mācÄ«tājs. Sapratu – nē, tas manam stilam neder, atbaidÄ«s. Izdzēsu viņu no savu draugu saraksta. (Cerams, ka viņŔ neapvainojās.)

Mēs tur meklējam draugus pēc dzÄ«ves vietas, pēc draugu draugiem, lai pamazām iedraudzētos un uzaicinātu pie sevis – vai uz kādu ekskursiju, vai uz mazo grupiņu. Esam secinājuÅ”i, ka Ŕī metode ir efektÄ«va.

Tāpat LTV-7 ir tāda pārraide SEMS. Mēs tur čatā aicinām uz kristÄ«gu tusiņu. Å odien 2 meitenes bija atbraukuÅ”as pie mums pēc tam, kad bija izlasÄ«juÅ”as Å”o aicinājumu.Ā 

Nu, kas vēl. Ar čigāniem strādājam. VarbÅ«t redzēji dievkalpojumā vienu čigānieti. Viņai kādreiz bija zÄ«lēŔanas salons. Viņa visu to ir pametusi. Tagad ir garÄ«gs cilvēks. Bet uz ielas viņai vēl joprojām nāk klāt un lÅ«dz pazÄ«lēt. Sākumā viņa atbildēja, ka vairs nezÄ«lē, un viss. Bet es teicu – tā nē. Saki – atnāc tur un tur, tikos un tikos. Citiem vārdiem, uz mazo grupu. Parunāsim. Ja jau cilvēks meklē zÄ«lēt, tad viņam vajag palÄ«dzÄ«bu.Ā 

Vārdu sakot, meklējam katru mazāko Ŕķirbiņu, kā uzrunāt cilvēkus.

— Jums dievkalpojumi notiek dažādās vietās?
— Tā kā mums ir mazās grupas dažādās vietās, tad tas ir mēģinājums iet tuvāk cilvēkiem. Daudzi ir bez maŔīnām, viņiem ir grÅ«ti atbraukt. Mēs arÄ« Ä«rējam telpas. Priekuļi – tā mums ir centrālā vieta. Te mēs Ä«paÅ”i aicinām vienreiz mēnesÄ« cilvēkus, kas ir mÅ«su draugi un paziņas. Mums ir bijis ne vienreiz vien dievkalpojums bērnu namā.Ā 

JāatzÄ«st, ka pie bērniem ir jāizmanto viskardinālākās metodes. Mēs aizejam – viņi sēž, pārsvarā pusaudži. Audzinātāji viņus ir atveduÅ”i. DroÅ”i vien obligātā kārtā. Ko darÄ«t? Likt, lai viņi klausās kārtējos priekÅ”nesumus? Mēs cenÅ”amies no priekÅ”nesumiem izvairÄ«ties.Ā 

Pirmo reizi atnācām un domājām – ko darÄ«t? Izdomājām. Bija ziema. Gājām ārā. Paņēmām bumbu – spēlēsim futbolu! Nospēlējām vienu stundu futbolu. Un kad beidzām spēlēt, iekurinājām ugunskuru, un tad lÄ«dz vēlai naktij sēdējām un runājām, un viss bija kā vajag. Ledus bija lauzts.Ā 

Mums ir populārs Å”is teiciens – lauzt ledu. Ne tikai tā – labdien. Dažreiz nav pat labdien, tikai – dziedāsim tādu un tādu dziesmu. Nodzied, pielÅ«dz, norunā, aiziet mājās.Ā 

— Å Ä« māja, kur mēs tagad pulcējamies...
— Pieder Jānim. ViņŔ ir biznesa cilvēks. ViņŔ savulaik atradās uz paÅ”nāvÄ«bas robežas. Partneri viņu piekrāpa, viņŔ bija milzÄ«gos parādos. Un tad viens no manējiem, kas vēl nebija kristÄ«ts, viņu paaicināja. ViņŔ paņēma BÄ«beli, un jau pēc mēneÅ”a nokristÄ«jās. ViņŔ ir tāds – no citiem 'māliem' mÄ«cÄ«ts cilvēks. ViņŔ ļoti spēji atvērās visam garÄ«gajam.

— JÅ«s cerat arÄ« kādreiz tikt pie sava dievnama?
— Jā. Mums ir plāns uzcelt Priekuļos. Nezinu, kad tas realizēsies. VarbÅ«t paies 5 gadi, nezinu. Bet tad arÄ« jaunajai draudzei bÅ«s savs dievnams.

Video

Sprediķi un raidījumi no Adventistu Baznīcas.

Visi video

Audio

Sprediķu un grāmatu audio ieraksti.

Visi audio ieraksti

Saskaņā ar BÄ«beles atklāsmi par Dieva plāna kulmināciju SeptÄ«tās dienas adventisti uzskata Dieva radÄ«bas atjaunoÅ”anu pilnÄ«gā saskaņā ar Viņa nevainojamo gribu un taisnÄ«bu.

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālr: (+371) 25717949

E-pasts: birojs@adventisti.lv

© 2026 Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība. Visas tiesības aizsargātas.