Visi jaunumi

Kopā ar jaunieÅ”iem un bērniem

12.03.2018 10 min lasīŔanas laiks

Jana JaniÅ”auska jau vairākus gadus ir atbildÄ«gā par jaunieÅ”u atvērumu žurnālā ā€œAdventes vēstisā€. Viņa vienmēr intervē citus, bet pati paliek otrā plānā. Å oreiz ir pienācis laiks iepazÄ«ties ar viņu paÅ”u. Pastāsti, lÅ«dzu, kāds bija tavs ceļŔ pie Dieva un uz draudzi.

Intervēja Tatjana Tomsone.
Ā 
Jana JaniÅ”auska jau vairākus gadus ir atbildÄ«gā par jaunieÅ”u atvērumu žurnālā ā€œAdventes vēstisā€. Viņa vienmēr intervē citus, bet pati paliek otrā plānā. Å oreiz ir pienācis laiks iepazÄ«ties ar viņu paÅ”u.
Ā 
Pastāsti, lūdzu, kāds bija tavs ceļŔ pie Dieva un uz draudzi.
Ā 
Ä»oti labi, ka savā jautājumā tu noŔķīri Å”os divus ceļus! Tagad atskatoties pagātnē, varu pateikties Dievam, ka ViņŔ jau sen ir klauvējis pie manas sirds durvÄ«m. Atceros vēl, kā apmēram septiņu gadu vecumā izrādÄ«ju lielu interesi par garÄ«giem jautājumiem. Toreiz manā Ä£imenē nebija nekādas informācijas par septÄ«tās dienas adventistiem, es biju kristÄ«ta katoļu draudzē, mana mamma, mans brālis un pārējie Ä£imenes locekļi piederēja pareizticÄ«go draudzei. Tā nu es viena, bÅ«dama bērns, ik rÄ«tu vasaras brÄ«vlaikā apmeklēju savu dievnamu. Nezinu, kas notika pēc tam, bet bija garÄ«gs klusums. Protams, es nekad nenoliedzu, ka ir Dievs. Man bija arÄ« sava lÅ«gÅ”anu forma, kā sazinājos ar Dievu, tomēr tas nekad nebija tik personÄ«gi kā tad, kad ienācu adventistu draudzē. Manā izpratnē vienkārÅ”i nepastāvēja tāds savienojums kā personÄ«gs Dievs!
Ā 
Pēc ilgāka posma sekoja vidusskolas absolvēŔana Rēzeknē un iestājeksāmeni mÅ«zikas akadēmijā RÄ«gā. Å is laiks man bija emocionāli sarežģīts lielās atbildÄ«bas dēļ. Un mamma, kas toreiz jau bija iepazinusi adventistu draudzes vēsti, piedāvāja doties nelielā atvaļinājumā uz veselÄ«ga dzÄ«vesveida centru Igaunijā, netālu no Tallinas. Es zināju, ka tajā strādā viena no Ludzas adventistu draudzes māsām, es zināju, ka tā ir adventistiem piederoÅ”a iestāde, es zināju, kas mani sagaida. Bet tomēr biju piekritusi doties. Un tur sākās manu jautājumu lērums. Uz kuriem tā pati Ludzas draudzes māsa pasniedza man Elenas Vaitas ā€œLielo cīņuā€. CÄ«tÄ«gi lasÄ«ju visu vasaru, maz ko sapratu, vēl jo mazāk kaut ko atcerējos, bet tomēr… paralēli dažkārt nācu uz Ludzas draudzi spēlēt klavieres Ä«paÅ”os dievkalpojumos, tad arvien biežāk un biežāk, tāpat vien, lÄ«dz nonācu RÄ«gas 1. draudzē, kur pirmajā tikÅ”anās reizē mani laipni uzrunāja jauniete Anastasija Freimane. DrÄ«z vien viņa sāka man pasniegt BÄ«beles stundas, un pēc dažiem mēneÅ”iem bija pienākusi mana kristÄ«bu diena.
Ā 
Vai bija kāds Ä«paÅ”s piedzÄ«vojums, pagrieziena punkts tavā dzÄ«vē, kad tu saprati, ka Dievam jāļauj vadÄ«t tevi?
Ā 
Nav bijis tāds viens Ä«paÅ”s piedzÄ«vojums, vismaz manā atmiņā nav kāds konkrēts stāsts. Bet dažkārt esmu piedzÄ«vojusi brīžus, kad atskārstu, ka es skrienu Dievam pa priekÅ”u, diktēju un vadu notikumu gaitu. Dievs pēc kāda laika dod pamanÄ«t Ŕādu manu rÄ«cÄ«bu, un katrs no tiem brīžiem ir tāds mazs pagrieziena punkts, kad paļaujos uz Dieva vadÄ«bu. To esmu piedzÄ«vojusi gan pirms ienākÅ”anas draudzē, gan jau esot draudzē. Tomēr tagad jau pēc piecu gadu gājuma ar Dievu arvien vairāk sāku atpazÄ«t savu aplamo rÄ«cÄ«bu un nu jau arÄ« zinu, kā reaģēt uz to.
Ā 
PazÄ«stot tevi jau vairākus gadus, vienmēr pamanu, ka tu esi smaidoÅ”a, laipna un arÄ« radoÅ”a. Kā tu uztveri savu dzÄ«vi: kā noÅ”u lapu, kur top skaņdarbs, vai kā audumu, kur top tavas dzÄ«ves glezna?
Ā 
Es neesmu nekad domājusi par to, kā veidojusies mana attieksme pret dzÄ«vi bērnÄ«bā. Atceros vien, ka man bieži nāca smiekli. It Ä«paÅ”i tajos brīžos, kad vecvecāki pie galda vēlējās ieturēt stingru disciplÄ«nu. Bet tagad labprātāk izvēlos saskatÄ«t kaut ko labu. Dažkārt, ejot pa ielām, domāju par visiem noskumuÅ”ajiem un steidzÄ«gajiem cilvēkiem. ArÄ« manā ikdienā, protams, netrÅ«kst Ŕādu dienu, un arÄ« es nemitÄ«gi kaut kur steidzos. Tomēr bieži vien savos pārdomu brīžos pati sev apsolu, ka nepakļauÅ”os apkārtējās pasaules spiedienam un tendencei sÅ«dzēties, novērst acis no iespējām, koncentrēties uz negatÄ«vo otrā cilvēkā. Vēl arÄ«, satiekot cilvēkus, es pati esmu emocionāli atklāta, un, ja mans sarunu biedrs arÄ« izvēlas Ŕādu attieksmi, tad Ŕāda komunikācija mani uzlādē. Nevar nesmaidÄ«t!
Ā 
Tu esi piedāvājusi interesantus salÄ«dzinājumus dzÄ«ves uztverei… droÅ”i vien skaņdarbs, jo pati esmu izvēlējusies savā profesionālajā dzÄ«vē tieÅ”i Å”o virzienu.
Ā 
Zinu, ka esi pabeigusi Mūzikas akadēmiju un esi diplomēta muzikoloģe. Arī zinu, ka mūzikas skolās vienmēr gaida skolotājas. Bet tu izvēlējies citu veidu, kā pasniegt mūziku. Pastāsti par to.
Ā 
Vispār muzikologa profesija ir diezgan plaÅ”a. Protams, viena no iespējām ir strādāt par teorētisko priekÅ”metu skolotāju mÅ«zikas skolās un vidusskolās. Dažus gadus es strādāju tieÅ”i Å”ajā laukā. Tā bija interesanta pieredze. Daudz cÄ«nÄ«jos ar sevi, mēģināju izprast solfedžo pasniegÅ”anas bÅ«tÄ«bu un veidus, meklēju, uzdevu sev un citiem jautājumus. Tad sekoja mana otrā profesionālā iespēja.Ā  Pāris gadus strādāju koncertaÄ£entÅ«rā, zināmā mērā organizējot Latvijas akadēmiskās mÅ«zikas koncertdzÄ«vi. Un pavisam nesen esmu uzsākusi jaunu ceļu. Lai par to pastāstÄ«tu, nepiecieÅ”ams neliels vēsturisks ieskats.
Ā 
Neatceros gadu, bet zÄ«mÄ«gs pagrieziens bija pirms vairākiem gadiem notikusÄ« jaunieÅ”u konference, kurā viesojās Džesijs Cvikers (Jesse Zwiker). ViņŔ toreiz par savu uzrunu tēmu izvēlējās ā€œTavas dzÄ«ves aicinājumsā€. Toreiz pirmo reizi dzirdēju, ka Elena Vaita mÅ«s aicina radÄ«t darbavietas un par mÅ«su darbu kā par pilna laika kalpoÅ”anu. Iedomājos, ka varētu izveidot tādu kā mÅ«zikas apmācÄ«bas studiju bērniem, jaunieÅ”iem, varbÅ«t arÄ« pieauguÅ”iem cilvēkiem. PagājuÅ”ajā gadā paralēli darbam koncertaÄ£entÅ«rā man radās iespēja piedalÄ«ties biznesa plānu konkursā, kur visiem uzvarētājiem tiek pieŔķirts neliels finansējums uzņēmējdarbÄ«bas uzsākÅ”anai. Pieteicos, manu projektu atzina kā vērtÄ«gu, saņēmu finansējumu. Un nu pēc vairākiem gadiem ir radusies muzikālās attÄ«stÄ«bas telpa ā€œSkaņu aplisā€, kur Å”obrÄ«d strādāju ar pirmsskolas vecuma bērniem. Å obrÄ«d kā nekad esmu priecÄ«ga par savu darbu, jo katru jautājumu, jaunu domu, grÅ«tÄ«bas un neizpratni varu nest Dieva priekŔā. IepriekÅ” uz ilgu laiku biju pazaudējusi Å”o atziņu, un strādāt bez tās ir ļoti grÅ«ti.
Ā 
KopŔ pagājuŔa gada septembra tev ir sācies pavisam cits dzīves posms, tu kļuvi par sievu. Kā jūs ar Agri atradāt viens otru. Vai jums jau ir kāds ģimenes moto vai pamatprincipi?
Ā 
Jā, tas gan. VienlaicÄ«gi jauns dzÄ«ves posms sākās gan profesionālajā, gan arÄ« attiecÄ«bu jomā. Laikam jau katram viņa stāsts Ŕķiet visinteresantākais! Mēs, adventistu jaunieÅ”i, visi viens otru mazāk vai vairāk pazÄ«stam. Tā nu tās simpātijas un draudzÄ«ba, nevienam nezinot, pamazām attÄ«stÄ«jās. Å obrÄ«d mÅ«su Ä£imenes pamatprincips ir nepārstāt augt katram atseviŔķi un abiem kopā. Bet mēs esam pavisam jauna Ä£imene, tāpēc pieļauju, ka svarÄ«gākie pamatprincipi laika gaitā varētu mainÄ«ties.


Ā 
JÅ«s esiet gados jauni un paÅ”i aktÄ«vi kalpojat, droÅ”i vien zināt, kas jaunieÅ”us vairāk interesē, uzrunā. Kādas ir tavas domas, kā var sasniegt vispār jaunos cilvēkus un kā iekustināt draudzes jaunatni?
Ā 
JaunieÅ”iem veltÄ«to pasākumu klāsts pēdējā laikā atkal kļūst arvien kuplāks. Ir lielas iespējas iesaistÄ«ties. Daudzos pasākumos prieks redzēt jaunus cilvēkus. Tomēr manĀ  Ŕķiet, ka jau ar pirmo ziņu par pasākumu mums ir vairāk jācenÅ”as radÄ«t priekÅ”statu, kas Å”is notikums ir domāts ne tikai tiem, kas ir savas garÄ«gās pieredzes augstumos, bet arÄ« tiem, kas meklē, nesaprot, uzdod jautājumus sev un Dievam. Ir ārkārtÄ«gi daudz jaunieÅ”u, kas Å”obrÄ«d atrodas tieÅ”i tādā stāvoklÄ«. Un Å”ie jaunieÅ”i reti parādās mÅ«su rÄ«kotajos pasākumos. NemācēŔu komentēt vairāk Ŕīs problēmas bÅ«tÄ«bu, bet man ir žēl, ka Ŕāda situācija izveidojas un ka bieži vien aizņemtÄ«bas dēļ nepastājamies, lai aprunātos ar viņiem.
Ā 
Tuvojās Lieldienu laiks. Vai tu to īpaŔi izjūti, varbūt ir kāds ar Ŕo laiku un notikumu saistīts garīgs piedzīvojums?
Ā 
BērnÄ«bā mēs Ä£imenē svinējām Lieldienas, apmeklējām nakts dievkalpojumus, svētÄ«jām pārtiku, ēdām Å”o svētku tradicionālās pusdienas. Taču Å”obrÄ«d esmu iepazinusi Lieldienu patieso vēstÄ«jumu par Jēzus augŔāmcelÅ”anos. ArÄ« Ŕī jautājuma sakarā man nav stāstāms kāds Ä«paÅ”s garÄ«gs piedzÄ«vojums. To drÄ«zāk varētu dēvēt par ikdienas pieredzi. Jo tas notikums, kas kalendāra lappusēs visa gada laikā ir ierakstÄ«ts tikai vienu reizi, mÅ«su kā kristieÅ”u ikdienas gājumā var notikt katru dienu. Mēs zinām, ka grēku piedoÅ”ana nāk caur Jēzus upuri, kas ir pienests vienu reizi, bet kura spēkā visi pasaules grēki var tikt nomazgāti.
Ā 
Ko tu gribētu novēlēt visām jaunām ģimenēm draudzē un sabiedrībā?
Ā 
Jaunajām Ä£imenēm varētu novēlēt mācÄ«ties no tām Ä£imenēm, kas jau ir kopā salÄ«dzinoÅ”i ilgāku laiku. Satikties, aprunāties, dalÄ«ties pieredzē, pavadÄ«t kopā kvalitatÄ«vu laiku un iedvesmot vienam otru! MācÄ«ties no citu kļūdām un gÅ«t atziņas no veiksmes stāstiem.

No žurnāla "Adventes vēstis", marts, 2018

Video

Sprediķi un raidījumi no Adventistu Baznīcas.

Visi video

Audio

Sprediķu un grāmatu audio ieraksti.

Visi audio ieraksti

Saskaņā ar BÄ«beles atklāsmi par Dieva plāna kulmināciju SeptÄ«tās dienas adventisti uzskata Dieva radÄ«bas atjaunoÅ”anu pilnÄ«gā saskaņā ar Viņa nevainojamo gribu un taisnÄ«bu.

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālr: (+371) 25717949

E-pasts: birojs@adventisti.lv

© 2026 Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība. Visas tiesības aizsargātas.